8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/1

1.1

2003. gada ziņojumā izceltas pārmaiņas nozares iekšējā organizācijā un Komisijas darba metodes, kā arī dokumenti, kādā veidā Komisija nodrošina atbilstību Eiropas ekonomiskās vadības būtībai.

1.2

ES konkurences politikai ir svarīga nozīme Lisabonas stratēģijā noteikto konkurētspējas mērķu sasniegšanā. Tā nosaka ne tikai pretmonopolu un apvienošanās noteikumus, bet arī efektīvas un stingras valsts palīdzības disciplīnas piemērošanu.

1.3

Lai 10 jauno dalībvalstu pievienošanās varētu notikt bez problēmām, Komisija izveidoja kopīgu konkurences noteikumu kompleksu visām dalībvalstīm, nodrošinot godīgu valsts palīdzības noteikumu piemērošanu un izceļot tādas valsts iejaukšanās aizkavēšanas svarīgumu, kas grauj konkurenci, ievērojot tādas pašas saistības, kādas piemēro likumam par uzņēmējsabiedrībām.

1.4

2003. gadā tika reģistrētas 815 jaunas konkurences likuma pārkāpumu lietas, un pasākumi sevī ietvēra patērētāju attiecību ierēdņa amata izveidošanu, lai nodrošinātu pastāvīgu dialogu ar Eiropas patērētājiem, kuru labklājība ir konkurences politikas galvenais apsvērums, taču kuru balsi uzklausa nepietiekami gadījumos, kad izskata atsevišķas lietas vai apspriež politikas jautājumus. Patērētāju attiecību ierēdņa loma neaprobežojas ar apvienošanās kontroli, bet attiecas arī uz pretmonopolu jomu — karteļu un dominējošu pozīciju ļaunprātīgu izmantošanu –, kā arī uz citu ar konkurenci saistītu politiku.

1.5

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija publicēja noteikumu un vadlīniju projektu par tehnoloģijas nodošanas licencēšanas līgumiem, par kuriem EESK jau ir sagatavojusi atzinumu (1). Piedāvātā reforma ņem vērā šāda veida līgumu attīstību beidzamo gadu laikā, un tās mērķis ir vienkāršot un paplašināt Kopienas kategoriju atbrīvojuma regulas darbības sfēru. Jaunie noteikumi piedāvā šādas priekšrocības:

1.6

Komisija iecēla arī galveno konkurences ekonomistu, kurš stājās amatā 2003. gada 1. septembrī, ievērojami palielinot lietas izskatīšanas ierēdņa lomu. Galvenajam ekonomistam ir trīs pamatuzdevumi:

1.7

Vienlaikus lietas izskatīšanas ierēdņiem piešķirtas lielākas pilnvaras un autonomija, kad viņi veic tiesību aizstāvību konkrētās konkurences tiesas prāvās. Viņi atbild tieši atbildīgajam komisāram un nesaņem norādījumus no Konkurences ģenerāldirektorāta. Viņi var iejaukties, kad vien tas ir likumīgi, procesuālo jautājumu izšķiršanā; viņiem jāorganizē un jāvada objektīva mutiska lietas izskatīšana, un jāizlemj, vai jāuzklausa trešās puses un vai iespējams uzrādīt jaunus dokumentus. Visos jautājumos viņi vēršas pie attiecīgā komisāra.

2.1

2003. gada oktobrī Komisija uzsāka beidzamo ES pretmonopolu noteikumu (kas pazīstami kā modernizācijas pakete) ieviešanas reformu procesa posmu, lai sekmētu konkurences iestādēm uzticēto ieviešanas pilnvaru piemērošanu un izstrādātu sadarbības mehānismus ar valstu konkurences iestādēm (VKI) un valstu tiesām, kā paredzēts Regulā 1/2003.

2.2

Modernizācijas paketi veido jauna ieviešanas regula, kurā uzmanība pievērsta iesaistīto pušu uzklausīšanas modalitātēm un virknei citu procesuālo jautājumu, tādu kā piekļuve lietām un rīcība konfidenciālas informācijas gadījumā. Seši paziņojumu projekti attiecīgi saistīti ar sadarbības mehānismiem Eiropas konkurences iestāžu tīklā un starp Komisiju un valstu tiesām, ar ietekmes koncepciju attiecībā uz ietekmi tirdzniecībā dalībvalstu starpā, sūdzību izskatīšanu un ieteikumu vēstulēm, kās jāraksta, lai palīdzētu uzņēmējsabiedrībām jaunu vai neatrisinātu jautājumu izvērtēšanā. Saistībā ar modernizācijas paketi kopumā tiek norādīts uz EESK atzinumu (1).

2.3

2003. gadā Komisija izdeva piecus lēmumus pret nelikumīgiem horizontāliem līgumiem, kas saistīti ar Francijas liellopu gaļu, sorbātiem, elektriskajiem un mehāniskajiem oglekļa un grafīta izstrādājumiem, organiskajiem peroksīdiem un rūpnieciskajām vara caurulēm. Uzliktās soda naudas kopsummā veidoja EUR 400 miljonus. Noteikto soda naudu līmenim vajadzētu kalpot kā biedējošam līdzeklim. Izmeklēšana ir saistīta ar uzņēmējsabiedrību inspicēšanu. Pilnīga imunitāte tiek piešķirta uzņēmējsabiedrībām, kas pirmās atklāj līguma eksistenci un kas sniedz pietiekamus pierādījumus, lai veiktu izmeklēšanu. Komisija izteiks labvēlīgu atzinumu gadījumos, kad līgumi uzņēmējsabiedrību starpā neierobežo konkurenci attiecīgajos tirgos un kad sadarbības rezultātā ieguvēji ir patērētāji. Tāpat 2003. gadā Komisija pieņēma spriedumu trijās lietās par 82. panta pārkāpumu attiecībā uz:

3.1

2003. gads nesa nozīmīgu, lai gan ne pilnībā apmierinošu progresu enerģētikas nozares (elektrība un gāze) liberalizācijas procesā. Jūnijā tika pieņemta tiesību aktu pakete, nodrošinot to, ka visi Eiropas patērētāji līdz 2007. gada 1. jūlijam varēs izvēlēties savu piegādātāju. Šo noteikumu mērķis ir radīt līdzsvaru starp centieniem izveidot jaunu infrastruktūru un kopīgā tirgus pabeigšanu.

3.2

Neraugoties uz to, dažādās ES valstīs patērētāju un uzņēmumu vidū joprojām ir plaši izplatīta neapmierinātība ar šo pakalpojumu nemainīgi augstajām cenām un relatīvo efektivitāti. Jo īpaši jaunajās dalībvalstīs sociālie partneri un patērētāju organizācijas stingri uzsver nacionālu konkurences iestāžu un valsts komunālo uzņēmumu regulatoru nepieciešamību, lai garantētu pilnīgu neatkarību.

3.2.1

Tur, kur spēkā ir piemēroti un visaptveroši konkurences noteikumi, īpaši jaunajās dalībvalstīs ir gadījumi, ka par kontroli un regulāciju atbildīgās iestādes saskaras ar grūtībām savu uzdevumu neatkarīgai pildīšanai. Tā rezultātā konkurences likumdošana ir izrādījusies neefektīva gan patērētāju interešu, gan efektīvas tirgus darbības aizsardzībai. Komiteja atbalsta funkcionālāku saskaņu starp konkurences un patērētāju aizsardzības politiku. Labāk organizēta un iesaistītāka patērētāju kustība varēs atbalstīt arī lēmumu pieņemšanu valdības līmenī un sniegt informāciju par tirgiem un konkurencei neatbilstošu rīcību.

3.3

Pasta pakalpojumu jomā 2002. gadā pieņemtās direktīvas mērķis ir iekšējā tirgus pabeigšana, jo īpaši ar rezervētās zonas progresīva samazinājuma un izsūtāmā pārrobežu pasta liberalizācijas starpniecību. Turklāt, pamatojoties uz Eiropas Padomes panākto vienošanos, Komisija 2006. gadā veiks pētījumu, lai izvērtētu universālo pakalpojumu īpatsvaru katrā dalībvalstī. Izmantojot darbā šī pētījuma rezultātus, Komisija pieņems priekšlikumu par pasta tirgus atvēršanu pilnībā no 2009. gada, ieskaitot pasākumus pakalpojuma universālā rakstura nodrošināšanā.

3.4

Jaunās tiesību aktu paketes attiecībā uz elektroniskajiem sakariem iestrādāšanas galīgais termiņš beidzās 2004. gada jūlijā. Savā ziņojumā par šo jautājumu Komisija jo īpaši uzsvēra šādus principus: tirgi jāanalizē, pamatojoties uz konkurences principiem; operatoru darbību iespējams reglamentēt tikai tad, ja tiem ir dominējoša pozīcija; pret visiem elektronisko sakaru pakalpojumiem un tīkliem jāizturas līdzīgā veidā (tehnoloģiskā neitralitāte). Ar elektronisko sakaru pašu par sevi attīstību un vispārēju piekļuvi tiem vēl nepietiek, lai nodrošinātu ekonomiskas izaugsmes atsākšanos. Lai to panāktu, visiem, kuriem nepieciešams izmantot informācijas un sakaru tehnoloģijas, ir būtiski paaugstināt zināšanu un prasmju līmeni.

3.5

Gaisa transporta nozarē 2003. gadā Komisija nolēma uzsākt visaptverošu un ne uz vienu gadījumu neattiecināmu dialogu ar visām nozares ieinteresētajām pusēm, lai sagatavotu caurredzamas vadlīnijas konkurences ieviešanas jautājumos gaisa satiksmes līniju aliansēs un apvienībās.

3.5.1

Tāpat panākts progress kopīgu vadlīniju noteikšanā un ieviešanā attiecībā uz pretmonopola noteikumu piemērošanu dzelzceļu nozarē gan preču, gan pasažieru transporta jomā.

3.5.2

Turklāt attīstība vērojama nozares dialogā jūras transporta, transporta līdzekļu izplatīšanas un apdrošināšanas sektorā, ņemot vērā kategoriju atbrīvojuma regulas pieņemšanu vai pārskatīšanu.

3.5.3

Minētajā dialogā ir jāņem vērā arī salīdzinošās nodokļu režīma formas.

3.6

Plašsaziņas līdzekļi: Komisija uzskata, ka plašsaziņas līdzekļu plurālismam ir noteicoša nozīme gan ES attīstībā, gan dalībvalstu kultūras identitātē, taču uzsver to, ka atbildība par plašsaziņu koncentrācijas kontroli galvenokārt jāuzņemas dalībvalstīm. Konkurences politikas instrumentu piemērošana ir ierobežota, lai adresētu pamata tirgus struktūru un plašsaziņas līdzekļu uzvedības ekonomisko ietekmi, kā arī lai kontrolētu valsts palīdzību. Šie instrumenti nevar aizvietot nacionālo plašsaziņas līdzekļu koncentrācijas uzraudzību un pasākumus, lai nodrošinātu plašsaziņas līdzekļu plurālismu. Konkurences noteikumu funkcija aprobežojas ar tādu problēmu atrisināšanu, ko izraisījusi dominējošu pozīciju radīšana vai nostiprināšana attiecīgajos tirgos un konkurentu izspiešana no šiem tirgiem.

3.6.1

Var redzēt, ka Komisijas pieeja, būdama pareiza teorijā, nav varējusi novērst vai stāties pretim dominējošajām pozīcijām un ar tām saistīto antikonkurences praksi, jo īpaši dažās valstīs. Tas attiecas uz dažādiem tirgiem, un televīzijas reklāmas tirgus, lai gan vēl nepietiekami izpētīts, iegūst arvien lielāku nozīmi, ja runa ir par plurālisma aizstāvēšanu.

3.6.2

Turklāt nav pietiekami ņemtas vērā metodes, kādas dažas plašsaziņas līdzekļu grupas izmanto, lai stiprinātu savu dominējošo pozīciju, jo īpaši izbalsošanas un vairākkārtējas balsošanas tiesību lietojums, kas ļauj mazākuma akcionāriem kontrolēt uzņēmējsabiedrību ar balsstiesībām, kas pārsniedz tiem piederošo akciju apjomu.

3.6.3

Tādēļ Komisijai ir jābūt īpaši piesardzīgai konkurences noteikumu un prakses piemērošanā.

3.7

Brīvās profesijas: sabiedrībai pieejams ir Vīnē bāzēta Augstāko kursu institūta (AKI) pēc Komisijas pasūtījuma veikts pētījums. Pētījums atklāj atšķirīgus pakalpojuma sniegšanas reglamentēšanas līmeņus dalībvalstīs un dažādu profesiju starpā. Pētījumā secināts, ka valstīs, kurās ir mazāk reglamentējošu nosacījumu un vairāk brīvības profesijās, ir iespējams radīt lielāku vispārēju labklājību.

3.7.1

2003. gada oktobrī Briselē notikusī konference par profesionālo pakalpojumu regulēšanu pulcēja 260 profesiju pārstāvjus, lai apspriestu noteikumu un regulu ietekmi uz uzņēmējdarbības struktūru un patērētāju aizsardzību.

3.7.2

Konferencē komisārs Monti ziņoja par Komisijas nodomu izdot ziņojumu par konkurenci profesionālo pakalpojumu jomā 2004. gadā. Šis ziņojums, kas satur dažas svarīgas norādes un vadlīnijas, tika publicēts 2004. gada 9. februārī.

4.1

2003. gada 27. novembrī Padome panāca politisku vienošanos par pārveidotu Apvienošanās regulu, kurā iestrādāta lielākā daļa Komisijas 2002. gada decembrī ierosināto reformu. Šīs reformas ietvēra nejuridiskus pasākumus, kādi izveidoti, lai ievirzītu lēmumu pieņemšanas procesu, stiprinātu ekonomisko analīzi un sniegtu labāku aizstāvības tiesību aizsardzību. Turklāt tika iecelts galvenais konkurences ekonomists un izveidotas palātas, lai nodrošinātu to, ka secinājumi ir pilnībā neatkarīgi. Saistībā ar apvienošanās pārbaudi tiek norādīts uz EESK atzinumu par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par kapitāla sabiedrību no dažādām dalībvalstīm saplūšanu  (2).

4.2

Mērķis: nodrošināt, lai substantīva Apvienošanās regulas pārbaude (dominēšanas tests) efektīvi aptvertu visas nekonkurējošās apvienošanās, vienlaikus nodrošinot nepārtrauktu tiesisko noteiktību. Substantīvās pārbaudes kritērijus salīdzināja ar “konkurences būtiskas mazināšanas” testa kritērijiem, un pieņemtās jaunās pārbaudes noteikumi ir: “koncentrācija, kas būtiski kavētu efektīvu konkurenci, kopējā tirgū vai nozīmīgā tā daļā, jo īpaši kā dominējošas pozīcijas radīšanas vai nostiprināšanas rezultāts, ir izsludināma par nesavienojamu ar kopējo tirgu”.

4.2.1

Jaunā regula, nosakot “jo īpaši kā dominējošas pozīcijas radīšanas vai nostiprināšanas …”, norāda uz potenciālu paplašināt aizlieguma piemērošanas darbības sfēru un vairs nav stingri saistīta ar prasību attiecībā uz dominējošo pozīciju. Neraugoties uz to, šis noteikums būs skaidrojams kopējā Padomes un Komisijas paziņojuma satura gaismā, kas attiecas uz 2. pantu ar atsauci uz regulas 25. uzskaitījumu (3), kurā noteikts, ka šis jēdziens “skaidrojams kā izvērsts, pārsniedzot dominēšanas jēdzienu, tikai attiecībā uz antikonkurējošu koncentrācijas ietekmi, kas radusies uzņēmumu nesaskaņotas rīcības rezultātā, kuriem citādi attiecīgajā tirgū nebūtu dominējošas pozīcijas”. No tā izriet, ka darbības sfēru joprojām noteiks saistībā ar dominēšanas koncepciju.

4.3

Vadlīnijas horizontālas apvienošanās izvērtējumā: piemēram, konkurējošu vai potenciāli konkurējošu firmu apvienošanās. Šādas apvienošanās būs nelikumīgas vienīgi tādā mērā, kādā tās veicina uzņēmējsabiedrību tirgus ietekmi veidā, kam, domājams, būs patērētājiem nelabvēlīgs rezultāts, īpaši augstāku cenu, zemākas kvalitātes izstrādājumu vai samazinātas izvēles veidā. Tas nav atkarīgs no tā, vai antikonkurences ietekme rodas viena dominējoša tirgus dalībnieka radīšanas vai nostiprināšanas, vai arī oligopolijas situācijas rezultātā. Turklāt apvienošanās ietekmi novērtēs saistībā ar to, kas tirgū būtu noticis pretējā gadījumā. Tas var nozīmēt, piemēram, ka sabrūkošas firmas iegāde neattaisnos Komisijas iejaukšanos.

4.4

Jauna labākā prakse: kā daļa no 2002. gada reformu paketes notika apspriešanās, ko pabeidza 2003. gada februārī. Tās mērķis bija sniegt ieinteresētajām pusēm ieteikumus par ikdienas rīcību ES apvienošanās uzraudzības procesos.

5.1

Komisija ir aktīva dalībniece Starptautiskajā konkurences tīkla darba grupā attiecībā uz daudzu jurisdikciju nosacītu apvienošanās uzraudzību. Grupas darbība notikusi trijās apakšgrupās:

5.1.1

Komisija piedalās visu triju apakšgrupu darbā. Pamatmērķis ir uzlabot abpusēju saprašanos dažādu jurisdikciju starpā tā, lai apvienošanās uzraudzības darbs būtu efektīvāks.

5.1.2

Vispār SKT darbojas kā virtuāls tīkls, apvienojot dažādas nacionālās konkurences iestādes nolūkā sekmēt starptautisko sadarbību un izvirzīt priekšlikumus regulējošo izmaksu samazināšanā un veicināt procesuālo saskaņotību un patiesu konverģenci.

5.1.3

Otrā SKT konference, kas notika Meridā, Meksikā, 2003. gada jūnijā iztirzāja nepieciešamību pieņemt skaidru un viegli saprotamu valodu konkurences noteikumu jomā, kā arī uzsvēra to darbību, kas veicina konkurenci reglamentēto nozaru starpā, stratēģisko lomu, ņemot vērā nepieciešamību samazināt noteikumu piemērošanas izmaksas un pārvarēt šķēršļus, kas saistīti ar dažādu jurisdikciju savstarpēju saprašanos uzņēmumu apvienošanas politikas jomā.

6.1

Valsts palīdzības uzraudzībā galvenā uzmanība tiek pievērsta dalībvalstu uzņēmumiem piešķirtās palīdzības pasākumu ietekmei uz konkurenci. Mērķis: nodrošināt, lai valdības iejaukšanās netraucētu vienmērīgai iekšējā tirgus darbībai, veicinātu konkurenci un konkurējošus tirgus un sekmētu strukturālās reformas. Īpaša uzmanība ir pievērsta tam, lai nodrošinātu to, ka valsts palīdzības pasākumi negrauj liberalizācijas labvēlīgo ietekmi. Stokholmas Eiropas Padome: dalībvalstīm jāsamazina vispārējais valsts palīdzības līmenis un jānovirza šie līdzekļi Kopienu interesējošiem horizontāliem mērķiem (ekonomiskās un sociālās kohēzijas, nodarbinātības, vides aizsardzības, pētniecības un MVU attīstības stiprināšana). Komisija uzskata dalībvalsts nelikumīgi piešķirtas palīdzības atgūšanu par prioritāti.

6.1.1

Šajā sakarā ļoti žēl, ka daudzas dalībvalstis nav atvērušas savus valsts iepirkumus citu dalībvalstu pretendentiem. Valsts iepirkums ES ik gadu rēķināms vairāk kā EUR 1 500 biljonos, un noteiktu dalībvalstu prakse apliecina, ka labvēlības statusa piešķiršana “valsts uzvarētājiem” kaitē konkurencei un papildina patērētāju nodokļu slogu.

6.2

Valsts palīdzība grūtībās nonākušu firmu glābšanā un pārstrukturēšanā: attiecīgās vadlīnijās, kurām termiņš beidzās 2004. gada oktobrī, noteikts, ka palīdzību iespējams uzskatīt par savienojamu tikai noteiktos, stingri definētos apstākļos. Šīs vadlīnijas ir pārskatītas, īpašu uzmanību pievēršot šādiem jautājumiem:

6.3

Daudznozaru sistēma lieliem investīciju projektiem: stingri noteikumi nozarēs ar strukturālām grūtībām. Šādu nozaru sarakstu izveidoja līdz 2003. gada beigām. Metodoloģisku un tehnisku grūtību dēļ Komisija ir nolēmusi atlikt saraksta pieņemšanu un pagarināt pārejas perioda noteikumu darbības termiņu attiecībā uz lielu investīciju projektiem “jutīgajās” nozarēs līdz 2006. gada decembrim.

6.4

Pētniecības un attīstības palīdzība MVU: palīdzība pētniecībā un attīstībā var sniegt savu ieguldījumu ekonomiskajā izaugsmē, stiprinot konkurētspēju un veicinot nodarbinātību. MVU tas ir īpaši svarīgi.

6.5

Vides palīdzība, pētniecības un attīstības palīdzība, apmācību palīdzība, finansiālā palīdzība: pēdējā minētajā jomā īpaša uzmanība ir pievērsta alternatīvām nodokļu noteikšanas metodēm, tādām kā izmaksu ar uzcenojumu metode (ar nodokli apliekamie ienākumi aprēķināti, pamatojoties uz vienotu likmi, kā procentuālais lielums no ekspluatācijas izdevumu summas). Nozaru palīdzības jomā (jo īpaši skatīt pagaidu aizsardzības mehānisma (PAM) piemērošanu) uzmanība pievērsta šādām nozarēm: tērauds, telekomunikācijas, ogles, dzelzceļu transports, kombinētais transports, sauszemes ceļu transports, jūras transports un gaisa transports.

6.6

Lauksaimniecība:2003. gada 23. decembrī Komisija pieņēma jaunu regulu, ar ko ievieš kategoriju atbrīvojuma režīmu noteiktās valsts palīdzības kategorijās, kas nozīmē, ka dalībvalstīm vairs nav par šādu valsts palīdzību iepriekš jāpaziņo Komisijai, lai saņemtu tās apstiprinājumu. Jaunā regula, kas būs spēkā līdz 2006. gada beigām, attiecas uz valsts palīdzību, kas piešķirta MVU lauksaimniecības nozarē. Ņemot vērā MVU definīciju (ne vairāk kā 250 darbinieku, apgrozījums nepārsniedz EUR 40 miljonus vai arī kopējā bilance nav lielāka par EUR 27 miljoniem), noteikumi attiecas gandrīz uz visiem uzņēmumiem lauksaimniecības nozarē. Visbeidzot, Komisija ievieš jaunu caurredzamības standartu: visu atbrīvoto valsts palīdzības pasākumu, ko veikusi dalībvalsts, kopsavilkumu publicēs Internetā piecas dienas pirms pirmreizējās palīdzības izmaksas, lai nodrošinātu visu nepieciešamo informāciju visām ieinteresētajām pusēm.

7.1

Apkopojot un piedāvājot dažus piebildumus Komisijas XXXIII ziņojumā par konkurences politiku 2003. gadā, Komiteja tagad izteiks virkni vispārīgu novērojumu par ziņojumu kopumā un atsevišķi par tā nozīmīgākajiem, nākotnē vērstajiem aspektiem.

7.2.1

Jaunu procedūru ieviešana pretmonopola noteikumu piemērošanā, Apvienošanās regulas pārskatīšana un jaunā organizatoriskā struktūra Komisijā Eiropas Savienības konkurences politiku padarījusi efektīvāku un atklātāku pozitīvām attiecībām ar uzņēmējsabiedrībām un patērētājiem.

7.2.2

Konkurences politika ir devusi ES iespēju veikt ievērojamus pasākumus virzībā uz liberalizācijas procesu, atjaunojot veselu ekonomikas nozaru darbību saskaņā ar tirgus loģiku un dinamiku un tādējādi sniedzot praktisku ieguldījumu vienota Eiropas tirgus radīšanā. Tāpēc konkurences politika ir būtiska, un tai vienmēr jānodrošina pilnīga autonomija.

7.2.3

Strādājot vienatnē, tā tomēr nespēj ievērot īpaši akūtu vajadzību visā ES pēc intensīvas augšupejas izaugsmē un pēc ilgspējīgas ekonomikas attīstības politikas, balstoties uz inovāciju un sociālo dialogu. Strukturālās pārmaiņas ražošanā un pasaules tirdzniecībā, sākot ar tām pārmaiņām, ko radījusi jaunā tehnoloģiskā sistēma, prasa no Komisijas iedarbināt un koordinēt citus ekonomikas politikas instrumentus. Mērķis ir nosargāt un atdzīvināt Eiropas ekonomikas konkurētspēju un sekmēt ekonomisko un sociālo kohēziju, nodarbinātību un vides aizsardzību, vienlaikus veicinot lielākās, nozīmīgākās pētniecības un attīstības programmas. Tāda ir Komisijas paziņojuma Strukturālo pārmaiņu veicināšana: rūpniecības politika paplašinātā Eiropā un EESK attiecīgā atzinuma (4) virzība. Lisabonas darba kārtība norāda ceļu, kāds ejams. Vienlaikus tās ieviešana ir sekmējama un paātrināma kā vispārīgā, tā nozaru līmenī.

7.2.3.1

Nozaru līmenī, apstiprinot jautājumus, kādus tā izvirzīja savā 2004. gada 30. jūnija atzinumā par LeaderSHIP 2015 — Eiropas kuģubūves un remonta nozares nākotnes noteikšana — konkurētspēja nevainojama darba rezultātā  (5), EESK vēlas atkārtoti uzsvērt nepieciešamību virzīt jauno, pilnībā integrēto pieeju, ko 2003. gada novembrī definēja Konkurētspējas padome, ņemot vērā rūpnieciskās konkurences stiprināšanu un visu pētniecības, attīstības un inovāciju nozaru rosināšanu darbam.

7.3.1

Reformas procesam, kas veidots, lai ievirzītu un vienkāršotu valsts palīdzības uzraudzības procedūras, ievērojot Stokholmas Eiropas Padomes noteikto kursu virzībā uz valsts palīdzības līmeņa pazemināšanu un tā novirzīšanu horizontāliem mērķiem Kopienas interesēs, ieskaitot kohēzijas uzdevumus. Tam par piemēru kalpo virkne pasākumu, ko pieņēmusi Komisija, tādi kā palīdzības apjoma palielināšana pētniecības un attīstības nozarē, sniedzot vadlīnijas attiecībā uz tehnoloģiju nodošanas līgumiem, grūtībās nonākušu uzņēmējsabiedrību pārstrukturēšana un palīdzība apmācību un vides aizsardzības jomā; kā arī nosakot daudznozaru noteikumus attiecībā uz lielākiem investīciju projektiem.

7.3.2

Ar savu spriedumu Altmarkas lietā 2003. gada jūlijā Tiesa apstiprināja, ko kompensācija uzņēmējsabiedrībām, kas ir atbildīgas par vispārējas intereses pakalpojumu sniegšanu, tiks izslēgta no valsts palīdzības definīcijas, ievērojot dažus nosacījumus. Tomēr vēl pastāv virkne neatrisinātu problēmu, īpaši attiecībā uz valsts atbalsta un vispārējas intereses pakalpojumu optimālas saiknes iedibināšanu. Tiesas noteikto nosacījumu raksturs prasa uzlabojumu juridiskajā noteiktībā, it īpaši izmaksu novērtēšanas jomā, attiecībā uz pakalpojumu finansējuma definēšanu (4), kā arī uz kompensāciju tiesīgo valsts pakalpojumu pienākumu mērķu noteikšanu. Tajā pašā laikā Zaļā grāmata par vispārējas intereses pakalpojumiem (VIP), kas publicēta 2003. gada maijā, ir jau atzinusi nepieciešamību novērtēt, vai principi, kas nosaka VIP, ir stiprināmi arī turpmāk vispārējā Kopienas kontekstā, un noteikt optimālos noteikumus attiecībā uz pakalpojumiem un pasākumiem, lai palielinātu visu operatoru juridisko noteiktību.

7.3.3

Ja universālie pakalpojumu pienākumi nav pareizi definēti un finansēti, tie uzņēmējsabiedrībām, kuras ir atbildīgas par šo pakalpojumu sniegšanu, var radīt arvien lielākus zaudējumus tā iemesla dēļ, ka viņu darbības rentablākajās jomās, iespējams, ienāks konkurenti.

7.3.4

Tāpēc EESK vēlas uzsvērt nepieciešamību, kas jau ir izcelta Komitejas atzinumā (1) par Komisijas Zaļo grāmatu, pieņemt skaidru un nepārprotamu juridisku dokumentu par VIP, lai visiem lietotājiem nodrošinātu efektīvu un godīgu piekļuvi augstas kvalitātes pakalpojumiem, kas atbilstu viņu prasībām. Turklāt Komiteja iesaka uzsākt pēc iespējas aptverošāku dialogu ar sociālajiem partneriem un nevalstiskajām organizācijām, jo īpaši attiecībā uz sociālo pakalpojumu reorganizēšanu un darbību.

7.4.1

Komisijas veiktās padziļinātās analīzes par profesionālo pakalpojumu regulējošajām sistēmām dalībvalstīs ir izrādījušās ļoti noderīgas, jo tās pastiprinājušas domu par nepieciešamību rūpīgi pārskatīt ierobežojošos normatīvos aktus šajā jomā un padarīt profesionālajā pasaulē esošos lielākos ar kultūru un zināšanām saistītos resursus produktīvākus un konkurētspējīgākus. Tas nepārprotami sniegs lielāku labu ne tikai pašiem profesionāļiem, bet arī firmām un patērētājiem.

7.4.2

Tiesas vairākkārt atkārtotais princips šobrīd ir vispārēji pieņemts, proti, tas, ka arī profesionālo pakalpojumu sniedzējiem jāievēro konkurences noteikumi. Tā kā absolūti patiesi ir tas, ka ekonomiskie kritēriji nevar būt vienīgais parametrs, ar kādu izvērtē profesionālos pakalpojumus, jo tie nav vienkārši atkārtoti tehniski lietojumi, bet gan pakalpojumi, kas problēmas risināšanā izmanto zināšanas, tad patiesi ir arī tas, ka šie pakalpojumi ir ekonomiska darbība, kas gadījumā, ja to veic, ievērojot konkurences likumus, rada lielāku labklājību un var sniegt svarīgu ieguldījumu Lisabonas programmas īstenošanā.

7.4.2.1

Komisijas paziņojuma par Konkurenci profesionālajos pakalpojumos  (6) saturs šajā ziņā ir interesants. Šis ziņojums būtībā uzsver to, cik svarīga nozīme var būt profesionālajiem pakalpojumiem Eiropas ekonomikas konkurētspējas uzlabošanā, tik lielā mērā, cik šie pakalpojumi ir būtiski ieguldījumi uzņēmējsabiedrībām un ģimenēm. No otras puses, paziņojumā izmantotas empīriskas pētījumu metodes, lai apstrīdētu negatīvo ietekmi, kāda uz patērētājiem var būt un ir pārmērīgiem vai novecojušiem normatīvajiem aktiem, tādiem kā tie, kas attiecas uz cenu noteikšanu, reklāmu, iestāšanās prasības, ekskluzīvas tiesības un uzņēmuma struktūra.

7.4.3

Tādēļ prioritāte ir ieviest un paātrināt reformu procesu. Šajā sakarā EESK mudina Komisiju paturēt prātā savu apņemšanos publicēt jaunu ziņojumu par “panākumiem ierobežojošu un nepamatotu noteikumu atcelšanā” 2005. gadā. Saistībā ar minēto Komisija ir jau apņēmusies daudz ciešāk izsekot saiknei starp normatīvā akta līmeni, ekonomiskajiem rezultātiem (cenas un kvalitāte) un patērētāju apmierinātību.

7.4.4

Vienlaikus EESK vēlas atkārtoti uzsvērt Tiesas 2003. gada 9. oktobra sprieduma svarīgumu Consorzio Industria Fiammiferi lietā, kas ļauj nacionālajām iestādēm “nepiemērot” valstu noteikumus, kas uzliek uzņēmējsabiedrībām pienākumu iesaistīties darbībā pretēji 81. pantam.

7.4.5

Visbeidzot, jāpieliek visas pūles, lai veicinātu lielāku un informētāku iesaistīšanos reformu procesā no attiecīgo nozaru puses.

7.5.1

Savā XXXIII ziņojumā par konkurences politiku Komisija konstatē, ka plašsaziņas līdzekļu plurālisma un brīvības sniegt un saņemt informāciju uzturēšana un attīstīšana ir Eiropas Savienības pamatuzdevums kā vērtības, kam ir izšķiroša nozīme demokrātijas procesā. Komisija konstatē arī to, ka atbildība par plašsaziņas līdzekļu koncentrāciju, pirmkārt, jāuzņemas dalībvalstīm. Konkurences politikas instrumentu piemērošana plašsaziņas līdzekļu nozarē, Komisija ziņojumā piebilst, ir ierobežota, pievēršot uzmanību problēmām, kādas rada dominējošu pozīciju radīšana vai stiprināšana attiecīgajos tirgos, un uzraugot konkurentu izspiešanu no šiem tirgiem. Pēc EESK domām nodalījums starp ES uzdevumiem un nacionālo valdību uzdevumiem ir visai neskaidrs, un virkne svarīgu jautājumu paliek neatrisināta:

7.5.2

Jaunā Eiropas Konstitūcija būtiski paplašinās Komisijas rezumējumu. EESK ir pārliecināta, ka jaunā tiesiskā sistēma dos papildu enerģiju Komisijas uzdevumā, sniedzot ieteikumus un/vai tieši iejaucoties, lai aizstāvētu un attīstītu informācijas brīvību un plurālismu.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/8

1.1

Šis Eiropas Parlamenta un Padomes regulas priekšlikums par starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem (turpmāk tekstā saukta “Kvalitātes Direktīva par pasažieru transportu”) ir daļa no dokumenta, kas pazīstams kā trešā dzelzceļa pakete, ko Komisija pieņēma 2004. gada 3. martā. Citi elementi ir:

un

1.2

Pirmā dzelzceļa pakete (pazīstama arī kā Infrastruktūras pakete) stājās spēkā 2001. gada 15. martā, un tika pieprasīts, ka šī pakete tiek iestrādāta nacionālajā likumdošanā līdz 2003. gada 15. martam. Tā ietver šādus elementus:

1.3

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija nosūtīja deviņām dalībvalstīm uzaicinājumu ierasties uz Eiropas Tiesu, jo tās nebija paziņojušas par Pirmās dzelzceļa paketes iestrādi nacionālajā likumdošanā. 2004. gada maijā piecām valstīm vēl joprojām vajadzēja sniegt paziņojumu un divas dalībvalstis tikai daļēji bija īstenojušas nacionālās likumdošanas noteikumus.

1.4

Otrā dzelzceļa pakete tika publicēta “Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī”2004. gada 30. aprīlī, un tā ir jāiestrādā nacionālajā likumdošanā līdz 2006. gada 30. aprīlim. Tā satur šādus elementus:

1.5

Pirmās un otrās dzelzceļa paketes ietvaros tika radīts juridiskais pamats starptautiskajam dzelzceļa kravas transporta tirgum. Tiesiskie akti attiecas uz tirgus piekļuvi, licencēšanu un dzelzceļa operatoru drošības sertifikātu iesniegšanu, infrastruktūras piekļuvi un piekļuves maksu aprēķinu, dzelzceļa drošības tiesisko aktu izstrādi, kā arī uz pasākumiem, lai nodrošinātu dzelzceļa sistēmas tehnisko savietojamību.

1.6

Šie juridiskie akti, kas noteikti ar pirmo un otro paketi, pieprasa, kā EESK apgalvoja tās atzinumā par otro dzelzceļa paketi (8), pilnīgu sektora restrukturizēšanu un jaunu varas instanču un kompetenču radīšanu.

1.7

Šajā priekšlikumā Komisija iesaka pieņemt likumdošanu, lai sniegtu līdzvērtīgu aizsardzību starptautiskajiem dzelzceļa pasažieriem, ko bauda gaisa satiksmes izmantotāji, kuru tiesības virspārdotu reisu un kavēšanās gadījumā ir labāk aizsargātas.

2.1.1

Regulas projekts nosaka dzelzceļa operatoru atbildību pasažieru nāves vai ievainojumu gadījumā vai bagāžas pazaudēšanas vai bojājumu gadījumā.

2.1.2

Obligātie kompensāciju maksājumi ir noteikti attiecībā uz kavēšanos (III Pielikums); šie maksājumi neietekmē pasažiera tiesības uz transportu.

2.1.3

Regulas projekts vispārēji nosaka pasažieru tiesības, kuri nokavē vilcienu vai kuru vilcieni ir atcelti, kā arī rūpes par klientiem kavēšanās vai nokavētu vilcienu gadījumā.

2.2.1

I Pielikums nosaka obligāto informāciju, kas jānodrošina dzelzceļa operatoriem pirms un pēc, kā arī brauciena laikā. II Pielikums nosaka obligāto informāciju, kas jāsniedz uz biļetes.

2.2.2

Dzelzceļa operatoriem ir jāpārdod biļetes un/vai tiešās satiksmes biļetes centra stacijās un apkārtējos rajonos. Vairākiem dzelzceļa operatoriem ir jāstrādā kopā šajā nolūkā un jāparaksta līgumi, lai nodrošinātu tiešās satiksmes biļetes. Šīs biļetes ir jānodrošina pārdošanai biļešu kasēs, biļešu mašīnās, pa telefonu vai internetā. Ja biļešu kases ir slēgtas vai mašīnas nedarbojas, vilcienā ir jābūt pieejamām starptautiskajām biļetēm. Sistēmas automātiem ir jābūt atvērtiem visiem dzelzceļa operatoriem, lai sniegtu informāciju un nodrošinātu biļešu pārdošanu.

2.2.3

Dzelzceļa operatoriem ir jāinformē sabiedrība par plāniem atlikt starptautisko pakalpojumu nodrošināšanu.

2.3.1

Ieteiktā regula nosaka palīdzības ietvarus cilvēkiem ar ierobežotām kustības spējām stacijā un vilcienā, kā arī iekāpjot un izkāpjot no vilciena vai mainot vilcienus. Nepieciešamība pēc palīdzības ir jāpaziņo iepriekš 24 stundu laikā.

2.4.1

Dzelzceļa operatoriem ir nepieciešams noteikt pakalpojumu kvalitātes standartus (definēti IV Pielikumā) un sakārtot kvalitātes pārvaldības sistēmu. Kvalitātes sniegums ir jāpublicē gada pārskatā.

2.4.2

Ir jāizstrādā sūdzību procedūra, saskaņā ar kuru ir jānosūta atbilde klientam tādā valodā, kādā sūdzība tika iesniegta. Sūdzība var tikt iesniegta vienā no tās valsts valodām, kurai starptautiskais vilciens brauc cauri. Angļu, franču un vācu valoda ir jebkurā gadījumā pieļaujama. Tas attiecas arī uz sūdzībām, kas izteiktas personīgi pie biļešu kases.

3.1.1

Komisijas priekšlikums attiecas uz divām jomām vienlaicīgi. Priekšlikumi attiecībā uz operatoru atbildību un kompensāciju vilciena kavēšanās vai atcelšanas gadījumā vai īpašuma kaitējuma vai bojājuma gadījumā un palīdzība personām ar ierobežotām kustības spējām sedz to pašu spektru, kā Regula par kompensāciju un palīdzību pasažieriem atteiktas iekāpšanas, reisa atcelšanas vai ilgas kavēšanās gadījumā (9). Šis priekšlikums attiecas uz pasažieru tiesībām otrajā transporta sektorā, t.i., uz dzelzceļiem.

3.1.2

Otrā joma attiecas uz atsevišķiem jautājumiem. Šajā aspektā operatoriem nepieciešams nodrošināt, ka pasažieri var iegūt informāciju par vilcienu sarakstu un braukšanas maksu un nopirkt biļetes pilna apjoma apkalpošanā konkurētspējīgā sistēmā. Tas attiecas gan uz savienojumiem starp centra stacijām, gan uz stacijām apkārtējos rajonos. Šis priekšlikums ir cieši saistīts ar priekšlikumu grozīt Direktīvu 91/440/EEK, kā arī ar starptautiskā pasažieru transporta liberalizāciju.

3.1.3

Vilcienu sarakstu un braukšanas maksas informācijas standarti ar dažiem izņēmumiem (piemēram, “Thalys”, “Eurostar”) attiecībā uz biļešu izsniegšanu tiek pildīti saskaņā ar pašreizējo sistēmu, kurā starptautiskais pasažieru transports ar vilcienu tiek veikts saskaņā ar sadarbības nolīgumiem starp dzelzceļa operatoriem vai starptautiskajām grupām. Ņemot vērā konkurējošo uzņēmumu sistēmu, nepieciešams šos noteikumus saglabāt un uzlabot ar regulas vai attiecīga likuma palīdzību.

3.2.1

Priekšlikums attiecas uz pasažieru starptautisko transportu, braucot ar vilcienu. Tomēr noteikumi attiecas arī uz savienojumiem no centra stacijas līdz stacijām apkārtējos rajonos.

3.2.2

EESK uzsver, ka savienošanas pakalpojumus varētu ietvert sabiedrisko pakalpojumu līgumos.

3.2.3

Tomēr regulas kompetence ir ierobežota ar tās definīciju par “dzelzceļa uzņēmumiem” (2. panta 1. pants). Tā ietver tikai tos uzņēmumus, kuru pamatuzņēmējdarbība ir transportēt pasažierus. Tādējādi varētu saprast, ka dzelzceļa uzņēmumi, kas pārvadā kravu, netiek ietverti regulas noteikumos. Tas nav akceptējams.

3.3.1

EESK pozitīvi vērtē Eiropas likumdošanas īstenošanas principu par pasažieru kompensēšanu, ja pakalpojumi nav nodrošināti apmierinošā līmenī vai tie vispār nav nodrošināti, kā arī par dzelzceļa operatoru atbildību.

3.3.2

Tomēr ir svarīgi nodrošināt, ka saistošā likumdošana attiecas uz dažādiem konkurējošiem transporta operatoriem vienlīdzīgi.

3.3.3

Ir skaidri redzams, ka kompensācija starptautiskā dzelzceļa pasažieriem tiek izmaksāta agrāk, nekā gaisa (aviācijas) pasažieriem, neskatoties uz faktu, ka zemes robežu dzelzceļa satiksmē bieži ir vērojams ilgāks ceļojuma laiks un tajā ir lielāks dezorganizācijas potenciāls. Piemēram, braukšanas maksa tiek atmaksāta gaisa pakalpojumu izmantotājiem tikai tad, ja notikusi kavēšanās piecu stundu garumā.

3.3.4

Gadījumā, ja vilciens kavējas, pasažieriem ir jāpiedāvā bezmaksas maltītes un uzkožamie, ņemot vērā gaidīšanas laika ilgumu. Gaisa transporta gadījumā, slieksnis ir divas stundas vai vairāk.

3.3.5

Atceltu reisu gadījumā kompensāciju nav nepieciešams izmaksāt, ja reisa atcelšana notiek “neparedzētu apstākļu” dēļ. Šis izņēmuma gadījums, kas atbrīvo no atbildības, nepastāv pasažieru transportēšanas gadījumā ar vilcienu.

3.3.6

Līdzīgi regula par lidojumiem nenosaka kompensāciju par bojājumiem, kas radušies reisa kavēšanās vai atcelšanas gadījumā. Bez tam ieteiktā regula nenosaka atbildību par radītajiem bojājumiem.

3.3.7

Maksimālais atbildības ierobežojums tiek noteikts dažādos līmeņos attiecībā uz rokas bagāžu un cita veida bagāžu: 1 800 eiro rokas bagāžai un 1 300 eiro cita veida bagāžai. No paskaidrojošā raksta var secināt, ka Komisija ir izstrādājusi dažādus, bet salīdzināmus nolīgumus (CIV dzelzceļa sektoram un Monreālas konvencija gaisa pakalpojumu sektoram). Pēc pasažieru domām, šī atšķirība ir neizprotama.

3.3.8

Ieteiktā regula ietver dažādus noteikumus par operatora atbildību attiecībā uz klientu atkarībā no tā, vai tā ir vai nav operatora vaina. Tādējādi operators ir atbildīgs par pasažiera rokas bagāžas pazaudēšanu vai bojājumu radīšanu tikai tad, ja tā ir operatora vaina. Pārējos gadījumos operators ir atbildīgs, ja tā ir vai nav viņa vaina.

3.3.9

Operators nav atbildīgs par kavēšanos, ja tā radusies ārkārtas laika apstākļu dēļ, dabas katastrofu dēļ, kara darbības vai terorisma dēļ. Operators ir atbildīgs par kavēšanos jebkāda cita iemesla dēļ, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav viņa vaina.

3.3.10

Kopumā EESK atbalsta atbildības jautājumu, neatkarīgi no operatora vainas kavēšanās gadījumā jebkurā transporta sektorā. Tā nav kompensācija par bojājumiem šaurākajā izpratnē, bet drīzāk kompensācija par pakalpojumiem, kas netika sniegti. Patērētājam/klientam neko neizsaka tas, vai operators ir vai nav vainīgs. Ieteiktie ierobežojumi ir atbilstoši.

3.3.11

No ieteiktās regulas nav skaidrs, vai pasažieris var atcelt viņa/viņas braucienu kavēšanās gadījumā un var saņemt pilnu braukšanas maksas atmaksu. Jo īpaši darījumu brauciena gadījumā kavēšanās var padarīt braucienu bezjēdzīgu.

3.4.1

EESK pozitīvi vērtē noteikumus par palīdzību cilvēkiem ar ierobežotām kustības spējām.

3.4.2

Dzelzceļa operatoriem jānodrošina informācijas pieejamība visiem pasažieriem, ieskaitot personas ar ierobežotu pārvietošanās spēju, kā noteikts 2. panta 21. punktā, izvietojot “informācijas logus” un stendus atbilstošā augstumā, sagatavojot tekstu lielākā formātā un viegli salasāmu.

3.5.1

EESK pozitīvi vērtē noteikumus par pasažieru informēšanu pirms un pēc brauciena, kā arī brauciena laikā (I Pielikums). Jo īpaši informācijas trūkums pirms brauciena un tā laikā kavēšanās gadījumā regulāri izraisa klientu neapmierinātību.

3.5.2

Kas attiecas uz obligāto informāciju uz biļetēm (II Pielikums), ir jāsniedz informācija, vai un kad no biļetes var atteikties un atgūt braukšanas maksu. Tā kā biļešu rezervēšanas sistēmās pastāv daudz variantu, pasažieriem bieži rodas neskaidrības šajā sakarā.

3.5.3

Regula nosaka, ka (3., 5. un 6. pants):

3.5.4

Principā EESK uzskata, ka pasažieriem ir jāpiedāvā pilna apjoma apkalpošanas biļešu pasūtīšanas un informācijas sistēmas attiecībā uz visa veida dzelzceļa transportu un saistītajiem pakalpojumiem.

3.5.5

Tomēr EESK pievērš uzmanību dzelzceļa īpatnībām, t.i., uz:

3.5.6

Tieši piemērojama regula nevar noteikt atbilstošu noteikumu attiecībā uz sarežģījumiem, kas rodas no savienojumiem starp starptautiskā dzelzceļa pasažieru pakalpojumiem un reģionālajiem pakalpojumiem tīklā, kas ietver konkurējošo operatoru integrāciju. Ietekmēto dzelzceļa staciju skaits (centrālā stacija un stacijas apkārtējos rajonos) ir ievērojams.

3.5.7

Komiteja uzsver, ka attiecībā uz starptautiskajiem dzelzceļa pasažieru pakalpojumiem šie standarti šobrīd tiek pildīti lielā apjomā. Tomēr konkurējošu uzņēmumu sistēmā šos noteikumus nepieciešams saglabāt un uzlabot ar atbilstošu likumdošanu.

3.6.1

Ieteiktās regulas 21. pants nosaka, ka dzelzceļa uzņēmums ir atbildīgs par tā darbiniekiem. 22. pantā, no otras puses, ir minēta apkopoto sūdzību iespējamība un tajā ir ietvertas sūdzības pret darbiniekiem. Ir skaidri jānorāda, ka dzelzceļa darbinieki nenes atbildību par pasažieru vai trešo pušu sūdzībām, bet ka to arī turpmāk nes darba devējs.

3.6.2

Sekojoši, lielas kompensācijas par kavēšanos neradīs situācijās, kad dzelzceļa operatoriem jāriskē drošības jomā, lai izvairītos no kompensācijas prasībām. Bez tam tiks novērstas situācijas, kad dzelzceļa uzņēmumi rada ievērojamu spiedienu uz to darbiniekiem, radot risku nevērīgi izturēties pret darbu, braukšanu un atpūtas laiku. Bez tam ir nepieciešams nodrošināt, ka ir pietiekošs skaits atbilstoši apmācītu darbinieku, lai pildītu kvalitātes prasības.

3.6.3

Tādējādi IV Pielikumam par obligātajiem pakalpojumu kvalitātes standartiem ir jāsedz atbildīgo darbinieku prasmes. Tas attiecas ne tikai uz vilciena apkalpi, bet arī uz stacijas darbiniekiem, kā arī uz darbiniekiem, kas izskata sūdzības.

4.1

EESK pozitīvi vērtē regulas priekšlikumu par starptautiskā dzelzceļa pasažieru tiesībām un pienākumiem. Tas paplašina patērētāju aizsardzības noteikumus, kas pašreiz attiecas tikai uz aviācijas pakalpojumiem un cita veida transportu.

4.2

Tomēr EESK ir pret nevienlīdzīgu attieksmi pret konkurējošiem transportlīdzekļiem. Noteikumiem, kas tiek piemēroti dzelzceļa sektorā, nav jābūt stingrākiem nekā gaisa pakalpojumu sfērā.

4.3

EESK uzskata, ka regulā vēl nepieciešami uzlabojumi attiecībā uz individuāliem noteikumiem saistībā ar atbildību par bojājumiem, kā arī jānosaka galējie ierobežojumi attiecībā uz atbildību un izņēmumiem vilciena atcelšanas gadījumā.

4.4

Principā EESK atzīst braukšanas maksas atmaksu gadījumā, ja pakalpojumi netiek sniegti vai tie sniegti neatbilstoši, neatkarīgi no tā, vai operators bija vainīgs vai nē, kamēr vien šis noteikums attiecas uz visa veida transportlīdzekļiem.

4.5

EESK atbalsta pilna apjoma apkalpošanas informācijas un biļešu rezervēšanas sistēmas, kas garantē labu pakalpojumu kvalitāti pasažieriem. Tomēr tā rezervēti attiecas pret faktu, ka tās tiek ietvertas tajā paša regulā, kur tiek apskatīti kompensācijas un atbildības jautājumi.

4.6

EESK uzsver, ka pilna apjoma apkalpošanas informācijas un biļešu rezervēšanas sistēmas apvienotajās energosistēmās ar tīkla nodrošinātājiem starptautiskajā, nacionālajā, reģionālajā un valsts pakalpojumu transportā ar konkurējošiem operatoriem, ir ļoti sarežģīts pasākums, jo īpaši, ja šī sistēma ir pieejama visās tirdzniecības sistēmās.

4.7

EESK uzsver, ka likumdošana par pasažieru informāciju un biļešu izsniegšanu starptautiskajam pasažieru transportam ar vilcienu, ir jāizskata saistībā ar Direktīvas 91/440/EEK grozījumu par starptautiskā pasažieru dzelzceļa transporta liberalizāciju.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/13

1.1

Šis priekšlikums ir daļa no trešās dzelzceļa paketes, ko 2004. gada 3. martā pieņēma Eiropas Komisija. Tās pārējās sastāvdaļas ir sekojošas:

un

1.2

Pirmā dzelzceļa pakete (to dēvē arī par infrastruktūras paketi) stājās spēkā 2001. gada 15. martā, un to vajadzēja iekļaut nacionālajos normatīvajos aktos līdz 2003. gada 15. martam. Tai ir sekojošas sastāvdaļas:

1.3

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija iesūdzēja deviņas dalībvalstis Eiropas tiesā par to, ka tās nebija iekļāvušas nacionālajos normatīvajos aktos pirmo dzelzceļa paketi. Līdz 2004. gada maijam piecu dalībvalstu paziņojumi par to vēl aizvien nebija saņemti, un divas dalībvalstis nacionālajos normatīvajos aktos bija iekļāvušas tikai dažus noteikumus.

1.4

Otrā dzelzceļa pakete tika publicēta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2004. gada 30. aprīlī, un līdz 2006. gada 30.aprīlim tā jāiekļauj nacionālajos normatīvajos aktos. Tai ir sekojošas sastāvdaļas:

1.5

Pirmā un otrā dzelzceļa pakete nodrošināja juridisko pamatu vienota dzelzceļa pārvadājumu tirgus izveidei. Tas aptver pieeju tirgum, dzelzceļa uzņēmumu licencēšanu un drošības sertificēšanu, pieeju infrastruktūrai un maksas par tās lietošanu iekasēšanu, dzelzceļa drošības juridiskā ietvara radīšanu un pasākumus dzelzceļa sistēmas tehniskās savietojamības nodrošināšanai.

1.6

Šis priekšlikums papildina esošo juridisko ietvaru tirgus atvēršanai, izmantojot pasākumus kravu pārvadājumu kvalitātes uzlabošanai.

2.1

Priekšlikums regulai par kravu pārvadājumu kvalitāti izstrādāts ar domu uzlabot dzelzceļa kravu transportēšanu, noslēdzot līgumus par kompensāciju starp dzelzceļa uzņēmumiem un kravu piegādātājiem. Komisija uzskata, ka kvalitātes un uzticamības trūkums dzelzceļa kravu pārvadājumos ir galvenie iemesli pieticīgajiem rādītājiem par dzelzceļa kravu transportēšanas apjomu pieaugumu un sarūkošo tirgus daļu.

2.2

Komisija cer, ka kompensāciju sistēmas piemērošana mudinās dzelzceļa kravu pārvadāšanas uzņēmumus uzlabot pakalpojumu kvalitāti. Priekšnoteikums tam ir stingrais konkurences spiediens kvalitātes uzlabošanai laika gaitā, bet, pēc komisijas ieskatiem, īsta Eiropas dzelzceļa kravu pārvadājumu attīstība nenotiek pietiekami ātri. Jaunie uzņēmumi šai nozarē veido tikai 3 līdz 4 % tirgus, un dažās dalībvalstīs nav konkurējošu uzņēmumu.

2.3

Piedāvātā regula izvirza prasību dzelzceļa kravu pārvadāšanas uzņēmumiem un pārvadājumu pasūtītājiem pārvadājumu līgumos iekļaut kvalitātes prasības un to neievērošanas gadījumā izmaksāt kompensācijas. Līgumslēdzējām pusēm jāvienojas vismaz par sekojošām kvalitātes prasībām:

2.4

Piedāvātā regula izvirza noteikumus par maksimālajiem un minimālajiem kompensāciju apjomiem aizkavēšanās, bojājuma, zuduma, informācijas par kavēšanos trūkuma dēļ un zaudētām vai bojātam precēm kavējumu dēļ. Piemēram, ja preces ir sabojātas, tiek noteikta maksimālā kompensācija EUR 75 apmērā par kilogramu bruto bojātās masas. Blokvilcienu (vilcienu ar nemainīgu sastāvu un viena tipa vagoniem) aizkavēšanās gadījumā kompensāciju nosaka ne mazāk par 5 % un ne vairāk par 25 % no transportēšanas cenas. Gadījumā, ja nav sniegta informācija par aizkavēšanos, kompensācija veido vismaz 5 % no transportēšanas cenas.

2.5

Līgumslēdzējām pusēm jāizvirza noteikums par kompensāciju gadījumā, ja dzelzceļa uzņēmums vai pakalpojuma pasūtītājs atceļ vilcienu. Puses var vienoties par kompensāciju gadījumā, ja deklarēta pārvadājamo preču vērtība vai interese par piegādi.

2.6

Pušu atbildība tiek izslēgta, ja vainīga viena no pusēm, ja tā ir trešās puses kļūda vai jebkāda cita rīcība, nepārvarama vara, neparedzēti apstākļi jeb to sekas. Ja tiek celta prasība par kompensāciju infrastruktūras vadītāja dēļ, tad dzelzceļa uzņēmums to samaksā un attiecīgi pieprasa samaksāto summu no infrastruktūras vadītāja.

2.7

Ja iesaistīti vairāki dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, tad visi uzņēmumi ir “kopīgi un atsevišķi atbildīgi” neraugoties uz to, kura uzņēmuma vainas dēļ radusies kavēšanās vai zaudējumi.

3.1

Lai veicinātu dzīvotspējīgu transporta sistēmu un drošu līdzsvaru starp transporta veidiem, kā noteikts Eiropas Transporta politikas Baltajā grāmatā 2010. gadam, Savienība ir noteikusi mērķi palielināt dzelzceļa kravu pārvadājumu apjomu. Viens no veidiem, kā uzlabot dzelzceļa kravu transportēšanu, ir kvalitātes uzlabošana, un tas kopumā ir apsveicami.

3.2

Komisija piedāvā stimulēšanas sistēmu, saskaņā ar kuru vēlme izvairīties no kompensāciju maksājumiem varētu paaugstināt kvalitāti un īpaši uzlabot precizitāti. Parasti uzņēmēju pirmā reakcija uz paaugstinātu finansiālo risku, kas varētu rasties no iespējamām kompensāciju izmaksām, ir pakalpojumu cenu celšana.

3.3

Parādās jautājums, vai Komisijas piedāvātā pieeja ir atbilstoša.

3.4

Tiek aptverts gan starptautiskais, gan nacionālais transports. Komisija pati piedāvātajai regulai uzrakstījusi paskaidrojošu memorandu par to, ka kvalitātes līgumi galvenokārt jau pastāv nacionālajā transportā, bet starptautiskajos pārvadājumos to ir mazāk. Bez tam Komisija piezīmē, ka problēmas galvenokārt rodas tad, ja iesaistīti vairāki dzelzceļa uzņēmumi, kā tas galvenokārt ir starptautiskajā transportā.

3.5

Jautājums ir par to, vai, iejaucoties darījumu partneru līgumsaistībās (nav runa par patērētāju aizsardzību), būtu jāparedz lielāki ierobežojumi starptautisko kravu pārvadāšanas jomā.

3.6

Jāpievērš uzmanība arī tam, kādi pozitīvi stimuli ir pieejami ES regulā paredzēto kompensāciju maksājumu vietā, kas dzelzceļa sektorā būtu unikāli un papildinātu esošo starptautisko konvenciju COTIF (CIM). Piemēram, ES direktīvas 2001/14/EK 11. pantā paredzētas atlaides maksā par infrastruktūru gadījumā, ja uzņēmums veic pasākumus, lai samazinātu pārtraukumus un uzlabotu pārvadājumu sistēmas darbību.

3.7

Veicinot dzelzceļa kravu pārvadājumu attīstību, ir ļoti svarīgi izvairīties no diskriminējošas attieksmes attiecībā uz dažādiem konkurējošiem transporta veidiem.

3.8

Tādējādi parādās jautājums par to, vai pastāv līdzīgi Komisijas noteikumi attiecībā uz kravu pārvadājumiem ar lidmašīnām un pa ceļiem. Starptautiskie līgumi par kompensācijām bojājumu vai zudumu gadījumos piedāvā ievērojami zemāku maksu (Monreālas konvencija par gaisa transportu — vienu trešo daļu no regulā noteiktā maksimālā apjoma, Konvencijā par Līgumu attiecībā uz Starptautiskajiem kravu pārvadājumiem pa zemes ceļiem [CMR] — vienu sesto daļu no regulā noteiktā maksimālā apjoma).

3.9

Paliek neskaidrs jautājums par saderību starp kvalitātes uzraudzības sistēmu, par ko jāvienojas līgumslēdzējām pusēm, un tehniskajām savietojamības specifikācijām (TSS) par kravu elektroniskas pārraudzības programmām. Vilcienu kustības pa dzelzceļu Viseiropas elektroniskā pārraudzība reālajā laikā ir ietverta TSS kravu elektroniskās pārraudzības programmās. Šajos noteikumos definētas harmonizētas tehniskās specifikācijas un sakaru nosacījumi. Tomēr to pielietošana un ieviešana vēl aizvien prasa pamatīgas investīcijas, un tam būs nepieciešami daudzi gadi.

3.10

Saskaņā ar priekšlikumu dzelzceļa uzņēmums var pieprasīt infrastruktūras vadītājam atmaksāt kompensācijas summas, ja viņa dēļ notikusi aizkavēšanās.

3.11

Arī šai gadījumā mēģinājumi apiet šos noteikumus, iespējams, palielinās maršruta izmaksas (papildriski), un grafikos tiks iekļauta laika rezerve kavējumiem. Tā nebūtu vēlamā reakcija, ņemot vērā ierobežotās infrastruktūras iespējas. To jau var novērot aviotransporta sektorā, kopš stājās spēkā direktīva par pasažieru kompensācijām. Infrastruktūras vadītājiem risku aprēķināšana būs krietni sarežģītāka, jo viņi nezina un nevar ietekmēt preču plūsmas vērtību un no tās izrietošo kompensācijas apjomu.

3.12

Jāpatur prātā tas, ka jauno Centrālās un Austrumeiropas dalībvalstu infrastruktūra ir sliktākā stāvoklī, prasa apjomīgas investīcijas, un regulā paredzētās kompensāciju izmaksu saistības varētu radīt vērā ņemamas grūtības.

3.13

Ieviešot priekšlikumu, daudz darba būs jāiegulda, nosakot katras puses konkrēto atbildību un dzelzceļa uzņēmumam iesniedzot kompensācijas prasības pret infrastruktūras vadītāju. Atbildības noteikšana būs apgrūtinoša arī gadījumos, kad iesaistīti vairāki dzelzceļa uzņēmumi.

3.14

Paredzamo augsto kompensāciju rezultātā dzelzceļa uzņēmumi nedrīkst pieļaut kompromisu drošības jautājumos, lai ievērotu piegādes termiņus. Jāizslēdz arī iespēja dzelzceļa uzņēmumiem izdarīt pārmērīgu spiedienu uz darbiniekiem, kas varētu radīt pārkāpumus attiecībā uz darba, braukšanas un atpūtas laikiem.

3.15

Savā atzinumā par otro dzelzceļa paketi EESK jau norādījusi uz to, ka sociālie nosacījumi dzelzceļa transporta jomā samazina tās konkurētspēju. Tās rezultāta nedrīkst rasties situācija, ka darba apstākļi dzelzceļa transportā tiek pielīdzināti darba apstākļiem uz ceļiem un dzelzceļa uzņēmumi tiek rosināti neievērot noteikumus un izdarīt spiedienu uz darbiniekiem.

4.1

EESK kopumā atzinīgi vērtē pasākumus, lai uzlabotu dzelzceļa pārvadājumu kvalitāti.

4.2

Būtu jādod priekšroka pozitīviem stimulēšanas pasākumiem, nevis stingriem kompensāciju izmaksu nosacījumiem, kas radītu mēģinājumus tos apiet un vairotu sarežģītas atmaksas sistēmas. Īpaši tas attiecas uz infrastruktūras vadītāja lomu.

4.3

Pasākumi dzelzceļa kravu pārvadājumu kvalitātes uzlabošanai nedrīkst diskriminēt citus transporta veidus.

4.4

EESK lūdz Komisijai pārbaudīt pasākumu ietekmi uz dzelzceļa uzņēmumiem un infrastruktūras vadītājiem jaunajās dalībvalstīs.

4.5

EESK uzstāj, ka pasākumi kravu pārvadāšanas kvalitātes uzlabošanas jomā nedrīkst radīt situāciju, kad dzelzceļa uzņēmumi cenšas apiet noteikumus uz drošības un darba apstākļu rēķina.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/17

1.1

Vispārējo interešu pakalpojumi (VIP) šodien ir sabiedrības joma, kas cieši saistīta ar Eiropas integrāciju.

1.2

Vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumi (VEIP) nesenajos līgumos ir atzīti par Savienības kopējām vērtībām. Tie sniedz ieguldījumu sociālajā un teritoriālajā kohēzijā (16. pants); pieeja VEIP un tiesības saistībā ar specifiskiem vispārējo interešu komponentiem (sociālā drošība un sociālā palīdzība, veselības aizsardzība, vides aizsardzība utt.) ir noteiktas Pamattiesību hartā (IV sadaļa, II panta 34. un 36. punkts).

1.3

VIP ir ne tikai būtisks konkurētspējas faktors un svarīgs elements Lisabonas mērķu sasniegšanā, tie ir arī Eiropas sociālā modeļa pamatelementi. Tie palīdz nodrošināt cilvēka pamattiesības, sniedz ieguldījumu uz zināšanām balstītā ekonomikā un sociālajā, ekonomiskajā un teritoriālajā kohēzijā, kā arī ir noturīgas attīstības sastāvdaļa.

1.4

Lai gan EESK vēl nav izdevies panākt, lai vispārējo interešu pakalpojumu veicināšana tiktu iekļauta Konstitucionālā līguma 3. pantā ka viens no mērķiem, zināms solis uz priekšu attiecībā uz VIP ir sperts Konstitucionālā līguma galīgajā versijā: saskaņā ar III panta 122. punktu ES var izdot likumus par vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumiem horizontālā veidā attiecībā uz principiem un nosacījumiem saistībā ar šādu pakalpojumu nodrošināšanu. Konstitucionālais līgums atzīst arī administratīvās brīvības principu attiecībā uz vietējām varas iestādēm, kā arī konstitucionālā principa līmenī sniedz iespēju vietējām varas iestādēm pašām nodrošināt vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus, tādējādi īstenojot subsidiaritātes principu saistībā ar attiecīgajām Savienības un dalībvalstu kompetencēm vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu jomā.

1.5

Tomēr būtībā sekundāro likumdošanu joprojām raksturo vispārēja neatbilstība starp ES likumdošanā detalizēti izstrādāto un tieši spēkā esošo konkurences likumu no vienas puses un vispārējo interešu mērķiem, kuri konkurences likumā minēti kā izņēmums, no otras puses.

1.6

Eiropas Savienībā joprojām ir grūtības pārvarēt pretrunas starp tirgus izveidi, kas balstīts tikai uz konkurētspēju, un nepieciešamību nodrošināt valsts kontroles procesu, ko ekonomiskie mehānismi vieni paši nespētu nodrošināt. Vispārējo interešu pakalpojumi nav metodes vai instrumenti, bet tie sevī ietver cilvēktiesības, sociālās saites un integrāciju.

1.7

Bez tam nevajadzētu ignorēt faktu, ka starp Eiropas iedzīvotajiem rodas neizpratne, kritika un noraidījums attieksmē pret politiskajām nostādnēm, kuras it kā izstrādātas ar mērķi panākt Eiropas integrāciju, kas šķiet arvien mazāk ir saistīta ar viņu rūpēm, kas pastiprina sociālo nošķirtību, apdraud sociālo kohēziju un sociālo modeli.

1.8

Eiropas Savienībai ir jāgūst panākumi, nodrošinot līdzsvarotu tirgus mehānismu kopumu un vispārējo interešu pakalpojumu uzdevumus jomās, kurās šāda savstarpēja papildināšana ir savienojama ar vispārējo interešu pakalpojumu mērķiem un kuras var piedāvāt lietotājam vai patērētājam pievienoto vērtību. Tas nozīmē, ka, ievērojot nosacījumus, kas aprakstīti EK Līguma 86. panta 2. punktā, vispārējo interešu pakalpojumu efektīvs sniegums spriedzes situācijās ir svarīgāks par konkurences noteikumu darbību saskaņā ar Kopienas tiesu praksi.

1.9

Vispārējo interešu pakalpojumu sniegšanā ir nepieciešama politiskā griba, lai kontrolētu kolektīvo interešu pārvaldību, kā arī ievērotu Eiropas sabiedrības modelim raksturīgās pamattiesības. Šis modelis piedāvā atbilstošu sociālo aizsardzību ikvienam, neatkarīgi no vecuma, sociālā statusa vai dzīvesvietas. Bez tam tas nodrošina labu kvalitāti, reālu un ērtu piekļuvi būtiskām precēm, tādām kā pārtika, mājoklis, ūdens, ceļošana, komunikācijas, utt. Vispārējo interešu pakalpojumi tādējādi ir daļa no sociālās tirgus ekonomikas, kas netiek nodrošināti tikai ar konkurences palīdzību. Ja nenotiks atbilstoša sabiedrības iejaukšanās, attīstīsies divu ātrumu Savienība, kur izcelsies atšķirības attīstībā, nevienlīdzība un sociālā atstumšana.

1.10

Tuvākajā nākotnē daudzi eiropieši tiks aicināti izteikt savu viedokli referendumā par Konstitucionālā līguma ratifikāciju. Bez sabiedrības atbalsta nav iespējama politiska Eiropa. Tomēr sabiedrības atbalsts netiks sniegts, ja Savienība nebūs spējīga nodrošināt garantijas, kas aizsargātu un uzlabotu Eiropas sabiedrības modeli un Eiropas sociālo modeli.

1.11

Tā kā Baltā grāmata par vispārējo interešu pakalpojumiem iedibina pamatu augstas kvalitātes, pieejamu un pietiekoši lētu vispārējo interešu pakalpojumu nodrošināšanai, tā ir viens no daudzajiem svarīgajiem soļiem Eiropas atbalsta veicināšanā un tāda “Nē” balsojuma novēršanā, kas grautu Eiropas integrācijas attīstību.

1.12

Debates, ko ierosināja Baltā grāmata, un šo debašu rezultāti ir cieši saistīti ar debatēm par valsts — privātajām partnerattiecībām, pakalpojumu tirgu, jo īpaši sociālajiem pakalpojumiem, valsts atbalstu, ziņojumu, kas tiek gatavots par ūdens nozari, Lisabonas stratēģijas pārskatīšanu un novērtēšanas ziņojumiem.

2.1

Baltā grāmata, ko Eiropas Komisija pieņēma 2004. gada 12. maijā, sniedz pārskatu par svarīgajām Eiropas debatēm pēc Zaļās grāmatas publicēšanas 2003. gadā, kā arī par tās rosināto pienesumu, jo īpaši no Eiropas institūciju un sabiedrības puses. Tā piedāvā stratēģiskus virzienus nākamajiem gadiem.

2.2

Debatēs par Zaļo grāmatu ir atklājušās viedokļu un perspektīvu atšķirības. Tomēr ir panākta vienprātība attiecībā uz nepieciešamību nodrošināt tirgus mehānismu un sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu līdzsvarotību.

2.3

Lai gan vispārējo interešu pakalpojumu nodrošināšanu var organizēt sadarbībā ar privāto sektoru vai to uzticēt privātā vai valsts sektora komerciālajiem vai nekomerciālajiem uzņēmumiem, valsts pakalpojumu pienākumu un uzdevumu definīcija joprojām ir attiecīgā līmeņa valsts varas iestāžu uzdevums. Attiecīgās varas iestādes ir atbildīgas arī par tirgus noregulēšanu, kā arī par to lai nodrošinātu, ka operatori (privātie vai valsts) pilda tiem uzticētos sabiedrisko pakalpojumu uzdevumus.

2.4.1

Valsts varas iestāžu darbība iedzīvotājiem tuvākajā līmenī: vispārējo interešu pakalpojumi ir jāorganizē un jāregulē, pēc iespējas tuvu iedzīvotājiem, stingri ievērojot subsidiaritātes principu.

2.4.2

Valsts pakalpojumu mērķu sasniegšana konkurētspējīgu, atvērtu tirgu ietvaros: Komisija pieturas pie viedokļa, ka atvērta un konkurētspējīga iekšējā tirgus mērķi un augstas kvalitātes, pieejami un pietiekoši lēti vispārējo interešu pakalpojumi ir savienojami. Saskaņā ar EK Līgumu un ņemot vērā nosacījumus, kas aprakstīti 86. panta 2. punktā, vispārējo interešu pakalpojumu efektīva sniegšana spriedzes situācijās dominē pār Līguma noteikumu piemērošanu.

2.4.3

Kohēzijas un vispārējas pieejas nodrošināšana: visu pilsoņu un uzņēmumu pieeja pietiekoši lētiem, augstas kvalitātes vispārējo interešu pakalpojumiem visā dalībvalstu teritorijā ir būtiska Eiropas Savienības sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā. Šādā kontekstā universāli pakalpojumi ir galvena koncepcija, ko Kopiena izstrādājusi, lai nodrošinātu efektīvu pieeju svarīgākajiem pakalpojumiem.

2.4.4

Augsta līmeņa kvalitātes, drošības un aizsardzības uzturēšana: pakalpojumu nodrošināšanas drošība un jo īpaši piegādes drošība ir svarīga prasība, kas jāatspoguļo, definējot valsts pakalpojumu uzdevumus. Nosacījumiem, kādos tiek sniegti pakalpojumi, arī jābūt pietiekoši stimulējošiem, lai uzņēmēji būtu ieinteresēti uzturēt atbilstošu ilgtermiņa investīciju līmeni.

2.4.5

Patērētāju un lietotāju tiesību nodrošināšana: tas jo īpaši ietver pieeju pakalpojumiem — ieskaitot pārrobežu pakalpojumus — visā Savienības teritorijā un visām iedzīvotāju grupām, pieejamas pakalpojumu cenas, tai skaitā speciālas shēmas personām ar zemiem ienākumiem, fizisku drošību, drošību un uzticamību, nepārtrauktību, augstu kvalitāti, izvēli, pārredzamību un pieeju informācijai no piegādātājiem un reglamentējošām institūcijām. Šo principu ieviešanai kopumā ir nepieciešamas neatkarīgas reglamentējošas institūcijas ar skaidri noteiktām pilnvarām un pienākumiem, tādiem kā sankciju pilnvaras (transponēšanas un vispārēju pakalpojumu nodrošināšanas pārraudzības līdzeklis), un tiem jāietver noteikumi par pārstāvniecību un patērētāju un lietotāju aktīvu dalību pakalpojumu definīciju izstrādē un to novērtēšanā, atbilstošu atjaunošanas un kompensācijas mehānismu pieejamību, kā arī attīstības noteikuma pastāvēšanu, kas ļauj prasības pielāgot saskaņā ar mainīgajām lietotāju un patērētāju vajadzībām un interesēm, kā arī ar pārmaiņām ekonomikā un tehnoloģijās.

2.4.6

Snieguma uzraudzība un izvērtēšana: saskaņā ar sabiedriskajā apspriešanā pausto valdošo viedokli, Komisija uzskata, ka jebkurai izvērtēšanai jābūt daudzpusīgai un tajā jāiekļauj visi attiecīgie juridiskie, ekonomiskie, sociālie un vides aspekti.

2.4.7

Pakalpojumu un situāciju dažādības respektēšana: jebkurai Kopienas politiskajai nostādnei vispārējo interešu pakalpojumu jomā ir pietiekoši jāņem vērā dažādība, kas raksturo dažādos vispārējo interešu pakalpojumus un situācijas, kurās tie tiek sniegti. Tomēr tas nenozīmē, ka nav nepieciešams nodrošināt Kopienas pieejas konsekvenci dažādos sektoros vai ka kopēju koncepciju izstrādāšana vairākiem sektoriem nevarētu būt noderīga.

2.4.8

Pārredzamības palielināšana: šo principu ir jāpiemēro visiem piegādes procesu aspektiem un tam jāsedz valsts pakalpojumu uzdevumu, organizācijas, pakalpojumu finansēšanas un pakalpojumu reglamentēšanas, kā arī to produkcijas un izvērtēšanas definīcija, ieskaitot sūdzību risināšanas mehānismus.

2.4.9

Juridiskās noteiktības nodrošināšana: Komisija apzinās, ka Kopienas likumu piemērošana vispārējo interešu pakalpojumiem varētu radīt sarežģījumus. Tāpēc tā nepārtraukti tieksies uzlabot juridisko noteiktību attiecībā uz Kopienas likumdošanas piemērošanu vispārējo interešu pakalpojumu nodrošināšanā, neskarot Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas praksi.

2.5.1

Dažādības respektēšana saskaņotu tiesisko aktu ietvaros: Komisija izvērtēs ietvarlikuma pamatojamību un nepieciešamību attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumiem Konstitucionālā līguma spēkā stāšanās brīdī; tā uzsāks pārskatīt situāciju vispārējo interešu pakalpojumu nozarē un līdz 2005. gada beigām iesniegs ziņojumu.

2.5.2

Juridisko tiesisko aktu precizēšana un vienkāršošana attiecībā uz kompensācijām sakarā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu: Komisija līdz 2005. gada jūlijam pieņems lēmumu par Līguma 86. panta piemērošanu attiecībā uz valsts atbalstu sabiedrisko pakalpojumu kompensāciju formā, ko piešķir atsevišķiem uzņēmumiem, kuriem uzticēta vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšana; līdz 2005. gada jūlijam tā pieņems Kopienas ietvaru attiecībā uz valsts atbalstu sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas formā; līdz 2005. gada jūlijam tā pieņems Direktīvas 80/723/EEK grozījumu par finanšu attiecību starp dalībvalstīm un valsts uzņēmumiem pārredzamību; līdz 2005. gada jūlijam tā vēl vairāk precizēs, saskaņā ar kādiem nosacījumiem sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas var uzskatīt par valsts atbalstu 87. panta 1. punkta ietvaros.

2.5.3

Skaidra un pārredzama ietvara nodrošināšana to uzņēmumu atlases nolūkos, kuriem var uzticēt vispārējo interešu pakalpojumu sniegšanu: Komisija rīkos sabiedrisku apspriešanu par Zaļo grāmatu jautājumos, kas saistīti ar valsts — privāto partnerību iepirkumiem; kur tas nepieciešams, tā iesniegs priekšlikumus, pamatojoties uz sabiedriskās apspriešanas rezultātiem.

2.5.4

Vispārējo interešu atzīšana sociālajos un veselības pakalpojumos: 2005. gada laikā Komisija iesniegs Paziņojumu par vispārējo interešu pakalpojumiem sociālajā un veselības jomā; lai palīdzētu nodrošināt augsta līmeņa veselības aizsardzību visā Savienībā, tā veicinās ar medicīnisko aprūpi saistīto sadarbību starp dalībvalstīm.

2.5.5

Rezultātu un snieguma novērtēšana: Komisija 2004. gadā iepazīstināja ar savu pirmo horizontālo novērtējumu par vispārējo interešu pakalpojumiem, pamatojoties uz novērtēšanas metodoloģiju; tā pārskatīs novērtēšanas mehānismus 2006. gadā.

2.5.6

Nozaru politisko nostādņu pārskatīšana: Komisija veicinās nacionālo reglamentējošo varas iestāžu sadarbību, pamatojoties uz reglamentējošo iestāžu tīklu; pārskatos, kas jau ir paredzēti dažādajos sektoros, tā ņems vērā Zaļās grāmatas sabiedriskās apspriešanas rezultātus: līdz 2005. gada jūlijam elektronisko sakaru universālo pakalpojumu pārskatīšana; elektronisko sakaru paketes pārskatīšana līdz 2006. gada jūlijam; līdz 2006. gada beigām direktīvas par pasta pakalpojumiem pārskatīšana; iekšējo tirgu pārskatīšana attiecībā uz elektrību un gāzi līdz 2006. gada 1. janvārim; direktīvas “Televīzija bez robežām” pārskatīšana 2005. gada sākumā; pašreiz tiek izvērtēta ūdens nozare.

2.5.7

Mūsu iekšējo politisko nostādņu atspoguļošana mūsu starptautiskās tirdzniecības politikā: Komisija turpinās nodrošināt, lai Kopienas ieņemtā nostāja starptautiskajās tirdzniecības pārrunās pilnībā atbilstu ES iekšējiem reglamentējošajiem noteikumiem attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumiem.

2.5.8

Vispārējo interešu pakalpojumu veicināšana sadarbībā, kas veicina attīstību: Komisija palīdzēs jaunattīstības valstīm izstrādāt stabilu reglamentējošo bāzi un iestāžu sistēmu kā galveno priekšnosacījumu investīciju veicināšanai, kā arī pieejai vispārējo interešu pamatpakalpojumu finansējumam.

3.1

EESK pozitīvi vērtē Baltās grāmatas publicēšanu. Tā atzīmē deviņus principus un astoņus jaunos virzienus, kas ieteikti Baltajā grāmatā, lai nostiprinātu vispārējo interešu pakalpojumu pastāvēšanu. Tomēr tā pauž nožēlu, ka tās pēdējos gados atkārtoti izteiktās prasības (1) ieviest ietvardirektīvu vai ietvarlikumu, kas garantētu VIP pastāvēšanu, dalībvalstu brīvību noteikt, organizēt un izvēlēties pārvaldības metodes attiecībā uz VIP, kā arī VIP ilgtermiņa finansēšanas un snieguma izvērtējumu, patērētāju tiesības utt., nav ņemtas vērā, lai gan Komisija bija apņēmusies izstrādāt ziņojumu par šo jautājumu līdz 2005. gada beigām.

3.2

EESK jo īpaši pozitīvi vērtē faktu, ka Baltajā grāmatā ir sniegts precīzs to priekšlikumu un pasākumu grafiks, ko Eiropas Komisija plāno veikt, lai piemērotu šos principus un virzienus nākamo gadu laikā.

3.3

EESK cieši sekos šo saistību īstenošanai un ir gatava sniegt ieguldījumu attiecībā uz to efektivitātes nodrošināšanu.

4.1

Pirmais princips — valsts varas iestāžu darbības nodrošināšana iedzīvotajiem tuvākajā līmenī — nozīmē, ka vispārējo interešu pakalpojumi tiek organizēti un reglamentēti iedzīvotājiem iespējami tuvākajā līmenī un ka “stingri jāievēro subsidiaritātes princips”. Tomēr 30. apakšsvītras piezīme attiecas uz regulas projektu par vietējo iekšzemes transportu, kas “noteiktu prasību dalībvalstīm izmantot sabiedrisko pakalpojumu piešķiršanu” un tādējādi sistemātiskus konkursus. Nevar pastāvēt subsidiaritāte, ja katrai instancei nav tiesību izvēlēties, kā tā pārvalda vispārējo interešu pakalpojumus tās atbildības ietvaros.

4.2

Trešais princips — kohēzijas un vispārējas pieejas nodrošināšana — lika Komisijai uzsvērt, ka “universāls pakalpojums ir galvenā koncepcija, ko Kopiena ir izstrādājusi, lai nodrošinātu efektīvu pieeju svarīgajiem pakalpojumiem”. Tas nozīmē ļaut “prasības pielāgot saskaņā ar mainīgajām lietotāju un patērētāju vajadzībām un interesēm, kā arī ar pārmaiņām ekonomikā un tehnoloģijās”. Saskaņā ar šo uzskatu un kā daļu no e-Eiropas plāna, kas iesaka kopējas platjoslas izmantošanu elektroniskajos sakaros, EESK uzsver, ka 20 % no ES-15 valstu iedzīvotājiem pašreiz ir liegta piekļuve šādiem pakalpojumiem. Platjosla ir vispārējo interešu pakalpojums, kas uzlabo dzīves apstākļus, samazinot attālumus un veicinot gan ģeogrāfiski izolētu, gan visnabadzīgāko iedzīvotāju piekļuvi veselības aprūpei, izglītībai un sabiedriskajiem pakalpojumiem. Tādējādi izriet, ka gadījumā, ja universālo telekomunikāciju pakalpojums par pieejamu cenu nav izvērsts līdz platjoslai un mobilo telefonu sakariem, vēl vairāk aizkavēsies Eiropas Savienības jauno informācijas un komunikācijas tehnoloģiju ieviešanas izmantošanas process, turklāt digitālā šķirtne kļūs izteiktāka, jo īpaši jaunajās dalībvalstīs.

4.3

Sestais princips — snieguma uzraudzība un izvērtēšana — arī ir saskaņā ar EESK un daudzu citu iesaistīto pušu pastiprināto uzmanību attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumu snieguma progresīva novērtējuma izveidi, lai uzlabotu to efektivitāti, padarītu pieeju tiem daudz vienlīdzīgāku un palīdzētu tos pielāgot patērētāju, pilsoņu un sabiedrības mainīgajām prasībām, kā arī izmaiņām likumdošanā. Baltajā grāmatā pareizi tiek uzsvērts, ka novērtējumam jābūt “daudzpusīgam un tam jāietver visi atbilstošie juridiskie, ekonomiskie, sociālie un vides aspekti”; EESK vēlētos, lai novērtējumā būtu ietverti arī nodarbinātības jautājumi. EESK uzsver, ka Eiropas Savienības uzdevums ir noteikt kopēju metodoloģiju un kritērijus, jo īpaši attiecībā uz kvalitāti, un rosināt objektīvas un neatkarīgas novērtēšanas procesu, kas jāveic saskaņā ar subsidiaritātes principu. Pēc EESK domām, Baltās grāmatas priekšlikumiem pārskatīt nozaru politiskās nostādnes (skatīt 2. panta 5. punkta 6. apakšpunktu) ir jāpievieno ziņojumi, kuros izvērtētas iepriekš veikto pasākumu sekas. Ņemot vērā, ka tādējādi tiek satuvinātas visas ieinteresētās puses, EESK atkārto tās priekšlikumu palīdzēt vadīt novērtēšanu. Šajā sakarā EESK izvērtēs iespēju nodibināt pastāvīgu VIP izpētes grupu.

4.4

Septītais princips — pakalpojumu un situāciju dažādības respektēšana — “Tomēr tas nenozīmē, ka nav nepieciešams nodrošināt Kopienas pieejas konsekvenci dažādos sektoros vai ka kopēju koncepciju izstrādāšana vairākiem sektoriem nevarētu būt noderīga”. Saskaņā ar ieteikto virzienu Komisija atkārtoti izvērtēs vispārējo interešu pakalpojumu ietvarlikuma iespējamību un nepieciešamību, stājoties spēkā Konstitucionālajam līgumam, un iesniegs ziņojumu pirms 2005. gada beigām. Tādējādi Baltajā grāmatā netiek izskatīts EESK un daudzu citu Eiropas dalībnieku aicinājums izstrādāt pamatdirektīvu (skatīt EESK Atzinumu par “Zaļo grāmatu par vispārējo interešu pakalpojumiem” — OV C 80, 2004. gada 30. marts). Tomēr pastāv skaidra nepieciešamība konsolidēt VIP kā vienu veselu, iekļaujot vispārējo interešu sociālos un veselības pakalpojumus, ņemot vērā to specifiskās iezīmes, ja tās ir saistītas ar konkurences likumu, finansēšanu, subsidiaritātes principa ieviešanu un to lomu Eiropas integrācijā.

4.5

Devītais princips — juridiskās noteiktības nodrošināšana — liks Komisijai “nepārtraukti tiekties uzlabot juridisko noteiktību”, neskarot Eiropas Kopienu Tiesas un Pirmās instances tiesas praksi. Šis princips rosina divus ieteiktos virzienus.

4.5.1

“juridisko tiesisko aktu precizēšana un vienkāršošana attiecībā uz kompensācijām sakarā ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu līdz 2005. gada jūlijam”, kam jāpalīdz nodrošināt ilgtermiņa finansējumu drošību gan investīcijām, kas nepieciešamas lai nodrošinātu pakalpojumu nepārtrauktību un ilgtspējību, gan sabiedrisko pakalpojumu un obligāto universālo pakalpojumu kompensācijām, neierobežojot pārredzamības, nediskriminācijas un proporcionalitātes principu; atzīt, ka šāda veida kompensācijām var būt dažādas formas un ka šīs formas ir jāpielāgo mērķiem: valsts subsīdijas, iekšējās korekcijas, kas dod iespēju segt izdevumus no komerciālā darbībā iegūtās peļņas, piešķirot vai nepiešķirot ekskluzīvas tiesības, uzņēmēju savstarpējās kompensācijas fonds, nodokļu vai citi atbrīvojumi, valsts — privātās partnerības, atbalsts par pakalpojumu nodrošināšanu, utt.

4.5.2

“Skaidra un pārredzama ietvara nodrošināšana to uzņēmumu atlases nolūkos, kuriem var uzticēt vispārējo interešu pakalpojumu sniegšanu”, balstoties uz Zaļās grāmatas sabiedrisku apspriešanu jautājumos, kas saistīti ar valsts — privāto partnerību. EESK tas nozīmē, ka ir jānodrošina dažādība attiecībā uz veidu, kā vispārējo interešu pakalpojumi tiek vadīti, kā arī iesaistīto iestāžu izvēles brīvība: vai nu tieša VIP vadība, ko veic pati valsts iestāde (kā valsts pakalpojums vai valsts sabiedrība), vai vadības uzdevumu nodošana valsts uzņēmumam vai kopuzņēmumam, ar kuru valsts iestāde realizē kontroli, kas ir līdzvērtīga tās sniegtajiem pakalpojumiem vai kas darbojas kā bezpeļņas, sociālais, kooperatīvais vai asociatīvais uzņēmums, vai arī deleģēšana uzņēmumam uz noteiktu laika periodu (koncesija pēc konkursa), neizslēdzot iespēju pārejai no vienas apsaimniekošanas modalitātes uz otru.

5.1

Baltā grāmata par vispārējo interešu pakalpojumiem iezīmē soli uz priekšu, apsverot šos pakalpojumus Savienībā. Tā ir pārliecinošs pamats, uz kā attīstīt Eiropas politikas konceptuālos elementus attiecībā uz vispārējo interešu pakalpojumiem, sniedzot iespēju Eiropas uzņēmumiem un visiem Eiropas iedzīvotājiem gūt labumu no pieejamiem, pietiekoši lētiem un efektīviem sabiedriskajiem pakalpojumiem, izmantojot vadošās tehnoloģijas.

5.2

Vispārējo interešu pakalpojumi ir ne tikai centrālais ekonomiskās konkurētspējas faktors, bet arī galvenais elements sociālajā un vides jomā. Tie ir galvenās vērtības trīszarotajā pieejā Lisabonas Stratēģijai (ekonomiskais, sociālais un vides aspekts) un ir būtiski, lai padarītu ES par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstītu sabiedrību, kas balstīta uz ilgtspējīgu ekonomisko izaugsmi, vairāk un labāku darba vietas nodrošināšanu un labaku sociālo kohēziju. Vispārējo interešu pakalpojumi, ņemot vērā to specifiskas iezīmes, ir svarīgāki par vienoto tirgu un ir būtisks indivīdu un uzņēmēju ekonomiskās un sociālās labklājības priekšnosacījums.

5.3

Eiropas Savienības uzdevums ir panākt līdzsvarotu tirgus mehānismu un sabiedrisko pakalpojumu darbību jomās, kurās papildināmība ir savienojama ar vispārējo interešu pakalpojumu mērķiem un var dot pievienoto vērtību attiecībā uz Eiropas pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabojumiem saistībā ar ekonomisko izaugsmi, darba vietu radīšanu un stabilu labklājību.

5.4

“Pilsoņu tiesības gūt labumu no vispārējo interešu pakalpojumiem, kas ir pieejami, pietiekami lēti un efektīvi, ir jāsargā un jāapstiprina solidaritātes un ekonomiskās un sociālās kohēzijas vārdā, kas tiek atzīti par Līguma pamatprincipiem. Jebkāda vispārējo interešu pakalpojumu liberalizācija, ko pieņem dalībvalsts, ir jāveic, ievērojot iepriekš minētos kritērijus. Tātad ir nepieciešamība izveidot vispārēju principu kopumu pakalpojumiem, kas dažādās dalībvalstīs tiek sniegti dažādos veidos, tajā pašā laikā pilnā mērā respektējot subsidiaritātes principu”.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/22

1.

2.

3.

4.

5.

1.1

Lietderīgā enerģija (1) veido mūsu šodienas dzīvesveida un kultūras pamatu. Tikai tās pietiekamā pieejamība ir nodrošinājusi pašreizējo dzīves standartu: vidējais mūža ilgums, apgāde ar pārtiku, vispārīgā labklājība un personīgā brīvība lielajās un augšupejošajās nācijās ar attīstītu rūpniecību sasniegusi agrāk vēl nepieredzētu līmeni. Bez pietiekamas enerģijas apgādes šie sasniegumi būtu ļoti apdraudēti.

1.2

Vajadzība pēc drošas, lētas, videi nekaitīgas un noturīgas apgādes ar lietderīgo enerģiju ir jautājums, kas ir kopīgs Lisabonas, Gēteborgas un Barselonas Padomju lēmumiem. Tiem atbilstoši Eiropas Savienība enerģētikas politikā virzās uz trīs cieši saistītiem un vienlīdz svarīgiem mērķiem, tas ir, (1) konkurētspēju, (2) apgādes drošību un (3) vides aizsardzību un uzlabošanu, visi mērķi kopā vērsti uz noturīgu attīstību.

1.3

Komiteja vairākos atzinumos (2) ir konstatējusi, ka enerģijas apgāde un izmantošana ir saistīta ar vides piesārņošanu, risku, resursu izsmelšanu, kā arī problemātisku ārpolitisku atkarību un nejaušībām — skatīt pašreizējo naftas cenu — un ka svarīgākais pasākums, lai samazinātu energoapgādes, ekonomisko krīžu un cita veida risku, ir pēc iespējas daudzpusīga un līdzsvarota visu enerģijas veidu un formu izmantošana, tajā skaitā visi enerģijas taupīšanas un racionālas izlietošanas centieni.

1.4

Nevienu iespēju un tehnikas veidu, kas varētu veicināt energoapgādi nākotnē, nevar nosaukt par tehniski nevainojamu, tādu, kas neatstāj kaitīgu ietekmi uz vidi, kas apmierinātu visas vajadzības un kura potenciāls būtu pārskatāms pietiekami ilgā periodā. Turklāt gan parasto enerģijas avotu, gan alternatīvu enerģijas formu pašreizējā tendence un izmaksu attīstība liecina, ka nākotnē enerģija vairs nebūs tik lēta ka līdz šim, dedzinot (3) fosilos enerģijas avotus kā, piemēram, naftu, ogles un dabas gāzi.

1.5

Tādēļ tālredzīgā un atbildīgā enerģētikas politikā arī nevar paļauties uz to, ka uz augstāk minētajiem mērķiem vērstu energoapgādi var garantēt, izmantojot tikai dažus enerģijas avotus.

1.6

Tātad, ilgtermiņā iespējama, vidi saudzējoša un ekonomiski savietojama energoapgāde nav garantēta (4) ne Eiropā, ne pasaulē. Iespējamus risinājumus var izstrādāt tikai uz turpmāku intensīvu pētījumu un attīstības pamata. Tajā jāietilpst arī pilotiekārtu uzstādīšanai, to tehniskajai un ekonomiskajai izmēģināšanai un beidzot to pakāpeniskai ieviešanai tirgū.

1.7

Turklāt Komiteja ir norādījusi, ka enerģijas problēmas risināšanai jābūt globālai un jāaptver daudz ilgāks laika periods, jo enerģētikas ekonomikā izmaiņas notiek ļoti lēni, un klimata gāzu (siltumnīcefekta gāzu) emisija ir nevis reģionāla, bet gan globāla problēma. Turklāt paredzams, ka nākotnē, sevišķi šī gadsimta otrajā pusē šī problemātiskā situācija vēl vairāk saasināsies.

1.8

Gan resursu ierobežojumus, gan emisijas problemātiku papildus apgrūtina arī prognoze, ka pasaules vajadzība pēc enerģijas, kuru izraisa iedzīvotāju skaita pieaugums un mazāk attīstīto valstu vajadzība panākt iekavēto, līdz 2060.gadam divkāršosies vai pat trīskāršosies. Saskaņā ar mūsdienu zināšanu līmeni šo ļoti ievērojamo papildu vajadzību nevarēs kompensēt tikai ar efektivitātes palielināšanu un enerģijas taupīšanu.

1.9

Tādējādi stratēģija (5) un attīstības perspektīva jāvērš vēl aiz šī 2060. gada mērķa apvāršņa.

1.10

Komiteja jau ir konstatējusi, ka pilsoņu uztverē un sabiedriskajās diskusijās pastāv plašs viedokļu spektrs, kas sniedzas no riska un iespēju nenovērtēšanas līdz to pārspīlēšanai.

1.11

Līdz ar to vēl nav izstrādāta pietiekami vienota vispasaules enerģētikas politika. Turklāt šis fakts apgrūtina nepieciešamo ES iespēju vienlīdzības panākšanu globālajā ekonomiskajā konkurencē.

1.12

Pat Savienības dalībvalstu nostājā pastāv zināmas atšķirības attiecībā uz enerģijas problēmu. Tomēr gan dalībvalstu, gan ES līmenī valda vienots viedoklis, ka jāturpina (tālāk) attīstīt visas iespējas — izņemot kodolenerģiju dažās dalībvalstīs. Šajā nolūkā tiek izmantotas daudzas šim mērķim atbilstošas pētniecības un attīstības programmas un citas daļēji pat uzkrātās veicināšanas programmas gan dalībvalstu, gan ES līmenī.

1.13

Īpašs ES mērķis šajā procesā ir ievērojami palielināt atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanu vidējā un ilgā termiņā, kas var veicināt arī klimata aizsardzību. Šajā situācijā ģeotermijai ir svarīga nozīme.

2.1

Ar ģeotermisko enerģijas ieguvi saprot tādus tehniskos paņēmienus, ar kuru palīdzību no ļoti karstās zemes iekšienes atzaro un padara izmantojamu uz zemes virspusi plūstošo siltuma straumi. Kā enerģijas avota nesēju izmanto ūdeni (šķidrā/tvaika veidā).

2.1.1

Tomēr šīs siltuma plūsmas koncentrācija ir ļoti niecīga. Zem zemes virskārtas pastāvošā temperatūra, pieaugot dziļumam, palielinās tikai ļoti nedaudz: vidējais rādītājs ir temperatūras pieaugums par 3oC uz katriem 100 metriem dziļuma. Ģeoloģiskās zonas, kurās, pieaugot dziļumam, temperatūra palielinās vairāk, sauc par ģeotermiskajām anomālijām.

2.1.2

Augšējo zemes slāņu siltuma daudzumu var ietekmēt arī saules stari; šī tēma vēl turpmāk tiks aplūkota sadaļā par zemes siltumu.

2.2

Zemes siltuma izmantošanā izšķir divas formas.

2.2.1

Pirmkārt, tā ir siltuma izmantošana apkures nolūkā. Pašlaik apkurei ES nepieciešami apmēram 40 % no kopējās energoapgādes, un parasti šim nolūkam pietiek ar relatīvi zemu (ūdens) temperatūru ( jau < 100oC).

2.2.1.1

Tikai apkures nolūkā cita starpā izmanto tā sauktās zemes siltuma zondes, kuras pa apakšgalā slēgtu koaksiālu cauruli (kas iegremdēta 2,5 — 3 km dziļumā), caurskalo ūdens, tādējādi uzņemot lietderīgo siltuma jaudu līdz apmēram 500 kWth.

2.2.1.2

Īpašs zemes virsmai ļoti tuvā siltuma izmantošanas veids ir zemes siltuma sūkņu (“apgrieztā saldētava”) izmantošana ēku apkurē (no apmēram 2 kWth līdz 2 MWth); šajā procesā vēl izmanto “saldēšanas līdzekli” (6). Šeit pastāv vairāki varianti, kas atkarībā no izmantotās tehnikas aptver dziļumu no viena līdz pat vairākiem simtiem metru.

2.2.2

Otrkārt, runa ir par elektroenerģijas ražošanu, kuras ieguvei nepieciešama salīdzinoši augstāka (ūdens) temperatūra (piemēram, > 120oC), turklāt karsējamais ūdens parasti tiek vadīts pa pazemi, plūstot cauri diviem lielākā savstarpējā attālumā ierīkotiem urbumiem pretējos virzienos. Šādā veidā var iegūt lielāku siltuma jaudu, proti, apmēram no 5 līdz 30 MWth.

2.2.2.1

Tomēr arī šīs (ūdens) temperatūras vēl ir zemas salīdzinājumā ar (siltuma enerģijas pārvēršanai elektroenerģijā) vēlamo termodinamisko efektivitātes koeficientu un nepieciešamo turbīnas cikla vārīšanās temperatūru.

2.2.2.2

Tādēļ turbīnas ciklam pārsvarā izmanto darba šķidrumus ar zemāku vārīšanās temperatūru nekā ūdenim (kā, piemēram, perfluorpentāns C5F12). Šim nolūkam tiek attīstīti īpaši turbīnu cikli kā Organic Rankine Cycle (ORC process) vai Kalina process.

2.2.3

Īpaši izdevīgi ir kombinēt abas izmantošanas formas (elektroenerģiju un siltumu) un strāvas ražošanā pāri palikušo vai neizmantoto siltumu izmantot apkurei: vienlaicīga apkures siltuma un elektroenerģijas ražošana.

2.3

Lai piegādātu tehniski izmantojamu enerģiju sevišķi strāvas ražošanā, parasti ir piemēroti tikai pietiekoši dziļi, tas ir, vairākus kilometrus zem Zemes virsmas esoši siltuma krātuves. Šajā nolūkā jāveic dārgi dziļurbumi.

2.3.1

Tomēr šādu iekārtu attīstības un ekspluatācijas izdevumi, palielinoties dziļumam, manāmi pieaug. Tādēļ atkarībā no paredzētā izmantošanas veida ir jāveic analīze, apsverot urbuma (iegremdēšanas) dziļumu, lietderības koeficientu un siltuma ieguvumu.

2.4

Tādēļ izmantojamas siltuma krātuves vispirms tika meklēti galvenokārt tajās ģeoloģiskajās zonās, kurās pastāv ģeotermiskās anomālijas.

2.4.1

Izteiktas ģeotermiskās anomālijas (tā sauktās augstas entalpijas (7) krātuves) pārsvarā atrodas reģionos ar paaugstinātu vulkānisko aktivitāti (Islandē, Itālijā, Grieķijā, Turcijā). Augsti entalpiskās krātuves jau senos laikos izmantoja kā dziedinošos avotus, un kopš apmēram simts gadiem tās izmanto arī strāvas ražošanā (Larderello, Itālijā, 1904).

2.4.2

Turpretī nelielas ģeotermiskās anomālijas (tā sauktās zemas entalpijas hidrotermālās krātuves), tas ir, pieaugot dziļumam notiek tikai neliela temperatūras paaugstināšanās, atrodas tektoniski aktīvos apgabalos (Augšreinas ieplaka, Tirēnu jūra, Egejas jūra utt.) un tālāk izplatīta ūdeni vadošajās nogulās (Panonijas zemiene Ungārijā un Rumānijā, Ziemeļvācijas — Polijas zemiene).

2.5

Tā kā ģeotermisko anomāliju zonas ir ierobežotas, kopš 80-to gadu beigām notiek aizvien intensīvāki mēģinājumi atklāt arī “parastajās” ģeoloģiskajās formācijās uzkrāto siltumu, lai labāk apmierinātu pieaugošo vajadzību pēc lietderīgās enerģijas un labāk varētu pielāgot siltuma un enerģijas piedāvājumu attiecīgajām reģionālajām vajadzībām.

2.5.1

Tādā veidā, sākot ar 90-tajiem gadiem, enerģijas ieguvei sāka izmantot atradnes ārpus ģeotermiskajām anomālijām — lielākoties vāciski runājošajās zemēs. Elektroenerģijas ražošanu Altheimā un Bādblumenavā (Austrija) un Noištatē — Glēvē (Vācija) izdevās īstenot tikai pēdējo četru gadu laikā.

2.5.2

2.6

Šo metožu priekšrocības ir šādas:

2.7

Tomēr ir arī šādi trūkumi:

3.1

Pamatā dzīļu ģeotermijā pastāv trīs veidu atklāšanas un izmantošanas tehnoloģijas — parasti ar nepieciešamību izdarīt ik pa diviem urbumiem (dublets) (8) — vai to varianti, proti

Papildus vēl tiek izstrādātas virszemes tehnoloģijas (9), ar kuru palīdzību jāuzlabo siltuma pārvietošana un siltuma izmantošana.

3.2

ES pašlaik uzstādītā ģeotermisko iekārtu strāvas ražošanas jauda — pamatā izmantojot ģeotermiskās anomālijas — ir apmēram 1 GWel, tātad apmēram 2‰ no ES uzstādītās kopējās elektriskās jaudas, un lielākā tās daļa ir Itālijā. Tiešai siltuma izmantošanai apkures nolūkā pašlaik ir uzstādīti apmēram 4 GWth. Tomēr saskaņā ar tendenču prognozēm 2010.gadā tie varētu būt jau 8 GWth vai vēl vairāk.

3.3

Tātad, līdz šim abi izmantošanas veidi nav devuši apjoma ziņā nozīmīgu ieguldījumu ES energoapgādē, un pat to īpatsvars atjaunojamo enerģijas avotu izmantošanā līdz šim ir bijis niecīgs.

3.4

Tomēr ģeotermiskās enerģijas izmantošanā pēdējos gados novērojams manāms pieaugums gan dalībvalstīs veiktu, gan ES veicināšanas pasākumu rezultātā. Ja siltuma jaudas diapazons svārstās dažu līdz dažu desmitu MWth robežās, ģeotermija tādējādi veicina arī decentralizētu energoapgādi.

3.5

Pēc Komitejas ieskata tas ir pilnībā pamatoti un atbalstāmi. Arī šajā situācijā lielākajā daļā gadījumu ir runa par pilotiekārtām, kurās jāizmēģina un jāturpina tālāk attīstīt dažādas metodes.

3.6

Ārpus ģeotermisko anomāliju zonām izmaksas par vienu kWhel elektroenerģijas pašlaik ir uz pusi mazākas nekā saules enerģijas izmaksas un divreiz lielākas nekā vēja enerģijai; un pat šajā gadījumā parasti nepieciešams, lai siltums un strāva tiktu ražoti vienlaicīgi.

3.6.1

Patiesībā (skatīt augstāk) šeit ģeotermiskās enerģijas piedāvājumu lielā mērā var orientēt uz pastāvošo vajadzību, kas, pieaugot atjaunojamo enerģiju daļai tirgū, būs izdevīgi. Tad vēja un saules enerģijas jaudas svārstību dēļ aizvien vairāk būs nepieciešami regulēšanas un buferpasākumi; paredzams, ka tajos nevarēs iztikt bez enerģiju patērējošiem un augstu izmaksu uzkrāšanas līdzekļiem ka ūdeņradis.

4.1

Ja ierobežojums uz ģeotermisko anomāliju zonām (skatīt arī 2.4. un 2.5. punktu) atkrīt, ģeotermiskās enerģijas izmantošanai ir liels potenciāls, lai ievērojami veicinātu videi nekaitīgu un noturīgu energoapgādi (skatīt arī 4.13. punktu).

4.2

Lai apgūtu un attīstītu šo potenciālu, ekonomiski izdevīgas elektrības ražošanas nolūkā ir nepieciešams veikt vismaz 4 — 5 km dziļus urbumus, lai varētu atklāt tādus (iežu) slāņus, kuros ir nepieciešamā minimālā temperatūra 150 oC. Turklāt ieži tur ir jāapstrādā (jāstimulē) tā, lai būtu iespējama pietiekama siltuma apmaiņa starp karstajiem iežiem un dabiski pieejamo vai injicēto ūdeni, kā arī pietiekama ūdens plūsma.

4.2.1

Turpretī (skatīt arī 2.2.1.1. punktu) tikai siltuma ieguvei (apkures nolūkā) pietiek arī ar mazāku urbuma dziļumu, piemēram, 2 — 3 km.

4.3

Pašlaik jau tiek attīstītas un izmēģinātas atbilstošas tehnoloģiskās pieejas vairākās dažādu Eiropas ģeoloģisko veidojumu (piemēram, Soultz-sous-Forêts, Lielajā Šēnebekā) vietās. Paplašināšanas potenciāls šeit slēpjas no atrašanās vietas neatkarīgu, tādēļ eksportējamu izmantošanas tehnoloģiju attīstībā. Tomēr šī mērķa sasniegšanai vēl nepieciešami ievērojami izpētes un attīstības centieni.

4.4

No vienas puses ir jāturpina attīstīt jau esošās dažādās tehnoloģijas līdz to pielietošanas gatavībai un pārbaudīt augstāk minētos noturīgas ģeotermiskās enerģijas izmantošanas priekšnoteikumus.

4.4.1

Īpaši nozīmīgs ir jautājums, vai šādā stimulētā krātuvē patiešām ir iespējams izpildīt hidrauliskos un termodinamiskos pietiekamas ilgtspējības priekšnoteikumus.

4.5

No otras puses tāda gadījumā arī atsevišķi procesa soļi pakāpeniski ir jāuzlabo un jāracionalizē tiktāl, lai šī enerģijas izmantošanas veida izmaksas kļūtu konkurētspējīgas (skatīt zemāk). Šajā nolūkā jāpieliek atbilstoši pētniecības un attīstības centieni (skatīt 1.6.punktu), kā arī jāveic tirgus sagatavošanas pasākumi, lai panāktu ražošanas izmaksu ietaupījumu.

4.6

Vidējā termiņā ar konkurētspēju saprotama ģeotermiskās enerģijas izmantošanas spēja izmaksu ziņā konkurēt ar vēja enerģijas izmantošanu. Tas ir paredzams, ņemot vērā aizvien jūtamākos vēja enerģijas trūkumus. Tie saistīti ar ļoti svārstīgo piedāvājumu, kas, kā zināms, saistīti ar ievērojamām sekundārajām izmaksām un emisijām citā vietā, iedzīvotāju apgrūtināšanu un ainavas bojāšanu, kā arī pieaugošajām apkopes un remonta izmaksām. Kopējā novērtējumā jāiekļauj arī izdevumu slodze, kas rodas patērētājiem un valstij.

4.7

Ilgtermiņa perspektīvā un, ņemot vērā, domājams, arī turpmāk augošās naftas un dabas gāzes cenas (un krājumu iespējamo izsīkumu), rodas jautājums par ģeotermiski iegūtas enerģijas vispārīgo konkurētspēju. Tas ir, vai arī šī enerģijas veida izmantošana, ņemot vērā visu enerģijas pārvēršanas tehnoloģiju ārējās izmaksas, un ja jā, tad kad, ilgtermiņā bez dotācijām vai tirgu deformējošām privileģējošām darbībām var kļūt konkurētspējīga.

4.8

Līdz tam laikam tomēr ir nepieciešams (10):

4.9

Komiteja ir apmierināta, ka šajā jomā jau daudz kas tiek darīts. Tā pilnībā atbalsta šajā saistībā notiekošos vai izsludinātos Komisijas pētniecības un attīstības projektus un arī tās nolūku vēlreiz būtiski pastiprināt tās atbilstošos centienus nākošajā pētniecības un attīstības pamatprogrammā. Tā atbalsta arī dalībvalstu atbilstošās pētniecības un attīstības programmas, kā arī dalībvalstu centienus jau tagad ar veicinošiem pasākumiem atvieglot un stimulēt eksperimentālo ieviešanu tirgū.

4.10

Šajā saistībā Komiteja atkārtoti iesaka izmantot Eiropas pētniecības telpas iespējas ar visaptverošas, pārredzamas, saskaņotas un visu partneru atbalstītas stratēģijas ENERĢIJAS IZPĒTE palīdzību un padarīt to par būtisku Septītās pētniecības un attīstības pamatprogrammas un Euratom programmas sastāvdaļu.

4.11

Tajā vajadzētu iekļaut arī nepieciešamos pētniecības un attīstības pasākumus ģeotermijas attīstībai un ierādīt tiem pienācīgo vietu līdz brīdim, kamēr arī bez šiem pasākumiem mainīgajā enerģijas tirgū varēs labāk pārbaudīt un novērtēt šīs tehnoloģijas ilgtermiņa izmaksu attīstību un faktiski realizējamo potenciālu.

4.12

Papildus Komiteja iesaka visas, tas ir, arī līdz šim tikai valsts līmenī veicinātās ģeotermijas pētniecības un attīstības programmas atklātas koordinācijas nolūkā pēc iespējas plaši iesaistīt Eiropas enerģijas izpētes programmā, tādējādi veicinot arī Eiropas sadarbību.

4.13

Šajā saistībā Komiteja saskata iespējas arī jauno dalībvalstu līdzdalībā ES pētniecības un attīstības pamatprogrammā. Šajās valstīs aktuālo esošo enerģijas sistēmu atjaunošanu vajadzētu izmantot, lai arī tur uzstādītu atbilstošas pilotiekārtas un paraugiekārtas.

4.14

Turklāt Komiteja iesaka Komisijai pacensties efektīvos veicināšanas pasākumus ieviešanai tirgū (piemēram, barošanas strāvas likumi) Eiropas Savienībā saskaņot tiktāl, lai vispirms vismaz “ģeotermijas” tehnikas jomā būtu iespējama ES mēroga godīga konkurence starp līdzīgām tehnoloģijām.

4.15

Ģeotermijā iespējamās un tādēļ sevišķi piemērotās vienlaicīgas apkures siltuma un elektroenerģijas ražošanas dēļ Komiteja iesaka Komisijai pievērst uzmanību arī atbilstošiem apkures tīkliem un siltuma izmantošanai.

5.1

Ģeotermiskās enerģijas ieguve nozīmē tehnoloģijas, ar kuru palīdzību no ļoti karstajām zemes dzīlēm atzaro siltuma plūsmu uz zemes virspusi.

5.2

Pirmām kārtām tas attiecas uz apgādi ar apkures siltumu, kā arī ar elektroenerģiju, vai abu veidu enerģiju vienlaicīgu ražošanu.

5.3

Ģeotermisko anomāliju apgabalos jau tiek izmantota ģeotermiski iegūta enerģija; tomēr tās relatīvais devums kopējā energoapgādē ir ļoti niecīgs.

5.4

Pielietojot tehnoloģijas, ar kuru palīdzību var izpētīt arī apgabalus ārpus ģeotermisko anomāliju zonām, ģeotermiskās enerģijas ieguve var attīstīt potenciālu par būtisku ieguldījumu ilgtspējīgā energoapgādē, sevišķi pamatslodzes nodrošināšanas jomā. Tomēr tas ir saistīts ar 4 — 5 km dziļurbumiem un papildus “stimulācijas pasākumiem”.

5.5

Tomēr arī “nedziļā” zemes siltuma izmantošanā telpu apkurei un klimata uzturēšanai, pielietojot zemes siltuma sūkņus slēpjas daudzsološs attīstības potenciāls.

5.6

Pamatslodzes nodrošināšanas potenciāls padara ģeotermiju atšķirīgu no ieguves procesa ar svārstīgu piedāvājumu (kā vēja un saules enerģijas ieguve), kas ir vai būs atkarīgs no kontroles sistēmām, bufertehnoloģijām un uzkrāšanas tehnoloģijām, un to atstātā ietekme uz ainavu izraisa iedzīvotāju protestus.

5.7

Komiteja atkārtoti iesaka izmantot Eiropas pētniecības telpas iespējas ar visaptverošas stratēģijas ENERĢIJAS IZPĒTE palīdzību.

5.8

Tajā vajadzētu iekļaut arī nepieciešamos pētniecības un attīstības pasākumus ģeotermijas attīstībai, turpinot īstenot un atbilstoši padarot intensīvākas jau līdz šim notiekošās attiecīgās programmas.

5.9

Komiteja iesaka līdz šim tikai valstu līmenī veicinātās ģeotermijas pētniecības un attīstības programmas atklātas koordinācijas nolūkā pēc iespējas plaši iesaistīt šādā Eiropas enerģijas izpētes programmā un to integrējošos pasākumos.

5.10

Komiteja iesaka visās dalībvalstīs izveidot sākotnējos stimulus un noteikumus ar pakāpeniski samazinošos iedarbību ieviešanai tirgū (piemēram, barošanas strāvas likums), kā arī privātajiem investoriem, kas padara uz noteiktu laiku veicinātās enerģijas izpēti pievilcīgu, lai šādā veidā veicinātu arī šīs enerģijas formas potenciāla izmēģināšanu, uzlabošanu un novērtēšanu.

5.11

Komiteja iesaka šāda veida veicināšanas pasākumus Eiropas Savienība saskaņot tiktāl, lai ģeotermijas tehnoloģiju jomā būtu iespējama godīga konkurence ES līmenī.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/28

1.1

Atzīstot GALILEO programmas stratēģisko nozīmi konkurētspējīgas Eiropas sistēmas izveidē, EESK seko GALILEO satelītu radionavigācijas un izvietošanas infrastruktūras programmas attīstībai no šīs programmas uzsākšanas brīža. GALILEO programmas īpašā nozīme ir tās novatoriskā ietekme uz attiecīgajiem ekonomikas, nodarbinātības un sociālās dimensijas aspektiem, kā arī GALILEO iespēja nodrošināt pilsoniskās sabiedrības dzīves kvalitātes uzlabošanu. (1) Turklāt, kopš GALILEO kopuzņēmuma (2) izveides brīža EESK apzinās nepieciešamību sistēmas attīstībā un izmantošanā iesaistīt privāto sektoru, tādējādi nodrošinot noturīgu atbalstu programmas attīstības un izvēršanas fāzes laikā (3).

1.2

EESK tās pēdējā atzinumā par šo tēmu (4) uzsvēra, ka “kopš 2003. gada 26. maijā panāktās Eiropas Kosmosa aģentūras (EKA) Padomes vienošanās par EKA dalībvalstu finanšu ieguldījumiem GALILEO programma beidzot ir sasniegusi faktisko sākuma fāzi.” Tika vēlreiz apliecināts, ka “GALILEO programma ir liels izaicinājums Eiropas Savienībai, tās neatkarībai, tehnoloģiskajām un zinātnes iespējām, tās ekonomikai, bet galvenokārt tās kosmosa un telekomunikāciju nozarēm”.

2.1

GALILEO programma ietver četras fāzes:

2.2

Definēšanas fāzes noslēgumā 2002. gada maijā uz četriem gadiem tika izveidots kopīgs GALILEO uzņēmums ar mērķi “nodrošināt vienotu administrēšanas un finanšu kontroles procesu attiecībā uz zinātniskās izpētes, attīstības un GALILEO programmas demonstrācijas projektu un šim mērķim mobilizēt visus minētajai programma piešķirtos līdzekļus”.

2.3

Turklāt 2004. gada 12. jūlija Padomes Regula Nr. 1321/2004 (5), ar kuru tiek izveidota GNSS ( Globālā satelītu navigācijas sistēmas ) uzraudzības iestāde un Padomes Vienotā rīcība 2004/552/KĀDP (6), izveido sistēmas operatīvās struktūras, kas nodrošina valsts un sabiedrības interešu attiecībā uz programmām, kā arī GALILEO sistēmas, drošību un aizsardzību.

2.4

Starptautiskā līmenī Eiropas Savienība un Amerikas Savienotās Valstis pēc četrus gadus ilgušām sarunām 2004. gada 26. jūnijā parakstīja īpaši nozīmīgu līgumu par GALILEO un GPS sistēmām (7). Līgums attiecas uz divu satelītu navigācijas un izvietošanas sistēmu pakalpojumu veicināšanu, piegādi un izmantošanu, kā arī pilnīgu izmantojamo lietojumprogrammu savietojamību. Abas sistēmas darbosies paralēli bez signāla pārraides traucējumiem. Tādējādi GALILEO kļūs par pasaules standartu Globālo satelītu navigācijas sistēmu (GNSS) ekspluatācijā gan civilām, gan komerciālām vajadzībām. GPS vadību nodrošina militāras struktūras. Turklāt šī sistēma kļūs pieejama ar viena uztvērēja palīdzību un “pievilcīga” pašreizējiem GPS lietotājiem.

2.5

Tāpat starptautiskā līmenī 2004. gada 13. jūlijā tika parakstīts sadarbības līgums ar Izraēlu. Pirms tam — 2003. gada 30. oktobrī — tika noslēgts līgums ar Ķīnu. Jau zināmu laiku notiek sarunas par sadarbspēju ar Krievijas sistēmu GLONASS  (8). Šīs sarunas jau ir sasniegušas ievērojamu progresu, it īpaši attiecībā uz frekvenču iegūšanu un Krievijas palaišanas iekārtu izmantošanu. Sarunas par sadarbības līgumiem ar Krievijas Federāciju, Ukrainu un Indiju šobrīd sasniegušas ievērojamu progresu, ir izveidotas iestrādes sadarbībai ar Austrāliju, Brazīliju, Meksiku un Dienvidkoreju. Savukārt Šveice, Norvēģija un Kanāda izskata iespēju piedalīties ar finansējumu.

2.6

Rīcības plāns attiecībā uz Vidusjūras baseina valstīm tika izstrādāts 2002. gada aprīlī Eiropas un Vidusjūras valstu ārlietu ministru konferencē Valensijā. Rīcības plāns paredz sadarbību satelītu radionavigācijas un izvietošanas jomā. Nesen Kairā GALILEO kopīgais uzņēmums uzsāka Euro-Med GNSS (Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Globālā satelītu navigācijas sistēma) demonstrēšanas, apmācības un GNSS reģionālā plāna koordinēšanas projektu, lai sadarbībā ar Vidusjūras valstu partneriem uzraudzītu un izvērtētu ģeostacionārā satelīta un GALILEO priekšgājēja EGNOS  (9) ietekmi.

2.7

Tiklīdz tiks uzsākta pilnīga GALILEO sistēmas ekspluatācija, tā nodrošinās piecus pakalpojumu veidus:

2.8

Ņemot vērā GALILEO funkcionālās iezīmes, civilās pārvaldības un galvenokārt komerciālo un profesionālo pielietojumu, Komisija lēš, ka potenciālais tirgus līdz 2010. gadam varētu sasniegt aptuveni 3 miljardus saņēmēju ar ikgadējo ienākumu no ieguldījumiem līdz pat EUR 250 miljardu apmērā, savukārt paredzamais jaunizveidoto uzņēmumu un augsti kvalificētu speciālistu darba vietu skaits lēšams simtos tūkstošu, no kuriem Eiropā — 150 000.

2.9

2004. gada septembrī GALILEO kopīgais uzņēmums noslēdza konkursa sarunu fāzi. Tas saņēma divus konkursa piedāvājumus no diviem konsorcijiem, kuri bija iesnieguši pieteikumus koncesijas līgumu slēgšanai (Eurely  (11) un Inavsat  (12)). Galīgās atlases pamatā bija sekojoši kritēriji: uzņēmuma saimnieciskās darbības un finanšu iespējas, tehniskās iespējas, kā arī juridiskie un tehniskie aspekti.

2.10

Atbilstoši noteiktajiem kompetences ietvariem, brīdī, kad kopīgais uzņēmums būs iesniedzis ziņojumu par konkursa procesu Komisijai, un Komisija būs pieņēmusi Paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei (13) par pāreju uz izvēršanas un ekspluatācijas fāzi, tam būs iespēja iegūt “nepieciešamās politiskās direktīvas par valsts finansējuma saņemšanu nākamajām fāzēm un uzdevumu valsts dienestiem sniedzamā pakalpojuma jomā, it īpaši pakalpojumu definējumu”. Tā rezultātā būs iespējams piedāvājumu iesniegt parakstīšanai uzraudzības iestādē, kura īsteno saskaņā ar Regulu EK 1321/2004 piešķirtās pilnvaras.

2.11

Komitejai zināmas bažas rada tas, ka augstāk minētās procedūras varētu izrādīties pārāk sarežģītas un varētu ietvert divkāršus kontroles pasākumus, kas nav nedz skaidri formulēti, nedz arī veicina mērķa sasniegšanu.

2.12

Turklāt apskatāmā regula paredz, ka Uzraudzības iestāde, kuru tā definē kā Kopienas aģentūru, kas nodarbosies ar sabiedrības interešu pārvaldību EK Regulā 1321/2004 paredzētās satelītu radionavigācijas sistēmas ietvaros, netiks izveidota agrāk par 2005. gadu.

3.1

Komisijas priekšlikums apmierina nepieciešamību pēc specifiska juridiska dokumenta, lai nodrošinātu patstāvīga budžeta posteņa izveidošanu, kas savukārt ļautu īstenot efektīvāku GALILEO izvēršanas un ekspluatācijas fāzes pārvaldību un uzraudzību gan no finansiālā viedokļa, gan attiecībā uz koncesijas saņēmēju.

3.2

Priekšlikumā Regulai definēta kārtība, kādā ieteicams veikt Kopienas finanšu ieguldījumus izvēršanas un ekspluatācijas fāzes īstenošanai. Tas vērsts uz:

3.2.1

kopienas nepieciešamību garantēt saskaņotu budžeta struktūru līdzekļiem, ko iegūst pati Kopiena un arī koncesijas īpašnieks no:

3.2.2

atbilstīgu institucionālās pārvaldības un uzraudzības struktūras noteikšanu Uzraudzības iestādei.

4.1

EESK uzskata, ka steidzīgi nepieciešams sniegt sīkākus paskaidrojumus par dažādu pakalpojumu piegādes tehniskajiem jautājumiem. Tas nodrošinās atklātus standartnoteikumus, kas dos iespējas citiem pakalpojumu sniedzējiem un jauniem pakalpojumu veidiem. Līdz ar to jaunpienācēji, īpaši maza apjoma lietotāji, varētu izvairīties no mākslīgiem ierobežojumiem un pārmērīgiem nodokļiem.

4.2

Attiecībā uz budžeta garantiju saskaņotību EESK cer, ka pēc iespējas ātrāk tiks pieņemtas Savienības budžeta jaunās finansēšanas perspektīvas. Bez tam EESK atbalsta Komisijas lūgumu par īpašas budžeta pozīcijas piešķiršanu GALILEO programmai EUR 1 miljarda apmērā, kas būtu neatkarīga no citām budžeta pozīcijām. Komiteja arī iesaka atrast līdzekļus, lai nodrošinātu EGNOS attīstību un integrāciju GALILEO programmā. EESK uzskata, ka pētnieciskā darbība par GNSS satelītu radio izvietošanu arī jāiekļauj un jāfinansē 7. PTA Pamatprogrammas ietvaros.

4.3

EESK arī uzskata, ka nepieciešami precizējumi par to, kā finanšu asignējuma shēmā tiks iekļauts to trešās pasaules valstu finansējums, kas jau izrādījušas interesi par finansiāliem ieguldījumiem GALILEO.

4.4

EESK ir pārliecināta, ka budžeta projekts paredz priekšrocības koncesijas saņēmējam, ņemot vērā tā lomu pakalpojuma nodrošināšanā, licenču lietošanā un atbrīvošanā no IPRs (14) [intelektuālā īpašuma tiesības]. Diemžēl EESK spiesta izteikt bažas par to, koncesijas saņēmējs var iegūt dominējošu pozīciju vai monopoltiesības, kas varētu izkropļot konkurenci vai apspiest brīvo tirgu.

4.5

Attiecībā uz vadības un kontroles iestāžu sistēmas atzīšanas procedūru, kas tika pasūtīta kā “ārpakalpojums” Eiropas aģentūrā (Eiropas satelītu radionavigācijas uzraudzības organizācija), Komiteja vēlētos uzsvērt sekojošo:

4.5.1

Eiropas kosmosa aģentūra nav pārstāvēta Eiropas GNSS organizācijas administratīvajā padomē, tomēr tā ietilpst pašreizējā Kopējā uzņēmuma administratīvajā padomē.

4.5.2

Kopējā uzņēmuma vadības un uzraudzības atbildība jānodod Eiropas GNSS organizācijai, kas administrē GALILEO fondus, darbojas kā līgumslēdzēja organizācija koncesijas līgumam, uzrauga līgumsaistību izpildi, piešķir koncesijas saņēmējam tiesības izmantot aktīvus līguma darbības laikā, organizē vienošanos ar EGNOS operatoru, koordinē dalībvalstu iniciatīvas nepieciešamajām frekvencēm, lai sistēma darbotos, garantē sastāvdaļu sertifikācijas atbilstību un nodrošina atbilstību drošības prasībām, ieskaitot tās, kas izriet no Vienotās rīcības 2004/552/KADP.

4.5.3

EESK nevar neraizēties par īpaši sarežģīto varas pāreju no kopīgā uzņēmuma, kuram jābeidz sava darbība 2006. gada maijā, uz jauno Eiropas GNSS Uzraudzības iestādi, kam jāsāk darboties 2005. gada vidū.

4.5.4

Tādēļ Komiteja iesaka Komisijai un Padomei uzmanīgi sekot līdzi tam, kā notiek “sadzīves” un pārejas posms no kopīgā uzņēmuma uz Uzraudzības iestādi.

4.5.5

Vienotās rīcības noteikumi 2004/552/CFSP un regula, kura nosaka Eiropas GNSS Uzraudzības iestādes izveidi, kas paredz Sistēmas drošuma un drošības komitejas izveidi, regulēs visus ar GALILEO iekšējo drošību saistītos jautājumus.

EESK uzskata, ka nekavējoties jānostiprina GALILEO sistēmas attiecības ar citām esošajām Eiropas iniciatīvām, tādām kā Vides un drošības globālā uzraudzība (GMES) un COSPAS-SARSAT  (15) meklēšanas un glābšanas sistēma, tieslietu un iekšlietu tīkls un GRID [globālo resursu infromācijas datu bāze] multivides tīkls.

4.5.6

EESK (16) atkārtoti uzsver to, ka ir būtiski jautājumus par drošību, privātās dzīves un personas datu aizsardzību risināt kopīgi, konsultējoties ar Eiropas pamattiesību aģentūru  (17) , kad vien iespējams, vai izveidojot attiecīgu konsultatīvu iestādi. Nav pietiekami paļauties vienīgi uz noteikumu 19. pantu Regulā EK 45/2001, kas paredz Eiropas GNSS Uzraudzības iestādes izveidošanu. EESK uzskata, ka skaidri noteiktas garantijas privātās dzīves un personas datu aizsardzībai nav mazāk svarīgas par drošības apsvērumiem, lai nodrošinātu pilnīgu pilsoniskās sabiedrības atbalstu GALILEO panākumiem.

4.5.7

Neaizmirstot par nepieciešamību iesaistīt pilsonisko sabiedrību, EESK piezīmē, ka tik nozīmīgs pasākums kā GALILEO Programma Eiropā patiesībā paliek nezināms lielākajai daļai Eiropas iedzīvotāju. Šī iemesla dēļ EESK cer, ka Eiropas iestādes sadarbībā ar valstu valdībām noorganizēs informācijas kampaņu, kas ne tikai papildinās Eiropas iedzīvotāju izpratni par šo lielisko Eiropas zinātniskās pētniecības sasniegumu, bet pārliecinās arī par viņu privātuma nodrošināšanu.

5.1

Ņemot vērā iepriekš minēto, EESK iesaka pievienot sekojošus punktus regulas priekšlikuma apsvērumiem:

5.1.1

Jauns apsvērums 3(a):“Ņemot vērā programmas iespējamo ietekmi uz Eiropas pilsoņu dzīvi, Komisija parūpēsies par to, lai pārliecinātos, ka Eiropas Pamattiesību aģentūrai vai kādai citai alternatīvai ad hoc organizācijai tiek uzticēta privātuma un personas datu aizsardzība, ieviešot GALILEO pakalpojumus. Tas nodrošinās pārskatāmu attīstību un pastāvīgu dialogu ar potenciālajiem lietotājiem un pilsonisko sabiedrību.”

5.1.2

Pievienot 12. apsvērumam:“, nodrošināt turpmākus Kopienass līdzekļus tai pašā budžeta pozīcijā EGNOS attīstībai un integrācijai GALILEO, kā arī nodrošināt pietiekamu uzmanību un līdzekļus 7. PTA satelītu radionavigācijas pamatprogrammai un tās iekļaušanai esošajos tīklos.”

5.1.3

Jauns apsvērums 13(a): “Komisija un Padome nodrošinās to, ka GALILEO Kopīgā uzņēmuma pāreja uz jauno Eiropas GNSS uzraudzības iestādi tiks ieviesta pilnīgas pārredzamības apstākļos, lai izvairītos no iespējamās dublēšanās, darbības aizkavēšanās, vai, vēl sliktāk, tirgus ierobežojumiem.”

5.1.4

Jauns apsvērums 14(a):“Komisija nodrošinās to, ka jebkādi trešo valstu finansiālie ieguldījumi Eiropas GNSS Uzraudzības iestādes līdzekļos atspoguļo savstarpējās intereses un līdzsvaru starp attiecīgajiem līgumiem, kas tiks iesniegti Padomei un Eiropas Parlamentam.”

6.1

EESK apliecina tās pilnīgu atbalstu GALILEO programmai un iestājas par nepieciešamību paātrināt abu noslēdzošo programmas fāzu īstenošanu, kas nepieciešama, lai nodrošinātu pilnvērtīgu sistēmas ekspluatācijas uzsākšanu līdz 2008. gadam.

6.2

EESK lūdz Komisiju ex ante izvērtēt pievienoto vērtību, kuru koncesijas saņēmējs gūst pakalpojumu sniegšanas un intelektuālā īpašuma tiesību izmantošanas rezultātā, kā arī izplatīt precīzu, uz izvērtējuma rezultātiem balstītu informāciju.

6.3

EESK uzskata, ka ir panākts būtisks progress globālās infrastruktūras izveidē, īpaši attiecinot to uz ES un ASV sadarbības līgumu, kurš nodrošina pilnīgu esošo pasaules satelītu radionavigācijas un izvietošanas sistēmu savietojamību un sadarbspēju.

6.4

EESK uzskata, ka ļoti nozīmīga ir starptautiskā sadarbība ar Ķīnu un Izraēlu un ka ir nepieciešams veikt visus iespējamos pasākumus, lai tiktu noslēgti savstarpēji līgumi ar Šveici, Norvēģiju, Krievijas Federāciju, Ukrainu, Indiju, Austrāliju, Meksiku, Brazīliju un Dienvidkoreju. Komiteja uzskata Vidusjūras baseinu par privileģētu reģionu, jo tam jau šobrīd ir iespēja izmantot EGNOS pakalpojumus. Turklāt tam ir stratēģiska nozīme miera, stabilitātes un noturīgas attīstības nodrošināšanā Eiropā.

6.5

Šajā sakarā, EESK ir pārliecināta, ka pakalpojuma pieejamības paplašināšana attiecībā uz trešajām valstīm ir būtisks ieguldījums Eiropas Savienības politikas ārējo attiecību dimensijā.

6.6

EESK izsaka cerību, Eiropas Komisijai tiks piešķirts atbilstošs budžets informatīvas kampaņas īstenošanai, kas ne vien veicinās Eiropas pilsoņu informētību par šo lielisko Eiropas zinātniskās pētniecības produktu, bet arī nostiprinās pārliecību, ka tiks nodrošināta pietiekama pilsoņu personas datu aizsardzība.

6.7

Visbeidzot, EESK cer, ka tiks pieņemti augstāk izklāstītie komentāri par atsevišķām preambulām (personas datu aizsardzība, finanšu resursu palielināšana, pārejas fāze un trešo valstu ieguldījums). Šo ieteikumu mērķis ir veicināt skaidrību šajā iniciatīvā ietvertajos jautājumos, tās caurspīdīgumu un nodrošināt, lai programmai tiktu piešķirti pietiekami resursi. Līdz ar šie ieteikumi atspoguļo gan Eiropas institūciju, gan pilsoniskās sabiedrības intereses.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/33

1.1

Komiteja uzskata, ka Kopienas līmeņa telpiskās informācijas infrastruktūras (INSPIRE) izveidošana ir piemērota, vēlama un atbilst proporcionalitātes principam. Šī infrastruktūra koordinēs un padarīs savstarpēji savietojamus un pieejamus dalībvalstu nacionālajā līmenī iegūtos telpiskos datus, lai zinātniski pamatoti uzlabotu ar vidi saistīto lēmumu un to kontroles, kā arī atsevišķu direktīvu ietvaros noteikto ziņojumu dokumentēšanu. Komiteja uzskata, ka juridiskā bāze (KDL 175. pants) ir atbilstoša.

1.2

Šīs iniciatīvas būtība ir samazināt paralēlu darbu, robus vai nepilnības un veicināt koordināciju un pastāvību datu iegūšanā un iegūto datu apstrādē; tai ir nepieciešama Kopienas līmeņa darbība; tā būs avots efektīvākai datu izmantošanai pārvaldē un iesaistītajos dienestos, kā arī to pielietošanai tur, kur dažādos veidos darbojas valsts un privātie operatori, kuru pakalpojumiem ir pievienotā vērtība (kartes vai specializētas datu bāzes, utt.).

1.3

Ierosinātā direktīva nosaka šādam darbam nepieciešamo tiesisko un tehnisko ietvaru; tā iedibina tehnisko komiteju un uzliek dalībvalstīm pienākumu nodrošināt pieeju to ģeogrāfiskajiem datiem. Kontroli nodrošina Komisija; ir paredzēti regulāri ziņojumi.

1.4

Tādēļ Komiteja atbalsta šo atzinumam iesniegto priekšlikumu, jo tam ir nenoliedzama Kopienas pievienotā vērtība, tas sniedz saskaņotu pamatprincipu kopumu un veicina progresu, kas nepieciešams iegūto telpisko datu kvalitātes un satura uzlabošanā, lai pamatotu vides politiku, un, iespējams, arī citas nacionālās un Eiropas līmeņa politikas, kā arī lai tos varētu izmantot lēmumu pieņemšanas procesā.

1.5

Komiteja vēlas uzsvērt nepieciešamību izmantot atvērto datņu protokolus un formātus vai plaši izmantotas formas, kas lasāmas, izmantojot bezmaksas programmatūras; tā arī uzstāj uz nepieciešamību nodrošināt INSPIRE ietvaros saskaņotās un pieejamās informācijas nodošanu publiskai lietošanai, jo šie zinātniskie dati ir nepieciešami kā vides politikā, tā arī studentiem un pētniekiem. Visbeidzot, Komiteja uzsver, ka šim procesam jānotiek, neapdraudot atsevišķu datu konfidencialitāti neatkarīgi no tā, vai tie attiecas uz privāto dzīvi, vispārējām interesēm vai drošības jautājumiem.

2.1

Tiesiskais pamats ir KDL 175. panta 1. punkts. Tas ļauj, atsaucoties uz 174. pantu, ierosināt pasākumus vides un veselības aizsardzības jomā, pamatojoties uz tehniskiem un zinātniskiem datiem.

2.2

Dabas, kā arī cilvēku izraisītajām parādībām ir ietekme uz vides kvalitāti un veselību; tādēļ ir pamatoti Kopienas informācijas un koordinācijas pasākumi, pie tam ievērojot proporcionalitātes un subsidiaritātes principu, kā arī piesardzības principu.

2.3

Ir ierosināta ietvara direktīva, kas ļauj, plaši pamatojoties uz subsidiaritāti, pielāgot nosacījumus konkrētiem apstākļiem valstīs un reģionos.

2.4

Iegūtie metadati galvenokārt nāks no nacionālajiem publiskajiem avotiem, bet nav izslēgtas arī citu avotu izmantošana. Kopienas portāls dos elektronisku pieeju nacionālajām datu bāzēm.

2.4.1

Pielikumā minēto datu vākšana dalībvalstīm nav obligāta. INSPIRE iniciatīva papildina citas iniciatīvas, tādas kā GMES (Vides un drošības globālais monitorings) un GALILEO, kuras var izmantot specifisku vai papildinošu datu iegūšanai.

2.4.2

INSPIRE horizontālā uzbūve ir būtiska; tā aptver vairākas nozares, ļaujot noteikt un papildināt trūkstošos datus.

2.4.3

Vides likumdošana katras nozares tekstā nosaka uz to attiecošos datu veidu, kvalitāti un pieprasāmību (piemēram, ūdens kvalitātes direktīva).

2.4.4

Datu apmaiņai, kas ļauj noteikt dalībvalstu iespējamās sastaptās grūtības vai robus informācijā, vajadzētu pakāpeniski ļaut atrast risinājumus.

2.5

Mērķis ir tādu detalizētu telpisko (ģeogrāfisko) datu vākšana un saskaņošana, kas minēti, piemēram, pielikumos I, II un III, dažādo nacionālo datu vākšanas un šo datu apstrādes sistēmu savienojamības nodrošināšana, lai tos nodotu lēmumu pieņēmēju, administratīvo dienestu, pētniecības struktūru un vispār ieinteresēto pušu rīcībā.

2.6

Saskaņotos datus dalībvalstis ievieto tīklos un šie viegli pieejamie dati un dažādie pakalpojumi varēs kalpot par tehnisko un zinātnisko bāzi Eiropas, nacionālajām vai starptautiskajām politikām visdažādākajās jomās.

2.7

Veicot apmaiņu ar un kombinējot dažādās valstīs iegūto informāciju un zināšanas, būs iespējams novērst dublēšanos un ņemt vērā vides prasības visās Kopienas politikās.

2.8

Komisija pielietos savas izpildpilnvaras, ko tai piešķir Padomes 1998. g. 22. jūnija lēmums; dažādi Komisijas dienesti, tostarp Eurostat un Kopīgais pētniecības centrs, tiks aktīvi iesaistīti direktīvas ieviešanā, un arī Eiropas Vides aģentūra sniegs savu atbalstu. Dalībvalstis nozīmēs nacionālo valsts iestādi, kas būs atbildīga par sakariem ar Komisiju. INSPIRE tehniskajai vadībai ir paredzēta komitoloģijas procedūra, iesaistot valdību ekspertus, Eiropas aģentūras un iesaistītos ģenerāldirektorātus.

3.1

Komiteja piekrīt un atbalsta direktīvas par Kopienas ģeogrāfisko datu infrastruktūras izveidošanu projektu. Tā uzskata, ka KDL 175. pants tai ir atbilstošs tiesiskais pamats.

3.2

Kopā ar citiem informācijas avotiem INSPIRE sniegs atbalstu lēmumu pieņemšanai vides, veselības, kā arī daudzās citās jomās.

3.3

Komiteja uzskata, ka, salīdzinot izmaksas ar iegūto labumu, projekts ir atbalstāms; tas ļaus novērst dublēšanos un precizēt Kopienas politikas, kā arī informēt sabiedrību.

3.4

Komiteja uzskata, ka Kopienas infrastruktūrai, kā arī informācijai un pakalpojumiem, kuriem tā nodrošina pieeju, ir jābūt publiski pieejamiem, jo tie ietver galvenokārt zinātniskos datus un zināšanu pamatus, kuru izmantošana ir vispārējās interesēs (dabas vai rūpniecības riski, veselība, utt.). Ir jāizvairās no šķēršļiem, kurus varētu radīt pārāk ierobežojoši datu sēriju un pakalpojumu izmantošanas noteikumi.

3.5

Var arī paredzēt valsts-privāto partnerību, kā arī to, ka datus izmanto privātas organizācijas vai privātpersonas, lai sniegtu pakalpojumus ar pievienotu vērtību vai izveidotu speciālas ģeogrāfisko datu bāzes uzņēmējdarbības nolūkos.

3.6

Datu sēriju un pakalpojumu savietojamība ir būtisks nosacījums INSPIRE infrastruktūras veiksmīgai darbībai, un Komiteja atbalsta priekšlikumu noteikt ieviešanas un piegādātāju un lietotāju, kā arī standartizācijas iestāžu sadarbības nosacījumus. Bez šaubām, ir nepieciešamas steidzami saskaņot darbības, bet tā ir sarežģīta joma. Tomēr Komiteja atbalsta ieviešanas un ziņojumu iesniegšanas termiņus.

3.7

Komiteja uzskata, ka nacionālajā un Kopienas līmenī ieviestajām procedūrām un datu bāzēm jābūt atklātām vai brīvi pieejamām, bez autortiesību radītiem ierobežojumiem, kā arī datiem jābūt lasāmiem, izmantojot visas pašreizējās interneta pieejas programmatūras, lai novērstu jebkādu diskrimināciju datu pieejā un lietošanā atkarībā no programmatūrām un pielietojamajiem materiāliem.

3.8

Visbeidzot, pilnībā atbalstot Komisijas piedāvāto izņēmumu sarakstu, Komiteja atgādina savas pastāvīgās bažas par personas datu un privātās dzīves aizsardzību. Šai aizsardzībai jāpapildina nepieciešamība aizsargāt galvenās nacionālās intereses un ar sabiedrības drošību saistītās prasības, kad runa ir par to datu, kas nonāk brīvā apritē, saturu un jutību.

4.1

Komiteja vēlētos saņemt Direktīvas projektā paredzētos regulāros ziņojumus.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/35

1.1

Var teikt, ka Ūdens pamatdirektīvas (1) (ŪPD) pieņemšana ir bijis nozīmīgs pavērsiens ES ūdens resursu politikas jomā ne tikai tādēļ, ka ar to ir ieviesta saskaņota pieeja atšķirīgām situācijām, kas veidojas mūsu kontinentālajos un jūras ūdeņos, bet arī tādēļ, ka ar minēto direktīvu ir noteikta efektīva metode šādu ūdeņu kvalitātes novērtēšanai un ieviesta centralizēta organizatoriskā sistēma, kas ļauj izmantot vienotu pieeju katra upes baseina problēmu risināšanai neatkarīgi no dažādajām piekritībām, kuras ir spēkā katram upes baseina posmam. Turklāt Komisija turpināja papildināt un pilnveidot ŪPD, pieņemot tiesību aktus (2) un citus noteikumus (3), lai nodrošinātu to, ka ES ūdens resursu politika darbojas mūsu upju un jūru aizsardzībai.

1.2

Neizprotami, tomēr ŪPD bez ievērības atstāja dažus ārkārtīgi svarīgus aspektus, kas skar mūsu upju baseinu kvalitāti, tostarp plūdu problēmu. Plūdi kā tādi ir pavisam dabiska parādība, tomēr daļā gadījumu cilvēka darbība ārkārtīgi pastiprina to ietekmi. Daudzas plūdu postošās sekas varētu mazināt līdz minimumam, īstenojot piemērotu politiku upju un upju krastu izmantošanai un aizsardzībai. Šim nolūkam jo īpaši būtu jāizveido ar ūdeņiem saistīta infrastruktūra, faktiski — ne tikai formāli — novērtējot ietekmi uz vidi, lai izvairītos no tā, ka tiek mainīta dabas procesu dinamika, un saglabātu priekšrocības, ko sniedz saprātīga ūdens resursu izmantošana.

1.3

Plūdu risks ES pieaug galvenokārt divu iemeslu dēļ: pirmkārt, klimata pārmaiņu ietekmē, kā rezultātā biežāk iespējamas lietusgāzes un atmosfēras sasilšanas rezultātā paaugstinās jūras līmenis. Otrs faktors ir tā ietekme, ko rada cilvēka rīcība, tāda kā būvdarbi uz upēm un projekti, kas paredz upes ūdensteces novirzīšanu, kā arī ostu būvniecība, neveicot pasākumus, lai novērtētu un neitralizētu to ietekmi uz vidi. Vēl viens cilvēkrīcības faktors ir pieaugoša mūsu kontinenta noplicināšana, ko rada masveida koku izciršana, ugunsgrēki un cita dabai nelabvēlīga rīcība. Vārdu sakot, tuvredzīgas rīcības rezultātā plūdu risks turpina pieaugt. Tādējādi šo risku iespējams mazināt, pieņemot ilgtspējīgus ekonomiskās, sociālās un vides attīstības modeļus.

1.3.1

Applūstot zemes platībām, ko izmanto rūpniecībai, intensīvai zemkopībai un mājlopu audzēšanai kā arī apbūvētām teritorijām, izplatās vielas un produkti, kuri parastos apstākļos neapdraud ūdens kvalitāti, taču plūdu rezultātā kļūst par bīstamiem piesārņotājiem, kas var ietekmēt sabiedrības veselību un attiecīgās ekosistēmas.

1.4

EESK atgādina, ka laikā no 1998. līdz 2002. gadam Eiropa cieta zaudējumus vairāk nekā 100 lielos plūdos, tajā skaitā katastrofālajos Donavas un Elbas plūdos 2002. gadā. Kopš 1998. gada plūdu dēļ dzīvību zaudējuši apmēram 700 cilvēki, aptuveni pusmiljons iedzīvotāju zaudējuši pajumti, un radušos apdrošināto zaudējumu apjoms sasniedza 25 miljardus EUR (4).

1.5

Komisija, apzinoties pašreizējo stāvokli, 2004. gada jūlijā iesniedza Vides padomei priekšlikumu ES pasākumiem pretplūdu aizsardzības jomā ar mērķi nodrošināt saskaņotu rīcību, lai uzlabotu aizsardzību pret plūdu radīto risku. Dalībvalstīm jāsadarbojas, veicot riska zonu kartēšanu un īstenojot plūdu riska pārvaldības plānus ikvienā upes baseinā un piekrastes zonā, vienlaikus Komisijai veicinot informācijas saskaņošanu starp visām valstīm un popularizējot šajā jomā labākos praktiskos risinājumus.

1.6

Visbeidzot jāpiebilst — lai gan šī rīcība jāīsteno Kopienas ūdens resursu politikas kontekstā, šis jautājums skar arī citas Eiropas politikas jomas, tādas kā lauksaimniecība, vide, civilā aizsardzība, transports u. c. Turklāt pastāv tiesiska problēma ar ārkārtīgi tālejošām sekām, kas skar visas minētās politikas jomas, saistībā ar palieņu apsaimniekošanu: valsts ietekmes sfēras, kas piemērojama upju krastu un piekrastes joslu aizsardzībai, norobežošana un definēšana tā, lai būtiskas izmaiņas tajās nevarētu veikt tikai un vienīgi politiski motivētas iestādes, tādējādi skarot citu iestāžu piekritību ūdens resursu pārvaldības un plūdu riska plānošanas jomā. Aizsargājamo zonu norobežošana atvieglotu pasākumu īstenošanu plūdu novēršanai.

2.1

Paziņojumu var iedalīt trijās iedaļās, proti:

2.2

Plūdu riska pārvaldības mērķis ir mazināt plūdu varbūtību un ietekmi. Tādējādi tiek ierosināts plūdu riska pārvaldības plānos iestrādāt šādus elementus:

2.3

Saistībā ar to, kas jau tiek darīts, un attiecībā uz nākotnes iniciatīvām, kas vērstas uz to, lai mazinātu plūdu sekas, tiek piedāvāts rīkoties trijos līmeņos.

2.3.1

Eiropas līmenī rīcība ir vērsta uz esošo pasākumu un politikas īstenošanu, lai novērstu un mazinātu plūdus. Mērķis pētniecības politikas jomā ir izmantot pētniecības projektus, tādus kā “FLOODsite”, kas palīdz uzlabot integrētās plūdu riska analīzes un pārvaldības metodoloģiju. Izmantojot struktūrfondu, jo īpaši Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļus, iespējams uzlabot tehnoloģiju izpēti un to pielietojumu infrastruktūru izveidē (5). Projekts “IRMA” (“INTERREG Reinas–Māsas rīcības pasākumi”) ir piemērs tam, kā cīnīties ar plūdiem pārrobežu kontekstā.

2.3.1.1

Tāpat Eiropas līmenī tiek piedāvāts izmantot KPL [kopējo lauksaimniecības politiku], lai mežsaimniecības un citu lauksaimniecības pasākumu ietvaros noteiktu pretplūdu aizsardzības zonas kā līdzekli augsnes aizsardzībai. Līdzīgi tiek plānots ŪPD ietvaros iedarbināt vides politiku, iekļaujot plūdu riska pārvaldību integrētos upju baseinu [apsaimniekošanas] plānos. Turklāt ārkārtas gadījumos jāturpina darboties Solidaritātes fondam, kas tika izveidots 2002. gadā pēc lielajiem plūdiem Centrāleiropā.

2.3.2

Attiecībā uz dalībvalstu lomu jāuzsver, ka tās ir rīkojušās, lai cīnītos ar plūdu sekām, izstrādājot oficiālas un likumīgas vadlīnijas, jo īpaši tajās valstīs, kas visvairāk cieš no šādiem negadījumiem. Ir izstrādāti pretplūdu aizsardzības plāni un stratēģijas, un pat sastādītas riska zonu kartes tajos reģionos, kuros plūdi notiek visbiežāk.

2.3.3

Treškārt, ir izstrādāti pasākumi starptautiskai sadarbībai pārrobežu upju kontekstā, jo īpaši Centrāleiropā, izveidojot iestādes, kam jānodrošina saskaņota pieeja upju baseinu apsaimniekošanai.

2.4

ES saskaņotas rīcības programma ietver dažas iezīmes, kam ir izšķiroša nozīme, lai izstrādātu pasākumus plūdu seku novēršanai un mazināšanai. Ievērības cienīgākās no tām ir: iestāžu sadarbības uzlabošana upju baseinu un piekrastes zonas apsaimniekošanas plānu ietvaros, plūdu riska zonu kartografēšana kā plānošanas līdzeklis un labākās pieredzes apmaiņa.

2.4.1

Lai šo programmu veiksmīgi īstenotu, dalībvalstīm, Komisijai un citām ieinteresētajām pusēm jāsadarbojas un jāpilda savi pienākumi un saistības plūdu riska novēršanas jomā.

2.4.2

Ir grūti noteikt šādas vienotas rīcības aptuvenās skaitliskās izmaksas, tomēr kvalitatīvie ieguvumi, kas, līdz minimumam samazinot plūdu sekas, labvēlīgi ietekmēs Eiropas iedzīvotājus, viņu īpašumus un attiecīgos cilvēkus un zonas, ir krietni svarīgāki par jebkurām izmaksām.

2.5

Pielikumā izklāstītas vadlīnijas plūdu riska pārvaldības plānu izstrādei un īstenošanai un plūdu riska zonu kartografēšanai; tam ir būtiska nozīme, lai nodrošinātu vienotu pieeju programmas mērķu sasniegšanai.

3.1

EESK atzinīgi vērtē Komisijas paziņojumu, kas vērsts uz to, lai uzlabotu un saskaņotu pašreizējās [plūdu] novēršanas sistēmas, kuras ir izveidotas daudzās dalībvalstīs, lai mazinātu plūdu sekas. Neskatoties uz to, pirmkārt, problēma ir pamatīgi jāizvērtē, lai lemtu par piemērotu līdzekļu izmantošanu, jo īpaši izstrādājot efektīvus preventīvos pasākumus, kas ļautu novērst lielu daļu plūdu radīto postījumu. Otrkārt, cik vien iespējams saskaņoti jādefinē daži pamatjēdzieni, kas priekšlikumā nav minēti, tā lai varētu vienoties par pasākumiem, kurus ierosina iekļaut apsaimniekošanas plānos un riska zonu kartēs.

3.2

Plūdi ir dabas parādība, kas saistīta ar upju un piekrastes [eko]sistēmu normālu funkcionēšanu un darbojas pēc ģeoloģiskā laika skalas, kas ir daudz lielāka par skalu, kuru parasti lieto, piemēram, ekonomiskajā plānošanā vai zemierīcībā u. tml. Tādējādi “atkārtošanās intervāls” nozīmē, ka:

Jēdzieni, ko izmanto hidroloģiskajā plānošanā, tostarp ir:

3.3

Tas, cik plūdi ir nopietni, ir atkarīgs no tā, kā cilvēki izmanto plūdu zonas, veicot darbības, kas ietekmē normālu šo ūdeņu [eko]sistēmu funkcionēšanu, būtiski mainot upju un piekrastes vidi. Veicot šāda veida darbības, pieaug anormālu apstākļu veidošanās varbūtība, kas var ārkārtīgi nopietni kaitēt cilvēkiem un īpašumam. EESK uzskata, ka plūdu postošās iedarbības un apjoma pieaugumu veicina šādi faktori:

3.4

Pieaugot plūdu riskam dabas faktoru, jo īpaši klimata pārmaiņu ietekmē, jāveic ļoti daudzi pētījumi, lai noteiktu to, kādā veidā šīs izmaiņas var ietekmēt upju un piekrastes [procesu] dinamiku un tādējādi, citu mainīgo lielumu starpā, arī plūdu skartās zonas un to atkārtošanās intervālus.

3.5

Riska pieaugums, kas ir tādas cilvēkrīcības rezultāts kā zemes izmantošana attiecīgajās zonās un tajās dzīvojošo cilvēku skaits, ir labojams, un tas ir jādara, tostarp īstenojot aktīvas plānošanas politiku, kas vērsta uz to, lai nodrošinātu ILGTSPĒJĪGU plūdu zonu izmantošanu un mazinātu risku.

4.1

EESK piekrīt, ka plūdu riska pārvaldības mērķis ir mazināt plūdu varbūtību un/vai ietekmi, parasti īstenojot procesu, kas apvieno preventīvus, aizsardzības, informatīvus u. c. mērķus, kā to norādījusi Komisija. Neskatoties uz to, ir vērts klasificēt rīcības pasākumus un līdzekļus, ko varētu īstenot, un kritērijus, kuri ļautu katrā gadījumā izdarīt pareizo izvēli. Iespējams pielietot šādus preventīvus līdzekļus:

4.2

EESK piedāvā Komisijai apsaimniekošanas plānus balstīt uz šādiem principiem un šādiem, ar būvdarbiem nesaistītiem pasākumiem:

Tieši šajā kontekstā rezultatīvi vajadzētu darboties ilgtermiņa stratēģiskās plānošanas principam, t. i., nevis vienkārši ņemot vērā izmaiņas prognozēs, kā tas izklāstīts Komisijas paziņojumā, bet tās būtiski labojot gadījumos, kuros ir saprātīgi pieņemt, ka saglabāsies vai pieaugs pašreizējais riska līmenis.

4.3

Piemērotu pretplūdu aizsardzības pasākumu izvēlē jāizvirza piemērotas vadlīnijas un kritēriji:

4.4

Pieredze plūdu riska pārvaldības jomā dažādās pasaules daļās, jo īpaši kopš [pagājušā gadsimta] 70-tajiem gadiem, liecina, ka galvenās grūtības, ar ko nākas saskarties, īstenojot preventīvos pasākumus, nav tehniskas dabas un tās nevar atrisināt tikai un vienīgi ar riska vai bīstamo zonu kartografēšanas palīdzību. ASV, piemēram, Armijas inženieru korpuss ir veicis vairāk nekā 20 000 riska zonu kartografēšanu, tomēr šādas kartes izmanto tikai nedaudzas vietējās varas iestādes, un, to darot, tās dod priekšroku viena, ar būvdarbiem saistīta pasākuma īstenošanai (tāda kā kanālu, aizsprostu un dambju būve), kas bieži vien nespēj nodrošināt pienācīgu plūdu kontroli un novērst lielu daļu postījumu, no kuriem būtu iespējams izvairīties, jo varas iestāžu un vairuma iedzīvotāju modrību ir iemidzinājusi viltus drošības sajūta.

4.5

Jāuzsver, ka ES tieši šādu pasākumu īstenošanu — pārsvarā dambju un kanālu būvi ierobežotai izmantošanai — finansē struktūrfondi (ERAF un Kohēzijas fonds). Preventīvo pasākumu — ar būvdarbiem saistītu vai citu — finansējums kopumā nav tik dāsns. Tādēļ EESK uzskata, ka jāizvērtē nepieciešamība izveidot īpašu finansēšanas līniju konkrētajai Rīcības pasākumu programmai vai, ja tas neizdodas, izstrādāt vadlīnijas rīcības pasākumu iekļaušanai citās Komisijas finansētajās programmās.

4.6

Jebkurā gadījumā iepriekš minēto strukturālo pasākumu īstenošana nav pietiekama, lai novērstu plūdus vai nodrošinātu plūdu zonu aizsardzību. Tiem ir jēga tikai kā plašāka risinājuma sastāvdaļai, ņemot vērā arī zemes ierīcību, transporta (autoceļu, dzelzceļa u. c.) plānošanu, plūdu drenāžas noteku uzturēšanu un to zonu un ekosistēmu aizsardzību, kas regulē dabisko noteci. Tādējādi nākotnē būtu vēlams precizēt paziņojuma pielikumā formulētās vadlīnijas un, izstrādājot šos plānus, tostarp izmantot metodoloģijas principus vai labākos praktiskos risinājumus.

4.7

Plūdu pārvaldības plānu iekļaušanai Ūdens pamatdirektīvā paredzētajos apsaimniekošanas plānos ir izšķiroša nozīme, lai nodrošinātu to, ka tiek veikta vajadzīgā rīcības pasākuma plānošana visā upes baseina garumā un ka līdzekļi un rīcības pasākumi, kurus īsteno kompetentās iestādes dažādos līmeņos (pašvaldību, valsts, pārrobežu u. c.), ir atbilstīgi un pienācīgi saskaņoti. Jāizstrādā kritēriji un formulas, kas nodrošina abu minēto saderīgo, tomēr atšķirīgo plānošanas sistēmu pienācīgu integrāciju, izmantojot direktīvu, kas šo procesu veicina. Minētie elementi jāizstrādā sīkāk, īstenojot piedāvājumu turpināt pielikumā pievienoto vadlīniju pilnveidošanu.

4.8

Lai plūdu pārvaldību iekļautu ŪPD, būtībā nepieciešams:

4.9

Nozīmīgākie plūdu riska pārvaldības aspekti saistībā ar plānošanu, kas balstās uz ŪPD, ir šādi:

5.1

EESK uzskata, ka ikvienā plūdu novēršanas, mazināšanas vai pretplūdu aizsardzības rīcības pasākumā jāiekļauj ŪPD radītā metodoloģija un instrumenti, jo īpaši upes baseina [apsaimniekošanas] plāns, kas ļauj regulēt visas darbības, kas attiecas uz iekšējo ūdensceļu un saistīto piekrastes zonu apsaimniekošanu. EESK pauž pārliecību, ka šim nolūkam paziņojums un šajā dokumentā izklāstītie komentāri jāiekļauj Kopienas direktīvā, kas palīdzētu riska pārvaldības plānus pieskaņot katra [upes] baseina plāna raksturlielumiem, tādējādi pielāgojot tos mūsu upju un piekrastes zonu īpašajam stāvoklim.

5.2

Lai pienācīgi iekļautu šos aspektus, jānodrošina:

5.3

Piedāvātā paziņojuma pielikumos izklāstīto riska pārvaldības plānu un riska zonu kartografēšanas apjoms jāpaplašina tā, lai izveidotu un precizētu rīcības pasākumu un līdzekļu klasifikāciju, ņemot vērā tos, kam ir vislielākā prioritāte un kas visvairāk atbilst saņemtajam finansējumam, kā arī kritērijus, kuri jāpilda, lai samazinātu izmaksas un vairotu ieguvumus, kas labvēlīgi ietekmē cilvēkus un īpašumu. Pats svarīgākais mērķis ir saskaņot dabisko iekšējo ūdensceļu un piekrastes [eko]sistēmu funkcionēšanu ar cilvēkrīcību, vārdu sakot, plūdu zonās nodrošināt saskaņotu un ilgtspējīgu darbību.

5.4

Visbeidzot, EESK uzskata, ka nozīmīgākie plūdu riska pārvaldības aspekti, kas skar plānošanu ŪPD ietvaros, ir riska, brīdināšanas un avārijas situāciju definēšana laikposmiem, kuros šī parādība norisinās. Turklāt ir svarīgi paturēt redzeslokā arī citus Kopienas pasākumus vairākprofilu pētniecības un saskaņošanas jomā, kas jo īpaši vērsti uz plūdu radīto postījumu mazināšanu, apdrošināšanas izveidi, lai segtu postījumus un līdz minimumam samazinātu upuru pārciestos ekonomiska rakstura zaudējumus, un — galvenokārt — uz to, lai vairotu modrību un pastiprinātu infrastruktūras projektu drošības kontroli iekšējo ūdensceļu un piekrastes sistēmās.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/40

—

Maksājumiem pēc iespējas neierobežoti ir jāsasniedz to galīgie saņēmēji.

—

Ar efektīvas kontroles palīdzību efektīvi jānovērš ļaunprātīgas izmantošanas iespējas.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/44

1.1

Smagu dzīvnieku infekcijas slimību, tajā skaitā liellopu sūkļveida encefalopātijas (BSE), mutes un nagu sērgas (FMD), cūku mēra (CSF) un Ņūkāslas slimības (ND) uzliesmojumi izraisījuši atkārtotas krīzes ES dzīvnieku izcelsmes produktu tirgū. Šādu epizootiju izcelšanās rezultātā tiek kauti dzīvnieki, kā arī noteikti aprites ierobežojumi u.c. pasākumi, ar kuru palīdzību jāaptur slimības izplatīšanās. Parasti slimību apkarošanas izmaksas sedz Veterinārijas fonds ar dalībvalstu līdzdalību izmaksu segšanā apmēram 50 % apmērā.

1.2

Bez tam attiecīgajiem produktiem tiek apgrūtināta tirgus situācija, tajā skaitā realizācijas aizlieguma un ierobežojuma zonu dēļ. Cūkgaļas, olu, mājputnu, liellopu, piena un piena produktu, kā arī aitu un kazu gaļas tirgus organizācijās tādēļ šajās situācijās paredzētas iespējas veikt tirgus atbalsta pasākumus. Šo ārkārtas pasākumu piemērošanas izšķirošs priekšnoteikums ir tāds, lai attiecīgās dalībvalstis būtu veikušas nepieciešamos veterinārmedicīniskos pasākumus epizootiju ierobežošanai. Tirgus atbalsta pasākumi turklāt tiek veikti tikai tādā apjomā un laika periodā, kāds noteikti ir nepieciešams attiecīgā tirgus atbalstam.

1.3

Attiecīgie ārkārtas pasākumi, kurus Komisija apstiprina ar komitejas procedūru, agrāk tika pilnībā finansēti no Kopienas līdzekļiem, piemēram CSF ierobežošanai 80-to gadu beigās un 90-to gadu sākumā. 1992.gadā saistībā ar CSF pirmo reizi tika izmantots valstu līdzfinansējums. Neskaidrības dēļ par tā apjomu Komisija 1994.gadā precizēja Kopienas finansējumu un noteica to 70 % apmērā maksimālajam dzīvnieku skaitam. Vēlāk tā pati likme tika izmantota liellopu gaļas sektorā cīņā ar BSE un FMD. Kopš 2001.gada valstu līdzfinansējums ir 50 %, kas pēc Revīzijas tiesas pieprasījuma ir analoģisks Veterinārā fonda līdzfinansējumam un tirgus pasākumu līdzfinansējumam.

1.4

2003. gadā EKT nolēma, ka Komisijai nav tiesiska pamata noteikt valstu līdzfinansējumu 30 % apmērā; spriedumu pieņēma, pamatojoties uz Vācijas iesniegto prasību Tiesā lietā par liellopu gaļas iepirkšanas noteikumiem saistībā ar BSE  (1). Līdz ar to Komisijai nav nekāda tiesiskā pamata turpināt līdzšinējo praksi. Tādēļ tiek ierosināts turpmāk noteikt valstu līdzfinansējumu 50 % apmērā, precizējot tirgus organizāciju cūkgaļai, olām, mājputnu gaļai, liellopu gaļai, pienam un aitas un kazas gaļai, kā arī pasākumiem, kas attiecas uz iekšējo tirgu un noietu trešo valstu tirgos.

2.1

Diemžēl Komisija un dalībvalstis kopš 1992.gada nav ievērojušas vispārīgo pilna Kopienas finansējuma principu attiecībā uz pasākumiem tā sauktā “pirmā pīlāra” ietvaros kopīgajā lauksaimniecības politikā, tajā skaitā pasākumiem, kas tiek veikti, pamatojoties uz kopīgo tirgus organizāciju. Lietas būtība ir tāda, ka Padome pašreizējā ierosinājuma pieņemšanas gaitā var atkāpties no šī principa, ko tā pati ir ieviesusi. Tomēr Komisija, pamatojoties uz EKT lēmumu šajā lietā, nevar atkāpties no Padomes lēmumiem bez īpaša pilnvarojuma pat gadījumā, ja tas notiek ar dalībvalstu līdzdalību kompetentajās pārvaldības komitejās.

2.2

Atkarībā no epizootiju apmēra un ilguma attiecīgie pasākumi var būt saistīti ar ievērojamām izmaksām, kuras lielākoties jāsedz no valsts līdzekļiem. Jautājums par izmaksu dalījumu starp ES un dalībvalstīm ir cieši saistīts ar dalībvalstu finansiālo solidaritāti. Valsts līdzfinansējuma gadījumā dažu dalībvalstu gatavība būs lielāka, t.i., tām būs lielākas iespējas segt šos izdevumus nekā citām. Dažas dalībvalstis drīkst tieši vai netieši novirzīt izmaksas uz uzņēmumiem, kā rezultātā, kā tas kļuva redzams BSE krīzes gadījumā, varētu rasties ievērojami konkurences traucējumi.

2.3

Komisijas ierosinājuma rezultātā dalībvalstīm, veicot dzīvnieku slimību apkarošanas un profilakses pasākumus, būs jāuzņemas vairāk saistību, ja tās ir līdzfinansētājas. Kaut arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja var saprast šo argumentu, tomēr nav izslēgts, ka šī prasība dažkārt kavēs vai apgrūtinās lēmuma pieņemšanu — tādējādi varētu nenotikt efektīvi apkarošanas pasākumi.

2.4

EESK izprot arī Komisijas nostāju, saskaņā ar kuru ierosinājums esot pielīdzināms kopš 1992.gada pastāvošās prakses turpināšanai un tiekot nodrošināta analoģija starp Veterinārā fonda pasākumiem un tirgus organizācijas pasākumiem.

2.5

Tomēr Komiteja uzskata, ka tirgus organizācijas ārkārtas pasākumu izmaksas, kuras agrāk noteica Padome, jāaplūko no kopīgas atbildības un finansiālās solidaritātes aspekta. Šī principa neievērošana, pēc EESK ieskata, izraisītu risku, ka epizootiju apkarošanā dalībvalstis izvēlētos atšķirīgus rīcības veidus; neskatoties uz efektīvu kontroli un slimību profilaksi, epizootijas varētu izcelties nejauši un neprognozējami. To sekas tirgū ietekmētu arī citas dalībvalstis. Turklāt valsts līdzfinansējums šajā jomā slēpj novirzīšanas uz citām jomām risku un risku, ka kopīgā lauksaimniecības politika tiks vēl vairāk “renacionalizēta”.

2.6

Ja, neņemot vērā augstāk minēto, Komisijas ierosinājums tiks atbalstīts, administratīvi tehniskā ziņā būtu apgrūtinoši un lietišķi nepamatoti, ja uz finansiālo ieguldījumu saskaņā ar šiem noteikumiem tiktu attiecināti Līguma noteikumi par valsts atbalstu. Komisijas ierosinājumam par atbrīvošanu no paziņojuma procedūras līdz ar to būtu vajadzējis būt spēkā jau no paša sākuma.

3.1

EESK atbalsta neierobežotas Kopienas solidaritātes principa piemērošanu attiecībā uz ārkārtas pasākumiem tirgus organizācijas ietvaros. Tādēļ Komiteja neatbalsta Komisijas ierosinājumu noteikt dalībvalstu līdzfinansējumu 50 % apmērā.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/46

1.1

Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu stāvokļa komisija (SSK) 49. sesijā, kas notiks no 2005. gada 28. februāra līdz 11. martam, izskatīs Darbības Programmas un Pekinas Deklarācijas, ko apstiprināja 4. Pasaules Sieviešu konferencē (Pekina, 1995.g.), pieteikumu, ka arī gala dokumentus, ko apstiprināja Ģenerālās Asamblejas 23. īpašajā sesijā ar nosaukumu “Sievietes 2000: dzimumu vienlīdzība, attīstība un miers divdesmit pirmajā gadsimtā” (Ņujorka, 2000.g.), kas uzsāka līdzšinējo panākumu un sastapto šķēršļu dzimumu vienlīdzības sasniegšanā izvērtēšanu.

1.2

23. īpašajā sesijā Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju “Turpmākā rīcība un iniciatīvas Pekinas Deklarācijas un Darbības Programmas ieviešanā” un politisku deklarāciju, kurā dalībvalstis vienojās par vēlreizēju tikšanos pēc 10 gadiem pēc programmas pieņemšanas, lai izvērtētu panākumus un apsvērtu jaunas iniciatīvas.

1.3

Kā paredzēts SSK daudzgadīgajā programmā, 49. sesijas darbā galvenā uzmanība tiks pievērsta 12 jomām, kas definētas Darbības programmā, un pašreiz risināmo jautājumu un jauno stratēģiju noteikšanai par to, kā sniegt turpmākas iespējas sievietēm un bērniem. Lai veicinātu dialogu, asambleja pieļaus plašāku dalībvalstu, pilsoniskās sabiedrības un starptautisko organizāciju delegāciju līdzdalību.

1.4

Apvienoto Nāciju Organizācijas ieguldījums dzimumu vienlīdzības problēmas izvirzīšanā starptautiskajā darba kārtībā bijis izšķirošs. Pirmā Pasaules konference sieviešu jautājumā notika 1975. gadā, kad izsludināja Desmitgadi sievietēm (Mehiko). Otrajā konferencē (“Desmitgades viduspunkts”, notika Kopenhāgenā 1980. gadā) valdības (sākotnēji 57) uzsāka Konvencijas par visu veidu sieviešu diskriminācijas novēršanu (CEDAW, 1979) parakstīšanu, kas ir viens no pagrieziena punktiem ilgajā virzībā uz dzimumu vienlīdzību. Trešā konference (Nairobi, 1985. g.) apstiprināja darbības plānu “Progresīvas stratēģijas sieviešu stāvokļa uzlabošanā”, kurā valdības un starptautiskās organizācijas kā mērķi pasludināja dzimumu vienlīdzību.

1.5

Turpmākā darbība virzībā uz sieviešu jautājumu un sieviešu lomas atzīšanu bija ANO Drošības padomes rezolūcija Nr. 1325 (2000. g.) par sievietēm, mieru un drošību (kas atzina, ka karam ir atšķirīga ietekme uz sievietēm un atkārtoti apstiprināja nepieciešamību stiprināt sieviešu nozīmi lēmumu pieņemšanas procesos attiecībā uz konfliktu novēršanu un risināšanu). Runājot vispārīgāk, sieviešu veicināšana ņemta vērā visu Apvienoto Nāciju Organizācijas sponsorēto galveno konferenču un starptautisko sanāksmju secinājumos jau vairāk kā desmit gadus. (1)

1.6

Vēl viens svarīgs pavērsiens bija Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades sammits, kas notika 2000. gada septembrī un kurā dalībvalstis noteica astoņus skaidrus un izmērojamus mērķus (Tūkstošgades attīstības mērķi), lai līdz 2015. gadam ievērojami samazinātu nabadzību, badu, slimības un vides degradāciju. Tūkstošgades Deklarācija izrietēja arī no nepieciešamības sastādīt loģisku to prioritāšu sarakstu, kas dažādās starptautiska līmeņa konferencēs un sammitos noteiktas beidzamo desmit gadu laikā. Viena trešā daļa no uzdevumiem attiecas uz dzimumu vienlīdzības un sieviešu iespēju sekmēšanu un ir cieši saistīta ar izglītību un apmācību; viena piektā daļa attiecas uz reproduktīvo veselību. Tomēr dzimumu jautājumi caurvij visus astoņus mērķus.

2.1

Lai gan Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēma ir izveidojusi nozīmīgu juridisko sistēmu dzimumu vienlīdzības sasniegšanā, praktiskā principu piemērošana valstīs un to tirdzniecības un attīstības politika dažreiz neatbilst uz papīra izklāstītajiem nodomiem. Pilnīgu sieviešu pilsonisko, ekonomisko, sociālo un politisko tiesību sasniegšanu praksē bieži apdraud makroekonomikas politika un tirdzniecības līgumi, kas balstīti uz neoliberāļu principiem un nemaz neņem vērā dzimumu jautājumus.

2.2

Turklāt sarežģītā starptautiskā situācija noteikti nav labvēlīga vide sieviešu stāvokļa uzlabošanai, un pastāv risks, ka iepriekšējos gados gūtie panākumi tiks pakāpeniski grauti.

2.3

Pašreizējie konflikti vēl vairāk pavājina un saasina sieviešu stāvokli.

2.4

Vardarbība ģimenē joprojām eksistē visā pasaulē un skar visu vecumu, sociālo slāņu un reliģiju sievietes.

2.5

Tāpēc ir svarīgi no jauna apstiprināt dzimumu vienlīdzību un sieviešu tiesību aizsardzību kā prioritāru mērķi un līdzekli taisnīgas attīstības panākšanai, labākai bagātību pārdalei, noturīgai ekonomikas izaugsmei un sistēmu stiprināšanai, lai aizsargātu vājākās iedzīvotāju grupas.

3.1

Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ir svarīgi iesaistīties Eiropas Savienības gūto panākumu novērtēšanā attiecībā uz dzimumu vienlīdzību, sastādot pašai savu dokumentu.

3.2

Šeit jāatzīmē, ka Komiteja vienmēr gan savos daudzajos atzinumos, gan veicinot dažādas iniciatīvas, ir pievērsusi lielu uzmanību darbībai, kuras mērķis ir sieviešu stāvokļa uzlabošana. Ar īpašu atsauci uz Ceturto konferenci sieviešu jautājumā (Pekina, 1995.g.) un jo īpaši uz tās turpinājumu (Pekina +5) Komiteja sniegusi divus atzinumus (EXT/131 un REX/033), kuros tā uzsvērusi, piemēram, cik nozīmīgi Komitejas delegācijai ir apmeklēt Apvienoto Nāciju Organizācijas sanāksmes.

3.3

Turklāt sadarbības kontekstā ar Eiropas institūcijām — īpaši ar Padomi, Eiropas Parlamentu un Komisiju — Komiteja ir uzņēmusies nozīmīgu lomu, proti, novērot daudzās Eiropas Savienības iniciatīvas dzimumu vienlīdzības nodrošināšanā, kas pēdējo gadu laikā saistītas ar mēģinājumu risināt Pekinā izvirzītos jautājumus un pārvarēt tur identificētos šķēršļus.

3.4

Šajā ziņā mēs uzskatām, ka, pārskatot kopš Ceturtās konferences gūtos panākumus un sastaptos šķēršļus, Komiteja varētu sniegt vērtīgu ieguldījumu, nodrošinot to, ka sieviešu jautājumi tiek sistemātiski ņemti vērā arvien lielākā skaitā Eiropas politikas un sabiedrības darbības jomu.

3.5

Turklāt, ņemot vērā, ka Eiropas Savienībai būs jāuzņemas vadošā loma starptautiskajā līmenī līdz ar milzīgo atbildību, ar ko tā saistīta, mēs paredzam šajā atzinumā noteikt iespējamo ES ieguldījumu sieviešu dzīves apstākļu un stāvokļa augšupejas uzlabošanā visā pasaulē, pamatojoties uz tās sadarbības un tirdzniecības un attīstības politikām.

4.1

Dzimumu vienlīdzības jautājums Eiropas Savienībā, kas jau bija iekļauts Līgumā, tika sistematizēts tālāk Amsterdamas līgumā, kurā pieņēma divpusēju pieeju, kas apvienoja dzimumu jautājumu ietveršanu visās Kopienas politikās un īpašus atsevišķus pasākumus sieviešu stāvokļa uzlabošanā. Tomēr jautājums par vienlīdzīgām iespējām vīriešiem un sievietēm jau bija ietverts Kopienas ekonomikas un sociālās kohēzijas politikā un bija būtisks struktūrfondu uzdevums jau kopš 1994. gada.

4.2

ES ir pieņēmusi integrētu pieeju, kas nošķir starp likumdošanas un finansu instrumentiem un atvērtās koordinācijas metodes lietošanu sociālās politikas jomā. Pie jaunākajiem pieņemtajiem instrumentiem attiecībā uz dzimumu vienlīdzības panākšanu ES ir pieskaitāma Dzimumu vienlīdzības pamatstratēģija (2001. — 2005.) kopā ar ikgadējām dzimumu vienlīdzības darba programmām un struktūrfondiem.

4.3

Dzimumu vienlīdzības pamatstratēģija (2001. — 2005.) ir izstrādāta saskaņotības uzlabošanai, lai koordinētu darbību un programmas, ko vispirms radīja uz nozaru bāzes, atspoguļojot Amsterdamas divpusējo pieeju, piemēram, izveidojot drošus indikatorus un novērošanas sistēmu, izvērtējot un publiskojot iegūtos rezultātus.

4.4

Stratēģija nosaka piecas plašas savstarpēji saistītas darbības jomas/uzdevumus dzimumu vienlīdzības sekmēšanā: ekonomika (saistīta ar nodarbinātības stratēģiju un struktūrfondiem, kā arī ar dzimumu vienlīdzības piemērošanu visās politikas jomās, kam ir ietekme uz sieviešu stāvokli ekonomikā); līdzdalība un pārstāvība (saistībā ar lēmumu pieņemšanas procesiem); sociālās tiesības (saistītas ar dzīves apstākļiem un būtiskām atšķirībām, kas raksturīgas sociālās aizsardzības sistēmām); pilsoņu tiesības (saistīta ar cilvēka pamattiesībām un brīvībām ar īpašu uzsvaru uz vardarbību un seksuālo tirdzniecību); izmaiņas lomās un stereotipos (saistītas ar kultūru un plašsaziņas līdzekļiem).

4.5

Dzimumu vienlīdzības politika ir veicināta arī, izmantojot struktūrfondus. Noteikumi periodam no 2000. gada līdz 2006. gadam ir balstīti uz rūpīgu un kritisku vienlīdzīgu iespēju veicināšanas pasākumu un to trūkumu analīzi, un tie sevī ietver Amsterdamas līgumā noteikto divpusējo pieeju. Turklāt struktūrfondi un jo īpaši Eiropas Sociālais fonds vienmēr ir tikuši uzskatīti par Eiropas nodarbinātības stratēģijas galvenajiem instrumentiem; 2003. gada jūlijā pieņemtajās jaunajās nodarbinātības politikas vadlīnijās dzimumu vienlīdzība ir visu mērķu horizontālais jautājums un vīriešu un sieviešu vienlīdzība ir ietverta īpašā vadlīnijā.

4.6

Ievērojami panākumi ir gūti Eiropas Sociālā fonda ietvaros, īpaši saistībā ar nodarbinātības un apmācības politiku. Darbs šajā jomā galvenokārt veltīts sieviešu piekļuves darba tirgum un viņu līdzdalības un stāvokļa šajā tirgū uzlabošanai (E ass), kā arī veidiem, kā apvienot darba un ģimenes dzīvi. Šajā jomā jau šobrīd vērojami rosinoši sasniegumi. Tādējādi ESF ir pievērsies Eiropadomes Lisabonā (2000. g. ) noteiktajiem kvantitatīvajiem uzdevumiem, saskaņā ar kuriem sieviešu nodarbinātībai jāpieaug no 51 % (2000. g.) līdz 60 %; un Eiropadomes Barselonā (2002. g.) pieņemtajiem uzdevumiem, saskaņa ar kuriem pirmskolas pakalpojumi jānodrošina 90 % bērnu no triju gadu vecuma līdz skolas vecumam un vismaz 33 % bērnu, kas jaunāki par trijiem gadiem (līdz 2010. gadam).

4.7

Tomēr pasākumiem darba kvalitātes un karjeras iespēju uzlabošanā, kas rosina sievietes uzņēmējas, mazina algu starpību un sekmē sieviešu stāvokli jauno tehnoloģiju nozarē, ir tikai gadījuma raksturs. Attiecībā uz darba/dzīves līdzsvaru ir daži projekti, kas uzlabo bērnu aprūpes struktūras, toties ļoti nedaudzi pasākumi, kas skaidri un nepārprotami saistīti ar gados vecu cilvēku vai ģimenes apgādājamo aprūpi.

4.8

Dzimumu jautājumiem veltītā attiecība pārējos fondos joprojām ir visai pieticīga, īpaši tajos, kas saistīti ar lauksaimniecību un zivsaimniecību — nozarēm, kurās tradicionāli sieviešu īpatsvars nav liels, pat neraugoties uz to, ka sievietēm ir aktīva loma šo nozaru attīstībā. Tāpēc šajās jomās saglabājas milzīga nevienlīdzība, un sieviešu ieguldījums sabiedrībā, ieskaitot vides aizsardzības pilnveidošanu, joprojām ir nepietiekami novērtēts.

4.9

ES politiku atbalsta dažādas īpašās finansēšanas programmas un iniciatīvas, piemēram, NOW (nodarbinātība) attiecībā uz darba tirgu, STOP sadarbības veicināšanā, lai apkarotu sieviešu un bērnu tirdzniecību, DAPHNE informācijas un aizsardzības uzlabošanā vardarbības upuriem un Sievietes un zinātne (pētniecības un attīstības pamatprogramma) jauno tehnoloģiju nozarē. Pamatstratēģija ir paredzēta arī, lai stiprinātu dzimumu kā galvenā virziena noteikšanu dažādās Kopienas iniciatīvās, tādās kā Equal, Interreg, Urban, Leader, kā arī Leonardo, Socrates, Youth and Culture kultūras nozarē.

4.10

Komisijas ziņojumā par vienlīdzību starp vīriešiem un sievietēm (COM(2004) 115 final) atzīmēts, ka šajā jomā jau eksistē visai plaša ES juridiskā sistēma (2), kas balstās uz izvērstām precedenta tiesībām. Ir izstrādāts priekšlikums arī atsevišķai direktīvai par vienlīdzīgas izturēšanās pret sievietēm un vīriešiem principa ieviešanu piekļuvē precēm un pakalpojumiem un to apgādē, kurā jāapvieno un jāstandartizē attiecīgie esošie tiesību akti.

4.11

Savā nesenajā sanāksmē Nīderlandes prezidentūras laikā, Eiropas nodarbinātības un sociālo lietu ministri attiecībā uz atsevišķas direktīvas sastādīšanu par vienlīdzīgu izturēšanos atzīmēja, ka jomas, kurās visvairāk nepieciešama darbība, ir algu paritāte, vienlīdzīga piekļuve darbam, vienlīdzīgas tiesības attiecība uz sociālās aizsardzības sistēmām, mācību un karjeras iespējas un pierādīšanas pienākums dzimumu diskriminācijas lietās.

4.12

Priekšlikumu direktīvai, ar ko ievieš vienlīdzīgas izturēšanās pret sievietēm un vīriešiem principu piekļuvē precēm un pakalpojumiem un to apgādē (2003/0265 (CNS)), izskatījusi arī EESK (3), kas noteikusi konkrētus galvenos trūkumus, kuri jānovērš bez kavēšanās.

4.13

Turklāt pēc Pekinas Darbības programmas pieņemšanas un pēc Lisabonas Padomes dažu pēdējo gadu laikā apkopots vairāk statistikas par dzimumiem, daļēji pateicoties jaunu radītāju ieviešanai (piemēram, attiecībā uz lēmumu pieņemšanas procesiem, darba tirgu vai sadzīves vardarbību), kas ļauj efektīvi analizēt problēmas un novērot politikas un pasākumu ietekmi. Tāpēc panākumi ir jau redzami attiecībā uz statistiku, lai gan vēl joprojām daudz kas ir darāms, ja vēlamies ieviest nopietnu pārraudzību dažādās jomās. Precīzu gūto panākumu apjomu iespējams apstiprināt tikai tad, ja notiekošās parādības un procesus ir iespējams kvantitatīvi un kvalitatīvi pārbaudīt un analizēt.

4.14

No otras puses, dzimumu budžeti — t. i., dzimumu jautājuma iesaistīšana budžeta procedūrā — joprojām tik pat kā nepastāv ne Eiropas līmenī, ne dalībvalstīs. Dzimumu dimensijas ieviešana ikvienā budžeta plānošanas līmenī nozīmē atzinumu, ka vadītāju lēmumi nav vis neitrāli, bet gan tiem ir atšķirīga ietekme uz vīriešiem un sievietēm; šajā nozīmē dzimumu budžeta sastādīšana ir arī instruments, ar ko izvērtēt politikas, finansēšanas un nodokļu ietekmi uz vīriešiem un sievietēm.

4.15

Diemžēl, lai gan Kopienas politika sieviešu atbalstam ir jau uzsākta, joprojām ir nepieciešama dalībvalstu, kuras ir galvenās šo politiku īstenošanā, pozitīva darbība un milzīgas pūles, lai nodrošinātu mērķu sasniegšanu.

4.16

Lai gan sieviešu bezdarbs Eiropā ir samazinājies uz 55,6 %, Lisabonas Padomes izvirzītais mērķis vairākās valstīs joprojām šķiet tāls. Sievietes ir palielinājušas vājākās darba ņēmēju kategorijas rindas, kur nodarbinātība ir nestabila, bieži nav sociālās aizsardzības sistēmas. Daudzās valstīs starp vīriešiem un sievietēm turpina pastāvēt vai saasinās būtiska algu diskriminācija, un gan vertikāla, gan horizontāla noslāņošanās joprojām ir bēdīgi slavena realitāte. Kā jau atzīmēts, pat attiecībā uz darba/dzīves līdzsvaru pasākumi izrādās vērsti tikai un vienīgi uz bērnu aprūpi; tikpat kā nekas netiek darīts, lai atbalstītu citu ģimenes locekļu aprūpi, un tikai dažas valstis ir ieviesušas pasākumus, lai rosinātu bērna kopšanas atvaļinājuma piešķiršanu arī strādājošiem tēviem.

4.17

Ievērojamas atšķirības pastāv arī attiecībā uz lēmumu pieņemšanu. Iedomājieties kaut vai to vien, ka ES līmenī Eiropas Komisijas Komisāru kolēģiju veido 22 vīrieši un septiņas sievietes (tikai 24 % no kopējā skaita) un Parlamentā ir 510 vīriešu un 222 sievietes (tikai 30 % no kopējā skaita). Situācija nav labāka arī nacionālajā līmenī: vidējā procentuālā sieviešu attiecība nacionālajos parlamentos nav pat 25 %, un valdībās šī attiecība tik tikko pārsniedz 20 %. (4) Sievietes ir jo īpaši mazā skaitā pārstāvētas EESK (tikai 79 no Komitejas locekļu kopskaita, kas ir 317) (tikai 25 %).

5.1

Vienlīdzīgu iespēju problēma vīriešiem un sievietēm tagad ir pilnībā ņemta vērā arī Eiropas Savienības sadarbības un attīstības politikā: Komisijas Paziņojums (COM(95) 423 final) (1995. gada 18. septembris), kam sekoja Padomes Rezolūcija par dzimumu jautājumu iekļaušanu sadarbībā attīstības jomā (1995. gada 20. decembris), veidoja pamatu sākotnējās regulas pieņemšanai 1998. gadā (Padomes 1998. gada 22. decembra Regula (EC) Nr. 2836/98), kas tagad pagarināta periodam no 2004. gada līdz 2006. gadam. Jaunais teksts (Nr. 806/2004) nostiprina mērķus — atbalsts dzimumu vienlīdzības jautājumu iesaistīšanai visās politikās un īpašu pasākumu pieņemšana, lai veicinātu vienlīdzīgas iespējas kā būtisku ieguldījumu nabadzības samazināšanā pasaulē — un nosaka kā prioritātes resursu un pakalpojumu sievietēm novērošanu, jo īpaši attiecībā uz izglītību, nodarbinātību un līdzdalību lēmumu pieņemšanas procesos. Uzsvērts arī atbalsts valsts un privātajiem pasākumiem dzimumu vienlīdzības veicināšanā.

5.2

Darbības programma dzimumu vienlīdzības iesaistīšanai Kopienas sadarbībā attīstības jautājumā (2001. — 2006.) (5) ir paredzēta, lai novērstu plaisu starp noteiktajiem principiem un praksi, pamatojoties uz konkrētu stratēģiju un prioritāro jomu noteikšanu: makroekonomikas politikas atbalsts, lai mazinātu nabadzību, un sociālās attīstības programmas veselības aizsardzībā un izglītībā; pārtikas drošība un ilgtspējīga lauku attīstība; transports; institucionālas kapacitātes veidošana un laba pārvaldība; tirdzniecība un attīstība, sadarbība un reģionālā integrācija; atbalsts dzimumu kā galvenā virziena izvirzīšanai visos projektos un programmās kā reģionālajā, tā nacionālajā līmenī; instrumentu un atbilstošas apmācības nodrošināšana Eiropas Komisijas personālam dzimumu vienlīdzības jautājumos.

5.3

Programmas dokuments 2005. un 2006. gadam Dzimumu vienlīdzības veicināšana sadarbībā attīstības jautājumā nosaka šādas prioritārās darbības jomas: pozitīvas attieksmes un uzvedības veicināšana pusaudžu vidū, lai cīnītos pret vardarbību, kas vērsta pret meitenēm un sievietēm; apmācību un metodoloģiskā atbalsta nepieciešamība ieinteresētajām pusēm partnerības valstīs.

5.4

Eiropas Komisija atbalsta darbību un projektus dzimumu vienlīdzības uzlabošanā, divpusēji un reģionāli sadarbojoties ar Rietumbalkānu, Austrumeiropas un Centrālāzijas, Vidusjūras, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna un Latīņamerikas valstīm. Pārējais finansiālais atbalsts tiek piešķirts, pamatojoties uz tēmu, nevis uz ģeogrāfiju.

5.5

Kotonū līgums, kas 2000. gada 23. jūnijā parakstīts ar AKK (Āfrikas-Karību-Klusā okeāna) valstīm, iezīmē svarīgu punktu arī ES attiecību ar trešajām valstīm attīstībā. Šis līgums, kurš atspoguļo saikni, kāda pastāv starp politiku, tirdzniecību un attīstību, ievieš sociālo dimensiju, arī veicinot pilnīgu nevalstisko ieinteresēto pušu, ieskaitot pilsonisko sabiedrību, līdzdalību attīstības stratēģijās. Arī dzimumu vienlīdzība ir noteikta kā viens no līguma caurviju jautājumiem un tāpēc ir sistemātiski ņemama vērā (8. un 31. pants). Ļoti pozitīvs pavērsiens ir tas, ka nevalstiskās ieinteresētās puses tagad piedalīsies dažādās nacionālās stratēģijas dokumentu programmēšanas fāzēs, un mēs ceram, ka īpaša uzmanība šajā gadījumā tiks pievērsta sieviešu organizāciju iekļaušanai.

Līgums sniedz Komitejai nepārprotamas pilnvaras konsultēt ekonomisko un sociālo interešu grupas, tādējādi formalizējot savu priviliģētā sarunu biedra lomu.

5.6

Pilnībā panākt sieviešu iekļaušanu un aktīvu iesaistīšanu attīstības politikā neapšaubāmi būs grūts un ilgstošs process, taču mēs uzskatām, ka ir svarīgi, lai visas Eiropas institūcijas uzturētu augstu ieinteresētības līmeni, lai tas, kas noteikts uz papīra, tiktu realizēts konkrētos pasākumos.

5.7

No šī viedokļa, mūsuprāt, ir svarīgi, lai Kopienas ekonomikas un sociālās kohēzijas politika tiktu izvirzīta kā paraugs, ko iespējams eksportēt visā pārējā pasaulē un ES, lai veicinātu un piemērotu sociālās kohēzijas principus starptautiskajā līmenī ar ES attiecību ar trešajām valstīm starpniecību.

5.8

Viena lietderīga pieeja noteikti varētu būt īpašu klauzulu ietveršana tirdzniecības un sadarbības līgumos vai pat pozitīvu darbību uzsākšana tajās valstīs, kas respektē sieviešu tiesības.

5.9

Lai gan tirdzniecības liberalizācija ir ievērojami palielinājusi sieviešu nodarbinātību jaunattīstības valstīs, tā bieži ir arī novirzījusi sievietes to darba ņēmēju kategorijā, kuru nodarbinātība ir nepastāvīga, prasa mazāk prasmju, ir sliktāk apmaksāta un kurā nav nekādas sociālās aizsardzības sistēmas. Turklāt tirdzniecības liberalizāciju bieži pavada strukturālas reformas, ko ierosina vai uzliek starptautiskas organizācijas, kuras atbilstošu sociālās aizsardzības mehānismu trūkuma dēļ rada īpaši smagu slogu iedzīvotāju vājākajām grupām, kurās sievietes bieži ir vairākumā.

5.10

Šīs politikas, jo īpaši tirdzniecības politika tomēr, šķiet, ļoti maz ņem vērā dzimumu vienlīdzības jautājumus. Ievērojot to, ka tās nekādā gadījumā nav neitrālas, ka tām, pat gluži otrādi, bieži ir negatīva ietekme jo īpaši uz sievietēm, un ka valsts ekonomiskajā attīstībā nevar neņemt vērā sociālās vienlīdzības jautājumu, būtu lietderīgi, ja (1) šādas politikas apspriestu, ņemot vērā dzimumu vienlīdzības jautājumu, un (2) ieviestu sistēmas šo politiku ietekmes novērošanai makro- un mikroekonomikas līmenī.

—

Sieviešu līdzdalība un pārstāvniecība lēmumu pieņemšanas procesos joprojām ir pārlieku zema gan Eiropas institūcijās, gan nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī lielākajā daļā dalībvalstu; tā ir jārosina visos līmeņos, un jāapsver arī kvotu sistēmas ieviešana.

—

Apmācības pasākumi, lai sekmētu dzimumu vienlīdzības jautājuma attiecināšanu uz visām jomām, jāievieš gan institūcijās, gan dalībvalstīs visos līmeņos, sākot no lēmumu pieņemšanas līdz pat politikas un stratēģijas īstenošanai.

—

Mērķtiecīgas dzimumu izpētes un novērtējums kā arī statistikas un specifiski indikatori ir būtiski problēmjautājumu noteikšanā, darbības stratēģiju un politiku uzlabošanā, kā arī to ietekmes efektīvā izvērtēšanā; ir nepieciešams turpināt vākt neapkopotus datus un noteikt jaunus rādītājus.

—

Resursi, kas iedalīti sieviešu veicināšanai visos ES fondos un finanšu instrumentos un dalībvalstīs, ir rūpīgi jākvantificē, arī un jo īpaši rosinot un veicinot dzimumu budžeta veidošanu (Gender-Budgeting).

—

Tomēr vissvarīgākais pamatnosacījums ir vienlīdzīgu tiesību nodrošināšana attiecībā uz piekļuvi izglītībai un apmācībām sievietēm, kā aicināts Tūkstošgades attīstības mērķu 3. mērķī.

—

Attiecībā uz struktūrfondiem plašāk jāievieš pasākumi, kas palīdzētu sievietēm lauksaimniecības (ELVGF) uz zivsaimniecības (ZGF) nozarēs un iespējami būtu saistīti ar vides aizsardzību, vēl vienu jomu, kurā Kopienas uz dzimumu jautājumu attiecināmā politika ir visai vāja.

—

Jauns impulss jādod politikai, kas rosinātu sieviešu uzņēmējdarbību un palielinātu sieviešu klātbūtni jauno tehnoloģiju nozarē.

—

Jāpastiprina apmācības pasākumi uz zināšanām balstītas sabiedrības jomā, lai tā nekļutu par tālāku sieviešu izslēgšanas un diskriminācijas jomu, kas pretēji var sniegt lielu ieguldījumu Lisabonas stratēģijas ietvaros uzstādīto mērķu sasniegšanā.

—

Vispārīgāk runājot, ir nepieciešami turpmāki pasākumi darba tirgū, lai apkarotu vertikālo un horizontālo noslāņošanos un novērstu visus šķēršļus, kas traucē sasniegt patiesu vienlīdzību; dalībvalstīm sadarbībā ar sociālajiem partneriem jānosaka īpaši, kvantificējami mērķi un uzdevumi. Attiecībā jo īpaši uz algu diskrimināciju dalībvalstīm jāuzsāk daudzpusējas pieejas piemērošana, kā noteikts Padomes vadlīnijās dalībvalstu nodarbinātības politikai (6), kas ietver izglītību un apmācību, darbu klasifikāciju un apmaksas sistēmu, un kultūras stereotipus kā šīs problēmas pamata dimensijas.

—

Pasākumos, kas paredzēti darba un ģimenes dzīves līdzsvarošanai, lielāka uzmanība jāvērš uz aprūpes sniegšanu vecāka gadagājuma radiniekiem, jo īpaši ņemot vērā iedzīvotāju novecošanu, neaizmirstot arī bērnu aprūpes jomu.

—

Lai sekmētu vienlīdzīgas iespējas starp vīriešiem un sievietēm, jārosina un jāuzlabo investīcijas valsts pakalpojumos, jo īpaši skolu un universitāšu izglītībā, veselības aprūpē un labklājības pakalpojumos.

—

Ir jāuzsāk imigrācijas un patvēruma politika un politika, kas veicina sieviešu-migrantu integrāciju, kā arī pasākumi, lai palīdzētu sievietēm, kas bijušas konfliktu, diskriminācijas un vardarbības upuri savas izcelsmes valstī, un tas jādara arī dalībvalstīs.

—

Jāpieliek pūles, lai apkarotu sieviešu un bērnu tirdzniecību.

—

Ciktāl tas saistīts ar tirdzniecības un attīstības politiku, ir nepieciešams izveidot tādu politiku, kas attiektos uz sabiedrību kopumā un jo īpaši uz sieviešu lomu; ieinteresētās sieviešu grupas pilnībā jāiesaista attīstības politikas veidošanā un nacionālās stratēģijas dokumentu sastādīšanā attiecīgajās valstīs; īpaši svarīgi ir palielināt arī īpašo finansējumu sievietēm, lai tādējādi uzlabotu viņu ekonomisko un sociālo stāvokli.

—

Jānovēro tirdzniecības līgumu un attīstības politikas ietekme, ieskaitot mikroekonomikas līmeni, paredzot īpašu to ietekmes uz vājāko sociālo grupu dzīves apstākļiem analīzi un ņemot vērā dzimumu atšķirības.

—

Jāveicina Komisijas un tās delegāciju nozīme, lai veicinātu to ietekmi cilvēktiesību ievērošanas nodrošināšanā un līdz ar to arī sieviešu aizsardzības nodrošināšanā, ja ir pārkāptas viņu tiesības.

—

Delegācijām jāuzliek īpaša atbildība par dzimumu jautājumu iesaistīšanas visās jomās veicināšanu.

—

Eiropas Savienībai jāliek lietā visa sava ietekme, lai pārliecinātu pēc iespējas vairāk valstu ratificēt un ieviest starptautiskos līgumus, kam ir pozitīva ietekme uz sieviešu stāvokli, jo īpaši Starptautisko konvenciju par sieviešu visu veidu diskriminācijas likvidēšanu un Fakultatīvo protokolu, un nodrošināt to, lai valstu parakstītāju iesniegtie iebildumi tiktu atsaukti.

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/52

1.1

Zaļā grāmata par iepirkumu aizsardzības jomā (COM(2004) 608 final) ir viens no pasākumiem, kas ietverts 2003. gada marta Komisijas paziņojumā “Ceļā uz Eiropas Savienības politiku aizsardzības aprīkojuma jomā”, par kuru komiteja jau ir sniegusi komentārus 2003. gada septembrī (1).

1.2

Eiropas Aizsardzības aprīkojuma tirgus (European Defence Equipment Market (EDEM)), faktiski ir tikai iekšējā tirgus daļa, kas aptver konkrēto sektoru. Zaļās grāmatas mērķis ir veicināt atvērtāka un pārskatāmāka ES aizsardzības aprīkojuma iekšējā tirgus pakāpenisku izveidi, ievērojot sektora īpatnības. Tādējādi tiktu nostiprināta aizsardzības rūpniecība, palielināta tās konkurētspēja un rentabilitāte un sniegts atbalsts Eiropas Savienības militāro resursu attīstībai Eiropas Drošības un aizsardzības politikas (EDAP) ietvaros saskaņā ar Kopējo ārpolitikas un drošības politiku (KĀDP).

1.3

Padome 2004. gada 12. jūlijā apstiprināja Eiropas Aizsardzības aģentūras (EAA) izveidi, lai “nodrošinātu atbalstu dalībvalstīm to darbā Eiropas aizsardzības spēju pilnveidošanai krīžu pārvarēšanas jomā un EDAP stiprināšanai šobrīd un nākotnē” . Minētā aģentūra jau ir uzsākusi darbu. EAA (2) darbība ir virzīta uz Eiropas aizsardzības rādītāju uzlabošanu, novēršot pašreizējo sadrumstalotību un veicinot vienotu pieeju.

1.4

“Aizsardzības rādītāji ietver vajadzīgo” iespēju pieejamību rentablā veidā atbilstoši paredzētajiem uzdevumiem un doktrīnu minēto uzdevumu uzsākšanai. Tie ietver arī iespējami maksimālas savietojamības nodrošināšanu. Šobrīd 25 dalībvalstis kopumā aizsardzības vajadzībām tērē aptuveni 160 miljardus euro gadā, no tiem aptuveni 20 % tiek izmantoti aprīkojuma iepirkšanai (tajā skaitā arī izpētei un attīstībai, preču iegādei un atbalstam) (3).

2.1

Zaļajā grāmatā aplūkotie jautājumi attiecas uz aizsardzības aprīkojuma iepirkuma sistēmu uzlabošanas iespējām 25 dalībvalstīs. Būtisku progresu iespējams panākt vienīgi tad, kad būs skaidri definēti pārējie “aizsardzības rādītāju” (skat 1.4. punktu) elementi (4). Šajā nozarē ir īpaši izteikta nepieciešamība pēc skaidri formulētām vadlīnijām, saskaņotām prasībām un procesa nepārtrauktības. Komiteja atzinīgi novērtē iniciatīvu, jo tā uzskatāma par daļu no procesa, kas virzīts uz stabilākas EDAP izveides uzsākšanu pārredzamā un konkurētspējīgā tirgū.

2.2

Augstu vērtējama arī Eiropas Aizsardzības aģentūrai paredzētā vadošā loma. Būs nepieciešama skaidra vienošanās par EAA un citu aizsardzības aprīkojuma tirgus jomā iesaistīto pušu lomu (5), un EESK paredz, ka attīstības gaitā samazināsies šo organizāciju individuālā loma. Pirms jebkādu izmaiņu ieviešanas tomēr jāņem vērā no OCCAR (6) pieredzes gūtā mācība (šī organizācija veic projektu faktisko vadību, ieskaitot līgumslēgšanas jautājumus).

2.3

Mēs piekrītam, ka aizsardzības aprīkojuma iepirkuma procesa uzsākšana (un pielietotās procedūras) katrā dalībvalstī ir atšķirīga un ka izmaiņas, visticamāk, netiks ieviestas vienlīdz ātri. Mēs piekrītam, ka būtu lietderīgi izveidot vienotāku pamatu iepirkuma procesam aizsardzības jomā un ka to var veikt relatīvi ātri, ņemot vērā visu dalībvalstu vienošanos un sadarbību.

2.4

EESK piekrīt, ka ir nepieciešams mazināt aizsardzības aprīkojuma tirgus sadrumstalotību, palielināt tā konkurētspēju un pārredzamību, kas ir obligāts priekšnoteikums stabilas ES aizsardzības rūpniecības nodrošināšanai un nostiprināšanai, kā arī rentabla iepirkuma procesu un atbilstošu aizsardzības spēju īstenošanai.

2.5

Zaļās grāmatas 2. punktā aprakstīto aizsardzības preču un pakalpojumu tirgus īpatnību analīze ir labs pamats tirgus izvērtēšanai un norāda uz vairākām šim tirgum raksturīgām grūtībām.

2.6

Tomēr EESK vēlas uzsvērt, ka jebkura aizsardzības rūpniecības pārstrukturēšana ir attiecīgās nozares ietvaros risināms jautājums, ņemot vērā faktisko situāciju tirgū (7). Tam par iemeslu ir fakts, ka lielākie nozares uzņēmumi ir starptautiski, neskatoties uz to, ka to klienti ir konkrētas valstis. Turklāt dalībvalstīs pastāv atšķirīgas rūpniecības stratēģijas, un aizsardzības rūpniecība ir tikai daļa no tām.

2.7

Lai rūpniecība (gan aizsardzības, gan citas nozares) funkcionētu efektīvi, būtu rentabla un uzrādītu pozitīvus ekonomiskos rezultātus, jāizvairās no pārlieku liela regulatīvo procedūru skaita.

3.1

Jāprecizē, uz kurām aizsardzības aprīkojuma iepirkuma procesa daļām attieksies pieņemtie noteikumi. Bez aprīkojuma iepirkšanas jāizvērtē arī izpētes un attīstības, uzturēšanas, remonta, modifikācijas un apmācības aspekti, kas ietveri “īpašumtiesību” izmaksās; parasti šie pakalpojumi izmaksā vairāk kā aprīkojuma iepirkums.

3.2.1

EESK piekrīt, ka arī turpmāk būs nepieciešami atbrīvojumi no ES noteikumiem par valsts iepirkumu, kas piešķirti saskaņā ar ES Līguma 296. panta nosacījumiem, lai atļautu dalībvalstīm atkāpties no minētajām normām, ja tas nepieciešams attiecīgo valstu būtisku drošības interešu aizsardzībai.

3.2.2

Komisijai būtu jānorāda aprīkojuma, attiecībā uz kuru šī atkāpe izmantota 5 gadu laikā, vērtība (kā procentuālā daļu no ES kopējiem izdevumiem aizsardzības aprīkojuma iegādei). Tādējādi tiktu izstrādāti kritēriji, kas palīdzētu izvērtēt progresu.

3.2.3

Problēma ir tā, ka šādas atkāpes vairākās dalībvalstīs ir kļuvušas gandrīz par normu, un tas acīmredzami nav savienojams ar vienotā tirgus būtību. EESK atbalsta Komisijas nostāju, ka šajā jomā nepieciešamas izmaiņas. Problēmas varētu radīt 296. panta piemērošana atbilstoši iepriekšējās lietās pieņemtajiem lēmumiem (8), vienlaicīgi saglabājot iespēju atkāpties no vispārējiem valsts iepirkuma noteikumiem. Dalībvalstīm jābūt gatavām pamatot (nepieciešamības gadījumā — juridiski) savas pieļautās atkāpes. Diskusijā nepieciešams uzsvērt lielākas konkurences un pārskatāmības priekšrocības.

3.2.4

1958. gadā saskaņā ar 296. panta 2. apakšpunktu izveidotais preču saraksts, kas norāda uz 296. panta 1. apakšpunkta piemērošanas sfēru, nav praktiski pielietojams, un tādējādi tam nav reālas nozīmes atbilstīgas pieļaujamo atkāpju izmantošanas nodrošināšanā. Arī turpmāk katrs atsevišķs gadījums vērtējams pēc tā nozīmes un ietekmes, jo atsevišķos gadījumos atkāpes no normas attiecināmas pat uz pamata aprīkojumu (9). Turklāt, maz ticams, ka šie saraksti būs atbilstoši jaunākajiem sasniegumiem.

3.2.5

Tādējādi nav viegli noteikt, uz kurām precēm un pakalpojumiem attiecināmi 296. panta noteikumi. Pirmkārt, ir nepieciešams veikt esošā ES tiesiskā regulējuma skaidrojumu ar “interpretācijas paziņojuma” palīdzību, tādējādi veicinot tiesiskā regulējuma izpratni, kā arī pilnvērtīgāku un konsekventāku piemērošanu.

3.2.6

Tāpat kā iepirkums visi šādi paziņojumi ietekmēs vairākus citus aspektus, ieskaitot valsts atbalstu un (iespējams) vispārējas intereses pakalpojumus, un šī ietekme ir jāņem vērā.

3.2.7

Mēs uzskatām, ka “sarunu procedūra” ar iepriekšēju paziņojuma publicēšanu būtu piemērota tajos aizsardzības aprīkojuma iepirkuma gadījumos, kad nav piemērotas “atklātas” vai “ierobežotas” iepirkuma metodes. Tomēr šo viedokli vēl būs nepieciešams atkārtoti izvērtēt tad, kad būs gūta pieredze darbā ar “interpretācijas paziņojumu”.

3.2.8

Pastāv uzskats, ka paziņojums izmantojams vienīgi kā starpposma dokuments līdz brīdim, kad tiks izstrādāta speciāla direktīva (vai cits specifisks tiesisks dokuments). EESK uzskata, ka pēc tam, kad tiks sagatavots un apstiprināts “interpretācijas paziņojums”, nepieciešamība pēc jauna likumdošanas dokumenta vērtējama, pamatojoties uz tā ietekmi. Mēs atbalstām drīzu un ātru rīcību minētā paziņojuma izstrādē.

3.2.9

Pastāv vēl viena iespēja, kas nav minēta Zaļajā grāmatā, proti, izveidot dalībvalstu “ētikas kodeksu”, kuru valstis varētu izmantot kā vēl vienu Eiropas aizsardzības aprīkojuma tirgus izveides līdzekli. Ņemot vērā, ka šī joma ietilpst dalībvalstu atbildības lokā, minēto iespēju varētu izvērtēt, iesaistot EEA kā koordinatoru. Šāda kodeksa izpilde un uzraudzība varētu radīt zināmas grūtības, un tajā būs nepieciešams iestrādāt iekšējā tirgus aspektus.

3.3.1

Izteiktā nepieciešamība izveidot centralizētu formātu un sistēmu paziņojumu par konkursu (iepirkuma procesa uzsākšanu) publicēšanai nav pārliecinoša. Ja aizsardzības aprīkojums principiāli uzskatāms par iekšējā tirgus daļu (lai gan tam ir iespējamas lielākas atkāpes no tiesiskajām normām), tam piemērojami tādi paši nosacījumi kā citām kategorijām. Tas būs saistīts ar dažādām sistēmām un bieži sastopamām problēmām, piemēram valodas problēmām. Pamatojums centralizētas publicēšanas sistēmas ieviešanai ir vājš.

3.3.2

Potenciālās problēmas saistītas ar konfidencialitātes prasību ievērošanu un kompensācijas darījumiem (offset), kas aizsardzības aprīkojumam raksturīgāki nekā citām precēm un pakalpojumiem, kā arī ar piegādes drošību, jo pēc līguma piešķiršanas ir grūti mainīt piegādātājus vai darbu izpildītājus. Par visām minētajām jomām atbildība jāuzņemas pašām dalībvalstīm, tomēr vispārēji vadoši norādījumi no Komisijas puses varētu būt noderīgi.

3.4.1

Mūsdienās bieži vien ir gandrīz neiespējami definēt uzņēmumu kā “aizsardzības aprīkojuma ražotāju”. Lielai daļai aprīkojuma ir divējāds pielietojums un šo preču īpatsvars pieaug. Tas vērtējams pozitīvi no vairākiem aspektiem, piemēram, apjomradīto ietaupījumu rezultātā var tikt panāktas konkurētspējīgākas cenas un lielākas iespējas garantēt piegādes drošību.

3.4.2

Ieguldījumam aizsardzības aprīkojuma izpētes un tehniskās attīstības jomā ir būtiska nozīme un pielietojums arī citām (civilām) vajadzībām. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt, lai resursiem, kas ieguldīti aizsardzības izpētes un tehniskās attīstības darbā, nepiemērotu pārāk neelastīgu režīmu.

3.4.3

Mēs joprojām uzskatām, ka vēl daudz jāstrādā, lai maksimāli paaugstinātu aizsardzības aprīkojuma jomā nepieciešamās saskaņotības un precizitātes vērtību, kā minēts mūsu agrāk sagatavotajā dokumentā par aizsardzības aprīkojumu (10).

3.5.1

Mēs atzinīgi vērtējam EAA izveidi un atzīstam, ka tai var būt vadošā loma aizsardzības aprīkojuma jomā. Mēs atzīmējam, ka tā joprojām veido resursus, kas nepieciešami šīs lomas īstenošanai.

3.5.2

Svarīgs EAA uzdevums ir nodrošināt, lai ES pilnībā ievērotu NATO lomu, doktrīnu un mācību, maksimāli palielinot savienojamību un samazinot jebkādas atšķirības. Šobrīd vēl nav skaidrs, kā EAA varētu radīt pievienoto vērtību, tieši iesaistoties valsts iepirkuma procesā, bet aģentūras pieredze un zināšanas aizsardzības aprīkojuma jomā ļaus tai sniegt ieteikumus attiecībā uz valstu normatīvo aktu saskaņošanas iespējām.

3.5.3

Aģentūrai būs liela nozīme, panākot vienošanos par sadarbības bruņojuma jomā finansiālajiem aspektiem. Potenciālās grūtības varētu radīt tehniskās izpētes un attīstības izmaksu un ieguvumu sadalījums ar aizsardzību saistītās jomās, kā arī aizsardzības aspektu un vispārējo aspektu nodalīšana.

3.5.4

EAA būtu jāsniedz palīdzība valstu licencēšanas sistēmu saskaņošanas darbā tajos gadījumos, kad aizsardzības aprīkojums tiek piegādāts no vienas dalībvalsts uz citu. Šobrīd valstu procedūras ir gan atšķirīgas, gan apgrūtinošas. Aģentūra varētu arī iesaistīties darbā, lai panāktu vienošanos par kompensāciju nosacījumu (offset arrangements) piemērošanu, ņemot vērā, ka šie nosacījumi arī nākotnē būs būtiska iepirkuma procedūras iezīme.

3.5.5

Iespējams, ka EAA radīs iespēju panākt vienošanos valstu rūpniecības politikas jomā, ciktāl tā attiecas uz aizsardzības preču ražošanu, un noteikt elementus, kas veido “stratēģisko aprīkojumu”, kura piegādi ES vēlas īstenot pati, lai samazinātu atkarību no trešajām valstīm;

3.5.6

EAA iespējams spētu rosināt dalībvalstis izvērtēt virkni jaunu iegādes metožu, piemēram, koplietošanas un kopfinansēšanas (pooling) un līzinga iespējas, lai nodrošinātu valstu tehniskās vajadzības.

3.5.7

Tā kā EDAP var būt efektīva vienīgi tad, ja dalībvalstis izrādīs stipru politisko gribu nodrošināt ES uzdevumu izpildes iespējas, arī EAA ir zināma loma dalībvalstu rosināšanā šādai rīcībai.

4.1

Aizsardzības aprīkojums ir tikai viena no prasībām stabilu “aizsardzības rādītāju” nodrošināšanai. Lai rūpniecība pilnvērtīgi pildītu savu uzdevumu, tai ir nepieciešamas skaidras vadlīnijas, saskaņotas prasības un procesa nepārtrauktība. Tai jāuzņemas arī atbildība par nepieciešamo pārstrukturēšanu. Nepieciešama arī pārāk apgrūtinošu regulējošo procedūru novēršana.

4.2

Ir skaidri un nepārprotami jānorāda, uz kurām aizsardzības aprīkojuma iepirkuma procesa daļām attieksies pieņemtie noteikumi.

4.3

Arī turpmāk būs nepieciešama Līguma 296. panta noteikumu piemērošana. Lai novērstu pārāk biežu minēto noteikumu izmantošanu, Komisijai ir jāizstrādā kritēriji, pamatojoties uz pašreizējo situāciju un rezultātiem. Nav lietderīgi saglabāt aprīkojumu un procedūru sarakstu, uz kuriem attiecināmi 296. panta noteikumi.

4.4

Pirmkārt Komisijai būtu iespējami īsā laikā jāizstrādā “interpretācijas paziņojums” par 296. panta noteikumiem. Tikai pēc tam, kad būs gūta pieredze darbā ar šo paziņojumu, būs iespējams izlemt, vai nepieciešams arī tiesisks instruments.

4.5

“Divējāda pielietojuma” aprīkojums kļūst aizvien izplatītāks, un šī tendence ir apsveicama, it īpaši, ņemot vērā militārā aprīkojuma tehniskās izpētes un attīstības pakalpojumu potenciālo pielietojumu civilām vajadzībām.

4.6

Atzinīgi vērtējama ir arī Eiropas Aizsardzības aģentūrai (EAA) paredzētā nozīmīgā loma; ir skaidri jānosaka, kāda loma ir katrai šajā jomā iesaistītajai aģentūrai.

4.7

Svarīgākās EAA funkcijas šajā jomā ir:

8.9.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 221/56

1.1

Šis priekšlikums veido daļu no trešās dzelzceļu paketes, ko Eiropas Komisija pieņēma 2004. gada 3. martā. Pārējās sastāvdaļas ir:

un

1.2

Pirmā dzelzceļu pakete (saukta arī par infrastruktūras paketi) stājās spēkā 2001. gada 15. martā un bija iestrādājama nacionālajos tiesību aktos līdz 2003. gada 15. martam. To veido šādas sastāvdaļas:

1.3

2003. gada oktobrī Eiropas Komisija iesūdzēja deviņas dalībvalstis Eiropas Tiesā par to, ka tās nav paziņojušas par pirmās dzelzceļu paketes iestrādāšanu nacionālajos tiesību aktos. Līdz 2004. gada maijam joprojām nav saņemti paziņojumi no piecām valstīm un divas dalībvalstis nacionālajos tiesību aktos ir iestrādājušas tikai dažus noteikumus.

1.4

Otrā dzelzceļu pakete tika publicēta Eiropas Kopienas Oficiālajā Vēstnesī2004. gada 30. aprīlī un ir iestrādājama nacionālajos tiesību aktos līdz 2006. gada 30. aprīlim. To veido šādas sastāvdaļas:

1.5

Pirmā un otrā dzelzceļu pakete nodrošināja tiesisko pamatu vienota dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus izveidei. Pasākumi ietver piekļuvi tirgum, dzelzceļa uzņēmumu licencēšanu un drošuma sertificēšanu, piekļuvi infrastruktūrai un maksas aprēķināšanu par tās lietojumu, tiesiskas sistēmas izveidi attiecībā uz dzelzceļu drošumu un pasākumus, lai nodrošinātu dzelzceļu sistēmu tehnisko savienojamību.

1.6

Kā EESK jau norādījusi savā atzinumā par otro dzelzceļu paketi (8), šī jaunā tiesiskā sistēma rada nepieciešamību pilnībā reorganizēt šo nozari un izveidot jaunas iestādes un kompetences.

1.7

Šajā pašā atzinumā EESK norādīja arī uz Eiropas sociālo noteikumu nepieciešamību. Eiropas sociālie partneri dzelzceļa nozarē, Eiropas Dzelzceļu kopiena (CER) un Eiropas Transporta darbinieku federācija 2004. gada 17. janvārī parakstīja divus Eiropas līgumus attiecībā uz: