(1)

Savienības noregulējuma satvars kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām (“iestādes”) tika izveidots pēc 2008.–2009. gada globālās finanšu krīzes un pēc tam, kad Finanšu stabilitātes padome 2011. gada oktobrī pirmo reizi publicēja dokumentu “Efektīvu noregulējuma režīmu pamatelementi finanšu iestādēm”. Savienības noregulējuma satvaru veido Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (5). Abi leģislatīvie akti attiecas uz iestādēm un citām vienībām, kas ietilpst minētās direktīvas vai minētās regulas darbības jomā (“vienības”). Savienības noregulējuma satvara mērķis ir sakārtotā veidā risināt iestāžu un vienību maksātnespēju, saglabājot to kritiski svarīgās funkcijas un izvairoties no draudiem finanšu stabilitātei, un vienlaikus aizsargājot noguldītājus un publiskos līdzekļus. Turklāt Savienības noregulējuma satvara mērķis ir veicināt banku iekšējā tirgus attīstību, izveidojot saskaņotu režīmu, lai koordinēti risinātu pārrobežu krīzes, un izvairoties no konkurences izkropļojumiem un nevienlīdzīgas attieksmes riskiem.

(2)

Vairākus gadus pēc ieviešanas Savienības noregulējuma satvars nesniedz gaidītos rezultātus attiecībā uz dažiem no minētajiem mērķiem. Konkrēti, lai gan iestādes un vienības ir panākušas ievērojamu progresu noregulējamības jomā un šim nolūkam ir atvēlēti ievērojami resursi, jo īpaši, palielinot zaudējumu absorbcijas un rekapitalizācijas spēju un papildinot noregulējuma finansēšanas mehānismus, Savienības noregulējuma satvars reti tiek izmantots. Tā vietā konkrētu nelielu un vidēju iestāžu un vienību maksātnespēja parasti tiek risināta, izmantojot nesaskaņotus valstu pasākumus. Joprojām drīzāk tiek izmantota nodokļu maksātāju nauda, nevis nozares finansētie drošības tīkli, piemēram, noregulējuma finansēšanas mehānismi. Šāda situācija šķietami izriet no nepietiekamiem stimuliem. Minētie nepietiekamie stimuli rodas no Savienības noregulējuma satvara un valstu noteikumu mijiedarbības, saskaņā ar kuru noregulējuma iestāžu plašā rīcības brīvība sabiedrības interešu novērtēšanā ne vienmēr tiek izmantota tādā veidā, kas atspoguļo paredzēto Savienības noregulējuma satvara piemērošanu. Tajā pašā laikā Savienības noregulējuma satvars maz tika izmantots, ņemot vērā risku, ka no noguldījumiem finansēto iestāžu noguldītāji uzņemtos zaudējumus, lai nodrošinātu, ka minētās iestādes noregulējuma ietvaros var piekļūt ārējam finansējumam, jo īpaši tad, ja nav citu iekšēji rekapitalizējamu saistību. Visbeidzot, tas, ka ārpus noregulējuma noteikumi par piekļuvi finansējumam ir mazāk stingri nekā noregulējumā, ir atturējis piemērot Savienības noregulējuma satvaru par labu citiem risinājumiem, kas bieži ietver nodokļu maksātāju naudas izmantošanu iestāžu vai vienību pašu resursu vai nozares finansētu drošības tīklu vietā. Šī situācija savukārt rada sadrumstalotības riskus, neoptimālu rezultātu riskus iestāžu un vienību maksātnespējas pārvaldībā, jo īpaši nelielu un vidēju iestāžu un vienību gadījumā, un alternatīvās izmaksas no neizmantotajiem finanšu resursiem. Tādēļ ir jānodrošina efektīvāka un saskaņotāka Savienības noregulējuma satvara piemērošana un jānodrošina, ka to var piemērot vienmēr, kad tas ir sabiedrības interesēs, tostarp attiecībā uz konkrētām nelielām un vidējām iestādēm, kuras galvenokārt finansē no noguldījumiem un kurām nav pietiekamu citu iekšēji rekapitalizējamu saistību.

(3)

Viens no galvenajiem Direktīvas 2014/59/ES pārskatīšanas mērķiem ir labāk aizsargāt nodokļu maksātāju naudu, nodrošinot, ka noregulējuma režīmu var piemērot vienmēr, kad tas ir vajadzīgs. Līdz ar pārskatītā regulējuma ieviešanu būtu ievērojami jāsamazina nodokļu maksātāju naudas izmantošana, lai nodrošinātu, ka biežāk un efektīvāk tiek izmantoti nozares finansēti drošības tīkli, tostarp noregulējuma finansēšanas mehānismi.

(4)

Nepieciešamā noregulējuma plānošanas darba intensitāte un detalizācijas pakāpe attiecībā uz meitasuzņēmumiem, kas nav identificēti kā noregulējuma vienības, atšķiras atkarībā no attiecīgo iestāžu un vienību lieluma, to riska profila, to lomas kritiski svarīgo funkciju nodrošināšanā, to galvenajām darbības jomām, to nozīmes grupas darbības nepārtrauktībai pēc noregulējuma un grupas noregulējuma stratēģijas un no meitasuzņēmuma nozīmes dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību, tostarp tā iespējamās sistēmiskās nozīmes un iespējamās ietekmes uz noguldījumu garantiju sistēmas (NGS) pieejamajiem finanšu līdzekļiem likvidācijas gadījumā saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Tādēļ noregulējuma iestādēm būtu jāspēj ņemt vērā minētos faktorus, nosakot pasākumus, kas jāveic attiecībā uz šādiem meitasuzņēmumiem, un attiecīgā gadījumā izmantot samērīgu pieeju.

(5)

Iestāde vai vienība, kas tiek likvidēta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, pēc tam, kad ir konstatēts, ka iestāde vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, un noregulējuma iestāde ir secinājusi, ka tās noregulējums nav sabiedrības interesēs, galu galā virzās uz iziešanu no tirgus. Šādos gadījumos minētās vienības vai iestādes noregulējuma plāns vairs nav vajadzīgs neatkarīgi no tā, vai kompetentā iestāde jau ir atsaukusi minētās vienības atļauju. Tas pats attiecas uz atlikušo noregulējamo iestādi pēc aktīvu, tiesību un saistību pārvešanas saistībā ar pārvešanas stratēģiju. Tāpēc ir lietderīgi precizēt, ka šādās situācijās noregulējuma plānu pieņemšana netiek prasīta.

(6)

Procedūra, saskaņā ar kuru grupas sastāvā ietilpstošas vienības iesniedz informāciju noregulējuma iestādēm noregulējuma plānu sagatavošanai, būtu jāsaskaņo ar Direktīvā 2014/59/ES noteikto informācijas iesniegšanas procedūru, kuras mērķis ir uzraudzīt minimuma prasību pašu kapitālam un atbilstīgajām saistībām (MREL), lai izvairītos no nevajadzīgām izmaksām un sarežģītības.

(7)

Noregulējuma iestādes pašlaik var nolemt aizliegt veikt konkrētas peļņas sadali, ja vienība, neatkarīgi no tā, vai tā ir vai nav noregulējuma vienība, neizpilda apvienoto rezervju prasību, kad tā tiek ņemta vērā papildus MREL. Tomēr noteiktās situācijās iestādei vai vienībai varētu tikt prasīts izpildīt MREL, pamatojoties uz tādu pamatu, kas nav pamats, uz kura minētajai iestādei vai vienībai tiek prasīts izpildīt apvienoto rezervju prasību. Minētā situācija rada neskaidrības par nosacījumiem, kas attiecas uz to, kā noregulējuma iestādes īsteno pilnvaras aizliegt veikt sadali, un uz maksimālās sadalāmās summas aprēķināšanu saistībā ar MREL. Tāpēc būtu jānosaka, ka minētajos gadījumos noregulējuma iestādēm būtu jāīsteno pilnvaras aizliegt veikt konkrētas peļņas sadali, pamatojoties uz aplēsto apvienoto rezervju prasību, kas izriet no metodikas, kura izklāstīta deleģētajos aktos, kas pieņemti, ievērojot Direktīvas 2014/59/ES 45.c panta 4. punktu. Lai nodrošinātu pārredzamību un juridisko noteiktību, noregulējuma iestādēm par aplēsto apvienoto rezervju prasību būtu jāpaziņo iestādei vai vienībai, kurai pēc tam minētā aplēstā apvienoto rezervju prasība būtu jādara publiski pieejama.

(8)

Agrīnas intervences pasākumi tika ieviesti, lai kompetentās iestādes varētu novērst iestādes vai vienības finansiālā un ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanos un iespēju robežās samazināt iespējamā noregulējuma risku un ietekmi. Tomēr, tā kā trūkst noteiktības attiecībā uz minēto agrīnās intervences pasākumu piemērošanas izraisītājfaktoriem un tie daļēji pārklājas ar uzraudzības pasākumiem, agrīnas intervences pasākumi reti tiek izmantoti. Tāpēc minēto agrīnās intervences pasākumu piemērošanas nosacījumi būtu jāvienkāršo un jāprecizē. Lai kliedētu nenoteiktību par iestādes vai vienības vadības struktūras atcelšanas un pagaidu administratoru iecelšanas nosacījumiem un termiņiem, minētie pasākumi būtu skaidri jāidentificē kā agrīnas intervences pasākumi un to piemērošanai būtu jāpiemēro vieni un tie paši izraisītājfaktori. Konkrētos apstākļos darbību pakāpeniska izbeigšana var būt rentabls risinājums, kas iestādei vai vienībai ar vāju darījumdarbības modeli atvieglo iziešanu no tirgus, tādējādi izvairoties no ilgstošas lejupslīdes, kuras rezultātā iestāde vai vienība kļūst maksātnespējīga. Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt agrīnas intervences pilnvarām pieprasīt, lai tiktu iesniegts plāns, kas jāīsteno iestādes vai vienības darbību brīvprātīgas izbeigšanas gadījumā, vienlaikus lēmumu par šāda plāna īstenošanu atstājot attiecīgās iestādes vai vienības ziņā. Kad kompetentās iestādes piemēro agrīnas intervences pilnvaras, būtu jāprasa, lai konkrētas situācijas risināšanai kompetentās iestādes izvēlētos piemērotus pasākumus saskaņā ar proporcionalitātes principu. Lai kompetentās iestādes varētu ņemt vērā reputācijas riskus vai riskus, kas saistīti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju vai informācijas un komunikācijas tehnoloģijām, kompetentajām iestādēm būtu jānovērtē agrīnas intervences pasākumu piemērošanas nosacījumi, pamatojoties ne tikai uz kvantitatīviem rādītājiem, piemēram, kapitāla vai likviditātes prasībām, sviras līmeni, ienākumus nenesošiem aizdevumiem vai riska darījumu koncentrāciju, bet arī uz kvalitatīviem izraisītājfaktoriem. Lēmumu pieņemšanas procesam attiecībā uz agrīnas intervences pasākumiem būtu jāļauj tos ātri izskatīt un vajadzības gadījumā piemērot, lai izvairītos no iestādes vai vienības situācijas turpmākas pasliktināšanās.

(9)

Lai uzlabotu juridisko noteiktību, būtu jāatceļ Direktīvā 2014/59/ES noteiktie agrīnās intervences pasākumi, kas pārklājas ar esošajām pilnvarām saskaņā ar prudenciālo regulējumu, kurš noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2013/36/ES (6) un (ES) 2019/2034 (7). Turklāt ir jānodrošina, ka noregulējuma iestādes spēj sagatavoties iestādes vai vienības iespējamam noregulējumam. Tāpēc kompetentajai iestādei būtu pietiekami agri jāinformē noregulējuma iestādes par iestādes vai vienības situācijas pasliktināšanos un noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pilnvarām, kas vajadzīgas sagatavošanas pasākumu īstenošanai. Svarīgi ir tas, ka, lai noregulējuma iestādes varētu pēc iespējas ātrāk reaģēt uz iestādes vai vienības situācijas pasliktināšanos, agrīnas intervences pasākumu iepriekšēju piemērošanu nevajadzētu paredzēt kā nosacījumu, lai noregulējuma iestāde veiktu pasākumus iestādes vai vienības tirgošanai vai pieprasītu informāciju nolūkā atjaunināt noregulējuma plānu un sagatavot vērtējumu. Tirgojot iestādi, kas ir institucionālās aizsardzības shēmas (IAS) dalībniece, noregulējuma iestādei būtu jāapsver pasākumi, ko IAS varētu veikt pirms noregulējuma, lai novērstu būtisku risku, ka iestāde kļūs maksātnespējīga vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga. Lai nodrošinātu konsekventu, koordinētu, efektīvu un savlaicīgu reakciju uz iestādes vai vienības situācijas pasliktināšanos un pienācīgi sagatavotos iespējamam noregulējumam, ir jāuzlabo mijiedarbība un koordinācija starp kompetentajām iestādēm un noregulējuma iestādēm. Tiklīdz iestāde vai vienība atbilst agrīnas intervences pasākumu piemērošanas nosacījumiem, kompetentajām iestādēm un noregulējuma iestādēm būtu jāpalielina informācijas, tostarp provizoriskās informācijas, apmaiņa un kopīgi jāuzrauga iestādes vai vienības situācija.

(10)

Ir jānodrošina savlaicīga rīcība un agrīna koordinācija starp kompetento iestādi un noregulējuma iestādi, kamēr iestāde vai vienība joprojām turpina darbību, bet pastāv būtisks risks, ka iestāde vai vienība varētu kļūt maksātnespējīga. Tāpēc kompetentajai iestādei pēc iespējas agrāk būtu jāpaziņo noregulējuma iestādei par šādu risku. Minētajā paziņojumā būtu jāietver kompetentās iestādes novērtējuma iemesli un neizsmeļošs pārskats par alternatīviem privātā sektora pasākumiem, uzraudzības darbībām vai agrīnas intervences pasākumiem, kas ir pieejami, lai saprātīgā termiņā novērstu iestādes vai vienības maksātnespēju. Šāda agrīna paziņošana neietekmē nekādus alternatīvus privātā sektora pasākumus, tostarp IAS pasākumus, kas saprātīgā termiņā novērstu iestādes vai vienības maksātnespēju vai iespējamu maksātnespēju, vai neskar procedūras, ar kurām nosaka, vai ir izpildīti noregulējuma nosacījumi. Tam, ka kompetentā iestāde iepriekš paziņo noregulējuma iestādei par būtisku risku, ka iestāde vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, vai par to, ka šāda būtiska riska novēršanas pasākumu īstenošanai noteiktais termiņš ir beidzies, nevajadzētu būt nosacījumam, lai vēlāk konstatētu, ka iestāde vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, vai nevajadzētu noteikti nozīmēt to, ka šāds konstatējums tiek izdarīts. Turklāt, ja vēlākā posmā tiek novērtēts, ka iestāde vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, un nav alternatīvu risinājumu, lai saprātīgā termiņā novērstu šādu maksātnespēju, noregulējuma iestādei ir jāpieņem lēmums par to, vai veikt noregulējuma darbību. Šādā gadījumā tas, cik savlaicīgi tiek pieņemts lēmums par noregulējuma darbības piemērošanu iestādei vai vienībai, var būt būtiski noregulējuma stratēģijas sekmīgai īstenošanai, jo īpaši tāpēc, ka agrāka intervence iestādē vai vienībā var palīdzēt nodrošināt pietiekamu zaudējumu absorbcijas spēju un likviditāti, lai izpildītu minēto stratēģiju. Tāpēc ir lietderīgi ļaut noregulējuma iestādei ciešā sadarbībā ar kompetento iestādi novērtēt, kas ir saprātīgs termiņš alternatīvu pasākumu īstenošanai, lai novērstu iestādes vai vienības maksātnespēju. Lai nodrošinātu savlaicīgu iznākumu un ļautu noregulējuma iestādei pienācīgi sagatavoties iestādes vai vienības iespējamajam noregulējumam, noregulējuma iestādei un kompetentajai iestādei būtu regulāri jātiekas, un noregulējuma iestādei būtu jālemj par minēto sanāksmju biežumu, ņemot vērā lietas apstākļus.

(11)

Paredzēts, ka noregulējuma satvaru var potenciāli piemērot jebkurai iestādei vai vienībai neatkarīgi no tās lieluma un darījumdarbības modeļa, ja saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieejamie instrumenti nav pietiekami, lai pārvaldītu tās maksātnespēju. Tomēr, lai palielinātu saskaņošanu un veicinātu konverģenci, daži satvara mērķi ir jāprecizē sīkāk. Noregulējuma mērķim, proti, nodrošināt kritiski svarīgo funkciju nepārtrauktību, ir jāaizsargā finanšu stabilitāte un reālā ekonomika. Tāpēc ir jānodrošina, ka kritiski svarīgo funkciju nodrošināšana netiek pārtraukta. Jo īpaši ir jāprecizē, ka atkarībā no konkrētajiem apstākļiem noregulējuma iestādēm būtu jāspēj secināt, ka konkrētas iestādes vai vienības funkcijas tiek uzskatītas par kritiski svarīgām pat tad, ja to pārtraukšana izjauktu finanšu stabilitāti vai pakalpojumus, kas ir būtiski reālajai ekonomikai tikai reģionālā līmenī. Attiecībā uz noguldījumu pieņemšanu noregulējuma iestādēm ir jāpievērš pienācīga uzmanība riskam zaudēt to noguldītāju uzticēšanos, kas tur noguldījumus, uz kuriem neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/49/ES (8). Publiskā sektora līdzekļi būtu jāaizsargā, līdz minimumam samazinot paļaušanos uz ārkārtas finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem, jo īpaši, ja to sniedz no dalībvalsts budžeta. Ir jāaizsargā arī noguldītāji, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/49/ES, ieguldītāji, uz kuriem attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 97/9/EK (9), klientu līdzekļi un klientu aktīvi.

(12)

Noregulējuma plānošanas posmā, lemjot par to, vai iestāde būtu jānorāda kā noregulējama, tas, ka uz iestādi attiecas vienkāršoti pienākumi, noregulējuma iestādei parasti būtu jāizmanto kā rādītājs, ka noregulējums maksātnespējas gadījumā nebūtu sabiedrības interesēs. Savukārt tas, ka uz iestādi neattiecas vienkāršoti pienākumi, varētu norādīt, ka tās noregulēšana maksātnespējas gadījumā būtu sabiedrības interesēs.

(13)

Vienības likvidācija saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru dažos gadījumos varētu apdraudēt finanšu stabilitāti un pārtraukt kritiski svarīgu funkciju nodrošināšanu. Tas varētu attiekties, piemēram, uz gadījumiem, kad maksātnespēja, visticamāk, radītu zaudējumus būtiskai noguldījumu daļai vai būtiskas grūtības nodrošināt nepārtrauktu piekļuvi noguldījumiem un kad noregulējuma iestāde uzskata, ka minētie zaudējumi vai minētās grūtības varētu būtiski ietekmēt kritiski svarīgu funkciju nodrošināšanu, finanšu stabilitāti, izplatot kaitīgo ietekmi, vai reālo ekonomiku. Šādos gadījumos ir ļoti iespējams, ka sabiedrības interesēs būtu veikt iestādes vai vienības noregulējumu, nevis to likvidēt saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Novērtējumā par to, vai iestādes vai vienības noregulējums ir sabiedrības interesēs, cik vien iespējams, būtu jāatspoguļo arī starpība starp finansējumu, ko sniedz, izmantojot nozares finansētus drošības tīklus, proti, noregulējuma finansēšanas mehānismus vai NGS, no vienas puses, un finansējumu, ko dalībvalstis nodrošina no nodokļu maksātāju naudas, no otras puses. Šāds dalībvalstu sniegtais finansējums ir saistīts ar lielāku bezrūpīgas rīcības risku un mazāku stimulu attiecībā uz tirgus disciplīnu. Tāpēc, novērtējot mērķi līdz minimumam samazināt paļaušanos uz ārkārtas publisko finansiālo atbalstu no publiskā sektora līdzekļiem, noregulējuma iestādēm būtu jādod priekšroka finansējumam, kuram izmanto noregulējuma finansēšanas mehānismus vai NGS, nevis finansējumam, kuram izmanto līdzvērtīgu resursu apjomu no dalībvalstu budžeta.

(14)

Veicot sabiedrības interešu novērtējumu, noregulējuma iestādēm būtu jānovērtē, vai kāds no noregulējuma mērķiem tiktu apdraudēts, ja maksātnespējīgā iestāde vai vienība tiktu likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Noregulējuma darbība nebūtu jāuzskata par tādu, kas ir vajadzīga sabiedrības interesēs, ja neviens no noregulējuma mērķiem netiek apdraudēts gadījumā, ja iestāde vai vienība tiktu likvidēta saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Ja noregulējuma iestāde ir novērtējusi, ka likvidācijas gadījumā saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru vismaz viens noregulējuma mērķis tiek apdraudēts, sabiedrības interešu novērtējuma rezultātam vajadzētu būt negatīvam tikai tad, ja maksātnespējīgas iestādes vai vienības likvidācija saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru noregulējuma mērķus sasniegtu ne tikai tādā pašā mērā kā noregulējums, bet efektīvāk.

(15)

Ja iestādei vai vienībai, kas kļūst maksātnespējīga, nepiemēro noregulējumu, tā būtu jālikvidē saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām. Šādas procedūras dažādās dalībvalstīs varētu būtiski atšķirties. Lai gan ir lietderīgi pieļaut pietiekamu elastību esošo valsts procedūru izmantošanā, būtu jāprecizē daži aspekti, lai nodrošinātu, ka attiecīgās iestādes vai vienības iziet no tirgus.

(16)

Būtu jānodrošina, ka kompetentā iestāde vai noregulējuma iestāde uzsāk vai pieprasa uzsākt procedūru saskaņā ar valsts tiesību aktiem, lai likvidētu iestādi vai vienību, attiecībā uz kuru ir konstatēts, ka tā kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, bet kurai netiek piemērots noregulējums. Ja valsts tiesību akti paredz iespēju brīvprātīgi likvidēt iestādi vai vienību saskaņā ar akcionāru lēmumu, šāda iespēja būtu jāsaglabā un attiecīgajai iestādei vajadzētu būt pilnvarotai pieprasīt šādas procedūras uzsākšanu. Tomēr būtu jānodrošina, ka gadījumā, ja akcionāri ātri nerīkojas, rīkojas attiecīgā valsts iestāde.

(17)

Būtu arī jānosaka, ka likvidācijas procedūru galīgais rezultāts ir banku darbību izbeigšana, kā rezultātā maksātnespējīgā iestāde vai vienība iziet no tirgus. Atkarībā no piemērotajiem valsts tiesību aktiem minēto rezultātu var sasniegt dažādos veidos. Tie var ietvert iestādes vai vienības vai tās daļu pārdošanu, konkrētu aktīvu vai saistību pārdošanu vai pakāpenisku darbības izbeigšanu, tostarp maksājumu neizpildi un noguldījumu nepieņemšanu, nolūkā pakāpeniski pārdot savus aktīvus, lai atmaksātu zaudējumus skartajiem kreditoriem. Lai izbeigtu banku darbības, cita starpā varētu būt arī nepieciešams ierobežot jaunu saistību emisijas, lai segtu tikai esošo aktīvu refinansēšanas vajadzības, tādējādi nepagarinot saistību termiņu. Lai uzlabotu procedūru paredzamību, minētais rezultāts būtu jāsasniedz saprātīgā termiņā.

(18)

Kompetentajām iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām anulēt iestādes vai vienības atļauju, pamatojoties tikai uz to, ka iestāde vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, bet tai netiek piemērots noregulējums. Kompetentajām iestādēm būtu jāspēj anulēt atļauju, lai atbalstītu mērķi – saskaņā ar valsts tiesību aktiem likvidēt iestādi vai vienību, jo īpaši gadījumos, kad nav iespējams sākt valsts tiesību aktos paredzētās procedūras brīdī, kad tiek konstatēts, ka iestāde vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, tostarp gadījumos, kad iestāde vai vienība vēl nav maksātnespējīga saskaņā ar bilanci. Lai vēl vairāk nodrošinātu, ka mērķi – likvidēt iestādi vai vienību – var sasniegt, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kompetentās iestādes atļaujas anulēšana ir iekļauta arī iespējamajos nosacījumos, lai uzsāktu vismaz vienu no procedūrām, kas pieejamas saskaņā ar valsts tiesību aktiem un piemērojamas iestādēm vai vienībām, kuras kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas, bet kurām netiek piemērots noregulējums.

(19)

Ņemot vērā pieredzi, kas gūta, īstenojot Regulu (ES) Nr. 806/2014 un Direktīvas 2014/49/ES un 2014/59/ES, ir sīkāk jāprecizē nosacījumi, saskaņā ar kuriem izņēmuma kārtā var piešķirt piesardzības pasākumus, kas kvalificējami kā ārkārtas finansiālais atbalsts no publiskā sektora līdzekļiem. Būtu jānodrošina, ka piesardzības pasākumi tiek veikti pietiekami agri. Papildus tam pasākumi samazinātas vērtības aktīvu glābšanas nodrošināšanai, tostarp aktīvu pārvaldības struktūras vai aktīvu garantiju shēmas, var izrādīties efektīvi un lietderīgi, lai novērstu tādu iespējamo finansiālo grūtību cēloņus, ar kurām saskaras iestādes un vienības, un novērstu to maksātnespēju, un tāpēc tie varētu būt uzskatāmi par piemērotiem piesardzības pasākumiem. Tādēļ būtu jāprecizē, ka piesardzības pasākumi var izpausties kā samazinātas vērtības aktīvu pasākumi.

(20)

Lai saglabātu tirgus disciplīnu, aizsargātu publiskos līdzekļus un izvairītos no konkurences izkropļojumiem, piesardzības pasākumiem arī turpmāk vajadzētu būt izņēmumam un tie būtu jāpiemēro, tikai lai novērstu nopietnus tirgus traucējumus un saglabātu finanšu stabilitāti, jo īpaši sistēmiskas krīzes gadījumā. Turklāt piesardzības pasākumus nevajadzētu izmantot, lai novērstu zaudējumus, kas ir radušies vai, iespējams, radīsies. Visuzticamākais instruments tādu zaudējumu kvantificēšanai, kas ir radušies vai, iespējams, radīsies, ir aktīvu kvalitātes pārskatīšana, ko veic Eiropas Centrālā banka (ECB), Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Banku iestāde) (EBI), kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (10), vai valstu kompetentās iestādes. Kompetentajām iestādēm šāda pārskatīšana vai, attiecīgā gadījumā, pārbaudes uz vietas būtu jāizmanto, lai kvantificētu zaudējumus, kas ir radušies vai, iespējams, radīsies, ja šādu pārskatīšanu vai pārbaudi var veikt saprātīgā termiņā. Ja tas nav iespējams, kompetentajām iestādēm zaudējumi, kas radušies vai, iespējams, radīsies, būtu jākvantificē pēc iespējas uzticamākā veidā konkrētajos apstākļos, attiecīgā gadījumā pamatojoties uz iestādes vai vienības bilanci, ar noteikumu, ka bilance atbilst piemērojamajiem grāmatvedības noteikumiem un standartiem, ko apstiprinājis neatkarīgs ārējais revidents. Apsvērums par to, ka – nolūkā īstenot atbalsta pasākumus piesardzības rekapitalizācijas veidā vai valsts garantiju veidā no jauna emitētām saistībām – iestāde vai vienība ir maksātspējīga, būtu jābalsta uz perspektīvu novērtējumu par to, vai iestāde vai vienība var izpildīt pašu kapitāla prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (11) vai Regulā (ES) 2019/2033 (12), un papildu pašu kapitāla prasību, kas noteikta Direktīvā 2013/36/ES vai (ES) 2019/2034.

(21)

Piesardzīgas rekapitalizācijas mērķis ir atbalstīt dzīvotspējīgas iestādes un vienības, kas atzītas par tādām, kuras tuvākajā nākotnē, iespējams, saskarsies ar pagaidu grūtībām, un novērst to situācijas turpmāku pasliktināšanos. Lai izvairītos no tā, ka publiskas subsīdijas tiek piešķirtas uzņēmumiem, kas jau ir nerentabli, piesardzības pasākumiem, ko piešķir kā pašu kapitāla instrumentu vai citu kapitāla instrumentu iegādi vai kā samazinātas vērtības aktīvu pasākumus, nevajadzētu pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai segtu kapitāla iztrūkumu, kā konstatēts spriedzes testa vai līdzvērtīgas darbības nelabvēlīgajā scenārijā. Lai nodrošinātu, ka publiskais finansējums galu galā tiek pārtraukts, minētajiem piesardzības pasākumiem arī vajadzētu būt ierobežotiem laikā un tajos būtu jāiekļauj skaidrs to izbeigšanas grafiks (“atbalsta pasākuma izejas stratēģija”). Beztermiņa instrumenti, tostarp pirmā līmeņa pamata kapitāls, būtu jāizmanto tikai izņēmuma gadījumos, un tiem būtu jāpiemēro konkrēti kvantitatīvi ierobežojumi, jo to raksturlielumu dēļ tie nav piemēroti, lai atbilstu nosacījumam par pagaidu raksturu. Kompetentajām iestādēm no iestādēm vai vienībām, kas neievēro atbalsta pasākuma izejas stratēģijas noteikumus, būtu jāpieprasa vienreizējs sanācijas plāns. Lai nodrošinātu tādu iestāžu vai vienību iziešanu no tirgus, kas nav izrādījušās dzīvotspējīgas, attiecīgajai iestādei būtu jānosaka, vai iestāde vai vienība kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīga, ja kompetentā iestāde nav apmierināta ar sanācijas plānu vai ja iestāde vai vienība neizpilda sanācijas plānu.

(22)

Piesardzības pasākumi būtu jāierobežo atbilstoši summai, kas iestādei vai vienībai būtu vajadzīga, lai saglabātu maksātspēju spriedzes testa vai līdzvērtīgas darbības nelabvēlīga scenārija gadījumā. Ja piesardzības pasākumi izpaužas samazinātas vērtības aktīvu pasākumu veidā, saņēmējai iestādei vai vienībai būtu jāspēj piešķirto summu izmantot, lai segtu zaudējumus no pārvestajiem aktīviem, vai to izmantot apvienojumā ar kapitāla instrumentu iegādi, ar noteikumu, ka netiek pārsniegta konstatētā iztrūkuma kopsumma. Ir arī jānodrošina, ka piesardzības pasākumi, kas izpaužas samazinātas vērtības aktīvu pasākumu veidā, atbilst spēkā esošajiem valsts atbalsta noteikumiem un paraugpraksei, ka tie atjauno iestādes vai vienības ilgtermiņa dzīvotspēju, ka valsts atbalsts ir ierobežots līdz nepieciešamajam minimumam un ka tiek novērsti konkurences izkropļojumi. Minēto iemeslu dēļ attiecīgajām iestādēm, izmantojot piesardzības pasākumus, kas izpaužas samazinātas vērtības aktīvu veidā, būtu jāņem vērā īpašie norādījumi, tostarp Komisijas plāns par to, kā var izveidot valstu aktīvu pārvaldības sabiedrības, un Komisijas 2020. gada 16. decembra paziņojums par ienākumus nenesošu aizdevumu problēmas risināšanu pēc Covid-19 pandēmijas. Uz piesardzības pasākumiem, kas izpaužas samazinātas vērtības aktīvu pasākumu veidā, vienmēr būtu jāattiecina prioritārais nosacījums, ka tiem ir pagaidu būtība. Paredzams, ka publiskas garantijas, kas piešķirtas uz noteiktu laiku attiecībā uz attiecīgās iestādes vai vienības samazinātas vērtības aktīviem, nodrošinās labāku atbilstību minētajam nosacījumam nekā šādu aktīvu pārvešana publiski atbalstītai vienībai.

(23)

Lai ietvertu būtiskus prudenciālo prasību pārkāpumus, ir sīkāk jāprecizē nosacījumi, ar kādiem nosaka, ka pārvaldītājsabiedrības kļūst vai, iespējams, kļūs maksātnespējīgas. Minēto prasību pārkāpumu, ko izdarījusi pārvaldītājsabiedrība, vajadzētu uzskatīt par būtisku, ja šāda pārkāpuma veids un apmērs ir salīdzināms ar pārkāpumu, kas, ja to būtu izdarījusi kredītiestāde, pamatotu kompetentās iestādes izsniegtās atļaujas anulēšanu saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 18. pantu.

(24)

Dalībvalstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu būt pilnvaras apturēt maksājuma vai piegādes saistības, kas var ietvert atbilstīgus noguldījumus. Ja maksājuma vai piegādes saistību apturēšana nav tieši saistīta ar kredītiestādes finanšu apstākļiem, noguldījumi varētu nebūt nepieejami Direktīvas 2014/49/ES nolūkos. Tā rezultātā noguldītāji ilgāku laiku varētu nespēt piekļūt saviem noguldījumiem. Lai saglabātu noguldītāju uzticību un paļāvību banku nozarei un saglabātu finanšu stabilitāti, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka noguldītājiem ir piekļuve pienācīgai dienas summai no saviem noguldījumiem, lai segtu jo īpaši dzīves dārdzību, ja viņu noguldījumi tiktu padarīti nepieejami, jo maksājumi ir apturēti tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar izmaksu veikšanu noguldītājiem. Šādai procedūrai arī turpmāk ir vajadzētu būt ārkārtējai, un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka noguldītājiem ir piekļuve pienācīgām dienas summām.

(25)

Nolūkā palielināt juridisko noteiktību un ņemot vērā to saistību iespējamo nozīmīgumu, kas izriet no nenoteiktiem notikumiem nākotnē, tostarp noregulējuma brīdī nepabeigtas tiesvedības iznākuma, ir jānosaka, kāda pieeja minētajām saistībām būtu jāparedz iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanas nolūkos. Noregulējuma iestādēm būtu jānošķir saistības, kas balstītas no pagātnes notikumiem izrietošos pašreizējos pienākumos, kā rezultātā radīsies zaudējumi, bet kurām nav noteikta laikposma vai summas, un saistības, kas varētu rasties nākotnē, bet neradītu zaudējumus, vai kas varētu rasties nākotnē tikai tad, ja iestātos nenoteikts notikums.

(26)

Būtu arī jāprecizē, ka saistības, kurām nav noteikta laikposma vai summas, ja šīs saistības ir balstītas no pagātnes notikumiem izrietošos pašreizējos pienākumos, kā rezultātā radīsies zaudējumi, ir jāuztver tāpat kā citas saistības. Šādām saistībām vajadzētu būt iekšēji rekapitalizējamām, izņemot, ja tās atbilst kādam no konkrētajiem kritērijiem, saskaņā ar kuriem tās izslēgtu no iekšējās rekapitalizācijas instrumenta tvēruma. Ņemot vērā minēto saistību iespējamo nozīmi noregulējumā un nolūkā nodrošināt noteiktību iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanā, būtu jāprecizē, ka tās ir daļa no iekšēji rekapitalizējamām saistībām un ka līdz ar to tām varētu piemērot iekšējās rekapitalizācijas instrumentu. Lai nodrošinātu iekšējās rekapitalizācijas instrumenta efektīvu piemērošanu saistībām, kurām nav noteikta laikposma vai summas, noregulējuma iestādei vajadzētu būt pilnvarām samazināt, tostarp līdz nullei, pamatsummu, kas jāmaksā par šādām saistībām, un konvertēt šādas saistības akcijās vai citos īpašumtiesību instrumentos. Tomēr samazināšana vai konvertācija var stāties spēkā tikai tad, ja un kad saistības, kurām nav noteikta laikposma vai summas, ir galīgi noteiktas laikposma un summas ziņā.

(27)

Ir jānodrošina, ka saistības, kuras nākotnē varētu rasties no nenoteikta notikuma, vai saistības, kurām nav noteikta laikposma vai summas un kuru pamatā noregulējuma laikā ir pašreizējs pienākums, nemazina noregulējuma stratēģijas un jo īpaši iekšējās rekapitalizācijas instrumenta efektivitāti. Lai sasniegtu minēto mērķi, vērtētājam, veicot vērtēšanu noregulējuma nolūkos, būtu jānovērtē šādas saistības un pēc iespējas labāk būtu jākvantificē šo saistību potenciālā vērtība. Lai nodrošinātu, ka pēc noregulējuma procesa iestāde vai vienība pienācīgu laiku var saglabāt pietiekamu tirgus uzticēšanos, vērtētājam šī potenciālā vērtība būtu jāņem vērā, nosakot summu, par kādu iekšēji rekapitalizējamās saistības ir jānoraksta vai jākonvertē, lai atjaunotu noregulējamās iestādes kapitāla rādītājus. Jo īpaši noregulējuma iestādei savas konvertācijas pilnvaras būtu jāpiemēro iekšēji rekapitalizējamām saistībām, ciktāl tas nepieciešams, lai nodrošinātu, ka noregulējamās iestādes rekapitalizācija ir pietiekama, lai segtu iespējamos zaudējumus, ko varētu radīt saistības, kuras nākotnē varētu rasties no nenoteikta notikuma vai kuru pamatā ir pašreizējs pienākums, bet kurām nav noteikta laikposma vai summas. Novērtējot norakstāmo vai konvertējamo summu, noregulējuma iestādei būtu rūpīgi jāapsver iespējamo zaudējumu ietekme uz noregulējamo iestādi, pamatojoties uz vairākiem faktoriem, tostarp notikuma iestāšanās iespējamību, tā iestāšanās termiņu un saistību summu.

(28)

Noteiktos apstākļos pēc tam, kad noregulējuma finansēšanas mehānisms ir veicis iemaksu, kas nepārsniedz 5 % no iestādes vai vienības kopējām saistībām, tostarp pašu kapitāla, noregulējuma iestādes spēj izmantot papildu finansējuma avotus, lai turpinātu atbalstīt savu noregulējuma darbību. Būtu skaidrāk jāprecizē, kādos apstākļos noregulējuma finansēšanas mehānisms varētu sniegt papildu atbalstu, ja visas iekšēji rekapitalizējamās saistības, kas nav atbilstīgi noguldījumi un kuru prioritāte ir zemāka nekā fizisku personu un mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu nesegtajiem noguldījumiem un kuras nav diskrecionāri izslēgtas no iekšējās rekapitalizācijas, ir pilnībā norakstītas vai konvertētas.

(29)

Noguldījumus, kas atbilst nosacījumiem, lai tos varētu uzskatīt par atbilstīgām saistībām, var izmantot, lai panāktu atbilstību MREL. Tomēr, ņemot vērā noguldījumu specifiku, kā arī to nozīmi reālajā ekonomikā un uzticēšanās saglabāšanā banku sistēmai, noguldījumu iekļaušanai to saistību tvērumā, ko izmanto, lai izpildītu MREL, būtu jāpiemēro stingrākas prasības, jo MREL atbilstīgajiem resursiem vajadzētu būt pilnībā izmantojamiem, lai segtu zaudējumus un veicinātu kredītiestādes rekapitalizāciju tās maksātnespējas gadījumā. Pirmkārt, kā tas ir saskaņā ar pašreizējiem noteikumiem, nevajadzētu būt iespējai, ka noguldījumus, ko izmanto attiecībā uz MREL, tur fiziskas personas vai mikrouzņēmumi, mazie un vidējie uzņēmumi. Otrkārt, būtu jāprecizē, ka noguldījumi, kas to īpašniekam piešķir tiesības uz pirmstermiņa atmaksu, nevar būt atbilstīgi MREL, tostarp gadījumos, kad līguma noteikumi paredz, ka par pirmstermiņa atmaksu ir jāmaksā sods. Treškārt, lai nodrošinātu pārredzamību un līdz minimumam samazinātu šādu noguldījumu neatbilstīgas izvietošanas riskus, attiecīgajos līguma noteikumos būtu skaidri jāatsaucas uz kredītiestādes nodomu minētos noguldījumus izmantot, lai izpildītu MREL, kā arī uz to, ka tie nav kvalificējami kā atbilstīgi noguldījumi un ka tāpēc nepieejamības gadījumā NGS neatmaksās nevienu minētā noguldījuma daļu. Ceturtkārt, noguldījumu izmantošana attiecībā uz MREL parasti nebūtu jāatļauj, ja vien noregulējuma iestādes iepriekš nav atļāvušas tos iekļaut MREL atbilstīgajos resursos, pamatojoties uz novērtējumu, ka šādi noguldījumi noregulējuma gadījumā nebūtu jāpasargā no zaudējumu segšanas un neradītu būtisku šķērsli noregulējamībai. Noregulējuma iestādēm būtu jāspēj atļaut izmantot noguldījumus, lai MREL izpildītu vispārīgi katrai noregulējuma vienībai, neveicot katra noguldījuma individuālu novērtējumu, kā arī noguldījumu iekļaušanu MREL izpildei ierobežot līdz fiksētām summām. Strukturētos noguldījumus, pat ja tie ir saistības ar iegultiem atvasinātajiem instrumentiem, arī var uzskatīt par kredītiestādes atbilstīgajām saistībām, ja ir izpildīti visi pārējie nosacījumi.

(30)

Lai izvairītos no domino efekta, esošajiem noguldījumiem, kas kvalificējas kā atbilstīgās saistības, ir jāsaglabā iepriekš spēkā esošie nosacījumi. Attiecībā uz noguldījumiem, kas pieņemti pirms 2028. gada 12. maija, jaunie atbilstības kritēriji nebūtu jāpiemēro. Tiesībām saglabāt iepriekš spēkā esošos nosacījumus būtu jābeidzas 2029. gada 11. maijā.

(31)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/876 (13) un (ES) 2019/877 (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/879 (15) Savienības tiesību aktos ieviesa starptautisko “kopējās zaudējumu absorbcijas spējas (TLAC) standartu”, ko Finanšu stabilitātes padome publicēja 2015. gada 9. novembrī (“TLAC standarts”), attiecībā uz globālām sistēmiski nozīmīgām bankām, ko Savienības tiesību aktos dēvē par globālām sistēmiski nozīmīgām iestādēm (G-SNI). Regula (ES) 2019/877 un Direktīva (ES) 2019/879 arī grozīja noteikumus par MREL, kas noteikta Direktīvā 2014/59/ES un Regulā (ES) Nr. 806/2014. Direktīvas 2014/59/ES noteikumi par MREL ir jāsaskaņo ar to, kā attiecībā uz G-SNI īsteno TLAC standartu, ņemot vērā konkrētas saistības, ko varētu izmantot, lai izpildītu to MREL daļu, kas būtu jāizpilda ar pašu kapitālu un citām subordinētajām saistībām. Jo īpaši saistības, kas ir līdzvērtīgas konkrētām izslēgtajām saistībām, būtu jāiekļauj noregulējuma vienību pašu kapitālā un subordinētajos atbilstīgajos instrumentos, ja minēto izslēgto saistību summa noregulējuma vienības bilancē nepārsniedz 5 % no noregulējuma vienības pašu kapitāla un atbilstīgo saistību summas un no minētās iekļaušanas neizriet riski, kas saistīti ar principu “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”.

(32)

Attiecībā uz konkrētām noregulējuma vienībām vēlamā noregulējuma stratēģija, kas izklāstīta noregulējuma plānā vai grupas noregulējuma plānā, galvenokārt ir atkarīga no noregulējamās iestādes uzņēmuma pārvešanas privātam pircējam vai pagaidu iestādei. Šādos gadījumos ir iespējams, ka NGS var tikt lūgta veikt iemaksu noregulējuma darbībā, potenciāli, lai nodrošinātu tādu konkrētu noguldījumu aizsardzību, kurus NGS nesedz. Tāpēc, lai līdz minimumam samazinātu bezrūpīgas rīcības risku, būtu jāprecizē, ka tad, ja noregulējuma plānā ir paredzēta uzņēmuma pārdošanas instrumenta vai pagaidu iestādes instrumenta piemērošana un noregulējuma vienības iziešana no tirgus, MREL attiecīgajai noregulējuma vienībai nebūtu jānosaka līmenī, kas ir zemāks par konkrētām robežvērtībām. Ja MREL kalibrēšanas noteikumu piemērošanas rezultātā iegūtā summa pārsniedz minētās robežvērtības, jāprevalē būtu minētajai lielākajai summai. Minētās robežvērtības nebūtu jāpiemēro MREL, kas noteikta noregulējuma vienībām, kuru vēlamā noregulējuma stratēģija ir iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošana tās rekapitalizācijas nolūkos tādā apmērā, kas ir pietiekams, lai atjaunotu tās spēju turpināt veikt darbības, kurām tai ir piešķirta atļauja, pat ja vēlamā noregulējuma stratēģija paredz iekšējās rekapitalizācijas instrumenta piemērošanu apvienojumā ar citiem noregulējuma instrumentiem, kurus izmanto kā palīginstrumentus.

(33)

Direktīvā 2014/59/ES nav iekļauti īpaši noteikumi par pārejas kārtību un starpposma mērķapjomiem MREL izpildei pēc 2024. gada. Tomēr ir situācijas, kurās no iestādēm vai vienībām nebūtu nekavējoties jāprasa ievērot augstāku MREL, ko noteikusi noregulējuma iestāde, tostarp gadījumi, kad MREL palielinājums izriet no būtiskām izmaiņām iestādē vai vienībā, piemēram, apvienošanās vai iegādes dēļ, vai no izmaiņām vēlamajā noregulējuma stratēģijā. Jo īpaši, ja vēlamā noregulējuma stratēģija no likvidācijas saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru mainās uz noregulējuma darbības piemērošanu, iestāde vai vienība varētu nespēt nekavējoties pilnībā izpildīt MREL, ko noteikusi noregulējuma iestāde. Tādēļ noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pilnvarotām attiecībā uz MREL izpildi noteikt pienācīgus pārejas laikus. Turklāt noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pilnvarām tādām iestādēm vai vienībām noteikt saistošus starpposma mērķapjomus, lai nodrošinātu, ka tās pienācīgi veido savus MREL atbilstīgos resursus. Lai aizsargātu tiesisko paļāvību, jaunajiem noteikumiem nebūtu jāietekmē pārejas laiki, ko noregulējuma iestāde iepriekš noteikusi, pamatojoties uz attiecīgajā dienā piemērojamiem noteikumiem.

(34)

Iestādēm un vienībām iekšējās rekapitalizācijas instrumenta ietekmes līgumiska atzīšana ir jāiekļauj nolīgumos vai instrumentos, kas rada saistības, kuras reglamentē trešo valstu tiesību akti, izņemot gadījumus, kad tas ir juridiski vai citādi neiespējami. Tomēr noregulējuma satvara piemērošanā gūtā pieredze liecina, ka prasības attiecībā uz minētajiem līgumiskajiem iekšējās rekapitalizācijas atzīšanas noteikumiem, kā arī procedūra tam, kā tiek paziņota un novērtēta šādu noteikumu iekļaušanas neiespējamība, ir nevajadzīgi plašas, sarežģītas un apgrūtinošas, lai sasniegtu mērķi nodrošināt to iestāžu noregulējamību, uz kurām varētu attiekties noregulējuma darbība. Tādēļ ir lietderīgi sašaurināt prasības piemērošanas jomu, to attiecinot uz pašu kapitāla instrumentiem un iekšēji rekapitalizējamām saistībām, tādējādi jo īpaši izslēdzot līgumus, kas rada saistības, kuras nākotnē varētu izrietēt no nenoteikta notikuma. Turklāt to iestāžu un vienību, uz kurām attiecas prasība, lokā būtu jāņem vērā noregulējuma plānā paredzētā stratēģija. Minētā iemesla dēļ noregulējuma vienību likvidācijas vienībām un meitasuzņēmumiem, kas paši nav noregulējuma vienības, nevajadzētu būt pienākumam savos līgumos iekļaut iekšējās rekapitalizācijas atzīšanas noteikumu, ja vien noregulējuma iestāde nepieprasa to darīt. Visbeidzot, lai gan iemesli, kuru dēļ iestādes un vienības norāda, ka iekšējās rekapitalizācijas atzīšanas noteikuma iekļaušanas to līgumos nav iespējama, neprasa korekcijas, procedūra, saskaņā ar kuru iestādes un vienības par šādām situācijām ziņo noregulējuma iestādei, būtu jāvienkāršo un jāiekļauj gada ziņojumos noregulējuma plānošanas nolūkā.

(35)

Lai atvieglotu noregulējuma plānošanu, noregulējamības novērtēšanu un pilnvaru īstenošanu, lai pārvarētu vai novērstu šķēršļus noregulējamībai, kā arī lai veicinātu informācijas apmaiņu, tādas iestādes noregulējuma iestādei, kurai ir nozīmīgas filiāles citās dalībvalstīs, būtu jāspēj izveidot un vadīt noregulējuma kolēģiju.

(36)

Lai veiktu sabiedrības interešu novērtējumu, iespējams, ir nepieciešami un samērīgi nodrošināt informāciju, kas saistīta ar to klientu kopējo skaitu, kuriem iestāde vai vienība ir vienīgais vai galvenais bankas pakalpojumu partneris, un kas ir to centralizēto automatizēto mehānismu rīcībā, kuri izveidoti, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849 (16), un tāpēc noregulējuma iestādēm būtu jāspēj katrā gadījumā atsevišķi saņemt minēto informāciju. Būtu arī jāprecizē konkrēts laiks, kad noregulējuma iestādēm ir netieša piekļuve informācijai.

(37)

Pastāv mijiedarbība starp noregulējuma satvaru un regulējumu attiecībā uz tirgus ļaunprātīgu izmantošanu. Proti, lai gan darbības, kas veiktas, gatavojoties noregulējumam, var kvalificēt kā iekšējo informāciju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 596/2014 (17), to priekšlaicīga atklāšana var apdraudēt noregulējuma procesu. Ja šādas darbības ir ilgstoša procesa starpposmi, Regula (ES) Nr. 596/2014 neprasa tūlītēju informācijas atklāšanu. Citos gadījumos iestādēm vai vienībām ir iespēja veikt pasākumus, lai risinātu šo jautājumu, atliekot iekšējās informācijas publiskošanu, ievērojot minētās regulas 17. panta 4. vai 5. punktu. Tomēr noregulējuma laikā vai laikā, kad tiek gatavots noregulējums, ne vienmēr pastāv pareizie stimuli, lai iestāde vai vienība varētu uzņemties iniciatīvu šādai atlikšanai. Lai izvairītos no šādām situācijām, noregulējuma iestādēm vajadzētu būt pilnvarām pieprasīt iestādei vai vienībai nodrošināt iekšējās informācijas konfidencialitāti attiecībā uz gatavošanos noregulējumam un noregulējuma procesu vai norakstīšanu un konvertāciju, ja tās uzskata, ka tas ir nepieciešams noregulējuma mērķu sasniegšanai. Prasība iestādēm un vienībām atklāt šādu iekšējo informāciju saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 596/2014 būtu jānosaka tikai pēc tam, kad noregulējuma iestāde tās ir informējusi, ka konfidencialitātes nodrošināšana vairs nav nepieciešama noregulējuma mērķu sasniegšanai. Tomēr, ja konfidencialitāte vairs netiek nodrošināta, būtu jānosaka prasība iestādēm un vienībām pēc iespējas drīz publiskot iekšējo informāciju.

(38)

Noregulējuma gadījumā būtu jāsaglabā arī pienācīga saikne starp samaksu un darbības rezultātiem, jo īpaši tad, ja zaudējumi, visticamāk, tiks pārnesti uz noregulējuma finansēšanas mehānismiem. Šādos gadījumos noregulējamās iestādes vadības struktūras un augstākās vadības locekļu mainīgais atalgojums, kas nav izmaksāts vai nav piešķirts, būtu jāanulē. Ja vien vadības struktūras vai augstākās vadības loceklis nepierāda, ka viņš nav piedalījies vai nav bijis atbildīgs par rīcību, kas izraisīja vai veicināja noregulējamās iestādes maksātnespēju, mainīgais atalgojums, kas tika piešķirts vai izmaksāts 24 mēnešu laikā pirms lēmuma veikt noregulējuma darbību, būtu jāatgriež vai jāatmaksā.

(39)

Pēc noregulējuma finansēšanas mehānismu palielināšanas sākotnējā laikposma, kas paredzēts Direktīvā 2014/59/ES, to attiecīgie pieejamie finanšu līdzekļi varētu nedaudz samazināties zem mērķapjoma, jo īpaši segto noguldījumu pieauguma dēļ. Tādējādi ex ante iemaksu summa, kas var tikt pieprasīta šādos apstākļos, varētu būt neliela. Tādēļ ir iespējams, ka pēc dažiem gadiem šādu ex ante iemaksu apmērs vairs nebūtu samērīgs ar šo iemaksu iekasēšanas izmaksām. Tāpēc noregulējuma iestādēm būtu jāspēj atlikt ex ante iemaksu iekasēšanu uz laiku līdz trim gadiem, līdz iekasējamā summa sasniedz summu, kas ir samērīga ar iekasēšanas procesa izmaksām, ar noteikumu, ka šāda atlikšana būtiski neietekmē noregulējuma iestāžu spēju izmantot noregulējuma finansēšanas mehānismus.

(40)

Neatsaucamas maksājumu saistības ir viens no noregulējuma finansēšanas mehānismu pieejamo finanšu līdzekļu komponentiem. Tādēļ ir jāprecizē apstākļi, kādos minētās maksājumu saistības var pieprasīt. Ja vienībai pēc tam, kad tā ir pieņēmusi lēmumu atteikties no atļaujas, vairs nav pienākuma veikt iemaksas noregulējuma finansēšanas mehānismā, neatsaucamās maksājumu saistības būtu jāatceļ. Lai nodrošinātu, ka neatsaucamo maksājumu saistību atcelšana nerada situāciju, kad noregulējuma finansēšanas mehānismā pieejamie finanšu līdzekļi nokrītas zem līmeņa, ko noregulējuma iestāde uzskata par piemērotu, noregulējuma iestādei vajadzētu būt pilnvarām noteikt iemaksu, kas attiecīgajai vienībai būtu jāmaksā. Pieņemot lēmumu, noregulējuma iestādei būtu pienācīgi jāapsver nepieciešamība saglabāt vienlīdzīgus konkurences apstākļus visām iesaistītajām iestādēm, tostarp vienībai, uz kuru vairs neattiecas Direktīvas 2014/59/ES 1. panta darbības joma. Noregulējuma iestādei ir jāsniedz detalizēts sava lēmuma pamatojums, un minētais lēmums, tostarp tā pamatojums, tai būtu jāatklāj savā gada ziņojumā. Turklāt, lai nodrošinātu lielāku pārredzamību un noteiktību attiecībā uz neatsaucamu maksājumu saistību daļu iekasējamo ex ante iemaksu kopējā summā, noregulējuma iestādei šāda daļa būtu jānosaka katru gadu, ievērojot piemērojamos ierobežojumus. Kompetentajai iestādei būtu jācenšas nodrošināt, ka tiek mazināta jebkāda neatsaucamu maksājumu saistību procikliska ietekme atkarībā no to grāmatvedības uzskaites.

(41)

Noregulējuma finansēšanas mehānismos veicamo ārkārtas ex post iemaksu maksimālā summa, ko atļauts pieprasīt, pašlaik gadā nevar pārsniegt ex ante iemaksu trīskāršo apmēru. Pēc Direktīvā 2014/59/ES paredzētā sākotnējā palielināšanas perioda šādas ex ante iemaksas apstākļos, kas nav noregulējuma finansēšanas mehānismu izmantošana, būs atkarīgas tikai no segto noguldījumu līmeņa svārstībām, un tāpēc tās, iespējams, saruks. Ja ārkārtas ex post iemaksu maksimālo summu nosaka, pamatojoties uz ex ante iemaksu apmēru, tas varētu krasi ierobežot noregulējuma finansēšanas mehānismu iespēju piesaistīt ex post iemaksas, tādējādi samazinot to rīcības spēju. Lai izvairītos no šāda iznākuma, būtu jānosaka cits ierobežojums un būtu jānosaka, ka ārkārtas ex post iemaksu maksimālā summa, ko atļauts pieprasīt, ir attiecīgā noregulējuma finansēšanas mehānisma mērķapjoma vienas astotās daļas trīskāršs apmērs.

(42)

Direktīva 2014/59/ES daļēji saskaņoja parasto maksātnespējas procedūru reglamentējošajos valsts tiesību aktos paredzēto noguldījumu prioritāti. Šie noteikumi paredzēja trīs līmeņu noguldījumu prioritāti, saskaņā ar kuru segtajiem noguldījumiem bija visaugstākā prioritāte, kam sekoja fizisku personu un mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu atbilstīgie noguldījumi virs seguma līmeņa. Pārējiem noguldījumiem, t. i., lielu komercsabiedrību noguldījumiem, kas pārsniedz seguma līmeni, un noguldījumiem, kuri nav atbilstīgi, lai NGS tos atmaksātu, tika pieprasīts noteikt zemāku prioritāti, bet to pozīcija citādi netika saskaņota. Visbeidzot, NGS prasījumiem bija tāda pati augstāka prioritāte kā segtajiem noguldījumiem. Tomēr minētā daļējā saskaņošana nav izrādījusies optimāls risinājums noguldītāju aizsardzībai. Daļēja saskaņošana ir radījusi atšķirības attieksmē pret atlikušajiem noguldītājiem dalībvalstīs, jo īpaši tāpēc, ka arvien lielāks skaits dalībvalstu ir nolēmušas piešķirt juridisku priekšrocību arī pārējiem noguldījumiem. Minētās atšķirības ir arī radījušas grūtības noteikt maksātnespējas hipotētisko scenāriju pārrobežu grupām noregulējuma vērtēšanas laikā. Turklāt tas, ka nav vispārējas noguldītāju prioritātes, varēja radīt problēmas saistībā ar principa “neviens kreditors nav sliktākā situācijā” ievērošanu, jo īpaši tad, ja noguldījumi, kuru prioritāte nebija saskaņota ar Direktīvu 2014/59/ES, ir ierindoti tādā pašā līmenī kā augstākas prioritātes prasījumi. Tādēļ būtu jāgroza noguldījumu prioritāte pašreizējā prasījumu hierarhijā.

(43)

Noguldījumu prioritāte būtu pilnībā jāsaskaņo, ieviešot vispārēju noguldītāju prioritāti, saskaņā ar kuru visiem noguldījumiem ir augstāka prioritāte nekā parastiem nenodrošinātiem prasījumiem, ar ierobežotiem izņēmumiem. Vispārēja noguldītāju prioritāte palīdzēs stiprināt noguldītāju paļāvību un vēl vairāk novērst risku, ka nauda tiek masveidā izņemta no bankām. Pastiprināta noguldītāju aizsardzība ir saskaņota arī ar centrālo lomu, kāda ir noguldījumiem reālajā ekonomikā kā galvenajam uzkrājumu un maksājumu instrumentam, kā arī banku darbībā, kur noguldījumi ir svarīgs finansējuma avots un viens no svarīgākajiem faktoriem, kas veicina uzticēšanos banku sistēmai, kura kļūst īpaši svarīga tirgus spriedzes laikā. Turklāt vispārēja noguldītāju prioritāte uzlabo kredītiestāžu noregulējamību, palielinot to spēju izpildīt prasības attiecībā uz piekļuvi noregulējuma finansēšanas mehānismiem un samazinot finansējuma apjomu, ko pieprasa no minētajiem mehānismiem, jo pastāv mazāks risks pārkāpt principu “neviens kreditors nav sliktākā situācijā” gadījumos, kad iekšēji rekapitalizē parastu nenodrošinātu parādu. Jo īpaši noguldījumu izņemšana no parasto nenodrošināto prasījumu maksātnespējas kategorijas palielinātu atlikušo parasto nenodrošināto prasījumu iekšējās rekapitalizācijas spēju, samazinot risku, ka tiks pārkāpts princips “neviens kreditors nav sliktākā situācijā”. Samazinot noguldījumu norakstīšanas vai konvertācijas iespējamību, lai nodrošinātu piekļuvi noregulējuma finansēšanas mehānismiem, vispārēja noguldītāju prioritāte palīdzētu padarīt iekšējās rekapitalizācijas instrumentu efektīvāku un uzticamāku un palielinātu noregulējuma režīma pārredzamību un juridisko noteiktību. Vispārēja noguldītāju prioritāte veicinātu arī pārveduma stratēģiju ticamību noregulējumā, jo tas vienkāršotu visa noguldījumu līguma iekļaušanu to saistību tvērumā, kas jāpārved privātam pircējam vai pagaidu iestādei, par labu noregulējamās iestādes attiecībām ar klientiem un franšīzes vērtībai. Visbeidzot, pilnīga noguldītāju maksātnespējas pakāpes saskaņošana būtu izdevīga no pārrobežu un vienlīdzīgu konkurences apstākļu viedokļa.

(44)

Ir lietderīgi dažus neatbilstīgus noguldījumus izslēgt no vispārējās noguldītāju prioritātes. Jo īpaši noguldījumiem, ko kredītiestāde pieņēmusi, lai tos izmantotu saistībā ar MREL izpildi, nevajadzētu piešķirt juridisku priekšrocību, jo tas būtu nesaderīgi ar vispārējo principu, ka MREL iekļautajām saistībām būtu jāsedz zaudējumi un jāveicina kredītiestādes rekapitalizācija tās maksātnespējas gadījumā. Šādu noguldījumu prioritāti nevajadzētu saskaņot ar Direktīvu 2014/59/ES, un tā vietā šī prioritāte būtu jānosaka saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktu un līgumu noteikumiem. Turklāt prioritātei visā noguldījuma laikā nevajadzētu mainīties ne atkarībā no tā, vai noregulējuma iestāde ir atļāvusi noguldījumu iekļaut MREL atbilstīgajos resursos, ne arī no tā atlikušā termiņa.

(45)

Pašreizējā noguldījumu trīs līmeņu prioritāte būtu jāsaglabā, jo tā stingri aizsargā NGS prasījumus un tādējādi to finansēšanas līdzekļus. Tomēr, ņemot vērā Direktīvas 2014/49/ES grozījumus, kuri ieviesti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2026/804 (18) un ar kuriem NGS veiktās atmaksas tvērumā iekļauj dažu publisko iestāžu noguldījumus, ir lietderīgi, ka minēto noguldījumu daļai, kas pārsniedz seguma līmeni, ir tāda pati prioritāte kā fizisku personu un mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu atbilstīgajiem noguldījumiem virs seguma līmeņa.

(46)

Noregulējuma finansēšanas mehānismus var izmantot, lai atbalstītu uzņēmuma pārdošanas instrumenta vai pagaidu iestādes instrumenta piemērošanu, saskaņā ar kuru noregulējamās iestādes aktīvu, tiesību un saistību kopums tiek pārvests saņēmējam. Šādā gadījumā noregulējuma finansēšanas mehānismam varētu būt prasījums pret atlikušo iestādi vai vienību tās turpmākajā likvidācijā saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru. Tas var notikt, ja noregulējuma finansēšanas mehānismu izmanto saistībā ar zaudējumiem, kas kreditoriem citādi būtu radušies, tostarp kā garantijas attiecībā uz aktīviem un saistībām, vai saistībā ar starpības segšanu starp pārvestajiem aktīviem un saistībām. Lai nodrošinātu, ka akcionāri un kreditori, kas palikuši atlikušajā iestādē vai vienībā, efektīvi absorbē noregulējamās iestādes zaudējumus un uzlabo iespēju maksātnespējas gadījumā atmaksāt noregulējumam raksturīgajā drošības tīklā, tie noregulējuma finansēšanas mehānisma prasījumi pret atlikušo iestādi vai vienību un prasījumi, kas izriet no saprātīgiem izdevumiem, kuri pienācīgi radušies, būtu jāpiemēro augstāka prioritāte maksātnespējas gadījumā nekā noguldītāju un NGS prasījumiem. Tā kā kompensācija, ko noregulējuma finansēšanas mehānismi izmaksā akcionāriem un kreditoriem par principa “neviens kreditors nav sliktākā situācijā” pārkāpumiem, ir paredzēta, lai tiem kompensētu noregulējuma darbības rezultātus, minētajai kompensācijai nevajadzētu būt par pamatu minēto mehānismu prasījumiem.

(47)

Lai nodrošinātu pietiekamu elastīgumu un atvieglotu NGS iesaistīšanos nolūkā atbalstīt noregulējuma instrumentu izmantošanu, ja tie izraisa noregulējamās iestādes iziešanu no tirgus, būtu jāprecizē, kā noregulējumā izmantot dažus NGS aspektus. Jo īpaši ir jāprecizē, ka konkrētos gadījumos un saskaņā ar skaidriem nosacījumiem NGS līdzekļus var izmantot, lai atbalstītu pārveduma darījumus, kas ietver noguldījumus, tostarp atbilstīgos noguldījumus, kuri pārsniedz attiecīgās NGS nodrošināto seguma līmeni, kā arī neatbilstīgos noguldījumus, kas iekļauti vispārējā noguldītāju prioritātē. NGS iemaksai vajadzētu būt vērstai uz to, lai pircējam vai pagaidu iestādei segtu pārvesto aktīvu vērtības iztrūkumu salīdzinājumā ar pārvesto noguldījumu vērtību. Ja pircējs pieprasa iemaksu kā daļu no darījuma, lai nodrošinātu tā kapitāla neitralitāti un saglabātu atbilstību pircēja kapitāla prasībām, arī NGS būtu jāveic iemaksa šajā nolūkā. NGS sniegtais atbalsts noregulējuma darbībai būtu jāsniedz skaidrā naudā vai citos veidos, piemēram, garantiju vai zaudējumu dalīšanas nolīgumu veidā, kas var līdz minimumam samazināt atbalsta ietekmi uz minētās NGS pieejamiem finanšu līdzekļiem, vienlaikus ļaujot NGS iemaksai sasniegt tās nolūkus.

(48)

Noregulējama gadījumā NGS iemaksai būtu jāpiemēro noteikti ierobežojumi. Pirmkārt, NGS iemaksu kopsummai nevienā noregulējuma gadījumā nevajadzētu pārsniegt segto noguldījumu summu attiecīgajā kredītiestādē. Otrkārt, būtu jānodrošina, ka jebkāda NGS iesaistīšanās noregulējuma darbībā, kas galvenokārt balstās uz iekšējās rekapitalizācijas instrumentu noregulējamās iestādes rekapitalizācijas un tās darbību turpināšanas nolūkos, nepārsniedz zaudējumus, kas NGS rastos maksātnespējas gadījumā, ja tā veiktu izmaksas segtajiem noguldītājiem un pārņemtu to prasījumus pret iestādes aktīviem. Treškārt, ja NGS izmanto, lai atbalstītu noregulējuma darbību, kas galvenokārt sastāv no uzņēmuma pārvešanas pircējam vai pagaidu iestādei, NGS iemaksas summai nevajadzētu pārsniegt 62,5 % no tās mērķapjoma, ja vien saskaņā ar Direktīvu 2014/49/ES norīkotā iestāde neizvēlas nepiemērot minēto ierobežojumu, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz finanšu stabilitāti vai saglabātu noguldītāju piekļuvi to noguldījumiem. EBI būtu jāizdod pamatnostādnes par nosacījumiem minētā ierobežojuma nepiemērošanai. Ceturtkārt, NGS iemaksas apjomam nevajadzētu pārsniegt starpību starp pārvestajiem aktīviem un pārvestajiem noguldījumiem un saistībām, kam maksātnespējas gadījumā ir tāda pati vai augstāka prioritāte nekā minētajiem noguldījumiem. Tas nodrošinātu, ka NGS iemaksas tiek izmantotas tikai tādā nolūkā, lai attiecīgā gadījumā izvairītos no zaudējumu uzlikšanas noguldītājiem, nevis lai aizsargātu kreditorus, kuri maksātnespējas gadījumā ierindojas zemāk par noguldījumiem. Tomēr attiecīgā gadījumā iemaksa varētu ietvert arī summu, kas nepieciešama, lai nodrošinātu saņēmējas vienības kapitāla neitralitāti.

(49)

Būtu jāprecizē, ka saistībā ar noregulējumu NGS būtu jāspēj veikt iemaksu tādu saistību pārvešanā, kas nav segtie noguldījumi, tikai tad, ja noregulējuma iestāde katrā atsevišķā gadījumā secina, ka noguldījumus, kuri iekļauti vispārējā noguldītāju prioritātē, izņemot segtos noguldījumus, nevar iekšēji rekapitalizēt vai tos nevar atstāt atlikušajā noregulējamajā iestādē, kas tiks likvidēta, un ja noregulējuma finansēšanas mehānismu izmantošanas nosacījumi nav izpildīti ar akcionāru un kreditoru iemaksām. Jo īpaši noregulējuma iestādei būtu jāļauj novērst to, ka zaudējumi tiek iedalīti tiem noguldījumiem, kur izslēgšana ir absolūti nepieciešama un samērīga, lai saglabātu kritiski svarīgo funkciju un galveno darbības jomu nepārtrauktību vai vajadzības gadījumā izvairītos no plašas kaitīgas ietekmes izplatīšanās un finanšu nestabilitātes, kas varētu radīt nopietnus traucējumus Savienības vai kādas dalībvalsts ekonomikā. Tie paši iemesli būtu jāattiecina uz tādu citu iekšēji rekapitalizējamu saistību iekļaušanu pārvedumā pircējam vai pagaidu iestādei, kuru prioritāte ir zemāka nekā segtajiem noguldījumiem. Šādā gadījumā minēto iekšēji rekapitalizējamo saistību pārvedums nebūtu jāatbalsta ar NGS iemaksām. Ja minēto iekšēji rekapitalizējamo saistību pārvešanai ir nepieciešams jebkāds ārējs finansiāls atbalsts, minētais atbalsts būtu jāsniedz ar noregulējuma finansēšanas mehānismu.

(50)

Ņemot vērā iespēju noregulējumā izmantot NGS, ir sīkāk jāprecizē nosacījumi, saskaņā ar kuriem NGS iemaksu var ieskaitīt, lai būtu izpildītas prasības attiecībā uz piekļuvi noregulējuma finansēšanas mehānismiem. Minētajai iespējai vajadzētu būt pieejamai tikai tādām kredītiestādēm, kuru aktīvu kopējā vērtība ir vienāda ar vai mazāka par 80 miljardiem EUR, un saistībā ar noregulējuma darbību, kuras pamatā galvenokārt ir uzņēmuma pārdošanas instrumenta vai pagaidu iestādes instrumenta piemērošana. Lai nodrošinātu, ka noregulējums arī turpmāk galvenokārt tiek finansēts no kredītiestādes iekšējiem resursiem, un lai līdz minimumam samazinātu konkurences izkropļojumus, izmantot NGS iemaksu, lai nodrošinātu piekļuvi noregulējuma finansēšanas mehānismiem, vajadzētu varēt tikai tām kredītiestādēm, attiecībā uz kurām 24 mēnešus pirms noregulējuma darbības sākšanas noregulējuma plānā vai grupas noregulējuma plānā nav paredzēta to sakārtota likvidācija maksātnespējas gadījumā, ņemot vērā to, ka noregulējuma iestāžu noteiktā MREL minētajām kredītiestādēm ir noteikta līmenī, kas ietver gan zaudējumu absorbciju, gan rekapitalizācijas summas. MREL, ko noregulējuma iestāde noteikusi kredītiestādēm, kuru aktīvu kopējā individuālā vērtība pārsniedz 30 miljardus EUR, būtu jāatbilst MREL minimālajiem līmeņiem attiecībā uz iestādēm un vienībām ar vēlamām noregulējuma stratēģijām, kas galvenokārt paredz pārveduma instrumentu izmantošanu noregulējumā, pat ja attiecīgajā noregulējuma plānā vai grupas noregulējuma plānā bija paredzētas dažādas darbības un tāpēc minēto kredītiestāžu MREL minētie minimālie līmeņi netika piemēroti. Turklāt pirms NGS iemaksas maksimāli iespējamā apmērā būtu jāveic pašu kapitāla un atbilstīgo saistību iemaksa zaudējumu absorbēšanai un rekapitalizācijai. Visbeidzot, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt to, ka noregulējamā iestāde noteiktā laikposmā pirms noregulējuma darbības nedrīkst būt pārkāpusi savu MREL, tostarp saistošos starpposma mērķapjomus, neskarot MREL īstermiņa tehniskos pārkāpumus.

(51)

Ja noregulējamās iestādes akcionāru un kreditoru iemaksa, samazinot, norakstot vai konvertējot to saistības vai izmantojot zaudējumus, ko tiem paredzēts segt atlikušās vienības likvidācijas gadījumā, kopā ar NGS iemaksu veido vismaz 8 % no iestādes kopējām saistībām, tostarp pašu kapitāla, noregulējuma iestādei būtu jāspēj izmantot noregulējuma finansēšanas mehānismu, lai sniegtu turpmāku finansējumu, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu efektīvu noregulējumu atbilstoši noregulējuma mērķiem. Šādos gadījumos NGS iemaksa būtu jāierobežo līdz summai, kas nepieciešama, lai nodrošinātu piekļuvi noregulējuma finansēšanas mehānismam. Turklāt kredītiestādei ar aktīvu kopējo individuālo vērtību no 30 miljardiem EUR līdz 80 miljardiem EUR, NGS iemaksai nevajadzētu pārsniegt 2,5 % no kredītiestādes individuālām kopējām saistībām, tostarp individuālā pašu kapitāla.

(52)

Ārkārtas apstākļos var gadīties, ka noregulējuma finansēšanas mehānisma iemaksa 5 % apmērā no kopējām saistībām, tostarp pašu kapitāla, nav pietiekama, lai segtu konkrētas noregulējuma darbības finansējuma vajadzības. Šādos gadījumos un ja šī iemaksa ir bijusi iespējama ar NGS iesaistīšanos, NGS, ievērojot konkrētus nosacījumus, būtu jāveic papildu iemaksa, kas ir vienāda ar to zaudējumu summu, kuri segtajiem noguldījumiem būtu radušies, ja tie nebūtu aizsargāti. Šīs papildu iemaksas izmaksām nevajadzētu pārsniegt zaudējumus, kas NGS būtu radušies hipotētiskajā likvidācijas scenārijā saskaņā ar parasto maksātnespējas procedūru un segto noguldījumu atmaksāšanas gadījumā. Turklāt NGS sākotnējo un papildu iemaksu summai nevajadzētu pārsniegt segto noguldījumu summu attiecīgajā kredītiestādē. Kopā ar NGS papildu iemaksu noregulējuma iestādei būtu jāspēj meklēt papildu finansējumu no alternatīviem finansējuma avotiem, ja ir izpildīti minētā finansējuma nosacījumi.

(53)

Ja NGS līdzekļi tiek izmantoti, piemērojot uzņēmuma pārdošanas instrumentu vai pagaidu iestādes instrumentu – atsevišķi vai kopā ar noregulējuma finansēšanas mehānisma iemaksām, atlikusī vienība, kas palikusi pēc aktīvu, tiesību un saistību pārveduma, būtu pienācīgi jālikvidē saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem, ievērojot Direktīvas 2014/59/ES 37. panta 6. punktu. Turklāt, ja NGS līdzekļus izmanto pagaidu iestādes instrumenta atbalstam, pagaidu iestādes darbības būtu jāizbeidz saskaņā ar Direktīvas 2014/59/ES 41. panta 3., 5. un 6. punktu.

(54)

Lai atvieglotu procesu, kurā tiek pieņemti ļoti tehniski ziņošanas prasību aspekti, un lai uzlabotu to īstenošanu un uzraudzību, ko veic noregulējuma iestādes, būtu jāpārskata EBI piešķirtās pilnvaras izstrādāt īstenošanas tehniskos standartus, lai attiecībā uz dažādo pilnvaru darbības jomu un saturu visā Direktīvā 2014/59/ES nodrošinātu konsekvenci. Minētās pilnvaras būtu arī jāsaskaņo ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 noteikumiem, kas reglamentē uzraudzības informācijas sniegšanu un atklāšanu. Ar minētajiem esošo pilnvaru grozījumiem būtu jāatvieglo turpmāka īstenošanas tehnisko standartu pārskatīšana, un tie nav paredzēti, lai ietekmētu pašlaik piemērojamos informācijas sniegšanas un atklāšanas pienākumus. Komisija būtu jāpilnvaro ar īstenošanas aktiem, ievērojot Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 291. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 15. pantu, pieņemt minētos EBI izstrādātos īstenošanas tehniskos standartus. Spēkā esošo regulatīvo tehnisko standartu tvērums attiecībā uz papildu pašu kapitāla prasību un apvienoto rezervju prasības noteikšanu noregulējuma vienībām būtu jāpaplašina, iekļaujot vienības, kas nav identificētas kā noregulējuma vienības, ja minētās prasības nav noteiktas uz tāda paša pamata kā MREL. Komisija būtu jāpilnvaro papildināt Direktīvu 2014/59/ES, ar deleģētajiem aktiem, ievērojot LESD 290. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 10. līdz14. pantu, pieņemot minētos EBI izstrādātos regulatīvos tehniskos standartus.

(55)

Lai nodrošinātu ar MREL saistītās ziņošanas un informācijas atklāšanas integrāciju, EBI būtu centralizēti jāpublicē iestāžu un vienību atklātā informācija, vienlaikus ievērojot visu iestāžu un vienību tiesības pašām publicēt datus un informāciju. Ar šādu centralizētu informācijas atklāšanu EBI vajadzētu būt iespējai publicēt mazu un nesarežģītu iestāžu atklāto informāciju, pamatojoties uz informāciju, ko minētās iestādes ir sniegušas kompetentajām un noregulējuma iestādēm, un tādējādi tam būtu ievērojami jāsamazina administratīvais slogs, kam pakļautas mazas un nesarežģītas iestādes. Vienlaikus informācijas atklāšanas centralizācijai nevajadzētu ietekmēt citu iestāžu un vienību izmaksas, un tai būtu jāpalielina pārredzamība un jāsamazina tirgus dalībnieku izmaksas saistībā ar piekļuvi prudenciālajai informācijai. Šādai lielākai pārredzamībai būtu jāveicina datu salīdzināmība starp iestādēm un vienībām un jāveicina tirgus disciplīna. Ar noregulējumu saistītās informācijas atklāšanas centralizācija nodrošina saskaņotību ar procedūru, kas piemērojama uzraudzības informācijas atklāšanai, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 575/2013, lai nodrošinātu, ka visi informācijas atklāšanas pienākumi tiek izskatīti līdzīgā veidā.

(56)

Ņemot vērā EBI lomu iestāžu prakses konverģences veicināšanā, tai būtu jāuzrauga iekšējā prakse un metodes, ko noregulējuma iestādes pieņēmušas, lemjot, vai iestāde vai vienība būtu jānorāda kā noregulējama vai likvidējama parastajā maksātnespējas procedūrā, un jāziņo par to, ņemot vērā noregulējuma mērķus un to, vai noregulējums būtu sabiedrības interesēs. EBI būtu arī jāuzrauga un jāziņo par progresu, ko noregulējuma iestādes panākušas, lai uzlabotu iestāžu un grupu noregulējamību, un par noregulējuma iestāžu darbībām un sagatavošanās darbiem, lai nodrošinātu noregulējuma instrumentu un pilnvaru efektīvu īstenošanu. Minētajos ziņojumos EBI būtu arī jānovērtē noregulējuma iestāžu veikto pasākumu pārredzamības līmenis attiecībā uz attiecīgajām ārējām ieinteresētajām personām un to ieguldījuma apmērs noregulējuma sagatavotībā un iestāžu un grupu noregulējamībā.

(57)

Saistībā ar EBI uzdevumiem palīdzēt nodrošināt saskaņotu un koordinētu krīzes pārvaldības un noregulējuma satvaru Savienībā EBI būtu jākoordinē un jāpārrauga Savienības mēroga krīzes vadības simulācijas mācības. Minētajām simulācijām būtu jāaptver kompetento iestāžu un noregulējuma iestāžu koordinācija un sadarbība iestāžu un vienību finansiālās situācijas pasliktināšanās laikā, visaptveroši pārbaudot instrumentu kopuma piemērošanu atveseļošanas un noregulējuma plānošanā, agrīnā intervencē un noregulējumā. Minētajās krīzes simulācijas mācībās jo īpaši būtu jāņem vērā pārrobežu dimensija mijiedarbībā starp attiecīgajām iestādēm un pieejamo instrumentu un pilnvaru piemērošanu. Attiecīgā gadījumā krīzes simulācijas mācībām būtu jāaptver arī noregulējuma shēmu pieņemšana un īstenošana banku savienībā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 806/2014.

(58)

Neatkarīgi no pašlaik piemērojamiem dienesta noslēpuma noteikumiem būtu jāuzlabo informācijas apmaiņa starp noregulējuma iestādēm un nodokļu iestādēm. Šādai apmaiņai būtu jānotiek saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Ja informācijas izcelsme ir citā dalībvalstī, apmaiņai ar to būtu jānotiek tikai ar nepārprotamu tās attiecīgās iestādes piekrišanu, kura to ir atklājusi.

(59)

Direktīva 2014/59/ES tika grozīta ar Direktīvu (ES) 2019/879, lai ieviestu īpašus noteikumus nolūkā nodrošināt, ka privātie klienti pārmērīgi neiegulda instrumentos, kas ir atbilstīgi iestāžu un vienību MREL. Tas, ka privātie klienti tur pārmērīgi daudz MREL instrumentu, var kaitēt iestādes vai vienības noregulējamībai un var radīt problēmas finanšu stabilitātei. Tas var būt īpaši problemātiski, ja privātie klienti ir arī emitentiestādes noguldītāji, jo minētie noguldītāji ir īpaši neaizsargāti pret pašas iestādes instrumentu neatbilstīgu izvietošanu. Tāpēc iestādēm būtu jānodrošina, ka pārdevēji, iestādes un vienības ievēro pasākumus, ko dalībvalstis pieņēmušas, transponējot Direktīvu (ES) 2019/879, lai nodrošinātu privāto klientu aizsardzību. Ja minētie pasākumi netiek pienācīgi piemēroti, iestādēm būtu jānodrošina minēto noteikumu izpilde. Tāpēc papildus pilnvarām, kuras paredz Direktīva 2014/65/ES, ir lietderīgi Direktīvā 2014/59/ES ieviest īpašas pilnvaras, ar ko novērš gadījumus, kad īpašie noteikumi par privāto klientu aizsardzību netiek ievēroti. Turklāt, izmantojot esošo ziņošanu noregulējuma plānošanas un MREL nolūkos, noregulējuma iestādēm, kad tās veic iestāžu un vienību noregulējamības novērtēšanu, būtu jānovērtē MREL atbilstīgo instrumentu ieguldītāju bāzes būtība un vajadzības gadījumā jāpieprasa iestādei vai vienībai novērst vai likvidēt visus konstatētos šķēršļus. Visbeidzot, EBI koordinācijā ar Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādi) (EVTI), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (19), būtu jāziņo par dalībvalstu pieņemtajiem pasākumiem privāto klientu aizsardzībai attiecībā uz parāda instrumentiem, kas, ievērojot Direktīvu 2014/59/ES, ir atbilstīgi MREL, salīdzinot un novērtējot jebkādu iespējamo ietekmi uz pārrobežu darbībām. Pamatojoties uz to, Komisija varētu pieņemt tiesību akta priekšlikumu, ar ko nodrošina privāto klientu efektīvāku aizsardzību.

(60)

Kvalitatīvam ietekmes novērtējumam ir izšķiroša nozīme pamatotu un uz pierādījumiem balstītu tiesību aktu priekšlikumu izstrādē, savukārt fakti un pierādījumi ir būtiski, lai pamatotu likumdošanas procedūras laikā pieņemtos lēmumus. Tādēļ EBI, Vienotajai noregulējuma valdei un ECB pēc Komisijas pieprasījuma būtu jāsniedz tai visa informācija, kas tai vajadzīga ar politikas izstrādi saistītiem uzdevumiem, tostarp ietekmes novērtējumu sagatavošanai un tiesību aktu priekšlikumu sagatavošanai un apspriešanai. Ja EBI, Vienotajai noregulējuma valdei vai ECB nav pieejama minētā informācija, tā būtu jāsniedz noregulējuma iestādēm, kompetentajām iestādēm un citiem Eiropas Centrālo banku sistēmas dalībniekiem.

(61)

Ņemot vērā to, ka ir jāaizsargā finanšu stabilitāte un jārīkojas ātri, uz noregulējuma iestādēm nebūtu jāattiecina iepirkuma procedūras saistībā ar publiskiem līgumiem par vērtēšanas pakalpojumiem, ko sniedz, lai īstenotu noregulējumu un lai novērtētu, vai akcionāriem un kreditoriem būtu piemērots labāks režīms, ja noregulējamā iestāde būtu sākusi parasto maksātnespējas procedūru. Sniegtie pakalpojumi tādēļ būtu jāizslēdz no Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/24/ES (20) darbības jomas. Attiecībā uz juridiskiem pakalpojumiem, kas noregulējuma iestādēm varētu būt nepieciešami, daži juridiskie pakalpojumi jau ir izslēgti no minētās direktīvas darbības jomas, un citi ir iekļauti minētās direktīvas XIV pielikumā izklāstītajā to pakalpojumu sarakstā, kuriem piemēro augstākas robežvērtības un vieglākus saskaņotus noteikumus.

(62)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, uzlabot iestāžu un vienību atveseļošanas un noregulējuma režīma efektivitāti un lietderību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs to risku dēļ, ko atšķirīgas valstu pieejas varētu radīt iekšējā tirgus integritātei, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, grozot noteikumus, kas jau ir noteikti Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(63)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīvas 2014/59/ES un 2014/24/ES,

1)

direktīvas 2. panta 1. punktu groza šādi:

2)

direktīvas 5. panta 2., 3. un 4. punktu aizstāj ar šādiem:

3)

direktīvas 6. panta 5. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Ja kompetentā iestāde, novērtējot atveseļošanas plānu, konstatē, ka tajā ir būtiski trūkumi vai ka pastāv būtiski šķēršļi tā īstenošanai, tā par savu konstatējumu informē attiecīgo iestādi vai attiecīgās grupas mātesuzņēmumu un pieprasa iestādei trīs mēnešu laikā, ko ar attiecīgās iestādes piekrišanu var pagarināt par vienu mēnesi, iesniegt pārskatītu plānu, kurā uzskatāmi parādīts, kā minētie trūkumi vai šķēršļi tiks novērsti.”

4)

direktīvas 8. panta 2. punkta trešo daļu aizstāj ar šādu:

“EBI pēc kompetentās iestādes pieprasījuma var palīdzēt kompetentajām iestādēm pieņemt kopīgu lēmumu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 31. panta 2. punkta c) apakšpunktu.”

5)

direktīvas 10. pantu groza šādi:

6)

direktīvas 11. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

7)

direktīvas 12. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 13. pantu groza šādi:

9)

direktīvas 15. pantam pievieno šādu punktu:

10)

direktīvas 16.a pantam pievieno šādu punktu:

11)

direktīvas 17. pantu groza šādi:

12)

direktīvas 18. pantu groza šādi:

13)

direktīvas 27. un 28. pantu aizstāj ar šādiem:

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 600/2014 (2014. gada 15. maijs) par finanšu instrumentu tirgiem un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV L 173, 12.6.2014., 84. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2014/600/oj).”;"

14)

direktīvas 29. pantu groza šādi:

15)

direktīvas 30. pantu groza šādi:

16)

direktīvas III sadaļā iekļauj šādu pantu:

17)

direktīvas 31. panta 2. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

;

18)

direktīvas 32. pantu groza šādi:

19)

direktīvas 32.a un 32.b pantu aizstāj ar šādiem:

20)

iekļauj šādu pantu:

21)

direktīvas 33. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

22)

direktīvas 33.a pantu groza šādi:

23)

direktīvas 35. pantu groza šādi:

24)

direktīvas 36. pantā iekļauj šādu punktu:

25)

direktīvas 37. pantu groza šādi:

26)

direktīvas 40. pantu groza šādi:

27)

direktīvas 42. panta 5. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

;

28)

direktīvas 44. pantu groza šādi:

29)

direktīvas 44.a pantam pievieno šādu punktu:

30)

direktīvas 45. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

31)

direktīvas 45.b pantu groza šādi:

32)

direktīvas 45.c pantu groza šādi:

33)

direktīvas 45.d panta 1. punkta ievadfrāzi aizstāj ar šādu:

“Šīs direktīvas 45. panta 1. punktā minēto prasību noregulējuma vienībai, kas ir G-SNI vienība, veido:”

34)

direktīvas 45.f pantu groza šādi:

35)

direktīvas 45.g pantu aizstāj ar šādu:

36)

direktīvas 45.i pantu groza šādi:

37)

direktīvas 45.j panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

38)

direktīvas 45.l panta 3. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Šā panta 2. punktā minētais ziņojums aptver trīs kalendāros gadus, un to iesniedz Komisijai līdz tā kalendārā gada 31. decembrim, kas ir nākamais pēc pēdējā gada, par kuru ir ziņojums. Šā panta 2. punktā minēto pienākumu beidz piemērot pēc otrā ziņojuma iesniegšanas.”

39)

direktīvas 45.m pantu groza šādi:

40)

direktīvas 46. panta 2. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Šā panta 1. punktā minētajā novērtējumā nosaka summu, par kādu iekšēji rekapitalizējamās saistības ir jānoraksta vai jākonvertē šādos nolūkos:

41)

direktīvas 47. panta 1. punktu groza šādi:

42)

direktīvas 52. pantu groza šādi:

43)

direktīvas 53. pantu groza šādi:

44)

direktīvas 55. pantu groza šādi:

45)

direktīvas 59. pantu groza šādi:

46)

direktīvas 63. pantu groza šādi:

47)

direktīvas 71.a panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

48)

direktīvas 74. panta 2. punkta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

;

49)

direktīvas 75. pantu aizstāj ar šādu:

50)

direktīvas 84. pantā iekļauj šādu punktu:

51)

direktīvas VIII nodaļā iekļauj šādus pantus:

(*4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/849 (2015. gada 20. maijs) par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai vai teroristu finansēšanai, un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/60/EK un Komisijas Direktīvu 2006/70/EK (OV L 141, 5.6.2015., 73. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2015/849/oj).”;"

52)

direktīvas 88. pantu groza šādi:

53)

direktīvas 91. pantu groza šādi:

54)

direktīvas 92. panta 3. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“EBI pēc noregulējuma iestādes pieprasījuma var palīdzēt noregulējuma iestādēm pieņemt kopīgu lēmumu saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 31. panta 2. punkta c) apakšpunktu.”

55)

direktīvas 96. panta 3. punkta b) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

;

56)

direktīvas 98. panta 1. punktu groza šādi:

57)

direktīvas 101. pantam pievieno šādu punktu:

58)

direktīvas 102. panta 3. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Ja pieejamie finanšu līdzekļi nav pietiekami, lai sasniegtu šā panta 1. punktā noteikto mērķapjomu, atsāk iekasēt ex ante iemaksas, ko iegūst saskaņā ar 103. pantu, līdz mērķapjoms ir sasniegts. Noregulējuma iestādes to ex ante iemaksu iekasēšanu, ko iegūst saskaņā ar 103. pantu, var atlikt uz laiku līdz trijiem gadiem, lai nodrošinātu, ka iekasējamā summa sasniedz summu, kas ir samērīga ar iekasēšanas procesa izmaksām, ar noteikumu, ka šāda atlikšana būtiski neietekmē noregulējuma iestādes spēju izmantot noregulējuma finansēšanas mehānismus, ievērojot 101. pantu. Ja pieejamie finanšu līdzekļi veido mazāk nekā divas trešdaļas no mērķapjoma, iemaksas nosaka tādā apmērā, kas ļauj mērķapjomu sasniegt saprātīgā termiņā, kurš nepārsniedz sešus gadus.”

59)

direktīvas 103. pantu groza šādi:

60)

direktīvas 104. panta 1. punkta otro daļu aizstāj ar šādu:

“Ārkārtas ex post iemaksu kopsumma gadā nepārsniedz trīskārt 12,5 % no 102. pantā noteiktā mērķapjoma.”

61)

direktīvas 107. panta 3. punkta d) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

;

62)

direktīvas 108. pantu groza šādi:

63)

direktīvas 109. pantu aizstāj ar šādu:

64)

direktīvas 111. panta 1. punktam pievieno šādus apakšpunktus:

;

65)

panta 128. pantu aizstāj ar šādu:

66)

iekļauj šādus pantus:

(*5)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 806/2014 (2014. gada 15. jūlijs), ar ko izveido vienādus noteikumus un vienotu procedūru kredītiestāžu un noteiktu ieguldījumu brokeru sabiedrību noregulējumam, izmantojot vienotu noregulējuma mehānismu un vienotu noregulējuma fondu, un groza Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (OV L 225, 30.7.2014., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2014/806/oj)."

(*6)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2026/806 (2026. gada 30. marts), ar ko attiecībā uz agrīnas intervences pasākumiem, noregulējuma nosacījumiem un noregulējuma darbības finansēšanu groza Direktīvu 2014/59/ES un attiecībā uz vērtēšanas pakalpojumiem noregulējumā groza Direktīvu 2014/24/ES (OV L, 2026/806, 20.4.2026., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2026/806/oj).”;"

67)

pielikuma B iedaļā iekļauj šādu punktu:

“k)

par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (*7) 36. un 74. pantā minētajiem vērtēšanas pakalpojumiem.