(1)

Augsne ir vitāli svarīgs un ierobežots resurss, un to uzskata par neatjaunīgu un neaizstājamu cilvēka laika mērogā. Tā ir izšķirīgi svarīga ekonomikai, videi un sabiedrībai kopumā.

(2)

Veselīga augsne ir augsne, kurai ir labs ķīmiskais, bioloģiskais un fizikālais stāvoklis un kura tādējādi var nodrošināt cilvēkiem un videi vitāli svarīgus ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, nekaitīgu, uzturvielām bagātu un pietiekamu pārtiku, biomasu, tīru ūdeni, barības vielu apriti, oglekļa uzglabāšanu un biodaudzveidībai svarīgu dzīvotni. Augsnei ir izšķirīga nozīme arī nodrošinātības ar pārtiku garantēšanā. Tomēr tiek lēsts, ka 60–70 % Savienības augšņu ir degradētas, un to stāvoklis turpina pasliktināties.

(3)

Augsnes sniedz arī citus pakalpojumus, piemēram, tās ir fiziska infrastruktūras un cilvēka darbību platforma, izejvielu avots vai tās veido ģeoloģiskā, ģeomorfoloģiskā un arheoloģiskā mantojuma arhīvu. Ne visiem minētajiem citiem pakalpojumiem ir vajadzīga funkcionāla ekosistēma. Šādi citi pakalpojumi bieži vien ir visizplatītākie augsnes izmantošanas veidi, kas izraisa vitāli svarīgo ekosistēmu pakalpojumu ievērojamu zudumu. Tāpēc ir svarīgi rast līdzsvaru starp šiem diviem augsnes sniegto pakalpojumu veidiem.

(4)

Augsnes degradācija ietekmē augsnes sniegtos ekosistēmu pakalpojumus, negatīvi ietekmējot cilvēka veselību un vidi. Augsnes degradācija var aptvert aspektus, kas saistīti ar fizisko degradāciju, piemēram, augsnes noslēgšanu un augsnes mākslīgu pārveidošanu kopumā, augsnes eroziju, augsnes sablīvēšanos un augsnes ūdens aiztures un infiltrācijas samazināšanos, un aspektus, kas saistīti ar ķīmisko vai bioloģisko degradāciju, piemēram, barības vielu pārmērīgu daudzumu un noplicināšanos, paskābināšanos, sasāļošanos un augsnes piesārņojumu, un augsnes organiskā oglekļa zudumu, augsnes biodaudzveidību un augsnes bioloģisko aktivitāti.

(5)

Augsnes degradācija Savienībai ik gadu izmaksā desmitiem miljardu euro. Augsnes veselība ietekmē tādu ekosistēmu pakalpojumu sniegšanu, kuriem ir ievērojama ekonomiskā atdeve. Augsnes veselības uzlabošana ir ekonomiski pamatota un varētu ievērojami palielināt zemes cenu un vērtību Savienībā. Turklāt, lai izveidotos tikai viens centimetrs augsnes virskārtas, var paiet simtiem gadu, savukārt degradācijas process un pilnīgs augsnes zudums var notikt strauji.

(6)

Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā “Eiropas zaļais kurss” ir izklāstīts vērienīgs ceļvedis, kā Savienību pārveidot par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, resursefektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kuras mērķis ir aizsargāt, saglabāt un stiprināt Savienības dabas kapitālu un aizsargāt iedzīvotāju veselību un labbūtību. Eiropas zaļā kursa ietvaros Komisija ir pieņēmusi ES Biodaudzveidības stratēģiju 2030. gadam, kas izklāstīta tās 2020. gada 20. maija paziņojumā “ES Biodaudzveidības stratēģija 2030. gadam. Atgriezīsim savā dzīvē dabu”, stratēģiju “No lauka līdz galdam”, kas izklāstīta tās 2020. gada 20. maija paziņojumā “Stratēģija “No lauka līdz galdam”. Taisnīgas, veselīgas un videi draudzīgas pārtikas sistēmas vārdā”, Nulles piesārņojuma rīcības plānu, kas izklāstīts tās 2021. gada 12. maija paziņojumā “Ceļš uz veselīgu planētu itin visiem. ES Gaisa, ūdens un augsnes nulles piesārņojuma rīcības plāns”, ES Klimatadaptācijas stratēģiju, kas izklāstīta tās 2021. gada 24. februāra paziņojumā “Ceļā uz klimatnoturīgu Eiropu: jaunā ES Klimatadaptācijas stratēģija”, un ES Augsnes stratēģiju 2030. gadam, kas izklāstīta tās 2021. gada 17. novembra paziņojumā “ES Augsnes stratēģija 2030. gadam. Veselīgas augsnes cilvēku, pārtikas, dabas un klimata labā”.

(7)

Savienība ir apņēmusies īstenot Apvienoto Nāciju Organizācijas Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam un sasniegt tās ilgtspējīgas attīstības mērķus (IAM). Veselīga augsne tieši palīdz sasniegt vairākus IAM, it sevišķi 2. IAM (bada izskaušana), 3. IAM (laba veselība un labbūtība), 6. IAM (tīrs ūdens un sanitārija), 11. IAM (ilgtspējīgas pilsētas un kopienas), 12. IAM (atbildīgs patēriņš un ražošana), 13. IAM (klimatrīcība) un 15. IAM (dzīvība uz zemes). 15. IAM 3. apakšmērķis paredz apkarot pārtuksnešošanos, atjaunot degradētu zemi un augsni, kā arī zemi, ko ietekmējusi pārtuksnešošanās, sausums un plūdi, un līdz 2030. gadam censties panākt, ka zemes degradācija pasaulē vairs nenotiek.

(8)

Savienība un tās dalībvalstis, būdamas ar Padomes Lēmumu 93/626/EEK (4) apstiprinātās Apvienoto Nāciju Organizācijas Biodaudzveidības konvencijas (5) puses, minētās konvencijas Pušu konferences 15. sesijā vienojās par Kuņminas–Monreālas globālo biodaudzveidības satvaru, kas ietver vairākus uz rīcību orientētus globālus mērķrādītājus 2030. gadam, kuri attiecas uz augsnes veselību. Saskaņā ar minēto satvaru dabas devums cilvēku labā, kā arī augsnes veselība, ir jāatjauno, jāsaglabā un jāstiprina.

(9)

Savienība un tās dalībvalstis, būdamas ar Padomes Lēmumu 98/216/EK (6) apstiprinātās Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par cīņu pret pārtuksnešošanos valstīs, kuras nopietni skāris sausums un/vai pārtuksnešošanās, īpaši Āfrikā (UNCDD) (7) puses, ir apņēmušās apkarot pārtuksnešošanos un mazināt sausuma sekas skartajās valstīs. Četrpadsmit dalībvalstis, proti, Bulgārija, Grieķija, Spānija, Francija, Horvātija, Itālija, Kipra, Latvija, Ungārija, Malta, Portugāle, Rumānija, Slovēnija un Slovākija, saskaņā ar UNCCD ir paziņojušas, ka tās ir pārtuksnešošanās skartas valstis.

(10)

Ar Padomes Lēmumu 94/69/EK (8) apstiprinātās Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (UNFCCC) kontekstā zemi un augsni vienlaikus uzskata par oglekļa avotu un piesaistītāju. Savienība un tās dalībvalstis kā UNFCCC puses ir apņēmušās veicināt oglekļa piesaistītāju un krātuvju ilgtspējīgu pārvaldību, saglabāšanu un nostiprināšanu.

(11)

ES Biodaudzveidības stratēģijā 2030. gadam ir noteikts, ka ir svarīgi vairāk piepūlēties, lai aizsargātu augsnes auglību, samazinātu augsnes eroziju un palielinātu augsnes organiskās vielas daudzumu, ieviešot ilgtspējīgas augsnes apsaimniekošanas prakses. Tajā arī norādīts, ka ir daudz rezultatīvāk jāstrādā pie piesārņotas augsnes teritoriju apzināšanas, degradētu augšņu atjaunošanas, laba augsnes ekoloģiskā stāvokļa nosacījumu formulēšanas, atjaunošanas mērķu noteikšanas un augsnes kvalitātes monitoringa uzlabošanas.

(12)

ES Augsnes stratēģijā 2030. gadam ir izklāstīts ilgtermiņa redzējums, ka līdz 2050. gadam visas Savienības augsnes ekosistēmas būtu veselīgā stāvoklī un tādējādi būtu noturīgākas. Veselīgas augsnes ir atslēga, kas pavērs ceļu uz tādiem svarīgiem Savienības mērķiem kā klimatneitralitātes un noturības pret klimata pārmaiņām panākšana, tīras un aprites ekonomikas, kā arī tīras un aprites bioekonomikas izveide, biodaudzveidības izzušanas tendences apvēršana, cilvēka veselības aizsardzība, pārtuksnešošanās apturēšana un zemes degradācijas tendences apvēršana.

(13)

Lai pāreja uz veselīgām augsnēm būtu iespējama, ir katrā ziņā vajadzīgs finansējums. Daudzgadu finanšu shēma 2021.–2027. gadam, kas noteikta Padomes Regulā (ES, Euratom) 2020/2093 (9), piedāvā vairākas finansējuma iespējas augsnes aizsardzības, ilgtspējīgas apsaimniekošanas un atveseļošanas vajadzībām. “Augsnes kurss Eiropai” ir viena no piecām ES misijām pētniecības un inovācijas pamatprogrammā “Apvārsnis Eiropa”, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/695 (10), un ir īpaši veltīta augsnes veselības veicināšanai. ES misija “Augsnes kurss Eiropai” ir svarīgs šīs direktīvas īstenošanas instruments un tās mērķis ir virzīt pāreju uz veselīgu augsni, finansējot vērienīgu pētniecības un inovācijas programmu, izveidojot 100 “dzīvo laboratoriju” un “bāku” tīklu lauku un pilsētu teritorijās, veicinot saskaņota augsnes monitoringa satvara izstrādi un vairojot izpratni par augsnes lielo nozīmi. Citas Savienības politikas un programmas, kuru mērķi sekmē veselīgas augsnes, ir kopējā lauksaimniecības politika (KLP), kohēzijas politikas fondi, vides un klimata pasākumu programma (LIFE), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/783 (11), pamatprogramma “Apvārsnis Eiropa”, tehniskā atbalsta instruments, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/240 (12), Atveseļošanas un noturības mehānisms, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/241 (13) un programma InvestEU, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/523 (14). Ņemot vērā, ka mērķis panākt, lai visas augsnes Savienībā būtu veselīgā stāvoklī, ir kopīgu interešu mērķis, ir jāpalielina resursu, tostarp privātā kapitāla, mobilizācija un jāuzlabo sadarbība ar attiecīgajām finanšu iestādēm, piemēram, Eiropas Investīciju banku, lai atbalstītu augsnes veselību un augsnes noturību.

(14)

ES Augsnes stratēģijā 2030. gadam Komisija paziņoja, ka tā iesniegs augsnes veselībai veltīta tiesību akta priekšlikumu, lai būtu iespējams sasniegt minētās stratēģijas mērķus un līdz 2050. gadam visā Savienībā panākt labu augsnes veselību. Eiropas Parlaments 2021. gada 28. aprīļa rezolūcijā par augsnes aizsardzību uzsvēra, cik svarīgi ir aizsargāt augsni un Savienībā veicināt veselīgas augsnes, ņemot vērā, ka augsnes degradācija turpinās, lai gan dažās dalībvalstīs tiek īstenoti atsevišķi un nevienmērīgi pasākumi. Eiropas Parlaments aicināja Komisiju, pilnībā ievērojot subsidiaritātes principu, izstrādāt augsnes aizsardzībai un ilgtspējīgai izmantošanai paredzētu kopīgu Savienības mēroga tiesisko regulējumu, kurā uzmanība pievērsta visiem lielākajiem augsnes apdraudējumiem. Jo īpaši Eiropas Parlaments uzsvēra riskus, kas izriet no tā, ka nav vienlīdzīgu konkurences apstākļu iekšējai tirgus darbībai, un kopējā augsnes tiesiskā regulējuma lielo potenciālu stimulēt godīgu konkurenci privātajā sektorā, attīstīt inovatīvus risinājumus un zinātību un stiprināt tehnoloģiju eksportu uz valstīm ārpus ES.

(15)

Padome 2020. gada 23. oktobra secinājumos atbalstīja Komisiju tās pastiprinātajos centienos sekmīgāk aizsargāt augsni un augsnes biodaudzveidību, kas ir vitāli svarīgs neatjaunīgs resurss.

(16)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2021/1119 (15) nosaka saistošu mērķi Savienībā līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti un pēc tam negatīvu emisiju bilanci, kurš jāsasniedz, par prioritāti izvirzot ātrus un paredzamus emisiju samazinājumus un vienlaikus palielinot piesaistījumus dabiskos piesaistītājos. Ilgtspējīga augsnes apsaimniekošana palielina oglekļa piesaisti, vairumā gadījumu sagādājot līdzieguvumus ekosistēmām un biodaudzveidībai. Komisijas 2021. gada 15. decembra paziņojumā “Ilgtspējīgi oglekļa aprites cikli” ir uzsvērta nepieciešamība skaidri un caurredzami apzināt darbības, kas neapšaubāmi no atmosfēras piesaista oglekli, un izstrādāt Savienības oglekļa piesaistījumu sertifikācijas satvaru, kurā sertificētu oglekļa piesaistījumus dabiskās ekosistēmās, tostarp augsnēs. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/841 (16) augsnes ogleklim ir ne vien ierādīta svarīga vieta mērķrādītāju sasniegšanā ceļā uz klimatneitrālu Eiropu, bet arī pausts aicinājums dalībvalstīm sagatavot augsnes oglekļa uzkrājumu monitoringa sistēmu, cita starpā izmantojot Zemes izmantošanas un zemes pārklājuma statistiskā apsekojuma (LUCAS) datu kopas.

(17)

ES Klimatadaptācijas stratēģijā uzsvērts, ka dabā balstītu risinājumu izmantošana iekšzemē, arī augšņu sūkļa funkcijas atjaunošana, veicinās tīra, svaiga ūdens piegādi, mazinās plūdu risku un mīkstinās sausuma periodu ietekmi. Ir svarīgi maksimāli palielināt augšņu spēju aizturēt un attīrīt ūdeni un mazināt piesārņojumu.

(18)

Nulles piesārņojuma rīcības plānā ir izklāstīts šāds redzējums 2050. gadam – gaisa, ūdens un augsnes piesārņojums ir samazināts līdz līmenim, ko vairs neuzskata par kaitīgu ne veselībai, ne dabiskajām ekosistēmām un kas nepārkāpj mūsu planētas iespēju robežas, tādējādi panākot no toksikantiem brīvu vidi.

(19)

Komisijas 2022. gada 23. marta paziņojumā “Pārtikas nodrošinājuma garantēšana un pārtikas sistēmu noturības stiprināšana” ir uzsvērts, ka pārtikas ilgtspējai ir būtiska nozīme pārtikas nodrošinājumā. Veselīga augsne Savienības pārtikas sistēmu padara noturīgāku, liekot pamatus uzturvielām bagātai un pietiekamai pārtikai.

(20)

Lai līdz 2050. gadam panāktu veselīgas augsnes, saglabātu veselīgu augsnes stāvokli un sasniegtu Savienības klimata un biodaudzveidības mērķus, novērstu sausumu un dabas katastrofas un reaģētu uz tiem, aizsargātu cilvēka veselību un rūpētos par nodrošinātību ar pārtiku un tās nekaitīgumu, ir jānosaka pasākumi Savienības mērogā saskaņotam augsnes veselības un noturības monitoringam, novērtēšanai un atbalstam un piesārņoto objektu attīrīšanai.

(21)

Augsnēs rodami vairāk nekā 25 % no visas biodaudzveidības, un tās ir otrā lielākā oglekļa krātuve uz planētas. Ņemot vērā, ka veselīgas augsnes spēj uztvert un uzglabāt oglekli, tās palīdz sasniegt Savienības mērķus klimata pārmaiņu jomā. Augsnes biodaudzveidība ietver mikroorganismus, tostarp baktērijas, sēnes, vienšūņus un nematodes, kā arī lielākus organismus, piemēram, sliekas un kukaiņus, un augu saknes, kas kopā veicina augsnes ekosistēmas ekoloģisko un funkcionālo daudzveidību. Veselīgas augsnes turklāt nodrošina labvēlīgu dzīvotni organismiem, un tām ir izšķirīga nozīme biodaudzveidības un saistīto ekosistēmu stabilitātes vairošanā. Biodaudzveidība pazemē un virs zemes ir cieši saistīta un mijiedarbojas savstarpējās attiecībās starp sugām, piemēram, mikorizālajām sēnēm, kas savieno augu saknes. Tāpēc būtu jāatzīst tas, ka ir svarīgi vākt un analizēt informāciju par augsnes baktēriju un sēņu klātbūtni, un tam būtu jākalpo par pamatu biodaudzveidības monitoringa iespējamai paplašināšanai nākotnē.

(22)

Augsnes organiskajām vielām ir izšķiroša nozīme augsnes ekosistēmu pakalpojumu un funkciju nodrošināšanā, jo tās samazina augsnes degradāciju, piemēram, eroziju un sablīvēšanos, vienlaikus palielinot augsnes buferzonas efektu, ūdens saistītspēju, infiltrāciju un augsnes katjonu apmaiņas kapacitāti. Augsnes organiskās vielas var ne tikai uzlabot augsnes strukturālo stabilitāti, bet arī biomasas attīstību, tostarp kultūraugu ražas pieaugumu. Turklāt augsnes organiskās vielas pozitīvi ietekmē augsnes biodaudzveidību un var palielināt augsnē piesaistītā oglekļa daudzumu un līdz ar to arī augsnes organiskā oglekļa uzkrājumus, tādējādi veicinot klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām.

(23)

Plūdi, dabas ugunsgrēki un ekstrēmi laikapstākļi ir dabas katastrofas, kuru risks visā Eiropā raisa milzīgas bažas. Visā Savienībā strauji pieaug bažas par sausumu un ūdens trūkumu. 2020. gadā 24 dalībvalstis pauda viedokli, ka sausums un ūdens trūkums ir svarīgi jauni vai ar klimatu saistīti katastrofu riski; 2015. gadā šādu viedokli pauda tikai 11 dalībvalstis. Veselīgai augsnei ir būtiska loma noturības pret sausumu un dabas katastrofām nodrošināšanā. Prakses, kas uzlabo ūdens aizturi un barības vielu pieejamību augsnē, augsnes struktūru, augsnes biodaudzveidību un oglekļa piesaistes spēju, palielina ekosistēmu, augu un kultūraugu noturību pret sausumu, dabas katastrofām, karstuma viļņiem un ekstrēmiem laikapstākļu notikumiem, kas klimata pārmaiņu dēļ nākotnē kļūs biežāki, un tiem palīdz no šiem notikumiem atkopties. Savukārt bez pienācīgas augsnes apsaimniekošanas sausums un dabas katastrofas izraisa augsnes degradāciju un padara augsnes neveselīgas. Augsnes veselības uzlabošana palīdz mazināt nāves gadījumu skaitu un ekonomiskos zaudējumus, kas saistīti ar ekstrēmiem klimatiskajiem apstākļiem, kuri laikā no 1980. līdz 2021. gadam Savienībai prasīja vairāk nekā 182 000 upuru un izmaksāja aptuveni 560 miljardus EUR.

(24)

Augsnes veselība dod tiešu ieguldījumu cilvēka veselībā un labbūtībā. Veselīgas augsnes nodrošina nekaitīgu un uzturvielām bagātu pārtiku un spēj izfiltrēt piesārņotājus, tādējādi saglabājot dzeramā ūdens kvalitāti. Augsnes piesārņojums var kaitēt cilvēka veselībai, ja piesārņotāji tiek norīti, ieelpoti vai nonāk saskarē ar ādu. Cilvēka eksponētības veselīgai augsnes mikrobu sabiedrībai ieguvums ir tas, ka tā palīdz veidot imūnsistēmu un noturību pret noteiktām slimībām un alerģijām. Veselīga augsne veicina koku, puķu un zālaugu augšanu un rada zaļo infrastruktūru, kas nodrošina estētisku vērtību, labbūtību un labāku dzīves kvalitāti.

(25)

Augsnes degradācija ietekmē augsnes auglību, ražību, rezistenci pret kaitēkļiem un pārtikas uzturvērtību. Tā kā 95 % no mūsu pārtikas tiek iegūta, tieši vai netieši izmantojot augsni, un pasaules iedzīvotāju skaits turpina pieaugt, ir izšķirīgi svarīgi, lai šis ierobežotais dabas resurss arī turpmāk būtu veselīgs, tādējādi gādājot par ilgtermiņa nodrošinātību ar pārtiku un nodrošinot Savienības lauksaimniecības ražīgumu un rentabilitāti. Ir svarīgi uzturēt vai uzlabot augsnes veselību un veicināt pārtikas sistēmas ilgtspēju un noturību.

(26)

Šīs direktīvas vēlamais ilgtermiņa mērķis ir panākt veselīgas augsnes līdz 2050. gadam. Ņemot vērā ierobežotās zināšanas par augšņu stāvokli un to atveseļošanas pasākumu iedarbīgumu un izmaksām, šajā direktīvā galvenā uzmanība ir pievērsta augsnes monitoringa satvara izveidei un augsnes stāvokļa novērtēšanai visā Savienībā. Šī direktīva ietver arī atbalstu augsnes veselībai un augsnes noturībai, kā arī piesārņotu objektu radīto risku novērtēšanai un pārvaldībai. Tomēr tā neuzliek dalībvalstīm pienākumu līdz 2050. gadam panākt veselīgas augsnes vai noteikt starpposma mērķrādītājus. Tiklīdz būs pieejami pirmā augšņu veselības novērtējuma un ar to saistītās tendenču analīzes rezultāti, Komisijai būtu jāizvērtē progress, kas panākts šīs direktīvas mērķu sasniegšanā, un jāizvērtē, vai būtu nepieciešams to grozīt.

(27)

Lai novērstu augsnes noslogojumu un atbalstītu augsnes veselību un augsnes noturību, ir jāņem vērā noteiktas īpašības, proti, augsnes tipu daudzveidība, vietējo un klimatisko apstākļu īpatnības un zemes izmantojums vai zemes segums. Tāpēc ir lietderīgi, ka dalībvalstis izveido augsnes rajonus un augsnes vienības. Augsnes rajoniem būtu jāatspoguļo administratīvās teritorijas, par kurām atbild atbilstīgas pārvaldības struktūras, un būtu jāaptver viena vai vairākas visas augsnes vienības. Savukārt augsnes vienībām būtu jāatspoguļo noteikta minēto īpašību viendabīguma pakāpe augsnes veselības monitoringa un novērtēšanas vajadzībām visā dalībvalstu teritorijā. Par augsnes vienībām būtu jāatbild minētajām pārvaldības struktūrām, kas ļauj dalībvalstīm nodrošināt, ka augsnes veselības monitorings un novērtēšana tiek pienācīgi veikta un ka atbalsts augsnes veselībai un augsnes noturībai atbilst šīs direktīvas prasībām.

(28)

Lai izstrādātu izlases veida apsekojumu augsnes monitoringa vajadzībām, dalībvalstīm būs jāņem vērā to augsnes rajoni un augsnes vienības. Lai nodrošinātu pietiekamu saskaņotības līmeni starp dalībvalstīm, Savienības līmenī būtu jānosaka minimālo kritēriju kopums augsnes vienību definēšanai, ņemot vērā vismaz augsnes tipu un zemes izmantojumu. Šim nolūkam varētu izmantot Eiropas Savienības un kaimiņvalstu augsnes reģionu karti ar mērogu 1:5 000 000, kuru partnerībā ar Kopīgo pētniecības centru (JRC) publicējis Ģeozinātņu un dabas resursu federālais institūts (BGR). Šīs kartes pamatā ir augsnes tipi, kas definēti Pasaules Augsnes resursu uzziņas datubāzē, ko koordinē Starptautiskā Augsnes zinātņu savienība, kā arī pilnībā salīdzināmi un saskaņoti pamatdati kontinentālā līmenī, piemēram, par klimatu, topogrāfiju, reljefu, ģeoloģiju un veģetāciju. Attiecībā uz zemes izmantojumu Regulā (ES) 2018/841 definētās kategorijas un Klimata pārmaiņu starpvaldību padomes (IPCC) pamatnostādnes kalpo par saskaņotu pamatu ziņošanai par zemes izmantojumu. Tāpēc, lai norobežotu augsnes vienības, dalībvalstīm būtu jāņem vērā vismaz augsnes rajoni, kā arī augsnes reģioni un zemes izmantojuma kategorijas. Augsnes īpašību un zemes izmantojuma telpiskās dažādības dēļ augsnes vienība var sastāvēt no teritorijām, kas nav blakus. Turklāt, norobežojot augsnes vienības, var ņemt vērā klimatiskos un vides apstākļus. Varētu izmantot sīkāku vai atjauninātu informāciju Savienības, valstu vai vietējā līmenī, ja tā ir pieejama. Dalībvalstis, veidojot savas augsnes vienības, var izmantot pieejamos papildu datus par klimatu, vides zonām vai upju baseiniem. Šajā kontekstā īpaši svarīgs ir 2012. gada janvāra Alterra ziņojums Nr. 2281 “Eiropas vides zonu un šauruma apraksti”, jo tajā ir paredzētas datu kopas par Eiropas vides stratifikācijas vispārējo klasifikāciju, kas apkopotas vides zonās un ko dalībvalstis var izmantot augsnes vienību izveidei.

(29)

Lai nodrošinātu pienācīgu pārvaldību attiecībā uz augsnēm, dalībvalstīm būtu jānorīko kompetentās iestādes, kas pienācīgā līmenī ir atbildīgas par šajā direktīvā paredzēto pienākumu izpildi, tostarp viena vai vairākas kompetentās iestādes katram augsnes rajonam. Būtu dalībvalstīm jāļauj piemērotā līmenī, tostarp nacionālā vai vietējā līmenī, norīkot papildu kompetentās iestādes. Ir būtiski, lai dalībvalstis sniegtu Komisijai atjauninātu informāciju par norīkotajām kompetentajām iestādēm.

(30)

Dalībvalstīm būtu jāļauj norīkot piemērotu kompetento iestādi šajā direktīvā paredzēto pienākumu izpildei militāros objektos. Turklāt dati un informācija, kas attiecas uz militāriem objektiem, nebūtu jāizpauž, ja to izpaušana negatīvi ietekmē sabiedrības drošību vai valsts aizsardzību. Tāpēc būtu jāatļauj dalībvalstīm nedarīt pieejamus sabiedrībai datus un informāciju, kas negatīvi ietekmētu sabiedrības drošību vai valsts aizsardzību, pat digitālajā augsnes veselības datu portālā, kas jāizveido Komisijai un Eiropas Vides aģentūrai (EVA), vai potenciāli piesārņotu objektu un piesārņotu objektu valsts reģistrā, kas jāizveido dalībvalstīm, un būtu jāatļauj neziņot šādus datus un informāciju Komisijai un EVA.

(31)

Lai veidotu kopīgu izpratni par veselīgu augsnes stāvokli, ir jāievieš kopīgs izmērāmu kritēriju minimums, kas, ja to neievēro, būtiski samazinātu augsnes spēju darboties kā vitālai dzīvai sistēmai un sniegt ekosistēmu pakalpojumus. Šādiem kritērijiem būtu jāatspoguļo pašreizējais augsnes zinātnes līmenis un uz to jābalstās.

(32)

Lai raksturotu augsnes degradāciju, ir jānosaka kopīgi augsnes deskriptori, ko var izmērīt vai aplēst. Pat ja augsnes tipi, klimatiskie apstākļi un zemes izmantojums ievērojami atšķiras, pašreizējās zinātnes atziņas dod iespēju dažiem no minētajiem augsnes deskriptoriem noteikt Savienības līmeņa kritērijus. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai dažu minēto augsnes deskriptoru kritērijus pielāgot valsts vai vietējo apstākļu specifikai un noteikt kritērijus citiem augsnes deskriptoriem, kuriem šajā stadijā nevar noteikt kopīgus Savienības līmeņa kritērijus. Attiecībā uz tiem augsnes deskriptoriem, kuriem šajā stadijā nevar noteikt skaidrus kritērijus, kas nošķirtu veselīgu un neveselīgu augsnes stāvokli, to monitorings un novērtēšana atvieglos šādu kritēriju iespējamu izstrādi nākotnē.

(33)

Augsnes deskriptoru veselīga augsnes stāvokļa kritēriji būtu jāsadala nesaistošās ilgtspējīgās mērķvērtībās un darbības palaidējvērtībās. Nesaistošām ilgtspējīgām mērķvērtībām būtu jāatspoguļo šīs direktīvas vēlamo ilgtermiņa mērķi un nebūtu jārada pienākums rīkoties. Šīm nesaistošām ilgtspējīgām mērķvērtībām, pamatojoties uz pašreizējām zinātnes atziņām, būtu jāatspoguļo ideālā situācija, kad augšņu spēja sniegt ekosistēmu pakalpojumus nesamazināsies un netiks radīts būtisks kaitējums cilvēka veselībai vai videi. Tomēr, ņemot vērā efektivitātes nepieciešamību un ierobežotos pieejamos resursus, kā arī lai atspoguļotu vietējos apstākļus, ir vajadzīgas dalībvalstu noteiktas darbības palaidējvērtības. Minētajām darbības palaidējvērtībām būtu jāiedarbina atbalsta pasākumi, lai panāktu augsnes veselību un augsnes noturību. Katram augsnes degradācijas aspektam būtu jānosaka viena vai vairākas proporcionālas un izpildāmas darbības palaidējvērtības. Palaidējvērtību noteikšana valstu līmenī nodrošinās, ka var pilnībā ņemt vērā vietējos apstākļus un praksi, augsnes izmantošanu un spēkā esošo rīcībpolitiku. Dalībvalstis varētu nolemt noteikt darbības palaidējvērtību vienam vai vairākiem augsnes degradācijas aspektiem tādā pašā līmenī, kādā minētajiem augsnes degradācijas aspektiem ir noteikta nesaistošā ilgtspējīgā mērķvērtība. Komisijai būtu jāatbalsta dalībvalstis nesaistošu ilgtspējīgu mērķvērtību un darbības palaidējvērtību noteikšanā.

(34)

Dažām augsnēm ir sevišķas īpašības vai nu tāpēc, ka tās pašas par sevi ir netipiskas un ir retas biodaudzveidībai svarīgas dzīvotnes vai veido unikālas ainavas, vai arī tāpēc, ka cilvēki tās ir būtiski pārveidojuši, un tās varētu ietvert cilvēces vēstures taustāmas pagātnes liecības. Definējot veselīgas augsnes un veselīga augsnes stāvokļa panākšanas prasības, minētās īpašības būtu jāņem vērā.

(35)

Līdzīgi šīs direktīvas vēlamajam ilgtermiņa mērķim līdz 2050. gadam panākt veselīgas augsnes un lai palīdzētu sasniegt ES Augsnes stratēģijas 2030. gadam mērķus un jo īpaši mērķi “apturēt aizņemtu zemes platību neto pieaugumu”, tās mērķis ir arī pieņemt pakāpenisku pieeju zemes aizņemšanas jautājumam. Lai palīdzētu sasniegt minēto ilgtermiņa mērķi, ir svarīgi novērtēt dažādos zemes aizņemšanas procesus un censties samazināt un mīkstināt to ietekmi uz augsnes veselību un ekosistēmu pakalpojumiem. Tādējādi šīs direktīvas mērķis ir izveidot augsnes monitoringa sistēmu redzamākiem zemes aizņemšanas aspektiem, proti, augsnes noslēgšanai un augsnes aizvākšanai, izmantojot rīkus, kas jau ir pieejami Savienības līmenī ar to pakalpojumu starpniecību, ko sniedz saskaņā ar Copernicus komponentu Savienības kosmosa programmā, kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/696 (17) (“Copernicus pakalpojumi”), ko pēc izvēles papildina ar valstu tālizpētes datiem un valstu inventarizācijas pārskatiem. Mērķis ir panākt vienotu izpratni par augsnes noslēgšanu un augsnes aizvākšanu un ierosināt sākotnējus apsvērumus valsts līmenī, balstoties uz pamatotiem datiem.

(36)

Neskarot dalībvalstu kompetenci nodokļu jomā un principu “piesārņotājs maksā”, noteikumi par augsnes veselības monitoringu saskaņā ar šīs direktīvas II nodaļu nebūtu jāsaprot kā tādi, kas rada finansiālu slogu zemes īpašniekiem un zemes apsaimniekotājiem, kas nav dalībvalstis un kompetentās iestādes.

(37)

Augsne ir ierobežots resurss, kas pakļauts arvien augošai konkurencei par dažādiem izmantojumiem. Zemes aizņemšana ir process, kas izraisa zemes izmantojuma un augsnes īpašību izmaiņas. To var uzskatīt par visaptverošu koncepciju, ko var iedalīt vairākos aspektos. Pirmais zemes aizņemšanas aspekts ir dabiskas un daļēji dabiskas zemes izmantojuma maiņa, pārveidojot to par apdzīvotām teritorijām. Otrs zemes aizņemšanas aspekts ir augsnes mākslīga pārveidošana, ko izraisa ilgstošas augsnes komponentu un augsnes īpašību izmaiņas, kā rezultātā tiek zaudēta augšņu spēja sniegt ekosistēmu pakalpojumus. Augsnes mākslīgo pārveidošanu var iedalīt trīs galvenajos procesos, proti, augsnes noslēgšana, augsnes aizvākšana un citi augsnes mākslīgas pārveidošanas veidi. Augsnes noslēgšana ir pielīdzināma augšņu nosegšanai ar mākslīgiem materiāliem, kas ir pilnīgi vai daļēji necaurlaidīgi. Ēkas ir necaurlaidīgas augsnes noslēgšanas piemērs. Dzelzceļa sliežu ceļi, kas izbūvēti ar caurlaidīgiem materiāliem ir daļēji necaurlaidīgas augsnes noslēgšanas veids. Ceļus, atkritumu apglabāšanas vietas un atkritumu izgāšanas vietas varētu uzskatīt par citiem augsnes noslēgšanas piemēriem. Augsnes aizvākšana ir augsnes virskārtas un dažkārt arī augsnes apakškārtas pagaidu vai ilgtermiņa aizvākšana. Tas notiek, piemēram, būvdarbos, kalnrūpniecībā atklātās raktuvēs vai karjeros. Ir arī citi, mazāk redzami augsnes mākslīgās pārveidošanas veidi, piemēram, augsnes apzināta stabilizēšana un sablīvēšana, augsnes slāņu vai augsnes apakškārtas slāņu pārveidošana, iekļaujot mākslīgus materiālus, vai augsnes daļēja pārklāšana ar kompozītmateriāliem. Redzamākie un ietekmīgākie augsnes mākslīgās pārveidošanas paveidi, proti, augsnes noslēgšana un augsnes aizvākšana, ir visvieglāk monitorējami, jo īpaši, izmantojot tālizpēti un mašīnmācīšanos. Tāpēc augsnes noslēgšanu un augsnes aizvākšanu vajadzētu monitorēt kopā ar to ietekmi uz augsnes spēju sniegt ekosistēmu pakalpojumus.

(38)

Apdzīvotu teritoriju paplašināšana – kā viens no zemes aizņemšanas aspektiem – ir process, ko bieži virza ekonomiskās attīstības vajadzības, kas ietver zemes izmantojuma maiņu, proti, dabisku un daļēji dabisku teritoriju, tostarp aizsargājamu mežu, dabisku zālāju, kūdrāju, lauksaimniecības un mežsaimniecības zemes, dārzu un parku, pārveidošanu par apdzīvotām teritorijām, piemēram, kā daļu no pilsētattīstības. Apdzīvotās teritorijas, kā aprakstīts Regulā (ES) 2018/841, ietver visu attīstīto zemi, proti, jebkura lieluma dzīvojamo rajonu, transporta, komerciālo un ražošanas infrastruktūru, ja vien tās jau nav iekļautas citās zemes izmantojuma kategorijās. Apdzīvotās teritorijas ietver arī augsnes, zālaugu daudzgadīgu veģetāciju, piemēram, uzklājamu mauriņu un dārza augus, un kokus lauku apdzīvotās vietās, piemājas dārzus un pilsētu teritorijas. Jo īpaši lauksaimniecības zemes izmantošana apdzīvotu teritoriju vajadzībām bieži ietekmē augsnes funkciju, kas saistīta ar pārtikas nodrošināšanu. Šāda zemes izmantojuma maiņa bieži ir prekursors dažiem citiem zemes aizņemšanas aspektiem, jo īpaši augsnes sablīvēšanai, un ir svarīgi veikt šādas maiņas monitoringu, lai prognozētu vismaz daļu no augsnes noslēgšanas procesa. Ir svarīgi arī atzīmēt, ka apdzīvotas teritorijas ne vienmēr ir pilnībā noslēgtas. Gluži pretēji, liels skaits pilsētu teritoriju joprojām saglabā būtisku daudzumu nenoslēgtu augšņu, un dažās pilsētu teritorijās šis daudzums pārsniedz 50 % no to virsmas. Tādēļ ar šo vienu rādītāju, kas ir saistīts ar zemes aizņemšanu, nepietiek, lai pilnībā monitorētu augsnes aizņemšanu kopumā, jo tas nenošķir noslēgtu augsni un nenoslēgtu augsni un neaplūko zaļās zonas apdzīvotās teritorijās, tādējādi apgrūtinot to monitoringu un ilgtspējīgu apsaimniekošanu.

(39)

Nenoslēgtas augsnes apdzīvotās teritorijās un jo īpaši blīvi apdzīvotās pilsētu teritorijās ir tikpat svarīgi monitorēt un ilgtspējīgi apsaimniekot kā jebkuru citu augsni, jo tās joprojām nodrošina ekosistēmu pakalpojumus, kas ir vitāli svarīgi labas dzīves kvalitātes uzturēšanai pilsētu teritorijās. Plašs ar vidi saistītu problēmu loks ir sastopams un ir koncentrēts relatīvi nelielā platībā blīvi apdzīvotās pilsētu teritorijās. Minētās problēmas cita starpā varētu ietvert lielāku skaitu piesārņotu objektu, ko izraisījušas agrākās rūpnieciskās darbības, lielāku plūdu risku augsnes noslēgšanas dēļ, lielāku siltumsalu izplatību un ierobežotāku piekļuvi zaļajām zonām, kas ir būtiskas garīgajai un fiziskajai labbūtībai. Augsnes ekosistēmu pakalpojumiem, ko pilsētu teritorijās nodrošina veselīga augsne, var būt ļoti spēcīga pozitīva ietekme uz lielu skaitu cilvēku, risinot minētās konkrētās problēmas, un to nozīmi nevajadzētu novērtēt pārāk zemu. Pilsētu zaļās zonas – gan publiskās, gan privātās – arī sekmē zilo un zaļo tīklu un biodaudzveidību, un tās ir būtisks elements citās vides politikas jomās. Tas atbilst arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2024/1991 (18) 8. pantam par pilsētu ekosistēmu atjaunošanu, kas atspoguļo nepieciešamību dalībvalstīm saglabāt un palielināt pilsētu zaļo zonu platību.

(40)

Augsnes noslēgšana un augsnes aizvākšana, kas ir daļa no zemes aizņemšanas augsnes mākslīgās pārveidošanas aspekta, atšķiras no apdzīvoto teritoriju paplašināšanas, jo nav katrā ziņā uzskatāmas par zemes izmantojuma maiņu, bet gan par konkrētām un izmērāmām izmaiņām augsnes segumā un augsnes īpašībās. Augsnes noslēgšana un augsnes aizvākšana var – nereti neatgriezeniski – sagraut augsnes spēju nodrošināt vitāli svarīgus ekosistēmu pakalpojumus, piemēram, pārtikas un biomasas nodrošināšanu, ūdens un barības vielu apriti, biodaudzveidības vai oglekļa uzglabāšanas pamatu. Noslēgta augsne turklāt pakļauj cilvēku apdzīvotas vietas lielākiem plūdu maksimumiem un intensīvākam siltumsalas efektam.

(41)

Attiecībā uz atjaunīgās enerģijas objektiem dalībvalstis atkarībā no būves veida var kvalificēt augsni kā noslēgtu, kā augsni teritorijā, kurā veikta augsnes aizvākšana, vai kā augsni, kas nav noslēgta, vai kā augsni teritorijā, kurā nav veikta augsnes aizvākšana. Piemēram, saules enerģijas parkus varētu uzskatīt vai neuzskatīt par augsnes noslēgšanu atkarībā no tā, kas tiek darīts ar augsni saules enerģijas paneļu pamatnē. Ja augsne joprojām var pietiekami uzturēt ekosistēmu, tad saules enerģijas parkus neuzskata par augsnes noslēgšanu. Novērtējums būtu jāveic, pamatojoties uz ietekmi uz augsni, neatkarīgi no attiecīgās būves mērķa vai izskata. Sarakstus ar teritorijām, kurās ir šādi būves veidi un attiecībā uz kurām ir pieejama informācija par to, kas tiek darīts ar augsni šādu būves veidu pamatnē, var apvienot ar augsnes noslēgšanas tālizpētes kartēm, lai šīs teritorijas kvalificētu kā nenoslēgtas augsnes.

(42)

Ietekmes mazināšana ir būtiska attiecībā uz augsnes noslēgšanas un augsnes aizvākšanas ietekmi kopumā. Tāpēc ir lietderīgi noteikt konkrētus principus, lai mazinātu augsnes noslēgšanas un augsnes aizvākšanas radīto ietekmi, pieņemot uz centieniem balstītu pieeju, kurā ņemts vērā liels labu prakšu kopums, kura mērķis ir mazināt un kompensēt augsnes spējas sniegt ekosistēmu pakalpojumus zudumu. Minētajiem principiem vajadzētu būt balstītiem uz ES Augsnes stratēģijā 2030. gadam noteikto zemes aizņemšanas hierarhiju, ņemot vērā atšķirīgos nosacījumus un ģeogrāfiskos un administratīvos apstākļus dalībvalstīs. Šīs direktīvas noteikumi par zemes aizņemšanu nenosaka jaunas atļauju piešķiršanas procedūras, un tiem nebūtu jāliedz atļauju piešķiršana darbībām, tostarp saistībā ar projektiem, kuri ir sevišķi svarīgās sabiedrības interesēs, un tiem nevajadzētu skart lēmumus par telpisko plānošanu, kuri ir valsts, reģionālo vai vietējo iestāžu kompetencē. Minētie principi varētu aptvert visdažādākās prakses, piemēram, augsnes noslēgšanas samazināšanu līdz minimumam, iepriekš noslēgtās augsnes seguma noņemšanu un tās atjaunošanu, racionālu pilsētu teritoriju sablīvēšanu, vienlaikus aizsargājot zaļās zonas, tostarp pilsētu zaļās zonas, un dabiskos reljefus, degradētu teritoriju revitalizāciju, zemes aizņemšanas laika ierobežojumu noteikšanu un zemes sanāciju pēc zemes aizņemšanas pārtraukšanas. Lai mazinātu augsnes noslēgšanas un augsnes aizvākšanas radīto ietekmi pēc iespējas ilgtspējīgākā veidā, kompensēšanas pasākumiem – atkarībā no kompensējamā ekosistēmu pakalpojuma – var būt nepieciešams ģeogrāfiski atrasties pēc iespējas tuvāk ekosistēmu pakalpojumu zuduma avotam. Sekas minēto principu nepareizai piemērošanai var būt zaļo un augstvērtīgo ekosistēmu teritoriju un pakalpojumu pārvietošana tālu no teritorijām ar noslēgtu augsni, pilnībā koncentrējot augsnes noslēgšanu un augsnes aizvākšanu skartajās teritorijās.

(43)

Augsnes veselības novērtējumam, kura pamatā ir monitoringa tīkls, vajadzētu būt precīzam, vienlaikus noturot saprātīgā līmenī šāda monitoringa izmaksas. Tāpēc ir lietderīgi noteikt kritērijus tādiem paraugošanas punktiem, kas ir reprezentatīvi augsnes vienībām, kuras atspoguļo zināmu augsnes stāvokļa homogenitātes pakāpi, neatkarīgi no augsnes tipa, klimatiskajiem apstākļiem un zemes izmantojuma. Tāpat ir lietderīgi ņemt vērā īpašo situāciju Savienības tālākajos reģionos, kas uzskaitīti Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 349. pantā, kurš pamato īpašos minēto reģionu atbalstam paredzētos pasākumus. Tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pienākumus attiecībā uz augsnes veselības monitoringu un novērtēšanu vajadzības gadījumā pielāgot savu tālāko reģionu īpatnībām. Paraugošanas punktu tīkls būtu jānosaka, izmantojot ģeostatistiskas metodes, tam vajadzētu balstīties uz augsnes vienībām un būt pietiekami blīvam, lai varētu sniegt aplēsi par degradēto augšņu platību visā dalībvalstu teritorijā ar kļūdas robežu, kas nepārsniedz 5 % augsnes vienības līmenī. Parasti uzskata, ka šāda kļūdas robežas vērtība nodrošina statistiski pamatotu aplēsi un pietiekamu pārliecību, ka attiecīgais mērķis ir sasniegts. Izlases veida apsekojums augsnes monitoringa vajadzībām būtu jāizstrādā, pamatojoties uz labāko pieejamo informāciju par augsnes īpašību sadalījumu, piemēram, informāciju, kas iegūta no iepriekšējiem valsts vai vietējā līmeņa apsekojumiem, attiecīgiem augsnes apsaimniekotāju veiktiem mērījumiem un mērījumiem, kas veikti saskaņā ar Savienības un starptautiskajiem tiesību aktiem vai konkrētām programmām, piemēram, LUCAS augsnes kampaņām vai Starptautiskās sadarbības programmu par gaisa piesārņojuma ietekmes uz mežiem novērtēšanu un monitoringu (ICP Forests). Neskarot šajā direktīvā noteiktos pienākumus attiecībā uz piesārņoto objektu apsaimniekošanu, datus, kas iegūti no paraugošanas punktiem, veicot augsnes izpēti piesārņotos objektos, var izmantot, lai novērtētu veselīga augsnes stāvokļa kritērijus.

(44)

Augsnes arhīvos tiek glabāta augsnes paraugu reprezentatīva apakškopa, kas ļauj izmantot vienu paraugu dažādiem mērķiem, tostarp pētniecībai, tādējādi samazinot in situ monitoringa ilgtermiņa izmaksas. Turklāt augsnes arhīvi ļauj iepriekš ņemtos augsnes paraugus atkārtoti izvērtēt tagadnes kontekstā, lai uzlabotu izpratni par augsnes izmaiņām ilgtermiņā vai izmantotu to citiem pētniecības nolūkiem, tostarp medicīniskiem pētījumiem. Komisijai, tostarp tādiem dienestiem kā JRC, un dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka augsnes paraugu reprezentatīva apakškopa ir labi saglabāta fiziskajos arhīvos un ir pieejama turpmākai pētniecībai un inovācijai. Ja dalībvalstis veic šādu arhivēšanu, augsnes paraugu reprezentatīva apakškopa būtu jāglabā īpašos augsnes arhīvos vismaz divus monitoringa ciklus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējamam nolemt savu augsnes paraugu reprezentatīvu apakškopu pārvest uz Komisijas īpašo augsnes arhīvu.

(45)

Komisijai pēc dalībvalstu lūguma būtu jāpalīdz tām monitorēt to augsnes veselību un šis monitorings jāatbalsta, arī turpmāk veicot un uzlabojot regulāru in situ augsnes paraugošanu un saistītos augsnes mērījumus (LUCAS soil) kā daļu no LUCAS, kas veikts saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 223/2009 (19). Šajā nolūkā – un ja tiks panākta vienošanās starp dalībvalstīm – LUCAS ir jāpilnveido un jāatjaunina, lai to pilnībā pieskaņotu konkrētajām kvalitātes prasībām, kas jāievēro šīs direktīvas vajadzībām. Lai mazinātu administratīvo un finansiālo slogu, būtu dalībvalstīm jāļauj ņemt vērā augsnes veselības datus, kas apkopoti LUCAS ietvaros. Minētie augsnes veselības dati būtu savlaicīgi jādara pieejami dalībvalstīm. Šādi atbalstītajām dalībvalstīm būtu jāveic juridiskie pasākumi, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka Komisija šādu in situ augsnes paraugošanu var veikt, tostarp uz privātīpašumā esošas zemes, atbilstoši piemērojamajiem Savienības vai valsts tiesību aktiem.

(46)

Komisija ar Regulu (ES) 2021/696 izveidotās lietotājorientētas programmas Copernicus kontekstā izstrādā tālizpētes pakalpojumus, tādējādi arī atbalstot dalībvalstis. Lai palielinātu augsnes veselības monitoringa laicīgumu un rezultativitāti, dalībvalstīm attiecīgā gadījumā būtu jāizmanto tālizpētes dati, tostarp Copernicus pakalpojumu izvaddati, lai monitorētu attiecīgos augsnes deskriptorus un augsnes noslēgšanas un augsnes aizvākšanas indikatorus, un, attiecīgā gadījumā, augsnes veselības novērtējums. Komisijai un EVA būtu jāatbalsta tas, ka tiek pētītas iespējas attiecībā uz augsnes tālizpētes produktiem, un to izstrāde, lai dalībvalstīm palīdzētu monitorēt attiecīgos augsnes deskriptorus un augsnes noslēgšanas un augsnes aizvākšanas indikatorus.

(47)

Par pamatu ņemot pastāvošo ES Augsnes observatoriju un to uzlabojot, Komisijai būtu jāizveido digitāls augsnes veselības datu portāls, kam vajadzētu būt saderīgam ar ES Datu stratēģiju, kas izklāstīta Komisijas 2020. gada 19. februāra paziņojumā “Eiropas Datu stratēģija”, un ar ES datu telpām. Digitālajam augsnes veselības datu portālam vajadzētu būt centram, kurš nodrošina piekļuvi augsnes datiem no dažādiem avotiem apkopotā veidā augsnes vienības līmenī vai attiecīgā gadījumā detalizētākā līmenī, ar noteikumu, ka nav iespējams noteikt pamatā esošo ģeoreferencēto paraugu individuālās vērtības vai atrašanās vietu. Minētajā portālā pirmām kārtām būtu jāiekļauj visi dati, kas dalībvalstīm un Komisijai jāsavāc saskaņā ar šo direktīvu. Minēto datu apstrādei un piekļuvei tiem, tostarp zinātniskos nolūkos, būtu jāatbilst attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2003/4/EK (20), 2007/2/EK (21), (ES) 2019/1024 (22), kā arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2023/2854 (23) un Regulai (EK) Nr. 223/2009. Turklāt dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pārskatīt augsnes veselības datus un pieprasīt kļūdu labojumu, pirms šādi dati tiek publiskoti digitālajā augsnes veselības datu portālā. Turklāt vajadzētu būt iespējai portālā fakultatīvi integrēt citus attiecīgus augsnes datus, ko savākušas dalībvalstis vai jebkura cita puse, īpaši datus no pamatprogrammas “Apvārsnis Eiropa” projektiem un ES misijas “Augsnes kurss Eiropai”, ar noteikumu, ka minētie dati atbilst noteiktām prasībām attiecībā uz formātu un specifikācijām. Šīs prasības Komisijai būtu jāprecizē ar īstenošanas aktiem.

(48)

Ir arī jāuzlabo dalībvalstīs izmantoto augsnes monitoringa sistēmu saskaņotība un jāliek lietā sinerģijas starp Savienības un nacionālajām monitoringa sistēmām, lai iegūtu salīdzināmākus datus visā Savienībā. Ļoti svarīgi ir nodrošināt augsnes mērījumu kvalitāti un salīdzināmību, iesaistītajām laboratorijām piemērojot kvalitātes pārvaldības sistēmas prakses. Lai samazinātu administratīvo slogu laboratorijām, dalībvalsts varētu uzskatīt, ka laboratorijām pietiek ar vienu akreditāciju jebkurai no augsnes deskriptoru vērtību noteikšanas metodikām. Laboratorijām vai laboratoriju nolīgtām pusēm, kas veic augsnes mērījumus, būtu jāpiemēro kvalitātes pārvaldības sistēmas prakses saskaņā ar EN ISO/IEC-17025. Varētu izmantot līdzvērtīgus kvalitātes pārvaldības standartus Savienības vai starptautiskā līmenī un attiecīgā gadījumā tiekties panākt sinerģiju ar ICP Forests kvalitātes pārvaldības sistēmu.

(49)

Ir svarīgi izmantot augsnes testēšanas metodikas, ko sertificējušas tādas starptautiski atzītas struktūras kā Starptautiskā Standartizācijas organizācija (ISO) un Eiropas Standartizācijas komiteja (CEN) un ko atzinusi pasaules pētniecības kopiena, ar noteikumu, ka šādas metodikas ir pieejamas. Augsnes testēšanai ir iespējams izmantot arī citas līdzvērtīgas metodikas, proti, analītiskās procedūras, kas nosaka to pašu parametru vai deskriptoru un attiecībā uz kurām ir pierādīts, ka to atkārtojamības koeficienta (0,95) robežās tiek iegūti identiski rezultāti. Jebkādu līdzvērtīgu metodiku sertifikācija būtu jāiegūst arī no tādām starptautiski atzītām struktūrām kā ISO un CEN, un šādas līdzvērtīgas metodikas būtu jāatzīst pasaules pētniecības kopienai.

(50)

Lai nodrošinātu, ka augsnes ir aizsargātas pret piesārņošanu ar vielām, kas varētu ievērojami apdraudēt cilvēka veselību un piesārņot apkārtējo gaisu, virszemes ūdeņus, pazemes ūdeņus, kas vēlāk piesārņotu okeānus, būtu jāizveido politikas mehānismi, lai atklātu un novērtētu šādas problemātiskas vielas. Šajā ziņā attiecībā uz augsnes piesārņojumu būtu jāizstrādā pieeja šādu vielu vai vielu grupu monitorēšanai un analīzei, izmantojot indikatīvu sarakstu, līdzīgi pieejai, ko izmanto attiecībā uz virszemes ūdeņiem un pazemes ūdeņiem. Šādā indikatīvā sarakstā iekļaujamām vielām vai vielu grupām būtu jāietver vielas, kas rada ievērojamu risku augsnes veselībai un augsnes noturībai, cilvēka veselībai vai videi, un vielas, par kurām pieejamā informācija liecina, ka tās varētu radīt ievērojamu risku augsnei vai ievērojamu risku, kas rodas ar augsnes starpniecību, un par kurām pieejamie monitoringa dati nav pietiekami. Nevajadzētu noteikt maksimālo robežvērtību to vielu vai vielu grupu skaitam, kas iekļaujamas augsnes piesārņotāju indikatīvajā sarakstā monitoringa un analīzes vajadzībām.

(51)

Ir nepieciešams vākt datus par tādu augsnes piesārņotāju klātbūtni, kas varētu radīt risku cilvēka veselībai un videi, tostarp par pesticīdu, to metabolītu, perfluoralkilvielu un polifluoralkilvielu (PFAS) un citu jaunu augsnes piesārņotāju klātbūtni. Tāpēc šai direktīvai būtu jānodrošina satvars šādu piesārņotāju iekļaušanai indikatīvā to augsnes piesārņotāju sarakstā, par kuriem ir vajadzīgs vairāk augsnes monitoringa datu, lai novērstu risku cilvēka veselībai un videi. Lai ierobežotu monitoringa izmaksas, būtu jāatļauj dalībvalstīm attiecībā uz minētajiem piesārņotājiem veikt mērījumus ierobežotā skaitā paraugošanas punktu. Komisija varētu sniegt atbalstu dalībvalstīm, mērot augsnes piesārņotāju izlasi no LUCAS augsnes piesārņotāju indikatīvā saraksta.

(52)

Mikroplastmasa un nanoplastmasa ir vielas, kas var radīt risku augsnes veselībai, kā arī tādām būtiskām darbībām kā lauksaimnieciskā ražošana. To klātbūtne augsnēs var ietekmēt augsnes auglību, tādējādi apdraudot kultūraugu veselību un veselīgu attīstību. Tāpēc ir būtiski, lai šī direktīva ļautu augsnes piesārņotāju monitoringā iekļaut mikroplastmasu un nanoplastmasu.

(53)

Lai pēc iespējas plašāk izmantotu augsnes veselības datus, kas iegūti saskaņā ar šo direktīvu veiktajā monitoringā, būtu jānosaka par pienākumu dalībvalstīm atvieglot sabiedrības piekļuvi šādiem datiem apkopotā veidā augsnes vienības līmenī vai attiecīgā gadījumā detalizētākā līmenī, ar noteikumu, ka nav iespējams noteikt pamatā esošo ģeoreferencēto paraugu individuālās vērtības vai atrašanās vietu. Konfidenciālie dati, ko Komisija vai dalībvalstis vāc, lai sagatavotu Eiropas statistiku, būtu jāaizsargā saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 223/2009 noteikumiem un pasākumiem, lai iegūtu un saglabātu par minētās informācijas sniegšanu atbildīgo pušu uzticību. Ja Komisija vai dalībvalstis sagatavo augsnes veselības statistiku, tām būtu jānodrošina, ka konfidenciālie dati atbilst Regulas (EK) Nr. 223/2009 principiem. Turklāt, lai aizsargātu datu īpašumtiesības, ir svarīgi, lai Komisija, EVA vai dalībvalstis datus izpaustu tikai ar datu īpašnieka piekrišanu. Papildus tam dalībvalstīm augsnes veselības dati un augsnes veselības novērtējumu rezultāti būtu jāpaziņo attiecīgajām ieinteresētajām personām, piemēram, lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, zemes īpašniekiem un vietējām iestādēm. Ir svarīgi, lai potenciālie zemes pircēji un īrnieki saskaņā ar valsts tiesību aktiem un pēc viņu pieprasījuma saņemtu augsnes veselības datus un augsnes veselības novērtējumu rezultātus. Turklāt augsnes veselības datus, kas darīti pieejami, ievērojot šo direktīvu, attiecīgā gadījumā var izmantot ar augsni saistīto aspektu monitoringam, ko veic saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(54)

Saskaņā ar šo direktīvu veikto augsnes veselības novērtējumu rezultāti nodrošinās informāciju procesam, kurā tiek apzināta konkrētā prakse, kas vajadzīga augsnes ilgtspējīgai apsaimniekošanai, un attiecīgi – atbalstam, kas dalībvalstīm būtu jāsniedz, lai palielinātu augsnes veselību un augsnes noturību. Neskarot pienākumus, kas izriet no citiem Savienības un valsts tiesību aktiem, šīs direktīvas noteikumi par atbalstu augsnes veselībai un augsnes noturībai neuzliek papildu pienākumus zemes īpašniekiem un zemes apsaimniekotājiem. Tajā pašā laikā augsnes apsaimniekotājiem, zemes īpašniekiem, zemes apsaimniekotājiem un attiecīgajām iestādēm būtu jāsaņem atbalsts, lai uzlabotu augsnes veselību un augsnes noturību. Minētajam atbalstam cita starpā būtu jāizpaužas kā: informācijai un ieteikumiem par praksi, kas uzlabo augsnes veselību un augsnes noturību, ņemot vērā vietējos augsnes apstākļus; spēju veidošanai; izpratnes veicināšanai par ieguvumiem, ko sniedz prakse, kas uzlabo augsnes veselību un augsnes noturību; pētniecības un inovācijas veicināšanai; tehnisko un finansiālo vajadzību novērtēšanai; un piekļuves atvieglošanai pieejamajam finansējumam un tā izmantošanai.

(55)

Izšķirīga nozīme augsnes veselības un augsnes noturības uzturēšanās un uzlabošanā un – mazākā mērā – meža augšņu uzturēšanā un uzlabošanā ir ekonomiskiem instrumentiem, kas sniedz atbalstu lauksaimniekiem, arī tiem instrumentiem, ko paredz KLP. KLP mērķis ir atbalstīt augsnes veselību, īstenojot nosacījumu sistēmu, ekoshēmas un lauku attīstības pasākumus. Finansiālu atbalstu lauksaimniekiem un mežsaimniekiem, kas piekopj prakses, kuras uzlabo augsnes veselību un augsnes noturību, var sniegt arī privātais sektors. Piemēram, privātā sektora ieinteresēto personu izstrādātos fakultatīvos ilgtspējas marķējumos pārtikas, koksnes, biobāzētu produktu un enerģētikas nozarēs var ņemt vērā ieguldījumu, ko lauksaimnieki un mežsaimnieki veikuši augsnes veselības un augsnes noturības uzlabošanā saskaņā ar šo direktīvu. Šādi marķējumi varētu dot iespēju pārtikas, koksnes un citas biomasas ražotājiem, kas ražošanā šīs prakses ievēro, to atspoguļot savu produktu vērtībā. Izmantojot ES misijā “Augsnes kurss Eiropai” paredzētās “dzīvās laboratorijas” un “bākas”, tiks nodrošināts papildu finansējums tādu fizisku objektu tīklam, kas paredzēts risinājumu testēšanai, demonstrēšanai un izvēršanai lielākā mērogā, arī oglekļsaistīgas lauksaimniecības jomā. Neskarot principu “piesārņotājs maksā”, dalībvalstīm būtu jānodrošina atbalsts un konsultācijas, lai palīdzētu zemes īpašniekiem, zemes apsaimniekotājiem un zemes lietotājiem, kurus skar saskaņā ar šo direktīvu īstenota rīcība, it sevišķi ņemot vērā mazo un vidējo uzņēmumu vajadzības un ierobežotās spējas.

(56)

Ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/2115 (24), dalībvalstīm savos KLP stratēģiskajos plānos ir jāapraksta, kā ar minēto plānu vides un klimatisko struktūru ir paredzēts palīdzēt sasniegt nacionālos ilgtermiņa mērķrādītājus, kas noteikti minētās regulas XIII pielikumā norādītajos tiesību aktos vai no tiem izriet, un ir ar tiem saskanīga.

(57)

Dalībvalstīm būtu cieši jāmonitorē augsnes veselības un augsnes noturības atbalsta ietekme, ņemot vērā jaunās zināšanas, ko nesusi pētniecība un inovācija. Šajā sakarā tiek gaidīts vērtīgs ieguldījums no ES misijas “Augsnes kurss Eiropai”, it sevišķi no tās “dzīvajām laboratorijām” un darbībām, kas atbalstīs augsnes monitoringu, izglītību augsnes jautājumos un pilsonisko līdzdalību.

(58)

Augsnes atveseļošana degradētas augsnes padara atkal veselas. Saistībā ar augsnes atveseļošanu var ņemt vērā augsnes veselības novērtējumu rezultātus, un ir lietderīgi atveseļošanas pasākumus pielāgot situācijas īpatnībām, augsnes tipam, izmantojumam un stāvoklim, kā arī vietējiem, klimatiskajiem un vides apstākļiem. Ciktāl ir runa par teritorijām, kurās notiek augsnes noslēgšana vai augsnes aizvākšana nolūkā atgūt augsnes spēju nodrošināt ekosistēmu pakalpojumus, vispirms augsne ir jāatjauno, lai panāktu tādu augsnes funkcionēšanas un ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanas līmeni, kas ir iespējami tuvs tās dabiskajai funkcionēšanai un tās optimālajam ekosistēmu pakalpojumu nodrošināšanas līmenim.

(59)

Lai nodrošinātu sinerģijas starp dažādajiem pasākumiem, kas pieņemti saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem un kam varētu būt ietekme uz augsnes veselību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka darbības, kuru nolūks ir atbalstīt augsnes veselību un augsnes noturību, atbilst turpmākajam: nacionālajiem atjaunošanas plāniem, kas sagatavoti saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1991; nacionālajām biodaudzveidības stratēģijām un rīcības plāniem, kas izstrādāti saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Biodaudzveidības konvencijas 6. pantu; KLP stratēģiskajiem plāniem, kas dalībvalstīm jāizstrādā saskaņā ar Regulu (ES) 2021/2115; labas lauksaimniecības prakses kodeksiem un identificētu īpaši jutīgu zonu rīcības programmām, kas pieņemtas saskaņā ar Padomes Direktīvu 91/676/EEK (25); aizsardzības pasākumiem un prioritārās rīcības plāniem, kas Natura 2000 teritorijām izveidots saskaņā ar Direktīvu 92/43/EEK (26); ūdensobjektu laba ekoloģiskā statusa un laba ķīmiskā stāvokļa sasniegšanai domātiem pasākumiem, kas iekļauti upju baseinu apsaimniekošanas plānos, kuri sagatavoti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2000/60/EK (27); plūdu riska pārvaldības pasākumiem, kas ieviesti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/60/EK (28); sausuma pārvaldības plāniem, kas popularizēti ES Klimatadaptācijas stratēģijā; nacionālajām rīcības programmām, kas ieviestas saskaņā ar UNCCD 10. pantu; mērķrādītājiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) 2018/841 un (ES) 2018/842 (29); integrētajam nacionālajam enerģētikas un klimata plānam, kas izveidots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1999 (30); valsts gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmām, kas sagatavotas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2284 (31); riska novērtējumiem un katastrofu riska pārvaldības plānošanai, kas ieviesta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1313/2013/ES (32); valsts rīcības plāniem, kas pieņemti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/128/EK (33) 4. pantu, un ietekmes uz vidi novērtējumiem, kas veikti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/92/ES (34). Minētajās programmās, kodeksos, rīcības plānos, mērķrādītājos, plānos un pasākumos iespējami būtu pēc iespējas vairāk jāintegrē darbības, kas atbalsta augsnes veselību un augsnes noturību, ciktāl tās veicina to mērķu sasniegšanu. Līdz ar to attiecīgajiem indikatoriem un datiem, piemēram, ar augsni saistītajiem rezultātu rādītājiem, kas noteikti Regulā (ES) 2021/2115, un statistikas datiem par lauksaimniecības ielaidi un izlaidi, ko ziņo saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/2379 (35), vajadzētu būt piekļūstamiem kompetentajām iestādēm, lai uz minētajiem datiem un indikatoriem varētu savstarpēji atsaukties un lai būtu iespējams iegūt iespējami precīzāko novērtējumu par izraudzīto pasākumu iedarbīgumu.

(60)

Piesārņoti objekti bieži vien ir desmitiem gadu ilgu Savienībā izvērstu darbību, piemēram, rūpniecisko vai militāro darbību, mantojums un var apdraudēt cilvēka veselību un vidi gan tagad, gan nākotnē. Tāpēc vispirms ir jāapzina un jāizpēta potenciāli piesārņoti objekti un pēc tam – ja piesārņojums apstiprinās – jānovērtē piesārņotā objekta riski un jāveic nepieņemamu risku novēršanas pasākumi. Šajā sakarā ir būtiski ņemt vērā arī piesārņoto objektu ietekmi uz vides slāņiem vai matricēm, kas nav augsne, piemēram, pazemes ūdeņiem vai virszemes ūdeņiem. Dažas no minētajām darbībām, piemēram, bīstamo vielu pazemes krātuvju izmantošana, var būt notikušas pamatiezī vai cilmiezī. Ja šādā pazemes krātuvē ir notikusi noplūde, piesārņotāji var būt nonākuši pamatiezī vai cilmiezī, un augsnē tos, visticamāk, neatradīs. Neraugoties uz to, piesārņotāji var izplatīties un tādējādi ietekmēt cilvēka veselību vai vidi. Tāpēc, ja šādas darbības tiek veiktas potenciāli piesārņotās vietās, būs jāizpēta arī darbības tuvumā esošais pamatiezis vai cilmiezis, lai pārbaudītu, vai darbība nav izraisījusi piesārņojumu, kas ietekmē cilvēka veselību vai vidi.

(61)

Augsnes izpētē ir jānosaka, vai potenciāli piesārņots objekts vispār ir piesārņots un vai piesārņojums rada risku cilvēka veselībai vai videi. Šī direktīva kā daļu no augsnes izpētes neparedz tādu citu augsnes deskriptoru analīzi, kas nav augsnes piesārņojums. Tā kā zemes izmantojums laika gaitā var mainīties, ir svarīgi nodrošināt, ka sabiedrība var piekļūt informācijai par piesārņojumu. Piemēram, ja ir jāpieņem lēmums par zemes izmantojuma maiņu, ir svarīgi izvērtēt, vai piesārņojums, kas konstatēts iepriekšējā augsnes izpētē, varētu apdraudēt plānoto jauno zemes izmantojumu. Tālab, lai novērtētu, vai potenciāli piesārņots objekts vispār ir piesārņots, jāņem vērā arī tie riski cilvēka veselībai vai videi, kas saistīti ar sensitīviem objekta izmantojumiem. Sensitīvi objekta izmantojumi ietver rotaļlaukumus, skolas vai objektus, ko izmanto bērnu aprūpei, vai teritorijas to tuvumā, dzīvojamos rajonus vai citas teritorijas, ko izmanto neaizsargātu iedzīvotāju grupas. Ja augsnes izpētē noskaidrojas, ka potenciāli piesārņots objekts nemaz nav piesārņots, tad dalībvalstij šis objekts vairs nebūtu jāuzskata par potenciāli piesārņotu, ja vien jauni pierādījumi nedod pamatu aizdomām par piesārņojumu.

(62)

Tā kā potenciāli piesārņoto un piesārņoto objektu skaits varētu būt ļoti liels un piesārņota objekta radītā riska līmenis var būt dažāds no ļoti zema līdz ļoti augstam, ir lietderīgi izmantot riska izvērtēšanā balstītu un pakāpenisku pieeju, lai apzinātu un izpētītu potenciāli piesārņotos objektus un lai piesārņotos objektus apsaimniekotu. Šāda pieeja var ļaut dalībvalstīm konkrētus objektus prioritizēt. Prioritizējot konkrētus objektus, dalībvalstis var ņemt vērā iespējamo risku, ko cilvēka veselībai un videi rada piesārņojuma gadījums, par kuru ir aizdomas vai kurš ir apstiprināts, kā arī sociālo vai ekonomisko kontekstu. Tāda iespējamā riska izvērtējums, kas iesaistīts šādā prioritizēšanā, ir daudz vispārīgāks nekā objektam raksturīgā riska novērtēšana, ko veic piesārņotajā objektā.

(63)

Lai apzinātu potenciāli piesārņotus objektus, dalībvalstīm būtu jāvāc pierādījumi, cita starpā izmantojot vēsturisku izpēti, kurā tiek aplūkota informācija par rūpnieciskām darbībām, incidentiem un avārijām, izmantojot vecās kartes, arhīvus, rakstus presē, vides atļaujas un sabiedrības vai iestāžu sniegtās ziņas, un cilvēku biomonitoringa vai vides monitoringa datus no pētniecības projektiem. Dalībvalstīm būtu jāsagatavo potenciāli piesārņojošu darbību saraksts, un tām vajadzētu spēt, pamatojoties uz darbības veidu, potenciālā piesārņojuma apmēru, pazīmēm, kas pastāv tūlītējs risks, vai citu būtisku informāciju, prioritizēt konkrētus potenciāli piesārņotus objektus, kas, visticamāk, radīs potenciālu risku cilvēka veselībai vai videi. Tā kā potenciāli piesārņotu objektu skaits laika gaitā var mainīties, šādu objektu pirmā apzināšana būtu jāpabeidz noteiktā laikposmā, pamatojoties uz esošajiem pierādījumiem, kamēr turpmāka šādu objektu apzināšana būtu jāveic, izmantojot sistemātisku pieeju.

(64)

Lai nodrošinātu, ka potenciāli piesārņotu objektu augsnes izpēte norit laikus un efektīvi, dalībvalstīm līdzās pienākumam noteikt laikposmu, kādā augsnes izpēte būtu jāveic, būtu jāapzina, kādi konkrēti notikumi dod pamatu šādas izpētes veikt. Notikumi, kas dod šādu pamatu, var būt, piemēram, vides vai būvniecības atļaujas vai saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem vajadzīgas atļaujas pieprasījums vai izskatīšana, augsnes ekskavācijas darbības, zemes izmantojuma maiņa vai zemes vai nekustamā īpašuma darījumi. Augsnes izpētei varētu būt dažādi posmi, piemēram, sākotnējs kamerāls pētījums, konkrētam objektam paredzēts vēsturisks pētījums nolūkā vākt informāciju par kādreiz notikušām rūpnieciskām darbībām, incidentiem vai avārijām, klātienes apmeklējums, priekšizpēte vai provizoriska izpēte, izpēte, kurā gūst sīkākas ziņas vai situācijas raksturojumu, un testēšana laukā vai laboratorijā, un tā varētu ietvert konkrēta objekta novērtēšanu attiecībā uz riskiem, ko attiecīgais piesārņojums rada cilvēka veselībai un videi. Ja tiek konstatēts piesārņojums, augsnes izpētes pamatā vajadzētu būt piesārņojuma raksturojumam un tā vides kontekstam, un tai būtu jāsniedz pamatinformācija objektam raksturīgā riska novērtēšanai un jebkādu riska mazināšanas pasākumu, kas varētu būt vajadzīgi, izstrādei. Attiecīgā gadījumā par augsnes izpēti varētu uzskatīt arī pamatziņojumus un monitoringa pasākumus, kas īstenoti saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2010/75/ES (36).

(65)

Attiecībā uz piesārņotu objektu apsaimniekošanu ir vajadzīga elastība, lai ņemtu vērā izmaksas, ieguvumus un vietējās īpatnības. Tāpēc dalībvalstīm kā minimums būtu jāpieņem riska izvērtēšanā balstīta un pakāpeniska pieeja potenciāli piesārņotu objektu apzināšanā un izpētē un piesārņotu objektu apsaimniekošanā, ņemot vērā atšķirības starp minētajām divām kategorijām un tādējādi ļaujot resursus piešķirt, ņemot vērā konkrēto vides, sociālo un ekonomisko kontekstu. Lēmumi attiecībā uz piesārņotu objektu apsaimniekošanu, tostarp par riska izvērtēšanā balstītu un pakāpenisku pieeju, būtu jāpieņem, balstoties uz to, kāda veida un apmēra iespējamo risku cilvēka veselībai, tostarp neaizsargātu iedzīvotāju grupu, piemēram, grūtnieču, personu ar invaliditāti, vecu cilvēku un bērnu, eksponētību piesārņotājiem, un iespējamo risku videi rada saskare ar augsnes piesārņotājiem vai piesārņotājiem, kas migrējuši uz pazemes ūdeņiem, un, ja iespējams, kumulatīvo ietekmi uz cilvēka veselību, augsnes ekosistēmām un saistītajiem ekosistēmu pakalpojumiem.

(66)

Riska novērtēšanā būtu jāņem vērā dabiskie un antropogēnie fona līmeņi, jo tie varētu arī palīdzēt noteikt augsnes remediācijas vai apsaimniekošanas mērķus.

(67)

Objektam raksturīgā riska novērtēšanas vai augsnes remediācijas izmaksu un ieguvumu analīzes rezultātiem vajadzētu būt pozitīviem. Piemēram, attiecībā uz nelieliem piesārņotiem objektiem detalizēts objektam raksturīgā riska novērtējums var būt dārgāks nekā tūlītēja augsnes remediācija, vai arī objekts varētu būt skaidri un nopietni piesārņots tādā veidā, ka, lai pieņemtu lēmumu par augsnes remediāciju, nav nepieciešams detalizēts objektam raksturīgā riska novērtējums. Šādos gadījumos riska izvērtēšanā balstītās un pakāpeniskās pieejas posmu skaitu potenciāli piesārņotu objektu apzināšanā un izpētē un piesārņotu objektu apsaimniekošanā var samazināt, jo detalizēts objektam raksturīgā riska novērtējums sniedz mazu pievienoto vērtību. Dalībvalstīm būtu jānosaka, ar kādu konkrētu metodiku novērtējami katram piesārņotajam objektam raksturīgie riski. Dalībvalstīm, pamatojoties uz zinātnes atziņām, piesardzības principu, vietējām īpatnībām un pašreizējo un plānoto zemes izmantojumu, būtu arī jānosaka, kas uzskatāms par nepieņemamu piesārņota objekta radītu risku.

(68)

Lai līdz pieņemamam līmenim samazinātu piesārņoto objektu radīto risku cilvēka veselībai un videi, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek veikti pienācīgi riska mazināšanas pasākumi, tostarp augsnes remediācija. Optimālajiem riska mazināšanas pasākumiem vajadzētu būt ilgtspējīgiem, un tie būtu jāizvēlas līdzsvarotā lēmumu pieņemšanas procesā, kurā ņemta vērā vides, sociālā un ekonomiskā ietekme. Paņēmiena vai pasākuma izvēle ir atkarīga no tādu kritēriju kombinācijas kā, piemēram, piesārņotāju veids, augsnes īpašības, piesārņojuma apjoms, pieejamais laiks un vieta, budžeta ierobežojumi, augsnes remediācijas mērķi, pašreizējais un plānotais zemes izmantojums un augsnes veselības uzlabošanas potenciāls. Riska mazināšanas pasākumiem nevajadzētu atstāt negatīvu ietekmi uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2020/2184 (37) 8. pantā minēto sateces baseinu, kur ir ūdens ieguves vietas, riska novērtējumu un riska pārvaldību. Tā kā augsnes remediācija galvenokārt ir vērsta uz to, lai novērstu risku, ko augsnes piesārņojums rada cilvēka veselībai vai videi, var gadīties, ka augsnes remediācija neuzlabotu citus augsnes deskriptorus. Daži augsnes remediācijas paņēmieni var arī negatīvi ietekmēt augsnes veselību. Tāpēc būtu jāņem vērā visas remediācijas paņēmienu priekšrocības un visi trūkumi. Vajadzētu būt iespējai pasākumus, kas veikti saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem, kvalificēt par riska mazināšanas pasākumiem saskaņā ar šo direktīvu, ja minētie pasākumi rezultatīvi samazina piesārņotu objektu radītos riskus.

(69)

Potenciāli piesārņotu objektu izpētē un piesārņotu objektu apsaimniekošanā būtu jāievēro princips “piesārņotājs maksā”, piesardzības princips un proporcionalitātes princips. Dalībvalstīm būtu jācenšas atklāt piesārņotāju un būtu jāizveido atbildības hierarhija vai lēmumu pieņemšanas ķēde, lai noteiktu fizisko vai juridisko personu, kas ir atbildīga par augsnes izpētes, riska novērtēšanas un riska mazināšanas pasākumu izmaksām. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt vēl vairāk nošķirt vēsturiski piesārņotus un jaunus piesārņotus objektus un piemērot stingrāku pieeju attiecībā uz piesārņojumu, kas radies pēc noteikta atsauces datuma. Tādu piesārņotu objektu gadījumā, attiecībā uz kuriem nav iespējams identificēt fizisko vai juridisko personu, kas ir atbildīga par piesārņojumu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot finanšu instrumentus un Savienības finansējuma programmas, lai izpildītu pienākumus attiecībā uz augsnes izpēti un augsnes remediāciju.

(70)

Augsnes piesārņojumu jau reglamentē Savienības tiesību akti, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2010/75/ES vai 2004/35/EK (38). Šīs direktīvas noteikumi neskar attiecīgajos Savienības tiesību aktos noteiktās prasības.

(71)

Augsnes izpēte, riska novērtējumi vai riska mazināšanas pasākumi, kas potenciāli piesārņotos objektos vai piesārņotos objektos veikti pirms 2025. gada 16. decembra un kas atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām, būtu jāuzskata par piemērotiem, lai izpildītu šajā direktīvā noteiktās prasības attiecībā uz šādiem objektiem.

(72)

Pasākumos, ko veic, ievērojot šo direktīvu, būtu jāņem vērā arī citi Savienības rīcībpolitiskie mērķi, piemēram, mērķi, kuri izvirzīti, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1252 (39), proti, garantēt Savienības rūpniecību drošu un ilgtspējīgu apgādi ar kritiski svarīgām izejvielām.

(73)

Būtiska augsnes rīcībpolitikas sastāvdaļa ir pārredzamība, un tā nodrošina publisku pārskatatbildību un informētību, taisnīgus tirgus apstākļus un to, ka progresam var izsekot līdzi. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāizveido un jāuztur piesārņotu objektu un potenciāli piesārņotu objektu valsts reģistrs. Minētajos reģistros vajadzētu būt iekļautai informācijai par konkrētiem objektiem, kura būtu jādara publiski piekļūstama ģeoreferencētu telpisko datu tiešsaistes datubāzē. Ja reģistri tiek izveidoti vietējā līmenī, dalībvalstīm būtu jāparedz koordinēts valsts kontaktpunkts piekļuvei dažādiem vietējā līmeņa reģistriem, piemēram, centralizēta valsts tīmekļa vietne, kurā ietvertas tīmekļa saites. Reģistros būtu jāiekļauj informācija, kas vajadzīga, lai sabiedrību informētu par potenciāli piesārņotu objektu esību un piesārņotu objektu apsaimniekošanu. Ņemot vērā to, ka par augsnes piesārņojumu potenciāli piesārņotos objektos pēc definīcijas var būt tikai aizdomas, sabiedrībai būtu jāpaziņo un skaidri jāizskaidro atšķirība starp potenciāli piesārņotiem objektiem un piesārņotiem objektiem, lai neradītu nevajadzīgas bažas. Reģistri, kas 2025. gada 16. decembrī jau pastāv un atbilst šajā direktīvā noteiktajām prasībām, būtu jāuzskata par piemērotiem, lai izpildītu šajā direktīvā noteiktās prasības.

(74)

Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. punkta otrā daļa nosaka, ka dalībvalstīm ir jānodrošina tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ir pietiekami efektīvi tiesiskās aizsardzības nodrošināšanai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības. Turklāt saskaņā ar Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (40) (“Orhūsas konvencija”), kuru Eiropas Kopiena apstiprināja 2005. gada 17. februārī ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (41), attiecīgas sabiedrības daļas locekļiem ir jābūt iespējai vērsties tiesā, lai tiktu labāk aizsargātas tiesības dzīvot veselībai un labbūtībai piemērotā vidē.

(75)

Kā skaidrots Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā (42), dalībvalstīm nav atļauts ierobežot tiesības celt prasību pret publiskas iestādes lēmumu, tās attiecinot tikai uz tiem attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem, kas ir piedalījušies lēmumu pieņemšanas procedūrā, kuras rezultātā minētais lēmums tika pieņemts. Turklāt jebkurai izskatīšanas procedūrai vajadzētu būt taisnīgai, vienlīdzīgai, savlaicīgai un ne pārmērīgi dārgai, un tajā būtu jāparedz pienācīgi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, tostarp attiecīgā gadījumā pienākumrīkojumi. Turklāt saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas (43) judikatūru iespēja vērsties tiesā ir minimums, kas jānodrošina attiecīgai sabiedrības daļai.

(76)

Direktīva (ES) 2019/1024 prasa brīvā un atvērtā formātā publiskot publiskā sektora datus. Direktīvas (ES) 2019/1024 virsmērķis ir turpināt stiprināt Savienības datu ekonomiku, palielinot atkalizmantošanai pieejamo sadarbspējīgo publiskā sektora datu daudzumu, nodrošinot godīgu konkurenci un vieglu piekļuvi publiskā sektora informācijai un uzlabojot uz datiem balstītu pārrobežu inovāciju. Minētās direktīvas pamatprincips ir tāds, ka publiskā sektora datiem vajadzētu būt pēc noklusējuma un integrēti atvērtiem. Direktīvas 2003/4/EK mērķis ir dalībvalstīs garantēt tiesības piekļūt vides informācijai saskaņā ar Orhūsas konvenciju. Orhūsas konvencija un Direktīva 2003/4/EK ietver plašus pienākumus, kas saistīti gan ar vides informācijas sniegšanu pēc pieprasījuma, gan tās aktīvu izplatīšanu. Direktīva 2003/4/EK paredz ierobežotu sarakstu ar atbrīvojumiem no vides informācijas izplatīšanas vai izpaušanas, ņemot vērā sabiedrības intereses informācijas izplatīšanā, ja informācijas izplatīšana vai izpaušana nelabvēlīgi ietekmētu konkrētas intereses. Šādas intereses ietver sabiedrisko drošību vai valsts aizsardzību; komerciālas vai rūpnieciskas informācijas konfidencialitāti, ja šādu konfidencialitāti paredz Savienības vai valsts tiesību akti, lai aizsargātu likumīgas saimnieciskas intereses, tostarp sabiedrības intereses, nodrošinot statistikas datu konfidencialitāti un nodokļu slepenību; un personas datu vai to lietu konfidencialitāti, kas saistītas ar fizisku personu, ja šī persona nepiekrīt informācijas publiskošanai, kad šādu konfidencialitāti paredz Savienības vai valsts tiesību akti. Arī Direktīvas 2007/2/EK darbības joma ir plaša: tā aptver telpiskās informācijas, arī dažādiem vides jautājumiem veltītu datu kopu, kopīgošanu. Ir svarīgi, lai šīs direktīvas noteikumi par piekļuvi informācijai un datu kopīgošanas kārtību papildinātu Direktīvas (ES) 2019/1024, 2003/4/EK un 2007/2/EK, nevis veidotu atsevišķu tiesisko regulējumu. Tāpēc šīs direktīvas noteikumiem par sabiedrībai sniedzamo informāciju un informāciju par īstenošanas monitoringu nevajadzētu skart minētās direktīvas.

(77)

Ir arī svarīgi, lai šīs direktīvas noteikumi, kas saistīti ar datu kopīgošanas kārtību, ļautu dalībvalstīm atkalizmantot jau esošās datu infrastruktūras, kas izveidotas, ievērojot Direktīvas (ES) 2019/1024 un 2007/2/EK, lai nodrošinātu efektīvu un savlaicīgu informācijas apmaiņu. Tādēļ dalībvalstis un Komisija varētu izmantot tādus instrumentus kā REPORTNET, ko pārvalda EVA. Minētā pieeja atbilst vienreizējas iesniegšanas principam un novērš papildu sloga uzlikšanu dalībvalstīm saistībā ar īpašas datu infrastruktūras izveidi atbilstīgi šai direktīvai.

(78)

Lai nodrošinātu, ka noteikumi par augsnes veselības monitoringu un piesārņotu objektu apsaimniekošanu tiek pienācīgi pielāgoti, saskaņā ar LESD 290. pantu būtu Komisijai jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus, ar ko šī direktīva tiktu grozīta, lai augsnes veselības monitoringa metodikas, riska mazināšanas pasākumu indikatīvo sarakstu un objektam raksturīgā riska novērtēšanas posmus un principus pielāgotu zinātnes un tehnikas attīstībai. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (44). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(79)

Lai nodrošinātu vienādus šīs direktīvas īstenošanas nosacījumus, būtu Komisijai jāpiešķir īstenošanas pilnvaras noteikt formātus vai metodes augsnes veselības datu kopīgošanai vai vākšanai un minēto datu integrēšanai digitālajā augsnes veselības datu portālā un noteikt Komisijai elektroniski ziņojamo datu un informācijas formātu, struktūru un sīki izstrādātu ziņošanas kārtību. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (45).

(80)

Lai atbalstītu dalībvalstis šajā direktīvā noteikto pienākumu pildīšanā, Komisijai sadarbībā ar dalībvalstīm un attiecīgā gadījumā ar citām ieinteresētajām personām būtu jāsagatavo dokumenti un jāizstrādā zinātniski instrumenti, tostarp iespējamās metodikas un procedūras, ko varētu piemērot. Minētie dokumenti un zinātniskie instrumenti laikus sniegtu dalībvalstīm būtisku informāciju, vienlaikus nodrošinot elastību balstīties uz jau ieviestajām metodikām un procedūrām. Minētie dokumenti un zinātniskie instrumenti būtu jāpapildina ar nepieciešamo palīdzību un spēju veidošanu. Komisijai būtu jānodrošina dalībvalstīm nepieciešamā spēju veidošana un palīdzība un jāatbalsta metožu daudzpusēja saskaņošana, un tādējādi, kopīgojot zināšanas, jālikvidē esošie datu iztrūkumi un darbplūsmas nepilnības. Šajā nolūkā Komisijai būtu jābalstās uz esošajiem Savienības un starptautiskā līmeņa mehānismiem, tostarp uz iniciatīvu Soil BON, Globālo augsnes partnerību, SOILveR, NICOLE, EUROSOLAN, ES misijas “Augsnes kurss Eiropai” spoguļgrupām un EIONET. Komisijai būtu jāatbalsta pārrobežu sadarbība starp dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka tiek izmantota saskaņota pieeja augsnes monitoringam un ka kaimiņos esošajiem augsnes rajoniem ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi.

(81)

Papildus dokumentu sagatavošanai un zinātnisko instrumentu izstrādei Komisijai būtu jāorganizē regulāra informācijas, pieredzes un paraugprakses apmaiņa starp dalībvalstīm un, attiecīgā gadījumā, citām ieinteresētajām personām par šīs direktīvas piemērošanu. Turklāt šāda informācijas apmaiņa varētu dot iespēju diskutēt par: augsnes veselības novērtējumu rezultātu publiskošanu; praksi, kas uzlabo augsnes noturību; tādu piesārņojumu, kas nav antropogēns punktveida avota piesārņojums; tādas atbildības hierarhijas piemērošanu, ar ko nosaka par piesārņoto objektu apsaimniekošanu atbildīgo pusi vai puses; nenosakāmas piederības objektu apsaimniekošanu; piesārņoto objektu augsnes remediācijas paņēmieniem; dabisko un antropogēno fona līmeņu noteikšanu un izvērtēšanu; pieejām tādu teritoriju apzināšanai, kurās nav izpildīti atsevišķi veselīga augsnes stāvokļa kritēriji; kvalitātes pārvaldības sistēmas praksi attiecībā uz laboratorijām; un zemes aizņemšanas mitigācijas principiem.

(82)

Komisijai līdz 2033. gada 17. jūnijam būtu jāveic uz pierādījumiem balstīts izvērtējums un attiecīgā gadījumā šī direktīva jāpārskata, pamatojoties uz augsnes veselības novērtējumu rezultātiem. Minētajā izvērtēšanā jo īpaši būtu jānovērtē nepieciešamība noteikt konkrētākas prasības, lai nodrošinātu, ka tiek sasniegti šīs direktīvas mērķi. Minētajā izvērtēšanā būtu arī jānovērtē nepieciešamība veselīgu augšņu definīciju pielāgot zinātnes un tehnikas attīstībai, pievienojot noteikumus par noteiktiem augsnes deskriptoriem vai veselīga augsnes stāvokļa kritērijiem, kuru pamatā būtu jauni zinātniski pierādījumi par augšņu aizsardzību vai dalībvalstij specifiska problēma, kuras cēlonis ir jauni vides vai klimatiskie apstākļi. Saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 22. punktu minētās izvērtēšanas pamatā jābūt lietderības, efektivitātes, būtiskuma, saskaņotības un pievienotās vērtības kritērijiem, un tai būtu jāveido pamats ietekmes novērtējumiem attiecībā uz turpmākās rīcības iespējām.

(83)

Lai līdz 2050. gadam panāktu, ka visas augsnes ir veselīgas, un lai nodrošinātu, ka augsnes visā Savienībā ilgtermiņā sniedz ekosistēmu pakalpojumus, ir vajadzīgi visu dalībvalstu koordinēti pasākumi. Atsevišķa dalībvalstu rīcība ir izrādījusies nepietiekama, jo augsnes degradācija turpinās un pat pastiprinās. Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(84)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (46) 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2023. gada 11. decembrī sniedza atzinumu.

(85)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (47) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota,