(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/11/ES (3) tika pieņemta, lai nodrošinātu, ka patērētājiem Savienībā ir pieejamas kvalitatīvas strīdu alternatīvas izšķiršanas (“SAI”) procedūras nolūkā izšķirt līgumiskus strīdus, kas izriet no tirgotāju, kuri iedibināti Savienībā, preču pārdošanas vai pakalpojumu sniegšanas Savienībā dzīvojošiem patērētājiem. Tā paredz, ka SAI procedūras ir pieejamas visu veidu iekšzemes un pārrobežu patērētāju strīdiem Savienībā, nodrošinot, ka SAI procedūras atbilst minimālajiem kvalitātes standartiem. Tā prasa dalībvalstīm uzraudzīt SAI vienību darbību. Lai palielinātu patērētāju informētību un veicinātu SAI izmantošanu, tā arī paredz, ka tirgotājiem ir jāinformē patērētāji par iespēju strīdus izšķirt ārpustiesas kārtībā, izmantojot SAI procedūras.

(2)

Komisija 2019. gadā publicēja ziņojumu par Direktīvas 2013/11/ES un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 524/2013 (4) īstenošanu, kas atklāja, ka Direktīva 2013/11/ES ir palielinājusi kvalitatīvu SAI vienību tvērumu patēriņa tirgos visā Savienībā. Tomēr ziņojums arī konstatēja, ka patērētāji un uzņēmumi dažās nozarēs un dažās dalībvalstīs atpaliek SAI procedūru izmantošanas ziņā. Viens no iemesliem tam bija patērētāju un tirgotāju nepietiekamā informētība par šādām procedūrām dalībvalstīs, kurās tās tika ieviestas tikai nesen. Vēl viens iemesls bija patērētāju un tirgotāju neuzticēšanās nereglamentētām SAI vienībām. Dati, ko valstu kompetentās iestādes sniedza 2022. gada sākumā, kā arī 2023. gadā veiktais Direktīvas 2013/11/ES īstenošanas novērtējums liecina, ka SAI izmantošanas līmenis saglabājās samērā stabils, izņemot nelielu sūdzību skaita pieaugumu saistībā ar Covid-19 pandēmiju. Lielākā daļa ieinteresēto personu, ar kurām notika apspriešanās saistībā ar minēto novērtējumu, apstiprināja, ka nepietiekama patērētāju informētība un izpratne par SAI procedūrām, zems tirgotāju iesaistīšanās līmenis, nepilnības SAI tvērumā dažās dalībvalstīs, valstu SAI procedūru lielās izmaksas un sarežģītība, kā arī SAI vienību kompetenču atšķirības bieži ir faktori, kas kavē SAI procedūru izmantošanu. Pārrobežu SAI procedūrās ir arī vēl citi šķēršļi, piemēram, vairāk nekā vienas valodas lietošana un nepietiekamas zināšanas par piemērojamiem tiesību aktiem, kā arī konkrētas piekļuves grūtības neaizsargātiem patērētājiem.

(3)

Tā kā vismaz divi no katriem pieciem tiešsaistes darījumiem, ko pašlaik veic patērētāji, kuri dzīvo Savienībā, ir ar tirgotājiem, kas ir iedibināti trešās valstīs, Direktīvas 2013/11/ES darbības joma būtu jāpaplašina, lai ļautu tiem trešo valstu tirgotājiem, kuri vēlas piedalīties SAI procedūrā, to darīt, ja minētie trešo valstu tirgotāji vērš savas darbības uz vienu vai vairākām dalībvalstīm Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (5) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (6) nozīmē. To, vai trešās valsts tirgotāji vērš savas darbības uz vienu vai vairākām dalībvalstīm, var noteikt, pamatojoties uz visiem svarīgiem apstākļiem, tostarp tādiem faktoriem kā minētajās dalībvalstīs vispārīgi lietotas valodas vai valūtas izmantošana; iespēja pasūtīt produktus vai pakalpojumus; attiecīga augstākā līmeņa domēna izmantošana; lietotnes pieejamība attiecīgajā valsts lietotņu veikalā; vietējās reklāmas nodrošināšana vai reklāmas nodrošināšana valodā, ko lieto minētajās dalībvalstīs; vai attiecību ar patērētājiem pārvaldīšana, piemēram, nodrošinot patērētāju apkalpošanu valodā, ko parasti lieto minētajās dalībvalstīs. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai noteikt nosacījumus trešo valstu tirgotāju dalībai SAI procedūrās, jo īpaši, lai izvairītos no pārmērīga sloga SAI vienībām. Minētie nosacījumi jo īpaši var ietvert tirgotāja un patērētāja piekrišanu tam, ka strīds tiek izšķirts, pamatojoties uz tiesību aktiem, kas piemērojami tajā dalībvalstī, kurā SAI vienība ir izveidota un kurā patērētājam ir dzīvesvieta, un tirgotāja apņemšanos būt saistītam ar SAI procedūras noteikumiem, tostarp attiecīgā gadījumā kārtējām maksām.

(4)

Kopš Direktīvas 2013/11/ES pieņemšanas patērētāju strīdi ir kļuvuši ievērojami sarežģītāki. Preču un pakalpojumu digitalizācija un e-komercijas un digitālās reklāmas pieaugošā nozīme patērētāju līgumu noslēgšanā ir izraisījusi pieaugošu to patērētāju skaitu, kuri saskaras ar maldinošu tiešsaistes informāciju un manipulatīvām saskarnēm, kas liedz viņiem pieņemt pārdomātus lēmumus par pirkumu. Tāpēc ir jāprecizē, ka līgumstrīdi, kas izriet no preču vai pakalpojumu pārdošanas, ietver strīdus, kas saistīti ar digitālo saturu un digitālajiem pakalpojumiem.

(5)

Ja starp patērētāju un tirgotāju ir noslēgts līgums, patērētājam vajadzētu būt iespējai vērsties pēc tiesiskās aizsardzības saskaņā ar Direktīvu 2013/11/ES attiecībā uz praksi, kas tam ir kaitējusi, gan pirms, gan pēc līguma noslēgšanas.

(6)

Direktīvas 2013/11/ES materiālajai darbības jomai būtu jāaptver, piemēram, situācijas, kas izriet no posma pirms līguma noslēgšanas, kad starp patērētāju un tirgotāju ir noslēgts līgums, piemēram, ja patērētājs noslēdz līgumu, kura pamatā ir maldinoša reklāma attiecībā uz konkrētu cenu akciju, kuras ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/29/EK (7) darbības jomā. Citi piemēri ietver situācijas, kas saistītas ar obligātas informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/83/ES (8), tiesībām uz cenu pārredzamību attiecībā uz gaisa pārvadājumu maksām un tarifiem, kas paredzētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1008/2008 (9), tiesībām saņemt informāciju pirms brauciena, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/782 (10), tiesībām saņemt pārredzamu informāciju par viesabonēšanas zvanu un īsziņu mazumtirdzniecības nosacījumiem, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2022/612 (11), vai uz komplekso ceļojumu attiecīgas informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas, kas paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/2302 (12).

(7)

Strīda iesniegšana SAI vienībai neliedz patērētājam vērsties citā struktūrā, piemēram, patērētāju apvienībā vai publiski tiesiskā izpildes iestādē, kā arī neliedz minētajai citai struktūrai atbilstoši rīkoties, lai vērstos pret konkrēto praksi. Attiecīgā gadījumā publiski tiesiskās izpildes iestādes un SAI vienības darbojas savstarpēji papildinošā veidā. Lai gan publiskās izpildes iestādes var būtiski sekmēt patērētāju tiesisko aizsardzību, pieprasot korektīvas saistības patērētāju labā un sekmējot prasības par zaudējumu atlīdzināšanu, ir vienlīdz svarīgi, lai patērētāji varētu vērsties pēc tiesiskās aizsardzības ar SAI vienības starpniecību, neskarot attiecīgo publisko izpildes iestāžu kompetenci.

(8)

Patērētāju tiesības un tirgotāju pienākumi pret patērētājiem saistībā ar pārdošanas un pakalpojumu līgumiem attiecas arī uz situācijām, kad patērētāji izmanto savas tiesības saistībā ar juridisko garantiju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/771 (13). Strīdi var rasties arī attiecībā uz līguma stadiju, cita starpā saistībā ar negodīgiem noteikumiem, kā paredzēts Padomes Direktīvā 93/13/EEK (14), tiesībām mainīt datu apstrādes pakalpojumu sniedzēju, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2023/2854 (15), pasažieru un ceļotāju tiesībām, kā paredzēts Direktīvā (ES) 2015/2302, vai vispārējām patērētāju tiesībām, kā paredzēts Direktīvā 2011/83/ES.

(9)

Patērētāju tiesības un tirgotāju pienākumi pret patērētājiem saistībā ar pārdošanas un pakalpojumu līgumiem var radīt arī strīdus pēc līguma izbeigšanas. Tā tas cita starpā ir attiecībā uz tirgotāju pienākumu atturēties no patērētāja sniegta vai radīta satura izmantošanas, kas paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/770 (16).

(10)

Ņemot vērā Direktīvas 2013/11/ES minimālās saskaņošanas raksturu, dalībvalstīm ir tiesības piemērot SAI procedūras strīdiem, kas saistīti ar citām tiesībām, kuras paredzētas Savienības un valstu tiesību aktos, piemēram, tiesībām, kas izriet no Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 102. panta. Turklāt dalībvalstu ziņā ir noteikt, attiecībā uz kāda veida strīdiem kura SAI vienība ir kompetenta.

(11)

Ja starp tiešsaistes platformu nodrošinātāju un minētā nodrošinātāja pakalpojumu saņēmēju rodas strīds, kas saistīts ar minētā nodrošinātāja veiktām nelikumīga vai kaitīga satura moderēšanas darbībām viņa platformā, ir piemērojams Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/2065 (17) 21. pants par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā saskaņā ar minētās regulas 2. panta 4. punktu, ņemot vērā, ka minētās regulas 21. pants nosaka detalizētākus noteikumus attiecībā uz šādiem strīdiem.

(12)

Direktīvā 2013/11/ES noteiktajām definīcijām būtu jāatspoguļo Direktīvas 2013/11/ES darbības joma, kas paplašināta ar šo grozošo direktīvu.

(13)

Digitālo saturu un digitālos pakalpojumus bieži sniedz tiešsaistē, ievērojot līgumus, kas paredz, ka patērētājs nemaksā cenu, bet sniedz tirgotājam personas datus. Direktīva 2013/11/ES pašlaik attiecas tikai uz līgumiem, par kuriem patērētājs maksā vai apņemas maksāt cenu. Tāpēc no tās ir izslēgti līgumi, par kuriem patērētājs sniedz tirgotājam personas datus un nemaksā cenu. Ņemot vērā to, ka ir līgumi, kuros patērētājs sniedz vai apņemas sniegt personas datus cenas samaksas vietā, būtu jāpielāgo “pārdošanas līguma” un “pakalpojumu līguma” definīcijas un būtu jāpievieno “preču”, “digitālā satura” un “digitālā pakalpojuma” definīcijas.

(14)

Dalībvalstīm būtu jāievieš pasākumi, kas sekmē tirgotāju un patērētāju līdzdalību SAI procedūrās. Šādiem pasākumiem varētu būt finansiāls vai nefinansiāls raksturs. Nefinansiāla rakstura pasākumi varētu ietvert informācijas kampaņas vai dalības sertifikātus. Finansiāla rakstura pasākumi varētu būt, piemēram, preferenciālas maksas vai attieksme pret tirgotājiem, kuri ievēro noteikumus, dalība bez jebkādas maksas patērētājiem un tirgotājiem, izmaksu atlīdzināšana attiecībā uz konkrētu skaitu SAI procedūru, lai palīdzētu iepazīties ar to priekšrocībām, darbinieku apmācības programmu nodrošināšana un nozaru SAI vienību izveidošanas līdzfinansēšana.

(15)

Direktīva 2013/11/ES jau ļauj dalībvalstīm pieņemt valstu pasākumus, kuri paredz, ka tirgotājiem obligāti ir jāpiedalās SAI procedūrās, ar noteikumu, ka minētie valstu pasākumi neliedz pusēm izmantot savas tiesības piekļūt tiesu sistēmai. Vairākas dalībvalstis jau ir pieņēmušas valstu pasākumus attiecībā uz tirgotāju obligātu dalību SAI procedūrās dažās konkrētās ekonomikas nozarēs. Obligāta dalība konkrētās nozarēs ir devusi labumu gan patērētājiem, gan tirgotājiem. Tas palīdz palielināt tirgotāju uzticēšanos SAI shēmai un viņu paļāvību uz to, un tāpēc tirgotāji vairāk sliecas īstenot SAI lēmumus. Obligātā dalība sniedz arī taustāmus ieguvumus patērētājiem, padarot vieglāku, ātrāku un lētāku strīdu izšķiršanu ar tirgotājiem, tādējādi palielinot patērētāju uzticēšanos SAI procedūrām un paļāvību uz tām.

(16)

Nosakot un īstenojot pasākumus, kas veicina tirgotāju un patērētāju dalību SAI procedūrās, dalībvalstīm īpaša uzmanība būtu jāpievērš konkrētām uzņēmējdarbības nozarēm, kurās tirgotāju dalības līmenis SAI procedūrās ir zems, un praksei tajās nozarēs, par kurām patērētāji ir atkārtoti iesnieguši sūdzības, par ko liecina pieejamie dati un sūdzību statistika. Tas jo sevišķi attiecas uz transporta un tūrisma nozari, jo īpaši avio pasažieru tiesību jomā. Kā alternatīvu pasākumiem, kas veicina tirgotāju dalību SAI procedūrās minētajās nozarēs, dalībvalstīm būtu jāvar ieviest minēto nozaru tirgotāju obligātu dalību SAI procedūrās.

(17)

Lai nodrošinātu, ka SAI procedūras ir piemērotas digitālajam laikmetam, kurā saziņa notiek tiešsaistē, tostarp starptautiskā kontekstā, ir jānodrošina ātras un godīgas procedūras visiem patērētājiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka SAI vienības, kuras izveidotas to teritorijās, ir kompetentas nodrošināt SAI procedūras strīdos starp tirgotājiem, kuri iedibināti ārpus Savienības, un patērētājiem, kuri dzīvo to attiecīgajās teritorijās.

(18)

Saskaņā ar Direktīvu 2013/11/ES dalībvalstīm ir jānodrošina, ka SAI procedūras ir pieejamas un viegli piekļūstamas tiešsaistē un bezsaistē. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tad, ja SAI vienības dod iespēju patērētājiem uzsākt un pildīt SAI procedūras, izmantojot digitālos rīkus, piemēram, tiešsaistes saskarnes un tiešsaistes sūdzību veidlapas, minētos rīkus var izmantot visi patērētāji, tostarp neaizsargāti patērētāji vai patērētāji ar atšķirīgu digitālās pratības līmeni. Uz SAI vienībām, kas ir publiskā sektora struktūras, jau attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/2102 (18). Ir svarīgi, ka SAI vienības, kas ir privātas struktūras, cenšas ievērot tādus pašus piekļūstamības standartus, ciktāl tas ir iespējams un realizējams.

(19)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka fiziskām personām, kas ir atbildīgas par SAI, ir nepieciešamās zināšanas un prasmes patērētāju strīdu alternatīvas izšķiršanas jomā vai izšķiršanā tiesā, kā arī vispārēja izpratne par tiesībām. Minētajā nolūkā dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka SAI vienības vajadzības gadījumā nodrošina apmācību fiziskām personām, kas ir atbildīgas par SAI. Minētā apmācība būtu jāpielāgo par SAI atbildīgo fizisko personu faktiskajam un nepieciešamajam speciālo zināšanu līmenim.

(20)

Lai izpildītu prasību iesniegt sūdzības un nepieciešamo pavaddokumentu tiešsaistē izsekojamā veidā, SAI vienībām būtu vismaz jāapstiprina saņemšana uz pastāvīga informācijas nesēja un jānodrošina līdzekļi šādu sūdzību identificēšanai turpmākas saziņas nolūkā.

(21)

Tehnoloģiskie sasniegumi var veicināt strīdu izšķiršanas automatizāciju, ļaujot panākt ātrāku un konsekventāku iznākumu sasniegšanu. Automatizēti līdzekļi, ko izmanto, lai palīdzētu SAI panākt iznākumu, var radīt dažus neobjektivitātes un nepārredzamības riskus. Tādēļ šādu automatizētu līdzekļu izmantošanai lēmumu pieņemšanas procesā vajadzētu būt pilnībā pārredzamai, un puses būtu iepriekš jāinformē par to izmantošanu. Turklāt SAI procedūras pusēm, kas lēmumu pieņemšanas procesā izmanto automatizētus līdzekļus, vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai minētās procedūras iznākumu pārskatītu fiziska persona no SAI vienības. Minētajai fiziskajai personai ir jāatbilst Direktīvas 2013/11/ES prasībām attiecībā uz nepieciešamajām speciālajām zināšanām, neatkarību un objektivitāti. Lēmumu pieņemšanas process būtu jāsaprot kā darbības, kas ietekmē lēmumus par to, vai izskatīt vai neizskatīt strīdu, un lēmumus attiecībā uz strīda iznākumu, un kā tāds, kas izslēdz tīri administratīvus vai tehniskus uzdevumus.

(22)

Dažādās situācijās, piemēram, masveida lidojumu atcelšana Covid-19 pandēmijas laikā, SAI procedūras izrādījās svarīgs mehānisms, ar ko risināt patērētāju problēmu skaita pieaugumu. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāļauj SAI vienībām apvienot lietas nolūkā panākt, ka SAI iznākums ir konsekvents attiecībā uz patērētājiem, kuri pakļauti vienām un tām pašām nelikumīgajām praksēm, un ir izmaksu ziņā efektīvāks SAI vienībām un tirgotājiem, piemēram, ja apvienošana nodrošina ātrāku vai saskaņotāku strīdu izšķiršanu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka patērētāji tiek informēti par šādu apvienošanu, lai viņi var izlemt, vai vēlas piedalīties SAI procedūrā, kas ietver apvienošanu. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai noteikt papildu nosacījumus attiecībā uz apvienošanu. Piemēram, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt, ka patērētājiem ir iespēja iebilst pret viņu lietu apvienošanu vai ka patērētājam ir jādod nepārprotama piekrišana apvienošanai. Dalībvalstīm vajadzētu arī atļaut noteikt, vai tad, ja ir izteikti iebildumi vai nav nepārprotamas piekrišanas, SAI procedūra turpinātos bez apvienošanas vai arī tā tiktu pārtraukta. Papildu nosacījumi varētu ietvert prasības par tādu konkrētu lietu līdzības līmeni, kuras plānots apvienot. Minētajā sakarā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt noteikumus par to, kā apvienošanas nolūkā identificēt līdzīgus gadījumus. Ir svarīgi precizēt, ka Direktīvā 2013/11/ES, kas grozīta ar šo direktīvu, noteiktā prasība, ka par SAI atbildīgajām fiziskām personām ir jābūt nepieciešamajām zināšanām un prasmēm patērētāju strīdu alternatīvas izšķiršanas vai izšķiršanas tiesā jomā, attiecas arī uz lietu apvienošanu.

(23)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka SAI vienības neatsakās izskatīt strīdus, ja tirgotāji ir ieviesuši nesamērīgus noteikumus savās iekšējās sūdzību izskatīšanas sistēmās, kas ir izpildāmi pirms sūdzība var tikt nodota SAI vienībai. Piemēram, dažās tirgus nozarēs daži patērētāji saskaras ar nepamatotiem slogiem, piemēram, daudziem obligātiem posmiem sūdzību izskatīšanā vai pienākumu pierādīt, ka viņi ir sazinājušies ar konkrētu tirgotāja pēcpārdošanas pakalpojuma daļu.

(24)

Saskaņā ar Direktīvu 2013/11/ES papildus Savienības nozaru tiesību aktiem, kas paredz tirgotāju obligātu dalību SAI, dalībvalstis var ieviest valsts tiesību aktus, lai padarītu tirgotāju dalību SAI obligātu nozarēs, kuras tās uzskata par piemērotām. Jebkurā gadījumā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tad, kad kompetentā SAI vienība nolemj izskatīt patērētāja sūdzību saskaņā ar saviem procedūras noteikumiem, SAI vienība sazinās ar attiecīgo tirgotāju un aicina to piedalīties SAI procedūrā neatkarīgi no tā, vai tirgotāja dalība ir obligāta. Lai mudinātu tirgotājus piedalīties SAI procedūrās un nodrošinātu pienācīgas un ātras SAI procedūras, būtu jāprasa tirgotājiem, kas ir iedibināti Savienībā, noteiktā laikposmā atbildēt uz SAI vienību jautājumiem par to, vai tie piekrīt piedalīties ierosinātajā SAI procedūrā. Pienākuma atbildēt mērķis ir iesaistīt tirgotājus SAI procedūrā un nodrošināt, ka SAI vienības un patērētāji zina, vai tirgotājs konkrētā gadījumā piedalīsies SAI procedūrā. Tomēr tirgotāja atbilde nebūtu jāprasa, ja piemērojamie tiesību akti paredz tirgotāja obligātu dalību SAI procedūrā vai ja tirgotājam ir līgumā noteikts pienākums piedalīties SAI procedūrā. Tas neskar nekādus procedūras noteikumus, kas ļauj SAI vienībām izbeigt lietu, ja tirgotājs šajā direktīvā noteiktajos termiņos nepiedalās SAI procedūrā. Tāpat tirgotāja atbilde nebūtu jāprasa, ja SAI vienībai ir tiesības nonākt pie iznākuma arī tad, ja tirgotājs nepiedalās SAI procedūrā.

(25)

Laikposmam, kurā tirgotājam jāinformē SAI vienība par to, vai tas plāno piedalīties SAI procedūrā, principā nevajadzētu pārsniegt 20 darbdienas. Tomēr sarežģītos strīdos vai ārkārtas apstākļos SAI vienībai vajadzētu būt tiesībām pagarināt minēto laikposmu, lai dotu tirgotājam iespēju rūpīgi izanalizēt strīdu un izvēlēties, vai tas piedalīsies SAI procedūrā. Jebkurā gadījumā minētajam laikposmam nevajadzētu pārsniegt 30 darbdienas. Patērētājs attiecīgā gadījumā būtu jāinformē par minētā laikposma pagarinājumu. Ja tirgotājs noteiktajā laikposmā neatbild SAI vienībai, minētajai SAI vienībai būtu jābūt tiesībām uzskatīt, ka tirgotāja neatbildēšana ir atteikums piedalīties, un slēgt lietu. SAI vienībai būtu attiecīgi jāinformē patērētājs.

(26)

Lai samazinātu informēšanas un ziņošanas prasības un ietaupītu izmaksas SAI vienībām un valstu kompetentajām iestādēm, būtu jāvienkāršo ziņošanas un informēšanas prasības un jāsamazina informācijas apjoms, ko SAI vienības sniedz kompetentajām iestādēm. Piemēram, SAI vienībām vismaz reizi divos gados būtu jādara publiski pieejami savi darbības pārskati. Tomēr būtu jāļauj dalībvalstīm noteikt īsākus pārskata periodus, piemēram, viena gada pārskata periodus. SAI vienībām vajadzētu būt arī iespējai paziņot minētos darbības pārskatus attiecīgajām kompetentajām iestādēm, lai izpildītu citus Direktīvā 2013/11/ES paredzētos ziņošanas pienākumus, ja vien tajos ir iekļauti visi prasītās informācijas elementi attiecībā uz šādiem pienākumiem.

(27)

Būtu vēlams, lai SAI procedūras patērētājam būtu bez maksas. Ja tiek piemērotas maksas, tām nevajadzētu pārsniegt nominālo maksu. Turklāt, lai palielinātu SAI procedūru pieejamību un pievilcību patērētājiem, dalībvalstīm būtu jāmudina SAI vienības atlīdzināt patērētājiem samaksāto nominālo maksu, ja un ciktāl viņu sūdzība ir pamatota. Ir svarīgi precizēt, ka šādas atlīdzināšanas ir jāveic dalībvalstīm, pilnībā ievērojot subsidiaritātes un proporcionalitātes principus, nevis citiem, piemēram, SAI procedūras otrai pusei.

(28)

Lai efektīvi atvieglotu SAI vienību darba slodzi un dotu tām vairāk laika ziņojumu iesniegšanai kompetentajām iestādēm, Direktīvā 2013/11/ES paredzētais četru gadu ziņojuma iesniegšanas termiņš būtu jāpagarina par dažiem mēnešiem.

(29)

Daudzās dalībvalstīs patērētāji joprojām nav pietiekami informēti par SAI vienību pastāvēšanu un to piedāvātajiem pakalpojumiem. Lai uzlabotu patērētāju informētību par SAI vienībām un tirgotājiem, kuri piedalās SAI procedūrās, tirgotājiem būtu SAI informācija jāsniedz skaidrā, pamanāmā, saprotamā un viegli piekļūstamā veidā. Ja tirgotājam ir tīmekļa vietne, tam informācija būtu jāsniedz minētajā tīmekļa vietnē. Tirgotājiem arī būtu šāda informācija jāsniedz savos vispārējos noteikumos.

(30)

Tirgotāja esošais pienākums norādīt, vai minētais tirgotājs plāno izmantot attiecīgās SAI vienības, lai izšķirtu minēto strīdu, ja strīdu pēc patērētāja sūdzības nav bijis iespējams atrisināt, būtu jāatceļ, jo to ietver tirgotāja pienākums informēt SAI vienību par to, vai minētais tirgotājs plāno piedalīties SAI procedūrā.

(31)

Ātra sadarbība starp dažādajām patērētāju tiesību īstenošanā iesaistītām struktūrām ir būtiska, lai nodrošinātu patērētāju tiesību aizsardzības sistēmas vispārēju konsekvenci un saskaņotību. Sadarbībai starp SAI vienībām un valstu iestādēm, kurām uzticēta Savienības tiesību aktu patērētāju tiesību aizsardzības jomā izpilde, būtu jāietver savstarpēja informācijas apmaiņa par praksi konkrētās uzņēmējdarbības nozarēs, par ko patērētāji ir atkārtoti iesnieguši sūdzības, piemēram, par negodīgu komercpraksi vai noteikumiem. Ir svarīgi precizēt, ka SAI vienības nav kompetentas izlemt, vai patērētāju sūdzībās aprakstītā prakse ir negodīga komercprakse, šāda informācijas apmaiņa var attiekties tikai uz potenciāli negodīgu komercpraksi un noteikumiem.

(32)

Lai nodrošinātu, ka SAI vienības darbojas pareizi un efektīvi, kompetentajām iestādēm būtu jāveic pārbaudes par šādu vienību darbību un darbībām, lai attiecīgā gadījumā uzraudzītu atbilstību Direktīvas 2013/11/ES prasībām, piemēram, ja tās saņem pienācīgi pamatotas sūdzības no SAI procedūru pusēm, kas norāda uz SAI vienības sistemātisku neatbilstību Direktīvas 2013/11/ES prasībām.

(33)

Lai sniegtu efektīvu palīdzību patērētājiem un tirgotājiem pārrobežu strīdos, ir jānodrošina, ka dalībvalstis izraugās SAI kontaktpunktus, kas ir atbildīgi par skaidri noteiktiem uzdevumiem. Eiropas patērētāju centri (“EPC”) ir piemēroti šādu uzdevumu veikšanai, jo tie ir specializējušies palīdzēt patērētājiem, kuriem ir problēmas saistībā ar to pārrobežu pirkumiem, taču dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties arī citas struktūras ar atbilstošām speciālajām zināšanām. Minētie izraudzītie SAI kontaktpunkti būtu jāpaziņo Komisijai, un tiem vajadzētu jābūt daļai no tīkla, kas jāizveido Komisijai.

(34)

Lai nodrošinātu, ka SAI vienības, kompetentās iestādes un SAI kontaktpunkti spēj efektīvi pildīt savus uzdevumus, jo īpaši ar šo grozošo direktīvu ieviestos uzdevumus, to rīcībā vajadzētu būt pietiekamiem cilvēkresursiem, materiālajiem un finanšu resursiem. Dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu būt iespējai noteikt minētajam nolūkam piemērotus finansējuma veidus.

(35)

Efektivitātes un lietderības labad Regula (ES) Nr. 524/2013 tika atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/3228 (19), un Eiropas strīdu izšķiršanas tiešsaistē platforma, kas izveidota, ievērojot Regulu (ES) Nr. 524/2013, tika slēgta. Minētajos apstākļos SAI kontaktpunktiem būtu jāpārņem attiecīgie kontaktpunktu uzdevumi saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 524/2013. Minētie uzdevumi ietver, cita starpā un pēc pieprasījuma, informācijas sniegšanu strīdā iesaistītajām pusēm un saziņas veicināšanu starp minētajām pusēm un kompetento SAI vienību.

(36)

Lai nodrošinātu procesuālo taisnīgumu, patērētājiem, kas iesaistās pārrobežu strīdos, būtu jāsadarbojas ar SAI kontaktpunktu savā dzīvesvietā, tādējādi atturot no selektīvas SAI kontaktpunktu izvēles ērtību dēļ vai cerībā nodrošināt izdevīgu iznākumu.

(37)

SAI kontaktpunktiem pēc pieprasījuma būtu jāsniedz palīdzība patērētājiem, kuri vēlas iesniegt pārrobežu strīdu SAI vienībai. To uzdevumiem būtu jāaprobežojas ar atbalsta un norādījumu piedāvāšanu, un nevajadzētu ietvert sūdzību iesniegšanu patērētāju vārdā vai viņu pārstāvību strīdā. Sniegtajai palīdzībai būtu jāveicina saziņa starp pusēm un SAI vienību, un tā var ietvert kompetentās SAI vienības identificēšanu, informācijas sniegšanu par procedūras noteikumiem un palīdzību attiecīgās dokumentācijas sagatavošanā un nosūtīšanā. Šāda palīdzība vajadzības gadījumā varētu ietvert arī informācijas, dokumentu vai procedūras noteikumu mašīntulkošanas rezultātu nodrošināšanu. SAI kontaktpunkti varētu arī sniegt vispārīgu informāciju par Savienības un valsts tiesību aktos paredzētajām patērētāju tiesībām un informēt puses par citiem pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, ja strīdu nevar izšķirt, izmantojot SAI. Patērētājiem un tirgotājiem būtu jāvar lūgt palīdzību SAI kontaktpunktam viņu dzīvesvietas vai iedibināšanas dalībvalstī. Ņemot vērā Direktīvas 2013/11/ES minimālās saskaņošanas raksturu, dalībvalstīm ir iespēja atļaut SAI kontaktpunktiem sniegt palīdzību patērētājiem un tirgotājiem, kad tie piekļūst SAI vienībām arī attiecībā uz iekšzemes strīdiem. Šāda paplašināta palīdzība varētu ietvert palīdzības sniegšanu neaizsargātiem patērētājiem, piemēram, patērētājiem, kuriem nav piekļuves digitālajām tehnoloģijām vai ir ierobežota piekļuve tām.

(38)

Neraugoties uz to, ka SAI procedūrām vajadzētu būt vienkāršām, SAI procedūrās patērētājiem dažkārt palīdz viņu izvēlēta trešā persona, piemēram, patērētāju organizācijas vai uzņēmumi, kas piedāvā prasību pārvaldības pasākumus. Šāda palīdzība varētu ietvert palīdzību patērētājiem iesniegt pieprasījumu un citus dokumentus, viņu konsultēšanu par iespējamām prasībām, sekošanu līdzi vispārējam procesam un iespējas sniegšanu pusēm panākt izlīgumu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādas palīdzības sniedzēji to dara pilnīgi pārredzami, jo īpaši attiecībā uz procesuālajiem noteikumiem un saistītajām izmaksām, kā arī iespējamām maksām, kas vajadzīgas par palīdzību. Šāda palīdzība patērētājiem būtu jāsniedz godprātīgi.

(39)

Direktīvu 2013/11/ES ir jāturpina piemērot tikai strīdiem starp tirgotājiem un patērētājiem. Strīdi starp tirgotājiem neietilpst minētās direktīvas darbības jomā. Tomēr dalībvalstis var saskaņā ar Savienības tiesību aktiem atvieglot pašnodarbināto personu vai mikrouzņēmumu piekļuvi SAI procedūrām, lai šādiem uzņēmējiem būtu iespēja izmantot neatkarīgas, objektīvas, pārredzamas, efektīvas, ātras un taisnīgas SAI sistēmas.

(40)

Lai nodrošinātu, ka patērētāji var viegli atrast piemērotu SAI vienību, jo īpaši pārrobežu kontekstā, Komisijai būtu jāizstrādā, jāpopularizē un jāuztur lietotājdraudzīgs digitāls interaktīvs rīks, kas sniedz informāciju par patērētāju tiesību aizsardzību, tostarp informāciju par SAI izmantošanu pārrobežu kontekstā, kā arī saites uz informāciju par patērētāju tiesībām. Minētā digitālā interaktīvā rīka mērķim vajadzētu būt vērstam uz to, lai palīdzētu patērētājiem izprast piemērotus tiesiskās aizsardzības risinājumus viņu konkrētajā gadījumā un attiecīgi rīkoties. Tajā būtu jāiekļauj tiešas saites uz SAI vienību sūdzību veidlapu, ja tāda ir pieejama, un SAI vienību un SAI kontaktpunktu mašīntulkošanas funkciju. Turklāt minētajā rīkā būtu jāiekļauj Komisijai paziņoto SAI kontaktpunktu saraksts. Lai gan Komisijai jau ir pienākums regulāri publicēt SAI vienību sarakstu savā tīmekļa vietnē, rīka papildu funkcijām, piemēram, tiešajām saitēm uz sūdzību veidlapām un mašīntulkošanu, vajadzētu būt pieejamām pēc iespējas drīz un ne vēlāk kā 2026. gada 20. aprīlī.

(41)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2013/11/ES.

(42)

Pēc Regulas (ES) Nr. 524/2013 atcelšanas ir jāgroza Eiropas Parlamenta un Direktīvas (ES) 2015/2302, (ES) 2019/2161 (20) un (ES) 2020/1828 (21),

1)

direktīvas 2. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

(*1)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/83/ES (2011. gada 25. oktobris) par patērētāju tiesībām un ar ko groza Padomes Direktīvu 93/13/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK un atceļ Padomes Direktīvu 85/577/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/7/EK (OV L 304, 22.11.2011., 64. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2011/83/oj).”;"

2)

direktīvas 4. panta 1. punkta c), d), e) un f) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

(*2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/771 (2019. gada 20. maijs) par atsevišķiem preču pārdošanas līgumu aspektiem, ar kuru groza Regulu (ES) 2017/2394 un Direktīvu 2009/22/EK un atceļ Direktīvu 1999/44/EK (OV L 136, 22.5.2019., 28. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2019/771/oj)."

(*3)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/770 (2019. gada 20. maijs) par dažiem digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumu aspektiem (OV L 136, 22.5.2019., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/dir/2019/770/oj)."

(*4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp., ELI: http://data.europa.eu/eli/reg/2012/1215/oj).”;"

3)

direktīvas I nodaļā iekļauj šādu pantu:

4)

direktīvas 5. pantu groza šādi:

5)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

6)

direktīvas 7. pantu groza šādi:

7)

direktīvas 13. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 14. pantu aizstāj ar šādu:

9)

direktīvas 17. pantu groza šādi:

10)

direktīvas 20. pantu groza šādi:

11)

direktīvas 24. pantam pievieno šādu punktu:

“g)

informācija par pieejamām procedūrām sūdzību izskatīšanai un par strīdu alternatīvas izšķiršanas (SAI) mehānismiem, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/11/ES (*6), un attiecīgā gadījumā par SAI vienību, kas attiecas uz tirgotāju;

“b)

iesniegt sūdzību kompetentajam Eiropas Patērētāju centra tīkla centram, atkarībā no iesaistītajām pusēm.”.