7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/1

2.1.1

Vairāk nekā divas desmitgades ir vērojama spēcīga, pastāvīga kuģu ražošanas nozares izaugsme. Straujš tehnoloģiskais progress ir izraisījis ievērojamu izmaksu samazināšanos attiecībā uz preču pārvadāšanu pa ūdensceļiem, sniedzot vērā ņemamu stimulu globālajai tirdzniecībai un padarot kuģniecības nozari pasaules mērogā par galveno globalizācijas virzītājspēku.

2.1.2

Kuģi, ekonomiskā skatījumā, ir mobilas investīciju preces, kas netiek importētas, bet tiek reģistrētas saskaņā ar karogu, ko izvēlējies kuģa īpašnieks. Attiecībā uz produktu kā tādu, nav nepieciešams veikt pasākumus mārketinga jomā vai tirdzniecības, vai uzturēšanas jomā. Parasti kuģu transportēšanas izmaksas ir ļoti zemas. Kopumā ar zemām darījumu izmaksām un bez antidempinga likumiem, kuģu būvniecības tirgu ļoti lielā mērā nosaka piedāvājuma cena.

2.1.3

Tā kā kuģu būvniecība spēlē nozīmīgu lomu, nodrošinot svarīgus transporta līdzekļus globālajā tirdzniecībā, radot modernu aprīkojumu drošības sistēmām un aizsardzības vajadzībām, kā arī izstrādājot sarežģītas tehnoloģijas ar vairākiem blakusproduktiem citos sektoros, kuģu būvniecība tiek uzskatīta par stratēģiski svarīgu industriju valstīs, kurās rūpniecība ir vairāk (vai tiek) attīstīta.

2.1.4

Eiropā ir izveidojies dažādu kompāniju tīkls, kas ir saistītas ar kuģu rūpniecību, ieskaitot kuģu būvētavas, jūras aprīkojuma rūpnīcas un dažādus īpašu pakalpojumu sniedzējus, nodrošinot vairāk nekā 350 000 darba vietas augsti kvalificētam darbaspēkam. Eiropas Savienības sektorā apgrozījums ir apmēram 34 miljardi eiro (1).

2.1.5

Tomēr komerciālā kuģu būvniecība Eiropas Savienībā ir zaudējusi milzīgu tirgus daļu saistībā ar nelabvēlīgām tirdzniecības praksēm galvenokārt no Dienvidkorejas, tādējādi kuģu būvniecībai ir nopietnas problēmas. Kopš 2000. gada jauno pasūtījumu tirgus daļa (kompensētās bruto tonnās – kbt) ir samazinājusies par divām trešdaļām - no 19 % 2000. gadā līdz 6.5 % 2003. gadā (2). Situācija pasliktinājās 2003. gada vidū, kad radās situācija ar zemākajām cenām pēdējo 13 gadu laikā un ar eiro valūtas kursa nostiprināšanos pret pārvadāšanas valūtu ASV dolāru, kā arī saistībā ar galveno Āzijas valstu konkurentu valūtas kursu. Jo sevišķi pēdējo gadu laikā starptautiskā tirdzniecība ir dramatiski palielinājusies, ko virza neparasti liels enerģētikas un izejmateriālu pieprasījums no Ķīnas, kā arī saražoto preču imports un eksports. Šis pieprasījums ir izraisījis jaunu pasūtījumu rekordu naftas tankkuģu, balkeru un konteinerkuģu segmentos. Eiropas kuģu būvētāji guva labumu no šī pieprasījuma un tādējādi ir spējuši gandrīz divkāršot pasūtījumu skaitu 2003. gadā, salīdzinot ar 2002. gadu. Tomēr to daļa pasaules kuģu būvēšanas tirgū turpināja kristies.

2.1.6

Dramatiskā iezīme līdz 2003. gada vidum zināmā mērā izlīdzinājās vairākās dalībvalstīs. Tomēr pēdējie sasniegumi var arī neturpināties un tuvākajā nākotnē Eiropai būs nepieciešams meklēt ilgspējīgus risinājumus kuģu būvniecības industrijā. Ja nē, Eiropa var saskarties ar tādu iespējamu risku kā šī svarīgā augstas tehnoloģijas sektora zaudēšanu. Pieredze rāda, ka gadījumā, ja kuģu būvniecības ražotspēja tiek zaudēta, visticamāk, tā arī netiks atjaunota.

2.2.1

Kā stratēģiski svarīgs sektors kuģu būvniecība tradicionāli ir bijusi industrija ar spēcīgu valdības iejaukšanos pasaules mērogā. Arī Eiropas Kopienā kuģu būvniecības politika, kopš 1970-iem gadiem, ir koncentrējusies uz nosacījumu definēšanu attiecībā uz valsts atbalsta sistēmām. Apstiprinātais valsts atbalsta limits tika pakāpeniski samazināts no 28 % no līguma vērtības 1987. gadā līdz 9 % 1992. gadā un visbeidzot pavisam atcelts no 2000. gada.

2.2.2

1989. gadā pēc ASV iniciatīvas tika uzsākta sarunu procedūra EDSO kontekstā ar mērķi izstrādāt jaunu starptautisku disciplīnu attiecībā uz valsts atbalstu kuģu būvniecību. Šī sarunu procedūra veiksmīgi tika pabeigta 1994. gadā un Eiropas Kopienas, Somija, Japāna, Korejas Republika, Norvēģija, Zviedrija un Amerikas Savienotās Valstis parakstīja noslēguma aktu Līgumam Par normālu konkurences nosacījumu ievērošanu komerciālajā kuģu būvniecībā un remonta industrijā. Tomēr tā kā Amerikas Savienotajām Valstīm neizdevās pabeigt nacionālās ratifikācijas procedūras, līgums nekad nestājās spēkā.

2.2.3

Starptautiska līguma trūkuma dēļ 1998. gadā Padome pieņēma jaunu kuģu būvniecības regulu (EC 1540/98), nosakot jaunus likumus par valsts atbalstu, ieskaitot pilnīgu vienpusēja atbalsta atcelšanu līdz 2000. gada beigām. Regulā arī tika izvirzīts nosacījums, ka Komisijai cieši jāuzrauga pasaules kuģu būvniecības un jāizvērtē, vai Eiropas kuģu būvētavas neietekmē konkurētspēju neveicinoši faktori.

2.2.4

Jau savā pirmajā uzraudzības ziņojumā, kas tika iesniegts Padomei 1999. gadā, Komisija sniedza skaidrus pierādījumus par zaudējumus nesošām komerciālajām darbībām kuģu būvētavās, jo sevišķi Dienvidkorejā, kas piedāvāja cenas zemākas par pašizmaksu. Visos pārējos uzraudzības ziņojumos (kopā septiņos līdz 2003. gada beigām), kas sekoja pēc tam, sākotnējie atklājumi apstiprinājās, nodrošinot vairāk un daudz detalizētākus pierādījumus.

2.2.5

Pamatojoties uz tik pārliecinošiem faktiem, Padome atkārtoti pauda bažas un uzsāka divpusējas konsultācijas ar Dienvidkoreju. Pēc vairākām sarunu procedūrām 2000. gada jūnijā tika parakstīts līgums Vienošanās par darba kārtību saistībā ar pasaules kuģu būvniecības tirgu. Tomēr sekojošajās sarunās Korejas valdībai neizdevās īstenot principus, kas izklāstīti līgumā.

2.2.6

Tā kā divpusējās sarunas ar Koreju izrādījās neveiksmīgas, kuģu būvniecības industrija iesniedza sūdzību saskaņā ar Tirdzniecības barjeru regulu (TBR – (EC 3286/94)) 2000. gada oktobrī.

2.2.7

Komisija saglabāja savu stingro nostāju, iebilstot pret valsts atbalsta palielināšanu 2000. gada beigās. Tomēr Komisija nepiekrita lietu iesniegt Pasaules tirdzniecības organizācijai (PTO), lai saņemtu tiesisku palīdzību pret negodīgajām Korejas darbībām, ja sarunu procedūrās ar Koreju netiktu panākts risinājums, kas apmierinātu ES, līdz 2001. gada maijam. Bez tam Komisija izteica priekšlikumu paralēli izveidot atbalsta pagaidu aizsargmehānismu, kas būtu speciāli izveidots, lai cīnītos pret negodīgajām Korejas darbībām periodā, kas nepieciešams PTO procedūras noslēgumam.

2.2.8

Kopiena visbeidzot ieviesa tā saukto divpusējo (twin-track) politisko nostādni 2002. gada vasarā, iesniedzot PTO kolektīvu lūgumu un lēmumu par Pagaidu aizsargmehānismu (PAM – [EC 1177/02]).

2.2.9

Atkārtoti pasākumi, lai sasniegtu pasaules mēroga nozīmīgumu kuģu būvniecības sektorā, tika uzsākti 2002. gadā (arī OECD kontekstā), šoreiz bez ASV dalības. OECD Padome izveidoja speciālu Sarunu grupu ar mērķi rast jaunu un efektīvu risinājumu esošajai problēmai. Līdz šim brīdim progress ir uzskatīts par pārāk lēnu un vēl nav bijusi iespēja izvērtēt, cik realizējama šī pieeja izrādīsies.

3.1

Pārskata veidā “LeaderSHIP 2015” pasākumi ir sakārtoti hronoloģiskā secībā:

3.2.1

Lai gan Kopienas pieeja kuģu būvniecības sektoram galvenokārt koncentrējās uz konkurētspēju un tirdzniecības politiku, pēc industrijas domām, trūka trešā stūrakmens – konkurētspējas politika un, jo sevišķi, likumu saskaņotība visās trijās jomās. Tā arī atzina savu kļūdu, izklāstot savu saskaņoto risinājumu attiecībā uz problēmām, ar ko tā saskārās.

3.2.2

Beidzoties valsts atbalstam, industrija apstiprināja, ka subsīdijas nebija risinājums, tāpat arī tāda veida protekcionisms, kas radīja nekonkurējošas industrijas kuģu būvniecības zemēs ārpus Eiropas Kopienas. Tomēr agresīvo industriālo politiku Dienvidkorejā vajadzēja steidzami apturēt. Tāpēc bija nepieciešama jauna pieeja.

3.2.3

Kad 2002. gada pavasarī ES Kuģu būvētāju asociācijas komiteja (EKAK) Eiropas Komisijai prezentēja priekšlikumu attiecībā uz “Leadership 2015” pasākumu, nekavējoties tika atzīta projekta vērtība kā specifiska sektora risinājums ES ilgtermiņa stratēģijai, kā to definēja Lisabonas Padome. “LeaderSHIP 2015” patiesībā ietvēra Lisabonas stratēģijas galvenos elementus.

3.2.4

Bija jāizstrādā vispārēja stratēģija, balstoties uz esošās pieejas elementiem, nevis uz jauno elementu. Komisija aicināja industriju formulēt integrēto plānu. 2002. gada oktobrī EKAK prezentēja “LeaderSHIP 2015”- Eiropas kuģu būvniecības un kuģu remonta industrijas nākotnes attīstības plānu.

3.2.5

Eiropas kuģu būvētāju mērķis ir uzlabot vadību atsevišķos tirgus segmentos, veicinot konkurētspēju ar jaunām idejām, izpēti un attīstību, pievēršot lielāku uzmanību patērētājiem, produkcijas optimizācijai un industrijas struktūras uzlabošanai. Saskaņā ar industriju uzdevumi, kuros jāiesaista ES, varētu būt finansējuma un garantiju shēmu veicināšana, augstāki drošības un vides standarti saistībā ar jauniem augstas kvalitātes kuģu pasūtījumiem, kā arī Eiropas intelektuālā īpašuma aizsardzības uzturēšana un uzlabošana.

3.2.6

Eiropas pieeja jūras aizsardzības vajadzībām ietver kopēju politiku attiecībā uz aizsargmateriālu iegādi.

3.2.7

Makro tendences līdz 2015. gadam šajā sektorā attiecas uz sevišķiem sasniegumiem saistībā ar daudzveidīgo transportu, iekšzemes ūdensceļiem un īsajiem jūras pārvadājumiem, jaunu ideju, izpētes un attīstības veicināšanu, ES paplašināšanos, vides un veselības regulām un progresu, izstrādājot Kopējo aizsardzības politiku. Pēc industrijas domām, valdības un ES politisko nostādņu ietekmes dēļ visās šajās jomās, Komisijai vajadzētu aktīvi piedalīties jaunu ideju izstrādāšanā attiecībā uz jaunajām politiskajām nostādnēm.

3.2.8

Kuģu būvniecības sektorā ir nepieciešama augsta atbildības sajūta. Tāpēc attīstības plāns ietver jaunu kuģu veidu un jauna jūras aprīkojuma izstrādāšanu, apvienojot efektivitāti, drošību, komfortu, vides aizsardzību un specializāciju.

3.2.9

Kas attiecas uz industrijas struktūru, ir paredzētas divas atsevišķas pieejas, iesaistot kompānijas:

3.3.1

2003. gada sākumā Augsta līmeņa konsultāciju grupa, ko vadīja komisārs Līkanena kungs, uzsāka diskusijas par “LeaderSHIP 2015”, balstoties uz EKAK attīstības plānu. Grupā bija septiņi Eiropas Komisijas locekļi, divi prominenti pārstāvji no Eiropas Parlamenta, 10 galveno kuģu būvētavu izpilddirektori, jūras aprīkojuma industrijas asociācijas vadītājs un Eiropas metālstrādnieku federācijas ģenerālsekretārs.

3.3.2

Konsultāciju grupa publicēja ziņojumu “LeaderSHIP 2015” 2003. gada oktobrī (3). Tas sastāv no astoņām nodaļām, atspoguļojot visus jautājumus, kas apskatīti industrijas attīstības plānā, kā arī pēdējā nodaļa par konsolidācijas nepieciešamību Eiropas kuģu būvniecības industrijā. Grupas vispārējais secinājums ir, ka “LeaderSHIP kalpo kā labs efektīvas Eiropas industriālās politikas piemērs sektoru līmenī”.

3.3.3

Šajās astoņās nodaļās grupa nosaka kuģu būvniecības sektora un ES mērķus. Pirmkārt, tās priekšlikums ir radīt darbības sfēru pasaules kuģu būvniecībā ar ES tirdzniecības politikas, piemērojamu PTO likumu apstiprināšanu un apstiprinātām OECD disciplīnām.

3.3.4

Attiecībā uz galveno izpētes, attīstības un jaunu ideju jautājumu ir nepieciešama cieša sadarbība starp ES un kuģu būvniecības sektoru. Saistošajā Kopienas regulā netika ņemtas vērā kuģu būvniecības specifiskās vajadzības un tās tehnoloģija.

3.3.5

Tas pats attiecas arī uz finansējuma un garantiju shēmu izstrādāšanu. Pašreizējie instrumenti nav konkurētspējīgi pasaules tirgū. Ir jāizvērtē arī iespēja izveidot ES mēroga garantiju fondu ar pirmsapmaksu un pēcapmaksu, kā arī jāizvērš intensīva sadarbība ar eksporta kredīta apdrošināšanās kompānijām, ko sedz atbilstoša pārapdrošināšana.

3.3.6

Jūras vides aizsardzību uzrauga Eiropas jūras drošības birojs. Ir jāizveido vienota ekspertu komiteja, kas sastāv no iesaistītajām pusēm, kam ir tehniskas zināšanas, lai sniegtu gan birojam, gan Komisijai tehniska rakstura padomus. Ir jāveicina kvalitātes izvērtēšanas uzlabošana, drošība un kontrole gan kuģu būvniecībā, gan kuģu remonta industrijā, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti atbilstoši kvalitātes standarti pasaules mērogā.

3.3.7

Industrijas aicinājums uz ciešāku sadarbību aizsardzības sektorā saskaņā ar grupu var tikt atbalstīts ES līmenī, veicinot industriālu sadarbību starp kuģu būvētavām un piegādātājiem, piekļuvi eksporta tirgiem un industrijas konsolidāciju. Ir nepieciešamas kopējas nacionālo jūras kara flotes prasības un kopēji noteikumi par aizsardzības aprīkojumu ar plānoto Eiropas aizsardzības biroja palīdzību.

3.3.8

Tā kā Eiropas kuģu būvētāji ir ļoti atkarīgi no tehnoloģiskās vadības, ir pilnībā jāizmanto esošie instrumenti, lai aizsargātu intelektuālā īpašuma tiesības. Ir nepieciešamas zināšanu datu bāzes un ir jāuzlabo starptautiski noteikumi, lai aizsargātu patentus.

3.3.9

Kuģu būvniecības sektors ir oficiāli izveidojis komiteju, lai risinātu sektora sociālo dialogu (pirmo šāda veida metāla tirdzniecības ietvaros), kurā ir jāanalizē un jāizskata programmas attiecībā uz jaunu prasmju prasībām.

3.3.10

Lai sasniegtu vēlamos rezultātus, ir nepieciešama optimāla industriālā struktūra. Dinamisks attīstības process rada jaunas attiecības un projektu partneru attiecības starp kuģu būvētavām un piegādātājiem, ņemot vērā, ka šodien piegādātāji ir atbildīgi par 70-80 % no kuģu būvētavas produkcijas. Ir jāveicina konsolidācijas process ar īpašu motivāciju, balstoties uz “palīdzība konsolidācijai” koncepciju.

3.4.1

Ar ziņojumu par “LeaderSHIP 2015” (4) Komisija iestrādā Augsta līmeņa konsultāciju grupas darbu oficiālajā Kopienas politikā. Tā atkārtoti uzsver, ka horizontālā politika ir jāpapildina ar specifiskām sektora metodēm. Komisija sniedz izvērtējumu par katru no nodaļām un apstiprina “LeaderSHIP 2015” ziņojuma rekomendācijas.

3.4.2

Komunikācijā, kurā tiek atzīta kuģu būvniecības un kuģu remonta industrijas stratēģiskais apjoms, Komisija saskaņā ar “LeaderSHIP” ziņojumu apstiprina tās atbildību un līdzatbildību sekojošās jomās, kas apskatītas Konsultāciju grupas ziņojuma astoņās nodaļās:

3.5.1

2003. gada 27.novembrī Konkurētspējas Padome diskutēja ar Komisiju par “LeaderSHIP” 2015 ziņojumu plašākā industriālās politikas kontekstā (6). Padome atzina sektora analīzes nozīmīgumu, lai veicinātu horizontālo politiku, un aicināja dalībvalstis un Komisiju stiprināt industriālo konkurētspēju, ņemot vērā individuālo sektoru vajadzības un specifiku.

3.5.2

Saistībā ar sektora jautājumiem īpaša uzmanība tiek pievērsta kuģu būvniecībai, gaisa kuģniecībai, tekstilizstrādājumiem un apģērbam.

3.5.3

Padomes viedokli ir ietekmējusi vajadzība pēc pilnībā integrētas pieejas, lai veicinātu konkurētspēju. Tas pats attiecas uz “LeaderSHIP” 2015.

3.5.4

Lisabonas stratēģijas mērķi ietver sektora analīzi, galveno nosacījumu uzlabošanu un visu iesaistīto pušu atvērtas un caurspīdīgas konsultācijas, ieskaitot sociālu dialogu. Padome uzsver pasākumus, kas jāturpina veikt šajā sakarā.

3.5.5

Kas attiecas uz “LeaderSHIP” 2015 Padome rekomendē atsevišķas industrijas un valsts instanču aktivitātes saistībā ar:

3.5.6

Padome vēlas būt regulāri informēta “LeaderSHIP” rezultātiem un par tās rekomendāciju ieviešanu.

4.1

EESK piekrīt, ka Eiropai ir nepieciešama dzīvotspējīga kuģu būvniecības industrija un ka ir jāparedz sektora specifiskas politiskās nostādnes.

4.2

Ir derīgi atzīmēt, ka industrija ir sasniegusi panākumus, izstrādājot saistītu programmu laika periodam līdz 2015. gadam. Šis modelis modernai sektora pieejai ir atbilstoši balstīts uz ES likumiem attiecībā uz tirgus atbilstību un konkurenci.

4.3

Tāpat ir jāatzīmē, ka industrija un septiņi komisāri ir izstrādājuši kopīgu nākotnes plānu: “LeaderSHIP” 2015, kā rezultātā Komisija apstiprināja “LeaderSHIP”.

4.4

EESK pozitīvi vērtē jauno Konkurētspējas Padomes pieeju attiecībā uz horizontālo un sektora industriālo politiku. “LeaderSHIP” gadījums parāda, kā šāda starptautiska politika var precīzi regulēt prasības, kas radušās no sektora aspektiem ar horizontālām metodēm.

4.5

EESK pozitīvi vērtē Padomes specifiskās rekomendācijas attiecībā uz kuģu būvniecību un kuģu remonta industrijas sektoru. Tās atbilst Komisijas un sektora rekomendācijām.

4.6

EESK pozitīvi vērtē šo perspektīvas maiņu kuģu būvniecības politikā, kas radusies gan jaunās darba metodes dēļ, gan jaunās industriālās politikas pieejas dēļ sektora līmenī. Tas varētu kalpot kā paraugs līdzīgiem pasākumiem citos sektoros.

4.7

Konkrētāk, EESK pauž viedokli, ka nevis nacionālās politiskās nostādnes, bet kopēji viedokļi, principi un kopēji veiktas aktivitātes ES radīs vērā ņemamu pamatu ilgspējīgai kuģu būvniecībai un kuģu remonta industrijai Eiropā.

4.8

Eiropas Savienības paplašināšanās piedāvā iespējas, jo tādējādi tiek nodrošināti vērā ņemami līdzekļi, kas pieļauj Eiropas klātbūtni tirgus segmentos, kam pakalpojumus vairs nesniedza ES kuģu būvētavas pirms paplašināšanās (7). Piemērojamie Kopienas likumi ir pilnībā jāievēro.

4.9

“LeaderSHIP 2015”var būt veiksmīga, ja darbību veiks vienlaicīgi visi iesaistītie partneri (industriālie partneri, Komisija un dažos gadījumos dalībvalstis) attiecībā uz visām nodaļām, katram izpildītājam strādājot tajā sfērā, par kuru viņš ir atbildīgs.

5.1

Ieteiktās politiskās nostādnes realizācijas ir atkarīga no tās īstenošanas. Svarīga ir rezultātu izvērtēšana, un tam ir jābūt caurspīdīgam procesam, kas tiek uzmanīgi uzraudzīts. Ir jānodrošina dalība, caurspīdīgums un adekvāta uzraudzība. Papildus Padomes secinājumiem EESK atbalsta Komisijas gada progresa ziņojumu, kas iesniegts Konkurētspējas Padomei.

5.2

“LeaderSHIP 2015” sākas ar mērķi izveidot darbības sfēru pasaules mērogā. EESK uzsver šīs politiskās nostādnes nozīmi kā visas stratēģijas stūrakmeni. Tā pilnībā atbalsta pašreizējo ES tirdzniecības politiku ar mērķi izstrādāt efektīvu starptautisku vienošanos, kas nodrošina stingras disciplīnas pasaules mērogā.

5.3

EESK uzsver, ka negodīgas konkurences ietekme no dažām kuģu būvētavām Āzijā ne tikai ir ievērojams drauds Eiropas kuģu būvētavām, bet tas ir jāuztver kā brīdinājums Eiropas jūras aprīkojuma industrijai. Ir nopietni jāizvērtē dažu vadošo Āzijas kuģu būvniecības valstu paziņojumi, ka tās koncentrēsies uz vietējo sastāvu, jo to piegādes ir svarīgs faktors.

5.4

Sektora disciplīna Eiropas Savienībā nav atsevišķi pieminēta, lai gan dalībvalstīs vēl joprojām pastāv atšķirīgi atbalsta līmeņi un metodes kuģu būvniecībā. Īpaša uzmanība jāpievērš caurspīdīguma principam un uzraudzībai. Lai veicinātu procesa īstenošanu un uzticamību saskaņā ar likumiem un noteiktajiem uzdevumiem, EESK uzsver, cik svarīgi ir, ka Komisija uzrauga valsts atbalsta likumu piemērošanu, kā arī iespējamās negodīgās rīcības.

5.5

Ļoti svarīgi ir veicināt izpēti, attīstību un jaunradi, jo Eiropa joprojām ir kuģu būvniecības ideju avots pasaules mērogā. Tāpēc tas ir vēl viens galvenais elements, lai nodrošinātu panākumus. Tāpēc ir svarīgi, ka dažādi instrumenti sniedz efektīvu atbalstu un ka tie tiek īstenoti arī praktiski. Industrija var būt noderīga, sniedzot politikas izstrādātājiem konkrētus padomus. Jebkurā gadījumā jaunu ideju piemērošanā ir jāievēro caurspīdīguma princips.

5.6

Lai attīstītu kuģu finansēšanas metodes gan nacionālajā, gan ES līmenī, EESK pauž viedokli, ka Eiropas garantiju fondam, kā tas ir ieteikts “LeaderSHIP”, ir jāsāk darboties, cik ātri vien iespējams. Tā ieviešanai ir jābūt Komisijas prioritātei. Šis fonds var sniegt ieguldījumu, radot efektīvu darbības sfēru pašā Eiropas Savienībā.

5.7

EESK pozitīvi vērtē vienošanos starp industriju un Komisiju attiecībā uz vides prasībām un politiskajām nostādnēm, kas ir nepieciešamas sektorā. ES vajadzētu turpināt uzņemties vadību jūras vides aizsardzībā un veicināt saistošo starptautisko likumu ieviešanu. Koordinēta Eiropas pieeja Starptautiskajai jūras organizācijai (SJO) var palīdzēt nodrošināt apmierinošu lietderīguma līmeni, lai sniegtu atbalstu SJO instancei, lai nodarbotos tikai ar globālo likumu izstrādāšanu.

5.8

Ir sasniegti ievērojami panākumi likumdošanā par pārvadājumiem Eiropas Savienībā pēdējo gadu laikā. Tomēr lielāka uzmanība ir jāpievērš attiecībā uz atbilstošiem standartiem kuģu uzturēšanā, kā to iesaka “LeaderSHIP”.

5.9

ES joprojām ir ievērojami trūkumi attiecībā uz piemērojamo likumu apstiprināšanu par pārvadājumu drošību un aizsardzību. Tāpēc EESK atbalsta efektīvu sadarbību starp Eiropas krasta apsardzēm.

5.10

Īso jūras pārvadājumu veicināšana un satiksmes novirzīšana no ceļa uz jūru ir svarīgi uzdevumi vides jomā. Lai sasniegtu šos mērķus, ir jāturpina attīstīt moderna infrastruktūru, ieskaitot ostas un kuģus. Kas attiecas uz valsts sniegto finansējumu šai infrastruktūrai, valsts institūcijām ir jānodrošina, ka investīcijas tiek ieguldītas ES ražotāju labā.

5.11

Cilvēku faktors ir svarīgs elements, un EESK pozitīvi vērtē nolūku veicināt sektora dialogu, kurā Komisijai, darba devējiem un arodbiedrībām ir sava loma. Ievērības cienīgs ir fakts, ka kuģu būvniecības joma bija pirmā, kur tika izveidota pirmā oficiālā Dialoga komiteja metālu tirdzniecībā, kas ir vēl viena norāde uz sektora radošo attieksmi.

5.12

Sociālais dialogs jau tagad sniedz ievērojamu ieguldījumu, risinot tādas sociālās tēmas kā apmācības, darba attiecību uzsākšana, mūža studijas un pielāgošanās cikliskajiem viļņiem. Līdz šim brīdim ir izveidotas divas darba grupas: viena ar mērķi uzlabot industrijas tēlu un otra - lai noteiktu jaunās prasmes, kas nepieciešamas kuģu būvniecības sektorā.

5.13

Sociālajam dialogā ir arī jāuzsver ievērojamās atšķirības darba produktivitātē pasaules mērogā.

5.14

EESK atbalsta pieaugošo tendenci Eiropā veicināt īpašus ražošanas industrijas segmentus, kā, piemēram, kuģu būvniecība un gaisa kuģniecība saistībā ar aizsardzības uzdevumiem ar savstarpēju mijiedarbību starp civilo un aizsardzības industriju.

5.15

Šajā kontekstā iepriecinošs ir fakts, ka “LeaderSHIP” aicina uz Eiropas jūras kara flotes projektiem un sadarbību starp jūras kara flotes kuģu būvētavām. Līdz šim nacionālie drošības apsvērumi un atšķirīgas tradīcijas šos procesus ir aizkavējušas. Taču, ja eiropieši nepieņems lēmumu par ciešāku sadarbību, izmaksas turpinās pieaugt un radīs apdraudējumu jaunradei un tehnoloģijas attīstību.

5.16

Veiksmīgi sadarbības projekti jau pastāv, kā, piemēram, sadarbība starp Vāciju un Nīderlandi fregašu būvniecībā, kā arī starp Franciju un Apvienoto Karalisti saistībā ar transportkuģiem. Jauni projekti var tikt plānoti sadarbībā ar topošo Eiropas Bruņojuma iepirkumu biroju. Ļoti svarīga ir vislabākā sadarbība starp kuģu būvētavām, lai uzturētu un uzlabotu zināšanās un darba metodes. Ir vēlams, ka birojam varēt lūgt pieejamo jaudu, tehnoloģiju un jaunu jūras kara flotes ideju sarakstu, tādējādi ieguldot finanšu resursus jaunos konkursos. Ņemot vērā, ka jūras kara flotes kuģu būvētavu klienti ir valdības, ir jāizvairās no subsīdijām pārtērēšanas attiecība uz jūras kara flotes un tirdzniecības kuģu produkciju.

5.17

Industrijas konsolidācija tiek skatīta kā stūrakmens sektora dzīvotspējai nākotnē. Tomēr vēl ir jāpārliecinās par to, kā šis process tiks realizēts, ņemot vērā proporciju starp galvenajiem uzņēmējiem un augsto piegādātāju procentuālo līmeni.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/8

1.1

ES gan pirms, gan pēc Lisabonas mērķu uzstādīšanas ir saskārusies un joprojām saskaras: 1) ar nopietnām problēmām attiecībā uz Eiropas uzņēmumu konkurētspēju un modernizāciju, it sevišķi MVU; 2) nopietnu valsts iestāžu neprasmi un pārmērīgu birokrātiju, veicinot uzņēmējdarbību; 3) koordinēšanas neesamību starp tiem, kas pārstāv MVU, varas iestādes un komisiju, veicinot konkurētspēju; 4) koordinēšanas neesamību starp nacionālajām politikām MVU atbalstam; 5) būtisku ilgtermiņa MVU stratēģiju neesamību dalībvalstīs; 6) nopietnām attiecībām attiecībā uz finansiālo atbalstu uzņēmumiem (it sevišķi MVU) no bankas sektora un uzņēmējdarbības kapitāla nozares; 7) augstas kreditēšanas izmaksas tiem, kuriem pieder mazi MVU, un paaugstinātu risku; 8) pastāvīgas MVU politikas neesamību.

1.2

ES atzīst, ka, iekams tiks izveidots iekšējs tirgus likumdošanas un likumu ietvaros, MVU pilnīgi nav pieņēmusi pašreizējo sistēmu un tās iespējamās priekšrocības un pilnīgi neizmanto šo potenciālu.

1.3

ES palielina smagās cīņas apjomus pret starptautisko konkurenci, pret vērā ņemamo ASV ekonomisko un politisko ietekmi (1), kas ir sasniegusi ļoti augstu konkurētspēju un produktivitāti, un pret Japānu, Dienvidaustrumāzijas zemēm (2), un topošajām ekonomikām kā, piemēram, Ķīnas, Indijas un Brazīlijas.

1.4

Visnopietnākā sociālā un ekonomiskā problēma, ar kuru saskaras ES, ir bezdarbs; arī jaunu darba vietu izveidi ES ir padarījusi par savu primāro mērķi, īpaši MVU, kas veido lielum lielo vairumu no Eiropas uzņēmumiem.

1.5

ES pieliek ievērojamas pūles, lai atbalstītu pētniecību un tehniskās zinātnes, jo ES zina, ka, veicot uzlabojumus šajos sektoros, tas ir vienīgais veids, kas nodrošinās attīstību un progresu, bet ierosinātā stratēģija ne vienmēr nodrošina cerētos rezultātus, jo tiem nav elastīgu mehānismu un noteiktu satvaru, kas savukārt veicina birokrātiju, samazina efektivitāti un rada nevēlamas aizkavēšanās.

1.6

Atbildot uz iepriekšminēto, Amsterdamas Padome (1997. gada jūnijs) un īpašais Sammits par nodarbinātības jautājumiem (1997. gada novembris, Luksemburga) iedibināja fondus Pieaugumam un nodarbinātības iniciatīvai, tai laikā Ministru padome ar 98/347/EK (3) un 2000/819/EK (4) lēmumiem iedibināja fondus organizētam un turpmākam Eiropas uzņēmējdarbības atbalstam kopā ar īpašām programmām, lai izveidotu vairāk darba vietu.

2.1.1

MVU tiek atbalstīti tāpēc, ka ir uzskatāmi parādīts, ka tie krietni vieglāk rada jaunas darba vietas, jo labi piemērojas mainīgajiem tirgus apstākļiem, vieglāk pieņem lēmumus un krietni ātrāk īsteno jaunās prasības uzņēmuma ietvaros. Turklāt bieži vien MVU ir tie, kuriem ir visvairāk iedibināšanas problēmu (birokrātijas un finanšu resursu neesamības dēļ), sekmējot novatoriskus projektus (kas tiem neļauj piekļūt finansējumam no bankām un jaunajās dalībvalstīs banku sistēmu neesamība, kas spēj nodrošināt līdzīgu finansējumu) un virzoties uz starptautisku sadarbību.

2.2.1

Programmas budžets bija €423,56 miljoni, kurus veidoja €168 EIS Palaides shēmai, €57 EKU vajadzībām un €198,56 miljoni MVU Garantijas shēmām. Lielās MVU Garantijas shēmas pagarinājuma dēļ EKU nodeva €30,56 miljonus. Līdz 2002. gada 29. maijam vai līdz perioda beigām, kas pārklāj budžeta līdzekļu nodošanu, sākotnējais budžeta izvietojums EIS Palaides shēmai un MVU Garantijas shēmai bija pilnīgi EIS uzticēts. EKU vajadzībām bija pieejami €14,5 miljoni, lai īstenotu dažādus projektus.

2.2.2

Riska kapitāla shēma (ETF Palaides shēma) atbalsta riska kapitāla investīcijas MVU, īpaši palaides posmā un to agrīnajos attīstības posmos un/vai novatoriskajos MVU, investējot specializētajos uzņēmējdarbības kapitāla finansējumos.

2.2.2.1

Saskaņā ar Eiropas Kopuzņēmumu (EKU) ES nodrošina finansiālu atbalstu MVU, lai iedibinātu jaunus transnacionālus kopuzņēmumus ES.

2.2.2.2

Saskaņā ar MVU Garantijas shēmu ES nodrošina finansējumu, lai segtu EIS garantiju un pretgarantiju izmaksas un lai veicinātu aizņēmumu pieaugumu jauniem, novatoriskiem MVU. Tas tiek panākts, palielinot garantijas shēmu jaudu, kas darbojas dalībvalstīs un ir saistītas gan ar esošajām, gan jaunajām programmām. Shēma sedz zaudējumu daļu, kas rodas garantiju dēļ, līdz predestinētam apjomam ar īpašu uzsvaru uz līdzekļu piešķiršanu MVU nemateriālajiem aktīviem.

3.1

Pēc Komisijas ziņojuma saskaņā ar ETS Palaides shēmu uz 2002. gada jūniju programma augsto tehnoloģiju sektorā atbalstīja apmēram 206 MVU (biotehnoloģija/zinātnes par dzīvību un informācijas tehnoloģija) (6); tie arī sasniedza ļoti labus rezultātus darba vietu izveides ziņā. MVU Garantijas shēma atbalstīja 112 000 mazākus uzņēmumus, kas palielināja nodarbinātību par pāri 30 %, bet EKU atbalstīja ļoti maz ierosinājumus (tika pieņemti tikai 137 ierosinājumi).

4.1

Komisijas ziņojums (7) par trijām shēmām ir balstīts uz ļoti nelielu uzņēmējdarbības piemēru, kas nozīmē to, ka izdarītajos secinājumos ir augsta statistisko, kā arī faktu kļūdu iespējamība.

4.2

Četru gadu laikā no 1998. gada (sākuma gads) līdz 2002. gadam (izvērtējuma gads) ETS Palaides shēma atbalstīja apmēram 206 MVU. EESK uzskata, ka šis cipars ir zems, salīdzinot to ar līdzvērtīgu iniciatīvu rezultātiem ASV, kur MVU palaides izplatīšana un uzņēmējdarbības uzplaukums ir bijis balstīts uz līdzīgiem pasākumiem un augsta riska uzņēmuma kapitāla finansēts. Tikai 31 starptautiskais kopuzņēmums tika iedibināti un EKU tika izveidotas tikai 252 jaunas darba vietas, tātad rezultāts, kas nenesa gaidīto. MVU garantijas shēmas rezultāti ir labi.

4.3

Prognozes, kas ir veiktas šajā ziņojumā par darba vietu izveidi uzņēmumos, kas ir saņēmuši atbalstu, ir balstītas uz agrīniem datiem (2001. gads līdz 2002. gada vidus) un tos nevar uzskatīt par atbilstošiem šīm trijām shēmām.

4.4

EESK nesniedz galīgus, konkrētus un pilnīgus datus par jaunu darba vietu izveidi (1998.–2003.), kas īsti neļauj novērtēt situāciju un sniegt ziņas un izdarīt secinājumus. EESK tomēr atkal pievērš īpašu interesi jaunu darba vietu izveidei un griežas pie Komisijas, lai to padarītu par visnozīmīgāko prioritāti pēc ilgtermiņa programmas pieņemšanas.

4.5

Augsta riska investīcijas ir obligāts priekšnoteikums, lai veicinātu novatoriskas idejas, kas tiktu transformētas uzņēmumos un dotu rezultātu veiksmīgos investīciju projektos. Dažu uzņēmumu fenomenālie panākumi kompensē citu novatorisku uzņēmumu neveiksmes, kuras tirgus nepieņēma.

4.6

Shēma pilnībā neņem vērā tradicionālo ekonomiku. Bieži vien nosūtot novatoriskām darbībām, tas izslēdz pieejas iespēju mazo un vidējo tradicionālās uzņēmējdarbības finansējumam. Inovācija ir ļoti nozīmīgs ekonomikas modernizēšanas un konkurētspējas sekmēšanas rīks. Bet ir jābūt uzsvērtam, ka: a) pastāv Eiropas uzņēmējdarbības risks, zaudējot tirgus daļas pastāvīgu tradicionālo sektoru produktu importam no zemu cenu trešajām valstīm; b) ja nav paredzēts atbalsts tradicionālajiem mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tad pastāv risks, ka tirdzniecības un vairumtirdzniecības sektoros tiks izveidoti oligopoli ar ķēdes reakciju visam ražošanas procesam un būs darba vietu tīrie zaudējumi.

4.7

Birokrātijas izskaušana, pilna apjoma apkalpošanas iedibināšana, kas ir atbildīga par īstenošanas darbībām, un atbrīvošanās no nevajadzīgajiem dokumentiem, mūsdienu tehnoloģiju izmantošana ir pamata prasības MVU iesaistīšanai programmās.

5.1

EESK atbalsta Komisijas ierosinātos 2000/819/EK lēmuma labojumus.

5.2

Komiteja piekrīt Komisijas uzskatam, ka pilnīgs triju finansēšanas instrumentu ieguldījums var tikai būt novērtēts pēc vērā ņemama laika posma, bet tā uzskata, ka ir pagājis pietiekami daudz laika kopš tie tika ieviesti, lai izdarītu secinājumus un veiktu noteiktus labojumus, un ka pašreizējā nežēlīgajā konkurētspējīgā globalizētajā ekonomikas laikmetā tas ir būtiski, kopš uzņēmējdarbības virzība un perspektīvas ir pastāvīgi mainīgas.

5.3

EESK saprot, ka 2001. un 2002. gada laikā starptautiskā uzņēmējdarbības vide bija nelabvēlīga un ka bija samazināta uzņēmumu kapitāla apgāde ES ietvaros un ka lielo banku sektorā negribēja aizdot MVU. 2002. gadā garantiju pieprasījums Eiropā būtiski pieauga, jo lielās bankas sāka prasīt papildu drošību lielā riska un lielo izmaksu dēļ, kas ir saistītas ar aizdevumu vadību. Šajā situācijā EESK ņēma vērā instrumentus, īpaši Garantijas shēmu un Palaides shēmu, lai joprojām būtu noderīgas. Tā arī ieteica spēcīgāku sadarbību ar specializētām nelielām bankām, kas darbojas galvenokārt ar MVU un kurām ir elastīgas sakaru sistēmas.

5.4

EESK atbalsta projektus triju shēmu pakļautībā un atzīst, ka tie ir nepieciešami. Tomēr tā ņem vērā procesu, ar kuru MVU piekļūst apgrūtinošiem, birokrātiskiem un neelastīgiem instrumentiem, kopš tā laika, kad uzņēmumiem bieži vien ir vērā ņemamas problēmas, iegūstot informāciju, un problēmas ar iekšzemes procedūrām.

5.5

EESK ņem vērā MVU Garantijas shēmu, kas ir īpaši noderīga un prasa šo finansējumu, lai būtiski pavirzītos uz priekšu, kā arī tieši katram veiktajam mēģinājumam, lai iekļautu tās valstis, kas līdz šim nav bijušas pārklātas (Grieķija, Īrija un Luksemburga).

5.6

EESK atbalsta Garantijas shēmas pagarināšanu līdz ar jaunu dalībvalstu iestāju, kurās ir tūkstošiem MVU, bet kurām nav pieejas banku aizdevumiem un tādējādi nespēj efektīvi investēt un izveidot jaunas darba vietas.

5.7

EESK uzskata, ka programmas budžetam būtu jābūt atkārtoti izskatītam, lai segtu jauno dalībvalstu vajadzības. Pašreiz pieejamais budžets bija paredzēts tikai 15, bet ne 25 dalībvalstīm un jaunajām dalībvalstīm noteikti ir lielākas vajadzības.

5.8

EESK griežas pie Komisijas, lai tā veiktu nepieciešamās darbības turpmākajai ETS Palaides shēmas sekmēšanai, kopš tas ir nozīmīgs MVU inovāciju izveides instruments un augsta riska uzņēmējdarbības atbalsta instruments, kas ir nepieciešams, lai attīstītu pētniecību un tehnoloģijas, kā arī citas MVU investīciju shēmas, kas neietilpst augsto tehnoloģiju grupā, bet ir nozīmīgu uzņēmējdarbības interešu zonā un tai ir jābūt piekļuvei visu veidu finansējuma līdzekļiem un instrumentiem. Tāpēc Komiteja ierosina, lai:

5.9

EESK ņem vērā privāto un sabiedrisko pieejamo kapitālu ES zonā RTD vajadzībām, kas ir prasībām nepiemērots, lai segtu lielākas MVU vajadzības informācijas, jauno tehnoloģiju un biotehnoloģijas sektoros. Komiteja pieprasa, lai būtu atrasts ievērojami palielināts finansējums, lai segtu tās vajadzības.

5.10

Kur tas ir nepieciešams, tiek iedibinātas ātrgaitas un elastīgas sistēmas un ļoti veiksmīgi vadītas ES; tās būtu jāņem vērā, jāizvērtē un jāizmanto. Šeit būtu jābūt plašākai sadarbības pakāpei ar specializētajiem uzņēmējdarbības kapitāla fondiem, lai kur un vienalga kādi investīciju procenti būtu. (8) EESK aicina Komisiju uzņemties iniciatīvu šajā jautājumā.

5.11

EESK uzskata, ka ir jāvelta vairāk pūļu, lai informētu MVU par Garantijas shēmas esamību un darbību un jārod labāki piekļuves un sazināšanās veidus ar EIS un FIB. Īstenotais pētījums uzrādīja, ka vairums MVU nezina, ka ES tiem ir iedibinājusi oficiālu atbalsta sistēmu. Tāpēc ir nepieciešams tieši iesaistīt biznesa organizācijas (tirdzniecības palātu, tirdzniecības asociācijas, mazu un vidēju uzņēmumu organizācijas utt.), lai uzlabotu informācijas apgādi un izveidotu tiešākus un efektīvākus sakarus ar MVU, un lai krietni ātrāk atrisinātu praktiskās problēmas, kas rodas tad, kad programma ir īstenota.

5.12

EESK uzskata, ka tūlīt pēc jauno dalībvalstu iestājas ir jābūt īstenotam īpašam novērtējumam, lai paplašinātu shēmas, jo, lai gan novērtējums ir bijis veidots no tām problēmām, ar kurām ir sastapušās jaunās dalībvalstis, ir zināms, ka: a) pašreizējā situācija izrādīsies neizdevīgāka nekā ir ziņots, b) būs nepieciešami būtiski atbalsta līmeņi nekā pašreiz ir novērtēts, c) būs nepieciešams korekcijas periods, kas izraisīs nopietnus riskus MVU.

5.13

EESK piekrīt Komisijas ierosinājumam pakāpeniski pārtraukt EKU agrāk, paturot prātā tās pašreizējo kritizēto struktūru. Lai gan ESSK gribētu uzsvērt to, ka tā arī turpinās atbalstīt transnacionālos kopuzņēmumus, jo tā tic, ka pastāv nozīmīga kavēšanās transnacionālajos projektos un uzņēmējdarbībā ES un ka barjeras uzņēmējdarbībai Eiropā būtu jānoņem.

5.14

Būs arī nepieciešams ņemt vērā atkārtotas EKU programmas ievadīšanas iespējamību vai programmas, kas ir balstīta uz līdzīgu principu, ja un kad pēc paplašināšanās pieaugs iespējas izveidot transnacionālos uzņēmumus ES un EEA ietvaros. Tādējādi būtu jābūt politikai, lai atbalstītu transnacionālus uzņēmumus starp MVU tā, lai būtu iespējams sasniegt šo nozīmīgo mērķi bez ārkārtējas birokrātijas, kas traucē EKU programmai un bija iemesls tās neveiksmei.

5.15

EESK tic, ka pēc jau gūtās pieredzes ar Sestā Satvara programmu Izpētes un tehnoloģiskajai attīstībai MVU vajadzībām būtu atkārtoti jāievieš maza mēroga programmas, kopš šādas programmas pašreiz nav ilgtermiņa programmas koncepcijas daļa.

5.16

EESK atzīst, ka ir lielas administratīvās maksas, īstenojot zema līmeņa finansējuma programmas, un ka tāpēc ir tendence tās ievērojami ierobežot. Tomēr piezīmē, ka, samazinot šādas programmas, tas liedz MVU piekļuvi, kas nespēj gūt labumu no augsta līmeņa finansēšanas programmām. Šo iemeslu dēļ EESK piekrīt Eiropas Parlamentam un steidzina Komisiju būt īpaši rūpīgai attiecībā uz šo programmu samazināšanu vai atcelšanu, īpaši kopš tie skaidri nodrošināja MVU pašreizējās vajadzības. Komiteja uzskata, ka šim nolūkam ir nepieciešams komisijai strādāt kopā ar uzņēmējdarbības organizācijām.

5.17

EESK ņem vērā Eiropas mazo uzņēmumu hartu, kas ir pieņemta Eiropas Padomē Feirā (2002. gada 19. jūnijā), kas ir īpaši nozīmīga iniciatīva un ir noformējusi daudzus atzinumus šajā jautājumā. Komiteja būtu vairākkārt atkārtojusi vajadzību īstenot hartas nosacījumus praksē uz skaidru likumīgu nosacījumu pamata.

5.18

EESK atbalsta finansēšanas mērķus, kas ir noteikti I. pielikumā (darbības sfēru apraksts) MVU Garantijas shēmai (I. pielikums, 4.a) i) punkts, bet tā uzskata, ka tas varētu būt turpmāk paplašināts pēc nopietna un ilgstoša dialoga ar MVU pārstāvošām organizācijām (piem., kvalitātes sistēmām, apkārtējās vides studijām, kvalitātes studijām, tehniskā un tehnoloģiskā atbalsta, tehnoloģijas pārneses)).

5.19

EESK uzskata, ka komisijai ir jāveic krietni izlēmīgākas un efektīvākas darbības, lai stiprinātu novatoriskus MVU un pārtrauktu birokrātisma līmeni programmās (piem., atbrīvojot no nevajadzīgajiem dokumentiem, paātrinātu procedūras utt.), tā kā tam ir negatīvas sekas un izraisa nevajadzīgu aizkavēšanos.

5.20

EESK ir apmierināta ar veidu, kā programmas ir attīstītas, un cer, ka tās turpinās atbalstīt un uzlabot.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/12

1.1

Eiropas Komisija 2003. gada 2. decembrī izdeva konsultatīvu dokumentu ar nosaukumu:,Komisijas paziņojums Padomei un Eiropas Parlamentam attiecībā uz jauniem juridiskiem maksājumu ietvariem iekšējā tirgū.

1.1.1

Eiropas Komisija saskata juridiskas un tehniskas dabas neefektivitāti starpvalstu eiro mazumtirdzniecības maksājumu jomā. Saskaņā ar Eiropas Komisiju, šādas starpvalstu neefektivitātes iemesli slēpjas neatbilstošajos juridiskajos ietvaros Eiropas līmenī. Tika pieņemti vairāki juridiski akti, kas attiecas uz maksājumiem – ieskaitot Nolikumu 2560/2001/EC (1), kas ievieš vienādu nodevu par nacionāliem un starpvalstu maksājumiem eiro principu, Direktīva 97/5/EC (2), kas attiecas uz elektronisku maksājumu instrumentu lietotāju aizsardzību – bet nekādi saskaņoti juridiski ietvari nav uzstādīti. Piemērotai Iekšējā preču un pakalpojumu Tirgus funkcionēšanai nepieciešams priekšnosacījums ir iespēja izmantot lētus, efektīvus un drošus maksājumu pakalpojumus. Komisija uzskaita vairākus vadošus principus, kas tiek uzskatīti par sevišķi nozīmīgiem ES maksājumu likumdošanas kontekstā. Tie ir sekojošie: 1) Efektivitāte kā pastāvīgs mērķis; 2) Drošība kā “conditione sine qua non”; 3) Konkurence: pieeja tirgiem un vienādi konkurences nosacījumi; 4) Klienta (3) aizsardzība augstā līmenī; 5) Juridiskiem noteikumiem jābūt tehniski neitrāliem; 6) Maksājumu likumdošanas pārstrādāšanai jārada papildus labums; 7) Nākotnes juridiskā instrumenta(u) veids.

1.2

Komisijas konsultatīvais dokuments ir sagatavošanās darbu rezultāts, kas tika veikts samērā ilgstošā periodā un 2004. gada pavasarī iecerēts, ka novedīs līdz likumdošanas ierosinājumam.

1.3

Komisija tiecas, caur tehnisko un likumīgo barjeru noņemšanu, panākt maksājumu pakalpojumu efektivitāti, konkurenci uz vienādiem noteikumiem, atbilstošu patērētāja aizsardzību, maksājumu drošību, kā arī visu maksājumu procesā iesaistīto pušu juridisko drošību.

1.4

Komisija atpazīst Eiropas banku uzsāktās pūles (4). 2002. gada jūnijā tika izveidota Eiropas Maksājumu Padome. Tā izšķīrās par plaša spektra darba programmu Vienota Eiro Maksājumu Zonai ar priekšlikumiem par ievērojamām izmaiņām kā organizēt maksājumu pakalpojumu organizācijā Eiropas Savienībā. Konkrēti, šie plāni ietver lēmumu izveidot, kā prioritāti, jaunu infrastruktūru kredītu pārskaitījumam eiro pēc ļoti zemām transakciju izmaksām un izdevīgu noformēšanas laiku maksimāli trīs dienu apmērā.

1.5

Pēc Komisijas uzskata, kapitāla liberalizācija atviegloja starpvalstu naudas pārskaitījumus ES. Tajā pašā laikā, iekšējais tirgus, it īpaši mazumtirdzniecības maksājumiem, joprojām nav tik efektīvs kā nacionālajā līmenī. Tāpat pastāv atšķirības starp nacionālu likumdošanu un konvencijām par maksājumu pakalpojumiem Iekšējā Tirgū. Jaunajiem juridiskiem ietvariem būtu jāatceļ, kur nepieciešams, šīs juridiskās robežas vienoto maksājumu zonai, it sevišķi, ja tās rada šķērsli ES-plašu maksājumu infrastruktūru (5) un sistēmu korektai darbībai, kā, piemēram, noteikumi, kas attiecas uz maksājuma pasūtījuma atcelšanu, kas atšķiras atkarībā no tā, kur pasūtījums tika veikts Iekšējā Tirgū. Pats svarīgākais ir sadarbības spēja, vispārējo tehnisko standartu izmantošana un būtisko juridisko noteikumu saskaņošana.

1.6

Juridiskā nedrošība ir elements, kas maksājumu pakalpojumu piegādātājiem un lietotājiem atklāti vai vispār traucē veikt transakcijas. Tas ir, piemēram, tiešo debetu transakciju gadījums, kas vēl nepastāv ES līmenī (skatīties 16. Pielikumu). Tas ir arī svarīgi regulāro, periodisko maksājumu gadījumos (piemēram, ārzemju avīzes pasūtījums ilgam laikam vai vasaras mājas publisks lietderīgums citā Dalībvalstī), kuriem maksājuma vietas noteikšana nav iespējama. Ja lietotāji, piemēram, patērētāji un MVU, iegūtu visus labumus no Iekšējā Tirgus, starpvalstu maksājumu pakalpojumiem jābūt tikpat efektīviem kā pakalpojumiem nacionālajā līmenī. Tādējādi, jauniem juridisko maksājumu tiesiskajiem ietvariem būtu jāizpildza likumdošanas nepilnības un jāpalielina patērētāju uzticēšanās un labklājība vienotā Iekšējā Tirgus zonā.

1.7

Iekšējā Tirgū patērētāja uzticēšanās maksājumu transakcijās ir īpaši nozīmīga, jo bieži pastāv starpvalstu dimensija un ir nepieciešama uzticēšanās, izmantojot e-sakaru potenciālu ES-tirgū. Tādēļ, Vienošanās 153. pants pieprasa augstu patērētāja aizsardzības līmeni, kas ir vadošais princips jauniem juridiskiem ietvariem. Tomēr jānosaka ir arī šīs aizsardzības izmaksas, jo tās galu galā vienā vai otrā veidā būs jānes klientam.

1.8

Patērētāja aizsardzības ieguvumam ir nepieciešams, lai informācijas prasības būtu saskaņotas un lietotājam-draudzīgas pirms un pēc maksājuma transakcijas īstenošanas. Šajā ziņā pašreizējā ES maksājumu likumdošanā jau pastāv daudzi noteikumi, kuriem jātiek pārskatītiem. Viens no vissarežģītākajiem uzdevumiem ir panākt pareizo līdzsvaru informācijas saturā un apjomā, lai Maksājumu Pakalpojumu Lietotājs, lasot šo informāciju, varētu to saprast un apzinātos šīs tiesības un saistības.

1.9

Komisija uzskata par tāpat nozīmīgiem juridiskus aizsardzības pasākumus patērētāja aizsardzībai nemaksāšanas, nepilnīgu vai nesankcionētu maksājumu transakciju gadījumos.

1.10

Būtiskākā Paziņojuma daļa ir reprezentēta 21. pielikumā, katrs no kuriem apskata konkrētu juridisku un/vai tehnisku jautājumu, kas attiecas uz Iekšējā Tirgus maksājumu efektīvu darbību.

2.1

Komitejas iniciatīvas mērķis izveidot saskaņotus un saprotamus juridiskus ietvarus Vienotai Eiropas Maksājumu Zonai ir saskaņā ar Komitrjas darba mērķi. Lai arī pastāv noteiktas Iekšējā Tirgus maksājumu robežas, tās ir atšķirību nacionālajās likumdošanas sistēmās rezultāts. Maksājumi šodienas Iekšējā Tirgū ir joprojām lielā mērā nacionālu noteikumu un/vai vienošanās vadīti. 98 % no visiem Eiropas mazumtirdzniecības maksājumiem tiek veikti iekšzemē (6), kas rāda, ka patērētāja prasība pēc starpvalstu maksājumiem ES ir acīmredzami ierobežota.

2.2

Daudzi vietēji maksājumu tirgi Eiropā ir ļoti efektīvi. Tādēļ, likumdošanai būtu ijāapobežojas tikai attiecībā uz robežu noņemšanu starpvalstu maksājumiem, lai sasniegtu kopēju efektivitātes līmeni. Starpvalstu maksājumu sistēmu pilnveidošanai nevajadzētu negatīvi ietekmēt pastāvošās, efektīvās nacionālo maksājumu sistēmās.

2.3

Komisijai būtu jāatceļ juridiskie šķēršļi, kas aizkavē ES-plaša tirgus vienošanās un līgumu izveidošanu, bet nevajadzētu uzspiest noteikumus aspektiem, kas var tikt aptverti šajās vienošanās un līgumos. Patiesi, būtu jāpanāk pareizais līdzsvars starp pašregulāciju/kopregulāciju un ES likumdošanu.

2.4

Saskaņā ar EESC (7), būtu jāatbalstīta pašregulācija, kā arī kopregulācija. Taču visās jomās,kurās pašregulācija un kopregulācija izrādās kā nepiemērota vai nepietiekama vai netiek pareizi piemērota, būtu jāizdod saistoši priekšraksti.

2.5

Komiteja atbalsta augsta, kopēja patērētāja aizsardzības līmeņa principu, pamatojoties uz to, ka tas ir primārais Vienošanās mērķis.

2.6

Iekšējam maksājumu Tirgum jābūt starptautiski konkurētspējīgam. Ja jauna ES likumdošanas struktūra noved pie ar maksājumiem saistītu izmaksu palielinājuma, pastāv reāls risks, ka maksājumu bizness tiks aizvien vairāk pārvaldīts no ne-ES dalībnieku puses ārpus Eiropas un ka likumdošana cietīs neveiksmi tās mērķu sasniegšanā.

2.7

Pēc Komitejas domām, čekus nevajadzētu izslēgt no jaunā maksājumu sistēmas instrumenta piemērošanas lauka, jo dažās dalībvalstīs šis maksājuma veida vēl joprojām regulāri tiek pielietots.

2.8

Bez tam ar jauno regulāciju ar pašregulācijas palīdzību būtu jāsasniedz, ka ar no vienā dalībvalstī atzīta finansu institūta izdotām vai autorizētām kredītkartēm vai debetkartēm, būtu iespējama naudas izņemšana no bankomātiem jebkurā citā dalībvalstī.

3.4.1

Valūtas datēšana nav tikai maksājumu jautājums; patiesi, valūtas datumi bieži netiek sevišķi saistīti ar maksājumu transakciju – tie var izrietēt no jebkuras konta operācijas.

3.4.2

Kā atzīst Komisija, valūtas datēšana ir sākotnēji cenu veidošanās jautājums (t.i. produkta pārzināšana vai klientu attiecības). Kā produkta pārzināšanas jautājums, valūtas datumi nav atkarīgi no grāmatvedības ierakstiem, kas tiek izmantoti, lai aprēķinātu kustības kontā.

3.4.3

Valūtas datumi var atšķirties atkarībā no bankas, no klientiem vienas bankas ietvaros, vai pat no dažādām viena klienta operācijām vienas bankas ietvaros.

3.4.4

Komiteja atbalsta ideju par prasību caurspīdīgumu maksājumu pakalpojumu piegādātājiem jautājumā par valūtas datumu izmantošanu. Jābūt valūtas datēšanas mērenībai finansiālajā ietekmē uz patērētāju. Jāapsver ir arī saplūšana valūtas datēšanā visā Eiropā, taču tā kā sistēmas atsevišķās dalībvalstīs ļoti atšķiras viena no otras, saplūšana ES līmenī var būt tikai vidēja termiņa mērķis.

3.4.5

Šī saplūšanas procesa pamatdomai jābūt, ka valūtas datumam maksājumu sistēmā būtu jāsakrīt ar to datumu, kad notiek naudas kustība saskaņā ar maksājuma uzdevumu pie attiecīgā maksājumu pakalpojumu devēja.

3.5.1

Pastāvošais Nolikums 2560 (EC) attiecas uz IBAN (8) un BIC (9) kas tika izvirzīti un sponsorēti pateicoties Eiropas Varasiestādēm, ieskaitot ESCB (Eiropas Centrālo Banku Sistēma). IBAN numurēšanas standarts ir vispārpieņemts un labi darbojas ES ietvaros, pierādot savus panākumus. Kodēšanas sistēma nepieļauj pārnesamību. Tomēr bankām kā minimums ir jāgarantē klientam spēja saglabāt viņa konta numuru, brīdī kad viņš pāriet uz citu filiāli vienas bankas ietvaros.

3.10.1

Lai nodrošinātu klienta juridisku drošību, piemērotāka pieeja šim pielikumam būtu apspriest “negrozāmības punkta” definīciju un ziņojumu saskaņā ar izmantoto maksājuma instrumentu. Komiteja atbalsta to, ka klientam jābūt informētam par negrozāmības nosacījumiem attiecībā uz dažādām maksājumu sistēmām un iesaistīto maksājuma instrumentu.

3.10.2

Ir arī jāpatur prātā, ka klienti ne tikai sūta, bet arī saņem maksājumus. Ļoti ilgiem atsaukuma periodiem tādā gadījumā būs pretējais efekts – klientiem, kas gaida šos maksājumus, tie būs saistīti ar zaudējumiem.

3.10.3

Bez tam, ir svarīgi atšķirt klienta un sistēmas atcelšanu. No skaidrības un juridiskās drošības apsvērumiem, maksājumu pasūtījumu izpildei parasti nevajadzētu tikt atceltai pēc ienākšanas sistēmā, kā noteikts Izpildes Pabeigtības Direktīvā.

3.10.4

Komisija pieturas pie viedokļa, ka atcelšanas jautājums ir sarežģīts un ka ir nepieciešama turpmāka jautājuma apspriešana. Tomēr, maksājumu pakalpojumu piegādātājam ir jāinformē tā klienti par prasību par negrozāmības punktu attiecībā uz apspriežamiem individuāliem maksājumiem.

3.12.1

Komisija piekrīt, ka maksājumu pakalpojumu piegādātājam ir jābūt atbildīgam par precīzu maksājuma pasūtījuma izpildi un pierādīšanu, ka transakcija tika rūpīgi ierakstīta, izpildīta un pieskaitīta saņēmēja kontam. Tas ir atbildīgs par maksājumu sistēmas daļu (tehniskajā nozīmē), kas ir zem viņa kontroles. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka maksājumu pakalpojumu piegādātājs nevar tikt skatīts kā atbildīgais ārpus tā civilās atbildības, un, protams, ne tajā gadījumā, ja viņš nebija nevīžīgs, vai “force majeure”gadījumā. Tas ir jāpierāda pakalpojuma sniedzējam, ka pārskaitījums ticis korekti reģistrēts, izpildīts un iesaistīts kontā, šis pienākums nedrīkst tikt ierobežots ar līgumiskām saistībām.

3.12.2

Komisija uzskata, ka maksājumu pakalpojumu piegādātāji var piedāvāt būt atbildīgiem par pretenzijām, kas attiecas uz iemesliem ārpus to kontroles pievienotās vērtības pakalpojuma formā. Tas būtu izdevīgi patērētājam un novestu pie palielinātas konkurences.

3.13.1

Attiecībā uz karšu maksājumiem, kredītiestādēm jau ir jāatbilst Rekomendācijas 97/489/EC noteikumiem, it īpaši attiecībā uz:

3.13.2

Organizēta noziedzība arī stāv aiz viltus transakcijām. 150 eiro slieksnim ir krāpšanas veicināšanas potenciāls. Tādējādi, Komisija uzskata, ka ir jātiek ieviestam slieksnim balstītam uz risku. Kartes turētāja parādam augstāk minētajā gadījumā ir jābūt procentu likmei no viņa kartes kopējās kredīta robežas, kurai viņš piekrīt savā līgumā. Šāda godīga pieeja atspoguļotu patieso risku un izdevumus, tajā pašā laikā efektīvāk apkarojot krāpšanu, tādā veidā samazinot kopējās izmaksas.

3.13.3

Ierobežots Rekomendācijas 97/489/EC precizējums saskaņā ar Jauniem Juridiskiem Ietvariem ir pozitīvs virziens uz priekšu. Komiteja pieturas pie viedokļa, ka šim pielikumam jātiek lasītam saistībā ar iespējām izmantot elektronisko parakstu attiecībā uz Direktīvu par e-parakstiem.

3.13.4

Ir apšaubāmi vai maksājumu pakalpojumu piegādātājs spēj pārliecinoši pierādīt – ja vispār spēj – vai klients bija vai nebija ierosinātājs transakcijai, kas tika realizēta ar tehniski droša elektroniska maksājumu instrumenta starpniecību. It īpaši tiešsaistes bankas transakciju gadījumā šķiet, ka maksājumu pakalpojumu piegādātājam ir grūtības sniegt šādus pierādījumus tā kā šīs transakcijas var tikt veiktas caur personīgiem datoriem, kas ir ārpus maksājumu pakalpojumu piegādātāja kontroles sfēras.

3.14.1

Princips, pēc kura saņēmējam tiek pārskaitīta pilna summa, ir centrāls šajā pielikumā. Šis princips ir tagad plaši atzīts, sekojot Nolikumam 2560/2001 maksājumiem, kas var tikt apstrādāti pilnā STP metodē (Apstrāde-Tieši-Cauri) kamēr attiecīgie iekšzemes maksājumi tiek maksāti pilnā apmērā bez atskaitījumiem saņēmēja pusē.

3.14.2

Turklāt, pašregulācija pastāv ICP formā (Interbanku Konvencija par Maksājumiem) (12) kas šodien ierobežo iespējas kreditēt pārskaitījumus eiro. ICP veicina iespēju anulēšanu bankām-starpniecēm, kad tās tiek izmantotas, lai atvilktu nodevas no pārskaitītām summām.

3.14.3

Jebkuriem juridiskiem ietvariem būtu jāattālinās no tehniskiem terminiem, izmantotiem specifisku ziņojumu formātu un sistēmu ietvaros (tādi kā SHARE, BEN, OUR), kas daudzos gadījumos ir nepiemēroti vietējā kontekstā. Komisija pieturas pie viedokļa, ka tādēļnekādiem papildus noteikumiem nevajadzētu tikt izveidotiem, lai aizvietotu Direktīvu 97/5/EC. Šobrīdējās aprēķināšanas alternatīvas pastāv, lai sniegtu klientam iespēju izvēlēties, kas ir daļa no noteikumiem un nosacījumiem, par kuriem vienojās klients un banka. Jāizvairās no pārāk lielas vienkāršošanas un izvēles ierobežošanas riska, jo šīs aprēķināšanas alternatīvas ir reakcija uz tirgus vajadzībām, kas sniedzas ārpus galvenā intra-ES kredīta pārskaitījumu instrumenta(iem), un ir nepieciešams atbalstīt dažādus maksājumu tipus, kā arī attāluma tirdzniecību. Komiteja vēlētos, lai nozare palielinātu lietojamu aprēķināšanas alternatīvu caurspīdīgumu.

3.14.4

Komiteja pamudina Komisiju novērst pretrunīgumu starp noklusējuma “OUR” Direktīvas alternatīvu, aprēķināšanas mehānismu, kas nepastāv lielākajā Dalībvalstu daļā, un “SHARE” alternatīvu, atbalstīto no Nolikuma puses.

3.15.1

Komiteja atceras, ka Eiropas bankas Eiropas Maksājumu Padomes ietvaros vienojās par noklusējuma kredīta pārskaitījumu izpildes termiņu 3 bankas darba dienu apmērā (pēc pieņemšanas datuma) caur pašregulāciju zem CREDEURO Konvencijas. Faktiski, 3 dienas ir noklusējuma termiņš, kas var tikt turpmāk labots atsevišķās bankās. Tā kā izpildes termiņš ir pakalpojuma pamatelements, tam jābūt atstātam konkurējošiem spēkiem, lai uzlabotu pakalpojumus.

3.15.2

Turpmākai vajadzībai pēc likumdošanas ir jābūt apsvērtai tikai, ja nodaļas iniciatīva cietīs neveiksmi.

3.16.1

Likumdošanas neievērošana un/vai juridisko robežu atcelšana tiek precīzi atpazītas Eiropas Maksājumu Padomē (EPC) un paziņotas Komisijai kopš brīža, kad EPC formāli apstiprināja Pan-Eiropas Tiešās Ieskaitīšanas shēmu. Juridiski ietvari, kas ir nepieciešami, lai atbalstītu Pan-Eiropas Tiešās Ieskaitīšanas shēmu, būs lielā mērā atkarīgi no izvēlētā modeļa. Tādēļ, Komiteja ir pārliecināta, ka jābūt izskatītai ciešai nozares un likumdevēja (EC) sadarbībai.

3.17.1

Šis pielikums neattiecas uz jautājumu par maksājumiem un tādā veidā ir ārpus Jaunu Juridisku Maksājumu Ietvaru kompetences.

3.17.2

Nedrīkst pastāvēt diskriminācija starp skaidrās naudas un bezskaidras naudas maksājumu regulēšanu. Vairākas reglamentētas un tehniskas robežas aizkavē starptautiskas skaidrās naudas pārvešanas attīstību eiro zonā, it īpaši starp nacionālo centrālo banku nodaļām vienā valstī un finanšu iestāžu nodaļām citā valstī.

3.17.3

Pieeja starptautiskiem Nacionālās Centrālās Bankas (NCB) pakalpojumiem ir daļa no vienotas valūtas izmantošanas dabīgas attīstības eiro zonā.

3.17.4

Ir jāvecina konkurence skaidrās naudas pārvešanas nozarē Eiro zonā, ar mērķi maksimizēt produktivitāti, bet Komisija pauž nepieciešamību izveidot starptautisku skaidrās naudas pārvešanas licenci un pietiekamu tās pielietojuma kontroli.

3.21.1

Komitejai šķiet, ka jautājums attiecināms uz 21. Pielikumu ir 12. pielikuma apakšjautājums (nepilnīgās īstenošanas vai neizpilde). Patiesi, jākonstatē, ka:

3.21.2

Maksājumu pakalpojumu piegādātājiem nevajadzētu uzlikt atbildību par maksājumiem, kas netika ievadīti sistēmā pārrāvuma brīdī. Maksājumu pakalpojumu piegādātāju atbildība aprobežojas uz to civiltiesiskās atbildības pienākumu, pie kam tam ir jāpierāda, ka tas ir veicis visus nepieciešamus pasākumus pārrāvuma novēršanai.

3.21.3

Nesenā e-vēstuļu uzbrukuma gadījumā Apvienotās Karalistes bankām, viens tiešsaistes piegādātājs saskatīja tiešsaistes pakalpojuma atcelšanu kā galveno atbildes reakciju uz uzbrukumu. Šādi uzbrukumi ir ārpus piegādātāja tiešās kontroles dēļ tiešā e-vēstuļu kontakta starp uzbrucēju un klientu. Maksājumu pakalpojumu piegādātājam, ja ir iespējams, būtu jāinformē to klienti pirms tie slēdz sistēmu drošības nolūkos. Komiteja uzskata par nepiemērotu sodīt piegādātāju par pasākumu uzsākšanu ar mērķi pasargāt tā klientus šādā veidā. Papildus, Komiteja mudina maksājumu pakalpojumu piegādātājus būt tālredzīgiem šāda tipa krāpšanas novēršanā.

4.1

Jauniem juridiskiem ietvariem jābūt saskaņā ar Eiropas Patērētāja Politikas Stratēģiju, kas uzstāda augsta, vispārēja patērētāja aizsardzības līmeņa sasniegšanu kā galveno mērķi.

4.1.1

Komiteja atbalsta Eiropas Komisijas mēģinājumu palielināt patērētāja uzticēšanos, juridisku drošību un tirgus produktivitāti maksājumiem Iekšējā Tirgū. Pozitīvi vērtējama ir arī pieeja skatīt pašregulāciju un kopregulāciju kā pozitīvu virzienu uz priekšu vairākās zonās pieminētās 21 pielikumā.

4.2

Jādod priekšroka likumdošanas pasākumiem, kas aptver pielikumus 1, 2, 8, 12, 13, 18 un 19. Steidzama rīcības nepieciešamība ir jomās par patērētāja informācijas prasībām (2), informāciju par maksājuma iniciatoru (8) un informācijas aizsardzības jautājumu (18).

4.3

Palielinātai sadarbībai starp Komisiju un banku nozari jābūt izskatītai attiecībā uz Eiropas Tiešo Debetu Shēmas izveidošanu (16 pielikums), noteikšanu, kuram ir tiesības nodrošināt maksājumu pakalpojumus ( 1 pielikums), kā arī maksājumu instrumentu un sastāvdaļu aizsardzības sertifikācijas zonā ( 7 pielikums).

4.4

Attiecībā uz citiem pielikumiem, Komitejai šķiet, ka pašregulācijai vai kopregulācijai jābūt piemērotākam veidam kā sasniegt Komisijas mērķi izveidot efektīvu Iekšējo maksājumu Tirgu. Ir skaidrs, ka, ja pašregulācijas pasākumi nepierāda sevi kā veiksmīgus, protams, vajadzētu tiekties pēc tiesību akta ES līmenī.

4.5

Tādā pašā veidā, Komiteja ierosina, ka vispārējam ietvaram vajadzētu koncentrēties uz caurspīdīguma nodrošinājumu klientiem un mēģināt veidot pēc iespējas vairāk uz pastāvošiem prakses un pašregulācijas noteikumiem. Piemēram, nav nepieciešams turpmāk regulēt tur, kur tirgus jau ir sasniedzis likumdevēja mērķus (piemēram, nepastāv neatliekamas vajadzības koriģēt Kredītu Pārskaitījumu Direktīvu, lai samazinātu izpildes termiņus). Tomēr, noteiktās zonās vispārēja pieeja ir pareizais risinājums.

4.6

Paziņojuma sfēra ir bieži vien plašāka par maksājumiem un Komitejai ir skaidrākā formā jāuzsver atšķirība starp komerciāliem pakalpojumiem un maksājumu sistēmām. Jebkuriem likumdošanas pasākumiem, kas attiecas uz maksājumiem, ir jāizslēdz jautājumi, attiecināmi uz to uzdevumu izpildi, kas atšķiras no pašiem maksājumiem.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/19

1.1

Ar šo projektu ir jāmodificē Padomes 1973. gada 3. decembra lēmums 73/391/EEC par konsultāciju un notifikācijas procedūru kredītu apdrošināšanas, galvojumu un finansu kredītu jomā. Šis lēmums tika grozīts ar nākošo Padomes lēmumu 76/641/EEC un Spānijas un Portugāles pievienošanās aktiem, kā arī ar Austrijas, Somijas un Zviedrijas pievienošanās aktiem.

1.2

Lēmumi attiecas tikai un vienīgi uz valsts eksporta kredītu garantijām un īpaši regulē nosacījumus, pie kādiem dalībvalstīm ir jāizpilda konsultēšanās procedūra ar dalībvalstīm un Komisiju, lai saņemtu pieprasītos ārvalstu kredītus vai galvojumu ārvalstu kredītiem. Attiecībā uz privātajiem eksporta kredītu darījumiem lēmums nav piemērojams.

1.3

Projekts aizstāj dažādus tiesiskos aktus, kuri ir modifikācijas objekts.

1.4

Ar šo projektu modificēto tiesisko aktu materiālais saturs netiek grozīts. Tas aprobežojas tikai ar to apvienošanu vienā tiesiskā aktā, kā ietvaros formālas izmaiņas tiek izdarītas tikai tik lielā mērā, cik tas ir nepieciešams pašas modifikācijas vajadzībām.

2.1

Projekts ir saistīts ar Komisijas nodomu kodificēt bieži grozītus tiesiskos aktus, lai padarītu tos skaidrākus un saprotamākus.

2.2

Pielietojamie priekšraksti līdz šim ir bijuši izkaisīti caur dažādiem tiesiskajiem aktiem, un ir nepieciešama darbietilpīga meklēšana un daudz tiesisko aktu salīdzināšana, lai noskaidrotu priekšrakstus, kuri jāpiemēro.

2.3

Projekts aprobežojas ar to, ka, pilnībā saglabājot dažādo tiesisko aktu materiālo saturu, apvieno tos vienā vienīgā tiesiskajā aktā. Nekāda ar materiālajiem grozījumiem saistīta rīcība nav nepieciešama.

2.4

Projekts kalpo Kopienas normatīvu caurredzamībai un saprotamībai un tādēļ ir apsveicams. (1)

2.5

Tomēr Komisijai kodifikācijas ietvaros būtu jāņem vērā vēl sekojoši punkti:

2.6

Bez tam uzmanība īpaši ir jāpievērš tulkojumu precizitātei, jo neprecizitātes var novest pie tiesību nedrošības un nepareizas pielietošanas.

a)

4. pantā punktos e), ii) un iv) “credit starting point” būtu jātulko ka “ponto de partida do crédito”, nevis kā “início do crédito”, divi datumi, ne vienmēr būs viens un tas pats;

b)

4. pantā punktos e) un iv) izteiciens “where repayment is not to be effected by equal instalments at regular intervals” labāk būtu tulkot kā “escalonadas em prestações iguais e espaçadas de modo regular”, nevis kā “escalonadas por parcelas de igual montante de modo regular”;

c)

Tāpat arī izteiciens “aid credit” (piem. 4. panta punktos f) un i), un 5. panta e) un i) punktos) būtu jātulko kā “crédito de ajuda” un nevis kā “crédito de auxílio”, kam ir pilnīgi savādāka nozīme ES likumdošanā saistībā ar “State aid”;

d)

Visbeidzot, var atrast arī dažas pareizrakstības kļūdas, vismaz 3.2 pantā (pirmajā un trešajā līnijā) (“ntureza” un “peirem”), 10.1 panta c) punktā (“desdadoravel”), un 1. pielikumā B) d) punktā (“antiantamentos”).

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/20

1.1

Starptautiskais pārvaldes kodekss par kuģu drošu ekspluatāciju un piesārņojuma novēršanu (ISM kodekss) tika pieņemts 1979. gadā Starptautiskajā Jūrniecības organizācijā (IMO), kā līdzeklis, lai sekmētu kuģošanas drošības kultūras un vides apziņas pilnveidošanu. 1994. gadā IMO, pieņemot jaunu IX nodaļu “Kuģu drošas ekspluatācijas pārvaldība” (MSOS) Starptautiskajā konvencijā Par cilvēka dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS), nolēma darīt Kodeksu par saistošu.

1.2.

Kodeksa saistošā piemērošana tika realizēta divās fāzēs. 1998. gada 1. jūlijā tas kļuva saistošs kompānijām, kuras ekspluatē pasažieru kuģus, naftas tankkuģus, tankkuģus, kuri pārvadā ķīmiskas vielas, degvielas transportkuģus un kravu transportkuģus, kas iesaistīti starptautiskajos reisos, ar bruto svaru 500 tonnas un vairāk. 2002. gada 1. jūlijā Kodekss kļuva saistošs kompānijām, kuras ekspluatē citus kravas kuģus ar bruto svaru 500 tonnas un vairāk, kas iesaistīti starptautiskajos reisos.

1.3.

Atsaucoties uz Estonia traģēdiju ES pieņēma lēmumu par ISM kodeksa ieviešanu pasažieru ro-ro tipa prāmjiem, kuri iesaistīti starptautiskajos un vietējos jūras reisos Kopienas ietvaros saskaņā ar 1/7/1996 regulu (EC) Nr. 3051/95 (8/12/1995) (1). EESK savā attiecīgajā atzinumā apsveica ierosinājumu un atbalstīja Komisijas iniciatīvu (2).

1.4.

Regula ir mainīta divreiz: a) saskaņā ar regulu Nr. 179/1998 (3), kas attiecas un vienotu ISM kodeksa dokumentu/sertifikātu piemērošanu prāmjiem, kas tiek ekspluatēti Eiropā un b) saskaņā ar regulu Nr. 1970/2002 (4), ņemot vērā sekojošos ISM kodeksa labojumus, kuri bija pieņemti IMO. Regula stājās spēkā 2002. gada 26. novembrī.

2.1.

Kad regula (EC) Nr. 3051/95 tika pieņemta, dalībvalstis un Eiropas Parlaments noteica, ka ISM kodeksa piemērošana ro-ro tipa pasažieru prāmjiem ir prioritāte, bet tāpat, ka tā ir pirmā no sekojošo ierosmju sērijas, lai uzlabotu drošību uz jūras.

2.2.

Ierosinātā regula ir vispārēja rakstura, tā aizstās regulu (EC) Nr. 3051/95 un tās galvenais uzdevums ir veicināt korektu, stingru un saskaņotu Kodeksa ieviešanu visās dalībvalstīs. Regula paralēli saglabās pašreizējos ES ISM noteikumus, kas piemērojami ro-ro tipa prāmjiem, kuri regulāri veic reisus uz un no Eiropas ostām, neatkarīgi no tā zem kāda karoga tie kuģotu.

2.3.

Regula attieksies uz jebkuru kompāniju, kas ekspluatē vienu vai vairākus no sekojošiem kuģiem uz jūras:

2.4.

Ierosinātās regulas kompetence balstās uz SOLAS konvencijas IX nodaļas noteikumiem un attiecināma uz visiem kuģiem, kas atbilst SOLAS kompetencei un nes dalībvalsts karogu, pat, ja tie darbojas vietējos reisos. Tomēr, pasažieru kuģiem, kas iesaistīti vietējā satiksmē, noteikumi tiks piemēroti tikai tiem, kuri darbojas vairāk nekā 5 jūdzes no piekrastes līnijas, un šie noteikumi tiks attiecināti uz visām valstīm.

2.5

Jebkurai kompānijai, kura ekspluatē vienu vai vairākus no iepriekšminētajiem kuģiem būs jāpakļaujas Starptautiskajam pārvaldes kodeksam par Kuģu drošu ekspluatāciju un piesārņojuma novēršanu (ISM kodekss), kas atspoguļots pielikuma sadaļā Nr. I. Dalībvalstīm būs jāatbilst sertifikācijas procesa vadlīnijām (Noteikumi, kas attiecas uz ISM kodeksa ieviešanas izpildi), kā norādīts pielikuma sadaļā Nr. II

3.1.

ISM kodekss ir viens no vissvarīgākajiem soļiem uz priekšu, kas sperti kuģošanas drošības jomā, tāpēc, ka tas nodrošina struktūru ar kuras palīdzību IMO konvencijas var tikt iedarbīgi īstenotas. EESK uzskats, kā jau minēts iepriekšējos atzinumos, ir, ka regula Nr.3051/95 ir kalpojusi kā lietderīgs mērķis sekmējot ISM kodeksa īstenošanu attiecībā uz ro-ro tipa pasažieru kuģiem 2 gados un paplašinot tā pielietojumu attiecībā uz kuģiem, kas iesaistīti vietējos jūras reisos.

3.2.

EESK atzīmē, ka skatoties uz kompānijām, kuras darbojas pasažieru un kravu starptautiskajos pārvadājumos, piedāvātās regulas mērķis jau ir sasniegts, tā kā pienākums ievērot ISM kodeksu izriet no SOLAS konvencijas. Turklāt, kompānijām, kuras darbojas ekspluatējot ro-ro tipa pasažieru kuģus vietējiem pārvadājumiem šis mērķis ir sasniegts īstenojot regulu Nr. 3051/95.

3.3.

Komisijas galvenais pamatojums priekšlikumam ir tas, ka pilnīga ISM kodeksa un attiecīgo IMO vadlīniju pārlikšana ES likumā uzlabos ISM kodeksa efektīvu īstenošanu Kopienā. EESK piekrīt pamatojumam un pilnībā atbalsta šo mērķi ciktāl tas attiecas uz kuģiem, kuriem jau ir piemērots ISM kodekss. Tomēr attiecībā uz ierosināto paplašinājumu pievienoto vērtību par ISM kodeksa piemērošanu citiem kuģu tipiem, EESK izsaka sekojošas piezīmes.

3.3.1.

ISM kodekss radās no nozares iniciatīvas kā brīvprātīgs līdzeklis kvalitatīvai kuģošanas nodrošināšanai. Pieredze, kas gūta ISM kodeksa saistošajā globālajā ieviešanā kopš pirmās fāzes 1998. gadā ir atklājusi Kodeksa spēcīgās puses un trūkumus. Ir vispārēji atzīts, ka ir nepieciešamība pēc labākas sapratnes visā jūrniecības sabiedrībā (karoga valstu, sistematizācijas sabiedrību un kuģniecību) par kodeksa mērķiem, par uzlabotām saitēm starp tiem, kuri izdod ISM sertifikātus un vienotus standartus ISM kodeksa auditoru apmācībai. Prasmīgas drošības pārvaldes stūrakmens ir uzticēšanās. Kuģniecības drošības un piesārņojuma novēršanas nodrošināšanā indivīdu uzticēšanās un motivācija ir tas, kas visos līmeņos nosaka gala rezultātu. Bez kuģniecības sabiedrības izpratnes, ISM kodekss var kļūt par vingrinājumu uz papīra, kā gribētu ieteikt skeptiķi.

3.3.2.

Mūsdienās riska novērtējums ir plaši lietots kā mērķis un drošs līdzeklis, lai apsvērtu drošības uzlabošanu. Balstoties uz šo pieeju, un ņemot vērā uzskatāmi pierādīto nepieciešamību, ISM kodeksa piespiedu piemērošana ES robežās attiecībā uz prāmjiem, kuri iesaistīti regulārā satiksmē uz un no Eiropas ostām ir pilnīgi pamatota un apstiprināta. Uz tā paša pamata, līdz šim laikam vadlīniju piemērošana visiem citiem kuģiem, uz papildu principa pamata, ir pilnīgi pareizi atstāta nacionālo valdību rokās. EESK nezin nevienu nacionālo likumdošanu, kura pārsniegtu ISM kodeksa obligātās prasības attiecībā uz kuģiem, kas darbojas vietējā satiksmē.

3.3.3.

ISM kodekss, kas ir domāts kuģiem, kas iesaistīti starptautiskajā satiksmē, un tādējādi ārpus valdību vai kompāniju sasniedzamības robežas, uzliek kompānijām un to kuģiem nozīmīgus pienākumus un pieprasa atbilstību starptautiskajām konvencijām un veicina nozares standartu stingru ievērošanu. Turklāt kravas kuģu, kuri darbojas vienīgi vietējā satiksmē, drošības režīms tiek regulēts nacionālajā likumdošanā un iesaistot šādiem kuģiem var nākties pakļauties režīmam, kas piemērojams kravas kuģiem starptautiskajā satiksmē.

3.3.4.

EESK kā inter alia mazo un vidējo uzņēmumu interešu aizbildne ir norūpējusies par ISM kodeksa obligātu piemērošanu mazajām un vidējām kuģniecībām, kuras darbojas tikai vietējā satiksmē. Augstākminētā apsvēruma kontekstā, ierosinātajai regulai jāņem vērā birokrātiskās formalitātes un atbilstības prasību izmaksas attiecībā uz tās piemērošanu šādu kompāniju kuģiem. Tādējādi, tiks prasīts piemērošanas elastīgums un/vai (prasību) samazinājums.

4.1.1.

EESK uzskata, ka prasību samazināšana var būt nepieciešama praktiskuma iemeslu dēļ gadījumos, kad mazi kravas kuģi un pasažieru kuģi ir iesaistīti vietējā satiksmē un, it īpaši, ja šādu kuģi vada pats īpašnieks vai tā tiešā pārraudzībā.

4.2.1.

Ieviešot (regulu), augstākminētajiem kuģiem varētu nākties pakļauties režīmam, kas piemērojams kuģiem, kas iesaistīti starptautiskajā satiksmē. EESK uzskata, ka regulai skaidri jānosaka ISM kodeksa pamatprasības, kas varētu būt attiecināmas uz šādiem kuģiem.

4.3.1

EESK apstiprina sertifikācijas procesa obligāto piemērošanu, kurš ir galvenais likumīgais pamatojums ierosinātajai regulai.

4.3.2

Saistībā ar 2. un 6. pantu ir jāatzīmē, ka Atbilstības dokumentu un Drošas pārvaldes Sertifikātus var tāpat izsniegt administrācija pēc karoga administrācijas pieprasījuma.

4.3.3

EESK apgalvo, ka 5. panta 4. un 9. punktu nepieciešama rediģēšana un saskaņošana ar ISM kodeksa noteikumiem, tāpēc, ka tie nosaka nevajadzīgus ierobežojumus un rada neskaidrību.

4.4.1

Drošības procedūra neiesaista, kā tai to vajadzētu, dalībvalsti vai valsti, kas izdevusi Atbilstības dokumentu, un, kurai varētu rasties vajadzība atcelt šī dokumenta derīgumu vai to atsaukt.

4.5.1

Punkts atsaucas uz ziņojuma formu, kuru nosaka Komisija, tomēr, tas neizvirza noteikumus, par to, kas būtu jāziņo. Ir jāpaskaidro vai ir paredzēti ziņojumi par dalībvalstu atbilstību regulai un vēl jo īpaši sertifikācijas procedūrām vai tie ir ziņojumi par kompāniju un to kuģu atbilstību, par ko var liecināt karogs vai ostas valsts kontrole.

4.6.1.

Saskaņā ar 3. un 4. pantu piezīmēm, EESK uzskata, ka viena gada pārejas periods kravas kuģu un pasažieru kuģu, kas iesaistīti vietējā satiksmē, atbilstības nodrošināšanai ir piemērots.

5.1.

EESK atbalsta ISM kodeksa un attiecīgo IMO vadlīniju pilnīgu pārnešanu ES likumā ar ierosinātās regulas palīdzību aizstājot regulu Nr. 3051/95. Tomēr, patiesajā izteiksmē, ierosinātās regulas apjoma paplašinājuma pievienotā vērtība varētu būt ierobežota, tā kā kuģi, kas iesaistīti starptautiskajā satiksmē un ro-ro tipa pasažieru kuģi, kas iesaistīti vietējā satiksmē jau atbilst ISM kodeksam.

5.2.

EESK atzīmē, ka ISM ieviešanas pieredze kopš pirmās fāzes 1998.gadā ir atklājusi kodeksa stiprās puses un trūkumus. Visām jūrniecības sabiedrības pusēm, kas ir iesaistītas kodeksa ieviešanā ir pilnībā jāizprot kodeksa uzdevumi, pretējā gadījumā tas var kļūt par vingrinājumu uz papīra. Šī nepieciešamība ir acīmredzama attiecībā uz kompānijām un kuģiem, kas līdz šim ir bijuši izslēgti no ISM kodeksa režīma.

5.3.

Iniciatīva par ISM kodeksa piemērošanas paplašināšanu attiecībā uz kuģiem, kas iesaistīti vietējā satiksmē ir jāpārskata, lai pārveidotu to elastīgāku. Netīši un nesamērīgi, jauno kategoriju kuģiem var nākties pakļauties režīmam, kas ir piemērojams kuģiem, kas iesaistīti starptautiskajos pārvadājumos ar iespējami pārmērīgi augstu atbilstības maksu, it īpaši gadījumos, kad kuģus vada īpašnieks vai tā tiešā pārraudzībā. Ierosinātās regulas sertifikācijas procedūra jāpiemēro tā, lai neuzliktu nevajadzīgus ierobežojumus mazajām un vidējām kompānijām, kas iesaistītas vietējā satiksmē. Tādējādi ISM kodeksa pamatprasību samazināšana vai alternatīvi noteikumi attiecībā uz šiem kuģiem var būt nepieciešami.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/23

1.1.

Komisija ar savu paziņojumu (1) par Jūras transporta drošības uzlabošanu (EMTS) un priekšlikumu2 regulai par Kuģu un ostu iekārtu drošības uzlabošanu (ESPFS) pievērsa uzmanību kuģu un kuģu un ostu koordinācijas drošības jautājumiem un ierosināja īpašu rīcības programmu, kas pašlaik atrodas likumdošanas procesa stadijā. Tomēr ierosinātā regula apstājas tajā ostas daļā, kura pārstāv kuģu un ostu saskari, t.i. terminālu.

1.2.

EESK savā atzinumā (2) apsveica ierosināto rīcību un atbalstīja komisijas nodomu spert nākošo soli Kopienas papildus pasākumu ieviešanai, kas nodrošinātu ostu un tās saskarsmi ar aizmugures zonu.

1.3.

Otrais un daudzkārt grūtākais komisijas iniciatīvas pasākums atzīst nepieciešamību pēc visaptverošas ostu drošības politikas ņemot vērā plašāko ostu zonu, kas nodrošina būtisku saiti kopējā transporta ķēdē un pasažieru plūsmā, neaizsargātību.

2.1.

Priekšlikums papildina tos drošības pasākumus, kuri ir ieviesti ar regulas par Kuģu un ostu iekārtu drošības uzlabošanu (ESPFS), nodrošinot, ka rezultātā visa ostas zona ir pakļauta drošības režīmam. Direktīva garantēs atbilstošu drošības līmeni Kopienas ostās un nodrošinās saskaņotu drošības pasākumu ieviešanu visā ostas zonā.

2.2.

Komisija apgalvo, ka prognozējamie IMO un ILO apvienotie pasākumi brīvprātīgā Ostu drošības prakses kodeksa, kurš pašlaik atrodas izstrādāšanas stadijā, veidā negarantēs vajadzīgā drošības režīma agru ieviešanu. Tādējādi iedarbīga ES rīcība, vēlams direktīvas veidā, ir nepieciešama, lai ieviestu prasīto fleksibilitāti.

2.3.

Ierosinātā direktīva ļaus saglabāt jau esošos ostu drošības režīmus, kuri atbilst tās principiem un struktūras prasībām. It īpaši, direktīva uzliek par pienākumu veikt drošības novērtējumu, noteikt drošības līmeni, attīstīt un pieņemt drošības plānus, nosaukt atbildīgās drošības varas institūcijas, iecelt drošības dienesta darbiniekus, nodibināt drošības komitejas un atbalstīt pasākumu ieviešanu.

3.1.

Notikumi un darbības, kas risinājušies pēc 11. septembra teroristu uzbrukumiem apstiprina paredzējumus, ka karš ar terorismu būs ilgstošs. 2004. gada 11. marta traģiskie notikumi Madridē priekšplānā izvirzīja visas transporta sistēmas neaizsargātību pret teroristu uzbrukumiem un pierādīja, ka pilnīga drošība nekad nevar tikt panākta. EESK izpētes atzinumā (3) par transporta drošību un sekojošajā atzinumā (4), kas attiecās uz jūras transporta drošību apgalvoja, ka ES jāuzņemas starptautiskā vadība drošības sistēmas plašākā attīstībā, kas pievērstu uzmanību terorisma iemesliem nevis tikai aizkavētu vai likvidētu sekas.

3.2.

Tā kā drošība uz jūras ir globāla problēma tai ir pievērsta atbilstoša pasaules un ES uzmanība. Tomēr, drošība uz dzelzceļiem šķiet lielā mērā koncentrēta nacionālo iniciatīvu līmenī, turpretim auto un iekšzemes ūdensceļu transportam līdz šim pievērsta samērā maza uzmanība. EESK uzsver, ja vien visi transporta veidi netiks pakļauti vienotai atbildībai, “vājākais posms” būs teroristu mērķis, lai iefiltrētos sistēmā. Ir nereāli sagaidīt, ka ostas aizpildīs citu transporta veidu drošības pasākumu robus un ir netaisnīgi uzlikt tām finansiālo apgrūtinājumu.

3.3.

EESK atkārtoti uzsver, ka pasākumi, kas vērsti cīņai ar terorismu jāsaskaņo ar pasākumiem, kas domāti, lai cīnītos ar tradicionālajām drošības problēmām (organizētā noziedzība, pirātisms, muitas likumu pārkāpšana, kontrabanda un nelegālā imigrācija). Šādas drošības problēmas pastāv plašākajās ostu zonās un tās, kā to prasa EESK, neatliekami jārisina. Šai sakarā EESK izsaka nožēlu, ka atsevišķas ES dalībvalstis vēl arvien nav Konvencijas par Nelikumīgas rīcības aizliegumu (SUA) un tās protokola dalības puses, un pasvītro tūlītējas ratifikācijas nepieciešamību un neatliekamību, kas pastiprinātu likumīgos līdzekļus cīņā ar terorismu.

3.4.

EESK (5) atbalstīja ES rīcību, lai nodrošinātu abpusējus un sadarbības pasākumus ar ASV, kas visām kravām (konteineriem) no ES, paredz vienlīdzīgu režīmu, un, lai Pasaules Muitas organizācijas (WCO) pārraudzībā divpusējās vienošanās pārveidotu/integrētu daudzpusējā līgumā. Līdzīgas divpusējas vienošanās jānoslēdz ar citiem reģioniem/valstīm, kuras atbalsta informācijas apmaiņas sistēma. Ja nepieciešams līgumiem jānodrošina attīstības valstīm tehniskā sadarbība un finansiālā palīdzība, lai modernizētu to ostu drošības infrastruktūru.

3.5.

Ieteikto pasākumu struktūra ir līdzīga tai, kas noteikta ostu iekārtām (termināliem). Tās nozīmīgais jaunais elements ir ģeogrāfiskā loka paplašināšana, lai pārklātu visu ostas zonu, ko noteiks dalībvalstis, saskaņā ar līdzīgiem pasākumiem, ko uzņēmusies ASV. EESK uzskata, ka šim mērķim vislabāk kalpotu regulas (EK) Nr.725/2004 (6) kompetences paplašināšana. Tomēr EESK atzīst ierobežojumus, kas pastāv augstākminētās regulas agras pilna drošības režīma paplašināšanai, lai aptvertu plašāku ostu zonu, un nepieciešamību ar direktīvas palīdzību atļaut dalībvalstīm nepieciešamo elastīgumu, lai ieviestu atbilstošos pasākumus, ņemot vērā Kopienas ostu ievērojamo dažādību un to atšķirīgās darbības formas. Šim elastīgumam nevajadzētu novest pie pārlieku lielām pasākumu atšķirībām ES ostās, kas varētu novest pie ārzemju ostu iedalīšanas “drošajās” un ietverot melnajā sarakstā “nedrošās” nelegālo imigrantu un teroristu atklāšanas izteiksmē tā kā tas var novest pie tirgus deformācijas un var apdraudēt starptautiskās tirdzniecības līdzeno plūdumu.

3.6.

EESK atkārtoti uzsver viedokli (7), ka sakarā ar ES paplašināšanos, Vidusjūra iegūst ievērojamāku lomu. Tās tuvums apgabaliem no kuriem varētu rasties potenciālas drošības problēmas uzsver nepieciešamību nodrošināt jūras transporta drošību Vidusjūras reģionā. EESK apsveica (8) Eiropas un Vidusjūras transporta sistēmas (EMTN) attīstību un kuģošanas drošības nodrošināšanas ietveršanu tās uzdevumos. Tā piekrita, ka ir svarīgi, ka partneri Vidusjūras [reģionā] pastiprina drošības pasākumus un Eiropas un Vidusjūras drošības un apsardzes (EMISS) institūts tika novērtēts kā pirmais solis šo mērķu virzienā.

3.7.

Tās pašreizējā veidā direktīva koncentrējas uz pārvaldes aspektiem. Direktīva nenosaka saskaņotas procedūras informācijas, kas saistītas ar pielikumiem, pielietošanai. Tā vietā tā sniedz iespēju pielāgojumiem nākotnē. EESK apzinās steidzamu nepieciešamību uzlabot drošību ārpus kuģu un ostu saskarsmes, bet uzsver, ka būtu bijis daudz apdomīgāk kritiski novērtēt jau līdz šim šai sakarā sasniegto progresu starptautiskajā mērogā un jo īpaši IMO, ILO un Pasaules Muitas organizācijā (WCO), un paredzēt precīzus un skaidrus ieteikumus tās mērķu realizēšanai.

3.8.

EESK atzīmē, ka direktīva nerada jaunus pienākumus reģionos, kurus jau aptver regulas (EK) Nr. 725/2004 (9) darbība vai patiešām paplašinātajās ostu zonās. Tomēr tā izmanto iespēju vēlreiz atkārtot, ka ostu drošības pasākumu pamatprincipi ir jāsabalansē attiecībā ar mērķiem, ko tie grib sasniegt, to izmaksas un iespaids un transporta un preču kustību. Tādējādi, ir nepieciešams rūpīgi apsvērt to vajadzību un novērtēt vai tie ir reālistiski un praktiski sasniedzami. Pasākumiem ir jārespektē pamattiesības un jāievēro principi, kas atzīti, it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (CFR), lai neaizskartu nedz pilsoņu personiskās cilvēktiesības, nedz konstitucionālo iekārtu, kas tādējādi varētu kalpot teroristiem. Tāpēc īpašas rūpes jāvelta, lai izvairītos no:

3.9.

Vairumam ostu atbilstības izmaksas kopā ar papildu pasākumiem, lai nodrošinātu ievērojami plašākas ostas ģeogrāfiskās zonas, proti, pieejas aizliegumiem, kravu un bagāžas pārbaudēm un personu identificēšanām, paaugstināsies, tā arī drošības pasākumu piemērošanas paplašināšana iekļaus papildus pasākumus infrastruktūras, iekārtu, personāla un apmācības ziņā. EESK atsaucoties uz saviem iepriekšējiem atzinumiem par ostu drošības finansēšanu vēlreiz atkārto savu aicinājumu Komisijai par ES shēmas izveidošanu pasākumu ieviešanas finansēšanai. EESK īpaši uzsver, ka “lai gan daļa no atbilstības izmaksām tiks segta no patērētāju līdzekļiem, taisnīguma vārdā arī ES valdībām būtu jāpiedalās izmaksu segšanā, jo terorisms ir reakcija uz valdību politiku”. Turklāt EESK atkārto savu aicinājumu par to, ka Komisijai būtu jāveic pētījums par paaugstināto kuģošanas drošības pasākumu finansiālās ieviešanas vispārējo iespaidu un pievienojas EP tā izteiktajā līdzīgajā pieprasījumā.

3.9.1.

Jūras ostas ir svarīgas nacionālas vērtības. Pasākumi, kas domāti, lai aizsargātu visu ostas zonu ir loģiski kvalificējami kā tādi, kas saistīti ar vispārējām valsts interesēm. Šādu pasākumu valsts finansēšana tāpēc nebūs ES līguma par Valsts palīdzības noteikumiem (State aid rules of the EU treaty) jautājums. Pamatojoties uz to, ka dalībvalstīm tomēr ir iespēja piešķirt valsts atbalstu šādu pasākumu īstenošanai vai nepiešķirt, ES līmenī ir jāveido saskaņota pieeja, lai izvairītos no konkurences deformācijas. Šai pieejai, kura tāpat ņem vērā ostu iekārtu drošības pasākumu finansēšanu, jābūt balstītai uz sekojošiem principiem:

3.9.2.

Ostu drošības pasākumu izmaksu apjomus ārkārtīgi grūti novērtēt. Tomēr, salīdzinājumā ES ostu drošības izmaksas ir sagaidāmas augstākas nekā ASV, ģeogrāfisko apstākļu dēļ sakarā ar lielāku ES ostu skaitu. Var prognozēt, ka relatīvi apsverot, atbilstības izmaksas lielajām ostām (10) un mazajām ostām būs milzīgas.

3.10.

Nespēja operatīvi reaģēt uz jaunajām terorisma izpausmēm var maksāt daudzus miljardus vērtu ostu slēgšanu.

4.1.

Ostas parasti labi definētas ģeogrāfiskā pārklājuma un pārvaldīšanas ziņā un tajās sadzīvo dažādas aktivitātes. Parasti ostu robežas pārklāj ostu aprīkojumu un nevis vice-versa kā tas norādīts 2. panta 4. punktā vai 3. pantā sniegtajā “ostas” vai “jūras ostas” definīcijā. Šķiet, ka definīcija netieši norāda, ka ostas zona ir mazāka nekā “ostas aprīkojuma” zona, kas papildus ietver enkurvietas, gaidīšanas zonas un pieejas vietas no jūras. Tāpēc ir nepieciešams izskaidrojums 2. panta 4. punktā minētajam jēdzienam “ieņem prioritāti”.

4.2.

Kā pirmais, ostu drošības plānam, kas ir ģenerālplāns, jābūt savienojamam ar lēmumiem, kas jau pieņemti ISPS kodeksa un regulas (EK) Nr. 725/2004 (11) īstenošanas procesā attiecībā uz ostu aprīkojuma kritērijiem. Tam jāietver saskaņotus ostas robežās esošo ostas aprīkojuma drošības plānus. Visbeidzot pakļautajiem ostu aprīkojuma objektiem jāfunkcionē kā ostas iecirknim un to drošības plāniem jābūt daļai no kopējā ostas drošības plāna, kas pielāgots tur, kur nepieciešams, lai būtu saskaņots un koordinēts ar tā vispārējiem mērķiem un rezultātā ostas drošības pārvalde ir tā, kas uzņemas visu pārvaldi un atbildību.

4.3.

Paredzamo ostu drošības komiteju konsultatīvā loma uzlabos ostu drošības plānu efektīvu ieviešanu. EESK pieņem, ka ostu drošības pārvaldes dibinās komitejas arī tāpēc, lai noteiktu ostas drošības plāna elementus. EESK atbalsta skeneru un ostas darbinieku pārstāvju līdzdalību ostu drošības komitejās, ar nodomu, lai nonāktu pie praktiskiem risinājumiem.

4.4.

Kravām un pasažieriem nav jābūt pakļautiem divkārtējai pārbaudei ienākot ostas zonā un pēc tam ieejot ostas aprīkojuma zonā. Vēl vairāk ir nepieciešama praktiska pieeja attiecībā uz kuģu apkalpju, apmeklētāju un kuģu apgādātāju mobilitāti.

4.5.

Ostu drošības pasākumu atbilstības pārbaudēm, kas notiek vienā dalībvalstī, un, kuras veic citas dalībvalsts drošības dienestu amatpersonas jāveic Eiropas Komisijas pārziņā (17. panta 2. punkts un 14. panta 3. punkts).

5.1.

2004. gada 11. marta traģiskie notikumi Madridē attaisnoja bažas par to, ka visa transporta sistēma nav pasargāta no teroristu uzbrukumiem, un uzskatu par to, ka pilnīga drošība nekad nevar tikt sasniegta.

5.2.

EESK uzsver, ka, ja vien visi transporta veidi neuzņemsies savu daļu atbildības, “vājākais posms” būs teroristu mērķis, lai iefiltrētos sistēmā. Ir nereāli sagaidīt, ka ostas aizpildīs citu transporta veidu drošības pasākumu robus un ir netaisnīgi uzlikt tām finansiālo apgrūtinājumu.

5.3.

EESK nelokāmi tic, ka policejiska stratēģija nav droša stratēģija nedrošā pasaulē. Tādēļ ES jāuzņemas starptautiskā vadība drošības sistēmas plašākā attīstībā, kas pievērstu uzmanību terorisma iemesliem un nevis tikai meklētu veidu kā likvidēt sekas.

5.4.

EESK pilnībā atbalsta ierosināto direktīvu, lai ieviestu drošības pasākumus plašākajās ostas zonās. Elastīgumam, ko dalībvalstīm pieļauj ierosinātā direktīva nevajadzētu novest pie ārzemju ostu iedalīšanas “drošajās” un ietverot melnajā sarakstā “nedrošās”, tā kā tas var novest pie tirgus deformācijas un var apdraudēt starptautiskās tirdzniecības līdzeno plūdumu.

5.5.

EESK atkārtoti uzsver, ka pasākumi, kas vērsti cīņai ar terorismu jāsaskaņo ar pasākumiem, kas domāti, lai cīnītos ar tradicionālajām drošības problēmām (organizētā noziedzība, pirātisms, muitas likumu pārkāpšana, kontrabanda un nelegālā imigrācija).

5.6.

Jūras ostas ir svarīgas nacionālas vērtības. Pasākumi, kas domāti, lai aizsargātu visu ostas zonu ir loģiski kvalificējami kā tādi, kas saistīti ar vispārējām valsts interesēm. Šādu pasākumu valsts finansēšana tāpēc nebūs ES līguma par Valsts palīdzības noteikumiem (SAR) jautājums. ES līmenī ir jāveido saskaņota dalībvalstu pieeja garantējot valsts atbalstu, lai izvairītos no konkurences deformācijas. EESK atkārto savu aicinājumu Komisijai izveidot ES shēmu finansēšanai, un, kur nepieciešams, pasākumu ieviešanai. Tādējādi EESK domā, ka ostu drošības ekonomiskās dimensijas ir svarīgākais starptautiskās tirdzniecības jautājums un ES tam jāpievēršas kā neatliekamam jautājumam.

5.7.

Ostu zonu drošības pasākumiem jārespektē pamattiesības un jāievēro principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (CFR), tā lai neaizskartu ne pilsoņu personīgās cilvēktiesības, ne konstitucionālo iekārtu

5.8.

EESK uzsver neatliekamo vajadzību ES ostu drošības politikai piešķirt Vidusjūras dimensiju, kas kļūst svarīgi sakarā ar ES paplašināšanos.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/27

1.

2.

3.

4.

5.

6.

1.1

Lietderīgā enerģija (1) ir mūsu šodienas dzīvesveida un kultūras pamats. Tikai tās pieejamība pietiekamā daudzumā noveda pie patreizējā dzīves standarta: dzīves veids, pārtikas sagāde, vispārējā labklājība un personiskās izvēles iespējas lielajās un plaukstošajās industriālajās nācijās ir sasniegušas vēl nebijušu līmeni. Ja netiktu nodrošināta pietiekama energoapgāde, šie sasniegumi būtu apdraudēti.

1.2

Nepieciešamība pēc drošas, nedārgas, ekoloģiski nekaitīgas un ilgstoši noturīgas energoapgādes ir viens no Lisabonā, Gēteborgā un Barselonā pieņemto lēmumu krustpunktiem. Atbilstoši tam Eiropas Savienība enerģētikas politikā vadās pēc trim savstarpēji cieši saistītiem un vienlīdz svarīgiem mērķiem, proti, konkurētspējas aizsardzība un uzlabošana (1), apgādes drošums (2) un apkārtējā vide (3), kas visi kopā tiek aplūkoti noturīgas ilgtermiņa attīstības perspektīvā.

1.3

Komiteja vairākos atzinumos ir konstatējusi, ka šo mērķu sasniegšanu tomēr aizkavē nozīmīgi šķēršļi, un tā jau vairākkārt ir nodarbojusies ar šo šķēršļu izraisītās enerģijas problēmas, tās dažādo aspektu un iespējamo risinājumu aplūkošanu (2). Šeit jāizceļ Komitejas atzinums par Komisijas Zaļo grāmatu “Eiropas stratēģija ceļā uz drošu energoapgād” (3), kā arī par “Nepieciešamo izpēti sakarā ar drošu un ilgstošu energoapgādi” (4).

1.4

Jau minētajos atzinumos Komiteja akcentēja, ka enerģijas nodrošināšana un lietošana ir saistīta ar apkārtējās vides piesārņojumu, dažādiem riskiem, resursu izsmelšanu, kā arī problemātisku ārpolitisko atkarību un neprognozējamību un ka svarīgākie pasākumi apgādes risku mazināšanai ir atkarīgi no pēc iespējas daudzpusīgas un sabalansētas visu enerģijas veidu un formu izmantošanas, ieskaitot enerģijas taupīšanu un racionālu izlietojumu. Tur ir atrodams arī īss atsevišķu metožu priekšrocību un trūkumu raksturojums (5), no kura atkārtošanas šeit ierobežotā apjoma dēļ ir jāatsakās.

1.5

Neviena opcija vai tehnika, kas var būt noderīga nākotnes energoapgādē, nav tehniski perfekta, absolūti brīva no jebkādas kaitīgas ietekmes uz apkārtējo vidi, neapmierina visas vajadzības un nenodrošina pietiekošu potenciālu ilgtermiņa perspektīvā. Tādēļ perspektīva un apzinīga Eiropas enerģētikas politika arī nevar paļauties uz to, ka ir iespējams garantēt pietiekamu, augstākminētajiem mērķiem atbilstošu energoapgādi, izmantojot tikai dažus, atsevišķus enerģijas avotus. Tas pats skar arī enerģijas taupīšanu un racionālāku izmantošanu.

1.6

Tātad, ilgstoša, videi nekaitīga un ekonomiski pamatota energoapgāde nav nodrošināta ne Eiropas, ne globālā mērogā (6). Iespējamo risinājumu atslēga varētu atrasties tikai intensīva turpmākā izpētes un izstrādes darba rezultātā. Enerģētiskā izpēte (7) ir jebkuras ilgstoši veiksmīgas enerģētikas politikas stratēģiskais elements un nepieciešamais pamatakmens. Citētajā atzinumā Komiteja šai sakarā ieteica pielietot konsistentu Eiropas Enerģētikas programmu, kuras būtiskākās daļas gan jau ir iekļautas Sestajā Izpētes un attīstības pamata programmā vai attiecīgi EURATOM Pētniecības un izglītības programmā, taču piešķirtajam ieguldījumam izpētes un izstrādes jomā vajadzētu būt ievērojami lielākam.

1.7

Bez tam, Komiteja norādīja, ka enerģijas problēmas izpētei vajadzētu būt orientētai globālāk un aptvert ievērojami ilgāku laikposmu, sakarā ar to, ka enerģijas saimniecībā izmaiņas notiek ļoti lēni un klimata maiņu izraisošo gāzu emisija ir nevis reģionāla, bet globāla problēma, un ir sagaidāms, ka šī problēma mūsu gadsimta otrajā pusē vēl vairāk saasināsies.

1.8

Gan resursu izmantošanas ierobežojumus, gan emisijas problemātiku (siltumnīcas efektu izraisošās gāzes), vēl smagākus padara prognozes, kas paredz, ka pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma un mazāk attīstīto valstu attīstības rezultātā enerģijas patēriņš pasaulē turpinās pieaugt un līdz 2060. gadam, iespējams, dubultosies vai pat trīskāršosies. Tāpēc stratēģiju un attīstības perspektīvu mērķi ir jāpielāgo šādiem apvāršņiem.

1.9

Arī savā īsajā atzinumā par pastāvīgu dabisko enerģijas avotu izmantošanu (8) Komiteja vēlreiz norāda uz to, ka uz noturību orientētajā ilgtermiņa stratēģijā ir jāietver daudz ilgāks laikposms.

1.10

Kā Komiteja jau konstatēja (9), augstākminētie izteikumi pilsoņu vidū un publiskajās diskusijās tomēr netiek uztverti pietiekoši nopietni. Turklāt eksistē plašs viedokļu diapazons, kas atrodas kaut kur pa vidu starp risku un iespēju nepietiekamu novērtējumu un pārspīlējumu. Šis spektrs sākas ar uzskatu, ka līdz šim viss ir izdevies labi un vajadzības gadījumā gan jau varēs apgūt jaunas raktuves (jo jau vairākus gadu desmitus tika draudēts ar mežu izmiršanu vai apgalvots, ka naftas un gāzes rezervju pietiks vēl tikai 40 gadiem), un sniedzas līdz pārliecībai, ka kopējo pasaules enerģijas patēriņu būtu viegli apmierināt ar atjaunojamiem enerģijas avotiem, ja vien uz tiem tiktu sakoncentrēti visi zinātnes rīcībā esošie līdzekļi un sabiedrība attiecīgi pielāgotos.

1.11

Sakarā ar to vēl neeksistē arī nekāda pietiekami vienota globālā enerģētikas politika, un pat Eiropas Savienības dalībvalstu starpā enerģētikas politikas jomā pastāv ievērojamas atšķirības.

2.1

Gan ļoti smagu atoma kodolu dalīšanās (šķelšanās), gan ļoti vieglu atoma kodolu saplūšana (sintēze) ir procesi, kuros – mērot pēc nepieciešamā masas apgrozījuma – atbrīvojas tādi enerģijas daudzumi, kas apmēram miljons reižu pārsniedz ķīmisko procesu rezultātā izdalītās enerģijas daudzumu.

2.2

Vispirms (apmēram 1928. gadā) tika atklāts, ka atoma kodolu saplūšana ir līdz tam neizskaidrojamais saules un vairuma citu zvaigžņu enerģijas avots. Tas nozīmē, ka kodolu saplūšanas radītā enerģija, kas izpaužas kā saules starojums, ir enerģijas avots, no kura ir atkarīga arī visa mūsu dzīve – ieskaitot augu augšanu, fosilo enerģijas avotu veidošanos, kā arī reģenerējamu enerģijas resursu ieguvi.

2.3

Līdzko (1938) šis atklājums papildinājās ar kodolu dalīšanās atklāšanu un tās potenciāls tika atzīts par spēcīgu virszemes enerģijas avotu, kas ir izmantojams arī miera vajadzībām, aizsākās daudzsološā un dinamiskā attīstība ceļā uz tā izmantošanu.

2.4

Attīstības gaitā izrādījās, ka ar kodolu dalīšanās palīdzību iespējams apbrīnojami ātri sasniegt mērķi, kaut arī cerību uz praktiski neierobežotu virszemes enerģijas avotu, ko nodrošina atoma kodola saplūšana, vēl nebija iespējams pilnībā īstenot.

2.5

Konkrētais abu formu kodolenerģijas izmantošanas mērķis ir (i) ražot elektroenerģiju bez siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un (ii) samazināt transporta sektoram tik svarīgās degvielas – ogļūdeņražu (naftas un dabasgāzes) patēriņu, kuru sadedzināšanas rezultātā izdalās mazāks daudzums CO2, nekā sadedzinot ogles, tāpēc tie varētu būt izmantojami vai jau tiek izmantoti arī elektroenerģijas ražošanā (10).

2.6

Darbības principi, nosacījumi, vides un drošības aspekti, resursu pietiekamība un pieejamība u.c. atoma kodolu šķelšanās un saplūšanas procesi ir principiāli atšķirīgi; visās šajās kategorijās atomu kodolu saplūšanai būtu konceptuālas priekšrocības (skatīt 2.11 un sekojošos punktus).

2.7

Atoma kodolu dalīšanās. Atomu kodolu dalīšanās jau vairākus gadu desmitus tiek izmantota enerģijas iegūšanai. Spēkstacijas, kurās izmanto kodolu dalīšanos, jau ir devušas lielu ieguldījumu siltumnīcas efektu veicinošo gāzu (CO2) emisijas ar naftas vai gāzes patēriņu/importu saistītās atkarības mazināšanā. Tādēļ diskusija par kodolenerģiju, īpaši, saistībā ar CO2 izplūdes ierobežošanu un šim nolūkam paredzēto instrumentu (pamudinājumu un sodu) pielietojumu, ir atsākusies no jauna. Komiteja to jau pirms neilga laika aplūkoja atsevišķā atzinumā (11).

2.8

Kā kurināmais kodolu dalīšanās procesā kalpo periodiskās sistēmas sevišķi smago elementu izotopi (12), respektīvi, torijs, urāns un plutonijs. Kodolu dalīšanās rezultātā atbrīvojas neitroni un šo vielu atomu kodolos inducē sašķelšanās procesus, līdz ar ko var notikt ar enerģijas ieguvi saistīta ķēdes reakcija, kuras apmērus ir nepieciešams regulēt. Tā rezultātā veidojas radioaktīvi un pa daļai ļoti ilgmūžīgi šķelšanās produkti un aktinīdi, kas gadu tūkstošiem ilgi ir jāizolē no biosfēras. Tas izraisa bažas, un daļa iedzīvotāju pievienojas viedoklim, ka kodolenerģiju vajadzētu aizliegt principā. Bez tam, vienlaikus rodas arī jaunas sašķeļamas vielas, piemēram, plutonijs (no 238urāna), kas ir jāpakļauj kontrolei kā kodolieročiem pielietojams materiāls.

2.9

Kodoldalīšanās reaktori darbojas pēc dedzinātavas principa. Kodolu dalīšanās vajadzībām paredzētās kurināmā rezerves vairākiem gadiem (spēkstacijā pēc apjoma tās ir apmēram 100 tonnas) ir ieslēgtas reaktora tilpnē, un ar regulēšanas procesu starpniecību tiek pieļauts tāds šķelšanās reakciju daudzums, kas nepieciešams vajadzīgās jaudas nodrošināšanai. Neskatoties uz augsti attīstīto tehniku, ar ko tiek regulēti šie procesi, un drošības garantijām, milzīgais uzkrātās enerģijas kvantums turpina palielināt bažas. Papildus vēl jāmin arī tas, ka pēc reakcijas saglabājas ievērojams karstums, kā rezultātā lielākai daļai reaktoru tipu pēc izslēgšanas ir nepieciešama intensīva dzesēšana, lai novērstu pārkaršanas iespējas.

2.10

Ņemot vērā šādas bažas, Komiteja jau savā pirms neilga laika sniegtajā atzinumā par šo jautājumu (13) norādīja, ka kodolu dalīšanās tehnikas jomā patlaban tiek izstrādāta jau ceturtā spēkstaciju paaudze, kam patreizējo iekārtu jau tā augstais pasīvās drošības standarts tiks uzlabots vēl vairāk.

2.11

Kodolu saplūšana. Mērot pēc nepieciešamā masas apgrozījuma kodolu saplūšanas (sintēzes) reakcija ir visefektīvākais enerģijas process, kāds ir potenciāli izmantojams uz zemes. Kodolsintēzes reaktori ir aparatūra, kas paredzēta kontrolētai atoma kodolu saplūšanas reakcijas izraisīšanai un tās rezultātā atbrīvotās enerģijas izmantošanai, respektīvi, nepārtrauktā režīmā (14) strādājošas spēkstacijas, kas ražo elektroenerģiju galvenokārt pamata slodzes diapazonā. Kā kurināmais tiek izmantoti ūdeņraža izotopi (skat. zemāk). Hēlijs – nekaitīga cēlgāze (15) ar lietderīgas izmantošanas iespējām – ir kodolsintēzes reaktora “pelni”.

2.12

Taču kodolsintēzes reakcijas laikā – kas notiek tikai tad, ja reakcijas “partneri” ļoti lielā ātrumā saskrienas (16) – papildus atdalās neitroni, kas rada reaktora sienu materiālā radioaktivitāti (un var izmainīt tā mehāniskās īpašības). Tādēļ atbilstošās izpētes un attīstības programmas mērķis ir izstrādāt tādus materiālus, kuru radiotoksiskums (17) jau pēc simts vai vismaz pārsimts gadiem būs samazinājies līdz tādam radiotoksiskumam, kāds piemīt ogļu sadedzināšanas rezultātā pārpalikušajiem pelniem, un tā varētu dot iespēju lielu daļu šo materiālu atkal izmantot. Tā nozīmīgi tiktu atvieglota gala glabāšanas problēma.

2.13

Zinātniski tehniskie priekšnoteikumi kodolsintēzes enerģijas ieguvei ir saistīti ar ārkārtīgi augstām prasībām. Būtiskākās no tām ir saistītas ar sarežģīto uzdevumu – sakarsēt no ūdeņraža izotopiem (respektīvi, deitērija un tritija maisījuma) sastāvošu gāzi līdz temperatūrai, kas pārsniedz 100 miljonus grādu (tā rezultātā tas pārvēršas plazmā (18)), lai kodoliem sadursmes brīdī būtu pietiekami liels ātrums, kad var nodrošināt vēlamos saplūšanas procesus. Bez tam, ir jāspēj šī plazma pietiekoši ilgi saturēt kopā, kā arī aizvadīt un padarīt izmantojamu atbrīvoto enerģiju.

2.14

Šie procesi norisinās kodolsintēzes reaktora degšanas kamerā, turklāt, tajā nepārtraukti tiek iepūsts kurināmais, kura enerģijas rezerves (spēkstacijā to apjoms ir daži grami) bez papildus padeves tikai dažām minūtēm, līdz ar ko nevēlamas jaudas svārstības nav iespējamas. Un vēl: tieši fakts, ka jebkura kļūme noved pie atdzišanas un “kodoltermiskā” sadegšanas procesa nodzišanas (19) ir vēl viena raksturīga, ar drošību saistīta priekšrocība.

2.15

Tādēļ šie raksturīgie drošības aspekti, iespēja ievērojami samazināt ilgstoši noturīgus radioaktīvos atkritumus – sakarā ar to, ka kodolsintēzes rezultātā šķelšanās produkti, kā arī ilgstoši noturīgie un sevišķi bīstamie komponenti (aktinīdi) neveidojas vispār – un gandrīz neierobežotie resursu krājumi padara enerģijas ieguvi atoma kodolsintēzes rezultātā par ļoti interesantu un noteicošu nākotnes energoapgādes sastāvdaļu un tādējādi ir uzskatāmi par ieguldījumu gaidāmo problēmu atrisināšanā.

2.16

Saskaņā ar to Komiteja jau savos līdzšinējos atzinumos ir norādījusi uz to, ka uz kodolsintēzes enerģiju orientēti izpētes un attīstības darbi ir ļoti svarīgs nākotnes enerģētikas politikas elements, kalpo kā uzskatāms, veiksmīgas Eiropas integrācijas piemērs un tādēļ ir uzstājīgi jāpieprasa to iekļaušana Izpētes un attīstības pamata programmā vai attiecīgi EURATOM Pētniecības un izglītības programmā.

3.1

Pirmie apsvērumi par to, kā varētu izmantot kodolsintēzes enerģiju miera vajadzībām, aizsākās pirms nepilniem 50 gadiem. Toreizējā situācijā dažās valstīs jau bija pieejama tehnika un kodolu saplūšanas procesi, kas paredzēti ieroču izgatavošanai (ūdeņraža bumba), solis uz to pielietojumu miera apstākļos gan šķita daudzsološs, tomēr arī ārkārtīgi grūts un ilgstošs.

3.2

Divi vēl šodien pielietoti tā laika citāti to padara īpaši uzskatāmu un raksturo jau piecdesmit gadus ilgi novēroto spriedzi starp lielajām cerībām un ļoti sarežģītām fizikālajām un tehniskajām problēmām. No vienas puses, H.J. Bhabha savā Pirmās Ženēvas konferences par kodolenerģijas izmantošanu miera vajadzībām atklāšanas uzrunā 1955. gadā sacīja: “I venture to predict that a method will be found for liberating fusion energy in a controlled manner within the next two decades. (20)” No otras puses, R.F. Posts 1956. gadā ASV publicētājā pārskata rakstā (21) par kodolsintēzes tēmu rakstīja: “However, the technical problems to be solved seem great indeed. When made aware of these, some physicists would not hesitate to pronounce the problem impossible of solution. (22)”

3.3

Retrospektīvi var konstatēt, ka starp daudzveidīgajām iespējamās realizācijas idejām, kas tolaik radās, jau bija arī tādas tā saucamās “magnētiskās ieslēgšanas” koncepcijas, kuras tagad ir pierādījušas sevi kā daudzsološas metodes, kas izpilda izvirzītos nosacījumus. Tomēr bija nepieciešams nogurdinošs, šķēršļiem un atsitieniem pilns ceļš uz tālāko zinātniski tehnisko attīstību un uzlabojumiem, līdz radās iespēja nonākt pie šādas atziņas. Šeit runa ir par TOKAMAK (no krievu valodas, saīsinājums: toroidāla (23) magnētiskā kamera) un STELLARATOR. Abas metodes ir vienas, kopējas pamatkoncepcijas paveidi, respektīvi, kad ar atbilstoši strukturētu gredzenveida magnētisko lauku palīdzību karstā plazma tiek ieslēgta noteiktiem priekšnoteikumiem atbilstošā vidē.

3.4

Celmlauža loma šeit bija Eiropas Kopienas projektam JET (Joint European Torus), kura tehniskais izpildījums (24) parādījās tieši 20 gadus vēlāk (25). JET eksperimentālajā fāzē ne tikai tika pirmo reizi faktiski nodrošinātas nepieciešamās plazmas temperatūras, bet deviņdesmitajos gados, izmantojot deitērija un tritija saplūšanas procesus, arī kontrolējamos apstākļos iegūti ievērojami kodolenerģijas daudzumi (tieši 20 megadžouli viena eksperimenta laikā). Tādējādi jau tika panākts, ka no plazmas ar kodolsintēzes procesa starpniecību īslaicīgi tika iegūta tāda pati jauda kā procesam apsildes nolūkos pievadītā jauda.

3.5

Šādu panākumu iespēju nodrošināja tas, ka Eiropas Kopienas programmas EURATOM ietvaros kodolu saplūšanas pētījumu veikšanai tika apvienoti visi spēku. Šajā tīklā kopīgā identitātē apvienojās dažādas EURATOM asociētās dalībvalstu laboratorijas – ar savu izmēģinājumiem paredzēto aprīkojumu un darbiem, kā arī ar līdzdalību JET. Respektīvi, šeit jau priekšlaicīgi tika īstenota ideja par Eiropas pētniecisko telpu un nodemonstrēts tās spēks un varēšana.

3.6

Tātad, līdz ar to tika veiksmīgi sasniegts pirmais, izšķirošais vispasaules kodolsintēzes izpētes etaps un nodemonstrēts fizikālais kodolsintēzes plazmas radīšanas un magnētiskās izolēšanas princips.

3.7

Bez tam, šim progresam bija raksturīga priekšzīmīga globālā kooperācija, ko cita starpā koordinēja tādas organizācijas kā IAEA (Starptautiskā Atomenerģijas aģentūra) un IEA (Starptautiskā Enerģijas aģentūra). Noteicošais bija galvenokārt Eiropas zinātnes ieguldījums. Pēc tam, kad mērķtiecīga darba rezultātā tā panāca citus, sevišķi, ASV, Eiropa starptautiskā mērogā šodien ieņem godpilno pirmo vietu.

3.8

Balstoties uz nu jau 17 gadus senās prezidentu Gorbačova un Reigana, bet vēlāk arī Miterāna iniciatīvas, radās plāns ITER (26), kas kā globāls Kopienas projekts paredzēja izstrādāt pirmo eksperimentālo reaktoru ar pozitīvu plazmas jaudas bilanci (respektīvi, kur no plazmas kodolsintēzes rezultātā tiek iegūta ievērojami lielāka jauda, nekā pievadīta šim procesam) un, ja iespējams, to kopīgi arī uzbūvēt un darbināt.

3.9

Ar “degšanu” (dēvētu arī par “kodoltermisko degšanu”) šeit jāsaprot tāds stāvoklis, kurā kodolsintēzes rezultātā atbrīvojusies enerģija (precīzāk: enerģija, ko satur radītā hēlija atomu kodoli) būtiski ietekmē to, lai tiktu uzturēta nepieciešamā, ārkārtīgi augstā plazmas temperatūra. No līdzšinējiem eksperimentiem izrietošie slēdzieni rāda, ka to ir iespējams panākt tikai ar tādu aparatūru, kam ir pietiekami, respektīvi, spēkstacijas apjomam atbilstoši, izmēri. Tas arī ir pamatā ITER dimensiju noteikšanai.

3.10

Līdz ar to programma atrodas izpētes un attīstības fāzē, un šo abu jēdzienu krasa atdalīšana nav iespējama. Tas nozīmē, ka, lai sasniegtu ITER izvirzītos mērķus, no vienas puses, ir jāpabeidz tādu fizikālo jautājumu izpēte, kas ir iespējama tikai, izmantojot ilgāku laiku degošas kodolsintēzes plazmas. No otras puses, ir nepieciešamas tādas tehniskās konstrukcijas daļas (piemēram, ļoti lieli supravadoši magnēti, plazmai atbilstoša (27) degšanas kamera, agregāti plazmas apsildei), kas ar līdzīgu specifikāciju un izmēriem vēlāk veidos funkcionējošu jaudas ražošanas reaktoru. Tātad, tas ir pirmais solis, kas tiek sperts no fizikas uz spēkstaciju tehniku.

3.11

Sakarā ar ITER veiktie globālie plānošanas darbi ir pieejami informatīvu izklāstu un būvēšanas dokumentācijas formā, kā arī kā prototipi un pārbaudīti modeļa komponenti. Tie balstās uz pieredzi un ekstrapolāciju, kas iegūta visu līdzšinējo eksperimentu rezultātā un aizsākās ar JET – ne tikai Eiropas, bet arī visas pasaules kodolsintēzes izpētes programmas flagmani.

3.12

ITER lineārie izmēri (vidējais plazmas gredzena diametrs – 12 metri, degšanas kameras tilpums – tieši 1000 m3) tieši divas reizes pārsniedz atbilstošos izmērus JET. Ar ITER palīdzību paredzēts pie desmitkārtīgas jaudas palielināšanas (28) ar sākotnējo degšanas ilgumu ik pa vismaz 8 minūtēm (reducēta jaudas samazinājuma gadījumā – ar degšanas ilgumu, kura garums būtībā nav ierobežots) saražot veselus 500 MW kodolu saplūšanas radītās enerģijas.

3.13

ITER būves izmaksas ir aprēķinātas veselu 5 miljardu eiro apmērā (29).

3.13.1

Būvējot ITER, lielākā daļa no šīm izmaksām pieplūstu no firmām, kas saņemtu piemaksu par dažādu izmēģinājuma iekārtas detaļu izgatavošanu un montāžu. Tā rezultātā Eiropas ievērojamā līdzdalība ITER būvēšanā nestu labumu Eiropas rūpniecībai, bagātinot to ar inovācijas spēkiem un vispārējiem tehniskiem know-how, un tādējādi kalpotu Lisabonas stratēģijā noteiktajiem mērķiem.

3.13.2

Jau agrāk rūpniecībai nāca par labu daudzie kodolsintēzes programmas “blakusprodukti” (30). Ir sagaidāms, ka šis svarīgais papildus ieguvums līdz ar ITER būs sajūtams īpaši lielā mērā.

3.13.3

ITER būvēšanas laikā visi Eiropas (respektīvi, Kopienas un dalībvalstu) izdevumi, kas nepieciešami programmai kopumā būtu mazāki par 0,2 % no kopējām enerģijas galapatēriņa izmaksām Eiropā.

3.14

Pateicoties ITER partnerattiecībām, kas sākumā tika nodibinātas starp ES, Japānu, Krieviju un ASV, no kurām tālākās, mainīgās attīstības (31) gaitā pirms apmēram pieciem gadiem ASV izstājās, bet 2003. gadā atkal pievienojās un kam sekoja arī Ķīna un Koreja, ne tikai kļuva iespējams plānošanas darbu izmaksas sadalīt uz visu starptautiskās enerģētikas zinātnes lielo partneru pleciem, bet arī tika nodrošināts, ka plānošanā tiek iepludināti visi pasaulē pieejamie darbu rezultāti.

3.15

Bez tam, tādējādi tika izcelta šīs ieceres kā globāla projekta globālas problēmas risināšanai lielā nozīme.

3.16

Arī kopējā ITER celtniecība un ekspluatācija dotu visām partnervalstīm nozīmīgu zināšanu un tehnisko iespēju pieaugumu (šajā jautājumā skatīt 5. nodaļu), un tas, ne tikai ņemot vērā šo jauno enerģijas sistēmu, bet arī vispārēju inovāciju augstas klases tehnoloģijās.

3.17

Tehnikas attīstībā gan tas būtu nepieredzēts gadījums, ja iekārta ar ITER izvirzīto mērķi visā pasaulē tiktu uzbūvēta tikai vienu vienīgu reizi, respektīvi, ja pie šī soļa notiktu atteikšanās no konkurējošu un tādā pašā izstrādes līmenī esošu variantu attīstīšanas vai izmēģināšanas, - kā tas jau pilnībā apstiprinājās arī gadījumos ar aviāciju, lidojumiem kosmosā vai kodolu dalīšanās reaktoriem.

3.18

Tādēļ šāda, taupības izraisīta atteikšanās būtu jānovērš ar īpaši dzīvotspējīgu pavadošo programmu palīdzību, kuru ietvaros tiek dota iespēja arī ideju inovācijai un attīstības risku mazinošiem koncepciju variantiem (32), kas vispirms tomēr būtu jāizpēta reducētā mērogā un pēc tam – ar nelielām izmaksām.

4.1

Akumulētajiem ITER rezultātiem, kas kopš būves aizsākšanas būs gaidīti apmēram 20 gadus, jānodrošina bāzes dati pirmās demonstratīvās kodolu saplūšanas spēkstacijas izstrādāšanai un būvēšanai. Tādējādi demonstrācijas varianta būve varētu tikt uzsākta pēc apmēram 20 līdz 25 gadiem.

4.2

Raugoties no tagadējā skatupunkta, būtu jāizstrādā tādas kodolu saplūšanas spēkstacijas, kuriem piemīt sekojošas īpašības:

4.3

Lai izstrādātu demonstrācijas modeli (DEMO), paralēli centrālajiem jautājumiem, piemēram, enerģijas ieguvei, kā arī degšanas ilgumu ierobežojošiem procesiem, kas jāizpēta un jānodemonstrē jau ITER ietvaros, un paralēli jau rīcībā esošajām vai vēl attīstāmajām, prasīgajām metodēm, jāturpina un jāpastiprina arī citi svarīgi tehniskās attīstības darbi.

4.4

Tie īpaši ir saistīti ar iekšējo kurināmā apriti (tritija ieguvi un apstrādi), jaudas izvadi, materiālu izturību plazmas radītās slodzes (plazmas-sienas interakcija) un neitronu kustības ietekmē, remontdarbu tehniku, tālvadības uzlabošanu, kā arī degšanas ilguma palielināšanas tehnikas pilnveidošanu uz pilnīgi nepārtrauktu degšanas procesu. Īpaši svarīgs uzdevums ir savu struktūras materiālu izstrādāšana ar zemu vai nekādu aktivēšanas līmeni, pie kā pastiprināti jāstrādā, pamatojoties uz ilgtermiņa izmēģinājumiem un novērtējumu.

4.5

Tomēr būtu kļūdains uzskats, ka līdz ar demonstrācijas modeļa izgatavošanu visi izpētes un attīstības uzdevumi būs izpildīti. Tehnikas vēsture parāda, ka šī intensīvā pētniecība un attīstības darbs bieži vien tika uzsākts tikai tad, kad pirmais prototips jau eksistēja.

4.5.1

Tehnikas vēsture liecina arī par to, ka kādas jaunas tehnoloģijas pirmie prototipi nereti bija tikai neuzlabotas, rupjas ierīces, salīdzinot ar elegantajām mašīnām, par kādām tās pakāpeniski tika attīstītas.

4.5.2

Patreizējā dīzeļdzinēju uzlabošana notiek gandrīz 100 gadus pēc tā izgudrošanas. Arī kodolu saplūšanas reaktorus būs nepieciešams uzlabot, pilnveidot un pieskaņot aktuālajām prasībām.

5.1

Pašreiz augstākajā politiskajā līmenī ir iznests strīds ap ITER ierīkošanai paredzētās vietas izvēli starp Cadarache (38) Eiropā un Rokašo-Muru (39) Japānā, no kura iznākuma ir atkarīga gan dažādu pušu finansiālā līdzdalība, gan nepieciešamo pavadošo programmu izstrāde.

5.2

Pirms ASV atgriešanās un Ķīnas pievienošanās pie ITER partneriem, raugoties reālistiski, nepastāvēja nekādas šaubas par to, ka ITER atrašanās vieta tiks noteikta Eiropā – arī tādēļ, ka tādējādi vislabāk tiktu nodrošināts, ka ITER – tāpat kā JET – sagaida veiksme.

5.3

Taču tagad līdz ar to ir izveidojusies jauna situācija, kad ASV un Koreja iestājas par to, lai atrašanās vieta būtu Rokašo-Mura Japānā, neskatoties uz skaidrām un lielā mērā akceptētām tehniskajām priekšrocībām, kādas ir atrašanās vietai Cadarache. Ja lēmums par atrašanās vietu būtu šāds, Eiropa zaudētu savas vadošās pozīcijas un atteiktos no līdzšinējo investīciju un darba augļiem, ar visām no tā izrietošajām sekām zinātnes un rūpniecības jomā.

5.4

Saskaņā ar to Komiteja atzīst, apsveic un atbalsta Eiropas Padomes 2004. gada 25./26. marta lēmumu, kurā tā apstiprina, ka vienprātīgi atbalsta Eiropas piedāvājumus ITER projektam, un kurā tā uzaicina Komisiju virzīt ar to saistītās sarunas ar mērķi, lai šī projekta realizācija pēc iespējas drīz varētu sākties Eiropas piedāvātajā vietā.

6.1

Komiteja piekrīt Komisijas viedoklim, ka kodolsintēzes rezultātā iegūtās enerģijas izmantošana miera vajadzībām slēpj sevī potenciālu ļoti nozīmīgam ieguldījumam enerģijas apgādes atrisināšanā no ilgtermiņa perspektīvas, vides saudzēšanas un konkurētspējas viedokļa.

6.1.1

Pamats tam ir šo nākotnes tehnoloģiju priekšrocības, kā:

6.1.2

Kodolsintēzes enerģijas potenciāls papildina atjaunojamos enerģijas avotus, tam, salīdzinot ar vēja un saules enerģiju, piemīt tāda priekšrocība, ka tas nav atkarīgs no meteoroloģiskajiem apstākļiem vai diennakts laika. Tas attiecas arī uz aspektu, kas saistīts ar prasībām pieskaņotu attiecību starp centralizēto un decentralizēto sistēmu.

6.1.3

Tādēļ Komiteja jau vairākos atzinumos (41) ir izteikusies par labu izteiktai un pastiprinātai kodolsintēzes enerģijas izpētes un izstrādes projektu veicināšanai.

6.2

Komiteja apmierināti konstatē, ka – Eiropas kodolenerģijas programmas un tās kopējā eksperimenta JET vadībā – pirmais, izšķirošais globālās kodolsintēzes izpētes etaps, respektīvi, kodolu saplūšanas rezultātā iegūtās enerģijas fizikālā principa nodemonstrēšana, ir pabeigts veiksmīgi. Tādējādi tika izveidota bāze eksperimentālā reaktora ITER ierīkošanai, kurā pirmo reizi jāiegūst un jāizpēta degoša saplūšanas plazma, kurā rodas daudz lielāks daudzums enerģijas, nekā nepieciešams pievadīt.

6.3

Atbilstoši tam gadiem ilgie izpētes un attīstības darbi un tiem nepieciešamās investīcijas tagad globālas sadarbības rezultātā ir novedušas pie tā, ka plānošanas darbus un politiskos pasākumus eksperimentālā reaktora ITER izbūvēšanas un darbināšanas jomā, kas dimensiju ziņā jau pietuvojas spēkstacijai, var novest līdz gatavības pakāpei.

6.4

Komiteja izceļ Eiropas kodolsintēzes izpētes programmas novatorisko un vadošo ieguldījumu, bez kura šodien ITER projekta vēl nebūtu.

6.5

Savukārt ITER rezultātiem jānodrošina bāzes dati pirmā elektroenerģiju ražojošā kodolsintēzes reaktora demonstrācijas modeļa DEMO izstrādei un uzbūvēšanai. DEMO būve varētu tikt uzsākta apmēram pēc 20 līdz 25 gadiem.

6.6

Komiteja atbalsta Komisijas centienus stratēģiskā ziņā sagatavot Eiropu tam, lai tā arī komerciālās izmantošanas fāzē varētu ierindoties augstā pozīcijā, lai tādējādi pastiprinātā mērā kodolsintēzes programmas daļas ārpus ITER orientētu uz DEMO.

6.7

DEMO izstrādāšanai ir svarīgas atbildes uz centrāliem jautājumiem, kas jāizpēta un jānodemonstrē jau ITER ietvaros, taču nepieciešams arī tālāks progress citu būtisku uzdevumu risināšanā: kā piemērs šeit minama magnētu konfigurācijas pilnveidošana, materiālu izstrāde (piemēram, lai uzlabotu izturību pret plazmas izraisīto eroziju, neitronu radītiem bojājumiem un inducētās radioaktivitātes neitralizācijas laiku), kurināmā cirkulācijas sistēmas, jaudas izvades, plazmas plūsmas piedziņas un tās iekšējā sadalījuma, efektivitātes, kā arī komponentu drošuma uzlabošana.

6.7.1

Komiteja norāda uz to, ka tālākais progress ir sasniedzams tikai ar plašu Eiropas izpētes un attīstības programmu, kurā iesaistītas dalībvalstis un tiklas, kas sastāv no fizikāliem un, īpaši, tehniskiem eksperimentiem un lielām iekārtām, kam jābūt izmantojamām ITER atbalstīšanai un papildināšanai.

6.8

Komiteja uzskata, ka ir ārkārtīgi svarīgi saglabāt patreizējo pacēlumu un atbildēt uz šāda zinātniski tehniskā ziņā ambicioza un noturīgai energoapgādei tik būtiska mērķa radītajiem izaicinājumiem ar neatlaidību, uzņēmību un nepieciešamo līdzekļu ieguldījumu. Tā vienlaikus ir arī nopietna apņemšanās ievērot Lisabonā un Gēteborgā noteiktās stratēģijas.

6.8.1

Tas ietver turpmākajiem panākumiem nepieciešamo un līdz ar to – ievērojami lielāku – līdzekļu piešķiršanu enerģētikas izpētei kopumā, taču šajā gadījumā, pirmkārt, kodolsintēzes programmai, gaidāmās Septītās Izpētes un attīstības pamatprogrammas un EURATOM programmas ietvaros.

6.8.2

Tas ietver pietiekamas fizikas un tehnikas ekspertu personāla bāzes nodrošināšanu, lai ITER realizācijas un DEMO izstrādes rīcībā būtu pietiekošs daudzums Eiropas ekspertu. Komiteja šai sakarā norāda arī uz savu neseno atzinumu par šo īpašo tēmu.

6.8.3

Tas ietver to, ka tīklā ir jāpaliek iesaistītām augstskolām un pētniecības centriem: no vienas puses, tādēļ, lai nodrošinātu jauno zinātnieku un inženieru paaudzi ar nepieciešamajām speciālajām zināšanām, no otras puses, lai ar attiecīgajiem ekspertiem un aprīkojumu varētu piedalīties gaidāmo uzdevumu izpildē, taču, visbeidzot, arī tādēļ, lai veidotu savienojošo posmu ar civiliedzīvotājiem.

6.8.4

Un, visbeidzot, tas kā īpaši svarīgu uzdevumu ietver savlaicīgu visdažādāko augsta līmeņa zinātniski tehnisko atklājumu piesaistīšanu un nodrošināšanu atbilstoši pieaugošajām Eiropas rūpniecības prasībām šajā jomā. Ja Eiropas rūpniecība līdzšinējā kodolsintēzes programmā galvenokārt ir darbojusies augstam specializācijas un prasību līmenim atbilstošu atsevišķu komponentu izstrādātāja un piegādātāja lomā, kaut arī ir nepieciešams šos pieredzes krājumus uzturēt un bagātināt, tomēr, pietuvojoties kodolsintēzes reaktoru pielietojumam, pakāpeniski vajadzētu iejusties lomā, kas paredz lielāku atbildību un līdzdalību noteikšanas procesā.

6.8.5

ITER būvēšanai un DEMO izstrādāšanai paredzētie, industrijā iepludināmie, ievērojamie investīciju līdzekļi vecinās gan ekonomikas stiprināšanu, gan – kas ir vēl svarīgāk – izaugsmi un kompetenci šajā prasīgajā, jaunajā tehnikas jomā. To skaidri parāda arī daudzveidīgie iepriekšējās kodolsintēzes programmas “blakusprodukti”.

6.9

Starptautiskā mērogā Eiropa atrodas daudzkārša izaicinājuma priekšā: no vienas puses, ir jāapliecina tās vadošā loma kodolu saplūšanas izpētē ne tikai uz spēcīgās ASV zinātnes fona, bet arī attiecībā pret pieaugošo trīs ITER Āzijas partneru spēku. No otras puses, ir pēc iespējas labi jākopj un jāattīsta līdzšinējā, vēl nekad nepieredzētā starptautiskā kooperācija.

6.10

Saskaņā ar to Komiteja atbalsta Komisijas nodomu, kas saistīts ar šī izaicinājuma pieņemšanu. Tā apelē pie Padomes, Parlamenta un dalībvalstīm, lai tās pievienojas un neizlaiž no rokām Eiropas prioritārās pozīcijas šajā tik svarīgajā nākotnes jomā. Taču šai ziņā eksistē problēmas.

6.11

Pirms ASV atgriešanās un Ķīnas un Korejas pievienošanās pie ITER partneriem, raugoties reālistiski, nepastāvēja nekādas šaubas par to, ka ITER atrašanās vieta tiks noteikta Eiropā – arī tādēļ, ka tādējādi vislabāk tiktu nodrošināts, ka ITER – tāpat kā JET – sagaida veiksme.

6.12

Taču tagad ir izveidojusies jauna situācija sakarā ar to, ka patlaban ASV un Koreja iestājas par ITER atrašanos Rokašo-Murā, Japānā neskatoties uz skaidrām un lielā mērā akceptētām tehniskajām priekšrocībām, kādas ir atrašanās vietai Cadarache. Ja lēmums par atrašanās vietu būtu šāds, Eiropa zaudētu savas vadošās pozīcijas un atteiktos no līdzšinējo investīciju un darba augļiem, ar visām no tā izrietošajām sekām zinātnes un rūpniecības jomā.

6.13

Saskaņā ar to Komiteja atzīst, apsveic un atbalsta Eiropas Padomes 2004. gada 25./26. marta lēmumu, kurā tā apstiprina, ka vienprātīgi atbalsta Eiropas piedāvājumus ITER projektam, un kurā tā uzaicina Komisiju virzīt ar to saistītās sarunas ar mērķi, lai šī projekta realizācija pēc iespējas drīz varētu sākties Eiropas piedāvātajā vietā.

6.14

Apkopojot un pastiprinot to, Komiteja apelē pie Padomes, Parlamenta un Komisijas, lai tiktu pārņemta iniciatīva izmantot patiešām visas iespējas un nepieciešamības gadījumā arī izstrādāt jaunas strukturālās koncepcijas starptautiskai darba dalīšanai, lai ITER atbilstoši tā izšķirošajai stratēģiskajai lomai svarīga un noturīga enerģijas avota attīstībā katrā gadījumā tiktu ierīkots Eiropā.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/35

1.1

Programma GALILEO ir liels izaicinājums Eiropas Savienībai, tās ir neatkarībai, tehnoloģiskām un zinātniskām iespējām, tās ekonomikai, un, galvenokārt, tās kosmiskajam un telekomunikāciju sektoram. Kosmiskā sektora attīstība pēdējos gados galvenokārt balstījās uz ar satelītu telekomunikācijām saistītām komerciālām darbībām. Grūtības, ar kurām ilgu laiku nācās cīnīties telekomunikāciju industrijai, nopietni skāra kosmisko sektoru, jo tas netika pietiekami atbalstīts institūciju un politiskajā līmenī, īpaši, salīdzinājumā ar mūsu galvenajiem konkurentiem.

1.2

Programma GALILEO, kuras izstrādāšana tika aizkavēta sakarā ar diskusijām par programmas “tiešo atgriešanos” Eiropas kosmosa aģentūras (EKA) dalībvalstīs, kā arī Eiropas iekšējā spiediena dēļ, beidzot ir iegājusi efektīvas darbības fāzē, vienošanās rezultātā, kas tika noslēgta 2003. gada 23. maijā EKA padomē par tās dalībvalstu finansiālo ieguldījumu.

1.3

Salīdzinājumā ar GPS, programmai GALILEO piemīt tāda svarīga īpašība, ka tā ir civila programma. Šim nozīmīgajam infrastruktūras projektam ir stratēģiska nozīme, kas ir izšķiroša Eiropai un tās neatkarībai, kā to uzsvērušas Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja, Eiropas Parlaments un Padome. Šī programma lieliski iekļaujas Lisabonas stratēģijas ietvaros. Šāda apjoma programmas nozīmīgums Eiropas veidošanā ir pelnījis, lai tiktu īpaši izcelts.

1.4

GALILEO sistēma sniegs piecus pakalpojumus:

1.5

Savā būtībā GALILEO ir civila sistēma, un tās galvenais pielietojums būs ikdienas dzīvē, īpaši transporta jomā. Tāpēc vajadzēs nodrošināt šī pakalpojuma kontinuitāti un drošību, un sistēmas traucējumu gadījumā uzņemties visu civilo atbildību, atšķirībā no GPS.

1.6

Visbeidzot, GALILEO būs lielāka precizitāte, nekā GPS, un tas pārklās visu planētu kopumā. Turklāt, tai piemīt spēja pārbaudīt signāla integritāti reālā laikā, kas ir būtiski dažos sistēmas pielietojumos un sevišķi civilajā aviācijā.

1.7

Šī ziņojuma galvenais mērķis ir rezumēt GALILEO programmas virzību uz priekšu, ieplānot nākotnes perspektīvas un norādīt uz dažiem neskaidriem jautājumiem, kas pastāv šajā projektā, kura trim fāzēm ir koncentrēti 3,2 miljardi eiro:

—

attīstības fāzes virzība uz priekšu;

—

starptautiskās sadarbības uzplaukums;

—

pāreja pie izvēršanas un ekspluatācijas fāzēm.

—

pēdējiem definitīvās fāzes darbiem;

—

pamatinfrastruktūru;

—

uz EGNOS, kas drīz kļūs operatīvs;

—

uz radionavigācijas Eiropas līmeni.

2.1.3.1

Šajā konferencē izvirzītās problēmas Eiropas Kopienai bija ārkārtīgi svarīgas, un tām bija divi mērķi:

2.1.3.2

Diskusijas noritēja situācijā, ko iezīmēja vēsturiski izveidojies amerikāņu GPS sistēmas monopols, bet galu galā Eiropas Kopiena panāca gaidītos rezultātus gan frekvenču spektra lietošanas noteikumos, gan attiecībā uz prasību par objektīvu daudzpusēju koordināciju.

2.2.1

Starptautiskā sadarbība ir būtiskākais faktors, lai iegūtu maksimālu labumu no programmas GALILEO, kā to Padome ir vairākkārt atzīmējusi. Starp citu, arvien biežāk trešās valstis izsaka lūgumu piedalīties. Šajā ziņā Komisija vienlaikus ievēro gan divpusējo, gan reģionālo pieeju.

2.2.2

Pirmais līgums tika parakstīts ar Ķīnu 2003. gada 30. oktobrī, ir uzsāktas sarunas ar Indiju un Izraēlu. Līdzīgas sarunas ir paredzētas ar Dienvidkoreju, Brazīliju, Japānu, Kanādu, Austrāliju, Meksiku un Čīli.

2.2.3

Kas attiecas uz reģionālo sadarbību, tad ir uzsākts dialogs ar Vidusjūras reģionu, Latīņameriku un Āfriku.

2.2.4

Visbeidzot ir uzsāktas sarunas ar tām valstīm, kurām jau ir satelītnavigācijas sistēma, proti, Krieviju un Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas ir īpaši svarīgi, jo šīs valstis vēlas nodrošināt savas sistēmas tehnisko un operatīvo saderību ar GALILEO sistēmu. Atcerēsimies, ka pašā sākumā Amerikas Savienotās Valstis apstrīdēja pašas GALILEO programmas pamatotību. Jebkurā gadījumā apspriešanās mehānismam sarunu laikā jābalstās uz katra partnera tiesību un uzdevumu simetriju attiecībā pret otru partneri, īpaši, attiecībā uz iespējamu veto tiesību izmantošanu.

2.3.1.1

Nodošanu koncesijā nosaka kopīgais uzņēmums. Procedūra tikai aizsākta 2003. gada oktobrī. Tika reģistrētas četras kandidatūras un tās tika pieņemtas. Tās tika sadalītas konsorcijos, kas sastāv no galvenajiem partneriem, kuriem pievienojas asociēto sabiedrību grupējums. Visi kandidāti uzskata, ka Eiropas nākotnes sistēma varētu dot ievērojamu komerciālu peļņu un tizgāja no tā, ka lielu daļu investīciju varētu finansēt no pašu līdzekļiem.

2.3.1.2

Šis faktors ir jo svarīgāks tāpēc, ka Padome vēlas, lai ieguldījumi no kopienas fondiem nepārsniegtu vienu trešdaļu no attīstības fāzes finansējuma. Visbeidzot, otrajā kompetitīvajā sarunu fāzē tika izveidoti trīs konsorciji (Alcatel/Alenia/Vinci, EADS/Thales/Inmarsat, Eutelsat).

2.3.1.3

Tika noteikti seši finansēšanas avotu veidi:

2.3.2.1

Komisija iesniedza Padomei un Parlamentam priekšlikumu par Eiropas satelītu radionavigācijas programmas vadības struktūru reglamentu. Tika piedāvāts radīt uzraudzības pārvaldi no vienas puses, un drošības centru no otras puses, kas tieši būtu pakļauti attiecīgi Padomes ģenerālsekretāram un Kopējās ārējās un drošības politikas augstajam pārstāvim. Noslēgumā tika nolemts, ka būtu jāizveido uzraudzības pārvalde, kuras kompetencē būtu visi drošības pasākumi. Drošības centrs tādējādi netiks izveidots, un pati Padome pieņems lēmumus krīzes gadījumā.

2.3.2.2

Otrs svarīgs jautājums sistēmas uzraudzībā ir iespējamais privātās dzīves apdraudējums. Te nāktos atgādināt, ka GALILEO sistēma kā tāda nerada nekādus draudus privātajai dzīvei, jo nesaņem nekādu informāciju par tās lietotājiem (nav augšupejošas saiknes). Turpretim informāciju, ko ieguvis lietotājs, var vēlreiz noraidīt pa kādu citu sistēmu – piemēram GSM mobilajiem telefoniem – un pieļaut to lokalizāciju. Atbildība par šādu informācijas izmantošanas regulēšanu, kādu piedāvā GALILEO, nekādā gadījumā negulstas uz programmas pārvaldes Eiropas struktūrām, bet uz nacionālajām valsts varas iestādēm. Šīm iestādēm jāpievērš uzmanība noteikumiem, kas tām uzliek par pienākumu uzraudzīt GALILEO un, kopš šī brīža, arī GPS lietošanu.

3.1

Komiteja novērtē voluntāro attieksmi, par ko liecina Komisijas dokuments, kurā ir runa par ārkārtīgi nozīmīgu un grūti realizējamu projektu. No šāda viedokļa dažiem jautājumiem nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību:

3.2

Šī lielā projekta izdošanās ir atkarīga no politiskās un finansiālās gribas, ko Padome ir skaidri apliecinājusi un stingri apsolījusi. Iesaistoties GALILEO programmā, tā ir izrādījusi savas ambīcijas gan saistībā ar Eiropas Savienību, gan tās kosmosa politiku.

4.1

Savā slēdzienā Komisija tomēr izrāda zināmu satraukumu vai šaubas par finansējuma jautājumu. Tas ir galvenais jautājums, jo, ja būs apdraudēts finansējums, tad apdraudēta būs arī pati programma. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja var tikai vēlreiz apstiprināt GALILEO projekta milzīgo stratēģisko nozīmību Eiropas Savienībai un tās kosmosa sektora, kā arī Eiropas vienotības attīstībai, kā tā jau ir uzsvērti un detalizēti norādījusi savā atzinumā par Komisijas Zaļo un Balto Grāmatu par Eiropas kosmosa politiku. (1) Tā pievienojas Komisijas gandarījumam par jau paveikto darbu un novēl, lai līdzšinējo optimismu nemazinātu pēdējā mirklī radušās grūtības.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/38

1.

Atzinuma nolūks ir modificēt Padomes 1995. gada 19. jūnija 95/18/EC direktīvu par dzelzceļu uzņēmumu licencēšanu (1).

2.

Eiropas Kopienas tiesību vienkāršošana un izskaidrošana ir ļoti nozīmīga Eiropas tautu kontekstā, padarot likumdošanas aktus vienkāršākus un skaidrākus formā. Eiropas Parlaments, Padome un Komisija tādēļ ir izcēlusi nepieciešamību modificēt likumdošanas aktus, kas ir bieži grozīti un 1994. gada 20. decembrī noslēgušas starpinstitucionālo vienošanos, kas atļauj izmantot paātrināto procedūru. Modificēšana nevar skart attiecīgo direktīvu saturisko pusi.

3.

Komitejas atzinums pakļaujas šai prasībai un tāpēc EESK nav iebildumu.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/39

1.1

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas 1228/2003/EC par pieejas nosacījumiem pārrobežu elektroenerģijas apmaiņas tīklam (“Elektroenerģijas Regula”) mērķis ir izveidot patiesi vienotu elektroenerģijas tirgu, pastiprinot pārrobežu elektroenerģijas tirdzniecību. Jāievieš taisnīgi, uz pašizmaksu orientēti, pārredzami un tieši piemērojami likumi, lai varētu noteikt cenas pārrobežu pārnesumiem un brīvās savienojumu jaudas sadali. Šie likumi ņemtu vērā efektīvu tīkla operatoru līdzību strukturāli salīdzināmos apgabalos un papildinātu Direktīvas 96/92/EC nosacījumus, lai pārrobežu darījumiem garantētu efektīvu pieeju pārvaldes tīkliem.

2.1

Slovēnijas Republika ir iesniegusi Komisijai lūgumu par grozījumiem Elektroenerģijas Regulā, kas ļautu Slovēnijai līdz 2007. gada 1. jūlijam turpināt darboties pašreizējā saslēgumu pārvaldīšanas sistēmā sadarbībā ar Austriju un Itāliju. Pašreiz, balstoties uz šo sistēmu, pusi no divu apspriežamo saslēgumu kopējās pieejamās jaudas piešķir Slovēnija. Faktiski, saskaņā ar vienošanos starp pārvades sistēmas operatoriem, pārējās kopējo jaudu puses piegādā Itālijas un Austrijas operatoru sistēmas. Pastāvot pašreizējai Slovēnijas sistēmai, gadījumā, ja kopējā prasība pēc jaudas pārsniedz pieejamo jaudu (pārslodze), tā tiek piešķirta pieprasītājiem uz proporcionālas bāzes (pro rata). Jauda tiek piešķirta bez maksas. Šādu sistēmu Elektroenerģijas Regulas izpratnē nevar uzskatīt par nediskriminējošu, uz tirgus ekonomikas pamatiem veidotu lēmumu. Slovēnija ir pamatojusi tās prasību par šo izņēmumu ar to, ka vēl nav pabeigta Slovēnijas rūpniecības pārveidošana un elektroenerģijas ražošana Slovēnijā vēl nav pielāgojusies jaunajiem tirgus apstākļiem (augstas kapitālieguldījumu izmaksas vides aizsardzībai).

3.1

Eiropas Komisija balsta savu priekšlikumu uz Eiropas Kopienu Dibināšanas Līguma 95. pantu, kas ir ietverts nodaļā par tiesību normu vienādošanu. Fakts- Regula Nr. 1228/2003 tika pieņemta pēc pievienošanās sarunu nobeigšanas un pēc Līguma par Slovēnijas pievienošanos parakstīšanas, tādēļ tā nevarēja piedalīties šī teksta izstrādāšanā – pilnībā pamato Pievienošanās Līguma un Pievienošanās Akta ņemšanu par pamatu.

3.2

Pievienošanās akti satur noteikumus par institūciju lēmumu piemērošanu, īpaši, ja kāda jaunā dalībvalsts nav varējusi piedalīties sarunās par kādu lēmumu, kas pieņemts starplaikā starp Līguma un Akta parakstīšanu un reālo stāšanos spēkā 2004. gada 1. maijā. Šis gadījums attiecas uz Slovēniju.

3.3

Slovēnijas valdības prasību pēc izņēmuma noteikuma 6. panta 1. punkta un ar to saistīto Regulas pielikumā esošo noteikumu piemērošanai no 2007. gada 1. jūlija vajadzētu vērtēt šajā gaismā.

3.4

Šī novērtēšana, ņemot par pamatu sentenci pacta sunt servanda (līgumi jāpilda) var tikt atraidīta tikai tādā gadījumā, ja piekrītot priekšlikumam, tiek radīts neatgriezenisks zaudējums Savienībai kopumā.

3.5

Taču Komisija savā priekšlikumā min, ka pārejas perioda praktiskais iespaids uz elektrības vienotā tirgus funkcionēšanu būs ļoti niecīgi. Šis arguments Komitejai šķiet pamatots. Ir grūti apgalvot, ka Slovēnija pieprasītā pērejas perioda laikā var realizēt savu potenciālu kļūt par ne nenozīmīgu centru vienotajā tirgū.

3.6

Arī arguments, ka Regula Nr. 1228/2003 tika pieņemta tikai, lai radītu patiešām internacionālu elektrības tirdzniecību (1), un Slovēnijas pieprasījums ir pretrunā ar to, nav par iemeslu piekrišanas atteikšanai ne ilguma, ne apjoma, ne ģeogrāfiskās ierobežotības dēļ.

3.7

Arī pats par sevi pamatotais arguments, ka brīva konkurence, cita starpā starp Eiropas alumīnija un tērauda ražotājiem, ir nozīmīga vienotā tirgus daļa, šeit nevar būt noteicošs.

3.8

Arī drošas un uzticamas elektricitātes sistēmas nodrošināšanas interesē Slovēnijā un investīciju iespēju došanai vides aizsardzības jomā pārejas periodā, vajadzētu piekrist Komisijas priekšlikumam.

3.9

Priekšlikuma pieņemšana Komitejas ir svarīga vēl jo vairāk tādēļ, ka tā savā 2001. gada 17. oktobra atzinumā (2) par Regulu Nr. 1228/2003 par ietekmi uz toreizējām kandidātvalstīm izteicās sekojoši: “…Kandidātvalstu elektricitātes un dabas gāzes sektori (….) tikpat kā neuzrāda konkurētspējīgas infrastruktūras un apsaimniekošanas metodes. Tiešas sekas varētu būt liela darba vietu mazināšana šā sektora uzņēmumos, kas savukārt var novest pie lielas sociālās spriedzes kandidātvalstīs, īpaši tajās, kurās nav sociālā apdrošināšanas sistēma, kas būtu salīdzināma ar patreizējās dalībvalstīs esošajām. Tādēļ ES ir pienākums sniegt šīm valstīm savu pieredzi no liberalizācijas procesiem Eiropā un atbalstīt tās finansiāli uzņēmumu modernizācijā. Šo jauno tirgu atvēršanai jānotiek saskaņā ar to enerģijas sektora pārstrukturēšanu, lai kandidātvalstu uzņēmumi varētu piedalīties konkurencē ar vienādiem izejas nosacījumiem.”

4.1

Komisijas priekšlikumā izteiktie argumenti, ka 6. panta 1. punkts un ar to saistītie Regulas Nr. 1228/2003 vadlīniju noteikumi par tīklu pārslodzes vadīšanu Slovēnijā jāatiecas tikai sākot ar 2007. gada 1. jūliju, vēl neattaisno kaut tikai no godīgas konkurences nozīmes iekšējā tirgū skatu punkta minētās Regulas grozīšanu.

4.2

Taču, ņemot vērā laiku, kad Regula tika izstrādāta un Pievienošanās Līgumi tika parakstīti, Komiteja uzskata, ka šie argumenti ir pamatoti. Isā pārejas perioda atļaušana nenesīs neatgriezenisku ļaunumu Savienībai kā veselumam- tieši pretēji, tas nodrošinās Slovēnijas sistēmas drošību un uzticamību, kā arī investīcijas vides aizsardzības pasākumos- un Komiteja savā atzinumā par Regulu Nr. 1228/2003 (3) attiecībā uz toreizējo kandidātvalstu konkurētspēju,ieteica ES būt palīdzīgai. Komiteja uzskata, ka argumenta izvērtēšanā svarīgi ir tas, ka Slovēnijai nebija iespējas piedalīties Regulas Nr. 1228/2003 izstrādāšanā.

4.3

Neskatoties uz Komisijas priekšlikuma pamatojumu un pamatu, kas būtu jāpapildina vai jāsamēro ar augstāk minētajiem uzskatiem, Komiteja iesaka izmaiņu priekšlikumus (izņēmumu noteikumi par Regulu Nr. 1228/03 līdz 2007. gada 1. jūlijam) pieņemt.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/41

—

Reģionālā attīstība kā globalizāciju regulējošs faktors, reģionālo apvienību izveidošana kā efektīva uzņēmumu piesaistīšanas un pastāvīgas darbības veicināšanas metode;

—

Korporatīvo organizāciju sociālā atbildība un “veiksmīgas prakses” ieviešana kā daļa no pasākumiem, kas ietver preventīvus un cita veida uzdevumus saistībā ar gaidāmo izmaiņu administrēšanu;

—

Sarunas un sabiedriskais dialogs uzņēmumos, kas nodrošina restrukturizēšanas vadību sociāli atbildīgā veidā, t.i., uzņēmumu vadībai un darbiniekiem vienojoties par veiksmīgiem risinājumiem, kas pieņemami uzņēmumam, darbiniekiem un sabiedrībai, tādejādi nodrošinot līdzsvaru starp sociālajiem un ekonomiskajiem aspektiem;

—

Partnerattiecību izveidošana starp uzņēmējiem, sabiedriskajām organizācijām, pilsonisko sabiedrību (universitātēm, izpētes un inovācijas centriem, asociācijām utt.) un vietējām institūcijām, kas ļautu radīt apstākļus produktivitātes paaugstināšanai un reģiona attīstības potenciāla uzlabošanai;

—

Priekšlikums izveidot “vislabvēlīgāko statusu”, kas piešķirams reģioniem ar augstu sociālās un nodarbinātības kohēzijas līmeni un kuri pakļauti straujām pārmaiņām saistībā ar uzņēmumu pāriešanu uz citiem reģioniem, tādejādi atstājot reģionu bez alternatīviem ekonomiskajiem risinājumiem, kas uzturētu vietējo nodarbinātības līmeni; šādi reģioni saņemtu finansiālo atbalstu ar specifisku mērķi – atjaunot ekonomisko aktivitāti vietējā mērogā.

1.1

Lai nodrošinātu šī atzinuma izpratni atbilstošā kontekstā, kā arī adekvāti interpretētu atzinumā paustās nostājas, “industriālās izmaiņas” tiek definētas kā “normāls un nepārtraukts process kādā industrijas nozarē, kas proaktīvi reaģē uz dinamiskām kustībām uzņēmējdarbības vidē, tādejādi saglabājot konkurētspēju un radot izaugsmes iespējas” (2). “Restrukturizācija” tiek definēta kā “specifiska industriālo izmaiņu procesa forma, kas parasti tiek apskatīta kā speciāls pielāgošanās process (bieži piespiedu kārtā) uzņēmējdarbības videi ar mērķi atjaunot konkurētspēju, kas var izraisīt komercdarbības pārtraukumu” (3). Izmaiņu “paredzēšana” ir būtiskākais elements veiksmīgai procesa vadībai, jo tas paredz problēmu novēršanu restrukturizācijas procesā. Izmaiņu paredzēšana ietver konkurences apstākļu un tirgus prasību izpēti un prognozēšanu, tādejādi ļaujot veikt savlaicīgus pielāgošanās pasākumus un līdz minimumam samazinot uzņēmuma sociālās un produktivitātes problēmas.

1.2

Globalizācija var tikt definēta kā pasākumi, kuru mērķis ir uzsākt un veicināt tirdzniecību starp valstīm, šie pasākumi ietver starpvalstu tirdzniecības barjeru atcelšanu, importa nodevu samazināšanu vai atcelšanu un tādu starptautisku grupu kā ES vai Mercosur konsolidēšanu. Saistībā ar šo procesu katras valsts valdība piedāvā dažādas iniciatīvas, kas piesaistītu ārvalstu uzņēmumus, ļautu tiem darboties valsts teritorijā un veicinātu visu tirdzniecības aspektu internacionalizēšanu. Globalizācija arī aicina ieviest kopējus pamatnoteikumus, kas tiktu ieviesti un ievēroti visās pasaules valstīs.

1.3

Ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politika par savu mērķi ir izvirzījusi samazināt pašreizējās ekonomiskās un sociālās atšķirības starp ES dalībvalstīm un reģioniem, paātrināt izaugsmi un veicināt ilgtspējīgāku attīstību, palīdzot mazāk attīstītajiem reģioniem pielāgoties izaicinājumiem, kas balstās uz ekonomikas zināšanām, tādejādi palīdzot visiem reģioniem sasniegt mērķus, kas noteikti Lisabonas stratēģijā.

Šai politikai ir jābūt specifiski mērķētai uz infrastruktūru, vidi, uzņēmējdarbību, ienākumu apjomu uz vienu iedzīvotāju, nodarbinātības iespējām un sociālo nodrošinātību, pasākumiem, kas novērš sociālo izolētību, informācijas tehnoloģiju pieejamību, izglītību, tajā skaitā izglītību visa mūža garumā, efektīvāku administrēšanu un ekonomisko un sociālo organizāciju lomas nostiprināšanu.

1.4

“Apvienība” pēc Hārvardas Biznesa skolas profesora Maikla Portera (Michael Porter) grāmatā “Valstu konkurences priekšrocības” (“The Competitive Advantage of Nations”) iekļautās definīcijas ir “ģeogrāfiski tuvu izvietotu un savstarpēji saistītu uzņēmumu un saistīto institūciju (universitāšu, valsts aģentūru vai tirdzniecības asociāciju) grupa kādā noteiktā sfērā, kurus saista konkurence un sadarbība” (4).

2.1

Visā Eiropas sabiedrībā ir pieņemt fakts, ka industriālās izmaiņas ir nenovēršamas; tās izraisījusi globalizācija un pastāvīgas izmaiņas pasaules ekonomikā; tās raksturo ievērojamas sekas izraisoši notikumi tirgū un tirgus dalībnieku uzvedībā, pieaugoša tehniskā kompleksitāte un ievērojama patērētāju iesaistīšanās preču izstrādē un ražošanā, produktu piegādē un pakalpojumu sniegšanā.

2.2

Globalizācija raksturojama kā dzinējspēks, kas veicina vispasaules darba tirgus attīstību un produktivitātes konkurenci. Starptautiskie uzņēmumi novirza savas investīcijas uz valstīm ar zemām darbaspēka izmaksām, tiešu pieeju tirgum un tehnoloģijas izmantošanas iemaņām.

2.3

Pieaugošā konkurence, iedzīvotāju novecošana, jaunās patērētāju prasības un standarti kopā rada vidi, kurā pastāv un turpinās ievērojamas problēmas un nesaskaņas.

2.4

Eiropas Savienībai ir apņēmīgi jācīnās ar šīm nesaskaņām un problēmām, piemērojot pasākumus, kuri paredz Eiropas deinstrualizāciju, t.i. veikt pasākumus, kas novērstu šo triju problēmu vienlaicīgu ietekmi:

Minētās trīs problēmas vēl nav vērojamas vienlaicīgi, tomēr ir skaidrs, ka jau tagad ievērojami pasliktinās nodarbinātības līmenis un tirdzniecības bilances situācija.

2.5

ES uz šiem izaicinājumiem spēs veiksmīgi reaģēt vienīgi tad, ja industriālā politika tiks sakārtota tā, lai pasākumi nodrošinātu proaktīvu, visaptverošu un sistemātisku caurskatāmību attiecībā uz jebkuriem lēmumiem, kas iespaido Eiropas industrijas izmaksas un efektivitāti – gan horizontālā skatījumā, gan runājot par atsevišķām industrijas nozarēm, kā piemēram, metalurģiju un tekstilrūpniecību, tajā pašā laikā paturot prātā ES paplašināšanās ietekmi.

3.1

Tas, ka pastāv nevienlīdzība laikos, kad zinātnes un tehnoloģiju progress ir sasniedzis tādu līmeni, ka pastāv iespējas nodrošināt katru trūkumcietēju, ir uzskatāms par mūsdienu paradoksu, jo tajā pat laikā pastāv nopietnas bažas, ka “jaunā globālā ekonomika” var vēl vairāk uzsvērt šīs atšķirības, jo globalizācijas pamatā ir konkurence, kas nekādi netiek regulēta.

Šajā kontekstā ir jāsaprot, ka reģionālā attīstība ir uzskatāma par nozīmīgu globalizācijas regulēšanas instrumentu, lielāku uzmanību pievēršot iedzīvotāju vajadzībām neatkarīgi no reģiona, sniedzot tiem vieglāku pieeju precēm, pakalpojumiem un citām iespējām.

3.2

Attīstība ir jānovirza uz cilvēkiem neatkarīgi no to atrašanās vietas; nedrīkst pieņemt, ka dažiem pieejamā mobilitāte, kas veicina personīgo attīstību ir pieejama visiem, jo tieši tiem, kas cieš no vispārēja trūkuma, visvairāk pietrūkst iespējas brīvi pārvietoties.

Reģioniem ir skaidri jānorāda uz to ambīcijām saistībā ar industriālajām izmaiņām un restrukturizāciju, jādefinē, kāda veida investīcijas tiem ir nepieciešamas un kāda veida sadarbību ir nepieciešams nodrošināt starp valsts un privātajiem sektoriem, kā arī jānorāda, kāda infrastruktūra ir nepieciešama izglītības un apmācības vajadzībām.

3.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka reģionālo “apvienību” izveidošana ir visefektīvākā metode, kas ļauj piesaistīt uzņēmumus un veicināt to palikšanu reģionā; šis būtiskākais faktors reģiona konkurētspējas veicināšanā, kā arī ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas dzinējspēks un veids, kā novērst negatīvas ekonomiskās, sociālās un teritoriālās tendences, kuras var izraisīt industriālās izmaiņas un restrukturizācija.

Ir paredzams, ka zemāk uzskaitītie faktori nodrošinās to, ka “apvienību” sistēma palīdzēs uzņēmumiem palikt attiecīgajās teritorijās, kā arī noturēt kvalificētu darbaspēku:

3.4

Tā kā uzņēmumi pašreizējos ekonomikas apstākļos konkurē globālā mērogā, tiem ir tendence pievienoties šādām “apvienībām”, kas saistītas ar attiecīgo komercdarbības sfēru, un šāda tendence tikai veicina šo uzņēmumu konkurētspēju. Šīs priekšrocības rada tādi vispārēji faktori, kā: darbaspēka kvalifikācija un iemaņas, administratīvā kvalitāte, teritoriālā infrastruktūra, vietējā un reģionālā līmeņa inovācijas un attīstības līmenis, un vispārējais dzīves kvalitātes līmenis reģionā (kurā atsevišķos gadījumos ir nepieciešama valsts iejaukšanās, lai, piemēram, attīrītu pamestas rūpnieciskās teritorijas). Reģionālās “apvienības” var būt būtisks faktors ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas veicināšanā un tās var radīt priekšnoteikumus, kas liktu uzņēmumiem pāriet uz jaunattīstības reģioniem, ar nosacījumu, ka ES un nacionālās valdības īstenos un finansēs programmas, kas atbalstīs tehnoloģiju uzņēmumu dibināšanu, veicinās attīstību, inovāciju un apmācību, kā arī attīstīs partnerattiecības starp uzņēmumiem, universitātēm, vietējām institūcijām, sociālajām organizācijām un pilsonisko sabiedrību.

3.5

Galvaspilsētām kā kultūras un ekonomikas centriem, kuros sadarbojas valsts un privātā sektora pārstāvji, lai rastu risinājumus saistībā ar izmaiņām un aktuālajiem notikumiem, ir būtiskākā nozīme veiksmīgai “apvienību” izveidošanai, jo šīs teritorijas “atrodas tehnoloģisko pārmaiņu avangardā, ietekmējot transporta, būvniecības un sabiedriskos darbus, informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, infrastruktūras vadību utt. Šīs tehnoloģiskās pārmaiņas veido arī pamatu industriālajai restrukturizācijai un darbaspēka pārvietošanai, kā arī pakalpojumu sniegšanai ar augstu pievienoto vērtību. Ekonomiskajai specializācijai ir arī telpiskas izpausmes: “apvienības” jeb uzņēmējdarbības grupas darbojas kā daļa no tīkla, kuram ir savi izpētes un inovācijas centri un universitātes” (6).

Galvaspilsētu teritoriju būtiskākās problēmas ir saistītas arī ar sociālās kohēzijas jautājumiem, piemēram, sociālā izolētība un nabadzība, šīs problēmas acīmredzot var atrisināt nodrošinot visu Eiropas galvaspilsētu teritoriju harmonisku, sabalansētu un ilgtspējīgu attīstību, neaizmirstot nodrošināt saikni ar apkārtējām teritorijām. Tomēr jāatzīst, ka sistemātiskas informācijas trūkums apgrūtina piemērotu risinājumu rašanu.

1) un 2):

Šie divi scenāriji ietver starptautisku horizontālo investīciju stratēģiju. Pirmajā scenārijā starptautiskie uzņēmumi pārsvarā vēlas ienākt jaunā tirgū un paplašināt savu pakalpojumu tīklu, piemēram, banku pakalpojumi, transporta un enerģijas tīkli. Otrajā scenārijā starptautiskie uzņēmumi mēģina paplašināt savas ražošanas kapacitātes pakalpojumiem un precēm, kuras viegli reeksportējamas.

3):

Šis scenārijs ietver delokalizēšanas stratēģiju, kurai ir lielāka ietekme uz nodarbinātību.

Šis scenārijs attiecināms uz uzņēmumiem, kuriem nepieciešams liels darbaspēks (piemēram, tekstilrūpniecība un auto elektronika).

4.4.1

Industriālās restrukturizācijas vai uzņēmuma pārvietošanas gadījumā ir nepieciešams izvērtēt tādus aktīvus kā infrastruktūra, aprīkojums un cilvēku resursi, kā arī veikt pasākumus, kas piesaistītu teritorijai jaunus uzņēmumus. Atsevišķos gadījumos, kad uzņēmums pamet reģionu, ļoti būtiski ir attīrīt augsni un augsnes dziļāko daļu, lai šo teritoriju varētu izmantot citiem mērķiem.

Investoriem, kuri saņem valsts finansējumu, ir jāuzņemas lielāka atbildība attiecīgajā teritorijā un šiem procesiem ir nepieciešams rūpīgi sekot.

Ir nepieciešams noslēgt sadarbības līgumus starp visām iesaistītajām pusēm, kas palīdzēs atjaunot ekonomisko aktivitāti industriālo izmaiņu skartajos reģionos.

4.7.1

Kopš 1970-ajiem gadiem ekonomisko izaugsmi raksturo pakalpojumu sektora pārsvars pār rūpnieciskās ražošanas sektoru. Tajā pat laikā ir būtiski nodrošināt zināmu mijiedarbību jeb savstarpēju atkarību starp šiem sektoriem, tādejādi paaugstinot produktivitāti, veicinot inovāciju, kā arī uzlabojot produktu un pakalpojumu kvalitāti.

Industriālās restrukturizācijas un izmaiņu kontekstā šādai mijiedarbībai ir būtiska nozīme, jo uzņēmumi, kuri sniedz pakalpojumus (piemēram, izpēte un izstrāde) ražotājiem, parasti seko ražošanas uzņēmumam, ja tas pārceļ savu darbību uz citu reģionu.

5.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinumā “Industriālās izmaiņas: pašreizējā situācija un perspektīvas – visaptverošs apskats (7) secina, ka Eiropai ir nepieciešams piemērot” jaunu modeli, kas fokusētos uz “cilvēcīgām industriālām izmaiņām”, kas balstās uz konkurētspēju, ilgtspējīgu attīstību, sociālo un teritoriālo kohēziju. Lisabonas stratēģijā izvirzītie mērķi veido pamatojumu šim apgalvojumam; līdz šim ES ir īpaši aicinājusi uzņēmumus uzņemties sociālo atbildību, paturot prātā apmācības nepieciešamību un vispārīgas veiksmīgas prakses ieviešanu, kā arī darba organizēšanu, vienādu iespēju nodrošināšanu, sociālo integrāciju un ilgtspējīgu attīstību.

5.2

Kā vispārpieņemtu faktu var minēt to, ka korporatīvā atbildība par sociāliem jautājumiem, kas balstīta uz ētiku, var tikt piemērota divās galvenajās jomās:

Uzņēmumi parasti tiek aicināti iesaistīt sociālās partnerorganizācijas, pašvaldības, patērētājus un piegādātājus un katram atbilstošā līmenī sadalīt sociālo atbildību.

5.3

Šāda korporatīvās atbildības praktizēšana (saistībā ar augstākminētajiem aspektiem) var tikt izmantota kā noderīgs instruments, kas palīdz sasniegt ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, un, ar priekšnosacījumu, ka izmaiņu un restrukturizācijas vadība tiek veikta proaktīvā un preventīvā veidā, tā nodrošinās labus rezultātus visām iesaistītajām pusēm.

6.1

Eiropas sociālais fonds veicina un atbalsta “veiksmīgu praksi” saistībā ar industriālo izmaiņu vadības metodēm. Eiropas Izmaiņu monitoringa centrs regulāri atspoguļo šādu veiksmīgu praksi saistībā ar vietējās un reģionālās sociālās atbildības veicināšanu Eiropas Darba un dzīves apstākļu uzlabošanas fondā Dublinā. Turklāt, pirmā Komisijas rīkotā konsultāciju fāze ar nosaukumu “Izmaiņu paredzēšana un vadība: dinamiska pieeja korporatīvās restrukturizācijas sociālajiem aspektiem” ir ļāvusi identificēt vairākus veiksmīgas prakses piemērus šajā jomā.

Parasti veiksmīga prakse ietver šādus elementus:

6.2

Lai restrukturizāciju veiktu sociāli atbildīgā veidā, liela nozīme ir sarunām un sociālajam dialogam; tādēļ ļoti būtiski ir tas, lai gan uzņēmumi, gan arodbiedrības būtu ieinteresētas meklēt tādas restrukturizācijas formas, kas būtu pieņemamas gan uzņēmumiem, gan darbiniekiem, gan vietējai sabiedrībai. Komisija šos veiksmīgās prakses piemērus ir veicinājusi ar direktīvām 98/59/EC, 2001/23/EC, 94/45/EC, un 2002/12/EC, kurās noteiktas vadlīnijas un prasības. Jāpiemin 2002. gada Eiropas līmeņa iniciatīva, kas aizstāv ideju par “sociāli atbildīgu” restrukturizāciju, pamatojoties uz šo iniciatīvu, vairākas vadlīnijas tika izdotas arī 2003. gada jūnijā. Ir nepieciešams izskatīt visas alternatīvas darbinieku atlaišanai.

6.3

Šajā jomā ir vairāki veiksmīgas prakses piemēri - tie ir Eiropas uzņēmumi, kas praktizē sociāli atbildīgu nostāju saistībā ar industriālajām izmaiņām un restrukturizācijas stratēģijām. Viens no šādiem piemēriem ir Arcelor tērauda grupa, kas izveidota apvienojot Arbed un Aceralia e Usinor; ņemot vērā strukturāli nepiemēroti lielo kapacitāti tērauda plākšņu ražošanā un lai uzlabotu sinerģiju, Arcelor nolēma slēgt Liège rūpnīcu un samazināt ražošanas apjomus Brēmenē un Aizenhūtenštatē. Ņemot vērā, ka visi šie pasākumi ir saistīti ar darbavietu zaudēšanu, Arcelor apņēmās palīdzēt visiem iesaistītajiem darbiniekiem, rehabilitēt visas rūpnīcas un palīdzēt atjaunot vietējās ekonomiskās aktivitātes struktūru, iesaistot visas kompetentās puses.

No otras puses, kā piemērs gadījumiem, kad šāda veiksmīga prakse netiek piemērota, ir minams restrukturizācijas process autobūves nozarē Mezzogiorno (Itālija). Uzņēmums plānoja pārcelt visas apakšuzņēmēja funkcijas uz ārvalstīm, neparedzot nekādus atbilstošus pasākumus, lai atrisinātu šādi radītās problēmas.

6.4

Industriālās izmaiņas, kas nepieciešamas uzņēmumiem, lai tie saglabātu savu konkurētspēju, ir jāatbalsta no valdības puses; ir jāparedz finansējums darbaspēka izglītošanai un apmācībai, kā arī ir jāveic pasākumi jauno tehnoloģiju ieviešanas veicināšanai. Turklāt, ir nepieciešams attīstīt korporatīvās sociālās atbildības ideju, ar sociālo pabalstu palīdzību veicināt vairāku un labāku darbavietu radīšanu un vides ilgtspējību reģionos, kuros izvietoti šie uzņēmumi.

7.1

Ilgtspējīga attīstība ir ES centrālais mērķis. Lielākie Eiropas līmeņa projekti, kas saistīti ar transporta tīklu izveidi un citiem infrastruktūras elementiem Eiropas līmenī, nav pietiekami, lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību vai vispār uzsāktu attīstību mazāk attīstītajos reģionos. Pastāvīgās ražošanas un produktivitātes atšķirības starp valstīm sakņojas trūkumos, kas vērojami konkurētspējā, cilvēku resursos, kapitālā, vides aspektos, inovācijas kapacitātē un reģionālajā pārvaldē.

7.2

Iespējas, ko rada industriālās izmaiņas, ietekmējot ekonomikas struktūru, sociālos un zinātnes jautājumus, kā arī pilsoniskās sabiedrības un pašvaldību iesaistīšanos, kombinēti lietojot sociālās kohēzijas instrumentus, politiku un Kopienas strukturālo politiku, var ievērojami veicināt ilgtspējīgas un sabalansētas attīstības procesu. Izmaiņas faktiski ir saistītas ar nepieciešamību veikt pielāgošanos, izpēti, inovāciju un piemērot jaunu attieksmi visiem iesaistītajiem partneriem – uzņēmumiem, sociālajām organizācijām un pilsoniskajai sabiedrībai. Tādēļ, kā galvenais mērķis ir jāizvirza sabalansētas palīdzības sniegšana reģioniem, tādejādi atbalstot to centienus saglabāt un uzlabot ekonomisko un sociālo struktūru.

8.1

Komisija piedāvā jaunu ES ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas struktūru, kas balstās uz trijām prioritātēm:

9.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi novērtē faktu, ka 17. februārī publicētajā Trešajā ziņojumā par Ekonomisko un sociālo kohēziju ir specifiski un objektīvi apskatīts industriālo un ekonomisko izmaiņu jautājums.

9.2

Ar to tiek pilnībā apstiprināti Trešā kohēzijas ziņojuma pamatprincipi un to saistība ar Lisabonas stratēģiju un nākotnes reģionālo politiku saistībā ar programmām, kas orientētas uz zināšanām, nacionālajām un reģionālajām programmām ar mērķi veicināt ekonomisko attīstību mazāk attīstītajos reģionos. Tomēr, tajā ir norādīts, ka šie pasākumi nav piemēroti un rada bažas saistībā ar šādiem jautājumiem:

10.1

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka Komisijas prezentētie priekšlikumi kohēzijas politikas reformai ir nepiemēroti, un tie neaptver visas iespējas veiksmīgi vadīt izmaiņu procesu; šādas izmaiņas ir ne tikai neizbēgamas, bet tās arī ir raksturojamas kā būtisks elements dinamiskas ekonomikas nodrošināšanā un ilgtspējīgas attīstības veicināšanā. Šāda situācija ir izveidojusies tādēļ, ka nav veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai gūtu maksimālu labumu no šiem apstākļiem un kombinētu iespējas, ko rada Lisabonas stratēģija, tās pozitīvais skatījums uz pārmaiņām, konkurētspēju un kohēziju, Sociālās politikas dienaskārtība, kuras galvenais mērķis ir precīzi definēt un prognozēt izmaiņu vadību, un Eiropas nodarbinātības stratēģija, it īpaši tās uzsvars uz pielāgošanos.

10.2

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata ir nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp ekonomiskajiem un sociālajiem aspektiem un veikt industriālo izmaiņu vadību balstoties uz diviem mērķiem: a) nodrošināt un veicināt visaptverošus sociālos uzdevumus (apmācība, nodarbinātība, iespēju radīšana un sociālā aizsardzība) un b) uzņēmumu izdzīvošana, piemērojot īpašu atbalsta politiku, kas garantē restrukturizāciju un konsolidāciju, kas ir uzņēmumu izdzīvošanas un paaugstinātas konkurētspējas priekšnosacījumi, veicot integrētus papildus pasākumus, kas iesaista valsti (nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī) un attiecīgos uzņēmumus.

10.3

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka veiksmīgai ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas politikas īstenošanai ir vitāli nepieciešama labāka pašreizējās ES attīstības politikas ieviešanas koordinēšana, iesaistot: esošās direktīvas, kas regulē darbinieku dalību uzņēmumā; sociālo dialogu, kas aptver visas industrijas nozares; regulāras konsultācijas ar Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas Industriālo pārmaiņu konsultatīvo komisiju; Eiropas izmaiņu monitoringa centru; strukturālo fondu pielietošanu; konkurences politiku; un pasākumus, kas veicina korporatīvās sociālās atbildības principa ieviešanu. Ir būtiski, lai visas iesaistītās puses spētu strādāt ar nepieciešamo atdevi un spētu rast kompromisus.

10.4

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka ir nepieciešams izstrādāt vairākus principus, kas piemērojami situācijās, kad nepieciešama restrukturizācija; šie principi nodrošinās pamatu un atbalstu veiksmīgai praksei, nosakot prasību, ka uzņēmumu konkurētspējai ir jāpalielinās, kā arī citus nosacījumus attiecībā pret ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas konsolidāciju.

10.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja uzskata, ka salīdzinājumā ar ASV vājās Eiropas konkurētspējas pamatā ir fakts, ka dalībvalstīm nav pienākuma ievērot termiņus ES pamatstratēģiju un instrumentu ieviešamai, piemēram, Lisabonas stratēģijai, strukturālajām reformām un ilgtspējīgai attīstībai.

Ja šāda tendence turpināsies, ES riskē noslīdēt no otrās uz trešo vietu pasaules ekonomiskās ietekmes augšgalā (Japāna, Ķīna un Indija ir nopietni pretendenti uz šo statusu); šāda situācija ir jānovērš. Tādēļ Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja secina, ka Komisijai ir jāievieš stingrākas prasības un jāuzņemas aktīvāka loma iepriekšminēto stratēģiju efektīvas īstenošanas monitoringā un koordinēšanā. Kā būtiskākais monitoringa elements būtu komisāra iecelšana, kas būtu atbildīgs par industriālo izmaiņu novērošanu un uzņēmumu pārvietošanos; tas ļautu veiksmīgāk apvienot industriālo politiku un vides aizsardzības pasākumus.

a)

Ir nepieciešams pārskatīt kohēzijas stratēģisko pieeju, ņemot vērā pašreizējās ES problēmas, izstrādājot jaunu, spēcīgāku kohēzijas koncepciju, kura ietvertu ne tikai Strukturālo un Kohēzijas fondu finansiālos aspektus, bet arī paturētu prātā šādus trīs mērķus:

b)

Absolūtais IKP uz iedzīvotāju kritērijs, pēc kura tiek noteikta atbilstība, ir jāmaina, jo tas rada nevienlīdzīgu situāciju strukturālās politikas ieviešanā. Ir labi zināms, ka relatīvā labklājība netiek atspoguļota vienīgi aukstā statistikā, kā IKP uz iedzīvotāju. Darbinieku kvalifikācijas līmenis, infrastruktūras trūkumi, attālums līdz Eiropas ekonomikas centriem un demogrāfiskā struktūra – šie visi faktori ir jāņem vērā nosakot reģiona atbilstību fondu saņemšanai.

c)

Ir nepieciešams izveidot jaunu kritēriju matricu, kas ļautu izvērtēt reģionus un izveidot jaunu Eiropas kohēzijas prasību karti.

d)

Runājot par teritoriālo kohēziju, ir nepieciešams pārskatīt Kopienas teritorijas struktūru, nodrošinot decentralizētu, harmonisku, sabalansētu un ilgtspējīgu attīstību. Šāda telpiskā plānošana ir veicama paturot prātā starpreģionālo fizisko un ekonomisko kohēziju, iesaistot vietējās, reģionālās, nacionālās un Eiropas pārvaldes institūcijas veidojot Eiropas teritoriālās attīstības modeli, kas veicinās jaunu ekonomisko stratēģiju izstrādi (investīcijas, izpēte un attīstība un sociālās (nodarbinātības) stratēģijas).

e)

Ir nepieciešams apstiprināt politiku, kas ļaus ātrāk formulēt ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas strukturālo politiku, kas tiktu izmantota kā instruments ekonomisko pārmaiņu un it īpaši industriālo izmaiņu prognozēšanai. Pašreizējie finanšu resursu griesti (1.24 %) – kuri varētu būt vēl zemāki 2007-2013 finanšu perspektīvā – ir pārāk zemi, lai apmierinātu visas vajadzības un tie ierobežo nepieciešamo pasākumu spektru, tādejādi traucējot straujāku kohēzijas mērķu sasniegšanu.

f)

Būtiski ir fokusēties uz cilvēku resursiem, novirzot resursus profesionālajai apmācībai skolās un augstskolās, kā arī ieviest elastīgu pieeju dažādu dalībvalstu un reģionu problēmu risināšanai.

g)

Īpašu palīdzību ir nepieciešams sniegt reģioniem, kuros rūpnieciskā ražošana ir pakļauta dramatiskai restrukturizācijai, īpaši nosakot tās nozares un reģionus, kuros pastāv risks zaudēt konkurētspēju; ir jāizstrādā īpaši priekšlikumi atbalsta sniegšanai, ņemot vērā katras nozares specifiku. Īpaša uzmanība jāpievērš industriālās restrukturizācijas sekām jaunajās ES dalībvalstīs.

h)

Šajā kontekstā ir nepieciešams ieviest “vislielākās labvēlības statusa” piešķiršanu reģioniem, līdz ar to nodrošinot iespēju piešķirt īpašu finansiālu atbalstu reģionālās attīstības mērķiem. Šajā procesā būtiska nozīme ir sociālajam dialogam un pilsoniskajam dialogam, iesaistot visas vietējās puses (uzņēmumus, universitātes, izpētes centrus, vietējās pārvaldes institūcijas, asociācijas, arodbiedrības utt.). Tādejādi būtu iespējams atjaunot reģionu ekonomisko struktūru, radot jaunas ekonomiskās aktivitātes alternatīvas.

i)

Ir nepieciešams veicināt reģionālo “apvienību” veidošanos, atbalstot informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozares, radošās nozares un nozares, kuru pamatā ir spēcīga tehnoloģiskā bāzē, tādejādi uzlabojot reģiona potenciālu un kvalifikāciju un veicinot reģiona iespējas piesaistīt uzņēmumus un noturēt tos savā teritorijā. Tādejādi tiktu nodrošināts, ka industriālās izmaiņas un restrukturizācija rada spēcīgāku reģionālo konkurētspēju, lielāku ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un augstāku nodarbinātības līmeni.

Ir būtiski veikt reģionu izpēti un kopīgi ar nacionālajām un reģionālajām pārvaldes institūcijām veikt plānošanas pasākumus ar mērķi pilnībā izmantot reģiona potenciālu izveidot “apvienību”.

j)

Formulējot reģionālu industriālo modernizācijas politiku, ir jāņem vērā pozitīvā pieredze ar tādām sektorālajām programmām kā Rechar, Resider un Retext, lai pilnībā izmantotu reģionu attīstības potenciālu.

k)

Komisijai ir nepieciešams turpināt industriālās politikas modernizāciju un atjaunināšanu, lai saskaņotu šādas politikas nostādnes ar jaunās pasaules kontekstu. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja atzinīgi novērtē nesen iesniegto priekšlikumu pārskatīt industriālo politiku, kas tika iesniegts 2004. gada 20. aprīlī. (8) Īpaši būtiski ir nodrošināt industriālās politikas koordinēšanu ar citām Kopienas politikām, it īpaši vides politiku.

l)

Eiropai ir stingri jāievēro un jāievieš Starptautiskās darba organizācijas noteikumi; ja netiks veikti pasākumi “sociālā un nodokļu dempinga” pārtraukšanai citās jomās, kurās tirgus noteikumi netiek piemēroti vienlīdzīgi, ir iespējams izraisīt ekonomisko krīzi, kuras pamatā būtu Eiropas uzņēmumu zemā konkurētspēja.

m)

Eiropai uz pasaules skatuves ir jāparāda sevi kā teritorijai, kurā ir augsts tehnoloģidkais, tehniskais un kvalifikācijas līmenis, un, lai to panāktu, ir nepieciešams pārskatīt izpētes atbalsta politika un cilvēku resursu politika. No aptuveni 14 000 Eiropas zinātnieku, kas dodas uz ASV studēt, tikai aptuveni 3000 plāno atgriezties Eiropā. Situācija ir raksturojama kā ārkārtīgi nopietna un ir nepieciešams veikt tūlītējus pasākumus. Kā viens no soļiem pareizajā virzienā ir pieminama iniciatīva “Reģioni par zināšanām” (KnowREG), kuras ietvaros 2004. gada 27. aprīlī tika nolemts izveidot 14 izmēģinājuma projektus, kas veicina ekonomikas zināšanas vietējā un reģionālā līmenī.

n)

Eiropas Padomei ir nepieciešams izveidot tiešu saistību starp konkurētspējas un zināšanu mērķiem no vienas puses un nākotnes reģionālo politiku no otras puses.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/49

1.1

Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja ar savu 1990. gada 18. decembra lēmumu Nr. 45/198, kas stājās spēkā 2003. gada 1. jūlijā un ko ratificēja 20 valstis, pieņēma Starptautisko konvenciju par migrējošo darba ņēmēju tiesību aizsardzību Patreiz 25 valstis ir ratificējušas konvenciju (1). Tādējādi tā ir starptautisks līgums, kurš ratificējošajām valstīm ir saistošs.

1.2

Konvencijas mērķis ir aizsargāt cilvēktiesības un to cilvēku pašcieņu visā pasaulē, kas emigrē ekonomisku un ar nodarbinātību saistītu iemeslu dēļ ar atbilstošiem likumdošanas un pozitīvas nacionālās pieredzes līdzekļiem. Kopējai šādas starptautiskās likumdošanas par migrācijas politiku bāzei būtu jābūt demokrātijas un cilvēktiesību veicinātājai. Konvencijai arī jānodrošina līdzsvaru starp dažādām situācijām gan izcelsmes valstīs, gan arī mītnes valstīs.

1.3

Šī konvencija ir viena no septiņiem starptautiskajiem Apvienoto Nāciju līgumiem, kas vada cilvēktiesības. Tā atzīst, ka konkrētas pamata cilvēktiesības, kā tas ir noteikts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, ir starptautiski jāgarantē visam migrējošajam darbaspēkam un to ģimenēm. Tā aptverošā un universālā veidā kodificē migrējošā darbaspēka un to ģimeņu tiesības uz vienādas attieksmes līguma bāzes. Tā izklāsta tās tiesības, kuras būtu jāpiešķir imigrantiem, kas ir regulārā un neregulārā stāvoklī, attiecinot minimālos aizsardzības standartus civilās, ekonomiskās, politiskās, sociālās un nodarbinātības tiesību izteiksmē un atzīstot, ka migrējošajam darbaspēkam ir jābūt nozīmīgām starptautiskajos nosacījumos garantētām tiesībām.

1.4

Šī konvencija tālāk attīstīs iepriekšējās ILO (2) konvencijas, paplašinot likumīgo satvaru visai imigrācijai pasaulē un veicinot attieksmi pret imigrantiem, kā arī cenšoties novērst neregulāro imigrantu ekspluatāciju. Tā skatās uz migrācijas procesu kā kopumu no izglītības, atlases, izceļošanas, tranzīta un uzturēšanās nodarbinātības valstī skatu punkta, lai atgrieztos un atkārtoti sāktu dzīvot izcelsmes valstī.

1.5

Katra valsts ir atbildīga par migrācijas plūsmu vadīšanu. EESK atbalsta Apvienoto Nāciju ģenerālsekretāra uzskatu un labāk aizstāv bilaterālu, reģionālu un starptautisku sadarbību starp izcelsmes valstīm un mītnes valstīm. Konvencija nedz veicina, nedz arī vada migrācijas plūsmas, bet drīzāk tiecas vienkārši nodrošināt pamata cilvēktiesību vispārējo atzīšanu un tāpēc pastiprina aizsardzību visā pasaulē.

1.6

Konvencija apsver iespējamās administratīvās migrantu situācijas dažādos veidos: tā nodrošina katram indivīdam to pamata cilvēktiesību aizsardzību, piemērojot tālāk sasniedzamās tiesības legālajiem imigrantiem.

1.7

Līdz ar šo konvenciju starptautiskā kopiena un Apvienotās Nācijas ir atkārtoti apstiprinājušas savu vēlmi uzlabot sadarbību starp valstīm tādā veidā, lai novērstu un patiešām izskaustu nelikumīgu pārvešanu un slepenu imigrantu nodarbināšanu, kas atrodas neregulārā situācijā, kā arī paplašināt imigrantu pamata cilvēktiesību aizsardzību visā pasaulē (3).

2.1

Konvencija tiecas nodrošināt migrējošam darbaspēkam vienādu attieksmi un tādus pašus likumīgos nosacījumus kā vietējam darbaspēkam. Tas nozīmē:

2.2

Konvencija arī izvirza noteikumus, ka imigrantiem ir jābūt tiesībām paturēt saites ar savām izcelsmes valstīm. Tas nozīmē:

2.3

Konvencija ir balstīta uz fundamentāla principa, kas nodrošina minimālo aizsardzības līmeni visiem imigrantiem. Tā izskata divas iespējamās situācijas, kurās migrējošais darbaspēks var atrasties (regulārais vai neregulārais), izklāstot tālāk sasniedzamu tiesību virkni legāliem imigrantiem un atzīstot dažas pamattiesības neregulāriem imigrantiem.

2.4

Konvencija izvirza, ka ir jābūt uzsāktām darbībām nelegālās imigrācijas izskaušanā, principā ierobežojot maldinošu informāciju, ko izmanto, lai cilvēkus iesaistītu neregulārā imigrācijā, un uzliekot sankcijas nedokumentētiem imigrantu pārvadātājiem un nodarbinātājiem.

2.5

Tā iedibina Visa migrējošā darbaspēka un to ģimenes locekļu tiesību aizsardzības komiteju, kas sastāv no 10 ekspertiem, kurus nozīmē pušu valstis un kas pārraudzīs konvencijas pielietojumu.

3.1

Starptautiskā imigrācija ir galvenās ekonomiskās un sociālās nevienlīdzības sekas starp ziemeļu bagātajām un jaunattīstības valstīm. Šī nevienlīdzība mūsdienu pieaugoši globalizētajā ekonomiskajā sistēmā padziļinās. Un, neskatoties uz to, šo valstu vairākums, kas ir ratificējušas konvenciju, ir imigrantu izcelsmes valstis. Eiropas Savienības dalībvalstis, Amerikas Savienotās Valstis, Kanāda, Austrālija, Japāna un atlikušās rietumu pasaules valstis, kuras ir mītnes valstis lielajam vairumam imigrantu (4), vēl nav ne ratificējušas, ne arī parakstījušas (5) konvenciju.

3.2

Eiropas Savienībai, kas vēlas iedibināt starptautiskos likumus vairumā zonu (starptautiskajā tirdzniecībā Pasaules Tirdzniecības organizācijā, apkārtējā vidē ar Kijoto palīdzību utt.), ir arī jānodrošina, lai imigrantu pamattiesības būtu nodrošinātas ar šādu starptautisko normu palīdzību.

4.1

Eiropas Savienība ir zona, kurā cilvēktiesības ir aizstāvētas un aizsargātas un ir piemērota lielākā daļa Apvienoto Nāciju starptautisko juridisko dokumentu. Eiropas Savienībai šajā jomā ir arī pašai savi dokumenti, piemēram, tādi kā Eiropas konvencija par cilvēktiesībām un Pamattiesību harta.

4.2

Eiropas Savienība ir arī izstrādājusi virkni juridisko dokumentu, lai darbotos pret diskrimināciju (6). Neskatoties uz to, dažādi eksperti, tai skaitā Eiropas Rasisma un ksenofobijas novērošanas centrs (7), ir ziņojis par diskrimināciju, ko migranti ir pārcietuši savu darba apstākļu ziņā.

4.3

Kopš Tamperes Eiropas Padome un Eiropas Savienība veido vispārējo likumdošanu, kas vada patvērumu un imigrāciju; toreiz Tampere izlaida pamatīgu politisko bāzi, sekmējot Savienību saskaņot tās imigrācijas un patvēruma likumdošanu un uzlabot sadarbību ar trešajām valstīm migrācijas plūsmas vadīšanai. Turklāt Tamperē tika panākta vienošanās, ka vajag garantēt drošu attieksmi pret visām personām un attīstīt politikas, kas veicinātu integrāciju un novērstu diskrimināciju.

4.4

Komiteja ir noformējusi daudzus likumdošanas atzinumus, kas tomēr ir sastapušies ar ievērojamu pretestību padomes iekšienē. (8) Turpmākajos četros gados rezultāti tika sadalīti: pieņemtā likumdošana nedod cerības un ir tālu no Tamperes mērķiem; Komisijas atzinumi; Parlamenta nostāja un EESK pozīcija. Pašreizējā sistēma, komitejas iekšienē izmantojamā sistēma, lai pieņemtu līgumus, pieļauj, ka atzinumi tiek aizkavēti. Tas, saistīts ar dažu valdību attieksmēm, padara ļoti grūtu vienošanās pieņemšanu.

4.5

Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja ar virkni atzinumu ir saukusi Padomi, lai darbotos ar lielāku atbildību un pieņemtu konstruktīvākas pieejas, kas ir balstītas uz sadarbības palielināšanos. Eiropas Savienībai kļūst ārkārtīgi nepieciešams, lai būtu piemērota vispārējā likumdošana, kas veicinātu migrācijas vadīšanu likumīgā un caurredzamā veidā.

4.6

EESK ir ieskicējusi vairākus atzinumus, (9) kuros tā steidzina Eiropas Savienību pieņemt politiku, kas nodrošinās to, ka ekonomiskā imigrācija norisinās caur likumīgiem kanāliem, neregulārā imigrācija tiek novērsta un nelikumīgā cilvēku pārvadāšana tiek apturēta.

4.7

Atsaucoties uz iepriekšminēto, direktīvas apstiprināšana imigrantu iebraukšanas, apmešanās un piekļuves nodarbinātībai nosacījumos, kas ir balstīti uz Komisijas priekšlikumu (10) un ņem vērā EESK (11) atzinumu, pašlaik ir steidzams jautājums.

4.8

Saloniki Eiropas Padome aicināja Komisijas paziņojumu imigrācijas, integrācijas un nodarbinātības lietās (12), kuros Padome paredz, ka darba migrācija Eiropas Savienībā turpmākajos gados ārkārtīgi pieaugs un ka tāpēc būs nepieciešama atbilstoša likumdošana, kas sekmētu imigrāciju, lai tā tiktu vadīta likumīgā satvarā. Komisija arī paziņo, ka būs nepieciešamas integrācijas politikas, kas ir virzītas uz migrantu populāciju un pūlēm samazināt visas ekspluatācijas un diskriminācijas formas.

4.9

Dažas nacionālās likumdošanas attiecībā uz imigrāciju pilnībā nerēķinās ar piemērojamo starptautisko cilvēktiesību konvenciju, bet dažas Eiropas direktīvas (piemēram, par ģimenes atkalapvienošanos) pamatcilvēktiesību pārkāpumu dēļ tiek kritizētas no dažādu NVO un Eiropas Parlamenta puses. EESK uzskata, ka pastāvošajai starptautiskajai cilvēktiesību konvencijai, kā arī ES Pamattiesību hartai ir jābūt par pamatu visai Eiropas likumdošanas struktūrai imigrācijas jautājumā.

5.1

Pēdējā laikā Savienotās Valstis ir izstrādājušas vienpusēju pieeju starptautisko attiecību vadīšanai. Šīs situācijas rezultātā visa Apvienoto Nāciju sistēma uzrāda nopietnas problēmas. Rezultātā vienīgā pašlaik pastāvošā sistēma, kurā var meklēt daudzpusējus starptautisko konfliktu risinājumus un kas ir balstīta uz sadarbību, ir briesmās.

5.2

Eiropas Savienība, kaut gan ar lielām grūtībām, ir izveidojusi savu kopējo ārpolitiku, kurā Apvienotajām Nācijām būs nozīmīga loma. Nākotnes Konstitucionālais līgums konsolidēs šo ārpolitikas uzdevumu kā vienu no Kopienas uzdevumiem.

5.3

Eiropas Savienības attiecības ārpusē ir balstītas uz daudzpusību un aktīvu līdzdalību Apvienoto Nāciju sistēmā. Pēdējā dokumentā (13) Eiropas Komisija apgalvoja, ka: “Izaicinājums, ar ko pašlaik saskaras ANO, ir skaidrs: “globālā vadība” kļūs vāja, ja multilaterālās institūcijas nespēj nodrošināt efektīvu to lēmumu un normu īstenošanu – vai nu starptautiskā miera un drošības lielajā pasaules politikas sfērā, vai nu praktisko saistību īstenošanā, kas ir veiktas pēdējās ANO konferencēs sociālajās, ekonomiskajās un apkārtējās vides jomās. ES šai sakarā ir īpaša atbildība. No vienas puses tā ir izveidojusi multilaterālismu kā konstantu tās ārējo attiecību principu. No otras puses, īstenojot un pat pārsniedzot savas starptautiskās saistības, tā varēja un tai būtu jākalpo par paraugu citiem”.

5.4

Globalizācija rada jaunas iespējas un jaunas problēmas pasaules kārtībai (14). Mūsdienās migrācija izraisa lielas problēmas gan pašiem migrantiem, gan arī izcelsmes un mītnes valstīm. Izaicinājums, ar kuru mēs saskaramies, ir pārveidot šīs problēmas par iespēju gan ikvienam, gan migrantiem, gan arī izcelsmes un mītnes valstīm. Daudzpusīgums un starptautiskā sadarbība ir ceļš uz labu globālu vadību, uz likumu un institūciju sistēmu, kuras nodibināja starptautiskā kopiena un kas ir vispārēji atzītas.

5.5

Kā Kofi Annans, Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs, 2004. gada 29. janvārī teica Eiropas Parlamentā, starptautiskā sadarbība ir labākā pieeja, lai vadītu turpmākajos gados pieaugošo starptautisko migrāciju: “Tikai ar sadarbību – abpusēju, reģionālu un globālu – mēs varam veidot partnerattiecības starp saņēmējām un nosūtītājām valstīm, kas ir abu interesēs; izpētīt inovācijas, lai padarītu migrāciju par attīstības vadītāju; efektīvi cīnītos ar kontrabandistiem un pārvadātājiem un vienotos par vispārējiem izturēšanās standartiem pret migrantiem un migrācijas vadības standartiem”.

5.6

Eiropa ir brīvības, demokrātijas, kā arī tāda zona, kur tiek ņemtas vērā visu cilvēku cilvēktiesības. Lai spēcinātu šīs vērtības nākotnē, visām ES dalībvalstīm ir jāratificē starptautiskās konvencijas, kas aizsargā šīs pamata cilvēktiesības, bet to juridiskos priekšrakstus ir jāiesaista gan Kopienas, gan arī nacionālajā likumdošanā.

5.7

Eiropas Konstitūcijas projekta 7. pants aizstāv Eiropas Savienības iestāju Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvības aizsardzības konvencijā. EESK to atbalsta. EESK arī atbalsta Savienības Pamattiesību hartas iekļaušanu konstitūcijā, kas Savienībā radīs vispārējo visu cilvēktiesību pamatu.

5.8

Šīm vērtībām ir arī jākļūst par Savienības starptautisko attiecību nozīmīgu daļu. Eiropai ir jāveicina kopēja juridiskas organizācijas izveide, lai aizsargātu visu cilvēku pasaulē pamattiesības neatkarīgi no to izcelsmes un dzīves vietas uz starptautisko, Apvienoto Nāciju izdoto konvenciju pamata.

6.1

Kopā ar atzinumiem, kas ir izstrādāti Eiropas imigrācijas politikas un Eiropas Parlamenta atzinuma atbalstam, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja mudina Eiropas Savienības dalībvalstis ratificēt Visa migrējošā darbaspēka un to ģimenes locekļu tiesību aizsardzību konvenciju, ko 1990. gada 18. decembrī apstiprināja Apvienoto Nāciju Ģenerālā Asambleja ar rezolūciju Nr. 45/158, kas stājās spējā 2003. gada 1. jūlijā.

6.2

EESK mudina Komisijas prezidentu un pašreizējo Padomes prezidentūru veikt nepieciešamās politiskās darbības, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis turpmākajos 24 mēnešos ratificētu šo konvenciju un arī ES ratificē Konvenciju, tiklīdz Konstitucionālais Līgums dod tai tiesības parakstīt starptautiskas vienošanās. Lai sekmētu ratifikāciju, Komisija veiks pētījumu, analizējot nacionālo un Kopienas likumdošanu attiecībā uz konvenciju. Bez tam sociālie partneri un citas pilsoniskās sabiedrības organizācijas atbalstīs EESK un Komisiju tās centienos pēc ratifikācijas.

7.12.2004   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

C 302/53

1.1

2003.gada novembrī Komisija Zalcburgā bija noorganizējusi konferenci par lauku telpas attīstības kopējo politiku sakarā ar Eiropas Savienības paplašināšanās perspektīvu. Pēc Cork konferences par “dzīvotspējīgu lauku vidi” (2), parauga, tur varēja:

Tieši tāpēc Komiteja piedāvā, lai pētījumi par lauku teritoriju attīstības politikas piemērošanu laika posmā no 2007. līdz 2013.gadam balstītos uz šīs konferences slēdzieniem.

1.2

Konstatējot, ka līdz ar Eiropas Savienības paplašināšanos, tai pievienosies ļoti plaša lauku teritoriju dažādība, un it īpaši sociālā un darba vietu jaunajās Dalībvalstīs jautājuma dominante, Komiteja uzskata, ka ir svarīgi noteikt sakarību un koordināciju starp reģionu politiku un CAP otro pīlāru.

1.3

Komisija nopublicēja divus dokumentus, kas izklāsta finansu perspektīvas plānošanai (3) nākotnes periodam un 3. ziņojumam par ekonomisko un sociālo kohēziju (4). No šiem dokumentiem izriet, ka reģionu politika pilnībā integrē Lisabonas stratēģiju par labu konkurētspējīgai un zināšanu ekonomikai un lauku attīstības nākotnes politikai rubrikā ar nosaukumu “Dabas resursu noturīga vadība un aizsardzība”, kas balstās uz noturīgas attīstības stratēģiju. Šī rubrika sevī ietver CAP 1.pīlāru un kopienas programmas par apkārtējās vides aizsardzību.

1.4

2001.gada 15. un 16. jūnija (5) Gēteborgas Eiropas samita slēdzieni ļāva piemērot Eiropas stratēģiju par labu noturīgai attīstībai, kurā ir precizēts, ka Kopējai lauksaimniecības politikai “… jāparedz veikt ieguldījumus noturīgā attīstībā, veicinot veselīgas un augstas kvalitātes produkcijas ražošanu, ekoloģiski dzīvotspējīgas ražošanas metodes…” (6).

1.5

Padomes “Lauksaimniecība un zvejniecība” Luksemburgas 2003.gada jūnija slēdzienos saskaņā ar CAP 2.pīlāra uzlabošanu paredz “… veicināt apkārtējās vides un dzīvnieku aizsardzību un palīdzēt lauksaimniekiem piemēroties Eiropas ražošanas normām, kuras stāsies spēkā 2005.gadā (7)”. Tieši tāpēc šim iniciatīvas ziņojumam ir jāanalizē un jāuzlabo pētījums par Zalcburgā noteiktajiem 3 darbības virzieniem, t.i.: konkurētspējīga lauksamniecība, apkārtējās vides aizsardzība un ieguldījums ekonomikas un sociālajā kohēzijā lauku teritorijās.

1.6

Lauku attīstībā iesaistītās dalībpersonas Zalcburgas beidzamajā deklarācijā arī atzīmēja, ka lauku attīstības kopējās politikas ievērojama vienkāršošana vienlaicīgi gan ir nepieciešama, gan steidzama. Lai definētu un ieviestu kopējās stratēģijas, šai vienkāršošanai vienlaicīgi ir jāpiešķir programmu partneriem viņu nākamās atbildības.

1.7

Komiteja šī iniciatīvas ziņojuma ietvaros piedāvā pārskatīt sakarību starp reģionu nākotnes politiku un lauku attīstības nākotnes politiku, lai samazinātu “pelēkās zonas”, padziļinātu piedāvājumu par trijiem nākotnes virzieniem, nosakot lauku attīstības politiku un koncentrējoties uz administratīvās vienkāršošanas elementiem.

2.1

Vienotā Akta pieņemšana 1986. gadā paātrināja Dalībvalstu ekonomiku integrāciju procesus. Tomēr, Eiropas Savienības teritorijas reģionu attīstības līmeņu dažādība un to konkurence bija par pamatu lielās kohēzijas politikas aizsākumam, kas vienotā tirgū ieguldījumu deva Eiropas dienvidu valstīm un mazāk attīstītiem reģioniem. Sekojoši ar Eiropas Savienības Māstrihtas līgumu, kas stājās spēkā 1993. gadā, tika nostiprināta ekonomikas un sociālās kohēzijas politika.

2.2

Paralēli Savienības tirdzniecības attiecību attīstība un pakāpeniska iekšējā tirgus atvēršanās saasināja Eiropas reģionu konkurenci, neskatoties uz to, ka tie nebija vienlīdzīgā situācijā. 90-tajos gados strukturālā politika paredzēja novērst sekojošus trūkumus:

2.3

Paplašinot pastāvošās strukturālās politikas elementus, 1999. gada (Agenda 2000) pieņemtā reforma paredzēja:

2.4

Eiropas Savienības Dalībvalstu teritoriju aprīkošanas ministru deklarācija (Potsdama, 1999. gada 10.-11. maijs (8)) un Eiropas Padomes Gēteborgas (2001. gada jūnijs) slēdzieni par Eiropas noturīgas attīstības stratēģijas nospraušanu pasvītroja teritoriālās kohēzijas nepieciešamību līdzsvarotai un noturīgai Eiropas Savienības teritoriju attīstībai. Šīs attīstības pēdējais solis bija Konvencijas 3. panta piedāvājums Eiropas Konstitūcijas projektā Savienības mērķos (9) iekļaut teritoriālo kohēziju.

2.5

Vēl jo vairāk reglaments Nr. 1260/99 (10) par vispārējiem nosacījumiem attiecībā uz strukturālajiem fondiem atzina, ka lauku zonu endogena potenciāla attīstība paliek par prioritāru mērķi un kavētas attīstības reģionu strukturālai pielāgošanai.

2.6

Sakarā ar principu, kuri vada strukturālo politiku, attīstību, t.i. noturīgas attīstības un pieauguma atbalsts, Komiteja aicina Komisiju un Padomi teritoriālās kohēzijas ietvaros atcerēties, ka lauku teritoriju attīstībai ir jāpaliek kā vienam no reģionu politikas prioritārajiem mērķiem. Tāpat arī darba vietu izveides problemātikai, kvalifikācijas celšanai un pieejai jaunajām informācijas tehnoloģijām lauku vidē ir pilnībā jāatbilst šai politikai.

3.1

Pēdējo piecdesmit gadu laikā lauksamniecībā radušās nozīmīgas izmaiņas. Laika gaitā lauksaimniecības struktūrās ir izveidojusies kopējās politikas evolūcija. Kopš 1962. līdz 1972. gadam kopējais darbības virziens ierobežojās tirgus pārvaldīšanas pasākumu koordinācijā, kurš tajā laikā bija tapšanas stadijā. Kopš 1972. līdz 1985. gadam parādījās divas lielas papildus pasākumu kategorijas: no vienas puses horizontālie pasākumi, kas piemērojami visās Dalībvalstīs (profesionālā apmācība, priekšlaicīga aiziešana pensijā…), no otras puses reģionālie pasākumi, kuri paredz samazināt dabas radītos strukturālos trūkumus un veicināt lauksaimniecības kopējo attīstību.

3.2

Kopš 1985. līdz 1999. gadam līdzsvara meklējumi starp Eiropas lauksaimniecības konkurētspējas nepieciešamo uzlabošanos un produkcijas potenciāla pielāgošanos tirgus vajadzībām, apkārtējās vides aizsardzība un atpalikušu reģionu attīstība parādīja, ka lauksamniecības struktūru politika kļūst par reģionu politikas jaunās stratēģijas lauksaimniecības sastāvdaļu. Tāpat struktūru politika ievieš vairāk horizontālos pasākumus kā lauku vides aprīkošana, apkārtējās vides aizsardzība, lauku infrastruktūru, tūrisma un lauksamniecības aktivitātīšu attīstība.

3.3

Pamatojoties uz Cork konferenci, “Agenda 2000” ļāva ieviest lauku attīstības integrēto politiku ar divu juridisko instrumentu palīdzību (EAGGF - Garantija un EAGGF - Orientācija). Tā ir tendēta uz veiksmīgu konsekvenci starp lauku attīstības politiku (CAP 2. pīlārs) un tirgus politiku (CAP 1.pīlārs), īpaši veicinot lauku ekonomikas dažādību.

3.4

Vēl tika iekļauts tiešo palīdzību regulēšanas izvēles mehānisms. Tās finansiāli ļauj uzsākt lauksaimniecības – apkārtējās vides, priekšlaicīgu aiziešanu pensijā, mežu stādīšanas pasākumus, vai tās paredzētas mazattīstītām zonām, piešķirot kompensējošu atbalstu par cenām, kuras lauksaimniecības produkcijai ir noteiktas vienotā tirgus ietvaros.

3.5

Reglaments Nr. 1257/99 (11) attiecībā par lauku attīstības atbalstu ar EAGGF palīdzību pamatojās uz sekojošiem apsvērumiem:

3.6

22 pasākumu kopumus, kurus Dalībvalstis var iekļaut to lauku attīstības plānošanā, sadalās sekojošā veidā 2000.-2006. gadu (12) plānā: 39,2 % konkurētspējas uzlabošanai un lauksaimniecības pielāgošanai, 35 % mazattīstītajām zonām un lauksaimniecības – apkārtējas vides pasākumiem un 25,8 % lauku zonu pielāgošanai un attīstībai.

3.7

2003. gada jūnijā pieņemtā CAP reforma nostiprināja vienu no lauku attīstības politikas uzdevumiem, t.i., lauksaimniecības piemērošana un atbalsts sabiedrības vajadzībām. Pasākumu lauks tika paplašināts līdz produkcijas kvalitātei, produkcijas standartu uzlabošanai (apkārtējā vide, dzīvnieku aizsardzība), Natura 2000 ieviešanai un pasākumu pastiprināšanai jaunu saimniecību izveidei.

3.8

Atbalsta mehānisms Eiropas līmenī turpmāk ir kļuvis par obligātu. Tam ir jāatbilst apmēram 1,2 miljardu eiro finansu līdzekļu novirzīšanai gada laikā no tirgus politikas uz lauku attīstības politiku.

3.9

Sakarā ar šādu attīstību, Komiteja pasvītro, ka CAP 2. pīlāram tā piemērošanā ir jābūt kā pirmajam mērķim lauksaimniecības atbalstā, lai atbilstu iedzīvotāju vēlmju strukturālajai evolūcijai.

3.10

Komisijas ziņojums par finansu perspektīvām uz laika periodu no 2007. līdz 2013.gadam prezentē stabilu un pieticīgu budžetu, pieturoties Eiropas Savienības resursu līmenim līdz 1,24 % no kopprodukta. Komiteja atbalsta Komisijas priekšlikumu un pasvītro, ka kopienas resursu kritums efektīvas Eiropas Savienības paplašināšanās realizācijas laikā būs slikts signāls.

3.11.

Šis konstantais lielums attiecas arī uz lauku attīstības politiku. Vienīgais šīs politikas “papildus” resurss varētu būt regulācijas piemērošana. Šis būtu vienīgais veids, kas ļautu finansu līdzekļu līdzvērtīgu sadali starp CAP 1. un 2. pīlāriem. Tieši tāpēc Komiteja neatlaidīgi prasa Eiropas Padomei un Parlamentam sekot, lai šai politikai tiktu piemēroti adekvāti finansu līdzekļi, baidoties tos iztērēt līdz pēdējam.

3.12

Tātad, lauku attīstības nākotnes politiku ieviesīs jaunā Komisija, kura sastāvēs no 25 komisāriem. Atsevišķu komisāru CAP divi pīlāru pārvalde varētu radīt reālu risku konsekvences zudumam starp divām politikām. Komiteja pasvītro savu opozīciju jebkurai gribai izveidot atsevišķas Ģenerāldirekcijas un iecelt atsevišķus komisārus jautājumos par lauksaimniecības un lauku attīstību.

4.1

Savos iepriekšējos ziņojumos (13), Komiteja jau bija atgādinājusi, ka lauksaimniecības tirgi pēc būtības ir nestabili un ir pakļauti cenu variācijām. Tieši tāpēc piedāvājuma un tirgus regulācijas mehānismi ir sine qua non apstāklis, lai zemnieku saimniecības varētu atbilst noturīgas lauksaimniecības produkcijas apstākļiem. Komiteja pasvītro, ka lauksaimniecības produkcijas tirgus regulācijas politikas atbalstīšana pozitīvi ietekmē arī lauku teritoriju attīstības politiku.

4.2

Tātad, 2003.gada 26.jūnija CAP pēdējās reformas laikā tika atcelta saikne starp ražošanas darbību un pievienots sabiedrības atbalsts lauksaimniecībai. Šāda attīstība pastiprina nepieciešamību pēc lauksaimniecības aktivitāšu ekonomiskās attīstības, īpaši ņemot vērā jaunās prasības kā biodažādība, specifisku ainavu uzturēšana vai jaunu darba vietu izveide šajā sektorā. Komiteja atgādina, ka lauksaimniecības ražošanas aktivitāte pirmkārt veicina dzīvotspējīgu lauku parādīšanos, jo tā ļauj attīstīties tiešajām saitēm starp cilvēku aktivitātēm un to teritoriju.

4.2.1.

Ražošanas sistēmas teritoriālā nostabilizēšanās, lauksaimniecības veicināšana, it īpaši attīstot Aizsargātās produkta izcelsmes norādes (PDOs), Produkcijas ģeogrāfisko izcelsmi (PGI) un tiešo pārdošanu, ir daži no lauku attīstību veicinošiem lauksaimniecības daudz - funkcionalitātes aspektiem.

4.3

Eiropas Savienību - 25 lauksaimniecību pārstāvēs vairāk nekā 13 miljoni pastāvīgo strādājošo un 5 miljoni sezonas darbinieku visās lauksaimniecības nozarēs. Šīs darba vietas pēc savas būtības ir spēcīgi “teritoriāli” nostiprinājušās. Kopienas iekšējās apmaiņas attīstība, kas daudz vairāk dominē ar pārstrādātiem lauksaimniecības pārtikas produktiem, pastiprina saites starp lauksaimniecības sektoru un pārtikas lauksaimniecības sektoru. Lauksaimniecības aktivitāšu sadalīšana un atbalsts lauku teritorijās kļūst par prioritāti, piesargoties, lai tas nekļūtu par limitējošo faktoru lauku zonu integrācijai reģionu ekonomikā.

4.4

Lauksaimniecības aktivitātes Eiropas teritorijā aizņem 45 % platības, jeb 190 miljonus hektāru (ES - 27). 2001. gadā vairāk nekā 10 % lauksaimniecībai izmantojamās teritorijas (UAA) bija pakļautas lauksaimniecības – apkārtējās vides pasākumu ievērošanai. 15 % zonām, kas klasificētas pēc direktīvas “putnu un mājokļu aizsardzība”, ir lauksaimniecības zemes. 38 % ES - 15 lauksaimniecības zemes tika nozīmētas kā “pret nitrātiem jūtīgas zona”. Šie pasākumi atbilst apkārtējās vides uzturēšanas un/vai teritoriju aprīkošanas vietējiem mērķiem. Lieki piebilst, ka lauksaimniecības aktivitātes teritoriju uzturēšanā vienmēr ir ieņēmušas primāro vietu.

4.5

Komiteja atgādina, ka lauksaimniecības produkcijas daudzfunkcionālie aspekti daudzējādā nozīmē dod ieguldījumu dzīvotspējīgas lauktu telpas saglabāšanā. Komisijai un Padomei katras jaunas lauku telpas attīstības politikas orientācijas preambulā tas jāatgādina.

4.6

Visu laiku balstoties uz Zalcburgas konferences slēdzieniem par lauku ekonomikas diversifikāciju, Komiteja atzīmē, ka ir jāizvairās no “lauku pārpilsētošanās”, t.i., izvairīties lauku zonās piemērot pasākumus, kas paredzēti pilsētu zonu attīstībai. Šajā sakarā patreiz Komiteja izstrādā iniciatīvas ziņojumu par pilsētai tuvu lauksaimniecību (peri-urban) (14). Tieši tāpēc “lauku ekonomikas diversifikācijas” virzienam lauku attīstības politikas ietvaros jābūt koncentrētam uz atsevišķām tematikām, kuras ir cieši saistītas ar lauksaimniecību, it īpaši pakalpojumiem lauku iedzīvotājiem, uzlabojot to dzīves līmeni, lauku tūrisma attīstību un lauksaimniecības aktivitāšu daudzveidību.

5.1

Kohēzijas 3. ziņojuma slēdzieni norāda, ka ilgstošās atšķirības starp reģioniem noturīgas ražošanas, produktivitātes un darba vietu izveidošanas jomās ir atkarīgas no galveno konkurētspējas faktoru strukturālās nepietiekamības. Komiteja pasvītro, ka lauku attīstības politikai jāietekmējas no šiem principiem, lai tā iekļautos lauku teritoriju strukturālās attīstības plūsmā.

5.2

Eiropas Savienības paplašināšanās pastiprina lauku teritoriju ekonomiskās attīstības problemātiku ar spēcīgu “slēpto bezdarbu” jaunajās Dalībvalstīs. Tas savukārt apgrūtina nodalīt reģionu politiku no lauku attīstības. Komiteja piedāvā, lai kopējās tematikas par reģionu politiku un lauku attīstību būtu precizētas jaunajā strukturālo fondu reglamentā, un lai atsevišķo pasākumu, kuri varētu tikt finansēti no vienas vai otras politikas, skaits būtu ierobežots ar mērķi veicināt labāku katras šīs politikas uztveramību.

5.3

Ja lauksaimniecība pati nevar paredzēt lauku teritoriju attīstības nodrošināšanu, tad šī sektora aktivitāšu veiksmīgu rezultātu sasniegšanai ir ļoti nepieciešama lauku attīstības politika. Saites ar pastāvīgajām un sezonas darba vietām teritorijā, izplešanās sakārtotā vidē ir par pamatu līdzdarbībai lauksaimniecībā tās piemērošanai iedzīvotāju vajadzību pieaugumam, kas arvien paliek prioritāte. Vēl jo vairāk CAP gan 1., gan 2. pīlārs piedalās lauku attīstības mērķu sasniegšanā, atbalstot vai veicinot lauksaimniecības aktivitātes.

5.4

Eiropas Savienības paplašināšanās arī rada svarīgu izaicinājumu CAP nākotnei. Komiteja pasvītro, ka pieredžu apmaiņai un metodoloģiju nodošanai ir jāieņem īpaša vieta CAP 2.pīlāra piemērošanā nākotnes periodā.

5.5

Komiteja atzīmē, ka mazapdzīvotie reģioni kā salas, arktiskās zonas un kalnu zonas sakarā ar dabas radītajiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, neietilpst kopēja tirgus mērķos. Gan reģionu politikai, gan lauku attīstības politikai savās piemērošanas modalitātēs, ievērojot šos šķēršļus, šis aspekts ir jāņem vērā, galvenokārt piedāvājot lielāku kopējā finansējuma likmi. Tāpat patreiz Komiteja gatavo iniciatīvas atzinumu, kurš sevišķi attiecas uz modalitātēm, kas ļautu dabas skarto zonu labāku integrāciju reģionālajā ekonomikā.

5.6

Visbeidzot Komiteja pasvītro, ka Eiropas Savienības teritoriju harmonizētā attīstībā lauku attīstības politika un reģionu politika nav vienīgie valsts pārvaldes rīcības līdzekļi. Komiteja atgādina, ka sabiedrisko pakalpojumu adekvāta nostabilizēšanās tāpat piedalās teritoriālās kohēzijas mērķu sasniegšanā.

6.1

CAP reforma uzsākās 2003. gadā ar lozungu pastiprināt saites starp CAP otro pīlāru, pievērsties lauku attīstībai un 1.pīlāra piemērošanai. Tāpat tika pieņemta virkne ar CAP 1.pīlāru saistītu jaunu pasākumu, kuru skaits pieauga no 22 līdz 26.

6.1.1

Tika pievienoti divi jauni pasākumi attiecībā par produktu kvalitāti (brīvprātīga piedalīšanās atzītā valsts programmā par kvalitātes zīmēm, šīs produkcijas popularizēšana un patērētāju informēšana). Divi citi jaunie pasākumi, saistīti ar ražošanas tehniku pielāgošanu Eiropas standartiem attiecībā uz apkārtējas vides jautājumiem, dzīvnieku aizsardzību, augu un dzīvnieku veselību.

6.1.2

Tika pielāgoti vairāki jau esošie pasākumi (lauksaimniecības – apkārtējās vides pasākumu ietvaros jautājumi par dzīvnieku aizsardzību, jaunu lauku saimniecību izveidošanās atbalsts, direktīvas “Putni un mājokļi” ieviešana un mežu investīciju finansēšana apkārtējās vides un sociālo pasākumu kritēriju par mežu apsaimniekošanu ietvaros).

6.2

Kas attiecas uz jaunajām Dalībvalstīm, laika posmam no 2004. līdz 2006. gadam tika pieņemta īslaicīga lauku attīstības programma. Ar tās palīdzību tiks finansēti četri jauni pasākumi: palīdzība lauksaimnieku grupām, atbalsts zemnieku saimniecībām, tehniskā palīdzība un papildinājums CAP 1. pīlāra tiešajām palīdzībām.

7.1

Vienota tirgus izveidošanās un pakāpeniska iekšējā tirgus atvēršanās lauksaimniecības ekonomikai, kam ir dabiskās konkurences priekšrocības vai vismazākās apkārtējās vides normas ir par pamatu, lai Eiropas lauksaimniecības modelim arī turpmāk būtu nepieciešama konkurētspējas uzlabošana.

7.2

Komiteja atbalsta to, ka “palīdzības zemnieku saimniecību investīcijām” virziens lauku attīstības politikas ietvaros visu laiku ir atbalstāms. Investīcijām, kas ļautu zemnieku saimniecībām ņemt vērā prasības gan par apkārtējās vides aizsardzību, gan dzīvnieku aizsardzību un darba apstākļiem, jābūt daudz vairāk atbalstītām, nekā tās, kas paredzētas tiešā lauksaimniecības aktivitāšu sakārtošanā.

7.3

Komiteja pasvītro, ka “Lauksaimniecības padomes” pasākumu, kas dotu atbalstu jaunu produkcijas standartu pieņemšanā, piemērošanai jābūt savlaicīgai. Tomēr Eiropas Savienības teritorijā efektīvā veidā tie varētu tikt piemēroti tikai sākot ar 2006. gadu. Pārejas periods paredzams jau sākot ar 2005. gadu.

7.4

Lauksaimniecības produkcijas tirgus regulēšanas līdzekļu pavājināšanās, klimatiskā evolūcija un ar sanitārajiem kritērijiem saistītie pasākumi jau vairākus gadus liek parādīties zemnieku saimniecību apgrozījuma kontroles svarīgumam. 2003. gada CAP reformas ietvaros Komisija vienā no ziņojumiem paredzēja izpētīt iespēju vai regulācijas procentu likmi varētu izmantot nacionālajā līmenī specifiskiem pasākumiem, kas paredzēti novērst riskus, krīzes un dabas katastrofas. Komiteja atgādina, ka Komisijai šis ziņojums ir jāpublicē līdz 2004. gada beigām, un tam jāskar gan valstu, gan kopienas lauksaimniecības apdrošināšanas sistēmas attīstības ceļi. Tā pieprasa, lai vajadzības gadījumā CAP otrā pīlāra ieguldījums tiku analizēts kā atbalsta instruments.

7.5

Lauku attīstības nākotnes politikai ir jāatbilst otrajam virzienam apkārtējās vides aizsardzībā un telpas pārvaldē, kā galveno instrumentu izmantojot lauksaimniecības – apkārtējās vides pasākumus un kompensāciju par dabas radītajiem sarežģījumiem, pamatojoties uz kopējiem kritērijiem, lai nodrošinātu teritoriālā līdzsvara uzturēšanu.

7.6

CAP reforma ieviesa nosacījuma principu par tiešo palīdzību lauksaimniecībai, ievērojot kopienas likumdošanu (19 direktīvas un reglamenti), kas attiecas uz apkārtējo vidi, veselības aizsardzību attiecībā uz dzīvniekiem un augiem, un dzīvnieku aizsardzību. Komiteja pasvītro, ka šis CAP 1. pīlāra jaunais aspekts nevar būt pretrunā ar lauksaimniecības – apkārtējās vides pasākumiem (AEM). Šie pēdējie neatbilst reglamentējošai loģikai, bet atbalsta lauksaimnieku brīvprātības un dalības pasākumus mērķim ieviest lauksaimniecības ražošanas metodes, kas atbilstu apkārtējās vides un dabas aizsardzībai.

7.7

Komiteja pasvītro, ka administratīvajiem nosacījumiem par AEM ieviešanu ir jābūt vienkāršotiem. Tāpat šo pasākumu mērķu nospraušanai jābūt atkarīgai arī no subsidiaritātes. Tā pievēršas arī jautājumam par nepieciešamību paplašināt šo pasākumu lauku uz citām apkārtējās vides problemātiku, ņemot vērā budžeta stabilitāti. Tomēr īpašs akcents būtu jāliek uz MAE, kas dod priekšroku lauksaimniecības ražošanas sistēmu dažādībai ar mērķi aizsargāt lauksaimniecības sistēmu līdzsvaru.

7.7.1