ISSN 1725-5201

Eiropas Savienības

Oficiālais Vēstnesis

C 157

European flag  

Izdevums latviešu valodā

Informācija un paziņojumi

48. sējums
2005. gada 28. jūnijs


Paziņojums Nr.

Saturs

Lappuse

 

II   Sagatavošanas dokumenti

 

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

 

413. plenārsesija, 2004. gada 15. un 16. decembra

2005/C 157/1

Atzinums par Eiropas apdrošināšanas līgumu

1

2005/C 157/2

Atzinums par tēmu Tūrisms un sports: nākotnes izaicinājumi Eiropai (pašiniciatīvas atzinums)

15

2005/C 157/3

Atzinums par tēmu Komisijas paziņojums: Ceļā uz Eiropas stratēģiju nanotehnoloģijas jomā (COM(2004) 338 galīgā red.)

22

2005/C 157/4

Atzinums par Eiropas satiksmes noteikumiem un transportlīdzekļu reģistru (pašiniciatīvas atzinums)

34

2005/C 157/5

Atzinums par jūras transporta un jūrnieku komplektēšanas un apmācības veicināšanu (pašiniciatīvas atzinums) Administrators: Luís Lobo

42

2005/C 157/6

Atzinums par Komisijas lēmumprojekts par EK Līguma 86. panta pielietošanu attiecībā uz valsts subsīdijām, kas tiek piešķirtas noteiktiem uzņēmumiem kā kompensācija par vispārējo sabiedrības ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanu un Komisijas Direktīvas projektu par grozījumiem Direktīvā 80/723/EEC par dalībvalstu un sabiedrisko uzņēmumu savstarpējo finansiālo attiecību caurredzamību

48

2005/C 157/7

Atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dalībvalstu izsniegto jūrnieku sertifikātu atzīšanu un Direktīvas 2001/25/EK grozīšanu (COM(2004) 311 final — 2004/0098 (COD))

53

2005/C 157/8

Atzinums par Ierosinājumi Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvām par harmonizētiem iekšzemes kuģniecības informācijas dienestiem Kopienu iekšzemes kuģu ceļu sistēmā (COM(2004) 392 final — 2004/0123 (COD))

56

2005/C 157/9

Atzinums par tēmu Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru izveido Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru un groza Regulu (EK) Nr. 2847/93, ar ko izveido kopējai zivsaimniecības politikai piemērojamu kontroles sistēmu (COM(2004) 289 galīgā red. — 2004/0108 (CNS))

61

2005/C 157/0

Atzinums par Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai: Eiropas rīcības plāns vides un veselības aizsardzībā 2004-2010 (COM(2004) 416 final)

65

2005/C 157/1

Atzinums par tēmu Priekšlikums par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko ievieš standartus noteiktu dzīvnieku sugu humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos (COM(2004) 532 galīgā red. — 2004/0183 (COD))

70

2005/C 157/2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinuma projekts par Padomes direktīvas 87/328/EEK priekšlikumu, ar kuru groza direktīvu 87/328/EEC par liellopu spermas uzglabāšanu Kopienas iekšējā tirdzniecībā (COM (2004) 563 final — 2004/0188 (CNS))

74

2005/C 157/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Strukturālu pārmaiņu veicināšanu: rūpniecības politika paplašinātai Eiropai (COM(2004) 274 galīgā red.)

75

2005/C 157/4

Eiropas Ekonomikas un Sociālo Lietu Komitejas Atzinums par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par sieviešu un vīriešu vienlīdzības principa īstenošanu nodarbinātībā un darbā (COM(2004) 279 final — 2004/0084 (COD))

83

2005/C 157/5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Komisijas paziņojumu Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai — pētījums par saikni starp legālo un nelegālo migrāciju (COM(2004) 412 final)

86

2005/C 157/6

Atzinums par Komisijas paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam par personu, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, pārvaldītu ieceļošanu uzlabot ilgtspējīgu risinājumu pieejamību (COM(2004) 410 galīgā red.)

92

2005/C 157/7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par tēmu Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam par Efektīvāka kopējā Eiropas patvēruma sistēma: Vienotā procedūra kā nākamais solis (COM(2004) 503 galīgā red. — SEC(2004) 937)

96

2005/C 157/8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Eiropas Parlamenta un Padomes regulas projektu par pieeju Kopienas ārējai palīdzībai(COM(2004) 313 final — 2004/0099 (COD))

99

2005/C 157/9

Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu Komitejas Atzinums par Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam: ilgtspējīga lauksaimniecības modeļa izveide eiropā jaunās kopējās lauksaimniecības politikas (klp) rezultātā — cukura sektora reforma COM(2004) 499 final

102

2005/C 157/0

Eiropas Ekonomikas un Socialo Lietu Komitejas atzinums par temu: Komisijas Pazinojums: zinatne un tehnologija: Eiropas nakotnes atslega — vadlinijas petniecibas veicinasanai Eiropas savieniba (COM(2004) 353 galīgā red.)

107

2005/C 157/1

Eiropas Ekonomikas un Sociālo Lietu Komitejas atzinums par ierosinājumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām par gada noslēguma pārskatu un konsolidēto pārskatu pārbaudi un grozījumiem Padomes Direktīvās 78/660/EEC UN 83/349/EEC (COM(2004) 177 final — 2004/0065 (COD))

115

2005/C 157/2

Eiropas Ekonomikas un Sociālo Lietu Komitejas atzinums par tēmu Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ar nosaukumu: Palielināt gados vecāko strādājošo nodarbinātību un atlikt darba tirgus atstāšanu (COM(2004) 146 galīgā red.)

120

2005/C 157/3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinums par tēmu Baltā grāmata par Regulas Nr. 4056/86, ar ko jūras transportam piemēro EK konkurences noteikumus, pārskatīšanu (COM(2004) 675 final)

130

2005/C 157/4

Eiropas Ekonomikas un Socialo Lietu Komitejas Atzinums par Eiropas Parlamenta un Padomes lēmuma Projektu, kas ievieš daudzgadīgu Kopienas programmu ar mērķi veicināt drošāku interneta un jauno tehnoloģiju izmantošanu tiešsaistes režīmā (COM(2004) 91 galīgā red. — 2004/0023 (COD))

136

2005/C 157/5

Atzinums par tēmu Eiropas pieejamība pa jūras ceļu: līdzšinējā attīstība un nostādņu maiņa

141

2005/C 157/6

Eiropas Ekonomikas un Sociālo Lietu Komitejas Atzinums par Priekšlikumu Padomes regulai, papildinot Regulu (EC) No 1260/1999, kas nosaka vispārējos struktūrfondu noteikumus attiecībā uz PEACE programmas pagarināšanu un jaunu saistību asignējumu (COM (2004) 631 final)

147

2005/C 157/7

Atzinums par Priekšlikumu Padomes un Eiropas Parlamenta Regulai, ar kuru groza Padomes un Eiropas Parlamenta Regulu (EK) Nr. 1059/2003 par teritoriālo statistisko vienību vienotas nomenklatūras (NUTS) ieviešanu sakarā ar Čehijas Republikas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Ungārijas, Maltas, Polijas, Slovēnijas un Slovākijas iestāšanos Eiropas Savienībā (COM(2004) 592 final — 2004/0202 (COD))

149

2005/C 157/8

Atzinums par Paaudžu attiecībām

150

2005/C 157/9

Atzinums par tēmu Ģenētiski modificētu kultūraugu un tradicionālo ekoloģisko kultūraugu koeksistence

155

2005/C 157/0

Atzinums par Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam: Eiropas rīcības plāns ekoloģiskajā lauksaimniecībā un ekoloģisku pārtikas produktu ražošanā (COM(2004) 415 final)

167

LV

 


II Sagatavošanas dokumenti

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja

413. plenārsesija, 2004. gada 15. un 16. decembra

28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/1


Atzinums par Eiropas apdrošināšanas līgumu

(2005/C 157/01)

2003. gada 17. jūlijā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, rīkojoties saskaņā ar tās Reglamenta 29. panta otro daļu, nolēma izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par Eiropas Apdrošināšanas līgumu.

Iekšējā tirgus, ražošanas un patēriņa darba grupa, kam tika uzdots sagatavot Komitejas darbu pie šī jautājuma, pieņēma savu atzinumu 2004. gada 10. novembrī Ziņojuma sniedzējs bija Pegado Liza kungs [Mr Pegado Liz].

Savā 2004. gada 15. un 16. decembra 413. plenārajā sesijā ( 2004. gada 15. decembra sēdē) Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņēma šo atzinumu ar 137 balsīm par, 1 balsi pret un diviem atturoties.

1.   Ievads un pamatojums

1.1

Pamatprincipi, kas regulē apdrošināšanas līgumu sastādīšanu un derīgumu, ES dalībvalstu dažādajās tiesību sistēmās atšķiras par spīti tam, ka tiem ir kopīga izcelsme un ļoti līdzīga struktūra.

1.2

Pieņemot, ka šis ir ļoti svarīgs vienotā tirgus darbības komponents, jo sniedz papildu nodrošinājumu tirgus attiecībām starp apdrošināšanas nozares speciālistiem un patērētājiem, atšķirīgie tiesību akti, kas regulē būtiskus apdrošināšanas līgumu aspektus dažādu valstu tiesību sistēmās, visticamāk, traucēs pabeigt vienotā tirgus izveidi un radīs papildu šķēršļus šī finanšu instrumenta pārrobežu tirgvedībai.

1.3

Tādējādi šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir vērst kompetento valstu un Kopienu iestāžu uzmanību uz to, ka būtu nepieciešami un lietderīgi:

sastādīt to jautājumu un problēmu sarakstu, ar ko saskaras patērētāji un kas traucē pabeigt vienotā tirgus izveidi un nodrošināt tā vienmērīgu darbību, kuru cēlonis ir pašreizējā tiesību aktu dažādība apdrošināšanas līgumu definēšanas un regulēšanas jomā;

identificēt dažādu valstu tiesību sistēmu kopējos principus apdrošināšanas līgumu un jomu pārvaldībai, ko — no tehniskā vai tiesību viedokļa raugoties — varētu saskaņot;

ņemt vērā iespējamos risinājumus un piedāvāt modeļus, formulas vai instrumentus, ko, iespējams, nāktos pieņemt, lai nodrošinātu piemērotāku Kopienu līmeņa tiesību aktu izveidi apdrošināšanas līgumu pārvaldībai.

1.4

Uzsākot sagatavošanās darbu pie šī pašiniciatīvas atzinuma izstrādes, šķita būtiski nodrošināt sadarbību ar “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas principa” [“Restatement of European Insurance Contract Law”] grupu, ko vadīja un koordinēja Fricis Raiherts-Fasilide [Fritz Reichert-Facilides], Insbrukas Universitātes tiesībzinātņu goda profesors, un iesaistīt tās locekļus darba procesā. Šo grupu veido ievērojami juristi un apdrošināšanas tiesību normu speciālisti no 15 Eiropas valstīm.

1.4.1

Tādējādi ar lielu gandarījumu tika uzņemts fakts, ka profesors Raiherts-Fasilide nevilcinoties pieņēma mūsu uzaicinājumu kļūt par referenta ekspertu. Šajā nolūkā viņš nekavējoties sniedza savu pirmo ieguldījumu (I Rakstveida ziņojums).

1.4.2

Darbu pie šī atzinuma projekta pārtrauca profesora Raiherta-Fasilide pēkšņā aiziešana aizsaulē.

1.4.3

Viņa mūža ieinteresētība un iespaidīgais akadēmiskais darbs apdrošināšanas tiesību normu nozarē, līdz ar viņa izstrādāto “piemērošanas principa” projektu, ar uzviju pamato viņa pieminēšanu šajā dokumentā, kas ir īpaša pateicība par viņa ievērojamo ieguldījumu, godinot viņa piemiņu.

1.4.4

Tas pilnībā izskaidro un attaisno to, ka šim dokumentam pievienota būtiska viņa izstrādātā “I Rakstveida ziņojuma” daļa, kas tika izstrādāts kā šī atzinuma ievaddaļa un kas acīmredzot bija viens no pēdējiem darbiem, ko viņš uzrakstījis.

“1.

Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu dažādība nopietni kavē vienota apdrošināšanas tirgus izveidi. Jau kopš sākuma tāds ir bijis mūsu grupas vērtējums. Turklāt uz to nepārprotami norāda arī pati EESK, kā savā 1998. gada 29. janvāra pašiniciatīvas atzinumā “Patērētāji apdrošināšanas tirgū” (OV C 95, 30.03.1998, 72. lpp., sal. turpat, piem., 1.6 punktu un 2.1.9 apakšpunkta otro daļu). Pa to laiku Komisija pati, šķiet, pievienojusies šim ieskatam (skat. Komisijas 2003. gada 12. februāra paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei “Saskaņotas Eiropas saistību tiesības — rīcības plāns” (KOM(2003) 68 galīgā versija, OV C 63, 15.03.2003, 1. lpp, turpmāk tekstā — “Rīcības plāns”, sal. turpat, piem., 27., 47./48., 74. punktu).

2.

Tiesību aktu saskaņošanu kopumā un, protams, arī apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu var veikt, tikai pamatojoties uz pārliecinošu salīdzināmu tiesību aktu pētījumu. Mūsu grupas darba mērķis ir piemērošanas principa risinājums. Ko nozīmē jēdziens “piemērošanas princips” [“restatement”]? Termins ir cēlies no vārda “to restate”, kas tiek skaidrots kā 'apgalvot no jauna vai pārliecinoši'. Tiesību nozarē “piemērošanas princips” [“Restatement”] ir tehnisks termins, kas raksturīgs Savienotajām Valstīm. Ar to apzīmē — kā tas labi zināms “profesionāļu aprindās” — koncentrētu tādu tiesību normu kopumu, kas cēlušās no dažādiem, tomēr būtībā līdzīgiem avotiem, sistematizētu un apvienotu “labākā risinājuma” nozīmē. Darbu veic Amerikas Tiesību institūts [American Law Institute] privātā, ne likumdošanas kārtībā. Avotu jēdzieniskā līdzība ASV meklējama dažādu Valstu (atšķirīgu) privāttiesību pamatojumā, kas izriet no paražu tiesībām. Turpretim Eiropas apdrošināšanas tiesību aktos līdzību pēc būtības nosaka to priekšmets — “apdrošināšana”. Pēc savas būtības šis priekšmets rada līdzīgas regulatīvas vajadzības. Vadlīnijas, meklējot “labāko risinājumu” apdrošināšanas līgumu tiesību normām, varētu būt šādas: pirmkārt, pienācīga uzmanība jāvelta ikvienas apdrošināšanas līgumu tiesību normas pamatuzdevumam — paredzēt tiesisku pamatu efektīvai riska apdrošināšanai no apdrošinātāja puses, tādējādi garantējot pašu apdrošināšanas darījumu veiksmīgu funkcionēšanu; otrkārt, ir svarīgi rūpīgi līdzsvarot pušu pretrunīgās intereses. Šajā nolūkā pienācīgi jānovērtē mūsdienu tendence piešķirt apdrošinājuma ņēmējam salīdzinoši augstu aizsardzības pakāpi.

3.

Piemērošanas princips, kā to ir iecerējusi mūsu grupa, koncentrējas uz obligātajiem noteikumiem (respektīvi, daļēji obligātajiem noteikumiem par labu apdrošinājuma ņēmējam). Kādēļ tā? Jāpatur prātā, ka apdrošināšanas līgumu “dzīvās tiesību normas”, galvenokārt meklējamas nevis likumdošanas aktos, bet standarta līguma nosacījumos. To respektēt nozīmē ne tikai atzīt pastāvošo realitāti, bet arī nodoties līguma brīvības principam. No vienas puses, saglabājas likumdevēja pamatuzdevums — ierobežot šo brīvību. To jādara, ņemot vērā valsts politikas apsvērumus un lai aizsargātu apdrošinājuma ņēmēju (vai trešās personas, kuru labā tiek ņemts apdrošinājums). Īpaša uzmanība jāvelta līguma nosacījumiem, kas var izraisīt apdrošināšanas seguma zaudēšanu. Tehniski šo mērķu izpildi iespējams nodrošināt, likumdošanas kārtībā izveidojot — visos Eiropas tiesiskajos regulējumos — (daļēji)obligātas apdrošināšanas līgumu tiesību normas. Problēmas, ciktāl tās rodas vienotā tirgus skatījumā, ir formulētas Rīcības plānā: “[..] Dalībvalstis ir izstrādājušas nosacījumus, ko var vai nu iekļaut, vai neiekļaut apdrošināšanas līgumā. Atkarībā no tā, cik šie nosacījumi ir atšķirīgi, tie var ietekmēt produktus, kas tiek piedāvāti pārrobežu mērogā”. Patiesi, īstenai iekšējā apdrošināšanas tirgus popularizēšanai nepieciešams saskaņot/vienādot tos apdrošināšanas līguma brīvības ierobežojumus, kā rezultātā varētu piedāvāt visus (standarta) līgumus, kas ievēro šīs vienādotās tiesību normas, konkurences kārtībā visās Eiropas valstīs, tādējādi nodrošinot nedalītu tirgus situāciju. Šis ir tieši tas mērķis, uz ko vērsts darbs projekta ietvaros.

4.

Nepieciešamību veikt salīdzināmu tiesību aktu izstrādi (kā iepriekš minēts 2. punktā) — mūsu projekta darba grupas gadījumā — nosaka pats grupas sastāvs. Tā apvieno apdrošināšanas līgumu tiesiskā regulējuma ekspertus no 16 valstīm (gan no ES, gan ārzemēm).

5.

Jautājums, būtībā, ir šāds: vai piemērošanas principam jāaizstāj pašreizējos valstu noteikumus, vai jāveido papildu (šobrīd — sešpadsmito) modeli īpaši transformēšanas līgumiem? Problēma iztirzāta Rīcības plānā, kas aizsāk diskusiju par tā saucamo Izvēles instrumentu. Šis jautājums šeit turpmāk netiks analizēts.

6.

Darbs pie apdrošināšanas līgumu tiesību normu salīdzināšanas jāveic, rūpīgi ievērojot vispārējās saistību tiesības. Tieši tas ir Projekta darba grupas pienākums, jo īpaši pastāvīgi uzraudzīt un ievērot tā saucamos Lando/Beale principus. Turklāt darba grupa cieši sadarbojas ar profesoru fon Bāra un Bīla [Professors von Bar and Beale] vadīto “Eiropas Civilkodeksa izpētes grupu” [“Study Group on a European Civil Code”]. Šīs sadarbības ietvaros grupai uzticēts pienākums tieši saistībā ar apdrošināšanas līgumu tiesību normām.”

1.5

Lai izstrādātu šo atzinumu, tika rīkotas vairākas tikšanās ar Eiropas Komisijas pārstāvjiem, kas strādā apdrošināšanas un vienotā tirgus izveides jomā, CEA (Eiropas Valstu apdrošināšanas apvienību federāciju) un BEUC (Eiropas Patērētāju organizāciju); tas ļāvis apkopot idejas, viedokļus un ierosinājumus saistībā ar konkrēto jautājumu.

1.6

Tāpat tika nolemts sastādīt anketu, ko nosūtīt daudzām vietējām un Kopienas — gan valsts, gan privātām — organizācijām, kas pārstāv galvenās mērķgrupas. Vienlaikus tika rīkota arī noklausīšanās sēde, kurā piedalījās galvenie iesaistīto interešu grupu pārstāvji (apdrošinātāji, rūpniecības uzņēmumi un citi speciālisti, patērētāji) līdz ar tiesību ekspertiem un zinātniekiem, kas kvalificējas atšķirīgās tiesību sistēmās.

1.7

Šajā atzinumā īsumā izklāstītas atbildes uz anketas jautājumiem, kā arī 2004. gada 16. aprīļa sēdē uzklausītie viedokļi un ierosinājumi.

2.   Daži precedenti

2.1

EESK šis jautājums ir pazīstams. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja jau ir publicējusi atzinumu par patērētājiem apdrošināšanas tirgū [“Consumers in the insurance market”] (1); tas vērsa uzmanību uz “Priekšlikumu Padomes Direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem” (2), kas, galvenokārt, bija vērsts uz atsevišķu apdrošināšanas līgumu pamatnosacījumu un tiesību normu saskaņošanu. Turklāt Komitejas atzinumā ar nožēlu tika konstatēts, ka līdz šim Komisija nav vēlreiz aplūkojusi šo jautājumu, “kaut gan apdrošinātāju un patērētāju vidū dominē viedoklis, ka pilnīgi visu to šķēršļu cēlonis, kas kavē vienotā tirgus izveidi, ir apdrošināšanas līgumu regulējošu Kopienu tiesību aktu (obligāta materiālo tiesību saskaņošanas līmeņa) trūkums”. (3)

2.1.1

Sava atzinuma turpmākajā izklāstā Komiteja akcentēja pirmo no atzītiem vispārējiem šķēršļiem, kas kavē efektīvi ieviest vienotu apdrošināšanas tirgu, raksturojot to kā “pilnīgu saskaņošanas trūkumu materiālo tiesību līmenī, citiem vārdiem, apdrošināšanas līgumu tiesību normu obligātas saskaņošanas trūkumu Eiropas Savienībā” (4).

2.1.2

Turklāt Komiteja vērsa uzmanību uz to, ka “Kopienu līmenī nepastāv tiesiska pamata, kas paredz noteikumus obligātai apdrošināšanas, tostarp nedzīvības apdrošināšanas, līgumu caurredzamības pakāpei kopumā, vai, jo īpaši, sniedz apdrošināšanas līgumu negodīgu vispārējo nosacījumu aprakstu, vai pat formulē vispārīgos labticības vai līgumiskā līdzsvara principus apdrošināšanas nozarē.” (5)

2.1.3

Jo īpaši tika uzsvērts, ka: “tas, cik atšķirīgi katra dalībvalsts ir regulējusi šos jautājumus vai — tieši pretēji — nav tos regulējusi, atstāj visu plašo tirgu pašplūsmā apstākļos, kad konkurence ir tālu no pilnības un viena puse kopīgiem spēkiem cenšas kaitēt otrai pusei. Tas nozīmē, ka pastāv daudz un dažādi risinājumi identiskām situācijām vienotā tirgū, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu darījumiem, ko veikt kļūst aizvien vienkāršāk, pateicoties informācijas tehnoloģiju attīstībai.” (6)

2.1.4

Izanalizējot jomas, ko varētu un vajadzētu saskaņot, atzinuma noslēgumā Komisija un dalībvalstis tika brīdinātas, ka “vēlams atkārtoti pārskatīt Komisijas 1979. gada Direktīvas projektu par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem subsidiaritātes principa kontekstā” (7); Komiteja mudināja Komisiju nežēlot spēkus, lai Kopienu līmenī formulētu uz apdrošināšanas līgumiem attiecinātu prasību minimumu (direktīvas projekts) (8).

2.2

Turklāt patērētāju organizācijas un apdrošināšanas profesionāļu apvienības jau ilgu laiku uzsver, ka jāturpina apdrošināšanas līgumus regulējošu tiesību aktu saskaņošana.

2.2.1

Jau 1986. gadā Eiropas Patērētāju tiesību grupa [European Consumer Law Group] vērsa uzmanību uz to, ka nepieciešams “zināmā mērā saskaņot Kopienas tiesību aktus apdrošināšanas līgumu jomā”, un ļoti precīzi formulēja tos apdrošināšanas līgumattiecību aspektus, ko, viņuprāt, vajadzētu saskaņot. (9)

2.2.2

BEUC, savukārt, vismaz jau kopš 1994. gada turpina norādīt uz to, ka vēlams izveidot “vienkāršotu tiesisku pamatu” apdrošināšanas līgumu galvenajiem aspektiem, kas varētu veidot “kopēju obligātu tiesisku pamatu”.

2.2.3

Līdzīgu viedokli 1998. gada decembrī pauda virkne patērētāju pārstāvības organizāciju.

2.2.4

Nesen komentējot Komisijas paziņojumu par Eiropas saistību tiesību saskaņošanu, Eiropas Valstu apdrošināšanas apvienību federācija (CEA) vispirms uzsvēra, ka Komisijai ir taisnība, izsakot pieņēmumu, ka “dažādie valstu tiesību akti, kas regulē apdrošināšanas līgumu slēgšanu ar patērētājiem, bremzē pārrobežu darījumu attīstību apdrošināšanas nozarē”, un pēcāk norādīja, ka “attiecībā uz tā saucamo” saskaņoto “acquis communautaire reālas problēmas rada atšķirīgos saistību tiesību aktos formulēto noteikumu skaits un komplicētība, kas attiecināmi uz apdrošināšanas nozari”.

2.2.4.1

Pēc tam, kad bija aprakstītas vairākas situācijas, kur dažādos Kopienu dokumentos bezjēdzīgi pārklājās identiski vai nepamatoti atšķirīgi noteikumi, tā noslēgumā izteica atbalstu “šim priekšlikumam uzlabot acquis communautaire” ar nosacījumu, ka pirms tam tiek veikta pienācīga izdevumu un ieguvumu analīze un ieinteresēto pušu viedokļu saskaņošana par to, kas kavē vienotā tirgus izveidi (10).

2.3

Savukārt, Komisija savā paziņojumā par “Eiropas saistību tiesībām” (11) un “Saskaņotas Eiropas saistību tiesības — rīcības plāns” (12) šajā sakarā akcentē, ka saskaņā ar vairāku apzināto organizāciju viedokli apdrošināšanas līgumi ir viena no jomām, kas finanšu pakalpojumu sfērā rada vairāk problēmu tādēļ, ka tiek piemēroti “dažādi valstu normatīvie akti”. Šajā nolūkā jāņem vērā iespēja, ka “varētu būt nepieciešama turpmāka šādu pasākumu konverģence, lai līdzsvarotu vajadzību pēc valstu tiesisko aktu lielākas vienveidības ar vajadzību saglabāt produktu jaunievedumus un izvēli”, pat par prioritāru padarot “papildu rīcību labāka regulējuma rīcības plānam”. (13)

2.4

Visbeidzot, Eiropas Parlaments savā Rezolūcijā par Komisijas paziņojumu saistībā ar iepriekšminēto Rīcības plānu, izsakot nožēlu par to, ka “sākotnēji netika veikti pasākumi, lai izstrādātu izvēles instrumentus piemērošanai konkrētās nozarēs, tādās kā patērētāju darījumi un apdrošināšana, kas radītu būtisku ieguvumu, gan palīdzot iekšējam tirgum droši funkcionēt, gan palielinot darījumu un tirdzniecības apjomu Kopienas teritorijā”, pauž pārliecību, ka “lai veicinātu pārrobežu tirdzniecību iekšējā tirgū, sākotnēji priekšroka dodama izvēles instrumentu izveidei konkrētās nozarēs, jo īpaši patērētāju līgumu un apdrošināšanas līgumu jomā, un tādējādi uzskatāms par Komisijas prioritāti, vienlaikus nodrošinot augstu patērētāju aizsardzības līmeni un atbilstošu obligāto noteikumu integrāciju, lai izveidotu izvēles instrumentu patērētāju līgumu un apdrošināšanas līgumu jomā”. (14)

3.   Atbildes uz anketas jautājumiem un 2004. gada 16. aprīļa noklausīšanās sēde

3.1

Uz anketām, kas savlaicīgi tika nosūtītas vairākām organizācijām, kopumā tika saņemtas 27 atbildes gan no vairāku valstu regulatīvām iestādēm, gan apdrošināšanas kompāniju, ražotāju, tirgotāju un patērētāju pārstāvjiem.

3.1.1

Atbildes tika saņemtas no Austrijas, Beļģijas, Francijas, Lietuvas, Lihtenšteinas, Maltas, Norvēģijas, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, Somijas, Vācijas un Zviedrijas.

3.1.2

“Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas principa” projekta grupas locekļi nosūtīja vienu kopīgu atbildes vēstuli.

3.2

Pārliecinošs un nepārprotams vairākums uzskatīja, ka:

a)

obligātu noteikumu trūkums apdrošināšanas tiesību jomā kavē pārrobežu apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanu, un tiek minēti daudzi konkrēti piemēri;

b)

šī situācija neļauj klientiem saņemt apdrošināšanas segumu no ārvalstu apdrošinātājiem, un tiek minēti neskaitāmi konkrēti piemēri;

c)

šis fakts traucē apdrošināšanas starpniekiem sniegt savus pakalpojumus pārrobežu mērogā, un tiek minēti vairāki piemēri;

d)

apdrošināšanas līgumu obligāto tiesību normu saskaņošana palīdzētu apdrošinātājiem, klientiem un apdrošināšanas starpniekiem palielināt pārrobežu apdrošināšanas darījumu apjomu;

e)

Komisijas 1979.-1980. gada Direktīva vēl arvien ir labs pamats šī jautājuma apspriešanai, lai gan tas no jauna formulēts, izmantojot citus terminus un saskaņā ar atšķirīgiem raksturlielumiem, kurus daži respondenti iesaka un min kā piemēru.

3.3

Noklausīšanās sēdē piedalījās 46 pārstāvji no 17 valstu 36 iestādēm.

3.4

Vairums uz anketas jautājumiem sniegto atbilžu, kā arī diskusijas noklausīšanās sēdē, norāda uz vienprātību, ko varētu rezumēt šādi:

3.4.1

Pastāv pārsteidzošas atšķirības starp atsevišķu valstu apdrošināšanas līgumu tiesisko regulējumu.

3.4.2

Ievērojami trūkst apdrošināšanas tiesību saskaņošanas ES līmenī, kas atsaucas uz iekšējā tirgus izveidi šajā nozarē.

3.4.3

Ir vēlama/nepieciešama zināma saskaņotība, jo īpaši maziem un vidējiem apdrošinātājiem (individuāliem patērētājiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem), lai izvairītos no nevienlīdzības un diskriminācijas (masveida riskiem).

3.4.4

Pakāpeniski jāveic apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana, izvairoties no pārmērīgas stingrības, jo saskaņošana pati par sevi nav galamērķis, bet drīzāk līdzeklis vienotā tirgus sasniegšanai, un kā tādam tam jābūt samērojamam ar vajadzības un proporcionalitātes principu.

3.4.5

Saskaņošanas primārajam mērķim jābūt:

obligātiem noteikumiem,

saistību tiesību vispārējai sadaļai.

3.4.6

Saskaņošanas rezultātā izveidotā līguma parauga forma varētu “nebūt obligāta”, tomēr pusēm visi tā nosacījumi un sastāvdaļas kļūst obligātas, tiklīdz šāds līguma paraugs tiek pieņemts.

3.4.7

Kopienas instruments, ko izmanto šāda parauga apstiprināšanai, ir regula, lai nodrošinātu pilnīgu saskaņošanu.

3.4.8

Priekšlikumi, kas ietverti Komisijas 1979.-1980. gada direktīvā, kas grozīta, lai iestrādātu EP un EESK ierosinājumus, varētu veidot atspēriena punktu regulas projekta izstrādei, tomēr tos vajadzētu pamatīgi pārbaudīt, ņemot vērā notikumus, kas starpposmā risinājušies apdrošināšanas tiesību jomā.

3.4.9

Kā minēts iepriekš, saskaņošana varētu stimulēt pārrobežu apdrošināšanu un sekmēt turpmāku vienotā tirgus attīstību konkrētajā nozarē.

3.4.10

EK Līguma 95. pants varētu nodrošināt tiesisku pamatu šādai iniciatīvai.

3.5

Daži respondenti un dalībnieki piebilda, ka:

3.5.1

Saskaņošanai var “nebūt obligāta” un aprobežoties ar pamatjēdzienu formulēšanu.

3.5.2

Saskaņošanu varētu piemērot tikai pārrobežu līgumiem un tikai fiziskām personām.

3.5.3

Saskaņošana nav brīnumlīdzeklis mazattīstītam vienotajam tirgum apdrošināšanas jomā.

3.5.4

Īpaša uzmanība jāpievērš abpusējai apdrošināšanai un labklājības un sociālās apdrošināšanas institūcijām tām raksturīgo specifisko iezīmju dēļ.

4.   Nepieciešamība pēc Kopienu līmeņa iniciatīvas

4.1   Iekšējais tirgus un apdrošināšana

4.1.1   Vispārīgi novērojumi par iekšējā tirgus un apdrošināšanas saistību

4.1.1.1

Eiropas iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite (EK Līguma 14. panta 2. punkts). “Apdrošināšana” ietilpst pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā (EK Līguma 49.–55. pants) vai pieder tiesībām veikt uzņēmējdarbību, atkarībā no apstākļiem konkrētā gadījumā. Apdrošinātāji, kas sniedz pārrobežu pakalpojumus vai veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, liek vietējam apdrošināšanas piedāvājumam konkurēt ar viņu pašu polisēm.

4.1.1.2

Rezultātā palielinās potenciālo apdrošinājuma ņēmēju izvēles iespējas. Ideālā gadījumā klientu izvēle par labu konkrētiem apdrošinātāju piedāvājumiem būtu “neredzamā roka”, kas stūrētu iekšējo apdrošināšanas tirgu.

4.1.1.3

Turpmāku brīvību ietekmē apdrošināšanas specifika — apdrošināšanas prēmiju un peļņas brīva aprite ir garantēta (skat. EK Līguma 56. pantu). Bez tam, apdrošinājuma ņēmējiem, kas izmanto šo brīvību saskaņā ar EK Līguma 18. pantu, nevajadzētu piedzīvot pretēju efektu attiecībā uz savām polisēm, mainot pastāvīgo dzīvesvietu un līdz ar to pārejot citā jurisdikcijā.

4.1.2   Stāvoklis apdrošināšanas tiesību un apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanas jomā

4.1.2.1

Plašais apdrošināšanas (tiesību) un EK Līgumā formulēto brīvību sasaistes spektrs liek EK saskaņot svarīgas apdrošināšanas tiesību jomas iekšējā tirgus (pienācīgai) darbībai. Pamatīgi tiek saskaņoti tiesību akti apdrošināšanas uzraudzībai visā EK un EEZ teritorijā, izmantojot tā sauktās “triju paaudžu” direktīvas apdrošināšanas nozarē.

4.1.2.2

Pamatojoties uz šiem sasniegumiem, ir ieviesta vienota licencēšanas un mītnes zemes kontroles sistēma — kā to savā 1986. gada 4. decembra nolēmumā jau paredzēja Eiropas Kopienu Tiesa (15). Apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu lielākā vai mazākā mērā ierobežo starptautisko privāttiesību un starptautisko procesuālo tiesību jautājumi. (16)

4.1.2.3

Apdrošināšanas līgumu materiālās tiesību normas ir saskaņotas tikai konkrētās nozarēs, un arī tajās — tikai konkrētos jautājumos. Piemēram, pastāv ievērojams saskaņotu tiesību normu kopums motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskajā apdrošināšanā. (17) Vienoti noteikumi pastāv arī juridisko izdevumu apdrošināšanā. (18)

4.1.2.4

Neskatoties uz to, lielais vairums apdrošināšanas līgumu materiālo tiesību normu, piem., vispārējā sadaļa, kas paredz noteikumus piemērošanai visām apdrošināšanas apakšnozarēm, vēl arvien ir valsts tiesību aktu subjekts. Šis novērojums nenovēršami liek uzdot jautājumu — vai ir vai nav vajadzīga apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana, lai ļautu iekšējam apdrošināšanas tirgum pienācīgi darboties? Atbildei uz šo jautājumu jābūt pozitīvai, ja valstu apdrošināšanas līgumu tiesību normu atšķirības kavē iekšējā tirgus darbību.

4.2   Apdrošināšanas līgumu tiesību normas kā šķērslis, kas kavē iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību

4.2.1   Faktiskā situācija — nepilnīgs iekšējais apdrošināšanas tirgus

4.2.1.1

Empīriski dati liecina, ka EK līdz šim veiktie pasākumi (19) būtiski uzlabojuši, tomēr nav līdz galam pilnveidojuši iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību. (20) Šis secinājums ir pareizs, piemēram, attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību masveida risku apdrošināšanas jomā, ko garantē EK Līguma 49. un tam sekojošie panti un paredz direktīvas apdrošināšanas tiesību jomā, ko patiesībā tomēr īsti neizmanto ne apdrošināšanas nozares pārstāvji, ne klienti.

4.2.2   Šodienas situācijas vispārējs pamatojums

4.2.2.1

Iepriekš aprakstīto faktisko situāciju varētu izskaidrot, aplūkojot tās vispārējo tiesisko pamatu. Galvenais faktors ir tas, ka apdrošināšana bieži vien tiek saukta par “tiesību preci”. Tas saistīts ar faktu, ka produkts, ko pārdod apdrošināšanas kompānija, ir pats apdrošināšanas līgums, kura formu veido pušu pašnoteikšanas tiesības un līgumam piemērojami (obligāti) tiesību akti.

4.2.2.2

Protams, nav jāraizējas par pienācīgu iekšējā tirgus darbību, ja apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā pastāv pušu pašnoteikšanas tiesības, kas ļauj pusēm veidot apdrošināšanas produktu formu atbilstoši abpusējām vēlmēm.

4.2.2.3

Tomēr apdrošināšana lielā mērā ir pakļauta obligātu noteikumu prasībām. (21) Daži no šiem noteikumiem vienlaikus ir saistoši starptautiskā līmenī.

4.2.2.4

Būtībā, konkrēta apdrošinātāja piedāvātās preces formu lielā mērā nosaka apdrošināšanas līgumam piemērojamais tiesiskais regulējums. Šī iemesla dēļ atšķirīgi valstu apdrošināšanas tiesību akti var būt par šķērsli iekšējā tirgus izveidei. Komisijas rīcības plāns Eiropas saistību tiesību saskaņošanai atklāti atzīst šo faktu. (22) Tas gūs apstiprinājumu arī turpmāk, aplūkojot apdrošinātāja (4.2.3 apakšpunkts), apdrošinājuma ņēmēja (4.2.4 apakšpunkts) un apdrošināšanas starpnieku (4.2.5 apakšpunkts) perspektīvas.

4.2.3   Apdrošinātāja perspektīva

4.2.3.1

Apdrošinātāji nodrošina apdrošināšanas segumu. Savas polises tie izstrādā, pamatojoties uz risku aprēķinu, kas ņem vērā tiesisko vidi, kurā polise tiek pārdota. Apdrošinātājs, kas spēj pārdot savu preci viena un tā paša tiesiskā regulējuma ietvaros visā Kopienu teritorijā, var summēt EK segtos riskus bez izkropļojumiem, ko rada valstu atšķirīgie apdrošināšanas tiesību akti. Tādējādi atšķirīgie apdrošināšanas tiesību akti neierobežo apdrošinātāja brīvības.

4.2.3.2

Turpretim ja tiesību akti, ko piemēro polisēm, mainās atkarībā no tā, kur polise tiek pārdota, atšķirīga tiesiskā vide katrā dalībvalstī ietekmēs risku aprēķinu un tādējādi iespaidos to tiesību aktu darbību, uz kuriem pārsvarā balstās apdrošināšanas darījumi.

4.2.3.3

Tā rezultāta apdrošinātājiem, kas pārdod savus pakalpojumus pārrobežu mērogā, nāktos pielāgot savas polises atšķirīgām formām un aprēķiniem atkarībā no piemērojamiem tiesību aktiem. Tas nopietni kavētu iekšējā tirgus darbību.

4.2.3.4

Īsumā pārskatot Kopienu noteikumus attiecībā uz starptautiskajām privāttiesībām apdrošināšanas nozarē, kļūst skaidrs, ka apdrošinātājs, faktiski, ir spiests pielāgot polises tās dalībvalsts tiesiskajai videi, kurā tās tiek pārdotas. Saskaņā ar Otrās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 7. panta 1. punkta a) un h) apakšpunktu (23) tieši dalībvalsts tiesību aktos slēpjas risks, un saskaņā ar Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 32. panta 1. punkta pirmo daļu (24) tieši saistību dalībvalsts ir tā, kas attiecas uz apdrošināšanas līgumu. Riska atrašanās vietu vai saistību vietu vairumā gadījumu nosaka pēc apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas. (25)

4.2.3.5

Apdrošinātājs var no tā izvairīties, izvēloties tiesisko regulējumu, ko piemēro apdrošināšanas līgumam (visticamāk — paša rezidences tiesību aktus), vienojoties ar apdrošinājuma ņēmēju. Tomēr šo iespēju būtiski ierobežo starptautisko privāttiesību noteikumi apdrošināšanas direktīvās. Nedzīvības apdrošināšanas jomā direktīvas piešķir brīvu tiesiskā regulējuma izvēli tikai apdrošināšanas līgumiem ar lielu risku segumu. (26) Dalībvalstīm — t.i., dalībvalstij, kur atrodas risks — tiek dota rīcības brīvība attiecībā uz pušu pašnoteikšanas tiesību apjoma palielināšanu. (27) Visos pārējos gadījumos direktīvas nodrošina pušu pašnoteikšanas tiesības tikai ierobežotā apjomā (28) un tādējādi nenovērš minētās problēmas, ar ko saskaras apdrošinātāji, veicot apdrošināšanas līgumu pārrobežu tirdzniecību. Dzīvības apdrošināšanas jomā saistību dalībvalsts var piešķirt pusēm pašnoteikšanas tiesības. (29) Pretējā gadījumā pušu tiesiskā regulējuma izvēle ir stipri ierobežota. (30)

4.2.3.6

Šie novērojumi par situāciju Eiropas starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normās skaidri liecina, ka masveida risku apdrošināšanā apdrošinātājam vairumā gadījumu sava prece jāpielāgo apdrošinājuma ņēmēja pastāvīgās dzīvesvietas tiesiskajai videi. (31) Šo nastu vēl smagāku padara tas, ka apdrošinājuma ņēmējs pēc līguma noslēgšanas var mainīt pastāvīgo dzīvesvietu. (32)

4.2.3.7

Vienīgais izņēmums Eiropas starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normās ir lielu risku apdrošināšana nedzīvības apdrošināšanā. Šajā gadījumā apdrošinātājs un apdrošinājuma ņēmējs var izvēlēties tiesisko regulējumu, kas tiks piemērots. Tomēr pat liela riska apdrošināšanas gadījumā tās dalībvalsts, kurā atrodas apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvieta, tiesa (kam ir piekritība Briseles I Regulas 9. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē (33)) var uzlikt savus saistošus noteikumus (34).

4.2.3.8

Līdz ar to apdrošinātāji vilcināsies sniegt pakalpojumus pārrobežu mērogā vismaz masveida risku apdrošināšanas gadījumā. Var strīdēties par to, vai starptautisko privāttiesību regulējuma maiņa varētu atrisināt šo jautājumu. Protams, varētu likties, ka minētie šķēršļi izzustu, ja puses varētu brīvi izvēlēties tiesisko regulējumu un — ja šādas izvēles nebūtu — piemērojamo tiesisko regulējumu noteiktu pēc apdrošinātāja reģistrācijas vietas. Tomēr šādas pārmaiņas starptautiskajās privāttiesībās nopietni apdraudētu apdrošinājuma ņēmēja un patērētāju aizsardzības pamatjēdzienus starptautisko privāttiesību izpratnē, piešķirot tiesības brīvi izvēlēties tiesisko regulējumu apdrošināšanas nozarē pat darījumos ar klientiem, kur citās nozarēs patērētāju aizsargā Romas Konvencijas 5. pants. Vienlaikus tas pilnībā neatrisinātu problēmu — tās dalībvalsts, kurā atrodas apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvieta, tiesas tāpat piemērotu savus starptautiski saistošus noteikumus. Turklāt apdrošinājuma ņēmēji vilcinātos iepirkties ārzemēs zinot, ka tie zaudēs aizsardzību savā mītnes zemē un būs pakļauti nezināmām ārvalstu apdrošināšanas tiesību normām. (35)

4.2.4   Apdrošinājuma ņēmēja perspektīva

4.2.4.1

Pie pašreizējā starptautisko privāttiesību regulējuma apdrošinājuma ņēmēji var samērā brīvi pieprasīt apdrošināšanas segumu ārvalstīs. Zinot, ka (vairumā gadījumu) tos aizsargās tās dalībvalsts likumi, kurā atrodas viņu dzīvesvieta, tie varēs brīvi iegādāties apdrošināšanu pārrobežu mērogā. Tomēr apdrošinājuma ņēmēji nevarēs iegādāties ārvalstu preci, pat ja to vēlēsies — piemērojot viņu mītnes zemes tiesisko regulējumu, nopirktās polises vienmēr tiks pārvērstas līgumos, ko lielākā vai mazākā mērā regulē viņu pašu mītnes zemes tiesību akti. Un, pat ja viņi tomēr vēlēsies iegādāties ārvalstu apdrošināšanas preci, tiem būs darīšana ar ārvalstu apdrošinātājiem, kas vilcinās piešķirt šādu segumu.

4.2.4.2

Kā jau minēts, no šādas vilcināšanās, iespējams, varētu izvairīties, mainot starptautisko apdrošināšanas līgumu tiesību normas. (36) Tomēr šādi mainot starptautiskās privāttiesības, apdrošinātāja vilcināšanos piešķirt segumu aizstātu vismaz tikpat spēcīga apdrošinājuma ņēmēja vilcināšanās meklēt segumu ārvalstīs. Šādi iekšējais apdrošināšanas tirgus nespēs veidoties.

4.2.4.3

Jāpiemin vēl viens aspekts. Iekšējā tirgū apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības brīvi pārvietoties (skat., jo īpaši, EK Līguma 18. pantu). Tomēr pastāvīgās dzīvesvietas maiņa var negatīvi ietekmēt apdrošinājuma ņēmēja apdrošināšanas situāciju. Pirmkārt, tās dalībvalsts, uz kuru pārceļas apdrošinājuma ņēmējs, tiesas var uzlikt jaunus starptautiski saistošus noteikumus, kas ietekmē iepriekšējās dzīvesvietas valstī nopirkto apdrošināšanas polisi. Otrkārt, tiesību akti obligātās apdrošināšanas jomā var pieprasīt segumu, kas atšķiras no tā, ko apdrošinājuma ņēmējs iegādājies savā iepriekšējā dzīvesvietā. Treškārt, apdrošinājuma ņēmējs var vēlēties, lai riski vienas apdrošināšanas polises ietvaros atrastos dažādās dalībvalstīs.

4.2.4.4

Pašreizējā situācija tiesību jomā neļauj pilnībā veidot šādas eiropolises, tā vietā tiek slēgti tā saucamie “jumta līgumi”, ko būtībā veido tikpat daudz līgumu, cik ir attiecīgo dalībvalstu. Tas, kas tādējādi pietrūkst, ir pārnēsājama “Euromobile” polise apdrošinājuma ņēmējam (37), kas savas dzīves laikā uzturas un strādā dažādās EK daļās.

4.2.5   Apdrošināšanas starpnieku perspektīva

4.2.5.1

Starpnieki spēlē galveno lomu apdrošināšanas līgumu sadalē. Tie ir iekšējā apdrošināšanas tirgus izveides pamatelements. Šis apgalvojums ir jo īpaši patiess attiecībā uz apdrošināšanas brokeriem. Izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, ko garantē EK Līguma 49.-55. pants un ko ievieš ar Direktīvu par apdrošināšanas starpniekiem (38), starpnieki sniedz pamatīgu ieguldījumu iekšējā apdrošināšanas tirgus izveidē un darbībā. Jo īpaši masveida risku apdrošināšanas jomā, visticamāk, nevis pats klients, bet gan brokeris būs tas, kurš mēģinās izvietot risku ārvalstu apdrošināšanas tirgū.

4.2.5.2

Tomēr jebkura informācija par ārvalstu apdrošināšanas tirgu un tajā pieejamiem produktiem diez vai būs nozīmīga brokerim, kas nepārzina vietējo likumdošanu. Tā kā ārvalstu apdrošināšanas tirgū pieejamie produkti tiek izstrādāti, ņemot vērā vietējo likumdošanu, brokeris nedrīkst pieņemt, ka polises saturs un cena paliks nemainīgi tā (ārvalstu) klienta tiesiskajā vidē. Tādējādi brokeriem nav viegli pašiem piedāvāt savus pakalpojumus ārvalstu apdrošināšanas tirgū masveida risku izvietošanai, bet tiem nākas vest sarunas par katru atsevišķu līgumu. Tas, visticamāk, radīs pārmērīgi augstas darījumu izmaksas un līdz ar to kavēs iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību.

4.2.6   Līdzīgi apsvērumi par apdrošināšanu, ko tirgo ar filiāļu starpniecību

4.2.6.1

Ļoti bieži tiek pieminēts, ka pati apdrošināšanas būtība pieprasa, lai apdrošinātājs ģeogrāfiski atrastos tuvāk klientam. Nākotnē šis novērojums varētu liecināt, ka pārrobežu tirdzniecība apdrošināšanas nozarē būs retāka parādība nekā citās nozarēs (piem., grāmatu tirdzniecība ar Interneta tīkla starpniecību u. c.). Lai uzturētu saikni ar klientu, apdrošinātāji var dot priekšroku darbībai citās dalībvalstīs ar filiāļu vai meitas uzņēmumu starpniecību.

4.2.6.2

Tie, kas pārstāv šādu viedokli, principā neiebilst pret apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu. Tie drīzāk cenšas parādīt, ka tas atstās iespaidu tikai uz konkrētu apdrošināšanas līgumu daļu, kuru tirdzniecība faktiski notiks pārrobežu mērogā vai kuri tiks piedāvāti klientiem, kas pārvietojas un maina dzīvesvietu no vienas dalībvalsts uz citu.

4.2.6.3

Tomēr patiesā ietekme būs krietni ievērojamāka. Ja apdrošināšanas līgumi citās dalībvalstīs tiek pārdoti ar filiāļu (“pārstāvniecību”) vai pat meitas uzņēmuma starpniecību, klientiem, starpniekiem un apdrošinātājiem rodas tieši tās pašas problēmas. Apdrošinātājiem nākas pielāgot savus produktus vietējiem apstākļiem, tostarp tiesiskajai videi. Līdz ar to tiem nākas pārstrādāt savus produktus. Tādējādi polisi, kas izstrādāta vienā no dalībvalstīm, nav iespējams pārdot citā dalībvalstī ar filiāles starpniecību, neveicot tajā būtiskas izmaiņas atšķirīgas (tiesiskās) vides dēļ. Starpniekiem un klientiem nāksies saskarties ar problēmu, ka tie vienkārši nevarēs savā tirgū atrast ārvalstu apdrošināšanas produktus.

4.2.6.4

Apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana ievērojami samazinātu produktu izstrādes izmaksas iekšējā tirgū. Apdrošinātāji, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, varētu aprobežoties ar konsultāciju sniegšanu klientam ar aģentu starpniecību, pretenziju izskatīšanu to kompetentajos reģionālajos birojos u. tml. Pat ja apdrošinātāji darbotos ar meitas uzņēmumu starpniecību, apdrošinātāju grupas varētu apvienot spēkus un produktu izstrādes izmaksas.

4.2.6.5

Līdz ar to ieguvēji iekšējā tirgus situācijā būtu klienti. Iekšējā tirgū, kas balstās uz saskaņotām apdrošināšanas līgumu tiesību normām, jaunievedumi apdrošināšanas nozarē varētu vienkāršāk šķērsot robežas. Eiropas klientiem būtu pieejami apdrošināšanas produkti, kas izstrādāti ārvalstīs.

4.3   Īpašs faktors: apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana un ES paplašināšanās

4.3.1

2004. gada 1. maijā EK pievienojās 10 jaunas dalībvalstis, astoņas no kurām ir pārejas periodā. To apdrošināšanas tiesību akti jāsaskaņo ar acquis communautaire, kas ir obligāts priekšnoteikums, lai iestātos EK. (39) Apdrošināšanas tirgus darbības obligāts priekšnoteikums šajās valstīs ir mūsdienīgu tiesību aktu izstrāde apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā. Kaut gan atsevišķas jaunās dalībvalstis jau ir ieviesušas mūsdienīgus tiesību aktus, citām šis uzdevums vēl jāpilda.

4.3.2

Tādējādi apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana acīmredzami kalpo paplašināta iekšējā apdrošināšanas tirgus interesēm, palīdzot jaunajām dalībvalstīm modernizēt savus tiesību aktus un izvairīties no jaunu būtisku atšķirību veidošanās valstu tiesību sistēmās. Šķiet, būtu noderīgi, ja EK Komisija pēc iespējas drīzāk darītu attiecīgajām valstīm zināmu, kad tā plāno saskaņot apdrošināšanas līgumu tiesību normas.

5.   Komisijas 1979. gada direktīvas priekšlikums

5.1

Kā jau minēts iepriekš, Komisija 1979. gadā iesniedza sākotnējo priekšlikumu direktīvai par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem. (40) Šis priekšlikums tika izstrādāts, aizsākot “Vispārējo programmu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu likvidēšanai”, kas — jautājumos, kuri attiecās uz tiešo apdrošināšanu — paredzēja to tiesisko un administratīvo instrumentu koordinēšanu, kuri regulē apdrošināšanas līgumus, “tiktāl, cik to būtiskās atšķirības kaitē apdrošinājuma ņēmējiem un trešajām personām”. (41)

5.2

No priekšlikuma izriet, ka netika nodrošināta atbilstoša tajā laikā spēkā esošo Direktīvu koordinēšana; tajā tika pausts viedoklis, ka nepietiek ar Līgumu aizliegt diskriminējošu attieksmi pret pakalpojumu sniegšanu, ja attiecīgā kompānija nav dibināta dalībvalstī, kurā tā sniedz pakalpojumus.

5.2.1

Šajā sakarā tika apgalvots, ka būtu vēlams regulēt “konkrētus vispārējos jautājumus, kas jo īpaši saistīti ar segumu, kurš pastāv atkarībā no prēmiju maksājumiem, līguma darbības termiņa un to apdrošināto personu stāvokļa, kas nav apdrošinājuma ņēmēji”, kā arī “sekas, ko, pirmkārt, rada apdrošināšanas ņēmēja uzvedība līguma slēgšanas brīdī un tā darbības laikā saistībā ar riska un pretenziju deklarēšanu, un, otrkārt, tā attieksme pret pasākumiem, kas jāveic pretenziju gadījumā”.

5.2.2

Priekšlikumā tāpat tika pausta pārliecība, ka “dalībvalstis var būt pilnvarotas pieņemt atšķirīgus risinājumus tikai tādā gadījumā, ja to skaidri paredz direktīvas teksts”; jebkura cita pieeja liktu apšaubīt mērķus, ko ar šo priekšlikumu vēlas sasniegt. Tādējādi tas būtu nozīmīgs solis ceļā uz šīs jomas pilnīgu saskaņotību. (42)

5.3

Komiteja, vienbalsīgi apstiprinot atzinumu par šo priekšlikumu (43), izdarīja šādus galvenos secinājumus:

a)

Komiteja aplūkoja tikai to jautājumu koordinēšanu, kurus tā uzskatīja par būtiskiem, lai gan tai šķiet, ka pēc tam vajadzētu saskaņot arī citus aspektus;

b)

Komiteja izsaka nožēlu, ka direktīva nespēja noteikt atšķirības starp masveida riskiem un komerciāliem, rūpnieciskiem un citiem riskiem;

c)

tā ierosina no direktīvas piemērošanas jomas svītrot arī apdrošināšanu pret slimībām;

d)

tā izsaka nožēlu, ka direktīva neattiecas uz polisēm, ko izsniedz dalībvalstī dibināts apdrošinātājs risku segumam ārpus dalībvalstīm, vai polisēm, kas izsniegtas apdrošinājuma ņēmējiem, kuru dzīvesvieta atrodas ārpus Kopienas;

e)

Komiteja aicina formulēt īpašus noteikumus, lai pienācīgi aizsargātu apdrošinājuma ņēmējus — fiziskas personas vai mazos uzņēmumus, jo īpaši attiecībā uz:

1)

uzteikuma termiņu un atkāpšanās tiesībām;

2)

negodīgiem nosacījumiem;

3)

skaidru izņēmumu un gala termiņu formulējumu;

4)

pilnīgu informāciju pirms līguma noslēgšanas;

f)

tā aicina cietušo trešo personu regresa tiesības regulēt ar atsevišķu ad hoc direktīvu vai risināt šo jautājumu nākošajā koordinēšanas posmā.

5.4

Turpinājumā Komiteja kritiski izanalizēja katru atsevišķu priekšlikuma punktu; ar tās piezīmēm šajā sakarā vēl arvien ir vērts rēķināties, izstrādājot jaunas iniciatīvas konkrētajā jomā.

5.5

Vienlaikus arī Eiropas Parlaments sniedza atzinumu par šo priekšlikumu (44). Tostarp, tas izteica viedokli, ka “saskaņošana garantētu vienotu apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības standartu neatkarīgi no izvēlētajiem tiesību aktiem”.

5.5.1

Konkrēti, Parlaments piedāvāja virkni grozījumu, jo īpaši saistībā ar direktīvas piemērošanas jomu (atkāpšanās izņēmuma gadījumos), apdrošināšanas līgumu pamatelementiem, apdrošinājuma ņēmēja pienākumu darīt zināmus konkrētus apstākļus, no tā izrietošās sekas, kas ietekmē apdrošināšanas līguma derīgumu atkarībā no sākotnējiem apstākļiem vai to izmaiņām līguma darbības periodā, pierādījumiem, ko apdrošinājuma ņēmējam jāsniedz pretenziju gadījumā, un nosacījumiem, ar ko līgumu var lauzt.

5.5.2

Parlamenta izteikto piezīmju mērķis nepārprotami ir uzsvērt — “apdrošinātāja un apdrošinātā interesēm ir jābūt taisnīgā līdzsvarā”.

5.6

Ņemot vērā šīs piezīmes, Komisijai bija iespēja sastādīt jaunu, grozītu priekšlikumu (45), kurā tika iestrādāti Komitejas un Parlamenta izteiktie ierosinājumi un priekšlikumi. Šajā dokumentā pirmo reizi tika vērsta uzmanību uz to, ka “tiesību aktu koordinēšana attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem sekmētu tādu pakalpojumu sniegšanu dalībvalstīs, ko nodrošina citas dalībvalsts pakalpojumu sniedzējs”. Tādējādi pirmo reizi tika minēts mērķis izveidot vienotu tirgu finanšu pakalpojumu jomā. (46)

5.6.1

Šim Komisijas priekšlikumam direktīvas izstrādei bija jāstājas spēkā 1983. gada 1. jūlijā. Tomēr tas, galu galā, netika pieņemts Dalībvalstu politiskās gribas trūkuma dēļ.

5.7   Cik šodien ir nozīmīgs Komisijas 1979./1980. gada priekšlikums?

5.7.1

Atbildes uz šajā sakarā nosūtītās anketas jautājumiem un 2004. gada 16. aprīļa noklausīšanās sēdes rezultāti liecina, ka pastāv vienprātība par to, ka šo priekšlikumu, par spīti tam, ka tas sastādīts pirms divdesmit gadiem, ir nopietni jāapsver kā joprojām vērtīgu ieguldījumu un labu atspēriena punktu jaunas iniciatīvas izstrādei šajā jomā.

5.7.2

Neskatoties uz to, tāpat tika norādīts, ka pašreizējās prasības apdrošināšanas līgumu saskaņošanai krietni pārsniedz tās, kas formulētas 1980. gada priekšlikumā, un noteikumi, kuri tiks piedāvāti, jāizstrādā, balstoties uz diskusiju par salīdzināmu tiesību aktu padziļinātu izpēti.

6.   Saskaņošanas veidi

6.1   Labāko risinājumu meklēšana, pielietojot salīdzināmu tiesību metodi

6.1.1

Jebkuram mēģinājumam saskaņot Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normas vispirms pienācīgi jāsagatavojas, veicot tiesību aktu salīdzināšanu. Šis darbs jau labu laiku tiek veikts akadēmiskā līmenī. Faktiski, jau ir paveikts salīdzinoši liels darbs vispārējo saistību tiesību jomā, izstrādājot Eiropas Saistību tiesību principus. Apdrošināšanas līgumu tiesību normu jomā jau ir publicēti un vēl tiks publicēti daudzi tiesību aktu salīdzinošā pētījuma rezultāti. (47) 1999. gadā profesors Raiherts-Fasilide [Professor Reichert-Facilides] izveidoja Projekta darba grupu ar nosaukumu “Eiropas apdrošināšanas līgumu tiesību normu piemērošanas princips” [“Restatement of European Insurance Contract Law”]. Šīs darba grupas locekļi ir apdrošināšanas līgumu tiesiskā regulējuma eksperti un pārstāv atšķirīga tiesiskā regulējuma valstis (gan EK, gan ārvalstis).

6.1.2

Vadlīnijas, meklējot “labāko risinājumu” apdrošināšanas līgumu tiesību normām, varētu būt šādas: pirmkārt, pienācīga uzmanība jāvelta ikvienas apdrošināšanas līgumu tiesību normas pamatuzdevumam — paredzēt tiesisku pamatu efektīvai riska apdrošināšanai no apdrošinātāja puses, tādējādi garantējot pašu apdrošināšanas darījumu veiksmīgu funkcionēšanu; otrkārt, ir svarīgi rūpīgi līdzsvarot pušu pretrunīgās intereses. Šajā nolūkā pienācīgi jānovērtē mūsdienu tendence piešķirt apdrošinājuma ņēmējam salīdzinoši augstu aizsardzības pakāpi.

6.1.3

Pamatojoties uz minētajiem novērojumiem, vajadzētu mērķtiecīgi censties uzlabot situāciju iekšējā apdrošināšanas tirgū ar obligātu noteikumu palīdzību. Šādi noteikumi veido saistošu tiesisko pamatu pušu autonomai līgumu slēgšanai un vienlaikus arī šķērsli iekšējā apdrošināšanas tirgus izveidei, ja tie netiek saskaņoti. Rezultātā nepieciešamība regulēt apdrošināšanas jomu ir pielīdzināma nepieciešamībai saskaņot iekšējo apdrošināšanas tirgu.

6.2   Saskaņošanas pasākumiem jānodrošina augsts apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības līmenis

6.2.1

Apdrošināšanas līgumu tiesību normu — vismaz to daļēji obligāto noteikumu — mērķis ir vājākās puses aizsardzība, un no funkcionālā viedokļa tās var saukt par patērētāju aizsardzības tiesību normām. Tomēr parasti apdrošinājuma ņēmēja aizsardzība sniedzas tālāk nekā vispārējā patērētāju tiesību aizsardzība — līdz ar privātiem klientiem apdrošināšanas gadījumā ir aizsargāti arī mazie uzņēmumi.

6.2.2

Saskaņojot Eiropas Patērētāju aizsardzības likumu, EK pienākums ir sniegt patērētājiem augstu aizsardzības līmeni (skat., piem., EK Līguma 95. panta 3. punktu). Šī koncepcija tāpat tiek piemērota tiesību aktiem, balstītiem uz EK Līguma pantiem, kas piešķir EK likumdevēja pilnvaras (apdrošināšanas tiesību jomā parasti EK Līguma 47. panta 2. punkts kopā ar 55. pantu). Līdz ar to apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanas pasākumi nodrošinātu augstāku apdrošinājuma ņēmēju aizsardzības līmeni.

6.3   Prasību minimums vai pilnīga saskaņošana?

6.3.1

Izanalizējot pašreizējās problēmas saistībā ar iekšējo apdrošināšanas tirgu, ir skaidri redzams, ka vajadzīga pilnīga apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana. Prasību minimums saskaņošanas jomā ļautu dalībvalstīm piemērot augstāku aizsardzības standartu, nekā to paredz Eiropas tiesību akti, tādējādi radot jaunus šķēršļus iekšējā apdrošināšanas tirgus darbībai.

6.3.2

Prasību minimuma piemērošana nekaitētu iekšējā tirgus darbībai, ja pašreizējo starptautisko privāttiesību režīmu varētu aizstāt ar noteikumiem, kas novestu pie tās valsts tiesību aktu piemērošanas, kurā ir dibināts apdrošinātājs. Šādi ikviens apdrošinātājs izstrādātu produktus atbilstoši savas valsts tiesību aktiem (nodrošinot vismaz zemāko pieļaujamo Eiropas aizsardzības standartu) un varētu tos pārdot, balstoties uz “pašmāju” tiesību aktu piemērošanu visās pārējās dalībvalstīs. Apdrošinājuma ņēmējs varētu paļauties uz to, ka saņems zemāko pieļaujamo aizsardzības pakāpi, pat nebūdams ārvalstu tiesību subjekts.

6.3.3

Tomēr šāda starptautisko privāttiesību režīma nomaiņa ir nedz ticama, nedz vēlama. Pirmkārt, šādas pārmaiņas liegtu apdrošināšanas pakalpojumu patērētājiem aizsardzību, ko paredz Romas Konvencijas 5. pants, kas aizsargā “pasīvo” patērētāju pat tajās lomās, kur ievērojama daļa patērētāju aizsardzības likumu ir saskaņota. Otrkārt, apdrošināšanas ņēmēja dzīvesvietas likuma obligātos noteikumus var uzlikt tiesas; tādējādi vienmēr saglabāsies šķēršļi iekšējā tirgus darbībai. Treškārt, ir jāpiemin, ka atbilstoši Regulai par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi apdrošinātājs var iesūdzēt apdrošinājuma ņēmēju tikai tiesās pēc apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvietas (skat. 12. panta 1. punktu, ar atsevišķiem izņēmumiem), un atbilstoši 9. panta 1. punktam apdrošinājuma ņēmējs, visticamāk, izvēlēsies tieši tās pašas tiesas savu prasību izskatīšanai.

6.3.4

Tādējādi starptautisko privāttiesību režīma nomaiņa radītu situāciju, kurā piekritības tiesām vairumā gadījumu nāktos piemērot ārvalstu tiesību aktus. Tas padarītu tiesvedību apdrošināšanas lietās vēl apgrūtinošāku un dārgāku, pat ja būtu jāsaskaņo paši apdrošināšanas tiesību akti. Līdz ar to šāda pieeja nav ieteicama. Starptautisko privāttiesību režīmam principā būtu jāpaliek nemainīgam, un apdrošināšanas līgumu tiesību normām jābūt pilnībā saskaņotām. Tomēr šāds apgalvojums neliedz iespēju uzlabot pašreizējo starptautisko privāttiesību režīmu, piem., kamēr nav saskaņotas apdrošināšanas līgumu tiesību normas, “eiromobilam” pilsonim varētu ļaut izvēlēties starp viņa dzīvesvietas valsts likumdošanu un pilsonības valsts tiesību aktiem.

6.4   Vai iekšējam apdrošināšanas tirgum vajadzīga vispārējo saistību tiesību saskaņošana?

6.4.1

Pēc klasifikācijas apdrošināšanas līgumu tiesību normas ir vispārējo saistību tiesību kategorija. Tādējādi rodas jautājums — vai apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana var sasniegt tai nospraustos mērķus tikai tādā gadījumā, ja tiek saskaņotas visas pārējās saistību tiesību normas (vai vismaz to vispārējā sadaļa), vai arī attiecīgie mērķi tiek sasniegti neatkarīgi no tā? Patiesāks izrādās otrais no pieņēmumiem.

6.4.2

Kā jau minēts iepriekš, tieši obligātie noteikumi ir tie, kas kavē iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, tādēļ tos jāsaskaņo. Kopumā saistību tiesības tomēr pēc savas būtības nav obligātas. Pastāv daži obligāti noteikumi. Izrādās, šie noteikumi dalībvalstu tiesiskajā regulējumā būtībā nav nedz tik atšķirīgi, lai to saskaņošanas trūkums traucētu iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, nedz arī tiem ir noteicoša ietekme uz pašu apdrošināšanas produktu.

6.4.3

Ir vērojami izņēmumi. Tomēr šādus izņēmuma gadījumus var risināt apdrošināšanas nozares saskaņošanas procesā. Viens no šādiem gadījumiem, faktiski, ir risināts Direktīvā par negodīgiem nosacījumiem patērētāju līgumos (48), ko piemēro arī patērētāju apdrošināšanas polisēm. (49) Apdrošināšanas līgumu likumam Eiropas līmenī vajadzētu vienīgi paplašināt tā piemērošanas jomu, attiecinot uz visiem masveida riskiem, lai apmierinātu iekšējā apdrošināšanas tirgus prasības.

6.4.4

Minēto argumentu mērķis nav apstrīdēt saistību tiesību saskaņošanu kopumā. Tie pilnībā atstāj šī jautājuma izlemšanu EK iestāžu pārziņā. Patiesībā, vispārējo saistību tiesību saskaņošana atvieglotu apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu. Ar konkrēto argumentu palīdzību tiek mēģināts parādīt, ka apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana arī pati par sevi var sasniegt tai nospraustos mērķus.

6.5   Jāizstrādā izvēles instruments vai jāsaskaņo valsts apdrošināšanas līgumu tiesību normas?

6.5.1   Atšķirība starp valsts tiesību aktu saskaņošanu un izvēles instrumentu

6.5.1.1

Rīcības plāns Eiropas saistību tiesību saskaņošanai ir izvirzījis iespēju ieviest izvēles instrumentu tā vietā, lai saskaņotu vai apvienotu valsts saistību tiesību aktus. Galvenā atšķirība starp šīm divām pieejām jāskata faktā, ka izvēles instrumenta gadījumā valsts saistību tiesību akti paliktu nemainīgi vienalga, vai līgumslēdzējas puses izvēlas tā pielietošanu vai izvairās no tās atkarībā no tā, vai instruments paredzēs šādu izvēles vai izvairīšanās pieeju. Tādējādi tiek radīts paralēls tiesiskais regulējums (Eiropas un valstu līmenī), un pusēm ļauts izvēlēties starp šiem diviem režīmiem.

6.5.1.2

Turpretim valsts saistību tiesību aktu saskaņošana vai apvienošana nomainītu tradicionālās valstu saistību tiesību koncepcijas ar Eiropas risinājumu. Pusēm nebūtu iespējas izvēlēties starp savas valsts vai Eiropas modeli.

6.5.2   Abu pieeju priekšrocības un trūkumi

6.5.2.1

Raugoties no iekšējā apdrošināšanas tirgus perspektīvas viedokļa, abiem risinājumiem kopīga acīmredzama priekšrocība — tie patiesi nojauc tiesiskos šķēršļus polišu tirdzniecībai visā Eiropā un ļauj apdrošinājuma ņēmējam brīvi pārvietoties Kopienā, apdrošināšanas līgumu tiesību normu atšķirībām nekaitējot viņa polisei. Tieši tāpēc šodienas situācijā ir vēlama jebkura no abām pieejām, un konkrētas pieejas izvēle galu galā ir polises, nevis principa jautājums.

6.5.2.2

Valsts apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošana varētu izrādīties apgrūtinošāka nekā izvēles instrumenta ieviešana. Tā kā saskaņošanas rezultātā valstu “tradīcijas” varētu nomainīt Eiropas risinājums, valstu tiesību elite (gan praktizējošie profesijas pārstāvji, gan mācībspēki) varētu vilcināties sekot aicinājumam veikt saskaņošanu.

6.5.2.3

Neviennozīmīgs faktors ir savstarpējā saistība, kas pastāv starp iejaukšanās intensitāti valsts tiesību aktos un rezultātu sasniegšanas ātrumu iekšējā tirgū. Tā kā izvēles instruments neatcels valsts tiesību aktus, to var uzskatīt par mīkstinātu pieeju un tādējādi — par krietni vieglāk pieņemamu tirgum. No otras puses, pastāv bažas, ka izvēles instruments varētu likt vienotā tirgus dalībniekiem (piem., apdrošināšanas kompānijām un brokeriem) nogaidīt — vilcinoties kļūt par skrējiena līderi, katrs gaidītu, kad kāds cits mēģinās to darīt pirmais, un censtos mācīties no konkurentu (bēdīgās) pieredzes. Vai varbūt izvēles instrumentu uzskatīs par izdevīgu logu, ko ikviens vēlēsies atvērt pirmais, t.i., pārdodot apdrošināšanu Internetā? Protams, saskaņošanai uzreiz būtu rezultāti, jo neviens no dalībniekiem nevarētu izvairīties no tās piemērošanas. No otras puses, iejaukšanos varētu uzskatīt par ļoti vai pat pārāk spēcīgu.

6.5.2.4

No tehniskā viedokļa bažas par izvēles instrumentu ir saistītas ar to, ka šāds instruments nespēj pilnībā aizstāt saskaņošanu. Par to var viegli pārliecināties, aplūkojot motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu. Transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas tiesību normu saskaņošanai ir būtiska nozīme, ņemot vērā EK pilsoņu pārvietošanās brīvību, jo tā nodrošinātu obligāto aizsardzību negadījumos cietušajiem. Ir skaidrs, ka cietušā aizsardzība nedrīkst būt atkarīga no apdrošināšanas līguma slēdzēju izvēles par labu Eiropas instrumentam. Tādējādi izvēles instruments nevarētu aizstāt valsts transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas tiesību normas.

6.5.2.5

Visbeidzot, tiek uzdots jautājums, vai izvēles instruments dos efektīvus rezultātus tādā jomā kā apdrošināšanas tiesības, ko raksturo pušu nelīdzsvarotas pozīcijas. Vai puses savu izvēli izdarīs prasmīgi, vai to vienpusēji izdarīs apdrošinātāji, paredzot izvēles un izvairīšanās nosacījumus savos vispārējos apdrošināšanas noteikumos?

6.5.2.6

Galvenā nozīme nav tam, vai Eiropas Apdrošināšanas līguma likums sasniegs mērķi, saskaņojot valstu tiesību aktus vai izveidojot izvēles instrumentu. Tomēr jautājums rūpīgi jāapsver.

6.6   Viseiropas apdrošināšanas noteikumu izstrāde

6.6.1

Visbeidzot var uzdot jautājumu — vai tiesību aktu saskaņošanu var aizstāt ar viseiropas apdrošināšanas noteikumu izstrādi? Bez šaubām, apdrošinātāju, kam jāņem vērā ikvienu katras dalībvalsts tiesību aktu, rūpes mazinātos (lai gan neizzustu), ja saskaņošanu veiktu kopīgiem spēkiem ar EK iestāžu atbalstu.

6.6.2

Neskatoties uz to, šī pieeja nav apsveicama. Pirmkārt, viseiropas noteikumos ir iespējams ņemt vērā valstu likumdošanu atšķirības, tomēr tik un tā būs vajadzīgs atsevišķs riska aprēķins, un šādi noteikumi var traucēt pilsonim, kurš pārvietojas ES.

6.6.3

Turklāt, izmantojot šādu pieeju, tiktu izstrādāti paraugnoteikumi, kas kaitētu konkurencei apdrošināšanas tirgū. Jāatceras, ka viens no galvenajiem soļiem ceļā uz vienota apdrošināšanas tirgus izveidi bija dalībvalstu tiesību atcelšana sistemātiski kontrolēt vispārējos apdrošināšanas noteikumus, pirms tie tiek ieviesti tirgū (50). Šāda veida kontroles rezultātā zūd apdrošināšanas produktu daudzveidība, samazinās klientu izvēles iespējas un līdz ar to arī konkurences iespējas. Viseiropas vispārējo apdrošināšanas noteikumu izstrāde pēc būtības ietver sevī līdzīgu risku.

7.   Saskaņošanas jomas

7.1

Iepriekš jau tika norādīts, ka jāsaskaņo tieši apdrošināšanas līgumu obligātās tiesību normas. Nākamais jautājums ir par to, vai jāsaskaņo visas vai tikai konkrētas apdrošināšanas līgumu tiesību jomas.

7.2

Parasti apdrošināšanas līguma tiesību normas iedalās divās daļās: vispārējā daļa, ko veido noteikumi, kas piemērojami visiem apdrošināšanas līgumiem, un specifisku apdrošināšanas nozaru īpašie noteikumi. Jautājums — vai iekšējam apdrošināšanas tirgum vajadzīga vispārējo noteikumu, specifisku apdrošināšanas nozaru īpašo noteikumu vai abu šo noteikumu saskaņošana?

7.3

Teorētiski, vajadzētu saskaņot abus — vispārējie noteikumi, tāpat kā specifisku apdrošināšanas nozaru īpašie noteikumi ietekmē produktu un tādējādi traucē iekšējā apdrošināšanas tirgus darbību, piem., noteikumi par vekseļu galvojumiem, kas regulāri atrodami vispārējā sadaļā, ietekmē riska un prēmijas proporciju tikpat lielā mērā, cik īpašie noteikumi, piem., dzīvības apdrošināšanā, kas regulē šo konkrēto apdrošināšanu. Tādējādi saskaņošanai principā nevajadzētu nošķirt šīs noteikumu sadaļas.

7.4

Tomēr saskaņošanu var veikt pakāpeniski. Tādā gadījumā jāsastāda prioritāšu saraksts. Šim nolūkam varētu būt noderīgi vispirms saskaņot vispārējos noteikumus. Pie pašreizējā valstu apdrošināšanas līgumu tiesību normu režīma daudzas apdrošināšanas apakšnozares nav pakļautas īpašiem vai obligātiem (51) noteikumiem, bet gan tikai vispārējiem noteikumiem. Tādēļ vissteidzamāk veicamais pasākums ir apdrošināšanas līgumu vispārējo tiesību normu saskaņošana, ja vien tās ir obligātas. Šī saskaņošana nekavējoties ļautu izveidoties iekšējam apdrošināšanas tirgum visās apakšnozarēs, ko neregulē īpašas vai obligātas tiesību normas. Tiklīdz šis uzdevums būs izpildīts, tas pats būs jāveic arī regulētām nozarēm, tādām kā dzīvības un veselības apdrošināšana.

7.5

Noteikumu veidi, ko varētu saskaņot pirmkārt, ir šādi:

a)

pienākumi pirms līguma slēgšanas, galvenokārt [sniedzamā] informācija;

b)

līguma uzbūve;

c)

apdrošināšanas polise, veids, darbība un formālās prasības;

d)

līguma darbības ilgums, tā atjaunošana un izbeigšana;

e)

apdrošināšanas starpnieki;

f)

riska padziļināšanās;

g)

apdrošināšanas prēmija;

h)

apdrošinātais gadījums;

i)

apdrošināšana par labu trešai personai.

8.   Secinājumi un ieteikumi

8.1

Mūsdienās apdrošināšana ir būtisks pakalpojums tirgus attiecībās, kas veidojas starp pašiem nozares profesionāļiem, kā arī viņiem un patērētājiem.

8.2

Atsevišķi pamatprincipi, kas regulē apdrošināšanas līgumu slēgšanu un derīgumu, ES dalībvalstu tiesību sistēmas parasti atšķiras.

8.3

Šāds lietu stāvoklis kavē konkrētā finanšu instrumenta pārrobežu tirgvedību un līdz ar to traucē pabeigt iekšējā tirgus izveidi šajā nozarē.

8.4

Obligāto noteikumu, kas pazīstami kā apdrošināšanas tiesību normu “vispārējā sadaļa”, daļējai saskaņošanai varētu būt izšķiroša nozīme, lai novērstu veselu virkni šķēršļu un sarežģījumu, ar ko nākas saskarties apdrošināšanas kompānijām, apdrošināšanas starpniekiem, apdrošinātajām personām un apdrošinājuma ņēmējiem — gan speciālistiem, gan individuāliem klientiem, veicot pārrobežu apdrošināšanas darījumus.

8.5

Par šo bija vienisprātis visas ieinteresētās puses, kuru viedoklis tika apzināts gan aptaujas, gan noklausīšanās sēdes laikā.

8.6

Pastāv uzskats, ka saskaņošana jāveic pakāpeniski, par sākotnējo mērķi izvirzot iespējamu tāda apdrošināšanas līguma izvēles modeļa pieņemšanu, kura visi nosacījumi un sastāvdaļas tomēr būtu obligātas.

8.7

Veicot sagatavošanās darbu, jāņem vērā Komisijas 1979.-1980. gada direktīvā formulētie priekšlikumi ieinteresēto pušu, pilsoniskās sabiedrības pārstāvju un dalībvalstu pārvaldības iestāžu izteikto piezīmju un analīzes kontekstā, veltot pienācīgu vērību pārmaiņām, kas starpposmā norisinājušās šajā nozarē.

8.8

Kopienas instrumentam, ko šajā nolūkā jālieto, vajadzētu būt regulai, kuras tiesisko pamatu veido EK Līguma 95. pants.

8.9

Balstoties uz šajā atzinumā sniegtajiem apsvērumiem, EESK mudina Komisiju atkārtoti ķerties pie šīs lietas izskatīšanas un sākt salīdzināmo tiesību normu un valstu prakses izpēti apdrošināšanas līgumu jomā, lai apliecinātu, ka ir vajadzīgs, ieteicams un iespējams turpināt apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanu Kopienu līmenī.

8.10

To darot, jāņem vērā šajā nozarē jau veikto akadēmisko pētījumu rezultāti.

8.11

EESK iesaka Komisijai darbu pie šī jautājuma publiskot un nodot to sabiedrības apspriešanai ar īpaša zaļās grāmatas dokumenta palīdzību, kura pamatu veidotu piemērotākā Kopienu instrumenta iestrādes.

8.12

EESK apzinās, ka tikai ar skaidri izteiktu dalībvalstu politisku gribu sekmēt apdrošināšanas līgumu tiesību normu saskaņošanas iniciatīvu iespējams īstenot šo nozīmīgo ieguldījumu finanšu pakalpojumu iekšējā tirgus izveidē.

8.13

EESK aicina Eiropas Parlamentu pievienoties šai iniciatīvai un piešķirt tai attiecīgu prioritāti savā politiskajā darba kārtībā, atkārtoti paužot atbalstu mērķim saskaņot apdrošināšanas līgumu tiesību normu vispārējās sadaļas obligātos noteikumus.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Referents Manuels Atajde Ferreiras kungs [Mr Manuel Ataíde Ferreira], OV C 95, 30.03.1998.

(2)  KOM(79) 355 galīgā versija, publicēts OV C 190, 28.07.1979, ko groza KOM(80) 854 galīgā versija, publicēts OV C 355, 31.12.1980: EESK un EP atzinumi, kas publicēti attiecīgi OV C 146, 16.06.1980 un C 265, 13.10.1980. Konkrētie teksti tiks analizēti šī atzinuma 5. punktā.

(3)  Skat. 1. parindi 2.1.9. apakšpunktam.

(4)  Skat. 1. parindi 2.3.1.1.1 apakšpunktam.

(5)  Skat. 1. parindi 3.4 apakšpunktam.

(6)  Skat. 1. parindi 3.6.1 apakšpunktam.

(7)  Skat. 1. parindi 4.3.6 apakšpunktam.

(8)  Pastāvēja uzskats, ka direktīvā jāiekļauj šādi aspekti:

“–

obligātā pirms līguma slēgšanas sniedzamā informācija;

pamatterminu un to skaidrojumu saraksts;

tipisku apdrošināšanas līgumu negodīgu nosacījumu saraksts;

obligātais jebkura apdrošināšanas līguma satura minimums;

visas līgumsaistības, kas kopīgas jebkuram apdrošināšanas līgumam;

jebkura apdrošināšanas līguma pamatprincipi un nosacījumi;

provizoriska kompensāciju shēma trešo personu civiltiesiskās atbildības apdrošināšanai;

obligāta prēmiju piesaiste risku vērtībai, jo īpaši izmantojot automātisku apdrošināto objektu amortizāciju atbilstoši to vecumam un attiecīgi samazinot prēmijas;

zemākā pieļaujamā uzteikuma termiņa noteikšana, kurā patērētāji var atteikties no līguma;

prasība, lai polises būtu salasāmas un saprotamas un lai ar vispārējiem un īpašajiem nosacījumiem varētu iepazīties pirms līguma parakstīšanas.

Skat. 1. parindi 4.5 apakšpunktam. Šī tēma tika atkārtoti analizēta un uzsvērta vairākos EESK atzinumos, tādos kā nesenais atzinums par priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai, kas groza Padomes Direktīvas 72/166/EEK, 84/5/EEK, 88/357/EEK, 90/232/EEK un Direktīvu 2000/26/EK, par transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, par ko referēja Levo kungs [Mr Levaux] (4.3 apakšpunkts), OV C 95, 23.04.2003”.

(9)  “ECLG-Consumer Insurance”, Patērētāju politikas vēstnesis (1986.), 205.-228. lpp.

(10)  CEA nota, 2003. gada 4. jūnijs

(11)  KOM(2001) 398 galīgā versija,11.7.2001. (OV C 255, 13.09.2001.)

(12)  KOM(2003) 68 galīgā versija, 12.2.2003.

(13)  Rīcības plāna 74. punkts. Skat., turpat, arī 27., 47. un 48. punktu.

(14)  Dok. A5-0256/2003, pieņemts EP sesijā 02.09.2003., 11. un 14. punkts.

(15)  ECJ,1986. gada 4. decembris. ECR 1986, 3755 (Komisija, Vācija)

(16)  Starptautiskās procesuālās tiesības: Padomes 2000. gada 22. decembra Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, OV 2001 Nr. L 12/1 (pēdējie grozījumi OV 2002 Nr. L 225/13), 8.-14. pants; starptautiskās privāttiesības: 1980. gada 19. jūnija Konvencija par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām, OV 1980 Nr. L 166, jo īpaši 1. panta 3., 4, punkts; Direktīvu tiesības: Otrā Padomes 1988. gada 22. jūnija Direktīva 88/357/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, un noteikumu izstrādi, lai veicinātu efektīvu pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu, un Direktīvas 73/239/EEK grozījumiem, OV 1988 Nr. L 172/1 (pēdējie grozījumi OV 1992 Nr. L 228/1), jo īpaši 2. panta c), d) apakšpunkti, 3., 5., 7. un 8. pants; Padomes 1992. gada 18. jūnija Direktīva 92/49/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo apdrošināšanu, kas nav dzīvības apdrošināšana, un Direktīvu 73/239/EEK un 88/357/EEK grozījumiem (Trešā Nedzīvības apdrošināšanas direktīva), OV 1992 Nr. L 228/1 (pēdējie grozījumi OV 2003 Nr. L 35/1), jo īpaši 1. panta a), b) apakšpunkts, 27., 28., 30., 31. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 5. novembra Dzīvības apdrošināšanas Direktīva 2002/83/EK, OV 2002 Nr. L 345/1, jo īpaši 32., 33. pants; saistībā ar direktīvam starptautisko privāttiesību jomā skat. Reichert-Facilides/d'Oliveira (eds.), International Insurance Contract Law in the EC, Deventer 1993; Reichert-Facilides (Hg.), Aspekte des internationalen Versicherungsvertragsrechts im EWR, Tübingen 1994.

(17)  Padomes 1972. gada 24. aprīļa Direktīva 72/166/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un pienākuma piemērošanu apdrošināt šādu atbildību, OV 1972 Nr. L 103/1 (pēdējie grozījumi OV 1984 Nr. L 8/17); Otrā Padomes 1983. gada 30. decembra Direktīva 84/5/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, OV 1984 Nr. L 8/17 (pēdējie grozījumi OV 1990 Nr. L 129/33); Trešā Padomes 1990. gada 14. maija Direktīva 90/232/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu, OV 1990 Nr. L 129/33; Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. maija Direktīva 2000/26/EK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz motorizēto transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu un Padomes Direktīvu 73/239/EEK un 88/357/EEK (Ceturtā Transportlīdzekļu apdrošināšanas direktīva) grozījumiem, OV 2000 Nr. L 181/65; 2002. gada 7. jūnijā Komisija piedāvāja piekto direktīvu, KOM (2002) 244 galīgā versija = OV 2002 Nr. C 227 E/387.

(18)  Padomes 1987. gada 22. jūnija Direktīva 87/344/EEK par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz juridisko izdevumu apdrošināšanu, OV 1987 Nr. L 185/77.

(19)  Minēts 4.1.2 apakšpunktā.

(20)  Skat. Eurostat.

(21)  Šādus noteikumus var saukt par pilnīgi obligātiem, ja puses vienojoties nedrīkst no tiem atkāpties. Tos var saukt par daļēji obligātiem, ja puses drīkst (tikai) vienoties par nosacījumiem, kas klientam labvēlīgāki nekā tiesību normas.

(22)  OV 2003 Nr. C 63/1 (9. punkta 47., 48. apakšpunkts: “Tādas pašas problēmas jo īpaši raksturīgas apdrošināšanas līgumiem”).

(23)  Citātu pilnībā skat. 20. parindē iepriekš.

(24)  Citātu pilnībā skat. 20. parindē iepriekš.

(25)  Skat. Otrās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 2. panta d) apakšpunktu, Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 1. panta 1. punkta g) apakšpunktu.

(26)  7. panta 1. punkta f) apakšpunkts Otrās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvā (ko groza Trešās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 27. pants); attiecībā uz lielu risku formulējumu skat. Pirmās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 5. panta d) punkta i) apakšpunktu.

(27)  Skat. Otrās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 7. panta 1. punkta a) un d) apakšpunktu.

(28)  Skat. 7. panta 1. punkta b), c), e) apakšpunktu.

(29)  Skat. Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 32. panta 1. punkta otro teikumu.

(30)  Skat. Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 32. panta 2. punktu.

(31)  Skat. EK Komisijas rīcības plānu OV 2003 Nr. 63/1 (9. lpp., 48. punkts: “Praksē ir pierādījies, ka nav iespējams formulēt vienotu polisi, ko pie vienādiem nosacījumiem varētu tirgot atšķirīgos Eiropas tirgos”).

(32)  Lai gan dzīvesvietas maiņa kopumā neietekmētu piemērojamos tiesību aktus, (starptautiski) obligātus noteikumus jaunajā pastāvīgajā dzīvesvietā var uzlikt attiecīgās dalībvalsts tiesas; pamatojoties uz 9. panta 1. punkta b) apakšpunktu Regulā par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi, apdrošinājuma ņēmējs ir tiesīgs celt prasību pret apdrošinātāju savas (jaunās) rezidences dalībvalstī. Konkrētās dalībvalsts tiesas var uzlikt obligātus noteikumus saskaņā ar Otrās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 7. panta 2. punkta otro apakšpunktu un Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 32. panta 4. punktu (lex fori obligātie noteikumi).

(33)  Skat. 20. parindi iepriekš.

(34)  Apdrošinātājs no tā varētu izvairīties, formulējot nosacījumus tiesu piekritībai, ko pieļauj Briseles I Regulas 13. panta 5. punkts kopā ar 14. pantu (tā 5. punktu), un piešķirot izņēmuma piekritību tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas apdrošinātāja rezidence. Kopumā apdrošinātāja perspektīvas kļūst krietni daudzsološākas lielu risku apdrošināšanas gadījumā.

(35)  Skat. 4.2.4 apakšpunktu iepriekš.

(36)  Skat. 4.2.3 apakšpunkta daļas.

(37)  Basedow, Die Gesetzgebung zum Versicherungsvertrag zwischen europäischer Integration und Verbraucherpolitik, in: Reichert-Facilides/Schyder (Hg.), Versicherungsrecht in Europa – Kernperspektiven am Ende des 20. Jahrhunderts, ZSR 2000 (Beiheft 34) 13 – 30 (page 20).

(38)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 9. decembra Direktīva 2002/92/EK par apdrošināšanas starpniecību, OV L 9, 15.01.2003., 3. lpp.

(39)  Skat. Heiss, “Expanding the Insurance Acquis to Accession Candidates: From the Europe Agreements to Full Membership,” in: Heiss (ed.), “An Internal Insurance Market in an Enlarged European Union”, Karlsruhe, 2002, 11 – 22.

(40)  KOM(79) 355 galīgā versija, 1979. gada 10. jūlijs, 190/2, 1979. gada 28. jūlijs

(41)  OV, 15.1.1962., Tit. V, C a)

(42)  Tekstā, tostarp, ir norāde uz šādu jomu saskaņošanu:

a)

apdrošināšanas polises oficiālā uzbūve;

b)

tiesības deklarēt garantijas, noslēdzot līgumu, līdz ar obligāto prasību minimumu, kas uz tām attiecas;

c)

valoda, kādā līgums tiek noslēgts;

d)

noteikumi, kas regulē apdrošinātās personas deklarācijas, noslēdzot līgumu, attiecībā uz apstākļiem, kuri varētu ietekmēt apdrošinātāja riska novērtējumu un akceptēšanu, un sekām gadījumā, ja apdrošinātajai personai šādu deklarēšanu neizdodas veikt vai tā tīšuprāt to nedara;

e)

noteikumi, kas regulē apdrošinātās personas deklarācijas pēc līguma noslēgšanas attiecība uz faktiem vai apstākļiem, kas var palielināt risku, līdz ar sekām, ko rada šādu saistību nepildīšana;

f)

noteikumi par pierādīšanas pienākumu gadījumā, ja netiek pildītas augšminētās saistības;

g)

noteikumi, kas regulē prēmijas riska samazināšanās gadījumā;

h)

sekas, ko rada apdrošināšanas prēmiju pilnīga vai daļēja neizmaksāšana;

i)

apdrošinājuma ņēmēja pienākumi prasījuma gadījumā;

j)

noteikumi par apdrošināšanas līguma laušanu;

k)

līgumslēdzēju iespējamā atkāpšanās no direktīvas noteikumiem gadījumā, ja tas ir izdevīgāk apdrošinājuma ņēmējam, apdrošinātai personai vai trešai personai, kam nodarīti zaudējumi.

Piedāvātā Direktīva būtu jāpiemēro visiem tiešās apdrošināšanas veidiem, kas nav dzīvības apdrošināšana, izņemot tos, kuri attiecas uz:

a)

dzelzceļa ritošo sastāvu;

b)

aviācijas transportu;

c)

jūras, ezeru un upju, un kanālu kuģiem;

d)

tranzītprecēm;

e)

atbildības apdrošināšanu aviācijas transportam, jūras, ezeru un upju, un kanālu kuģiem;

f)

kredītu un galvojumu apdrošināšanu, pievēršot uzmanību īpašām iezīmēm, kas raksturo šīs apdrošināšanas jomas.

(43)  ESK 1980. gada 27. februāra Atzinums 226/80, referents De Bruyn, OV C 146, 16.06.1980.

(44)  OV C 265, 13.10.1980.

(45)  KOM(80) 854 galīgā versija, 15.12.1980. – OV C 355, 31.12.1980.

(46)  Konkrēti, Komisijas jaunais priekšlikums atsaucās uz:

a)

apdrošināšanas pret slimībām svītrošanu, kā to ierosināja Komiteja;

b)

detalizētāku procedūru līguma laušanai, pārāk lielu nozīmi piešķirot iespējai saglabāt grozītus līgumus tā vietā, lai tos vienkārši anulētu;

c)

precīzāku formulējumu noteikumiem par pierādīšanas pienākumu.

(47)  Skat. Basedow/Fock (ed.), Europäisches Versicherungsvertragsrecht, Tübingen, Volumes I and II 2002, Volume III 2003; Reichert-Facilides (ed.), Insurance Contracts, in: International Encyclopedia of Comparative Law (vēl nav publicēts).

(48)  Padomes 1993. gada 5. aprīļa Direktīva 93/13/EEC par negodīgiem nosacījumiem patērētāju līgumos; OV 1993 Nr. L 95/29.

(49)  Vajadzības gadījumā var pievienot īpašu apdrošināšanas nozarei raksturīgo negodīgo nosacījumu sarakstu; skat. ESK pašiniciatīvas Atzinumu par patērētājiem apdrošināšanas tirgū (CES 116/98, 29.01.1998) un pētījumu, ko Komisijas uzdevumā (Līgums AO-2600/93/009263) koordinējis Monpeljē Universitātes Patērētāju tiesību centrs [Centre de Droit de la Consommation from the University of Montpellier], par negodīgiem nosacījumiem konkrētās apdrošināšanas apakšnozarēs līdzīgu tam, ko Komisija pavisam nesen piedāvāja par patērētāju kredītu (KOM(2002) 443).

(50)  Skat. Trešās Nedzīvības apdrošināšanas direktīvas 29. pantu, Dzīvības apdrošināšanas direktīvas 34. pantu.

(51)  Daudzi noteikumi, kas atrodami valstu apdrošināšanas līgumu tiesību aktos un piemērojami konkrētām nozarēm, nav obligāti un tādējādi paši par sevi nav šķērslis iekšējā tirgus izveidei.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/15


Atzinums par tēmu Tūrisms un sports: nākotnes izaicinājumi Eiropai (pašiniciatīvas atzinums)

(2005/C 157/02)

2004. gada 29. janvārī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saskaņā ar sava reglamenta 29. panta 2. punktu pieņēma lēmumu sastādīt pašiniciatīvas atzinumu par tūrismu un sportu: nākotnes izaicinājumi Eiropai (pašiniciatīvas atzinums).

Iekšējā tirgus, ražošanas un patēriņa specializētā nodaļa, kura bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2004. gada 10. novembrī. Referents bija Pesci kungs.

Savā 413. plenārajā sesijā 2004. gada 15. un 16. decembrī (15. decembra sēdē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar 144 balsīm par, 1 pret un 2 atturoties pieņēma sekojošo atzinumu:

Priekšvārds

Cilvēku, pilsētu un sabiedrību attīstību veicina savstarpēja apmaiņa un dalīšanās pozitīvajās vērtībās, kas balstītas uz cieņu pret citiem un rosina abpusēju sapratni, iecietību, viesmīlību un abpusēju vēlmi mainīties iegūtajā pieredzē un nākotnes plānos.

Arvien mobilākajā sabiedrībā, ko raksturo tālejošas sociālas, ģeopolitiskas un tehnoloģiskas pārmaiņas, kurās jāievēro materiālais progress, vismaz vērtību attīstībā, būtu svarīgi izmantot visas, gan lielas, gan mazas, iespējas, lai šīs vērtības stiprinātu un izplatītu.

Tūrisma un sporta sektors ir dabiski vērtību stiprināšanas un izplatīšanas līdzekļi. Tās ir sociāla un kultūras rakstura nodarbības ar tādām pašām tiesībām, kādas ir ekonomiskajai darbībai, un ir cieši saistītas savā starpā, ar virkni kopēju pamatvērtību — intelektuālā zinātkāre, atvērtība pārmaiņām, izglītošanās un vienādu noteikumu visiem princips.

Tūrisms un sports var sniegt savu ieguldījumu arī Lisabonas stratēģijas mērķu sasniegšanā, kas tiecas līdz 2010. gadam padarīt Eiropu par konkurētspējīgāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē. Patiesi, arvien pieaugošā šo sektoru ekonomiskā ietekme ir ES valstu ekonomikas dzinējspēks.

Konstitucionālā līguma projekta pieņemšana, kurā pirmo reizi tūrisms atzīts par ES jurisdikcijai pakļautu, šo ieguldījumu padarītu vēl nozīmīgāku. EESK to uzlūko kā sākotnējo pamata soli pretim Eiropas attīstības, atbalsta un saskaņotības politikai attiecībā uz tūrismu un apsveic panta par sportu iekļaušanu iepriekš minētajā konstitucionālajā tekstā.

1.   Ievads

1.1

Tūrisms un sports ir divi sektori, kas, paredzams, nākotnē sniegs aizvien nozīmīgāku ieguldījumu Eiropas ekonomiskajā uzplaukumā un sociālajā labklājībā. To svarīgā loma ir vispāratzīta visā pasaulē.

1.2

Valstis un sabiedrības aizvien vairāk šos sektorus uzlūko kā galvenos kanālus pozitīvu vērtību un vēstījumu izplatīšanā un ekonomikas attīstībā, kas būtu ilgspējīga no sociālā un vides aspekta.

1.3

Sports vienmēr piesaistījis lielas cilvēku masas, kuriem ir kopīga aizraušanās, iesaistot viņus pastāvīgos ceļojumos, lai vērotu kā lielus, tā mazus sporta pasākumus.

1.4

Mūsdienās tūrisms piedāvā veselu sporta pasākumu amplitūdu, kas jo īpaši beidzamajos gados bijuši ļoti sekmīgi, dažkārt palīdzot atdzīvināt rajonus, kas ir daļēji vai krasi panīkuši (1).

1.5

Tādējādi daži sporta ceļu galamērķi kļuvuši par tūristu ceļu galamērķiem un otrādi, tiem abiem kļūstot savstarpēji cieši saistītiem un katram atrodot otrā jaunas pakalpojumu sniegšanas un izaugsmes iespējas.

1.6

Tas padarījis atsevišķus galamērķus pievilcīgākus ne tikai jauniem (un ne tik jauniem) cilvēkiem, bet arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kuri beidzot var baudīt lielāku, līdz šim nepazītu prieku par brīvdienām saistībā ar sportu.

1.7

2002. gadā Eiropu apmeklējuši četri simti vienpadsmit miljonu cilvēku, pārstāvot vairāk kā 5 % IKP un paaugstinot Eiropas daļu pasaules tūrisma tirgū līdz pat aptuveni 58 %. Tomēr Pasaules Tūrisma organizācija (PTO) /WTO (World Tourism Organisation) lēš, ka līdz 2020. gadam Eiropas daļa pasaules tūrisma tirgū pazemināsies līdz 46 %, neraugoties uz faktu, ka tūristu skaits gandrīz divkāršosies, kas notiks jaunu konkurentu konkurences dēļ.

1.8

Šī atzinuma sakarā EESK atbalstīja Romā organizēto publisko noklausīšanos par tūrismu un sportu: nākotnes izaicinājumiem Eiropai, kurā piedalījās vadošie Itālijas un Eiropas tūrisma un sporta sektora pārstāvji un Eiropas Komisijas tūrisma un sporta struktūrvienību vadītāji. Notikušais dialogs bija vērtīgs un sniedza daudzus priekšlikumus un vielu pārdomām (2).

1.9

Balstoties uz Romā notikušo publisko noklausīšanos un ņemot vērā faktu, ka šogad PTO Pasaules Tūrisma diena (2004. gada 27. septembris) bija veltīta sporta un tūrisma tēmai: diviem dzīviem savstarpējas sapratnes, kultūras un sabiedrības attīstības spēkiem, EESK ir galvenajās līnijās ieskicējusi dažus punktus debatēm nākotnē, integrētāku analīzes un darbības politiku abos sektoros.

1.10

Eiropai, kura jau būs uzņēmusi Eiropas Futbola čempionātu Portugālē un XXVIII Olimpiskās spēles un Paralimpiskās spēles Grieķijā 2004. gadā, nākamo piecu gadu laikā būs jāuzņem virkne pasaules sporta notikumu, un tā ietekme tūristu un ekonomikas plūsmas izpratnē būs milzīga, nodrošinot visus Eiropas tūristu ceļu galamērķus ar unikālu iespēju, starptautiskajiem viesiem ceļojot pāri kontinentam.

2.   Tūrisms un sports: nākotnes izaicinājumi Eiropai

2.1

Turpmākajos gados pasaules plašsaziņas līdzekļi savu uzmanību pievērsīs Eiropai uz ilgstošiem laika periodiem. Eiropas Savienība būs plašsaziņas līdzekļu uzmanības centrā visos šajos gadījumos (3), dažādos kanālos un dažādos līmeņos. Tādēļ Eiropu apspriedīs, vismaz vadošajos līmeņos, politiskā un sociāli kulturālajā izpratnē, tūrisma un, protams, sporta izpratnē.

2.2

Tādēļ Eiropas sabiedrībai šis lielāko sporta notikumu periods jāuzlūko ne tikai kā ekonomiska izdevība, bet gan, pirmkārt un galvenokārt, kā kultūras un sociālo vērtību atspoguļošanas un izplatīšanas iespēja, ievērojot izaugsmi un ilgspējīgu attīstību.

2.3

Nepārprotami, šie notikumi nodrošina milzīgu attīstības un mācību un izglītošanās pasākumu ieviešanas lauku cilvēkiem dalībvalstīs un plašākā sabiedrībā. Īpaša uzmanība jāpievērš jauniešiem un tiem, kuri mazāk integrēti sabiedrības dzīvē, tādiem kā cilvēki ar īpašām vajadzībām.

2.4

Kas attiecas uz konkurētspēju tūrisma sektorā, nākamie gadi ar šo lielāko pasaules sporta notikumu bagātību varētu būt krietna iespēja Eiropai, kas tādējādi varēs attīstīt un īstenot tirgus piedāvājumu attiecībā uz augstas kvalitātes viesu uzņemšanas telpām un vietām un ilgspējīgu pakalpojumu sniegšanu.

2.5

Eiropas Savienību šobrīd veido 25 valstis ar visām priekšrocībām, ko tas sniedz 450 miljoniem jaunās Kopienas iedzīvotāju. Tādēļ būs lielāks skaits pieejamu galamērķu, cilvēku, kuri vēlas ceļot, kā arī sportistu un notikumu, ko pēc iespējas ātrāk iekļaut Eiropas programmās un apritē.

3.   Tūrisms un sports: dubultstratēģija Eiropai

3.1

Tūrisms ir nozare, kas sekmē mieru, rosina integrāciju cilvēku starpā un tādējādi veicina mierīgu līdzāspastāvēšanu, ko raksturo iecietība un savstarpēja cieņa.

3.2

Tūrisms ir pierādījis, ka var palīdzēt paaugstināt dzīves līmeni miljoniem cilvēku visā pasaulē, sekmējot taisnīgāku un aptverošāku ekonomisko attīstību.

3.3

Tā ietekme uz nodarbinātību ir ievērojama. Eiropā tūrisma sektorā strādā vairāk kā divi miljoni uzņēmumu, nodarbinot pāri par 8 miljoniem cilvēku, nemaz nerunājot par palīgpersonālu.

3.4

Patiesi, tūrisms ir starpsektorāls pēc sava rakstura, un tam ir lielāka spēja vairot nodarbinātību, nekā citiem ražošanas veidiem.

3.5

Tomēr tas ir arī sektors, kurš vairāk cieš no ekonomikas lejupslīdes, starptautiskajām krīzēm un sezonas faktoriem, kas nozīmē, ka tā ieguldījums ilgtermiņa nodarbinātībā ir ierobežots, lai gan tas pastāvīgi apliecinājis noteiktu pretestības spēju kopumā, pateicoties piedāvāto produktu dažādībai, kuru daudzējādība izlīdzina strukturālo un eventuālo problēmu ietekmi un ļauj sektoram tās absorbēt.

3.6

Nākamajos gados risināms jautājums būs radīt un saglabāt sociāli un ekonomiski stabilu sistēmu visās 25 Eiropas dalībvalstīs, novēršot jebkādas sociālas izslēgšanas formas. Tūrisms, sports un kultūra jāpadara praktiski pieejami visu priekam, ar vismaznodrošinātākajām sociālajām grupām paredzētiem atvieglinājumiem.

3.7

Eiropas Komisija jau galvenajos vilcienos iezīmējusi šo procesu savā 2001. gada novembra paziņojumā “Strādājot kopā Eiropas tūrisma nākotnei” (4) un tam sekojošajā 2003. gada novembra paziņojumā ar nosaukumu “Pamatorientācija uz Eiropas tūrisma ilgspējību” (5). Tagadējais uzdevums ir piešķirt būtību šajos dokumentos paustajām idejām.

3.8

Tomēr, ja sasniedzams augstvērtīgs tūrisms, to nepieciešams integrēt citos sabiedrības ražošanas un/vai izklaides sektoros. Sports, ko raksturo vērtību, kultūras, likumu un principu bagātība, ir ideāls partneris ilgspējīgas izaugsmes veicināšanā visos līmeņos.

3.9

Sports, līdzīgi kā tūrisms, mūsdienās ir būtiska cilvēku brīvā lika nodarbošanās un vienlaikus arī sociālās izaugsmes un ekonomiskās attīstības virzītājspēks ar lielu potenciālu.

3.10

Vērtības, ko tas popularizē un kas — tas ir labi zināms fakts — datējamas jau ar pirmajām grieķu Olimpiskajām spēlēm astotajā gadsimtā p. m. ē., ir ļoti atbilstošas un aizvien vairāk rod savu izpausmi jauniešu izglītības politikā.

3.11

Beidzamajos gados sporta ekonomiskā dimensija ir augusi visās proporcijās. Lielākie sporta pasākumi ir kļuvuši par vispārēju liela mēroga sociālu pulcēšanos, kas raida savus vēstījumus un popularizē vērtības visās vecumu grupās visā pasaulē.

3.12

Sporta pasākumi ir radījuši arī jaunas tūrisma formas, kas apvieno tradicionālās brīvdienas ar iespēju nodarboties ar kādu noteiktu sporta veidu. Šajā nozīmē liela mēroga sporta pasākumi kalpo kā katalizatori un mudina cilvēkus nodarboties ar jauniem sporta veidiem.

3.13

No vienas puses, sports izmanto tūrisma infrastruktūras priekšrocības un pakalpojumus un, no otras puses, veicina tūrismu, kas gūst ievērojamu labumu no sporta pasākumiem, kuri notiek tūristu ceļu galamērķos: ievērojiet cilvēku skaitu, kuri ceļo, lai noskatītos Pasaules Futbola čempionātus vai Olimpiskās spēles, un, kas svarīgāk, iztēlojieties to popularitāti, kādu no šādiem pasākumiem var iemantot tos uzņemošā valsts.

3.14

Šajā atzinumā pirmkārt un galvenokārt tiks runāts par galvenajiem sporta pasākumiem, kuri vispārēji runājot, sniedz Eiropas ceļojumu virzieniem vislielāko peļņu un kultūras un sociāla rakstura priekšrocības, kā arī nodrošina to lielāko publicitāti, taču ne tikai par tiem.

3.15

Tīri vispārējā izpratnē “galvenais sporta pasākums” jāuztver kā notikums, kas spēj piesaistīt vērā ņemamu tūristu plūsmu, kuri paliek pasākuma vietā pa nakti un tādējādi sekmē šīs vietas tūrisma ekonomiku.

3.16

Galvenie pasākumi var būt vērtību, uzvedības un prakses formu izcelšanas iespējas, ko iespējams ieviest un pilnveidot neskaitāmos pasākumos, kādi notiek vietējā līmenī (6).

3.17

Tomēr kompleksās saites starp tūrismu un sportu ir daļa no plašākām attiecībām, kas sevī ietver arī sociālo, kultūras un vides sektoru. Mūsdienu tūrists tiecas pēc arvien visaptverošākām brīvdienām, kas var apmierināt viņa atpūtas, kultūras un sporta vajadzības vienā piedāvājumu paketē.

4.   Institucionālais līmenis

4.1

Pagātnē vienīgā Kopienas tūrisma politikas tiesiskā bāze bija EK līguma 3. panta u) apakšpunkts, kas saturēja vispārēju atsauci uz pasākumiem tūrisma jomā. Sektoram ar tik spēcīgu ietekmi uz ekonomiku daudzās ES valstīs tas bija smags ierobežojums īstas Eiropas tūrisma politikas sasniegšanas ceļā.

4.2

Patiesi, tūrisms pēc savas dabas ir ļoti starpsektorāla nozare: tas aptver gandrīz visus ražošanas sektorus un pakalpojumus un prasa efektīvu liela mēroga ekonomiku, kas attiecas gan uz reģionālo pārvaldību, gan to pamatojošo lēmumu pieņemšanas un politikas veidošanas procesu.

4.3

Tomēr, jo īpaši kopš 1999. gada, Kopienas institūcijas ir parādījušas atjaunotu un arvien pieaugošu interesi par tūrismu (7). EESK ir aktīvi novērojusi šo jauno tendenci un ar entuziasmu apsveic ad hoc tūrisma normas iekļaušanu Eiropas Konstitūcijā (8).

4.4

Šis pagrieziena punkts iezīmē ilgstošas un dažkārt kaitējošas tūrisma atbīdīšanas malā beigas un nodrošina nepieciešamos apstākļus sektoram, kas jāatzīst un oficiāli jāintegrē ES politikā.

4.5

EESK cer, ka no šī brīža tūrisms varēs rēķināties ar patiesi pārdomātiem, specifiskiem Eiropas pasākumiem, programmām un iniciatīvām. Šajā sakarā tam nepieciešama vienotas vadošas institūcijas izveide Kopienas līmenī, kuras modelis atbilstu specifisku sektoru Eiropas aģentūru iestrādnēm (9).

4.6

Jebkādā gadījumā EESK priecājas par faktu, ka Eiropas Savienība jau strādā pie tūrisma politikas, kas sekmētu visu veidu ilgspējīgu attīstību (10).

4.7

Pievēršoties Eiropas politikai sportā, to pamato virkne pamatdokumentu, ieskaitot Eiropas Sporta hartu (1992), Amsterdamas līgumu, kas noteica sporta sociālo nozīmību, un Nicas līgumam pievienotā deklarācija, kas piešķīra sportam specifisku vietu Kopienas kompetences jomu vidū.

4.8

Daļēji pateicoties stimulam, ko tas saņēma Nicas samitā, sportam tika piešķirta tam pienācīgā vieta 2004. gada jūnijā pieņemtajā Eiropas Konstitūcijā, kur tas ir specifisku nosacījumu priekšmets (11).

4.9

Lai uzsvērtu sporta sociālo un izglītojošo nozīmību, Komisija ir 2004. gadu nosaukusi par Eiropas Izglītības caur sportu gadu. Tas ir veids, kā pievērst uzmanību sektoram, kā arī apmācību finansēšanai, apziņas celšanai un attīstības projektiem skolās un izglītības organizācijās visā Savienībā.

4.10

Šī iniciatīva ir rosinājusi arī studentu mobilitāti, kas, lai gan ar ierobežotu finansējumu, devusi studentiem iespēju apmeklēt vietas prom no mājām un apmierināt gan viņu ceļojumu un jaunu vietu atklāšanas kāri, gan vēlmi nodarboties ar iemīļoto sporta veidu.

4.11

Kā integrēt tūrismu, sportu un kultūru, ir viens no risināmiem jautājumiem, kam mums turpmākajos gados jāpievēršas, lai veicinātu Eiropas ekonomiku un palīdzētu panākt augstāku dzīves kvalitāti visiem.

4.12

Iepriekš minēto Lisabonas mērķu gaismā tas ieņem prioritātes statusu, kurā jebkādā gadījumā ir jāņem vērā mainīgā ekonomiskā situācija ES valstīs, lai garantētu ilgstošu, ilgspējīgu izaugsmi un attīstību.

4.13

Eiropas Tūrisma forumā un Eiropas Sporta forumā varētu organizēt īpašus seminārus un popularizēt novatoriskas iniciatīvas kā daļu no novatoriskas stratēģijas veidošanas Eiropas līmenī, kuras uzdevums ir integrēt tūrisma, sporta un kultūras sektorus. Novatoriskās iniciatīvas varētu ietvert studentu apmaiņas, apziņas paaugstināšanas kampaņas, lai iesaistītu “sportojošo” tūristu kultūras un sociālajā dzīvē tajā vietā, kur notiek sporta pasākums, vai kursus, kas veidoti, lai attīstītu jaunas prasmes. No šīs perspektīvas raugoties, ir būtiski, pirmkārt un galvenokārt, iesaistīt gan pilsonisko sabiedrību, gan privāto sektoru.

4.14

Tiesiska divu sektoru — tūrisma un sporta — atzīšana Konstitucionālā līguma projektā ir liels solis uz priekšu, pretim šo mērķu sasniegšanai, jo īpaši attiecībā uz šajos divos sektoros strādājošo Eiropas uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu un attīstību.

5.   Drošība un olimpiskais pamiers

5.1

Kā jau minēts, turpmākie gadi būs sporta notikumiem bagāti, un miljoniem cilvēku saplūdīs no visas pasaules tos noskatīties.

5.2

Šis lielu attālumu ceļošanas, lielu sporta notikumu un izvērstas plašsaziņas līdzekļu uzmanības periods izvirza neatliekamu jautājumu par drošību. Šim jautājumam jāpievēršas ar atbildības sajūtu, neizplatot nevajadzīgu trauksmi, taču pārdomājot visus aizsardzības un uzraudzības pasākumus, kādi nepieciešami, lai nodrošinātu ikviena sporta pasākuma gludu norisi.

5.3

Sadarbība un iepriekšēja kopīgas darbības stratēģiju izveide attiecībā uz minēto ir izšķirošie lielu sporta pasākumu organizācijas elementi.

5.4

Tādēļ turpmākajos gados drošībai jābūt visu pasākumu organizācijas pamatā, un tai pēc būtības jābalstās uz iepriekšēju novēršanu.

5.5

Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālasambleja 2000. gada 6. septembrī pieņēma deklarāciju, kuras 10. punktā teikts: “Mēs mudinām dalībvalstis, katru atsevišķi un visas kopā, tagad un nākotnē, ievērot olimpisko pamieru un atbalstīt Starptautisko Olimpisko komiteju tās pūliņos sekmēt mieru un cilvēku saprašanos ar sporta un olimpisko ideālu starpniecību.”

5.6

Gan nesenā Briseles Eiropas Padome (2003. gada 12. decembrī), gan Eiropas Parlaments (2004. gada 1. aprīlī) pieņēma līdzīgus aicinājumus. Jo īpaši Eiropas Parlaments apsveica Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) izveidoto Starptautisko fondu olimpiskajam pamieram, organizāciju, kas turpinās miera ideālu un saprašanās ar sporta starpniecību veicināšanu.

5.7

Savā rakstā debatēs par drošību EESC uzsver nepieciešamību sekmēt olimpisko pamieru kā universālu vēstījumu, kas attiecas uz visiem pasaules sporta notikumiem turpmākajos gados. Tā vēlreiz uzsver, ka sports var sniegt savu ieguldījumu dialoga kultūras izplatīšanā un cilvēku satikšanās iespēju palielināšanā.

6.   Integrēta ilgspējība

6.1

Kā jau minēts, tūrisma un sporta starpā ir izveidotas kompleksas saites, kam ir sociāla, ekonomiska un vides ietekme. Attiecības ir vēl sarežģītākas, ja runa ir par liela mēroga (galvenajiem) pasākumiem.

6.2

Tādēļ pasākumu organizēšanā jāņem vērā visi ilgspējības principi — sociālie un kultūras, ekonomikas un vides. Vadlīnijas attiecībā uz ilgspējīgu tūrismu, ko pieņēmusi Komisija tās iepriekš minētajā nesenajā paziņojumā par pamatorientāciju attiecībā uz Eiropas tūrisma ilgspējību (12) un kas novērtētas EESK atzinumā par sociāli ilgspējīgu tūrismu ikvienam (13) jāpiemēro sportam un sporta norises vietām.

6.3

Sociālajā un kultūras izpratnē sporta notikumiem, pirmkārt un galvenokārt, jābūt pasākumiem, kas veicina identitāšu un kultūras apmaiņu. Tāpēc tiek ierosināts atbalstīt tūrisma/sporta rakstura iniciatīvas un pasākumus, kuros iesaistīti vairāki dažādu Eiropas valstu reģioni (pēc Interreg programmas parauga).

6.4

No sociālā un ekonomiskā viedokļa mēs gribam norādīt, ka pasākuma organizēšanā lielāka uzmanība jāpievērš vietējai sabiedrībai. Visi pakalpojumi un infrastruktūra jāplāno, paturot prātā potenciālu to lietojumu nākotnē no vietējo iedzīvotāju puses. Vietējās sabiedrības intereses jāņem vērā arī attiecībā uz darba vietu radīšanu un apmācības kas saistīta ar pasākumiem, īstenošanu.

6.5

Jau ir izveidoti noteikti paraugi, kā novērtēt pasākumu norises vietu un ar pasākumiem saistīto pakalpojumu kapacitāti vides ilgspējības un citu kritēriju izpratnē. Būtu vietā veicināt šo paraugu un to piemērošanas izplatīšanu arī attiecībā uz sporta pasākumu jomu, aizstāvot, kā jau tika teikts, integrētu pieeju trijiem atzariem: sabiedrībai, ekonomikai un videi.

6.6

Tādēļ šo pasākumu plānošanas, vadības un izveides paraugi jāidentificē un jāpopularizē, lai maksimāli palielinātu iegūto peļņu un pievienoto vērtību, īpaši uzņemošajam reģionam un sabiedrībai, kas jebkādā gadījumā cieš no problēmām, kas saistītas ar šādiem pasākumiem un tikai retumis izjūt kādu būtisku ieguvumu.

6.7

Liela mēroga sporta pasākumi var būt iespējas, kā attīstīt augsta līmeņa prasmes un pieredzi, kas var būt vērtīga sporta/tūrisma norises vietā arī vidēji ilgā un ilgā laika posmā, ciktāl tas attiecas uz telpu izveidi un viesu vajadzību ievērošanu. Tie var kalpot arī labākās prakses popularizēšanai integrētas sporta un tūrisma pārvaldības jomā.

6.8

Kompleksu pasākumu organizācija prasa sākotnēju iespējamo konfliktu vietējo iedzīvotāju un īslaicīgu viesu starpā izpēti attiecībā uz resursu, pakalpojumu, telpu un vietu izmantojumu un to kvalitāti.

6.9

Būtiska būs cieša sadarbība popularizētāju, organizatoru, vietējo pārstāvju, gala lietotāju pārstāvju un sociālo ieinteresēto pušu pārstāvju, kā arī visu kopumā iesaistīto pušu starpā.

6.10

Sporta notikumi jāiekļauj vidējā un ilgstoša laika posma plānošanā uzņemošajā pasākuma norises vietā un valstī. It īpaši jāapsver, kāda būs to ietekme uz vispārējo tūrisma/sporta pasākumu norises vietas tēlu.

6.11

Labi zināms fakts ir tas, ka tūrisma sezonālais raksturs bieži vien ir šķērslis tā attīstībā. Arī sporta notikumi palīdz virzīt attīstībā esošā tūrisma politiku un tūrisma ekonomiku visa gada garumā, maksimāli palielinot peļņu un nodrošinot stabilas ilgtermiņa darba vietas.

6.12

Ir vērts noteikt nepārtrauktu pašreizējās un nākamās pieredzes novērošanu, lai palīdzētu definēt pieredzes modeli attiecībā uz sporta pasākumu plānošanu un vadīšanu, kurā pilnībā ņemti vērā iepriekš minētie sociālie, vides un ekonomiskie faktori. Jo īpaši vērtīgi būtu novērot telpu un vietu lietojumu un tam sekojošo atsevišķam pasākumam izveidoto struktūrvienību un pakalpojumu lietojumu pēc tam, kad šis pasākums beidzies.

6.13

Vispārinot, EESK gribētu uzsvērt ilgspējīga Eiropas tūrisma daudzgadu programmā noteikto pasākumu, rīcības un ieteikumu pieņemšanas iespēju, radot 21. darba kārtību sportam un populārākajām noises vietām attiecībā uz sporta notikumu organizēšanu un uzņemšanu.

6.14

Laba prakse un pozitīva pieredze sporta notikumu plānošanā un pārvaldīšanā ar tūrisma dimensiju ir sistemātiski jāprotokolē, jāizplata un jāapkopo, lai gaidāmo galveno ES pasākumu organizāciju padarītu tik sekmīgu, cik vien tas iespējams.

7.   Tūrisms, sports un mācības

7.1

EESK gribētu atkārtot nepieciešamību visos līmeņos stiprināt mācību un izglītošanās kā sporta un tūrisma politikas daļas uzdevumu.

7.2

Aicinājums uz šādu pieeju tika izteikts arī deklarācijā par specifiskajiem sporta raksturlielumiem, kas tika pievienota 2000. gada decembra Nīcas Eiropas Padomes secinājumiem, kur uzsvērts, ka “Kopienai … jāņem vērā sportam raksturīgās sociālās, izglītošanas un kultūras funkcijas …, lai varētu cienīt un kopt tā sociālās lomas saglabāšanai būtiski svarīgo ētikas kodeksu un solidaritāti”.

7.3

Pozitīvu vērtību, kas kopīgas tūrismam un sportam, integrēšana un veicināšana var būt efektīvs veids, kā integrāciju pacelt kopienu, vietu un valstu līmenī.

7.4

Tādējādi ierosinātā uzdevuma dēļ — izmantot galvenos notikumus, kas saņems milzīgu plašsaziņas līdzekļu atspoguļojumu un uzmanību, kā līdzekļus mācību principu un vadlīniju popularizēšanai — 2004. gadā uzsākto pasākumu virkne iegūst vēl jo lielāku nozīmību.

7.5

Tā kā ES paplašinās, lai uzņemtu vēl 10 jaunas valstis, šīs iespējas palielināsies. Plašsaziņas līdzekļu lietojums padarīs iespējamu izvērst un dalīties ar jaunajām dalībvalstīm šajos izglītošanas projektos, lai iepazīstinātu tās ar Savienību un tās cilvēkiem un mainītos vērtībām, kas balstītas uz sportisku garu, taisnīgu spēli un sacensību.

7.6

Galvenās vērtības, ko varētu attīstīt un nodot, ietver iecietību, atklātu, sirsnīgu attieksmi un atvērtību, kurā dalīties dažādiem cilvēkiem un etniskajām grupām. Šo vērtību īstenošanai ES ir nepieciešama, no vienas puses, attiecīga skolas izglītība kā arī pieaugušo izglītošana visiem tūrismā un sportā nodarbinātajiem un, no otras puses, intensīva pieredzes apmaiņa, kas ir jāveicina. Tūristi ar ceļojumiem saista arī gaidas saistībā ar augšā minētajām vērtībām.

7.7

Gadījumos, kas saistīti ar sporta un tūrisma pasākumiem, īpaša uzmanība jāvērš uz tiesību visām iedzīvotāju grupām principu — un jo īpaši vājākām grupām: jauniešiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām — nodarboties ar dažādiem sporta veidiem un piedalīties šī sporta veida pasākumos.

7.8

Kā noteikts iepriekš minētajā deklarācijā par sporta specifiskajiem raksturlielumiem, kas pievienota 2000. gada Nicas Eiropadomes secinājumiem, “fiziski vai garīgi nespējīgajiem fizisku un sporta nodarbību prakse sniedz jo īpaši labvēlīgu pavērsienu uz individuāla talanta, rehabilitācijas, sociālās integrācijas un solidaritātes attīstību …”.

7.9

Šie pasākumi, kas tiecas sniegt labumu vājākajām sabiedrības grupām, jāievieš centrālajām valdībām un vietējām pašvaldībām, nacionālajām federācijām, sporta sabiedrībām un apvienībām, amatieru klubiem un skolām.

7.10

Skolas ir visauglīgākā augsne pozitīvu vērtību izplatīšanai un savstarpējas sapratnes attīstīšanai, jo kompleksās attiecības sporta, tūrisma un mācību starpā iespējams izmantot pilnībā, sākot ar skolas vecuma bērniem.

7.11

Tāpēc tiek ierosināts turpināt studentu mobilitātes un apmaiņas veicināšanu, organizējot sporta pasākumus, kas sevī ietver iespējas iepazīties ar vietējo kultūru un dzīvi.

7.12

Tiek ierosināts stiprināt sadarbību starp dalībvalstīm īpaši informācijas apmaiņā par labāko praksi un iesaistīt sporta tūristus sporta pasākumu uzņemošo sabiedrību kultūras un sociālajā dzīvē, lai gan mazinātu jebkāda veida vardarbību un neiecietību, gan radītu iespējas abpusējai izaugsmei.

7.13

Būtu vērts noskaidrot arī to, vai ir nepieciešamība pēc kursiem, kas attīsta jaunas prasmes, kādas vajadzīgas tūrisma/sporta pasākumu organizēšanā, kuros tiktu ņemti vērā visi sociālās izaugsmes, integrētas ilgspējības, saziņas un mārketinga aspekti, kas saistīti ar tūrismu.

8.   Secinājumi

8.1

Tūrisms un sports var kļūt par pozitīvo vērtību, ko iedvesmo cieņa pret citiem un kas vērstas uz savstarpēju sapratni, iecietību un abpusēju pieņemšanu, attīstības, apmaiņas un izplatīšanas laboratorijām. Šie sektori ir dabiski piemēroti šādam uzdevumam, un to nozīme iegūst īpašu svarīgumu sabiedrības, kas kļūst aizvien dinamiskāka un ko raksturo pamatīgas sociālas un kultūras, ģeopolitiskas un tehnoloģiskas pārmaiņas, kontekstā.

8.2

Tūrisms un sports var sniegt lielu ieguldījumu arī Lisabonas stratēģijā noteikto uzdevumu īstenošanā. Patiesi, to pieaugošā ekonomiskā ietekme varētu kļūt par īstu ekonomikas virzītājspēku Eiropas Savienībā, īpaši tajā gadījumā, ja visas ar šim diviem sektoriem saistīto prasmju attīstīšanas un izplatīšanas iespējas tiktu izmantotas pilnībā.

8.3

Tūrisma un sporta iekļaušana Eiropas Konstitūcijas galīgajā versijā apliecina vēsturisku pagrieziena punktu šiem diviem sektoriem. Tagad EESK cer uz ievērojamu aktivitāti Kopienas līmenī šajās divās nozarēs un iesaka izmantot atklātu saskaņošanas metodi, lai garantētu savstarpējo apmaiņu ar prasmēm un zināšanām un salīdzinājumu Eiropas līmenī.

8.4

Sports un tūrisms ir divi kompleksi, atšķirīgi sektori, ir ļoti grūti pētīt tos kopā un izdarīt ekonomiskus un sociālus salīdzinājumus. Tāpēc EESK ierosina izveidot kopēju Eiropas monitoringa aģentūru un datu banku, lai vāktu un klasificētu zināšanas un labāko praksi un izplatītu tās dalībvalstīs nolūkā sekmēt šo divu sektoru attīstību.

8.5

Tāpat EESK cer, ka Eiropas Savienība veicinās pētījumus un zinātnisko izpēti, lai būtu iespējama tūrisma-sporta apvienojuma sociālās, ekonomiskās un vides ietekmes salīdzinošā analīze Eiropas līmenī.

8.6

Tādas kultūras kā piekļuve tūrismam un sportam visiem izplatība un politikas noteikšanai šādas kultūras atbalstā jābūt prioritātei visos attīstības pasākumos šajos divos sektoros, ņemot vērā vājāku iedzīvotāju grupu — jauniešu, vecāka gadagājuma cilvēku un cilvēku ar īpašām vajadzībām — vajadzības, kā arī to cilvēku vajadzības, kuriem nav daudz naudas tēriņiem. Šajā sakarā EESK gribētu redzēt kampaņu, kas popularizētu tā fakta apziņu, ka pieejamība un ilgspējība ir tie nepieciešamie raksturlielumi, kas tirgus dalībniekus padara konkurētspējīgākus.

8.7

Tiek ierosināts, ka jāizveido Eiropas Tūrisma aģentūra, kuras uzdevums būs sargāt šī sektora specifiskos raksturlielumus, analizēt tā problēmas, noteikt iespējamās attīstības virzības līnijas un identificēt novatoriskus instrumentus ilgspējīgai izaugsmei, kas iekļaujami ES strukturālajos plānos.

8.8

Tūrisms un sports ir daudzpusīgas, sarežģītas parādības ar lielu attīstības potenciālu. Šis atzinums uztur spēkā horizontālas integrācijas nepieciešamību šajos sektoros Eiropas līmenī, tā, lai to potenciālu būtu iespējams īstenot gan sociāli ekonomiskajā, gan kultūras jomā. Turklāt EESK uzsver nepieciešamību, ieviešot ierosinātos pasākumus, vērst nedalītu uzmanību uz to ilgspējību gan šajās jomās, gan arī vides izpratnē.

8.9

Šo atzinumu EESK sauc par “Romas deklarāciju par tūrismu un sportu”, lai to būtu iespējams vieglāk identificēt un izplatīt visos Eiropas līmeņa nozīmīgākajos pasākumos tūrisma un sporta jomā.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Labs šī procesa paraugs ir Turīnas pilsēta, kas, pateicoties gaidāmajām 2006. gada Ziemas Olimpiskajām spēlēm un Paralimpiskajām spēlēm, atjauno pamestus rūpniecības rajonus un apdzīvo jaunus priekšpilsētu rajonus, veicinot vietējo ekonomiku visos tās sektoros.

(2)  Sabiedrības uzklausīšana par tūrismu un sportu: nākotnes izaicinājumi Eiropai, kas notika CNEL (Nacionālajā Ekonomikas un darba padomē) Romā 2004. gada 22. aprīlī.

(3)  Skatīt 3. zemsvītras piezīmi.

(4)  COM(2001) 665 galīgā versija

(5)  COM(2003) 716 galīgā versija

(6)  Vietējās sacensības, starpskolu un amatieru sacīkstes, reģionālie sporta pasākumi, pasaules universitāšu spēles u. tml.

(7)  Ieskaitot 1999. gada Eiropas darbības plānu attiecībā uz nodarbinātību tūrismā, Komisijas 2001. gada novembra paziņojumu “Strādājot kopā Eiropas tūrisma nākotnei”, Eiropas Parlamenta 2002. gada 14. maija rezolūciju par Eiropas tūrisma nākotni un Komisijas 2003. gada novembra paziņojumu par Eiropas tūrisma ilgtspējības pamatorientāciju.

(8)  I-16. pants un III-181a. pants (3A. sadaļa).

(9)  Piemēram, Eiropas Medicīnisko produktu novērtēšanas aģentūra, Eiropas Drošības un veselības darbā aģentūra, Eiropas Pārtikas drošuma institūcija, Eiropas Vides aģentūra u. c.

(10)  EESK ir piedalījusies procesā, izveidojot pašiniciatīvas atzinumu par sociāli ilgspējīgu tūrismu ikvienam (2004. gada 5. februāra OV C 32), kas paredzēts kā ieguldījums turpmākajos pasākumos.

(11)  I-16. pants un III-282. pants (4. sadaļa).

(12)  COM(2003) 716 galīgā versija.

(13)  2004. gada 5. februāra OV C 32.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/22


Atzinums par tēmu Komisijas paziņojums: Ceļā uz Eiropas stratēģiju nanotehnoloģijas jomā

(COM(2004) 338 galīgā red.)

(2005/C 157/03)

Eiropas Komisija 2004. gada 12.maijā nolēma lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju saskaņā ar EK Līguma 262. pantu iesniegt atzinumu par sekojošu dokumentu: Komisijas paziņojums: Ceļā uz Eiropas stratēģiju nanotehnoloģijas jomā

Iekšējā tirgus, ražošanas un patēriņa darba grupa, kurai bija uzdots veikt priekšdarbus, pieņēma savu atzinumu 2004. gada2004. gada 10. novembrī. Referēja PEZZINI kungs.

Komiteja savā 413. plenārajā sesijā 2004. gada 15. un 16. decembrī (15. decembra sēdē) ar 151 balsīm par un 1 atturoties pieņēma sekojošu atzinumu:

1.   Priekšvārds

1.1

EESK apzinās faktu, ka sekojošais atzinums skar daļēji jaunu tematisko nozari, kuras terminoloģija nereti ir gandrīz nepazīstama vai tikpat kā netiek lietota. Šī iemesla dēļ tika uzskatīts par nepieciešamu sākumā prezentēt īsu jēdzienu skaidrojumu un aprakstīt nanotehnoloģijas attīstības līmeni, kā arī pielietojumu Amerikā un Āzijā.

1.2

Atzinuma saturs

2.

3.

4.

5.

6.

7.

8.

2.   Terminoloģija

2.1

Nano-: ir kāda veseluma miljardā daļa. Sakarā ar to, ka mūsu gadījumā ir runa par mēriem, lietosim “nano-” kā miljardo daļu no metra.

2.2

Mikro-: apzīmē kāda veseluma miljono daļu. Mūsu gadījumā tā ir miljonā daļa no metra.

2.3

Nanozinātnes: nanozinātnes attiecas matērijas pamatstruktūru un sastāvu atomu un molekulu līmenī, veido jaunu bāzi tradicionālajām zinātnēm (ķīmijai, fizikai, elektroniskajai bioloģijai...). Tās ir zinātnes, kas pēta atomu iespējas atsevišķās disciplīnās. (1)

2.4

Nanotehnoloģijas: Tās ir tehnoloģijas, kas ļauj manipulēt ar atomiem un molekulām tā, lai tiktu radītas jaunas virsmas un objekti. Pateicoties cita veida sastāvam un jaunajam atomu izvietojumam, tādējādi tiek sasniegtas sevišķas īpašības, kas ir izmantojamas ikdienas dzīvē. (2) Respektīvi, tās ir tehnoloģijas, kas izmanto metra miljardās daļiņas.

2.5

Šeit iederētos augstākminētās definīcijas papildināšana ar vēl vienu, kas ir kodolīgāka no zinātniskā viedokļa. Nanotehnoloģija ir multidisciplināra bāze materiālu, kopumu un sistēmu radīšanai ar matērijas kontroles palīdzību nanometriskā līmenī.

2.6

Nanomehānika: Objekta īpašībām izmēri kļūst svarīgi jau tad, ja mērvienība viens nanometrs tiek nomainīta pret vairākiem dučiem nanometru (tas attiecas uz objektiem, kas sastāv no dažiem desmitiem līdz dažiem tūkstošiem atomu). Šajā dimensiju līmenī kādam no 100 dzelzs atomiem sastāvošam objektam piemīt pilnīgi citas fizikāli ķīmiskās īpašības, nekā citam objektam, kas sastāv no 200 atomiem, — arī tad, ja abi šie objekti ir veidoti no viebtiem un tiem pašiem atomiem. Analoģiski — no nanodaļiņām sastāvošam cietķermenim piemīt pilnīgi citādas mehāniskās un elektromagnētiskās īpašības nekā tradicionāli veidotiem cietajiem ķermeņiem ar tādu pašu ķīmisko sastāvu. Šīs īpašības ir atkarīgas no atsevišķām vienībām, no kurām sastāv attiecīgais cietais ķermenis.

2.7

Tas ir principiāls zinātniskais un tehnoloģiskais jaunievedums, kas mainīs mūsu pieeju materiālu radīšanai un apstrādei visās zinātnes un tehnoloģijas jomās. Respektīvi, nanotehnoloģija nav jauna zinātne, kas pievienojas ķīmijai, fizikai vai bioloģijai, bet gan jauns veids, kādā ar ķīmiju, fiziku vai bioloģiju darboties.

2.8

No augstāk minētā izriet, ka materiāls vai nanostrukturēta sistēma veidojas no vienībām ar nanometriskiem izmēriem (no atsevišķiem atomiem konstruētās struktūras, pie kurām tradicionāli esam pieraduši, vairs nav piemērojamas) un tāpēc ir apveltīts ar sevišķām īpašībām, kas ietilpst kompleksās struktūrās. Tātad, ir skaidrs, ka produktīvie paraugi, kas balstās uz atsevišķu, savā starpā pilnīgi vienādu atomu vai molekulu savienojumiem, tiks mainīti un aizstāti ar pamatprincipiem, kur galvenos parametrus nosaka izmēri.

2.9

Lai pilnā apmērā uzskatāmi parādītu nanotehnoloģiju revolucionāro būtību, to, kas tas ir aptuveni tas pats, kā, ja tiktu atklāta jauna elementu periodiskā sistēma, kas tikai būtu daudz lielāka un sarežģītāka par mums jau pazīstamo, un rastos iespēja pārvarēt stāvokļa diagrammu uzliktos ierobežojumus (piemēram, attiecībā uz iespēju sajaukt kopā divas vielas).

2.10

Tas nozīmē, ka runa ir par Bottom-up tehnoloģijām, ar kuru palīdzību no atsevišķu funkciju dinamikas iespējams nokļūt pie vienota veseluma. To pielietojums kļūst arvien plašāks un cita starpā tiek izmantots arī sekojošās jomās: veselības aizsardzībā, informācijas tehnoloģijās, zinātnē par materiāliem, apstrādājošā rūpniecībā, enerģētikā, drošībā, kosmosa izpētē, optikā, akustikā, ķīmijā, pārtikas rūpniecībā un vides zinātnēs.

2.11

Raugoties uz šīm jomām, dažās no kurām pielietojums jau ir kļuvis iespējams un pilsoņi to izmanto (3), reālistisks ir apgalvojums, ka “nanotehnoloģijas var ievērojami uzlabot dzīves kvalitāti, apstrādājošās rūpniecības konkurētspēju un ilgspējīgu attīstību.” (4)

2.12

Mikroelektronika. Elektronikas daļa, kas nodarbojas ar integrēto elektrisko shēmu izstrādāšanu, kas darbojas vienā “vienīgajā pusvadītāja diapazonā”, ļoti mazās mērvienībās. Šodien mikroelektroniskās tehnoloģijas spēj konstruēt atsevišķus komponentus ar izmēriem, kas ir mazāki par 0,1 mikrometru vai 100 nanometriem. (5)

2.13

Nanoelektronika. Tā ir zinātne, kas nodarbojas ar elektrisko shēmu izpēti un izgatavošanu, kas ar dažādu tehnoloģiju un materiālu palīdzību tiek veidotas no “silīcija” un pašos pamatos funkcionē pēc citiem principiem nekā patreizējās. (6)

2.13.1

Nanoelektronika gatavojas kļūt par nanotehnoloģiju galveno jomu. Tā pretendē uz apmēram tādu pašu lomu, kāda patlaban visās zinātnes nozarēs un industriālajos procesos ir elektronikai. (7)

2.13.2

Elektrisko/elektronisko detaļu attīstība ir bijusi ļoti strauja. Tikai dažu gadu desmitu laikā, sākot ar caurulēm, no pusvadītājiem ir radīts čips un mikročips, lai šodien varētu nonākt līdz nanočipam, kura daļas sastāv tikai no dažiem simtiem atomu. Nanočipā var būt ietverta informācija, kas apjoma ziņā atbilst 25 enciklopēdijas Britannica sējumiem. (8)

2.13.3

Zinātniekiem un elektronisko detaļu ražotājiem jau sen bija skaidrs tas, ka informācijas plūsma kļūs arvien ātrāka, samazinoties čipa izmēriem. (9) Tātad, nanoelektronika ļauj pārvaldīt informāciju ļoti ātri, izmantojot ārkārtīgi minimālu telpu.

2.14

Rastra tuneļa mikroskops: Šis instruments savam izgudrotājam nodrošināja Nobela prēmiju un tiek dēvēts arī par “21. gadsimta lēcu”. Tas ļauj “skatīt” matēriju atomārā līmenī. Funkcionēšanas princips ir sekojošs: mikroskopa smaile tiek bīdīta paralēli kādai virsmai. Virsmas elektroni (nevis atomi), pateicoties tuneļa efektam, virzās no virsmas uz smaili. Tā rezultātā rodas strāva. Samazinoties atstatumam starp virsmu un smaili, tā kļūst arvien intensīvāka. Šī strāva tiek pārvērsta ar augstuma aprēķina palīdzību, un tā ļauj saglabāt kāda materiāla virsmas topogrāfiju nanometriskā līmenī.

2.14.1

Tuneļa efekts: Daļiņa, kas atrodas kādā atverē un kam piemīt noteikta enerģija, klasiskajā mehānikā nevar no turienes izkļūt — vismaz tad, ja ar esošo enerģiju nepietiek, lai pārlēktu atveres malām. Turpretī kvantu mehānikā situācija saskaņā ar “Heizenberga nenoteiktības principu” ir ļoti atšķirīga. Ja daļiņa ir iesprostota atverē, tās atrašanās vietas nenoteiktība būs loti neliela un izraisītu palielinātu ātruma nenoteiktību. Tas nozīmē, kas pastāv zināma varbūtība, ka šai daļiņai būs pietiekošs daudzums enerģijas, lai izkļūtu no atveres arī tādā gadījumā, ja ar tai piemītošo vidējo enerģijas daudzumu šķēršļa pārvarēšanai nepietiek. (10)

2.15

Ogļūdeņraža nanocaurules: Tās veido īpašs ogļūdeņraža atomu izkārtojums. Nanocaurules ir pieskaitāmas visstabilākajiem un vieglākajiem materiāliem, kādi šodien ir pazīstami. Tās ir sešas reizes vieglākas un simtreiz stabilākas par tēraudu. To diametrs ir tikai daži nanometri, un to garums var pārsniegt pat vairākus mikronus. (11)

2.16

Makromolekulu pašsaplūšana: Tas ir process, ko izmanto laboratorijās, lai imitētu dabu: “Viss dzīvai ir pašsaplūšana”. Pašsaplūšanas process kalpo kā pieslēgvieta starp elektroniskajām sistēmām un bioloģiskiem audiem un atbalsta centienus savienot informātiku un bioloģiju. Mērķis, ko zinātnieki uzskata par sasniedzamu jau tuvākajā nākotnē, ir atdot dzirdi kurlajiem un redzi aklajiem. (12)

2.17

Biomimētika:  (13) Zinātne, kas pēta likumus, uz kuriem balstās dabā sastopamā molekulu saplūšana. Šo likumu pārzināšana ļautu izgatavot mākslīgus nanomotorus, kas balstītos uz tādiem pašiem principiem, kādi valda dabā. (14)

3.   Ievads

3.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apsveic skaidrību, ar kādu ir sastādīts Ziņojums par nanotehnoloģijām, atbalsta iemeslus, uz kuriem Komisija balsta nepieciešamību priekšlaicīgi sagatavot labus ierosinājumus par šo tēmu, un apsveic daudzās, tai skaitā kompaktdiskos pieejamās publikācijas, kas orientētas gan uz ekspertu aprindām, gan jaunatni.

3.1.1

Sevišķi kompaktdiski ar pedagoģisku ievirzi ir uzskatāmi par ārkārtīgi lietderīgiem izglītības medijiem, kas palīdz nodot nepieciešamo informāciju par nanotehnoloģijām plašai, līdz šim nekādas priekšzināšanas neapguvušai un bieži vien gados jaunai publikai.

3.2

EESK uzskata, ka šī tēma sakarā ar to, ka no tās var izrietēt jauni un lietderīgi atklājumi daudzās pilsoņu dzīves jomās, ir jāpopularizē valodā, kas iespēju robežās ir saprotama ikvienam. Bez tam pētījumiem ir jābūt orientētiem uz produktiem, kas atbilst pret ilgspējīgu attīstību jūtīgām patērētāju vajadzībām un prasībām.

3.2.1

Īpaša loma var būt arī žurnālistiem un masu mediju izdevējiem, sevišķi, strādājot ar specializētajiem preses izdevumiem, kuru uzdevums, pirmkārt, ir publicēt ziņas par zinātnieku panākumiem un rūpēties par to, lai zinātne sniegtu konkrētus rezultātus.

3.2.2

Pašreizējie nanotehnoloģiju attīstības indikatori galvenokārt koncentrējas uz četriem aspektiem: 1) publikācijām (15); 2) patentiem; 3) uzņēmumu dibināšanu (Start-ups); 4) apgrozījumu. Publikācijas nodrošina ES pirmo vietu ar procentuālo īpatsvaru 33 %, tai seko ASV ar 28 %. Precīzi procentuālie rādītāji par Ķīnu nav pieejami, taču šķiet, ka arī šajā valstī publikāciju skaits palielinās. Patentu jomā pirmo vietu ieņem ASV ar 42 %, otrajā vietā ir ES ar 36 %. Kas attiecas uz uzņēmumu dibināšanu, no 1.000 uzņēmumiem, kas patiešām nodarbojas ar nanotehniku, 600 ir izveidoti ASV un 350 Eiropas Savienībā. Apgrozījuma rādītāji liecina par pieaugumu no pašreizējiem 50 miljardiem eiro līdz 350 miljardiem 2010. gadā, lai līdz 2015. gadam sasniegtu 1.000 miljardus eiro. (16)

3.3

Nanotehnoloģijas un nanozinātnes ne tikai veido jaunu bāzi dabas zinātnēs un materiālu izpētē, bet, pirmkārt, ir arī viens no daudzsološākajiem un svarīgākajiem multidisciplinārajiem instrumentiem, lai radītu augsta inovatīvā līmeņa ražošanas sistēmas un atklājumus, kā arī daudzveidīgu pielietojumu visdažādākajās nozarēs lielā skaitā sabiedrības dzīves jomu.

3.3.1

Nanometrikas līmenī tradicionāli materiāli iegūst īpašības, kas atšķiras no to makroskopiskajiem līdziniekiem un tādējādi ļauj izgatavot sistēmas ar uzlabotu funkcionalitāti un efektivitāti. Nanotehnoloģijas ir pilnībā jaunas ar to, ka, samazinot kāda materiāla izmērus, izmainās tā fizikālās un ķīmiskās īpašības. “Tas ļauj izstrādāt ražošanas stratēģijas, kas ir līdzīgas tiem pamatprincipiem, kurus kompleksu sistēmu radīšanai izmanto daba — ar racionālu enerģijas patēriņu un nepieciešamā izejvielu, kā arī radītā atkritumu daudzuma minimumu.” (17)

3.3.2

Tātad ar nanotehnoloģiju saistītajiem ražošanas procesiem ir jābalstās uz jauniem pamatprincipiem, kas pilnā apjomā respektē un garantē šīs jaunās īpašības, nodrošinot maksimālu labumu Eiropas ekonomiskajai un sociālajai sistēmai.

3.4

Nanotehnoloģijas pamatprincips caurauž visus ražošanas sektorus. Patlaban nanotehnoloģija ražošanas procesos jau tiek pielietota sekojošās nozarēs: elektronikā (18), ķīmijā (19), farmācijā (20), mehānikā (21), autorūpniecībā, aviācijā un kosmosa lidojumos (22) un apstrādājošā rūpniecībā (23) un kosmētikas jomā.

3.5

Ar nanotehnoloģiju palīdzību Eiropas Savienība, attīstoties uz zināšanām balstītai sabiedrībai, var dot izšķirošu ieguldījumu Eiropas Padomes Lisabonas konferencē izvirzīto mērķu sasniegšanā un padarīt Eiropu par dinamiskāko un konkurētspējīgāko pasaules reģionu. Tā ietvaros šim reģionam ir jāizceļas ar ekoloģisko apziņu, vienotību, uzņēmumu dibināšanas vilni, augstāku darbaspēka kvalifikāciju, kā arī jaunām profesionālajām ievirzēm un izglītības programmām.

3.6

Komisija uzskata, ka Eiropai nanotehnoloģiju jomā ir izdevīgas starta pozīcijas, tomēr tām vēl ir jārada noturīgas konkurences priekšrocības Eiropas rūpniecībai un Eiropas sabiedrībai, lai nodrošinātu kārtīgus ienākumus no ieguldītā kapitāla, ņemot vērā zinātnei nepieciešamo investīciju lielo apjomu.

3.6.1

Galvenā problēma ir šo tik plašajai ekonomikas un sabiedrības jomai pielietojamo tehnoloģiju stratēģiskās nozīmes apzināšanās. Tikpat svarīgi ir arī izstrādāt patiešām integrētu politiku nanotehnoloģiju un nanozinātņu jomā, kam tiek piešķirti ievērojami līdzekļi un ko pilnībā atbalsta privātais sektors, rūpnieki, finansu pasaule un izglītības sektors.

4.   Komisijas ierosinājuma kopsavilkums

4.1

Ar paziņojumu par nanotehnoloģiju Komisija vēlas institucionālā līmenī rosināt pārdomas par Kopienas iniciatīvu, kas orientēta uz sekojošiem mērķiem:

investīciju un koordinācijas palielināšanas zinātnes un tehnoloģijas jomā, lai radītu nanotehnoloģijām industriālu pielietojumu un vienlaikus saglabātu augstu zinātnes un konkurences līmeni;

konkurētspējīgas zinātnes un tehnoloģijas infrastruktūras (“High-Tech” Centru) attīstība, kas respektē rūpniecības un zinātnisko institūciju vajadzības;

zinātniskā personāla starpdisciplinārās izglītības un papildapmācības veicināšana, akcentējot komerciālo domāšanas veidu;

priviliģētu nosacījumu nodrošināšana tehnoloģiju apmaiņai un inovācijām, lai Eiropas augstākās klases tehnoloģijas zinātnes un attīstības jomā radītu produktus un metodes, kas uzlabo vispārējo labklājību;

priekšlaicīga sabiedriskās domas iesaistīšana zinātnes un tehnoloģiju procesā;

nešaubīga visu potenciālo risku izvērtēšana, kas skar sabiedrības veselību, drošību, apkārtējo vidi un patērētāju tiesības, apkopojot datus, kas nepieciešami riska novērtējumam, to integrēšana katrā nanotehnoloģijas produktu dzīvescikla etapā, esošo metožu pielāgošana un jaunu metožu izstrāde vajadzības gadījumā;

augstākminēto pasākumu pilnveidošana ar atbilstošas sadarbības un iniciatīvu palīdzību starptautiskā līmenī.

4.2

Konkrēti Komisija ierosina veikt sekojošas aktivitātes:

izveidot Eiropas zinātnisko telpu nanotehnoloģiju izpētei;

attīstīt kvalitatīvi augstvērtīgas infrastruktūras zinātnes pamatu apguvei un pētniecisko struktūru darbībai augstskolās, kas ir pieejamas uzņēmumiem, sevišķi, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem;

veicināt investīcijas cilvēkresursos ES un dalībvalstu līmenī;

stiprināt aktivitātes rūpniecisko inovāciju, patentu sistēmu, metroloģijas un standartizācijas, drošības regulēšanas un aizsardzības, veselības, vides aizsardzības jomā; bez tam veicināt patērētāju un investoru atbildības sajūtu par attīstības procesu;

nostiprināt uz uzticēšanos balstītas un permanentas, atklātā dialogā veidotas attiecības starp zinātni un sabiedrību;

uzturēt un intensificēt spēcīgu un strukturētu starptautisko sadarbību, kas izmanto nomenklatūru, akceptētus rīcības kodeksus un kopīgu stratēģiju, lai novērstu izslēgšanu no nanotehnoloģiju attīstības procesa;

stratēģiskā koordinācija un integrēti projekti Kopienas līmenī, kam tiek piešķirti atbilstoši finansiālie un humānie resursi.

5.   Svarīgākās attīstības tendences Amerikā, Āzijā un Okeānijā

5.1

Lai koordinētu daudzās amerikāņu aģentūras, kas darbojas nanotehnoloģiju jomā, Amerikā 2001. gadā tika aizsākta pamatizpētes un pielietojuma pētniecības programma. Šī Nacionālā nanotehnoloģijas iniciatīva (NNI) 2005. budžeta gadam saņēma finansējumu vairāk nekā miljarda dolāru apmērā — tas bija divreiz vairāk par sākotnējo budžetu 2001. gadā. Šo finansu līdzekļu konkrētais pielietojums bija sekojošs: pamatizpētei un pielietojuma pētniecībai, High-Tech centriem un infrastruktūrai, kā arī, lai novērtētu un konstatētu ietekmi uz sabiedrību, sevišķi, ņemot vērā ētikas, tiesību, sabiedriskās drošības un veselības aizsardzības aspektus, kā arī no cilvēkresursu viedokļa.

5.1.1

NNI tiešā veidā finansē desmit federālās aģentūras un koordinē vēl dažas. National Science Foundation (NSF), Enerģētikas Ministrijas (DOE — Department of Energy) Zinātnes pārvalde (Office of Science), Aizsardzības Ministrija un Nacionālais Veselības institūts (NIH) ieguldīja arvien lielākus finansu līdzekļus, kas bija paredzēti tieši nanotehnoloģijai. DOE investēja sevišķi milzīgas summas un spēja īstenot piecus lielus infrastruktūras pasākumus, proti, ierīkot pētniecības centrus “Nano”- līmenī, kas ir pieejami visiem, kas darbojas zinātniskās pētniecības jomā. Aizsardzības Ministrijas nanotehnoloģijas programma gadu gaitā saņēma ievērojamu atbalsta ieguldījumus, starp kuriem bija arī ASV armijas pasūtījumi.

5.1.2

Tik lielu šāda veida progresu bija iespējams sasniegt, pateicoties tam, ka 2003. gada decembrī tika pieņemts pamata likums par Amerikas politiku nanotehnoloģijas jomā — “21st Century Nanotechnology Research and Development Act”. Ar šo Likumu cita starpā tika izveidota Nacionālā Nanotehnoloģijas koordinēšanas pārvalde ar sekojošiem uzdevumiem:

jaunu mērķu, prioritāšu un vērtējuma parametru noteikšana;

aģentūru savstarpējā koordinācija un citu ASV veikto aktivitāšu koordinācija federālā līmenī;

investīcijas zinātnes un tehnoloģiju attīstības programmās, nanotehnoloģijā un ar to saistītajās zinātnēs;

starpdisciplināru nanotehnoloģiskās izpētes centru ierīkošana uz konkurences pamatiem dažādās ģeogrāfiskās vietās — eventuāli ar valsts vai industriālā sektora līdzdalību;

pielietojuma attīstības paātrināšana privātajā sektorā; sevišķi, saistībā ar uzņēmumu dibināšanu;

izglītības un profesionālās kvalifikācijas nodrošināšana, lai izveidotu un stiprinātu nanozinātņu tehnoloģisko un tehnisko kultūru;

ētisko, tiesisko un ekoloģisko aspektu ievērošana nanotehnoloģiju attīstībā un “Konsensa konferenču” un diskusiju rīkošana par šiem jautājumiem, iesaistot pilsoņus un pilsonisko sabiedrību;

informācijas apmaiņas veicināšana starp zinātni un rūpniecību, valsti, centrālo valdību un reģionālajām valdībām;

plānveida veicināšana federālo programmu izmantošanas jomā, piemēram, “Small Business Innovation Research Program” un“Small Business Technology Transfer Research Program”, lai radītu blīvu nanotehnoloģiju attīstības tīklu visu — arī mazāko — uzņēmumu darbības vidē.

5.1.3

Lai atbalstītu augstākminēto likumu, Nacionālais Standartizācijas un tehnoloģiju institūts (NIST) sastādīja speciālu programmu ražošanas attīstībai nanotehnoloģiju jomā. Tā koncentrējas uz mērījumu tehniku, drošumu un kvalitātes standartiem, ražošanas procesu kontroli un industriālās prakses uzlabošanu. Pateicoties “Manufacturing Extension Partnership”, minētās programmas rezultātus var pielietot arī attiecībā uz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

5.1.4

Augstākminētais likums paredz arī informācijas administrēšanas institūciju. Tās uzdevumi ir sekojoši:

rūpēties par nanotehnoloģiju marketingu, tehnoloģiju apmaiņu un jauno koncepciju pielietošanu tirgus un militāro produktu attīstībā,

popularizēt valsts un privāto universitāšu un laboratoriju praktisko pieredzi, kas ir sevi attaisnojusi un varētu izrādīties “ejoša” tirgū.

5.1.5

Plānots ierīkot arī Amerikas centru, kas nodarbosies ar sagatavošanos nanotehnoloģijām. Tā uzdevums būs sagatavot, koordinēt, apkopot un izplatīt pētījumus par nanotehnoloģijas radītajām sekām ētikas, tiesību, skolu, ekoloģijas un nodarbinātības politikas jomā. Bez tam, tā uzdevums būs prognozēt problemātiku ar eventuāli negatīvām sekām.

5.1.6

Visbeidzot, Likumā paredzētais organizatoriskais ietvars tiek pilnveidots ar nanomateriālu ražotāju centra izveidi. Šis centrs atbild par jauno pārstrādes tehnoloģiju atbalstīšanu, koordinēšanu un uzskaitīšanu, kā arī par rezultātu apkopošanu, lai atvieglotu to nodošanu amerikāņu rūpniecības rīcībā.

5.1.7

Bez tam, Likums nosaka, kāds būs attiecīgais finansiālais nodrošinājums ASV nozīmīgākajām federālajām aģentūrām un ministrijām, piemēram, NSF, DOE, NASA un NIST, laikposmā no 2005. līdz 2008. gadam. (24)

5.2

Pēc tam, kad amerikāņi bija nākuši klajā ar iniciatīvu NNI, Āzijas un Klusā okeāna piekrastes reģiona zinātnes politikas tehnoloģiskās izpētes un attīstības daļā notika fundamentālas pārmaiņas. Tika pieņemti lēmumi, kuru mērķis bija nodrošināt reģionam vadošās pozīcijas nanotehnoloģiju attīstības jomā. Tā daudzās Āzijas un Klusā okeāna valstīs kļuva par “visu prioritāšu prioritāti”, un tai iedalītā finansējuma kopējais apjoms 2003. gadā pārsniedza 1,4 miljardus USD: šai summā 70 % īpatsvars pieder Japānai. Tomēr ievērojamas investīcijas ir reģistrētas arī Ķīnā, Dienvidkorejā, Taivānā, Honkongā, Indijā, Malaizijā, Taizemē, Singapūrā un — ko nedrīkst aizmirst — arī Austrālijā un Jaunzēlandē.

5.3

Kopš astoņdesmito gadu vidus Japāna ir pieņēmusi dažādas daudzgadīgas programmas (uz 5-10 gadiem) nanozinātnes un nanotehnoloģijas jomā. 2003. gadā finansējums zinātnes un tehnoloģiju attīstības programmai nanotehnoloģiju un nanomateriālu jomā sasniedza 900 miljonus USD, taču dažādas tēmas, kas skar nanotehnoloģijas, ir iekļautas arī citās bioloģisko, ekoloģisko un informācijas zinātņu programmās: tā rezultātā 2003. gadā fondi, kas ir šīs jomas rīcībā, sasniedza gandrīz 1,5 miljardus USD un 2004. gadā palielinājās vēl par apmēram 20 %. Pateicoties diviem lielajiem komercuzņēmumiem Mitsui & Co un Mitsubishi Corporation, ir ļoti spēcīgi pārstāvēts arī Japānas privātais sektors. Ievērojamas investīcijas nanotehnoloģijās izdara lielākie Japānas uzņēmumi — NEC, Hitachi, Fujitsu, NTT, Toshiba, Sony, Sumitono Electric, Fuji Xerox un citi.

5.3.1

Ķīna aktuālajā piecgades plānā 2001. līdz 2005. gadam ir paredzējusi nanotehnoloģijām apmēram 300 miljonus USD lielus izdevumus. Pēc Ķīnas Zinātnes un tehnoloģiju ministra teiktā, šajā jomā darbojas apmēram 50 universitātes, 20 institūti un vairāk nekā 100 uzņēmumi. Lai nodrošinātu atbilstošu platformu nanotehnoloģijas komercializācijai, starp Pekinu un Šanhaju tika izveidots Inženiercentrs un industriālais nanotehnikas parks. Bez tam Ķīnas valdība ir piešķīrusi 33 miljonus USD nacionālā nanozinātnes un nanotehnoloģiju pētniecības centra izveidei ar mērķi uzlabot zinātniskās izpētes koncentrāciju šajā jomā.

5.3.2

Ķīnas Zinātņu akadēmija (CAS) 2002. gadā nodibināja Casnec (CAS nanotehnoloģiskās inženierijas centru ar kopējo finansējuma apjomu 6 milj. USD) kā platformu nanozinātņu un nanotehnoloģiju marketinga paātrināšanai. Honkongā divi galvenie nanotehnikas finansējuma avoti ir Grant Research Council un Innovation and Technology Fund, kuru finansējums laikposmā no 1998. līdz 2002. gadam izlietots 20,6 miljonu USD apmērā. Hong Kong University of Science and Technology (HKUST) un Politehnikums 2003. un 2004. gadā ir atbalstījuši paši savus nanotehnikas centrus ar gandrīz 9 miljonus USD lielu summu.

5.3.3

Austrālijā un Jaunzēlandē Australia Research Council (ARC) piecu gadu laikā ir dubultojusi savus konkurētspējīgiem projektiem paredzētos finansējuma avotus. Tā ietvaros tās programmā ietilpst astoņu elitāru centru ierīkošana dažādos reģionos, lai padziļināti pētītu tādas tāmas kā kvantu datortehnoloģijas, kvantu atomāro optiku, fotovoltaiku, progresīvo fotoniku un progresīvās optiskās sistēmas.

5.3.4

Jaunzēlandes MacDiarmid Institute for Advanced Materials and Nanotechnology savukārt koordinē izpēti un profesionālo papildapmācību materiālu zinātnēs un nanotehnoloģijā Jaunzēlandē. Tas notiek, balstoties uz spēcīgu sadarbību starp universitātēm un dažādiem partneriem, starp kuriem ir arī Industry Research Ltd. (IRL) un Institute of Geological and Nuclear Sciences (IGNS).

5.3.5

MacDiarmid Institute koncentrē savas aktivitātes uz sekojošām jomām: nanoinženiertehniku materiālu izstrādē, optoelektroniku (25), supervadītājiem, ogļūdeņraža nanocaurulēm, kompleksiem vieglajiem un šķidrajiem materiāliem, taustes un attēlu sistēmām un, visbeidzot, uz jauniem enerģijas akumulēšanas materiāliem.

6.   Vispārīgas piezīmes

6.1

Nanotehnoloģijas spēcīgā ekspansija visā pasaulē — gan Amerikā, gan Āzijā un Okeānijā — liecina par to, ka laiks sistemātiskai un koordinētai rīcībai Eiropā ir vairāk nekā klāt. Ar šīs rīcības palīdzību ir jānodrošina pamatzinātņu un pielietojuma izpētes finansēšana Kopienu un nacionālā līmenī un bez tam jārūpējas par jaunu produktu, procesu un pakalpojumu izplatīšanu.

6.2

Kopīgā Eiropas stratēģijā jāiekļauj sekojoši elementi:

kopīgo centienu palielināšana pētniecības un tehnoloģiskās attīstības jomā Eiropas inovāciju un zinātnes telpas izveides ietvaros;

rūpniecības sektora un zinātnes pasaules (pētniecības, izglītības, kā arī papildus izglītošanās) interaktīvās sadarbības intensifikācija;

paātrināta industriālā un multisektoralā pielietojuma un sociāli ekonomiskās, tiesiski normatīvās, kā arī fiskālās un finansiālās politikas vides attīstība, papildinot to ar uzņēmumu dibināšanu un jaunām profesionālajām ievirzēm;

ētisko pamatprincipu ievērošana, vides, kā arī veselības un drošības aizsardzības garantēšana visa zinātnisko pielietojumu dzīvescikla laikā; attiecību ar pilsonisko sabiedrību respektēšana; noteikumu ievērošana mērījumu tehnikas un standartizācijas jomā;

pastiprināta pasākumu un iniciatīvu, struktūru un iesaistīto personu tīklu koordinēšana Kopienu līmenī, lai varētu uzturēt un attīsit patreizējās konkurences pozīcijas zinātnes, tehnoloģiju un uz pielietojumu orientētās attīstības procesā;

tūlītēja jauno dalībvalstu iesaistīšana nanotehnoloģiju izpētes un pielietošanas procesā, izmantojot mērķtiecīgus pasākumus un EFRF un ESF (26) paredzētos finansu līdzekļus. (27)

6.3

Ievērojamas kritiskās virsvērtības masas izveidei jānoved pie kopīgas stratēģijas rašanās un tālākās attīstības. Ražojošiem rūpniecības sektoriem un pakalpojumu sniedzējiem, sevišķi, nelielākiem uzņēmumiem, no vienas puses, būtu jāvar izmantot šādas stratēģijas rezultātus savas konkurētspējas un inovāciju potenciāla palielināšanā, bet no otras puses, jāspēj dot arī savs ieguldījums, izmantojot priviliģētus Eiropas tīklus, kuros iesaistītas universitātes, sabiedriskie un privātie pētījumu centri, kā arī finansu institūcijas.

6.4

Šīs stratēģijas attīstībai jābūt cieši saistītai ar visas sabiedrības attīstību. Tas nozīmē, ka stratēģijas svarīgākais ieguldījums, kas tai jādod ne tikai uz zināšanām balstītas Eiropas ekonomikas konkurētspējas ziņā, bet arī — un jo sevišķi — veselības, vides aizsardzības un drošības, kā arī Savienības pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabošanas jomā, ir jābalsta uz ticamiem pamatojumiem. Respektīvi, ir jārūpējas arī par pilsoņu, uzņēmumu un organizāciju pieprasījumu pēc nanotehnoloģijām, jo noteicošais ir spēja sniegt uz šādu pieprasījumu konkrētas atbildes.

6.5

Visas sabiedrības mobilizācija nanotehnoloģiju ieviešanai jānodrošina ar caurredzama un droša nanotehnoloģiju attīstības procesa palīdzību. Tas ietver visu pamatizpētes norisi — līdz pat rezultātu pielietošanai, to demonstrēšanai un tirgum piemērotu, inovatīvu produktu un pakalpojumu attīstībai. Šeit ir nepieciešamas viennozīmīgas un visiem pilsoņiem izprotamas vienošanās, ar kurām tiek apliecināts, ka visā ar šo jauno tehnoloģiju palīdzību izgatavoto produktu lietošanas un utilizācijas ciklā tiek nodrošināta atbilstoša uzraudzība un nepārtraukta iespējamo risku novērtēšana.

6.6

Atšķirībā no tā, kā tas bija citu jauno tehnoloģiju izplatīšanās gadījumos, radot labvēlīgu klimatu zinātnes un sabiedrības attiecībās, ir jānovērš barjeru un šķēršļu veidošanās nanotehnoloģiju attīstībā.

6.7

Gan Eiropas struktūru izveidei, gan jaunu starpdisciplināro zinātnieku un universitāšu profilu attīstībai ir vienlīdz liela nozīme. Arī šī iemesla dēļ ir jāiegūst pilnīga uzticēšanās no nodokļu maksātāju un politisko lēmumu pieņēmēju puses, viņiem ir jāatzīst milzīgās iespējas, ko piedāvā nanotehnoloģiskā revolūcija.

6.8

Tādēļ nanotehnoloģiju attīstība ir liels izaicinājums ne tikai intelektuāļu un zinātnieku aprindām, bet arī visai sabiedrībai, jo fenomeni, kuru dabas zinātņu pamatotās likumsakarības ir pazīstamas makro- līmenī, nano- līmenī izmainās, samazinās vai tiek likvidēti. Tam var būt ievērojamas — arī dramatiskas — sekas pielietojuma ziņā, un tas var novest pie jaunu ražošanas tehniku, jaunu pamatprincipu, dažādu pakalpojumu sniegšanas veidu un jaunu profesionālo ieviržu rašanās.

6.8.1

Priekšnoteikums šādam straujam apvērsumam ir jaunu vadības spēku radīšanas un/vai esošo pārkvalificēšanas stratēģija, kas spētu pārvaldīt šo apvērsumu, īstenot šī procesa jauno ielietojumu, veicināt jaunu profesionālo ieviržu rašanos un piesaistīt visas pasaules “gaišākos prātus”.

6.9

Komisijas nesen iesniegtās finansiālās prognozes 2007. līdz 2013. gadam ir jāpārbauda un jāmaina līdzekļu piešķiršanas daļā, lai tās atbilstu jaunās tehnoloģiskās revolūcijas izaicinājumam. Piemēram, Savienoto Valstu Kongress tikai 2004. gadā vien piešķīra šai jomai vairāk nekā 700 miljonus eiro. Saskaņā ar ASV Federālās pamatizpētes veicināšanas iestādes (National Science Foundation — NSF) vērtējumu 2003. gadā visā pasaulē tehnoloģijās no civilās puses ir investēta vairāk nekā 2,7 miljardus eiro liela summa, kuras sadalījums ir sekojošs:

apmēram 700 miljoni eiro — ASV (tos papildina vēl 250 miljoni eiro, ko pārvalda ASV Aizsardzības Ministrija);

720 miljoni eiro — Japānā;

mazāk kā 600 miljoni eiro — Eiropā (ieskaitot Šveici);

apmēram 720 miljoni eiro — pārējās pasaules valstīs.

6.10

Globālā industriālās ražošanas izaugsme nanotehnoloģiju jomā nākamajiem desmit līdz piecpadsmit gadiem tiek novērtēta 1.000 miljardu eiro apmērā un būs saistīta ar nepieciešamību pēc jauniem cilvēkresursiem ar šim sektoram atbilstošu kvalifikāciju, kas kopumā veido vairāk kā divus miljonus nodarbināto.

6.10.1

Arī šī premisa apstiprina to, ka spēkā princips: “Nanotehnoloģijas ir nodarbinātības stratēģijas progress (28)”. Uz zināšanām balstītas sabiedrības attīstību, pirmkārt, patiešām var novērtēt pēc tās spējas iejūtīgi un apzinīgi iekļauties jaunajās jomās, kas ir saistītas ar darbavietu radīšanu un progresu.

6.11

ES finansiālo un humāno resursu palielināšanai un koordinēšanai Kopienu līmenī līdz ar to ir principiāla nozīme veiksmīgai Kopienu stratēģijas īstenošanai šajā sektorā.

6.12

Āzijas un Amerikas pieredze parādīja, ka nav iespējams iztikt bez integrētas bāzes, uz kuras tiek īstenoti dažādie, ar šī sektora attīstību tieši vai netieši saistīti pasākumi, lai nodrošinātu proaktīvu pieeju nepieciešamībai pēc uzņēmumu dibināšanas, jaunām izglītības programmām un jauna tiesiskā, normatīvā un tehniskās standartizācijas ietvara.

6.13

Kā uzsvērts daudzos līdz šim veiktos pētījumos (29), nanotehnoloģijas ļauj ražot, apstrādāt un izvietot daļiņas, vienlaikus nodrošinot proaktīvu tehnoloģisko bāzi un konkurētspējīgas apstrādes un ražošanas izmaksas.

6.14

Ilgtermiņā zinātne spēs nodrošināt instrumentus, ar kuriem samontēt nanoobjektus, kas veidos kompleksas sistēmas un pildīs tādas funkcijas, ko nespēj atsevišķi komponenti. Taču tas ir tālākās nākotnes mērķis, kura gatavību tirgum vēl nav iespējams novērtēt, bet kura sasniegšanu obligāti nepieciešams veicināt ar atbilstošu pasākumu palīdzību.

6.15

Daži “inteliģenti” materiāli (30) jau ir realizēti un pieejami patērētājiem:

ilgmūžīgi materiāli autorūpniecībai, aviācijai un kosmiskajiem lidojumiem,

augstas efektivitātes smērvielas,

nanodaliņas berzes mazināšanai,

mehānisko daļu virsmas apstrāde,

ārkārtīgi maza izmēra Intelligent Sticks ar atmiņas ietilpību līdz 1.000 MB, (31)

fleksibli kompaktdiski mūzikas ierakstiem ar ilgumu, kas pārsniedz divdesmit stundas,

pašattīrošas auduma, keramikas vai stikla virsmas, (32)

stikli ar elektriski regulējamu caurspīdīgumu,

karstumizturīgi stikli, kas pacieš pat ārkārtīgi augstas temperatūras,

nanostrukturēts skārds, kas nav saskrāpējams un ir izturīgs pret koroziju,

diagnostikas sistēmas,

īpašas aizsarglakas, ar ko apstrādā mūra konstrukcijās un ēkas,

aizsarglakas mūra konstrukcijām, dzelzceļa vagoniem un citiem objektiem, kas pasargā no grafiti uzklāšanas.

6.15.1

Augstāk uzskaitītās pielietojuma jomas papildina vēl daudzas citas, kas jau tiek izmantotas vai atrodas izstrādes nobeiguma fāzē un pavisam drīz kļūs par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Tās iezīmē evolūciju un/vai revolūciju “domotikā” (33) un tādējādi veicina pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabošanos.

6.16

Pateicoties biomimētikai, kas pēta iespēju savienot elektroniskas sistēmas ar bioloģiskiem audiem, tuvā nākotnē būs iespējams nodrošināt jaunus stimulus organismiem ar bojātām dzirdes funkcijām vai dāvāt acu gaismu organismiem ar bojātu redzi.

6.16.1

Laboratorijā jau ir realizēti dažāda veida mikromotori (34), kas spēj sasniegt iepriekš noteiktu mērķi, piemēram, neitralizēt inficētu šūnu, lai tā nepārnes infekciju uz citām šūnām. Patlaban operatīvā iejaukšanās skar ne tikai slimās, bet arī veselās šūnas un tādējādi nereti nodara organismam ievērojamu kaitējumu.

6.16.2

Zinātnē pielietotā tehnika jau šodien spēj demonstrēt daudzus konkrētus rezultātus, kas varētu būt izmantojami ikdienas dzīvē, kaut arī izmaksas patlaban ir ļoti lielas. Lai izmaksas kļūtu pieejamas, zināšanām par jaunajām iespējām ir jākļūst par visas sabiedrības kulturālu vērtību un tādējādi jārada iespēja mainīt iesakņojušos procesus un ieradumus, jo tie vairumā gadījumu kavē un novilcina pārmaiņas.

6.17

Tekstilrūpniecība, apģērbu un apavu ražošana tās tradicionālajā formā visā Eiropas Savienībā atrodas krīzes priekšā arī tādēļ, ka šo krīzi rada konkurence no to valstu puses, kurās netiek ņemtas vērā fundamentālas darba tiesības un cenā netiek ierēķinātas ne vides piesārņojuma, ne darba vietas higiēnas un drošības izmaksas.

6.17.1

Inteliģenti un/vai tehniski audumi, kas tiek izgatavoti ar nanotehnoloģisku pulveru palīdzību, izplatītās daudzās Eiropas valstīs, un to izplatības pieaugums gadā ir apmēram 30 %. Šiem no jauna izstrādātajiem audumiem ir īpaša loma drošības ziņā visos aspektos: sākot no ceļu satiksmes drošības, līdz vides piesārņojuma novēršanai, saskarē ar ķimikālijām, alerģiju izraisošiem produktiem, atmosfēras iedarbībā utt. (35)

6.18

Sakarā ar nanotehnoloģijām fundamentālas izmaiņas patlaban notiek arī medicīnā, sevišķi, smagu audzēju un vecuma izraisītu slimību diagnostikas un savlaicīgas ārstēšanas jomā. Mērķtiecīgi pielietotas nanodaļiņas var izmantot kā ļoti efektīvus indikatorus infekcijas izraisītāju vai īpašu vielmaiņas produktu noteikšanai vai kā medijus medikamentu ievadīšanai īpašās orgānu zonās vai lokāli ierobežotās slimības skartajās daļās. Šāda veida sistēmas jau tiek izmantotas dažādos izmēģinājumos.

7.   Īpašas piezīmes

7.1

Nanotehnoloģiskā pieeja jauniem materiāliem ir vērsta uz jaunu funkciju radīšanu, lietojot sastāvdaļas no nanometriskā diapazona. Iespaidīgs piemērs ir cēlies no ilgmūžīgu un efektīvu materiālu ražošanas un transformācijas tehnikas automobiļu un aviācijas sektoros, respektīvi, sektoros, kuros Eiropa ieņem labākas pozīcijas nekā galvenie konkurenti. Tika izsmeļoši parādīts, ka nanostrukturētas sistēmas var ievērojami mazināt divu savstarpējā saskarē esošu virsmu berzi un, tātad, aizkavēt arī to nolietošanos.

7.1.1

Kā piemēru (kas noteikti pilnībā nenosedz dažādās nanotehnoloģiju pielietojuma jomas produktu izgatavošanā) var minēt no nanodaliņām sastāvošu virsmu un materiālu izstrādāšanu berzes un nolietojuma mazināšanai. Šīm sistēmām ir fundamentāla loma, attīstoties jauniem industriālajiem procesiem ar augstu efektivitātes līmeni un minimālu kaitējumu apkārtējai videi. Apmēram 25 % no visā pasaulē patērētās enerģijas tiek izšķērdēti berzes izraisīto zudumu rezultātā. (36) Zaudējumi, kas saistīti ar mehānisko daļu nolietošanos, veido 1,3 līdz 1,6 % no industrializētas valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Saskaņā ar novērtējumu berzes, nolietošanās un eļļošanas radītās izmaksas gadā sastāda 350 miljardus eiro. To dalījums pa sektoriem ir sekojošs: sauszemes transports — 46,6 %, rūpnieciskās ražošanas procesi — 33 %, energoapgāde — 6,8 %, aviācija — 2,8 %, sadzīves patēriņš — 0,5 %, citi — 10,3 %. (37)

7.1.2

Tātad, jaunas tehnoloģiskās platformas ir jābalsta uz pamatprincipiem, kuros tiek ņemtas vērā nanotehnoloģiju specifiskās īpašības un, sevišķi, fakts, ka atbilst funkcijas un izmēri jeb izmēru kontrole atbilst funkciju kontrolei. Apgaismojošs ir piemērs par smērvielām: Ja kādā virsmā ir iekļautas atbilstoša izmēra nanometriskās daļiņas, vairs nav nepieciešams lietot smērvielas, jo šo funkciju, pateicoties jaunajiem izmēriem, jau pilda nanodaļiņas.

7.1.3

Nanostrukturētie, t.i., nanometriska izmēra daļiņas saturošie, materiāli un apšuvumi spēj ievērojami samazināt iepriekš aprakstītos procentuālos rādītājus. Piemēram, berzes koeficienta samazināšana par 20 % vieglās automašīnas pārnesumkārbā var par 0,64 % līdz 0,80 % mazināt enerģijas zudumus. Transporta sektorā vien tas katru gadu palīdzētu ietaupīt 26 miljardus eiro.

7.1.4

Virsmu kontrole un inženiertehniskā modificēšana ir atslēgas tehnoloģija ilgspējīgas izaugsmes nodrošināšanai. Britu Tirdzniecības un rūpniecības Ministrijas izklāstīts rūpniecības attīstības statuss virsmu modifikācijas jomā laikposmā no 1995. līdz 2005. un 2010. gadam. (38) No ziņojuma izriet, ka Lielbritānijā virsmu modifikāciju tirgus apjoms 1995. gadā bija apmēram 15 miljardi eiro un preču ražošanas vērtība sastādīja apmēram 150 miljardus eiro, no kuriem 7 miljardi bija saistīti ar tehnoloģiju izstrādi virsmu aizsardzībai pret nodilumu. Šajā sektorā Apvienotā Karaliste 2005. gadam prognozē apmēram 32 miljardus eiro lielu ieguldījumu, kas ietekmēs industriālos procesus apmēram 215 miljardu eiro vērtībā .

7.1.5

Atbilstošo rādītāju aprēķins Eiropas tirgum ir 240 miljardi eiro virsmu apstrādei ar ietekmi uz citiem ražošanas sektoriem apmēram 1.600 miljardu eiro vērtībā.

7.2

Lai industriālais progress varētu gūt labumu no nanotehnoloģijām (39), tam jābūt balstītam uz spēju nodrošināt tradicionālo ražošanas metožu un tehnoloģiju (top-down) apvienošanu ar inovatīvām metodēm uz jau eksistējošām vai vēl izveidojamām platformām, kas nodrošina iespēju nanometriskā līmenī izgatavot, mainīt un integrēt jaunas daļas.

7.2.1

Fundamentāla nozīme ir principam, kas balstās uz vadību. Līdzās vispārējām, uz patērētāju orientētajām iniciatīvām nepieciešams īstenot iniciatīvas, kas vērstas uz nozaru asociācijām, vietējo pārvaldi un bezpeļņas sektoru, lai tādējādi iesaistītu procesā ekonomiskos, politiskos un sociālos tīklus. Šeit svarīgu lomu varētu spēlēt kompetenču centri (40), kas rada priekšnoteikumus uzlabotai koordinācijai starp vietējā un Kopienu līmeņa iniciatīvām un nodrošina labvēlīgu klimatu inovācijām nanotehnoloģiju jomā. Šeit būtu jāiekļauj arī iniciatīvas, kas saistītas ar nanotehnoloģijas ietekmes novērtēšanu no veselības un vides aizsardzības aspekta. Bez tam, būtu mērķtiecīgi nodrošināt saistību starp ES atbalstītajiem pasākumiem (top-down) un iniciatīvām, kas radušās un tiek veicinātas vietējā līmenī (bottom-up).

7.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlas apstiprināt, ka tā apzinās ievērojamo nanozinātnes un nanotehnoloģijas attīstības potenciālu Lisabonas stratēģijas kontekstā. Zinātņu apvienošana uz dabas materiālās vienotības bāzes nano- līmenī nozīmē jauna pamatakmens ielikšanu zināšanu, inovāciju, tehnoloģiju un attīstības apvienošanai.

7.4

Neskatoties uz Sestajā Pētniecības ietvara programmā noteikto centienu īstenošanu, koordinācijas mēģinājumi Eiropas līmenī nav spējuši izkļūt no sadrumstalotības stāvokļa. Šķiet, ka koncentrēšanās šeit notiek uz resursu izmantošanas racionalizāciju. Kaut arī pamatizpēte un jaunu industriālo procesu izstrādāšana saņem spēcīgu atbalstu, tādu iniciatīvu veicināšana un atbalstīšana, kuru mērķis ir masveida produkcijas ražošanai izmantojamu tehnoloģiju attīstība, ir izrādījusies nepietiekama. Vēl mazākā mērā ir izdevies ievirzīt sliedēs šajā jomā Eiropas līmeņa vadību.

7.5

Efektīvai koordinācijai dalībvalstu līmenī ir fundamentāla nozīme. Taču līdz šim tā praksē netika pielietota, sevišķi, izpētes rezultātu īstenošanas jomā. Uzņēmumi — jo īpaši, mazie un vidējie uzņēmumi — daudzās Eiropas valstīs bija spiesti cīnīties ar sekojošām grūtībām:

fundamentālu zināšanu trūkums nanozinātnes un nanotehnoloģijas jomā;

uzņēmumu vajadzībām atbilstošu profesionālo ieviržu trūkums;

nespēja novērtēt jauno tehnoloģiju ietekmi uz tehnoloģiskajiem procesiem un tirgu;

grūtības iegādāties un novērtēt izejvielas ar nanostruktūru;

nespēja iesaistīt nanotehnoloģiskos procesus tradicionālajās ražošanās metodēs;

grūtības nanoproduktu tirgus attīstības novērtēšanā;

nepietiekami kontakti ar universitātēm un inovāciju centriem.

7.6

EESK uzskata, ka ir loti svarīgi ar pētniecības palīdzību radīt lietderīgu sistēmu sabiedrības veselības aizsardzības un pilsoņu ikdienas dzīves jomā, vienmēr sekojot “mimesis” principam — dabas atdarināšanai.

7.7

EESK ar prieku uzņem ziņu par tematiskā tīkla “Nanoforums” (41) nodibināšanu un cer, ka šī tīkla publikācijas tiks pārtulkotas visu dalībvalstu valodās un izplatītas šajās valstīs. Publikācijās izmantotajai valodai ir jābūt pēc iespējas vienkāršai un saprotamai plašai publikai. Universitātēm un pētniecības centriem ir jānodrošina iespēja izmantot tematiskā tīkla darbības rezultātus.

7.7.1

Bez tam, EESK ir pārliecināta, ka augsta ranga grupas ierosinātās Eiropas tehnoloģiskā Nanoelektronikas platformas (42) panākumi būs atkarīgi no tā, kā tā, izmantojot nepārtrauktu informācijas apmaiņu ar Komisiju, spēs nodrošināt, lai nenotiktu nevajadzīga un dārga pētījumu pārklāšanās.

7.8

EESK viedoklis ir arī tāds, ka investīcijas šajos sektoros ES ir jāpalielina no patreizējiem trim miljardiem eiro līdz astoņiem miljardiem 2008. gadā. Tam jānotiek regulārā Komisijas kontrolē, ņemot vērā sekojošus aspektus:

tirgus īpatsvara palielināšanos,

sabiedriskās un privātās investīcijas zinātnē,

nanotehnoloģijas apgūstošo studentu skaita palielināšanos.

8.   Secinājumi

8.1

Komiteja pilnībā pievienojas Padomes (Konkurence) 2004. gada 24. septembra secinājumiem attiecībā uz nanozinātnes un nanotehnoloģijas nozīmīgo lomu. No līdz šim sasniegtajiem rezultātiem var secināt, ka ir svarīgi padziļināt zināšanas un izveidot instrumentus, kas ļautu iejaukties atomu uzbūvē, lai radītu jaunas struktūras un mainītu esošo struktūru īpašības.

8.2

Šai sakarā Komiteja iesaka nekavējoties īstenot kopīgu, integrētu un uz atbildību balstītu stratēģiju Eiropas līmenī, kas īpaši orientēta uz kopīgu centienu izstrādi pētniecības un tehnoloģiju jomā, zinātnisko un tehnoloģisko demonstrāciju un izglītību, rūpniecības un zinātnes mijiedarbību; paātrinātu industriālā un multisektorālā pielietojuma izstrādāšanu un pastiprinātu politikas, pasākumu, struktūru un iesaistīto personu tīklu “atvērtu koordinēšanu” Kopienu līmenī. Šīs stratēģijas ietvaros jau no paša sākuma un visā dzīvescikla laikā arī starptautiskā līmenī ir jānodrošina ētisko pamatprincipu ievērošana, vides un veselības aizsardzības un zinātnisko pielietojumu drošības garantēšana, kā arī atbilstoša tehniskā standartizācija.

8.3

Komiteja nepārprotami akcentē, ka šādai stratēģijai jābūt cieši saistītai ar visas sabiedrības attīstību. Tai jādod ne tikai ieguldījums Eiropas ekonomikas konkurētspējā, bet arī — un jo sevišķi — veselības, vides aizsardzības un drošības, kā arī Savienības pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabošanas jomā.

8.3.1

Šai sakarā Komiteja uzsver, ka ir svarīgi jau no paša sākuma nodrošināt atbildības pilnu un ilgspējīgu nanotehnoloģiju attīstību, kas atbilstu tam, ko pilsoniskā sabiedrība pamatoti cer no tās sagaidīt vides aizsardzības, veselības, ētikas, rūpniecības un ekonomikas jomās.

8.3.2

Komiteja iestājas par ievērojamu pamatizpētei piešķirto līdzekļu palielināšanu, jo radikāli tehnoloģiskie un industriālie sasniegumi vienmēr balstās uz zinātnes sasniegumiem.

8.3.3

Jāīsteno Barselonā nospraustais 3 % (43) mērķis, un noteikta daļa šo līdzekļu jāizmanto nanotehnoloģijām, to pielietošanas attīstīšanai un nano-, bio-, informācijas un zināšanu tehnoloģiju konverģencei.

8.3.4

Komisijas nesen iesniegtās finansiālās prognozes 2007. līdz 2013. gadam ir jāpārbauda un jāmaina līdzekļu piešķiršanas daļā, lai tās atbilstu jaunās, nanotehnoloģiskās revolūcijas izaicinājumam.

8.3.5

Paredzētā līdzekļus palielināšana ir jāīsteno, piešķirot atbilstošu finansējumu ar gaidāmās Septītās ietvara programmas starpniecību. Summas apmēram jebkurā gadījumā ir jālīdzinās tam, kāds tiek piešķirts citās valstīs, piemēram, ASV.

8.4

Komiteja uzskata, ka Eiropai būtu jāpieņem ambiciozs rīcības plāns, kam pievienots konkrēts darbības un laika grafiks un kas balstās uz integrēta pamatprincipa. Tādējādi būtu jāiegūst nepieciešamā visu iesaistīto personu piekrišana kopīgai vīzijai. Tai būtu jāietver viennozīmīgi un caurredzami mērķi un jāsniedz atbildes uz ekonomiskā un sabiedriskā progresa nepieciešamības, dzīves kvalitātes uzlabošanas, kā arī visas sabiedrības drošības un veselības aizsardzības jautājumiem.

8.5

Pēc Komitejas domām, ir jāizveido tehnoloģiskās platformas ar ievērojamu kritisko masu un augstu Eiropas virsvērtību, kas apvieno sabiedriskos un privātos spēkus (zinātni, rūpniecību, finanses, pārvaldi), kas darbojas dažādās specifiskās pielietojuma jomās.

8.6

Komiteja apstiprina, ka ir nepieciešams steidzami ierīkot Eiropas infrastruktūras augstā līmenī un izveidot kompetenču centrus. Šādu centru izvietošana un specializācija jānosaka ciešā sadarbībā starp Eiropas institūcijām un vietējiem spēkiem. Tādējādi vienoti rūpnieciskie reģioni varētu orientēties uz noteiktām, reģionam atbilstošām precēm, izmantojot jau eventuāli to rīcībā esošās konsolidētās pētniecības un tehnoloģiju iestādes ar zināmu kritisko masu.

8.6.1

Kompetenču centriem būtu jāgarantē jaudas kvalitatīvi augstvērtīga, uz pielietojumu un inovācijām orientēta pētnieciskā darba veikšanai un realizēšanai, un, proti, pielietojot nanotehnoloģiju — sevišķi, nanoelektronikas, nanobiotehnoloģijas un nanomedicīnas jomās.

8.7

Tik delikātā jomā, pirmkārt, ir nepieciešams garantēt zinātniekiem drošību un autortiesības. EESK ir pārliecināta, ka ir jāizdodas atrisināt patentu problēmu skaidrā un apmierinošā veidā, lai garantētu lietišķās nanotehnoloģijas izpētes panākumus. Taču ir nekavējoties jāparūpējas par Nano-IPR-Helpdesk ” izveidi Eiropas līmenī, lai apmierinātu zinātnieku, uzņēmumu un pētniecisko centru vajadzības.

8.8

Komisijai, saskaņojot ar dalībvalstīm, ir jāintensificē centieni un jāveicina padziļināti pētījumi, ko veic universitātes un pētnieciskie centri, lai šajā tik novatoriskajā sektorā ar vienkāršām procedūrām un nelielām izmaksām padarītu patenta saņemšanu šķietami vieglu.

8.8.1

Attiecībā uz starptautisko sadarbību jāveic darbs drošības un pasākumu un procedūru standartizācijas jomā kopā ar trešajām valstīm. Īpaša uzmanība jāvelta Ķīnai, jo tā ir izdarījusi ievērojamas investīcijas nanotehnoloģiju jomā. Starp citu, arī ASV un Japāna šai ziņā īsteno ļoti agresīvu politiku (jāatceras kaut vai starp Ķīnu un Kaliforniju noslēgtā vienošanās par High-Tech centru izveidi nanotehnoloģiju pielietošanai biomedicīnas jomā).

8.8.2

EESK uzskata, ka bez tam ir jācenšas (piemēram, ar 2003. gada Izaugsmes iniciatīvas palīdzību) panākt nanotehnikas uzņēmumu skaita palielināšanos Savienībā. Šai nolūkā ir jāveicina un jāuzlabo noturīgs apmaiņas darbs starp universitātēm, nanotehnoloģiju inovācijas centriem un uzņēmumiem.

8.8.3

Ir nepieciešamas akcijas, kas vērstas uz industriālo procesu attīstību, kas balstās uz nanotehnoloģijām (no nanotehnoloģijām līdz nanoražošanai) — gan lielajos, gan ari mazajos uzņēmumos. ASV piemēram (plāna izveide federālo programmu izmantošanai, piemēram, “Small Business Innovation Research Program” un “Small Business Technology Transfer Research Program”) būtu jāseko arī Eiropas līmenī, lai radītu blīvu nanotehnoloģiju attīstības tīklu visu — arī mazāko — uzņēmumu darbības vidē..

8.8.4

Svarīgu lomu var spēlēt nacionālā un vietējā līmeņa profesionālās asociācijas. Dažas akcijas, kas orientētas uz “intensīvu” sensibilizāciju, varētu veicināt sadarbībā ar Zinātnes ģenerāldirekciju un Uzņēmumu ģenerāldirekciju, iesaistot visus ekonomikas un sabiedrības pārstāvjus un pielietojot Triestā radīto pārbaudītās praktiskās pieredzes modeli. (44)

8.8.5

Svarīgs instruments Eiropas līmenī, pēc Komitejas domām, varētu būt Eiropas informācijas dienesta ierīkošana (45) (Clearing-House), kas atvieglotu sekojošas darbības:

nanotehnoloģijas marketingu, tehnoloģiju apmaiņu un jaunu koncepciju pielietošanu tirgum un militārām vajadzībām paredzētajos produktos,

pārbaudītākās un sevi attaisnojošās, tirgum piemērotās universitāšu un laboratoriju prakses popularizēšanu.

8.9

Līdzās Eiropas platformām un saistībā ar tām būtu jānodibina dažas vispasaules platformas. Tās veidotu saikni ar ANO valstīm un spētu risināt problēmas sekojošos jautājumos:

Patenti

Ētikas likumi

Sociālā konsensa panākšana

Vides politikas jautājumi

Ilgspējīga attīstība

Patērētāju aizsardzība

8.10

Eiropas Investīciju bankai (EIB) arī ar konkrētiem Eiropas Investīciju fonda (EIF) pasākumiem būtu jārada procentu ziņā izdevīgi kredīta ietvari, kas tiktu pārvaldīti kopā ar reģionālo finanšu sabiedrību kredītinstitūcijām, kas specializējas uzņēmumu kredītu jomā, riska kapitāla sabiedrībām un “pilsoņu apvienībām”, lai veicinātu tādu uzņēmumu dibināšanu un attīstību, kas specializējas nanotehnoloģisko produktu ražošanā.

8.10.1

Pozitīvā pieredze, kas pagātnē nesusi labākos rezultātus, tāpat kā Izaugsmes un vides programma, kura gan vairāk bija veltīta vides jomai, būtu jāatkārto, lai veicinātu jaunās, uz nanotehnoloģijas balstītās ražošanas izaugsmi. (46)

8.11

Izpēte un tās ietekme uz produktiem jāveido tā, lai tā, pirmkārt, tiktu vērsta uz pilsoņu prasību izpildi un ilgspējīgu attīstību. Šajā jomā būtu jāiekļauj iniciatīvas, kas saistītas ar nanotehnoloģijas ietekmes novērtēšanu no veselības un vides aizsardzības aspekta. Bez tam, būtu mērķtiecīgi nodrošināt saistību starp ES atbalstītajiem pasākumiem (top-down) un iniciatīvām, kas radušās un tiek veicinātas vietējā līmenī (bottom-up)..

8.12

Dialogam ar sabiedrību jābūt zinātniski pamatotam un konstantam. Jaunās tehnoloģijas, kas rodas atomu izmantošanas rezultātā, jāatspoguļo caurredzamā veidā un jārada pilsoņos drošības sajūta, ka tās neslēpj riska potenciālu, kas apdraud veselību vai vidi. Vēsture māca, ka bažas un bailes no jauniem produktiem visbiežāk izraisa nezināšana un tās neatbilst īstenībai.

8.12.1

Šī iemesla dēļ EESK vēlas redzēt noturīgu un tiešu saistību starp pētījumu rezultātiem un vispāratzītajiem ētikas principiem, kam nepieciešams dialogs starptautiskā līmenī.

8.13

Galvenokārt tehnoloģijas platformas (47) izveides un attīstības fāzē Eiropas Savienības jaunajām dalībvalstīm ir jāvelta īpaša uzmanība, lai nodrošinātu tām gan apjomīgu pārstāvību, gan tiešu iesaistīšanu Eiropas priviliģēto centru darbībā.

8.14

EESK uzskata, ka pētniecības koordinēšana plašā nanozinātnes jomā joprojām ir jāatstāj Komisijas rokās, lai tā kopā ar Parlamentu un Padomi varētu garantēt Eiropas pilsoņiem vislabāko iespējamo pievienoto vērtību, kā arī plašāk izplatītu, blīvāku un objektīvāku izpētes rezultātu pielietojumu savukārt par pamatpētniecību būtu jāatbild šim nolūkam izveidojamajai neatkarīgai Eiropas Zinātnes padomei.

8.15

Komiteja lūdz Komisiju reizi divos gados sniegt tai ziņojumu par progresu nanotehnoloģiju jomā, lai tā varētu novērtēt pieņemtā rīcības plāna izpildes rezultātus un nepieciešamības gadījumā sagatavot ierosinājumus tā izmaiņām un aktualizēšanai.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Intervija ar Komisijas locekli BUSQUIN (Kopsavilkums IP/04/820, 2004. gada 29. jūnijā).

(2)  Turpat.

(3)  Salīdzinājumam skat. Secinājumu 6.15. punktu.

(4)  Salīdz.: atsauce 1.

(5)  Milānas Politehnikuma Mikro- un nanoelektronikas centrs, prof. Alessandro Spinelli.

(6)  Turpat.

(7)  Investīcijas nanoelektronikā šodien sastāda 6 miljardus €, kas tiek sadalītu sekojoši: 1/3 nano- un mikro- izpētei, 1/3 diagnostikai, 1/3 materiāliem (Avots: Eiropas Komisija, Zinātnes Ģenerāldirekcija).

(8)  Avots: Eiropas Komisija, Zinātnes Ģenerāldirekcija, 2003. gads.

(9)  Salīdz.: 3.3.1. punkts.

(10)  Tullio REGGE: “Il vuoto dei fisici (Fiziķu tukšums)”, L'astronomia (Astronomija), Nr. 18, 1982. gada septembris - oktobris.

(11)  Avots: Eiropas Komisija, Zinātnes Ģenerāldirekcija, 2003. gads.

(12)  Daži eksperimenti jau ir piedzīvojuši progresu. Ir jau izdevies panākt komunikāciju starp gliemeža neironu un elektronisku čipu.

(13)  No grieķu vārda mimesis – dabas atdarināšana.

(14)  Piemēram, spermatozoīdu patstāvīgā kustība.

(15)  Šeit runa ir nevis par kvalitatīviem, bet kvantitatīviem datiem; būtu mērķtiecīgi veikt precīzāku izpēti – tādu kā britu Royal Society.

(16)  Avots: Eiropas Komisija, Zinātnes Ģenerāldirekcija.

(17)  Avots: Milānas Universitāte, Fizikas fakultāte. Starpdisciplinārais nanostrukturēto materiālu un pieslēgvietu centrs.

(18)  Salīdz.: “Technology Roadmap for Nanoelectronics”, Eiropas Komisijas IST programma “Jaunas un nākotnes tehnoloģijas”, 2000. gada 2. izdevums.

(19)  Nanostrukturētas piedevas polimēros, lakās, smērvielās.

(20)  Nanostrukturēti aktīvo vielu nesēji, diagnostikas sistēmas.

(21)  Mehānisku daļu virmas apstrāde palielina ilgmūžību un efektivitātes palielināšanai.

(22)  Riepas, šasijas materiāli, kontroles un uzraudzības sistēmas.

(23)  Tehniskie un inteliģentie materiāli.

(24)  Finansu līdzekļi 03.12.2003. Likuma daudzgadīgajā prognozē tiek sadalīti sekojoši:

(a)

National Science Foundation

(1)

USD 385.000.000 - 2005. gadā;

(2)

USD 424.000.000 - 2006. gadā;

(3)

USD 449.000.000 - 2007. gadā;

(4)

USD 476.000.000 - 2008. gadā.

(b)

Department of Energy

(1)

USD 317.000.000 - 2005. budžeta gadā;

(2)

USD 347.000.000 - 2006. budžeta gadā;

(3)

USD 380.000.000 - 2007. budžeta gadā;

(4)

USD 415.000.000 - 2008. budžeta gadā.

(c)

National Aeronautics and Space Administration

(1)

USD 34.100.000 - 2005. gadā;

(2)

USD 37.500.000 - 2006. gadā;

(3)

USD 40.000.000 - 2007. gadā;

(4)

USD 42.300.000 - 2008. gadā.

(d)

National Institute of Standards and Technology

(1)

USD 68.200.000 - 2005. gadā;

(2)

USD 75.000.000 - 2006. gadā;

(3)

USD 80.000.000 - 2007. gadā;

(4)

USD 84.000.000 - 2008. gadā.

(e)

Environmental Protection Agency

(1)

USD 5.500.000 - 2005. budžeta gadā;

(2)

USD 6.050.000 - 2006. budžeta gadā;

(3)

USD 6.413.000 - 2007. budžeta gadā;

(4)

USD 6.800.000 - 2008. budžeta gadā.

(25)  Optoelektronika: tehnisks pielietojums, kas veido optikas un elektronikas jomu kombināciju un nodarbojas ar ierīcēm elektrisko signālu pārvēršanai optiskajos vai otrādi (kompaktdisku atskaņotāji, lāzeru sistēmas u.c.).

(26)  EFRF (Eiropas Reģionālās attīstības fonds): viens no struktūrfondiem, ko IV ass ietvaros (lokālās attīstības sistēmas) var izmantot zinātnei paredzētās infrastruktūras un iekārtu finansēšanai.

ESF (Eiropas Sociālais fonds): vēl viens struktūrfonds, ko III ass ietvaros (cilvēkresursi) var izmantot zinātnieku izglītības un uzņēmēju papildapmācības finansēšanai.

(27)  Kompaktdiski un jaunākās Zinātnes Ģenerāldirekcijas publikācijas iepazīstina ar Eiropas izpētes centru saturu un specializāciju. Sīkāku informāciju skat.:

http://cordis.lu/nanotechnology.

(28)  Attiecībā uz attīstību kā līdzekli nodarbinātības palielināšanai un uzlabošanai salīdz. skat. Luksemburgas (1997), Kadifas (1998), Ķelnes (1999) un Lisabonas (2000) procesus.

(29)  Eiropas Komisija, Zinātnes Ģenerāldirekcija.

(30)  Tās ir nanostrukturētas virsmas, kam piemīt savādākas īpašības nekā tradicionālajām.

(31)  Šeit runa ir par ļoti derīgiem instrumentiem, kas palīdz saglabāt neskaitāmus datus, fotogrāfijas un mūzikas ierakstus.

(32)  No noteikta atomu veida radītu virsmu īpašais strukturējums aizkavē netīrumu un putekļu pieķeršanos, kas nonāk tiešā saskarē ar šiem audumiem, keramiku vai stiklu.

(33)  No latīņu vārda domus: zinātne, kas pēta mājas evolūciju visos aspektos.

(34)  Grenobles Universitātē jau ir veikti daudzi eksperimenti ar dažāda veida mikromotoriem uz kinēzikas bāzes.

(35)  Salīdzinājumam skat. Atzinumu CESE 967/2004 (OV C 302, 07.12.2004) un Gentas un Bergamo universitāšu pētījumus (tekstilrūpniecība).

(36)  Avots: Oakridge National Laboratory, USA.

(37)  Turpat.

(38)  A. Matthews, R. Artley and P. Holiday, 2005 Revisited: The UK Surface Engineering Industry to 2010, NASURF, Dera, 1998.

(39)  NB: Tas nav nanotehnoloģiju industriālais progress, bet gan progress, kas gūst labumu no nanotehnoloģijām.

(40)  salīdzinājumam skat. arī SERVITEC (Tehnoloģisko pakalpojumu centra) pieredzi Technoloģiju parkā Dalmine, Bergamo (Itālija).

(41)  Nanoforuma tīkls sastāv no: Institute of Nanotechnology (UK) koordinatora statusā; UDI Technologiezentrum (DE); CEA-LETI (FR); CMP Científica (ES); Nordic Nanotech (DK); Malsch Technovaluation (NL).

http://www.nanoforum.org.

(42)  Salīdz: iepriekšējā atsauce: ziņojums “Vision 2020”, publicēts 2004. gada 29. jūnijā.

(43)  Zinātnes un attīstības vajadzībām dalībvalstīm un Kopienai un īpaši rūpniecībai ir jāiztērē 3 % no Eiropas sociālā kopprodukta.

(44)  Nanoforumā Triestā 2003. gadā piedalījās vairāk kā 1.000 cilvēki.

(45)  CFR, Amerikas tiesiskie normatīvi par nanotehnoloģiju; 2003. gada decembris.

(46)  Izaugsmes un vides programmu vadīja EIF sadarbībā ar dažādām Eiropas finanšu institūcijām, un tā, pateicoties kopējam finansējumam un kredītiem ar izdevīgiem procentiem, palīdzēja uzlabot vides aspektus sīkajos, mazajos un vidējos uzņēmumos.

(47)  Salīdz.: 6.3. punkts


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/34


Atzinums par Eiropas satiksmes noteikumiem un transportlīdzekļu reģistru (pašiniciatīvas atzinums)

(2005/C 157/04)

2004. gada 29. janvārī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nolēma sagatavot savu pašiniciatīvas atzinumu saskaņā ar tās reglamenta 29. panta 2. punktu, par Eiropas satiksmes noteikumiem un transportlīdzekļu reģistru.

Transporta, enerģijas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu, pieņēma atzinumu 2004. gada 5. oktobrī. Ziņotājs bija Pegado Liz kgs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 2004. gada 15. un 16. decembra 413. plenārajā sesijā (2004. gada 15. decembra sēdē) ar 147 balsīm par, 1 balsi pret un 3 atturoties, pieņēma sekojošu atzinumu:

1.   Ievads: Atzinuma mērķis un pamatojums

1.1

2004. gada 29. janvāra sēdē EESK pieņēma TEN darba grupas prasību izstrādāt pašiniciatīvas atzinumu par Eiropas satiksmes noteikumiem.

1.2

Ņemot vērā faktu, ka (a) brīva personu pārvietošanās ir viena no pamatbrīvībām, kas ir Līguma (1) pamatos, (b) robežkontroles atcelšana starp dalībvalstīm ir viens no ES mērķiem (2), kā to paredz Šengenas acquis  (3) un (c) transports ir viena no sfērām, kur Kopienai ir vienota politika (4), ceļu satiksmes likumdošanas saskaņošanu varētu uzskatīt par īpaši svarīgu jautājumu, īpaši, lai nokomplektētu iekšējo tirgu (5).

1.3

Ir jārēķinās arī ar pasažieru autotransporta un kravas autotransporta apjomu Eiropā –15, kas pēdējos gados ir attiecīgi audzis.

Beidzamā statistika norāda, sevišķi, ka:

sauszemes transporta sektorā ir nodarbināti 3,9 miljoni cilvēku (2001. gada dati);

kravu autopārvadājumi sastāda 45 % no visiem kravu pārvadājumiem, kas kopš 1970. gada ir pieauguši par 120 %;

pasažieru autopārvadājumi sastāda 86.8 % no visiem pasažieru pārvadājumiem, kas kopš 1970. gada ir pieauguši par 128 %;

sauszemes pasažieru transporta (55,455 miljoni EUR) un kravu pārvadājumu (220,787 miljoni EUR) apgrozījums (2000. gada dati) sastāda apmēram 49 % no kopējā apgrozījuma transporta sektorā (566,193 miljoni EUR) (nav pieejama statistika par Grieķiju) (6).

1.4

Pasažieru un kravu autopārvadājumus regulē daudzi dažādi valsts noteikumi, pat ciktāl tas attiecas uz braukšanas noteikumiem un principiem.

1.4.1

Bez šī, ir spēkā arī dažas starptautiskās konvencijas, katra ar atšķirīgu darbības lauku un pretrunīgiem noteikumiem.

1.4.2

Vienkāršs brauciens cauri Eiropai pakļauj vadītājus dažādiem statūtiem un noteikumiem, pakļaujot viņus dažādiem, un dažreiz, pretrunīgiem noteikumiem.

1.4.3

Šī situācija ir kļuvusi vēl sarežģītāka sakarā ar neseno ES paplašināšanos un jaunajām dalībvalstīm, kurām arī ir savi īpaši braukšanas noteikumi.

1.5

Šī pašiniciatīvas atzinuma mērķis ir mudināt Komisiju izskatīt likumdošanas nepieciešamību un lietderību, lai saskaņotu braukšanas noteikumus Eiropas Savienībā, lai gan ar dažiem izņēmumiem, veikt salīdzinošo tiesību analīzi, lai izceltu nesaskaņas noteikumos, kas ietverti dažādu dalībvalstu satiksmes noteikumos, un ierosināt iespējamos risinājumus saskaņošanai Eiropas līmenī.

1.6

Sagatavojot šo atzinumu, tika uzskatīts par būtisku, ņemt vērā galveno ieinteresēto pušu viedokļus (caur ceļu izmantotāju pārstāvjiem, transportlīdzekļu ražotājiem un reglamentējošām iestādēm). Tādēļ 2004. gada 17. maijā tika organizēta atklāta izskatīšana paralēli otrajai specializētās nodaļas sanāksmei un to apmeklēja sektorā iesaistītās personas.

1.6.1

Lai sekmētu diskusijas un, tai pašā laikā, savāktu informāciju, tika sagatavotas aptaujas lapas un iesniegtas grupu locekļiem, lai tie izteiktu savus viedokļus.

2.   Atzinuma pamats

2.1

Ideja izstrādāt vispārējus satiksmes noteikumus nav jauna; patiesi, jo īpaši, kur ir bijusi iesaistīta Eiropa, ir bijušas jau ierosmes šajā sfērā, piemēram, aicinājums kodificēt esošos noteikumus VIII Starptautiskajā kongresā par satiksmi (7).

2.2

Arī Vācijas Transporta iestāžu padomes 38. konferences laikā, kas notika 2000. gada janvārī, IV darba grupa uzsvēra Eiropas satiksmes noteikumu saskaņošanu kā galveno mērķi (8).

2.3

Komisija ir sekojusi dažādām ierosmēm, kas saistītas ar šo lietu un tēmējusi uz to pašu mērķi, bet līdz šim tā nav pilnībā pieņēmusi ideju par Eiropas satiksmes noteikumu izstrādāšanu kā tādu (9).

2.4

Īpaša uzmanība jāpievērš pētījuma secinājumiem, kas nesen tika veikts Eiropas Kopienas ĢD Enerģija un Transports, kas izvirzīja argumentus satiksmes noteikumu saskaņošanai un pasākumu ieviešanai caur ES nākotnes likumdošanas iniciatīvām (10).

2.5

EESK vairākos atzinumos pēc kārtas ir pievērsusi uzmanību nepieciešamībai “atļaut vairāk brīvu transporta kustību Savienības robežās”, uzstādot “pienākumu valsts iestādēm atcelt konkrētus valsts iekšējos noteikumus, kas sagādā grūtības to pilsoņiem izmantot transportlīdzekļus, kas reģistrēti citā dalībvalstī”  (11).

3.   Īss likumdošanas kopsavilkums, kas izklāstīta konvencijās un tās sfēra

3.1

Starptautiskie ceļu satiksmes noteikumi ir iekļauti vairāku konvenciju pamatos, vissvarīgākās no kurām ir: 1926. gada Parīzes konvencija, 1949. gada Ženēvas konvencija un 1968. gada Vīnes konvencija.

3.2

Satrptautisko konvenciju, kas attiecas uz autotransporta kustību , parakstīja 40 valstis, 1926. gada 24. aprīlī, Parīzē. Konvencijas mērķis bija veicināt starptautisko tūrismu un pašreiz tā ir spēkā vairāk nekā 50 valstīs.

3.2.1

Šīs konvencijas galvenie mērķi ir:

a)

noteikt minimālās tehniskās specifikācijas autotransportam, tai skaitā reģistrācijai, gaismām un transportlīdzekļa identifikācijai, katrā apmeklētajā valstī;

b)

noteikt noteikumus par starptautisko autotransopta apliecību izsniegšanu un derīgumu, lai šoferi varētu likumīgi iebraukt un braukt teritorijā, ko ietver Konvencija;

c)

atzīt dažādu valstu braukšanas apliecības un noteikt starptautisko braukšanas atļauju iezīmes, kas derīgas līgumslēdzēju valstīs, kas neatzīst citu valstu apliecības, bez jebkādiem nodomiem aizstāt pēdējās;

d)

ieviest (sešas) brīdinājuma zīmes, kas ir jāuzstāda līgumslēdzēja pušu valstu teritorijās;

e)

izveidot sistēmu, lai varētu veikt informācijas apmaiņu par vadītājiem, kuriem ir starptautiskās braukšanas apliecības un atļaujas, kuri ir iesaistīti nopietnos satiksmes negadījumos vai valsts iekšējo ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumos.

3.2.2

Lai gan šī konvencija vienkāršoja muitas procedūras, tā neatbrīvoja vadītājus no valsts iekšējo ceļu satiksmes noteikumu zināšanas un ievērošanas.

3.2.3

Turklāt, konvencija nestājās spēkā, pirms to nebija ratificējusi katra dalībvalsts un attiecīgā ratificētā konvencija iesniegta. Parasti, konvencija ir spēkā tikai līgumslēdzējas valsts galvenajā teritorijā; ir nepieciešama precīzi formulēta deklarācija, lai tā darbotos pārējās teritorijās, kas ir tās pārvaldīšanā.

3.3

Konvenciju par ceļu satiksmi parakstīja 17 valstis, 1949. gada 19. septembrī, Ženēvā. Pašreiz tā ir spēkā 120 valstīs un aizstāj 1926. gada konvenciju starp līgumslēdzējām valstīm un parakstītājvalstīm.

3.3.1

Šajā konvencijā tika izklāstīti principi, kas bija iekļauti agrākās konvencijas pamatos, saskaņā ar notikumiem automašīnu rūpniecībā, un tā atklāja pieaugošās bažas par ceļu satiksmes drošību.

3.3.2

Kamēr tā nebija izvirzījusi par noteikumu izmantot specifiskas ceļa zīmes, tā pieprasīja, ka valstis pieņem homogēnu ceļa zīmju un signālu sistēmu, un izmantot tos, kur stingri nepieciešams.

3.3.3

Šī konvencija nenoteica daudz braukšanas noteikumus, kā arī neieviesa neko daudz jaunu, izņemot piesardzību, kas jāievēro, braucot garām pretim nākošam transportam, noteikumus par priekšroku un gaismu izmantošanu.

3.3.4

Konvencijas spēkā stāšanās bija pakļauta tiem pašiem nosacījumiem kā iepriekš, turpretim mēģinājumus ieviest saskaņošanu slāpēja fakts, ka valstis nebija gatavas pieņemt konkrētus noteikumus un varētu arī noraidīt grozījumus.

3.4

1968. gada 8. novembraKonvenciju par ceļu satiksmi parakstīja 37 valstis, Vīnē, un pašreiz tā ir spēkā aptuveni 100 valstīs. Tiklīdz tā tika ratificēta un iesniegta, šī konvencija aizstāja 1926. gada un 1949. gada konvencijas, līgumslēdzēju valstu attiecībās.

3.4.1

Šī konvencija ir visaptverošākā ceļu satiksmes noteikumu izteiksmē, tajā tiek veltīta vesela 30 pantu nodaļa ceļa noteikumiem un nosaka noteikumus par galvenajiem manevriem, kas atrodami mūsdienu satiksmes noteikumos. 1968. gada konvencija bija daudz plašāka kā iepriekšējās — minimālisma — konvencijas, kurās tika aplūkota tikai braukšana garām pretī braucošam transportam un saistītās zīmes un signāli; tā ne tikai noteica principus, kas šoferiem jāievēro, kad tiek izpildīti visbīstamākie manevri (piemēram, apdzīšana, braukšanas virziena maiņa, piesardzība, kas jāievēro attiecībā uz gājējiem, u.c.), bet arī regulēja stāvēšanu un automašīnas novietošanu stāvvietā, pasažieru iekāpšanu un izkāpšanu no transportlīdzekļiem, braukšanu tuneļos — īsumā, visu tipisko situāciju klāstu, ar ko autovadītāji saskaras.

3.4.2

Šī konvencija bija tālāk attīstīta nekā iepriekšējie teksti, pieprasot līgumslēdzējas un parakstītājvalstis pielāgot vietējās likumdošanas saturu braukšanas noteikumiem, kas noteikti konvencijā. Autovadītāji no tā guva labumu, proti, viņi labāk varētu pārzināt galvenos braukšanas noteikumus, braucot parakstītājvalstīs.

3.4.3

Tomēr, valstīm vēl arvien bija iespējas noraidīt konvencijas grozījumus.

3.5

Šis pārskats skaidri norāda, ka Eiropas Savienībā (kurā tagad ietilpst vēl desmit jaunas valstis) ir spēkā trīs starptautiskās konvencijas, lai gan ne katra dalībvalsts ir parakstījusi visas trīs konvencijas (12). Tādēļ, ES vēl joprojām ir tālu no pilnīgas ceļu satiksmes noteikumu saskaņošanas, jo īpaši, ja divdesmit pieci valsts iekšējie likumu kopumi, kas pastāvīgi attīstās, tiek pievienoti iepriekš minētajām konvencijām (13).

3.6

Ir pārvarēti vairāki — vai ir pārvarēšanas procesā — šķēršļi, piemēram, robežkontroles atcelšana, nosacījumi transportlīdzekļa un to sastāvdaļu apstiprinājumam, un autovadītāju apliecību savstarpējā atzīšana un noteikumu saskaņošana attiecībā uz tām. Lai kā, ceļu satiksmes pamataspekti paliek neatrisināti: braukšanas noteikumi un ceļa zīmes, un signāli.

3.7

Ciktāl tas attiecas uz pārējo pasaules daļu, kamēr šīs konvencijas atvieglo muitas procedūras un braukšanu Kopienas robežās, tajā pašā laikā trešo valstu pilsoņi, kas apmeklē ES, saskaras ar tikpat daudz un dažādiem braukšanas noteikumiem, cik valstis tie apmeklē.

4.   Vairākas acīm redzamas neatbilstības starp dalībvalstu tiesību aktiem

4.1

Salīdzinošo tiesību īsa izpēte atklāj, ka ir trīs svarīgas atšķirības ceļu satiksmes likumdošanā dažādās dalībvalstīs, vairākos galvenajos virzienos. Šādas neatbilstības rada īstu barjeru brīvai apritei un iespējams apdraud cilvēku un preču drošību, un tā rezultātā rodas vairāk negadījumu visā Eiropā.

4.2

Sekojošajās piezīmēs sevišķi, bet ne tikai, tiek ņemti vērā novērojumi, kas veikti iepriekšējā izpētē, kas tika veikta Komisijai, kas pamatīgi iztirzā šos aspektus (14).

4.3

Zemāk ir daži (no vairākiem) īpaši nozīmīgi un satraucoši likumdošanu atšķirību pēdējie piemēri:

Ātruma ierobežojums ārpus apbūvētām teritorijām uz ceļiem, kur ir atdalošā barjera, kas atdala divas brauktuves

BE

120 km/h

PT

90 km/h

UK

70 mph (jūdzes stundā) (112 km/h)

Smagie pārkāpumi

BE

+ 10 km/h

PT

+ 30 km/h

Alkohols

SE

0,2

UK

0,8

Prasība vieglajiem automobiļiem būt aprīkotiem ar aptieciņu

EL

FR

Sarkanā + dzeltenā gaisma: gatavošanās virzīties uz priekšu

DK/FI

NL/ES

Prasība dot ceļu riteņbraucējiem uz apļa

DE

PT

Prasība dot ceļu sabiedriskajam transportam, kas izbrauc no autobusu vai tramvaju pieturām

ES

IT

Prasība lietot gaismas ārpus apbūvētām teritorijām

IT

LU

Automašīnas novietošanas aizlieguma zīme

IE

Balts fons un sarkana apmale

Citas valstis

Zils fons un sarkana apmale

Aizliegums pasažieriem izkāpt uz brauktuves

PT

IE

4.4

Lai kā, kā iepriekšminētā izpēte uzskatāmi parāda, līdzīgas neatbilstības ir novērojamas arī tādās sfērās kā, prasības attiecībā uz autovadītāju apliecībām, ceļa zīmes un signāli, obligātais drošības aprīkojums, gājēju pārejas, priekšrocības noteikumi, gaismu izmantošana, noteikumi, saskaņā ar kādiem pasažieri drīkst iekāpt un izkāpt no transportlīdzekļa, speciālo joslu izmantošana, apdzīšana, transportlīdzekļu klasifikācija, riepu veids, vilkšana un pat ceļazīmju un luksoforu forma. Izpēte kopumā norāda uz četrdesmit piecām neatbilstībām ikdienas pamat satiksmes noteikumos.

4.5

Turklāt, lai gan ir būtiskas atšķirības satiksmes pamatnoteikumu formulējumos, vēl nopietnāks ir fakts, ka šie noteikumi tiek interpretēti un piemēroti atšķirīgi dažādās dalībvalstīs. Tas ir ne tikai tādēļ, ka cilvēki uztver šo noteikumu neievērošanu dažādi, bet arī tādēļ, ka arī sodi par braukšanas pārkāpumiem ievērojami atšķiras.

5.   2004. gada 17. maija atklātās izskatīšanas kopsavilkums

5.1

Pateicoties ieguldījumu kvalitātei, šis atklātās izskatīšanas process — ko apmeklēja pārstāvji no i) dažādām privātām organizācijām, kas pārstāv šoferu intereses, automobiļu industriju, ceļu drošības un negadījumu novēršanu un ii) AIT–FIA un TIS-PT valdes, kas ir kompānija, kas koordinē izpēti, kas minēta iepriekš (15) — kas notika 2004. gada 17. maijā, palīdzēja noskaidrot un izskaidrot dažādus jautājumus, kas saistīti ar šo atzinumu, atspoguļojot pilsoniskās sabiedrības galveno ieinteresēto pušu viedokļus.

Daudzas puses arī papildināja savus izklāstus, iesūtot atbildes uz aptaujas lapām, ko viņi saņēma par šo tematu.

5.2

Izklāstu un rakstisko ieguldījumu apkopojums parāda, ka ir plaši izplatīta būtības pieņemšana un EESK iniciatīvu iekļaušanās laikā, ieviešot konkrētas pakāpes Eiropas mēroga ceļu satiksmes noteikumu saskaņošanu. Dažas puses ir bijušas atvērtas arī iespējai un vēlamībai pakāpeniski sakārtot transportlīdzekļu reģistru un transportlīdzekļu reģistrāciju.

5.3

Šajā sakarā, īpaši tika uzsvērti sekojošie punkti:

a)

ES 2003. gada 8. maija pamatlēmums — kas ietver pārrobežu atzīšanu un naudas sodu piespriešanu par satiksmes noteikumu pārkāpšanu — ietver un pieprasa pasākumus, kas nepieciešami, lai ieviestu vienādus ceļu satiksmes noteikumus visā Eiropā;

b)

tai pašā laikā, ir svarīgi paturēt prātā i) procedūras noteikumus sodu uzlikšanai un piemērošanai un ii) likumīgās aizsardzības iespējas, kas pieejamas dažādās dalībvalstīs;

c)

braukšanas noteikumi faktiski ievērojami atšķiras galvenajās jomās dažādās dalībvalstīs, un tas rada paaugstinātas briesmas autovadītājiem, kad tie vada autotransportu ārpus savas mītnes zemes;

d)

galvenās uzsvērtās atšķirības, papildus tām, kuras minētas TIS-PT izpētē, ietver:

atšķirības alkohola līmeņa asinīs pieļaujamajās normās

ātruma ierobežojumu

ceļa zīmes, ceļu policijas signālus un apzīmējumus uz ceļiem

sodus par pārkāpumiem un procedūru noteikumus to izpildei

obligāto drošības aprīkojumu;

e)

ir jāpieņem pakāpeniskā pieeja likumdošanas sakārtošanas procesam, kas noved pie iespējamās visā Kopienā izplatītās saskaņošanas;

f)

šobrīd izskatās, ka pilnīga saskaņošana nav iespējama, izņemot galvenajās, pamatjomās;

g)

šajās jomās obligāti ir jāiekļauj:

satiksmes drošības dažādie aspekti

transportlīdzekļu obligātais aprīkojums (piemēram, nomaināmās automašīnu gaismu spuldzes, avārijas trijstūris, brīvroku mobilie tālruņi, drošības spilveni u.c.)

ceļa zīmes un apzīmējumi

kritēriji autovadītāja apliecības izsniegšanai

standarta soda punkti autovadītāju apliecībām

soda veidi daudz nopietnākiem pārkāpumiem;

h)

modelim, pēc kura jāvadās, lai veiktu šādu likumdošanas sakārtošanu, vajadzētu būt Vīnes konvencijai;

i)

pirms jebkāda priekšlikuma, ir jāveic izmaksu un labuma izpēte, balstoties uz pozīcijām, kas jau ir izmantotas dažās transporta sektora un ceļu satiksmes drošības iniciatīvās (16);

j)

īpaša uzmanība jāpievērš ceļu satiksmes noteikumu ieviešanai, to kontrolei un sodiem par pārkāpumiem.

5.4

Daži līdzīgi un papildus aspekti, kas minēti jebkurai iniciatīvai šajās jomās, ietver:

a)

standarta sistēmas automātiskai automaģistrāļu un tiltu nodevu apmaksai (17);

b)

transportlīdzekļu svara un izmēru standarta definīcijas un blakus pastāvošie ierobežojumi;

c)

minimālais braukšanas apmācību skaits, kas nepieciešams šoferiem, atkarībā no piesaistītā transportlīdzekļa;

d)

faktu, ka šai apmācībai jāietver tas, ko darīt avārijas gadījumā, kā arī pirmo palīdzību;

e)

minimālo kvalitātes standartu noteikšana, būvējot ceļu infrastruktūras; un

f)

satiksmes un avāriju novēršanas mācību kampaņas, izglītības līmenī un arī pieaugušajiem.

6.   Eiropas satiksmes noteikumu kompetence

6.1

Pēc atklātās izskatīšanas, kas minēta iepriekš, tika izteikta skaidra vēlme virzīties pretim ceļu satiksmes noteikumu saskaņošanai, ne tikai aprobežoties ar jautājumiem, kas saistīti ar satiksmi, bet arī attiecībā uz tādām lietām, kas ietekmē ceļu infrastruktūru un satiksmes drošību.

6.2

Kopš dibināšanas, Eiropas Savienība ir izdevusi neskaitāmus likumdošanas apkopojumus par ceļu satiksmi: par autovadītāja apliecībām, transportlīdzekļu un to sastāvdaļu apstiprinājumu, noteikumiem, kas attiecas uz transporta līdzekļu apdrošināšanu, u.c. Uz spēles tiek likta ceļu satiksmes noteikumu ieviešana, ar nolūku saskaņot šos noteikumus; tas nākotnē varētu palīdzēt citās interešu jomās, piemēram, satiksmes drošība, ko ietekmē autovadītāja drošība un zināšanas attiecībā uz to, kādu virzienu pieņemt dažādos braukšanas apstākļos.

6.3

Kā jau iepriekš minēts, 1968. gada Vīnes konvencija satur vispilnīgāko tekstu attiecībā uz ceļu satiksmi; tajā tiek apskatīti šie jautājumi vissīkākajās detaļās, un — tā kā tā ir starptautisks dokuments, ko pieņem lielākā daļa Eiropas valstu — tai ir īpaša iezīme, tā pieprasa parakstītājvalstīm ieviest to valsts likumus saskaņā ar Konvencijas noteikumiem. Pieņemot, ka šis ir visplašāk pazīstamais un pieņemtais teksts starp Eiropas valstīm, šī konvencija varētu kalpot kā pamats plašākām pārrunām par Eiropas satiksmes noteikumiem..

6.4

Tādējādi, priekšlikumam, kas ir izvirzīts, ir jāsaskaņo satiksmes noteikumi, kas veido lielākās daļas mūsdienu Eiropas satiksmes noteikumu kodolu — jo īpaši, bet ne tikai:

a)

vispārīgie autotransporta vadīšanas noteikumi: uzsākšana un braukšana, ātrumu pārslēgšana, daudzās satiksmes joslas un paralēlās joslas, ceļu krustojumi, apļi, distance starp ceļa apmali un ietvi, ātrums un distance starp transportlīdzekļiem;

b)

autovadītāja signāli;

c)

ātrums braucot (nav obligāti maksimālais ātruma ierobežojums);

d)

vispārīgie noteikumi par priekšroku krustojumos, uz apļa un starp transportlīdzekļiem;

e)

apdzīšana;

f)

braukšanas virzienu maiņa;

g)

reversēšana;

h)

pagriezieni par 180o;

i)

apstāšanās un automašīnas novietošana stāvvietā;

j)

transportlīdzekļu jauda un izmērs, pasažieru un preču pārvadāšana, pasažieru iekāpšana un izkāpšana, kraušanas operācijas;

k)

gaismas un to izmantošana;

l)

avārijas transports un speciālās joslas, piemēram, uz automaģistrālēm un līdzīgiem ceļiem, pārbrauktuves un joslas, kas paredzētas speciālam transportam, uz sliedēm, vai nē;

m)

pieļautā alkohola daudzuma līmenis asinīs un psihotropo vielu līmenis;

n)

drošības aprīkojuma izmantošana (drošības jostas, bērnu sēdeklīši/norobežojumi);

o)

obligātie dokumenti;

p)

ko darīt avārijas vai bojājumu gadījumā;

q)

standarta definīcijas un noteikumi, kas attiecas uz dažādiem koplietošanas ceļu izmantotājiem, jo īpaši, motocikliem, kvadrcikliem, tricikliem, mopēdiem, velosipēdiem, skrituļslidotājiem un skeitbordistiem un vadītājiem ar invaliditāti;

r)

noteikumi gājējiem un piesardzības pasākumi, kas jāievēro autovadītājiem;

s)

speciālie noteikumi, ka jāievēro autovadītājiem attiecībā uz sabiedrisko transportu un speciālo transportu; un

t)

dzīvnieki uz ceļiem.

6.5

Satiksmes noteikumiem ir jābūt papildinātiem un precizētiem, un ir jāizskaidro jebkādi izņēmumi, izmantojot ceļa zīmes, lai nodrošinātu informācijas daudzveidību, kas iespējams palielinās ceļu satiksmes drošību. Tādējādi, ir jābūt standarta ceļa zīmēm, formas, būtības, izvietojuma un priekšrocības ziņā, attiecībā uz satiksmes noteikumiem, pie kam ir jāraugās, lai tās saistībā ar to skaitu un drošību varētu tikt labāk izmantotas.

6.6

Ceļa zīmes nav vienīgā joma, uz kuru tiek mērķēts. Būtu arī lietderīgi saskaņot ceļu policijas signālus, gaismu signālus, autovadītāju signālus un ceļa apzīmējumus.

6.7

Satiksmes noteikumu vai ceļa zīmju neievērošana ir pārkāpums; tas ietver standarta noteikumus kontroles procedūrām, īpaši, lai noteiktu ātrumu, alkohola un psihotropo vielu līmeni asinīs. Lai kā, pirms šī, dalībvalstīm ir jāvienojas par to, kas ir pārkāpums, lai izvairītos no tā, ka viena darbība ir pārkāpums vienā dalībvalstī, bet citā — nē. Tādējādi, ir jāizveido pārkāpuma definīcija.

6.8

No tā izriet, ka ir svarīgi izpētīt un izveidot vienkāršotus mehānismus, lai veicinātu vienādu Eiropas satiksmes noteikumu interpretāciju, pieņemot, ka procedūrām, kas attiecas uz satiksmes noteikumu pārkāpumiem, ir jābūt ātrām, lai to standarti būtu efektīvi — pamatā ir nepieciešams vienkāršots process attiecībā uz jautājumiem, kas nosūtīti tiesai prejudiciālam nolēmumam.

7.   Vienots transportlīdzekļu reģistrācijas numurs visā Eiropā

7.1

Transportlīdzekļu reģistrācijas prasības, dokumenti un procedūras arī būtiski atšķiras starp dalībvalstīm. Iespēja virzīties pretim vienotam Eiropas transportlīdzekļu reģistram tika apspriesta atklātajā izskatīšanā, tika saņemts atbalsts no vairākām pusēm.

7.2

Turklāt, atklātajā izskatīšanā tika novērtēti arī centrālā Eiropas transportlīdzekļu īpašnieku reģistra plusi un mīnusi, kas varētu fiksēt arī citus galvenos punktus, kas attiecas uz transportlīdzekļiem, piemēram, nodevas, nodokļi un citas saistītās izmaksas, kopā ar dažādām īpašumtiesību/izmatošanas formām. Šajā kontekstā tika uzsvērtas šāda veida risinājuma priekšrocības tirdzniecībai ar transportlīdzekļiem, krāpšanai un transportlīdzekļu zādzību novēršanai Kopienas robežās, un lietas ierosināšanai autovadītājiem no citām dalībvalstīm, kuri ir izdarījuši satiksmes pārkāpumus.

7.3

Ir nojauta, ka ir nepieciešamie apstākļi, lai virzītos pretim vienota autotransporta reģistra ieviešanai, kas saistīts ar pašiem transportlīdzekļiem un nevis transportlīdzekļu īpašniekiem vai lietotājiem. Tā varētu pielietot pieredzi, kas jau iegūta no informācijas sistēmām par reģistrācijas numuriem un īpašnieku noteikšanu transportlīdzekļu apdrošināšanai (3. Direktīva).

7.4

Tādējādi būtu lielāka iespēja pirkt, apdrošināt un reģistrēt transportlīdzekli jebkurā dalībvalstī un tas būtu galvenais devums, lai atbalstītu pārrobežu tirdzniecību ar transportlīdzekļiem, cilvēku mobilitāti, tūrismu un vienota tirgus attīstību (18).

7.5

Bez tam, vienota Eiropas transportlīdzekļu reģistrācijas sistēma izrādās ir ārkārtīgi noderīga, papildus faktam, ka būs iespējams to uzstādīt bez pārmērīgi augstām izmaksām; tā sākotnēji piesaistīs milzīgas priekšrocības no viedokļa, ka: noteikt transportlīdzekļa dokumentu īpašnieku (īpašumtiesības vai cita likumīga vienošanās); likumīga drošība transportlīdzekļu darījumos; zādzības un krāpšanas novēršana; un vieglāk kontrolēt sodus par pārkāpumiem, kas veikti kādā no dalībvalstīm.

8.   Tiesiskais pamats un attiecīgais Kopienas dokuments

8.1

Pašreizējos apstākļos, EESK uzskata, ka vispiemērotākais juridiskais dokuments, lai izvērstu šā mēroga iniciatīvu, kas ir izklāstīta, būtu direktīva minimālai saskaņošanai.

8.2

Tiesiskajā pamatā šādas direktīvas pieņemšanai ir jāņem vērā iniciatīvas ietekme, kā līdzekli, lai pilnveidotu vienoto tirgu un palielinātu Eiropas cilvēku kustības brīvību Kopienas robežās.

9.   Secinājumi un ieteikumi

A)   Eiropas satiksmes noteikumi

9.1

EESK pieturās pie viedokļa, ka zināmā mērā ceļu satiksmes noteikumu likumdošanas saskaņošana ir ne tikai efektīvs veids, kā paātrināt vienota tirgus izveidi, bet arī padara drošāku automašīnu satiksmi.

9.2

Bez tam, EESK uzskata, ka šāda saskaņošana varētu arī veikt galveno ieguldījumu satiksmes drošības paaugstināšanā un negadījumu novēršanas sekmēšanā, tādējādi, nodrošināt daudz noturīgāku Eiropas cilvēku kustības brīvību.

9.3

EESK uzskata, ka ir nepieciešamie apstākļi, lai uzsāktu sagatavošanas darbus Kopienas likumdošanas iniciatīvai, ar iepriekš minētiem mērķiem, ņemot vērā dažādos viedokļus un grūtības, kas izklāstītas šajā atzinumā.

9.4

Komiteja saprot, ka pašreizējā situācijā, iespēju izmantot direktīvu minimālai saskaņošanai ir jāuzskata kā pirmo soli pretim Eiropas satiksmes noteikumu izveidei, izmantojot Vīnes konvenciju kā paraugu, definējot pamata satiksmes noteikumus, autovadītāju kvalifikāciju un autovadītāja tiesības, un pārkāpumu veidus un saistītos sodus.

B)   Vienotais Eiropas transportlīdzekļu reģistrs

9.5

EESK arī uzskata, ka likumīgā drošība autotransporta izmantošanā, jo tas atvieglo transportlīdzekļu izsekošanu, ievērojami iegūs no vienota Eiropas transportlīdzekļu reģistra izveides, kas būtu saistīts ar pašiem transportlīdzekļiem.

9.6

EESK arī uzskata, ka saistošais Kopienas dokuments varētu noteikt pamatu vienotas sistēmas izveidei Eiropas transportlīdzekļu reģistram, transportlīdzekļu reģistra sistēmas izveidei Eiropā, kas pamatā balstīta uz esošo pieredzi sadarbībā starp atbildīgajām valsts iestādēm.

9.7

Rezultātā, tā mudina Komisiju sākt izpēti, kas nepieciešama izmaksu un labuma analīzei attiecībā uz dažādām jomām, kas jāsaskaņo.

C)   Secinājumi

9.8

Tā iesaka Komisijai izmanot “Zaļo grāmatu”, lai uzsāktu publisku diskusiju par šo jautājumu, ar nolūku iegūt pēc iespējas vairāk ieinteresēto pušu viedokļus.

9.9

Pa to laiku, tā steidzina Komisiju, savukārt, turpināt iesāktās izpētes, ar nolūku pilnībā saskaņot lietas, kas attiecas uz braukšanu kopumā kā arī uzlabotu automašīnu drošību..

9.10

EESK vēlas pievērst dalībvalstu uzmanību nepieciešamībai un iekļaušanās laikā veikt aizvien vairāk spiedīgos pasākumus sadarbībai un saskaņošanai lietās, attiecībā uz ceļu satiksmes noteikumiem, negadījumu novēršanu, pirmo palīdzību/sākotnējiem pasākumiem, kas veicami nelaimes gadījumā un zaudējumu atlīdzināšanu.

9.11

EESK cer, ka Eiropas Parlaments pilnībā atbalstīs šo iniciatīvu un mudinās Komisiju un Padomi veikt pasākumus, kas nepieciešami šo mērķu sasniegšanai.

Brisele, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne–Marie SIGMUND


(1)  EK Līguma 39. pants un nākamie panti.

(2)  ES Līguma 2. panta 4. ievilkums un EK Līguma 61. pants un nākamie panti.

(3)  ES Līguma 2. Protokols.

(4)  EK Līguma 70. pants un nākamie panti.

(5)  EK Līguma 95. pants un nākamie panti.

(6)  Skatīt “ES Enerģija un Transports skaitļos”, ĢD Enerģija un Transports sadarbībā ar EUROSTAT (Eiropas Kopienu Statistikas birojs) (2003.).

(7)  Dott. Argante Righetti, Procuratore Pubblico, Bellinzona – Ticino, Criteri di applicazione delle norme di circolazione per i veicoli stranieri in caso di difformità fra la Convenzione di Ginevra e la legislazione interna degli Stati aderenti, Automobile Club di Perugia, 1961. gada 8-10. septembris.

(8)  Šis jautājums ir jāizvirza drīzumā notiekošajās Eiropas Satiksmes noteikumu dienās (Trīra Nr. V), 2004. gada oktobrī un 1. Eiropas Ceļu kongresā, kas notiks Lisabonā no 2004. gada 24. līdz 26. novembrim, par “Mobilitāti paplašinātajā Eiropā: problēmas un pienākumi” ceļu jomā.

(9)  Jo īpaši 1998. gada 17. jūnija Padomes akts ar ko izstrādā Konvenciju par vadītāja tiesību diskvalifikāciju (OV C 216, 10.07.98), 1998. gada 3. novembra Regula (EK) Nr. 2411/98 par mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju reģistrācijas dalībvalsts pazīšanas zīmes atzīšanu Kopienas iekšējā satiksmē, 1999. gada 29. aprīļa Direktīva 1999/37/EC un 2003. gada 23. decembra Direktīva 2003/127/EC par transportlīdzekļu reģistrācijas dokumentiem (OV L 138, 01.06.1999. un OV L 10, 16.01.2004), 2000. gada 26. jūnija Padomes rezolūcija par ceļu satiksmes drošības uzlabošanu (OV C 218, 31.07.2000), 2004. gada 6. aprīļa Komisijas ieteikums par ieviešanu ceļu satiksmes drošības jomā (OV L 111, 17.04.04), 2003. gada 23. decembra Komisijas Lēmums par tehniskajām prasībām attiecībā uz 3. panta īstenošanu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2003/102/EC, kas attiecas uz gājēju un citu ievainojamu satiksmes dalībnieku aizsardzību (OV L 31, 04. 02. 04), 2004. gada 11. februāra Direktīva 2004/11/EC par noteiktu kategoriju mehānisko transportlīdzekļu ātruma ierobežošanas ierīcēm vai līdzīgām uzstādītām ātruma ierobežošanas sistēmām (OV L 44, 14.02.04), 2004. gada 2. aprīļa Komisijas Lēmums par Padomes Direktīvas 72/166/EEC piemērošanu attiecībā uz transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas kontroli (OV L 105, 14.04.04), Priekšlikums 2003. gada 21. oktobra Direktīvai par vadītāja apliecībām (COM(2003) 621, galīgā red.), Priekšlikums Direktīvai par kopīgu noteikumu ieviešanu noteiktiem kravu autopārvadājumu veidiem (COM (2004) 47, galīgā red., 02.02.04), un Priekšlikums Regulai par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgajām robežām, attiecībā uz dalībvalstu dienestu, kas atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izsniegšanu, piekļuvi Šengenas Informācijas sistēmai (COM(2003) 510, galīga red., 21.08.2003). Tāpat, Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO/EEC) Regulām Nr. 39, 60, 62, 71, 73, 78, 101 un 103 ir tāds pats mērķis, nodrošināt informāciju (OV L 95, 31.03.2004).

(10)  Ceļu satiksmes noteikumu salīdzinošā izpēte un attiecīgās realizēšanas darbības Eiropas Savienības dalībvalstīs, ko veikusi TIS.PT, Consultores em Transportes, Inovação e Sistemas, S.A. un pabeigta 2004. gada februārī.

(11)  Salīdz. EESK Atzinums 304/2004 par Priekšlikumu Regulai, ar ko groza Konvenciju, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Līgumu par pakāpenisku kontroles atcelšanu uz kopīgajām robežām, attiecībā uz dalībvalstu dienestu, kas atbildīgi par transportlīdzekļu reģistrācijas apliecību izsniegšanu, piekļuvi Šengenas Informācijas sistēmai, kam ziņojuma sniedzējs bija Barros Vale kungs. Skatīt arī, inter alia, EESK Atzinumu 507/2004 par Priekšlikumu Direktīvai par vadītāja apliecībām (Pārstrādāts), kam ziņojuma sniedzējs bija Jan Simmons kungs, un EESK Atzinumu 207/2004 par Komisijas Paziņojumu par Informācijas un Komunikāciju tehnoloģijām drošiem un “attīstītiem” transportlīdzekļiem, kam ziņojuma sniedzējs bija V Ranocchiari kungs.

(12)  Piemēram, starp Portugāli un Vāciju ir spēkā 1926. gada Konvencija; starp Portugāli un Beļģiju – 1949. gada Konvencija; starp Vāciju un Beļģiju – 1968. gada Konvencija. Ir pat vēl vairāk piemēru, ja tiek ņemtas vērā jaunās dalībvalstis. Turpmākie piemēri ietver 1926. gada Konvenciju starp Vāciju, Īriju un Nīderlandi; 1949. gada Konvencija starp Nīderlandi, Portugāli un Zviedriju; un 1968. gada Konvencija starp Somiju, Itāliju, Austriju un Latviju. Šī dažādība sakņojas faktā, ka valstis pievienojas (vai nē) pēdējam dokumentam. Tādējādi, kad divas vai vairākas valstis paraksta pēdējo dokumentu, iepriekšējās konvencijas vairs nav spēkā starp tām, bet turpina būt spēkā attiecībā uz citām valstīm, kas nav parakstījušas pēdējo konvenciju.

(13)  Piemēram, Portugāle nesen pārstrādāja savus satiksmes noteikumus un Itālija ir tikko sākusi darīt to pašu.

(14)  Skatīt 10. atsauci.

(15)  Salīdzināt 2.4 un 4. punktu

(16)  Salīdzināt Eiropas Satiksmes drošības padomes ziņojumu par “Rentabliem ES satiksmes drošības pasākumiem” (2003) un gala ziņojumu par “Satiksmes drošības uzlabojumu izmaksu un labuma analīzi”, ko veica ICF Consulting, Ltd, Londona, 2003. gada 12. jūnijā.

(17)  Salīdzināt ar 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/52/EC par ceļu nodevu elektrisko sistēmu savstarpēju izmantojamību Kopienā (OV L 166, 30.04.04).

(18)  Daži izpētes grupas locekļi ieteica izvirzīt sistēmu, sakarā ar ko būtu iespējams pirkt un reģistrēt transportlīdzekli uz starptautiskā pamata, lai ietvertu to cilvēku gadījums, kuri, profesionālos nolūkos, ir dalībvalstīs īslaicīgi vai ir regulāri spiesti apmeklēt šo valsti.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/42


Atzinums par jūras transporta un jūrnieku komplektēšanas un apmācības veicināšanu (pašiniciatīvas atzinums) Administrators: Luís Lobo

(2005/C 157/05)

2004. gada 29. janvārī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nolēma sastādīt atzinumu pati pēc savas iniciatīvas saskaņā ar sava reglamenta 29. noteikuma 2. punktu par Jūras transporta un jūrnieku komplektēšanas un apmācības veicināšanu.

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2004. gada 5. oktobrī. Ziņojuma sniedzējs bija Chagas kgs.

Savā 413. plenārajā sesijā 2004. gada 15. un 16. decembrī (2004. gada 15. decembra sanāksmē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar 137 balsīm par un 5 atturoties pieņēma sekojošo atzinumu.

1.   Ievads

1.1

1996. gadā Eiropas Komisija un ES Ministru Padomes Īrijas prezidentūra organizēja Dublinā starptautisku konferenci ar nosaukumu “Vai Eiropas Savienības jūrnieks ir apdraudēta suga?” Konference atzina, ka Eiropas jūrnieki ir būtiski nozīmīgi Eiropas jūrniecības nozare ilgtspējas nodrošināšanā. Tika izvirzīta virkne priekšlikumu, kā atjaunot pietiekamā skaitā augsti profesionālu jūrnieku bāzi. Tajā pašā gadā Komisija savā paziņojumā “Ceļā uz jaunu jūras transporta stratēģiju” (1) sniedza situācijas analīzi. Tās pārdomas tika iekļautas arī 1997. gada 24. marta Rezolūcijā par jaunu stratēģiju, kā palielināt Kopienas kuģniecības konkurētspēju (2). Eiropas Savienības Ministru Padome apstiprināja Komisijas paziņojumu un cita starpā atzina, ka nepieciešami pozitīvi pasākumi, lai veicinātu Kopienas jūrnieku nodarbinātību.

1.2

Komisija Paziņojumā par jūrnieku apmācību un komplektēšanu (3) ir atzinusi krasu samazinājumu labi apmācīta personāla, īpaši virsnieku, piedāvājumā beidzamo divu dekāžu laikā. Kopš 1980-to gadu sākuma gan ES flote, gan ES jūrnieku skaits ir ievērojami samazinājies. Tomēr plāna pasažieru un prāmju nozare ES ir izņēmums, ko turpina apkalpot galvenokārt ES karoga kuģi, kuru komandas pārsvarā veido ES pilsoņi. Nozare, dalībvalstis un Komisija ir pievērsusies jautājumam par sarūkošo ES jūrnieku skaitu līdz ar augsti kvalificētu jūrnieku trūkumu virknē gadījumu, tomēr pasākumi, kas noteikti, lai apturētu un vērstu par labu šādu samazinājumu, lielākoties bijuši neefektīvi.

1.3

Virkne pētījumu un pētniecības projektu ir mēģinājuši noteikt un adresēt ES jūrnieku skaita samazināšanos. Tie sevī ietvēruši:

1996. gada pētījumu par jūrniecības profesijām Eiropas Savienībā (finansējusi Komisija);

1998. gada FST/ECSA kopīgo pētījumu (finansējusi Komisija) (4);

METHAR  (5) pētniecības projektu un METNET  (6) pētniecības projektu (abus finansējusi Eiropas Komisija saskaņā ar Transporta RTD programmu attiecīgi 4. un 5. sistēmas ietvaros).

1.4

BSJP/SKF 2000. gada personālā sastāva atjaunināšanas ziņojums (7), publicēts 2000. gada aprīlī, iespējams, uz šo dienu ir vispusīgākais pētījums par visaptverošu tirdzniecības flotes jūrnieku piedāvājumu un pieprasījumu. Tajā tika lēsts, ka pastāv 16 000 virsnieku vai 4 % darbaspēka deficīts. Perspektīvas attiecībā uz virsniekiem 2010. gadā atkarībā no izaugsmes, komplektēšanas prasmes, zudumu un paplašinātas apmācības pēc jutīguma analīzes rāda vai nu aptuveni 11 % pārpalikumu vai 24 % deficītu. Sagaidāms, ka nākamais informācijas atjauninājums 2005. gadā uzrādīs deficītu. Saskaņā ar FST/ECSA kopīgo pētījumu 1998. gadā (8), ES visnopietnākajā veidā ietekmējis aplēstais kādu 13 000 virsnieku trūkums 2001. gadā, kas līdz 2006. gadam sasniegs aptuveni 36 000 lielu virsnieku skaitu.

1.5

Nesenais pētījums (9), ko Apvienotajā Karalistē veikusi Kārdifas universitāte un ko pasūtījis Transporta departaments, Kuģniecības kamera un Jūras sabiedrība, ir noteicis ievērojamu iztrūkumu attiecībā uz augsti kvalificētu jūrnieku skaitu, kas var aizpildīt darba vietas piekrastes kuģniecības nodarbinājumā Apvienotajā Karalistē.

1.6

Komisija ir atzinusi, ka īsi jūras ceļi ir transporta sistēmas neatņemama sastāvdaļa (10). Lai gan pieņemta virkne iniciatīvu īsu jūras ceļu veicināšanas nolūkā, īpaši saistībā ar Kopienas ietvaru valsts palīdzībai kuģniecības sektorā, tas nav devis nekādu vērā ņemamu reālu uzlabojumu attiecībā uz ES jūrnieku nodarbinātību. Kaut arī reģistrētā tonnāža dažās dalībvalstīs vairs nesamazinās un dažās ir radusies tonnāžas palielināšanās, taču ES jūrnieku skaits turpina samazināties.

2.   Komisijas ieteikumi jūrnieku komplektēšanas un apmācības un jūras transporta veicināšanā (11)

2.1

Atzīstot, ka nodarbinātība un apmācība ir divi jautājumi, par kuriem primāri atbildīgas ir dalībvalstis, Komisija ir noteikusi un izvirzījusi ieteikumus attiecībā uz prioritāru darbību:

a)

pienācīga esošo Kopienas un starptautisko likumu piemērošana attiecībā uz dzīves un darba apstākļiem un klāja darba kvalitāti, lai uzlabotu sociālos apstākļus kā augstas kvalifikācijas personāla komplektēšanas un saglabāšanas līdzekli;

b)

atzinusi pieaugušo konkurenci no lētāka ārpus ES valstu darbaspēka puses plāna pasažieru prāmju pakalpojumos Eiropas Savienībā. Risinājuma atrašana šai problēmai izvirzīja nepieciešamību sociālajiem partneriem veikt paralēlus pasākumus;

c)

dalībvalstis un sociālie partneri organizē saskaņotas apzināšanās kampaņas valstu un Eiropas līmenī, lai atjaunotu kuģniecības nozares tēlu un sniegtu jauniešiem faktus par iespējām un līdzdalību jūrniecības karjerā;

d)

kuģu īpašnieki izzina iespējas attiecībā uz dzīves un darba apstākļu uzlabošanu, ieskaitot dežūru grafikus un atlīdzību;

e)

nodrošina augsti kvalitatīvas jūras apmācības saglabāšanu ES kopā ar dalībvalstīm un sociālajiem partneriem, nodrošinot pietiekamu skaitu apmācību vietu uz kuģa;

f)

dalībvalstis un sociālie partneri izpēta un izmanto to iespēju priekšrocības, kādas piedāvā Kopienas instrumenti, kas ir pieejami attiecībā uz finansiālo atbalstu jūras apmācībā;

g)

sniedza atzinumu, ka Kopiena var atbalstīt nozares pūliņus, lai vērstu par labu pašreizējo ES jūrnieku iztrūkumu, sponsorējot virkni ad hoc pētniecības projektu ar 6. sistēmas programmas starpniecību.

2.1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja izteica atzinumu (12), ka visiem tiem, kuriem bija adresēts Komisijas paziņojums par jūrnieku apmācību un komplektēšanu, būtu rūpīgi jāievēro atzinuma ieteikumi. Jo īpaši tika izdarīta atsauce uz dalībvalstīm, kurām pēc iespējas pilnīgāk jāizmanto valsts palīdzības jūras transportā, kā arī citi pastāvoši ES palīdzības pasākumi. Komiteja vērsa uzmanību uz klāja dzīves un darba apstākļu uzlabošanas, attiecīgo starptautisko standartu ratifikācijas un ieviešanas nepieciešamību, kā arī uz to, ka vajadzības gadījumā jāveic atbilstoša darbība, lai veicinātu jūrniecības profesiju sociālo, prestiža un darba apmierinātību. Tāpat Komiteja vērsa uzmanību uz profesionālas sadarbības un veicināšanas no dalībvalstu un sociālo partneru puses vajadzību.

2.2

Atzīstot, ka jūras transports ir jautājums, par kuru primārā atbildība jāuzņemas dalībvalstīm, Komisija ir noteikusi un izvirzījusi ieteikumus attiecībā uz prioritāro darbību. Lai gan uzsvars likts uz īslaicīgu došanos jūrā, pasākumi neaprobežojas tikai ar šo sektoru.

a)

tiesiskā darbība ietver direktīvas par noteiktām formalitātēm, kādas jāievēro kuģiem, iebraucot dalībvalstu ostās un/vai izbraucot no tām (IMOFAL), ieviešanu, Marko Polo ieviešanu, jauktas transportu sistēmas kraušanas iekārtu, jūras motorceļu standartizāciju un saskaņošanu un kuģniecības vides aizsardzības noteikumu ievērošanas uzlabošanu;

b)

tehniskā darbība ietver Muitas procedūru rokasgrāmatu piekrastes kuģniecībai, šķēršļu noteikšanu un likvidēšanu, lai padarītu piekrastes kuģniecību veiksmīgāku, valstu likumu saskaņošanu un Kopienas muitas procedūru datorizāciju, kā arī pētniecisko un tehnoloģisko attīstību;

c)

operatīvā darbība ietver “vienas pieturas” administratīvos veikalus, piekrastes kuģniecības koordinācijas punktu svarīgās nozīmes nodrošināšanu, piekrastes kuģniecības veicināšanas centru labas funkcionēšanas un konsultāciju nodrošināšanu, piekrastes kuģniecības kā veiksmīgas transporta alternatīvas tēla popularizēšanu un statistiskās informācijas vākšanu.

2.2.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalstīja Komisijas paziņojumu atzinumā (13) par darbības programmu piekrastes kuģniecības veicināšanā. Tomēr Komiteja vērsa uzmanību uz nepieciešamību novērst sašaurinājumus, lai piekrastes kuģniecību varētu iesaistīt jauktā transportsistēmā. Tika izteiktas bažas par virkni ar to saistītu jautājumu. Komiteja uzsvēra arī nepārtrauktas veicamo darbību uzraudzīšanas svarīgumu.

3.   Padomes ieteikumi jūrnieku komplektēšanas un apmācības un jūras transporta veicināšanā

3.1

Padome atzina (14) Komisijas paziņojuma par “jūrnieku apmācības un komplektēšanas” (15) vispārējo struktūru un politikas virzienus. To darot, Padome atzina kuģniecības nozīmību pasaules un Kopienas iekšējā tirdzniecībā. Turklāt Padome atzina, ka jūras transports ir visefektīvākais, videi nekaitīgākais un lētākais transporta veids.

3.2

Atzīstot kuģniecības konkurējošo raksturu, Padome uzsvēra arī pazeminātu standartu kuģniecības apkarošanas svarīgumu, gan inkorporējot starptautiskos standartus vai aizpildot robus starptautiskajā likumdošanā, tādējādi uzsverot spēkā esošās likumdošanas ieviešanas un īstenošanas svarīgumu, ieskaitot likumdošanu, kas attiecas uz dzīves un darba apstākļiem, jo jūrnieki ir kuģa drošības pamata elementi.

3.3

Padome jo īpaši atzina cilvēkfaktora nozīmību kvalitatīvā kuģniecībā un nepieciešamību pozitīvi ietekmēt sabiedrisko domu, attiecībā gan uz jūrniecības kā karjeras tēlu, gan uz tās pievilcību.

3.4

Padome turklāt atzina Kopienas vadlīniju attiecībā uz valsts palīdzību jūras sektorā pozitīvo ietekmi un tās nozīmību dalībvalstu flotu konkurētspējas uzturēšanā un dalībvalstu reģistros uzskaitīto kuģu skaita palielināšanā.

3.5

Atzīstot jūras transporta svarīgumu, Padome noteica un izvirzīja ieteikumus cita starpā attiecībā uz ssekojošiem specifiskiem jautājumiem:

a)

pēc iespējas ātrāka pārskatīto Kopienas vadlīniju attiecībā uz valsts palīdzību jūras sektorā izstrāde, lai nodrošinātu jūras zināšanu konkurētspējas un veicināšanas, kā arī Eiropas jūrnieku nodarbinātības uzturēšanu;

b)

dalībvalstīm uzlabot kuģniecības tēlu;

c)

turpmāka kvalitatīvas kuģniecības popularizēšana ar stingrāku IMO un ILO juridisko instrumentu, kā arī Kopienas likumdošanas ievērošanu, karoga statusa ieviešanu (FSI) un ostu stāvokļa kontroli (PSC);

d)

iespējas, kā izveidot Eiropas kvalitātes apbalvošanas sistēmu, atzīstot kvalitatīvi strādājošus operatorus, kas ievēro cita starpā drošuma, jūrnieku dzīves un darba apstākļu, drošības un vides aizsardzības standartus, kā arī stimulus, kā veicināt kvalitatīvu kuģniecību;

e)

apsveica Komisijas nodomu sniegt ziņojumu par iespējamo specifiskas atzīšanas procedūru attīstību attiecībā uz kompetences sertifikātiem Kopienas ietvaros, ievērojot STCW prasības;

f)

sociālo partneru ieguldījums dalībvalstu un Komisijas pūliņos jaunu cilvēku piesaistīšanā jūrniecības profesijām, ieskaitot pievilcīgu darba un apmaksas apstākļu radīšanu. Tajā jāietver arī sieviešu nodarbinātības veicināšana jūrā, kā arī uz sauszemes;

g)

kuģu īpašniekiem nodrošināt un saglabāt pietiekamu nodarbinātības līmeni ES pilsoņiem savu kuģu komandās un savās uzņēmējsabiedrībās; jo īpaši karjeras popularizēšanā ar mobilitātes, izvirzīšanās un turpmākas nodarbinātības perspektīvām, parakstot karjeras līgumus ar jaunajiem virsniekiem. Tas jāpapildina ar uzlabojumiem darba un dzīves apstākļos, izmantojot moderno tehnoloģiju un sakaru līdzekļu sniegtās priekšrocības;

h)

konvenciju svarīgums attiecībā uz darba standartiem, t. i., ILO konvenciju svarīgums.

4.   Eiropas Parlamenta viedokļi attiecībā uz jūrnieku komplektēšanas un apmācības un jūras transporta veicināšanu

4.1

Virknē gadījumu Eiropas Parlaments ir adresējis jautājumu par jūras transporta un jūrniecības profesiju popularizēšanu. Jo īpaši savā nesenajā rezolūcijā par drošuma uzlabošanu jūrā (P5_TA_PROV(2004)0350) pēc negadījuma ar tankkuģi Prestige pie Spānijas Galīsijas krastiem, virkne priekšlikumu, ja tos īstenotu, sniegtu ievērojamu ieguldījumu, tiešu vai netiešu, ES kuģniecības veicināšanā, sniedzot labumu gan ES kuģu īpašniekiem, gan ES jūrniekiem.

4.2

Citu starpā EESK ar interesi atzīmē sekojošus šajā ziņojumā iekļautos ieteikumus:

4.2.1

“[EP] mudina uz visaptverošu un kohezīvu Eiropas jūras politiku, kuras uzdevums būtu Eiropas jūras drošuma zonas radīšana; uzskata, ka šai politikai jābalstās uz sekojošiem pasākumiem:

pazemināta standarta kuģu aizliegšana;

jūrnieku dzīves un darba apstākļu un apmācības uzlabošana …”

4.2.2

“[EP] uzsver, ka drošuma interesēs jūrā ir būtiski, lai jūrnieki saņemtu algu, kas piešķir vērtību viņu darbam, un lai tiktu izbeigta pārmērīgā ekspluatācija, kāda pastāv uz daudziem kuģiem; aicina Komisiju strādāt pie šīs profesijas harmonizēšanas un augstāka statusa Eiropas mērogā ar likumdošanas starpniecību, un šajā sakarā darboties IMO ietvaros.”

4.2.3

“[EP] aicina izstrādāt pasākumus, kā celt jūras profesiju prestižu un padarīt tās pievilcīgākas jaunu cilvēku vispār un jo īpaši jauno eiropiešu acīs.”

5.   Vispārēji komentāri un novērojumi

5.1

Atzīstams, ka kuģniecībai kā daļai no aktīvas ilgtspējīgas attīstības programmas ES ietvaros ir būtiska nozīme. Jūras transporta nozīmīgums tika noteikts Komisijas Baltajā grāmatā ar nosaukumu “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks izlemt” (16) un izcelts jūras politikas dokumentā ar nosaukumu “Eiropas Savienības likumdošana un uzdevumi attiecībā uz jūras transportu” (17).

5.2

Kuģniecība ES eksportā/importā dod 40,7 % vērtības ziņā un 69,9 % svara ziņā (18). Dalībvalstīm ar salu statusu šie rādītāji ir ievērojami augstāki. Jūras transports ir visnozīmīgākais transporta veids attiecībā uz ES ārējo tirdzniecību.

5.3

Kopienas iekšējā tirdzniecībā kuģniecība dod 12 % vērtības ziņā un 19,7 % svara ziņā (19). Attālajām salām un dažiem reģioniem šie rādītāji ir ievērojami augstāki, jo īpaši Apvienotajai Karalistei un Īrijai, kas ir gandrīz pilnībā atkarīgas no jūras transporta attiecībā uz savu ekonomisko labklājību un uzplaukumu.

5.4

Veselīga un elastīga kuģniecības nozare dod savu ieguldījumu citu transporta veidu veicināšanā. Bez tam veiksmīga kuģniecības industrija palīdz stiprināt un palielināt visu jūrniecības sektoru kopumā. Jo īpaši prasības ievērošana attiecībā uz apmācītiem, augsti kvalificētiem jūrniekiem, lai tie spētu pāriet darbā pakalpojumu, finanšu, izklaides un ražošanas apakšsektoros. Lai gan pastāv kāda aizvietošanas elementa iespēja, alternatīvas apmācības metodes ne vienmēr ir vēlamas vai iespējamas.

5.5

Nepieciešams izstrādāt atšķirības dienesta pakāpju un virsnieku starpā. Šķiet, ka kuģu īpašnieki vairāk tiecas nodarbināt ES virsniekus, neraugoties uz augstajām darba izmaksām.

5.6

Ievērojams skaits ES virsnieku ir nodarbināti jūrā augsta riska un augstas vērtības zonās, un augstākajos posteņos visā nozarē uz visdažādākajiem kuģiem jūrā. Šādu cilvēku pieredze tiek ekstensīvi izmantota gan kuģniecības firmās, gan flotu vadībā kā ES ietvaros, tā arī ārpus tās.

5.7

ES ierindas jūrniekus lielā skaitā nomainījuši ārpus ES valstu jūrnieki uz ES reģistrētiem kuģiem. Pieaugoša ES ierindas jūrnieku nodarbinātība ir saistīta ar speciālistu kuģiem, ieskaitot tos, kuri izvietoti darbā ārzonas enerģijas sektorā. Tas ir kuģu īpašnieku veikto izmaksu samazināšanas pasākumu rezultāts, kuri tādējādi mēģināja samazināt savas darba izmaksas, lai paliktu konkurētspējīgi un/vai celtu savu rentabilitāti.

5.8

Atzīts, ka jūras ostas ir svarīgi transporta mezgli, kas ir būtiski dalībvalstu tirdzniecības un ekonomiskās attīstības sekmēšanā. Jūras ostu kā transporta mezglu nozīmību pamato statistikas dati, kas iekļauti Eiropas Jūras ostu organizācijas gada pārskatā par 2003. gadu (20). ES jūras ostas balstās uz augsti kvalificētu un pieredzējušu jūrnieku darbu virknē amatu. Lai gan jūras stūrmaņi un ostu meistari ir viegli identificējama grupa, pieredzējuši jūrnieki ir nodarbināti ostas pārvaldībā un loģistikas darbā.

5.9

ES ievērojamas ieņēmumu summas rodas speciālistu kuģniecības pakalpojumu sniegšanas darbā. Papildus tiešai flotu vadībai un darbībai tas attiecas arī uz tādām jomām kā brokeru darbs, juridiskie un finansiālie pakalpojumi.

5.10

Iekārtu ražošana, ieskaitot drošības iekārtas kuģiem un izklaides nozarei, ir svarīga ES. Virkne bijušo jūrnieku ir nodarbināta šajā apakšsektorā gan izstrādes darbā, gan pārdošanā.

5.11

Kuģu būve, lai gan tā cieš no ārējas konkurences, jo īpaši no Tālajiem Austrumiem, ir svarīga dažu dalībvalstu un reģionu ekonomikā. Tagad darbs galvenokārt koncentrēts uz kara kuģu, kruīzu kuģu un augsti specializētu kuģu būvi. Tā ir nozīmīga darbība arī attiecībā uz kuģu remontu, kā arī ārzonas enerģijas sektora nodrošināšanā.

5.12

Tāpat ir ievērojams pieprasījums pēc augsti kvalificētiem un pieredzējušiem jūrniekiem ES dalībvalstu regulējošajās institūcijās. Tāds personāls ir būtisks, lai nodrošinātu atbilstošu kuģu FSI un PSC inspekciju, lai nodrošinātu dzīvības drošumu jūrā un jūras vides aizsardzību.

5.13

Kopienas jūras koledžas nodrošina augstu izglītības/apmācības standartu ārpus ES valstu pilsoņiem, tādējādi sekmējot kuģniecības drošību, dzīvības drošumu jūrā un jūras vides aizsardzību.

5.14

Augsti kvalificēti un pieredzējuši ES jūrnieki ir pieprasīti ilgstpējīgas jūras infrastruktūras attīstībā un ar pakalpojumiem saistītās apakšnodaļās. Kopējais no ECSA/ETF saņemtais projekta priekšlikums (21) par karjeras ceļu veidošanu ar jūru saistītajās nozarēs ir ticis pieņemts un secinājumiem būtu jābūt 2005. gada laikā.

5.15

Nav pietiekamu pierādījumu tam, lai domātu, ka jaunie ES pilsoņi nevēlas uzsākt karjeru kuģniecības nozarē. Tur, kur notiek efektīvas popularizēšanas kampaņas, piedāvājot iespējas kuģniecības nozarē, tās piesaista ievērojamu skaitu kandidātu.

6.   Jūras profesija

6.1

Atzīts, ka darbaspēks arvien vairāk noveco un pašreizējie komplektēšanas līmeņi ir nepietiekami, lai nomainītu pašreizējo ES jūrnieku skaitu. Vēl jo vairāk tas attiecas uz vecākajiem virsniekiem, kuri netiek nodarbināti tikai uz Es karoga kuģiem vien, bet ir pieprasīti arī uz ārvalstu karogu kuģiem. Ņemot vērā laiku, kāds nepieciešams, lai apmācītu šādas personas un lai tās apgūtu nepieciešamo pieredzi, jāatzīst, ka dažās dalībvalstīs situācija šobrīd kļūst kritiska.

6.2

Jūrniecības kā karjeras pievilcība visās ES dalībvalstīs ir ievērojami atšķirīga. Tas var būt atšķirīgu ekonomisko apstākļu, ģeogrāfiskā novietojuma vai kultūras rezultāts.

6.3

Izteikta doma, ka jaunieši arvien vairāk nevēlas pavadīt ilgu laiku jūrā, jo tas tiek uzskatīts par sociāli un finansiāli neizdevīgu. Tomēr ir dažas profesijas, kas piedāvā pagarinātus atvaļinājuma periodus, lai būtu iespēja iesaistīties atpūtas pasākumos un doties ceļojumos.

6.4

Pastāv empīrisks pierādījums no Apvienotās Karalistes, kas liek domāt, ka tur, kur notiek efektīvas popularizēšanas kampaņas, veidojot palielinātu karjeras izpratni kuģniecības nozarē, ir pietiekams skaits jauniešu, kuri piesakās uz piedāvātajām apmācībām profesijā.

6.5

Jūras infrastruktūras nozaru ilgtspējas interesēs un kā daļa no popularizēšanas kampaņas, lai iesaistītu jauniešus jūras profesijās, ir būtiski piedāvāt “karjeru kuģniecībā” pretstatā “karjerai jūrā”. Tāda rīcība parāda plašākas iespējas, kas ir pieejamas, un samazina jauniešu un vecāku pretestību karjerai šajā nozarē.

6.6

Jūras izglītībai un apmācībai, lai gan tā atbilst STCW konvencijas un ISM kodeksa noteikumiem, nepieciešams nodrošināt to, lai kursi atbilstu modernām prasībām, ievērojot nozares vajadzības un sagatavojot indivīdu tehnoloģiskām pārmaiņām.

6.7

Zvejniecības nozares jūrnieki un militārie jūrnieki nodrošina noderīgu, taču ierobežotu papildu darbaspēka bāzi kuģniecības nozarē. Ņemot vērā gan samazinājumu zvejniecības nozarē, gan ES Jūras spēku samazinājumu, to, kuri būtu pieejami nodarbinātībai kuģniecības sektorā, vai nu jūrā, vai uz sauszemes, skaits kļūst arvien mazāks. Būtisks ES zvejniecības flotes apjoma samazinājums, visticamāk, tomēr nedos ievērojamu skaitu papildinājuma, ievērojot šī darbaspēka novecošanu.

6.8.

ES ierindas jūrnieku skaita saglabāšana ir arī nozīmīga jūrniecības zināšanu bāzes saglabāšanai ES. Bez tam, pie attiecīgas tālākmācības, tas var būt vērtīgs avots oficieru posteņu aizpildīšanai.

7.   Jūras transports

7.1

Atzīts, ka bijusi virkne iniciatīvu, lai popularizētu piekrastes kuģniecību dalībvalstīs. Dažos gadījumos šī kuģniecība vēl ir tikai pašā savas attīstības sākumā, un rezultāti vēl tikai gaidāmi. Tomēr jādomā, ka dalībvalstu starpā pastāv ļoti niecīga sadarbība. Tādas iniciatīvas kā “Jūras motorceļu” popularizēšana ir noderīgas, paplašinot kuģniecības profilu. Nepieciešams iesaistīt visas dalībvalstis kooperatīvos pasākumos, lai jūras transportu izmantotu vispilnīgākajā veidā.

7.2

Atzīstot, ka valsts palīdzības vadlīnijas attiecībā uz pasākumu atbalstīšanu kuģniecībā ir būtiskas, lai nodrošinātu godīgu konkurenci dalībvalstu starpāun liekāku konkurētspēju, šādu pasākumu efektivitāti varētu apšaubīt, ņemot vērā nepārtraukto ES jūrnieku nodarbinātības samazināšanos.

7.3

Ir liecības, kas liek domāt, ka dažas dalībvalstis pilnībā neizmanto noteikumus, kādi tagad pastāv saskaņā ar valsts palīdzības vadlīnijām. Turklāt jādomā, ka ir arī zināms gribas trūkums veikt izmaiņas tur, kur vai nu pastāv ierobežojumi, vai arī tiek uzskatīts, ka tādi pastāv.

7.4

Atzīstot, ka dalībvalstis pašas atbild par kuģniecības veicināšanu, liekas, ka jebkādas centralizētas koordinācijas trūkums kavē attīstību. Tā rezultātā tādām iniciatīvām kā Marko Polo vai Jūras motorceļi, kas izstrādātas, lai popularizētu piekrastes kuģniecību, vēl nav bijusi pilna efektivitāte.

8.   Ieteikumi

8.1

Komisijai jāveic attiecīgs darbs un jāizstrādā ieteikumi:

a)

jānovērtē esošie pasākumi, kas izstrādāti, lai rosinātu jūras transporta veicināšanu dalībvalstīs;

b)

jānovērtē esošie pasākumi, kas izstrādāti, lai rosinātu jūrnieku rekrutēšanu un apmācību dalībvalstīs;

c)

jānosaka ES jūrnieku skaits, kāds nepieciešams, lai uzturētu jūras infrastruktūru un radniecīgas industrijas;

d)

jāizpēta spēkā esošo valsts palīdzības vadlīniju noteikumu darbība un piemērotība, saistībā ar pirmo sertifikātu kvalifikāciju. Bez tam jāizpēta noteikumi par apmācību saikni ar 2. un 3. STCW sertifikāta līmeni attiecībā uz dienestu/apmācību, esot nodarbinātam uz kuģa;

e)

jānodrošina, lai tiktu noteiktas prioritātes, kas rosinātu ES pilsoņu kā jūrnieku komplektēšanu, apmācību un paturēšanu.

8.2

Dalībvalstīm jāveic attiecīga darbība un jāizstrādā rekomendācijas:

a)

jānodrošina, lai pamata ILO un konsolidētās konvencijas, IMO konvencijas atbilstoši grozījumiem un ES direktīvas tiktu ieviestas un ievērotas tā, lai būtu iespējama atbilstoša nodarbinātība un dzīves apstākļi;

b)

jānodrošina atbilstošs finansiālais atbalsts apmācībām, vispilnīgākajā veidā izmantojot spēkā esošās valsts palīdzības vadlīnijas. Tam sevī jāietver, kur vien tas iespējams, nodokļu un sociālās drošības režīmu lietojums;

c)

jānosaka jebkādi turpmākie pasākumi, kas nepieciešami, lai rosinātu ES jūrnieku komplektēšanu un apmācību;

d)

jāstrādā ar sociālajiem partneriem, lai īstenotu efektīvas veicināšanas kampaņas, rosinot jauniešus uzsākt karjeru kuģniecības nozarē;

e)

jānodrošina, lai būtu pieejams atbilstošs finansējums augstas kvalitātes izglītības/apmācības iestāžu nodrošināšanā, sagatavojot jūras speciālistus;

f)

jārosina plašāks atbalsts attiecībā uz to jūrnieku apmācību, kas saistīti ar jūras nozarēm;

g)

jānodrošina nepieciešamā transporta struktūra tā, lai veicinātu un izvērstu kuģniecības izmantojumu;

h)

jāpopularizē jūras transporta kā videi visnekaitīgākā transporta veida lietojums;

i)

jānodrošina tāds kuģu diapazons, kas atbilst stratēģiskajām un ekonomiskajām vajadzībām;

j)

jānodrošina, lai netiktu ieviesti tādi pasākumi, kas diskriminētu jūrniecības profesiju, un jālikvidē tādi pašreizējie pasākumi, kas mēģina diskriminēt jūrniekus, it īpaši kapteiņus.

8.3

Eiropas Parlamentam un Padomei būtu:

a)

jāveicina Komisijas priekšlikumi attiecībā uz pasākumiem, kuros tiek popularizēts jūras transports;

b)

jāveicina Komisijas priekšlikumi attiecībā uz pasākumiem, kuros tiek veicināta jūrnieku rekrutēšana un apmācība;

c)

jāvēro Komisijas darbība attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti jūras transporta popularizēšanai;

d)

jāvēro Komisijas darbība attiecībā uz pasākumiem, kas paredzēti jūrnieku komplektēšanas un apmācības veicināšanai.

8.4

Kuģu īpašniekiem jāveic attiecīga darbība, lai:

a)

nodrošinātu atbilstošu nodarbinātību un sociālos apstākļus, kas rosinātu augsti kvalificētu ES jūrnieku komplektēšanu un paturēšanu;

b)

censtos komplektēt augsta kalibra indivīdus un nodrošinātu atbilstošu apmācību;

c)

nodrošinātu atbilstošu skaitu apmācību vietu un pēc tam darba vietu, lai nodrošinātu ES vecāko virsnieku piedāvājumu;

d)

izpētītu veidus, kā attīstīt kuģniecību ES iekšējam tirgum un ārējam tirgum.

8.5

Arodbiedrībām jāveic attiecīga darbība, lai:

a)

veicinātu karjeras kuģniecības nozarē;

b)

censtos nodrošināt ES jūrnieku augstu profesionālo stāvokli;

c)

ietvertu līdzdalību kuģniecības nozares veicināšanā, ieskaitot piekrastes kuģniecības veicināšanu.

Brisele, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  COM(96) 81 galīgā red., 08.04.1997

(2)  OV C 109, 08.04.1997., 1. lpp.

(3)  COM(2001) 188 galīgā red., 06.04.2001; EESK atzinums: OV C 80, 03.04.2002, 9. lpp

(4)  Avots: Transporta strādnieku apvienību federācijas Eiropas Savienībā un Eiropas Kuģu īpašnieku asociācijas (ECSA) kopīgais pētījums: “Nodarbinātības iespēju uzlabošana ES jūrniekiem: pētījums jūrnieku apmācības un izglītības prioritāšu noteikšanā” (1998)

(5)  METHAR: Eiropas jūras izglītības un apmācības programmu saskaņošana

(6)  METNET: Tematiskais jūrnieku jūras izglītības, apmācības un mobilitātes tīkls

(7)  BSJP (Baltijas un starptautiskā jūras padome)/SKF (Starptautiskā Kuģniecības federācija) 2000. gada personālā sastāva atjaunināšana – jūrnieku pieprasījums un piedāvājums visā pasaulē – 2000. gada aprīlis

(8)  Skatīt 3. zemsvītras piezīmi

(9)  Avots: pētījums ar nosaukumu “Apvienotās Karalistes ekonomikas prasības attiecībā uz cilvēkiem ar jūrniecības darba pieredzi 2003. gadā”, ko pasūtījis Transporta departaments, Kuģniecības kamera un Jūras sabiedrība Apvienotajā Karalistē un ko uzņēmusies Kārdifas universitāte.

(10)  COM(2003) 155 galīgā red., 07.04.2003.

(11)  Skatīt 4. atsauci.

(12)  EESK 2002. gada 3. aprīļa Atzinums OV C 80, 9. lpp.

(13)  EESK 2004. gada 5. februāra Atzinums OV C 32, 67. lpp.

(14)  Padomes 2515. sēde 05.06.2003., 9686/03 (Presse 146)

(15)  skatīt 1. atsauci

(16)  Baltā grāmata “Eiropas transporta politika 2010. gadam: laiks izlemt” – Eiropas Komisija, 2001. gads

(17)  Jūras politika “Eiropas Savienības likumdošana un uzdevumi attiecībā uz jūras transportu” – Eiropas Komisija, 2002. gads

(18)  ES enerģija un transports skaitļos, statistikas kabatas grāmatiņa 2003. gadam – Eiropas Komisija

(19)  Skatīt 16. atsauci

(20)  Eiropas Jūras ostu organizācijas gada pārskats par 2003. gadu

(21)  Priekšlikums kopīgam ECSA/ETF projektam par karjeras ceļu veidošanu ar jūru saistītajās nozarēs 2004. gadā


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/48


Atzinums par Komisijas lēmumprojekts par EK Līguma 86. panta pielietošanu attiecībā uz valsts subsīdijām, kas tiek piešķirtas noteiktiem uzņēmumiem kā kompensācija par vispārējo sabiedrības ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanu un Komisijas Direktīvas projektu par grozījumiem Direktīvā 80/723/EEC par dalībvalstu un sabiedrisko uzņēmumu savstarpējo finansiālo attiecību caurredzamību

(2005/C 157/06)

Komisija 2004. gada 19. martā nolēma saskaņā ar Eiropas kopienas dibināšanas līguma 262. pantu konsultējās ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par: Komisijas lēmumprojekts par EK Līguma 86. panta pielietošanu attiecībā uz valsts subsīdijām, kas tiek piešķirtas noteiktiem uzņēmumiem kā kompensācija par vispārējo sabiedrības ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanu un Komisijas Direktīvas .../.../... projektu par grozījumiem Direktīvā 80/723/EEC par dalībvalstu un sabiedrisko uzņēmumu savstarpējo finansiālo attiecību caurredzamību

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informācijas sabiedrības darba grupa pieņēma savu atzinumu 2004. gada 5. oktobrī. Ziņojuma sniedzējs bija HERNÁNDEZ BATALLER kungs un ziņojuma līdzautors: BURANI kungs.

Savā 2004.gada 15. un 16. decembra 413. plenārajā sesijā (2004. gada 15. decembra sēdē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar 140 balsīm par un deviņiem atturoties pieņēma sekojošu atzinumu:

1.   Ievads

1.1

Saskaņā ar EK Līguma 3. panta g) apakšpunktu Kopienas darbība ietver arī “sistēmu, kas iekšējā tirgū pasargā konkurenci no falsifikācijas”. Efektīva kontrole, kas palīdz novērst to, ka dalībvalstu piešķirtās subsīdijas sagroza konkurenci, ir viens no šo priekšrakstu būtiskajiem elementiem.

1.2

Nepieciešamība kontrolēt valsts subsīdijas tika vairākkārt pasvītrota Eiropas Padomes sēdēs. Stokholmas Eiropas Padome savos 2001. gada 24. marta secinājumos konstatēja sekojošo: “Eiropas Savienībā ir jāsamazina valsts subsīdiju apjoms un jāveido šī sistēma caurredzamāka...” Šai sakarā dalībvalstīm līdz 2003. gadam ir jānodrošina, lai valsts subsīdijām attiecībā pret IKP būtu tendence samazināties, ņemot vērā nepieciešamību novirzīt subsīdijas uz kopējām interesēm atbilstošiem horizontālajiem mērķiem, ieskaitot kohēzijas mērķus.

1.3

Komisija ierosina normatīvus valsts subsīdiju regulēšanai, kas tiek piešķirtas noteiktiem uzņēmumiem kā kompensācija par vispārīgām ekonomiskajām interesēm atbilstošu pakalpojumu sniegšanu. Šī regulēšana notiek lēmuma un ad-hoc Kopienas normatīvu formā, kā arī izdarot grozījumus Direktīvā 80/723/EEC par dalībvalstu un sabiedrisko uzņēmumu savstarpējo finansiālo attiecību caurredzamību (1).

1.4

Projekta mērķis ir pakļaut finansiālo palīdzību, ko dalībvalstis piešķir noteiktiem sabiedrisko ekonomisko interešu dienestiem, pilnībā vai daļēji uzņemoties segt ar vispārējās labklājības nodrošināšanas pienākumiem saistītās papildus izmaksas, EK Līguma normām un, sevišķi, Kopienas normatīviem konkurences jomā.

1.4.1

Tomēr projektā tiek izšķirtas dažādas kompensācijas izmaksu kategorijas un tādējādi ierobežota normatīvu pielietojuma joma. Tā, piemēram, no jaunajiem noteikumiem ir izslēgtas kompensāciju izmaksas, kas izpilda četrus priekšnoteikumus, ko Eiropas Kopienas Tiesu palāta ir izvirzījusi savos spriedumos ALTMARK (2) un ENIRIRSORSE (3) lietās. Šie priekšnoteikumi ir: Atbalstītajam uzņēmumam patiešām ir uzliktas saistības pildīt ekonomiskos uzdevumus vispārības labā, un šīm saistībām ir jābūt skaidri definētām. Parametriem, saskaņā ar kuriem tiek aprēķināta kompensācija, ir iepriekš jābūt objektīvi un caurredzami uzskaitītiem. Kompensācija nedrīkst būt lielāka par tiem līdzekļiem, kas ir nepieciešami, lai pilnībā vai daļēji nosegtu kopējo ekonomisko interešu saistību izpildes izmaksas, ņemot vērā tās rezultātā saņemto ienākumu un atbilstošos ienākuma procentus. Ja uzņēmums, kuram tiek uzticēta vispārējo ekonomisko interešu saistību izpilde, konkrētā gadījumā netiek izraudzīts, pielietojot optimālu sabiedrisko pasūtījumu piešķiršanas konkursu, nepieciešamās kompensācijas apjoms jānosaka, analizējot izmaksas, kas sakarā ar attiecīgo saistību izpildi rastos optimāli vadītam vidusmēra uzņēmumam, kura nodrošinājums atbilst izvirzītajām prasībām un gūst atbilstošu peļņu. Tiesu Palāta neierindo šīs kompensāciju izmaksas starp Līguma nosacījumiem pakļautajām “valsts subsīdijām”.

1.4.2

Bez tam, nav iekļautas Komisijas 2004. gada 12. janvāra Regulās (EC) Nr. 69/2001 (4) paredzētās De-minimis subsīdijas un valsts subsīdijas sabiedriskajam radio (5).

1.4.3

Tālāk, saskaņā ar EK Līguma 73. panta un Padomes Regulu (EEC) Nr. 1191/69 (6) un 1107/70 (7) nosacījumiem noteiktas subsīdijas zemes transporta, respektīvi, dzelzceļa, autotransporta un iekšējo ūdeņu kuģniecības, jomā, projektā nav iekļautas, sevišķi, ja runa ir par uzņēmumiem, kas sniedz pārvadājumu pakalpojumus tikai pilsētas, tuvajā un reģionālajā satiksmē.

1.4.4

Visbeidzot, ņemot vērā īpašos kopējās transporta politikas mērķus, Komisija pati uzskata par vajadzīgu neiekļaut šī Lēmuma pielietojuma jomā kompensācijas maksājumus kopējo ekonomisko interešu dienestiem aviotransporta un jūras pārvadājumu sektorā (8), kas tomēr uz jūras transportu nav attiecināms, ja kopējo ekonomisko interešu pakalpojumi ir saistīti ar salu transporta apkalpošanu, kur pasažieru skaits gadā nepārsniedz 100.000.

1.4.5

Tādējādi šī projekta pielietojuma joma saskaņā ar Lēmuma 1. pantu ietver arī jūras satiksmes dienestus, kas apkalpo salas, kā arī visus kompensāciju maksājumus par vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanu, kas ir uzskatāmi par valsts subsīdijām uzņēmumiem, kuri darbojas kādā no EK Līgumā minētajiem ekonomikas sektoriem, ja ir izpildīti sekojoši priekšnoteikumi:

1)

Gada kopējais nodokļu apgrozījums divos iepriekšējos saimnieciskās darbības gados pirms vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanas saistību uzņemšanās ir mazāks par “robežvērtību (...)” (9) un gadā izmaksātās kompensācijas apjoms arī nesasniedz “robežvērtību”(...) (10). Kredītiestādēm robežvērtībai (…) atbilst bilances summa (…).

2)

Subsīdijas paredzētas slimnīcām, kas sniedz vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus.

3)

Subsīdijas paredzētas uzņēmumiem, kuru kompetencē ietilpst sociālie dzīvokļi un kuriem uzticēts sniegt vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus.

1.4.6

Valsts subsīdiju savienojamību ar Līgumu EK Līguma 86. panta 2. daļas izpratnē Lēmuma pielietošana šajās jomās neskar, ja ir izpildīti noteikti priekšnosacījumi. Komisija ierosina šeit atšķirt subsīdijas, kas to lielā apjoma dēļ var izraisīt konkurences falsifikāciju, no tādām subsīdijām, kuru apmērs drīzāk ir uzskatāms par pieticīgu.

1.4.7

Projekts padara vēl uzstājīgāku prasību pēc lielākas dalībvalstu un sabiedrisko pakalpojumu sektora uzņēmumu finansiālo attiecību caurredzamības un paredz patlaban spēkā esošās Direktīvas 80/723/EEC grozījumus, nosakot jaunu definīciju “uzņēmumiem, kuru pienākums ir organizēt atsevišķu grāmatvedību”. Līdz ar to uzņēmumiem, kas sniedz vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus vai kuriem uzticēta vispārēju ekonomisku interešu pakalpojumu veikšana un kuri papildus veic arī citu darbību, neatkarīgi no kompensācijas maksājumu tiesiskā iedalījuma jānodrošina atsevišķa vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu dalīta grāmatvedība.

1.4.8

Jau pastāvošos, stingrākos EK normatīvus, kas ir specifiski piemērojami atsevišķos sektoros un attiecas uz vispārējo sabiedrisko interešu saistību, kā arī sabiedrisko pakalpojumu izpildi, projekts neaizskar.

1.4.9

Projekta pielietojuma joma aprobežojas ar vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumiem EK Līguma 86. panta 2. daļas izpratnē, kaut gan pašā projektā nav definēts, kas ar to jāsaprot.

1.4.10

Citi projekta nosacījumi ir ieturēti konkrētāk, piemēram, par reģistrēšanās pienākuma vienotību un atbrīvošanu no tā, priekšnoteikumiem sabiedrisko pasūtījumu saņemšanai un kompensāciju izmaksu aprēķinu.

1.4.11

Lēmumprojekta 2. pantā ir noteikts, ka kompensāciju izmaksas par sabiedriskajiem pakalpojumiem, kas atbilst šajā Lēmumā izvirzītajiem priekšnoteikumiem, ir savienojamas ar kopējo tirgu un atbrīvojamas no notifikācijas pienākuma saskaņā ar EK Līguma 88. panta 3. daļu.

1.4.12

Saskaņā ar Lēmumprojekta 4. pantu, sabiedriskās apgādes pasūtījumi jāpiešķir ar publiska tiesiskā akta starpniecību (ar likumu/liekumiem, regulām, līgumu), no kura jāizriet precīzam sabiedrisko labklājību veicinošo saistību veidam, to izpildi veicošajiem uzņēmumiem un ģeogrāfiskajai piemērošanas teritorijai.

1.4.13

Pēdējais no minētajiem aspektiem tiek padziļināti aplūkots Lēmuma 5. pantā, kā arī atbilstošo Kopienas pamata nosacījumu 12. līdz 23. punktā. Pamatā ir paredzēts, ka kompensāciju izmaksas nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai nosegtu kopējo ekonomisko interešu saistību izpildes izmaksas, ņemot vērā tās rezultātā saņemto ienākumu un atbilstošos ienākuma procentus.

1.4.14

Aprēķinātās vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu izmaksas šajā gadījumā var ietvert visus ar to sniegšanu saistītos mainīgos izdevumus, atbilstošu fiksēto izmaksu summu un atbilstošus procentus no vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanai iedalītajiem pašu līdzekļiem (11). Izmaksas, kas saistītas ar citām darbībām, kas nav vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumi, nekādā gadījumā nedrīkst iekļaut vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu izmaksās. Izmaksu aprēķināšana principā jāveic “saskaņā ar vispārīgajiem grāmatvedības principiem”.

1.4.15

Ieņēmumu daļā ir jāņem vērā vismaz visi no vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanas gūtie ienākumi. Ar atbilstošiem procentiem šajā gadījumā jāsaprot atbilstoša peļņa no kapitāla, ņemot vērā risku, ko uzņēmums uzņēmies sakarā ar dalībvalsts iesaistīšanos, vai arī šāda riska neesamību (12).

1.4.16

Tas nozīmē, ka dalībvalstīm ir regulāri jākontrolē, vai netiek izmaksātas neatbilstoši augstas kompensācijas, respektīvi, kompensācijas, kas nav nepieciešamas vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu funkcionēšanai, jo tās nav savienojamas ar kopējo tirgu. Taču, ja pārmaksātā kompensācijas summa nepārsniedz desmit procentus no gada laikā izmaksātās kompensācijas kopsummas, to var novirzīt uz nākamo gadu. Sakarā ar to, ka izmaksas gadu no gada svārstās, noteiktu vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu funkcionēšanai var būt nepieciešama pat par šiem desmit procentiem lielāka kompensācija; šādā gadījumā dalībvalstīm regulāri jāsastāda specifiskā sektora bilance, kas nedrīkst aptvert ilgāku laikposmu kā trīs gadus; pārmaksātā kompensācija šī perioda beigās ir jāatmaksā.

2.   Vispārējas piezīmes

2.1

Ar šo projektu Komisija izpilda savu Lākenes Eiropas Padomei (2001. gada decembrī) pausto apņemšanos paaugstināt sabiedrisko pakalpojumu drošības līmeni un šai nolūkā izdot konkrētus Kopienas pamata normatīvus par valsts subsīdijām, uzņēmumiem, kam uzdots sniegt vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus (13).

2.2

Ņemot vērā spēkā esošos priekšrakstus par vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu finansēšanu, gan pastāv zināma tiesiskā nedrošība, īpaši, saistībā ar šo normatīvu pielietojumu attiecībā uz valsts subsīdijām. Kaut gan Tiesu Palāta, kā jau minēts, savā tiesu praksē (ar spriedumiem lietās ALMARK un ENIRIRSORSE) ir izvirzījusi virkni tiesisko kritēriju, kas jāizpilda.

2.3

Taču ir nepieciešams sīkāk precizēt šos kritērijus, sevišķi, izmaksu aprēķināšanas procedūras (caurredzamība, parametri) un vispārējo sabiedrisko interešu saistību veidus, par kādiem var saņemt kompensāciju (14).

2.4

Šai ziņā projekts ir īpaši nepieciešams uzņēmumiem, jo, kamēr nav stājušies spēkā zem jautājuma zīmes esošie tiesiskie pamatnosacījumi, jebkuras publiskās subsīdijas, ko saņem vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus sniedzošais uzņēmums un kas nav pieteiktas Komisijai, var tikt uzskatītas par nelegālām.

2.5

Šīs subsīdijas, tātad, dalībvalstu kompetentajās tiesās netiek pasargātas no prasībām, ar kurām var apstrīdēt to likumīgumu.

2.6

Vajadzība pēc skaidrības ir sevišķi nepieciešama finansējumu un tirgus iedalīšanas jomā, kurās dalībvalstu tiesības definēt un sastādīt sabiedrisko pakalpojumu pasūtījumus regulāri nonāks konfliktā ar noteiktiem Kopienas tiesību pamatnosacījumiem.

2.7

Kopienas trūkuma situācija šī rīcības brīvības robeža nozīmē to, ka šāds finansēšanas mehānisms nedrīkst izkropļot konkurenci (15), nekaitējot sabiedrisko uzdevumu izpildei un ievērojot subsidiaritātes principu, kas tiek uzlikts par pienākumu konstitucionālajās tiesībās aun gan Eiropas Savienībai, gan dalībvalstīm saistoša tiesiskā norma, kas tomēr nedrīkst novest pie Kopienas vērtību apšaubīšanas, šo ieskatu brīvību sakarā ar harmonizētu Kopienas priekšrakstu neesamību ierobežo tikai ES konkurences tiesības.

2.8

Komisijai būtu jāpārbauda, kā var skaidri un nepārprotami attēlot katru ierosinājumu tiesisko aktu (tiesiskā bāze, nepieciešamība, proporcionalitāte) un rīkošanos Kopienas līmenī (subsidiaritātes kritēriji, kvalitatīvie un/vai kvantitatīvie indikatori) atbilstoši administratīvās prakses piemēriem un Protokolam subsidiaritātes un proporcionalitātes principu pielietošanu.

2.9

Šo un citu iemeslu dēļ Komisijas ierosinājums ir apsveicams. Būtībā tas kalpo dalībvalstīm kā instrukcija, pildot tādas fundamentālas saistības, kā caurredzamas sabiedrisko pasūtījumu piešķiršanas procedūras ievērošana un modrības uzturēšana sakarā ar eventuālo kaitējošo ietekmi uz brīvo konkurenci, ko izraisa sabiedriskos pakalpojumus sniedzošo uzņēmumu darbības neefektivitāte (16).

2.10

EESK atbalsta leģislatīvo iniciatīvu paplašināt Tiesu Palātas izvirzītos kritērijus, lai atdalītu kompensāciju izmaksas par kopējās labklājības veicināšanas saistību izpildi no Līguma noteikumiem par valsts subsīdijām.

3.   Īpašas piezīmes

3.1

Neraugoties uz visu, eksistē virkne formālu un profesionālu jautājumu, kas rodas sakarā ar šo projektu.

3.2

Trīs galvenos projekta mērķus var rezumēt sekojoši: 1. “relatīvi neliela” apjoma valsts subsīdijām uzņēmumiem, kam uzdots sniegt vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus, principiāli jābūt savienojamām ar iekšējo tirgu; 2. attiecībā uz kompensācijām par vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanu, kas pārsniedz šo apjomu, jāpalielina tiesiskā drošība, pielietojot Kopienas pamata nosacījumus, kas ietver kompensāciju izmaksu novērtēšanas kritērijus; 3. Ir sistemātiski jāuzskaita kritēriji, pēc kuriem tiek noteikts, vai kompensācijas izmaksas ir uzskatāmas par valsts subsīdijām.

3.3

Pēc EESK domām, projekta nosacījumu pielietojuma joma ir jāpaplašina, iekļaujot visas skaidri definētās, regulārās kompensāciju izmaksas par vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniegšanu, ja tās atbilst konkrētā gadījumā papildus izmaksām, taču tās nepārsniedz, un kompensāciju saņemošajam uzņēmumam ir jānodrošina atsevišķa grāmatvedība. Tas ir spēkā, rezervējot Komisijai un Tiesu Palātai turpmākās kontroles un sankciju uzlikšanas pilnvaras.

3.4

Tomēr projekta pielietojums joma nav skaidra un, sevišķi, Lēmuma gadījumā, aprakstīta, izmantojot patiesi heterogēnus kritērijus, kas vai nu atdala noteiktus lietas apstākļus jeb atsevišķus nozaru sektorus (salīdzinājumam skat. 1.2. punktu), vai definē tos vispārīgi, izmantojot drīzāk kvantitatīvus nekā kvalitatīvus kritērijus (salīdzinājumam skat. 1.3. punktu).

3.5

Līdzīgi ir arī ar nenoteiktu tiesisko jēdzienu pielietošanu dažos projekta nosacījumos, piemēram, ka uz sabiedriskajiem pakalpojumiem attiecināmo izmaksu aprēķins jāveic “saskaņā ar grāmatvedības vispārējiem principiem” (salīdzinājumam skat. 1.4. punktu). Vai arī norāde uz “vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumiem EK Līguma 86. panta 2. daļas izpratnē”, definējot Lēmuma pielietojuma jomu. Kā zināms, šāda veida pakalpojumi vēl nav definēti ne līgumos, ne no tiem izrietošajās Kopienas tiesībās.

3.6

EESK uzskata, ka salu kabotāža būtu izslēdzama no pielietojuma jomas tādā pašā veidā kā visi pārējie transporta pakalpojumu sniedzēji, ja vien Komisija nevar atbilstoši pamatot to iekļaušanu projektā.

3.7

Šai sakarā, ņemot vērā projekta mērķu izteikti tehniski instrumentālo raksturu, varētu pieprasīt Komisijai, lai tā stingrāk norobežo vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu jēdzienu no citām definīcijām, kas valda dalībvalstu konstitucionālajās tradīcijās, piemēram, sabiedrisko pakalpojumu un vispārīgo interešu pakalpojumu koncepcijām (17). Pēc tā, ko Komisija patlaban saprot ar vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumiem, iznāk, ka tādas sabiedriski ārkārtīgi nozīmīgas darbības kā veselības un patērētāju tiesību aizsardzībai veltītas izpētes finansēšana tajos neietilpst. (18).

3.8

Šai ziņā ir jāuzsver, ka vispārējo interešu pakalpojumu un vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu jēdzieni ir pilnībā jāizskaidro supranacionālā līmenī, turpretī sociālo pakalpojumu jēdzienam šāda Kopienas tiesību definīcija nav nepieciešama vismaz divu iemeslu dēļ. Proti, pirmkārt, sociālie pakalpojumi tikai tad ir pakļauti Kopienas tiesībām, ja tie ir saistīti ar pakalpojumu sniedzēja peļņu, un, otrkārt, šādā gadījumā tie automātiski iekļaujas kādā no abām augstākminētajām kategorijām.

3.9

Bez tam, projektā nav noteiktas vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu dažas finansēšanas formas. Tas attiecas, piemēram, uz finansēšanu pēc solidaritātes principa, kas rada apgrūtinātas pieejas noteiktiem nacionālajiem tirgiem (piemēram, apdrošināšanas pakalpojumu tirgum) problēmu, vai uz pārbaudītas prakses novērtējuma kritērijiem Kopienas līmenī, kam būtu arī tāds pozitīvs efekts, ka tiktu noskaidrots tā saucamās “nokrejošanas” (cream skimming) likumīgums (19).

3.10

Fundamentālo pamata normatīvu ievērošana projektā nav specificēta pa sektoriem, un nav ņemta vērā pakalpojumu sniedzēju reakcija; uz visiem attiecas vieni un tie paši kritēriji.

3.11

Tā rezultātā sakarā ar aplamu vienlīdzības principa pielietojumu tiek novienādoti pilnībā atšķirīgi lietas apstākļi. Dzeramā ūdens apgāde un kanalizācija, un atkritumu pārstrāde būtu jāpielīdzina elektroenerģijas vai gāzes apgādei. Respektīvi, līdzās tiek nostatīti sektori, kas nedarbojas pie vienādiem nosacījumiem (piemēram, vides aizsardzības, infrastruktūras u.c. ziņā) un kas strādā savstarpēji nepielīdzināmiem tirgiem. Pirmie no minētajiem uzņēmumiem vairāk sniedz komunālos vai reģionālos pakalpojumus, kamēr otrie darbojas nacionālā, pārrobežu vai starptautiskā līmenī. Tādēļ to vienlīdzīga aplūkošana supranacionālos finansēšanas normatīvos nav pareiza.

3.12

Arī vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu sniedzējiem visi sektori nešķiet vienlīdz interesanti. Dažu pakalpojumu sniegšanai ir nepieciešamas noteiktas infrastruktūras un aprīkojums, kas, protams, ir saistīts ar lielākām izmaksām un sakarā ar tuvākā un vidējā perspektīvā negaidāmo rentabilitāti atduras pat pret privātuzņēmēju pretestību.

3.13

Bez tam, projekts, kura tiesisko bāzi veido EK Līguma 86. panta 3. daļa, padara acīmredzamas līgumu savstarpējās pretrunas, jo vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu konkurences tiesību nosacījumi saskaņā ar EK Līguma 86. panta 2. daļu ir izņēmums un Pamattiesību hartas 36. pantā tiek viennozīmīgi aprakstīti. Šāda interpretācija relativizē vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumu materiāli tiesisko vērtību gan ES politiskajā darbībā — sociālās un teritoriālās vienotības jomā, gan pilsoņu pamattiesību, piemēram, pārvietošanās brīvības, nodrošināšanā.

3.14

Līdz ar to projekta radītās problēmas skar paša Komisijas izmantotā tiesisko aktu izdošanas instrumenta kodolu, vismaz jautājumos par tā atbilstību mērķim un normatīvu efektivitāti. Kas attiecas uz pirmo jautājumu, šis tiesisko aktu izdošanas instruments atgādina jau visādā ziņā pazīstamās un Kopienas iekšējā tirgus konkurences tiesībās bieži pielietotās regulas par noteiktu grupu atbrīvošanu. Piesaistot atšķirīgus lietas apstākļus, pastāv risks, ka notiks latenta harmonizācija, mēģinot vienu reizi par visām ar vienu regulu starpniecību noregulēt daudzslāņainos vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus, neskatoties uz to, ka no juridiskā viedokļa ir nepieciešama diferencētāka un padziļinātāka pieeja.

3.15

Sakarā ar šo piezīmi attiecībā uz otro jautājumu par normatīvu efektivitāti jānorāda sekojošais. Tā kā šai pamata direktīvai, kuras izdošanu EESK jau sen pieprasīja, (20) lai konsolidētu vispārējo ekonomisko interešu pakalpojumus regulējošo normatīvu mērķus un definētu līgumos un specifiskajās sektoru direktīvās izmantotos jēdzienus, kā arī nosacījumus atsevišķu pakalpojumu sniedzēju darbībai, (21) nebija priekšprojekta, iesniegtais projekts vien nevar pietiekošā mērā garantēt tādu tiesisko drošību, kāda šai jomā ir nepieciešama iekšējā tirgū.

3.16

Bez minētās juridiskās infrastruktūras ir ieprogrammēti vēl daudzi citi pielietojuma un interpretācijas konflikti, kas apgrūtinās kompetentās tiesiskās uzraudzības institūcijas. Proti, projekta īstenošana varētu novest pie tā, ka tiek pārkāpts subsidiaritātes princips, kas pašreizējās integrācijas kontekstā tiek aizsargāts daudz spēcīgāk nekā jebkad agrāk, par ko cita starpā liecina Eiropas Konventa izstrādātā Eiropas Konstitūcijas projekta I nodaļas 9. pants un “Ad-hoc” protokols.

3.17

EESK uzskata, ka šo pamata nosacījumu īstenošana nedrīkst kavēt sociālās un teritoriālās kohēzijas stiprināšanas uzdevuma izpildi. Valsts palīdzība, kas tiek piešķirta, veicina ekonomisko attīstību reģionos ar izteikti zemu dzīves līmeni vai ārkārtīgi sliktu nodarbinātības situāciju, kā arī palīdzība, ko veicina noteiktu ekonomisko apgabalu vai noteiktu pasākumu attīstību, ir jāsaglabā, tomēr tām jāatbilst arī Līguma nosacījumiem un tās ir jāpārorientē uz koherences mērķiem.

3.18

Iespējams, ka ir nepieciešama jauna koncepcija Kopienas politikai valsts subsīdiju jomā, jo attiecības starp Komisiju un reģionālām un vietējām pašpārvaldēm ar kurām Komisijai ir tieši jāsadarbojas jautājumos par viņu sniegto palīdzību, var kļūt sarežģītāks.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Direktīvas projekts, kas izdara grozījumus Direktīvā 2000/52/ECK (OV L 193, 29.07.2000., 75. lpp.).

(2)  2003. gada 24. jūlija spriedums lietā C-280/00, krājumā vēl nav publicēts.

(3)  2003. gada 27. novembra spriedums saistītajās lietās C-34/01 līdz C-38/01, krājumā vēl nav publicēts.

(4)  OV L 10, 13.1.2001, 30. lpp. Tie ir finansiāli pabalsti, kas trīs gadus ilgā laikposmā vienam uzņēmumam nepārsniedz 100.000 EUR. Tomēr Regulas neattiecas ne uz transporta sektoru, ne darbībām, kas saistītas ar Līguma I Pielikumā uzskaitīto izstrādājumu apstrādi vai pārdošanu.

(5)  Konkrēti runa ir par dienestiem, kas minēti 15.11.2001. oficiālajā biļetenā publicētā Komisijas ziņojuma 49. līdz 56. punktā.

(6)  OV. L 156, 28.06.1969.; jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulām (EEC) Nr. 1893/91 (OV. L 169, 29.06.1991., 1. lpp.).

(7)  ABl. L 130, 15.6.1970., jaunākie grozījumi izdarīti ar Regulām (EEC) Nr. 543/97 (OV L 84, 26.03.1997., 6. lpp.).

(8)  Tomēr jāatgādina šajos transporta sektoros spēkā esošie normatīvi, kas noteikti Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulās (EEK) Nr. 2408/92 (OV L 240, 24.08.1992., 8. lpp.) par Kopienas aviosabiedrību pieeju Kopienas iekšējās aviosatiksmes maršrutiem; jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (EEC) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.), un 1992. gada 7. decembra Regulās (EEC) Nr. 3577/92 (OV L 364, 12.12.1992., 7. lpp.) par jūras kabotāžu.

(9)  Galīgās robežvērtības katrā atsevišķā gadījumā tiek noteiktas, balstoties uz Komisijas saistībā ar šo projektu rīkoto konsultāciju rezultātiem.

(10)  Pēdējās minētās robežvērtības noteikšanai var izmantot gada vidējo rādītāju, ko veido līguma darbības laikā vai cita piecus gadus ilgā laikposmā izmaksāto kompensāciju tagadnes vērtība.

(11)  Skat. Tiesu Palātas 2003. gada 3. jūlija spriedumu lietā CHRONOPOST, saistītajās lietās C-83/01P, C-93/01P un C-94/01P, krājumā vēl nav publicēts.

(12)  Saskaņā ar Lēmuma 5. panta 4. daļu, nosakot atbilstošos procentus, īpaši jāņem vērā tas, vai ir piešķirtas ekskluzīvas vai īpašas tiesības, turklāt, dalībvalstis drīkst piedāvāt noteiktus stimulus, kas ir saistīti ar sniedzamo pakalpojumu kvalitāti.

(13)  COM(2001) 598 galīgā red.

(14)  EK Komisija: Komisijas instanču darba dokuments “Ziņojums par sabiedriskajām konsultācijām sakarā ar Zaļo grāmatu par vispārējo interešu pakalpojumiem”, Brisele, 29.3.2004., SEK (2004) 326, 27.-28. lpp.

(15)  Tādēļ dalībvalstis var lietot dažādus finansu mehānismus, ieskaitot, “tiešais finansiālais atbalsts no valsts budžeta, īpašas vai izņēmuma tiesības, palīdzība no tirgus dalībniekiem, vidējo tarifu un solidaritāti balstītā finansēšanas sistēma.”, COM(2004) 374, 13. lpp.

(16)  Šai sakarā skat.: Eiropas Parlamenta ziņojumu par Zaļo grāmatu par vispārējo interešu pakalpojumiem, Brisele, 17.12.2003., OV. A5-0484/2003, EP 323.188, 11.-13. lpp., kā arī Reģionu komitejas “Atzinumu par Zaļo grāmatu par vispārējo interešu pakalpojumiem”, OV. 73, 23.03.2004., 7. lpp., sevišķi, 10.-11. lpp.

(17)  Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir atkārtoti nodarbojusies ar šo jautājumu – pēdējoreiz 2003. gada 11. decembra atzinumā “Zaļā grāmata par vispārējo interešu pakalpojumiem”, OV C 80, 30.03.2004., 66. lpp.

(18)  Skat. “Baltās grāmatas par vispārējo interešu pakalpojumiem” 1. pielikumu (“Jēdzienu definīcijas”), COM(2004) 374, citāts no 23. lpp.

(19)  Sevišķi liberelizētajos sektoros apšaubāma būtu tarifu izlīdzināšana un šķērsfinansējums starp rentabliem un zaudējumus nesošiem pakalpojumiem.

(20)  OV C 241, 07.10.2002., 4.4. punkts

(21)  Skat. augstāk citētā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas 2003. gada 11. decembra atzinuma 3.1. līdz 3.5. punktu.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/53


Atzinums Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par dalībvalstu izsniegto jūrnieku sertifikātu atzīšanu un Direktīvas 2001/25/EK grozīšanu

(COM(2004) 311 final — 2004/0098 (COD))

(2005/C 157/07)

2004. gada 26. aprīlī Komisija iesniedza priekšlikumu Direktīvai par dalībvalstu izsniegto jūrnieku sertifikātu atzīšanu un Direktīvas 2001/25/EK (1) grozīšanu, kura mērķis ir paredzēt vienkāršotu dalībvalstu izsniegto sertifikātu atzīšanas kārtību.

Transporta, enerģētikas, infrastruktūras un informāciju sabiedrības specializētā nodaļa, kas bija atbildīga par Komitejas darba sagatavošanu šajā jautājumā, pieņēma savu atzinumu 2004. gada 24. novembrī. Ziņojuma sniedzējs bija Chagas kungs.

Savā 2004. gada 15. un 16. decembra 413. plenārajā sesijā (15. decembra sēdē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar 140 balsīm par un četriem atturoties pieņēma sekojošu atzinumu:

1.   Pamatojums

1.1

2004. gada 26. aprīlī Komisija iesniedza priekšlikumu Direktīvai par dalībvalstu izsniegto jūrnieku sertifikātu atzīšanu un Direktīvas 2001/25/EK grozīšanu, kura mērķis ir paredzēt vienkāršotu dalībvalstu izsniegto sertifikātu atzīšanas kārtību.

1.2

Jūrniekiem izvirzītās apmācības, sertifikācijas un uzraudzības prasības ir paredzētas Starptautiskās Jūrniecības organizācijas konvencijā par jūrnieku apmācību, sertifikāciju un uzraudzību, 1978, atbilstoši tās grozījumiem (STCW konvencija). Konvencija cita starpā nosaka specifiskus kritērijus attiecībā uz pušu izdoto kapteiņa, virsnieka vai radista sertifikātu atzīšanu.

1.3

Šīs starptautiskās prasības tika iestrādātas Kopienas likumdošanā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīvu 2001/25/EK (2), kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2003/103/EK (3) par jūrnieku minimālās apmācības līmeni (Direktīva). Tādējādi no dalībvalstīm tiek prasīts izdot jūrniekiem kompetences sertifikātus atbilstoši šiem standartiem.

1.4

Kas attiecas uz sertifikātu atzīšanu dalībvalstu starpā, Direktīva 2001/25/EK paredz, ka uz to jūrnieku, kas ir vai nav dalībvalstu pilsoņi, sertifikātu atzīšanu attiecas Direktīvas 89/48/EEK (4) un 92/51/EEK (5) noteikumi par vispārējo profesionālās izglītības un apmācības atzīšanas sistēmu. Vispārējā sistēma nosaka jūrnieku profesionālās kvalifikācijas apliecinājuma atzīšanas kārtību, kas sevī ietver saņemtās izglītības un apmācības, kā arī attiecīgās kvalifikācijas salīdzinājumu. Ja tajā tiek atklātas būtiskas atšķirības, attiecīgajiem jūrniekiem var piemērot noteiktus kompensācijas pasākumus. Šobrīd paradokss ir tajā apstāklī, ka ES ietvaros savstarpēja atzīšana dalībvalstu starpā ir apgrūtinošāka, nekā trešo valstu sertifikātu atzīšana.

1.5

Komisija ierosina, lai dalībvalstis automātiski akceptētu visus citas dalībvalsts jūrniekiem izdotos sertifikātus saskaņā ar Direktīvu. Galvenais ierosinātā priekšlikuma mērķis ir nodrošināt to, lai visiem jūrniekiem, kas dalībvalstī ir kvalificēti un ir šādu sertifikātu īpašnieki, būtu atļauts dienēt uz kuģiem, kas kuģo zem jebkuras dalībvalsts karoga, bez jebkādiem turpmākiem priekšnoteikumiem.

1.6

Turklāt Komisija uzskata, ka vietā ir Kopienas tiesībās ieviest STCW konvencijas prasības attiecībā uz jūrnieku valodas prasmi. Šādas prasības nodrošinās efektīvu saziņu uz kuģiem un vienlaikus sekmēs jūrniecības profesionāļu brīvu pārvietošanos.

1.7

Komisijas priekšlikumi paredz Direktīvas 2001/25/EK grozīšanu un papildus nosaka:

dalībvalstu pienākumu veikt pasākumus, lai novērstu un sodītu krāpniecisku praksi, kas saistīta ar jūrnieku sertifikātiem, un

regulāru Direktīvas 2001/25/EK prasību ievērošanas no dalībvalstu puses izvērtējumu.

2.   Vispārēji komentāri

2.1

EESK atzīst procedūras nepieciešamību, lai sekmētu Savienības ietvaros izdoto jūrnieku sertifikātu atzīšanu no visu dalībvalstu puses saskaņā ar Direktīvas 2001/25/EK minimālajām prasībām atbilstoši tās grozījumiem.

2.2

Turklāt EESK atzīst nepieciešamību nodrošināt precīzu un nepārtrauktu esošo prasību ievērošanu, lai savukārt ievērotu starptautiskās prasības.

2.3

EESK savos 2003. gada 5. jūnija secinājumos atzīmē Padomes likto uzsvaru uz nepieciešamību veicināt jūrnieku mobilitāti Savienības ietvaros (6).

2.4

Turklāt EESK atzīmē, ka pašreizējā vispārējā profesionālās izglītības un apmācības atzīšanas sistēma zināmā mērā ir apgrūtinoša un kavē savstarpējā dalībvalstu izdoto sertifikātu atzīšanā piemērot attiecīgos konvencijas noteikumus.

2.5

EESK atzīst, ka procedūra, kas nesen ieviesta attiecībā uz ārpus Savienības izdotu sertifikātu atzīšanu, ir vienkāršāka, un līdz ar to dalībvalstī kvalificētus jūrniekus var nostādīt neizdevīgā situācijā. Ierosinātās izmaiņas, kas atbilst starptautiskajām prasībām, šo iespējamo neizdevīgumu novērsīs.

2.6

Turklāt EESK atzīst, ka dažas dalībvalstis patur posteņus saviem pilsoņiem kapteiņa un kapteiņa palīga amatos, kā to apstiprina ES Tiesas lieta C-47/02 un lieta C-405/01; tas kalpo kā apliecinājums tam, ka dalībvalstis var kavēt brīvu jūrnieku pārvietošanos un tādējādi paturēt posteņus saviem pilsoņiem. Dalībvalstu vidū Nīderlandei un Apvienotajai Karalistei ir vismazāk ierobežojoša politika attiecībā uz ne savas valsts pilsoņu nodarbinātību.

2.7

EESK novērtē kopējas darba valodas nepieciešamību, ko visi jūrnieki saprot un spēj tajā sazināties. It īpaši svarīgi tas ir avārijas situācijās un sociālo apstākļu uzlabošanā uz kuģa.

2.8

EESK apsveic to, ka Komisija pievērš uzmanību krāpniecisku sertifikātu izplatīšanai nesenajā Starptautiskās Jūrniecības organizācijas pētījumā (7), un mudina dalībvalstis veikt un ieviest visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu jūrnieku sertifikātu krāpniecisku ieguvi, krāpniecisku izdošanu un viltošanu.

2.9

EESK, atzīstot nepieciešamību pēc efektīvākas un mazāk apgrūtinošas savstarpējas sertifikātu atzīšanas sistēmas dalībvalstu starpā, uzskata, ka ir arī pastāvīga nepieciešamība pēc procedūrām, kas aktīvi apkarotu krāpniecisku sertifikāciju. Uzņēmējām dalībvalstīm jābūt piemērotām procedūrām, lai nodrošinātu to, ka citas dalībvalsts izdotu sertifikātu patiešām iespējams izmantot uz uzņēmējas dalībvalsts kuģa.

2.10

EESK uzskata, ka uzņēmējai dalībvalsts, prasot no visiem sertifikātu īpašniekiem ievērot minimālos standartus attiecībā uz valodas prasmi, nepieciešams ievērot prasības arī attiecībā uz šīs dalībvalsts jūrniecības tiesību zināšanām. Tas savukārt rada nepieciešamību izdot “atzīšanas” dokumentu.

2.11

EESK pieņem, ka Eiropas Jūrniecības drošības aģentūrai (EMSA) ir būtiska nozīme tajā, lai nodrošinātu atbilstību un ievērošanu visās dalībvalstīs un lai administratīvais slogs tiktu samazināts līdz minimumam. Tas ir svarīgi, lai nodrošinātu dalībvalstīs sertificēto jūrnieku augstu profesionālo līmeni.

2.12

EESK, atzīstot EMSA būtisko nozīmi, atzīst arī tās ierobežojumus. Tomēr EESK vērš Komisijas uzmanību uz atbilstošu finansiālas, cilvēku un tehniska rakstura resursu nepieciešamību.

2.13

EESK vērš Komisijas uzmanību uz iespējamo nelabvēlīgo ietekmi, kāda var būt neierobežota vienas dalībvalsts pilsoņu skaita pieļaušanai dienēt uz citas dalībvalsts kuģiem. Lai gan atzīstot, ka tas ir saskaņā ar darbinieku brīvu pārvietošanos, kā arī dažos gadījumos arī ar nepieciešamību, EESK atzīmē, ka jebkāda ierobežojuma trūkums attiecībā uz izdoto sertifikātu skaitu var nelabvēlīgi ietekmēt noteiktu dalībvalstu jūrnieku pastāvīgo nodarbinātību. Gala rezultātā tas var ietekmēt jūrniecības prasmju bāzes ilgtspējību un izaugsmi ES.

2.14

EESK mudina dalībvalstis strādāt saskaņoti ar saviem sociālajiem partneriem, lai ieviestu līdzsvarotu nodarbinātības režīmu, kas savukārt nodrošinās ES jūrniecības prasmju bāzes ilgspējību un izaugsmi.

2.15

EESK izsaka savu vilšanos tajā, ka Komisija, lai gan iepriekš adresējusi trešo valstu pilsoņu atzīšanu un šobrīd — savstarpējo ES jūrnieku sertifikātu atzīšanu, tomēr netiecas atrast universāli piemērojamus aizsargājošus sociālos noteikumus attiecībā uz visiem jūrniekiem, kas nodarbināti uz kuģiem ar ES karogu.

3.   Specifiski komentāri

3.1   1. pants

Tiek atzīts, ka Direktīva attiecas uz jūrniecības profesijām, ko praktizē dalībvalsts pilsoņi un nepilsoņi, kuriem pieder dalībvalsts izdots kompetences sertifikāts. Svarīgi, lai tas netiktu paplašināts tā, lai ietvertu sertifikātus, ko sākotnēji izdevusi trešā valsts un apstiprinājusi dalībvalsts.

3.2   3. pants

2. punktā atzīstot to, ka jebkuram jūrniekam, kuram pieder atbilstošs sertifikāts vai jebkāds cits sertifikāts, kā noteikts 1. punktā, jāļauj dienēt uz kuģiem, kas kuģo ar citas dalībvalsts karogu, tas tomēr darāms, tikai izdodot oficiāla atzinuma dokumentu. Šāds dokuments prasāms, lai novērstu krāpniecisku sertifikātu lietošanu un lai pārbaudītu valodas prasmi un zināšanas par uzņēmējas valsts jūrniecības tiesībām.

3.3   4. pants

EESK atzīst nepieciešamību jūrniekiem apgūt atbilstošu valodas prasmi, kā noteikts STCW kodeksa A-II/1., A-III/1., A-IV/2. un A-II/4. sadaļā. Tomēr zināmā mērā tas ir neskaidri, ka dalībvalstīm ir grūti nodrošināt, lai šis noteikums tiktu ievērots, jo saskaņā ar STCW kodeksu šis pienākums — nodrošināt to, ka jūrniekiem ir atbilstoša valodas prasme, — attiecināms uz uzņēmēju dalībvalsti. Ja šis noteikums ir ievērots, uzņēmēja dalībvalsts var piešķirt attiecīgu atzinumu.

3.4   5. pants

EESK apsveic noteikumus attiecībā uz krāpšanas novēršanu. Krāpniecisku kompetences sertifikātu lietojumā ir iespēja ne tikai apdraudēt dzīvības drošību uz jūras, bet arī radīt smagu kaitējumu jūras videi un degradēt jūrniecības profesiju stāvokli. Atbilstoša atzīšanas dokumenta izsniegšana palīdzēs novērst krāpniecisku sertifikātu lietojumu.

3.5   6. pants

EESK apsveic EMSA lomu tajā apstāklī, ka tā nodrošina atbilstošu pasākumu veikšanu un piemērošanu no dalībvalstu puses, lai novērstu un sodītu krāpniecisku sertifikātu lietojumu.

3.6   7. pants

EESK atzīst un apsveic to, ka Komisija ar Aģentūras palīdzību ik laika periodā, kas nepārsniedz piecus gadus, pārbauda to, vai dalībvalstis ievēro prasības attiecībā uz apmācību un sertificēšanas piemērošanu, kādas noteiktas Direktīvā 2001/25/EK.

4.   Secinājums

4.1

Neierobežojot iepriekš izteiktos komentārus, EESK atzīst un apsveic Komisijas priekšlikumu.

4.2

EESK akceptē nepieciešamību pēc mazāk apgrūtinošas sertifikātu atzīšanas sistēmas dalībvalstīm. Tomēr automātiska atzīšana nedrīkst izslēgt nepieciešamību nodrošināt atbilstošu valodas prasmi, uzņēmējas dalībvalsts jūrniecības tiesību zināšanas un krāpniecisku sertifikātu lietojuma novēršanu. Tādēļ no uzņēmējas dalībvalsts tiek prasīts ieviest atbilstošas atzīšanas procedūras.

4.3

EESK, atzīstot vēlmi pēc efektīvas un uzticamas dalībvalstu izdoto kompetences sertifikātu atzīšanas sistēmas, izsaka savas bažas par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā ES pilsoņu nodarbinātību nākotnē, kā arī Eiropas jūrniecības prasmju bāzes uzturēšanu un izaugsmi.

4.4

EESK atzīst Komisijas nozīmi — ar EMSA palīdzību — procedūru integritātes nodrošināšanā un prasa, lai Komisija ņemtu vērā, ka gan dalībvalstu, gan Eiropas līmenī jādara pieejami atbilstoši resursi.

4.5

EESK, atzīstot to svarīgumu, kādu Komisija piešķir jūras izglītībai un apmācībai dzīvības drošības uz jūras un jūras vides aizsardzības interesēs, izsaka savas bažas par to, ka nav veikti papildu pasākumi, lai gan trešo valstu pilsoņi, gan ES pilsoņi netiktu ekspluatēti uz dalībvalstu kuģiem.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 4. aprīļa Direktīva 2001/25/EK par jūrnieku minimālās apmācības līmeni.

(2)  Skatīt 1. zemsvītras piezīmi.

(3)  Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 17. novembra Direktīva 2003/103/EK, ar ko groza Direktīvu 2001/25/EC par jūrnieku minimālās apmācības līmeni.

(4)  Padomes Direktīva 89/48/EEK par profesionālās izglītības un apmācības beigās izsniegto augstākās izglītības diplomu atzīšanas vispārējo sistēmu.

(5)  Padomes Direktīva 92/51/EEK par izglītības un apmācības atzīšanas otro vispārējo sistēmu, kas papildina Direktīvu 89/48/EEK.

(6)  Par kuģniecības nozares un jūrnieku profesijas popularizēšanu Eiropas Savienībā.

(7)  Pētījums par krāpniecisku praksi, kas saistīta ar kompetences un apstiprinājuma sertifikātiem, Jūrnieku Starptautiskais pētījumu centrs (SIRC) 2001.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/56


Atzinums par Ierosinājumi Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvām par harmonizētiem iekšzemes kuģniecības informācijas dienestiem Kopienu iekšzemes kuģu ceļu sistēmā

(COM(2004) 392 final — 2004/0123 (COD))

(2005/C 157/08)

Padome 2004. gada 8. jūnijā pieņēma lēmumu saskaņā ar EK Līguma 71. pantu lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju iesniegt atzinumu par sekojošu dokumentu: Ierosinājumi Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvām par harmonizētiem iekšzemes kuģniecības informācijas dienestiem Kopienu iekšzemes kuģu ceļu sistēmā “Transporta, enerģētikas, infrastruktūru un informācijas sabiedrības specializētā nodaļa”, kam bija uzdots veikt priekšdarbus, pieņēma savu atzinumu 2004. gada 24. novembrī. Ziņoja Simons kgs.

Komiteja savā 413. plenārajā sesijā 2004. gada 15. un 16. decembrī (15. decembra sēdē) ar 144 balsīm par un 1 atturoties pieņēma šādu atzinumu:

1.   Ievads

1.1

Eiropas Komisija 25.05.2004. iesniedza Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas projektu par harmonizētiem iekšzemes kuģniecības informācijas dienestiem (RIS) Kopienu iekšzemes kuģniecības sistēmā. Eiropas Komisijas mērķis ir tādējādi atbalstīt turpmāko iekšzemes kuģniecības attīstību, integrējot un harmonizējot pastāvošos nacionālos telemātikas dienestus, kas pēdējos gados ir tikuši vai tiek izveidoti dažādās dalībvalstīs.

1.2

Ierosinātās direktīvas politisko pamatu veido ceļu satiksmei alternatīvu transporta veidu veicināšana, lai risinātu ar transporta politikas sadrumstalotību saistītās problēmas, kas radušās aizvadītajos gados un ir uzskatāmas par cēloni Eiropas transporta sistēmā patlaban valdošajām lielajām problēmām.

Iekšzemes kuģniecībai gan infrastruktūras, gan navigācijas tehnikas ziņā piemīt pietiekams potenciāls, lai uz to novirzītu ievērojami lielāku daļu no kopējā Eiropas preču autopārvadājumu apjoma. Izmantojot robežas šķērsojošos kuģu ceļus un daudzos iekšzemes ūdeņu navigācijas maršrutus Eiropas teritorijā, iekšzemes kuģniecība var sniegt transporta pakalpojumus lielākajā Eiropas suverēnās teritorijas daļā. Iekšzemes kuģniecības sektoru raksturo inovācijas dažādās jomās. Pateicoties tam, ka iekšzemes kuģniecība kā ceļu satiksmes alternatīva kļūst arvien populārāka, tai jau ir izdevies iekarot jaunus tirgus sektorus.

1.3

Iekšzemes kuģniecības pozīcijām Kopienu tirgū jau ir piešķirta liela nozīme dažādos Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas (iniciatīvas) atzinumos, komisiju konsultācijās un secinājumos (1). Īpašu uzmanību jāvelta infrastruktūras trūkumu novēršanai gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī, kā ietvaros Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atkārtoti aicina Savienības dalībvalstis, pirmkārt, veikt nepieciešamos kuģu ceļu uzturēšanas pasākumus. Atbilstošu kuģu ceļu uzturēšanu komiteja uzskata par priekšnoteikumu, bez kura avansētu iekšzemes kuģniecības informācijas dienestu ieviešanai nav tikpat kā nekādas jēgas. Šī priekšnoteikuma neizpilde jau šodien rada grūtības, kas var apdraudēt iekšzemes kuģniecības pozīciju attīstību nākotnē (2).

1.4

Komisija apņemas Baltās grāmatas stratēģijas ietvaros arī turpmāk atbalstīt šo sektoru, pieskaņojoties jaunām tirgus prasībām. Šai sakarā tā uzstājīgi mudina ieviest mūsdienīgas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT), lai, pirmkārt, uzlabotu satiksmes un transporta menedžmentu iekšzemes kuģu ceļu sistēmā.

1.5

Eiropas Komisija pārstāv uzskatu, ka RIS koncepcijas ieviešana palīdzēs nodrošināt patreizējo un jauno RIS sistēmu saderību un savietojamību Eiropas līmenī. Tāpēc jāmudina Eiropas iekārtu ražotāji izgatavot RIS aparatūru un programmu nodrošinājumu par saprātīgām un pamatotām cenām.

1.6

Starptautiskās upju komisijas, Centrālā Reinas kuģniecības komisija un Donavas komisija atbalsta RIS izstrādāšanu un ieviešanu. Centrālā Reinas kuģniecības komisija šajā nolūkā jau ir akceptējusi direktīvā paredzēto, Starptautiskās kuģniecības asociācijas (PIANC) izstrādāto tehnisko vadlīniju un specifikāciju pielietošanu kuģošanā pa Reinu.

2.   Informācijas dienestu (RIS) lietotāji un nozīme iekšzemes kuģniecībā

2.1

No ierosinātās direktīvas izriet, ka iekšzemes kuģniecības informācijas dienestu koncepcija radīs šajā sektorā visdziļākās pārmaiņas vairāku gadu desmitu laikā. Koncepcijas mērķis ir izveidot informācijas dienestus, kas sniedz atbalstu satiksmes un transporta procesu plānošanā un menedžmentā. Lai to sasniegtu, nacionālā līmenī patstāvīgi izstrādātais telemātikas pielietojums ir jāintegrē starpoperacionālā koncepcijā.

2.2

Saskaņā ar ierosinājumiem RIS ieviešanai ir jādod labums visam Eiropas iekšzemes kuģniecības sektoram, kā ietvaros īpašu interesi izraisa iekšzemes kuģniecības atdzīvināšana, ieviešot RIS, jauno Centrāleiropas un Austrumeiropas dalībvalstu iestāšanās kontekstā.

Tai pašā laikā RIS ir jāatvieglo kompetento iestāžu uzdevumu izpilde, sevišķi, transporta menedžmenta un bīstamo kravu kontroles jomā. Jāpaaugstina arī drošības un vides aizsardzības līmeni, jo sistēmas dalībnieki būs labāk informēti un samazināsies reaģēšanas laiks avārijas gadījumā.

2.3

Harmonizētu iekšzemes kuģniecības dienestu nodrošinātajām priekšrocībām jāskar gan ar satiksmi, gan transportu saistītās struktūras. Tas nozīmē, ka direktīvas radītās priekšrocības ir jābauda gan nacionālajām iestādēm, gan iekšzemes kuģniecībai. Tādējādi direktīvām ir gan ar sabiedriskajām tiesībām, gan ar privāttiesībām saistīti mērķi. Dažādās mērķu nostādnes un izejas punkti sistēmas izmantošanai sabiedrisko tiesību un privāttiesību mērķiem prasa īpašu informācijas un dienestu kontroli un neatbilstošas izmantošanas novēršanu. Izmantojot datus sabiedriski tiesiskām vajadzībām, viennozīmīgi jānodrošina privātās sfēras aizsardzība elektroniskajā komunikācijā.

2.4

Dažādās mērķu nostādnes un izejas punkti sistēmas izmantošanai sabiedrisko tiesību un privāttiesību mērķiem prasa īpašu informācijas un dienestu kontroli un neatbilstošas izmantošanas novēršanu. Izmantojot datus sabiedriski tiesiskām vajadzībām, viennozīmīgi jānodrošina privātās sfēras aizsardzība elektroniskajā komunikācijā.

3.   RIS priekšrocības saistībā ar iekšzemes kuģniecības nākotnes perspektīvām

3.1

Iekšzemes kuģniecības informācijas dienesti saskaņā ar direktīvas projektu ir uzlūkojami kā sabiedriski lietderīgs atbalsts potenciālajai transporta apjomu novirzīšanai uz kuģniecību un pastiprinātai iekšzemes kuģniecības iekļaušanai intermodālās koncepcijās. Saskaņā ar ierosinājumiem no RIS ir sagaidāmi pozitīvi stratēģiskie rezultāti četros aspektos, proti:

lielāka konkurētspēja,

optimāla infrastruktūru izmantošana,

uzlabojumi drošības un riska profilakses ziņā,

labāka vides aizsardzība.

3.2

Sakarā ar pirmo aspektu EESK uzskata, ka nepieciešams akcentēt to, ka konkurētspējas palielināšanai ir jāuzlabo visa sektora pozīcijas salīdzinājumā ar citiem transporta veidiem. Paredzētie dienesti nedrīkst izraisīt tālāku iekšzemes kuģniecības konkurētspējas pasliktināšanos jaunajās un potenciālajās dalībvalstīs, kas sakarā ar ekonomisko situāciju šajās valstīs jau tā ir novājināta. Piešķirot līdzekļus dienestu darbības īstenošanai, šim aspektam ir jāpievērš galvenā uzmanība. (3)

3.3

Pielietojot efektīvu maršrutu plānošanu, saskaņā ar ierosinājumiem ir paredzēts ierobežot gaidīšanas ilgumu, kā arī rentabilitātes zudumus, pateicoties pieskaņotiem tempiem. Bez tam, RIS ar informācijas pieslēgvietu starpniecību, iesaistot visus nodrošināšanas ķēdes dalībniekus, veicinās iekšzemes kuģniecības kā transporta veida iekļaušanu intermodālās transporta sistēmās.

3.4

Jau labi zināmajām iekšzemes kuģniecības priekšrocībām — drošībai, mazākai bīstamībai un ekoloģiskumam — vienlaikus ar konkurētspējas veicināšanu tā vēl vairāk jāizceļ starp citiem transporta veidiem. Iekšzemes kuģniecība jau šodien ir uzskatāma par drošāko transporta veidu (4).

3.5

Vides aizsardzības jomā iekšzemes kuģniecība jau patreizējā situācijā spēj saglabāt savu līdzšinējo pārākumu pār citiem transporta veidiem. Nesen publicētais pētījums par iekšzemes kuģniecības ieguldījumu vides aizsardzībā (5) ļauj izdarīt secinājumu, ka iekšzemes kuģniecība var uzlabot transporta ķēdes ieguldījumu vides aizsardzībā. Tas savukārt palīdzēs veicināt Kioto mērķu sasniegšanu izplūdes gāzu daudzuma samazināšanas jomā.

3.6

Arī ES vides ministru 2004. gada 28. jūnija lēmums ierobežot iekšzemes kuģu izmantotās degvielas sēra saturu līdz 0,1 procentam 2010. gadā atbilst iekšzemes kuģniecības ekoloģiskajai ievirzei. Augsts sēra saturs degvielā apdraud cilvēka veselību un var izraisīt pārmērīgu augsnes un ūdens skābumu. Iekšzemes kuģniecība veicinās šo risku mazināšanu, lai attaisnotu savu visekoloģiskākā transporta veida reputāciju. Eiropas iekšzemes flote jau tagad izmanto galvenokārt tādu degvielu, kuras sēra saturs ir mazāks par 0, 2 procentiem.

Gan iebūvējot motorus ar zemu izplūdes gāzu emisiju, gan izmantojot degvielu ar ierobežotu kaitīgo vielu saturu, iespējams nodrošināt pozitīvas iekšzemes kuģniecības ekoloģiskās bilances saglabāšanu, salīdzinot ar citiem transporta veidiem.

Minētais ieguvums, ko nodrošina iekšzemes kuģniecības informācijas dienestu ieviešana, kas palīdzēs vēl vairāk samazināt enerģijas patēriņu iekšzemes kuģniecībā, var kļūt par atbalstu iekšzemes kuģniecības centieniem tās izvirzīto ekoloģisko mērķu sasniegšanā.

4.   Direktīvas projekts un tā pielietojuma joma

4.1

Direktīvai ir jāuzliek dalībvalstīm par pienākumu atvieglot priekšnoteikumu nodrošināšanu iekšzemes kuģniecības informācijas dienestu (RIS) ieviešanai un pielietošanai un nodrošināt regulējošos ietvarus lēmumu pieņemšanai un tālākai attīstībai. Izejas punkts ir jau pastāvošo tehnoloģiju tieša integrācija (1. pants).

4.2

Bez tam pielietojuma jomas ierobežošanu ar IV un augstākas klases iekšzemes kuģu ceļiem EESK uzskata par lietderīgu. Apsveicami ir tas, ka līdz ar norādi uz kuģu ceļu klasifikāciju saskaņā ar Eiropas noteikumiem ir izvēlēta dinamiska atsauces sistēma.

4.3

Direktīva definē dalībvalstu īpašās saistības sakarā ar pārvadājumiem nepieciešamo datu nodrošināšanu, elektroniskajām navigācijas kartēm un kuģniecības apsaimniekotāju un iestāžu informēšanu.

Valstu apņemšanās nodrošināt navigācijā izmantojamas elektroniskās kuģniecības kartes tikai Va un augstākas klases kuģu ceļiem saskaņā ar Eiropas iekšzemes kuģu ceļu klasifikāciju izraisa EESK šaubas, ņemot vērā Vācijas, Beļģijas, Čehijas un Polijas kuģu ceļu tīklus (4. pants).

4.4

Direktīva principā neuzliek privātajiem lietotājiem, respektīvi, kuģniecības uzņēmumu apsaimniekotājiem, saistības instalēt dalībai RIS nepieciešamo aprīkojumu. Tomēr dalībvalstis tiek aicinātas veikt atbilstošus pasākumus, lai veicinātu lietotāju un kuģu atbilstību direktīvā ierosinātajām prasībām attiecībā uz aprīkojumu. Lai izpildītu šīs prasības un stimulētu dienestu izmantošanu no kuģniecības apsaimniekotāju puses, pēc komitejas domām, līdzās nepieciešamo datu nodrošināšanai dalībvalstīm ir jāstimulē arī ar to saistītā kuģu papildus aprīkošana.

Ar caurredzamības un brīvprātīguma principiem saistītu iemeslu dēļ jāizvairās no tā, ka šo dienestu izmantošana tiek ieviesta kā obligāta. Tomēr metodēm un stimuliem, kas veicina to, ka kuģniecības apsaimniekotāji izmanto ieviesto sistēmu, lai realizētu direktīvā izvirzītos mērķus, ir jākļūst par dalībvalstu veikto, ar RIS ieviešanu saistīto pasākumu sastāvdaļu.

4.5

Tehniskā specifikācija dienestu plānošanai, ieviešanai un izmantošanai ir noteikta tehniskajās vadlīnijās (RIS vadlīnijās). Komiteja uzskata, ka, lai saglabātu sistēmu vienotību, tām ir jābūt saskaņotām ar jau pastāvošajām atbilstošo starptautisko organizāciju vadlīnijām un specifikācijām.

4.6

Lai iekšzemes kuģniecības informācijas dienestu ietvaros izmantotu datus sabiedriskiem un komerciāliem mērķiem, nepieciešams nodrošināt īpašu kuģniecības apsaimniekotāju privātās sfēras aizsardzību. Pēc komitejas domām, datu drošībai sakarā ar dažādu datu delikātumu ir jāvelta īpaša uzmanība un jānodrošina to aizsardzība pret nodošanu publisku institūciju rīcībā.

4.7

Ierosinātās direktīvas īstenošanai Komisija saskaņā ar Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmumu izveido komiteju, kas definē nosacījumus Komisijas kompetencē nodoto īstenošanas noteikumu (1999/468/EK) pielietošanai. Lai nodrošinātu direktīvas realizēšanu atbilstoši izvirzītajiem mērķiem un paredzēto iekšzemes kuģniecības attīstības veicināšanu, šai no Eiropas Savienības dalībvalstu pārstāvjiem sastāvošajai komitejai tās darbā, pēc komitejas domām, jākonsultējas arī ar profesionālo asociāciju pārstāvjiem (11. pants).

5.   Direktīvas īstenošana

5.1   Akceptēšana no lietotāju puses

Komiteja uzskata, ka direktīvas ieviešanai un īstenošanai jāpiešķir īpaša nozīme. Standartizētajiem iekšzemes kuģniecības dienestiem jāizplata mērķtiecīga informācija, kas var palīdzēt kuģu satiksmes veicināšanā. Savienības dalībvalstīs veiktās telemātikas aptaujas ir parādījušas, ka iekšzemes kuģniecības rīcībā vēl nav pietiekošas iespējas, lai izmantotu RIS.

Lai veicinātu to, ka lietotāji un kuģniecības apsaimniekotāji akceptē direktīvu ieviešanu, pēc komitejas domām, ir neizbēgami papildus pasākumi, kas nodrošina atbalstu ar aprīkojumu saistīto prasību izpildē. Tāpēc komiteja piekrīt Nīderlandes un Austrijas Transporta ministriju kopīgajam ierosinājumam Eiropas Komisijai izstrādāt kopējus RIS īstenošanas priekšlikumus. Tie veicinātu īstenošanas projektu realizāciju (potenciālajās) dalībvalstīs atbilstošu ES veicināšanas programmu ietvaros, sevišķi, saistībā ar RIS ieviešanu ekonomiski vājākajos reģionos.

Iekšzemes kuģniecības informācijas dienestu efektivitāte ir atkarīga no tā, lai to maksimāli izmantotu kuģniecības apsaimniekotāji. Pēc komitejas domām, šim nolūkam izstrādātajiem ģenerālplāniem ir jāatbilst šīm prasībām.

5.2   Izmaksas

Kā minēts ar ierosinātajām direktīvām saistītajos apsvērumos, Eiropas iekārtu ražotāji ir jāmudina izgatavot RIS aparatūru un programmu nodrošinājumu par saprātīgām un attaisnojamām cenām. Eiropas Komisija pārstāv uzskatu, ka RIS koncepcijas ieviešana palīdzēs sasniegt patreizējo un jauno RIS sistēmu saderību un savietojamību Eiropas līmenī. Komiteja uzskata, ka šāda veida pamudinājumam, lai tas realizētos, Komisijai ir jānodrošina papildus stimuli un uzraudzība. Šeit varētu palīdzēt regulāra informācijas sniegšana un publikācijas.

Papildus lielajām RIS aparatūras un programmu nodrošinājuma izmaksām, no kuģniecības apsaimniekotāju viedokļa, līdz šim datu pārraidīšanu un interneta komunikācijas ar GSM starpniecību ir ierobežojušas augstās komunikāciju izmaksas. Komiteja uzskata, ka direktīvas ieviešanas ietvaros ir jāatbalsta tādas komunikācijas sistēmas, kas vislabāk atbilst iekšzemes kuģniecības vajadzībām un kuru izmantošana ir visrentablākā.

6.   Sekojošo ieteikumu pamatojums

6.1

Lielākais Eiropas Savienības ekonomiskais izaicinājums ir tās izaugsmes potenciāla realizēšana. Šai nolūkā ir jāizstrādā un jāatbalsta ilgtspējīgas izaugsmes koncepcijas. Preču pārvadājumiem ir svarīga loma Kopienu tirgū. Tomēr sakarā ar to, ka neeksistē koherenta satiksmes un transporta politika, tie var sadurties ar lielām grūtībām, kas sevišķi ir saistītas ar ceļu satiksmes pārslogojumu, nepietiekamu sadarbību starp dzelzceļa uzņēmumiem un brīvas tirgus pieejamības trūkumu.

6.2

Eiropas nākotne ir saistīta arī ar ūdeni. Ūdeņiem un kuģu ceļiem mūsu sabiedrībā ir svarīga loma. Eiropas Savienības teritorijā 50 % no visiem iedzīvotājiem dzīvo piekrastes tuvumā vai pie kādas no 15 lielākajām Eiropas upēm. Eiropas Savienībai paplašinoties, Iekšzemes ūdensceļu transports (IUT) spēlēs pat vēl lielāku lomu iekšējā tirgū. Daudzās no jaunajām dalībvalstīm ir kuģojami ūdensceļi, kas tiek izmantoti kravas transportam. Eiropas Komisijas paziņotās politikas ietvaros IUT, kā arī daļa no jauktās transporta sistēmas var spēlēt izšķirošu lomu jauno dalībvalstu integrācijā un to ekonomiskās izaugsmes potenciāla veicināšanā.

6.3

Preču pārvadājumu funkcionēšana ir atkarīga no nevainojamas infrastruktūras. Saprātīga esošo kuģu ceļu infrastruktūru uzturēšana un apkope, kā arī trūkumu novēršana ir galvenais priekšnoteikums intermodālu preču pārvadāšanas koncepciju stimulēšanai un iekšzemes kuģniecības lomas palielināšanai. Atbilstošu kuģu ceļu uzturēšanu komiteja uzskata par galveno priekšnoteikumu, bez kura avansētu iekšzemes kuģniecības informācijas dienestu ieviešanai nav tikpat kā nekādas jēgas. Šī pamatnosacījuma neizpilde jau šodien rada problēmas, kas var apdraudēt turpmāko iekšzemes kuģniecības pozīciju attīstību. Tādēļ komiteja aicina dalībvalstis īstenot nepieciešamos pasākumus un piešķirt atbilstošus līdzekļus.

7.   Vispārīga rakstura ieteikumi

7.1

Sakarā ar augstākminētajiem iemesliem tiesiskā ietvara ieviešana harmonizētiem iekšzemes kuģniecības informācijas dienestiem Kopienu iekšzemes kuģu ceļu sistēmā ir apsveicama. Harmonizēti informācijas dienesti iekšzemes kuģu ceļu sistēmā, ar priekšnoteikumu, ka tie tiek plašāk akceptēti, var palīdzēt īstenot šai sakarā pasludināto mērķi — Modal Shift orientāciju uz iekšzemes kuģniecību kā alternatīvo transporta veidu ar izaugsmes potenciālu un priekšrocībām drošības un vides aizsardzības ziņā.

Svarīgākais ekonomikas jautājums, ar ko sastopas Eiropas Savienība, ir izaugsmes potenciālā realizēšana. Tādējādi ir nepieciešams atbalstīt ilgspējīgu izaugsmi. Kravu transports spēlē nozīmīgu lomu iekšējā tirgū. Tomēr šajā aspektā pastāv problēmas visā Eiropā, jo lielie satiksmes sastrēgumi apdraud ekonomikas attīstību visā Eiropas Savienībā. Risinājums ir jārod modālajās pārmaiņās un ilgspējīgā attīstībā, veicinot inteliģento transporta risinājumu pielietojumu.

Tādējādi ekonomiskā attīstība Eiropā ir atkarīga no spēcīgas un līdzsvarotas transporta politikas, ko nepieciešams pilnībā atzīt Eiropas likumdevējiem.

Šī iemesla dēļ ir jāizstrādā adekvāti tiesiskie akti un jānodrošina, lai iekšzemes kuģniecības attīstība kļūtu par politisku prioritāti.

Atsaucoties uz panākumiem, kas sasniegti, novirzot transporta slodzes uz tuvsatiksmes kuģniecību, ar mērķtiecīgu pasākumu palīdzību un ar priekšnoteikumu, ka tiks saņemts politisks atbalsts, līdzīgus panākumus var sasniegt arī iekšzemes kuģniecības jomā.

7.2

Labums, ko tautsaimniecība gūst no ceļu satiksmes atslogošanas, iekšzemes kuģniecības integrēšanas intermodālās transporta koncepcijās, attaisno Eiropas telemātikas veicināšanu iekšzemes kuģniecībā un iekšzemes kuģniecības dienestu harmonizāciju. Lai efektīvi īstenotu direktīvas projektā iekļautos pasākumus, EESK sniedz sekojošus ieteikumus, ko uzskata par nepieciešamiem, ieviešot iekšzemes kuģniecības informācijas dienestus:

jau pieņemto tehnisko vadlīniju pārņemšana no citām atbilstošām starptautiskajām organizācijām RIS direktīvas ietvaros;

valstu apņemšanās nodrošināt navigācijā izmantojamas elektroniskās kuģniecības kartes IV un augstākas klases kuģu ceļiem saskaņā ar Eiropas iekšzemes kuģu ceļu klasifikāciju;

datu aizsardzība pret neatbilstošu izmantošanu;

nozares konsultācijas Komisijas izveidotās vai izveidojamās direktīvas īstenošanas komitejas darbības ietvaros.

8.   Īpašas piezīmes

8.1

Nepieciešami perifēri pasākumi, kas papildina direktīvas īstenošanu uz iekšzemes kuģiem.

Iekšzemes kuģniecības rīcībā vēl nav pietiekamas RIS pielietošanas iespējas, taču iekšzemes kuģniecības informācijas dienestu efektivitāte ir atkarīga no tā, lai kuģniecības apsaimniekotāji tos izmantotu iespējami vairāk. Izstrādāto ģenerālplānu ietvaros ar mērķtiecīgu pasākumu palīdzību jānodrošina šo prasību ievērošana. Šie pasākumi ir saistīti ar:

RIS īstenošanas projekta izstrādāšanu;

kuģniecības apsaimniekotāju stimulēšanu un atbalstīšanu, uzstādot uz kuģiem nepieciešamo aprīkojumu, lai varētu efektīvi izmantot sistēmu atbilstoši direktīvas izvirzītajiem mērķiem;

rentablu komunikāciju sistēmu attīstības veicināšanu, kas vislabāk atbilst iekšzemes kuģniecības vajadzībām;

RIS aparatūras un programmu nodrošinājuma ražošanas izmaksu uzraudzību.

8.2

EESK iesaka pielietot šos pasākumus, lai efektīvi īstenotu ierosinātās direktīvas.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Tie ir: DI CESE 48/2002 rev.: Jauktās konsultatīvās komisijas ES/Rumānija 5. sēdē, 2002. gada 23./24. maijā Bukarestē pieņemtie kopīgie secinājumi par tēmu “Donavas kā Transeiropas transporta koridora optimizācija”, referente Dr. Bredima-Savopoulou; EESK atzinums par “Strukturēta sociālā dialoga īstenošana Eiropas kopējos transporta koridoros” OV. C 85; 08.04.2002., referente: Alleweldt kundze; EESK atzinums par tēmu “Transeiropas iekšzemes kuģniecības ceļu tīkla nākotne”, OV. C 80; 2002. gada 3. marts, ziņotājs: Levaux kungs, kā arī EESK atzinums par “Tiekšanās pēc kopīgiem Eiropas normatīviem iekšzemes kuģniecībā”, OV. C 10; 14.01.2004., ziņotājs Simons kungs.

(2)  Piemēram, Nīderlandē, neskatoties uz to, ka ir nepieciešamas investīcijas 35 miljonu eiru apmērā, 2004. gadā ir apturētas investīcijas kuģu ceļu uzturēšanā, lai atbrīvotos no pastāvošās stagnācijas un novērstu tās tālāku attīstīšanos; tomēr nepieciešamie līdzekļi tiks piešķirti tikai 2007. gadā.

Vācijā laika posmam no 2000. līdz 2020. gadam nomaiņai paredzētās nepieciešamās investīcijas aprēķinātas 11 miljardu eiru apmērā. Atbilstoši tam ikgadējā summa pārsniedz 500 miljonus eiras, taču Federālajā Satiksmes ceļu plānā laikposmam no 2001. līdz 2005. gadam paredzētā vidējā nepieciešamā summa gadā ir 440 miljoni eiras (Planco slēdziens “Vācu iekšzemes kuģniecības potenciāls un nākotne”, 2003. gada novembris).

(3)  Visas Donavas valstis jau piedalās RIS pilotprojektos, kas saistīti ar iekšzemes kuģniecības dienestu harmonizēšanu (skat. COMPRIS: Consortium, Operational Management Platform 2002-2005, kur piedalās 44 partneri no 11 valstīm, tai skaitā no Slovākijas, Ungārijas, Rumānijas un Bulgārijas). Ir sagaidāms, ka iekšzemes kuģniecības informācijas dienesti ievērojami modernizēs Donavas kuģniecību (Via Donau: “Strategy and achievements on the implementation of RIS in the Danube region”,13.10.2004.).

(4)  ES Enerģētikas un transporta informācija, statistikas dati 2003. g., 3. daļa: Transports, 6. nodaļa:Drošība.

(5)  Royal Haskoning: “Iekšzemes kuģniecības ietekme uz vidi”, 2004. gada 27. janvārī.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/61


Atzinums par tēmu Priekšlikums Padomes regulai, ar kuru izveido Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru un groza Regulu (EK) Nr. 2847/93, ar ko izveido kopējai zivsaimniecības politikai piemērojamu kontroles sistēmu

(COM(2004) 289 galīgā red. — 2004/0108 (CNS))

(2005/C 157/09)

Padome 2004. gada 14. maijā ir nolēmusi saskaņā ar EK dibināšanas līguma 37. pantu apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par šādu jautājumu: Priekšlikums izstrādāt Padomes regulu, ar kuru izveido Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru un groza Regulu (EK) Nr. 2847/93, ar ko izveido kopējai zivsaimniecības politikai piemērojamu kontroles sistēmu

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides aizsardzības specializētās nodaļas, kas atbild par komitejas dokumenta sagatavošanu minētajā jomā, ir pieņēmusi atzinumu 2004. gada 16. novembrī. Ziņojumu sniedza Sarró Iparraguirre kungs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja 413. plenārajā sesijā 2004. gada 15. un 16. decembrī (2004. gada 15. decembra sēdē) ar 138 balsīm par, 3 balsīm pret un 7 atturoties ir pieņēmusi šādu atzinumu:

1.   Ievads

1.1

Kopējās zivsaimniecības politikas (KZP) reforma, kuras galvenais mērķis ir zivsaimniecības resursu saglabāšana un ilgtspējīga izmantošana, stājās spēkā 2003. gada 1. janvārī. Šim nolūkam Kopienas zivsaimniecības nozares un dalībvalstu vajadzībām ir izveidots obligātu noteikumu kopums.

1.2

Regulas 2371/2002 (1), ar ko reglamentē Kopienas zivsaimniecības kontroles un pārbaudes sistēmu, V nodaļā ir skaidri noteikti dalībvalstu un Eiropas Komisijas pienākumi, kā arī izklāstīti tie sadarbības un koordinēšanas mehānismi, kam jādarbojas starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un Eiropas Komisiju, lai nodrošinātu KZP noteikumu izpildi.

1.3

Eiropas Komisija uzskata, ka dalībvalstīm KZP noteikumu ieviešanā nepieciešama stabila darbības kontroles un pārbaudes struktūra Kopienas līmenī, pietiekami kontroles un pārbaudes līdzekļi un atbilstoša stratēģija minēto līdzekļu saskaņotai izvietošanai.

1.4

Ar šā jaunā priekšlikuma par regulas (2) izstrādi starpniecību Eiropas Komisija vēlas izveidot Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūru (še turpmāk — “aģentūru”), kā Kopienas specializētu tehnisko struktūru, kas nodrošina kopējās zivsaimniecības politikas normu vienotu un faktisku piemērošanu dalībvalstīs, organizē dalībvalstu darbības saskaņošanu attiecībā uz zvejniecības uzraudzību un kontroli un veicina dalībvalstu savstarpēju sadarbību.

1.5

Eiropas Komisija tādēļ ierosina, ka aģentūrai jākoordinē kontrole un pārbaude, ko veic dalībvalstis, atbilstoši Kopienas kontroles un pārbaudes saistībām; jāsaskaņo dalībvalstu apvienoto kontroles un pārbaudes līdzekļu izvietošana; jāpalīdz dalībvalstīm sniegt Komisijai un trešām personām ziņojumus par zvejas darbību un kontroles un pārbaudes pasākumiem; un jāpalīdz dalībvalstīm izpildīt to uzdevumus un saistības saskaņā ar kopējās zivsaimniecības politikas normām.

1.6

Komisija ierosina arī to, ka aģentūra var sniegt dalībvalstīm ar līgumiem saistītus pakalpojumus pēc dalībvalstu lūguma un uz to rēķina, palīdzēt dalībvalstīm inspektoru apmācībā, uzņemties tādu preču un pakalpojumu vienotu iegādi, kas attiecas uz kontroles un pārbaudes pasākumiem, un koordinēt dalībvalstu darbību kopīgu eksperimentālu projektu īstenošanā.

1.7

Priekšlikumā par regulas izstrādi paredzēts, ka aģentūra būs Kopienas publiska struktūra ar juridiskas personas statusu. Komisija ierosina izveidot aģentūras administrāciju, kurā ir viens pārstāvis no katras dalībvalsts, kuras kuģi veic zvejas darbību saistībā ar jūras dzīvajiem resursiem, un četri Komisijas pārstāvji, kā arī Komisijas iecelti četri zivju rūpniecības nozares pārstāvji. Aģentūrai būs arī izpilddirektors.

1.8

Komisija ir paredzējusi, ka aģentūru finansē, izmantojot Kopienas ieguldījumu, maksu par pakalpojumiem, ko aģentūra sniedz dalībvalstīm, un maksu par publikācijām, apmācību un/vai citiem aģentūras sniegtiem pakalpojumiem.

1.9

Visbeidzot, Komisija paredz, ka aģentūra uzsāks darbu 2006. gadā, tās budžets būs 4,9 miljonu eiru un darbinieku kopskaits pirmajā gadā — 38, kas attiecīgi paaugstināsies līdz 5,2 miljoniem eiru un 49 personāla locekļiem 2007. gadā. Aģentūras mītne būs Spānijā.

2.   Vispārējas piezīmes

2.1

Komisijas paziņojumā Padomei un Eiropas Parlamentam “Virzība uz vienotu un efektīvu kopējās zivsaimniecības politikas īstenošanu” (3) ir paredzēts pirms Kopienas Zivsaimniecības kontroles aģentūras (“aģentūras”) izveides sadarbībā ar dalībvalstīm izstrādāt tehniski ekonomisko pamatojumu. Komisija ir iesniegusi ierosināto regulu bez šāda iepriekšēja tehniski ekonomiskā pamatojuma. EESK ar nožēlu atzīmē minēto faktu.

2.2

EESK atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumu par aģentūras izveidi un tās mērķus attiecībā uz KZP efektīvu īstenošanu un vienotu inspicēšanu un ieviešanu visā Kopienā. EESK apzinās KZP normu vienotas un faktiskas izpildes vajadzību, tomēr uzskata, ka šajā nolūkā zivsaimniecības nozarē jāakceptē un jāizprot minētās normas. Lai to panāktu, nozare no paša sākuma ir jāiesaista lēmumu pieņemšanā, sākot ar sadarbību tādu zinātnisku rekomendāciju izstrādē, uz kurām pamatojas zivsaimniecības resursu saglabāšanas stratēģija un pasākumi. EESK tādēļ uzskata, ka aģentūrai jākoncentrējas arī uz to, lai pētītu, kā pilnveidot zinātniskās rekomendācijas, un veicinātu nozares iesaisti šādu rekomendāciju izstrādē. Pēdējais minētais punkts jāiekļauj aģentūras uzdevumos, kas sīki izklāstīti priekšlikuma par regulas izstrādi 4. pantā.

2.3

Ņemot vērā, ka aģentūra būs pirmā institūcija, kas paredzēta vienīgi ar zivsaimniecību saistītu jautājumu risināšanai, komiteja uzskata, ka regulas projektā jāparedz iespēja aģentūras pilnvaru paplašināšanai nākotnē.

2.4

Tālab EESK uzskata, ka aģentūra varētu sniegt dalībvalstīm un Komisijai tehniskas un zinātniskas konsultācijas saistībā ar kopējās zivsaimniecības politikas normu faktisko izpildi, jo īpaši attiecībā uz ierosināto pārbaudes un kontroles pasākumu efektivitāti. Tādēļ aģentūrai varētu uzdot veicināt inspektoru un speciālistu kontroles jomā apmācību un izveidot speciālu mācību centru. Visbeidzot, aģentūrai jāatbalsta centieni soda sankciju saskaņošanā dažādās dalībvalstīs.

2.5

Ierosinātajā Padomes regulā ir paredzēts, ka aģentūras veiktā darbības koordinācija attieksies uz tādas zvejas inspicēšanu un kontroli līdz pat zivsaimniecības produktu pirmajam tirdzniecības posmam, ko veic Kopienas zvejas kuģi dalībvalstu teritorijā vai Kopienas ūdeņos, vai ārpus Kopienas ūdeņiem. EESK uzskata, ka jāpaplašina aģentūras kompetence darbības koordinēšanā. Pirmkārt, tajā jāiekļauj inspicēšana un kontrole ne tikai līdz zivsaimniecības produktu pirmajam tirdzniecības posmam, bet gan visā lauksaimniecības produktu ķēdē no brīža, kad zivis ir noķertas, līdz tam, kamēr tās nonāk pie galapatērētāja. Otrkārt, aģentūras pienākumos jāietver to zivsaimniecības produktu kontroles koordinēšana, ko piegādā zvejas kuģi, kuri peld ar trešās valsts karogu, jo īpaši kuģi, kas praktizē nelikumīgu, neziņotu un nereglamentētu zveju.

2.6

EESK uzskata par ļoti vēlamu to, ka aģentūrai jāsniedz palīdzība gan Kopienai, gan dalībvalstīm to attiecībās ar trešām valstīm un reģionālajām zivsaimniecības organizācijām, jo īpaši ar minētajām organizācijām, tādēļ, ka šāda darbība palīdzēs ilglaicīgi saglabāt un izmantot zivju resursus minēto trešo valstu ūdeņos un starptautiskajos ūdeņos. EESK tādēļ uzskata, ka budžetā jāparedz pietiekami finanšu līdzekļi aģentūrai, lai tā izpildītu iepriekš minēto uzdevumu, tādējādi veicinot zivsaimniecības noturīgu attīstību.

2.7

EESK piekrīt ierosinātās regulas 6. pantā izteiktajam nodomam par Kopienas Zivsaimniecības centra izveidi, lai organizētu kopīgu kontroles un pārbaudes pasākumu operatīvo koordinēšanu. EESK tomēr uzskata, ka minētajā regulā jāuzskaita šāda centra pienākumi, lai izvairītos no dalībvalstu pilnvaru dublēšanās. Komiteja arī uzskata, ka aģentūrai, uzsākot darbību, jāievēro Padomes priekšlikuma 33. pantā minētās konfidencialitātes normas.

2.8

EESK uzskata, ka Komisijas priekšlikuma III nodaļā norādītajam kopīgo dislokācijas plānu veidam ir izšķiroša nozīme kontroles politikas efektīvā, vienotā un līdzsvarotā īstenošanā dažādajās dalībvalstīs. EESK ir apmierināta ar minēto kopīgo dislokācijas plānu saturu un to pieņemšanas, īstenošanas un novērtēšanas procedūrām, un uzskata, ka dalībvalstīm jāstrādā ciešā sadarbība ar aģentūru, lai tās realizētu.

2.9

Komiteja uzskata, ka ierosinātajā regulā paredzētajai katra dislokācijas plāna efektivitātes ikgadējai novērtēšanai ir izšķiroša nozīme, lai noteiktu, vai dažādās flotes pienācīgi ievēro esošos saglabāšanas un kontroles noteikumus.

2.10

EESK piekrīt priekšlikumam izveidot Komisijas, aģentūras un dalībvalstu kompetento iestāžu savstarpējas informācijas apmaiņas tīklu, tomēr uzskata, ka pašai aģentūrai un arī Komisijai jābūt īpaši modrai, lai nodrošinātu iegūto un paziņoto datu konfidencialitāti tāpat, kā tas jādara dalībvalstīm saskaņā ar ierosinātās regulas 17. panta 2. punktu.

2.11

Attiecībā uz aģentūras iekšējo struktūru un darbību regulas priekšlikumā ir paredzēts, ka aģentūra ir Kopienas publiska struktūra ar juridiskās personas statusu. EESK pilnībā piekrīt minētajam formulējumam tādēļ, ka aģentūrai ir jābūt tādai institūcijai, kas kalpo visai Kopienai, darbojas pilnīgi pārredzami un kuru nevar ietekmēt Komisijas vai dalībvalstu īpašas intereses. Komiteja tādēļ ir nobažījusies par neskaidrību attiecībā uz to, kā aģentūra iecels savas amatpersonas — vai tās norīkos vai komandēs pagaidu darbā Komisija vai dalībvalstis.

2.12

Attiecībā uz aģentūras darbiniekiem ieteicams piemērot Eiropas Kopienu Amatpersonu nolikumu, Eiropas Kopienu pārējo darbinieku nodarbinātības noteikumus un Eiropas Kopienu institūciju kopīgi pieņemtos noteikumus, tāpat ieteicams arī skaidri noteikt aģentūras un tās darbinieku līgumiskās un ārpuslīguma saistības pienākumu izpildē. Bez tam komiteja akceptē to, ka domstarpības par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas izriet no aģentūras līgumiskajām saistībām, ir Eiropas Kopienu Tiesas piekritībā.

2.13

Aģentūras strukturālais pamats, kā Komisija noteikusi 25. pantā, tāpat kā jebkurā publiskā vai privātā uzņēmumā ir Valde. EESK jo īpaši atzīmē Valdes pārmērīgo atkarību no Komisijas, kurai ir desmit balsis pret vienu katras tās dalībvalsts balsi, kuras zvejas kuģi veic zvejas darbību saistībā ar jūras dzīvajiem resursiem. Dalībvalstu balsu maksimālais kopskaits būs divdesmit, kas nozīmē, ka Komisija bez grūtībām varēs uzspiest savus lēmumus. EESK uzskata, ka Komisijas pārstāvjiem katram jāpiešķir viena balss tāpat kā dalībvalstu pārstāvjiem.

2.14

Bez tam Komisija ierosina iecelt Valdē četrus zivsaimniecības nozares pārstāvjus bez balsstiesībām. EESK uzskata, ka Komisijas piedāvātais nozares pārstāvju skaits ir pārmērīgi mazs un ir jāpalielina vismaz līdz astoņiem, īpaši norādot, ka minētie pārstāvji jāizvirza Eiropas darba devēju un darba ņēmēju organizācijām, kā arī viņiem jāpiešķir balsstiesības. EESK uzskata, ka ierosinātajā regulā jānosaka kritēriji, atbilstība kuriem ir obligāta, lai nozares pārstāvji iegūtu vietu Valdē. Ierosinātajā regulā jāparedz arī tas, ka nozares pārstāvjiem ir tiesības iecelt Valdē vietniekus.

2.15

Komisija ierosina, ka Valdes sēdes sasauc tās priekšsēdētājs un ka Valdes sēdes parasti notiek vienreiz gadā vai pēc priekšsēdētāja ierosmes, vai pēc Komisijas vai valdē pārstāvēto dalībvalstu vienas trešdaļas lūguma. EESK uzskata, ka priekšlikumā jāparedz formulējums “aģentūras Valdes locekļu vienas trešdaļas lūguma tādēļ”, ka nozares pārstāvjiem arī varētu būt iemesli, lai vēlētos sasaukt Valdes sēdi.

2.16

Regulas projekta 27. panta 4. punktā ir paredzēts, ka konfidenciāla jautājuma vai interešu konflikta gadījumā Valde var izlemt izskatīt konkrētus dienas kārtības jautājumus, tiem Valdes locekļiem, kurus Komisija iecēlusi kā zivsaimniecības nozares pārstāvjus, klāt neesot. EESK ierosina svītrot minēto punktu tādēļ, ka praktiski tas radīs ievērojamus ierobežojumus saistībā ar zivsaimniecības nozares pārstāvju dalību Valdes sēdēs.

2.17

Viens no pienākumiem, ko ierosinātā regula paredz Valdei, ir pienākums sagatavot vispārēju ziņojumu par aģentūras darbību iepriekšējā gadā un par darba programmām nākamajam gadam, ko nosūtīs Eiropas Parlamentam, Padomei, Komisijai, Revīzijas palātai un dalībvalstīm. Lielākas pārredzamības labad un lai ciešāk iesaistītu zivsaimniecības nozari, EESK uzskata, ka jāparedz pienākums nosūtīt minēto ziņojumu arī Padomdevējai komitejai zivsaimniecības un akvakultūras jomā (ACFA).

2.18

Ierosinātās regulas 29. pantā ir noteikts, ka zivsaimniecības pārstāvjiem Valdē jāiesniedz interešu deklarācija, norādot interešu, kas varētu ierobežot viņu neatkarību, neesamību vai jebkādas tiešas vai netiešas intereses, kuras varētu uzskatīt par neatkarību ierobežojošām. EESK uzskata, ka minētā interešu deklarācija ir nepareiza un nevajadzīga, ņemot vērā to, ka ikvienam nozares pārstāvim, kurš darbojas minētajā jomā un kuru varētu izraudzīties kā Valdes locekli, būs tieša ieinteresētība zivsaimniecībā, kas varētu ierobežot viņa/viņas neatkarību. Ja būs jāiesniedz interešu deklarācija, tas būs jādara arī pārējiem Valdes locekļiem.

2.19

EESK ir nobažījusies arī par pārmērīgajām lēmumu pieņemšanas pilnvarām, kādas Komisijai būs attiecībā uz izpilddirektora izraudzīšanos, iecelšanu un darbības veida noteikšanu, kā arī attiecībā uz minētās personas atcelšanu no amata. Ierosinātās regulas 31. pantā tādēļ jānosaka, ka izpilddirektora atcelšanai no amata tāpat iecelšanai amatā nepieciešamas divas trešdaļas Valdes locekļu balsu vairākuma. EESK uzskata, ka izpilddirektora amata iespējamo kandidātu saraksts iepriekš jānosūta ACFA, lai minētā struktūra var sniegt nesaistošu atzinumu par kandidātiem.

2.20

Aģentūras budžets vismaz dažus pirmos gadus pēc tās izveidošanas jānodrošina galvenokārt no Kopienas ieguldījuma Eiropas Savienības kopbudžetā tādēļ, ka pārējie divi ienākumu avoti — maksa par aģentūras sniegtajiem pakalpojumiem dalībvalstīm un maksa par publikācijām vai apmācību — var būt reāli izmantojami tikai pēc zināma laika posma. Komiteja uzskata, ka aģentūras pirmajos trīs darbības gados budžetam jābūt saprātīgi elastīgam, bet Komisijas priekšlikums šķiet pārāk ierobežojošs.

2.21

EESK atbalsta regulas projektā izklāstīto budžeta izpildes un kontroles sistēmu, jo īpaši Revīzijas palātas veikto aģentūras gada pārskatu provizorisko pārbaudi un Regulas (EK) Nr. 1073/1999 (4) par krāpšanas, korupcijas un citu nelikumīgu darbību apkarošanu noteikumu neierobežotu piemērošanu aģentūrai. Būtiska nozīme ir tam, ka aģentūra pievienojas 1999. gada 25. maija Starpinstitūciju nolīgumam par Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) veiktajām iekšējām izmeklēšanām.

2.22

Regulas priekšlikumā paredzēts grozīt Regulu (EK) Nr. 2847/93 (5), ar ko izveido kopējai zivsaimniecības politikai piemērojamu kontroles sistēmu, aizstājot 34. panta c) apakšpunktu, kurā noteikts, ka Komisijas paredzētās zivsaimniecības kontroles un pārbaudes sistēmas nevar piemērot ilgāk par diviem gadiem un ka noteikt atbilstīgus pasākumus saistībā ar cilvēkresursiem un materiālajiem resursiem ir dalībvalstu pienākums. Ar priekšlikumā paredzēto grozījumu iepriekš minēto termiņu pagarina līdz trim gadiem vai uz jebkādu laika posmu, kas šajā nolūkā noteikts attiecīgajā sanācijas plānā, tajā ir noteikts, ka dalībvalstis īsteno atbilstošās programmas, pamatojoties uz kopīgajiem dislokācijas plāniem. EESK apstiprina minēto grozījumu.

2.23

Lai ievērotu noteiktos termiņus, un saskaņā ar 40. pantu par aģentūras darba uzsākšanu EESK uzskata, ka šim priekšlikumam par regulu jāstājas spēkā 2005. gada 1. janvāri, lai nodrošinātu to, ka aģentūra spēj uzsākt darbību 2006. gada 1. janvārī.

3.   Secinājums

3.1

EESK apsveic Komisiju sakarā ar tās priekšlikumu par aģentūras izveidi un mudina nodrošināt aģentūrai pietiekamu budžetu tās mērķu sasniegšanai, iesaka paredzēt iespēju aģentūras pilnvaru paplašināšanai un lūdz ievērot regulas priekšlikumā noteiktos termiņus.

3.2

EESK tādējādi uzaicina Eiropas Komisiju ņemt vērā šajā atzinumā iekļautos viedokļus un jo īpaši šādus ieteikumus:

3.2.1

Regulā jāparedz iespēja aģentūras pilnvaru paplašināšanai nākotnē.

Aģentūrai jākoncentrējas arī uz izpēti, kā pilnveidot zinātniskās konsultācijas un veicināt nozares iesaisti šādu konsultatīvu atzinumu izstrādē.

Aģentūra varētu sniegt dalībvalstīm un Komisijai tehniskas un zinātniskas konsultācijas par kopējās zivsaimniecības politikas normu faktisku izpildi, jo īpaši par ierosināto pārbaudes un kontroles pasākumu efektivitāti.

Aģentūrai varētu uzticēt uzdevumu veicināt inspektoru un kontroles speciālistu apmācību un izveidot speciālu mācību centru.

Aģentūrai aktīvi būtu jāiesaistās pasākumos, kas vajadzīgi, lai saskaņotu soda sankcijas dažādajās dalībvalstīs.

3.3

Aģentūras veiktajai darbības koordinācijai jāpiešķir plašāka piemērošanas joma. Pirmkārt, tai jāietver pārbaude un kontrole ne tikai līdz zivsaimniecības produktu pirmajam tirdzniecības posmam, bet gan visā lauksaimniecības produktu ķēdē, citiem vārdiem, no brīža, kad zivis ir noķertas, līdz tam, kamēr tās nonāk pie galapatērētāja. Otrkārt, aģentūras pienākumos jāiekļauj to zivsaimniecības produktu kontroles koordinēšana, ko piegādā zvejas kuģi, kuri peld ar trešās valsts karogu, jo īpaši kuģi, kas praktizē nelikumīgu, neziņotu un nereglamentētu zveju.

3.4

Aģentūrai ir jābūt struktūrai, kas kalpo visas Kopienas interesēm, kura darbojas pilnīgi pārredzami un kuru nevar ietekmēt Komisijas vai dalībvalstu konkrētas intereses.

3.5

Valdē jānodrošina dalībvalstu un Eiropas Komisijas pārstāvības un nozares pārstāvju līdzsvars.

3.6

Komisijas ieteiktais nozares pārstāvju skaits Valdē ir pārak mazs un tādēļ tas jāpalielina vismaz līdz astoņiem pārstāvjiem, kā arī jāprecizē, ka viņus izvirza Eiropas darba devēju un darba ņēmēju organizācijas un ka viņiem būs balsstiesības.

3.7

Aģentūrai stingri jāievēro ierosinātās regulas 33. pantā izklāstītie konfidencialitātes noteikumi.

3.8

Ierosinātās regulas 27. panta 4. punkts jāatceļ.

3.9

Ierosinātās regulas 29. panta paredzētā nozares pārstāvju interešu deklarācija ir nekonsekventa un nevajadzīga. Attiecīgā gadījumā šāda deklarācija jāpieprasa no visiem Valdes locekļiem.

3.10

Visbeidzot, regulā jānorāda sīkāka informācija par Kopienas Zivsaimniecības kontroles centra uzdevumiem.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Padomes 2002. gada 20. decembra Regula (EK) Nr. 2371/2002 par zivsaimniecības resursu saglabāšanu un ilgtspējīgu izmantošanu saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku (OVL 358, 31/12/2003).

(2)  COM(2204) 289 galīgā red. 2004. gada 28. aprīlī.

(3)  COM(2003) galīgā red. 2003. gada 21. martā.

(4)  OV L 136, 31/05/99.

(5)  OV L 261, 20/10/93.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/65


Atzinums par Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai: Eiropas rīcības plāns vides un veselības aizsardzībā 2004-2010

(COM(2004) 416 final)

(2005/C 157/10)

Eiropas Komisija 2004. gada 10. jūnijā nolēma lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju saskaņā ar EK Līguma 262. pantu iesniegt atzinumu par sekojošu dokumentu: Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai: Eiropas rīcības plāns vides un veselības aizsardzībā 2004-2010

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides aizsardzības specializētā nodaļa, kam bija uzdots veikt priekšdarbus, pieņēma savu atzinumu 2004. gada 16. novembrī. Ziņojuma sniedzējs BRAGHIN kungs.

Savā 413. plenārajā sesijā 2004. gada 15. un 16. decembrī (15. decembra sēdē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar 146 balsīm par un 2 balsīma atturoties pieņēma sekojošu atzinumu:

1.   Atzinuma kopsavilkums

1.1

Komiteja piešķir vides un veselības jautājumiem stratēģisku un prioritāru nozīmi; taču sakarā ar to, ka tā uzskata ierosināto Rīcības plānu par nepietiekami efektīvu tādā ziņā, ka tas neietver sistemātisku un pilnīgu konkrētu pasākumu kopumu ar atbilstošiem to īstenošanas termiņiem, tā aicina Padomi un Eiropas Parlamentu sniegt Komisijai atbalstu konkrētāka rīcības plāna izstrādāšanā, lai nodrošinātu šo tēmu aplūkošanu integrētākā veidā, ar labāk nodefinētiem mērķiem un precīzākām norādēm, kas nepieciešamas atbilstošas ES un dalībvalstu politikas izstrādāšanai.

1.2

Ņemot to vērā, Komiteja ierosina ar jaunu sparu turpināt aizsāktās diskusijas dažādu potenciāli iesaistīto institūciju starpā, pastāvīgi iesaistot tajās speciālistus un ieinteresētās personas, sevišķi, lai panāktu sekojošo:

apzinātu jau šodien izmantojamās iespējas orientēt šajā jomā īstenotās pētnieciskās programmas, kā arī Veselības rīcības programmā un Kopienu vides programmā paredzētos pasākumus uz izvirzītajiem mērķiem;

veselības un vides problemātikai jau no paša sākuma būtu jāpiešķir prioritāra nozīme gan tikko aizsāktajās debatēs par 7. Ietvara programmu, gan gaidāmajās debatēs par jauno Rīcības programmu veselības aizsardzības jomā;

noteiktu finansiālos līdzekļus, kas šo programmu ietvaros jānovirza trim lielajiem, par prioritātēm izvirzītajiem mērķiem (ko EESK nedalīti atbalsta) un tajās minētajām 13 aktivitātēm;

izstrādātu zinātniskas metodes risku novērtēšanai, kā arī metožu harmonizēšanai un akceptēšanai, lai izvirzītie mērķi varētu balstīties uz solīdas zinātniskās bāzes;

īstenotu un veicinātu sadarbības un benchmarking aktivitātes pilnīga informācijas apjoma savākšanai, kas nepieciešama efektīvai rīcībai un ar kuras palīdzību iespējams noteikt, kādi nacionālā, reģionālā vai vietējā līmenī izdevušies pasākumi ir pielietojami arī citos reģionos;

precīzi noteiktu iesaistīto iestāžu kompetenci un uzdevumus un apzinātu efektīvas sadarbības, kā arī aktivitāšu un tām paredzēto resursu koordinēšanas iespējas.

1.3

EESK aicina arī turpmāk veltīt centienus tam, lai noskaidrotu, kādus konkrētus soļus nepieciešams spert, lai pārvarētu dominējošo kognitīvo ievirzi un iesniegtu īstu rīcības plānu ar precīziem, atbilstoši iespējām kvantificētiem mērķiem, un mudina Komisiju paātrināt plāna realizāciju un mērķu un tiem atbilstošās rīcības noteikšanu, kam piešķirta īpaša aktualitāte plāna otrajā laikposmā.

1.4

Un, visbeidzot, EESK apelē pie visu ES institūciju un dalībvalstu politiskās atbildības, par to, lai notiekošajās sarunās par ES finansējumu un aktivitātēm laikā no 2007. līdz 2013. gadam šajā Paziņojumā minētie mērķi tiktu izvirzīti priekšplānā; Komiteja atzina Komisiju savlaicīgi iesniegt pamata dokumentāciju, lai nodrošinātu mērķtiecīgāku līdzekļu piešķiršanu, pamatojoties uz apzinātajām un vispārēju atbalstu ieguvušajām prioritātēm.

2.   Komisijas paziņojumu kopsavilkums

2.1

2003. gada jūnijā Komisija pieņēma lēmumu par Eiropas stratēģiju vides un veselības jomā (sauktu par SCALE iniciatīvu (1)), kuras ietvaros tika ierosināts izveidot Kopienu līmeņa sistēmu, kas apkopotu visu informāciju par vides un ekosistēmas situāciju un cilvēka veselību vienotā mehānismā. Tādējādi ir iespējams optimālāk novērtēt vides iedarbību uz cilvēka veselību, jo tiek ņemtas vērā arī tādas iedarbības formas kā “kokteiļa efekts”, kombinētais piesārņojums un akumulētais efekts. Šīs stratēģijas galamērķis ir attīstīt “cēloņsakarību ietvaru” starp apkārtējo vidi un veselību, kas sniedz nepieciešamo informāciju, lai veidotu tādu Kopienu politiku, kas nodarbotos ar veselības kaitējuma avotiem un to iedarbības parametriem.

2.2

Eiropas vides un veselības stratēģijā īpaša uzmanība ir veltīta bērniem, jo viņi ir vairāk pakļauti piesārņojuma ietekmei un jutīgāki pret to nekā pieaugušie. Saistības attiecībā uz bērnu tiesībām uzaugt un dzīvot veselīgā vidē tagad ir jārealizē praksē.

2.3

SCALE iniciatīvas tapšanā piedalījās vairāk kā 150 speciālisti, kas bija sadalīti deviņās profesionāli specifiskās darba grupās, un tikpat daudz pārstāvju no visām ES dalībvalstīm, kā arī dalībvalstu institūcijām, pētnieciskajām struktūrām, universitātēm veselības aprūpes un vides dienestiem un rūpniecības sektora un dažādu apvienību pārstāvji; viņi deva savu ieguldījumu ieteikumu sastādīšanā, darbojoties konsultatīvajās un koordinācijas grupās un uzstājoties reģionālās konferencēs, forumos, kā arī neformālās dalībvalstu sanāksmēs.

2.4

Šajā Paziņojumā (2) ietvertā, laikposmam no 2004. līdz 2010. gadam paredzētā rīcības plāna uzdevums ir nodrošināt ES visu nepieciešamo zinātnisko informāciju, lai visas 25 ES dalībvalstis varētu samazināt noteiktu negatīvu vides faktoru iedarbību uz veselību un palīdzēt sadarboties dažādiem vides, veselības aizsardzības un zinātnes jomas pārstāvjiem.

2.5

Rīcības plānā ietvertie priekšlikumi ir iedalāmi sekojošās trīs galvenajās tēmās:

informācijas plūsmas uzlabošana, lai veicinātu izpratni par sakarībām starp piesārņojuma avotiem un ietekmi uz veselību (aktivitātes 1-4);

zināšanu trūkuma novēršana, stiprinot zinātni un aplūkojot jaunus jautājumus vides un veselības jomā (aktivitātes 5-8);

politisko koncepciju pārbaude un komunikācijas uzlabošana (aktivitātes 9-13).

2.6

Galvenie mērķi, uz kuru sasniegšanu ir orientēts rīcības plāns, ir — uzlabot izpratni par sakarībām starp vides faktoriem un elpošanas ceļu saslimšanām, nervu sistēmas attīstības traucējumiem, vēzi un hormonālās sistēmas traucējumiem, kā arī patoloģijām, kas arvien biežāk tiek novērotas bērniem. Rīcības plānam ir jāievada mērķtiecīgi pētnieciskie pasākumi, lai attīstītu mūsu zināšanas par svarīgām cēloņsakarībām; vienlaikus ir jāuzlabo veselības uzraudzība, lai iegūtu labāku priekšstatu par slimību rašanos ES.

2.7

Vēl viens svarīgs ar informācijas ieguvi saistītā rīcības plāna aspekts ir novērot vides risku ekspozīciju, cita starpā ņemot vērā uzturu, apdzīvoto vidi un uzvedību, ieskaitot noteiktus dzīvesveidus, kas vēl vairāk papildina vides riska faktorus.

2.8

Komisija rīcības plāna īstenošanas ietvaros centīsies veicināt sadarbību starp Eiropas Vides aģentūru, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi, galvenajiem ieinteresētajiem (dalībvalstīm, nacionālajām, reģionālajām un vietējām iestādēm, veselības aprūpes, vides aizsardzības un pētniecības, rūpniecības, lauksaimniecības un citu jomu pārstāvjiem) un ar starptautiskajām organizācijām, piemēram, PVO, OECD un atbilstošajām Apvienoto Nāciju struktūrām.

2.9

2007. gadā Komisija veiks rīcības plāna īstenošanas starpposma novērtēšanu. Tā realizēs aktivitātes, izmantojot esošās iniciatīvas un programmas, kurām jau ir piešķirti līdzekļi. Sevišķi tas attiecas uz Kopienu īstenoto Sabiedrības veselības programmu un Sesto Pētniecības ietvara programmu. Tālākā finansēšana tiks veikta no attiecīgo dienestu aktuālā budžeta līdzekļiem.

3.   Problemātiskie jautājumu rīcības plāna ietvaros

3.1

Komiteja atbalsta pieaugošo uzmanību, ko Komisija un dalībvalstis velta vides un veselības jautājumiem, un uzskata, ka ir nepieciešama skaidra stratēģija un efektīvs rīcības plāns, lai aplūkotu šīs tēmas integrētā veidā un tādējādi Kopienu un atsevišķu dalībvalstu līmenī veicinātu atbilstošas politikas izstrādāšanu, kas palīdzētu paaugstināt iedzīvotāju labklājību un dzīves kvalitāti un sasniegt Lisabonas stratēģiskos mērķus ar ilgtspējīgas attīstības palīdzību.

3.1.1

Priekšdarbi bija ļoti kompleksi un tika veikti, izmantojot virkni darba grupu un sanāksmes, kas ar nelieliem starplaikiem sekoja cita citai. EESK apsveic šādu organizāciju un darbu, ko veica dalībnieki, it īpaši, dažādos tehniskajos līmeņos piesaistītie speciālisti, tomēr konstatē, ka laika trūkuma dēļ nebija iespējams pilnībā izpētīt šo komplekso un līdz šim mazpazīstamo tematiku; tādēļ Ziņojums būtībā neietver pilnīgu un viscaur sastrukturētu konkrētu pasākumu katalogu un precīzus to īstenošanas termiņus.

3.1.2

Atšķirīgais Komisijas un dalībvalstu kompetenču apjoms vides un veselības jomās ievērojami apgrūtināja attiecīgās atbildības un līdz ar to — arī ierosināto pasākumu definēšanu saskaņā ar subsidiaritātes principiem. Pēc EESK domām, Komisijai un dalībvalstīm ir jāturpina uz koordināciju orientētie centieni, lai paātrinātu pamatzināšanu apguvi, kā arī informācijas un datu apmaiņu un lemtu par atbilstošu līdzekļu piešķiršanu plānotajiem pasākumiem.

3.1.3

Tādēļ EESK uzlūko rīcības plānu nevis kā galarezultātu, bet drīzāk kā attīstības izejas punktu un ar šādu izpratni ir sagatavojusi arī sekojošās piezīmes.

3.2

EESK vēlas īpaši vērst uzmanību uz to, ka ir nepieciešams pietiekams finansiālais nodrošinājums, jo aplūkojamais rīcības plāns neietver specifiskus līdzekļus tajā paredzēto pasākumu īstenošanai, bet ir balstīts uz iespēju īstenot katru atsevišķo aktivitāti jau pastāvošu iniciatīvu un ES finansēto programmu ietvaros, izmantojot, piemēram, Kopienu sabiedrības veselības programmu, Sesto Vides ietvara programmu (kas, starp citu, ir pieminēta tikai II daļā) un Sesto Pētniecības programmu.

3.2.1

Šis princips var izrādīties lietderīgs, lai izvairītos no līdzekļu izšķērdēšanas un nevajadzīga dubultā darba, ko rada projekti, kas ir orientēti uz tiem pašiem rezultātiem, taču tādējādi iezīmētās stratēģiskās prioritātes tiek pakļautas citu programmu mehānismiem un struktūrām, kas ir radītas citu mērķu izvirzīšanas kontekstā un jau ir orientētas uz mērķiem, kas ne vienmēr sakrīt ar šajā Ziņojumā izklāstītajiem.

3.2.2

EESK uzskata, ka stratēģisks un prioritārs mērķis ir labs iedzīvotāju veselības stāvoklis, sevišķi, šai ziņā vājākajās iedzīvotāju grupās (kam, pirmkārt, ir pieskaitāmi bērni, kuriem ir veltīti SCALE iniciatīvas pasākumi, jo viņi ir viena no jūtīgākajām iedzīvotāju grupām, kam turpmāk ir jāpievienojas arī gados veciem cilvēkiem un darba ņēmējiem, kas pakļauti riska faktoru iedarbībai). Tādēļ tā uzskata par nepieciešamu pēc iespējas ātri noteikt finansu līdzekļus, kas jāvelta minētajām atslēgas tēmām un mērķiem, un pienācīgi respektēt šo nepieciešamību patlaban notiekošajās sarunās par ES budžetu 2007. līdz 2013. gadam.

3.3

Ļoti delikāts aspekts ir arī interaktīvā sadarbība ar citām institūcijām un autonomām iestādēm tiesiskā un finansiālā līmenī. Daudzas no aktivitātēm tiek īstenotas, piedaloties starptautiskās sadarbības ietvaros realizētos projektos; tā rezultātā paredzētās iniciatīvas varēs brīvāk uzelpot, tomēr vienlaikus pastāv arī risks, ka no tā cietīs koncentrēšanās uz vēlamajiem rezultātiem un to īstenošanas temps. Jo paredzētie koordinācijas un sadarbības mehānismi nenodrošina vienotu un viennozīmīgu gribu aktivitāšu īstenošanā, un, bez tam, šādā gadījumā nebūs viegli noteikt atbildību par paredzēto aktivitāšu atsevišķu etapu norisi.

3.3.1

Tas, ka piedalās vairākas institūcijas ar atšķirīgām profesionālajām kompetencēm un resursiem (šeit, no vienas puses, ir domātas tādas institūcijas kā PVO un Vides aģentūra un, no otras puses, reģionālās vai pat vietējās pašvaldības), padara rīcību sarežģītāku un var aizkavēt mērķu un to sasniegšanai nepieciešamo līdzekļu definēšanu.

3.3.2

EESK cer, ka tiks skaidri noteikta iesaistīto institūciju (sevišķi, Komisijas, no vienas puses, un dalībvalstu, reģionālo un vietējo pašvaldību, no otras puses) loma un kompetence un precīzi piešķirtas pilnvaras atkarībā no pasākumu veida un attiecīgās kompetences saskaņā ar līgumiem. Patlaban iesniegtajā Paziņojumā šie izšķirošie punkti nav izskaidroti, tādējādi apstiprinot bažas, ko Komiteja ir izteikusi jau savā agrākajā atzinumā par Eiropas stratēģiju vides un veselības aizsardzības jomā. (3)

3.4

Specifisko aktivitāšu apraksts Paziņojuma II daļā nenorāda precīzus mērķus, kas jāsasniedz, bet drīzāk sniedz ziņas par vajadzībām vai — labākajā gadījumā — instrumentiem, ko Komisija sadarbībā ar citām iesaistītajām institūcijām var aktivēt, lai reaģētu uz prasībām vai trūkumiem zināšanu jomā. Diemžēl apstiprinās Komitejas jau izteiktās (4) bažas par to, ka konkrētu mērķu vai tā saucamo “milleniuma mērķu” neesamība ir tik būtisks trūkums, ka var apšaubīt Rīcības plāna mērķtiecīgumu kā tādu.

3.5

Paredzēto aktivitāšu kopīga iezīme ir detalizētas ziņas par pirmo divu vai trīs gadu laikposmu, turpretī norādes par četrus gadus ilgo noslēguma etapu ir tikai vispārīgas vai pavisam nenoteiktas. Šāda ievirze rada izbrīnu, jo plānam vajadzētu paredzēt kādas stratēģijas praktisko realizāciju, kas jau pēc savas definīcijas ir orientēta uz ilgtermiņa pielietojamiem rezultātiem. Šis trūkums esot attaisnojams ar to, ka līdz šim neesot noteikti otrajam četru gadu laikposmam paredzētie līdzekļi, taču tam nevar piekrist, jo skaidra nepieciešamo rezultātu noteikšana ir priekšnoteikums tam, lai politisko lēmumu pieņēmēji varētu piešķirt stratēģijas nozīmīgumam atbilstošus līdzekļus.

3.6

2007. gadā ieplānotais starpposma novērtējums nav uzskatāms par pietiekamu; EESK iestājas par to, lai starpposma rezultātu vērtēšana notiktu divas reizes — 2006. un 2008. gadā.

3.6.1

Pirmā starpbilance dotu iespēju novērtējumā iekļaut rezultātus, kas sasniegti virknē programmu un/vai aktivitāšu, kas atrodas noslēguma fāzē (un nav pieminētas šajā Paziņojumā), un provizoriski novērtēt pirmajā divu gadu laikposmā sasniegto. Tādējādi veidotos stabils atskaites punkts, pirms tiek uzsākti pasākumi, kuru finansējumam no 2007. gada tiks piešķirti jauni līdzekļi.

3.6.2

Otrā starpposma novērtēšana dotu iespēju, pamatojoties uz atbilstošiem vērtējuma rezultātiem, savlaicīgi plānot sekojošo rīcības fāzi un turpmākos plāna etapus, kā arī paplašināt jau sasniegto rezultātu pielietojumu arī citās jūtīgākās mērķa grupās (piemēram, gados veciem cilvēkiem), ņemot vērā padziļinātu līdzšinējo sasniegumu un sastapto grūtību izvērtējumu.

4.   Īpašas piezīmes

4.1

Pirmā aktivitāšu grupa kalpo informācijas plūsmas uzlabošanai, izveidojot integrētu vides un veselības informāciju, kas palīdz labāk izprast kopsakarības starp piesārņojuma avotiem un ietekmi uz veselību. EESK izsaka nožēlu par to, ka joprojām pastāv tik liels informācijas bads, neskatoties uz “Kopienu rīcības programmas 1999-2003 sakarā ar vides piesārņojuma izraisītām slimībām” (5) un “Kopienu rīcības programmas par ziņojumu sniegšanu veselības jomā sabiedrības veselības jomā īstenotā rīcības plāna ietvaros” (6) pieņemšanu. Komitejai ir žēl, ka šeit aplūkoto Paziņojumu nepapildina novērtējoši ziņojumi par sasniegtajiem šo programmu rezultātiem un specifiskajiem trūkumiem, kas jānovērš rīcības plāna īstenošanas pirmajā fāzē.

4.1.1

Aktivitātes 1 (“Ar vidi saistītu veselības indikatoru izstrādāšana”) un aktivitātes 2 (“Integrētas vides, ieskaitot pārtikas produktus, uzraudzības izveide, lai konstatētu atbilstošo ekspozīciju uz cilvēkiem”) priekšplānā ir kognitīvais aspekts; aktivitāšu tālākā attīstība rīcības plāna otrajā fāzē šeit drīzāk ir nobīdīta otrajā plānā. Neskatoties uz robiem zināšanās, būtu jāizskaidro veselības datu salīdzināmības un pieejamības mērķi, lai nodrošinātu esošo datu bāzu savietošanas un integrācijas iespējas, ierosinot vajadzības gadījumā piešķirt finansu līdzekļus nepieciešamajiem metodoloģiskajiem pētījumiem, jau pastāvošo datu bāzu izplatīšanai un kopējas Eiropas datu bāzes izveidei tālākas nākotnes perspektīvā.

4.1.1.1

EESK iesaka, lai integrētu vides kontroli cilvēka veselības kontrolē, pēc iespējas drīz iezīmēt nepieciešamās klīniski epidemioloģiskās, kā arī eksperimentālās pētniecības aktivitātes, kuru mērķis ir uzlabot un detalizēt zināšanas par cēloņsakarībām starp noteiktiem vides faktoriem un noteiktām slimībām.

4.1.2

Aktivitāte 3 “bioloģiskā kontrole” (respektīvi, bioloģisku indikatoru izmantošana, lai konstatētu vides piesārņojumu, slimības, funkcionāli traucējumi vai ģenētisku iedarbību) vairāk līdzinās viscaur sastopamo grūtību izklāstam, nevis “rīcības” vadlīnijām. EESK iesaka ātri izskaidrot starpdisciplinārās koordinācijas darba grupas pilnvaras un mērķus, lai padarītu to par ES līmenī un dalībvalstīs funkcionējošu un, pirmkārt, ticamu un pielietojamu instrumentu.

4.1.2.1

EESK iesaka, izmantojot dažādu līdz šim nodarbināto darba grupu veikumu, noteikt prioritārās jomas un optimālos nosacījumus koordinācijai starp specializētajiem centriem, lai nodrošinātu “biokontroles” pasākumiem optimālus rezultātus. Bez tam, Komiteja iesaka veikt “kohortu” (pirmkārt, mātes — bērna) pētījumus, kuros adekvāti novērtēti riska ietekmes “biomarķieri”.

4.1.3

Analoģiski tam, aktivitāte 4 (“uzlabota koordinācija un kopēja rīcība vides un veselības jomā”) ietver ierosinājumu izveidot konsultatīvo grupu un kopumā atbalstīt apmaiņu kompetento iestāžu starpā. EESK uzskata šādas vadlīnijas par pilnīgi nepiemērotām, jo, pēc tās domām, ar konsultatīvās grupas izveidi vien nepietiek, lai sasniegtu mērķi — regulāru paziņojumu un praktiskās pieredzes apmaiņu. Tādēļ Komiteja vēlas, lai dalībvalstis, kurās ar vidi un veselību saistītās kompetences ir sadalītas starp vairākām ministrijām, iespējami drīz nosaka atbildīgo institūciju vai iestādi, kam ir atbilstošas pilnvaras un instrumenti paredzētā virzienā orientēto centienu koordinēšanai; tā aicina Komisiju no savas puses nodrošināties ar piemērotām koordinācijas struktūrām un ierosināt efektīvus instrumentus šī procesa veicināšanai.

4.2

Otrā aktivitāšu grupa kalpo “zināšanu robu aizpildīšanai, stiprinot pētniecību”, un ierosināto konkrēto pasākumu apskats apstiprina, ka runa vairāk ir par pamatzināšanu uzlabošanu, nevis konkrētiem pētniecības projektiem. Piemēram, 5.aktivitātes būtība ir Kopīgās pētniecības iestādes vai jau esošo pētījumu programmu sasniegumu analīzē un attiecīgajai tēmai veltītu konferenču rīkošana. Aktivitāte 6 vērsta ne tikai uz “mērķtiecīgiem pētījumiem par slimību, traucējumu un ekspozīcijas tēmām”, bet galvenokārt uz aplūkojamo slimību cēloņu un mehānismu analīzi un Eiropas pētnieciskā tīkla izveidi, nesniedzot norādes uz precīzu pētījumu ievirzi. Visbeidzot, aktivitāte 7 ir paredzēta, lai izveidotu metodisku sistēmu riska novērtēšanai, ņemot vērā komplekso mijiedarbību un ārējās izmaksas, un metodisku sistēmu šim noļuma pielietoto metožu harmonizācijai un apstiprināšanai.

4.2.1

EESK iesaka novērst patlaban pastāvošo plaša mēroga epidemioloģisko datu trūkumu, sevišķi, sakarā ar neiroloģiskas izcelsmes uzvedības traucējumiem Eiropā, par kuriem visvairāk pietrūkst zinātnes atziņu, īpaši, ja tas skar bērnus, tomēr ir pietiekams daudzums pieturas punktu, kas liecina par to cēlonisko sakarību ar dažiem vides faktoriem.

4.2.2

EESK iesaka noteikt vides un veselības pētniecību par vienu no prioritārajām izpētes jomām 7. Pētniecības ietvara programmas kontekstā un jau tagad nodrošināt pietiekamus finansiālos līdzekļus jau finansētājām programmām, lai izveidotu zināšanu bāzi un noteiktu instrumentus un metodes efektīvu vides un veselības pasākumu īstenošanai.

4.2.3

Aktivitāte 8 (“iespējamo, vidi un veselību apdraudošo risku noteikšana un apkarošana”) ietver precīzākus mērķus, kas saistīti ar prognožu uzlabošanu un veselības aizsardzības sagatavošanos ekstremālajām klimatiskajām pārmaiņām un citiem vides draudiem. EESK pievienojas šiem mērķiem, lai gan tie nav tieši saistīti ar vispārējo mērķi — bērnu veselības aizsardzību, kura sasniegšanai tiek izmantota SCALE iniciatīva. EESK vēlas, lai no šāda aktivitātēm vidējā termiņā tiktu atvasināta atbilstoša programma ar saviem finansu līdzekļiem, tā vietā, lai atstātu šīs aktivitātes (kā tas tiek ierosināts tagad) mazāk piemērota konteksta ietvaros un neparedzētu tām nekādus atsevišķus līdzekļus.

4.3

Nobeigumā aprakstītās aktivitātes (aktivitātes 9 un 10), kas saistītas ar komunikācijas uzlabošanu un vispārējās un profesionālās izglītības attīstību, ietver dažus ierosinājumus, kas zināmā mērā ir interesanti, taču neveido solīdu bāzi komunikācijas un kvalifikācijas celšanas stratēģijai, uz kuru par šo rīcības jomu atbildīgās dalībvalstis varētu orientēt savus pasākumus un ar kuras palīdzību būtu iespējams panākt noteiktu uzvedības veidu pilsoņu vidū. Komiteja jau paskaidroja: “Sabiedriskās domas ieinteresēšana, atbalsts un līdzdalība no bāzes puses izrādīsies obligāti nepieciešams; arī šeit centrālā loma ir sociālajiem partneriem un organizētās pilsoniskās sabiedrības apvienībām.” (7)

4.3.1

Pēdējo ierosināto aktivitāšu (11.-13.) mērķis ir panākt “riska samazināšanas politikas pārbaudi un pieskaņošanu”; tās ir tiešā veidā saistītas ar priekšplānā aplūkotajām slimībām (elpvadu saslimšanām, nervu sistēmas attīstības traucējumiem, vēzi un hormonālās sistēmas traucējumiem) un aptver tādas iniciatīvas kā pilotprojektu uzsākšana, sazarota tīkla izveides veicināšana, aktuālo aktivitāšu koordinēšana vai vienkārši pasākumi “attīstības novērošana saistībā ar elektromagnētiskajiem laukiem”. Kopumā ņemot, šķiet, ka šeit drīzāk runa ir par labi domātu nodomu saraksta pasludināšanu, nevis par izsmeļošu riska situācijas konkrēto aspektu konstatāciju. Pēc EESK domām, šie ierosinājumi nav atbilstoši jau iepriekšējā paziņojumā par “stratēģiju” konstatētajam veselības kaitējuma smagumam un nav arī piemēroti īstas riska mazināšanas politikas sagatavošanai īsā laika periodā.

4.3.2

EESK sevišķi iesaka piešķirt steidzamības statusu to faktoru izpētei, kas ietekmē gaisa kvalitāti dzīvojamās un biroju telpās (kā pieminēts rīcības 12. pozīcijā), un sastādīt precīzu īstermiņa grafiku, lai varētu iegūt zinātniskus pierādījumus, kas ļautu pārstrādāt 1999. gada ieteikumus attiecībā uz elektromagnētiskajiem laukiem. Tas, ka trūkst konkrētu mērķu un rezultātu, ko nepieciešams sasniegt noteiktajos termiņos, rada EESK bažas, ka arī šo aktivitāšu palīdzību neizdosies rast efektīvus nosacījumus, lai koordinētu to, kas līdz šim tika aizsākts Kopienu līmenī, vai panākt ar dalībvalstīm saskaņotu rīcības veidu.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Komisijas paziņojums “Eiropas stratēģija vides un veselības aizsardzības jomā”, COM(2003) 338 final; atzinumu par šo Paziņojumu EESK prezentēja savā 404. plenārajā sesijā, 2003. gada 10. decembrī (referents: Ehnmark kungs, OV C 80; 30.3.2004.).

(2)  Komisijas paziņojums “Eiropas rīcības plāns vides un veselības aizsardzības jomā 2004–2010”, COM(2004) 416 final. 09.06.2004., I un II daļa.

(3)  Referents: Ehnmark kungs, 6.4. punkts OV. C 80; 30.03.2004; salīdzinājumam skat. 1. piezīmi.

(4)  Turpat, 5.3. punkts.

(5)  publicēts OV C 19; 21.01.1998.

(6)  publicēts OV C 174; 17.06.1996.

(7)  OV C 80; 30.3.2004.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/70


Atzinums par tēmu Priekšlikums par Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu, ar ko ievieš standartus noteiktu dzīvnieku sugu humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos

(COM(2004) 532 galīgā red. — 2004/0183 (COD))

(2005/C 157/11)

Saskaņā ar EK Līguma 175. pantu Padome 2004. gada 14. septembrī nolēma apspriesties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju par Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai, ar ko ievieš standartus noteiktu dzīvnieku sugu humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos.

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides aizsardzības specializētās nodaļas, kas atbild par komitejas dokumenta sagatavošanu minētajā jomā, ir pieņēmusi atzinumu 2004. gada 16. novembrī. Ziņojumu sniedza Donnelly kungs.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 2004.gada 15. un 16. decembra 413. plenārajā sesijā (2004. gada 16. decembra sēdē) ir pieņēmusi šādu atzinumu ar 60 balsīm “par”, 1 balsi “pret” un sešiem atturoties.

I   IEVADS

1.   Regula attiecībā uz kāju slazdiem

1.1

Eiropas Parlaments 1989. gadā pieņēma rezolūciju, ar ko pieprasīja dzīvnieku kāju slazdu aizliegumu ES un tādu kažokādu un kažokādu izstrādājumu aizliegumu, kuri saņemti no valstīm, kurās dzīvnieku ķeršanai izmanto kāju slazdus.

Atbildot uz rezolūciju, Komisija iesniedza priekšlikumu par attiecīgo regulu, ko Padome pieņēma 1991. gadā (1). Ar minēto regulu ir noteikts dzīvnieku kāju slazdu izmantošanas aizliegums ES no 1995. gada 1. janvāra un 13 konkrētu sugu dzīvnieku kažokādu ievešanas aizliegums no trešām valstīm, ja vien nav ievērots viens no šādiem nosacījumiem:

atbilstošas spēkā esošās administratīvās vai juridiskās normas, kas aizliedz kāju slazdu izmantošanu, vai

minēto 13 dzīvnieku sugu ķeršanā izmantotie slazdu izlikšanas paņēmieni (ES regulas I pielikums) atbilst starptautiski saskaņotiem standartiem dzīvnieku humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos.

1.2

Jāatzīmē, ka Eiropas Parlaments savā atzinumā ir pieprasījis kāju slazdu tirdzniecības aizliegumu un tādu kažokādu un kažokādu izstrādājumu aizliegumu, kas iegūti no dzīvniekiem, kuru ķeršanā izmantoti kāju slazdi. Minēto atzinumu Padome nav ņēmusi vērā, apspriežot šo jautājumu 1991. gadā.

1.3

Kaut arī kāju slazdu izmantošana ES ir aizliegta no 1995. gada, aizliegums nav ievērots valstīs, kas eksportē kažokādu izstrādājumus, kuri iegūti no dzīvniekiem, kuru ķeršanā izmantoti kāju slazdi.

EESK 1990. gada atzinumā (2), uzsverot, cik svarīgi ir ieviest konsekvenci minētajā jautājumā, atbalstīja ne tikai kāju slazdu aizliegumu Eiropas mērogā, bet ierosināja arī kāju slazdu starptautisku aizliegumu.

2.   Nolīgums

2.1

Ievērojot Kopienas tiesību aktus jomā, kas attiecas uz dzīvnieku ķeršanu, izmantojot kāju slazdus, aktuāla kļuva vajadzība noteikt slazdu izlikšanas standartus starptautiskā līmenī. Nolīgumu apsprieda ES, Kanāda, Krievija un ASV, tomēr to parakstīja tikai Kanāda, Krievija un ES. ASV nevarēja kļūt par minētā nolīguma dalībvalsti, ņemot vērā to, ka ASV iekšējā sistēmā pilnvaras šajā jomā ir decentralizētas. ASV tomēr piekrita īstenot nolīguma mazāk kategorisku variantu.

2.2

Nolīgums bija paredzēts, lai nepieļautu iespējamu Eiropas importa aizliegumu attiecībā uz tādiem kažokādu izstrādājumiem, kas iegūti no dzīvniekiem, kuri noķerti savvaļā valstīs, kurās kāju slazdu izmantošana nav aizliegta.

2.3

Eiropas Parlaments uzskatīja, ka minētais nolīgums ir pilnīgi neatbilstošs un neefektīvs un ka tas ir jānoraida, un tā vietā jāievieš importa aizliegums attiecībā uz kažokādām un kažokādu izstrādājumiem, kas iegūti no nolīgumā uzskaitītajiem savvaļas dzīvniekiem.

2.4

Nolīgumā ir paredzēti noteikti standarti, kas jāievēro dzīvnieku ķeršanā, izmantojot slazdus. Eiropas Kopiena ir ratificējusi minēto nolīgumu 1997. gadā. Nolīgumā iekļautie standarti attiecībā uz dzīvnieku ķeršanu, izmantojot slazdus, atspoguļoja Krievijā, Kanādā un ASV jau esošos standartus. Jēdziena “humāna (bezsāpju)” iekļaušana izraisīja plašas diskusijas, ņemot vērā to, ka minētie standarti pamatojas uz slazdos noķerto dzīvnieku augstas ciešanu pakāpes akceptēšanu.

2.5

Zinātniskie atzinumi (ieskaitot Komisijas Zinātniskās veterinārijas komitejas atzinumu) apstiprināja, ka nolīgumā iekļautie paņēmieni dzīvnieku humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos neizslēdz dzīvnieku ciešanu nepieņemamu pakāpi.

2.6

Zinātniskā veterinārijas komiteja uzsvēra, ka būtiskie kritēriji, kas jāņem vērā, spriežot par humānisma pakāpi, ir laiks, kāds vajadzīgs, lai padarītu dzīvnieku nejutīgu pret sāpēm, un dzīvniekam minētajā laikā radīto sāpju un stresa apmērs. Komiteja secināja, ka nonāvējošu slazdu var uzskatīt par “humānu (bezsāpju)”, ja tas padara dzīvnieku nejutīgu pret sāpēm acumirklī vai vismaz dažās sekundēs. Nolīgumā attiecīgais maksimālais termiņš bija noteikts 5 minūtes, un tādēļ termins “humāns (bezsāpju)” uzskatāms par neatbilstošu.

2.7

Komiteja arī secināja, ka nolīgumā iekļautajai ievainojumu skalai nav pietiekama zinātniskā pamatojuma salīdzinājumā ar citiem atzītiem paņēmieniem dzīvnieku neatbilstīgas labturības novērtēšanai.

2.8

Nolīgumu šobrīd ir ratificējusi ES un Kanāda, bet vēl nav ratificējusi Krievija. Minētā iemesla dēļ nolīguma piemērošana vēl nav noteikta. Kanāda un ES tomēr ir vienojušās nogaidīšanas periodā īstenot nolīguma noteikumus.

3.   Komisijas priekšlikuma būtība

3.1

Komisijas priekšlikuma par direktīvu, ar ko ievieš standartus noteiktu dzīvnieku sugu humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos (3), mērķis ir transponēt Kopienas tiesību aktos Nolīgumu par standartiem dzīvnieku humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos, kā tas paredzēts Padomes Lēmumā 98/142/EC un 98/487/EC.

3.2

Priekšlikums attiecas uz 19 savvaļas dzīvnieku sugām (no tiem 5 sugu dzīvnieki dzīvo ES), kā noteikts I pielikumā.

3.3

Priekšlikumā ir noteiktas dažas saistības un prasības attiecībā uz paņēmieniem, ko pielieto dzīvnieku ķeršanā slazdos, slazdu izmantošanu, medniekiem, kas izliek slazdus, pētījumiem, sodiem un sertifikāciju. Dokumentā ir iekļauts arī plašs iespējamo atkāpju uzskaitījums un divi pielikumi (II un III pielikums), kas attiecas uz standartiem dzīvnieku humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos un šādas ķeršanas paņēmienu pārbaudi.

3.4

Priekšlikumā ir uzsvērts, ka dalībvalstīm var atļaut ieviest stingrākus tiesību aktus attiecīgajā jomā un ka ES 1991. gada regula, ar ko aizliedz dzīvnieku kāju slazdu izmantošanu, paliek spēkā. Tiesību aktu ieviešana un īstenošana ir dalībvalstu un to kompetento iestāžu ziņā. Priekšlikumā nav iekļauta neviena pozīcija no Kopienas budžeta, tādēļ dalībvalstis piešķirs finanšu līdzekļus attiecīgo izmaksu segšanai.

II   PIEZĪMES

4.   Termina “standarti dzīvnieku humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos” lietošana

4.1

EESK uzskata, ka termina “humāna (bezsāpju)” (4) lietošana priekšlikumā ir apšaubāma. Priekšlikuma 2. pantā ir definēti “dzīvnieku ķeršanas paņēmieni, izmantojot slazdus”, bet tajā nav iekļauta “standartu dzīvnieku humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos” definīcija. Faktiski nolīguma (uz ko pamatojas priekšlikums) preambulā ir atzīta starptautisku standartu attiecībā uz dzīvnieku ķeršanu slazdos neesamība un vārds “humāni” ir vispārēji attiecināts uz tādiem standartiem, kas “nodrošina slazdos noķerto dzīvnieku labturības apmierinošu līmeni”.

4.2

Nolīguma apspriešanas laikā Komisijas Zinātniskā veterinārijas komiteja (5) iebilda, ka dokumentā norādītos standartus nevar definēt kā “humānus (bezsāpju)” (kā jau uzsvērts iepriekš), ņemot vērā, ka maksimālais laiks, kāds pieļauts, lai padarītu dzīvniekus nejutīgus pret sāpēm, daudzkārt pārsniedz pieņemamo ilgumu (acumirklīga nāve). Komiteja īpaši uzsvēra iegremdējamos slazdus, jo ir aprēķināts, kas zem ūdens slazdā noķertam ūdenī dzīvojošam zīdītājam nāve var iestāties 15 minūšu laikā.

4.3

Komiteja tādēļ iesaka ES tiesību aktu galīgajā variantā vārdu “humāns” aizstāt ar alternatīvu un piemērotāku terminu vismaz līdz tam laikam, kamēr standarti dzīvnieku ķeršanai slazdos atbildīs iepriekš minētajām prasībām.

5.   Slazdi

5.1

Priekšlikums attiecas uz divu veidu slazdiem: slazdiem, kuros dzīvnieku nonāvē, un slazdiem, ar kuriem ierobežo dzīvnieka pārvietošanos. Attiecībā uz slazdiem, kuros dzīvnieku nonāvē, priekšlikumā izklāstītie standarti neatbilst Kopienas pieņemtajiem zinātniskajiem standartiem, kuros ieteikta dzīvnieka acumirklīga nāve vai maksimāli pieļaujama 30 sekunžu robeža līdz nāves iestāšanās brīdim. Bez tam priekšlikumā nav izklāstīti nekādi labturības standarti gadījumā, ja kustībās ierobežotu dzīvnieku nonāvē. Tas nozīmē, ka tad, ja dzīvnieks ir noķerts pārvietošanos ierobežojošā slazdā un pēc tam nonāvēts, nonāvēšanas paņēmiens nav nekādā veidā reglamentēts.

Turklāt priekšlikumā nav paredzēts nodrošinājums, ka ar atļautajiem paņēmieniem ķeršanai slazdos nejauši netiks nogalināti citu sugu dzīvnieki vai arī netiks ierobežota to pārvietošanās. Standartiem dzīvnieku ķeršanai slazdos jānodrošina minētā riska samazināšana līdz iespējami zemākajam līmenim.

6.   Pārbaudes

6.1

Priekšlikumā ir paredzētas tehniskās normas, lai pārbaudītu paņēmienus ķeršanai slazdos, kuras neizslēdz dzīvu dzīvnieku izmantošanu. Tajā ir izklāstītas kombinēto un lauka izmēģinājumu obligātās prasības. Bez tam pārējās nolīguma dalībvalstis var atzīt pārbaudes, ko veikusi kāda no minētajām dalībvalstīm.

6.2

Lai rezultāti būtu derīgi, pārbaudes tomēr jāveic tādos pašos apstākļos, kādos paredzēts izmantot slazdus. Tādēļ rādītājus, kas balstās uz kombinēto pārbaužu rezultātiem, nevar izmantot savvaļā dzīvojošu dzīvnieku labturības izvērtēšanai. Iepriekš minēto iemeslu dēļ pārbaudes, izmantojot dzīvniekus, nav piemērojamas vispār un jāņem vērā tikai jau pieejamās datorimitācijas pārbaudes.

7.   Atkāpes

7.1

Priekšlikumā ir uzskaitīts plašs iespējamo atkāpju kopums, kuru īstenošanas gadījumā ievērojami samazinātos paša priekšlikuma darbības joma. EESK uzskata, ka jāatļauj atkāpes saistībā ar sabiedrības drošību un cilvēcīgo un dzīvnieku veselību. Šādu problēmu gadījumā valsts iestādēm nekavējoties jāinformē attiecīgajā teritorijā strādājošie uzņēmēji (piem., lauksaimnieki) un jālūdz to padoms. EESK ir dažas atrunas attiecībā uz pārējām ierosinātajām atkāpēm.

7.2

Ņemot vērā grūtības, lai savvaļā, kur norisinās dzīvnieku ķeršana slazdos, piemērotu efektīvu uzraudzības un izpildes sistēmu, Komisijas ierosinātās atkāpes (izņemot iepriekš minētās) tikai veicinātu nolīguma dalībvalstu savstarpējas pārredzamības un atbildīguma mazināšanos.

8.   Mednieki, kas izliek slazdus

8.1

Priekšlikumā ir paredzēts, ka jāievieš atļauju izsniegšanas un mednieku apmācības sistēma. Licencēšana tomēr priekšlikumā nav iekļauta un slazdu izlicēju izmantoto paņēmienu kontrole galvenokārt nav piemērojama, ņemot vērā to, ka tā būtu jāveic brīvā dabā. EESK iesaka izveidot stingru licencēšanas sistēmu, kas būtu jāsaskaņo Kopienas līmeni.

9.   Sertificēšana

9.1

Izmantoto slazdu izlikšanas paņēmienu sertificēšana Komisijas priekšlikumā ir deleģēta dalībvalstīm un ir noteikts, ka dalībvalstis savstarpēji atzīst šādu sertificēšanu.

Kaut arī minēto sistēmu varētu ieviest ES, jāizveido arī starptautiska sertificēšanas sistēma. Faktiski nolīguma dalībvalstīm jāievieš savstarpēji izmantojama sertificēšanas standartsistēma, kā arī izsekojamības sistēma. Šādas sistēma veicinātu nolīguma pārredzamības un efektīvas īstenošanas nodrošināšanu.

10.   Sankcijas

10.1

Komisijas priekšlikums vērš uzmanību uz administratīvu sankciju iespējamu piemērošanu attiecīgo tiesību aktu pārkāpšanas gadījumā. Ņemot vēra to, ka dažas ES dalībvalstis gadījumā, ja ir pārkāpti tiesību akti dzīvnieku labturības jomā, piemēro krimināllikumu, EESK tomēr iesaka noteikt soda sankcijas atbilstoši attiecīgās valsts tiesību sistēmai.

11.   SECINĀJUMI

11.1

EESK uzskata, ka priekšlikumā iekļautos standartus dzīvnieku humānai (bezsāpju) ķeršanai slazdos nevar definēt kā humānus, jo tie tikai atspoguļo nolīgumā norādītos standartus. Nolīgumā iekļautie standarti ir novērtēti kā zemāki nekā ES tiesību aktos jau esošie dzīvnieku labturības standarti. Komiteja tādēļ iesaka tiesību aktu galīgajā redakcijā aizstāt vārdu “humāns” ar atbilstošāku terminu.

11.2

Attiecībā uz slazdiem EESK uzskata, ka jāņem vērā tikai tādi slazdi, kuros dzīvnieks tiek acumirklī nonāvēts, un jāprecizē slazdu, ar kuriem ierobežo dzīvnieka pārvietošanos, izmantošanas apjoms. Turklāt gadījumā, ja šādi sasaistītus dzīvniekus nonāvē, nonāvēšanas paņēmiens pēc iespējas reglamentējams saskaņā ar tiesību aktiem dzīvnieku labturības jomā.

11.3

EESK uzskata, ka iegremdējami slazdi ir jāaizliedz, tā kā Komisijas Zinātniskā veterinārijas komiteja ir secinājusi, ka to izmantošana ir nežēlīgs nonāvēšanas paņēmiens, jo tā ir dzīvnieka lēna nosmacēšana zem ūdens.

11.4

EESK atzīmē, ka, neraugoties uz to, ka priekšlikumā ir norādīti noteikumi slazdu pārbaudei, kombinētā vidē veikto pārbaužu rezultātā iegūto parametru piemērošana savvaļas dzīvniekiem nav zinātniski pamatota. EESK tādēļ iesaka neizmantot pārbaudēs dzīvniekus, bet izmantot jau pieejamos datorimitāciju modeļus.

11.5

EESK uzskata, ka lielākā daļa priekšlikumā iekļauto atkāpju noteiktos gadījumos varētu pieļaut iespēju attiecīgajā problēmā iesaistītajiem dalībniekiem pilnībā izvairīties no tiesību aktu piemērošanas, un tādēļ iesaka, lai tās atkāpes, kas jāievēro kompetentajām iestādēm attiektos uz sabiedrības drošību un cilvēcīgo un dzīvnieku veselību. Minētais aspekts ir svarīgs, ievērojot to, ka dabā (savvaļā) ir grūti realizēt kontroli un uzraudzību.

11.6

Saskaņā ar EESK viedokli ES ir jāievieš mednieku, kas izliek slazdus, pārredzama licencēšanas sistēma. Priekšlikumā mednieku apmācības un atļauju izsniegšanas prasības ir pilnībā deleģētas dalībvalstu iestādēm. EESK izsaka bažas, ka tas radīs nesaskaņotu sistēmu, kas nenodrošinās dzīvnieku labturības standartu ieviešanu ES.

11.7

EESK uzskata, ka, lai nodrošinātu nolīguma faktisku īstenošanu, nolīguma dalībvalstīs jāievieš efektīva sertificēšanas un izsekojamības sistēma.

11.8

EESK iesaka ierosinātā tiesību akta pārkāpuma gadījumā piemērot soda sankcijas atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem dzīvnieku labturības jomā.

11.9

EESK iesaka Priekšlikumā paredzēto noteikumu īstenošanai paredzēto laiku saīsināt. Saskaņā ar Priekšlikumu, slazdiem ir jāizpilda ierosinātie standarti no 2009. gada un ķeršanas metodēm no 2012. gada. EESK uzskata, ka visi noteikumi ir jāpiemēro pēc iespējās ātrāk.

Briselē, 2004. gada 16. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Padomes Regula 3254/91, OV L 308, 09/11/1991

(2)  Atzinums par priekšlikumu Padomes Regulai par noteiktu kažokādu ievešanu, OV C 168, 10/7/1900, 32. lpp.

(3)  COM(2004) 532 galīga red.

(4)  1994. gada februārī ISO (Starptautiskā Standartizācijas Organizācija) ietvaros humānu ķeršanas standartu izskatīsanai izveidota Darba komiteja izlēma svītrot vārdu “humāns” no standartu nosaukumiem. Sajā sēdē tika panākta vienošanās izņemt visas norādes uz “humāns” vai “humanitāri”. Vienošanos par ķeršanas standartiem saskaņā ar ISO nebija iespējams panākt. ISO sarunu laikā Eiropas veterinārārsti pasvītroja, ka nonāvēšanu nevar definēt kā humānu, ja līdz nāves iestāšanās brīdim paiet vairāk kā 15 sekundes, un slazdi dzīvnieku noslīcināšanai viennozīmīgi nav uzskatāmi par “humāniem”. Šie punkti, cita starpā, netika ņemti vērā izstrādājot Nolīguma galīgo tekstu.

Savā atzinumā (1994) Eiropas Komisijas Zinātniskā veterinārijas komiteja secināja, ka, lai tiktu uzskatīts par humānu, slazdam uzreiz ir jāpadara dzīvnieks nejūtīgs pret sāpēm, un, ka vairāk uzmanības ir jāvelta slazdu koncepcijai, lai ņemtu vērā to dzīvnieku uzvedību, kuri nebūtu jāķer, lai novērstu to, ka šie dzīvnieki tiek noķerti vai ievainoti. Komiteja secināja, ka ierosinātā ievainojumu skala ir nepieņemama kā humanitātes mēraukla, jo tai trūkst zinātniska pamata.

(5)  CITES Vienošanās īstenošanas Regulas ietvaros izveidotās Zinātniskās komitejas atzinums, 1995; Zinātniskās komitejas atzinums, ĢD Lauksaimniecība, 1994


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/74


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinuma projekts par Padomes direktīvas 87/328/EEK priekšlikumu, ar kuru groza direktīvu 87/328/EEC par liellopu spermas uzglabāšanu Kopienas iekšējā tirdzniecībā

(COM (2004) 563 final — 2004/0188 (CNS))

(2005/C 157/12)

Padome saskaņā ar EK līguma 37.pantu 2004.gada 20.septembrī nolēma lūgt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju sniegt atzinumu par šādu dokumentu: “Padomes direktīvas projekts, ar kuru groza direktīvu 87/328/EEK par liellopu spermas uzglabāšanu Kopienas iekšēja tirdzniecībā”

Lauksaimniecības, lauku attīstības un vides aizsardzības darba grupas, kurai tika uzdots sagatavot darbu, pieņēma savu atzinumu 2004. gada 16. novembrī (Ziņojuma sniedzējs: Nielsen kungs).

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja tās 413. plenārajā sesijā 2004. gada 15. un 16. decembrī (15. decembra plenārajā sesijā) ar 139 balsīm “par” un 7 balsīm atturoties, pieņēma šādu atzinumu:

1.   Komisijas priekšlikuma kopsavilkums

1.1

Padomes direktīvā 88/407/EEK ir iekļauta virkne tādu juridisku prasību attiecībā uz dzīvnieku slimībām, kas izvirzītas saistībā ar tīršķirnes liellopu spermas apriti Kopienas iekšējā tirgū, kā arī tās importu. Neskatoties uz Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas izteiktajām nopietnajām iebildēm, direktīvu 2003.gadā grozīja, lai spermu varētu uzglabāt ne tikai “apsēklošanas stacijās” ar ieguvi uz vietas, bet arī “spermas noliktavās” bez ieguves uz vietas (1).

1.2

“Lai novērstu neskaidrības ar piemērošanas jomu un definīcijām”, Komisija iesaka grozīt Padomes direktīvas 87/328/EEK attiecīgos nosacījumus par liellopu tīršķirnes ciltstēvu audzēšanu, saskaņā ar kuriem attiecīgās “spermas noliktavas” turpmāk tiks minētas paralēli apsēklošanas stacijām saistībā ar liellopu spermas ieguvi, apstrādi un uzglabāšanu.

2.   Vispārīgas piezīmes

2.1

Saistībā ar Padomes direktīvas 88/407/EEC grozījumiem Komisijai būtu bijis jāņem vērā no tiem izrietošie direktīvas 87/328/EEC vajadzīgie grozījumi, lai tādā veidā nodrošinātu Kopienas tiesisko priekšrakstu vienotību. Šādā veidā būtu bijis iespējams novērst pastāvošās neskaidrības attiecībā uz piemērošanas jomu un definīcijām, kā arī izvairīties no nepieciešamības veikt turpmākus labojumus.

2.2

Turklāt direktīvas 87/328/EEC 4.panta grozījuma priekšlikums rada iespaidu par pieļaujamās spermas noliktavas pilnvaru paplašināšanu, it kā tajā drīkstētu “iegūt un apstrādāt spermu”, un tādā veidā spermas noliktavas kļūtu par esošajām apsēklošanas stacijām paralēli pastāvošu sistēmu. Tas būtu bezjēdzīgi, un pēc tuvākas iepazīšanas ar tekstu izrādās arī neatbilstoši. Tādēļ grozījumi jāformulē tā, lai nerastos neskaidrības.

3.   Secinājums

3.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja konstatē, ka, neskatoties uz 2002.gadā iesniegtajām iebildēm, tika atļauta noliktavu veidošana liellopu spermas izplatīšanai atbilstoši Padomes direktīvai 2003/43/EC, un piekrīt Komisijai, ka ieteiktie grozījumi, kurus būtu bijis jāizdara vienlaicīgi ar 2003.gada lēmuma pieņemšanu, ir vajadzīgi, lai nodrošinātu Kopienas tiesību aktu vienotību. Formulējums var radīt pārpratumus, tādēļ tam jābūt viennozīmīgam.

Briselē, 2004. gada 15. decembrī

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas

prezidente

Anne-Marie SIGMUND


(1)  Direktīva 2003/43/EC, ABl. L 143, pieņemta 11.6.2003, 23.lpp.


28.6.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 157/75


Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Atzinums par Strukturālu pārmaiņu veicināšanu: rūpniecības politika paplašinātai Eiropai

(COM(2004) 274 galīgā red.)

(2005/C 157/13)

2004. gada 20. aprīlī saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 262. pantu Komisija nolēma konsultēties ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteju (EESK) par ziņojumu: Strukturālu pārmaiņu veicināšana: rūpniecības politika paplašinātai Eiropai

Rūpniecības pārmaiņu konsultatīvā komisija, kas ir atbildīga par Komitejas darbu pie šā temata, pieņēma savu atzinumu 2004. gada 2. decembrī. Ziņotājs bija Van Iersel kgs un līdzziņotājs bija Legelius kgs.

Savā 2004. gada 15. un 16. decembra 413. plenārajā sesijā ( 2004. gada 15. decembra sēdē) Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieņēma turpmāk norādīto atzinumu, ar 141 balsīm par, 1 balsi pret un deviņiem atturoties:

Situācijas kopsavilkums

Pēc daudziem gadiem rūpniecības politika no jauna kļuvusi par prioritāti Eiropas dienas kārtībā. Protams, iepriekšējās desmitgades laikā ir veikti īpaši ar rūpniecības politiku saistīti pasākumi un tematiska pieeja, bet tie ne vienmēr bijuši pienācīgi saskaņoti vai līdzsvaroti, raugoties no Eiropas viedokļa. Mainīgās pasaules konteksts — Savienotajām Valstīm, Ķīnai, Indijai iegūstot nozīmīgāku lomu — prasa pārdomas un jaunus sasniegumus. Pienācis laiks atkārtoti izvērtēt apstrādes rūpniecību un noskaidrot sarežģītās kopsakarības starp rūpniecību un pakalpojumiem.

Atbilstoši komitejas viedoklim ir būtiski palielināt sabiedrības apzināšanos. Sabiedrībai jābūt pieejamiem caurskatāmiem datiem un analīzei, tādējādi sekmējot vienprātību un gūstot sabiedrības atbalstu. EESK enerģiski apstiprina trīs stratēģiskās asis: “labāku likumdošanu”; kompleksu pieeju ES līmenī; nozaru politiku ar īpašiem un pielāgotiem pasākumiem. “Labāka likumdošana” nozīmē rūpīgu un nepārtrauktu pašreizējo un jauno pasākumu novērtēšanu. Kompleksa pieeja nozīmē ietekmīgu ES politikas un valstu politiku saskaņošanu. Īpaši jauns Komisijas dokumenta aspekts ir nozaru nozīmīgums un vienkārša un saprotama pieeja. Neņemot vērā dažus kopīgus principus, aina katrā nozarē ir atšķirīga. Komisija analizējusi vairākas nozares, un vēl paredzēts tā turpināt. EESK atbalsta šo praksi kā “jaunā veida” rūpniecības politikas pamatu.

Komiteja uzskata rūpniecības politiku par noderīgu darbarīku, kas palīdzēs izvirzīt Eiropas ekonomiku konkurētspējas priekšplānā, nodrošinot zināšanas un ilgspējīgumu, kā tas paredzēts Lisabonas stratēģijā. Šajā nolūkā analīze un politika ciešāk jāpieskaņo dažādu iesaistīto nozaru un uzņēmējdarbības dinamikai. “Jaunā veida” rūpniecības politikas pamatā noteikti jābūt tirgus atbilstībai un liberalizācijas procesam. Tomēr tas ietver arī nozarēm specifiskas pazīmes, tādas kā nepārtrauktas konsultācijas uzņēmējdarbības nozarē, regulēšana, ar tirdzniecību nesaistītu barjeru likvidēšana, zinātniskie pētījumi un izstrādes, tirdzniecības un plānotu cilvēku resursu pārvaldība. Turklāt tas ietver Tehnoloģijas Platformu izveidošanu, kuras var ģenerēt jaunu “privātu un privātu” un “valsts un privātu” apvienību izveidošanos Eiropā, piemēram, starp universitātēm, zinātniskiem pētniecības centriem un uzņēmējdarbību.

Uzlabota saskaņošana nepieciešama pašā Komisijā (piemēram, Uzņēmumu ģenerāldirektorāta aizgādībā) un Ministru padomē, lai sekmētu pārredzamību un veicinātu sinerģiju. Ļoti vēlams būtu Komisijas apstiprināts starpposma rīcības plāns un Konkurences Padomes konfigurācija. EESK uzstāj, ka “jaunā veida” rūpniecības politika būtu jāņem vērā, sagatavojot Lisabonas stratēģijas starpposma pārskatu 2005. gada martā.

1.   Ievads

1.1

Rūpniecības politika no paša sākuma ir bijusi Eiropas integrācijas dienas kārtībā. ECSK Līgums ietvēra īpašus mērķus un instrumentus ogļrūpniecības un tērauda nozarēm. EEK dibināšanas līgums paredzēja vispārīgāku pieeju, kur iekšējā tirgus īstenošana vienmēr ir bijusi un ir joprojām galvenais jautājums.

1.2

ES līmenī ir bijuši izstrādāti īpašas rūpniecības politikas pasākumi, par mērķi izvirzot iesaistītus objektus, tādus kā vide, zinātniskie pētījumi un izstrādes vai sociālie mērķi. Laika gaitā nozaru pieeju nomainīja tematiskā pieeja, bet no Eiropas uzņēmējdarbības viedokļa tā ne vienmēr tikusi atbilstoši saskaņota vai līdzsvarota.

1.3

Papildus vispārējai politikai dažu veidu nozaru politika ir izstrādāta, ņemot vērā tirgus liberalizāciju, piemēram, attiecībā uz enerģiju un telekomunikācijām. Tika ieviesti daži Eiropas rūpnieciskie projekti, piemēram, Galileo.

1.4

Nepārtrauktas rūpniecības pārmaiņas un globalizācija mūsdienās prasa papildus pielāgot pieeju gan rūpniecībai, gan valsts iestādēm, lai uzlabotu Eiropas konkurētspēju. Pagājušā gada jūlijā Eiropas Komisija publicēja iespaidīgu Eiropas rūpniecības nozaru situācijas un perspektīvas analīzi pašreizējā globālajā kontekstā, kuru raksturo spēcīgs dinamisms citos pasaules reģionos. (1) Šis dinamisms var ietekmēt Eiropas uzņemējsabiedrību investīciju stratēģiju. Eiropai nepieciešams kvalitatīvs tehnoloģisks izrāviens uz priekšu, lai spēcinātu konkurētspēju nozaru lielākajā daļā.

1.5

Lisabonas stratēģijas ietvaros Eiropas Padome un citas Padomes, tādas kā ECOFIN (Ekonomikas un finanšu komiteja) un Konkurences Padome, ir apspriedušas un apspriež vairākus Komisijas ziņojumus un konkrētus priekšlikumus, kā uzlabot rūpniecības īstenošanas politiku. Vairākus gadus termins “rūpniecības politika” vienkārši tika ignorēts. Tas pārāk daudz atsauca atmiņā valsts intervenci un valsts subsīdijas, kas traucēja izveidot vienāda līmeņa “spēles laukumu” labi funkcionējošajā iekšējā tirgū. Kopš tā laika šīs iejaukšanās ir pakāpeniski atceltas.

1.6

Tiek izskatīti jauni viedokļi attiecībā uz rūpniecības politiku. Šai kontekstā 2002. gadā (2) tika pieņemts “Ziņojums par rūpniecības politiku paplašinātā Eiropā”.

1.7

2003. gada pavasarī Eiropas Padome deva Konkurences Padomei uzdevumu pārskatīt “regulāri gan horizontālos, gan nozaru jautājumus”  (3).

1.8

2004. gada aprīlī Komisija publicēja otro ziņojumu par rūpniecības politiku, kurš ir šī dokumenta temats (4).

1.9

Šīs iniciatīvas un līdz šim gūtie sarunu rezultāti bija pamatā tam, lai komisārs Līkanens [Liikanen] 2004. gada maijā norādītu, ka pretēji 90-to gadu vidus prognozēm “ES rūpniecības politika atkal nonākusi Eiropas politikas dienas kārtības sākumā”  (5).

1.10

EESK apsveic pārmaiņas attieksmē pret rūpniecības politiku, kuras tā uzskata par savlaicīgām. Tā arī uzskata, ka, izvairoties no pagātnes kļūdām, vēlams pievērst īpašu uzmanību rūpniecības interesēm un nozaru nozīmīgumam. Šajā jomā gūto pieredzi un zināšanas, kuru pārstāv CCMI, nākotnē iespējams izmantot par atbalstu. Pareiza rūpniecības un nozaru politika būtiski palīdzēs īstenot Lisabonas stratēģijas mērķus.

2.   Komisijas viedokļi saistībā ar mainīgo kontekstu

2.1

Mūsdienu kritiskais moments ir pasaules ekonomikas konteksta pārmaiņas. Tāpēc vajadzīga jauna pieeja. Komisija uzskata, ka nākotnē rūpniecības politikas pamatā būs trīs asis:

rūpniecību nevajadzētu pārslogot ar likumdošanu un noteikumiem. Tas nozīmē rūpīgu gan pašreizējo, gan jauno pasākumu novērtējumu;

nepieciešama kompleksa pieeja ES līmenī, lai nostiprinātu rūpniecības konkurētspēju; (6)

vēlams sagatavot nozarēm paredzētu politiku, izvēloties īpašus un pielāgotus pasākumus.

2.2

Šāda pieeja, kuru Komisija piesardzīgi paziņoja 2002. gadā, iezīmē pārrāvumu. Komisijas iepriekšējais dokuments attiecībā uz rūpniecības politiku bija sagatavots 1990. gadā (7). Kopš tā laika daži spēcīgi faktori atvirzījuši rūpniecības politiku dibenplānā, priekšpusē izvirzot galvenokārt horizontālu politiku.

2.3

2000. gadā tika izstrādāta Lisabonas stratēģija nolūkā izvirzīt Eiropas ekonomiku zināšanu un konkurētspējas priekšplānā. Līdz šim šī stratēģija nav aktīvi īstenota. Tā vietā produktivitātes izaugsme ir samazinājusies, palielinoties bezdarbam. Turklāt radušās bažas par rūpniecības nozaru delokalizāciju (8).

2.4

Šo iemeslu dēļ kļuva nepieciešama precīzāka turpmāko jomu analīze:

produktivitāte un bezdarbs;

kādi ir reālie fakti attiecībā uz delokalizāciju?

kāda rūpniecības vispārējā ietekme uz Eiropu un Eiropā?

Kā īstenot kompleksu ES politiku attiecībā uz rūpniecību?