(1)

Norvēģijas iestādes 2024. gada 29. februārī paziņoja par i) atbrīvojumu no akcīzes nodokļa par atkritumu incinerāciju uzņēmumiem, uz kuriem attiecas ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (“1. pasākums”), un ii) atbrīvojumu no CO2 nodokļa par sašķidrināto naftas gāzi (“LPG”) un dabasgāzi apstrādes nozares uzņēmumiem, uz kuriem attiecas ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (“2. pasākums”), saskaņā ar UTN 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu (2).

(2)

Ar 2024. gada 27. marta Lēmumu Nr. 039/24/COL (“lēmums par procedūras sākšanu”) (3) EUI sāka oficiālo izmeklēšanas procedūru. Norvēģijas iestādes 2024. gada 30. aprīlī (4) iesniedza savus apsvērumus par lēmumu par procedūras sākšanu.

(3)

Lēmums par procedūras sākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tā EEZ papildinājumā (5). EUI saņēma piezīmes no ieinteresētajām personām par 1. pasākumu (6). EUI 2024. gada 14. jūnijā (7) pārsūtīja tās Norvēģijas iestādēm. Norvēģijas iestādes 2024. gada 21. jūnijā (8) iesniedza savus apsvērumus par ieinteresēto personu piezīmēm.

(4)

2025. gada 18. februārī (9) EUI pieprasīja Norvēģijas iestādēm papildu informāciju. EUI un Norvēģijas iestāžu sanāksme notika 2025. gada 27. februārī. Norvēģijas iestādes 2025. gada 18. martā (10) atbildēja uz 2025. gada 18. februāra informācijas pieprasījumu. Vēl viena EUI un Norvēģijas iestāžu sanāksme notika 2025. gada 19. maijā, un EUI nosūtīja Norvēģijas iestādēm papildu jautājumus 2025. gada 28. maijā (11). Atbildes uz EUI jautājumiem Norvēģijas iestādes iesniedza 2025. gada 1. jūlijā (12). Papildu sanāksmes starp EUI un Norvēģijas iestādēm notika 2025. gada 25. augustā un 2025. gada 4. septembrī. Pēc EUI un Norvēģijas iestāžu vienošanās un atbilstīgi UTN 3. protokola II daļas 7. panta 6. punktam termiņu lēmuma pieņemšanai pēc oficiālās izmeklēšanas pabeigšanas pagarināja līdz 2025. gada 31. decembrim. Turpmākās EUI un Norvēģijas iestāžu sanāksmes notika 2025. gada 10. oktobrī, 2025. gada 14. novembrī un 2025. gada 21. novembrī.

(5)

Šis lēmums attiecas tikai uz 1. pasākumu. Attiecībā uz 2. pasākumu, kurš aprakstīts lēmuma par procedūras sākšanu 7.–11. punktā, EUI turpina sākto oficiālo izmeklēšanas procedūru.

(6)

Norvēģijas valdība priekšlikumā par 2022. gada budžetu ierosināja ieviest akcīzes nodokli par atkritumu incinerāciju, lai samazinātu CO2 emisijas, internalizējot ar šo darbību saistītās CO2 emisiju izmaksas (13).

(7)

Akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju tika ieviests 2022. gada 1. janvārī. Vispārējā nodokļa likme par atkritumu incinerāciju 2025. gadā (14) (15) patlaban ir 830 NOK par tonnu CO2.

(8)

Norvēģijas Klimata kvotu aktu (“Klimata kvotu akts”) (16) ieviesa, lai Norvēģija izpildītu savus pienākumus saskaņā ar ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas direktīvu (“ETS direktīva”) (17). Klimata kvotu akts nosaka uzņēmumiem, kuri ietilpst tā darbības jomā, pienākumu nodot emisijas kvotas aktā norādītajā kārtībā.

(9)

Emisijas, uz kurām attiecas Klimata kvotu akts, pašlaik nav pilnībā atbrīvotas no akcīzes nodokļa par atkritumu incinerāciju, taču tām piemēro samazinātu likmi, ko ieviesa saskaņā ar Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu (“VGAR”) (18). Tomēr, lai nepieļautu, ka uz uzņēmumiem attiecas gan akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju ar samazinātu likmi, gan pienākums nodot emisijas kvotas saskaņā ar Klimata kvotu aktu, Norvēģijas iestādes plāno ieviest 1. pasākumu. Ja EUI atzītu, ka 1. pasākums atbilst EEZ noteikumiem par valsts atbalstu, līdz ar šāda pasākuma ieviešanu emisijas, uz kurām attiecas Klimata kvotu akts, tiktu pilnībā atbrīvotas no akcīzes nodokļa par atkritumu incinerāciju (19).

(10)

Norvēģijas iestādes uzskata, ka 1. pasākumu nevar uzskatīt par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē, jo tas nav selektīvs pasākums. Par plānoto pasākumu Norvēģija tomēr paziņoja, lai nodrošinātu juridisko noteiktību.

(11)

Pasākuma mērķis ir novērst situāciju, kurā uz darbībām, kas ir saistītas ar CO2 emisijām, attiektos divi tiesību aktu prasību kopumi, kas abi ir vērsti uz emisiju izmaksu internalizāciju. 1. pasākums ir paredzēts tam, lai nodrošinātu, ka par atkritumu incinerāciju uzņēmumiem nav vienlaikus gan jāmaksā akcīzes nodoklis, gan jāsedz no Klimata kvotu akta izrietošās emisijas kvotu izmaksas.

(12)

Valsts juridiskais pamats 1. pasākuma īstenošanai būs lēmumi par akcīzes nodevām un nodokļiem, ko katru gadu pieņem Norvēģijas parlaments saistībā ar valsts budžetu, un piemērojamie Norvēģijas noteikumi par minēto lēmumu īstenošanu. Pasākumu īstenos Norvēģijas Finanšu ministrija. Taču Norvēģijas nodokļu sistēmas pamatā ir pienākums veikt nodokļu pašnovērtējumu. Tas nozīmē, ka nodokļu maksātājiem ir pienākums iesniegt nodokļu iestādēm pareizu informāciju par faktiem un piemērot attiecīgos nodokļu noteikumus, lai aprēķinātu nodokli.

(13)

Eiropas Savienība (“ES”) ir apņēmusies pārveidot Eiropu par ļoti energoefektīvu un oglekļneitrālu ekonomiku. Šajā nolūkā 2021. gada 29. jūlijā stājās spēkā Eiropas Klimata akts (20). Tajā Eiropas Savienībai ir izvirzīta virkne tiesisku mērķu, tajā skaitā līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un līdz 2030. gadam sasniegt mērķrādītāju par siltumnīcefekta gāzu neto emisiju samazināšanu vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.

(14)

Kā liecina EEZ Apvienotās komitejas Lēmums Nr. 269/2019 (21), Norvēģija 2019. gadā piekrita saskaņā ar EEZ tiesību aktiem uzņemties jaunas saistības, proti, līdz 2030. gadam sasniegt mērķrādītāju par siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, kā paredzēts Parīzes nolīgumā. Saskaņā ar minēto Apvienotās komitejas lēmumu uz Norvēģiju papildus ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmai (“ETS”), kurā tā piedalās kopš 2008. gada, attiecas arī Kopīgo centienu regula (22) (“KCR”) un Zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības regula (“ZIZIMM regula”) (23). Gatavojot tiesību aktu paketi “Gatavi mērķrādītājam 55 %”, ES pārskatīja minētos tiesību aktus, lai tajos atspoguļotu paaugstināto mērķrādītāju, t. i., līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu neto emisijas vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni (24). Tomēr atšķirībā no ETS grozījumiem KCR grozījumi vēl nav pielāgoti un iekļauti EEZ līgumā.

(15)

ETS aptver emisijas, ko rada nozares un darbības, kurām ir raksturīgas ļoti apjomīgas emisijas, piemēram, enerģijas ražošana, naftas nozare un aviācijas nozare. ETS ir instruments, ko izmanto emisiju ierobežošanai un tirdzniecībai. Tas nosaka konkrētu siltumnīcefekta gāzu kopējo emisiju maksimālo robežvērtību ETS aptvertajās nozarēs un sistēmu tirgojamo emisijas kvotu piešķiršanai un nodošanai, nepārsniedzot maksimālo robežvērtību. ETS izveidoja ar ETS direktīvu, un tā sāka darboties 2005. gadā. Norvēģija piedalās sistēmā kopš 2008. gada (25).

(16)

Kvotu kopējā apjoma ierobežojums apvienojumā ar pienākumu nodot emisiju daudzumam atbilstošu kvotu daudzumu nodrošina, ka ETS veicina emisiju izmaksu internalizāciju. Saskaņā ar ETS noteiktu daudzumu emisijas kvotu uzņēmumiem piešķir bez maksas.

(17)

Uzņēmumiem katru gadu ir jānodod emisijas kvotas apmērā, kas atbilst to ETS aptverto emisiju daudzumam, kuras tie radīja iepriekšējā gadā. Par minētā pienākuma neizpildi piemēro naudas sodus. Uzņēmumi, kuru radīto emisiju daudzums ir mazāks par tiem piešķirtajām kvotām, var paturēt neizmantotās kvotas. ETS maksimālā robežvērtība laika gaitā tiek samazināta, lai samazinātu emisiju kopējo apjomu.

(18)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2023/959 (26) ieviesa izmaiņas ETS, lai no 2024. gada 1. janvāra tā aptvertu arī jūras transportu.

(19)

Papildus ETS grozījumiem tika ieviesta papildu emisijas kvotu tirdzniecības sistēma (“ETS2”), lai aptvertu emisijas no ēkām, autotransporta un citām līdz tam ETS neaptvertām nozarēm. ETS un ETS2 ir atsevišķas emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas tādā nozīmē, ka kvotas nevar pārvietot starp abām sistēmām. Darbības, uz kurām attiecas pienākums nodot emisijas kvotas saskaņā ar ETS2, ir izslēgtas no paziņotā pasākuma tvēruma (27).

(20)

Saskaņā ar ETS noteiktā emisijas kvotu vidējā cena 2023. gadā bija aptuveni 80 EUR par tonnu CO2 emisiju. Savukārt 2024. gada februārī cena bija aptuveni 60 EUR par tonnu CO2 emisiju, bet 2025. gada oktobrī – aptuveni 78 EUR par tonnu CO2 emisiju.

(21)

Saskaņā ar KCR 2. panta 1. punktu regulu piemēro siltumnīcefekta gāzu emisijām, ko rada enerģētikas nozare, rūpnieciskie procesi un produktu izmantošana, lauksaimniecība un atkritumu apsaimniekošana, izņemot siltumnīcefekta gāzu emisijas, ko rada ETS direktīvas I pielikumā norādītās darbības. Tādējādi no KCR darbības jomas ir izslēgtas emisijas, uz kurām attiecas ETS, bet ar būtisku izņēmumu, proti, jūras transports un I pielikumā uzskaitītās darbības ir iekļautas, taču tikai attiecībā uz monitoringu, ziņošanu un verifikāciju (28).

(22)

Ar KCR katrai valstij ir noteikts nacionālais siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītājs. Par to, kādus politikas instrumentus izmantot nacionālo mērķrādītāju sasniegšanai, lemj attiecīgo valstu iestādes.

(23)

Iekļaujot KCR EEZ līgumā, EEZ Apvienotā komiteja saskaņā ar regulu Norvēģijai noteica nacionālo emisiju samazināšanas mērķrādītāju 2030. gadam.

(24)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka stacijas vai iekārtas iekļaušana ETS ir atkarīga no tā, kā attiecīgā darbība ir klasificēta Norvēģijas Tirdzniecības regulā (29), kura kopā ar Klimata kvotu aktu nodrošina ETS iekļaušanu Norvēģijas tiesību aktos. Lielākā daļa ETS iekļauto atkritumu incinerācijas darbību ietilpst kategorijā “kurināmā sadedzināšana iekārtās, kuru kopējā nominālā ievadītā siltumjauda pārsniedz 20 MW” (30). Tomēr ir paredzēts izņēmums attiecībā uz bīstamo atkritumu vai sadzīves atkritumu incinerāciju, un Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka minēto izņēmumu saprot un piemēro, ņemot vērā atšķirību starp atkritumu incinerācijas stacijām un atkritumu līdzincinerācijas stacijām (31).

(25)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka saskaņā ar valsts procedūru atkritumu incinerācijas stacijas ir atbrīvotas no ETS, savukārt līdzincinerācijas stacijas ietilpst ETS darbības jomā (32). EUI norāda, ka Borgarting apelācijas tiesa lūdza EBTA Tiesu sniegt konsultatīvu atzinumu lietā E-2/25 (33) par to, kā interpretēt atbrīvojuma tvērumu attiecībā uz bīstamo atkritumu un sadzīves atkritumu incinerāciju, ko veic, īstenojot pirmo no ETS direktīvas I pielikumā uzskaitītajām darbībām. Minētajā lietā EBTA Tiesa konstatēja, ka klasifikācija, kuras pamatā ir incinerācijas iekārtu un līdzincinerācijas iekārtu nošķiršana, neatbilst ETS direktīvai. EUI pieņem, ka turpmāk Norvēģijas iestādes ETS aptvertās emisijas nošķirs no ETS neaptvertajām emisijām saskaņā ar ETS direktīvu un attiecīgo judikatūru, tajā skaitā EBTA Tiesas spriedumu lietā E-2/25. Tomēr EUI uzskata, ka turpmākas izmaiņas praksē sakarā ar minēto spriedumu un sāktajām valsts procedūrām nav būtiskas šajā lēmumā veiktajam valsts atbalsta novērtējumam, proti, izmaiņas praksē var mainīt konkrētu staciju/iekārtu klasifikāciju, bet neietekmēs pamatprincipu, ko izmanto, lai nošķirtu emitētājus, uz kuriem attiecas ETS, no emitētājiem, uz kuriem ETS neattiecas.

(26)

Turklāt virknē rūpniecisku ražotņu atkritumi ir viens no vairāku veidu kurināmajiem, ko tās izmanto savu enerģijas vajadzību apmierināšanai. Uz šādām ražotnēm arī var attiekties ETS.

(27)

Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka 1. pasākumu piemēros stacijām/iekārtām, uz kurām attiecas ETS un kuras 1. pasākuma piemērošanas rezultātā atbrīvos no akcīzes nodokļa par atkritumu incinerāciju. Savukārt tām stacijām/iekārtām, uz kurām ETS neattiecas, 1. pasākumu nepiemēros. Līdz ar to šādām stacijām/iekārtām piemēros akcīzes nodokli.

(28)

Pēc Norvēģijas iestāžu domām, 1. pasākumu nevar uzskatīt par valsts atbalstu, jo tas nav selektīvs.

(29)

Norvēģijas iestādes norāda, ka akcīzes nodokli piemēro atkritumu incinerācijai ar mērķi ieviest cenu par CO2 emisijām gadījumos, ka šāda cena netiek iekasēta, izmantojot citus alternatīvus instrumentus. Turklāt Norvēģijas iestādes uzsver, ka par vēlamo instrumentu KCR aptverto emisiju samazināšanai Norvēģija uzskata klimata nodokļus. Tāpēc Norvēģijas iestādes uzskata, ka 1. pasākuma selektivitātes novērtēšanai saskaņā ar EEZ valsts atbalsta noteikumiem kā atsauces sistēma ir jāizmanto akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju, kas neietilpst ETS darbības jomā, bet rada emisijas, uz kurām attiecas KCR. Turklāt Norvēģijas iestādes apgalvo, ka 1. pasākums prima facie nav selektīvs, jo uzņēmumi, kuriem piemēro ar 1. pasākumu ieviesto atbrīvojumu, atrodas atšķirīgā juridiskajā un faktiskajā situācijā nekā uzņēmumi, kuriem atbrīvojumu nepiemēro, jo uz tiem attiecas ETS.

(30)

Ja EUI secinās, ka pasākumi prima facie ir selektīvi, Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka sistēmas loģika tomēr attaisnos šādu atkāpi no atsauces sistēmas. Šajā sakarā Norvēģijas iestādes uzsver, ka gan akcīzes nodoklim par atkritumu incinerāciju, gan ETS, kura nosaka CO2 emisiju cenu, ir viens mērķis, proti, samazināt emisijas. Ja 1. pasākumu neveiks, oglekļa cenu par attiecīgajām emisijām faktiski iekasēs divreiz. Tā kā akcīzes nodokli piemēro atkritumu incinerācijai ar mērķi izmaksefektīvā veidā samazināt KCR aptvertās emisijas, Norvēģijas iestādes uzskata, ka pasākumi, kas novērš emisiju cenu dubultu iekasēšanu šādas sistēmas īstenošanā, jāuztver kā loģiska rīcība.

(31)

Lēmumā par procedūras sākšanu EUI pauda savu sākotnējo viedokli par to, ka 1. pasākums varētu būt valsts atbalsts, kā definēts EEZ līguma 61. panta 1. punktā, jo pasākums var piešķirt atbalsta saņēmējiem selektīvu priekšrocību.

(32)

Pamatojoties uz sākotnējo novērtējumu, EUI noteica, ka 1. pasākuma atsauces sistēma ir akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju. Turklāt EUI secināja, ka atsauces sistēmas pamatmērķis ir internalizēt visu atkritumu incinerācijas radīto CO2 emisiju cenu līmenī, kas būtu vismaz līdzvērtīgs akcīzes nodoklim.

(33)

Ņemot vērā atsauces sistēmas pamatmērķi, EUI nebija pārliecināta, ka secinājumu par uzņēmumu atrašanos atšķirīgā faktiskajā vai juridiskajā situācijā var izdarīt, pamatojoties tikai uz to, vai uz to emisijām attiecas KCR vai ETS. Visbeidzot, EUI pauda šaubas par to, vai 1. pasākuma īstenošanu var attaisnot ar sistēmas iekšējo loģiku, ņemot vērā tās mērķi novērst dubultu regulējumu.

(34)

EUI arī apšaubīja 1. pasākuma saderību ar EEZ līguma darbību.

(35)

Norvēģijas iestādes piezīmēs par lēmumu par procedūras sākšanu un atbildēs uz EUI informācijas pieprasījumiem uzsvēra, ka akcīzes nodokli ieviesa, lai noteiktu atkritumu incinerācijas emisiju cenu, kura līdz tam nebija noteikta.

(36)

Norvēģijas iestādes uzsvēra, ka divi galvenie instrumenti, ko Norvēģija izmanto CO2 emisiju samazināšanai valsts līmenī, ir dalība ETS un daudznozaru klimata nodokļi (34), jo šie instrumenti aptver aptuveni 85 % emisiju Norvēģijā (35).

(37)

Abu šo instrumentu mērķis ir noteikt vienotu emisiju cenu katrā sistēmā, tādējādi panākot emisiju samazinājumu ar viszemākajām izmaksām sabiedrībai kopumā. Lai gan ETS ir tirgus instruments, kurā cenas nosaka saskaņā ar tirgus mehānismiem, Norvēģijas iestāžu mērķis ir noteikt dažādus daudznozaru klimata nodokļus emisijām pienācīgā līmenī, proti, aptuveni 1 405 NOK par tonnu CO2 ekvivalenta 2025. gadā (36).

(38)

Norvēģijas iestādes norādīja, ka lēmumā par procedūras sākšanu EUI provizoriski noteica, ka atsauces sistēma ir nodoklis par visām atkritumu incinerācijas radītajām CO2 emisijām līmenī, kas ir vismaz līdzvērtīgs akcīzes nodoklim. Norvēģijas iestādes apgalvo, ka, neraugoties uz to, ka gan ETS, gan daudznozaru klimata nodokļu mērķis ir internalizēt CO2 emisiju cenu, cenām par KCR aptvertajām emisijām un emisijām ārpus KCR darbības jomas ne vienmēr vajadzētu būt vienādām. Norvēģijas iestādes šo politiku pamato ar to, ka pastāv cieša saikne starp Norvēģijas emisijām, ko neaptver ETS, un Norvēģijas saistībām klimata jomā saskaņā ar Parīzes nolīgumu un KCR. Dažādiem daudznozaru klimata nodokļiem noteiktais cenu līmenis nodrošina Norvēģijas pienākumu izpildi saskaņā ar KCR, bet saskaņā ar ETS Norvēģijai tādi pienākumi nav noteikti. Norvēģijas iestādes secina, ka minēto pienākumu izraisītās ekonomiskās ietekmes dēļ ETS neaptverto emisiju cenām būtu jāatšķiras no ETS aptverto emisiju cenām.

(39)

Turklāt Norvēģijas iestādes informēja, ka Norvēģijas panāktais ETS aptverto emisiju samazinājums netiks ņemts vērā, vērtējot virzību uz Norvēģijai noteiktajiem mērķiem saskaņā ar Parīzes nolīgumu. Norvēģijas iestādes to skaidro ar to, ka ETS panāktos emisiju samazinājumus droši vien sadalīs starp EEZ valstīm neatkarīgi no tā, kurā teritorijā šie samazinājumi faktiski tika panākti (37). Norvēģijas iestādes arī uzsvēra, ka, ņemot vērā emisiju maksimālo robežvērtību ETS, papildu emisiju samazinājumi, kas izriet no nodokļa par ETS aptvertajām emisijām, ietekmē emisiju samazinājumus pasaules mērogā tikai ierobežotā mērā, jo tādu pašu daudzumu CO2 ekvivalentu var emitēt citu valstu uzņēmumi, kas piedalās ETS. Kopējo emisiju daudzumu nosaka kopējā emisiju maksimālā robežvērtība ETS.

(40)

Savukārt ETS neaptvertajos sektoros iekasējamo klimata nodokļu līmeni parasti nosaka Norvēģijas iestādes, lai nodrošinātu, ka Norvēģija panāks siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumus apmērā, kas nepieciešams, lai tā izpildītu savas saistības saskaņā ar KCR un Parīzes nolīgumu.

(41)

Norvēģijas iestādes arī paskaidroja, ka klimata nodokļu iekasēšana vienādā līmenī ir izmaksefektīvs veids, kā samazināt KCR aptvertās emisijas un tādējādi izpildīt savas saistības saskaņā ar KCR un Parīzes nolīgumu. Klimata nodokļi nosaka KCR aptverto emisiju cenu, kas veicina emisiju samazināšanu, bet ļauj uzņēmumiem un mājsaimniecībām pašām izlemt, kurus emisiju samazinājumus tās var īstenot ar mazākajām izmaksām un mazāko piepūli.

(42)

Visbeidzot, Norvēģijas iestādes norādīja, ka ir noteikušas vairākus tiesiskus pienākumus uzņēmumiem, uz kuriem attiecas ETS un Klimata kvotu akts. Minētie pienākumi ietver pienākumu mērīt siltumnīcefekta gāzu emisijas, ziņot par tām un verificēt tās, kā arī nodot emisijas kvotas. Turklāt Norvēģijas iestādes apgalvo, ka neatkarīgi no veida, kādā sākotnēji tika iegūtas kvotas, tās tiek atspoguļotas uzņēmumu finanšu pārskatos/bilancēs kā alternatīvās izmaksas un tādējādi stimulē uzņēmumus samazināt emisijas.

(43)

Norvēģijas rūpniecības nozaru federācija Norsk Industri (“Norsk Industri”) iesniedza piezīmes par 1. pasākumu. Piezīmēs Norsk Industri uzsver, ka uz līdzincinerācijas stacijām attiecas divi pasākumu kopumi CO2 emisiju cenu noteikšanai. Tā uzskata, ka ETS aptvertajām rūpnieciskās līdzincinerācijas stacijām piešķirto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa par atkritumu incinerāciju nevar uzskatīt par valsts atbalstu, jo īpaši ņemot vērā neseno ES tiesu judikatūru, kurā uzsvērta dalībvalstu nodokļu autonomija.

(44)

Norsk Industri uzskata, ka atsauces sistēmu būtu pareizi aprakstīt kā nodokli Norvēģijas iestāžu sniegtajā definīcijā, proti, akcīzes nodoklis, tajā skaitā iespējamais atbrīvojums no akcīzes nodokļa, ko paredz 1. pasākums, nosaka, ka akcīzes nodokli piemēro par sadzīves atkritumu incinerāciju, bet nepiemēro darbībām, uz kurām attiecas ETS. Tā kā ETS aptverto atkritumu incinerācijas darbību neaplikšana ar nodokli ietilpst atsauces sistēmā, nebūtu vajadzības vērtēt to, vai atbrīvojums ir atkāpe no atsauces sistēmas.

(45)

Otrkārt, Norsk Industri apgalvo, ka gan ETS, gan 1. pasākumam ir kopīgs mērķis, proti, stimulēt izmaiņas rīcībā, lai panāktu emisiju samazinājumu. Norvēģijas iestāžu izvēlētā politika izstrādāt akcīzes nodokli, kas papildinātu ETS, lai novērstu instrumentu pārklāšanos virzībā uz emisiju samazināšanas mērķi, ir Norvēģijas iestāžu nodokļu autonomijas izpausme, un tā būtu jāņem vērā. Turklāt uzņēmumi, uz kuriem attiecas ETS, jau maksā cenu par savām emisijām, tāpēc tie acīmredzami nav salīdzināmi ar tiem uzņēmumiem, uz kuriem ETS neattiecas.

(46)

Visbeidzot, tā kā akcīzes nodokļa pamatmērķis ir radīt vienu, nevis vairākus stimulus emisiju samazināšanai, akcīzes nodokļa būtība vai vispārējā struktūra attaisno 1. pasākumu.

(47)

EEZ līguma 61. panta 1. punktā ir noteikts: “Ja vien šis līgums neparedz ko citu, ar līgumu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir EK dalībvalsts vai EBTA valsts vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem, un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp Līgumslēdzējām Pusēm.”

(48)

Tātad, lai pasākumu atzītu par valsts atbalstu minētā noteikuma nozīmē, tam ir jāatbilst šādiem kumulatīviem nosacījumiem: i) pasākumu piešķir valsts vai tā piešķiršanai izmanto valsts līdzekļus, ii) tas rada priekšrocību kādam uzņēmumam, iii) tas atbalsta konkrētus uzņēmumus (selektivitāte) un iv) tas draud izkropļot konkurenci un iespaidot tirdzniecību.

(49)

Pasākuma attiecināmība uz valsti un priekšrocības piešķiršana no valsts līdzekļiem ir divi atšķirīgi, bet kumulatīvi valsts atbalsta pastāvēšanas nosacījumi. Tomēr šos nosacījumus bieži skata kopā, jo tie abi attiecas uz konkrētā pasākuma valstisko izcelsmi (38).

(50)

Runājot par attiecināmību, pasākums pēc definīcijas ir attiecināms uz valsti, ja priekšrocību piešķir publiska iestāde – pat tad, ja attiecīgā iestāde ir juridiski autonoma no citām publiskajām iestādēm (39).

(51)

Attiecībā uz nosacījumu par valsts līdzekļu iesaisti jānorāda, ka par tādiem uzskata visus publiskā sektora līdzekļus (40).

(52)

1. pasākums atbilst minētajiem nosacījumiem. Tas ir attiecināms uz valsti, jo tā juridisko pamatu veido Norvēģijas parlamenta pieņemti lēmumi un Norvēģijas noteikumi par šādu lēmumu īstenošanu (sk. 12. punktu). Turklāt 1. pasākumā ir iesaistīti valsts līdzekļi, jo pasākums paredz atbrīvojumu no akcīzes nodokļa par atkritumu incinerāciju, kura dēļ valsts zaudēs ieņēmumus, ko tā gūtu, ja šāds atbrīvojums netiktu piemērots.

(53)

Pasākumam ir jārada uzņēmumiem priekšrocība, kas tos atbrīvo no tādu maksājumu veikšanas, kādus tiem parasti jāsamaksā no sava budžeta. EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē priekšrocība ir ikviens saimnieciskais labums, ko uzņēmums nebūtu varējis gūt parastos tirgus apstākļos (41).

(54)

Piešķirot ETS aptvertajiem atkritumu incinerācijas uzņēmumiem atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, kurš tiem citādi būtu jāmaksā, 1. pasākums arī atbrīvo atbalsta saņēmējus no saimnieciska rakstura izdevumiem, kuri tiem būtu jāsedz, ja pasākumu neieviestu.

(55)

Jābūt lielai varbūtībai, ka pasākums radīs konkurences izkropļojumus un ietekmēs tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

(56)

EUI uzskata, ka atkritumu apstrādes nozarē EEZ valda konkurence un notiek tirdzniecība. Turklāt Norvēģijas iestādes nav iesniegušas informāciju, kas apliecinātu, ka atbalsta saņēmēji darbojas tikai tādos tirgos, kuros konkurences un tirdzniecības starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm nav vispār vai arī tās ir vērojamas tikai ierobežotā apmērā. Pamatojoties uz iepriekš minēto, EUI uzskata, ka 1. pasākums ar lielu varbūtību radīs konkurences izkropļojumus un ietekmēs tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

(57)

Pasākumus uzskata par selektīviem, ja tiek dota priekšroka konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai pretstatā citiem uzņēmumiem, kuri, ņemot vērā attiecīgā pasākuma mērķi, atrodas salīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā (42). EEZ līguma 61. panta 1. punkts neattiecas uz tīri vispārpiemērojamiem pasākumiem, kuri nedod priekšroku tikai konkrētiem uzņēmumiem vai tikai konkrētu preču ražošanai (43).

(58)

Valsts īstenotā pasākuma mērķis vai metode, ko valsts izmanto pasākuma īstenošanai, nav pietiekams pamats, lai secinātu, ka pasākumu nevar atzīt par valsts atbalstu. EEZ līguma 61. panta 1. punktā nav paredzēts nodalījums atkarībā no tā, kādi ir valsts pasākuma iemesli vai mērķi, bet šie pasākumi ir definēti, ņemot vērā to radītās sekas (44).

(59)

Nodokļu pasākumu selektivitāti parasti novērtē, veicot trīs posmu analīzi. Pirmkārt, nosaka atsauces sistēmu. Otrkārt, jānosaka, vai ar konkrēto pasākumu tiek izdarīta atkāpe no minētās atsauces sistēmas tādā ziņā, ka tas paredz atšķirīgu attieksmi pret ekonomikas dalībniekiem, kuri, ņemot vērā sistēmas pamatmērķus, atrodas salīdzināmā faktiskajā un tiesiskajā situācijā. Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša, pasākums ir prima facie selektīvs. Pēc tam ir jānovērtē, vai šādu atkāpi var attaisnot ar sistēmas raksturu vai vispārējo struktūru (45). Ja sistēmas raksturs vai vispārējā struktūra attaisno prima facie selektīvu pasākumu, tas netiks atzīts par selektīvu un tādējādi EEZ līguma 61. panta 1. punkts uz to neattieksies.

(60)

Pasākums ir selektīvs arī tad, ja pati atsauces sistēma, kas izriet no valsts tiesību aktiem, ir veidota atbilstoši acīmredzami diskriminējošiem parametriem ar mērķi apiet ES tiesību aktus par valsts atbalstu (46).

(61)

Lai novērtētu pasākuma selektivitāti, veicot trīs posmu analīzi, vispirms ir jānosaka atsauces sistēma. Atsauces sistēma ir etalons, attiecībā pret kuru novērtē pasākuma selektivitāti (47).

(62)

Atsauces sistēmu veido konsekvents to noteikumu kopums, kuri ir vispārēji – uz objektīvu kritēriju pamata – piemērojami visiem uzņēmumiem, kas ietilpst sistēmas tvērumā atbilstoši tās mērķim (48). Nodokļu gadījumā atsauces sistēma ir “normālie” nodokļi (49) [citos spriedumos saukti arī par “parastajiem”], un tā balstās uz tādiem elementiem kā nodokļa bāze, nodokļa maksātāji, nodokļa iekasējamības gadījums un nodokļa likmes (50). Lai noteiktu atsauces sistēmu, vispirms jāsarīko uz sacīkstes principu balstītas debates ar attiecīgo EEZ EBTA valsti, un tad jāveic objektīvs izvērtējums par to normu saturu, savstarpējo saistību un konkrētajām sekām, kuras ir piemērojamas saskaņā ar attiecīgās valsts iekšējām tiesībām (51).

(63)

Ja attiecīgais nodokļu pasākums nav nošķirams no attiecīgās EEZ EBTA valsts vispārējās nodokļu sistēmas, ir jāatsaucas uz šo sistēmu. Turpretim, ja izrādās, ka šāds pasākums ir skaidri nodalāms no minētās vispārējās sistēmas, nevar izslēgt, ka vērā ņemamā atsauces sistēma varētu būt šaurāka par attiecīgo vispārējo sistēmu vai pat ka tā sakrīt ar pašu pasākumu, ja pasākums ir noteikts ar normu, kurai piemīt autonoma juridiska loģika, un ārpus šā pasākuma nav iespējams konstatēt saskanīgu normatīvo kopumu (52) (53).

(64)

Tieši attiecīgā EEZ EBTA valsts, īstenojot savu kompetenci tiešo nodokļu jomā un ievērojot savu autonomiju nodokļu jomā un EEZ tiesību aktus, nosaka nodokļa iezīmes, kuras principā raksturo atsauces sistēmu. Tas jo īpaši attiecas ne tikai uz nodokļa likmes izvēli, bet arī uz nodokļa bāzes, nodokļa iekasējamības gadījuma un iespējamo atbrīvojumu no nodokļa noteikšanu (54). Nodokļa likme un nodokļa maksātāju kopums ir daļa no nodokļa piemērošanas tiesību sistēmas būtiskajām raksturiezīmēm (55). Nodoklim raksturīgās iezīmes nosaka, ņemot vērā ne tikai nodokļa bāzi, bet arī iespējamos atbrīvojumus no nodokļa (56). Noteikt nodokļu bāzes un sadalīt nodokļu slogu starp dažādiem ražošanas faktoriem un dažādām tautsaimniecības nozarēm ir EEZ EBTA valsts kompetencē.

(65)

Vispārēju un abstraktu atbrīvojumu no tiešā nodokļa parasti neuzskata par valsts atbalstu. Lielākoties, ciktāl tiek pieņemts, ka atbrīvojums ir parastā nodokļu režīma raksturiezīme, tas nevar piešķirt selektīvu priekšrocību (57). Pateicoties savai nodokļu autonomijai, EEZ EBTA valstīm ir iespēja izmantot tādu nodokļu klasifikāciju un jo īpaši atbrīvojumus no nodokļiem, kādus tās uzskata par vispiemērotākajiem savu vispārējo interešu mērķu sasniegšanai neatkarīgi no tā, vai šādi mērķi ir vai nav saistīti ar nodokļiem (58). Izmantojot tiešos nodokļus, EEZ EBTA valstis var leģitīmi īstenot mērķus, kuri attiecas ne tikai uz budžetu un kuru kopums veido atsauces sistēmas mērķi.

(66)

Nosakot atsauces sistēmu EEZ līguma 61. panta 1. punkta nolūkiem saistībā ar nodokļu pasākumiem, EUI principā ir jāpieņem atbilstošo valsts tiesību normu interpretācija, ko attiecīgā EEZ EBTA valsts sniedza EUI uz sacīkstes principu balstītajās debatēs, ciktāl tāda interpretācija ir saderīga ar šo tiesību normu formulējumu (59).

(67)

Šajā gadījumā Norvēģijas iestādes uzskata, ka atsauces sistēma ir akcīzes nodokļa piemērošana atkritumu incinerācijai par visām emisijām, kuras neietilpst ETS darbības jomā, bet uz kurām attiecas Norvēģijas saistības saskaņā ar KCR. Par atsauces sistēmu var uzskatīt arī pašu akcīzes nodokli, un tādā gadījumā ETS aptvertajām emisijām paredzētais atbrīvojums no nodokļa ir šādas atsauces sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju tādējādi akcīzes nodokļa piemērošanas jomā ir tikai atkritumu incinerācijas radītās emisijas, uz kurām attiecas KCR.

(68)

Akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju ir noteikts Norvēģijas valsts budžetā (60) (61). Nodokļu iekasējamības gadījums ir atkritumu nodošana incinerācijai incinerācijas stacijā, ja šo atkritumu incinerācijas rezultātā gaisā izplūst fosilā CO2 emisijas (62). Akcīzes nodokļa subjekti ir atkritumu incinerācijas uzņēmumi (63). Akcīzes nodokļa bāze ir atkritumu incinerācijas procesā izdalītā fosilā CO2 daudzums tonnās (64) (65).

(69)

EUI norāda, ka akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju ir patstāvīgs nodoklis, nevis viens no elementiem plašākā nodokļu sistēmā. Lai gan nodoklis tiek iekasēts par CO2 emisijām gaisā, tas attiecas tikai uz tādām emisijām, ko rada konkrētā piesārņojošā darbība, t. i., atkritumu incinerācija. Turklāt šis akcīzes nodoklis ir neatkarīgs un atšķirīgs no citiem akcīzes nodokļiem un klimata nodokļiem, ko piemēro Norvēģijā, proti, tam ir pašam sava, no citiem klimata nodokļiem atšķirīga nodokļa bāze, nodokļa likmes un nodokļa iekasējamības gadījumi, kā arī nodokļa maksātāju kopums (66) (67).

(70)

Lēmumā par procedūras sākšanu EUI apšaubīja Norvēģijas iestāžu noteikto atsauces sistēmu, jo šķita, ka akcīzes nodokļa ieviešanas mērķis ir noteikt visu CO2 emisiju cenu vienādā līmenī, lai nodrošinātu visiem atkritumu incinerācijas veidiem kopējas minimālās CO2 emisiju izmaksas. Oficiālās izmeklēšanas laikā Norvēģijas iestādes paskaidroja sīkāk, ka, lai gan akcīzes nodokļa ieviešanas mērķis ir internalizēt CO2 emisiju cenu, nodrošinot visu emisiju segšanu ar emisijas izmaksām, izvirzītais mērķis nav piemērot vienu vienādu cenu līmeni visām emisijām neatkarīgi no tā, vai uz šādām emisijām attiecas ETS vai KCR. Tas galvenokārt ir saistīts ar Norvēģijas iestāžu politikas apsvērumiem. Apsvērumi ir divi (sk. arī 39. punktu iepriekš). Pirmkārt, Norvēģijas iestādes uzskata, ka turpmākie emisiju samazinājumi ETS aptvertajās nozarēs Norvēģijas teritorijā diez vai veicinās Norvēģijas starptautisko saistību izpildi attiecībā uz CO2 emisiju samazināšanu, jo emisiju samazinājumi ETS aptvertajās nozarēs tiks sadalīti starp tām EEZ valstīm, kuras piedalās ETS. Otrkārt, Norvēģijas iestādes uzskata, ka, ieviešot nodokli papildus ETS, tiks izkropļota ETS stimulu struktūra un mazināta ar abiem šiem instrumentiem panākto emisiju samazinājumu izmaksefektivitāte.

(71)

Ieviešot mērķmaksas, t. i., maksājumus ar konkrētu mērķi, piemēram, klimata nodokļus, ko piemēro ar mērķi atturēt uzņēmumus no darbībām, kurām ir negatīva ietekme uz vidi, nodokļa struktūrā parasti integrē to politikas mērķi, kuru ir plānots sasniegt ar šādu akcīzes nodokli (68). Norvēģijas iestādes paskaidroja, ka akcīzes nodoklis ir ieviests, lai nodrošinātu cenas noteikšanu atkritumu incinerācijas radītajām CO2 emisijām, kuru cenu nenosaka ETS (69).

(72)

Minētais akcīzes nodoklis tika ieviests, lai palīdzētu Norvēģijas iestādēm izpildīt to pienākumus attiecībā uz emisiju samazināšanu KCR aptvertajā atkritumu incinerācijas nozarē un saistības saskaņā ar Parīzes nolīgumu. Kā norādīts 21. punktā un kā paskaidroja Norvēģijas iestādes (sk. 39. punktu), ETS aptverto emisiju samazinājumus neņem vērā, vērtējot Norvēģijas valsts pienākumu izpildi KCR aptverto emisiju samazināšanā. Tā kā attiecīgajām stacijām/iekārtām jau piemēro cenu internalizācijas instrumentu, proti, ETS, attiecīgās emisijas izslēdz no nodokļa piemērošanas jomas, izmantojot 1. pasākumu. Kā izklāstīts iepriekš 27. punktā, akcīzes nodoklis attiecas uz pārējām atkritumu incinerācijas stacijām/iekārtām, no kurām līdz akcīzes nodokļa ieviešanai nekādi netika iekasēta cena par to radītajām CO2 emisijām.

(73)

EUI atzīst, ka Norvēģijas iestāžu noteiktā parastā nodokļu sistēma ir saderīga ar valsts tiesību normu formulējumu (70) (71), proti, akcīzes nodoklis, kurš ietver arī 1. pasākumu, ir nodoklis par atkritumu incinerācijas radītajām emisijām, uz kurām neattiecas oglekļa izmaksas saskaņā ar ETS / Klimata kvotu aktu.

(74)

Atbrīvojumu no akcīzes nodokļa par atkritumu incinerāciju piešķir visām atkritumu incinerācijas radītajām emisijām, uz kurām attiecas Klimata kvotu aktā noteiktais pienākums nodot emisijas kvotas. Tādējādi valsts tiesību aktā atbrīvojuma saņēmēju loks ir definēts abstrakti un vispārīgi (72). Atbrīvojumu saskaņā ar 1. pasākumu piemēro visām ETS aptvertajām emisijām, ko rada atkritumu incinerācija.

(75)

EUI arī atzīst, ka, kā to norādīja Norvēģijas iestādes, politikas apsvērumi ietilpst EEZ valsts nodokļu autonomijā un attiecīgā valsts var brīvi ieviest vispārējus atbrīvojumus vai pielāgošanas noteikumus (73) (74), ko tā uzskata par piemērotiem tā vides mērķa sasniegšanai, kuru paredzēts sasniegt ar attiecīgo nodokli.

(76)

Turklāt nešķiet, ka 1. pasākumā paredzētie nosacījumi juridiski vai faktiski attiektos uz vienu vai vairākām specifiskām iezīmēm, kas piemistu tai vienīgajai uzņēmumu kategorijai, kuriem konkrētais pasākums sniegtu ieguvumus (75). Būtiskās iezīmes, no kurām ir atkarīga konkrēto emisiju atbrīvošana no akcīzes nodokļa, nešķiet nesaraujami saistītas ar emisijas radošo uzņēmumu vai to darbības būtību.

(77)

Tā vietā uzņēmumus, kuri gūst labumu no 1. pasākuma piemērošanas to emisijām, drīzāk nošķir atbilstoši ETS un Klimata kvotu aktā noteiktajam dalījumam un pamatojoties uz minēto regulējuma sistēmu. Tādējādi būtiskā iezīme, pēc kuras nosaka, vai emisijai var piemērot 1. pasākumā paredzēto atbrīvojumu, ir tas, vai uz emisijām jau attiecas kāds cenu internalizācijas mehānisms, ko piemēro papildus saskaņā ar citu regulatīvu instrumentu emisiju cenu noteikšanai, proti, ETS. Līdz ar to šis nošķīrums atbilst ETS noteiktajam dalījumam par to, uz kurām emisijām attiecas ETS tiesiskais regulējums un kuras emisijas EEZ valstīm ir pienākums mazināt, lai sasniegtu noteiktos valsts mērķrādītājus.

(78)

Turklāt ETS aptver virkni nozaru un iekārtu, kuras pārsniedz noteiktu lielumu, kā arī konkrētus ražošanas procesu veidus, ko izmanto dažādās nozarēs. Tāpēc 1. pasākumā paredzētais atbrīvojums attieksies uz tiem uzņēmumiem, kuriem ir pienākums nodot emisijas kvotas saskaņā ar ETS, un to starpā var būt gan uzņēmumi, kuru pamatdarbība ir atkritumu incinerācija, gan uzņēmumi citās nozarēs, kuriem atkritumi ir viens no vairāku veidu kurināmajiem, ko tie izmanto savu enerģijas vajadzību apmierināšanai, ražojot produktus citās ekonomikas nozarēs (76).

(79)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, EUI piekrīt Norvēģijas iestāžu apgalvojumam, ka atsauces sistēma ir akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju un ka 1. pasākums ir atsauces sistēmas neatņemama sastāvdaļa. Tādējādi EUI secina, ka atsauces sistēma ir pareizi noteikta kā akcīzes nodoklis, ko piemēro atkritumu incinerācijai par visām emisijām, kuras neietilpst ETS darbības jomā, bet uz kurām attiecas Norvēģijas pienākumi saskaņā ar KCR.

(80)

Pēc turpmākas pārbaudes, kuras laikā notika oficiālā izmeklēšana un uz sacīkstes principu balstītas debates ar Norvēģijas iestādēm par attiecīgajiem valsts noteikumiem par akcīzes nodokli un tā mērķiem, un ņemot vērā ES tiesu uzsvērto EEZ valstu nodokļu autonomiju, EUI uzskata, ka šaubas, kas paustas konkrēti lēmuma par procedūras sākšanu 44.–46. punktā, ir kliedētas.

(81)

EUI uzskata, ka lēmuma par procedūras sākšanu 45. punktā minētajā judikatūrā aprakstītā situācija attiecas uz atbrīvojumu no nodokļa, kas nav salīdzināms ar šajā lietā aplūkoto atbrīvojumu, jo pieminētajā lietā atbrīvojums nebija vispārīgs un abstrakts, bet gan tika piešķirts konkrētām nozarēm. Turklāt atšķirībā no lēmuma par procedūras sākšanu 45. punktā minētās judikatūras Norvēģijas iestāžu noteiktā atsauces sistēma ir saderīga ar valsts tiesību aktu formulējumu un nav pretrunā nodokļa struktūrai (sk. 73. punktu iepriekš).

(82)

Ņemot vērā ar selektivitātes novērtējumu saistītās judikatūras attīstību kopš lēmuma par procedūras sākšanu 44. punktā minētā lēmuma pieņemšanas, EUI uzskata, ka saistībā ar minēto lēmumu izvirzītie argumenti ir formāli un vairs neatspoguļo ES tiesu nostāju par kritērijiem, kas jāizmanto selektivitātes novērtējumam.

(83)

Visbeidzot, EUI rīcībā nav informācijas, kas liecinātu, ka atsauces sistēma ir veidota atbilstoši acīmredzami diskriminējošiem parametriem ar mērķi apiet EEZ tiesību aktus par valsts atbalstu (77) (78).

(84)

Tātad 1. pasākums ir jāuzskata par atsauces sistēmai raksturīgu iezīmi, un tas nerada selektīvu priekšrocību.

(85)

Ņemot vērā iepriekš 84. punktā izdarīto secinājumu, EUI uzskata, ka pasākums nav selektīvs. Tomēr pat tad, ja 1. pasākums netiktu atzīts par atsauces sistēmas sastāvdaļu un atsauces sistēma būtu vispārējs nodoklis par emisijām no atkritumu incinerācijas (bet tā neietvertu 1. pasākumā paredzēto atbrīvojumu), EUI turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ joprojām uzskatītu, ka pasākums nav prima facie selektīvs.

(86)

Nodokļu pasākumu trīs posmu analīzes otrajā posmā (sk. 59. punktu iepriekš) ir jānosaka, vai 1. pasākums paredz atšķirīgu attieksmi pret uzņēmumiem, atkāpjoties no atsauces sistēmas. Minētajā nolūkā ir jānoskaidro, vai pasākums var dot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri, ņemot vērā atsauces sistēmas pamatmērķi, atrodas salīdzināmā faktiskajā un tiesiskajā situācijā (79).

(87)

Norvēģijas iestādes savā paziņojumā paskaidroja, ka akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju ir ieviests ar mērķi iekasēt cenu par atkritumu incinerācijas darbības radītajām emisijām gadījumos, kad šāda cena netiek iekasēta, izmantojot alternatīvus instrumentus (80) (81). To Norvēģijas iestādes atkārtoja arī visā oficiālās izmeklēšanas laikā.

(88)

Lēmuma par procedūras sākšanu 50. punktā EUI norādīja, ka vēl viens mērķis varētu būt emisiju cenu internalizācija tādā līmenī, kas ir vismaz vienāds ar akcīzes nodokļa noteikto līmeni. Tomēr, turpinot vērtēt valsts noteikto juridisko pamatu un mērķus akcīzes nodokļa ieviešanai uz sacīkstes principu balstītās debatēs ar Norvēģijas iestādēm, EUI atzina, ka faktiski mērķis ir cenas noteikšana emisijām, par kurām vēl netiek iekasēta cena, izmantojot citus instrumentus (sk. 70.–72. punktu).

(89)

Akcīzes nodoklis par atkritumu incinerāciju ir paredzēts, lai papildinātu ETS un nodrošinātu, ka atkritumu incinerācijas radītajām emisijām, par kurām neiekasē cenu ar ETS starpniecību, tiek noteikta cena, izmantojot alternatīvu instrumentu – akcīzes nodokli, kas jāmaksā par katru emitēto vienību (82). Minētā loģika tiek konsekventi piemērota, un Norvēģijas iestādes ir to dokumentējušas (83), proti, par visām atkritumu incinerācijas darbību radītajām emisijām, uz kurām attiecas KCR un kuru dēļ CO2 izplūst gaisā (84), ir jāsedz oglekļa izmaksas nodokļa veidā (85). Uzņēmumiem, kas rada emisijas, uz kurām attiecas ETS, ir arī jānodod emisijas kvotas par šādām emisijām. Lai gan nodokļa līmenis var atšķirties no emisijas kvotu cenas (kas pēc būtības ir mainīga atkarībā no attiecīgā tirdzniecības perioda un noteiktās maksimālās robežvērtības), abi instrumenti, ņemot vērā to atšķirīgo tehnisko un praktisko struktūru, nosaka oglekļa izmaksas uz vienu emitētā CO2 vienību. Emisiju samazināšana tiek stimulēta, ja samazināt emisijas ir lētāk nekā segt oglekļa izmaksas attiecīgajā sistēmā.

(90)

Tāpēc EUI uzskata, ka, ņemot vērā atsauces sistēmas mērķi aplikt ar nodokli emisijas, uz kurām neattiecas cits cenu internalizācijas instruments, 1. pasākumā paredzēto atbrīvojumu piemēro emisijām, kuru juridiskā un faktiskā situācija atšķiras no tām emisijām, kurām piemēro akcīzes nodokli par atkritumu incinerāciju. Situācija ir atšķirīga, jo uz pirmajām minētajām emisijām jau attiecas cenu internalizācijas mehānisms, proti, ETS, savukārt uz pēdējām minētajām emisijām šāds mehānisms neattiecas.

(91)

Pēc akcīzes nodokļa un 1. pasākuma turpmākas izpētes EUI arī konstatē, ka lietas fakti un atbrīvojuma piemērošana šajā lietā nav salīdzināmi ar apstākļiem, pēc kuru novērtēšanas pieņēma lēmumu, kas minēts lēmuma par procedūras sākšanu 53. punktā kā piemērs no lēmumu pieņemšanas prakses. Cita starpā tas ir tāpēc, ka šajā lietā vērtētais pasākums ir vispārpiemērojams un atsauces sistēma un atsauces sistēmas mērķi abās lietās ir atšķirīgi.

(92)

Visbeidzot, pat tad, ja pretēji EUI novērtējumam 1. pasākums netiktu atzīts par atsauces sistēmas neatņemamu sastāvdaļu un tādā gadījumā atsauces sistēma būtu vispārējs nodoklis par atkritumu incinerāciju, EUI uzskatītu, ka pasākums vienalga nav prima facie selektīvs. Tas ir papildu pamatojums secinājumam par to, ka 1. pasākums nerada selektīvu priekšrocību.

(93)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto novērtējumu, EUI uzskata, ka, tā kā ETS aptverto uzņēmumu atbrīvojums no akcīzes nodokļa par atkritumu incinerāciju neatbilst selektivitātes kritērijam, tas nav valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē,