23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/1

1.1

2000. gada Lisabonas prezidentūras nolēmumi un Eiropas mazo uzņēmumu harta uzsvēra uzņēmējdarbības nozīmīgumu noturīgai attīstībai Eiropā un nepieciešamību sekmēt politisko vidi uzņēmējdarbības veicināšanai.

1.2

Eiropas Komisijas prezidents Romano Prodi (Romano Prodi) 2002. gada Pavasara Eiropas Padomē Barselonā paziņoja, ka Komisija pieņemtu Zaļo grāmatu par uzņēmējdarbību pirms 2003. gada Pavasara Eiropas Padomes. Komisija šo uzdevumu īstenoja 2003. gada janvārī, turpmākajos mēnešos aizsākot konsekventu un atklātu ieinteresēto pušu konsultēšanu. 2003. gada Pavasara Padome griezās pie Komisijas, lai 2004. gada Pavasara padomē prezentētu Uzņēmējdarbības plānu.

1.3

Komitejas atzinumu par Zaļo grāmatu apstiprināja 2003. gada septembra plenārā sesija. (1)

1.4

Komisija 2004. gada februārī (2) pieņēma savu “Eiropas uzņēmējdarbības darba kārtības” darbības plānu.

2.1

Līdz ar iepriekšējo Komitejas atzinumu par uzņēmējdarbību Eiropā Zaļajā grāmatā, šis atzinums tiecas veicināt iesākto pasākumu darbību un stimulēt uzņēmējdarbību. To tiecas paveikt, nodrošinot dažus vispārējos komentārus un precīzāku darbības plāna analīzi. Tad atzinums pārstāvēs konstruktīvu komitejas ieteikumu virkni par to, kā šo iniciatīvu var pārvērst reālistiskās, taustāmās iniciatīvās, kas dos labumu pašreizējām un turpmākajām Eiropas uzņēmējdarbības paaudzēm.

3.1

Uzņēmējdarbība Eiropā Zaļajā grāmatā uzrāda skaidru jautājumu novērtējumu un uzņēmējdarbības pieaugošā līmeņa ES izaicinājuma apjomu. Komitejas atzinums to atzīst un apsveic Komisiju Zaļās grāmatas dēļ un izrietošo atklāto un konsekvento konsultācijas procesu.

3.2

Pamatojies uz Zaļo grāmatu, darbības plāns nodrošina turpmāko Eiropas uzņēmējdarbības izaicinājuma veida analīzi. Darbības plāna mērķi ir attaisnojami ambiciozi, bet ir apvienoti ar nenosakāmiem mērķiem. Vispārējā iespaidā tas ir neskaidrs un konservatīvs dokuments. Ir mazpamanāma Zaļajā grāmatā un atklātajās konsultācijās paustā jaunrade, un tā vietā bieži tiek citētas jau pastāvošas iniciatīvas. Tas piedāvā tikai dažus īstenošanas mehānismus, bez tam tas nenorāda konkrētu atbildību par īstenošanu kā arī nenosaka pārraudzības un novērtēšanas procesu.

3.3

Viens no galvenajiem punktiem, kas izrietēja diskusiju laikā, veidojot Zaļās grāmatas projektu un turpmāko konsultāciju laikā, bija plašais politisko jomu loks, kas ietekmē uzņēmējus un no tā izrietošā nepieciešamība pēc horizontālas pieejas, lai risinātu atklātos izaicinājumus. No darbības plāna neizriet, ka Komisijas dienesti šai iniciatīvai sniedz ko vairāk kā tikai simbolisku atbalstu, neraugoties uz Uzņēmumu DG vai dalībvalstu administrācijām. Negūstot šāda veida atbalstu, darbības plānam var būt tikai minimāla ietekme.

3.4

Komisija saņēma 259 atbildes uz šo konsultāciju. Tomēr komiteja atzina Komisijas izrādīto caurspīdīgumu, publicējot visu saņemto savā mājas lapā; darbības plāns deva ļoti maz specifiskas atsauces uz iesniegtajiem komentāriem un lasītājam nav skaidrs, kā atbildes tika analizētas un iesaistītas. Attēlojot šī uzdevuma un izraisītās intereses visā Eiropā apjomu, tas nebūtu prātīgi, ja šīs atbildes netiktu rūpīgi izskatītas un, ja tās bija rūpīgi izskatītas, tad darbības plānam tas būtu jāattēlo.

3.5

Darbības plāns varētu apstiprināt MVU heterogēnumu un atzīt, ka šī dažādība prasa pēc uz mērķa vērstiem un nevis vispārēji ieturētiem politiskiem risinājumiem. Piemēram, nesenais Komisijas paziņojums par “Eiropas kopuzņēmumu veicināšanu” (3) apstiprināja kooperatīvu veicināšanas Eiropā nepieciešamību. Attiecīgā saistošā norāde par sociālekonomisko uzņēmumu specifisko lomu būtu jāiekļauj darbības plānā (4). Bez tam, pašnodarbināto vajadzības atšķiras no kapitāla sabiedrību vajadzībām (5). Darbības plānam būtu jāņem vērā gan šī uzņēmuma īpašuma forma, gan arī nepieciešamība pēc mērķtiecīgas pieejas uzņēmumiem ar īpašām vajadzībām un pazīmēm, piemēram, inovatīviem uzsākošiem uzņēmumiem vai jau iedibinātiem, tradicionāliem uzņēmumiem.

3.6

Komiteja pamato, ka ir arī svarīgi veicināt uzņēmējdarbības mentalitāti sabiedriskajā sektorā. Darbības plānā uzsvars gan ir likts uz uzņēmējdarbības iniciatīvām dibināšanas, vadīšanas un attīstīšanas formā, tomēr būtu jāatzīmē, ka ir nepieciešamība stimulēt attieksmi pret uzņēmējdarbību arī valsts administrācijā.

3.7.1

Šajā atzinumā par Zaļo grāmatu komiteja ieteica to, “ka darbības plāns sadala savu saturu divās atšķirīgās zonās:

3.7.2

Komiteja vispārēji piekrīt tām zonām, kas ir pārklātas piecu stratēģiju politikas jomās, bet pagaidām ir nobažījusies par īpašo katrā zonā ieskicēto darbību trūkumu. Turklāt komiteja uzstās uz to, ka divu atzaru augstāk minētā pieeja būtu krietni atbilstošāka nekā mazliet patvaļīgā šo piecu stratēģisko politiku jomu daba. Izskatās, ka šīs piecas politiskās jomas ir pretrunīgas un ka tās daļēji sakrīt un iekļauj četrus lielus izaicinājumus un vienu īpašu jautājumu (uzlabot piekļuvi finansēm).

3.7.3

Tomēr, lai nodrošinātu konsekvenci nākamajā šī atzinuma nodaļā, īpaši komentāri par darbības plānu tiks sadalīti tajās pašās piecās jomās.

3.7.4

Komiteja uzskata, ka Komisijas dokuments ieskicē vispārējo darba kārtību. Nākamajam posmam ir jāattīsta īpašās darbības un politikas, novērošanu un pārskatīšanas mehānismus, kā arī jānosaka parametri un dati uzņēmējspējas iniciatīvām, lai nodrošinātu progresu.

4.1

Komiteja saskata īpašo prioritāšu daudzumu saskaņā ar katru piecu stratēģisko prioritāšu jomu.

4.1.1.1

Tam ir jābūt ilgtermiņa mērķim un tas iesaista daudzas instances daudzos dažādos līmeņos. Uzņēmumu DG ir nepieciešams Izglītības un kultūras DG atbalsts, kā arī nacionālo un apakšnacionālo aģentūru atbalsts, kas ir iesaistītas izglītības politikas formulēšanā un īstenošanā.

4.1.1.2

Kā to uzsver Zaļā grāmata, uzņēmējus motivē visdažādākās ambīcijas, piemēram, tādas kā finansiālais ieguvums, neatkarība vai apmierinājums ar darbu. Lai arī kāda būtu motivācija, ir būtiski, lai potenciālie un esošie uzņēmēji atzītu sociālo atbildību, kas ir uzņēmuma vadības nozīmīga sastāvdaļa.

4.1.1.3

Komiteja atbalsta darbības plāna ieteikumus attiecībā uz jauniešiem, bet arī uzsver demogrāfiski nosacīto pieaugošo iedzīvotāju novecošanos Eiropā. Būtu slikti, ja nenodrošinātu vidi, kas dotu iespēju vecākiem iedzīvotājiem, kuriem ir nepieciešamie priekšnosacījumi (iemaņas, vadības pieredze, kapitāls utt.), nodibināt un vadīt uzņēmumu.

4.1.1.4

Komiteja arī apsveic, ka darbības plānā uzsvars tiek likts uz spacifiskajām uzņēmēju sieviešu vajadzībām. Sievietes, kuras vēlas attīstīt uzņēmējdarbību, saskaras ar īpašiem praktiskiem, ekonomiskiem un kulturāliem izaicinājumiem, kas katrā dalībvalstī ir ļoti atšķirīgi. Valsts iestādes var šos izaicinājumus labāk novērtēt un ņemt vērā, ja tās iesaista veiksmīgas un neveiksmīgas uzņēmējas politikas veidošanas procesā.

4.1.1.5

Dažu dalībvalstu skolās pastāv senas uzņēmējdarbības programmu tradīcijas. Nav nepieciešamības atkārtoti izgudrot velosipēdu un darbības plānam ir jābūt balstītam uz pozitīvas pieredzes analīzes, domu apmaiņas un iedibināšanas iedrošināšanas pamata. Komisija 90. gados šajā jomā koordinēja vairākus vērtīgus VISLABĀKOS projektus un sekojošie rezultāti un ieteikumi varētu būt ļoti vērtīgi, izveidojot pasākumus darbības plāna ietvarā.

4.1.1.6

Mehānismiem, lai turpmāk veicinātu uzņēmējdarbības dalības organizāciju iesaisti projektos ar skolām, būtu jābūt veidotiem jaunās Komisijas daudzgadējas programmas MVU 2006.-2010. gadam ietvaros.

4.1.1.7

Izveidot stiprāk izteiktu uzņēmēju sabiedrību Eiropā nav tikai nākošo uzņēmēju veicināšanas jautājums. Šī politika kritīs neauglīgā augsnē, ja Eiropa arī neizveidos vidi, kas pieļaus potenciālo uzņēmēju uzplaukumu. Šajā sakarā ir jāveic pasākumi, kas skar daudz plašāku dalībnieku loku uzņēmejdarbības pasaulē privātajā un valsts sektorā un plašākā sabiedrībā, lai tie izprastu uzņēmējdarbības iniciatīvas un aizstāvētu tās. Tādēļ valsts sektora ierēdņiem, kuri vēlas efektīvi veikt savu darbu, kā arī tiem, kuri piedalās uzņēmumu vadībā, ir jāiemanto uzņēmējdarbības iniciatīvas.

4.1.1.8

Komiteja uzskata, ka politikām būtu jācenšas uzsvērt uzņēmējdarbību, samazinot saskatītās un reālās barjeras starp uzņēmējiem un atlikušo sabiedrību. Mūsdienu darba sistēma atļauj cilvēkiem mēģināt dažādus ekonomiskās līdzdalības veidus un pārslēgties no nodarbinātā statusu uz pašnodarbināto vai darba devēju un tad atkal relatīvi viegli atpakaļ. Tāpēc daudziem cilvēkiem būtu jāuzlūko uzņēmējdarbība vai nu kā ilgtermiņa vai īstermiņa iespēja. Tam būs divkārša priekšrocība, iedrošinot vairāk cilvēku apsvērt uzņēmējdarbības vadību kā pozitīvu iespēju un uzlabojot attieksmi pret uzņēmējiem starp visa veida būtiskām iesaistītajām pusēm. Veidojot šāda veida vidi, ir jāvērš uzmanība uz spēju reģistrēt un atcelt uzņēmuma reģistrāciju ar iespējami minimālām birokrātiskām darbībām. Īpaši akūta šī nepieciešamība ir dažās jaunajās dalībvalstīs, kur pāriešana no pašnodarbinātības uz atkarīgu nodarbinātību ir saistīta ar ļoti lielām administratīvām problēmām un ieiešana pašnodarbinātībā ir saistīta ar lieliem birokrātiskiem šķeršļiem.

4.1.1.9

Vienlaikus institūcijām un citiem iesaistītajiem aktieriem ir jānodrošina, ka atvieglotā pāreja starp dažādām nodarbinātības formām nenoved pie nekorektas izmantošanas. Lai sasniegtu līdzsvaru, ir svarīgi, lai darba ņēmēji vai bezdarbnieki bez to labākās zināšanas netiek pierunāti vai spiesti uz pašnodarbinātibu, un mazāk skrupulozi uzņemēji neizvairās no atbildības darba ņēmēju priekšā (7).

4.1.2.1

Darbības plāns labi nosedz centrālo līdzsvara starp risku un ienākumiem jautājumu.

4.1.2.2

Komiteja ar prieku gaida Komisijas gaidāmo paziņojumu par uzņēmējdarbības pārnesi. Tiek paredzēts, kas tas balstās uz vērtīgo 2002. gada maija VISLABĀKO ziņojumu un turpina mērķi stiprāk piesaistīt dalībvalstu pārvaldes kā arī finansu pasauli šai svarīgajai politikas jomai. Ir nepieciešams risināt dažas specifiskas problēmas, lai sekmētu pārneses un pēc iespējas maksimizētu uzņēmumu secīguma iespējas. Konkrēti nodokļu režīmus, mantojuma nodokļus, mantojuma likumdošanu un uzņēmumu likumus – tas viss pašlaik traucē uzņēmējdarbības panākumiem un tas būtu jāpārskata.

4.1.2.3

Darbības plāns tieši uzsver uzņēmējdarbības neveiksmes iezīmi kā nozīmīgu barjeru palielinātai uzņēmējdarbībai. Šis izaicinājums var daļēji tikt risināts ar veiksmīgu stratēģiju padarot sabiedrību jūtīgāku pret uzņēmējdarbības iniciatīvām. Tomēr krietni lielāku uzmanību būtu jāpievērš finansiālo institūciju attieksmei, kurai būtu jābūt krietni elastīgākai pret individuālām personām tobrīd, kad ir runa par uzņēmējdarbības slēgšanu. Komiteja ieteiktu, lai Komisija vēršas pie finansiālām institūcijām ar pierādījumiem, kas demonstrē, ka uzņēmējiem ar iepriekšēju (veiksmīgu vai neveiksmīgu) pieredzi jaunos projektos ir lielākas panākumu iespējas.

4.1.2.4

Šajā procesā ir nozīmīgi, lai būtu sasniegts līdzsvars: no vienas puses, “godīgi” neveiksmē kritušiem uzņēmējiem dodot iespēju jaunam sākumam, no otras puses, ir jāaizliedz nelegālas prakses. Rezultātā bankrota likumam nebūtu jābūt tik stigmatizējošam, bet krietni caurspīdīgākam.

4.1.2.5

Komitejai gan darba plānā trūkst detalizēts ieplānoto specifisko pasākumu apraksts, bet tā apsveic norādi uz tālākiem Komisijas un dalībvalstu darbiem uzņēmēju sociālās apdrošināšanas sistēmu jautājumā.

4.1.3.1

Izpēte atklāj, ka uzņēmējiem ir nepieciešama apmācība un atbalsts, īpaši mārketingā. Ir arī bijusi nozīmīga attīstība zināšanu nodēvē MVU ar praksēm un spēcīgākām saitēm starp pētniecības institūtiem un MVU kopienu. Darbaudzinātāju programmas, kurās jauni uzņēmumi/uzņēmēji var mācīties no pieredzējušajiem kolēģiem, būtu jāpaplašina un jāatbalsta.

4.1.4.1

Komiteja atbalsta ierosinājumu iedrošināt dalībvalstis par pozitīvās pieredzes apmaiņu un izstrādāt darbības plānu par elektronisko pasūtījumu nodošanu.

4.1.4.2

Saistībā ar pieeju finansējumam, Komiteja iesaka sekot vispārējai pieejai, iekļaujot:

4.1.5.1

Komitejas atzinums par Zaļo grāmatu uzsvēra nepieciešamību pēc politiskām iespējām mazo uzņēmumu atbalstam, lai tie tiktu “iekļauti horizontāli visās nozīmīgās politikas jomās (nodarbinātība, nodokļi, apkārtējā vide, vispārējā un profesionālā izglītība utt.) un vertikāli visos politikas veidošanas līmeņos” (10). Neskatoties uz daudzsološo 2002. gada jūnija Labākas likumdošanas paketi, daudzi Komisijas dienesti joprojām neizstrādā atbilstošu novērtējumu par politikas priekšlikumu ietekmi uz MVU vai citām skartajām pusēm. Sekojoši komiteja atbalsta neseno prasījumu pēc Eiropas Komisijas viceprezidenta ar tiešu kompetenci regulējamās jomas reformu pārraudzībai.

4.1.5.2

Joprojām pastāv lielas iespējas tiesisko priekšrakstu seku paredzēšanas procesa uzlabošanā ne tikai Komisijā, bet arī Parlamentā un Padomē.

4.1.5.3

Komiteja nožēlo, ka vairs netiek iekļauta norāde uz “think-small-first” (vispirms domāt mazās dimensijās) pieeju, pēc kuras pie noteikumu un tiesisko priekšrakstu izstrādāšanas tiek ņemtas vērā mazu uzņēmumu iezīmes un nepieciešamības. Centrālais punkts šeit ir uz mikro un maziem uzņēmumiem vērsts visu jauno un jau eksistējošo tiesisko priekšrakstu seku izvērtējums. Ja šī pieeja tiktu pielietota visā ES politikas veidošanas procesā, tas būtu nozīmīgākais institūciju devums uzņēmējdarbības veicināšanā.

4.1.5.4

Nesenā 10 jaunu dalībvalstu ienākšana ES ir nozīmīgi palielinājusi MVU skaitu. Daudzi no tiem cīnās ar eksistējošajiem Kopienas tiesiskajiem priekšrakstiem un nevar pievērsties jaunu potenciālo likumdošanas priekšlikumu pārraudzībai. Tādēļ Komisijai būtu jābalstās uz dažādām atsevišķām iniciatīvām, kuru ietvarā vidējā slāņa domas tiktu ievāktas proaktīvā veidā. Kas ir vēl svarīgāk: ja ir jāizvairās no atsvešinātības un kultūras plaisas starp ES institūcijām un politikām no vienas puses un maziem uzņēmumiem no otras puses, Komisijas būtu jārāda, ka tā ņem vērā atgriezenisko saiti.

4.1.5.5

Komiteja uzsver efektīva dialoga starp Komisiju un MVU pārstāvjiem nozīmīgumu. MVU konsultācijai ar savu pārstāvošo organizāciju palīdzību ir jābūt centrālajai visām Komisijas konsultācijas darbībām. Lai to sekmētu un nodrošinātu, ka visi Komisijas dienesti pārzinātu MVU kopienas uzskatus, komiteja ieteiks, pamatoties uz MVU Sūtņa lomu un MVU komisāra nozīmēšanu jaunās Komisijas pakļautībā, kura galvenaus uzdevums būtu pārraudzīt think small first principa īstenošanu Komisijas darbā.

4.1.5.6

Tas pats dialoga princips ir piemērojams sociālajiem partneriem, kas nodarbojas ar daudziem nozīmīgiem jautājumiem nākotnes un esošajiem uzņēmējiem. Komiteja iesaka pārskatīt sociālo dialogu- galvenokārt ES līmenī, bet dažos gadījumos arī nacionālajā līmenī, lai apsvērtu, kā piešķirt atbilstošu līdzdalību arvien nozīmīgākajam un daudzveidīgajam vidējam slānim.

4.1.5.7

Saistībā ar priekšrakstiem par valsts palīdzību, komiteja apsveic instrumenta attīstīšanu, kas identificē palīdzību, kurai nav nozīmīga ietekme uz konkurenci. Piemēram, ir svarīgi, lai ar valsts palīdzību saistīti procesi nekavē mazu uzņēmumu inovatīvo ceļu paplašināšanu un īstenošanu finansu plaisu aizpildīšanai.

5.1

Komiteja pieprasa šādus procesuālus paskaidrojumus un/vai uzlabojumus:

5.1.1

Saistītas uzņēmumu politikas pieejas: Komisijas ietvaros galvenā progresa vadības loma viennozīmīgi ir Uzņēmumu Generāldirekcijai. Darbības plāns skar visas Komisijas uzņēmumu politikas jomas un, kā komiteja jau savā atzinumā par Zaļo grāmatu ir ieteikusi, (11) tam jāatspoguļojas Ģenerāldirekcijas atsevišķajos politiskajos pasākumos. Īpaši 2006.-2010. gada daudzgadējai MVU programmai ir jārāda skaidra korelācija ar Uzņēmējdarbības darbības plānu un pēc tam jānodrošina mehānismu, lai reaģētu uz tās daudzajām prioritātēm.

5.1.2

Novērtēšana: kaut gan nesen jau ir veikti daži uzlabojumi, uzņēmējdarbības kopiena nav apmierināta ar Eiropas mazo uzņēmumu hartas novērtēšanai izmantotajām pieejām. Pašlaik tas pieļauj valsts ierēdņiem ES un nacionālajā līmenī darboties gan kā “tiesnešiem, gan arī kā zvērinātajiem”. Ir nozīmīgi, lai uzņēmējdarbības vides pārstāvji tiktu lielā mērā iesaistīti darbības plāna izvērtēšanā.

5.1.3

Nākotnes ex-post izvērtēšanas satvars ir jābūt definēts, lai varētu uzlabot darbojošos politiku. Tam būtu jāiesaista Komisijas un dalībvalstu pārstāvjus un atzītus uzņēmējdarbības vides pārstāvjus ES un nacionālajā līmenī.

5.1.4

Veiktspējas atbilstošie rādītāji ir nozīmīgs rīks, nosakot un novērtējot paaugstinātas uzņēmējdarbības mērķus. To ieteica komiteja jau savā iepriekšējā atzinumā (12) un tas tika uzsvērts20. februāra Konkurences padomes secinājumos. Šādi dati arī pieļauj salīdzinošas izpētes par nacionālo valstu politikām un uzņēmējdarbības vidi.

5.1.5

Skaidri laika ietvari: 20. februāra Konkurences padomes secinājumi aicināja Komisiju izvirzīt krietni ambiciozāku laika ietvaru. Lai ietvars būtu efektīvs, tam ir arī jābūt precīzam un vērstam uz mērķiem. Komiteja saprot, ka Komisija no darbības plāna publicēšanas brīža virknē darba dokumentu ir noteikusi precīzākus mērķus un laika ietvarus specifiskiem pasākumiem. Tāpat kā ar konsultācijām, komiteja aicina Komisiju darīt zināmu šo darba dokumentu eksistenci un padarīt tos viegli pieejamus ieinteresētajām pusēm.

5.1.6

Procesa novērošana un kompetences deleģēšana: Komisija nevar un tai nebūtu jāīsteno daudzas nepieciešamas darbības, bet tai ir rūpīgi jāvada un jānovēro darbības plāna īstenošanas attīstība. Tāpēc līdztekus ir nozīmīgi, lai atbildība par dažādu darbību norisi tiktu novirzīta nozīmīgiem līmeņiem un lai visas iesaistītās puses zinātu un vienotos par laika ietvaru. Tam ir nepieciešama saskaņota dažādu spēlētāju piesaiste, un komiteja iesaka nodrošināt to iesaistīšanos priekšā esošā darba iniciatīvās.

5.1.7

Lai paplašinātu Komisijas iesaistīšanos procesā, pārveidotajā Komisijā pēc 2004. gada novembra būtu jāizveido sava veida Darbības plāna pārraudzības komiteja. Tās sastāvā ietilptu visu Ģenerāldirekciju pārstāvji, kuri izstrādā likumdošanas priekšlikumus saistībā ar uzņēmējdarbību, kā arī tie, kas ir atbildīgi par uz darbības plāna balstītu Kopienas programmu īstenošanu.

5.1.8

Dalībvalstu ierēdņu darba grupas izveidošana palielinātu to iesaisti procesā. Tai būtu regulāri jātiekas, lai pārrunātu darba plāna specifiskus ieteikumu aspektus, novērotu progresu un atklātu trūkumus.

5.1.9

Ir nozīmīgi, lai uzņēmējdarbības kopiena būtu cieši iesaistīta darbības plāna īstenošanā, novērošanā un izvērtēšanā. Ar to komiteja domā uzņēmējdarbības kopienu tās plašākajā nozīmē, aptverot visu apmēru un veidu uzņēmējdarbības – no pašnodarbinātajiem līdz daudznacionālām korporācijām un no sociāli ekonomiskiem uzņēmumiem līdz akciju sabiedrībām. Ja šāda visaptveroša iesaistīšanās netiek sasniegta, pastāv draudi, ka uzņēmējdarbības pasaule zaudē savu ietekmi uz notiekošo procesu. Tāpēc komiteja iesaka sistemātisku pieeju konsultācijām visā procesā laikā ar uzņēmējdarbības kopienu ar to atzīto pārstāvju ES un dalībvalstu līmenī starpniecību.

5.1.10

Kā izriet no reakcijas uz Zaļo grāmatu, pieaugošs skaist aktieru ārpus MVU loka interesējas par uzņēmējdarbību. Piemēram, tirdzniecības savienības vispārēji atzīst uzņēmēju politikas nozīmīgumu. Visām šāda veida ieinteresētajām pusēm būtu jāļauj veicināt darbības plāna īstenošanu.

5.1.11

Vispārēji komiteja iesaka Komisijai koncentrētus centienus, lai darbības plāns nezaudētu savu aktualitāti gan starp politikas veidotājiem, gan arī krietni plašākā nozīmē visā kopienā. Notiekošās veicinošās darbības un pašapziņu veicinošās kampaņas, kas ir saistītas ar īpašiem mērķiem kopplāna ietvaros, palīdzēs uzturēt virzītājspēku un daudzu spēlētāju, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu šo tik nepieciešamās iniciatīvas veiksmi, saistību.

6.1

Komiteja apsveic Komisijas darba plānu un atkārtoti uzsver savu atzinību par Uzņēmumu Ģenerāldirekcijas veikto kopš darbu uzsākšanas 2002. gada sākumā. Komiteja piezīmē, ka daudzi no nepieciešamajiem pasākumiem butu jāveic politikas veidotājiem ārpus Uzņēmumu Ģenerāldirekcijas.

6.2

Darbības plāns ir tikai notiekošo, ilgtermiņa darbību sākumpunkts. Šis process tikai tad gūs panākumus, ja tas horizontālā līmenī aptvers plašu politikas jomu loku un vertikāli iekļaus politikas veidotājus dažādos līmeņos. Darbības plānam un citām ar to saistītām iniciatīvām, kuras Komisija veiks nākotnē, ir jāizraisa pozitīva reakcija politikas veidotājos. Īpaši komiteja aicina citas Komisijas Ģenerāldirekcijas un dalībvalstu iestādes ieņemt aktīvu lomu.

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/7

1.1.

Saskaņā ar tās saistībām pret tūrisma nozari Eiropā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja savā 2003. gada 29. oktobra plenārajā sesijā pieņēma atzinumu parVisiem pieejamu un sociāli ilgtspējīgu tūrismu.

1.1.1.

Pēc tam šis atzinums tika iesniegts Eiropas Tūrisma forumā 2003 kā ieguldījums vispārējai, un, it īpaši, pieejama tūrisma pilnveidošanai, Eiropas gada Personām ar spēju traucējumiem ietvaros.

1.2.

Atzinumā tiek izklāstīta analīzes vispārējā struktūra, principi un ierosinājumi, kas noteiktu tūrisma nozares nākotni tās daudzveidīgajās un dažādajās formās. Tika noteikti desmit konkrēti aspekti, katram no tiem tika ierosinātas desmit iniciatīvas, kas kopumā deva 100 konkrētas ierosmes, kuras atsevišķi un kopumā ir paredzētas noturīgas un pieejamas tūrisma nozares radīšanai 21. gadsimtā.

1.3.

Atsaucoties uz šiem uzdevumiem, EESK atzinumā par Tūrisma politiku un valsts un privāto sektoru sadarbību ierosina noteikt tās darbības un pasākumus, kas nepieciešami, lai pamatotu un praktiski realizētu šos uzdevumus. Atzinumā apsvērtas personas, nozares, struktūras, institūcijas un iestādes, kuras ir atbildīgas par šo pasākumu īstenošanu, gan viņu īpašo pienākumu un uzdevumu ziņā, gan sadarbībā ar citiem dalībniekiem.

1.4.

Šī atzinuma mērķis ir analizēt un ierosināt sadarbības metodiku starp valsts un privāto sektoru, it īpaši, starp valsts iestādēm un privātajām kompānijām, un to uzņēmējdarbības struktūrām, tajā pat laikā pievēršoties jautājumiem, kas būtiski citiem tūrisma nozarē iesaistītajiem dalībniekiem: strādniekiem un arodbiedrībām, patērētāju organizācijām, utt. Visbeidzot, mērķis ir likt visiem dalībniekiem būt atbildīgiem savā darbības jomā un tajā pašā laikā atrast mehānismus un līdzekļus, kurus varētu lietot, lai saskaņotu darbības ar pārējiem nozares dalībniekiem, kas iesaistīti tūrisma vadībā un politikā, lai uzlabotu nozares konkurētspēju un stabilitāti un attīstību.

1.5.

Jānorāda, ka neskatoties uz to, ka tūrisma nozīme, un ātrums ar kādu tas attīstās, ievērojami atšķiras Eiropas valstu vidū, valsts un privātā sektora sadarbība it visur ir pierādījusi, ka ir drošs veids kā uzlabot tūrisma nozares kvalitāti, ilglaicīgu attīstību un konkurētspēju.

1.6.

Seviļā (Spānija) 2004. gada 15. aprīlī notikusī atklātā izskatīšana uzskatāmi pierādīja, ka ir daudz pozitīvu veiksmīgas valsts un privātā sektora sadarbības piemēru, un, ka mums jāturpina darboties šajā virzienā, ja nākamie uzlabojumi ir jāveic tūrisma nozares kvalitātē, ilglaicīgā attīstībā un konkurētspējā. Paplašinātajā Eiropas Savienībā, kur tūrisms noteikti spēlēs galveno lomu, šiem uzdevumiem jāpiešķir vēl lielāka prioritāte

2.1.

Šī atzinuma mērķis nav sniegt precīzu valsts un privātā sektora definīciju, bet, paskaidrojot, un, lai koncentrētu analīzi, mēs uzskatam, ka mums galvenajos vilcienos jānodrošina abu apraksts, tā lai, paskaidrotu to vietu, ņemot vērā sadarbību tūrisma nozarē.

2.2.

Valsts sektors sastāv no dažādām pārvaldes pakāpēm – vietējām, reģionālām, nacionālām un starptautiskām – tāpat arī institūcijām un iestādēm, kas daudzējādi ir atkarīgas no šīm pakāpēm, un, kuras tiek finansētas no nodokļiem vai nodevām. Šis, tādējādi, aptver plašu iestāžu loku, piemēram, izglītības un veicināšanas organizācijas, to skaitā, dažas no tām privātu kompāniju vai kopuzņēmumu veidā, bet ar skaidri definētām kompetences jomām. To loma sabiedrībā ir precīzi noteikta un koncentrēta uz sabiedriskā labuma veicināšanu. Šeit jānorāda atsauksme uz sabiedrisko organizāciju, tādu kā Paradores Spānijā un Pousadas Portugālē, pieredzi (valsts varas institūciju vadītas viesnīcas lauku skaistākajās vai vēsturiskajās vietās). Vispārējos vilcienos, valsts sektors nodrošina virkni pamatpakalpojumu ar kuru palīdzību kompānijām jāattīsta sava uzņēmējdarbība.

2.2.1

Īpaši jāpiemin organizācijas, kuras ir atbildīgas par tūrisma veicināšanu un informāciju, tā kā šī ir joma, kurā sadarbība, definējot uzdevumus un kopējos pasākumus, ir būtiska.

2.2.2

Tur, kur ir iesaistīts valsts sektors, dažādas valsts un privātā sektora sadarbības formas var piesaistīt jaunus finansēšanas veidus daudzām aktivitātēm, it īpaši, tām, kas attiecas uz reklāmu, infrastruktūras veidošanu, kvalitātes uzlabošanu, utt.

2.3.

Tajā pat laikā, privātais sektors veidojas ne tikai no uzņēmējdarbībām – to dažādajās kompāniju, kooperatīvu vai individuālo uzņēmēju formās – bet arī, un, kas ir ļoti svarīgi, no sociālajiem partneriem- arodbiedrībām un darba devēju un pilsoņu kā patērētāju un privātpersonu ar tiešu ietekmi uz sabiedrības labklājību apvienībām. Viņu intereses un mērķi ir būtībā personiski un individuāli, bet viņiem ir arī sabiedriski mērķi, ciktāl viņu darbība tieši vai netieši ietekmē sabiedrību kopumā, un viņi tādā mērā ir atbildīgi sabiedrības priekšā, gan ar savu darbību, gan nolaidību.

2.3.1.

Ir vērts uzsvērt, ka šo uzņēmējdarbību plašais loks tāpat var tikt klasificēts pēc apjoma: lielas kompānijas, mikrouzņēmējdarbība, un mazie un vidējie uzņēmumi (MVU). Apjoms šķiet būtisks, kad tiek definētas sadarbības jomas, un MVU ir tieksme būt vairāk ieinteresētām sadarbībā, iespējams, tāpēc, ka tās ir atkarīgākas, un tāpēc mērķu sasniegšanā tām nepieciešams lielāks atbalsts. Vēl viens būtisks faktors var būt to darbības apjoms, tā vietējie un reģionālie uzņēmējdarbības pārstāvji sliecas sadarboties vairāk nekā starptautiskās (kompānijas), kuras, sakarā ar to centralizēto struktūru un vadības sistēmu vienveidību ir mazāk kustīgas, un kurām ir atšķirīgākas intereses dažādās tūrisma atrašanās vietās un centros.

2.3.2.

Ekonomiskie un sociālie dalībnieki var tikt iedalīti atkarībā no tā kādu sociālo grupu viņi pārstāv, t.i., darba devējus vai darba ņēmējus. Ir skaidrs, ka viņu apvienības ir īpaši nozīmīgas, kad jānodibina valsts un privātās partnerattiecības, jo, lai gan viņi aizsargā būtībā personiskas intereses, viņu kopējās intereses ir ļoti tuvas valsts sektoram un tāpēc vieglāk saskaņojamas. Viņu pārstāvju profesionālisms var būt, un, patiešām, bieži ir galvenais faktors, lai nodrošinātu veiksmīgu partnerattiecību nodibināšanu.

2.3.3.

Sociālais sektors nodrošina plašu dažādu veidu privāto struktūru un apvienību loku, kuras tāpat kā ekonomiskie un sociālie dalībnieki ir ieinteresēti personisko un kopējo interešu aizstāvībā. Šīs ietver patērētāju apvienības, apkārtējās vides aizsardzības grupas un vietējās apvienības. Viņi ir labi partneri sadarbības projektos, kas izstrādāti tūrisma nozarē, un dažkārt ir spējīgi mobilizēt pārējos dalībniekus.

2.3.4.

Lai gan, būtībā, šī nav atzinuma galvenā tēma, jānorāda, ka ir citi iespējami un vēlami sadarbības veidi starp valsts varas dažādajiem līmeņiem no vienas puses un dažādajiem kompāniju veidiem no otras puses. Šāda sadarbība var pieņemt vertikālu vai horizontālu veidu.

3.1.

Pašreizējais iespējamo attiecību loks starp valsts un privātajiem sektoriem ietver četrus plašus alternatīvus scenārijus, kas maz ticams parādās savā tīrajā veidā, bet, kuri norāda praksē esošās tendences.

3.1.1.

Antagonisms: Šis scenārijs ir pretnostatījuma attiecībās starp valsts un privātajiem sektoriem, kur katrs redz otru, vai domā, ka redz to, kā tādu, kas pretojas vai kavē tā mērķus un intereses. Privātais sektors bieži uzskata valsts sektoru kā tādu, kas kavē tā mērķi gūt peļņu, neradot infrastruktūru, kas nepieciešama, lai pienācīgi attīstītu tā darbību, un tāpēc, ka tūristiem vai tūrisma nozarei nepieciešamie sabiedriskie pakalpojumi ir nelielā skaitā vai sliktas kvalitātes. Citreiz uzņēmējdarbība saskata valsts varas institūcijās tikai nodokļu ievācējus, kuras vairāk un vairāk ievāc no nozares, kas pakļauta būtiskai cenu konkurencei, un, kuras rada konkurences izkropļojumu vis-a-vis citām valstīm, reģioniem vai apgabaliem ar atšķirīgu nodokļu politiku, un viņi (uzņēmēji) aicina saskaņot nodokļus, tādus kā, piemēram, tūrisma pakalpojumu PVN (VAT). Visbeidzot viņi uzskata, ka viņiem jācīnās ar valsts sektoru, kurš drīzāk samazina nevis sekmē nozares konkurētspēju.

3.1.1.1.

Šajā potenciāli naidīgo attiecību situācijā starp valsts un privātajiem sektoriem, valsts varas institūcijas var uzskatīt privātā tūrisma sektoru kā tādu, kurš rada problēmas un šķēršļus, un izjauc to sabiedriskos uzdevumus attiecībā uz sociālo labklājību, dabas resursu saglabāšanu un noturību, sociālo kohēziju un uzņēmējdarbības atbildību pret vietējām kopienām.

3.1.1.2.

Ar mēdiju palīdzību sabiedrība vairāk vai mazāk sāk apzināties saspīlējumu un iekšējo un ārējo konfrontāciju, kas izriet no šīm attiecībām, un tiek radīta konflikta atmosfēra un savstarpēji apvainojumi, kas nepalīdz sasniegt to mērķus nedz privātajam, nedz valsts sektoram.

3.1.1.3.

Nepārprotami šī situācija nav ideāla, ja tūrismam ir jāattīstās veidā, kas ir sociāli, ekonomiski un vides stabils un, ja tam jāpaliek konkurētspējīgam, tas nav apmierinoši ne no patērētāja un vietējo iedzīvotāju vai uzņēmējdarbības, kas mēģina balstīties uz tūrisma potenciālu, lai radītu un sadalītu bagātības, viedokļa.

3.1.2.

Līdzāspastāvēšana: Šajā scenārijā, valsts un privātās organizācijas pacieš viena otru, strādā neatkarīgi, lai sasniegtu attiecīgos mērķus, ciena viena otras ieguldījumu, izpilda juridiskās un sociālās saistības un respektē citu tūrisma industrijas dalībnieku tiesības. Šis ir savstarpējās iecietības scenārijs, kurš, lai gan ir labāks par iepriekšējo, nepārprotami nav pietiekošs, lai attīstītu noturīgu tūrismu, ko Komiteja uzskata par piemērotu 21. gadsimtam. Šis ir diezgan izplatīts scenārijs vietās, kur tūrisms nav galvenā ekonomiskā aktivitāte, bet papildina ienākumus, kas iegūti no citām nozarēm, vai mazpilsētās un lielpilsētās ar dažādu ekonomiku, kurā tūrisms aizņem tikai nelielu procentuālo daļu no vietējās ekonomiskās darbības.

3.1.3

Saskaņošana: Šo scenāriju raksturo darbības plānu, stratēģijas un pasākumu saskaņošana starp dažādiem valsts un privātajiem tūrisma nozares dalībniekiem, katram no tiem ir savi uzdevumi, bet (viņi) saprot, ka saskaņotība un informācijas apmaiņa veicina viņu attiecīgo uzdevumu papildināšanu un tādā veidā sniedz labumu arī sabiedrībai. Šī scenārija galvenie līdzekļi ir informācija un komunikācija (gan sasitībā ar darba plāniem, gan pasākumiem) starp tūrisma nozares dažādajiem dalībniekiem. Komunikācija izpaužas kopīgās aktivitātēs, tādās kā, darba grupas, forumi, informatīvās sanāksmes, utt. Tas prasa lielāku valsts un privātā sektora sadarbību, un pēc Komisijas domām, tas veicina sociālo, ekonomisko un vides noturīguma mērķi tūrismā. Tā eksistē tipiskā tūrisma kontekstā vai vietā, kur tūrisma attīstība ir spēcīga, kur valsts un privātā sektora dalībnieki apzinās tūrisma nozīmi savai kopienai.

3.1.4.

Sadarbība: Šajā scenārijā, lai gan katram valsts un privātajam dalībniekam ir savi mērķi, viņi pieņem kopējus uzdevumus gan praksē, gan stratēģijas ziņā, gan pat darba plānos. Tas prasa uzdevumu konsekvenci un ļoti izsmalcinātu tūrisma vīziju, kas nav viegli sasniedzams, jo prasa atbilstošu ekonomikas, sociālās un vides stabilitātes kritēriju pielietojumu, gan īstermiņa, gan vidēja, gan ilgtermiņa. Šo Komiteja uzskata par visprogresīvāko scenāriju, kura virzienā jaunajam noturīgajam tūrismam jāvirzās, ja tam jāizdzīvo kā nozarei, kas rada ekonomiskus, sociālus un vides labumus.

3.1.4.1

Lai sasniegtu šos sadarbību var izmantot dažādus līdzekļus: kopuzņēmumus, tūristu padomes, fondus, kopējas institūcijas, padomes, partneruzņēmumus, utt. Bet katrā gadījumā kopēja pieredzes un prasmes lietošana un ilgtermiņa investīciju projekti ir galvenie sadarbības un optimizējošo pasākumu aspekti. Ir svarīgi atzīmēt, ka šī sadarbība ir visefektīvākā vietējā līmenī, kur valsts un privātās intereses saskaras viskonkrētāk un tiešāk. Šeit var tikt veidota īstā vide tūrismam, lai paātrinātu vietējo attīstību, radot augstvērtīgas un sociāli stabilas darba vietas.

3.1.4.2.

Viena no darbībām, kur šis sadarbības līmenis izpaužas visbiežāk ir valsts un privāto sektoru tūrisma kopīga tūrisma produkta radīšana. Ir ļoti veiksmīgu produktu piemēri, kas radīti uz šīs sadarbības bāzes.

3.2

Apskatot pašreizējo kontekstu, visi četri aprakstītie scenāriji eksistē reālajā dzīvē, dažkārt tīrā veidā, bet biežāk ar pazīmju kombinācijām, veidojot daudzveidīgas starpposmu situācijas. Šis atzinums ierosina, ka sadarbība ir iespējams un vēlams Eiropas un globālās tūrisma industrijas mērķis, tā kā tā uzlabo konkurētspēju un tūrisma ilgtspējīgu attīstību. Tāpat nepieciešams atzīt un pilnveidot noderīgo praksi, kas Eiropā un visā pasaulē ir sasniegta tūrisma jomā, dažkārt valsts sektora izraisīta un daudzos gadījumos privātā sektora stimulēta un radīta.

3.3.

Kopumā, var teikt, ka to tūristu centru un aktivitāšu gadījumā, kur valsts un privātā sektora sadarbība ir kvalitātes uzlabošanas, attīstības plānošanas un krīžu pārvarēšanas pasākumu utt. pamats, šo pasākumu efektivitāte un rentabilitāte ir ievērojami paaugstināta, tādā veidā padarot apvidu vai darbību konkurētspējīgāku.

3.3.1.

No otras puses, tur, kur pastāv konfrontācija, sadarbības trūkums vai vienkārša nezināšana, kas dažkārt var notikt apzināti vai neapzināti, tikai saasina problēmas, aizkavē risinājumus, samazina konkurētspēju un apgrūtina rentabilitāti.

3.3.2.

Vairāki pētījumi ir parādījuši un apstiprinājuši, ka tūristi uzskata, ka ceļojuma vai atvaļinājuma laikā saņemto pakalpojumu kvalitāte par 50 % ir atkarīga no valsts sektora pakalpojumiem un par 50 % atkarīga no privātā sektora nodrošinātajiem pakalpojumiem (kas galvenokārt sniegti no privāto uzņēmēju puses, konkrēti, ar to darbinieku starpniecību). Veids kādā tūristi uztver dažādus kvalitātes rādītājus un to ietekme uz vispārējo produkta kvalitātes uztveri ir apstiprināta, piemēram, ar atšķirīgiem pētījumiem Kalvijas (Calvia) municipalitātē un citās Spānijas municipalitātēs veiktā plāna par Izciliem tūrisma pakalpojumiem (PTE) ietvarā.

3.4.

Ir pamudinoši atzīmēt noturīgo tendenci sadarbības virzienā kā pretstatu konfrontācijai, kas iespējams bija daudz izplatītāka tūrisma industrijas sākumposmā, straujas attīstības periodos, kad nepastāvēja ierobežojumi par labāko piekrastes vietu attīstību vai lauku apvidos. Pastāvēja periodi, kad vēlme gūt peļņu īsā laikā aizēnoja zināmus stabilitātes aspektus, kurus pat valsts sektors nespēja ņemt vērā, iekļaut savā stratēģijā un attīstīt sadarbībā ar privāto sektoru.

3.4.1.

Sabiedriskā ilgtermiņa faktoru un ierobežojumu apzināšanās, it īpaši attiecībā uz dabas resursu aizsardzību, ir augusi, un tūrisma nozare (šodien) daudz vairāk atbilst sociālajiem uzdevumiem nekā tā bija pagātnē.

4.1.

Kopumā, mēs varam teikt, ka galvenajam sadarbības mērķim ir jābūt to uzdevumu sekmēšanai un iekļaušanai, kas ir katras puses būtiska ieguldījuma daļa, tās stratēģijas un plāni, un, kurš satur tā raison d'être sabiedrībā pašlaik un nākotnē. Katrai pusei jāizvirza savi uzdevumi – gan individuālie, gan kopējie – un jānodrošina, ka tie tiek saskaņoti ar partneru uzdevumiem.

4.2.

Mēs varam noteikt dažādus mērķu veidus attiecībā uz sadarbību tūrisma jomā.

4.2.1.

Nozares: Kā jau vairākkārt un dažādos veidos parādīts, tūrisma industrija ir stratēģiskas nozīmes nozare, lai sasniegtu daudzējādos mērķus, kuri atrodami pašā Eiropas Savienības sirdī, tās darbības plānā un gribā veidot Eiropu par labāku vietu šobrīd un nākošajām paaudzēm.

4.2.1.1.

Tā kā tam ir tieša ietekme uz ekonomiku, sabiedrību un vidi, kur tas darbojas, tūrisma attīstība var un tai vajag būt galvenajam līdzeklim Eiropas pilsoņu dzīves kvalitātes uzlabošanā. Tomēr, lai nodrošinātu, ka šis potenciāls tiek realizēts praksē ilgtermiņā, tūrisma nozarei jāatbilst noteiktām ilgtspējīgas attīstības prasībām, kuras visiem dalībniekiem – valsts un privātajām institūcijām, uzņēmējdarbībai un patērētājiem jārespektē. Galvenais valsts un privātā sektora sadarbības mērķis var un tam vajag būt tūrisma nozares ilgtermiņa dzīvotspējas un konkurētspējas nodrošināšana.

4.2.1.2.

Īpaši jāatzīmē, ka valsts un privātā sektora sadarbība ir izrādījusies ļoti efektīva vadot tūrisma nozari panīkuma vai pat krīzes situācijās pieredzes bagātos apvidos, kuri riskē zaudēt savu pārpilnību ražojošo potenciālu. Visu dalībnieku kopēja rīcība – kas ir būtiski – paaugstina pieņemto pasākumu iedarbību un redzamību.

4.2.1.3.

Turklāt, kļūst skaidrs, ka ārkārtas situācijās, tādās kā 11. septembris Ņujorkā vai pavisam nesen 11. marts Madridē ir nepieciešams aicināt visus valsts un privātos darbiniekus un tos, kas iesaistīti lēmumu pieņemšanā, lai apvienotu spēkus, kas atvieglotu šādu traģēdiju nelabvēlīgo iespaidu uz tūrismu.

4.2.1.4.

Transports ir joma, kurā apvienības un valsts un privātā sadarbība nozares vidē varētu izrādīties efektīva, Šeit lielais lēto aviolīniju pieaugums deva transporta izmaksas samazināšanos. Valsts un privātajām apvienībām šāda veida piedāvājumā vajadzētu nodrošināt atbilstošus noteikumus saistībā ar pakalpojuma kvalitāti, nodarbinātību un drošību.

4.2.1.5.

Noteiktā nozarē strādājošo nodrošināšana ar profesionālo apmācību ir skaidrs visas cilvēka darbības mērķis, tas ir vēl jo nozīmīgāk tādā nozarē kā tūrisms, kurš ietver skaidru un nozīmīgu cilvēcisko attiecību elementu. Valsts un privātā sadarbība šajā jomā ir būtiska, tā kā abu sektoru interesēs ir uzlabot apmācību un darbinieku profesionalitāti.

4.2.2

Sociālie. Nav iespējams noteikt uzdevumus valsts un privātajai sadarbībai, ja neņem vērā sociālos mērķus, ar ko katrai cilvēciskai darbībai būtu jābūt saistītai. It īpaši būtiski uzdevumi tūrismā ir vietējā attīstība un darba vietu radīšana un tāpēc tie ir svarīgi sadarbībai tūrisma nozarē.

4.2.2.1.

Fakts, ka tūrisms ir ekonomiska rakstura aktivitāte, kas balstās uz privātiem pakalpojumiem, nozīmē, ka jebkura jauna darbība radīs darba vietas, lai gan augstas kvalitātes un ilgtspējīgas attīstības tūrisms ir iespējams tikai ar attiecīgiem nodarbinātības nosacījumiem.

4.2.2.2

To vietējo apdzīvoto vietu, kuras apmeklē tūristi, sociālo apstākļu uzlabošanai noteikti jābūt vienam no iedarbīgākajiem sadarbības starp valsts un privātajiem sektoriem uzdevumiem. Vairākus Eiropas reģionus ietekmēs un tiem būs jāpiemērojas pēdējā laika un nākotnes pārmaiņām Kopējā lauksaimniecības politikā (CAP). Iespējams, ka lauku tūrisms jāveicina kā veids, kas savieno tradicionālo lauksaimniecisko darbību ar jaunu nodarbošanos – tūrismu, kas var paaugstināt rentabilitāti. Tāpat jāapsver tūrisma veicināšana kā potenciāli jauns nodarbošanās veids apvidos, kurus ietekmējusi rūpniecības restrukturizācija, izrakteņu ieguve vai līdzīgas darbības. EESK kādā pašiniciatīvas atzinumā vajadzētu izsmeļoši apskatīt šo alternatīvu skartajiem reģioniem.

4.2.2.3.

Kultūras, arheoloģiskā un arhitektūras mantojuma aizsargāšana, iespējams, ir viens no sabiedriskajiem uzdevumiem, kuriem var kalpot valsts un privātā sadarbība. Šis ir Paradores Spānijā un Pousadas Portugālē gadījums, pateicoties kurām liels skaits pieminekļu ir atjaunoti un atvērti sabiedrībai, kas sniedz nepārprotamu labumu apkārtējam apgabalam. Šis ir veids kā saglabāt sabiedriskos īpašumus valsts rokās, tajā pašā laikā garantējot, ka tie tiek novērtēti un izmantoti. Tas tāpat attiecas uz lauku apvidiem, kurus daudzi MVU (mazie un vidējie uzņēmumi) uzskata par uzņēmējdarbības iespēju. Tomēr, šādas darbības nav nepieciešams veikt tikai valsts uzņēmumiem vieniem pašiem; patiešām, pastāv daudzi piemēri, kad vietas un pieminekļi ir atjaunoti privāti un pateicoties tūrismam pašlaik ir ienesīgi, kā par to varēja pārliecināties vizītes laikā saistībā ar Seviļas sabiedrisko apspriešanu. Visām valstīm, kuras nupat pievienojušās ES, ir neparasts (kultūras) mantojums, kas ir jāatjauno. Tā ir jauna un rosinoša iespēja attīstīt tūrismu vienlaicīgi aizsargājot šo mantojumu. Šī uzdevuma sasniegšanā liela loma ir valsts un privātajai sadarbībai visos tās veidos.

4.2.2.4

Tūrisma joma var gūt labumu arī citās jomās no valsts un privātās sadarbības. Tas attiecas, piemēram, uz gastronomiju kā kultūras un tūrisma ziņa bagātinošu un svarīgu elementu, kur stiprāka valsts un privātā sadarbība delikatešu un pārtikas produktu ar izcelsmes norādi piedāvājuma uzlabošanā nākotnē noteikti atsauksies arī uz tūristisko piedāvājumu.

4.2.2.5.

Ētiska tūrisma kodeksa (CET), kuru pirms dažiem gadiem apstiprināja Pasaules Tūrisma organizācija (PTO) plaša īstenošana varētu būt viens no pozitīvajiem pasākumiem, tā kā tas izceltu nepieciešamību pēc valsts un privāto struktūru sadarbības.

4.2.3.

Saimnieciskie. Ir vispāratzīts, ka ekonomikas apjoms ir galvenais tūrisma aspekts. Kā jau minēts tūrisma industrija ir pierādījusi, ka ir spēcīgs līdzeklis darba vietu un labklājības radīšanā faktiski visā pasaulē, bet jo īpaši Eiropā, un šeit koncentrētā veidā Vidusjūras valstīs. Ilgtspējīga attīstība prasa stratēģisku, ilgtermiņa – nevis īstermiņa vai vidēja termiņa – vīziju; tas nozīmē tādu tūrisma produktu attīstīšanu, kas apsvērtu pašreizējo un nākotnes konkurētspēju; un, ka šiem produktiem jānes īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa ienākumi, un stabilas un pastāvīgas darba vietas visu gadu īstermiņā, vidējā un ilgtermiņā. Sekmīgas sadarbības kopējie mērķi tādējādi būs cenšanās saglabāt tūrisma nozares konkurētspēju un ekonomisko rentabilitāti.

4.2.3.1.

Informāciju un komunikācijas tehnoloģijas (ICT) ir vēl viena tūrisma nozares ekonomisko uzdevumu joma, kur sadarbība ir nepieciešama, ja vēlas izpildīt uzdevumus gan valsts sektora pārstāvētajos tūristu centros, gan uzņēmējdarbības pārstāvētajās tūrisma pakalpojumu pārdošanas ekonomiskajās aktivitātēs. Ja nozarei ir jābūt konkurētspējīgai, tad visiem, arī nomaļiem reģioniem, būtiska ir pieejama tūrisma informācija.

4.2.3.2.

Gadījumos, kad tiek skarti sadarbības ekonomiskie uzdevumi, jāatceras, ka valsts sektora iejaukšanās ir būtiska a) lai nepieļautu negodīgu konkurenci un b) lai vienādotu konkurences aspektus, piemēram, nodokļu politiku, kas var mazināt tirgus caurspīdīgumu.

4.2.4.

Apkārtējās vides. Tūrisms ir nozare, iespējams, ka vienīgā nozare, kuras pamatprodukts ir “dabisks valdzinājums”, kas sastāv no faktoru kombinācijas, kurā dabas uztvere ar tās dažādo vidi un ainavām, tās bioloģisko dažādību un, visbeidzot, cieņu pret apkārtējo vidi, spēlē galveno lomu nodrošinot patērētājam, t.i. tūristam, vēlamā produkta kvalitāti un piemērotību. Ir pilnīgi iespējams un vēlams, ka gan valsts, gan privātais sektos sadarbojas, lai saglabātu šos apstākļus, kas vienlaicīgi nodrošina dabas bagātību ilgstošu saglabāšanu un to racionālu un noturīgu izmantošanu, dodot tiem iespēju nest ienākumus.

4.2.4.1

Vides aizsardzība varētu būt viena no jomām, kurā valsts un privātā sadarbība varētu būt noderīga sasniedzot apkārtējās vides kvalitātes uzdevumus. Nesenie notikumi, tādi kā Prestige katastrofa, ir pierādījuši nepieciešamību pēc vides aizsardzības kā privātajā tā arī valsts sektoros.

4.3.

Visbeidzot, valsts un privātā sektora pietiekamas sadarbības iespējamajiem uzdevumiem vienmēr jābūt saskaņotiem ar ilgtspējīgas attīstības jēdzienu, kas no vienas puses ietver trīs dimensijas – ekonomiku, sabiedrību un dabu, un, no otras puses trīs laika mērvienības (īstermiņa, vidēja un ilgtermiņa), kā arī visu dalībnieku piedalīšanās tūrisma nozarē ir būtisks faktors. Sadarbības pamatu veido ilgtermiņa attīstības darbības plāns un pasākumi.

5.1.

Sadarbību starp valsts un privāto sektoru attiecībā pret tūrismu jāvada zināmam skaitam principu.

5.1.1.

Kompetence: Ir acīmredzams, ka, lai radītu saliedētas, ilgstošas partnerattiecības, dažādajiem dalībniekiem jāspēj sasniegt savus ar savstarpējo vienošanos noteiktos mērķus neatkarīgi, un, ka viņu kompetencei jābūt atpazīstamam vai nu skaidri izteikta juridiska pilnvarojuma, varas deleģēšanas vai vienkārši formālas vai neformālas pārstāvniecības veidā.

5.1.2.

Savstarpējā atbildība: dažādajiem dalībniekiem jābūt tieši vai netieši ieinteresētiem vai iesaistītiem situācijā, kuras labā šīs partnerattiecības izveidotas.

5.1.3.

Sadarbības brīvprātīgā daba: tikai tie, kas brīvprātīgi izvēlējušies kļūt par partnerattiecību dalībniekiem ir saistīti ar to.

5.1.4.

Demokrātija: lēmumu pieņemšanas un atspoguļošanas noteikumiem jābūt ļoti skaidriem un savienojamiem ar līdzdalības demokrātijas principiem.

5.2.

Darbojošies partnerattiecību kritēriji, lai nodrošinātu mērķu atbilstību, ir sekojoši:

5.2.1.

Konkrētie mērķi: t.i. precīzi formulēti, konkrēti, un, ja iespējams, izsakāmi ekonomiskos nosacījumos, un noteikta laika robežās kā arī balstīti uz vienošanos.

5.2.2

Atbilstība: uzdevumiem jābūt tieši vai netieši nozīmīgiem visiem atbalstītājiem.

5.2.3

Rezultātu pārraudzība: dalībniekiem ir svarīgi skaidri redzēt partnerattiecību dalības rezultātus; pretējā gadījumā viņi zaudē interesi un atkāpjas.

5.2.4.

Proporcionalitāte: ir būtiski, lai dalībnieku līdzdalība būtu proporcionāla risināmā uzdevuma lielumam.

6.1.

Lai aprakstītu apvienību veidus un līdzekļus, vispirms ir nepieciešams noteikt sadarbības ideālo līmeni, t.i., līmeni pie kura ir nozīme, kas nozīmē konteksta, kurā rodas uzdevums, analīzi un definēšanu, kurā var tikt rasts risinājums, un, kurā visu dalībnieku kompetence var tikt realizēta. Tādā veidā konteksts būs vietēja mēroga, ja problēma ir pilnīgi lokāla un, ja iestādes, kurās jāgriežas, lai rast risinājumu ir pieejamas tuvumā. Tas pats attiecināms uz reģionālajiem un valsts līmeņiem.

6.2.

Vēl viena pamatpazīme ir ietveramība. Ir svarīgi, lai katrs atbalstītājs varētu sniegt kaut ko, lai rastu risinājumu, vai tie būtu līdzekļi, informācija vai darbības koordinācija.

6.3.

Konkrēti partnerattiecību veidi varētu būt:

6.3.1.

Neformālie: Atbalstītāji izveido neformālu stratēģisku aliansi, darba grupu, forumu vai līdzīgu veidojumu bez juridiskās personas. Lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu, bet tie nerada saistības vai neuzliek pienākumus tiem, kas ir iesaistīti, izņemot tos, kuri brīvprātīgi vienojušies.

6.3.2.

Formālie: Šādi veidojumi var pieņemt konsorciju, fondu, sabiedrisku organizāciju, kopuzņēmumu, apvienību, utt. veidu. Tos pārvalda noteikumi, kas nosaka vienošanos nosacījumus un to izpildi.

6.3.3.

Nodrošinot, ka ekonomiskie un sociālie dalībnieki tiek iesaistīti darba attiecību, kas balstītas uz tiesībām, pastāvīgo struktūru definēšanā, un, attīstot kolektīvo darba līgumu, tiks atstāta pozitīva ietekme uz konkurētspēju, rentabilitāti un sociālo un ekonomisko tūrisma produktivitāti. Ekonomiskajiem un sociālajiem dalībniekiem tāpat jābūt iesaistītiem sabiedriskajā dialogā, kopā ar valsts institūcijām un iestādēm, kad vien apspriežamais jautājums prasa trīspusēju līdzdalību.

7.1.

Mūsdienu globalizētajā pasaulē, ekonomiskās darbības nevar vadīt izolēti; šis princips tāpat attiecas uz mazpilsētām un lielpilsētām un, šajā gadījumā, uz tūrisma centriem un pārvaldniekiem. Saskaņā ar šīs jomas ekspertu viedokli, jaunā globālā ekonomika, lai sekmētu sadarbību, teritoriālajā izteiksmē tiks balstīta uz mazpilsētu un lielpilsētu tīklu. Lai gan tūristu apmeklētās vietas (attīstības) agrīnajā fāzē izmanto konkurences stratēģijas, lai piesaistītu finansējumu, palielinātu pārdošanu un celtu savu starptautisko profilu – īsumā, lai būtu labāki, konkurētspējīgāki un straujāk augoši – vēlākajā fāzē tie sāk apzināties nepieciešamību apvienoties ar citiem, kopīgai izaugsmei un nacionālo valdību un/vai starptautisko organizāciju ietekmēšanai.

7.2.

Arvien vairāk tiek uzskatīts, ka nepieciešama pieredzes apmaiņa starp tūristu centriem pasaulē, ja mums jāstrādā kopējo ilgstošas attīstības un konkurētspējas uzdevumu virzienā. Šim ir vairāki pozitīvi aspekti, no kuriem vissvarīgākais ir spēja pasargāt no stratēģiskām kļūdām un vislabāko līdzekļu apvienošana noturīgai pārvaldībai. Tīklojumi ir papildus un alternatīvs veids, lai pārstāvētu pilsētas, uzņēmējdarbību un iestādes. ICT nostiprina šos tīklojumus, ļaujot to locekļiem uzturēt neformālas, tūlītējas un vērtīgas attiecības.

7.3.

Tīklojuma veidošana ne vienmēr ir bez problēmām un negatīvajiem aspektiem: dažkārt pastāv interešu konflikti, kas aizkavē sadarbību, un citkārt tīklojuma spēcīgākie locekļi ir tie, kas no tā iegūst lielāko labumu.

7.4.

Uzņēmējdarbībai, tāpat kā pilsētām, tīklojums ir efektīvs līdzeklis, lai nodrošinātu un apmainītos ar informāciju, padarot tās konkurētspējīgākas un izvirzot viņas vis-à-vis valsts iestādēm.

7.5.

Zināms skaits konkrētu tūrisma projektu ir veidots uz tīklojuma pamata. Viens no piemēriem ir Eiropas Savienības URB-AL programma, kuras mērķis ir izveidot pilsētu tīklojumu, lai darbotos dažādās ekonomikas, sabiedrības un pilsētu attīstības jomās. Šīs jomas dažkārt veicina pieredzes apmaiņu ilgtspējīga tūrisma attīstībā.

8.1

Valsts un privātās sadarbības dažādi piemēri tika analizēti Seviļas publiskās noklausīšanās laikā 2004. gada 15. aprīlī. It īpaši jāpiemin sekojošie:

8.1.1.

Turisme de Barcelona : Šo kompāniju 1993. gadā dibināja Barselonas Tirdzniecības kamera, Barselonas pilsētas Padome un Barselonas Promoció fonds ar mērķi veicināt Barselonas kā tūrisma centra attīstību. Desmit gadu laikā Turisme de Barcelona ir palīdzējusi uzlabot gan pilsētas tūrisma iespējas, gan arī tās tēlu. Šī pozitīvā attīstība atspoguļojas piedāvājuma un pieprasījuma pieaugumā, viesnīcu apmeklētības līmeņa paaugstināšanā un citos rādītājos. Tomēr, pats skaidrākais aspekts ir tas, ka šo desmit gadu laikā valsts institūciju ieguldītie asignējumi samazinājušies no 70 % no kopējā budžeta līdz 20 %, atlikušo ienākumu iekšēji rada Turisme de Barcelona pašas darbība, kas ir starpniecība viesnīcu pakalpojumu tirgū. Zināms skaits veiksmīgu tūrisma pakalpojumu liek tos īpaši pieminēt, tie ir tādi kā Barcelona Bus Turistic, Barcelona Card, Barcelona Pass, u.c., tāpat arī tādas programmas kā Barcelona Convention Bureau, Barcelona Shopping Line, u.c. Šo pakalpojumu panākumu pamatā nepārprotami ir cieša sadarbība un sapratne starp tūrisma industriju un valsts iestādēm, kas kopīgi strādā, lai uzlabotu tūrisma iespējas Barselonā.

8.1.2.

Augstas kvalitātes tūrisma institūts Spānijā (Institute for High-Quality Tourism) ( ICTE ) : 1990to gadu sākumā tika radīti dažādi līdzekļi, lai efektīvi uzlabotu kvalitāti. Šīs attīstības kulminācija bija ICTE dibināšana 2000. gadā kā atbilde uz acīmredzamo situāciju, kad tūrisma centru parādīšanās Vidusjūras, Karību, u.c. reģionos sāka apdraudēt Spānijas kā tūrisma industrijas līderes stāvokli. Tika izvēlēta skaidra stratēģija par visaptverošu kvalitāti, kas balstījās uz nepieciešamību apvienot visus tūrisma atbalstītājus visos tā darbības aspektos. Visi tā pasākumi ietver tos dalībniekus, kas saistīti ar specifisku apakšnozari: viesnīcām, restorāniem, tūrisma aģentiem, transporta kompānijām, lauku apvidu tūrisma kompānijām, golfa klubiem, kūrortiem, municipalitātēm un provincēm. Šodien vairāk nekā 250 uzņēmējdarbības apvienības, nacionālā valdība, autonomās kopienas un pilsētu domes, vairāk nekā 3000 tūrisma kompānijas, kuras saņem tehnisko palīdzību un 463 kompānijas un institūcijas ar augstas kvalitātes tūrisma sertifikātu, piedalās Spānijas Augstas kvalitātes tūrisma Centra apvienotajā sistēmā (IS). Tāpat kā Barselona, ICTE ir valsts un privātās sadarbības pozitīvs piemērs, kā veids kā uzlabot vispārējo kvalitāti, kas ir tūrisma nozares būtisks elements.

8.1.3.

Citi piemēri, kas sniegti Seviļas sanāksmē: Andalūzijas valsts un privātās sadarbības modelis, kas dotajā brīdī pastāv jau divdesmit gadus un ir radījis piecus sadarbības līgumus, aptver visas ražošanas nozares, ieskaitot tūrismu. Šis modelis balstīts uz sadarbību starp autonomo kopienu valstisko pārvaldi, Andalūzijas Darba devēju konfederāciju un galvenajām Andalūzijas arodbiedrībām, Vispārējo strādnieku savienību (UGT) un Comisiones Obreras (CCOO), kuras radījušas uzticības un stabilitātes atmosfēru, kas būtiskas tūrisma darbībai.

8.2.

Kā vietējās politikas piemēru EESK apsveic faktu, ka Seviļas sanāksmes par sadarbību starp valsts un privātajiem sektoriem laikā Seviļas mērs vēlreiz aicināja ekonomiskos un sociālos dalībniekus un tūrisma nozari kopumā noformēt līgumu, kas nodrošinātu, ka visi dalībnieki ir pilnībā iesaistīti tūrisma politikas savas specifiskās jomas veidošanā, sastādīšanā, plānošanā, īstenošanā un novērtēšanā. Šī iniciatīva, kopā ar citām, varētu būt atsauksme lielajām pilsētām un dažāda mēroga mazpilsētām, kad veicina vietējā līmeņa sadarbību.

8.3

Ir vairāki pozitīvi piemēri veiksmīgai sadarbībai sociālā tūrisma jomā, kuri mērķēti uz to, lai dotu pēc iespējas vairāk cilvēkiem pieeju atvaļinājuma un tūrisma aktivitātēm. Pieminēšanas vērti šeit ir “Atvaļinājuma bonas” kas Francijā tiek pārraudzītas no Agence nationale pour les Cheques- Vacances (ANCV:Atvaļinājuma bonu nacionālā aģentūra) un Ungārijā no Magyar Szabadidö Tarsasag (Brīvā laika aktivitāšu nacionālās sabiedrības). Citi pieminēšanas vērti piemēri ir tūrisma programmas vecākiem cilvēkiem, ko attīstījis Portugāles Instituto Nacional para o Aproveitamento do Tempo Livre dos Trabalhadores (INATEL: nacionālais institūts, kurš palīdz darba ņēmējiem labāk izmantot brīvo laiku), jauniešu viesnīcu veicināšana Briselē no Commission Communautaies Francaise (COCOF: Francijas Kopienas Komisija) un sabiedriskās izglītības programmas un brīvā laika centru atjaunošanas pasākumi, kuri pieder asociācijām kā Centro Turistico Giovanile (CTG: Jauniešu tūrisma centrs) Itālijā.

8.4.

Bez šaubām pastāv daudzi citi pozitīvi valsts un privātās sadarbības piemēri visā Eiropā un pasaulē, tādi, kas minēti WTO un Kanādas tūrisma komisijas izcilajā izdevumā Sadarbība un partnerattiecības tūrismā – globālā perspektīva ( Co-operation and Partnerships in Tourism – A Global Perspective ), kas publicēts 2003. gadā. Šis izdevums sniedz 18 pozitīvus tūrisma jomas sadarbības piemērus pasaules mērogā, no kuriem katrs kā noderīgas pieredzes paraugs prasa īpašu uzmanību.

9.1

Paplašināta Eiropa ir daudzos sektoros, sevišķi tūrisma sektorā, ļoti dinamiska vide, kurā notiek daudzas izmaiņas, ietekmējot gan piedāvājuma, gan pieprasījuma pusi. Lisabonas sanāksmes laikā tika noteikts stratēģiskais mērķis padarīt Eiropu par dinamiskāko un konkurētspējīgāko, uz zināšanām balstīto ekonomisko telpu pasaulē, kas spēj sasniegt ilgstošu ekonomisko attīstību ar vairāk un labākām darba vietām un lielāku sociālo vienotību. Lai šo godkārīgo mērķi sasniegtu, ir nepieciešama dziļāka sadarbība kā institucionālajā līmenī, tā arī valstiskajā un privātajā līmenī. Pagātnē tūrisma sektors sevi ir pierādījis kā nodarbinātības un labklājības veicinātājs un tādam tam arī ir jāpaliek ES ar 25 un vairāk dalībvalstīm. Tādēļ Komiteja aicina Komisiju izanalizēt iespēju nodibināt Eiropas Tūrisma Padomi kā konkrētu pamatu uz kura attīstīt sadarbības principus Eiropas līmenī.

9.2

Šāda Padome varētu veidoties no: Eiropas institūciju pārstāvjiem (Komisija, Parlaments, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Reģionu komiteja), Eiropas Jauniešu Padomes, dalībvalstīm, daba devēju savienībām un arodbiedrībām (vienādi lielā skaitā), pārstāvjiem no Eiropas patērētāju, vides aizsardzības un cilvēku ar īpašām vajadzībām organizāciju vidus, no sociālā tūrisma savienībām un augstskolām kā arī atzītiem ekspertiem šajā jomā.

9.3

Eiropas Tūrisma Padome varētu vākt un izvērtēt datus par līdzšinējo un iespējamo tūrisma attīstību, ieteikt veicināšanas pasākumus vai dalību Komisijas veiktajos pasākumos, sniegt references pamata ieteikumus, ko tālāk attīstīt Savienības citu ar tūrismu saistītu jomu dažādajiem aktieriem kā arī sagatavot Eiropas Tūrisma Forumu un pārraudzīt sasniegtās vienošanās.

9.4

Gadījumā, ja Komisija šo priekšlikumu uzskata par pieņemamu, EESK ir gatava līdzdarboties Eiropas Tūrisma Padomes izveidošanā, lai tā būtu pilnībā darbotiesspējīga vēl pirms 2005. gada Eiropas Tūrisma Foruma.

10.1.

Mēs dzīvojam globalizētā un vēl specializētā pasaulē, kas mums pastāvīgi liek pārdomāt tos modeļus uz kuriem balstīti mūsu ekonomikas, sociālās, zemes plānošanas un pilsētu attīstības pasākumi. Tas attiecas arī uz tūrismu, kas visas iesaistītās puses izaicina kvalitātes, ilgtspējīgas attīstības un konkurētspējas ziņā.

10.2.

EESK uzskata, ka tikai tad, kad dažādi valsts un privātie dalībnieki pieņems sadarbības pamatnostādnes, būs iespējams risināt galvenās problēmas, kas izaicina visu cilvēcisko darbību, bet it īpaši tūrismu, sakarā ar tā stratēģisko dabu, tā būtisko lomu pakalpojumu nodrošināšanā, un kā kultūru apmaiņas vektoru.

10.3.

Valsts un privātā sadarbība ir arvien nozīmīgāks faktors tūrisma sektora konstruktīvai darbībai. Šī sadarbība jāveicina pēc iespējas vairāk veidos, tā kā tas var nepalīdzēt risināt nozares uzdevumus. Tā ir visu dalībnieku atbildība iekļaut šo aspektu veidā, kurā tie reaģē uz nozīmīgajām pārmaiņām, kas pašreiz notiek pasaulē.

10.4.

EESK apsveic Eiropas Komisijas iniciatīvu turpināt organizēt ikgadējo Eiropas Tūrisma forumu (ETF), tā kā šī ir platforma, uz kuras sadarbības vadlīnijas un kritēriji var tikt nodefinēti Eiropas līmenī kopā ar nozares dalībniekiem, it īpaši ekonomiskajiem un sociālajiem dalībniekiem, varas un citām institūcijām. Doma ir tāda, ka šādas vadlīnijas un kritēriji ietekmēs līdzīgas iniciatīvas dažādajās ES dalībvalstīs, reģionos, pilsētās un pat starp nozarēm un pašiem reģioniem.

10.5.

EESK cer sniegt ieguldījumu tūrisma nozares sadarbības virzienā veicinot satikšanos, dialogu un savstarpēju saskaņu starp tūrisma nozares pārstāvjiem, it īpaši ekonomiskajiem un sociālajiem dalībniekiem, nacionālajām, reģionālajām un vietējām varas iestādēm un institūcijām un apvienībām, kuras iesaistītas ilgtspējīga tūrisma attīstībā, kā, piemēram, patērētājus, apkārtējās vides aizsargātājus, sociālās ekonomikas un cilvēku ar īpašam vajadzībām. Tā tāpat turpinās sadarboties ar Pasaules Tūrisma organizāciju (WTO) un Starptautisko Sabiedriskā tūrisma biroju (BITS). Tāpēc EESK vēlreiz atkārto savu piedāvājumu darboties par saskarsmes punktu visām pusēm, kuras uzskata tūrismu kā personiskas tiesības, kuras jāuzskata ne tikai par industriju un ekonomisku aktivitāti, bet arī kā personiskās un cilvēciskās attīstības un sapratnes, izlīguma un miera starp tautām elementu.

10.6

Komiteja atbalstīs ar ikgadēju deklarāciju Pasaules Tūrisma Dienu, ko iedibinājusi Pasaules Tūrisma Organizācija. Šīgada EESK ieguldījums šajā pasākumā un 2004. gada Eiropas Tūrisma Forumā, kas notiks Budapeštā, nāk šī atzinuma izskatā, kurš varētu tikt nodēvēts kā “Seviļas deklarācija par tūrisma politiku un valsts un privāto sadarbību.”

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/15

1.1

Katru gadu Eiropas tirgū ienāk apmēram 16 miljoni automašīnas un vieglās kravas automašīnas un vairāk kā deviņi miljoni sasniedz ekspluatācijas termiņa beigas, radot vairāk kā astoņus miljonus tonnas atkritumus.

1.2

Agrāk Eiropas Savienības valstīm bija atšķirīga pieeja, lai tiktu galā ar šo nozīmīgo apjomu atkritumiem un tās ne vienmēr pievērsa pietiekošu uzmanību materiālu atjaunošanai un pārstrādei.

1.3

Tomēr kopš deviņdesmito gadu sākuma visas dalībvalstis pateicoties vides institūciju lielajām pūlēm ir izstrādājušas noteikumus brīvprātīgu līgumu vai nacionālās likumdošanas formā transporta līdzekļu apstrādei, kuriem beidzies ekspluatācijas termiņš. Tas bez šaubām ir labvēlīgi ietekmējis apkārtējo vidi.

1.4

Nesenāk, 2000. gada 18. septembrī Eiropas Parlaments un Padome pieņēma direktīvu Nr. 2000/53/EC (1). Šī direktīva paredz saskaņot dažādus nacionālos noteikumus, tādējādi izvairoties no konkurences izkropļošanas un, kas ir vēl svarīgāk, samazinot šo transporta līdzekļu ietekmi uz apkārtējo vidi. Bez tam, sniedzot noteikumus transporta līdzekļu, kuriem beidzies ekspluatācijas termiņš, savākšanai un apstrādei, direktīva nosaka dalībvalstīm mērķus attiecībā uz atkritumu atkārtotu izmantošanu un pārstrādi. It īpaši:

1.5

Ir jāņem vērā, ka direktīva Nr. 2000/53/EC (pazīstama kā Transporta līdzekļu, kuriem beidzies ekspluatācijas termiņš, direktīva vai ELV direktīva) tika pieņemta pēc ilgām pārrunām un tā ir bijusi pilnīgi pamatotas kritikas objekts, ko daļēji var aplūkot EESK reiz sniegtajā atzinumā (2). Tomēr ir jānorāda, ka minētā direktīva, kaut arī nebija viegli īstenojama, noveda pie pozitīvas attīstības paātrināšanās, kas dalībvalstu līmenī jau bija veikta vienošanās formā ar transporta līdzekļu ražotājiem un transporta līdzekļu atkritumu sektoru.

2.1

Patreizējais priekšlikums (iekšēji dēvētā “Trīskāršā ”R direktīva) ir izstrādāts pēc ELV direktīvas 7(4). panta nosacījumiem, kas pieprasa izstrādāt tipizācijas noteikumus attiecībā uz transporta līdzekļu, kuriem beidzies ekspluatācijas termiņš, vēlreizēju izmantošanu, pārstrādi un atjaunošanu.

2.2

Priekšlikums nosaka, ka, lai veiktu tipizāciju, M1 un N1 transporta līdzekļi jābūvē tādā veidā, lai tie atbilstu ELV direktīvas noteiktajiem vēlreizējas izmantošanas, pārstrādes un atjaunošanas apjomiem.

2.3

Kad piedāvātā direktīva tiks pieņemta, tās nosacījumus iekļaus Kopienas tipizācija sistēmā, tādējādi veicot grozījumus direktīvā Nr. 70/156/EEC (3), kura veido šīs sistēmas pamatu.

2.4

Kopienas tipizācija tiek veikta, kad institūcija, kas izsniedz apstiprinājumu ir pārliecinājusies, ka attiecīgā transporta līdzekļa veids atbilst visām direktīvu prasībām, kuras uzskaitītas direktīvas Nr. 70/156/EEC pielikumā. Kad piedāvātā jaunā direktīva tiks pieņemta, tā tiks iekļauta sarakstā un nevienam transporta līdzeklim netiks veikta tipizācija, ja tas neatbildīs tās nosacījumiem.

2.5

Priekšlikums nosaka kārtību, kāda jāievēro ražotājam, lai saņemtu tipizāciju no kompetentās institūcijas. Kārtība ir paredzēta, lai parādītu, ka transporta līdzeklis ir projektēts un ražots atbilstoši noteiktajiem pārstrādes un atjaunošanas apjomiem.

2.6

Lai to sasniegtu, ražotājam jāveic pārstrādes un atjaunošanas kvotu aprēķināšana uz speciālām, no apstiprinājuma institūcijas apstiprināmām aprēķināšanas lappām. Tajā pašā laikā ražotājam ir jāinformē kompetentā institūcija par piedāvāto stratēģiju tā transporta līdzekļa veida vēlreizējai izmantošanai un pārstrādei, kuram tas pieprasa tipizāciju, izmantojot montāžas rokasgrāmatu, kā jau ir prasīts ELV direktīvā.

2.7

Automobiļi ir ļoti sarežģīti ražojumi un tiem var būt vairāk kā 10,000 detaļas. Tāpēc nav iespējams detalizēti pārbaudīt visus aprēķinus katram transporta līdzeklim. Tādējādi un tikai tipizācijas mērķiem ir izteikts priekšlikums, ka detalizētas pārbaudes tiek veiktas tikai vienam vai dažiem attiecīgiem transporta līdzekļiem, kurus izvēlas no vairākiem variantiem tā veida ietvaros, kas rada visvairāk problēmas saistībā ar vēlreizēju izmantošanu, pārstrādi un atjaunošanu.

2.8

Direktīva aizliedz to detaļu vēlreizēju izmantošanu, kas var radīt risku drošībai un/vai apkārtējai videi. Šīs detaļas, kas iekļautas atsevišķā sarakstā, nevar vēlreiz izmantot jaunu transporta līdzekļu ražošanai.

2.9.

Visbeidzot sekojošas transporta līdzekļu kategorijas ir atbrīvotas no priekšlikuma nosacījumiem: transporta līdzekļi specializētiem mērķiem (medicīniskās palīdzības transporta līdzekļi, motorizētās karavānas automašīnas), automašīnas, kuras tiek ražotas mazā skaitā ar ne vairāk kā 500 gadā katrā dalībvalstī kā arī automašīnas, kas tiek ražotas vairākos posmos (t.i. projektēšanas posmā ražotājs nezin kāds korpuss tiks uzmontēts karkasam).

3.1

Komiteja atkārtoti atzīst Komisijas ieguldījumu, lai stingri uzlabotu šīs kategorijas atkritumu pārstrādi. Tā kā tā cenšas samazināt visu atkritumu likvidēšanu līdz minimumam, izmantojot atkārtotas lietošanas, pārstrādes un atjaunošanas iespējas, lai pēc iespējas labvēlīgāk ietekmētu apkārtējo vidi (iespējams ekonomiku), tās pieeja noteikti pelna atbalstu.

3.2

Komiteja arī atzīst autorūpniecības nozīmīgo lomu, lai padarītu iespējamu vēlamo mērķu sasniegšanu. Jau gadiem ilgi šī rūpniecības nozare ir ieguldījusi līdzekļus mācībās un izpētē, lai projektētu transporta līdzekļus, kurus ir vieglāk pārstrādāt, neatstājot novārtā citas prioritātes, kuras tas varētu ietekmēt pretēji.

3.3

Pateicoties sinerģijai, ko radījusi Komisijas rīcība, ražotāju ieguldījumam un valstu likumdošanai ELV direktīvas prasības tiek pakāpeniski ieviestas. Tas izriet no nesenā ACEA (Eiropas Automobiļu ražotāju asociācija) ziņojuma par šīs direktīvas ieviešanas stāvokli (līdz 2004. gada maijam)15 ES dalībvalstīs un Norvēģijā.

4.1

Komisijas lēmums ieviest ELV direktīvas 7(4). punkta prasības, izdodot speciālu direktīvu, nevis izmantojot citus iespējamos rīcības veidus ir atbilstošs no tehniskā viedokļa un Komiteja to nepārspriež.

4.2

Tomēr izteiktie priekšlikumi rada atsevišķas problēmas gan ražotājiem attiecībā uz izmaksu paaugstināšanos, gan tehniskajām institūcijām un tipizācijas institūcijām, kuras var nespēt tikt galā ar milzīgo datu apjomu, kas uzskaitīts priekšlikuma 2. pielikumā un kuru neieciešams pārbaudīt, un kur daļa no tiem nemaz nav būtiski (piemēram, cilindru skaits un izkārtojums un dzinēja jauda).

4.3

Lai novērstu šīs problēmas, Komiteja uzskata, ka varētu tikt veikti atsevišķi grozījumi, lai padarītu šo procesu lietderīgāku un efektīvāku, neizjaucot un nevājinot priekšlikuma ideju un mērķus. Runājot precīzāk, Komiteja piedāvā pārskatīt šādus punktus.

4(5). pants: Attiecīgo transporta līdzekli, uz kura tiks veikti tipizācijas testi, institūcija, kura sniedz apstiprinājumu, ir identificējusi kā transporta līdzekļa veidu, kurš var radīt visvairāk problēmas attiecībā uz atkārtotu izmantošanu, pārstrādi un atjaunošanu. Ja tiek izvērtētas visas detaļas, kas vispārīgi attiecas uz viena transporta līdzekļa veidu, ne vienmēr ir viegli noteikt parauga transporta līdzekli. Lai novērstu pārpratumus starp dažādām iesaistītajām pusēm un ietaupītu dārgo laiku, vislabāk būtu skaidri noteikt, ka ražotājs un institūcija, kura izsniedz apstiprinājumu, savstarpēji vienojoties par parauga transporta līdzekli noteikts to transporta līdzekli, kurš var radīt visvairāk problēmas attiecībā uz vēlreizēju izmantošanu, pārstrādi un atjaunošanu.

5(3). pants: Paskaidrojošā memoranda 6.2.2. punktā noteikts, ka tiks veiktas fiziskas pārbaudes par transporta līdzekļu prototipiem, lai pārbaudītu informāciju, kuru iesniedzis ražotājs un tā piegādātāji attiecībā uz marķēšanu, materiālu veidu, detaļu masu utt. Punkts 5(3) īpaši uzsver pārbaudes par detaļu marķējumu, kuras izgatavotas no polimēra un elastomēra. Praksē, tomēr tipizācijas pārbaudes veic prototipiem, kuru materiāli ir izgatavoti pirms sērijveida ražošanas un tāpēc nav marķēti. Precīza šī nosacījuma pielietošana liktu ražotājam izgatavot speciālus prototipus tikai pārbaužu mērķim, tādējādi palielinot jau tā augstās izmaksas, kuras rodas, lai izpildītu visas citas direktīvas prasības. Lētāks risinājums būtu veikt grozījumus 5(3). pantā tā, lai tiktu pieprasīts, ka institūcija, kas izsniedz apstiprinājumu, pārbaudītu, ka ražotājs ir realizējis pasākumus (uzņēmies atbildību), lai nodrošinātu, ka sērijveidā ražotās detaļas, kas izgatavotas no polimēra un elastomēra tiek marķētas atbilstoši prasībām. Fiziskās pārbaudes vienmēr var tikt veiktas pirms transporta līdzekļi ir nonākuši pārdošanā, izmantojot tos, kas izgatavoti tipizācijas procesa laikā un izmantoti dažādiem testiem (bremžu, trokšņa, drošības utt.) vai, pat labāk, varētu tikt veiktas transporta līdzekļiem, kurus izmanto ražošanas atbilstības pārbaudēm.

10(3). pants: Tas nosaka, ka direktīvas prasības tiks attiecinātas gan uz tikko tipizētiem transporta līdzekļiem (t.i. jaunajiem veidiem), gan uz tikko reģistrētiem transporta līdzekļiem (t.i. visam ražošanas apjomam) 36 mēnešus pēc brīža, kad direktīva stājās spēkā. Šis termiņš šķiet daudz īsāks kā tas, kāds parasti nepieciešams šādās situācijās. Parasti tikko reģistrētiem transporta līdzekļiem termiņi ir divi vai trīs gadi pēc tikko tipizētiem transporta līdzekļiem, kas dod ražotājiem laiku ražošanā esošos transporta līdzekļus piemērot jaunajām prasībām. Viens termiņš radītu ražotājiem ievērojamas problēmas attiecībā uz viņu ražojumu piemērošanu un attiecībā uz termiņu un pieejamību, lai iegūtu tipizāciju visiem viņu transporta līdzekļu modeļiem. Ir arī jāatceras, ka tipizācijas procesā ir iesaistīti ne tikai ražotāji, bet arī tehniskās institūcijas un institūcijas, kas izsniedz apstiprinājumu, kurām arī varētu būt sarežģīti tipizēt tik daudzus un dažādus transporta līdzekļu veidus īsā laika periodā. Tādējādi, kamēr, nepievienojoties domai, ka transporta līdzekļi, kas jau atrodas ražošanā, tiktu izsvītroti no direktīvas, Komiteja uzskata, ka 10(3). pantu vajadzētu grozīt tā, lai jaunie nosacījumi attiektos uz tikko reģistrētiem transporta līdzekļiem ne tik drīz pēc direktīvas stāšanās spēkā (vēlamāk 48 vai 60 nevis 36 mēneši).

I(9). pielikums: Tas nosaka, ka pārbaužu mērķiem par detaļu materiālu un masu ražotājam jānodrošina pieejamība parauga transporta līdzeklim katram korpusa veidam un detaļām, kas paredzētas šiem transporta līdzekļiem. Šī prasība atkal uzliek nozīmīgu pienākumu gan ražotājiem, gan institūcijām, kas izsniedz apstiprinājumu un nešķiet būtiska atbilstošam tipizācijas procesam. Piemēram, nešķiet, ka ir kāda jēga pārbaudīt visus korpusa veidus (trīs durvju, piecdurvju, pasažieru transporta līdzeklis), kad arī šeit būtu vienkāršāk tikai paņemt tādu transporta līdzekļa veidu, kurš rada vislielākās pārstrādes problēmas.

5.1

Komiteja atkārto tās atzinīgo spriedumu par darbu, ko veikusi Komisija pēdējo gadu laikā, lai nodrošinātu, ka atkritumi no demontējamiem transporta līdzekļiem tiek apstrādāti atbilstošā un pienācīgā veidā.

5.2

Īpaši, direktīva Nr. 2000/53 (ELV direktīva) ir beidzot ES līmenī saskaņojusi noteikumus, kurus dalībvalstis bija sākušas ieviest attiecībā uz transporta līdzekļu, kuriem beidzies ekspluatācijas termiņš, savākšanu un apstrādi. Direktīva ir arī noteikusi minimālos mērķus lūžņu vēlreizējai izmantošanai un atjaunošanai un termiņus to sasniegšanai.

5.3

Komiteja izmanto šo iespēju lūgt dalībvalstis uzmanīgi novērot, ka vēl ekspluatācijā esošo transporta līdzekļu nolietotās detaļas, kas var potenciāli radīt apkārtējās vides piesārņojumu, (akumulatori, riepas utt.) tiek atbilstoši apstrādātas.

5.4

Komiteja pilnībā atbalsta patreizējā priekšlikuma ideju, kur motorizētie transporta līdzekļi saņems Kopienu tipizāciju, ja tie ir projektēti tādā veidā, lai sasniegtu vēlreizējās izmantošanas un atjaunošanas procentuālā apjoma mērķus, kas noteikti ELV direktīvā.

5.5

Komitejas bažas ir saistītas ar instrumenta izvēli, t.i. jauna direktīva, jo tā uzskata, ka līdzīgus mērķus var sasniegt vienkāršāk un ātrāk, izmantojot citus līdzekļus. Piemēram, pietiktu tikai papildināt direktīvas Nr. 70/156/EEC 10. pielikumu ar “assessment of manufacturers' capability” (kas jau ir noteikts, kā tipizācijas sistēmas pamats) līdzīgi kā ar kārtību, kādā nosaka ražotāja darba spēju ražot transporta līdzekļus, kas ir līdzīgi tipizētajiem.

5.6

Tomēr, kā iepriekš minēts, Komisijas lēmums izmantot direktīvu ir pareizs veids no tehniskā viedokļa un šajā ziņā nevar tikt apšaubīts, kau arī tas neatbilst pieaugošajām prasībām ES likumdošanas vienkāršošanai.

5.7

Šo iemeslu dēl Komiteja cer, ka Komisija izvērtēs grozījumus, kas piedāvāti šajā atzinumā. Šie grozījumi nemaina priekšlikuma ideju un mērķi, bet padarīs procesu vienkāršāku un lētāku ražotājiem, tehniskām institūcijām, tipizācijas institūcijām un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi – patērētājiem, kuri galu galā izjutīs slodzi, ko rada jebkura palielināta aizkavēšanās un izmaksas, ko rada nevajadzīgi sarežģīta likumdošana.

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/18

1.1

Komisijas dokuments sastāv no divām daļām: paziņojuma par to, ka kino un televīzijas produkcijas atbalstīšanas pieļaujamības specifiskajiem kritērijiem, kas bija spēkā līdz 2004. gada jūnijam, derīguma termiņš tiek pagarināts līdz 2007. gada 30. jūnijam, un ieteikuma par kinematogrāfijas mantojumu un atbilstošo rūpniecības nozaru konkurētspēju.

1.2

Ieteikumi būtībā ietver visus svarīgākos kinematogrāfijas mantojuma aspektus (uzskaiti, kataloģizāciju, datu bāzu ierīkošanu, uzglabāšanu, restaurāciju un izmantošanu izglītības, augstskolu, kultūras un zinātnes jomā, kā arī sadarbību starp kompetentajām institūcijām Eiropas līmenī) un saskata tiesiskajā pienākumā kinofilmu glabāt nodošanā instrumentu, kas palīdzēs saglabāt Eiropas audiovizuālo mantojumu. Komiteja tiek lūgta sniegt savu atzinumu par šo dokumentu.

1.3

Komitejas izstrādājamā atzinuma objekts ir tikai ieteikums. Attiecībā uz paziņojumu Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta Komisijas nostāju, kas vēlas “vēlākais nākošā paziņojuma pārstrādāšanas ietvaros pieļaut lielākas atbalsta summas, ar priekšnoteikumu, ka atbalsta piešķiršanas kārtība atbilst vispārējiem tiesiskajiem Līguma nosacījumiem un ka īpaši tiks mazināti šķēršļi, kas šajā sektorā kavē darba ņēmēju pārvietošanās brīvību, kā arī brīvu preču un pakalpojumu apriti EK teritorijā”. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vajadzības gadījumā veiks esošās valsts noteiktās atbalsta kārtības seku analīzi, lai novērtētu tās ietekmi gan ekonomikas, gan kultūras jomā un pēc tam pārbaudītu, vai eksistējošie mehānismi darbojas efektīvi un vai nepastāv nepieciešamība pielietot citus mehānismus vai instrumentus.

2.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja piekrīt viedoklim, ka ir nepieciešams uzlabot konkurētspējas priekšnoteikumus rūpnieciskām aktivitātēm, kas tiek veiktas saistībā ar kinematogrāfijas mantojumu, it sevišķi, attiecībā uz tehnisku jauninājumu (piemēram, digitalizācijas) pielietojumu. No tā izriet ieteikuma tiesiskā bāze, kas balstās uz EK Līguma 157. panta nosacījumiem.

2.1.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iestājas par Eiropas Parlamenta un Padomes lēmumu izstrādāt ieteikumu, jo tas nodrošina efektīvas dalībvalstu sadarbības mērķa sasniegšanas un politisko debašu paplašināšanas par tēmu ar tik svarīgu kultūras nozīmi iespējas.

2.1.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ir par to, lai Komisija pamatīgi izanalizētu informāciju, kas par uz šī ieteikuma pamata veiktajiem pasākumiem reizi divos gados jāiesniedz dalībvalstīm. Bez tam, tai jānovērtē, ar kādiem pasākumiem, tai skaitā tiesiskiem, ir iespējams veicināt audiovizuālā mantojuma aizsardzībai un ekonomiskai izmantošanai nepieciešamo sadarbību un koordināciju.

2.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja apsveic to, ka kinofilmu īpašumtiesību nodošana arhivēšanas iestādēm nenoved pie automātiskas autortiesību un tām radniecīgu, ar likumu aizsargājamu tiesību nodošanas. Tomēr dalībvalstis saskaņā ar Direktīvu 2001/29/EC (1) var paredzēt izņēmumus vai ierobežojumus sakarā ar noteiktām pavairošanas darbībām, ko veic publiski pieejamas bibliotēkas vai arhīvi bez tieša vai netieša ekonomiska vai komerciāla nolūka. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta arī ieteikumu nodrošināt glabāšanā nodoto kinofilmu reproducēšanu restaurācijas nolūkos (Ieteikuma 9. punkts).

2.3

Juridiskajām problēmām, kas saistītas ar autortiesībām, noteiktām pavairošanas darbībām, ko veic publiski pieejamas bibliotēkas vai arhīvi, un reproducēšanu restaurācijas nolūkos, ir steidzami jāpievēršas un jāatrisina tās. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ierosina šo uzdevumu uzticēt augsta līmeņa darba grupai un vajadzības gadījumā paplašināt nacionālo ekspertu tīklu, kura konsultācijas jau tika izmantotas.

2.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iestājas par to, lai tiktu saīsināts termiņš filmu nodošanai glabāšanā pēc to publiskās demonstrēšanas. Bez tam, tā uzskata, ka būtu vēlams, pirms noteikt Ieteikumā paredzēto arhivēšanas pienākumu, ieviest arī mehānismus, kas veicinātu nacionālā audiovizuālā mantojuma daļu veidojošo kinofilmu un citu audiovizuālo darbu nodošanu glabāšanā.

2.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka kinofilmas un audiovizuālie darbi vienlaikus ir gan industriāla, gan kultūras vērtība, kas jāsargā kā kopīgs Eiropas mantojums, jāveicina kā plurālisma garants un jāizmanto ekonomiski. Šajā kontekstā ir vēlams ieviest nevis brīvprātīgu, bet obligātu arhivēšanu attiecībā uz specifiskiem televīzijas produkcijas veidiem, ko producē nacionālā līmenī strādājošas raidstacijas, jo šāda produkcija ir dinamiskas kultūra izpausme un ir daudz ciešāk saistīta ar aktuālajiem sociokultūras notikumiem, nekā kinofilmas. Kaut arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja zina, ka raidstacijas iebildīs pret šādu obligātu arhivēšanu, tā uzaicina Komisiju padziļināti izstudēt šo aspektu ar atbilstošu pētījumu palīdzību un pārbaudīt, vai vismaz tās televīzijas programmas, kas ir nozīmīgas no sociokultūras viedokļa, nevajadzētu pakļaut obligātai nodošanai glabāšanā, jo tās ir daļa no audiovizuālā mantojuma.

2.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja piekrīt viedoklim, ka kino industrija var dot lielu ieguldījumu darba vietu nodrošināšanā arī saistībā ar kinematogrāfijas mantojuma aizsardzību. Taču tas vēl vairāk attiecas uz visu audiovizuālo sektoru plašākā nozīmē, ja ņem vērā mediju un pārraidīšanas iespēju daudzveidību, kā arī digitālās tehnikas iespējas. Tādēļ Komiteja ir par to, lai jebkāda veicināšanas forma tiktu paplašināta tā, lai tā attiektos uz visu audiovizuālo darbu kopumu, un būtu vairāk orientēta uz sektora konkurētspēju visās tā dažādajās izpausmes jomās. Bez tam, izglītības iespējas nevajadzētu ierobežot tikai ar filmu industriju vai sakoncentrēt uz to, bet gan attiecināt uz audiovizuālo sektoru visā tā plašajā diapazonā.

2.7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja piekrīt uzskatam, ka ir nepieciešama sistēma brīvprātīgai sekundārā, reklāmas un kustīgo attēlu materiālu, kā arī agrāko laiku darbu nodošanai glabāšanā, jo tie veido nozīmīgu Eiropas audiovizuālā mantojuma sastāvdaļu. Tā uzsver, ka ir nepieciešams noteikt atbilstošus stimulus šādas uzskaites veikšanai un nodrošināt kompetentās institūcijas ar pietiekamiem līdzekļiem, lai tās pieņemamā laikā varētu izveidot fondus, kas kalpotu kā sistemātiska Eiropas kultūras identitāšu bagātības un tās tautu daudzveidības liecība.

3.1

Pēc Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas domām, svarīgāko mērķu sasniegšanā izšķiroša nozīme ir tam, ka Komisija atbilstoši pārbaudāmajā dokumentā deklarētajam nodomam ar šo brīdi uzņemas aktīvu iniciatora lomu un

3.2

Bez tam Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka Komisijai, saglabājot subsidiaritātes principu, ir aktīvi jāatbalsta sektors ar atbilstošiem finansiālajiem un humānajiem resursiem, lai sasniegtu sekojošus mērķus:

3.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iestājas arī par to, lai jau aizsāktajās debatēs par jaunu MEDIA izglītības programmu vairāk tiktu ņemti vērā izglītības pasākumi jaunu tehnoloģiju jomā, kas ir saistīti ar prasībām, ko izvirza kino un televīzijas filmu un kustīgo attēlu materiālu uzskaite, kataloģizācija, uzglabāšana un restaurācija kopumā. Izglītību vajadzētu papildināt ar jaunās arhivēšanas tehnikas un metožu pārzināšanu un izmantošanu, kā arī datu bāzu administrēšanu un standartizētas augstvērtīgas digitālās uzglabāšanas metodēm, un tai būtu jāiekļauj arī lietotājiem paredzēti izglītošanas pasākumi, lai paveiktais darbs būtu pieejams plašai sabiedrībai un nestu sevišķu labumu apmācības un izglītošanās jomā.

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/21

1.1

Izskatāmais Direktīvas projekts (1) neiekļaujas parastajā Kopienas tiesisko priekšrakstu kodifikācijas procedūrā. Komisija norādīja uz to, ka PVN noteikumiem, kas sākotnēji bija Padomes Sestās direktīvas 77/388/EEC objekts un kopš tā laika ir piedzīvojuši daudzus grozījumus, ir nepieciešama principiāla pārstrādāšana. Jo gadu gaitā priekšraksti jau ir vairākkārt pārstrādāti, koriģēti un paplašināti, kas neizbēgami ir novedis pie atkārtojumiem, neskaidriem nosacījumiem un pārklāšanās. Tādēļ bija nepieciešamas izmaiņas, ar kuru palīdzību teksts kļūtu skaidrāks un saprotamāks, vienlaikus nemainot priekšrakstu saturu: proti, tas ir darbs, kas tālu pārsniedz parastas modifikācijas robežas.

1.2

Bez tam, uz šī fona, tika veiktas citas izmaiņas, lai garantētu Padomes, Eiropas Parlamenta un Komisijas savstarpēji atrunātos labas tiesību noteikšanas tehnikas principus. Jaunā teksta redakcija tiks sagatavota un iesniegta Padomei un Eiropas Parlamentam apstiprināšanai: arī tad, ja runa ir tikai par būtībā formālām izmaiņām, tā ir nevis modifikācija, bet tehniski “jauna redakcija”, kas nodrošina iespēju ar viena vienīga juridiska teksta starpniecību vienlaikus izmainīt un kodificēt tiesisko aktu, kā to paredz 2001. gada starpinstitucionālā vienošanās (2).

1.3

Direktīvu projekta teksts, kas pēc iespaidīga darba paveikšanas tagad ir iesniegts Komisijai, atceļ Sesto PVN direktīvu un aizstāj to; katrs atsevišķs pants ir pārstrādāts tā, lai tas būtu iespējami īss un kodolīgs, kā rezultātā no līdzšinējiem 53 pantiem radās 402 jauni panti; tekstā ir iekļauts arī satura rādītājs, kas nodrošina ātru un vieglu konsultāciju, kas patiešām ir vēlams jaunievedums.

2.1

Sakarā ar to, ka runa galu galā ir tikai par jaunu redakciju, nevis par jaunu direktīvu, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja varētu aprobežoties ar to, ka tā pieņemtu zināšanai Komisijas paveikto darbu un paslavētu labo rezultātu: ekonomikas dalībniekiem un iestādēm tas patiešām ir liels sakarā ar to, ka tiek nodrošināta ātra pieejamība un samazinātas “pelēkās” zonas interpretācijā. No otras puses, ziņojuma sniedzējam ir jāuzticas Komisijas apgalvojumam, ka teksta jaunā redakcija atbilst šodien spēkā esošo tekstu pielietojuma spektram: detalizēta kontrole nebūtu veicama, un, starp citu, to veica jau nacionālie eksperti un ekonomikas dalībnieki, atbilstošā veidā saņemot konsultācijas.

2.2

Bez tam, eventuālas padziļinātas pārbaudes ietvaros var noformulēt dažas saturiskas piezīmes attiecībā uz PVN politiku un tādu nodokļu politiku kopumā, kuras deklarētais mērķis ir harmonizēt iekšējā tirgus funkcionēšanas nosacījumus. Šai sakarā Direktīvas projekts (apsvērumu pamatojums 5) pauž, ka “vislielākā Pievienotās vērtības nodokļa vienkāršība (tiek) sasniegta, ja nodokļa iekasēšana ir tik vispārēja, cik vien iespējams. Līdz ar to, kopīgas nodokļu sistēmas ieviešana ir Kopējā tirgus un dalībvalstu interesēs,...”

2.3

Nākamajos divos “apsvērumos” Komisija tomēr ļauj iezagties šaubām: “ir nepieciešams rīkoties pakāpeniski, jo apgrozījuma nodokļa harmonizācija noved pie ievērojamām izmaiņām nodokļu struktūrā”; pēc tam tā paskaidro, ka (harmonizētajai) PVN sistēmai – pat tad, ja likmes un atvieglojumi netiek harmonizēti “pilnībā” – būtu jāveicina konkurences neitralitāte atsevišķās dalībvalstīs.

2.4

Komiteja norāda uz to, ka šie apsvērumi ir pārņemti no Sestās direktīvas sākotnējā teksta: ja kāds uzskata, ka tie pēc gandrīz 60 gadiem joprojām acīmredzami ir jāatkārto atkal tad šķiet, ka mēs kopš tā laika tikpat kā neesam izkustējušies no vietas. Harmonizācija acīmredzami mīņājas uz vietas, un citi signāli, par kuriem ir runa nākošajās nodaļās, nemaz tik optimistiski nav.

2.5

Nepieciešams vēlreiz uzsvērt, ka ar Sesto direktīvu ieviestie un joprojām spēkā esošie PVN noteikumi ir “Pārejas noteikumi” un nekādā veidā nav uzskatāmi par pazīmi apņēmīgai rīcībai “galīgas” sistēmas virzienā: tas, šķiet, ir viennozīmīgs pieturas punkts, kas liecina par to, ka attiecībā uz sistēmas mērķtiecīgumu pastāv neskaidrības, ko Komiteja ir komentējusi ar konkrētiem priekšlikumiem savā atzinumā par tēmu “Vieta pakalpojumu aplikšanai ar nodokli” (3).

2.6

Noteikumiem par izņēmumiem, kam – ja jau tie ir nepieciešami – vismaz iekšējā tirgus interesēs vienmēr ir jābūt pagaidu, ir vēl viens padziļināms aspekts. Jaunākie no tiem pa daļai uz laiku, pa daļai bez termiņa ierobežojuma tika piešķirti desmit jaunajām dalībvalstīm. Citi noteikumi par izņēmumiem, kas tika piešķirti tā saucamā “otrā iestāšanās viļņa” valstīm (Austrijai, Grieķijai, Somijai, Portugālei, Spānijai un Zviedrijai), joprojām ir spēkā. Šai sakarā, protams, ir interesanti, ka tikai daži no tiem tika iekļauti direktīvās par Sestās direktīvas grozījumiem, bet lielākā daļa “paslēpās” iestāšanās dokumentos. Šī jaunās Direktīvas projekta priekšrocība ir tāda, ka tiek atklāti visi noteikumi par izņēmumiem.

2.7

Izņēmumi, tostarp arī tādi, kas piešķirti pirms ilga laika, jāpārbauda, raugoties no to iespējamās atcelšanas viedokļa. No otras puses, “dibinātājvalstīm” nav nekādas intereses nodarboties ar šo tēmu: arī tās savā laikā ir tikušas pie izņēmumu izbaudīšanas, par ko tās šodien, dabiski, nevēlas runāt (vismaz tikmēr ne, kamēr saglabāsies “Pārejas noteikums”); citas starpā šeit kā piemēru var minēt slaveno “nulles likmi”, kas sākotnēji tika piešķirta divām valstīm. Un tā vietā, lai to atceltu, “nulles likmes” pielietojums tika paplašināts, ar vairākām jaunām valstīm.

2.8

Taču ne visi izņēmumi ir nepamatoti; daži no tiem, kam piemīt pastāvīgs raksturs, attiecas uz aizjūras reģioniem, salām un attāliem apgabaliem, kas atvieglojumu piešķiršanas brīdī ir uzskatāmi par attīstības ziņā atpalikušiem. Tomēr, ņemot vērā laiku, kas kopš tā brīža ir pagājis, būtu mērķtiecīgi pārbaudīt uz reģionālā principa pamata piešķirto atvieglojumu sarakstu, lai konstatētu, vai priekšnoteikumi, kas pamatoja toreizējo atbrīvošanu, joprojām pastāv.

2.9

Citi, izņēmumi, kas arī nav maznozīmīgi, attiecas uz mazajiem uzņēmumiem: 16 dalībvalstis (jaunās un “otrā iestāšanās viļņa” valstis) drīkst pielietot atbrīvojumus no PVN arī tad, ja to apgrozījums pārsniedz Sestajā direktīvā noteikto maksimālo vērtību. Komiteja nespēj noslēpt savu izbrīnu par to: ja desmit jaunajās dalībvalstīs atbrīvošana zināmā aspektā var būt pamatota, tad nav izprotams, kāpēc tie būtu jāsaglabā arī pārējām valstīm – 12 gadus pēc to iestāšanās.

2.10

Pēc Komitejas domām, augstākminēto uzņēmumu atbrīvošana no PVN ir uzskatāma par konkurences izkropļojumu – kaut arī nelielu. Dalībvalstīm kopīgi ar Komisiju vajadzētu padziļināti pievērsties šim aspektam.

3.1

Komiteja vēlas apsveikt Komisiju ar tās lielisko darbu, ko tā ir veikusi rūpīgi un precīzi un galvenokārt – caurredzami; ja netiktu nodrošināta caurredzamība, diez vai būtu iespējams gūt pārskatu par to, cik daudziem principā vispārībai kalpojošiem noteikumiem ir paredzēti izņēmumi, atvieglojumi un īpaši nosacījumi. Pats par sevi saprotams, ka ne visas novirzes no kāda pamatprincipa ir nepamatotas; tomēr, acīmredzot, ir nepieciešams, lai dalībvalstis apspriestu no jauna un, ja iespējams, atceltu tādus izņēmumus, kuru spēkā esamībai vairs nav eksistenciāla attaisnojuma.

3.2

Komiteja šādus centienus tikpat kā nespēj saskatīt; gluži otrādi: kāda no lielākajām dalībvalstīm jau paudusi “vispārīgas ierunas”, kas varētu apdraudēt pat Komisijas Direktīvas projekta pieņemšanu. Raugoties pagātnē, perspektīvas nebūt nešķiet tik rožainas: Komisijas paziņojums 1996. gadā, kas ietvēra darba programmu un nodokļu harmonizācijas ierosinājumus, joprojām atrodas pie Padomes un nekad nav ticis izskatīts; 2000. gada paziņojums par jaunu PVN stratēģiju, acīmredzot, nekādu lielo rezonansi neizraisīja.

3.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar šo dokumentu nevēlas nosodīt dalībvalstu PVN politiku; tā apzinās faktu, ka to lēmumi joprojām ir atkarīgi no pārāk daudziem iekšējiem, ekonomiskiem un politiskiem faktoriem. Starp citu, tā pārstāv viedokli, ka visa tematika kopumā ne tik tālā nākotnē tiks pārbaudīta no jauna, lai būtu iespējams ieviest galīgu sistēmu un tādējādi mazināt vai pilnībā novērst vienu no lielākajiem šķēršļiem, kas kavē uz kopīgiem noteikumiem balstīta iekšējā tirgus izveides pabeigšanu.

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/23

1.1

Eiropas Savienība atrodas kritiskā posmā. Tā saskaras ar nozīmīgiem izaicinājumiem: paplašināšanos, nepieciešamību sniegt pozitīvu stimulu ekonomikas izaugsmei un konkurētspējai, konstitūcijas projektu un nepieciešamību pēc noteiktas reakcijas uz uzticības neesamību Savienības robežās. Šie sarežģītie uzdevumi pieprasa efektīvu, saskaņotu politiku un tāpēc arī attiecīgu īstenošanu. Pamatojoties uz Plašās ekonomiskās politikas vadlīnijām 2003.-2005., EESK par šo jautājumu pagājušajā gadā ir izdevusi divus atzinumus (1).

1.2

Tomēr ir nepieciešams dziļāks atspoguļojums. Efektīva politika un integrācija nav iedomājamas bez skaidra un uzticama institucionāla satvara, kas nodrošina sekošanu Eiropas saistībām.

1.3

Komisijas izpēte, īpaši tā, kas ir izklāstīta 2004. gada 21. janvāra (2) paziņojumā un 2004. gada 7. aprīļa atjaunotajā (3) paziņojumā, apstiprina 2003. gada virzienus. Tās ieteikumi paliek vienlīdz steidzami. Šī iemesla dēļ EESK šajā atzinumā pievērš tiešu uzmanību institucionāliem un administratīviem priekšnoteikumiem, t. i., labai vadībai. Vadība 25 valstu ES ir centrālā tēma (4).

1.4

Daudzi dala EESK rūpes. Gan komisija, gan rūpniecība, gan arī sabiedriskās organizācijas un patreizējās Īrijas un Nīderlandes prezidentūras liek ļoti lielu uzsvaru uz praktisko darbību un īstenošanu. Solījumi bez mērķu sasniegšanas nav ražīgi. Ārkārtīgi nozīmīgs mērķis (5) ir īstenošana.

1.5

Plašās ekonomiskās politikas vadlīnijas izvērtē dalībvalstu makroekonomikas un budžeta politiku, nodarbinātības politiku un iekšējā tirgus tendences. Tādējādi tās nodrošina praktisku gan ES dažādo atbildības jomu, gan nacionālo politiku līmeņu attēlojumu, gan arī atšķirīgo realitāti dalībvalstīs.

1.6

Kavētais ekonomiskais pieaugums un dalībvalstu nevēlēšanās izpildīt līgumus, kurus Eiropas Padome pati ir pieņēmusi, ir radījusi šādu vispārēju ainu:

1.7

Pa to laiku Eiropas ekonomika izskatās nedaudz pozitīvāka, bet augšupeja joprojām nav stabila. Ekonomikas pieaugums ASV ir lielāks. Tajā pašā laikā Ķīna un Indija galvenokārt ir attīstījušās ar ārkārtīgi pārsteidzošu ātrumu.

1.8

Pastāv finanšu plūsmu un investīciju globalizācija, bet globalizācijas ietvaros starp pasaules reģioniem ir nozīmīgas socioekonomiskās un politiskās atšķirības. Visa pasaule ir Eiropas uzziņas satvars.

1.9

Šajā gadā Komisijai un Padomei ir jāpārdomā turpmākās pieejas un instrumenti:

2.1

Plašās Ekonomiskās politikas vadlīnijas 2003.—2005. ir paredzētas, lai panāktu būtisku pieeju:

2.2

Stabilitātes un pieauguma pakts gadiem ilgi nodrošināja striktu pamatu un paļāvību dalībvalstu starpā. Ekonomikas tendence, kas liek vilties, pašlaik iedragā norunāto disciplīnu. Kārtības noteikumi ir pietiekami skaidri, bet izskatās, ka problēmu rada līgumu efektīvas izpildāmības trūkums. Tomēr daudzas dalībvalstis gan eirozonā, gan arī ārpus tās joprojām cenšas ņemt vērā pieprasīto budžeta disciplīnu. Skandināvu dalībvalstis ir īpaši veiksmīgas šajā ziņā.

2.3

Atzinuma par stabilitātes un pieauguma akta procedūru atšķirības pagājušā gada novembrī lika komisijai uzsākt procesus pret Padomi Eiropas tiesā (6). Tā juta, ka Padome šajā gadījumā neņēma vērā Komisijai piešķirtās pilnvaras. Šāda liela uzskatu atšķirība ECOFIN padomē nesekmē sadarbību starp partneriem.

2.4

Komisija atzīmēja, ka valdības telpa manevriem ir ārkārtīgi samazinājusies. Tikai piecām dalībvalstīm 2003. gadā ir budžeta līdzsvars vai pārpalikums, iekams citām ir nozīmīgs un pieaugošs budžeta deficīts. No Komisijas 2004. gada 7. aprīļa, 2004. gada atjaunotā ziņojuma ir redzams, ka dalībvalstu budžeta situācija ir strauji pasliktinājusies, virzoties uz valsts parāda augstākajiem līmeņiem. Šie pēc kārtas aktualizētie parāda samazināšanas jautājumi uz investīciju rēķina ir izvirzīti, lai palielinātu pieaugumu un nodarbinātību.

2.5

Komisija nosūta īpašus ieteikumus šīm dalībvalstīm. Neskatoties uz līdzīgiem īstermiņa ekonomikas virzieniem, dalībvalstu budžeta mērķi ievērojami atšķiras. Tas rada plašu ieteikumu klāstu.

2.6

Neizskatās, ka Komisijai būtu rīku klāsts, kas veicinātu piemēroti novērtēt valdības izdevumu kvalitāti dalībvalstīs. Tāpēc ir grūti to pārbaudīt pret vienoto budžeta satvaru.

2.7

Ikgada ziņojums pārbauda sociālo nodrošināšanu, darba tirgu, iekšējo tirgu un Lisabonas procesu. Tas satur daudzu mazu un lielu mērķu klāstu. Šo mērķu sasniegšana ir daļēji atkarīga no Kopienas lēmumu pieņemšanas mehānisma. Dalībvalstīm ir paredzēti daudzi politikas aspekti. Turklāt te ir arī tēmas, pār kurām centrālajai valdībai ir tikai minimāla ietekme, piemēram, tāda kā “zināšanu” pastiprināšana.

2.8

Kopienas pilnvaras tiek galvenokārt piemērotas iekšējam tirgum. Attiecībā uz darba tirgu, sociālo nodrošināšanu, pensijām, budžeta politiku, R&D aplikšana ar nodokli un infrastruktūra, tad galvenokārt par to ir atbildīgas dalībvalstis, lai gan tomēr dažos gadījumos “Brisele” ierobežo dalībvalstu politikas brīvību. Šajos gadījumos arī Komisija bieži vien veido vadlīniju ieteikumus. Tomēr dalībvalstis atšķiras tādā pakāpē, kādai tās seko ieteikumiem.

2.9

Darba tirgi satur dažādus segmentus, starp kuriem ir tikai ierobežotas strādnieku kustības. Tas liek komisijai ievērot, ka, lai gan ir izveidots miljoniem jaunu darba veidu, tomēr ir arī ievērojami cēlies bezdarba līmenis. Joprojām ir mazs procents gados vecāku strādnieku, kā arī sievietēm joprojām ir šķēršļi darba tirgū. Arī pasivitātei ir nenovēršami negatīva ietekme uz nacionālajiem budžetiem.

2.10

2005. gadā tiek prognozēts 64,5 % nodarbinātības līmenis visā Savienībā, bet pa to laiku pastāv ievērojamas atšķirības starp līmeņiem dalībvalstīs. Nodarbinātība labāk attīstās tajās valstīs, kur sociālie partneri krietni elastīgāk vienojas par darba tirgus veidošanu un darba stundām un tam nepieciešamo pieeju. Komisija apgalvo, ka 2010. gadā nodarbinātības mērķa sasniegšana 70 % apjomā ir ārkārtīgi atkarīga no turpmāko darba tirgus reformu īstenošanas (7). Tas arī izskaidro tās aktīvo iestāšanos par Koka Nodarbinātības uzdevumu vienības ieteikumu īstenošanu.i (8).

2.11

Bez izmaiņām sabiedriskajā drošībā Komisija debatēja arī par lielāku diferenciāciju atalgojuma izveidē un lielāku darba tirgus elastīgumu, tomēr paturot piemērotu darba aizsardzību un lielāku mobilitāti. Ir ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm dažādo likumdošanas seku un socioekonomisko konsultāciju dēļ. To, starp citu, var redzēt īsteni nostrādāto stundu skaitā un produktivitātē. Tas daļēji izskaidro atšķirības pieauguma ziņā starp ES un ASV.

2.12

Komisija piezīmē, ka kopš 1995. gada Eiropā turpinās virzība pret lēnāku ražīguma pieaugumu. Un atkal šeit ir ievērojamas atšķirības starp dalībvalstīm. Eiropā Somija, Zviedrija un Īrija ietur vienotu ritmu ar Amerikas Savienotajām valstīm. Ražīguma pieauguma atpalikšana ir daļēji skaidrojama ar atšķirībām, ieviešot ICT, un ir skaidrojama ar inovāciju rūpniecības kopumā. Jaunas produktivitāti sekmējošas investīcijas Eiropā tiek ievadītas krietni lēnāk. Tāpēc investīcijas atpaliek t. s. “jaunajos progresīvās tehnoloģijas sektoros”.

2.13

Demogrāfiskās tendences un iedzīvotāju novecošanās sniedz pieaugošu iemeslu bažām gan par spiedienu uz budžetu, gan (smagu) ietekmi uz pieaugumu. Dažas valstis ir uzsākušas daudzsološus mēģinājumus pensiju reformas jomā. Šai sakarā ir aktuāla pensiju vecuma palielināšana, piemēram, Francijā un Austrijā.

2.14

Nav pietiekamas konkurences produktu un pakalpojumu tirgos. Joprojām pastāv nacionālā aizsardzība. Iekšējais tirgus joprojām nav pilnīgs. Konkurences politikā ir tikuši izdoti jauni ierosinājumi. Attiecīgi norisinās likumdošanas darbs finanšu pakalpojumu sektorā. 36 no 42 plānotajiem jautājumiem ir galīgi pieņemti. Nodokļu nosacījumi privātajām investīcijām arī tiek uzlaboti.

2.15

Kopienas direktīvu īstenošana nacionālajā likumdošanā kļūst aizvien nerūpīgāka. Gala termiņi netiek pietiekami ņemti vērā un direktīvu pārveidošana likuma formā bieži vien ieņem nacionālo saturu. Tas notiek, piemēram, dalībvalstīm piekāpjoties Briselē un vēršot skatu uz kompromisu Padomē, tomēr dalībvalstis vēlāk to nožēlo. Kļūst arvien grūtāk un grūtāk šo procesu kontrolēt.

2.16

Bez šaubām ir pozitīvas zīmes lietpratībā un inovācijā, bet neadekvāta riska kapitāla, R&D, patentu un ICT dēļ rezultāti atpaliek no gaidītā. Vairums dalībvalstu nevar tērēt vismaz 3 % IK izpētei un attīstībai, kā tas ir noteikts Barselonas samitā. Izskatās, ka skandināvi ir visveiksmīgākie. Ar 3 % mērķi starp valdību un uzņēmējdarbību tika nodrošināts vienas trešdaļas/divu trešdaļu sadalījums. Ir skaidrs, ka vairumā gadījumu ne valdība, ne arī uzņēmējdarbība nesasniegs paredzēto mērķi.

2.17

Pat ekonomiskās stagnācijas laikā ekonomikas ilgspējīgums joprojām pieprasa tikpat daudz uzmanības un īpašas likumdošanas. Kā to parāda enerģijas sektors, ilgspējīgumam ir dažādas puses. Komisija tieši uzsver apkārtējās vides aspektus, un īpaši norāda uz nelabvēlīgo situāciju jaunajās dalībvalstīs. Komisija salīdzina attīstību ar globālajiem līgumiem. Bet enerģija var kļūt par draudiem ilgspējīgam pieaugumam naftas cenu kāpuma dēļ pieprasījuma rezultātā (Ķīna) un politiskās kontroles dēļ, no kuras ir atkarīgi enerģijas avoti.

2.18

Lai atjaunotu uzticēšanos uzņēmumos un akciju tirgos pēc finanšu skandāliem daudzās firmās, tiek ierosināta Eiropas varianta “kopīgā vadība”.

2.19

Šis pirmais attīstības ziņojums, kas apskata vairākus gadus (2003.-2005.), atklāj dažādu ainu. Savā finanšu atbalstā Komisija atzīmē progresu attiecībā uz darba tirgu, konkurences politiku, tirdzniecības uzņēmumu apkārtni, jaunajām tehnoloģijām, izglītību un pensijām. Sliktāk veicas ar tirgu integrāciju, R&D un sabiedrisko, un apkārtējās vides piemērošanu. Komisija kā ļoti problemātisku raksturo daudzu dalībvalstu straujo budžeta pasliktināšanos un politiskās gribas neesamību kaut ko darīt lietas labā. Tā izlemj, ka ideja par vienoto rezultātu sasniegšanu 2006. gadā ir ilūzija, ja reformas netiks paātrinātas. Tas pats attiecas uz Lisabonas procesa perspektīvām 2010. gadam.

2.20

2004. gada atjaunotajā izdevumā Komisija secina, ka jaunajām dalībvalstīm ir līdzīgas problēmas attiecībā uz budžetu, parādu slogu un nodarbinātību kā ES-15. Desmit valstis ir ievērojami progresējušas, īpaši ar krietni straujāku ekonomikas pieaugumu kā ES-15, kaut gan te ir vērā ņemamas atšķirības attīstībā starp desmit valstīm. Tajā pašā laikā Komisija aizrāda, ka starp desmit valstīm un ES-15 ir milzu plaisa.

2.21

Pēc EESK skatu punkta “salīdzināmās problēmas” nenozīmē to, ka jaunās dalībvalstis veido to pašu modeli kā ES-15. Salīdzinājums ar t. s. “kohēzijas valstīm” ir spēkā tikai noteiktā pakāpē. Jaunās dalībvalstis ir “topošie tirgi”. Bezdarbs dažās valstīs, bet īpaši daudzos reģionos, ir ļoti augsts. Rūpniecības restrukturēšana ir pilnā gaitā. Tas veicina augstu bezdarba procentu. Atkarība no ārvalstu investīcijām ir vērā ņemama.

2.22

Likumdošanas un sociālās, un ekonomiskās prakses piemērošana augsti attīstītajam ES-15 līmenim var radīt smagu iespaidoti. Stabilitāte, kas ir būtiska, lai panāktu pieaugošāku starptautisko un ārvalstu investīciju līmeni, prasa finansiālu un monetāru vadību un pietiekamu likumdošanas procesu pareģojamību. Šāda veida stabila klimata izveide nav garantēta un tāpēc tai ir augsta prioritāte. EESK piekrīt Komisijai, ka ar skatu uz stabilu attīstību desmit valstīm būtu vēlams, lai katrai būtu atsevišķs noteikts laiks finansiālu un ekonomisku mērķu sasniegšanai.

2.23

Savienībā patiešām attīstās steidzamības sajūta. Kopienas vadlīnijas regulāri atkal parādās Komisijas atzinumos, specializēto Padomju un Eiropas Padomes atzinumos. Pēdējās vēstules no valdības vadītājiem pauž tās pašas bažas (9). Būtībā kopienai ejamais ceļš ir ieskicēts, bet nav skaidrs, kas var uzņemties atbildību par vadību un īstenošanu jebkādā dotajā laika posmā.

3.1

Attiecībā uz iekšējo tirgu Komisija nākamajā gadā pieprasa neatliekamu darbību divās frontēs (10).

3.2

Lisabonas mērķiem ir nepieciešami abi iepriekš minētie punkti, kā arī pamats palielinātajam iekšējam tirgum. Lielāka iekšējā tirdzniecība un konkurence liek uzņēmumiem būt ražīgākiem un kāpināt produktivitāti, kas reģionā kā ES, ar relatīvi augstām algām ir pamats konkurētspējai un ilglaicīgai labklājībai.

3.3

Praksē patreiz iekšējā tirdzniecība iz lejupslīdoša, kamēr cenas Savienības robežās drīzāk ir atšķirīgas nekā vienādas. Bilance starp ES investīcijām pasaulē un ārējām investīcijām ES iekšienē Savienībai ir negatīva.

3.4

Attiecībā uz iekšējo tirgu Komisija uzrāda šādu ainu. Pašlaik tiek izstrādātas t. s. “jaunās pieejas” direktīvas. Joprojām nav īsta iekšējā tirgus pakalpojumiem. Pakalpojumu kontā ir vairāk nekā 50 % Eiropas IK un 60 % nodarbināto - tādēļ arī ir nesen pasludināto direktīvu prioritāte par brīvu pakalpojumu kustību. Attīstās tīkla rūpniecības nozaru liberalizācija (enerģija, transports un telekomunikācijas), bet mēs esam uzmanīgi attiecībā uz to, cik daudz tur ir iesaistītu problēmu un bloķēšanu. Dažu nodokļu nesaskaņotība turpina kaitēt iekšējam tirgum. Bet nodokļu aizkavējumu atcelšana attīstās labi. Tāpat ir ar Finanšu pakalpojumu rīcības plānu. Komisija iziet no tā, ka valdību nespēja piemērot likumus par sabiedrisko sagādi ceļ cenas. Šis jautājums atkal būs dienas kārtībā. Saistībā ar iedzīvotāju novecošanos Komisija arī vēlas veicināt starptautisko pieeju medicīnas aprūpei. Novilcināšana turpina vajāt Eiropas patenta jautājumu.

3.5

Likumu vienkāršošana tiek veikta uz “Labākas regulācijas darbības plāna bāzes”. Bet joprojām vēl ir veicams garš ceļš. Daudzas dalībvalstis neīsteno iedarbības izvērtēšanu, par ko ir vienojušās.

3.6

Īstenošana ir nopietna problēma. Iekšējais tirgus ir balstīts uz uzticēšanos. Īpaši saistībā ar paplašināšanos šo uzticēšanos vajag pastiprināt. Eiropas Savienības jaunajai fāzei ir nozīmīgi šādi paziņojumi: “Bet īsti panākumi Iekšējā tirgū, kuru veido 28 valstis, prasīs dažādu attieksmi un dažādas darba attiecības. Dalībvalstīm ir jāuzņemas pilnīga to iekšzemes tirgu pārraudzība un jāstrādā visām kopā, kā arī ar Komisiju jāīsteno šis darbs praksē.” (11)

3.7

Tiek arī veikts darbs Nodarbinātības stratēģijas ziņā. Galvenokārt uz dalībvalstīm par to gulstas atbildība. Bet arī Eiropas līmenī sociālās sistēmas stāv uz dienas kārtības, pirmkārt, tāpēc, ka nacionālā budžeta politika tiek piemērota vienotā Eiropas satvara iekšienē un, otrkārt, saistībā ar darba tirgus reformām un iedzīvotāju novecošanos.

3.8

Pieeja un Nodarbinātības uzdevumu vienības ieteikumu īstenošana ir atkarīga no nacionālās lēmumu pieņemšanas. Šie ieteikumi ievērojami atbalsta Lisabonas procesu. Ir iesaistīti plaši lauciņi: lielāks elastīgums uzņēmējdarbības un inovācijas veicināšanā, darba dalības palielināšanā un sabiedrības drošības “aktivizēšanā”, investīcijas izglītībā un izglītošanā un līdzdalība uzskatu apmaiņā - tas viss nozīmē aktīvu visu ieinteresēto partneru iesaistīšanu un piedalīšanos apmaiņas procesā. Tas viss, šķiet, ir labāk apkopots šādā izteikumā “Eiropai vajag vairāk cilvēku darbā, kas strādā krietni ražīgāk”. Nesen izdotajā atzinumā EESK kritiski aplūkoja minētos Nodarbinātības uzdevumu vienības ieteikumus. (12).

3.9

Saikne starp visaptverošo Lisabonas procesu un stabilu budžeta politiku ir acīmredzama. Ziņojums Pavasara samitam (13) saskata nepietiekamu Lisabonas stratēģijas īstenošanu kā Eiropas nozīmīgu jautājumu, zemāka pieauguma rezultātu, nepietiekamu pieaugumu nodarbinātības jautājumā un atpalicību izglītībā un R&D.

3.10

Pavasara ziņojums aplūko jau iepriekš minēto attīstību Iekšzemes tirgū un nodarbinātību. Attiecībā uz zināšanu ekonomiju Komisija pieprasa vairāk investīciju zināšanās un tīklos, tai skaitā R&D, izglītībā un profesionālajā sagatavošanā.

3.11

Joprojām nav mijiedarbes starp universitātes un uzņēmējdarbības pasauli, kas ir pārāk tālu viena no otras. Tas neatbilst uz zināšanām balstītas ekonomikas izveides mērķim. Mijiedarbe, tāpat kā ASV, noteikti nestu panākumus, palielinot efektu un stiprinot uzņēmumus. Daudz no tā pievienotu vērtību pašreizējiem trūkumiem. Ir atsevišķi jāatzīmē kvalificētu speciālistu aizplūšana no Eiropas: joprojām ir negatīvs līdzsvars starp ieplūstošajiem un izplūstošajiem zinātniekiem, (14) un šī negatīvā tendence pieaug.

3.12

Saskaņā ar citiem ziņojumiem Komisija savā pavasara ziņojumā izvirzīja daudz skaidri formulētu ierosinājumu, kas ir balstīti uz trijiem pamatiem: investīcijām, konkurētspēju un reformām.

3.13

Ekonomikas politikas vadlīnijas un ziņojumi par iekšzemes tirgu, nodarbinātības stratēģiju un Lisabonas procesu ir salīdzināmi pārklāto jautājumu un izvērtēšanas ziņā. Komisija sasaista valsts izdevumus ar daudzām socioekonomikas jomām. Tādējādi tas ievieš skaidrību par iesaistītajām problēmām, pārslēdzoties no valsts tēriņu izdevumiem uz produktīviem izdevumiem.

4.1

EESK piezīmē, ka pašlaik situācija pieprasa, lai

4.2

EESK vajadzībām tas viss nav tikai politikas formulējuma lieta. Vienādi nozīmīgi ir organizatoriskie faktori – vispirms novērošana un vadība un tad politiskie/kultūras faktori. Šajā sakarā EESK piekrītoši pieņēma zināšanai Komisijas analīzes un secinājumus tās 2004. gada 21. janvāra un 2004. gada 7. aprīļa atjaunotajā paziņojumā. 17. un 18. maija Konkurences padomes secinājumi ir diemžēl pārāk vispārēji un nav īsti konkrēti (15).

4.3

Savienības paplašināšanās pieprasa, lai tiktu veltīts vairāk uzmanības labiem institucionāliem pamatiem un rūpīgai varas un atbildības jomu norobežošanai, bez kuras pastāv turpmākie disciplīnas neesamības draudi un izplūde (16).

4.4

Gadu gaitā ir attīstīts atšķirīgs Kopienas modelis un iekšējās valdības atbildības jomu un lēmumu pieņemšanas modelis. Pat konstitūcijas projekts skaidri pieņem, ka 25 dalībvalstu Savienība nevar darboties tādā pašā veidā kā 15 dalībvalstu Savienība.

4.5

Eiro ieviešanai kopā ar pienācīgu Stabilitātes un izaugsmes pakta funkcionēšanu būtu jāsekmē lielāka konverģence ekonomikas politikā. Bet ir par daudz vienošanos un lēmumu, kuri nav saistoši.

4.6

Fakts, ka panāktās vienošanās nedod efektīvus rezultātus nopietni apdraud Eiropas Savienības potenciālu.

4.7

Eiropas Padomē ir vienprātība par mērķiem, kaut gan bieži vien tie tiek definēti pārāk vispārēji un nepietiekami precīzi. Bet politiskā labā griba nav viegli pārveidojama labi vadāmā likumdošanā un likumos, kuri patiešām ir jāievēro.

4.8

Pēdējos gados lielas cerības tika liktas uz politikas konkurenci, “nosaukšanu un kaunināšanu” un atvērto koordinācijas metodi. Bet, kad ekonomikas virzība nav tik labvēlīga, tas efektīvi nedarbojas. Praksē dalībvalstis neko nesaka vai arī nepietiekami pasaka viena otrai par savām atbilstošajām kļūmēm. Šajos nosacījumos Komisijas pašas manevrēšanas sfēra ir ierobežota. Praksē kopienas metodei nepastāv apmierinošas alternatīvas.

4.9

Iekšējais tirgus liek bažīties. Mērķi un vienošanās par brīvo kustību un “vienādām iespējām” nav pilnīgi īstenoti vai vispār nav īstenoti. Valstu iznākumi parāda, ka nacionālā iekšējā tirgus direktīvu īstenošanasdisciplīna mazinās, reizēm pat bīstamos apmēros (17).

4.10

Subsidaritāte ir pozitīvs princips. Taču viens maz ievērots aspekts ir, ka nekorekta subsidaritātes pielietošana dalībvalstīs bieži noved pie dažādām Eiropas likumdošanas piemērošanām.

4.11

Ir arī dažādie ātrumi kā, piemēram, Ekonomikas un monetārās Savienības gadījumā. Uz 12 dalībniekiem ir 13, kas nav dalībnieki. 12 dalībnieku EMS ar 3 ne-dalībniekiem atšķiras no 12 dalībvalstu EMS, kur 13 nav dalībnieces, kaut arī ja jaunās dalībvalstis pievieno jaunas ekonomiskās izredzes. Ir jāvērš nopietna uzmanība uz budžeta disciplīnas prasībām, kā tas ir nodrošināts līgumā.

4.12

Eiro būs jāatbalsta ar dalībvalstu makroekonomikas politiku un turpmāku integrācijas attīstību un padziļināšanu kopumā.

4.13

Principam, ka Savienība ir balstīta uz tiesiskuma, ir jānodrošina neskatoties uz apstākļiem.

4.14

Tādējādi ir jāatrod nodrošināšanas metode, ka Komisija un Padome vairs ilgāk sevi neierobežo, vienīgi aizrādot kļūdas vai veidojot steidzamu uzsaukumu dalībvalstīm, pēc kā tās pārslēdzas uz dienas darba gaitu. Lisabonas process un nozīmīgā paplašināšanās vienkārši pieprasa striktu disciplīnu.

4.15

Lisabonas stratēģija ir stratēģisks koncepts. Šajā ziņā to var salīdzināt ar agrīnajiem stratēģiskajiem konceptiem, kas virzīja uz radikālu progresu integrācijas jomā. Šajos gadījumos plānošana, kas ietvēra laika limitu, un strikti kontrolēja pakāpju virknes ar ciešas sadarbības starp Komisiju un dalībvalstīm palīdzību. 20. gadsimta 60. gadu beigās to piemēroja muitas savienībai, kas noenkurojās Līgumā. “Europa' 92” panākumi arī bija līdzīgas plānošanas rezultāts. Ieviešot 279 projekta direktīvas vienā shēmā uz 1987. gada Vienotā akta pamata, tika pārvarēta stagnācija un tika sasniegti nozīmīgi uzdevumi iekšējā tirgū. Monetārā savienība ir cits veiksmīgs piemērs. No 1993. gada visu iedomāto dalībnieku budžeta deficīts strauji kritās. Tas pats attiecās arī uz inflāciju un sekojoši arī uz procentu likmēm. Plānā paredzētajā laikā bija iespējama eiro un neatkarīgas Centrālās bankas nodrošināta monetārās politikas ieviešana.

4.16

Iepriekšminētajos gadījumos - vai nu kopienas metode guva panākumus, kā muitas savienības un “Europa' 92” gadījumos, vai arī pozitīva dalībvalstu sadarbība tiem sniedza tik ļoti nepieciešamo rezultātu, proti, dalību Ekonomikas un monetārajā Savienībā. Problēma ir tāda, ka neviena no šīm divām situācijām nav attiecināma uz mūsdienām. Pašlaik apmierinošs progress ir patiešām pilnīgi atkarīgs no politiskās gribas.

4.17

2004. gada 17. un 28. marta Eiropas Padome patiesībā atbalstīja Komisijas izpēti un secinājumus. Tā atzīmēja sabalansēta budžeta nozīmīgumu un pat budžeta pārpalikumu nozīmību, kā arī cenu stabilitāti un uzsvēra Stabilitātes un izaugsmes pakta ievērošanu. Tāpat kā ņemot vērā sociālo kohēziju un ilgspējīgumu, Padome paredz trīs Konkurences Padomes prioritātes: konkurētspēja, iekšējā tirgus aktivizēšana un labāka likumdošanu. Ir jābūt investīcijām visaptverošās zināšanās. Attiecībā uz darba tirgus politiku Eiropas Padome izšķīrās par labu Nodarbinātības uzdevuma vienības ziņojuma īstenošanai.

5.1

Eiropa ir atkal pie jauna ceļu krustojuma. Ekonomikas atveseļošanās joprojām nav stabila. Lisabonas procesa cerības nav piepildījušās. Eiropas Savienība uzsāk jaunu fāzi, iesaistot par 20 % lielāku iedzīvotāju skaitu un palielinātu neviendabīgumu. Tajā pašā laikā paplašināšanās rezultātā ir jauni izaugsmes un labklājības pamudinājumi un jaunas izredzes.

5.2

Savienības uzticamība ir riskanta. Ir jāņem vērā sabiedriskās domas nozīmīgums un integrācijas atbalsta mazināšanās.

5.3

Paplašināšanai nebūtu jāļauj Savienības koncentrēšanos tikai uz iekšieni. Pasaule ir darbības lauks. EESK uzskata, ka galvenais mērpunkts ir Savienības pozīcija pasaulē – ne tikai attiecībā pret Savienotajām Valstīm, bet visā kopumā, tai skaitā strauji attīstošos un jaunos tirgus, piemēram, tādus kā Ķīnas, Dienvidaustrumāzijas un Dienvidaustrumindijas, kas pieprasa savu vietu globalizācijas ērā.

5.4

Komisijas un Padomes prezidija analīzei ar ieteikumiem Pavasara samitam katru gadu ir vienāds tonis. Ir tik tikko samanāma uzskatu atšķirība starp institūcijām par to, ko Savienībai un dalībvalstīm ir jādara. Konkurētspēja ieņem arvien pieaugošu centrālo vietu, bet izskatās, ka laiku pa laikam dalībvalstis novirzās no ieteikumiem un saskaņotie lēmumi tiek īstenoti nepiemēroti vai vispār netiek īstenoti. Izpilde un īstenošana rada nopietnu problēmu.

5.5

Visu šo iemeslu dēļ ir ļoti nozīmīga Lisabonas procesa efektīva atmoda. EESK uzsver šīs ilgtermiņa perspektīvas lielo nozīmīgumu. Tā atbalsta Komisijas un Eiropas Padomes mērķi un kopīgu ceļu gan vecajām, gan jaunajām dalībvalstīm.

5.6

Tāds turpmākais ceļš var censties sasniegt tikai padziļinātu integrāciju. Bez šāda veida padziļināšanas 25 dalībvalstu Savienība varēs būt tikai brīvās tirdzniecības zona. Globālo varu nākotnes spēlē tā ir nevēlama iespēja Eiropas ekonomikai, uzņēmumiem un pilsoņiem.

5.7

Formulējot ES līmenī “jauna veida” Lisabonas procesu – konkurētspējas stiprināšana un ekonomikas zināšanu bāzes pastiprināšana, ilgspējīguma veicināšanai, sociālajai konsultācijai un sociālajam dialogam – var arī būt labvēlīga ietekme uz individuālu dalībvalstu neatkarīgo politiku.

5.8

Politikas vadlīnijas uzrāda, ka veselīgas valsts finanses un valsts un privātās investīcijas pieprasa sasaistītu, caurredzamu un uzticamu satvaru, kuru ir jāgarantē Komisijai un Padomei. Savienībai ir ārkārtīgi nepieciešams dinamisms, un Eiropa atkal ir ceļu krustojumā.

6.1

Šajā procesā ESSK pieņem sekojošo kā starta punktu:

6.2

Caurspīdīgums pieprasa, lai institucionālajai telpai tiktu sniegta nepieciešamā uzmanība. Atbildības jomu sadale starp dalībvalstīm un Savienību nav tikusi pietiekami apspriesta nopietnās sarunās. Šāda veida nenoteiktu pieeju nav iespējams izskaidrot ne pilsoņiem, ne uzņēmumiem.

6.3

Turklāt saistoši pasākumi nodrošinātu lielāku atbalstu dalībvalstu un Komisijas iekšējām un ārējām darbībām. Komisijai paplašinātajā Savienībā vajag stingru darbības pamatu.

6.4

Dalībvalstīm vajag ievērot disciplīnu attiecībā uz valsts budžetu un makroekonomikas politiku, par ko tās pašas vienojās Stabilitātes un izaugsmes paktā.

6.5

Starpvaldību atspoguļojumi kļūst spēcīgāki. EESK uzsvērti brīdina no šīs tendences. Neviena dalībvalsts vai dalībvalstu grupa neatrodas stāvoklī, lai pārņemtu īpašo Komisijas lomu. Protams, ka katra dalībvalsts diskutē no savām pozīcijām un piemēro savu pašu politisko uzsvaru, pat tad, kad tiek pieprasīta lielāka objektivitāte un novērošana.

6.6

Konstitūcijas līgums paredz labāku politikas koordināciju 25 dalībvalstu Savienībā. Šajā izšķirošajā laika posmā kvalificēta vairākuma metodes lēmumu palielināšanai būs pozitīvs efekts Citādi nevēlamās blokādes turpināsies. Industrija, sociālie partneri un citi sociālie aktieri (universitātes, izpētes institūti utt.) var izdarīt pozitīvu ieguldījumu šajā uzlabotajā politikas vadībā.

6.7

Vienmēr pastāv sadrumstalotības risks. EESK iestājas par integrētu pieeju, kas var tikt sasniegta ar lielāku Konkurences Padomes efektivitātes palīdzību sadarbībā ar ECOFIN Padomi kā arī ar labāku sabiedrības informēšanas darbu. Eiropas Padomes secinājumi ir ar to saskaņā, tāpat arī argumenti no valdības vadītāju prasībām, (18) par “superkomisāru”, kas būtu atbildīgs par ekonomikas politiku.

6.8

Savukārt EESK iestājas, ka katrā ziņā Konkurences Padomei ir jākļūst krietni caurspīdīgākai. Tas ir praktisks vadības uzlabošanas sākuma punkts. Šai Padomes formai nav īsti piemērots, ka vairāki Komisijas locekļi kopā ar pastāvīgi mainošos valdības locekļu sastāvu no dalībvalstīm, kas atbildīgi par dažādām politikas jomām, piepilda sēžu zāli. Pirmkārt, Komisijai vajag nodrošināt to, lai Konkurences Padomes koordinācija būtu caurspīdīga un sabiedriskajai domai labi saprotama. Lisabonas darba kārtības nozīmīgumuma dēļ, tas nepārprotami ir arī uzdevums Komisijas prezidentam. Otrkārt, labāka Konkurences Padomes organizācija un stingrāka koordinācija ES līmenī arī sekmēs starptautiski vairāk atpazīstamas nacionālo valdības locekļu atbildības jomu struktūras. Tas sekmēs spēju pārliecināt sabiedrisko domu un abpusējo atbildības sajūtu par kopīgo politiku.

6.9

Savienībai nav formāla definējuma Eiropai ar vairākiem ātrumiem. Bet ir veiksmīgi piemēri kā Ekonomikas un monetārā Savienība un Šengenas līgums. Tomēr dažādās situācijas un pieejas dalībvalstīs, kā tās prezentētas ekonomikas politikas vadlīnijās nepiedāvā pievilcīgu perspektīvu slikti definētām “dažāda ātruma” situācijām, kas varētu novest pie konkurences izkropļošanas. Konstitūcijas projektā paredzētā procedūra piedāvā pozitīvus sākuma punktus.

6.10

Iekšējam tirgum, kas joprojām ir integrācijas sirds, “dažāda ātruma” atzinums pavisam nav izdevīgs, tāpēc ka tas varētu veicināt mainīgas koalīcijas par īpašiem jautājumiem un tāpēc piedāvātu negribīgajām dalībvalstīm pārāk vieglu dilemmas risinājumu.

6.11

Dalībvalstīm rezervētajās jomās ir grūti piedāvāt vispārēju pasākumu un piemērošanas izvēlni. Veids, kādā tiek aplūkota šī problēma, – galvenokārt ar precīziem nacionālās situācijas un labas prakses aprakstiem -, ir izpelnījies visa veida atbalstu. Ir jāpieliek pūles, lai turpmāk izkoptu šīs metodes ar salīdzināmas statistikas lietojumu. Komisijas rīcībā vajag būt arī instrumentiem labākai valsts izdevumu veidu novērtēšanai.

6.12

EESK joprojām atbalsta politikas konkurenci un atklāto koordinācijas metodi skaidri definētām politikas jomām, kur Kopienas metode nav piemērota. Bet tiks pieņemts, ka tie (vismaz īslaicīgi) varētu dot rezultātus tikai ierobežoti, jo dalībvalstis, protams, savstarpēji viena otru nevērtē. Dažas dalībvalstis veic lielu pielāgošanos atsevišķās politikas jomās, piemēram, pensiju un darba tirgus jomā. Būtu jāuzlabo attiecīgais sabiedriskais darbs.

6.13

Eiropas Padome piezīmē, ka Komisija grasās izveidot “ceļu karti”, lai stiprinātu un īstenotu Lisabonas stratēģiju. “Labāka vadība” ir centrālais sākuma punkts. Uzticēšanās un stabilitāte pieprasa skaidru institucionālo satvaru.

6.14

EESK izsakās, ka “jauna veida” Lisabonas process būtu jāsaista ar veiksmīgo “Europa' 92” metodi. Ja tas tiek veidots uz pastāvošās prakses, tad tas nozīmēt, ka ziņojumi par politikas vadlīnijām, iekšējo tirgu, nodarbinātību un Lisabonas procesu tiktu apkopoti skaidrā plānā ar posmiem, no kura skaidri izriet kādas darbības uz kādu lēmumu pamata no kā (Komisijas, Padomes, Eiropas Parlamenta, dalībvalstu) līdz kādam laika ir veicami. Šai sakarā EESK uzsver Komisijas lomas un kopienas metodes nozīmīgumu; abas bija atbildīgas par “Europa' 92” panākumiem. Komisija uzrāda ikgada progresa ziņojumu, un pēc konsultācijas ar Eiropas Parlamentu ECOFIN Padome un Konkurences Padome nosaka tās prioritātes, uz kurām Komisija balsta savus ierosinājumus.

6.15

Vienīgais īstenais progress saistībā ar Lisabonas procesu ir bijis panākts iekšējā tirgū, vismaz attiecībā uz likumdošanu un likumiem. Neskatoties uz to, īstenošanas procesā ir pastāvīgas kļūmes. Progress ir tiešs Kopienas metodes rezultāts. EESK iestājas par visu iekšējā tirgus jautājumu apvienošanu skaidrā plānā ar skaidriem gala termiņiem:

6.16

Jautājumiem, kas ir atkarīgi no nacionālās lēmumu pieņemšanas, piemēram, tādiem kā sociālā apdrošināšana, darba tirgus (Nodarbinātības uzdevumu vienība) un aplikšana ar nodokli, EESK iesaka, lai Padome par Komisijas ierosinājumu - saskaņā ar politikas konkurenci un atvērto koordināciju – arī izlemtu par mērķiem un īstenošanu. Bet vienlaikus šajā pakāpeniskajā plānā arī būtu jānodrošina šo nacionālo procesu progresa novērošana. Šajās jomās vadība ir vissarežģītākā lieta, bet vienošanām, kas nav īstenotas, ir maz nozīmes.

6.17

Citi jautājumi, kas nav atkarīgi no lēmumu pieņemšanas un dažreiz tikai daļēji no valsts vadības, bet, kas ir saistīti ar konkurētspēju, zināšanām un ekonomisko spēku, arī ir pelnījuši vietu “jaunā veida” Lisabonas procesā; tie ir šādi:

6.18

Komisija un Eiropas Padome iestājas par “Sadarbību pārmaiņu labā”(“partnership for change”). EESK pilnīgi atbalsta šos centienus. Tas varētu būt ļoti noderīgs koncepts. Lisabonas stratēģija nekad nav tikusi uzskatīta par tikai procesu no augšas uz leju. Tās veiksme ir meklējama faktā, ka politikas formulējums, izpilde un īstenošana ir atkarīga no daudziem: izpildītājiem (Eiropas, nacionālajiem un reģionālajiem), sociālajiem partneriem visos līmeņos, uzņēmumiem, universitātēm un daudzām citām sabiedriskajām organizācijām, kas veido pilsonisko sabiedrību. Skaidra mērķu uzrādīšana, izskaidrošana visiem politiskajiem un sociālajiem aktieriem Savienībā, kas no tiem ir gaidāms, var nodrošināt jaunu un ļoti nepieciešamu iedvesmas avotu.

6.19

Sadarbībai pārmaiņu labā ir milzīgs potenciāls, kuru nodrošinot, tas uzrāda pareizo ceļu. Tas var pamudināt uz jauna veida sazināšanos un jaunām aliansēm starp daudzām Eiropas integrācijas procesā iesaistītajām grupām. Tā arī ir “labās vadības” daļa.

6.20

Eiropas Padome ir lūgusi Komisiju, lai tā veidotu Augsta līmeņa grupu, kas līdz 2004. gada 1. novembrim ziņotu Komisijai par tālāko pieeju Lisabonas procesam. Augsta līmeņa grupas ziņojumam un redzējumam būs nozīmīga loma Lisabonas stratēģijas vidus termiņa apskatā uz 2005. gada Pavasara samitu. EESK ir gatava ar nepieciešamajiem padomiem atbalstīt Augsta līmeņa grupu. Eiropas Padome arī ir lūgusi EESK iesniegt savas starpsemestra rekomendācijas tajā pašā laikā.

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/32

1.1

2004. gada 1. maijā Eiropas Savienība spēra milzīgu soli sākotnējo, 1952. gada Eiropas Kopienas dibinātāju redzējuma konkretizēšanas virzienā. To cilvēku redzējumu, kuri piedzīvojuši karus, katastrofas un citas nelaimes, dzīvoja nabadzībā un trūkumā. Ceļš, kas vēl jānoiet līdz patiesai Eiropas integrācijai, vairs nav tik garš. 25 valstu Eiropas Savienība no šī brīža ir kļuvusi par realitāti, un jau ir pieņemts lēmums par 27 valstu Eiropas Savienības veidošanu.

1.1.1

Tomēr šī virzība uz priekšu vēl nenozīmē, ka nav saglabājušies atpakaļ kritiena draudi, kam var būt neparedzamas sekas. Eiropas kopīgajai celtnei jābalstās uz drošiem pamatiem, no kuriem pats stingrākais būs pārliecība, kādu sajutīs tās pilsoņi, par to, ka katrs no viņiem ir integrēts šajā struktūrā, lepnums par piederību šai demokrātiskajai, ģeogrāfiski tik plašajai būtībai, kas nodrošina un garantē mieru un cilvēka cieņas neaizskaramību, kuras mērķis ir vispārēja labklājība, Tiem jābūt iedvesmotiem no patriotiskām jūtām pret Eiropu un būt lepniem par dzīvošanu tajā.

1.2

Lai tas tā reāli notiktu, Eiropas Savienībai ir jākonsolidē jau esošās kopējās politikas un neatlaidīgi, demokrātiska procesa ceļā jāveicina visu atlikušo politikas jomu veidošana un praktiska īstenošana, lai tā, līdzās ekonomikas un monetārajai Savienībai, veidotu arī sociālu un politisku vienību.

1.3

Šādas politikas izstrādāšana un pielietošana, protams, paredz zināmas izmaksas, kas būs taisnīgi jāsadala, atbilstoši katra pilsoņa, katras valsts ekonomiskajām iespējām.

1.4

Vēloties dot savu ieguldījumu debatēs par budžeta izstrādāšanu jaunajam budžeta plānošanas periodam no 2007. līdz 2013. gadam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, pēc Eiropas Komisijas lūguma, ir izstrādājusi šo atzinumu, kurā ir Eiropas Komisijas ziņojums: Trešais ziņojums par ekonomisko un sociālo kohēziju (1).

1.5

Tomēr Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja neaprobežojas ar šo abu dokumentu kritisku izpēti, bet izvērsti aplūko politiskos tematus, jautājumus un sastāvdaļas, kas tajos nav iztirzāti, par spīti to nozīmīgumam Eiropas nākotnes veidošanai un Savienības budžetārai funkcionēšanai, kāda ieplānota šim budžeta plānošanas periodam.

1.6

Tādējādi, neignorējot šos dokumentus, it īpaši Eiropas Komisijas ziņojumu par finanšu perspektīvām 2007.-2013. gadam, ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas raksturu un sastāvu, mēs nevaram aprobežoties tikai ar kritisku izpēti, bet mums ir jāpieskaras tiem politiskajiem tematiem, jautājumiem un sastāvdaļām, kas nav aplūkoti augšminētā ziņojuma tekstā.

1.7

Citiem vārdiem sakot, paralēli viedoklim (līdzīgam vai atšķirīgam), kas tiks izteikts par Eiropas Komisijas uzskatiem un priekšlikumiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai jādod savs ieguldījums, lai attīstītu diskusijas par Eiropas kopīgo nākotni, vēršot uzmanību uz citām šī jautājuma šķautnēm.

2.1.

Savā ziņojumā Eiropas Padomei un Parlamentam (2) Komisija izklāsta savu skatījumu uz Eiropas Savienību un tās budžeta plānojumu laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam.

2.2.

Lai izmantotu visas paplašināšanās priekšrocības un veicinātu Eiropas uzplaukumu, Eiropas Komisija piedāvā trīs galvenās prioritātes: ilglaicīgu attīstību, pilsoņu interešu apmierināšanu un Eiropas lomas palielināšanu partnerattiecībās ar pasauli.

2.3.1

Eiropas Padomes galotņu tikšanās laikā Lisabonā 2000. gadā, valstu galvas un valdību vadītāji izstrādāja programmu ar mērķi izveidot Eiropu par viskonkurētspējīgāko un dinamiskāko uz zināšanām balstīto ekonomiku pasaulē, kas spēj sasniegt ekonomisko pieaugumu ar vairāk un labākām darba vietām un lielāku sociālo kohēziju.

2.4.

Eiropas Komisijai nākas redinamizēt šo procesu, nospraužot izpildāmus un operatīvus mērķus kā dalībvalstu, tā visas Eiropas Savienības līmenī. Ir jāveicina uzņēmumu konkurētspēja iekšējā tirgū, jāuzlabo zinātniskā pētniecība un attīstība, jāpieslēdz Eiropa starptautiskajiem informācijas tīkliem, jāattīsta apmācība un izglītība Eiropas Savienībā, jāizstrādā sociālās politikas darba plāns, kā arī jāpalīdz sabiedrībai plānot un pārvaldīt sociālās pārveidošanās procesu.

2.5.

Pieauguma un konkurētspējas mērķi būs galvenās prioritātes nākamās paaudzes reģionālajām un kohēzijas politikām, kuru galvenais uzsvars tiks likts uz reģioniem, kas atpalikuši savā attīstībā. Pieaugumam un kohēzijai ir savstarpēji jāpapildina vienam otru, daudz vairāk, nekā agrāk.

2.6.

Nākotnē kohēzijas politikai būs sistemātiski jārisina konkurētspējas trūkuma problēma, lai palielinātos to Eiropas Savienības reģionu skaits, kuri spēj dot ieguldījumu pieaugumam un darba vietu skaita palielināšanai.

2.7.

Savos priekšlikumos Eiropas Komisija arī skaidri norāda uz lēmumiem, ko Eiropas Padome pieņēmusi 2003. gadā, par kopīgās lauksaimniecības politikas pārveidošanu un lauksaimniecības izdevumu summas noteikšanu līdz 2013. gadam, tirgus un tiešo maksājumu novērtēšanai. Šī reforma radikāli pārorientēs Eiropas Savienības lauksaimniecības politiku virzienā uz ilgtermiņa attīstību, samazinot subsīdiju un produkcijas savstarpējo atkarību. Nākotnes lauku attīstības politika, kas tiks reorganizēta, lai izveidotu vienotu instrumentu, veicinās lauksaimniecības konkurētspējas palielināšanos, uzlabos vides aizsardzību un veicinās lauku telpas dažādību. Papildus fondi tiks segti no daļēja tiešo maksājumu lauksaimniekiem finansu līdzekļu transfēra uz papildus attīstības programmām lauku telpai.

2.8.

Jaunā, reformētā kopīgā zivsaimniecības politika turpinās koncentrēties uz resursu ilgtermiņa ekspluatēšanu. Vides politika tiks īstenota tā, lai tā atbilstu pilsoņu cerībām attiecībā uz dzīves apstākļu uzlabošanu un paaudžu solidaritāti, kā arī, lai izpildītu starptautiskās saistības un veicinātu produktivitāti un konkurētspēju.

2.9.1

Kopš Amsterdamas līguma vairākums politiku attiecībā uz brīvību, drošību un taisnīgumu ir tikušas pārceltas Kopienas līmenī. Šodien visa pasaule atzīst, ka izaicinājums, ko metusi imigrācija, patvēruma pieprasīšana un cīņa pret noziedzību un terorismu vairs nevar tikt apmierinoši risināts tikai ar nacionālā līmeņa līdzekļiem. Tas pats ir ar aizsardzību pret dabas katastrofām, veselības un vides krīzēm, pieeju publiskajiem pakalpojumiem un problēmām, kas saistītas ar patērētāju tiesībām un veselību.

2.10.

Visas šīs darbības var sekmīgi veikt, pateicoties līdzekļu uzlabošanai un pietiekamam finansējumam.

2.11.1

Paplašinātajai Eiropas Savienībai būs daudz svarīgāka loma, gan kā reģionālā līmeņa līderei, gan kā globālai partnerei. Lai attaisnotu šīs cerības, ir svarīgi, lai Eiropas Savienība pārvērstos par politiski atbildīgu dalībnieci, kas būtu spējīga izmantot savu ietekmi.

2.12.

Ir jāpanāk, lai Eiropas Savienība pilntiesīgi iesaistītos pasaules politikas un stratēģiskās drošības izstrādāšanā. Šis uzdevums galvenokārt sastāv no sabiedrības aizsargāšanas pret draudiem, civilās aizsardzības nodrošināšanas un pilsoņu aizsardzības pret dažādu veidu riskiem.

2.13.1

Šie mērķi var tikt sasniegti 27 dalībvalstu Savienībā bez patreizējo finansu griestu pacelšanas.

2.14.

Lai tiktu galā ar iepriekšminētajiem izaicinājumiem, visa pamatā ir uzticamas politikas izstrādāšana, tāpēc nepieciešams iegūt savā rīcībā resursus tās īstenošanai. Eiropas Komisija ir aprēķinājusi, ka vidējais izdevumu līmenis attiecīgajam laikposmam ir 1,14 %. Tiks uzsākta nozīmīga Eiropas Savienības budžeta sabalansēšana, lai atbalstītu jaunās prioritātes. Pirmajā laikā izdevumu līmenis pieaugs, sakarā ar paplašināšanos, bet šī laikposma beigās tas pietuvināsies sākotnējam līmenim. Likmes būs zemākas par pašreizējiem griestiem, kas ir 1,24 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem.

2.15.

Eiropas Komisija piedāvā nākotnē ieplānot vispārēja koriģēšanas mehānisma ieviešanu, kas veidotos kā transparents un objektīvs izlīdzināšanas instruments kādas dalībvalsts budžeta noslogojumam attiecībā uz tās relatīvo labklājību.

2.16.

Vēl 2004. gada laikā Eiropas Komisija izstrādās pielāgotus likumdošanas priekšlikumus, kā arī konkrētu laika ietvaru attiecīgo mērķu sasniegšanai.

3.1.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka, vispārīgi ņemot, Eiropas Komisijas ziņojuma dokuments ir pozitīvs. Ja iedziļinās detaļās, tad, runājot par visu tekstu kopumā, var teikt, ka tas ir:

3.2.

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja dod pozitīvu, pat ļoti pozitīvu spriedumu par tekstā izklāstītajām izvēles iespējām un specifiskajām koncepcijām un pilnībā atbalsta tās. Precīzāk runājot, runa ir par sekojošiem elementiem:

3.2.1.

Ilgtermiņa attīstības jēdziens un tā saturs, kā arī ekonomisko, sociālo un vides elementu kombinācija.

3.2.

EESK pievienojas Eiropas Komisijas viedoklim par to, ka ilgtermiņa attīstības koncepts ir komplekss un ka tas ietver:

3.2.1.2

Patiesībā ilgtermiņa attīstības jēdziens neaprobežojas tikai ar ekonomiskās izaugsmes kvantitātes rādītājiem, bet ietver arī kvalitatīvos (sociālos, vides) elementus.

3.2.1.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nosoda neskaidrību, kāda radusies citos tekstos, starp jēdzieniem “ilgtspējīgs ekonomiskais pieaugums ” un “ilgtspējīga attīstība”. Savā atzinumā par Eiropas Savienības stratēģijas ilgtspējīgas attīstības atbalstam novērtējumu (3), tā atklāj, ka Eiropas Savienības finanšu perspektīvas laika posmam no 2007. līdz 2013. gadam varētu būt laba izdevība, lai dotu izšķirošo stimulu ilgtspējīgai attīstībai. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja turklāt konstatējusi, ka nepietiek ar spēkā esošo politiku turpināšanu, kas atzītas par problemātiskām ilgtspējīgai attīstībai un tās ierakstīšanai budžeta līnijā “Ilgtspējīgs pieaugums”. Komiteja uzsver, ka “ilgtspējīgs pieaugums” un “ilgtspējīga attīstība” ir divi dažādi koncepti, kas var nonākt pretrunās.

3.2.1.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja vēlreiz atgādina, ka, lai īstenotu ilgtspējīgu attīstību, ir nepieciešams nekavējoties nodot tās rīcībā finanšu resursus, kas būtu daudz nozīmīgāki par tiem, kādi tai piešķirti patlaban, vai ir paredzēti budžeta perspektīvās 2007.-2013. gadam. Citiem vārdiem sakot, ņemot vērā ekonomisko līdzekļu nepietiekamību un to, ka vide ir publisks, kolektīvs īpašums, kas nepazīst robežas, un ir ilgtspējīgas attīstības stratēģijas galvenā sastāvdaļa, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzdod jautājumu, kādi norādījumi tiks doti par pienākošos investīciju izslēgšanu no budžeta deficīta aprēķina Stabilitātes un izaugsmes pakta ietvaros (4).

3.2.1.5

Eiropa var ieņemt nozīmīgu vietu pasaules ekonomikā un iespaidot tās virzību uz daudz lielākas vietas ierādīšanu ilgtspējīgai attīstībai. Finanšu resursi, kādi tam paredzēti, nav pietiekami, lai to paveiktu. Eiropas Savienībai ir jārunā vienā balsī. Dalībvalstis, lai kāds būtu to lielums vai nozīmība, vairs nevar novirzīties no attīstības kursa globālā līmenī. Dalībvalstu centienu koordinēšana, lai sasniegtu kopīgos mērķus Eiropas Savienības ietvaros, ir tūlītēja nepieciešamība.

3.2.2

Sociālās kohēzijas ekonomiskā rentabilitāte un tās acīmredzamais konstatējums norāda uz tās sociālo iespaidu un atšķirību samazināšanos, tāpat arī kohēzijas process rada ekonomiskās izaugsmes, kā tādas, kvantitatīvu uzlabošanos.

3.3

Programmas kopums ir vērsts uz šīs globālās politikas, kas balstīta uz ilgtspējīgas attīstības pamatkonceptu, redzējuma realizācijas iespēju meklēšanu un tuvināšanu, kāda noteikta tās ietvaros, kas sastāv no ekonomiskām, sociālām un vides dimensijām.

3.4

Saskaņots ar attiecīgajām trešā ziņojuma par ekonomisko un sociālo kohēziju analīzēm, Eiropas Komitejas izstrādātais teksts atklāj problemātiku un diskusiju tēmu, attiecībā uz starpreģionu sadarbības organizēšanu un procedūru, kas jāveic, lai to veicinātu.

3.4.1

Tiek piedāvāts atcelt “programmu plānošanas pabalstus” kopienas atbalsta struktūrām, kā arī pašas šīs struktūras kā vadības līdzekļus, un aizvietot ar stratēģisku tekstu, kas būtu kohēzijas ekvivalents, saskaņots kopienas līmenī.

3.4.2

Tāpat, ņemot vērā neefektivitātes diagnozi, kas uzstādīta līdzšinējai praksei, ar 60 vai 70 prioritātēm vecajos tekstos, tiek piedāvāts salīdzināt trīs vai četras prioritātes, kas būtu specifiskas katrai valstij un kādu citu prioritāti, kas būtu kopīga visām valstīm, veicot administratīvo reformu. Lai labāk apzinātu dalībvalstu īpatnības, Eiropas Savienība varētu izvēlēties daudz elastīgākus un decentralizētākus kontroles veidus, pieprasot pilnīgu caurspīdīgumu un stingrību visā un visur.

3.4.3

Liekas, ka piedāvājums mainīt ekonomiskās un finanšu vadības metodi radījis lielisku iespaidu: tā vietā, lai pārbaudītu projektu pēc projekta, tiks izteikts priekšlikums noslēgt iepriekšēju uzticības paktu, kurā būs noteikti visi attiecīgie likumi. Pēc šādas shēmas kontroles procedūrai vajadzētu tikt veiktai saskaņoti, kam piekrīt visas attiecīgās instances.

3.4.4

Turklāt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pauž satraukumu par plaisas padziļināšanos starp saistībām un maksājumiem. Ir pamats domāt, ka budžeta plānošanas perioda 2007-2013 beigās, šī starpība sasniegs 188 miljardus eiro, citiem vārdiem sakot, viena gada budžetu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka no šī brīža ir nepieciešams mīkstināt budžeta perspektīvas, dodot iespēju par vienu gadu pagarināt maksājumu termiņu saistībām, kas apstiprinātas strukturālo fondu ietvaros (likuma n+2 nomaiņa ar likumu n+3), tādējādi būtu iespējams izmantot un ekspluatēt summas, kas kļūs pieejamas daudz objektīvākā veidā, nepakļaujoties laika spiedienam, un tas izrādīsies daudz saprātīgāk un efektīvāk.

3.5

Debašu krustpunktā jābūt atzinumam, ka kopienas budžets un Eiropas Savienības ekonomiskie resursi ir tieši atkarīgi no dažādu Eiropas Savienības dalībvalstu ekonomiskās attīstības līmeņa un nacionālā iekšzemes kopprodukta.

3.5.1

Rezultātā ar to ieguldījumu, ko kopienas budžets dod, lai veicinātu vienādu ekonomisko attīstību desmit jaunajās dalībvalstīs, tiek radīti apstākļi, kādi nepieciešami, lai nākotnē uzlabotu un paplašinātu personisko ieņēmumu aprēķinu bāzi. Patiesībā katras valsts spēju pastiprināšana un nacionālo iekšzemes kopproduktu uzlabošana turpmāk ļaus līdzīgi sadalīt kopienas budžetu, aprēķinot dalībvalstu ieguldījuma pieaugumu (aprēķins, sākot no viena procenta, uz palielinājuma bāzes).

3.5.2

No otras puses, ir jāatzīmē, ka iekļaujot vienotajā Eiropas tirgū jauno dalībvalstu tirgus, tiks nodrošināta veco piecpadsmit Eiropas Savienības dalībvalstu pieauguma perspektīvu uzlabošanās. Protams, nebūs pārāk grūti izmērīt pieauguma palielināšanās apjomu, ko katra no piecpadsmit valstīm var iegūt no jauno dalībvalstu attīstības palielināšanās rezultātiem un no šo valstu tirgu integrēšanās Eiropas vienotajā tirgū. Lai kā arī būtu, šī pieauguma papildinājuma, kas sagaidāms piecpadsmit valstu Eiropas Savienībai, rezultāts būs vienlīdzīgs jauno resursu pieplūdums kopienas budžetā.

3.5.3

Bez tam EESK uzskata, ka, lai Eiropas Savienības līdzekļus izdalītu atbilstoši konverģences pamatmērķu sasniegšanai, tad priekšroka ir jādod jaunajam dalībvalstīm, kur atrodas vismazāk attīstītie reģioni un kur integrācijas process pilnība vēl nav pabeigts

3.5.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka nāksies ļoti uzmanīgi aplūkot ne vien Eiropas budžeta griestus, bet arī projekcijas, kas tos veido. Tie patiesībā balstās uz kopējo bruto ienākumu, valūtas paritāti starp eiro un dolāru, jēlnaftas cenu, utt. Tā visa rezultātā pastāv ļoti liela neziņa, un tas iespaidos globālos finanšu līdzekļus. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja iesaka Eiropas Komisijai izstrādāt alternatīvus scenārijus gan pesimistiskus, gan optimistiskus pieņēmumus, lai noteiktu iekšējo līmeni, pēc kura tiks izvērtēti gada budžeti laika posmam no 2007.-2013. gadam

3.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka, lai izdotos atrisināt šo divu mainīgo lielumu, proti, ambiciozo politisko mērķu ekonomiskā novērtējuma (cenas) un pieejamo finanšu resursu (nepietiekamu), aplūkošanas jautājumu, ir jāpadomā, ar cik lieliem pieejamajiem līdzekļiem pietiks, lai sasniegtu šos mērķus.

3.7

Šāda mēroga adaptācijas procesā, parādās sekojoša dilemma: vai, pazeminoties šim pielāgošanas spiedienam, būs labi saskatāmi politiskie mērķi un skatījums, ko tie pārstāv, lai tos novestu līdz pieejamo resursu līmenim, vai arī, gluži otrādi, vajadzēs palielināt līdzekļus līdz tādam apjomam, ka tie būs pietiekami, lai lielajiem mērķiem paredzētie līdzekļi paliktu neskarti? Šī dilemma var kļūt teorētiska, ja uz to raugās reālistiski un no efektivitātes viedokļa, pareizi saskaņojot pieejamos līdzekļus.

3.8

Tik lielā mērā, cik tie uzskatāmi par nepieciešamiem, lai veidotu kopīgo Eiropas nākotni, šķiet visai problemātiski “nolaist tiem cenu”, lai kādiem mērķiem tie arī būtu paredzēti. Šajā ziņā Eiropas Komisijas centienus no jauna definēt nepieciešamo līdzekļu sabalansēšanu nav viegli pieņemt, nedz arī tie ir skaidri saprotami, jo to acīmredzamais rezultāts būs Eiropas Komisijas politisko mērķu ietekmes potenciāla vājināšanās.

4.1

Kā izriet no ziņojuma teksta, Eiropas Komisija pirms vienprātīgas šī priekšlikuma pieņemšanas ir svārstījusies starp trim iespējamām izvēlēm attiecībā uz kopienas budžeta hipotekāro kredītu griestu noteikšanu, ņemot vērā nesenās izmaiņas, kas saistītas ar šo problēmu loku.

4.2

Pirmā iespēja ir tāda, ka griesti sastāda 1 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem, saskaņā ar dažu dalībvalstu izteikto vēlēšanos. Eiropas Komisija skaidri liek saprast, ka šāda procentu likme ir absolūti nepietiekama.

4.3

Otrā iespēja ir šīs likmes palielināšana līdz 1,30 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem. Eiropas Komisija uzskata, ka šis skaitlis, ja tas netiek pārspīlēts, ļautu labāk Eiropas Savienībai īstenot savu politisko mērķu kopumu.

4.4

Trešā iespēja ir tāda, ka griestu līmenis tiek atstāts 1,24 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem, kas atbilst pašreizējam finansējumam. Tomēr Eiropas Komisija vēlas precizēt, ja šis skaitlis galu galā tiks noteikts, tad vajadzēs uzsākt Eiropas Savienības budžeta pārveidošanu, nosakot finansējuma robežas jaunajām prioritātēm.

4.5

Beigu beigās Eiropas Komisija izvēlējās trešo iespēju, kaut gan, kā var iedomāties, šī izvēle radīs sekojošus rezultātus:

4.5.1

Pirmkārt, pašreizējo budžeta ietvaru saglabāšana, kas izraisa jautājumu par to, vai beigās būs iespējams nodrošināt vienlīdzīgu uzturēšanu un finansiālu segumu jaunajām prioritātēm ar tiem pašiem budžeta ieņēmumiem, no kuriem līdz šim laikam tika finansēts tas pats prioritāšu skaits. Jāatzīmē, ka vairākumā no desmit jaunajām dalībvalstīm (vēlāk to būs divpadsmit) attīstības līmenis tiek raksturots kā atpalicis, pie tam ievērojami atpalicis, salīdzinājumā ar piecpadsmit valstu Eiropas Savienību, tātad šo valstu uzplaukuma nodrošināšanai finansēšana prasīs jaunus resursus un ievērojami lielākas summas. Šajā sakarā Eiropas Komisijas tekstā ir norādīts, ka “paplašinātajā Savienībā, vidējais iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju būs zemāks par 12 %, kā tas ir piecpadsmit valstu Eiropas Savienībā, turpretim atšķirības starp ienākumiem, kopumā ņemot, dubultosies”.

4.5.2

Otrkārt, kopienas budžeta restrukturizācija un jaunais sabalansējums: šī jautājuma būtība ir uzzināt, vai pieprasītās reformas un jaunais kopienas budžeta sabalansējums nenovedīs pie politisko mērķu, kas nosprausti pat Eiropas Komisijas ziņojumā, “regresijas”, tādējādi izraisot mūsu kopīgās Eiropas nākotnes celtnes pamatu šķobīšanos.

4.5.3

Treškārt, kā Eiropas Savienība ar tik plaši federālu struktūru un funkcionēšanas veidu, kādu tā iegūs, pieņemot tās konstitucionālo hartu un tai stājoties spēkā, tieši subsidiaritātes izmaiņa, paplašināšanās un kopīgo Eiropas politiku pastiprināšanās ziņā, spēs sadalīt attiecīgos resursus, ko tā pieprasa.

4.5.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja Eiropas Komisijas ziņojuma tekstā ir atzīmējusi un izcēlusi konkrētas vietas, lai pievērstu uzmanību iespējamām finansiālām nepilnībām, kādas varētu parādīties budžeta plānošanas no 2007.-2013. gadu gaitā, kas varētu izjaukt politiskās prognozes un nospraustie un ierosinātie projekti nevar tikt realizēti.

4.5.5

Patiešām, šajā demaršā, par kādu var nosaukt Eiropas Komisijas ziņojuma tekstu, viss ir saskaņots, izturēts un sabalansēts, nav aizmirsts uzsvērt, ka “ņemot vērā asimetrisko ietekmi, kāda būs paplašināšanai uz kopienas budžetu, pat vienkāršai ieguvumu aizsargāšanai būs nepieciešama finansiāla palīdzība” (ievads). Šī piezīme, kas formulēta izsmalcinātos terminos, neatstāj vietu šaubām par neiespējamību ne tikai bagātināt, bet gluži vienkārši saglabāt kopienas ieguvumus, gadījumā, ja resursi netiks palielināti.

4.5.6

Vēl vairāk, Komisija pastiprina šo apgalvojumu, atsaucot atmiņā noturīgo starpības palielināšanos starp Eiropas Savienības politiskajām saistībām un tās nespēju šīs saistības izpildīt, kā arī vērtību mazināšanos, ko izraisījis politiskās gribas trūkums un resursu nepietiekamība, kas skar Eiropas Savienības spēju turēt savus solījumus daudzās jauno prioritāšu jomās (ievads).

4.5.7

Starp citu, arī citās ziņojuma vietās ir atrodami līdzīgi mājieni. Tā, piemēram, 2. nodaļā atrodams izteikums, ka “plaisa starp to, ko Eiropas Savienība prasa, un resursiem, kas ir tās rīcībā, kļuvusi pārāk liela”, tūlīt pēc tam ir paziņots, ka “uzspiest savienībai veselu virkni mērķu, bet pēc tam noraidīt, to īstenošanai nepieciešamo, resursu pieprasījumu, novedīs pie pamatota pilsoņu nosodījuma un kritikas, jo viņi būs vīlušies savās pamatotajās cerībās”.

4.5.8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka šī Eiropas Komisijas izteiktā piezīme ir atbilstoša tad, ja tā liek pievērst uzmanību tam, ka “visas dalībvalstis būs zaudētājas”, ja netiks panākta vienošanās par Eiropas projektu mērķiem un, ja šo mērķu konkretizēšanai nepieciešamie fondi netiktu atbrīvoti.

4.5.9

Lai iepriekšminētos mērķus novērtētu, vajadzēs arī ņemt vērā konstatējumu, ka pievienojot Eiropas attīstības fonda līdzekļus kopienas budžetam visa plānošanas perioda 2007.-2013. gada garumā, budžets nepaliks savā pašreizējā līmenī, bet īstenībā piedzīvos samazināšanos.

4.5.10

Plānošanas periodā laikā no 2007. līdz 2013. gadam kopīgās Eiropas politikas būtu jānostiprina, vienlaicīgi, proporcionāli ierobežojot dalībvalstu politikas. Šī attīstība var tikt attaisnota ar to, ka Eiropas Savienība nevar tikt pārveidota par vienkāršu nacionālo politiku vadītāju. Kopīgās intereses pieprasa, lai tiktu izstrādātas un īstenotas kopējas Eiropas politikas.

4.5.11

Tomēr Eiropas Savienības pievienotās vērtības palielināšanu nevar atstāt nacionālo politiku ziņā. Eiropas Komisija bez aplinkiem paskaidro, ka, lai tās palielināšana būtu efektīva, ir nepieciešamas lielas kritiskās masas pārnacionālā līmenī, un ka šī efektivitāte vislabāk ir sasniedzama tikai ar kopīgo politiku palīdzību (franču teksta 5. lappuse).

4.5.12

Rezultātā ir maldīgi uzskatīt šo jautājumu par vienkāršu līdzekļu pārdalīšanas problēmu starp dalībvalstīm. Gluži otrādi, šis jautājums ir jādefinē kā kopīgo Eiropas politiku ietekmes optimalizācija, kuras mērķis ir vēl vairāk palielināt kopienas fondu pievienoto vērtību, kāda ir to rīcībā (franču teksta 5. lappuse).

4.5.13

Citiem vārdiem sakot, Eiropas Komisija, uzskaitot pozitīvos jautājumus, kurus tā risina, izceļ ietekmi, kāda ir kopienas operācijām un pienācīgas Eiropas pievienotās vērtības radīšanai katram eiro, kas ieskaitīts Eiropas Savienības budžetā.

4.5.14

Šāda veida atsauces ir atrodamas arī nākamajās Eiropas Komisijas ziņojuma teksta lappusēs:

4.5.15

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par lietderīgu piebilst, ka ir absurdi izvirzīt Eiropai vēl lielākas ambīcijas, samazinot tās rīcībā esošos līdzekļus. Citiem vārdiem sakot, iekšējo resursu ierobežošana līdz 1 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem galu galā piespiedīs ķerties pie strukturālajām politikām un kohēzijai paredzēto dotāciju apgriešanas, jo vairāk tāpēc, ka, ņemot vērā kopīgās lauksaimniecības politikas finansējuma ietvarus, kas sniedzas līdz 2013. gadam, visi turpmākie līdzekļu samazinājumi, kurus uzspiedīs kopienas budžeta samazinājums, skars šo kohēzijas akciju ar drastisku rezonansi attiecībā uz izaicinājumiem un vajadzībām, kādus radījusi Eiropas Savienības paplašināšanās. Turklāt, šādi attīstoties, jebkurai iniciatīvai vai stimulēšanai attīstības sakarā nebūs nekāda satura un vērtības.

4.5.16

Balstoties uz saviem novērojumiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir nepieciešams pārvarēt Eiropas Komisijas iebildumus un izvēlēties kopienas budžeta iekšējo resursu pieaugumu jaunajam budžeta plānošanas periodam 2007.-2013. gadam, ārpus spēkā esošā budžeta ietvariem, nosakot maksimālo summu 1.30 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem vienlaicīgi nodrošinot, ka aptuvenie, ikgadējie griesti pārāk daudz nemainās.

4.5.17

Šo viedokli vēl vairāk nostiprina konstatējums, ka, attiecībā uz to valstu ekonomiku, kuras vairo kopienas budžeta tīros ienākumus, viena resursu daļa tajās atgriežas ar strukturālo fondu palīdzību, pateicoties eksportam. Šie jautājumi jau ir pētīti piecpadsmit valstu Eiropas Savienības līmenī, un tiek gaidīts, ka šī sistēma tāpat turpinās darboties arī 25 dalībvalstu savienībā. Rezultātā ievērojama daļa no fondiem, kas tiks atbrīvoti desmit jauno dalībvalstu attīstībai, atgriezīsies tajās valstīs, kuras uzrādīs tīros maksājumus kopienas budžetā (tehnoloģisko vai elektronisko iekārtu tirgus, īpašu pakalpojumu sniegšana, prasmes nodošana, utt.). Šādu lietas aspektu nedrīkst ignorēt jaunā kopienas budžeta izstrādāšanas perspektīvā. Jāatzīmē arī, ka ziņojuma tekstā Eiropas Komisija nekavējas precīzi atsaukties uz šo jautājumu, liekot saprast, ka, vienādi piemērojot iekšējā tirgus noteikumus kopējā tirgū, var iegūt izmērāmu pievienoto vērtību, pateicoties starpkopienu sakariem mazāk attīstīto dalībvalstu un reģionu starpā, un ar pārējo Eiropas Savienību, Šī iekšējā transakciju uzplaukuma pamatā ir tas, ka “gandrīz ceturtā daļa izdevumu, kas maksāti par programmām šajās nozarēs, tiek atdoti atpakaļ pārējai Eiropas Savienībai pieaugošā eksporta veidā”.

4.6

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pilnībā rēķinās ar Eiropas Komisijas novērojumiem par Eiropas pilsoņa pirktspējas kvalitātes palielināšanās sekām. Patiešām, priekšrocībām, kas ar to saistītas, nevajadzētu aprobežoties tikai ar tirgus, tiesiskuma un drošības brīvību, bet tieši tāpat būtu jānodrošina, lai pamatpakalpojumi būtu pieejami visam pilsoņu kopumam. Komisija pamatoti atzīmē, ka “neierobežotajiem Eiropas labumiem” ir jābūt “taisnīgi izmantojamiem un pieejamiem”. Eiropas Savienībai jāapvieno dalībvalstu pūles šajā sakarā, taču tas maksā naudu.

4.7

Tāpat arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atbalsta Komisijas analīzi, saskaņā ar kuru, ir nepieciešams izmantot ekspluatācijā ne tikai līdzekļus, bet arī resursus, lai Eiropa varētu spēlēt vadošo lomu (palīdzība attīstībai, komerciālā politika, ārpolitika, citu politiku iekšējie sektori, utt.). (Skatīt franču teksta 6. lappusi).

4.7.1

Turklāt, ja pamatojas uz Eiropas Savienības konstitucionālo hartu, kas patlaban atrodas pieņemšanas stadijā, Eiropas pilsoņa aizsardzība, kuru Eiropas Savienība uzņēmusies nodrošināt, neaprobežojas tikai ar vienkāršu šīs nepieciešamības atzīšanu, bet paredz arī attiecīgu juridisku atbildību tās nodrošināšanai, un rezultātā, uzliek saistības un pienākumus zaudējumu atlīdzināšanai (piemēram, cilvēkiem, kuri cietuši terora aktos vai dabas katastrofās).

4.8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja priecājas par pieaugumu, kāds reģistrēts dažos budžeta posteņos, tomēr jāpievērš uzmanība tam, ka procentuāli šai attīstībai ir visai relatīvs raksturs. Tādējādi resursu palielināšanās par 162 %, kā tas ir paredzēts septiņu gadu ciklam 2007-2013, nodaļā “pilsonība, brīvība, drošība un taisnīgums” attiecas tikai uz 2 239 miljoniem eiro. Tajā pašā laikā izdevumi lauksaimniecības vajadzībām samazinās par 3 %, proti, 1 442 miljoniem eiro. Perioda beigās šo divu posteņu izdevumi attiecīgi sastādīs 2 % un 26 % no budžeta.. Attiecībā uz lauksaimniecībai paredzēto līdzekļu daļu, jāņem vērā, ka Eiropas Savienības paplašināšanās un tālākas kopējās tirgus organizācijas reformas veido jaunu, nozīmīgu kopējās lauksaimniecības politikas izaicinājumu.

5.1

Nedz Komisijas ziņojuma tekstā, nedz trešajā ziņojumā par ekonomisko un sociālo kohēziju, nav pievērsta uzmanība jautājumam par vadības veidu, kas, cik var spiest, iespaidos kopienas budžetu, proti, desmit jauno dalībvalstu strādnieku iesaistīšanās pašreizējo piecpadsmit dalībvalstu darba tirgū, un tā pārejas perioda noteikšana šīm jaunajām dalībvalstīm, divu, piecu vai septiņu gadu garumā. Šajā jomā nākas uzdot jautājumu par to, cik lielā mērā darba ierobežojumi, ko šīs piecpadsmit valstis noteikušas desmit jauno dalībvalstu strādniekiem, iespaidos šo valstu ekonomiskās un sociālās attīstības apjomus.

5.2

Vēl viens iespējamās diskusijas jautājums ir korelācija starp Eiropas fondu ieguldījumu un stāvokli, kādā nonākušas desmit jaunās dalībvalstis, sakarā ar pienācīgo saistību uzņemšanos, kurām tās jau ir piekritušas, un šo saistību izvirzīšanu priekšgalā.

5.3

Lai apspriestu dotā perioda ekonomiskās perspektīvas, ir atsevišķi jāpēta iekšējie resursi, no vienas puses, un budžeta izdevumi, no otras puses. Eiropas Komisijas ziņojums ir balstīts uz salīdzinošas shēmas: tā 4. nodaļa ir veltīta jaunajai finanšu struktūrai, ar īpašu uzsvaru uz izdevumiem, turpretim 5. nodaļā izteiktas pārdomas par finansējuma sistēmu.

5.4

Šajā atzinumā uzsvars ir likts uz izdevumu izpēti, ņemot vērā, ka EESK rezervē sev tiesības atgriezties pie nodaļas par iekšējiem resursiem, tiklīdz Eiropas Komisija iesniegs Eiropas Padomei ziņojumu par šo tematu.

5.5

Pašreizējā darba stadijā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par lietderīgu izklāstīt savu viedokli divos sekojošos punktos:

5.5.1

Gluži otrādi, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja raksturo vispārinātā korekcijas mehānisma neierobežotās rezerves, kas tikai piešķirtu likumīgu statusu “taisnīgai atmaksāšanai”. Runa ir par solidaritātes veidu starp mazāk turīgajām un bagātajām valstīm, kas ir nepieņemams. Savā 1998. gada ziņojumā (5), Eiropas Komisija jau tika runājusi par šāda mehānisma iesaistīšanas veicināšanu. No šī ziņojuma izrietēja, ka, gadījumā, ja 1996. gadā vispārinātais korekcijas mehānisms būtu piemērots piecām valstīm (Apvienotajai Karalistei, Dānijai, Nīderlandei, Austrijai, Zviedrijai: 48,7 % no nacionālajiem bruto ieņēmumiem) un, pieņemot, ka tās tiktu izslēgtas no korekcijas finansējuma, viss smagums tiktu sadalīts starp pārējām desmit valstīm, kuras veido 48,9 % no visas Eiropas Savienības iekšzemes kopprodukta! Nesenā valstu ar zemāku dzīves standartu pievienošanās savienībai vēl vairāk palielinātu šo netaisnību.

5.5.2

Jebkurā gadījumā, ja izrādītos, ka vispārinātās korekcijas mehānisms tomēr būtu nepieciešams, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka, labojot šos līdzsvara traucējumus, nevajadzētu ņemt vērā tos izdevumus, kas radušies strukturālo intervenču ietvaros, jo tie nepārprotami ir virzīti uz līdzekļu pārdales mērķi.

5.5.3.

EESK uzskata, ka saistībā ar iespējami ieviešamo vienoto korekcijas mehanismu, budžeta līdzsvars būtu jāaprēķina tikai uz operatīvo izdevumu pamata, kā tas jau tika izteikts 1999. gadā Berlīnē. Tā varētu tikt novērsta nelabvēlīgā ietekme, kas rodas saistībā ar to, ka Savienības pārvaldes izdevumi un izdevumi Kopienas politikas jomām tiek pierēķināti valstij, kurā tie tiek patiešām izlietoti. Bez tam, tas vairāk atbilst “tiešās budžetēšanas” (“direct budgeting”) metodei kurā (a) pārvaldes izdevumi ir sasaistīti ar to radītājām operatīvajām izmaksām un (b) līdzekļi pārvaldes izdevumiem ir izklāstīti pa visām izdevumu kategorijām

5.6

Citiem vārdiem sakot, attiecībā uz jautājumiem par netiešajiem resursiem, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja pieturas pie savas pozīcijas, kas formulēta atsauksmē par Kopienas ceļu nodevu sistēmas (6) vispārēju piemērošanu un starptautisku izmantošanu, pieņemot zināšanai iespējamo Eiropas transporta infrastruktūru fonda dibināšanu, kas tiks uzturēts, pateicoties degvielas cenas paaugstināšanai par vienu santīmu visiem transporta līdzekļiem.

5.7

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja saprot Komisijas vēlēšanos panākt budžeta plānošanas perioda sakritību ar attiecīgo Eiropas institūciju (Parlamenta, Komisijas) mandātu ilgumu.

5.7.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja priecājas par šo finanšu perspektīvu ierakstīšanu konstitūcijā. Tas piešķirs lielāku stabilitāti Eiropas Savienības budžeta ietvaros.

5.7.2

Tomēr Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja nožēlo, ka Eiropas Padome nav spējusi uzturēt Eiropas Konvencijas izvirzīto prasību, saskaņā ar kuru, finanšu perspektīvām bija jābūt pieņemtām pieņemamā termiņā ar kvalificētu vairākumu. Patiesībā Eiropas Padome deva priekšroku vienprātības saglabāšanai, apsverot iespēju pāriet pie kvalificētā vairākuma, ar nosacījumu, ka šis lēmums tiks … vienbalsīgi pieņemts Eiropas Padomē! Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja baidās, ka vienprātības saglabāšana varētu novest Savienību pie smagas konstitucionālas krīzes vai, ka Savienības ambīcijas varētu ievērojami kristies.

5.8

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu padome atbalsta priekšlikumu, ko Eiropas Parlaments iesniegs galvenajai instancei, kas atbild par kopienas budžetu, kura galvenā doma ir tāda, ka šai instancei jāuzņemas pilna atbildība gan par šī budžeta obligātajām, gan neobligātajām sadaļām.

5.9

Turklāt Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata par lietderīgu vērst uzmanību uz to, ka, kaut gan Lisabonas stratēģija met acīmredzamus izaicinājumus un neizbēgami liek uzņemties zināmas iniciatīvas, Eiropas Komisijas ziņojuma tekstā nekur nav atrodami priekšlikumi par pašas Eiropas Komisijas konkrētajiem pasākumiem, kas tai būtu veicami, lai veicinātu ekonomikas attīstību Eiropas Savienībā. Vienīgā praktiskā ideja, kas parādās dokumentā (IV nodaļa, Jaunā finanšu struktūra, C Elastība) ir par īpaša izaugsmes atbalsta fonda radīšanu, bet resursi, kas piešķirti šī fonda dotēšanai, ir novērtēti kā nepietiekami. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja šajā sakarā atgādina, ka Lisabonas stratēģijas īstenošana balstījās uz pieņēmumu par vidējo gada izaugsmes likmi 3 %, kaut gan prognozes nākamajiem gadiem nepārsniedz 2,3 % 27 dalībvalstu Eiropas Savienībā. Turklāt ar tik vāju ekonomisko izaugsmi, kāda Eiropas Savienībā ir kopš 2000. gada, tā nespēs novērst šo “ekonomiskās izaugsmes deficītu”.

5.10

Rezultātā ir jāatzīst, ka lai panāktu attiecīgo summu palielināšanu, ievērojot iepriekšējo pamatu, kas nosaka Lisabonas stratēģijas virzību uz priekšu un veiksmīgu izdošanos, ir jāpieņem zināšanai, ka jāmaina līdzšinējā sistēma attiecībā uz investīcijām izglītībai un zinātniskajiem pētījumiem.

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/39

1.1

Saistībā ar pasākumiem, ko Eiropas Savienība veic attīstības valstu – sevišķi, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu – labā, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja varēja novērot, kā veidojas ES sadarbība attīstības jomā. Tā arvien vairāk ir tendēta uz participatīvo principu, respektīvi, uz nevalstisku darbojošos personu (NDP) piedalīšanos un akceptēšanu, definējot un īstenojot pasākumus. Institūciju un NDP savstarpējā papildināšanās veicina attīstības programmu efektivitāti.

Cotonou nolīgums ir patlaban vienīgais piemērs šādas līdzdalības institucionalizēšanai, jo tajā valdības tiek uzaicinātas plaši iesaistīt nevalstiskas darbojošās personas dažādos nacionālo attīstības stratēģiju īstenošanas etapos.

1.2

Ņemot vērā šo pamatideju, kā arī faktu, ka Komiteja to jau ir paudusi savā atzinumā par Civilās sabiedrības lomu Eiropas attīstības politikā, tai šķiet svarīgi padziļināti aplūkot jautājumu par sieviešu līdzdalību un fundamentālo ieguldījumu Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu attīstības politikas pasākumu definēšanā un īstenošanā Cotonou nolīguma ietvaros. Komiteja vēlas norādīt uz to, cik vērtīgs var būt šis ieguldījums un kā to var plaši izmantot gan Cotonou nolīguma, gan visu citu attīstības politikas pasākumu īstenošanā.

1.3

Bez tam, Komiteja kā Eiropas līmeņa civilās sabiedrības pārstāve jau agrāk ir izcēlusi “... sieviešu kā pirmklasīgu attīstības aktīvistu fundamentālo lomu” un uzsvērusi nepieciešamību “veicināt viņu organizācijas un nodrošināt viņām līdztiesīgu dalību konsultatīvajās un lemjošajās institūcijās” (atzinums par Zaļo grāmatu par Eiropas Savienības un AKK valstu sakariem uz 21. gadsimta sliekšņa – Izaicinājums un izvēles iespējas jaunām partnerattiecībām; ziņojuma sniedzējs: Malosse kungs, EXT 152/1997).

Tomēr par īstenu nevalstisko darbojošos personu kā tādu un, sevišķi, sieviešu organizāciju līdzdalību vēl nebūt nevar runāt.

2.1

Pasaules Bankas jaunākajā ziņojumā (World Development Report 2004) runa ir par globālu tirgu, kas vairs neatbilst ekonomikas, sabiedrības un nodarbinātības prasībām, sevišķi, attiecībā uz to šķēršļu novēršanu, kas joprojām kavē taisnīgu un ilgspējīgu izaugsmi ziemeļu un dienvidu puslodes valstīs. 2002. gadā vidējais ienākums uz vienu cilvēku piecām sestdaļām pasaules iedzīvotāju bija mazāks nekā 1.200 USD, turpretī, atlikušajai sestdaļai pasaules iedzīvotāju, kas mitinās galvenokārt zemeslodes bagātākajās valstīs, caurmēra ienākums gadā bija 26.000 USD.

2.2

Līdz pat šai dienai neviena no starptautiskajām organizācijām (SVF, Pasaules Banka, PTO, SDO, ANO utt.) nevar neierobežoti operēt kā demokrātiska un visā pasaulē funkcionējoša regulatīvā instance, ne arī ierobežot starp valstīm un sociālajiem slāņiem valdošās ekonomiskās attīstības nevienlīdzības.

2.3

Bez tam, jaunattīstības valstis – sevišķi, laikā, kad ekonomiskā attīstība vairumā valstu ir pavājināta – ir spiestas īstenot starptautisko institūciju ieteiktos vai pieprasītos strukturāli ekonomiskos pielāgošanās pasākumus, ko tām ir grūti pavilkt un kas skar galvenokārt nabadzīgāko iedzīvotāju daļu. Strukturālās pārmaiņas bez atbilstošiem sociālās aizsardzības pasākumiem ir novedušas pie nabadzības un nedrošības palielināšanās iedzīvotāju grupās ar viszemāko ienākumu – gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē.

2.4

Turklāt pēdējo gadu laikā ir palielinājušās pretrunas starp regulāro pasaules ekonomiku un vietējo ēnu ekonomiku. Personām ar neregulāra rakstura nodarbinātību nav darba ņēmēju tiesību pat tad, ja tās dod reālu ieguldījumu savas valsts ekonomiskajā izaugsmē.

2.5

Sievietes veido šī fenomena skartā iedzīvotāju segmenta vairākumu un tādēļ visvairāk cieš no šiem apstākļiem. Jaunattīstības valstu sievietēm, kas dzīvo nabadzībā, ne tikai nav pieejamas nekādas preces un pakalpojumi, bet viņas bieži vien arī kļūst par daudz smagāku cilvēktiesību, kā arī sociālo un ekonomisko tiesību pārkāpumu upuriem.

2.6

Tieši sievietes visvairāk cieš no nabadzības, bezdarba un nodarbinātības trūkuma.

2.7

Dažādās ANO speciālo organizāciju un institūciju konferencēs ir izstrādāts liels skaits priekšlikumu par pasākumiem, akcijām un projektiem sieviešu labklājības veicināšanai. Nesen, ANO Tūkstošgades tikšanās laikā tika pieņemti divi pamatdokumenti saistībā ar “Tūkstošgades attīstības mērķiem”. Abu dokumentu tekstos dzimumu līdztiesība un pilnvērtīga sieviešu piedalīšanās lēmumu pieņemšanas procesos, kā arī nepieciešamība pēc slimību profilakses un veselības aizsardzības ierindojās starp svarīgākajām tēmām.

3.1

Saskaņā ar EK Līguma 3. pantu ES visu paredzētu darbību ietvaros, tai skaitā – arī īstenojot sadarbību attīstības jomā – cenšas novērst nevienlīdzību un veicināt vīriešu un sieviešu līdztiesību.

3.2

Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir parakstījušas Ceturtajā Vispasaules sieviešu konferencē, kas notika 1995. gadā Pekinā, pieņēmto deklarāciju un rīcības platformu. Tajā tika pasludināta plaša stratēģija, kas vērsta uz līdztiesību kavējošo šķēršļu novēršanu, un noteikts “mainstreaming” pamatprincips dzimumu vienlīdzības veicināšanai. Kā tiešs rezultāts Pekinā noslēgtajām saistībām un rīcības platformas atbalsts tika pieņemta Direktīva (EC) Nr. 2836/98 par dzimumu perspektīvas ievērošanu, īstenojot sadarbību attīstības jomā.

3.3

Šis tiesiskais instruments, kas bija spēkā līdz 2003. gada decembrim, tika aizstāts ar jaunu direktīvu divus gadus ilgajam laikposmam no 2004. līdz 2006. gadam, kas pastiprina izvirzītos mērķus, respektīvi, “mainstreaming”, papildinot tos ar specifiskiem sieviešu atbalstīšanas pasākumiem dzimumu līdztiesības veicināšanas ietvaros, un apstiprina to svarīgo nozīmi nabadzības apkarošanā. Bez tam, tajā tiek deklarēts atbalsts uz vienlīdzības mērķi vērstām sabiedriskām un privātām akcijām attīstības valstīs.

3.4

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par Dzimumu vienlīdzības veicināšanu ekonomiskās attīstības sadarbībā veido svarīgu atskaites punktu uz attīstību vērstās sadarbības jomā. Kā prioritārs un svarīgs darbības lauks tiek minēta sieviešu iespēja izmantot un ietekmēt resursus un pakalpojumus – sevišķi, izglītības, nodarbinātības un līdzdalības politiskajos lēmumpieņemšanas procesos jomās. Šajā dokumentā tiek akcentēta arī nepieciešamība pēc specifiskas dzimumu un vecumu statistikas, lai varētu izstrādāt un popularizēt jaunas pasākumu īstenošanas, izpētes, efektivitātes analizēšanas u.c. metodes.

4.1

2000. gada 23. jūnijā parakstītais Cotonou Nolīgums ar AKK valstīm ir pagrieziena punkts ES ekonomikas un tirdzniecības politikā. Jo tajā pirmo reizi tiek noteikts, ka nacionālo attīstības stratēģiju izstrādāšanā jāiesaista arī nevalstiskas darbojošās personas (NDP), piešķirot tām svarīgu lomu līdzās valstiskām institūcijām. Nolīgumā NDP ir definētas kā privātais sektors, ekonomiskās un sociālās grupas, ieskaitot arodbiedrības, kā arī civilā sabiedrība visās tās izpausmēs, kas sastopamas atsevišķās valstīs.

4.2

Nolīgums paredz, ka nevalstiskās darbojošās personas tiek informētas un uzklausītas sakarā ar sadarbības politiku un stratēģijām, sadarbības prioritātēm tās tieši skarošajā jomā un politisko dialogu, tām ir pieejami lokālo attīstības procesu veicināšanai paredzētie līdzekļi un tās ir jāiesaista stratēģijās un programmās, kas tiek īstenotas tās interešu jomās un sektoros. Bez tam, tām ir jāsaņem atbalsts un palīdzība savu kapacitāšu radīšanā. Tādējādi tiks palielināta to kompetence, sevišķi, saistībā ar konsultatīvo, apmaiņas un dialoga procedūru organizēšanu, pārstāvību tajās un realizēšanu, lai veicinātu stratēģisko vienotību.

4.3

Bez tam, Nolīgums atbilstoši spēkā esošajai Kopienas politikai izvirza priekšplānā saistību starp politiku, tirdzniecību un attīstību. Tādējādi arī partnerattiecību pamatā ir pieci sekojoši pīlāri: visaptveroša politiskā dimensija, līdzdalības principa veicināšana, nabadzības apkarošanas mērķis, jauna ekonomiskās un tirdzniecības politikas sadarbības ietvara izveidošana un finansiālās sadarbības reforma.

4.4

Papildus tam, attīstības stratēģijās ir sistemātiski jāņem vērā arī vīriešu un sieviešu līdztiesība, kas ir viens no trim Nolīguma būtiskākajiem jautājumiem (8. un 31. pants).

4.5

Šādā kontekstā Cotonou Nolīgums institucionalizē Komitejas kā priviliģētas AKK valstu ekonomisko un sociālo interešu grupu kontaktpersonas lomu. Tās nepārprotamais uzdevums ir civilās sabiedrības organizāciju konsultēšana.

5.1

Ņemot vērā Savienības vadlīnijas sakarā ar līdzdalību un dzimumu perspektīvu un svarīgumu, kādu šis Nolīgums piešķir Komitejai, sieviešu īpašā loma un līdzdalība civilajā dialogā Cotonou Nolīgumu ietvaros ir jāizgaismo detalizētāk.

5.2

Pats par sevi saprotams, ka Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu sievietes nevar uzlūkot kā vienu, homogenu grupu, jo viņas dzīvo ļoti daudzās, dažādos reģionos izvietotās valstīs. Šeit runa ir par fundamentālām atšķirībām reliģijas, kultūras, ekonomiskā un sociālā statusa, ienākuma līmeņa ziņā un izcelsmi no laucinieciskas vai pilsētnieciskas vides. Tomēr ir jāmeklē ceļi, pa kādiem šīs sievietes iesaistīt Cotonou Nolīgumā noteiktajos līdzdalības procesos – kaut arī šeit ir grūti izvairīties no vispārinājumiem.

5.3

Pirmās grūtības rada fakts, ka “Vadlīnijās par pamatprincipiem un labo praksi, kā iesaistīt nevalstiskas darbojošās personas” konsultācijās un dialogos par attīstības tēmu, dzimumu aspekti ir pieminēti tikai garāmejot. Arī “Pirmajā Cotonou nolīguma noteikumu izvērtējumā saistībā ar nevalstiski darbojošos personu līdzdalību plānošanas procesos” (23.01.2004) vēl trūkst kvantitatīvu un kvalitatīvu datu par sieviešu līdzdalību.

5.4

Vadoties no izteikumiem dažādos forumos un reģionālajos semināros, šķiet, ka apvienību, NVO un sieviešu organizāciju līdzdalība nacionālo stratēģiju izstrādē līdz šim ir bijusi vairumā gadījumu visai trūcīga.

5.5

Acīmredzot starp Nolīguma nodomu apliecinājumiem un deklarācijām un to faktisko īstenošanu paveras liels bezdibenis. Arī sieviešu līdzdalības veicināšanas akcijas un pasākumi drīzāk gan ir vērtējami kā nabadzīgi.

5.6

Dabiski, ka jomā, kur jau tā ir grūti nodibināt un strukturēt dialogu ar civilo sabiedrību kā tādu, vēl grūtāk ir palielināt sievietēm iedalīto telpu. Bez tam Nolīguma noteikumu īstenošana saistībā ar sieviešu līdzdalību, ir process, kas ir tikai savā sākumā, un kurā galvenā loma ir gan Komisijai, kuras loma, pēc mūsu domām, var būt noteicošā, gan arī valdībām un pašām nevalstiski darbojošajām personām, kuru iespējas, kompetence un organizācijas līmeņi ir ļoti atšķirīgi.

5.7

Šķēršļi, kas kopumā kavē līdzdalības principa īstenošanu, ir daudzveidīgi, un tiem piemīt dažāds raksturs. Cita starpā kādā agrākā atzinumā (1) ir norādīts uz sekojošiem punktiem:

5.8

Sieviešu līdzdalības ziņā šos šķēršļus vēl pastiprina objektīvi apstākļi, ko, no vienas puses, rada sociāli ekonomiskie, kultūras un reliģijas faktori un, no otras puses, pastiprina tas, ka daudzas valdības ir tikai ļoti maz pazīstamas ar pamattiesībām kā tādām un, īpaši, sieviešu tiesībām.

5.9

Ņemot vērā šo aspektu, Cotonou Nolīgums atsaucas uz cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskas valsts pamatprincipu kā svarīgu partnerattiecību elementu ievērošanu un paredz, ka nopietnu pārkāpumu gadījumā jāveic atbilstoši pasākumi un jāpaziņo par tiem līguma partnerim. Tomēr varētu vēlēties – un Komiteja to jau ir norādījusi savā agrākā atzinumā (Partnerattiecību nolīgums AKK-ES, 521/2002; Ziņojuma sniedzējs Baeza San Juan) – lai šo pamatprincipu ievērošanas ziņā tiktu noteikti precīzāki kritēriji.

6.1

Pamatā ir jautājums par sieviešu civilās sabiedrības līdzdalību ciešā saistībā ar sievietes lomu lēmumpieņemšanas procesos un kopējā attīstības procesā. No tā būtu atvasināms plašs pārdomu apvārsnis.

6.2

Sievietes ne tikai var dot svarīgu ieguldījumu attīstības procesā, bet viņām būtu arī jāgūst labums no attīstības radītajām priekšrocībām un iespējām.

6.3

Jo jaunattīstības valstīs un, sevišķi, Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīs sievietes veido vāju sabiedrības posmu un vēl spēcīgāk cieš no nabadzības un aptrūkuma tieši tāpēc, ka viņām ir liegta pietiekama pieeja resursiem un to kontrolei, kas savukārt dotu iespēju uzlabot savus dzīves apstākļus un veicināt savas valsts ekonomisko attiecību.

6.4

Tas apliecina to, ka pieeja resursiem un to kontrolei ir obligāts priekšnoteikums nabadzības apkarošanai un ilgspējīgu nākotnes attīstības procesu iedarbināšanai.

Bez tam, sieviešu piedalīšanās ekonomiskajā dzīvē vairumā gadījumā notiek ēnu ekonomikas ietvaros, kura savukārt vistiešākā veidā un visvairāk cieš no makroekonomiskajiem strukturālajiem pasākumiem.

6.5

Neskatoties uz Tūkstošgades attīstības mērķiem, ko Savienība atbalstīja ar apņemšanos līdz 2015. gadam uz pusi samazināt nabadzību, pastāv risks, ka abu pušu sarunu dalībnieki rūpējas tikai par politiskiem un makroekonomiskiem efektiem un tādējādi atstāj izrunāto mērķu iespaidotos plašākos mērķus ārpus uzmanības loka. Iniciatīvām, ko Eiropas Komisija izmanto, lai izveidotu kontroles instrumentu kopumu šādu vienošanos efekta novērtēšanai, nepieciešams atbalsts.

6.6

No Apvienoto Nāciju, FAO un citu starptautisku organizāciju izvirzītajām problēmu grupām, nepretendējot uz pilnīgumu, var izfiltrēt sekojošas prioritārās darbības jomas:

7.1

Šis izklāsts parāda, ka izvirzītie mērķi un veicamie pasākumi sieviešu atbalstīšanas jomā ir jādefinē nepārprotamāk un apņēmīgāk, ja Eiropas Savienība patiešām vēlas pozitīvi ietekmēt sieviešu un nabadzīgo ļaužu dzīves apstākļus. Pirmkārt, obligāti ir jāvelta lielāka uzmanība tādai pielāgošanās politikai, kuras sekas ir nākušas par sliktu sievietēm un vājākajām iedzīvotāju grupām kopumā. Priekšrocības, kas ir paredzētas arī šīm sociālajām grupām, ir jāpadara acīmredzamas.

7.2

Šai sakarībā, pēc Komitejas domām, izvērtējot ES tirdzniecības nolīgumus ar trešajām valstīm, ir sevišķi, ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm, ir jāveic specifiska izpēte, lai noskaidrotu, kāda ir to ietekme uz nabadzīgākajām iedzīvotāju grupām un dzimumu līdztiesības jautājumiem.

7.3

Tādu apvienību un NVO stiprināšanai paredzētajiem līdzekļiem, kas iestājas par dzimumu līdztiesību un sieviešu “empowerment”, ir fundamentāla nozīme visaptverošā ekonomisko, sociālo un politisko priekšnoteikumu uzlabošanā jaunattīstības valstīs un sociālā progresa un ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes konsolidēšanā.

7.4

Tātad, ņemot vērā augstākminēto, runa ir ne tikai par plašas sieviešu civilās sabiedrības iesaistīšanas veicināšanu, bet par galveno priekšnoteikumu nodrošināšanu viņu faktiskai līdzdalībai, valorizācijai un atbalstīšanai, lai viņas varētu piedalīties savu valstu attīstībā tikpat lielā mērā kā vīrieši. Sieviešu lomas stiprināšana līdzdalības procesā ir nozīmīgs faktors lēmumpieņemšanas kompetences iegūšanai.

7.5

Svarīgākais priekšnoteikums jebkurā gadījumā ir tas, lai sievietēm tiktu nodrošināta līdztiesīga pieeja izglītībai un pilnveidei. Šajā sakarā būtu jāveicina visas programmas un projekti, kuri seko šim mērķim, no pirmās alfabetizācijas līdz sieviešu apvienību informatizācijai un savienošanai, lai stiprinātu un nodrošinātu sieviešu līdzdalību un to lomas palielināšanu nacionālajā attīstībā.

7.6

Komisijas iekustinātā decentralizācijas procesa ietvaros īpaša nozīme ir “Vadlīnijās par pamatprincipiem un labāko praksi, kā iesaistīt nevalstiskas darbojošās personas” (24.02.2002) uzskaitītajām delegācijām. Tām ir piešķirta liela izvēles brīvība attiecībā uz piemērotākajiem līdzekļiem, un to pienākums ir nodrošināt maksimālu nevalstisko darbojošos personu iesaistīšanu. Vadlīnijās gan nav atrodami izvērsti ieteikumi par sieviešu organizāciju līdzdalību un lomu, taču delegācijas, pēc Komitejas domām, var spēlēt būtisku lomu sieviešu apvienību apzināšanā un iesaistīšanā civilajā dialogā, izplatībā un sieviešu potenciāla veicināšanas stratēģijas formulēšanā.

Delegācijām “Gender mainstreaming” veicināšanas procesā ir jāuzliek īpaša atbildība, un vismaz vienam Komisijas pārstāvim attiecīgajās pārstāvniecībās būtu jāabsolvē īpaši papildus apmācība līdztiesības jautājumos.

7.7

Tādēļ īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai tiktu iegūts skaidrs priekšstats par eksistējošo sieviešu organizāciju mērogiem un veidiem, jo šai sakarā bieži pietrūkst atbilstošas informācijas.

Komiteja var palīdzēt tādu Eiropas apvienību un organizāciju meklēšanā, kas iestājas par AKK valstu sieviešu atbalstīšanu un līdzdalību.

7.8

Atsevišķu valstu stratēģiskajos dokumentos būtu nepārprotami jāparedz gan sieviešu līdzdalība to redakcijā, gan pasākumi un aktivitātes, kas stiprina sieviešu apvienības. Komiteja uzskata, ka Komisija šeit var izmantot savu ietekmi.

Komiteja uzaicina Komisiju ierīkot īpašu budžeta līniju, kas paredzēta Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu civilās sabiedrības sieviešu organizācijām.

7.9

Ņemot vērā nevalstisku darbojošos personu atbalstīšanas kritērijus, kā arī finansu līdzekļu pieejamību, vajadzētu izveidot priviliģētus komunikācijas kanālus sieviešu organizācijām.

7.10

Cotonou Nolīguma ietvaros izveidotie izglītības piedāvājumi, kas vērsti uz sieviešu organizāciju un apvienību darbības veicināšanu lokālā līmenī, var izrādīties par lietderīgiem instrumentiem šī Nolīguma īstenošanai.

7.11

Komiteja šai ziņā atbalstīs semināru organizēšanu, lai noskaidrotu un padziļināti izpētītu jautājumus, kas saistīti ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu sieviešu statusu un līdzdalību.

7.12

Komiteja pievērš uzmanību sabalansētai sieviešu delegāciju līdzdalībai tās organizētajos semināros un tikšanās pasākumos ar sievietēm un apvienībām no Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstīm un trešajām valstīm kopumā.

7.13

Komiteja apņemas 2005. gada pirmajā pusē noorganizēt konferenci ar Āfrikas, Karību un Klusā okeāna valstu sieviešu un civilās sabiedrības organizāciju piedalīšanos, izvirzot sekojošus mērķus: pastiprināta sieviešu līdzdalība lēmumu pieņemšanas procesos, šķēršļu noskaidrošana, kā arī stratēģiskā koncepcija, kas balstīta uz attīstības procesos iesaistīto sieviešu nostāju.

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/44

1.1

Ņemot vērā demogrāfiskās izmaiņas, kā arī iespējas un riskus, kas saistīti ar Eiropā arvien pieaugošā gados veco cilvēku skaita dzīves kvalitāti, Komiteja ierosina:

—

ekonomikas un finanšu politika (4.1)

—

darba un nodarbinātības jautājumi (4.2)

—

vecu cilvēku ikdienas dzīves realitāte (4.3)

—

sociālo telpu veidojošā vide (4.4)

—

izglītošanās visa mūža garumā (4.5)

—

veselības uzturēšana un aprūpe (4.6)

—

jaunās tehnoloģijas (4.7)

—

esošo zināšanu fondu sagatavošana, sasaistīšana un papildināšana (4.8).

—

atklātās koordinācijas metodes pielietošana, lai noteiktu vienotu pieeju un indikatoru klasifikāciju vecāku cilvēku dzīves kvalitātei Eiropas valstīs, lai veicinātu pieredzes apmaiņu, salīdzinājumu izdarīšanu Eiropas ietvaros, savstarpēju mācīšanos un dialogu starp civilās sabiedrības organizāciju pārstāvjiem un kompetentajām Komisijas direkcijām un vienotos par kopīgu vērtību izpratni saistībā ar sabiedrības novecošanu;

—

kopīgas novērošanas institūcijas (European Observatory) izveidošana, ar mērķi radīt Eiropas Novecošanās jautājumu Aģentūru, un datu bāzes izveidošana, lai iegūtu, apkopotu un nodotu tālāk zināšanas par “atklātās koordinācijas metodes” uzlabošanu un izdarītu praksē un politikā izmantojamus secinājumus;

—

izveidot EESK kategoriju “Novecojoša sabiedrība”;

—

studijas un konferences, kas paplašinātu zināšanas par demogrāfiskajām izmaiņām un nepieciešamību pēc profilaktiskiem un papildinošiem pasākumiem, paaugstinātu apziņas līmeni, pēc iespējas plaši popularizētu pētījumu rezultātus un veicinātu apmaiņu “veco” un “jauno” dalībvalstu starpā.

—

ja nepieciešams, uzlabošanai;

—

Eiropas attīstības un konkurētspējas uzlabošanai, saistībā ar potenciāliem, ko dod demogrāfiskās izmaiņas.

2.1

Iedzīvotāju struktūras demogrāfiskās izmaiņas vienlaikus ir viena no lielākajām vēsturiskajām veiksmēm un aktuāls mūslaiku izaicinājums. Vēl nekad veselas paaudzes tik pamatoti kā šodien nav varējušas cerēt un sagaidīt, ka piedzīvos daudzus gadus ilgu dzīves etapu “vecumdienas”. Līdz ar šo jauno dzīves etapu rodas ne tikai daudzveidīgas pozitīvas attīstības iespējas, bet arī pavisam jauni individuāli un sabiedriski uzdevumi. Lielākajā daļā Eiropas valstu daudziem gados vecu cilvēkiem ir pietiekams ienākums un nepieciešamās fiziskās un kognitīvās spējas, lai patstāvīgi un ar gandarījumu organizētu dzīvi iegūtajos gados. No tā rodas jaunas iespējas ekonomiskajai un sociālajai attīstībai Taču, vecumam palielinoties, samazinās fiziskās, sensoriskās un kognitīvās spējas un līdz ar to rodas funkcionālu ierobežojumu risks. Līdzās tam sabiedrībā pastāv grupas, kuru rīcībā nav pietiekamu materiālo, sociālo un personīgo resursu, lai nodrošinātu cienīgas vecumdienas. Pēdējais īpaši attiecas uz lielo sieviešu skaitu, kas dzīvo vienas pašas. Arī dažādu Eiropas valstu starpā šai ziņā pastāv lielas atšķirības. Bez tam, sakarā ar vecumu struktūras nobīdīšanos visās valstīs ir nepieciešama rīcībā esošo līdzekļu pārdalīšana un atbilstoša veselības aizsardzības un sociālās apdrošināšanas sistēmas pielāgošana. Iedzīvotāju novecošana – kaut arī ar nelielām atšķirībām norises laika ziņā – skar visas Eiropas Savienības valstis. Savā ziņojumā par Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas darbību 2000. līdz 2002. gadā (69. lappusē) tās prezidents raksta:

2.2

“Komiteja tālāk norādīja uz prognozēto sabiedrības attīstību, kas izraisa bažas un galvenokārt ietekmē nodarbinātību, veselību un pensijas.”

2.3

Minētā attīstība veido izejas punktu šim iniciatīvas atzinumam par izpētes nepieciešamību jomā “Demogrāfiskās izmaiņas – dzīves kvalitāte vecumdienās un vajadzīgās tehnoloģijas”, ar kuru tiek ierosināts iekļaut 7. Pētniecības pamatprogrammā vadlīnijas rīcībai sakarā ar šo tematiku. Tas ietver divus nodalītus, taču savstarpēji cieši savijušos aspektus: pirmkārt, demogrāfiskās izmaiņas kā tādas, ko izraisa dzimstības samazināšanās un ar to saistītā ģimeņu struktūra, no vienas puses, un pieaugošās iedzīvotāju cerības un gaidas saistībā ar dzīvi, no otras puses. Otrkārt, novecošana un vecums kā patstāvīgs dzīves etaps ar augstu sociālo, kultūras, organizatorisko, tehnoloģisko un ekonomisko inovāciju potenciālu, bet vienlaikus – arī riskiem. Abiem aspektiem nepieciešama izpēte gan saistībā ar ietekmi uz visu sabiedrību un nepieciešamību pēc atbilstošas politiskas rīcības (makrolīmenis), gan saistībā ar sekām un nepieciešamību pēc atbilstošas rīcības, lai nodrošinātu gados vecāko pilsoņu dzīves kvalitāti, vienmēr ņemot vērā atšķirīgu dzimumu specifisko dzīves situāciju (mikrolīmenis).

3.1

Sakarā ar to, ka demogrāfiskās izmaiņas un ar tām saistītā iedzīvotāju un sociālās struktūras mainīšanās ir vēsturiski vēl nebijusi parādība, saasinās nepieciešamība pēc zināšanām, lai varētu novērtēt sekas, ko tas izraisa sabiedrības attīstībā, un radīt pamatotu lēmumu pieņemšanas bāzi savlaicīgai politiskai plānošanai un rīcībai gan Eiropas, gan nacionālā līmenī. Arī Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumi un Komisijas ziņojumi par nodarbinātības politiku (1), sociālo integrāciju (2), veselības aprūpi, mācībām bez vecuma ierobežojuma (3) utt. norāda, ka jārīkojas šajā virzienā.

3.2

Vienlaikus, šāda zināšanu bāze veido priekšnoteikumus sociālām, kultūras, organizatoriskām, tehnoloģiskām un ekonomiskām inovācijām, kas, pirmkārt, varētu veicināt vecu cilvēku dzīves kvalitātes saglabāšanu, otrkārt, mazināt veselības aizsardzības un sociālo sistēmu noslogotību. It sevišķi, strauji pieaugošais ļoti vecu cilvēku skaits un – daļēji arī tā izraisītā – vairāku senjoru paaudžu vienlaicīgā eksistence prasa arī pavisam jauna veida profesiju un pakalpojumu ieviešanu.

3.3

Projekti, kas tika veicināti 5. Pētniecības pamatprogrammas akcijas “Iedzīvotāju novecošana” (Key Action 6) tematiskās apakšprogrammas “Dzīves kvalitāte un dzīvo resursu menedžments” ietvaros, sakarā ar šo tēmu loku jau sniedza virkni svarīgu, bet atsevišķu rezultātu. Pētniecības ģenerāldirekcija nesen ir publicējusi termiņa vidus izvērtējumu par iegūtajām atziņām un pieredzi no starpdisciplinārās Key Action. Tāpat, ieguldījumu gados vecu cilvēku un invalīdu dzīves kvalitātes uzlabošanā var dot arī telemātikas programmas projektu rezultāti. Tomēr 90. gadu beigās telemātikas programmā noteiktais pamatprincips kopumā gan vēl nav realizējies.

3.4

6. Pētniecības pamatprogrammā iedzīvotāju novecošanas un tās individuālo un sociālo seku izpētes veicināšana tiek turpināta tikai dažās pakārtotās jomās pie galvenajiem punktiem “Life Sciences, genomics and biotechnology for health” (prioritāte 1), “Information society technologies” (prioritāte 2), “Citizens and governance in a knowledge-based society” (prioritāte 7) un “FTE politikas atbalstīšanai un plānošanai nākotnē nepieciešamas zinātnes un tehnoloģiju priekšplānā” (prioritāte 8), kā arī “ERA-Net”.

3.4.1

No poltiskā viedokļa nozīmīgas atziņas ir sagaidāmas galvenokārt no demogrāfisko prognožu un veselības aizsardzības izmaksu un izdevumu projektiem, kas novecošanas aspektā patlaban tiek īstenoti 8. prioritātes ietvaros. Īpašs stratēģisks mērķis, kas noteikts Informācijas sabiedrības un tehnoloģiju programmā, ir gados vecu cilvēku un invalīdu integrācijas veicināšana informācijas sabiedrībā. Arī šajā jomā jau eksistē virkne lietderīgu rezultātu un daudzsološu projektu ar lielu konsorciju un rūpniecības sektora piedalīšanos. Neskatoties uz to, būs nepieciešams pielikt lielas pūles, lai novērstu joprojām pastāvošās nepilnības. Tomēr diemžēl “Iedzīvotāju novecošana” kā atsevišķs smaguma punkts starp tematiskajām prioritātēm vairs neparādās.

3.5

Ir sagaidāms, ka 5. un 6. Pētniecības pamatprogrammā atbalstītie medicīniskas un bioloģiskas ievirzes projekti izraisīs ievērojamu zinātnisko progresu saistībā ar psiholoģiskajiem un bioloģiskajiem novecošanas procesiem, slimību apkarošanas un veselības saglabāšanas veicināšanu.

3.6

Šajā jomā iegūto atziņu svarīgumu nekādā ziņā nevar apšaubīt. Taču tās nepalīdz ne atrisināt problēmas, ar kurām saskaras gados veci cilvēki, ne sagaidāmos sabiedrības uzdevumus, kas tuvā nākotnē Eiropas sabiedrībai kā vienotam veselumam tiks izvirzīti sakarā ar pieaugošo gados veco cilvēku skaitu un, īpaši, ļoti veco cilvēku skaitu. Relatīvi zemais dzimstības līmenis ir izraisījis to, ka gados jaunu (līdz 20 gadiem) cilvēku īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā laikā no 1960. līdz 2001. gadam ir samazinājies no 32 % līdz 23 %, bet gados vecu cilvēku (virs 60 gadiem) īpatsvars tajā pašā laikposmā attiecīgi ir palielinājies no 16 % līdz 22 %. Vecuma kvocients, respektīvi, procentu likme attiecībā pret iedzīvotāju skaitu vecumā no 20 līdz 60 gadiem, šajā laikā ir pieaudzis no 29,5 % līdz 38,9 %. Turpmākajos gados vecu cilvēku īpatsvars, sakarā ar dzimstības deficītu pēdējos trijos gadu desmitos, turpinās palielināties un 2020. gadā sasniegs 27 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Tas nozīmē, ka minētajā gadā vairāk kā ceturtā daļa Eiropas pilsoņu būs 60 gadus veci un vecāki (4). Tā ietvaros īpaši ievērojams būs ļoti veco cilvēku skaita pieaugums (skat. arī 4.5.1. punktu). Ņemot vērā iedzīvotāju novecošanas plašo diapazonu un patlaban vēl neparedzamās sekas, ko tā radīs dažādās sociālās jomās, izpētes perspektīva ir ievērojami jāpaplašina. Sakarā ar to, ka pati novecošana kā tāda nav tikai bioloģisks process, bet gan daudzšķautņainas, gadiem ilgas norises, arī vecuma un novecošanas izpētei jābalstās uz dažādu disciplīnu apvienojumu un mijiedarbību. Izpētes mērķis nevar būt tikai veselības uzlabošana, lai pagarinātu mūžu. Daudz lielāka uzmanība ir jāpievērš tam, lai ar pētījumu starpniecību veicinātu cilvēku dzīves kvalitāti mūža pagarināšanās rezultātā iegūtajos gados.

3.7

Tāpēc 7. Pētniecības pamatprogrammā jāietver vadlīnijas atbildei uz demogrāfisko izmaiņu radīto izaicinājumu, lai papildinātu līdzšinējo medicīniski bioloģiskā rakstura izpēti ar perspektīvu, kas ir orientēta uz sociālajām un uzvedības, kultūras, sociāli ekonomiskajām zinātnēm un uz profilaktiskiem pasākumiem dzīves gājumā. Šādā kopējā izpētes pamatprincipā jābūt ietvertiem gan pamata pētniecības pasākumiem, gan uz praktisko pielietojumu orientētai izpētei un attīstībai. (5) Bez tam, reprezentablākajās Eiropas organizācijās jāiesaista gados vecāki cilvēki, kā tas tiek rekomendēts 2. Vispasaules senjoru plānā, kas pieņemts Otrajā vispasaules vecuma jautājumu izskatīšanas sanāksmē, 2002. gada aprīlī Madridē, un UNECE sakarā ar Ministru konferenci Berlīnē, 2002. gada septembrī nospraustajā stratēģijā. Ņemot vērā ilgstošos un sarežģītos politisku lēmumu pieņemšanas procesus, šādas izpētes veicināšana ir nepieciešama ārkārtīgi steidzami. Turpmākajā daļā šī nepieciešamība pēc pētījumiem dažās jomās tiks izklāstīta sīkāk.

4.1.1

Pirmais centrālais aspekts, kas 6. Pētniecības pamatprogrammā ir ietverts pārāk saīsināti, ir sociāli ekonomiskā perspektīva demogrāfisko izmaiņu ietekmē, kas saskaņā ar Ekonomikas un finanšu ģenerāldirekcijas pētījumiem var būt ļoti nozīmīga. Tādēļ ir nepieciešama pieklājīga zināšanu bāze, kas ļautu datus par ienākumu un nodarbinātību sasaistīt ar datiem par veselību un sociālo uzvedību. Lai būtu iespējams izstrādāt pamatotas prognozes, nepārtraukti un par ilgiem laikposmiem jāapkopo statistikas dati (labi piemēri šeit ir English Longitudinal Study of Ageing [ELSA] par veselības jautājumiem un ASV Health and Retirement Survey [HRS]). No tā izriet sekojoši pētāmie jautājumi:

4.2.1

Ņemot vērā iedzīvotāju vecuma struktūras nobīdīšanos un tās izraisīto nepieciešamību pārdalīt nepietiekamos resursus, kurus nav iespējams palielināt atbilstošā proporcijā, nākotnē gan uzņēmumi, gan sociālās apdrošināšanas sistēmas pašas būs orientētas uz to, lai izmantotu gados vecu cilvēku darbaspēku un zināšanas ilgāk, nekā tas ir patlaban. (6) Ir zināms, ka vecāki cilvēki, kopumā ņemot, nav mazāk produktīvi par jaunajiem, taču dažas kompetences mazinās, turpretī citas tajā pašā laikā palielinās. No tā izriet sekojoši pētāmie jautājumi:

Bez tam, pieaugošais gados vecu cilvēku īpatsvars kopējā iedzīvotāju skaitā rada nepieciešamību paplašināt esošos, kā arī radīt jaunus profesionālos sektorus. Taču pietrūkst informācijas par to kādās jomās profesionālo iespēju paplašināšana ir vajadzīga īpaši steidzami, lai tās atbilstu gados veco cilvēku prasībām un vajadzībām; kādās jomās ir vajadzīgi jauni darbības sektori, kas nodrošinātu papildus nodarbinātības iespējas.

Šīs attīstības tendences būtu jāanalizē

4.3.1

Novecošana nav process, kas skar tikai bioloģisko jomu, bet arī un jo sevišķi – sociālo. Šie sociālie pamatnosacījumi dažādās Eiropas valstīs un attiecībās starp tām izskatās pavisam atšķirīgi. Pirmkārt, tas skar vēsturiski attīstījušos politisko un sociālo sistēmu makrolīmenī un, otrkārt, individuālās biogrāfijas un resursus mikrolīmenī. Tikpat lielas ir arī atšķirības starp novecošanas un vecuma nosacījumiem dažādās iedzīvotāju grupās. Šīs atšķirības – vienalga, vai tās skar dažādos priekšnoteikumus sievietēm un vīriešiem, biogrāfisko un/vai profesionālo pieredzi, materiālo apstākļus utt. – jāņem vērā, pētot gados vecu cilvēku dzīves realitāti.

4.3.2

Eiropas valstu vidū pastāv lielas atšķirības klimata, topogrāfijas, iedzīvotāju blīvuma ziņā, starp valsts normatīviem labklājības jomā un daudzos citos aspektos, kas iespaido patstāvīgas dzīves veidošanas iespējas un aktīvu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē. Dažās valstīs pastāv minimālās pensijas, kas nodrošina gados vecajiem cilvēkiem apmierinošam dzīves standartam pietiekošu finansiālo bāzi, bet citās pensija nenosedz pat pamata vajadzības. Starp atsevišķām valstīm un to iekšienē kā arī pašā lielajā gados veco iedzīvotāju grupā kā tādā pastāv lielas atšķirības.

4.3.3

Patstāvība, pašnoteikšanās un sociālā integrācija ir svarīgi individuālie un sociālie mērķi. Šo mērķu īstenošanu lielā un, it sevišķi, ļoti lielā vecumā apdraud vairāki faktori. Pirmkārt, vecumam palielinoties, pieaug veselības traucējumu risks. Nelabvēlīgi ekoloģiskie apstākļi un nepietiekami ekonomiskie resursi šajā gadījumā vēl vairāk apgrūtina patstāvības un sociālās aktivitātes saglabāšanu. Tāds pats barjeras efekts var būt sabiedrības normām un priekšstatiem, piemēram, diskriminējošiem vecuma attēlojumiem, kas var novest pie izslēgšanas no svarīgām sabiedriskām jomām. Taču negatīvos priekšstatus par vecumu atspēko tas, ka vairākums gados veco cilvēku daudzus gadus ilgi spēj dzīvot patstāvīgi un paši par sevi atbildēt. Turklāt, viņi dod svarīgu ieguldījumu ģimenē un sabiedrībā, sniedzot starppaaudžu (sociālo un finansiālo) atbalstu un pildot goda amatu pienākumus politiskās, arodbiedrības un reliģiskās institūcijās.

4.3.4

Arī nelabvēlīgu ārējo faktoru un veselības radīto ierobežojumu apstākļos gados vecajiem cilvēkiem piemīt ievērojamas psiholoģiskās spējas, lai pārvarētu šādas grūtības. Taču, kad problēmas uzkrājas, šis iekšējais līdzsvars tiek apdraudēts.

4.3.5

Vairākums cilvēku, kļūstot vecāki, var nodzīvot apmēram 20 līdz 30 gadus ilgstošo dzīves etapu “vecumdienas” salīdzinoši veselīgi un interesanti. Taču sakarā ar to, ka šī fāze ir vēsturiski jauna parādība, pastāv tikai daži tās veidošanas piemēri. Ārpus jomām, kurās patlaban darbojas gados vecāki cilvēki un dod svarīgu sabiedrisko, sociālo un ekonomisko ieguldījumu – cita starpā ar apmaksātu un/vai goda amatu pienākumu pildīšanu politiskās, arodbiedrību un reliģiskās organizācijās, jaunāko atbalstīšanā, izglītošanā un audzināšanā utt. drošu un Eiropas mērogā salīdzināmu skaitļu tikpat kā nav.

4.3.6

Sabiedrības novecošana lielā mērā tiek apspriesta tikai kā problēma, apgrūtinājums un sociālo un veselības aizsardzības izmaksu pieauguma cēlonis. Taču tam pretī stāv arī pozitīvi aspekti, par kuriem tikpat kā neviens neiedomājas un par kuriem ir ļoti maz informācijas. Šeit, piemēram, jāmin tas, ka gados veci cilvēki vairs nenoslogo darba tirgu, taču kā patērētāji joprojām dod savu ieguldījumu ekonomiskajā attīstībā.

4.3.7

Sakarā ar aktuālajām diskusijām par veselības aizsardzības, pensiju finansējuma un – dažās valstīs – eitanāzijas problēmām daudzi vecie cilvēki patlaban jūtas drīzāk kā apgrūtinājums, nevis kā atbilstoši novērtēti sabiedrības locekļi.

4.4.1

Sociālā vide, kurā dzīvo vecie cilvēki, tuvākajos gados dramatiski mainīsies: sakarā ar zemo dzimstības līmeni, vēlo ģimenes dibināšanu un lielo šķiršanos īpatsvaru tradicionālais ģimenisko attiecību tīkls sarūk. Tai pašā laikā, sakarā ar pieaugošajām dzīves iespējām, arvien biežāk vienlaikus varēs dzīvot līdz pat piecām vienas ģimenes paaudzēm (“pupu kārts tipa ģimenes”).

4.4.2

No laika budžeta un mobilitātes pētījumiem ir zināms, ka, vecumam pieaugot, arvien lielāka laika daļa tiek pavadīta mājās un ārpusmājas aktivitātes atbilstoši samazinās.

4.4.3

Nepieciešamība grūtību palielināšanās gadījumā pārcelties uz pansionātu vairumam vecu cilvēku šķiet ļauns murgs.

4.4.4

Tehniskās iekārtas, sistēmas un pakalpojumi vecumdienās var kļūt par lielu palīdzību ikdienas problēmu pārvarēšanā. Diemžēl bieži vien tie nav pieskaņoti gados veco cilvēku vajadzībām. Taču iekārtas būtu jāveido pēc principa “Design for All”, un tām būtu jābūt elastīgi pielāgojamām dažādām lietotāju grupām. Tas nozīmē, ka ir obligāti nepieciešama turpmāko lietotāju iesaistīšana attīstības procesā, lai paaugstinātu produktu un pakalpojumu kvalitāti. Šeit Komiteja ieteiktu reprezentablāko Eiropas senjoru organizāciju kā arī pašu gados vecāko cilvēku konsultācijas un aktīvu iesaistīšanos, lai nodrošinātu konstantu apmaiņu (sociālo auditu), kas palīdzētu ņemt vērā gados veco cilvēku reālās vajadzības.

Bez tam, nepieciešams precīzāk izpētīt, kādi tehniskie palīglīdzekļi faktiski tiek izmantoti un kādi pamatnosacījumi ir jāizpilda, lai tie palīdzētu uzlabot veco cilvēku dzīves kvalitāti:

4.4.5

Kā zināms, fiziska, sociāla un kulturāla nodarbinātība palīdz vecumdienās nodrošināt veselību un apmierinātību. Taču nereti pieeju attiecīgām ierīcībām kavē dabīgās un/vai mākslīgās vides šķēršļi vai transporta līdzekļu trūkums. Šīs problēmas ir plaši pazīstamas, (7) taču daudzkārt pietrūkst to risinājuma.

4.4.6

Bieži vien arī individuāli nepietiekamie sociālie un finansiālie līdzekļi un/vai fiziskas vai sensoriskas problēmas neļauj nokļūt un piedalīties ārpusmājas aktivitātēs. Taču tieši šādiem cilvēkiem, kas daudzos gadījumos ir vientuļas sievietes, līdzdalība sociālās aktivitātēs un kultūras pasākumos būtu īpaši svarīga, lai mazinātu vientulību.

4.5.1

Sabiedrībā, kur valda straujas sociālās, kulturālās un tehniskās izmaiņas, arvien svarīgāka kļūst izglītošanās visa mūža garumā. Tas īpaši attiecas uz gados vecākiem darba ņēmējiem, ar kuru agrāk iegūtajām zināšanām vairs nepietiek, lai izpildītu modernās darba vietas prasības. Mērķis izveidot Eiropas telpu mācībām bez vecuma ierobežojumiem tika uzsvērts jau Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas un Nodarbinātības un sociālo lietu ģenerāldirekcijas kopīgajā ziņojumā, kā arī Padomes 2002. gada 27. jūnija lēmumā. (8) Arī šajā ziņā joprojām ir steidzami nepieciešams veikt pētījumus:

4.5.2

Taču nepieciešamība visu mūžu mācīties attiecas arī uz cilvēkiem, kas vairs nepiedalās profesionālajā dzīvē. Arī viņiem ir jānodrošina iespēja attīstīt savu personību privātās un sabiedriskās interesēs.

4.6.1

Par īpaši nopietnām demogrāfisko izmaiņu sekām tiek uzskatīts sociālo un veselības aizsardzības sistēmu finansiālais noslogojums, ko izraisa strauji pieaugošais ļoti vecu cilvēku skaits. Sagaidāms, ka nākošajos 15 gados astoņdesmitgadīgu personu skaits pieaugs par 50 % un visā Eiropā sasniegs 20 miljonus. (9) Atbilstoši palielināsies arī simtgadnieku skaits. (10) Tāpēc centrāla nozīme ir galvenokārt tādai izpētei, kas vērsta uz profilaksi, kā arī funkcionalitātes un patstāvības saglabāšanu un atjaunošanu vecumdienās.

4.6.2

Pieaugot vecu cilvēku skaitam, turpmākajos gados ir sagaidāms ārkārtīgi liels pieprasījums pēc aprūpes, kas būs saistīts ar izdevumu daļas palielināšanos privātajos un sabiedriskajos budžetos. Arī šajā spektā nepieciešams veikt daudzus pētījumus:

4.6.3

Eiropā aprūpes jomā neeksistē nekādas saturiskā ziņā saskaņotas jēdzienu definīcijas (piemēram, “bez paškontroles”, “mājas aprūpes dienests” utt.), nekādas vienotas dažādu dienestu struktūras un nekādas direktīvas par personāla kvalifikāciju.

4.7.1

Ātrais un turpinošais tehnoloģizācijas ātrums, īpaši jaunu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (ICT) lietošana, ietekmē visas iepriekšminētās jomas (4.1 līdz 4.6). Darba jomā, piemēram, šīs tehnoloģijas bieži kalpo kā iemesls vecāku darba ņēmēju izslēgšanai. No otras puses, pētījumi ir parādījuši, ka attiecīga piemērošanās var padarīt gados vecākus darba ņēmējus vēl produktīvākus. Tādēļ šis aspekts ir jāņem vērā visu jomu pētījumos. Īpaši jāņem vērā ētiskie aspekti kā arī jautājumi par gados vecāku cilvēku integrāciju, kuri negrib vai nevēlas lietot tehniskus jauninājumus.

4.8.1

Jau patlaban pastāv daudzveidīgs zināšanu fonds, kas radies nacionālā un Eiropas līmenī veicinātu pētījumu rezultātā. Taču šīs zināšanas vairumā gadījumu attiecas uz atsevišķiem aspektiem un ir iegūtas, raugoties no atsevišķu disciplīnu perspektīvas. Tās ir plaši izkliedētas un nereti pieejamas tikai attiecīgajā nacionālajā valodā. Pētījumu rezultāti dažādo izvēles objektu un instrumentu dēļ bieži vien nav savienojami ar citos pētījumos izdarītajiem slēdzieniem.

5.1

Ar šo iniciatīvas ziņojumu tiek pamatota prasība iekļaut 7. Pētniecības pamatprogrammā vadlīnijas akcijai par tēmu “Demogrāfiskās izmaiņas – dzīves kvalitāte vecumdienās un nepieciešamās tehnoloģijas”.

5.2

Mērķis ir veicināt novecošanas izpēti plašā tematiskajā spektrā, apvienojoties un mijiedarbojoties dažādām disciplīnām, kā arī izmantojot sociālo līdzdalību

5.3

Ieskicētie izpētes sektori un tos papildinošie jautājumi ar piemēriem paredzēti, lai parādītu, cik cieši savā starpā ir saistīti bioloģiskie, psiholoģiskie, sociālie, kulturālie, tehnoloģiskie, ekonomiskie un strukturālie aspekti, kad runa ir par novecošanu un vecumdienām. Vienlaikus, novecošana vienmēr notiek konkrētā vides un sabiedrības kontekstā. Šim kontekstam Eiropā ir raksturīgi izteikti ģeogrāfiskie, kulturālie un sociāli strukturālie pretstati, kas ir novērojami kā starp atsevišķām dalībvalstīm, tā arī to ietvaros. Gan novecošanas procesa daudzās dimensijas, gan dažādie priekšnoteikumi, pie kādiem tā norisinās, prasa, lai vecuma pētniecība būtu daudzdisciplināra un starpdisciplināra. Bez tam, ir nepieciešamas ilgtermiņa izpētes perspektīvas, lai fiksētu un attiecīgi iekļautu izmaiņu procesus. (12)

5.4

Tikai šāda plaša un ilgā laikposmā ieplānota izpēte var sagatavot plānošanas un lēmumu pieņemšanas bāzi, kāda sakarā ar iedzīvotāju vecuma struktūras izmaiņām ir nepieciešama dažādās sabiedriskajās jomās un visos lēmumu pieņemšanas līmeņos. Novecošana nav tikai bioloģiski medicīniskā un tehniski ekonomiskā ziņā risināms jautājums, bet gan sabiedriska, sociāla un kulturāla rakstura uzdevums.

5.5

Papildus minētajām pētniecības aktivitātēm, Komiteja pieprasa veikt sekojošus pasākumus:

5.6

Tādējādi, galīgais mērķis ir nodrošināt CILVĒKCIENĪGU DZĪVI UN NOVECOŠANU EIROPĀ ne tikai tiem cilvēkiem, kas ir veci vai ļoti veci patlaban, bet arī turpmākajām vecu un jaunu cilvēku paaudzēm.

23.3.2005   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 74/55

1.1

Laika periodā no 1998. līdz 2003. gadam Komisija pilnvaroja dalībvalstis realizēt pagaidu eksperimentu par sēklas materiāla paraugu ņemšanu un sēklas pārbaudēm, kas tiek veiktas, pamatojoties uz Kopienas likumdošanu par sēklas realizāciju. Rezultātu analīze parādīja, ka:

1.2

Izmaiņas, kuras piemērojamas noteikumiem par sēklas apriti starptautiskajā tirdzniecībā (OECD sistēma), tika pieņemtas. Kopienas sēklas ekvivalences apjoms neatkarīgi no sēklas apjoma, kas ievākts trešajās valstīs, tādējādi varētu tikt paplašināts līdz visām dažāda veida sēklām, kuras atbilst dažādajām Kopienas direktīvās par sēklu iepirkumu noteiktajām īpašībām un pārbaudes prasībām.

1.3

Komiteja izsaka vēlmi iepazīties ar Komisijas priekšlikumu sakarā ar ieteikto noteikumu pilnveidošanu, bet, tāpat, paturēt vērā augstu sēklas kvalitātes prasību uzturēšanu, kā arī ņemt vērā augu veselības jautājumus.

2.1

Komisija iesaka pagarināt eksperimentu par oficiālo inspekciju pārraudzību (lēmums 98/320/EC) līdz 2005. gada 31.martam, lai saglabātu Kopienas nosacījumus attiecībā uz saražotās sēklas realizāciju, kas atbilst šim lēmumam, atliekot jaunu noteikumu pieņemšanu (direktīvu īstenošana).

2.2

Tajā pat laikā direktīvām 66/401/EEC (lopbarības augu sēklu realizācija), 66/402/EEC (graudaugu sēklu realizācija), 2002/54/EC (biešu sēklu realizācija) un 2002/57/EC (eļļas un šķiedraugu sēklu realizācija) jābūt pieņemtām līdz eksperimenta noslēgumam un tajās jāiekļauj sekojošās izmaiņas:

3.1

Galvenais komisijas ierosinājuma mērķis ir vienkāršot pārraudzības procedūras sēklu nozarē. Pārraudzības deleģēšana jau tiek praktizēta daudzās dalībvalstīs. Tāpēc komiteja atbalsta komisijas iniciatīvu. Tomēr tā norāda, ka komisijai būtu bijis jāiesniedz jaunu direktīvu, kura saturētu visu četru saistīto direktīvu sastāvdaļas, kas varētu atvieglot izmaiņu izpratni un nodrošinātu, ka apskatāmie pasākumi tiek loģiski saskaņoti.

3.2

Komisijas lēmums attiecībā uz eksperimentu oficiālo pārraudzības inspekciju jomā beidzas 2004. gada 31. jūlijā. Tādējādi radīsies juridiska rakstura tukšums, laikā, kad notiks komisijas likumdošanas ierosinājuma kopējā lēmuma pieņemšanas procedūra. Tāpēc komiteja aicina komisiju mainīt tās 98/320/EC lēmumu, lai novērstu šādu juridiska rakstura tukšuma rašanos

3.3

Komisija tāpat ierosina, ka eksperimentālais posms jāpagarina līdz 2005. gada 31.martam, lai varētu ieviest attiecīgo direktīvu izmaiņas. Komiteja vēlas norādīt, ka šis beigu termiņš ir pārāk īss, ņemot vērā ieviešanai nepieciešamo laiku, kas ir apmēram desmit mēneši. Komiteja tādējādi iesaka pagarināt beigu termiņu līdz 2005. gada 31. jūlijam

3.4

Komiteja tāpat neizsaka savu viedokli attiecībā uz tehnisko datu, kas attiecas uz lauka pārbaužu nosacījumiem, atbilstību (piem. pārmaiņām paraugu ņemšanas proporcijās) vai nepieciešamo laboratorijas paraugu skaitu. Tomēr komiteja uzsver, ka kopējais apjoms ir nepieciešams visām dalībvalstīm. Apjoma veidā izteikti dati, tādējādi, būtu nepieciešami, vismaz kā paraugu ņemšanas procentuālā attiecība.

3.5

Oficiālās pārraudzības deleģēšana pilnvarotām personām padarīs šo procedūru efektīvāku. Komisijai jānodrošina, ka sertifikācijas pārraudzības sistēmas paliek efektīvas. Pašreiz komisija veic visas Kopienas salīdzinošās pārbaudes un prakses apmaiņu. Šiem pasākumiem atvēlētie līdzekļi (starp € 500 000 un € 600 00) ir nepietiekoši, ņemot vērā nosprausto uzdevumu. Komiteja aicina komisiju piešķirt papildus finansiālos līdzekļus šiem pasākumiem, kas domāti pārraudzības sistēmu saskaņošanai.

3.6

Komiteja vēlas norādīt, ka iestāšanās sarunu laikā ar jaunajām dalībvalstīm tika panākta vienošanās par pārejas periodu varietātēm, kuras nav iekļauts katalogā, tā kā tas neatbilst Kopienas kritērijiem. Komiteja pievērš komisijas uzmanību, ka šīs varietātes var tikt realizētas tikai iesaistītajās valstīs (Kipra, Latvija, Malta, Slovēnija). Šis atkāpes periods jāpastiprina ar papildus garantijām (piemēram, attiecībā uz paraugu izmēriem un savvaļas auzu (Avena fatua) klātbūtni.

3.7

Komiteja pievērš komisijas uzmanību diskusijām, kas attiecas uz zemas kvalitātes sēklas partiju tirdzniecību dalībvalstīs. Vienotā tirgus izveidošana tāpat prasa, lai ražotāji varētu noteikt sēklas partijas trasējamību un panākt efektīvu sadarbību starp sertifikācijas aģentūrām un sēklas ražotājiem

3.8

Saskaņā ar ekvivalences apjoma paplašināšanu uz trešajām valstīm, tādējādi saskaņojoties ar OECD noteikumiem, Komiteja norāda, ka komisijai jāvada sarunas par atbilstošo ekvivalenci ar trešajām valstīm. Ekvivalencei jābalstās uz vienotiem standartiem. Līdzīgi arī pārraudzības sistēmām uzturēšanai jābūt pieprasītām, lai nodrošinātu identisku kvalitātes līmeni.

4.1

Komiteja apstiprina komisijas ierosinājumu, kurš sekmē pārraudzības procedūras vienkāršošanu, tajā pat laikā nesamazinot prasības sēklas produkcijas kvalitātei. Tomēr komiteja uzsver, ka komisijai jāturpina analizēt pārraudzības sistēmu darbība.

4.2

Raugoties no juridiskā redzes viedokļa, komiteja uzsver, ka komisijai vajadzēja izmantot iespēju, lai liktu priekšā juridiska rakstura ierosmi, kas vienotu visas direktīvas, kuras pieņemtas saistībā ar graudaugu, lopbarības augu sēklu, biešu sēklu un eļļas augu sēklu realizāciju.

4.3

Komiteja uzskata, ka pagarinājums līdz 2005. gada 31. martam neļaus pietiekoši daudz laika, lai ieviestu direktīvas valstu likumdošanā. Tāpēc tiek ierosināts pagarinājums līdz 2005. gada 31. jūlijam.