(1)

Enerģijas cenu krīzes laikā 2021.–2022. gadā ievērojama nestabilitāte elektroenerģijas nozarē noveda pie piegādātāju bankrota, kas būtiski skāra patērētājus. Ja piegādātāji nespēj pienācīgi ierobežot savu elektroenerģijas portfeļu risku, vairumcenu svārstības var tos pakļaut finansiālām grūtībām, kas var izraisīt bankrotu un risku un izmaksu pārnesi uz patērētājiem un citiem tirgus dalībniekiem. Lai patērētājus pasargātu no šādām sekām, ir būtiski, lai piegādātājiem, kas piedāvā fiksētas cenas līgumus, būtu pienācīgas riska ierobežošanas stratēģijas, kas būtu samērīgas ar to piekļuvi ražošanai, kapitalizāciju, pakļautību vairumtirgus svārstībām, lielumu un stāvokli tirgū.

(2)

Jēdziens “riska ierobežošana” attiecas uz iepirkuma stratēģiju vai finansiālo stratēģiju, kas izstrādāta tā, lai mazinātu nelabvēlīgu enerģijas tirgu cenu svārstību radīto risku. Ar sekmīgu riska ierobežošanu piegādātāji var stabilizēt iepirkuma izmaksas, pasargāt sevi no vairumtirgus svārstībām un patērētājiem piedāvāt stabilas un paredzamas mazumcenas. Piegādātājiem ar būtiskiem fiksētas cenas līgumu portfeļiem ir būtiski nodrošināties pret cenu izmaiņām visā līguma darbības laikā, vienlaikus ņemot vērā patēriņa modeļu dinamiku.

(3)

Lai gan riska ierobežošana var palielināt izmaksas, tās ar uzviju atsver sagādātā drošība, jo bankroti nozarē var palielināt izmaksas patērētājiem, apdraudot patērētāju avansa maksājumus un potenciāli novedot pie dārgākām alternatīvām. Tāpēc piegādātājiem būtu jāpierāda, ka to stratēģijas atbilst to uzņēmējdarbības modeļiem un nerada nepamatotus riskus patērētājiem, it sevišķi neadekvātas riska ierobežošanas prakses dēļ. Paredzams, ka konkurence tirgū stimulēs izmaksu optimizāciju, samazinot izmaksas patērētājiem. Tāpēc, lai mazinātu iespējamo piegādātāju izmaksu pieaugumu, ir svarīgi mazumtirdzniecības piegādātāju vidū uzturēt spēcīgu konkurenci.

(4)

Lai gan pamatpienākums ieviest riska ierobežošanas stratēģiju un pierādīt tās piemērotību ir piegādātājam, valstu regulatīvajām iestādēm ir kompetence un pienākums panākt, ka piegādātāji šo pienākumu izpilda, kā paredz 18.a pants Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/944 (1), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2024/1711 (2).

(5)

Iedarbīgs enerģijas piegādātāju noturības un likviditātes pārvaldības uzlabošanas pasākums ir spriedzes testi, kas šajā kontekstā ir simulācija, kurā izvērtē iepriekš noteiktu riska faktoru ietekmi. Spriedzes testi var palīdzēt novērtēt piegādātāja finansiālo noturību. Noteikt šādu spriedzes testu ieviešanu un struktūru ir valsts regulatīvo iestāžu ziņā.

(6)

Finansiālie riski, ar kuriem saskaras enerģijas piegādātāji, var būt cieši saistīti ar sarežģīto dinamiku starp fiziskajiem un finanšu tirgiem, it sevišķi atvasināto instrumentu tirgiem. Pastiprināta sadarbība starp energoregulatoriem, prudenciālajiem uzraudzītājiem un finanšu tirgu iestādēm var palīdzēt apzināt starpnozaru līmeņa neaizsargātību, it sevišķi attiecībā uz drošības rezerves noteikšanas prasībām, nodrošinājuma prasībām un likviditātes prasībām atvasināto enerģētikas instrumentu tirdzniecībā.

(7)

Ar grūtībām iesaistīties riska ierobežošanas produktu izmantošanā centralizētos tirgos joprojām saskaras energokopienas. Šī situācija palielina to pakļautību tirgus svārstībām, un to papildina valsts līmeņa diskusijas par riska ierobežošanas prasību noteikšanu piegādātājiem, kas varētu saasināt tirgus riskus tiem piegādātājiem, kas ir kopienas, neatzīstot to situācijas specifiku.

(8)

Lai gan dalībvalstīm Direktīvas (ES) 2019/944 18.a panta īstenošanā ir zināma rīcības brīvība, šajā ieteikumā būtu jāsniedz norādījumi, kā panākt piegādātāju riska pārvaldības izpildi, lai aizsargātu patērētājus no piegādātāju riskiem un enerģijas cenu satricinājumiem,