22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/1

1.

apsveic Trešo ziņojumu par ekonomisko un sociālo vienotību, kas, tāpat kā Otrais ziņojums, ir sevī noslēgts dokuments, kas galvenokārt sniedz izsmeļošu informāciju par Savienības politikām;

2.

nonāk pie secinājuma, ka pēdējos gados sasniegtie rezultāti vienotības ziņā ir vērtējami pozitīvi; tas pats attiecas arī uz Savienības reģionālās politikas pozitīvo ietekmi uz Kopienas kā veseluma sociālās un ekonomiskās vienotības stiprināšanu; Komiteja atkārtoti norāda uz to, ka līgumos noteiktā kohēzijas politika ir instruments ar vislielāko īpatsvaru un pielietošanas iespējām solidaritātes un sadarbības principu realizācijā un līdz ar to ir jāuzskata par vienu no galvenajiem Savienības tautu un apgabalu integrācijas pīlāriem;

3.

ņem vērā, ka Eiropas Savienības iedzīvotāju skaits no 380 miljoniem (15 ES valstīs) pēc Savienības paplašināšanās pieaugs līdz 454 miljoniem (25 ES valstīs) vai 485 miljoniem (27 ES valstīs). Taču līdz ar ES iedzīvotāju skaita palielināšanos par apmēram 20 % ES IKP pieaugums būs tikai apmēram 5 %. Caurmēra IKP uz vienu iedzīvotāju samazināsies par apmēram 12,5 %. Līdzšinējo 84 miljonu ES pilsoņu vietā tagad attīstības ziņā atpalikušajos reģionos dzīvos 123 miljoni ES pilsoņu;

4.

apsveic faktu, ka kohēzijas politikā ir dota prioritāte jaunajām dalībvalstīm kā ES apņemšanos mazināt sociāli ekonomiskās atšķirības paplašinātajā Savienībā. Solidarizējoties ar jaunajām dalībvalstīm Reģionu komiteja šo principu atbalstīja jau kopš paša sākuma;

5.

pieņem zināšanai faktu, ka, neskatoties uz sasniegto progresu, dažos līdzšinējo 15 ES dalībvalstu reģionos joprojām turpina pastāvēt daudzas sociāli ekonomiskās problēmas, ko apstiprina Trešais vienotības ziņojums. Tas attiecas, piemēram, uz nepietiekamu iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, augsto bezdarba līmeni, zemo ekonomiskās izaugsmes tempu, nepietiekamiem pētniecības un attīstības izdevumiem un tiešajām ārvalstu investīcijām;

6.

norāda uz to, ka Eiropā, kas sastāvēs no 25 vai 27 dalībvalstīm, teritoriālās, ekonomiskās un sociālās atšķirības varētu izpausties vēl spēcīgāk. Līdz ar to rodas nepieciešamība īstenot teritoriālās, sociālās un ekonomiskās kohēzijas politiku, kuras ietvaros tiks ņemta vērā globalizācijas ietekme uz ekonomiku un tās sekas, kas izpaužas kā progresējoša internacionalizācijai pakļautās tirdzniecības liberalizācija;

7.

paskaidro, ka kohēzijas politikas reģionālā dimensija, kas saskaņā ar EK līguma 158. pantu par mērķi izvirza ekonomiskās un sociālās vienotības stiprināšanu Savienības kā vienota veseluma izpratnē, šodien ir tik noderīga un attaisnota kā vēl nekad. Bez tam, Komiteja vēlas atgādināt to, cik svarīgi ir, ka reģionālā dimensija politikas veidošanā Kopienas un valstiskajā līmenī sistemātiski tiek ņemta vērā;

8.

izsaka atbalstu priekšlikumam par partnerattiecību un sadarbības veicināšanu starp komunālajām, reģionālajām, nacionālajām un ES institūcijām visā strukturālo fondu un kohēzijas fondu programmu plānošanas, realizācijas un izvērtēšanas procesa gaitā un vajadzības gadījumā izmantot trīspusēju vienošanos noslēgšanas iespējas;

9.

bez tam, konstatē, ka Lisabonas stratēģijā izvirzītā mērķa īstenošana notiek pārāk lēni.

10.

pārstāv viedokli, ka Komisijas ierosinājumi finansu jomā, kas paredz 0,41 no iekšzemes kopprodukta (ko, ņemot vērā intervenci lauku attīstībā un zvejniecībā, iespējams palielināt līdz 0,46 %) jeb 336,3 miljardus eiro šo trīs mērķus finansēšanai (78 % konverģences mērķim, 18 % reģionālajai konkurētspējai un nodarbinātībai, kā arī 4 % teritoriālajai sadarbībai), ir pieņemams nākotnes kohēzijas politikas kompromiss;

11.

bez tam, uzskata, ka kohēzijas politikas īstenošanai, kas atbilst Savienības centieniem Lisabonas stratēģijas izpratnē, jātērē ne mazāk kā 0,46 % bruto nacionālā ienākuma – tikpat daudz, cik 1999. gadā drīkstēja izlietot 15 valstu ES;

12.

pievienojas Eiropas Komisijas viedoklim, ka tās ierosinātais finansiālais nodrošinājums ir pietiekošs, lai turpinātu attīstības veicināšanu patreizējās ES reģionos un vienlaikus sniegtu vienlīdzīgu atbalstu jaunajām dalībvalstīm, ja vien līdzekļi tiks sadalīti taisnīgi un sakoncentrēti uz būtiskāko problēmu risināšanu;

13.

apsveic to, ka attiecībā uz finansu līdzekļu piešķiršanu jaunajām dalībvalstīm jāsaglabā absorbcijas robeža 4 % apmērā no nacionālā iekšzemes kopprodukta un ka jāņem vērā arī summas, kas tiek iedalītas kā lauku un zvejniecības attīstības instruments;

14.

apsveic Vienotības ziņojumā ietverto priekšlikumu jaunajā “konverģences” mērķī līdzās reģioniem (NUTS-II līmenī), kuros bruto iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju sasniedz 75 % no ES vidējiem rādītājiem (25 valstu ES) jāiekļauj arī reģioni, kurus skar tā saucamais statistiskais efekts;

15.

apsveic to, ka līdzšinējā mērķa Nr. 1 nosacījumi ir saglabāti un tiek izmantot attiecībā uz paplašināto Kopienu;

16.

atbalsta Kohēzijas fonda iekļaušanu veicināmajā prioritāte “Konverģence”. Tas attiecas gan uz 90 % kritērija pielietošanu, izvēloties dalībvalstis, kas pretendē uz izmaksām no Kohēzijas fonda, gan mērķa Nr 1. programmu sasaistīšanu ar Kohēzijas fonda pasākumiem infrastruktūras jomā. Sakarā ar to, ka Kohēzijas fonds tiek finansēts no mērķim Nr. 1 paredzētajiem līdzekļiem, izmaksas no šī fonda jāņem vērā arī, sadalot pārējos mērķa Nr.1 līdzekļus pa reģioniem; politisks atrisinājums var tikt atrast dalībvalstīm, kuras paplašināšanas dēļ turpmāk vairs nevarēs tikt izraudzītas par atbalstāmiem reģioniem, tikai dalībvalstu ietvaros;

17.

pieprasa, lai līdzekļu sadalījums jaunā mērķa Nr. 1 ietvaros tāpat kā līdz šim balstītos uz objektīviem un caurredzamiem kritērijiem un balstītos uz problēmu nozīmīgumu atbalstāmajos reģionos. Formulas, kas attiecībā uz aktuālo veicināšanas laikposmu tika pielietotas Berlīnē un Kopenhāgenā, principā jāizmanto arī turpmāk. Tomēr reģionālajai labklājībai un bezdarbam jāpiešķir lielāka nozīme nekā līdz šim;

18.

pieņem zināšanai aktuālos Eiropas Komisijas sniegtos datus, saskaņā ar kuriem 17 reģioni, kuros dzīvo veseli 19 miljoni iedzīvotāju, netiktu iekļauti “klasiskajā” mērķa Nr. 1 veicināšanā tikai tādēļ vien, ka ES vidējais iekšzemes kopprodukts līdz ar Savienības paplašināšanos krītas (tā dēvētais statistiskais efekts);

19.

apsveic Komisijas ierosinājumu atrast risinājumu šo reģionu problēmai turpmākā “konverģences” mērķa ietvaros;

20.

pieņem zināšanai Komisijas ierosinājumu izbeigt Pārejas noteikumu 2013 par statistiskā efekta skarto reģionu kavēto attīstību darbību. Tomēr Komiteja norāda, ka skartos reģionus sakarā ar vienlīdzīgu traktējumu nedrīkst automātiski izslēgt no eventuāliem “Phasing-in” noteikumiem jaunajā mērķī “Konkurētspēja un nodarbinātība” aiznākamajā veicināšanas periodā. Turpmākās veicināšanas kritērijiem jābūt atkarīgiem no sociāli ekonomiskās situācijas šajos reģionos nākošā perioda beigās;

21.

uzskata, ka komisāra Barnjē (Barnier) ierosinājums noteikt, ka šiem reģioniem veicināšanas perioda sākumā jāparedz 85 % liels apjoms no “klasisko” mērķa Nr. 1 jomu nodrošinājuma, pēc tam to līdz perioda beigām samazinot līdz apmēram 60 % no finansiālā nodrošinājuma, ir pieņemams kompromiss, ja vien tas tiks īstenots kopā ar atbilstošu līdzekļu nodrošinājumu saskaņā ar Komisijas finansiālo prognožu projektu 2007.-2013. gadam. Tas nav nekādā ziņā pretrunā ar Komisijas mērķi, tās jaunajā direktīvā paredzēt iespēju nokļūt uz 100 % atbalsta līmeņa, ja līdzekļi neizpildes dēļ no mērķa Nr. 1 reģionu puses netiks izlietoti; šie līdzekļi būtu kā rezerves daļa, kura programmas laika no 2007-2013. gada pusē katrā dalībvalstī varētu tikt sadalīti par jaunu;

22.

pieņem zināšanai Komisijas ierosinājumu, ka veco un jauno dalībvalstu reģioniem, kas ietilpst mērķī “Konverģence”, arī turpmāk jāļauj saņemt valsts palīdzību saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. daļas a) apakšpunktu;

23.

pieprasa, lai attiecībā uz statistiskā efekta skartajiem reģioniem visu veicināšanas periodu būtu spēkā 87. panta 3. daļas a) apakšpunkta nosacījumi;

24.

aizstāv viedokli, ka visi reģioni ar “dabisko veicināšanas efektu” (tā saucamie “Phasing-in reģioni”) veicināšanas fāzes laikā tiktu izslēgti no 87. panta 3. daļas a) apakšpunkta piemērošanas un pakļauti 87. panta 3. daļas c) apakšpunkta nosacījumiem;

25.

akceptē Komisijas ierosinājumu radīt vienu mērķi reģioniem, kas nav ierindojami prioritātes “Konverģence” tipoloģijā un īpašu uzmanību varētu veltīt reģioniem ar nozīmīgām sociāli ekonomiskām problēmām un ievērojamu strukturālās piemērošanās nepieciešamību, kas jānosaka saskaņā ar vienotiem kritērijiem. Vienlaikus tā apsveic, ka jaunai mērķis uzrunā reģionus vispār;

26.

atbalsta Komisijas lēmumu mērķa “Konkurētspējas stiprināšana un darba vietu izveide” ietvaros veicamos pasākumus balstīt uz viena principa, kas pilnībā nosedz attiecīgo reģionālo apgabalu un ir sasaistāms ar Lisabonas un Gēteborgas stratēģiju tēmām, vienlaikus neatstājot bez ievērības arī vispārējām interesēm atbilstošos pakalpojumu, taču iespējamo pasākumu spektrs ir jāveido atstājot pietiekami vietas atveidošanas dažādībai, lai atbilstu Eiropas reģionu dažādībai un atšķirībai integrētā reģionālpolitiskā nozīmē;

27.

uzaicina Komisiju sakarā ar Lisabonas stratēģiju pielietot un izmantot par paraugu mērķa tēmas “Inovācija un uz zināšanām balstītā ekonomika” pārbaudītas metodes no iepriekšējiem inovāciju veicināšanas pasākumiem, lai nelietderīgi netērētu līdzekļus un neizgudrotu no jauna velosipēdu;

28.

akceptē to, ka reģioni, kas sakarā ar savu pozitīvo attīstību vairs ilgāk nav kvalificējami konverģences mērķim, tagad tiek iekļauti jaunajā mērķī “Konkurētspējas stiprināšana un darba vietu izveide”, rubrikā “Phasing-in”. Komiteja prasa, lai uz reģioniem, kuri savu dabisko iemeslu dēļ pārsniedz 75 % no vidējā ES IKP, tiktu attiecināti līdzīgi pasākumi, kā tika noteikti laika periodam no 2000 līdz 2006. gadam. Tas atļautu līdzekļu elastīgu pielietojumu, lai tā konsolidētu sasniegto ekonomisko attīstību reģionos ar dabisku veicināšanas efektu.

29.

apsveic Eiropas nodarbinātības stratēģijas sasaistīšanu ar pasākumiem, kas tiek veikti Eiropas Sociālā fonda ietvaros; saskaņā ar subsidiaritātes principu norāda uz nepieciešamību spēcīgāk un kvalitatīvāk iesaistīt vietējās un reģionālās korporācijas Eiropas Sociālā fonda ietvaros veikto pasākumu ieprogrammēšanā un īstenošanā. Šiem pasākumiem jābūt saskaņotiem ar Eiropas nodarbinātības stratēģiju un tās sastāvdaļām atsevišķās valstīs un nacionālajiem rīcības plāniem nodarbinātības jomā. Bez tam, tiem jāsaskan ar citiem reģionālajiem plāniem, kas ietekmē reģionālos darba tirgus, un jāietver pasākumi, kas patlaban ietilpst programmā EQUAL;

30.

uzstāj, lai jaunā “Konkurētspējas veicināšana” dalībvalstīm tiktu piešķirti saskaņā ar caurredzamiem sociālajiem, ekonomiskajiem un teritoriālajiem kritērijiem atbilstoši atbalstāmo reģionu problēmām un vajadzībām; prasa, lai dalībvalstis līdzekļu sadalīšanā mērķim konkurētspēja un nodarbinātība atsevišķajiem reģioniem ņem vērā teritoriālo attīstību, reģionālo konkurētspēju un ES vienotus sociālos un ekonomiskos indikatorus;

31.

uzaicina Komisiju nekavējoties sagatavot priekšlikumu par to, kāda nākotne gaidāma valsts palīdzībai saskaņā ar EK līguma 87. panta 3. daļas c) apakšpunktu, un jāpārbauda kā, izmantojot atbilstošus indikatorus, teritoriālo diferenciāciju varētu ietvert noteikumos, jo no teritoriālas diferenciācijas saglabāšanas valsts sniegtā atbalsta ietvaros, kas nodrošina mērķtiecīgu publisko investīciju iespējas, ja tādējādi var nolīdzināt tirgus nepietiekamību, teritoriālās vienotības mērķa interesēs nekāda gadījumā nedrīkst atteikties, pie tam būtu jāizvairās no pārmērīgu diferenču radīšanas starp pieļaujamajām pabalsta augšējām robežām kaimiņu reģionos;

32.

pieprasa atbilstošus tiesiskos normatīvus, kas regulē atbalstu konverģences mērķī neiekļautajiem reģioniem, lai arī tie pēc subsidiaritātes principa varētu darboties tālākās strukturālās attīstības un starpreģionālo atšķirību likvidēšanas virzienā. Tas ietver statusa saglabāšanu saskaņā ar 87. panta 3. daļas c) apakšpunktu reģioniem, kam nepieciešami strukturāla pielāgojumi, kuri jādefinē vienotu kritēriju ceļā;

33.

prasa, lai uz reģioniem ar strukturālām vājībām, kas rodas to ģeogrāfiskās vai demogrāfiskās situācijas dēļ, tiktu attiecināts ES Līguma 87. panta 3 c) punkts;

34.

atzīst specifiska mērķa radīšanu transnacionālajai, pārrobežu un starpreģionālajai sadarbībai, un apsveic teritoriālajai sadarbībai ierosināto līdzekļu iedalījumu;

35.

atbalsta jūras robežu atzīšanu pārrobežu sadarbības ietvaros, un uzskata, ka reģioniem kopā ar dalībvalstīm jāpiedalās iespējami atbalstāmo jūras robežu noteikšanā un izvēlē;

36.

pieprasa, lai arī nākotnē tiktu turpināta starpreģionālā veicināšana Eiropas Savienības iekšienē. Raizes sagādā tas, ka Vienotības ziņojums paredz starpreģionālās sadarbības veicināšanu tikai reģionālo programmu ietvaros. Norāde uz veicināšanas iespējām reģionālo programmu ietvaros nepalīdz, jo šādā gadījumā kompleksu kooperācijas programmu veicināšana ir atkarīga no iekšējo struktūrpolitikas stratēģiju izveides. Bez tam, nepieciešams nodrošināt, lai pārrobežu sadarbība arī turpmāk varētu notikt pie ārējām un iekšējām robežām, ieskaitot “vecās” iekšējās robežas;

37.

neņemot vērā 36. punktā minēto konstatējumu, iestājas par to, lai reģioniem, kuri to vēlas, tiktu dota iespēja uz kooperācijas mērķa pamata integrēt programmas pārvaldi savās regulārajās programmās;

38.

apsveic, ka nepieciešams iedibināt “jaunu tiesisko instrumentu” pārrobežu sadarbības regulēšanai, un uzaicina Eiropas Komisiju, labāk nodefinēt tā uzdevumus un nozīmi un arī rūpēties, lai nerastos aizkavējumi jauno programmu sākšanai vai īstenošanai un lai tiktu nodrošināta kontinuitāte ar jau pastāvošajām kooperācijām;

39.

apsveic “jauna kaimiņattiecību instrumenta” ieviešanu un uzsver, ka to nepieciešams steigšus iedarbināt, lai varētu izmantot jaunajā programmu plānošanas periodā, un ka tam jābalstās uz pieredzi, ko bija iespējams uzkrāt jau īstenojamās INTERREG programmas ietvaros;

40.

uzaicina Eiropas Komisiju ierosināt jaunu tiesisko instrumentu, lai atvieglotu decentralizētu starpreģionālo sadarbību un varētu pieņemt ar to saistītos lēmumus lokālā un reģionā līmenī;

41.

iesaka pie dažādajiem reģionālajiem un lokālajiem sadarbības instrumentiem veicināt un attīstīt pilsētu sadarbību tīklus un uzsvērt vairāk pieredzi ar decentralizēto sadarbību starp lokālajām un/vai reģionālajām korporācijām;

42.

apsveic faktu, ka Eiropas Komisija tāpat kā iepriekš saskaņā ar Līguma 299. panta 2. daļu ir ierosinājusi a) Konverģences mērķī iekļaut specifisku programmu reģioniem, kas atrodas visnostāk, to trūkumu izlīdzināšanai, un b) ierosinājusi radīt “Grand Voisinage Action” (lielāks kaimiņniecisks lauks) šiem reģioniem jaunajā Eiropas teritoriālās kooperācijas programmā ar mērķi nodrošināt tos ar nepieciešamajiem ekonomiskajiem līdzekļiem, lai varētu pildīt savu pienākumu kā aktīva ES robeža un tādā veidā dotu ieguldījumu Eiropas integrācijā.Tomēr Komiteja lūdz Eiropas Komisiju sagatavot skaidrus priekšlikums šo nosacījumu koordinēšanai jaunā “Kaimiņattiecību iniciatīvas” (Grand Voisinage Initiative) ierosinājuma un teritoriālās sadarbības mērķa kontekstā;

43.

atzīst izrādītos centienus aplūkot pilsētu problēmas plašākas reģionālās un nacionālās stratēģijas ietvaros. Vienlaikus Reģionu Komiteja lūdz Eiropas Komisiju labāk nodefinēt kritērijus, pēc kādiem par atbalstāmiem tiks uzskatīti pilsētu rajoni, ņemot vērā lomu, kāda lielākas un mazākas nozīmes centriem ir sabalansētas attīstības nodrošināšanā reģiona robežās;

44.

uzskata, ka reģionālās politikas pilsētu dimensijai jāietver ne tikai pilsētu atjaunošana, bet arī pilsētu kā ekonomiskā impulsa ģenerētāju loma reģionā un attiecības starp pilsētu un laiku apgabaliem;

45.

atbalsta Eiropas Komisijas centienus saskaņā ar subsidiaritātes principu veicināt pilsētu līdzdalību lēmumu pieņemšanā par “urbāniskās dimensijas” realizēšanu;

46.

apsveic Komisijas doto perspektīvu reģioniem ar ģeogrāfiski vai demogrāfiski ietekmētiem strukturāliem trūkumiem, kā kalnu reģioni, mazapdzīvoti vai salu reģioni. Vienlaikus tā pasvītro, ka pamatotos gadījumos un ar īpašu skatu uz kondīciju nopietnību, var tikt pieņemti speciāli pasākumi, lai intergrētu šos reģionus iekšējā tirgū ar godīgiem noteikumiem. Augstās izmaksas garantēt iedzīvotājiem svarīgus pakalpojumus dažos reģionos to teritoriālo vai demogrāfisko iezīmju dēļ būtu jāņem vērā kā kritērijs;

47.

atbalsta viedokli ka kohēzijas politika jāuzlūko kā horizontāla politika, kas uz noturīgas attīstības pamata veicina un stiprina ekonomisko un sociālo vienotību un kam Savienības tautu un reģionu integrācijas procesā pienākas izšķiroša nozīme. Visām kopējās politikas jomām ir jādod savs ieguldījums šo mērķu sasniegšanā;

48.

pieņem zināšanai Eiropas Komisijas nodomu par iniciatīvas Leader+ integrēšanu galvenajos virzienos, tomēr pauž bažas attiecībā uz lauku attīstības iekļaušanu PAC otrajā pīlārā; šo bažu cēlonis ir zemais reģionalizācijas līmenis un lauksaimniecības produkcijas dominējošā loma. Reģionu Komiteja uzstāj, lai Eiropas Komisija mēģina panākt to, ka lauku reģioni plašākā nozīmē tiek uzsvērti mudināti piedalīties pasākumos, kas veicina pieeju pamata pakalpojumiem mērķa “Konkurētspēja” ietvaros;

49.

uzskata, ka programmu plānošanā savstarpēji jāsaskaņo līdzekļu izlietojums lauku reģionu attīstībai no kopējās agrārās politikas otrās kolonnas un no jaunā mērķa Nr. 2 – “Konkurence un nodarbinātība” līdzekļiem. Šī saskaņošana jāveic reģionālā līmenī;

50.

apsveic, ka lauku reģionu attīstībai vai zvejniecībai nepieciešams izveidot tikai vienu vienīgu instrumentu. Komiteja uzaicina Komisiju izklāstīt, kā šim instrumentam jāfunkcionē ārpus konverģences mērķa, un uzskata par nepieciešamu šo instrumentu galvenokārt orientēt uz pasākumiem, kas tiek izmantoti cīņā pret lauku reģionos valdošajiem negatīvākajiem aspektiem – iedzīvotāju aizceļošanu, vidējā vecuma palielināšanos un endogena attīstības potenciāla trūkumu;

51.

pieprasa, lai pasākumi EK Noteikumu par lauku reģionu attīstību ietvaros sniegtos tālāk par lauksaimniecības produkcijas atbalstīšanu un tiktu papildināti ar citām lauksaimniecības un ar to saistītām jomām, ieskaitot lauku pakalpojumus. Sadalot līdzekļus, jānodrošina, lai vienlaikus tiktu ņemti vērā konverģences mērķi un līdzekļu patēriņš uzdevumiem, kas izriet no PAC reformām;

52.

apsveic, Komisijas ierosinājumu saglabāt centralizētus programmēšanas un pārvaldes sistēmas elementus arī turpmākajā struktūrfondu realizācijā, piemēram, daudzgadīgo plānošanas periodu, stratēģisko principu vienas vienīgas stratēģijas ietvaros, publisku un privātu partnerattiecību veicināšanu reģionālā līmenī un partnerattiecību stiprināšanu starp dažādiem valdības un pārvaldes līmeņiem, lokālā, reģionālā, nacionālā un Eiropas mērogā;

53.

pieprasa, lai reģioni tiktu ciešāk iekļauti efektīvā un caurredzamā Struktūrfonda līdzekļu piešķiršanas, sadalīšanas un izlietojuma kontroles sistēmā;

54.

konstatē, ka Komisija ir iekļāvusi daudzus vietējo un reģionālo korporāciju priekšlikumus par fondu vienkāršošanu, kā rezultātā

55.

pasvītro, ka programmu plānošanas “vienkāršošana” Komisijai nedrīkst radīt grūtības reģionālajām un lokālajām korporācijām vai projektu izpildītājiem. Piemēram, monofonda programmu izveide jaunā mērķa Nr. 1 ietvaros varētu novest pie programmu skaita palielināšanās, kas reģioniem situāciju nekādi neatvieglotu. Labāk būtu saglabāt patreizējo nosacījumu par Operacionālām programmām un izvirzīt tikai prasību pēc fondu sasaistes galvenajos punktos un pasākumos. Arī nākotnē ir jāsaglabā iespēja kaimiņos esošiem reģioniem īstenot savstarpējas operacionālās programmas un finansiālos plānus;

56.

uzaicina Komisiju, vienkāršojot reģionālo politiku, ņemt vērā tā saucamās lietotāja perspektīvas;

57.

lūdz izskaidrot, kāda loma ierosinātajam stratēģiskajam dokumentam ir attiecībā uz programmēšanu nacionālā/reģionālā līmenī un kādām ir jābūt konsekvencēm no ikgadējiem nacionālajiem ziņojumiem par progresu; Reģionu Komiteja pieņem, ka ar atsevišķu dalībvalstu konstitucionālām tiesībām saistītie apstākļi ir ņemti vērā; un aicina nodrošināt, lai šī politiskā ietvara dokumenta izstrādāšana balstītos uz vienlīdzīgu sadarbību saskaņā ar subsidiaritātes principu;

58.

uzskata par pietiekamu to, ka Eiropas institūcijas nodarbojas ar prioritāšu un sasniegto rezultātu izskatīšanu ne biežāk kā reizi divos gados. Šī pārbaude varētu notikt Eiropas Padomes pavasara sesijas laikā, kas veltīta Lisabonas un Gēteborgas mērķim. Tas nedrīkst aizkavēt programmu realizāciju reģionālā līmenī un izmanīt to struktūru;

59.

atzīmē, ka Komisija nav iekļāvusi Reģionu komitejas priekšlikumu modificēt n+2 ar n+3 likumu, kas mazinātu problēmas, kuras ir sasitītas ar liela apmēra projektu īstenošanu un pieprasa Komisijai pārdomāt (reģionālo un vietējo pārvalžu) priekšlikumu un sniegt pilnīgu paskaidrojumu, ja tas tiek noraidīts.

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/7

1)

Zemas cenas pārvadātāju pieaugošā attīstība Eiropā ir ļāvusi attīstīties tādam pakalpojumu tīklam, kurš nodrošina divpunktu starpreģionālos savienojumus, kā arī savienojumus no reģioniem uz starptautiskām centrmezgla lidostām.

2)

Nepārtrauktai šī tīkla attīstībai ir skaidra un neapstrīdama reģionālā dimensija; tā veicina starpreģionālos savienojumus; atbalsta iedzīvotāju mobilitāti, atbalsta ekonomisko attīstību un nodarbinātības pieaugumu, veicina tūrismu, sevišķi atbalsta perifēro un mazāk attīstīto reģionu attīstību un, tādējādi pozitīvi ietekmē ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju Eiropā.

3)

Pēdējais Eiropas Komisijas lēmums Ryanair/Charleroi (Beļģija) lietā apliecina Komisijas atbalstu zemas cenas aviolīniju sektoram; tomēr tā ir vērsusi uzmanību uz neskaidrībām, kuras pastāv attiecībā uz starpreģionālo savienojumu starp reģioniem attīstību, to lidostām un aviolīnijām, kuras nodrošina zemas cenas pakalpojumus, kā arī uzņēmējiem un parastajiem iedzīvotājiem.

4)

Reģionu investīcijas, kuras tie ieguldījuši savu lidostu infrastruktūrā un tās, kuras ieguldījušas aviolīnijas zemas cenas pakalpojumus it tikušas apšaubītas no Komisijas puses attiecībā uz Eiropas konkurences un valsts atbalsta noteikumu piemērošanu.

5)

Šī situācija būtiski vājina valsts tiesības ietekmēt valsts investīsiju sektoru lidostu infrastruktūrā un gaisa pakalpojumu jomā, kur tas ir pastāvīgs ar nepieciešamību uzlabot ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju visā Eiropas Savienībā.

1.

uzsver, ka Eiropas Komisijas paziņojuma sagatavošana par reģionālajām lidostām un pārskatīto vadlīniju sagatavošana par Valsts atbalsta lomu, lai atbalstītu reģionālās lidostas un gaisa satiksmes pakalpojumus, dod iespēju ieviest nepieciešamo skaidrību, lai nodrošinātu to, ka tiek realizēta zemas cenas pakalpojumu pozitīvā loma reģionālās attīstības veicināšanā;

2.

atbalsta iespēju ieņemt nostāju pirms Komisijas darba sagatavošanas uzsākšanas tā, lai Komitejas viedokļi papildinātu Komisijas dokumentus.

3.

apstiprina, ka Komitejas atzinums par Reģionālo lidostu kapacitāti (CdR 393/2002), kurš pieņemts 2003. gada 2. jūlijā, atspoguļo šo viedokļu fundamentālo pamatu;

4.

vairākkārt atkārto viedokli, ka reģionālās lidostas ir jāuzskata par tādu vērtību, kura ir īpaši svarīga reģionālās un vietējās ekonomikas attīstībai;

5.

pievērš Komisijas uzmanību tam, ka gaisa transporta sociālā un ekonomiskā nozīme pieaugs līdz ar Savienības paplašināšanos, un ka gaisa transporta pakalpojumi, kuri tiek sniegti no reģionālajām lidostām, ieskaitot tos, kurus nodrošina zemas cenas gaisa pārvadātāji, dod iespēju reģioniem ātrāk un vieglāk piekļūt galvenajiem ES centriem un pārējām pasaules daļām.

6.

uzsver, ka reģionālās lidostas ir vēl viens veids, kā nodrošināt piekļuvi reģiona infrastruktūrai, kurā ir ietverti arī ceļi, dzelzceļi utt. un tā kā investīcijas no valsts sektora tiek ieguldītas šajos piekļuves veidos, tāpat arī jāveicina investīcijas no valsts sektora reģionālajā lidostu infrastruktūrā; Komiteja pozitīvi vērtē Eiropas Komisijas apstiprinājumu attiecībā uz to, ka valsts sektora investīcijas ir pieejamas, lai attīstītu reģionālās lidostas un atbalstītu reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu, kas no tā izriet, uzsākšanu, ieskaitot tos, kurus nodrošina zemas cenas transporta pakalpojumus.

7.

vērš Eiropas Komisijas uzmanību tam, ka galvenie jautājumi, kuriem jāpievērš uzmanība ir sekojoši:

1.

Transports ir galvenais faktors Eiropas ekonomiskajā un sociālajā integrācijā. Līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanos būs lielāka darbaspēka mobilitāte, kas radīs plašāku sociālo saskarsmi. Tas, savukārt, paaugstinās reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu tīkla nozīmi, ieskaitot tos, kurus sniegs zemas cenas pārvadātāji, nodrošinot savienojumus starp reģioniem. Gaisa satiksmes ceļojumu nozīmīgums ES sociālajā sfērā palielināsies. Tādēļ reģionālo lidostu un starpreģionu gaisa satiksmes pakalpojumu pastāvēšana ir ļoti būtiski saistīta šo reģionu ekonomisko un sociālo attīstību.

2.

Reģionālās lidostas nodrošina ātrāku un vieglāku pieeju jebkuram reģionam. Gaisa satiksmes pakalpojumi, kurus sniedz no reģionālajām lidostām, nodrošina tiešos savienojumus starp reģioniem, kā arī savienojumus no reģioniem uz centrmezgla lidostām. Šie pakalpojumi dod iespēju iedzīvotājiem no salām, Centrāleiropas un Austrumeiropas reģioniem un ES perifērijas pilnvērtīgāk integrēties Eiropā, tādējādi veicinot sociālo iekļaušanos.

3.

Reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu tīkla turpmāka attīstība dotu iespēju iedzīvotājiem veikt ceļojumu turp un atpakaļ no jebkura lielākā ekonomiskā, politiskā un zinātniskā centra ES dalībvalstīs uz Eiropas Savienību vienas dienas laikā.

4.

Reģionālo lidostu un gaisa satiksmes pakalpojumu attīstībai, ieskaitot tos, kurus nodrošina zemas cenas pārvadātāji, jābūt daļai no intermodālā transporta sistēmas, kura kalpo Komisijas teritoriālās kohēzijas reģionālā ietvarā noteiktajiem ekonomiskajiem, vides un sociālajiem mērķiem.

5.

Reģionālo lidostu un reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu attīstība jāplāno saskaņā ar ilgtermiņa attīstības principiem, kur attīstība tiek saskaņota ar pašreizējām vajadzībām, neliedzot paaudzēm nākotnē realizēt savas vajadzības.

6.

Reģionālajām lidostām ir papildus kapacitāte attiecībā uz terminālu platībām un skrejceļu vietas var tikt izmantotas, lai nodrošinātu tiešos starpreģionu pakalpojumus, kuri pie tam papildina padeves gaisa satiksmes pakalpojumus no reģionālajām lidostām uz starptautiskajām centrmezgla lidostām. Starpreģionu gaisa satiksmes pakalpojumu attīstība tādējādi var palīdzēt atvieglot spriedzi starptautiskajās centrmezgla un nacionālajās lidostās. Spriedzi šādās centrmezgla lidostās var mazināt, attīstot vairākas reģionālās lidostas, kas kalpotu kā “Gateway” lidostas, kas darbojas savā dislokācijā, ar savu kapaciāti un veic atbilstošās darbības. Zemas cenas starpreģionu gaisa satiksmes pakalpojumu nodrošināšanai ir būtiska loma plašāka reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu tīkla attīstībā.

7.

Izstrādājot plānošanas ietvaru reģionālo lidostu un starpreģionu gaisa satiksmes pakalpojumu attīstībai, valsts sektora iestādēm jāmeklē piemērota attiecība starp starpreģionālajiem un reģionu-centrālajiem gaisa satiksmes pakalpojumiem. Šī attiecība būs daļa no atsevišķu reģionu ekonomisko un sociālo mērķu funkcijām.

8.

ES mēroga gaisa satiksmes līgumu formulēšanu (tādu kā “Atvērtās debesis”) nevajadzētu veikt uz reģionālo lidostu rēķina. Izstrādājot šādus līgumus vai politiskās nostādnes, ir jāņem vērā plašākie reģiona teritoriālie apsvērumi. Tie jāsaskaņo, lai nodrošinātu reģionālo konkurencspēju

9.

Reģionālās lidostas ir īpaši nozīmīgi piekļuves punkti reģioniem. Gaisa satiksmes pakalpojumiem, kurus sniedz no reģionālajām lidostām, ieskaitot tos, kurus nodrošina zemas cenas pārvadātāji, ir potenciāls, lai tiem būtu galvenā loma teritoriālās kohēzijas veicināšanā. Lai realizētu šo potenciālu, ir nepieciešams nodrošināt lielāku noteiktības pakāpi, lai veiktu valsts un privātā sektora investīcijas. Tas īpaši attiecas uz ilgtermiņa investīcijām lidostu infrastruktūrā. Komisijai jāpiešķir lielāks nozīmīgums reģionālo lidostu un reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu svarīgajai lomai kā daļai no multi-modālās pieejas Trans-Eiropas tīkla attīstībai. Konkrēti, Komisijai jāpievērš uzmanība potenciālajām investīcijām divpunktu starpreģionu gaisa satiksmes pakalpojumiem, lai papildinātu ātrvilcienu dzelzceļu tīklu attīstību.

10.

Reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu pieejamība un, īpaši, zemas cenas pakalpojumi, kurus sniedz no reģionālajām lidostām, veicina pieeju globālajai ekonomikai. Tā savienojumā ar zemākām darbaspēka un uzturēšanas izmaksām, kuras attiecināmas uz attālākiem reģioniem, var pamudināt uzņēmējus izvietot jaunas ekonomiskās investīcijas attiecīgā reģionā. Reģionā esošie uzņēmumi varētu palielināt savu tirgus daļu, jo būtu spējīgi sasniegt citas dalībvalsts teritoriālās daļas, ES un pārējās pasaules valstis.

11.

Šis vispārīgā ekonomiskā ietekme, kuru var realizēt ar reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu no reģionālajām lidostām attīstības palīdzību, ir jāizskata saskaņā ar sekojošiem četriem virsrakstiem:

12.

Uzlabotā pieeja Eiropas un starptautiskajiem tirgiem, kuru var nodrošināt reģionālā lidosta, var palīdzēt kvalificēta darbaspēka noturēšanā attiecīgajā reģionā. Zemas cenas starpreģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu attīstība, kad tā balstās uz reģionālo lidostu var nodrošināt papildus nodarbinātību un apmācības iespējas uz vietas un reģiona ietvaros kopumā. Konkrēti, inženiertehnisko un atbalsta pakalpojumu izvietošana reģionālajā lidostā palielinās šajā reģionā pieprasījumu pēc labi apmācītiem inženieriem un tehniskajiem darbiniekiem, kuri spēj pildīt atbalsta funkcijas aviācijas industrijai. Rezultātā nodarbinātības iespēju pieaugums reģionā samazina vajadzību pēc labklājības atbalsta, tajā pašā laikā palielinot turības radīšanu. Bez tam zemas cenas aviolīnijas var sniegt savu ieguldījumu diversifikācijā, sezonālā atslogošanā un tālsatiksmes piedāvājuma dinamizēšanā un tā arī uzlabot kāda reģiona tūristisko pievilcību.

13.

Zemas cenas gaisa satiksmes pakalpojumu attīstība, kura nodrošina divpunktu starpreģionālos gaisa satiksmes pakalpojumus no reģionālajām lidostām, var būt kā efektīvs katalizators reģionālajai ekonomiskajai attīstībai saskaņā ar Komisijas teritoriālās kohēzijas reģionālā ietvarā noteiktajiem ekonomiskajiem un sociālajiem mērķiem. Zemas cenas tiešo starpreģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu, kuri tiek sniegti no reģionālajām lidostām, tīkla attīstība var kļūt par galveno faktoru reģionu un, tādējādi ES, ekonomiskās konkurētspējas paaugstināšanā.

14.

Mazākās reģionālās lidostas, iespējams, pieprasīs līdzekļus no valsts sektora, lai varētu segt ekspluatācijas izdevumus un investīcijas jaunai infrastruktūrai. No savas puses tās piedāvās to potenciālu, kurš būs par pamatu reģionālajiem gaisa satiksmes pakalpojumiem, kuri uzlabos vispārējo pieejamības līmeni attālākajiem reģioniem, kas, savukārt, radīs ievērojamus ekonomiskos un sociālos labumus tajā reģionā, kur tie darbojas.

15.

Ir nepieciešamība piešķirt lielāku nozīmi to sabiedrisko pakalpojumu funkcijai, kuru nodrošina zemas cenas tiešie starpreģionālie gaisa satiksmes pakalpojumi, kuri tiek sniegti no tādām lidostām, kuras nodrošina savienojumu starp reģionu un pārējām ES un pasaules daļām.

16.

Valsts sektora investīcijas jāpiemēro izmantojot pieeju, kura veidota tā, lai nodrošinātu infrastruktūru un pakalpojumus, kuri dod iedzīvotājiem iespēju īstenot savas spējas, uzlabojot reģionu ekonomisko konkurētspēju.

17.

Valsts sektora investīciju izmantošana, lai nodrošinātu līdzsvarotāku ekonomisko aktivitāšu izplatīšanos ES, ir saskaņā ar Komisijas reģionālās politikas mērķiem ilgstošas attīstības modeļa sasniegšanai, samazinot to spiedienu, kuru rada pārmērīga noslogotība, sastrēgumi un vājās vietas transporta sistēmā.

18.

Jebkuram apsvērumam par valsts sektora investīciju lomu jābūt pietiekami elastīgam, lai atspoguļotu atšķirīgo attīstības pakāpi atsevišķos reģionos Eiropas Savienībā un specifiskās ekonomiskās un telpiskās prioritātes atsevišķam reģionam saskaņā ar attiecīgo reģionālo un vietējo institūciju noteikto.

19.

Ir nepieciešams atzīt, ka reģionālā gaisa satiksmes pakalpojumu tīkla uzturēšana un attīstība ir sabiedrības interesēs, ieskaitot tos pakalpojumus, kurus nodrošina zemas cenas pārvadātāji, kuri darbojas no reģionālajām lidostām. Precīzi novirzītas valsts sektora investīcijas var nodrošināt vienkāršu dotāciju investēšanu, kas varētu dot būtisku labumu vietējā mēroga un reģionālajai ekonomikai. Valsts sektora investīciju atcelšana šādā gadījumā var beigties ar to, ka zemas cenas starpreģionālie gaisa satiksmes pakalpojumi zaudēs iespēju darboties kā katalizators teritoriālās kohēzijas un ekonomiskās konkurētspējas uzlabošanas nodrošināšanā. Valsts sektora investīciju izmantošanas ietvaram tādējādi jābūt spējīgam pareizi izvērtēt plašākas nodarbinātības iespējas, reģenerāciju, sociālo iekļaušanos, vides un reģionālās un vietējās nozīmes ekonomikas attīstības programmas reģiona ietvaros.

20.

Vadlīnijām jānodrošina pietiekama skaidrība par to, kā Komisijai jāinterpretē Eiropas konkurences un valsts atbalsta noteikumus, lai nodrošinātu reģionālās un vietējās institūcijas ar nepieciešamajiem norādījumiem valsts sektora investīciju pareizai izmantošanai, lai atbalstītu reģionālo lidostu un zemas cenas gaisa satiksmes pakalpojumu potenciāla izmantošanu, lai sniegtu ieguldījumu Komisijas reģionālās politikas mērķu īstenošanā.

21.

Komisijai šīs vadlīnijas jāizstrādā pilnībā konsultējoties ar reģionālo un vietējās institūciju pārstāvjiem.

22.

Vadlīnijās jāatzīst un jārespektē reģionālo atšķirību princips. Tajā jāatspoguļo dažādo Eiropas Savienības reģionu atšķirīgās attīstības pakāpes. Tajās jāņem vērā attiecīgā reģiona dabisko trūkumu eksistēšana, kā arī citu transporta veidu attīstība šajā reģionā un perifērijā un lielāko lidostu saistītais raksturs. Tām jāļauj reģionālajām un vietējās institūcijām identificēt attiecīgo lidostu infrastruktūru un reģionālos gaisa satiksmes pakalpojumus kā reģionālās nozīmes, kamēr tie ir saskaņā ar tām īpašajām ekonomiskajām un telpiskajām prioritātēm, kuras noteikušas attiecīgā institūcijas.

23.

Vadlīnijām nav jāsatur stingri noteiktus un nelokāmus nosacījumus, tā vietā atļaujot reģionālajām un vietējām institūcijām apsvērt valsts sektora investīciju vērtības katrā atsevišķā gadījumā.

24.

Tām jāļauj skaidri apgalvot, ka valsts sektora investīcijas ir atļautas, lai atbalstītu reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu nodrošināšanu, ar nosacījumu, ka tās attiecas tikai uz atklātu pieeju investīcijām visiem pārvadātājiem un ka tās tiek piešķirtas, vadoties pēc pirmā minētā kritērija. Šajos kritērijos ir jāietver reģionālās ekonomikas ieguvums, kas izriet no zemas cenas starpreģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu attīstības, kas darbojas kā katalizators investīcijām šajos reģionos.

25.

Tām jāļauj valsts sektora investīcijām veikt būtisku ieguldījumu attiecībā uz darbības uzsākšanas izmaksām, ieskaitot speciāli izveidotas mārketinga kampaņas reģionos, kuras tiek finansētas no vietējiem nodokļu ieņēmumiem, kas saistīti ar šādu pakalpojumu izveidošanu.

26.

Vadlīnijām jāļauj izskatīt valsts sektora investīcijas attiecībā uz papildus lidostu infrastruktūras attīstību vai nodrošināšanu, kad tas nepieciešams, lai atbalstītu jaunu reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu attīstību.

27.

Vadlīnijām nevajadzētu aprobežoties tikai ar to piemērošanu tirgus ekonomikas principiem, bet vajadzētu ņemt vērā plašākus sociālās, vides un teritoriālās attīstības aspektus, kuri izriet no jaunu reģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu attīstības, ieskaitot to, kurus nodrošina zemas cenas pārvadātāji.

28.

Vadlīnijām jāveicina reģionālo lidostu un starpreģionālo gaisa satiksmes pakalpojumu attīstība kā daļa no plašāka Trans-Eiropas transporta tīkla.

29.

Vadlīnijās jāiestrādā prasības par investīciju plānošanu saskaņā ar ilgstošas attīstības principiem, kur attīstība tiek saskaņota ar pašreizējām vajadzībām, neliedzot paaudzēm nākotnē apmierināt savas vajadzības.

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/12

1.1

Reģionu komiteja ir pastāvīgi, ieskaitot savos pēdējā laika atzinumos, atbalstījusi Lisabonā uzsākto projektu, kas atzina ciešo sasaisti starp ekonomikas politiku, nodarbinātības politiku un sociālo politiku;

1.2

Komisijas Paziņojums norāda uz nozīmīgu attīstību Lisabonas Samitā uzsāktajā procesā ar mērķi nodrošināt Eiropas politiku sociālo dimensiju;

1.3

dokuments atklāj Komisijas nolūku panākt Sociālās Politikas Darba kārtībā noteiktos mērķus, kurus Komiteja jau ir atbalstījusi, ne mazāk svarīgi ikgadējo Sociālās Politikas Darba kārtības Realizēšanas Rezultātu kontekstā;

1.4

RK apsveic Komisijas dokumenta detalizēto raksturu, kas visaptveroši pieiet jautājumam;

1.5

RK apsveic Komisijas pūles pievērst uzmanību dažādiem sociālās politikas aspektiem un sastādīt priekšlikumus, kas nodarbotos ar visiem neskaitāmajiem dažādo jomu aspektiem; šie ir pasākumi, kas jāpieņem visos līmeņos – Eiropas, nacionālajā, reģionālajā un vietējā līmenī– lai visiem Eiropas pilsoņiem sniegtu labu dzīves kvalitāti;

1.6

RK ir pārliecināta par nepieciešamību – vēl vairāk, kā norādīts daudzos Komisijas dokumentos – attīstīt vispiemērotākās struktūras, lai darbinātu un realizētu Eiropas nodarbinātības potenciālu, kas ir ļoti augsts;

1.7

RK atzīst un uzsver vērtību, ko katras personas dzīves kvalitātei pievieno iespēja atrast darbu, kas ir apmierinošs gan no finansiālās, gan profesionālās puses;

1.8

RK apsveic, jo sevišķi, Paziņojuma priekšstatu par sociālo aizsardzību nevis kā sistēmu, kas aizstāj katras personas spējas uzņemties atbildību par savas dzīves kvalitāti, bet gan kā pasākumu, kas indivīdiem var sniegt atbalstu, dodot tiem jaunu pašapziņu un radot tiem nepieciešamos sociālos apstākļus, lai tie spētu uzņemties eiropiešu lomu tā, lai viņiem nebūtu jāpaliek nabadzības un sociālās izolētības stāvoklī;

1.9

RK piekrīt Komisijai, uzsverot nepieciešamību ieviest efektīvus preventīvus un rehabilitējošus pasākumus, lai novērstu nabadzību un sociālo izolētību visievainojamākajās iedzīvotāju grupās;

1.10

RK piekrīt Komisijai, norādot, sabiedriskie pakalpojumi, ko sniedz vietējās un reģionālās iestādes, jo sevišķi tādus kā bērnu aprūpe un sabiedriski izglītojošā apmācība par bērniem, vecu cilvēku un invalīdu, utt., aprūpe un sociālā aizsardzība ir būtiska, ja Eiropas pilsoņiem ir jādod apmierinošas nodarbinātības iespējas;

1.11

RK jo sevišķi apsveic uzsvaru, kas dots nepieciešamībai veicināt pakalpojumus veciem cilvēkiem, un arī uzsver, ka šos pakalpojumus nav jāuztver tikai kā iespēju rūpēties par veciem cilvēkiem ārpus ģimenes, bet, ka ņemot vērā pieredzi, kas iegūta vietējā un reģionālajā līmenī, visvērtīgākie pakalpojumi, kas spēj apvienot vecāka cilvēka un viņa ģimenes labklājību, šķiet esam tie, kas sniegti personas pašas mājās, kad tas ir iespējams;

1.12

RK atzīmē, ka iemesls, kāpēc dokumentā nav informācijas, kas attiecas uz pievienošanās valstīm, proti, ka Komisija ir izmantojusi īpašas anketas, lai palīdzētu izstrādāt dokumentu, kas tika nosūtītas arī uz pievienošanās valstīm, bet tā no pievienošanās valstīm nesaņēma pilnīgas atbildes uz šīm anketām no šīm valstīm, un ka tāpēc tā nespēja ietvert tās dažādo stratēģiju, kas tika pieņemtas ar mērķi palielināt nodarbinātību, novērtējumā.

2.1

atsaucoties uz Komisijas minētajiem rehabilitācijas pasākumiem ar mērķi veicināt riskam pakļauto sociālo grupu kā invalīdu atgriešanos nodarbinātībā, atzīmē, ka ir nepieciešami reāli sociāli pasākumi, ne tikai medicīniski pasākumi, kurus Komisija, šķiet, savā Paziņojumā mudina veikt. Patiesībā daudzos gadījumos atgriešanos darbā kavē ne tikai medicīniski faktori, praktiski fiziski šķēršļi, bet arī būtiski psiholoģiski uzvedības un sociāli faktori; tāpēc Komisijai būtu vairāk jāuzsver, un ne tikai savos secinājumos, vietējo un reģionālo iestāžu lomu, ieviešot aptverošāku sociālo un labklājības pasākumu klāstu šajos gadījumos. Protams, ka šiem pasākumiem ir jāiet rokrokā ar reāliem rehabilitācijas pasākumiem šī vārda medicīniskajā nozīmē, kas jāievieš galvenokārt ar nacionāla līmeņa sistēmu palīdzību.

2.2

izsaka nepieciešamību, kā jau norādīts citos atzinumos, pilnveidot pasākumus, kas tiek sniegti sociālās aizsardzības jomā un sinhronizēt tos ar ekonomikas un nodarbinātības politikas pasākumiem; ir jāparedz konsultēšanos ar vietējām un reģionālajām iestādēm, kurām ir vislabākā saikne ar visievainojamākajām sabiedrības daļām, un, vissvarīgāk, to iesaistīšanos visos gadījumos;

2.3

aicina Komisiju likt lielāku uzsvaru uz NVO lomu, kas nav minētas Paziņojumā, bet kuru darbs kopā ar vietējām un reģionālajām iestādēm ir būtisks, jo tās sniedz praktiskus sociālo jautājumu risinājumus, vissvarīgāk dodot izolētības riskam pakļautajiem cilvēkiem iespējas nonākt kontaktā ar darba pasauli, un kuras nav nenozīmīgākas par vietējā un reģionālajām iestādēm;

2.4

iesaka Komisijai turpināt pastāvīgi paturēt prātā, kā tā to dara dokumentā, uz kuru šis atzinums attiecas, galvenos punktus, kas jau atzīmēti attiecībā uz sociālās aizsardzības modernizāciju, kas ir Lisabonas Eiropas Padomes atzītie mērķi: augstas kvalitātes nodarbinātība, drošas pensiju sistēmas, sociālā integrācija un veselības aizsardzība;

2.5

atceroties Trešo Eiropas Komisijas ziņojumu par Sociālo un ekonomisko kohēziju 2004. gada 18. februārī, kur tika teikts, ka “noteikti ģeogrāfiskie vai dabas radītie fiziskie trūkumi var palielināt attīstības problēmas, it sevišķi tālākajos Eiropas Savienības reģionos un daudzajās salās”, Komisijai jāņem vērā šie trūkumi atbalstot vai veidojot pasākumus kā izglītība vai stimulēšana salās un tālākajos Eiropas Savienības reģionos, lai modernizētu sociālo aizsardzību vairāk un labākām darba vietām šo reģionu iedzīvotājiem, īpaši tiem, kuri saskaras ar grūtībām meklējot darbu prom no savām dzimtajām vietām.

2.6

atkārto savu viedokli, ka, ja Eiropai, kā tam vajadzētu būt, ir jāvirzās ciešāk pie sabiedrības un jākļūst demokrātiskākai un caurspīdīgākai; vietējām un reģionālajām iestādēm un pilsoniskajai sabiedrībai ir ciešāk jāiesaistās ekonomikas, sociālās un nodarbinātības politikas izstrādāšanā, realizēšanā un novērtēšanā, ne mazāk būtiski tas ir caur NVO;

2.7

atkārto, attiecībā uz izskatāmo paziņojumu, punktus, ko Reģionu komiteja jau ir atzīmējusi savā Atzinumā (CdR 15/2003) Par Eiropas Nodarbinātības Stratēģijas Pārskatu un 2003. gada Nodarbinātības Vadlīniju, kas balstītas uz Paziņojumu par piecu gadu Eiropas Nodarbinātības Stratēģiju (COM(2002) 416 galīgā red.) un Komisijas Paziņojumā Padomei, Eiropas Parlamentam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai Par Eiropas Nodarbinātības Stratēģijas Nākotni (EES): Pilnīgas nodarbinātības un labāku darbavietu visiem radīšanas stratēģija (COM(2003) 6 galīgā red.), proti, ka:

2.8

aicina Komisiju pastāvīgi uzsvērt jebkurā paziņojumā, kas ir domāti jautājumiem, kas attiecas uz elastīgāka darba tirgus nepieciešamību, vajadzību atbalstīt darbiniekus, kas izlēmuši uzsākt jaunu virzienu savā karjerā; adekvātu sociālās aizsardzības pasākumu trūkums rada draudu darba tirgus elastīgumam, kas tagad ir būtisks, ņemot vērā globālā tirgus raksturu;

2.9

uzskata, pamata ekonomiskā drošība gan zemi atalgotajiem strādniekiem, gan strādniekiem, kuri ieņem vidēji vai augsti atbildīgus amatus, ir svarīga. Vēl vairāk, atbalstam ir jākoncentrējas uz apmācību un tālākmācību un prasmju papildināšanu;

2.10

atzīmē, ka sociālās aizsardzības shēmām, sevišķi finansiāla rakstura shēmām, ir jāiesaista darba devējus, kas varētu būt labākā stāvoklī, lai izvērtētu individuālas situācijas un tāpēc ir vislabākajā stāvoklī, lai ieviestu pasākumus, kas veicinātu tādu cilvēku kā invalīdu atgriešanos darbā, varbūt palīdzot tiem atrast jaunu profesionālu amatu tajā pašā vai citā firmā;

2.11

iesaka, ka jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, neierobežojot katras dalībvalsts pilnīgo likumdošanas autonomiju sociālās politikas jomā, lai ES dalībvalstis apzinātos paziņojuma secinājumos ietverto Komisijas ierosināto vadlīniju nozīmīgumu un vietējo un reģionālo iestāžu galveno lomu.

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/15

1.1

uzskata, ka EQUAL ir viens no vissvarīgākajiem instrumentiem jaunievedumu radīšanā un izplatīšanā nodarbinātības un sociālās politikas jomā;

1.2

uzsver, ka vietējās pašvaldības ir lielā mērā atbalstījušas EQUAL no tā uzsākšanas, jo tas rada nozīmīgu sociālās un nodarbinātības politiku uzlabošanas un tālākas attīstības iespēju vietējā un reģionālā līmenī. Vietējās un reģionālās pašvaldības arī apstiprina EQUAL partnerības pieeju, kas ir saskaņā ar labas valdīšanas principiem;

1.3

uzskata, ka galveno virzienu noteikšanai tehnoloģiju jaunievedumiem un praktisko pieeju attīstībai, un ilgtermiņa pieredzei vajadzētu būt galvenajiem mērķiem. Uzskata, ka rezultātus nevajadzētu atdalīt atsevišķi no visvairāk pielietotās prakses, bet tos vajadzētu sasaistīt, lai pievienotu jaunas dimensijas un palielinātu efektivitāti. Vietējas un reģionālās pašvaldības var palīdzēt nostiprināt jauno praksi vietējās pakalpojumu sniegšanas sistēmās un vietējās politiskajās sistēmās;

1.4

uzsver, ka Romas cilvēku jautājums ir īpaši būtisks un svarīgs vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Kad to skaits palielināsies, tā būs vislielākā atšķirīgā etniskās minoritātes grupa Eiropas Savienībā. Neskatoties uz pastāvēšanas 700 gadu lielo vēsturi ES robežās, Roma paliek, iespējams, viena no visdiskriminētākajām grupām visu ES pilsoņu vidū. Vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir izšķiroša loma jautājumu attiecībā uz Romas cilvēkiem risināšanā, kas ir fakts, ko ir atzinuši paši Eiropas Romas organizāciju pārstāvji;

1.5

uzsver arī būtisko bērnu un sieviešu tirdzniecības fenomenu; uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir nozīmīga loma sabiedrības labklājības veicināšanā, un tām ir jārisina personisko (piemēram, atbalsts cietušajiem) un sociālo (piemēram, noziedzīgu nodarījumu novēršana) seku jautājumi attiecībā uz cilvēku tirdzniecību un šo seksa industrijas aspektu, un šajā sakarā uzsver nepieciešamo līdzekļu un resursu pienācīgas piešķiršanas nepieciešamību vietējām un reģionālajām pašvaldībām;

1.6

uzskata, ka vietējām un reģionālajām pašvaldībām ir jātiek uzskatītām par galvenajiem partneriem EQUAL ieviešanā un tā rezultātu galveno virzienu noteikšanā.

2.1

atbalsta apstiprināšanas soļa ieviešanu Aktivitātei 2; rekomendē, ka Aktivitātes 3 darbība (izplatīšana un galveno virzienu noteikšana) varētu tikt integrēta tādā pašā veidā, lai palīdzētu risināt līdzekļu piešķiršanas noteiktiem mērķiem problēmas, jo Aktivitātes 3 darbībai pašai par sevi nav daudz rezultātu, ko finansētāji vispārēji sagaida (piemēram, tieša darbība, sniedzot atbalstu gala saņēmējiem);

2.2

atbalsta iespēju paplašināt partnerību, lai strādātu ar kandidātvalstīm – finanšu noteikumi kavēja daļu no šī potenciāla pirmajā raundā;

2.3

uzskata, ka vairāk eksperimentējot aizsardzības pret bezdarbu, nodarbinātības kvalitāti un tiešo darbavietu radīšanas jomās, Attīstības Partnerību vajadzētu mudināt aplūkot 1. raunda pieredzi un jebkuru vislabāk piemēroto praksi – īpaši visa gūtā mācība, kur pielietotās pieejas nav bijušas sekmīgas;

2.4

uzsver strādnieku saglabāšanas nodarbinātībā ilgāk nozīmi – Komisijas apstiprinājums tam ir viedokļa atbalsts par iedzīvotāju novecošanu vispār, bet arī saistībā ar jomām, kur pastāv smagās rūpniecības tradīcija, kur daudziem vecākiem strādniekiem vajadzēja vai vēl ir nepieciešams pārkvalificēties, lai saglabātu darbu pakalpojumu sektorā un citās rūpniecības nozarēs;

2.5

uzskata grūtību atzīšanas nozīmi, kas saistītas ar darba devēju iesaistīšanu, lai sekmētu dažādību, bet mudina gūt mācību no vislabāk pielietotās prakses, kas attīstīta 1. raunda gaitā dalībvalstīs;

2.6

atzīst atbalsta sniegšanu, lai risinātu radušos izaicinājumus saistībā ar problēmām, ar ko saskaras Romas cilvēki un cilvēku tirdzniecības upuri; uzskata, ka šīs un citas radušās problēmas visā ES vajadzētu sākt risināt atbilstošā kontekstā vietējā, reģionālajā un nacionālajā līmenī, un tam nav negatīva ietekme uz nepieciešamajiem pasākumiem attiecībā uz citām grupām;

2.7

uzskata, ka ir būtiski visām valstīm ievērot vienādu laika grafiku, lai sekmētu transnacionālo partnerattiecību veidošanu atbilstošā laika periodā, kur piegādes periodi sāktos vienā un tajā pašā laikā, lai nodrošinātu efektīvas partnerattiecības. Tā tas nebija pirmajā raundā. Tiek atbalstīts Komisijas atkārtots ziņojums par šī jautājuma svarīgumu;

2.8

atbalsta iespēju balstīties uz tematisko tīkla grupu darbību nacionālajā un Eiropas līmenī 2.raundā un sagaida, ka Komisija redzēs lielāku ieguvumu 2. raundā no tā un ietekmes palielināšanos. Tematisko tīkla grupu jēdziens attīstījās diezgan lēni pirmā raunda gaitā. RK uzskata, ka Vadošajām iestādēm ir liela loma Attīstības partnerību atbalstīšanā, lai piedalītos, tai skaitā esot proaktīvām, galveno cilvēku un politiku identificēšanā, lai maksimāli palielinātu Partnerību vadītā darba ietekmi. Būtu lietderīga lielāka integrācija tematisku tīklu grupu vidū, kas atbildīgas par Dalībvalstu un Eiropas līmeņa dokumentu izstrādi, kas saistīti ar Eiropas nodarbinātības stratēģiju un Sociālās iekļaušanas politiku. Tas sekmētu galveno virzienu noteikšanu, kas ir identificēts kā risināma problēma.

2.9

atbalsta priekšlikumus par galveno virzienu noteikšanu, nodrošinot EQUAL ieguldījumu politikas izstrādātāju darbā un Mērķu 1, 2 un 3 programmās; rekomendē, ka tematisko tīklu grupām vajadzētu tikt formāli ar to sasaistītām.

2.10

uzskata, ka ir svarīgi nezaudēt ieguvumus, ko deva transnacionālā darba vieta 2006 nodarbinātības jomā, un tāpēc rekomendē transnacionālā elementa iekļaušanu Eiropas Komisijas priekšlikumos attiecībā uz ESF programmām, lai aizvietotu pašreizējās programmas (kā arī reģionālajā ERDF programmā).

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/17

1.1

atbalsta Komisijas paziņojumu par kooperatīvo sabiedrību darbības sekmēšanu Eiropā, kā mērķis ir sekmēt kooperatīvu lielāku izmantošanu Eiropā, palielinot to nozīmi un padziļinot izpratni par to būtību. Labāku izpratni par kooperatīvu darbību, kooperatīvu likumdošanas tālāku izstrādi, kooperatīvu statusa saglabāšanu un uzlabošanu, un ieguldījumu Kopienas mērķu sasniegšanā;

1.2

apstiprina Komisijas viedokli par kooperatīvu potenciālu mazo un vidējo uzņēmumu (MVO) tirgus pozīciju attīstīšanā, un augstas kvalitātes pakalpojumu sniegšanā klientiem-dalībniekiem, īpaši “tiešos pakalpojumus”, tādus kā veselības, sociālās aizsardzības un labklājības jomā. Strādnieku kooperatīvi var dot pozitīvu ieguldījumu uz zināšanām balstītas sabiedrības izveidošanā;

1.3

uzsver Komisijas izvirzītā mērķa svarīgumu atrast veidus, kā palielināt MVU vēlmi un spēju izmantot uzņēmējdarbības kooperatīva formu kā līdzekli kopējas uzņēmējdarbības izveidošanai vai uzņēmumu grupu veidošanai;

1.4

atzīst strukturētas informācijas apmaiņas organizēšanas, labākās prakses apzināšanas un kooperatīvu projektu, tai skaitā MVU, reklamēšanas svarīgumu;

1.5

atbalsta pūles izpētīt veidus, kā savākt precīzākus statistikas datus par kooperatīviem;

1.6

uzsver kooperatīvu dalības izglītības, apmācību, mūža izglītības un e-apmācību programmās un vidusskolu un universitāšu organizētu kooperatīvu vadības apmācību sekmēšanas svarīgumu;

1.7

uzskata par vissvarīgāko identificēt un izplatīt labu praksi pakalpojumu sniegšanas uzņēmējdarbības atbalstam, ko sniedz valsts, attiecībā uz kooperatīviem;

1.8

uzsver kooperatīvu finansēšanas svarīgumu. Ir nepieciešams novērtēt iespēju iekļaut īpašu atsauci uz kooperatīviem finanšu instrumentos, ko vada Eiropas Investīciju fonds, īpaši līdzekļus, kas veido daļu no Daudzgadējās uzņēmumu un uzņēmējdarbības, un īpaši mazo un vidējo uzņēmumu programmas. Vajadzētu veikt arī pasākumus, lai nodrošinātu, ka kooperatīviem ir pilnīga pieeja Kopienas programmām un informācijai par šīm programmām;

1.9

atbalsta Komisijas nolūku izpētīt realizēto politiku, labo praksi un noteikumus saistībā ar sociālajiem kooperatīvajiem uzņēmumiem;

1.10

veicina, lai Komisija organizētu diskusijas ar dalībvalstīm par Regulas un Direktīvas piemērošanu par Eiropas kooperatīvās sabiedrības likumu (SCE);

1.11

atbalsta Komisijas darbu ar Dalībvalstīm, lai uzlabotu likumdošanu par kooperatīvajām sabiedrībām;

1.12

atbalsta pasākumus izstrādāt “modeļa likumus” kooperatīvu likumdošanas vajadzībām;

1.13

uzskata, ka tas ir svarīgi SCE regulas atkārtotas izskatīšanas kontekstā izskatīt Regulas vienkāršošanas iespēju, ierosinot vienotu noteikumu visā Eiropā pieņemšanu, ja iespējams;

1.14

uzsver svarīgo ieguldījumu, ko kooperatīvi veic jauno Dalībvalstu lauksaimniecības attīstībā, atbalstot sadarbību starp fermām produktu iepirkšanā, marketingā un ražošanas uzlabošanā;

2.1

mudina Komisiju un Dalībvalstis veikt ātru iesaistīto personu ieviešanas un atbalsta iniciatīvu novērtējumu, ar mērķi palielināt valsts institūciju un privāto ekonomisko operatoru izpratni par spēju izmantot kooperatīva formu kā līdzekli uzņēmējdarbības dibināšanai vai mazu uzņēmumu grupu veidošanai;

2.2

uzskata, ka ir svarīgi, lai Komisija pētītu iespēju organizēt strukturētu informācijas un pieredzes apmaiņu, un identificēt sekmīgu praksi uzņēmējdarbības veikšanas, izmantojot kooperatīvu formu. Komisijai vajadzētu arī kopā ar Dalībvalstīm un iesaistītajām personām izpētīt nacionālās politikas un prakses salīdzināšanas nepieciešamību;

2.3

veicināt eksperimentēšanu ar satelītu tehnikas un citām pārbaudes metodēm, lai ievāktu nepieciešamos statistikas datus par kooperatīviem Eiropā;

2.4

uzskata, ka ir svarīgi, lai izglītības, apmācību, mūža izglītības un e-apmācību programmās tiktu ņemta vērā arī kooperatīvu dalība, īpaši starptautiskajās programmās un speciālistu sistēmās, kā rezultātā tiek attīstīta labākā prakse inovatīvajās jomās;

2.5

uzsver labas prakses apzināšanas un izplatīšanas pakalpojumu sniegšanā uzņēmējdarbības atbalstam, ko veic valsts, svarīgumu;

2.6

uzskata, ka ir svarīgi ātri izpētīt iespēju iekļaut īpašu atsauci uz kooperatīviem finanšu instrumentos, ko vada Eiropas investīciju fonds, kas veido daļu no Uzņēmumu un uzņēmējdarbības daudzgadējās programmas un īpaši attiecībā uz maziem un vidējiem uzņēmumiem un lai nodrošinātu kooperatīvu tiesīgumu piedalīties Kopienas programmās un lai tiem ir pilnīga pieeja informācijai par šīm programmām;

2.7

mudina Komisiju izpētīt politiku un labu praksi, un noteikumus saistībā ar sociālajiem kooperatīvajiem uzņēmumiem un kooperatīvu sociālo un darba vietu radīšanas ietekmi Eiropā daudz plašāk un ziņot par rezultātiem Kopienas institūcijām;

2.8

rekomendē Komisijai steidzīgi uzsākt diskusijas ar amatpersonām Dalībvalstīs, kas ir atbildīgas par noteikumu par kooperatīviem visā Eiropā ieviešanu. Diskusijām vajadzētu, galvenokārt, tikt koncentrētām uz jautājumiem, kur ir nepieciešams veikt nacionāla līmeņa pasākumus vai ir piemērojami nacionālie normatīvie akti;

2.9

uzsver nepieciešamību aktīvi strādāt ar valsts institūcijām, īpaši jaunajās Dalībvalstīs, lai nodrošinātu normatīvo aktu par kooperatīviem uzlabošanu. Papildus, Komisijai jāprasa Dalībvalstīm informēt Komisiju un vienai otru par to nolūkiem grozīt normatīvos aktus par kooperatīviem to izstrādes posmā un pirms jaunu normatīvo aktu pieņemšanas;

2.10

uzsver Komisijas prasības nacionālajām un Eiropas līmeņa iesaistīto personu organizācijām izstrādāt “modeļa likumus” un Komisijas vēlmes sniegt tām palīdzību izstrādes procesā svarīgumu;

2.11

rekomendē Komisijai aktīvi uzraudzīt SCE Regulas piemērošanu un izveidot jomu reģistru, kur ir nepieciešami grozījumi tā, lai piecu gadu laikā pēc Regulas stāšanās spēkā to varētu vienkāršot un īstenot, ja nepieciešams;

2.12

atbalsta faktu, ka Komisija mēģinās nodrošināt, lai kooperatīvu un citu sociālās ekonomikas uzņēmumu veiktais ieguldījums lauksaimniecības attīstībā tiktu izmantots, izmantojot Kopienas iniciatīvas;

2.13

uzsver, ka Komisijai un Dalībvalstu valdībām vajadzētu izskatīt nodokļu koncesiju piešķiršanas iespēju kooperatīviem, pamatojoties uz to lietderīgumu reģionālajā vai sociālajā kontekstā, un ja tās būtībā ievēro galvenos kooperatīvu dibināšanas principus: demokrātija, dalībnieku, strādnieku un patērētāju solidaritāte, un tiešā uzņēmējdarbības vadība;

2.14

vērš uzmanību uz iespējām, ko piedāvā kooperatīvi vietējās ekonomikas un jaunu inovatīvu nodarbinātības veidu vietējā un reģionālajā līmenī;

2.15

mudina Komisiju un dalībvalstis aktīvi veicināt kooperatīvu nodibināšanu (it sevišķi mārketinga kooperatīvu) jauna veida lauksaimniecībā un lauku aktivitātēs, tādās kā ekoloģiskā lauksaimniecība, akvatiskās kultūras, utt. Pasākumos bez tam varētu iekļaut arī apmācību, veicināšanu, juridiskās konsultācijas, dalībnieku identifikāciju utt.

2.16

mudina pašvaldības un reģionus vērst lielāku uzmanību uz uzņēmējdarbības kooperatīva formu to industriālajā politikā;

2.17

atgādina, ka kooperatīvi piedāvā jaunas iespējas nodarbinātības uzlabošanai, pakalpojumu sniegšanai un ekonomikas atjaunošanai tālākajos apgabalos, kas cieš no kapitāla trūkuma.

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/19

1.

Tā, ka energoefektivitātes paaugstināšana ir būtiska vides aizsardzībai, enerģijas patēriņa mazināšanai un Kioto noteikto mērķu izpildei, un energoefektivitātes un enerģētikas pakalpojumu tirgus tālākā attīstība būs būtisks ieguldījums šā mērķa sasniegšanā;

2.

Tā, ka Eiropas reģionālās un vietējās pārvaldes jau daudzus gadus ir enerģijas taupības pionieri, piemēram, izmantojot atjaunojamus enerģijas avotus un izmēģinot inteliģentas enerģētiskās sistēmas;

3.

Tā, ka daudzas Eiropas reģionālās pārvaldes ir apņēmušās izpildīt Kioto mērķus;

4.

Tā, ka enerģijas taupīšanai vispirms ir jānotiek pilsoņu apziņā un vietējās un reģionālās pārvaldes kā pilsoņiem tuvu stāvošs politiskais līmenis var dot tajā savu ieguldījumu, un Eiropas Savienībai ir jādod tam nepieciešamā brīvība;

1.1

saskaņā ar Eiropas Kopienu Komisijas priekšstatiem uzskata, ka energoefektivitātes palielināšana pie galapatērētājiem ir svarīgs mērķis. Tā apsveic Komisijas nodomu veicināt energoefektivitātes palielināšanas pie galapatērētājiem un enerģētikas pakalpojumu tirgus tālāko attīstību. Arī no Reģionu Komitejas viedokļa, ir nepieciešams stiprināt enerģētikas pakalpojumu un energoefektivitātes tirgu un līdz ar to samazināt emisiju un veicināt ilgtspējīgu attīstību;

1.2

uzskata Direktīvas projektu par principiāli pareizu bāzi šo mērķu sasniegšanai;

1.3

neierobežoti atbalsta izvirzīto mērķi saistībā ar klimata aizsardzību un no tā izrietošo reducēšanas saistību ievērošanu. Dalībvalstīs, reģionos un kmunicipalitātēs jau eksistē liels skaits pasākumu, kas ir vērsti uz šo saistību izpildi (salīdzinājumam skat. arī Vācijas Federatīvās Republikas Enerģijas taupības likumu, ko Bundestāgs pieņēma 2004. gada 1. aprīlī). Tiem pieskaitāmi arī centieni uzlabot energoefektivitāti visos patēriņa sektoros;

1.4

uzskata, ka tādu energoefektivitātes pasākumu īstenošanai kā enerģijas taupīšana pie galapatērētājiem un enerģētikas pakalpojumu piedāvājumiem vajadzētu saskanēt ar uz konkurenci orientēta tirgus kontekstu; vienlaikus ir jāizceļ, ka prioritātei ir jābūt publisko apgādes dienestu pakalpojumu uzlabošana, lai arī turpmāk tie varētu nodrošināt savus pamatpienākumus saistībā ar kvalitāti, drošību un pieejamību;

1.5

neuzdod jautājumu, vai ir vajadzīgi atbilstoši pamatnoteikumi, lai ievērojami paaugstinātu energoefektivitāti pie galapatērētājiem. Tas vislabāk tiks panākts, rosinot un palielinot pieprasījumu pēc atbilstošas tehnikas un metodēm. Problemātisks šķiet priekšlikums tā vietā uzlikt uzņēmumiem šāda veida piedāvājumus par pienākumu. Tā rezultātā tiem vajadzētu uzturēt tādas tehnikas un metožu rezerves, kuras pieprasīt nevienam pircējam nav pienākums, kam sekas būtu cenas paaugstināšanās galapatērētājiem;

1.6

uzskata, ka Direktīvu projekts ir pretrunā ar sistēmu tur, kur tas atstāj bez ievērības būtiskas iekšējā enerģijas tirgus struktūras. Direktīvu projekts paredz uzlikt dalībvalstīm par pienākumu nodrošināt, ka mazumtirgotāji vai apgādātāji saviem klientiem visos galapatēriņa sektoros enerģētikas pakalpojumus un energoefektivitātes pasākumus pa daļai piedāvā bez maksas. Taču vaļējā tirgū piedāvājums ir tikpat kā neregulējams. Bez tam, tirgus dalībnieki, piemēram, nesaistītie energoapgādes uzņēmumi un tikko tirgū ienākušie enerģijas pārdevēji, ir pārāk dažādi, lai tos pakļautu vienādiem vai pielīdzināmiem regulēšanas principiem;

1.7

uzskata saistību noteikšanu tīkla apsaimniekotājiem piedāvāt un piegādāt galapatērētājiem enerģiju par Iekšējā tirgus direktīvu pārkāpumu;

1.8

uzskata jaunu institucionālo struktūru izveidošanu, kas pildītu paredzētos, tikai ar lielām pūlēm un ieguldījumu izpildāmos uzraudzības un kontroles pienākumus, tikai par nosacīti piemērotu tam, lai paaugstinātu energoefektivitātes līmeni pie galapatērētājiem un veicinātu energoefektivitātes un enerģētikas pakalpojumu tirgus attīstību. Dalībvalstīm būtu jāļauj izmantot jau esošās struktūras, lai izpildītu šos uzdevumus. Saskaņā ar Direktīvu projektu izmaksas, kas ieguldītas enerģijas ekonomijas apjoma sasniegšanas pasūkumos, “nedrīkst” pārsniegt no tiem gūto labumu. Taču sakarā ar to, ka nav skaidrs, kā šī izmaksu un ieguvuma analīze būtu veicama, šīs saistības ir tikai teikums programmās tekstā, kam nav praktiskas nozīmes, saskaņā ar ko izmaksas var attīstīties absolūti neproporcionāli ieguvumam. Tādēļ jābaidās, ka atbilstoši Direktīvu projekta 10b. punktam ir iespējama noteiktu izmaksu pārcelšana galapatērētāju rēķinā ar sadales tarifu starpniecību;

1.9

uzstāj, ka vienotas efektivitātes kāpināšanas likmes noteikšana 1 % katrai dalībvalstij apmērā, nedrīkst novest pie konkurences izkropļošanas, jo valstis, kuras jau ir sasniegušas augstu efektivitātes līmeni, var realizēt tālāku efektivitātes kāpināšanu tikai par salīdzinoši augstām izmaksām. Ir jānodrošina, ka dalībvalstu agrāk veiktie centieni tiek ņemti vērā. Direktīvas projekta 1. pielikumā paredzētā pasākumu ievērošana, kurus dalībvalstis enerģijas taupīšanas nolūkā ir veikušas kopš 1991. gada, ir jāveic tā, lai tiktu novērsti konkurences izkropļojumi; bez tam RK izsakās pret neproporcionālu valstiskā sektora iestāžu apgrūtināšanu un prasa vienādu attieksmi pret valstisko un privāto sektoru;

1.10

saskata paredzētajos pasākumos, piemēram, vienotajā taupības mērķī, jaunas pārbaudes birokrātijas ieviešanā vai piespiedu enerģētikas pakalpojumu tirgus veidošanā, apjoma un intensitātes ziņā ļoti vērienīgu iejaukšanos dalībvalstu enerģētikas politikā

2.1

uzaicina Komisiju, ņemot vērā šī likumdošanas projekta apsveicamo mērķi, pārstrādāt Direktīvu projekta būtiskākos punktus. Pārstrādāšana jāveic ar galveno mērķi – veicināt un nostiprināt pieprasījumu pēc enerģētikas pakalpojumiem ar informāciju, konsultācijām un veicināšanu. Šajā sakarā iesaka plašu Eiropas informācijas kampaņu, lai stiprinātu apziņu par vides labumu enerģijas patēriņa samazināšanā;

2.2

lūdz Komisiju, ievērot subsidiaritāti tik lielā mērā, lai Enerģētikas pakalpojumu sniedzēju kvalifikācijas, sertificēšanas un akreditācijas nodrošināšana, enerģētikas audita sistēmu un enerģētikas pakalpojumu tirgus uzraudzība un energoefektivitātes programmu sastādīšana, kā arī sabiedrības kontrolētu finansēšanas iespēju meklēšana arī nākotnē paliktu dalībvalstu, reģionu un municipalitāšu kompetencē;

2.3

ierosina, nosacījumu detalizācijas pakāpi ierobežot līdz tam, lai tie vēl būtu savienojami ar Komisijas interesēs esošajiem regulēšanas un birokrātijas mazināšanas un procedūru vienkāršošanas mērķiem;

2.4

aicina Komisiju neuzlikt nesamērīgu nastu valsts sektoram, attiecība uz enerģijas patēriņa samazināšanas mērķi. Valsts un privātajam sektoram vienlīdzīgi būtu jāuzņemas atbildība par kopējo mērķi saistībā ar enerģijas patēriņa efektivitātes vairošanu;

2.5

vērš uzmanību uz to, ka, lai ievērotu Direktīvu projektā noteiktās saistības, būs nepieciešams īstenot uzraudzības pasākumus, apkopot datus un sastādīt ziņojumus Komisijai. Šim nolūkam ne tikai sabiedriskajā pārvaldē, bet arī uzņēmumos būs jāizmanto personāla resursi, kas līdz šim nebija vajadzīgi, piemēram, lai apstrādātu un izplatītu līdz šim nevajadzīgus datus par galapatērētājiem (piemēram, mazuta lietošanas gadījumā) un nodarbotos ar enerģētikas pakalpojumu realizāciju. To likumdošanā vajadzētu ņemt vērā un paredzēt;

2.6

atgādina Komisijai par nepieciešamību jauno Direktīvu projektu pilnībā saskaņot ar visu enerģētikas likumdošanas noteikumu mērķi, īpaši ar Iekšējā enerģijas tirgus direktīvām.

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/22

1)

e-valdība ne tikai dod ieguldījumu valsts administrācijas efektivitātē, bet arī demokrātijā, uzlabojot vadīšanu un pilsoņu līdzdalību sabiedriskajā dzīvē,

2)

ir nepieciešama iesaistīšanās augstākajā politiskajā līmenī, lai darbotos e-valdības struktūras un pakalpojumi, un ka lielākās tiesiskās barjeras ir nevis Eiropas līmenī, bet gan nacionālajā līmenī, reģionālajā un vietējā līmenī,

3)

ir dažādas tradīcijas un tiesiskais pamats esošajās un topošajās dalībvalstīs, kas apgrūtina definēt kopīgus standartus valsts pakalpojumu sniegšanā,

1.1.

atbalsta Komisijas piedēvēto e-valdības lomas nozīmi, lai sasniegtu Lisabonas mērķus, un liek speciālus uzsvarus uz reģionālo un vietējo valdību lomu un ieguldījumu to potenciālu veicināšanā un izmantošanā, ar pakalpojumu un noteikumu, ko viņi sniedz pilsoņiem un uzņēmējiem pakāpi un svarīgumu;

1.2.

izceļ būtiskas vietējo un reģionālo valdību raksturīgās iezīmes attiecībā uz līmeni un tuvību sabiedrībai, kas dod iespēju paātrināt jauninājumus, zināšanas un sapratni par pakalpojumu nepieciešamību, un lietotājus, kuri ir ļoti svarīgi, un tiešas tikšanās gan individuālajā, gan sabiedrības līmenī, kas ļauj viņiem veicināt jaunu iemaņu iegūšanu un ietekmēt uzvedības izmaiņas, kas ir nepieciešamas, lai e-valdība darbotos praktiski un izdevīgi;

1.3.

apstiprina e-valdības definīciju kā būtisku informācijas un komunikācijas tehnoloģijas (IKT) valdības un pārvaldes jomā un organizatorisko izmaiņu, un jaunu iemaņu attīstību sakopojumu;

1.4.

izceļ apmācības un attīstības iespēju izveidošanu un finansiālu veicināšanu, lai ļautu iespējami plašākai pilsoņu daļai piedalīties e-valdības attīstībā, kā sevišķi svarīgu;

1.5.

uzsver, ka e-valdības vērtības tiks demonstrētas valsts pakalpojumu sniegšanas transformācijā, un pilsoņu iesaistīšanas demokrātiskajos procesos un valsts politikas attīstībā pastiprināšanā, citiem vārdiem sakot, vispusīga valdības pakalpojumu piegādes un mijiedarbības ar pilsoņiem modernizācijā;

1.6.

brīdina, ka tāda transformācija visos valdības līmeņos nav lēta, bet prasīs nozīmīgu un ilgstošus līdzekļu ieguldījumus, tas dubultojas, jo pārejas periodā ir nepieciešams uzturēt esošo sistēmu, kura ir sabiedrisko pārvalžu īpaša nepieciešamība, kas nepastāv komerciālajā vidē;

1.7.

atzīmē, ka, lai nodrošinātu augsta līmeņa pieņemšanu un savstarpējo sadarbību, pāreja uz platjoslu ir būtiska, tādēļ apsveic Komisijas aicinājumu visām valsts administrācijām līdz 2005.gadam aprīkoties ar atbilstošiem pieslēgumiem un uzskata, ka pāreja jāatbalsta finansiāli, īpaši tajās teritorijās, kur pašreizējais pieejamības līmenis un attīstības pakāpe ir relatīvi zema;

1.8.

piekrīt Paziņojumā veiktajām atšķirībām starp e-vadīšanu un e-valdību, un uzskata, ka plašākā e- valdīšanas koncepcija ietver svarīgākos sociālos dienestus, kas vietējām un reģionalajām pārvaldēm ir ļoti nozīmīgi;

1.9.

iesaka, lai tiktu lietota kopīgu pētījumu standartu struktūra, lai nodrošinātu, ka kvalitatīvie un kvantitatīvie novērtējumi visās nozīmīgās programmās un projektos ir publicēti, tādā veidā daloties gan veiksmēs, gan atklātu trūkumu analīzēs, lai uzlabotu apmācību un nākotnes praksi;

1.10.

tic, ka partnerattiecību darbs, konsorciju veidošana un kopuzņēmumu attīstība visos līmeņos starp valsts aģentūrām, un, ja ir iespējams, privātām organizācijām, gan nacionālajā, gan ES līmenī, ir būtisks, lai lietotu jauninājumus un izvairītos no nolietojuma, pārvietojot esošo un nākotnes labo praksi, un optimālāk lietotu valsts budžetu;

1.11.

atzīst e-valdības potenciālu ar mērķi spēcināt un veicināt kultūru atšķirības un pakalpojumu pieejamības taisnīgumu un tā ieguldījumu politikā un procesā starp dažādu reģiona iedzīvotājiem, un šajā sakarā, atzīst vietējo un reģionālo iestāžu unikālās lomas; šeit svarīga loma ir kvalitatīvu pētījumu darbam par pielietojamām praksēm;

1.12.

apzinās piemērotas tehnikas pielietošanas svarīgumu, lai uzlabotu datu aizsardzību un drošību un iegūtu lietotāju uzticību, bet uzskata, ka ir jāraugās pēc līdzsvarota vidusceļa noteikumu noteikšanā, kas varētu nesaprātīgi kavēt elektrisko informāciju, kas attiecas uz identificētām personām, nodošanu;

1.13.

piezīmē, ka šis Paziņojums ir daļa no plašākām modernizācijas iniciatīvām, kuras kopējā ietekme varētu uzlabot savstarpējo saikni starp pilsoņiem un valsti saistībā ar sociālo integrāciju, tomēr ir arī jābrīdina no iespējamā drauda, kas varētu rasties sociālajai vienotībai saistībā ar starpcilvēciskā kontakta mazināšanos.

2.1.

iesaka, ka Eiropas Komisijai, veicinot e-valdību, ir jādod prioritāte kopējo standartu, struktūras informācijas apmaiņas un efektīvas sadarbības spējas nodrošināšanai, lai veicinātu apzināšanos par pan-Eiropas pakalpojumiem, un atvieglotu pieeju informācijai par nacionālajiem un reģionālajiem pakalpojumiem visiem pilsoņiem visā Eiropas Savienībā. Par prioritāti jāuzskata arī transakciju un datu drošība. Sabiedrības uzticēšanās un lietošana ir savstarpēji saistīta ar drošības jautājumiem;

2.1 a)

iesaka Eiropas Komisijai pastiprināt tās centienus programmas efektīvu un eficientu pasākumu koordinācijā e-valdības jomā, (īpaši IDA, e-TEN un izpētes akcijās eGOV 6. ietvaru programmā), lai optimizētu no ES nodrošināto resursu e-valdības attīstībai iznākumu un izlietojumu;

2.1 b)

iesaka Eiropas Komisijai pastiprināt pasākumus vietējā un reģionālajā līmenī e- valdības programmas jomā;

2.2.

iesaka līdzekļu piešķiršanu no valdībām vai no ES Strukturālo Fondu līdzekļiem platjoslas tehnoloģijas ieviešanai rajonos, kur tas nav iespējams komerciālā veidā, tādējādi nodrošinot e-valdības pieejamību visos Eiropas Savienības rajonos, koncentrējoties uz tiem rajoniem, kur pieeja un/vai pieejas attīstības temps ir zems. Nosakot finansiālos līdzekļus, kas nepieciešami infrastruktūru radīšanai, nodrošinot pieeju visā teritorijā, būtu jāņem vērā reģionu īpašās iezīmes, it īpaši tā lielums un iedzīvotāju skaits;

2.3.

uzstāj, ka, vismaz pārejas periodā, ir jāpiedāvā apmācības kursi par pieeju elektroniskajiem valdības pakalpojumiem un piemērotām struktūrām cilvēkiem ar invaliditāti, gados vecākiem cilvēkiem un cilvēkiem ar zemāku izglītības līmeni, lai atbalstītu e-integrāciju un novērstu visus diskriminācijas draudus;

2.4.

atbalsta, ka noteikumi nav tiešsaites pakalpojumu lietošanas garantija, un stingri iedrošina pētījuma veikšanu par pieprasījuma puses priekšrocībām un šķēršļiem, attiecībā uz pakalpojuma veidu un pieejas metodēm, kā arī par piegādes puses jauninājumiem, lai identificētu kanālus, kuri piesaista plašāko lietotāju spektru, neatkarīgi no dažādām ģeogrāfiskām atrašanās vietām un starp dažāda vecuma, dzimuma un sociālekonomiskām grupām;

2.5.

uzsver, ka pa pierastajiem kanāliem izmantoto iestāžu dienestu kvalitātes un produktivitātes optimizācija caur informācijas tehnoloģiju iespējām jāizmanto pilnībā;

2.6.

iesaka pieņemt noteikumu, kas nosaka, ka no publiskiem līdzekļiem atbalstītu e-valdības programmu un projektu rezultāti tiek publicēti un ziņot par ar attiecīgo iniciatīvu panākto progressu un secinājumiem priekš turpmākiem uzlabojumiem;

2.7.

mudina Komisiju atbalstīt vietējās un reģionālās institūcijas, lai sniegtu e-valdību dažādās valodās, īpaši koncentrējoties uz reģionālām un minoritāšu valodām;

2.8.

atzīst, ka plašu iniciatīvu īstenošana jaunos darbības laukos ir ļoti sarežģīta, tomēr mudina no paša sākuma noteikt skaidrus mērķus un (gan pozitīvos, gan negatīvos) rezultātus izvērtēt kritiski un brīvi no aizspriedumiem, ņemot par pamatu nozīmību, ekonomiskumu, efektivitāti un funkcionalitāti.

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/24

1)

Nevēlama komerciāla satura informācija, kas ir saņemta elektroniskā veidā un kas ir pazīstama arī ar nosaukumu “surogātpasts”, ir palielinājusies līdz draudīgiem apjomiem, pieaugot no 7 % no pasaules e-pasta apgrozījuma 2001. gadā līdz 50 % pašreizējā laika posmā.

2)

Surogātpasts nav problēma tikai attiecībā uz lietotāju privāto dzīvi, viņu krāpšanu, nepilngadīgo un cilvēciskās cieņas aisardzību, bet tas arī rada komerciāla rakstura draudus. Tas nozīmē papildus izmaksas uzņēmumiem, ražošanas spēju samazināšanos, un tas apdraud klientu uzticēšanos.

3)

ES 2002. gada jūlijā pieņēma Direktīvu 2002/58/EC par privātās informācijas konfidencialitāti un elektronisko komunikāciju, ieviešot “izvēles” (opt-in) principu elektroniskajam pastam; direktīva bija jāīsteno līdz 2003. gada 31. oktobrim.

4)

Tā kā šis ir tikai pirmais solis, ar likumdošanu vien nepietiks, lai novērstu surogātpasta problēmu. Ir nepieciešama turpmāka rīcība, lai būtu pilnīga pārliecība, ka direktīvas pieņemšanai būs plānotais rezultāts.

1.1

piekrīt Komisijas secinājumam, ka surogātpasts ir viena no nozīmīgākajām problēmām, ar ko jāsastopas mūsdienu Internetā, kas prasa ne tikai efektīvu juridisko nosacījumu izpildes darbu un starptautisku sadarbību, bet arī pašregulējošus un tehniskus risinājumus šajā jomā, kā arī sabiedrības informēšanu;

1.2

atbalsta Komisijas nepārtrauktos centienus mudināt dalībvalstis īstenot Direktīvu Nr.2002/58/EC par privātās informācijas konfidencialitāti un elektronisko komunikāciju un Komisijas piedāvāto palīdzību dalībvalstīm, un cer, ka šī palīdzība attieksies arī uz jaunajām dalībvalstīm pēc 2004. gada maija paplašināšanās;

1.3

atzīmē, ka nevēlamais e-pasts veicina to, ka pieaug neuzticēšanās informāciju tīmekļiem un ka elektroniskā pasta kustība izraisa sistēmu darbības palēnināšanos. Tā kā šī ir pārrobežu problēma, Reģionu komiteja par Kopienas politikas veiksmes pamatnosacījumu uzskata vienošanos ar starptautiskajām organizācijām un citiem ekonomiskajiem spēkiem kā arī to līdzdarbošanos;

1.4

izsaka nožēlu, ka Komisija neņem vērā reģionālo un vietējo varas iestāžu spēju savstarpēji sadarboties ar saviem iedzīvotājiem un plašāku sabiedrību, un mudina Komisiju precīzi apzināt, cik lielu atbalstu var sniegt reģionālās un vietējās varas iestādes nevēlamā e-pasta apkarošanā;

1.5

uzsver, ka reģionālās un vietējās varas iestādes var tikt iesistītas surogātpasta problēmas risināšanā visdažādākajos veidos. Tām ir ievērojama ietekme sabiedrības informēšanā un informācijas izplatīšanā, un tas ir tādēļ, ka tās atrodas tuvāk saviem iedzīvotājiem, organizācijām un uzņēmumiem;

1.6

atzīmē, ka tā jau ir izteikusi priekšlikumu, ka ir jāsper attiecīgi soļi, lai informētu skolniekus gan par drošības aspektiem informācijas sabiedrībā, gan par sekām, kādas rodas ar datoriem saistītu noziegumu rezultātā;

1.7

atzīmē, ka visplašākajā nozīmē reģionālās un vietējās varas iestādes ir atbildīgas par sabiedrības aizsardzību;

1.8

atzīst, ka reģionālajām un vietējām institūcijām ir nozīmīga loma zināšanu un informācijas laikmeta sabiedrības līdzsvarotas attīstības nodrošināšanā Eiropas Savienības ietvaros, sevišķi pēc paplašināšanās, lai palielinātu ekonomisko un sociālo kohēziju visos Eiropas reģionos, pilsētās un novados. Reģionālās un vietējās institūcijas atrodas īpašā stāvoklī, lai nodrošinātu to, ka Kopienas pasākumi ir pieejami iespējami lielākai sabiedrības daļai, īpaši pievēršot uzmanību vājākajām sabiedrības grupām;

1.9

atzīst, ka reģionālajām un vietējām institūcijām ir pienākums ne tikai attīstīt tiešsaistes publiskos pakalpojumus, bet arī nodrošināt informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) apgūšanu indivīdiem visas dzīves garumā (pieņemot, ka datorprasme ir uzskatāma par vienu no pamata prasmēm), kā arī veselības aprūpi. Tāpat arī reģionālās un vietējās institūcijas aktīvi piedalās informācijas drošības paaugstināšanā, tiešsaistes kultūras un tūrisma pakalpojumu attīstībā, tiešsaistes pakalpojumu pieejas uzlabošanā, un, protams, sadarbspējas uzlabošanā valdības iekšienē un starp organizācijām vispār. Tādēļ tā ir pārliecināta, ka ir vitāli nepieciešami sasniegt efektīvas un jebkādā veidā neierobežotas eletroniskās komunikācijas līmeni.

2.1

aicina uzsvērt kandidātvalstu aktīvas iesaistīšanās nozīmību. Internets neatzīst tradicionālās robežas starp valstīm un tādēļ pasākumiem, kas tiek veikti Eiropas līmenī, nevajadzētu aprobežoties tikai ar sadarbību Eiropas Savienības dalībvalstu starpā. Sekas tam, ka mazāk attīstītajos Eiropas reģionos nav nodrošināta informācijas sistēmu un tīmekļu drošība, var būt atšķirību palielināšanās digitālo sistēmu jomā starp tām un attīstītākajiem un drošākajiem reģioniem;

2.2

aicina ieguldīt vairāk pūļu, lai pasaules lielākie datoru programmatūras ražotāji būtu ieinteresēti veikt pētījumus informācijas un tīmekļu drošības jomā un lai pētījumu rezultātiem nekavējoši tiktu atrasts praktisks pielietojums. Drošībai vajadzētu būt galvenajai prioritātei Eiropas kompānijām, kas sniedz telekomunikāciju pakalpojumus un nodrošina pieeju, tāpat vajadzētu attīstīt vairāk saiknes ar pasākumiem un organizācijām ārpus ES;

2.3

mudina Komisiju izmantot reģionālo un vietējo varas iestāžu spēju komunicēties ar iedzīvotājiem vietējā līmenī. Piemēram, bibliotēkas, Kopienas centri un citas municipālas iestādes piedāvā lielas iespējas celt informētību un piedāvāt publisku pieeju informācijai. Šīs iestādes dod iespēju tiešam kontaktam ar sabiedrību, ieskaitot sabiedrības vājākās grupas;

2.4

izsaka priekšlikumu, ka daudzas no problēmām, kas ir saistītas ar drošu Interneta lietošanu, varētu atrisināt vietējā līmenī, it sevišķi, ar intensīvu apmācības programmu. Reģionālās un vietējās varas iestādes var veiksmīgi rīkoties ar informāciju, kas attiecas uz nevēlamā pasta apkarošanu;

2.5

izsaka priekšlikumu, ka skolas sava izglītības uzdevuma ietvaros jauniešus laicīgi informē par informācijas sabiedrības drošības prasībām;

2.6

izsaka priekšlikumu, ka reģionālajām un vietējām varas iestādēm vajadzētu izmantot savas pastāvošās saites ar uzņēmumiem, lai tos mudinātu veikt sekmīgus pasākumus, kas vērsti pret surogātpastu;

2.7

vēlas uzsvērt sadarbības nozīmīgumu ES ietvaros, un, it sevišķi, reģionālo un vietējo pašvaldību lomu šīs sadarbības veicināšanā.

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/27

1.1

atzīst audiovizuālo mediju centrālo lomu plurālistiskas sabiedrības izaugsmē Eiropā, reģionālās un vietējās identitātes nosargāšanā, kā arī demokrātiski lolotu civiltiesību attīstībā;

1.2

uzsver, ka mērķis ir juridiskās struktūras pielāgošana audiovizuālajiem medijiem tādā veidā, kas ir tiem sekmējošs un veicina to pozitīvu;

1.3

atzīst vajadzību pārdomāt citus svarīgus mērķus, kas ir saistīti ar audiovizuālā sektora reglamentēšanu, kā, piemēram, konkurence, patērētāju aizsardzība un telekomunikāciju tiesības, kā arī atbalsta faktu, ka Komisija ir izmantojusi šo izdevību, lai sastādītu paziņojumu par turpmāko Eiropas reglamentējošās politikas attīstību visā audiovizuālajā sektorā;

1.4

uzskata, ka ir lietderīgi, sevišķi ņemot vērā ES paplašināšanās perspektīvu, noskaidrot juridisko ietvaru, kas būs pamatā audiovizuālajai politikai, un izstrādāt shēmu tās turpmākai attīstībai tā, lai, cita starpā, jaunajām dalībvalstīm ir pēc iespējas lielāka juridiskā noteiktība jau pavisam agrīnā stadijā;

1.5

saskata audiovizuālā sektora pastāvīgas attīstības galvenās iespējas nepārtrauktos tehniska rakstura jaunievedumos (piemēram, plakanā ekrāna televizori), un uzsver nepieciešamību to atspoguļot nākotnes struktūrā;

1.6

apstiprina un izceļ – pēc būtības, Komisijas principus attiecībā uz reglamentējošu struktūru audiovizuālajā sektorā;

1.7

pievienojas, pēc būtības, pozitīvajam Direktīvas “Televīzija bez robežām” (TVBR direktīva) novērtējumam, uztverot to kā veselīgu un drošu juridisku ietvaru televīzijas pakalpojumiem Kopienas iekšienē, kas ir nodrošinājusi televīzijas raidīšanas pakalpojumu brīvu kustību Kopienas robežās, un vērš uzmanību uz savu atzinumu par šo tematu (CdR 90/2003 galīga red);

1.8

uzsver izcelsmes valsts principa nozīmi, uztverot to kā galveno pamatprincipu audiovizuālā sektora kopējā tirgū, bet piekrīt arī konsultācijās izteiktajām bažām par to, ka, ņemot vērā nacionālās likumdošanas atšķirības dažādās dalībvalstīs, televīzijas pakalpojumu sniedzēji varētu meklēt, kurā valstī ir vismaigākā likumdošana;

1.9

pievienojas Komisijas atzinumam, ka varētu būt vajadzīga pamatīga TVBR direktīvas pārskatīšana, lai uzskaitītu pārmaiņas;

1.10

sakarā ar pēdējiem notikumiem un izmaiņām, kas ir notikušas pa šo laiku audiovizuālajā tirgū, būtu atbalstījusi ātru un visaptverošu Komisijas iniciatīvu pārstrādāt TVBR direktīvu saskaņotā Eiropas juridiskajā ietvarā audiovizuāla satura izstrādājumu izplatīšanai, kas paredzētu dažādas reglamentējošas pakāpes pakalpojumiem, kas ir pakļauti TVBR direktīvai un informācijas sabiedrības pakalpojumiem;

1.11

uzskata, ka turpmākajiem jautājumiem, kas attiecas uz TVBR direktīvas piemērošanu, nevajadzētu pievērsties, izmantojot interpretēšanas komunikāciju, bet gan, ātri pārstrādājot pašu direktīvu, lai sasniegtu nepieciešamo juridisko noteiktību;

1.12

uzsver aizsargājošu konkurences noteikumu svarīgumu audiovizuālās politikas realizēšanā;

1.13

vērš uzmanību uz atbildību par mediju plurālisma saglabāšanu un turpmāku attīstību Eiropā, ES dalībvalstīs un Eiropas reģionos;

1.14

uzsver nepieciešamību pēc juridiska ietvara informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kā piemēram, e-komercija un pieeja jauniem pakalpojumiem, un, tā kā pastāv prasība pēc dažādām reglamentēšanas pakāpēm, izsaka savu apmierinātību ar to, ka Komisijai nav nodoma prasīt, lai pastāvētu atšķirības starp informācijas sabiedrības pakalpojumiem un pakalpojumiem, kas ir pakļauti minētajai TVBR direktīvai;

1.15

uzsver nepieciešamību pēc patērētājiem labvēlīgas pārejas no analogās uz digitālo pārraidīšanu un pievērš uzmanību tās atzinumam par šo tēmu (CdR 308/2003 galīga red.);

1.16

uzsver tiesību uz informāciju kā personīgo tiesību, ko bauda visi Eiropas iedzīvotāji, milzīgo nozīmi un izsaka savu apmierinātību ar faktu, ka Komisija konsultāciju ietvaros pievēršas tiesībām uz informāciju par svarīgākajiem sabiedrības notikumiem, un uzskata, ka šim jautājumam ir jāpievērš uzmanība arī turpmāk;

1.17

vērš uzmanību uz reģionālo filmu atbalsta nozīmību, un ir pārliecināta, ka pieaug reģionālās un vietējās audiovizuālās produkcijas loma un ka kopā ar visu nacionālo rezultātu tā lieliski līdzsvaro Eiropas un ārpus-Eiropas ražojumus;

1.18

vērš uzmanību uz to, ka ir nepieciešama aktīva darbība, lai atbalstītu Eiropas izstrādājumus, un uzskata, ka neatkarīgu producentu veiktā šādu ražojumu ietveršana programmās dod lielu ieguldījumu daudzšķautņainas audiovizuālās ainavas izveidošanā un ka tas ir sevišķi piemērots veids Eiropas dažādā reģionālā un vietējā mantojuma aizsargāšanai un izcelšanai; tomēr nešķiet, ka līdz šim pašreizējie kvotu likumi atbilstu šim mērķim;

1.19

izceļ vajadzību pēc sabalansētiem kvalitatīviem un kvantitatīviem noteikumiem par reklāmu;

1.20

atbalsta Komisijas gatavību pārskatīt rekomendāciju par minoritāšu un cilvēka cieņas aizsardzību;

1.21

uzskata, ka tiesības uz atbildi ir galvenais elements cilvēka tiesību un vārda brīvības aizsardzībā, un atbalsta plānu attiecināt šīs tiesības uz visiem medijiem;

1.22

atbalsta Komisijas nodomu koriģēt rekomendāciju par minoritāšu un cilvēka cieņas aizsardzību, pievēršot uzmanību izpratnei par medijiem, tiesībām uz atbildi un pasākumiem pret diskrimināciju vai naida kurināšanu visos tiešsaistes medijos;

1.23

atzīst nepieciešamību pēc pašregulējošiem un savstarpēji regulējošiem modeļiem katrā dalībvalstī, kas sniedz plašas iespējas atšķirīgu nacionālu un reģionālu iezīmju atspoguļošanai, tajā pašā laikā, arī atbalsta savstarpēji regulējošu modeļu pētījuma veikšanas plānu mediju sektorā, lai pārbaudītu to ietekmi un savietojamību ar Eiropas juridisko ietvaru.

1.24

uzsver nepieciešamību pēc tā, lai apvienība arī turpmāk vispusīgi nodrošinātu Eiropas audiovizuālo modeli arī starptautiski, īpaši PTO apspriežu kontekstā.

2.1

ierosina veikt ātro TVBR direktīvas pārskatīšanu un pārstrādāšanu, lai ieviestu nepieciešamo juridisko skaidrību, sevišķi jaunajām dalībvalstīm, un lai pielāgotu direktīvu pastāvošajiem tehniskajiem risinājumiem;

2.2

ierosina, ka TVBR direktīvas un pārējo vispārīgo audiovizuālo sektoru reglamentējošo nosacījumu pārstrādāšanas laikā vajadzētu uzskaitīt un atbalstīt audiovizuālos medijus un to produkciju, kam ir galvenā loma reģionālās un vietējās identitātes attīstībā un izaugsmē. Šajā ziņā nepieciešams palēnināt un/vai izlīdzināt šīs nozares spēcīgu koncentrāciju valsts vai starptautiskā līmenī.

2.3

iesaka, ka no mediju saplūšanas viedokļa likumdošanas ietvars būtu jāsadala atkarībā no produkcijas satura, neatkarīgi no iesaistītās tehniskās platformas;

2.4

atbalsta pastāvošos kvalitatīvos reklāmas noteikumus, sevišķi attiecībā uz bērnu un minoritāšu aizsardzību, un to, ka tiek nošķirta reklāma un pārraižu satura aspekti;

2.5

tomēr ieteiktu, ka, paturot prātā pieaugošo lietotāju izvēli un kontroli, turpmāk vajadzētu apsvērt iespēju kvantitatīvos reklāmas noteikumus padarīt elastīgākus, sevišķi uz ES paplašināšanās fona, lai tiktu dota zīme, kas aicinātu lietot mazāk sarkano tinti;

2.6

iesaka, ka reklāmas noteikumiem vajadzētu attiekties arī uz jaunajiem tehniskajiem paņēmieniem, tādiem kā sadalītais ekrāns, virtuālā un interaktīvā reklāma, un ka vajadzētu ieviest atbilstošus nosacījumus, lai saglabātu skaidri saredzamo atšķirību starp redakcijas saturu un reklāmu, tādējādi padarot saprotamāku likumdošanas pozīciju attiecībā uz šāda veida reklāmas tehnikām;

2.7

atbalsta faktu, ka aizvien vairāk savā starpā saistītās reglamentējošās jomas, tādas kā konkurences politika, autortiesību aizsardzība un patērētāju aizsardzība, nonāk audiovizuālās politikas un TVBR direktīvas redzeslokā, un iesaka, lai nākotnes likumdošana pastiprināti atspoguļotu šīs savstarpējās attiecības;

2.8

uzsver, ka sevišķi pēc tam, kad desmit jaunās dalībvalstis būs iestājušās Eiropas Savienībā, ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu to, ka konsekventi tiek piemēroti minoritāšu un cilvēktiesību aizsardzības noteikumi visā audiovizuālajā sektorā;

2.9

tādēļ ierosina, ka paziņojumā izteiktajā priekšlikumā koriģēt minoritāšu un cilvēktiesību aizsardzības rekomendāciju, lielāku uzmanību vajadzētu pievērst, lai ieviestu efektīvus pašregulējošus un savstarpēji regulējošus instrumentus, ieskaitot plašāku veiksmīgas pieredzes apmaiņu un sadarbību tīmekļa ietvaros, sevišķi digitālajā un tiešsaistes vidē;

2.10

ierosina, ka paziņojumā izteiktajam priekšlikumam vajadzētu piešķirt sevišķu uzmanību izglītošanai mediju jomā, jo, kā Komisija to precīzi ir noformulējusi, “zināt, kur atrast informāciju un kā to interpretēt, mūsdienās nozīmē ļoti daudz”, tāpat tā iesaka, lai šis svarīgais priekšlikums, kas veicina izglītošanos mediju jomā, aptver visas Eiropas Savienības valodas, tādējādi nodrošinot minimālu reprezentācijas un informācijas satura līmeni katrai no tām;

2.11

atbalsta tiesību uz informāciju aizsardzību, ieskaitot informāciju par notikumiem, kam ir ekskluzīvas tiesības, un informāciju par sabiedrībai ļoti būtiskiem notikumiem; Reģionu komiteja vērš uzmanību uz tās izteikto viedokli, ka svarīgāko notikumu pārraidīšanas brīvā ēterā noteikumiem vajadzētu būt elastīgākiem, paturot prātā katras valsts atšķirīgās lingvistiskās iezīmes, un ka vajadzētu apsvērt Eiropas saraksta sastādīšanu ar galvenajiem notikumiem; tāpat Reģionu komiteja ieteic ieviest Eiropas ietvaros tiesības uz īsām televīzijas pārraidēm par notikumiem, kas izraisa vispārēju interesi;

2.12

ierosina, ka, ņemot vērā veselīgo Eiropas tirgus attīstību attiecībā uz audiovizuālo saturu, vajadzētu turpmāk apsvērt iespējas atbalsta Eiropas kino un televīzijas filmas, ne tādā veidā, kā tas bija līdz šim, kad darbojās TVBR direktīvas 4.pantā un 5.pantā izklāstītie kvotu ierobežojumi, bet gan sniedzot lielāku atbalstu ražošanai un izplatīšanai caur atbalsta programmām; tā uzsver, ka, novērtējot šo darbu, sevišķa uzmanība būtu jāpievērš Eiropas kultūras saglabāšanai un tā ietekmei uz reģionālo politiku un ekonomiku, šajā sakarā vajadzētu izstrādāt īpašu atbalsta programmu reģionāla rakstura darbu producēšanai un izplatīšanai un/vai dažādu Eiropas valodu izmantošanai;

2.13

vēlreiz atkārto tās ieteikumu, ka, ņemot vērā nepieciešamās investīcijas pārejas procesam uz digitālo ražošanu un izplatīšanu, un faktu, ka vietējā un reģionālā televīzija producē lielāko daļu tās materiāla, vajadzētu meklēt veidus, kā atbalstīt reģionālās un vietējās televīzijas pakalpojumu, lai tādējādi veicinātu kultūras un reģionālās atšķirības laikā, kad televīzija kļūs digitāla šajā sakarā ir izteikts priekšlikums, ka prioritāte ir jādod atbalstam investīcijām, kas virzītas uz reģionālo audiovizuālo pakalpojumu digitalizāciju;

2.14

atbalsta faktu, ka TVBR direktīvas pārskatīšanai vajadzētu nodrošināt, ka valsts televīzija ir spējīga izpildīt savu pienākumu saskaņā ar dalībvalstu noteikumiem, šajā sakarā ir izteikts priekšlikums, ka prioritāte ir jādod atbalstam investīcijām reģionālo audiovizuālo pakalpojumu digitalizācijai;

22.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 318/30

1)

uzskatot, ka Eiropas Bēgļu fonda otrajai fāzei jākalpo par daudz efektīvāku un svarīgāku līdzekli tai piešķirto prioritāro mērķu ieviešanai, tas ir, atbildības sadalīšanā starp Dalībvalstīm un kopējas politikas patvēruma jomā visas Eiropas Savienības teritorijā īstenošanā;

2)

uzskatot, ka, lai realizētu fiksētos mērķus, Fondam ir jāpiešķir pietiekami finansu līdzekļi visa tā darbības perioda garumā, īpaši, ņemot vērā Eiropas Savienības paplašināšanos un jauno Dalībvalstu vajadzības,

1.1

atzīst Komisijas priekšlikumu ar grozījumu ierosinājumiem;

1.2

atbalsta Komisijas, Dalībvalstu, reģionu, komūnu, organizāciju, pašu bēgļu, kā arī citu iesaistīto pušu centienus, lai sasniegtu Eiropas Bēgļu fonda pirmās fāzes mērķus;

1.3

atbalsta Komisijas darbu jaunu priekšlikumu sagatavošanā un uzskata, ka Komisijai ir izdevies ņemt vērā lielu daļu pirmās fāzes evaluācijas rezultātu kā arī dažādu pušu viedokļus;

1.4

atzīst principu un atbildības sadalīšanu, kādu to paredz izskatāmais priekšlikums, starp Dalībvalstīm par taisnīgu;

1.5

uzskata, ka piedāvātais finansējums, lai ieviestu attiecīgos pasākumus Dalībvalstīs un līmenis, kas paredzēts tehniskajai un administratīvajai palīdzībai, ir absolūtais minimums, ja grib, lai visas Dalībvalstis varētu piedalīties programmā un izstrādātu savas pašu sistēmas kopējā Eiropas līmenī, un pasvītro, ka arī Dalībvalstīm, kuras piedalījās Bēgļu Fonda pirmajā fāzē, īpaši vietējiem aktieriem, vēl joprojām ir nepieciešama apmācība un vadība, lai varētu īstenot augstas kvalitātes pasākumus;

1.6

uzskata, ka ir nepieciešams nodrošināt, lai visām personām, kurām piešķirta starptautiskā aizsardzība, Dalībvalstīs tiktu piemēroti Fonda pasākumi, neskatoties uz valstu iekšējo procedūru attiecībā par iebraukšanas pasākumiem šīs Valsts teritorijā; tāpat uzskata par svarīgu programmas ieviešanas ietvaros veltīt īpašu uzmanību to bēgļu vajadzībām, kuri nonākuši viskritiskākajā stāvoklī. Starp visvājākajām grupām būtu nepilngadīgi bērni vieni paši, mātes vai sievietes bez apgādniekiem, personas, kuras cietušas no vardarbības un spīdzināšanas, citām pazemojošām darbībām un nelikumībām, kā arī tās personas, kurām nepieciešama specifiska medicīniskā palīdzība;

1.7

piekrīt Komisijas piedāvātajai globālajai politikai par patvērumu, pēc kuras nosacījumiem Fonda resursi var tikt izmantoti, lai uzlabotu patvēruma meklētāju apstākļus, veicinātu to integrāciju un atvieglotu to atgriešanos savās dzimtajās zemēs, visu laiku ņemot vērā vietējos, reģionālos un valstu apstākļus;

1.8

atzīst līdzās nacionālajiem pasākumiem Kopienas pasākumu un neatliekamo pasākumu atbalstīšanu. Kopienas pasākumi var kļūt par ļoti svarīgu plānošanas un stratēģiskās attīstības instrumentu Eiropas līmenī, ja praktiskie pasākumi plašajā politiskajā līmenī kā arī reģionālajā un vietējā līmenī tiktu veidoti tā, lai tie viens otru papildinātu. Fonda noteikta finansu daļa būtu rezervējama kopienas pasākumiem; ir jānodrošina, lai šie pasākumi viens otru papildinātu un to īstenošana būtu caurspīdīga;

1.9

ir pamanījusi, ka patvēruma meklētāju un bēgļu uzņemšanas sekas ir visvairāk pamanāmas vietējās komūnās, kuras šīs grupas uzņem un liek lokālām un reģionālām autoritātēm būt iesaistītām šādos lēmumos par uzņemšanu un integrēšanu to komūnās;

1.10.

pasvītro, ka integrācijas veicināšana ir viens no atslēgas elementiem Eiropas politikā attiecībā uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem, pamatojoties uz cilvēktiesību ievērošanu, un ka šāda integrācija ir ļoti svarīga, lai veicinātu līdzsvarotu vietējo komūnu attīstību;

1.11.

norāda, ka katram ir tiesības uz brīvprātīgu un drošu atgriešanos savā dzimtenē;

1.12.

atbalsta Komisiju tās centienos uzlabot programmas stratēģijas plānošanu, pateicoties daudzgadīgas programmas izstrādei;

1.13.

pasvītro, ka stratēģiskā plānošana jārealizē pēc caurspīdīguma principa partnerattiecību starp Komisiju un Dalībvalstīm ietvaros, neatkarīgi no tā vai runa ir par pasākumiem Dalībvalstīs, par Kopienas pasākumiem vai steidzamu mēru realizēšanu;

1.14.

īpaši uzsver, ka reģionālās un vietējās dalībpersonas spēlē galveno lomu gan kā atbildīgie patvēruma meklētāju un bēgļu uzņemšanā, gan kā integrācijas procesu veicinātāji; šajā sakarā nožēlo, ka Komisijai savā priekšlikumā nav izdevies nodrošināt programmas ieviešanas plānošanas un lēmumu par finansējuma piešķiršanu pieņemšanas laikā veikt plaša mēroga konsultācijas ar reģionālajām un vietējām pārvaldībām. Reģionālajām un vietējām dalībpersonām priekšlikums vēl negarantē to piedalīšanos labākās prakses izstrādē attiecībā uz Kopienas pasākumiem.