(1)

Vācijas iestādes saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 88. panta 3. punktu (tagad LESD 108. panta 3. punkts) 2007. gada 6. septembrī paziņoja par pasākumiem, kurus Hesenes federālā zeme 2006. gadā piešķīra par labu Abalon Hardwood Hessen GmbH (turpmāk “Abalon DE”), lai palīdzētu izveidot cietkoksnes kokzāģētavu (valsts atbalsts N 512/2007). Pollmeier Massivholz GmbH & Co. KG (turpmāk “Pollmeier”) 2007. gada 6. augustā iesniedza Komisijai sūdzību par atbalstu Abalon DE.

(2)

Komisija 2008. gada 21. oktobrī pieņēma Lēmumu C(2008) 6017, galīgā redakcija (2) (turpmāk “2008. gada lēmums”), kurā attiecībā uz Vācijas paziņotajiem pasākumiem konstatēts, ka abas Hesenes federālās zemes piešķirtās garantijas (turpmāk “abas garantijas”) nav atbalsts un atbalsta pasākumu kopuma citi pasākumi ir pastāvošs atbalsts.

(3)

Pollmeier2009. gada 25. februārī iesniedza Vispārējā tiesā prasību atcelt 2008. gada lēmumu, kas reģistrēta ar lietas numuru T-89/09.

(4)

Vispārējā tiesa 2015. gada 17. marta spriedumā (3) (turpmāk “2015. gada spriedums”) uzskatīja, ka tas, ka Komisija nav pārbaudījusi, vai ir likumīgi izmantot likmi 0,5 % apmērā garantētai summai, lai noteiktu abu garantiju atbalsta elementu saskaņā ar Komisijas paziņojumu par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (4) (turpmāk “2000. gada paziņojums par garantijām”), ir norāde uz to, ka pastāvēja nopietnas grūtības saistībā ar apstrīdēto garantiju kvalificēšanu par de minimis atbalstu. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka šādu grūtību esībai būtu bijis jāliek Komisijai uzsākt formālu izmeklēšanas procedūru. Šā iemesla dēļ tā atcēla 2008. gada lēmumu, ciktāl tajā bija secināts, ka abas garantijas nav valsts atbalsts Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 87. panta 1. punkta (tagad LESD 107. panta 1. punkts) nozīmē. Vispārējā tiesa apstiprināja pārējos minētā lēmuma elementus.

(5)

Gan Pollmeier, gan Hesenes federālā zeme 2015. gada 26. maijā pārsūdzēja 2015. gada spriedumu, attiecīgi apstrīdot 2008. gada lēmuma apstiprinātos elementus un abu garantiju atbalsta raksturu. Komisija neiesniedza apelācijas sūdzību.

(6)

Tā kā abas garantijas tika īstenotas pirms Komisijas atļaujas saņemšanas, Komisija tās reģistrēja kā nepaziņotu atbalstu (SA.24030 (2015/NN)).

(7)

Vācija 2015. gada 28. maijā un 27. jūlijā iesniedza Komisijai papildu informāciju, tai skaitā profesora Csoklich eksperta atzinumu par saņēmēja MVU statusu (“Csoklich ziņojums”).

(8)

Komisija ar 2016. gada 17. februāra vēstuli (“lēmums par procedūras sākšanu”) informēja Vāciju, ka tā ir uzsākusi LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru, lai noteiktu abu garantiju saderību ar iekšējo tirgu.

(9)

Vācija 2016. gada 19. februārī lūdza Komisiju apturēt tās formālo izmeklēšanu līdz brīdim, kad Tiesa būs lēmusi par apelācijas sūdzībām. Komisija 2016. gada 24. februārī piekrita pagarināt piezīmju iesniegšanas termiņu līdz nākamajai dienai pēc nolēmumu pieņemšanas par apelācijas sūdzībām.

(10)

Tiesa ar 2016. gada 14. jūlija rīkojumu (5) un 2016. gada 12. oktobra spriedumu (6) noraidīja abas apelācijas sūdzības.

(11)

Vācija 2016. gada 12. oktobrī un 2016. gada 11. novembrī iesniedza Komisijai savas piezīmes.

(12)

Komisija 2017. gada 6. janvārīEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja lēmumu par procedūras sākšanu (7) un uzaicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes.

(13)

Komisija 2017. gada 6. februārī saņēma Pollmeier apsvērumus un nosūtīja tos Vācijai piezīmju sniegšanai. Vācija iesniedza piezīmes 2017. gada 27. martā.

(14)

Komisijas dienesti 2017. gada 8. maijā, 2017. gada 14. jūnijā, 2017. gada 5. decembrī un 2018. gada 26. februārī pieprasīja Vācijai sniegt papildu informāciju, ko Vācija iesniedza 2017. gada 24. maijā, 2017. gada 21. jūnijā, 2017. gada 12. decembrī un 2018. gada 26. martā.

(15)

2018. gada 22. novembrī notika Komisijas dienestu un Pollmeier pārstāvju tikšanās.

(16)

Komisija 2020. gada 17. februārī pieprasīja Vācijai papildu informāciju, un tā tika sniegta 2020. gada 9. martā. Komisijas dienesti 2022. gada 8. decembrī pieprasīja Vācijai papildu informāciju par abās garantijās ietvertā atbalsta dotācijas bruto ekvivalenta aprēķinu, un tā tika sniegta 2023. gada 8. februārī.

(17)

Atbalstot Abalon DE ieguldījumu cietkoksnes kokzāģētavā 2006. gadā, Hesenes federālās zemes un Vācijas mērķis bija veicināt un sekmēt Schwalm-Eder-Kreis apgabala reģionālo attīstību. Šis NUTS III apgabals bija tiesīgs saņemt reģionālo atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbilstoši Vācijas reģionālā atbalsta kartei 2004.–2006. gadam (8). Piemērojamā ieguldījumu atbalsta intensitātes maksimālā robežvērtība attiecīgajā apgabalā bija 18 % lieliem uzņēmumiem un saskaņā ar 1998. gada Reģionālā atbalsta pamatnostādņu (9) (turpmāk “1998. gada RAP”) 4.9. punktu – 28 % maziem un vidējiem uzņēmumiem (“MVU”).

(18)

2006. gada 28. decembrī kā daļu no lielāka atbalsta pasākumu kopuma (10) Investitionsbank Hessen (publisko tiesību subjekts (Anstalt des öffentlichen Rechts)), kurš 50 % apmērā pieder Hesenes federālajai zemei un 50 % apmērā – Landesbank Hessen-Thüringen, kas ir vēl viens publisko tiesību subjekts, kurš rīkojas Hesenes Finanšu ministrijas (Hessisches Ministerium der Finanzen) vārdā un uzdevumā (im Namen und im Auftrag), piešķīra abas garantijas, lai segtu divus aizdevumus, ko par labu Abalon DE izsniedzis konsorcijs, kura sastāvā ir trīs bankas: Kreissparkasse Schwalm-Eder (“KSK”), Landesbank Hessen-Thüringen (“Helaba”) un Raiffeisenzentralbank Österreich AG (“RZB”):

Abos gadījumos Abalon DE maksāja gada garantijas prēmiju 1 % apmērā no nenomaksātajām garantētajām summām. Abalon DE maksāja procentus par garantiju pamatā esošajiem aizdevumiem (kredītriska rezerve 225 bāzes punktu apmērā papildus 6 mēnešu EURIBOR procentu likmei).

(19)

Aizdevumu pieteikumu pārskatīšanas procesā aizdevējbankas novērtēja Abalon DE kredītspēju. KSK, Helaba un RZB piešķīra Abalon DE reitinga kategoriju, kas atbilst gada saistību neizpildes rādītājam attiecīgi 2 %, 1,32 % un 0,832 %.

(20)

Izmantojot konsorciju struktūru, RZB nodrošināja 50 %, bet divas pārējās bankas – 25 % katram no abiem aizdevumiem.

(21)

Abu garantiju valsts juridiskais pamats ir 2006. gada 28. decembra vēstule, ko Investitionsbank Hessen nosūtīja Abalon DE, un Hesenes federālās zemes 2006. gada Pamatnostādnes par garantiju piešķiršanu rūpniecības nozarē (Richtlinien für die Übernahme von Bürgschaften und Garantien durch das Land Hessen für die gewerbliche Wirtschaft) (turpmāk “Hesenes 2006. gada pamatnostādnes”) (14). Vācija uzskata, ka šīs garantijas tika īstenotas saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 69/2001 (15) (turpmāk “2001. gada de minimis regula”) noteikumiem.

(22)

Atbalsta piešķīrēja iestāde bija Hesenes Finanšu ministrija.

(23)

Atbalsta saņēmējs Abalon DE ir 2006. gada 5. decembrī iedibināts uzņēmums, kurš reģistrēts Amtsgericht Marburg (Marburgas Pirmās instances tiesā) un kura juridiskā adrese ir Švalmštatē (Hesene, Vācija). Tas ražo, pārdod un izplata dižskābarža koksnes izstrādājumus visā pasaulē.

(24)

Kad 2006. gada 28. decembrī tika izsniegtas abas garantijas, uzņēmums Abalon Hardwood Consulting GmbH (turpmāk “Abalon Consulting”) piederēja Manfred Reinkemeier. Abalon Consulting piederēja 51 % Abalon DE akciju. Gafluna Handels- und Beteiligungsgesellschaft mbH (turpmāk “Gafluna”) piederēja 49 % no Abalon DE akcijām un attiecīgajām balsstiesībām. Uzņēmumam Gafluna arī piederēja 80 % no Abalon Hardwood GmbH Austrijā (turpmāk “Abalon AT”). Gafluna ir Valluga Handels- und Beteiligungsgesellschaft mbH (turpmāk “Valluga”) meitasuzņēmums 100 % apmērā. Valluga ir Raetia Privatstiftung (turpmāk “Raetia”) meitasuzņēmums 100 % apmērā, kas ir fonds, kuru 2001. gada 11. jūnijā izveidoja RZB.

(25)

RZB ir meitasuzņēmums, kurš pilnībā pieder Kathrein Privatbank AG (turpmāk “Kathreinbank”), kas saskaņā ar tās pašas apgalvoto ir specializējusies privātu fondu izveidošanas un pārvaldīšanas pakalpojumu sniegšanā (16). 2006. gadā Ernst Burger un Kurt Engleitner bija Kathreinbank Uzraudzības padomes (Aufsichtsrat) un Raetia trīs personu valdes (Stiftungsvorstand) (trešais loceklis – Karl Pistotnik) locekļi. Heinrich Weninger 2006. gadā vadīja Kathreinbank Fondu daļu (Stiftungsoffice), kas konsultē klientus par to, kā dibināt fondus, un citiem ar fondiem saistītiem jautājumiem. Vienlaikus viņš bija viens no Vallugas un Gafluna rīkotājdirektoriem (Geschäftsführer). Manfred Reinkemeier bija gan Abalon DE, gan Abalon AT rīkotājdirektors.

(26)

Iepriekš minētā struktūra ir izklāstīta turpmāk.

(27)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija sniedza abu garantiju sākotnējo novērtējumu un pauda šaubas par to saderību ar iekšējo tirgu.

(28)

Komisija sākotnēji konstatēja, ka abas garantijas ir valsts atbalsts, ja vien tās nekvalificējas kā de minimis atbalsts. Tomēr tā sākotnēji uzskatīja, ka abas garantijas neatbilst attiecīgajām prasībām, kas noteiktas Komisijas Regulā (ES) Nr. 1407/2013 (17) (“2013. gada de minimis regula”). Pēc tam Komisija pārbaudīja, vai saskaņā ar pārejas noteikumiem, kas paredzēti 2013. gada de minimis regulas 7. pantā, uz garantijām varēja attiekties 2001. gada de minimis regula, piemērojot metodi, kura paredzēta 3.2. punkta pirmās daļas otrajā ievilkumā 2000. gada paziņojumā par garantijām (18), ko Vispārējā tiesa 2015. gada sprieduma 167., 175. un 186. punktā ir atzinusi par daļu no attiecīgā tiesiskā regulējuma, kurš Komisijai bija jāņem vērā, novērtējot attiecīgās garantijas. Pamatojoties uz maksimālo saistību neizpildes rādītāju (triju banku sliktākais scenārijs) 2 % un gada garantijas maksu 1 %, Komisija secināja, ka izrietošie atbalsta elementi gan kopā, gan attiecībā uz katru atsevišķo garantiju pārsniedza 2001. gada de minimis regulā noteikto 100 000 EUR robežvērtību. Tāpēc Komisija pauda šaubas par to, vai ir piemērojama 2013. un 2001. gada de minimis regula, un tādējādi sākotnēji uzskatīja, ka abas garantijas atsevišķi un kopā ir valsts atbalsts.

(29)

Lai noteiktu divu garantiju veidā sniegtā atbalsta likumību, Komisija novērtēja, vai uz katru no šīm garantijām attiecas regula, ar kuru atbalstu atbrīvo no paziņošanas pienākuma.

(30)

Komisija attiecībā uz apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantiju norādīja, ka tās mērķis ir sniegt darbības atbalstu Abalon DE. Komisija sākotnēji secināja, ka šāds darbības atbalsts neatbilst ne Komisijas Regulas (ES) Nr. 651/2014 (19) (“2014. gada VGAR”) 15. pantam par reģionālo atbalstu, ne 2014. gada VGAR 22. pantam par darbības sākšanas atbalstu.

(31)

Turklāt Komisija provizoriski secināja, ka šāds darbības atbalsts neatbilst iepriekšējiem grupu atbrīvojumiem (kas saskaņā ar 2014. gada VGAR 58. pantu varētu būt piemērojami individuālam atbalstam, kas ieviests pirms 2014. gada VGAR stāšanās spēkā, ja nav izpildīti 2014. gada VGAR nosacījumi).

(32)

Tāpēc Komisija pauda šaubas par to, vai atbalsts apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantijas veidā ir saderīgs atbalsts, kas atbrīvots no paziņošanas pienākuma.

(33)

Attiecībā uz ieguldījumu aizdevuma garantiju Komisija sākotnēji uzskatīja, ka to principā varētu atzīt par saderīgu ar atpakaļejošu spēku un atbrīvot no paziņošanas pienākuma, piemērojot 2014. gada VGAR 58. pantu un 2014. gada VGAR 14. pantā noteikto atbrīvojumu (reģionālais ieguldījumu atbalsts), ja Abalon DE ir MVU.

(34)

Tomēr, tā kā Komisija uzskatīja, ka Vācijas sniegtā informācija par Abalon DE MVU statusu ir nepilnīga, tā nevarēja izdarīt secinājumus par MVU statusu. Tāpēc Komisija pauda šaubas par to, vai individuālā ieguldījumu aizdevuma garantija ir saderīgs atbalsts, kas atbrīvots no paziņošanas pienākuma saskaņā ar 2014. gada VGAR vai Komisijas Regulu (EK) Nr. 70/2001 (20) (“MVU grupu atbrīvojuma regula”), kura bija piemērojama abu garantiju piešķiršanas laikā.

(35)

Tāpēc Komisija nevarēja secināt, ka abas garantijas bija atbrīvotas saskaņā ar 2014. gada VGAR vai jebkuru citu atbrīvojuma regulu, kas bija spēkā abu garantiju izsniegšanas brīdī.

(36)

Tā kā abas garantijas nebija atbrīvotas no paziņošanas pienākuma un bija prima facie reģionālais atbalsts, Komisija izvērtēja to saderību saskaņā ar piemērojamām 1998. gada RAP.

(37)

Attiecībā uz ieguldījumu aizdevuma garantiju Komisija konstatēja, ka saskaņā ar piemērojamo Vācijas reģionālā atbalsta karti ieguldījumu atbalsts jauna uzņēmuma izveidei Schwalm-Eder-Kreis apgabalā nedrīkst pārsniegt atbalsta intensitāti 18 % apmērā lieliem uzņēmumiem un 28 % apmērā MVU. Tā kā Abalon DE 2006. gadā jau bija saņēmis tiešu dotāciju 4,5 miljonu EUR apmērā 26 miljonu EUR ieguldījumam (21) un tādējādi bija sasniegta lieliem uzņēmumiem noteiktā 18 % maksimālā robežvērtība, garantija (vai vismaz tās daļa) ieguldījumu aizdevumam varētu būt saderīga tikai tad, ja Abalon DE varētu kvalificēt kā MVU un tādējādi tas varētu gūt labumu no lielākas atbalsta intensitātes. Vācija 2006. gadā nepiemēroja Abalon DE lielāku atbalsta intensitāti. Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija nevarēja secināt, ka Vācijas sniegtā informācija par Abalon DE MVU statusu ļauj nešaubīgi izslēgt faktu, ka garantiju izsniegšanas brīdī Abalon DE bija liels uzņēmums. Komisija atstāja atklātu jautājumu par to, vai Abalon DE ir MVU, un tādēļ pauda šaubas par to, vai atbalsts ieguldījumu aizdevuma garantijas veidā ir saderīgs ar iekšējo tirgu.

(38)

Komisija arī pauda šaubas par apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantijas saderību, jo 1998. gada RAP neļāva atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu darbības atbalstu apgabalā, kas ir tiesīgs saņemt reģionālo atbalstu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kā tas ir Schwalm-Eder-Kreis apgabala gadījumā.

(39)

Komisija saņēma Vācijas un Pollmeier piezīmes.

(40)

Vācija 2016. gada 12. oktobrī sniedza ekspertu atzinumu par Abalon DE MVU statusu, ko 2016. gada 28. septembrī bija noteicis Hollstein & Partner mbB Steuerberatungsgesellschaft (turpmāk “Hollstein ziņojums”). Hollstein ziņojumā secināts, ka Abalon DE 2006.–2015. gadā bija MVU, jo šajā laikposmā netika pārsniegta neviena no trim maksimālajām robežvērtībām, kas noteiktas Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (22) (turpmāk “MVU ieteikums”) I pielikuma (I pielikums turpmāk “MVUP”) 2. panta 1. punktā un jāievēro, lai to uzskatītu par MVU, t. i., nodarbina mazāk nekā 250 personas, gada apgrozījums nepārsniedz 50 miljonus EUR un gada bilance kopsumma nepārsniedz 43 miljonus EUR. Hollstein ziņojumā ir konstatēts, ka šāds secinājums paliek spēkā neatkarīgi no tā, vai Abalon DE tiek uzskatīts par atsevišķu subjektu vai par daļu no lielākas subjektu grupas, kas papildus Abalon DE ietver Abalon Consulting (tai skaitā tā saistītos uzņēmumus un partneruzņēmumus MVUP 3. panta 2. un 3. punkta nozīmē), Valluga, Gafluna, Abalon AT un Raetia. Piemēram, 2006. gadā (piešķiršanas laikā) šīs lielākās grupas darbinieku skaits bija 46, gada apgrozījums bija 8,976 miljoni EUR un bilance – 10,569 miljoni EUR).

(41)

Turklāt Vācija uzskata, ka abu garantiju izsniegšanas brīdī Abalon DE bija jaunizveidots mazais uzņēmums MVU ieteikuma nozīmē. Vācija uzskata, ka, ja nebūtu piešķirtas abas attiecīgās garantijas, Abalon DE būtu bijis jāsaskaras ar grūtībām, kas raksturīgas jaunizveidotiem uzņēmumiem (piemēram, finansējuma pieejamības problēmām) un ka, ja nebūtu attiecīgo garantiju atbalsta, Abalon DE nebūtu dibināts. Visbeidzot, Vācija norāda, ka abām garantijām nav negatīvas ietekmes uz tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo izejvielu ieguves tirgus ir diezgan vietējs.

(42)

Pollmeier atbalsta lēmumā par procedūras sākšanu norādītos Komisijas secinājumus, ka abas garantijas nav kvalificējamas kā de minimis atbalsts saskaņā ar 2001. gada de minimis regulas noteikumiem.

(43)

Pollmeier apgalvo, ka, lai aprēķinātu abās garantijās ietverto atbalsta elementu, ir jāpiemēro metode, kas minēta 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta pirmās daļas pirmajā ievilkumā. Saskaņā ar šo metodi “Kredīta [aizdevuma] garantijas [skaidras naudas] subsīdijas [dotācijas] ekvivalents attiecīgajā gadā var būt (..) aprēķināts tāpat kā subsīdijas [dotācijas] elements aizdevumam ar atvieglotiem nosacījumiem, kur procentu likmes subsīdija atspoguļo starpību starp tirgus procentu likmi un procentu likmi, kas iegūta ar valsts garantijas palīdzību, atņemot visas samaksātās prēmijas (..)”. Pollmeier uzskata, ka Abalon DE saņēma labvēlīgu kredītreitingu tikai tāpēc, ka tas bija saistīts ar Raetia un RZB. Turklāt Abalon DE saistību neizpildes riskam vajadzēja būt augstākam nekā 2 %, ko noteikusi KSK, jo 2008. gada paziņojuma par garantijām (23) 3.3. punktā jaunizveidotiem MVU ir paredzēta drošās zonas prēmija 3,8 % apmērā.

(44)

Pollmeier atbalsta lēmuma par procedūras sākšanu pamatojumu, ka apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantijai nevar piemērot grupas atbrīvojumu ne saskaņā ar 2014. gada VGAR, ne saskaņā ar MVU grupu atbrīvojuma regulu.

(45)

Tāpat arī Pollmeier uzskata, ka arī ieguldījumu aizdevuma garantijai nevar piemērot atbrīvojamu ne saskaņā ar 2014. gada VGAR, ne MVU grupu atbrīvojuma regulu. Abalon DE 2006. gadā nebija kvalificējams kā MVU, jo Abalon DE bija daļa no saistītu uzņēmumu un partneruzņēmumu grupas MVUP 3. panta 2. un 3. punkta nozīmē.

(46)

Attiecībā uz MVU statusu Pollmeier apgalvo, ka abu garantiju piešķiršanas laikā Abalon DE bija daļa no saistītu uzņēmumu grupas, kas ietver RZB, un ka grupas līmenī tika pārsniegtas attiecīgās MVU robežvērtības.

(47)

Pirmkārt, Pollmeier apgalvo, ka abu garantiju izsniegšanas brīdī Abalon DE un Raetia bija saistīti MVUP 3. panta 3. punkta nozīmē. Uzņēmumam Raetia 100 % apmērā piederēja Valluga, kuram 100 % apmērā piederēja Gafluna, kam bija dominējoša ietekme (MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta nozīmē) pār Abalon DE, lai gan tam piederēja tikai 49 % Abalon DE akciju. Attiecībā uz šo pēdējo aspektu Pollmeier apgalvo, ka pietiek ar tiesībām īstenot dominējošu ietekmi un šādas ietekmes faktiska īstenošana nav nepieciešama.

(48)

Pollmeier uzsver, ka saskaņā ar Abalon DE2006. gada 5. decembra statūtu (Gesellschaftsvertrag) 5. panta 2. punktu abiem akcionāriem (Abalon Consulting un Gafluna) ir tiesības iecelt rīkotājdirektoru (Entsendungsrecht).

(49)

Pollmeier arī apgalvo, ka saskaņā ar Abalon DE statūtu 7. pantu daži svarīgi Abalon DE uzņēmējdarbības lēmumi ir jāapstiprina tā saistītajai valdei (Beirat) (kuras locekļus ar vienlīdzīgiem noteikumiem ieceļ Manfred Reinkemeier un Gafluna).

(50)

Otrkārt, Pollmeier apgalvo, ka 2006. gadā Abalon DE bija saistīts arī ar RZB MVUP 3. panta 3. punkta nozīmē. Pollmeier uzskata, ka, tā kā uzņēmumu Raetia dibināja RZB un tā kā starp RZB un Raetia un tās meitasuzņēmumiem bija ciešas personāla attiecības (personelle Verflechtungen), Raetia, Valluga un Gafluna bija instruments, ko RZB izmantoja, lai ieguldītu citos uzņēmumos, jo īpaši savos aizņēmējos.

(51)

No 2001. gada 11. jūnijaRaetia dibināšanas akta (Stiftungsurkunde) izriet, ka RZB kā sākumkapitālu Raetia ieguldīja kopumā 300 000 EUR.

(52)

Pollmeier atsaucas uz tiešām un netiešām saiknēm starp RZB un Raetia ar fizisku personu starpniecību abu garantiju piešķiršanas laikā. Jo īpaši Raetia valdes locekļi (Ernst Burger, Kurt Engleitner un Karl Pistotnik) ieņēma amatus uzņēmumos, kas pieder RZB, jo īpaši Kathreinbank. Arī Valluga un Gafluna rīkotājdirektori (Heinrich Weninger un Siegfried Wriesnig) 2006. gadā ieņēma amatus uzņēmumos, kas pieder RZB.

(53)

Pollmeier uzskata, ka pierādījumi apstiprina, ka, pamatojoties uz MVUP 3. panta 3. punkta pirmo un ceturto daļu, kā tos interpretējusi Tiesa it īpaši HaTeFo lietas spriedumā (24), dažādie attiecīgie uzņēmumi – sākot no Abalon DE līdz RZB – bija saistītie uzņēmumi. To apstiprinot fakts, ka Gafluna, Valluga un Kathreinbank darījumdarbības vieta ir Vīnē, Austrijā.

(54)

Pollmeier apgalvo, ka līdz ar to Abalon DE nevar uzskatīt par MVU, jo, ja ņem vērā RZB, robežvērtības tiek pārsniegtas.

(55)

Visbeidzot, Pollmeier uzsver, ka Abalon DE MVU statusu nevar noteikt, pamatojoties uz citiem kritērijiem, kas nav noteikti MVU ieteikumā. Atkāpe no šiem kritērijiem būtu iespējama tikai tad, ja Abalon DE būtu saskāries ar MVU raksturīgām grūtībām, bet šādu grūtību esību var izslēgt, jo tas bija saistīts ar RZB (25).

(56)

Pollmeier uzskata, ka apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantija ir darbības atbalsts, ko nevar atzīt par saderīgu saskaņā ar 1998. gada RAP. Turklāt Abalon DE nav tiesīgs saņemt mazam uzņēmumam paredzētu darbības sākšanas atbalstu, jo tas nav kvalificējams kā MVU. Tādējādi apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantiju nevar atzīt par saderīgu kā darbības sākšanas atbalstu.

(57)

Pollmeier uzskata, ka ieguldījumu atbalsta intensitātes maksimālā robežvērtība 18 % (kas piemērojama lieliem uzņēmumiem) attiecas uz Abalon DE un Abalon DE nevar saņemt MVU piemaksu, jo tas nav MVU. Tas nozīmē, ka ieguldījumu aizdevuma garantiju nevar uzskatīt par saderīgu, jo 2006. gadā piešķirtais atbalsts jau pārsniedz maksimālo robežvērtību. Turklāt Pollmeier apgalvo, ka abas garantijas nebija saistītas ar nosacījumu par ieguldījumu veikšanas turpināšu vismaz piecus gadus, kā noteikts 1998. gada RAP 4.10. punktā.

(58)

Vācija uzskata, ka 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punktā nav paredzēta konkrētas aprēķina metodes izmantošana, jo tajā ir minētas trīs aprēķina metodes un pirmā metode ir minēta tikai kā “principā” piemērojamā metode. Turklāt neviena iedibinātā judikatūra nenorāda uz vēlamo aprēķina risinājumu.

(59)

Vācija apgalvo, ka ir jāpiemēro metode, kas minēta 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta pirmās daļas trešajā ievilkumā, t. i., atbalsta elements ir “jāaprēķina ar jebkuru citu objektīvi pamatotu un vispārpieņemtu metodi”. Vācija uzskata, ka, ņemot vērā nepietiekamu datu pieejamību un juridiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības un nediskriminācijas principus, vienotās 0,5 % likmes metode (kas izmantota 2008. gada lēmumā, lai noteiktu atbalsta summu) ir uzskatāma par šādu objektīvi pamatotu un vispārpieņemtu metodi.

(60)

Kā apgalvo Vācija, 2015. gada spriedumā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Komisija savā 2008. gada lēmumā nav novērtējusi, kāpēc vienota likme 0,5 % atbilst 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punktam, taču tā nav lēmusi par šādas pieejas likumību. Tāpēc un paļaujoties uz savu plašo rīcības brīvību, Komisijai šajā gadījumā būtu atļauts piemērot 0,5 % pieeju.

(61)

Tāpēc Vācija apgalvo, ka, piemērojot šo pieeju, kopējā priekšrocība no abām garantijām ir 93 250 EUR un ka tādējādi tā ir mazāka par de minimis robežvērtību 100 000 EUR, kas noteikta 2001. gada de minimis regulas 2. panta 2. punktā. Tāpēc ne ieguldījumu aizdevuma garantija, ne apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantija nav kvalificējama kā valsts atbalsts.

(62)

Vācija izvirzīja papildu argumentu par ieguldījumu aizdevuma garantiju gadījumā, ja netiktu piemērota 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta pirmās daļas trešajā ievilkumā minētā metode. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, ja tiktu piemērota 2008. gada paziņojuma par garantijām 3.3. punktā noteiktā drošās zonas prēmija 3,8 % apmērā attiecībā uz garantijām jaunizveidotiem MVU, kuriem nav kredītvēstures, ieguldījumu aizdevumā iekļautais atbalsta elements būtu 2,3 miljoni EUR. Šī summa paliktu 2014. gada VGAR 14. pantā noteiktajās robežās un tādējādi būtu saderīga un atbrīvota no paziņošanas prasības.

(63)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, ko apliecina Hollstein ziņojums (40. apsvērums), Abalon DE būtu kvalificējams kā MVU, t. i., tas nepārsniegtu MVUP 2. panta 1. punktā noteiktās robežvērtības, pat ja aprēķinā tiktu iekļauti Abalon Consulting, Abalon AT, Gafluna, Valluga un Raetia. Tam, ka abu garantiju izsniegšanas brīdī Siegfried Wriesnig kopš 2001. gada bija Gafluna rīkotājdirektors, kopš 2001. gada – Valluga rīkotājdirektors un kopš 2004. gada – Abalon DE saistītās valdes (Beirat) loceklis, nav nekādas nozīmes, kad novērtē, vai Abalon DE ir MVU.

(64)

Vācija arī norāda, ka Komisija 2008. gada lēmumā ir konstatējusi, ka Gafluna, Abalon DE, Valluga un Raetia ir tikai partneruzņēmumi MVUP 3. panta 2. punkta nozīmē. Vācija uzskata, ka šis iespējamais konstatējums ir kļuvis juridiski saistošs saskaņā ar 2015. gada spriedumu (26). Tomēr Vācija piekrīt, ka vienkāršības labad var arī pieņemt, ka šie uzņēmumi bija saistīti uzņēmumi, nevis tikai partneruzņēmumi.

(65)

Vācija piekrīt, ka Abalon DE nebūtu kvalificējams kā MVU, ja tas būtu tieši vai netieši saistīts ar RZB. Vācija patiešām norāda, ka 2006. gadā RZB darbinieku skaits bija aptuveni 55 000 un tās gada bilances kopsumma 2006. gada beigās bija aptuveni 115 miljardi EUR. Tomēr Vācija uzskata, ka šādas saiknes nepastāv.

(66)

Attiecībā uz attiecībām starp RZB/Raetia un Abalon DE vai tās akcionāriem ar privātpersonu starpniecību Vācija norāda, ka šo argumentāciju Pollmeier ir izvirzījis gandrīz desmit gadus pēc sūdzības iesniegšanas, un uzskata, ka tādēļ šis arguments ir jānoraida, pamatojoties uz to, ka šie jautājumi tika iesniegti pārāk vēlu.

(67)

Vācija uzskata, ka no tā, ka RZB ir Raetia dibinātāja, nevar secināt, ka RZB un Abalon DE ir saistīti uzņēmumi MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas nozīmē. Vācija uzskata, ka no Csoklich ziņojuma (7. apsvērums) izriet, ka Raetia dibinātājai RZB nav tiesību ietekmēt ne Raetia, ne ar to saistīto uzņēmumu darījumdarbības lēmumus.

(68)

Saskaņā ar minēto ziņojumu Austrijas “privātajam fondam” raksturīga iezīme ir tā, ka tas ir pilnībā nošķirts un juridiski neatkarīgs no dibinātāja. Dibinātājam ir tikai tādas tiesības, kas skaidri paredzētas dibināšanas aktā. Raetia dibināšanas akts liecina, ka RZB praktiski nav nekādas ietekmes uz fonda (Trennungsprinzip) pārvaldību. Vācija jo īpaši uzsver, ka dibināšanas akts nepiešķir RZB tiesības apstiprināt Raetia (Zustimmungsvorbehalte) lēmumus un nepiešķir RZB pilnvaras izdot norādījumus (Weisungsrechte) Raetia. No tā izriet, ka Raetia valde darbojas pilnīgi brīvi no dibinātāja. Nav netiešas ietekmes, piemēram, tiesības atcelt fonda valdi. Fonda valdes neatkarība no dibinātāja ir skaidri noteikta dibināšanas aktā. Vācija norāda, ka RZB pat nav izmantojusi juridisko iespēju paturēt sev atcelšanas tiesības (Widerrufsrecht, t. i., iespēju atsaukt fondu). Tā kā RZB (dibināšanas akta) grozīšanas tiesības, kas paredzētas dibināšanas aktā, var izmantot tikai izņēmuma gadījumos, dibinātājs nevar iebilst pret lēmumiem, kas ir pretrunā tā interesēm. Jebkādas izmaiņas, kas nodrošinātu RZB tiešu vai netiešu ietekmi uz Raetia, ir skaidri izslēgtas.

(69)

Vācija arī norāda, ka ne Abalon DE, ne Raetia, ne kāds no tā meitasuzņēmumiem nav saistīts ar RZB MVUP 3. panta 3. punkta ceturtās daļas (27) nozīmē, izmantojot “saiknes, kas pastāv ar fiziskas(-u) personas(-u), kas darbojas kopīgi, starpniecību”. Vācija atzīst, ka saskaņā ar judikatūru uzņēmumi, kuri formāli neuztur kādas no MVUP 3. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajām attiecībām, bet kuri “tomēr fiziskas personas vai fizisku personu grupas, kas darbojas kopīgi, ietekmes dēļ veido vienu ekonomisku vienību, tāpat jāuzskata par saistītiem uzņēmumiem šīs normas izpratnē, jo tie savas darbības vai daļu no savām darbībām veic vienā un tajā pašā tirgū vai blakustirgos” (28).

(70)

Tomēr Vācija uzskata, ka kritēriji, kas HaTeFo lietas spriedumā noteikti attiecībā uz vienas ekonomiskas vienības jēdzienu, nav izpildīti, jo RZB nedarbojas vienā un tajā pašā tirgū (vai blakustirgos), kurā darbojas Abalon DE, Abalon Consulting, Abalon AT, Gafluna, Valluga un Raetia. Tas, ka RZB piešķīra aizdevumus un garantijas uzņēmumiem, kas darbojas koksnes tirgū, nenozīmē, ka RZB pati darbojas šajā tirgū. Līdz ar to šis MVUP 3. panta 3. punkta ceturtās daļas nosacījums nav izpildīts.

(71)

Turklāt Vācija uzskata, ka “viena ekonomiska vienība” nepastāv, jo starp RZB personālu un Abalon DE / Gafluna / Raetia personālu nepastāv attiecības, kas tiem ļautu ietekmēt attiecīgo uzņēmumu komerclēmumus. To pašu iemeslu dēļ tāds pats secinājums tiktu izdarīts, pat pamatojoties uz kontroles definīciju, kas ietverta 16. punktā Komisijas konsolidētajā jurisdikcijas paziņojumā saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (29) (turpmāk “konsolidētais jurisdikcijas paziņojums”).

(72)

Vācija uzskata, ka apstāklis, ka dažu iesaistīto subjektu darījumdarbības vieta ir vienā un tajā pašā adresē, nepierāda attiecību pastāvēšanu starp šādiem subjektiem vai jebkādu iespēju ietekmēt darījumdarbības lēmumus.

(73)

Vācija apgalvo, ka, lai kvalificētos kā MVU, ne vienmēr ir jāpierāda MVU raksturīgu grūtību esība gadījumos, kad ir izpildīti MVUP noteiktie formālie kritēriji. Tāpēc šajā gadījumā nav jāpierāda, ka Abalon DE saskārās ar MVU raksturīgām grūtībām. Jebkurā gadījumā Vācija uzskata, ka Abalon DE saskārās ar MVU raksturīgām grūtībām un atkārtoti uzsver, ka bez šīm abām piešķirtajām garantijām piekļuve finansējumam nebūtu nodrošināta, kas ir MVU raksturīga problēma. Vācija uzskata, ka bez šīm abām garantijām Abalon DE nebūtu dibināts. Turklāt pats sūdzības iesniedzējs uzsvēra Abalon DE saspringto finansiālo stāvokli 2006. gadā.

(74)

Vācija arī norādīja kredītreitingus, ko trīs aizdevējbankas piešķīrušas Abalon DE (sk. 19. apsvērumu), un sniedza paskaidrojumus par šiem reitingiem. Raffeisenbank International (turpmāk “RBI”, kas ir RZB tiesību pārņēmēja no 2010. gada) savā 2017. gada 15. maija vēstulē Komisijai norāda, ka tās novērtējums (Abalon DE kredītrisks) tolaik bija balstīts it īpaši uz koksnes tirgus izaugsmes perspektīvām, izcilo piekļuvi izejvielām Hesenē, īsajiem transporta maršrutiem, ieguldījumu dotācijām un garantijām, kas jāsniedz Hesenes federālajai zemei.

(75)

Vācija uzskata, ka tas, ka Abalon DE tika vērtēts atsevišķi, ir vēl viena norāde, kas liecina, ka nepastāvēja nekādu saikņu ar RZB.

(76)

Attiecībā uz jautājumu par personiskām attiecībām starp RZB un Raetia Vācija norāda, ka laikposmā no 2001. gada līdz 2015. gada beigām vienīgie Raetia trīs personu valdes locekļi bija Karl Pistotnik, Ernst Burger un Kurt Engleitner un ka neviens no viņiem nekad nav bijis ne RZB darbinieks, ne izpildstruktūras loceklis.

(77)

Vācija arī paziņo, ka i) līdz 2017. gada 6. decembrimAbalon DE (arī tā rīkotājdirektors Manfred Reinkemeier) nebija sazinājies ne ar vienu no Raetia valdes locekļiem, ii) garantijas piešķiršanas brīdī Abalon DE ģenerāldirektors nezināja, ka Raetia pastāv, iii) Manfred Reinkemeier uzzināja par Raetia tikai Pollmeier uzsāktajā procedūrā un iv) Gafluna īpašumtiesību struktūra nebija būtiska un neietekmēja Abalon DE.

(78)

Turklāt Vācija norāda, ka RZB nekad nav devusi norādījumus Abalon DE rīkotājdirektoram, ka RZB nav speciālo zināšanu par cietkoksnes tirgu un ka starp Abalon DE un RZB nepastāv nekādas juridiskas saiknes, kas ļautu RZB veikt jebkādas darbības, kuras pārsniedz tās kā Abalon DE galvenās bankas (Hausbank) funkcijas.

(79)

Vācija arī nosūtīja informāciju, kas iegūta no RBI un ietver 2006. gada RZB vadības locekļu sarakstu, lai pierādītu, ka nav pārklāšanās ar trim Raetia valdes locekļiem.

(80)

Gafluna iesniedza paziņojumus savā vārdā (im eigenen Namen) un pēc (im Auftrag) Raetia rīkojuma.

(81)

Gafluna apgalvo, ka saskaņā ar Raetia dibināšanas aktu Raetia labuma guvēji ir tie uzņēmumi, kuru akcijas tieši vai netieši pieder vai iegādājas Raetia.

(82)

Kā norāda Gafluna un Raetia, vienīgie pakalpojumi, ko RZB grupa ir sniegusi Raetia, Valluga vai Gafluna, ir juridisks atbalsts Raetia, Gafluna un Valluga izveidei un kontu pārvaldības pakalpojumi (Kontoführung) Raetia vajadzībām. Turklāt Valluga turēja un Gafluna (kopš tā izveides) joprojām tur maksājumu darījumu kontu (Zahlungsverkehrskonto) Kathreinbank (meitasuzņēmums, kas 100 % apmērā pieder RZB).

(83)

Saskaņā ar Gafluna un Raetia paziņojumiem Raetia nesniedza nekādus pakalpojumus RZB grupas uzņēmumiem. Raetia nekad nav sazinājies ar RZB grupas uzņēmumiem par savu stratēģiju vai orientāciju un nekad nav bijis pakļauts trešo uzņēmumu faktiskai kontrolei.

(84)

RBI kā RZB tiesību pārņēmēja informēja, ka RZB kā vienīgā dibinātāja 2001. gadā nodibināja Raetia, nodrošinot 300 000 EUR no saviem aktīviem. RZB izraudzījās un iecēla pirmo Raetia valdi (Ernst Burger, Kurt Engleitner un Karl Pistotnik). Viens no fonda vispārējiem mērķiem (Stiftungszweck) ir veicināt Austrijas ekonomiku, jo īpaši saglabāt un sekmēt Austrijas uzņēmumu konkurētspēju, iegādājoties finanšu grūtībās nonākušu uzņēmumu akcijas vai nodrošinot riska kapitālu (30). Konkrētāk, RBI apstiprināja, ka Raetia tika izveidots, lai atvieglotu to RZB klientu pārstrukturēšanu, kuri bija nonākuši grūtībās, izmantojot Raetia netiešu līdzdalību šajos uzņēmumos. Izmantojot šo pieeju, RZB pašai nebija nepieciešams pirkt grūtībās nonākušu klientu akcijas.

(85)

Dibināšanas procesa laikā RZB sniedza Raetia pakalpojumus, piemēram, juridisko un nodokļu palīdzību, dibināšanas akta sagatavošanu, reģistrēšanu Uzņēmumu reģistrā. Saskaņā ar RBI rīcībā esošo informāciju Raetia dibināšanas procesā nebija iesaistīti citi RZB grupas uzņēmumi (tai skaitā Kathreinbank). Papildu juridiskā palīdzība tika sniegta Vallugas un Gafluna izveidē.

(86)

RBI apstiprina, ka laikā, kad tika piešķirtas abas garantijas, RZB un tās meitasuzņēmumos šādas personas ieņēma šādus amatus:

(87)

RBI iesniedza sarakstus ar tiem aizdevumiem, kurus RZB/RBI bija piešķīrusi Abalon AT (kopējās summas kopš 2003. gada vismaz 21 miljona EUR apmērā) un Abalon DE (vismaz divi aizdevumi, kas minēti 18. apsvērumā), un ar visiem šajā kontekstā saņemtajiem nodrošinājumiem.

(88)

RBI arī norādīja, ka Gafluna 2003. un 2007. gadā emitēja akcijas bez balsstiesībām (Substanzgenussrechte) 4,99 miljonu EUR apmērā, lai piesaistītu kapitālu. Vācija precizē, ka šīs akcijas bez balsstiesībām divu posmu sistēmā pilnībā iegādājās Abies Handels- und Beteiligungsgesellschaft mbH (“Abies”), kas ir RZB netiešais meitasuzņēmums 100 % apmērā (31). Šī iegāde tika finansēta no netiešas akcionāru dotācijas (indirekter Gesellschafterzuschuss), ko RZB piešķīra savam meitasuzņēmumam Abies. RBI paskaidro, ka Gafluna emitētās akcijas bez balsstiesībām dod to pircējiem tiesības iegūt informāciju un piedalīties peļņas sadalē, bet tās nepiešķir līdzdalības/ietekmes tiesības. Tāpēc RBI uzskata, ka minēto akciju iegāde neatbilst MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas prasībām.

(89)

RBI apstiprina, ka tai nav nekādas informācijas par saziņu starp RZB grupas subjektiem un Raetia par Raetia vispārējo stratēģiju (sk. arī paziņojumus 83. apsvērumā). RBI uzsver, ka Raetia pilnīgi neatkarīgi pieņēma savus darījumdarbības lēmumus. Tā arī apstiprina, ka RZB/RBI vai tās meitasuzņēmumi neīstenoja faktisku kontroli pār Raetia. Šāda kontrole būtu nelikumīga saskaņā ar Austrijas Fondu likumu, kurā ir paredzēts, ka fonda valdei ir pienākums nepieļaut fonda dibinātāja (RZB) ietekmi uz fonda darbību.

(90)

Vācija arī iesniedza Abalon DE paziņojumu, kurā uzsvērts, ka RZB neietekmēja nevienu no tā darījumdarbības lēmumiem. Turklāt Abalon DE norāda, ka konkurences tirgus dēļ un jo īpaši Pollmeier pārņemšanas mēģinājumu dēļ tas saskārās ar MVU raksturīgām grūtībām.

(91)

Savā turpmākajā 2023. gada 8. februārī sniegtajā informācijā Vācija atkārtoti norāda, ka nebija iespējams aprēķināt abās attiecīgajās garantijās ietvertā atbalsta dotācijas bruto ekvivalentu, izmantojot metodi, kas minēta 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta pirmās daļas pirmajā ievilkumā (sk. iepriekš 43. apsvērumu). Lai to aprēķinātu, būtu jānosaka tirgus procentu likme līdzvērtīgam aizdevumam, kas piešķirts Abalon DE bez valsts garantijām, taču saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju KSK šajā posmā vairs nevar sniegt paziņojumu par šo jautājumu, jo, tā kā kopš abu garantiju piešķiršanas ir pagājis pārāk ilgs laiks – 17 gadi, vairs nav iespējams atkārtot visus ar lēmumu saistītos parametrus. Ņemot vērā iepriekš minēto, Vācija norāda, ka tā nespēj sniegt informāciju, neraugoties uz visiem centieniem un veikto izpēti. Vācija piebilst, ka, tā kā tā joprojām uzskata, ka ir jāizmanto 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta pirmās daļas trešajā ievilkumā minētā metode, aprēķins atbilstoši 3.2. punkta pirmās daļas pirmajā ievilkumā minētajai metodei nav nepieciešams.

(92)

Vācija arī sniedz līdzīgu paziņojumu par abās attiecīgajās garantijās ietvertā atbalsta dotācijas bruto ekvivalenta aprēķināšanu saskaņā ar 2008. gada paziņojuma par garantijām 4.2. punkta pirmajā daļā minēto metodi (“starpība starp garantijas tirgus cenu un faktiski samaksāto cenu”). Vācija arī paskaidro, ka līdz ar to, tā kā ir pagājis ilgs laiks starp garantiju piešķiršanu un Komisijas informācijas pieprasījumu, tā nevar sniegt piezīmes par Komisijas veiktajiem aprēķiniem (kas, veikti pamatojoties uz 2008. gada paziņojuma par garantijām 4.2. punkta pirmajā daļā minēto metodi).

(93)

Turklāt Vācija uzskata, ka RZB aprēķinātā saistību nepildīšanas varbūtība (0,832 %, 19. apsvērums) bija jāņem vērā, jo starp RZB un Abalon DE nebija nekādas saistības. Vācija arī apgalvo, ka pat tad, ja šāda saistība pastāvētu, tas būtu bijis jāņem vērā Abalon DE kredītreitingā un tādējādi būtu noteikta mazāka saistību nepildīšanas varbūtība (jo Abalon DE varētu gūtu labumu no grupas, kas ietver RZB, lielākas finansiālās spējas).

(94)

Visbeidzot, Vācijas iestādes iesniedza precīzu informāciju par faktisko procentu likmi (kas ietver visas maksas, jo īpaši apstrādes un sindicēšanas maksas), ko bankas iekasēja no Abalon DE par ieguldījumu aizdevumu.

(95)

Lēmumos par valsts atbalstu Komisija parasti vispirms novērtē atbalsta esību, pēc tam tā likumību un galu galā tā saderību. Tomēr, tā kā jautājums par to, vai Abalon DE ir kvalificējams kā MVU, ir būtisks visos šajos novērtējuma posmos, Komisija vispirms izvērtēs, vai abu garantiju piešķiršanas laikā 2006. gadā Abalon DE bija MVU.

(96)

Vācija savā 2007. gada 6. septembra paziņojumā skaidri neatsaucās uz Abalon DE MVU statusu. Vācija atsaucās uz MVU statusu tikai 2016. gada 12. oktobrī iesniegtajā informācijā (40. apsvērums) pēc tam, kad Vispārējā tiesa bija atcēlusi 2008. gada lēmumu.

(97)

Kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai uzņēmums ir MVU, ir noteikti MVU ieteikumā, kā to interpretējusi Tiesa. Tiesa it īpaši ir atgādinājusi, ka “MVU ieteikums ir jāinterpretē, ņemot vērā iemeslus, kuru dēļ tas pieņemts” (32), un ir lēmusi, ka “kā tas izriet no šī ieteikuma 9. un 12. apsvēruma, kā arī 1. panta 1. punkta, šī ieteikuma mērķis ir pieņemt MVU definīciju, ko izmanto Savienības politikā, kādu piemēro Savienībā un EEZ un kurā tiek ņemta vērā šo uzņēmumu ekonomiskā realitāte, lai no šādas kvalifikācijas izslēgtu tādu uzņēmumu grupas, kuru ekonomiskā spēja pārsniedz MVU ekonomisko potenciālu, un lai tādējādi nodrošinātu, ka labumu no priekšrocībām, ko MVU dod dažādas normas vai pasākumi to labā, faktiski gūst tikai tie uzņēmumi, kuriem tas patiešām ir vajadzīgs” (33). Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka “MVU piešķirtās priekšrocības visbiežāk ir izņēmumi no vispārējiem noteikumiem, kā, piemēram, valsts atbalsta jomā, tāpēc MVU definīcija ir jāinterpretē šauri” (34).

(98)

Saskaņā ar MVUP 2. panta 1. punktu “Mikrouzņēmumu, mazu un vidēju uzņēmumu (“MVU”) kategorijā ietilpst uzņēmumi, kuri nodarbina mazāk nekā 250 personas un kuru gada apgrozījums nepārsniedz 50 miljonus EURo un/vai gada bilances kopsumma nepārsniedz 43 miljonus EURo”.

(99)

MVUP 3. pantā ir paredzēti uzņēmumu veidi, ko ņem vērā, aprēķinot darbinieku skaitu un finanšu rādītājus, kuri noteikti MVUP 2. panta 1. punktā.

(100)

Saskaņā ar MVUP 3. panta 1. punktu uzņēmums ir kvalificējams kā autonoms uzņēmums (tādējādi, novērtējot MVUP 2. pantā noteiktās robežvērtības, tiek ņemti vērā tikai tā finanšu rādītāji un darbinieku skaits), ja tas nav klasificēts kā partneruzņēmums MVUP 3. panta 2. punkta nozīmē vai kā saistīts uzņēmums MVUP 3. panta 3. punkta nozīmē.

(101)

Saskaņā ar MVUP 3. panta 2. punktu partneruzņēmumi ir “visi uzņēmumi, kas nav klasificēti kā saistīti uzņēmumi [MVUP 3. panta] 3. punkta nozīmē un starp kuriem ir šādas attiecības: uzņēmums (augšupējs uzņēmums) viens pats vai kopā ar vienu vai vairākiem saistītiem uzņēmumiem [MVUP 3. panta] 3. punkta nozīmē pārvalda 25 % vai vairāk kapitāla vai balsstiesību citā uzņēmumā (lejupējs uzņēmums)”.

(102)

Saskaņa ar MVUP 3. panta 3. punkta pirmo daļu saistīti uzņēmumi “ir uzņēmumi, kuru starpā ir kādas no šeit norādītajām attiecībām:

(103)

MVUP 3. panta 3. punkta ceturtajā daļā arī norādīts, ka “Uzņēmumi, kuriem ir kādas no šādām attiecībām ar fiziskas personas vai kopīgi rīkojošos fizisku personu grupas starpniecību, arī tiek uzskatīti par saistītiem uzņēmumiem, ja tie pilnībā vai daļēji darbojas tajā pašā konkrētajā tirgū vai blakustirgos”. HaTeFo lietas spriedumā Tiesa par šīs tiesību normas interpretāciju ir nolēmusi, ka šī tiesību norma “ir jāinterpretē tādējādi, ka uzņēmumus var uzskatīt par “saistītiem” šī panta izpratnē, ja no gan juridisku, gan ekonomisko attiecību, kas tās saista, analīzes izriet, ka tās ar fiziskas personas vai fizisku personas grupas, kas darbojas kopīgi, starpniecību veido vienu ekonomisku vienību, pat ja tās formāli viena ar otru neuztur šī pielikuma 3. panta 3. punkta pirmajā daļā noteiktās attiecības. Šī pielikuma 3. panta 3. punkta ceturtās daļas izpratnē fiziskas personas darbojas kopīgi tad, ja koordinē [savu darbību], lai ietekmētu attiecīgo uzņēmumu komerclēmumus, kas izslēdz to, ka tos varētu uzskatīt par vienu no otra ekonomiski neatkarīgiem uzņēmumiem. Šī nosacījuma izpilde ir atkarīga no lietas apstākļiem, un tā noteikti nevar būt pakļauta līgumiskām attiecībām starp šīm personām, pat ne konstatējumam par viņu nodomu neievērot MVU definīciju šī ieteikuma izpratnē” (35).

(104)

Visbeidzot, lai noteiktu, vai attiecībā uz uzņēmumiem, kas nav autonomi, ir pārsniegtas attiecīgās darbinieku skaita, apgrozījuma vai bilances robežvērtības, MVUP 6. panta 2. un 3. punktā ir paredzēts, ka pārbaudāmā uzņēmuma attiecīgajiem datiem pievieno partneruzņēmumu (pieskaita proporcionāli) un saistīto uzņēmumu (pieskaita 100 % apmērā) attiecīgos datus.

(105)

Komisija piekrīt, ka, kā liecina Hollstein ziņojums (40. apsvērums), abu garantiju piešķiršanas dienā Abalon DE viens pats vai kopā ar Raetia, Abalon Consulting, Valluga, Gafluna un Abalon AT attiecīgo darbinieku skaita, apgrozījuma un bilances ziņā bija zem MVUP noteiktajām robežvērtībām un tāpēc tas ir kvalificējams kā MVU.

(106)

No otras puses, Abalon DE nevar uzskatīt par MVU, ja RZB tiek uzskatīts par saistītu uzņēmumu vai partneruzņēmumu MVUP nozīmē. RZB pati neatbilda MVU kritērijiem, jo tā darbinieku skaits (2006. gadā 55 000 darbinieki) un gada bilance (2006. gadā 115 miljardi EUR) (65. apsvērums) pārsniedza attiecīgās robežvērtības – 250 darbiniekus un/vai 43 miljonus EUR gada bilancē (36).

(107)

Tāpēc, lai novērtētu, vai Abalon DE var uzskatīt par MVU, ir svarīgi novērtēt attiecības starp Abalon DE un RZB. Šajā nolūkā, ņemot vērā iepriekš izklāstīto struktūru (26. apsvērums), Komisijai ir secīgi jāizvērtē attiecības starp Abalon DE un Gafluna (4.1.2.1. iedaļa), attiecības starp Gafluna, Abalon AT, Valluga un Raetia (4.1.2.2. punkts) un, visbeidzot, attiecības starp šiem četriem uzņēmumiem un RZB (4.1.2.3. iedaļa).

(108)

Komisija sākotnēji norāda, ka pretēji Vācijas apgalvojumam (66. apsvērums) Pollmeier argumentus par šādu saikņu esību nevar noraidīt tikai tāpēc, ka tie ir izvirzīti formālās izmeklēšanas posmā, nevis sākotnējā sūdzībā. Saskaņā ar Padomes Regulas 2015/1589 (37) (turpmāk “Procedūras regula”) 24. panta 1. punktu “Pēc Komisijas lēmuma sākt formālās izmeklēšanas procedūru visas ieinteresētās personas var iesniegt piezīmes (..)”. Komisija uzskata, ka šīs tiesības pastāv neatkarīgi no tā, vai persona iepriekš ir iesniegusi sūdzību vai tirgus informāciju, un ka šīs tiesības, kā arī to piezīmju apjomu un saturu, ko persona var iesniegt formālās izmeklēšanas ietvaros, neierobežo nostāja, kura pausta iepriekšējā sūdzībā vai tirgus informācijā. Katrā ziņā Komisijai, lai novērtētu atbalsta pasākumu, ir jāizvērtē, vai atbalsta saņēmēju var uzskatīt par MVU, un šajā nolūkā tai ir jāņem vērā visi elementi, kas ir būtiski šādam novērtējumam.

(109)

Komisija arī norāda, ka pretēji Vācijas apgalvojumam (64. apsvērums) 2008. gada lēmumu attiecībā uz konstatējumu, ka Gafluna, Abalon DE, Valluga un Raetia bija tikai partneruzņēmumi, nevar uzskatīt par juridiski saistošu. Pirmkārt, Tiesa ar 2015. gada spriedumu atcēla minēto lēmumu. Otrkārt, 2008. gada lēmumā Komisija nenovērtēja, vai Abalon DE abu garantiju piešķiršanas brīdī bija kvalificējams kā MVU, bet tikai novērtēja, vai, ņemot vērā Abalon AT finansiālās grūtības, varētu secināt, ka Abalon DE ir uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu, un šajā saistībā Komisija secināja, ka nevar, jo starp tiem nebija finansiālas saiknes (38). Tāpēc 2008. gada lēmums nevar ietekmēt Abalon DE MVU statusa novērtējumu.

(110)

Komisija pārbauda, vai Gafluna ir kvalificējams kā Abalon DE“saistīts uzņēmums” MVUP 3. panta 3. punkta nozīmē.

(111)

Komisija norāda, ka Gafluna 2006. gadā piederēja 49 % Abalon DE akciju (51 % akciju piederēja Abalon Consulting, kas 100 % apmērā pieder Manfred Reinkemeier). Saskaņā ar Abalon DE statūtiem šī mazākuma līdzdalība akcionāru sapulcē rada balsstiesību mazākumu. Tāpēc attiecības starp Abalon DE un Gafluna neatbilst MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta nosacījumiem.

(112)

Saskaņā ar Abalon DE statūtu 5. panta 2. punktu abiem akcionāriem (Gafluna un Abalon Consulting) ir tiesības katram iecelt vienu rīkotājdirektoru un šo personu atcelt no amata. Tā kā Gafluna var iecelt vai atcelt tikai vienu no diviem rīkotājdirektoriem, tam nav MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minēto tiesību iecelt vai atcelt lielāko daļu rīkotājdirektoru. Papildu rīkotājdirektorus var iecelt tikai kopsapulce, kurā Gafluna nav balsstiesību vairākuma (sk. iepriekš 111. apsvērumu). Tāpēc Komisija secina, ka attiecības starp Abalon DE un Gafluna neatbilst MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā izklāstītajiem nosacījumiem.

(113)

Tādējādi Komisija novērtē, vai uzņēmumam ir tiesības īstenot dominējošu ietekmi pār citu uzņēmumu saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar šo uzņēmumu, vai noteikumu tā dibināšanas līgumā jeb statūtos, kā minēts MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas c) apakšpunktā. Lai noteiktu, vai ir īstenota dominējoša ietekme, Komisija atsaucas uz Tiesas judikatūru MVU ieteikuma kontekstā. HaTeFo lietas spriedumā Tiesa nolēma, ka “nosacījums par fiziskas personu kopīgu darbību ir izpildīts, ja šīs personas koordinē [savu darbību], lai ietekmētu attiecīgo uzņēmumu komerclēmumus, kas izslēdz to, ka tos varētu uzskatīt par vienu no otra ekonomiski neatkarīgiem uzņēmumiem” (39).

(114)

Ir lietderīgi atsaukties arī uz Tiesas judikatūru Apvienošanās regulas (40) kontekstā, kurā arī ir atsauce uz “izšķirošas ietekmes” īstenošanu un kura ir saistīta ar jēdzienu “viena ekonomiska vienība” (41), ko Tiesa izmanto, interpretējot MVU ieteikumu (42). Šajā kontekstā Tiesa, atsaucoties uz Komisijas jurisdikcijas paziņojumu (43), nolēma, ka izšķiroša ietekme nozīmē: “var bloķēt lēmumu, kas nosaka uzņēmuma komercstratēģiju, pieņemšanu. Tādējādi kopīga kontrole atļauj diviem vai vairākiem uzņēmumiem faktiski bloķēt stratēģisku lēmumu pieņemšanu. Tātad šie dalībnieki neapšaubāmi nosaka kopuzņēmuma komercpolitiku (..) [un ka tiem] ir jāsadarbojas” (44).

(115)

Šajā gadījumā, kā minēts 112. apsvērumā, abiem Abalon DE akcionāriem ir tiesības iecelt vai atcelt vienu rīkotājdirektoru. Lai gan Gafluna šīs tiesības neizmantoja, Gafluna būtu varējusi bloķēt Abalon DE vadības lēmumus, ja tā būtu iecēlusi otru rīkotājdirektoru papildus Manfred Reinkemeier, kuru iecēla Abalon Consulting. Šādā gadījumā abi rīkotājdirektori kolektīvi pārstāvētu Abalon DE un pieņemtu stratēģiskus lēmumus, ja vien ar kvalificētu vairākumu – 2/3 akciju vai balsstiesību – šādas pilnvaras netiktu uzticētas tikai vienam no viņiem (45). Tomēr šādu 2/3 vairākumu nevar panākt bez Gafluna, kuram pieder 49 % akciju. Tāpat akcionāru sapulce var iecelt vai atcelt papildu rīkotājdirektorus tikai ar 2/3 vairākumu. Līdz ar to Gafluna varēja bloķēt vadības lēmumus, un tādējādi, ņemot vērā tiesību vienlīdzību starp Gafluna un Abalon Consulting, būtu jāsecina, ka Gafluna var īstenot dominējošu ietekmi pār Abalon DE. Tas, ka Gafluna neizmantoja šīs tiesības, neatspēko šo secinājumu, jo dominējošai ietekmei nav jābūt īstenotai – saskaņā ar MVUP nozīme ir tikai dominējošas ietekmes īstenošanas tiesībām, kas izriet no statūtiem.

(116)

Turklāt Abalon DE statūtos ir paredzēts, ka tā sauktā “Beirat” (saistītā valde) sastāv no diviem līdz četriem locekļiem, kurus ieceļ Gafluna un Abalon Consulting vienādās daļās, ja tajā ir divi vai četri locekļi (46). Ja Beirat sastāvā ir trīs locekļi, Gafluna un Abalon Consulting katrs atsevišķi ieceļ vienu locekli; trešo dalībnieku ieceļ, abiem akcionāriem savstarpēji vienojoties. Beirat uzdevums ir uzraudzīt un konsultēt vadību; tās vienprātīgs apstiprinājums ir vajadzīgs noteiktiem darījumiem vai darījumdarbības lēmumiem (Beirat nolemj, kuriem darījumiem vai lēmumiem ir vajadzīgs tās apstiprinājums, tādējādi tā, piemēram, varētu nolemt, ka visiem stratēģiskajiem darījumiem ir vajadzīgs tās apstiprinājums) (47). Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju no Abalon DE dibināšanas līdz 2014. gadam uzņēmuma Beirat bija divi dalībnieki, no kuriem vienu iecēla Gafluna un vienu – Abalon Consulting. Tas arī liecina, ka Gafluna īstenoja dominējošu ietekmi pār Abalon DE.

(117)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Gafluna 2006. gadā varēja īstenot dominējošu ietekmi pār Abalon DE; tas izriet no Gafluna kopīgās kontroles pār Abalon DE, ko tas īstenoja, ieceļot augstāko vadību un izmantojot veto tiesības attiecībā uz stratēģiskiem lēmumiem par Abalon DE darījumdarbības politiku. Tādējādi Komisija secina, ka Gafluna un Abalon DE ir saistīti uzņēmumi MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas c) apakšpunkta nozīmē.

(118)

Šo secinājumu apstiprina novērtējums, kura pamatā ir MVUP 3. panta 3. punkta ceturtā daļa un kurā galvenā uzmanība ir pievērsta attiecībām ar fiziskas personas starpniecību. Šajā saistībā HaTeFo lietas sprieduma 37. punktā ir atgādināta personisko saikņu nozīme, kas rodas, vienlaikus vadot vairākus uzņēmumus.

(119)

Komisija norāda, ka garantiju piešķiršanas laikā 2006. gadā Abalon DE un Abalon AT (kas 80 % apmērā piederēja Gafluna) vadība pārklājās, jo abos uzņēmumos Manfred Reinkemeier bija rīkotājdirektors. Ja Manfred Reinkemeier pieņemtu lēmumu pretēji Gafluna gribai attiecībā uz Abalon DE (kurā Gafluna pieder tikai 49 %) jautājumiem, viņam būtu jābaidās no iespējamām nelabvēlīgām sekām savā amatā kā Abalon AT rīkotājdirektoram (kurā Gafluna pieder 80 %). Tāpēc praksē šos uzņēmumus, kurus kontrolē Gafluna un kuri abi darbojas vienā un tajā pašā cietkoksnes tirgū, var uzskatīt par saistītiem ar Manfred Reinkemeier starpniecību. Tā kā Gafluna pieder 80 % no Abalon AT kapitāla, Abalon DE un Gafluna arī jāuzskata par saistītiem uzņēmumiem.

(120)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka Abalon DE un Gafluna ir saistīti uzņēmumi MVUP 3. panta 3 punkta nozīmē.

(121)

2006. gadā (piešķiršanas laikā) uzņēmumam Raetia 100 % apmērā piederēja Valluga. Savukārt uzņēmumam Valluga 100 % apmērā piederēja Gafluna, kuram piederēja 80 % no Abalon AT. Ņemot vērā minēto akcionāru balsstiesību vairākumu, visi četri subjekti ir uzskatāmi par “saistītiem uzņēmumiem” MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta nozīmē.

(122)

Raetia ir fonds (Privatstiftung), kas izveidots saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem, proti, Federālo likumu par privātiem fondiem (48). RZB nodibināja Raetia ar sākotnējo pamatkapitālu 300 000 EUR. Attiecības starp RZB kā dibinātāju un Raetia kā fondu reglamentē Federālais likums par privāto fondu un attiecīgais dibināšanas akts (49). Saskaņā ar minētā akta 3. panta a) punktu viens no Raetia mērķiem ir “veicināt Austrijas ekonomiku, jo īpaši saglabāt un sekmēt Austrijas uzņēmumu konkurētspēju, iegādājoties finanšu grūtībās nonākušu uzņēmumu akcijas vai nodrošinot riska kapitālu” (84. apsvērums).

(123)

Komisija norāda, ka, kā noteikts Csoklich ziņojumā, saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem fondi tiek uzskatīti par juridiskām personām, kas principā ir neatkarīgas no to dibinātāja, un ka dibinātājam parasti nav tiesību ne attiecībā uz fondu, ne tā struktūrām, ne fonda aktīviem (tā sauktais nošķirtības princips (Trennungsprinzip), sk. 67. un 68. apsvērumu). Tomēr Komisija novērtē saiknes starp fondu un tā dibinātāju, ņemot vērā MVUP un saistīto Savienības tiesu judikatūru, nevis Austrijas tiesību aktus.

(124)

Saskaņā ar MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunktu iecelšanas tiesību piešķiršana norāda uz to, ka divi uzņēmumi ir saistīti. Ar Raetia dibināšanas aktu tiek izveidota fonda valde, kurā ir trīs locekļi (50). Fondu juridiski kopīgi pārstāv (gemeinsame Vertretung) divi šīs valdes locekļi, savukārt tikai visi trīs valdes locekļi kopīgi ir tiesīgi vadīt fonda darbību (gemeinschaftliche Geschäftsführung) (51). Saskaņā ar dibināšanas aktu (52) RZB kā dibinātāja iecēla pirmo valdi (Ernst Burger, Kurt Engleitner un Karl Pistotnik) uz neierobežotu laiku. Nākamos locekļus var iecelt ar fonda valdes vienprātīgu lēmumu (53). Vismaz līdz 2006. gadam fonda valdes sastāvs nemainījās.

(125)

Tāpēc, kad 2006. gadā tika izsniegtas abas garantijas, Raetia valdē bija tikai RZB ieceltie darbinieki. Tā kā RZB bija tiesības iecelt un tā iecēla visus sākotnējos Raetia valdes locekļus, kas bija atbildīgi par tā darbības vadību, Komisija secina, ka RZB un Raetia ir saistīti uzņēmumi MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas b) apakšpunkta nozīmē.

(126)

Secinājumu, ka RZB un Raetia to tiešo saikņu dēļ ir saistīti uzņēmumi, vēl vairāk pastiprina ar Kathreinbank starpniecību izveidotās netiešās saiknes starp RZB un dažiem Raetia saistītiem subjektiem.

(127)

Kathreinbank ir RZB meitasuzņēmums 100 % apmērā un tāpēc ir saistīts ar RZB MVUP 3. panta 3. punkta pirmās daļas a) apakšpunkta nozīmē. Lai gan 2006. gadā starp Kathreinbank un Raetia saistītajiem subjektiem nebija ar kapitāldaļām vai balsstiesībām saistītu saikņu, starp tiem pastāvēja personiskas saiknes, kas ir būtiskas, novērtējot MVU statusu (103. apsvērums).

(128)

Jo īpaši RZB tiesību pārņēmēja RBI apstiprināja, ka tad, kad 2006. gadā tika izsniegtas abas garantijas, Raetia un Kathreinbank vadības un uzraudzības struktūru personāls zināmā mērā pārklājās. Tolaik Raetia valdē bija Ernst Burger, Kurt Engleitner un Karl Pistotnik. Tajā pat laikā Ernst Burger un Kurt Engleitner bija arī Kathreinbank Uzraudzības padomes locekļi. Turklāt Vācija iesniedza RZB sniegtas piezīmes, kurās atzīts, ka Raetia valdes trešā locekļa Karl Pistotnik advokāta darbības ietvaros varēja veidoties saiknes ar RZB.

(129)

Turklāt abu garantiju izsniegšanas brīdī viens no diviem Valluga un Gafluna rīkotājdirektoriem Heinrich Weninger vadīja Kathreinbank Fondu daļu. Visbeidzot, Gafluna, Valluga un Kathreinbank darījumdarbības vieta garantiju izsniegšanas brīdī atradās vienā un tajā pašā adresē.

(130)

Komisija uzskata, ka, pamatojoties uz visu iepriekš minēto faktisko apstākļu visaptverošu novērtējumu, vadības pārklāšanās starp Kathreinbank, no vienas puses, un Raetia, Valluga un Gafluna, no otras puses, ir saiknes ar fizisku personu starpniecību MVUP 3. panta 3. punkta nozīmē.

(131)

Saskaņā ar MVUP 3. panta 3. punkta ceturto daļu uzņēmumus, kuriem ir saiknes ar fizisku personu starpniecību, uzskata par “saistītiem uzņēmumiem”, ja tie pilnībā vai daļēji darbojas tajā pašā konkrētajā tirgū vai blakustirgos. Par “blakustirgu” uzskata produkta vai pakalpojuma tirgu, kas ir tieši augšupējs vai lejupējs no konkrētā tirgus. Šajā ziņā Komisija norāda, ka Raetia un Kathreinbank (ar tās Fondu daļas starpniecību) darbojas blakustirgū (Raetia ir fonds, un Kathreinbank sniedz pakalpojumus fondiem (25. apsvērums), kas ir augšupējs tirgus), un tādējādi tos var uzskatīt par saistītiem uzņēmumiem. Turklāt ir svarīgi norādīt, ka saistītās pārvaldītājsabiedrības, kas kontrolē (ir saistītas ar) meitasuzņēmumu, kurš darbojas tajā pašā konkrētajā tirgū vai blakustirgos kā atbalsta saņēmējs, principā ir jāuzskata par tādām, kas pilnībā vai daļēji darbojas šajā tirgū. Tas tā ir tāpēc, ka saikņu jēdziens noteikti nozīmē, ka meitasuzņēmumam nav pilnīgas autonomijas no saistītās pārvaldītājsabiedrības, līdz ar to šī pārvaldītājsabiedrība pati nosaka vai vismaz apstiprina stratēģiju un citus tirdzniecības politikas aspektus meitasuzņēmumam, kas tieši darbojas tirgū. Tas izriet no Tiesas judikatūras par vienas ekonomiskas vienības jēdzienu (54), kas ir MVUP 3. panta 3. punkta ceturtās daļas pamatā. Turklāt grupā parasti notiek uzdevumu sadale starp subjektiem. Viens uzņēmums var tikai ražot preces, cits var tās pārdot, bet trešais darboties kā vadošā pārvaldītājsabiedrība. Tiem visiem ir funkcionāla saikne ar konkrēto tirgu. Tādējādi uz visiem šiem subjektiem attiecas frāze “ja tie pilnībā vai daļēji darbojas tajā pašā konkrētajā tirgū vai blakustirgos”. Pamatojoties uz to, Komisija secina, ka saistīto uzņēmumu (RZB, Raetia, Valluga, Gafluna, Abalon AT un Abalon DE) grupa garantiju izsniegšanas brīdī pilnībā vai daļēji darbojās tajā pašā konkrētajā tirgū vai blakustirgos.

(132)

Komisija secina, ka tad, kad tika piešķirtas abas garantijas, Raetia, Valluga un Gafluna bija saistīti ar Kathreinbank un tādējādi ar RZB.

(133)

Novērtējot uzņēmuma MVU statusu, tā datiem pievieno visu saistīto uzņēmumu datus 100 % apmērā (55). Tā kā Abalon DE bija saistīts ar Gafluna (4.1.2.1. iedaļa), kas bija saistīts ar Abalon AT, Valluga un Raetia (4.1.2.2. iedaļa), savukārt pēdējais no minētajiem bija saistīts ar RZB (121. apsvērums), RZB ir jāņem vērā, novērtējot Abalon DE MVU statusu.

(134)

Ņemot vērā, ka abu garantiju izsniegšanas brīdī RZB nebija MVU, tad arī ar to saistītie uzņēmumi, jo īpaši Abalon DE, tobrīd nebija MVU.

(135)

Papildus iepriekš minētajām saiknēm Komisija, 2006. gadā novērtējot Abalon DE MVU statusu, pārbaudīja, vai Abalon DE saskārās ar MVU raksturīgām grūtībām. MVU paredzētajiem pasākumiem būtu patiesi jāsniedz labums uzņēmumiem, kuru izmērs rada tiem grūtības, bet ne tiem, kuri pieder lielai grupai un kuriem tādējādi ir pieejami līdzekļi un atbalsts, kas nav pieejams to līdzīga izmēra konkurentiem (97. apsvērums). No tā arī izriet, ka, lai nodrošinātu, ka tikai patiesi neatkarīgi MVU gūst labumu no priekšrocībām, kas saistītas ar to statusu, vajadzētu būt iespējai likvidēt juridiskos veidojumus, kuros MVU veido daudz spēcīgāku ekonomisko grupu nekā šāds MVU. Būtu arī jānodrošina, ka MVU definīcija netiek apieta formālu iemeslu dēļ (56). Ja uzņēmums faktiski nesaskaras ar MVU raksturīgām grūtībām, Komisija ir tiesīga atteikt lielāku atbalstu (57). Neraugoties uz apgalvojumu, ka Raetia bija neatkarīgs no RZB (123. apsvērums), Abalon DE nebija neatkarīgs MVU. Ņemot vērā iepriekš minētās būtiskās saiknes ar Raetia grupu un ar tirgū nozīmīgu finanšu iestādi RZB, Komisija uzskata, ka Abalon DE patiesībā nesaskārās ar MVU raksturīgām grūtībām, piemēram, ar finansējuma pieejamības problēmām.

(136)

To apliecina fakts, ka RZB nodrošināja 50 % no Abalon DE ieguldījumu aizdevuma un pārtēriņa iespējas (sk. 20. apsvērumu). Komisija arī norāda, ka Abalon DE mātesuzņēmums Gafluna netieši saņēma kvazikapitālu no RZB. Izmeklēšanas laikā RZB tiesību pārņēmēja RBI patiešām norādīja (88. apsvērums), ka 2003. un 2007. gadā, lai piesaistītu kapitālu, Gafluna emitēja 4,99 miljonus EUR akciju bez balsstiesībām, kuras pilnībā iegādājās Abies, kas ir netiešs RZB meitasuzņēmums 100 % apmērā. Abies saņēma netiešu RZB akcionāra dotāciju (indirekter Gesellschafterzuschuss) šīs iegādes finansēšanai. Šī būtiskā Gafluna kvazikapitāla 4,99 miljonu EUR apmērā iepludināšana liecina, ka Gafluna un tā saistītie subjekti nesaskārās ar MVU raksturīgām grūtībām saistībā ar piekļuvi kapitālam.

(137)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka Abalon DE nevar uzskatīt par MVU, kad 2006. gadā tika izsniegtas abas garantijas.

(138)

LESD 107. panta 1. punktā teikts: “Ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”. Lai pasākumu varētu uzskatīt par atbalstu minētā panta nozīmē, ir jābūt izpildītiem šādiem kumulatīvajiem nosacījumiem: i) pasākumam jābūt attiecināmam uz valsti un finansētam no valsts līdzekļiem; ii) tam jārada priekšrocība saņēmējam; iii) piešķirtajai priekšrocībai jābūt selektīvai un iv) pasākumam jārada konkurences izkropļojumi vai jādraud tos radīt un jāiespaido tirdzniecība starp dalībvalstīm.

(139)

Abas garantijas Hesenes Finanšu ministrijas vārdā izsniedza Investitionsbank Hessen. Tādējādi tās ir tieši attiecināmas uz valsti.

(140)

Tās ir atkarīgas no valsts budžeta un tādējādi ietver valsts līdzekļus (18. apsvērums).

(141)

Abalon DE ir kvalificējams kā uzņēmums, jo tas veic saimniecisku darbību. Tas pārstrādā mežsaimniecības produktus un pārdod pārstrādātos produktus konkrētos produktu tirgos par atlīdzību (23. apsvērums).

(142)

Priekšrocība ir ikviens saimnieciskais labums, ko uzņēmums negūtu parastos tirgus apstākļos, tas ir, bez valsts iejaukšanās. Kad aizdevumu garantē dalībvalsts valsts iestādes, šis aizņēmējs parasti iegūst priekšrocību, jo finansiālās izmaksas, kas tam rodas, ir mazākas nekā tās, kas tam būtu radušās, ja tam šis pats finansējums un šī pati garantija būtu bijuši jāiegūst par tirgus cenu (58).

(143)

Principā par valsts atbalsta elementu uzskata starpību starp (..) garantijas atbilstīgo tirgus cenu un faktisko cenu, ko maksā par minēto pasākumu (59).

(144)

Paziņojumā par garantijām ir norādīts, ka atbalstu valsts garantiju veidā uzskata par piešķirtu garantijas izsniegšanas brīdī, nevis garantijas izmantošanas brīdī vai tad, kad tiek veikti maksājumi saskaņā ar garantijas noteikumiem (60). Tāpēc attiecīgais brīdis pasākumu novērtēšanai ir brīdis, kad garantijas tika piešķirtas 2006. gada decembrī (18. apsvērums).

(145)

Lai noteiktu, vai abas attiecīgās garantijas sniedz priekšrocību Abalon DE, Komisijai ir jāpaļaujas uz metodēm un principiem, kas ļauj pēc iespējas precīzāk aprēķināt garantiju reālo tirgus vērtību. Pašlaik tie ir noteikti 2008. gada paziņojumā par garantijām. Lai gan piešķiršanas dienā bija piemērojams 2000. gada paziņojums par garantijām, tas tika aizstāts ar 2008. gada paziņojumu par garantijām, kurā noteikta precīzāka politika garantiju atbalsta elementa aprēķināšanai, lai labāk atspoguļotu tirgus realitāti. Tā kā atbalsta jēdziens ir objektīvs jēdziens, kas jānovērtē pēc iespējas precīzāk, Komisija izmanto 2008. gada paziņojumu par garantijām, lai novērtētu, vai abas attiecīgās garantijas sniedz priekšrocību Abalon DE.

(146)

Saskaņā ar 2008. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta d) apakšpunktu, “tirgus cenas noteikšanai jāņem vērā garantijas un tās pamatā esošā aizdevuma īpašības. Tostarp: darījuma summa un ilgums; aizņēmēja piedāvātais nodrošinājums un cita pieredze, kas ietekmē novērtējumu par atgūšanas līmeni; iespēja, ka aizņēmējs nepildīs saistības finanšu situācijas dēļ, aizņēmēja darbības nozare un tās perspektīvas; kā arī citi ekonomiskie apstākļi. Šādai analīzei īpaši būtu jāļauj klasificēt aizņēmēju, izmantojot riska reitingu. Šādu klasifikāciju var nodrošināt starptautiski atzīta reitinga aģentūra vai, ja iespējams, iekšējais reitings, ko izmanto banka, kas izsniedz garantijas pamatā esošo aizdevumu. (..) Lai novērtētu prēmijas atbilstību tirgus cenām, dalībvalsts var salīdzināt cenas, ko maksā uzņēmumi ar līdzīgu reitingu tirgū”.

(147)

2008. gada paziņojuma par garantijām 4.2. punkta pirmajā daļā ir paredzētas trīs dažādas metodes atbalsta elementa identificēšanai individuālajās garantijās, piemēram, attiecīgajās garantijās. Principā ir jāpiemēro pirmā metode, saskaņā ar kuru skaidras naudas dotācijas ekvivalentu aprēķina kā “starpību starp garantijas tirgus cenu un faktiski samaksāto cenu” (turpmāk “pirmā metode saskaņā ar 2008. gada paziņojumu par garantijām”).

(148)

Formālās izmeklēšanas procedūras laikā Komisija pieprasīja Vācijai informāciju, kura saistīta ar attiecīgajās garantijās ietvertā atbalsta dotācijas bruto ekvivalenta aprēķināšanu, ko veic, izmantojot pirmo metodi saskaņā ar 2008. gada paziņojumu par garantijām, bet Vācijas iestādes uzskatīja, ka šo informāciju nav iespējams sniegt (16., 91. un 92. apsvērums). Tomēr Komisija uzskata, ka tā var piemērot pirmo metodi saskaņā ar 2008. gada paziņojumu par garantijām, jo tirgus piedāvā garantijas attiecīgajam darījuma veidam.

(149)

Lai noteiktu tirgus cenu un aprēķinātu atbalsta summu, Komisija salīdzina faktiski samaksāto cenu ar cenu, ko salīdzināmos tirgus darījumos samaksājis vai nu pats Abalon DE, vai salīdzināmi uzņēmumi. Tā kā nav pieejami dati par Abalon DE, Komisija turpmāk analizē i) to, kuri uzņēmumi ir salīdzināmi ar Abalon DE (4.2.3.2. iedaļa), ii) attiecīgo garantiju tirgus cenu (4.2.3.3. iedaļa) un iii) izrietošo atbalsta summu (4.2.3.4. iedaļa).

(150)

Galvenais elements, lai noteiktu, kuri uzņēmumi ir salīdzināmi ar Abalon DE, ir to attiecīgās saistību nepildīšanas varbūtības. Kad bankas izsniedz aizdevumu uzņēmumam, tās piemēro aizņēmējam saistību neizpildes rādītāju (saistību nepildīšanas varbūtība), kas atspoguļo tā individuālo riska novērtējumu. Bankas veic visaptverošu riska novērtējumu, saskaņā ar savu iekšējo reitingu sistēmu ņemot vērā īpašus uzņēmuma ekonomiskās dzīvotspējas kritērijus un produktu tirgus un darbības nozares novērtējumu.

(151)

Tādēļ ir jānovērtē Abalon DE saistību neizpildes rādītāji un to ticamība.

(152)

Trīs bankas izsniedza garantiju pamatā esošos aizdevumus un piešķīra Abalon DE dažādus saistību neizpildes rādītājus (saistību nepildīšanas varbūtība), proti, KSK (saistību neizpildes rādītāju – 2 %), Helaba (saistību neizpildes rādītāju – 1,32 %) un RZB (saistību neizpildes rādītāju – 0,832 %) (sk. 19. apsvērumu).

(153)

Kopumā, tā kā rādītāju pamatā ir individuāls riska novērtējums, šķiet, ir lietderīgi ņemt vērā atšķirīgos rādītājus, kas piešķirti uzņēmumam, un noteikt to vidējo vērtību, lai pienācīgi atspoguļotu tirgus realitāti. Tomēr, ja reitings nav ticams, nav salīdzināms vai nav objektīvs, to nevajadzētu ņemt vērā vidējā rādītāja noteikšanā.

(154)

Šajā gadījumā Komisija uzskata, ka visi trīs banku sniegtie atšķirīgie reitingi ir tieši piemērojami Abalon DE (bankas tos aprēķināja, pamatojoties uz konkrēto uzņēmuma informāciju, ko sniedza Abalon DE, un trīs bankas bija iesaistītas garantiju pamatā esošajos aizdevumos, kuri izsniegti Abalon DE). Tomēr Komisija uzskata, ka RZB noteiktais reitings nav pietiekami objektīvs un ticams, lai uz to varētu paļauties, jo starp RZB un novērtēto uzņēmumu Abalon DE pastāv saiknes.

(155)

Tāpēc Komisija savu novērtējumu balsta tikai uz KSK un Helaba noteikto saistību neizpildes rādītāju vidējo rādītāju, t. i., 1,66 % (vidējais no 2 % un 1,32 %) (61). Pamatojoties uz šo vidējo saistību neizpildes rādītāju, Abalon DE kredītkvalitāte (reitings) 2006. gadā pēc Moody’s reitingu skalas (62) ir “Ba2”/“Ba3” diapazonā, kas atbilst “BB”/“BB–” diapazonam S&P reitingu skalā (63).

(156)

Garantijas prēmijas, ko iekasē no uzņēmumiem, kuru reitings ir līdzīgs Abalon reitingam, nav pieejamas.

(157)

Tomēr Komisija var noteikt tirgus cenu, paļaujoties uz tirgotiem kredītriska mijmaiņas darījumiem (CDS). Komisija uzskata, ka CDS ir piemēroti un atbilstīgi aizstājēji, jo tie sniedz uzņēmuma saistību neizpildes riska tirgus cenu (64).

(158)

Ņemot vērā Abalon DE reitingu, iTraxx EURope Crossover Credit Derivate indekss (“iTraxx crossover indekss”) ir atbilstoša tirgus atsauces vērtība: iTraxx crossover indekss patiešām ietver līdz pat 75 Eiropas uzņēmumiem, kuru vidējais reitings attiecīgajā datumā bija “BB” (65) un kuru nodrošinājums atbilda tam, kas bija Abalon DE (66). iTraxx Crossover indeksa tirgus kredītriska starpība (tirgus garantijas prēmijas aizstājējvērtība) (67)2006. gada 29. decembrī bija 2,19 % apgrozāmā kapitāla aizdevumam (garantijas vidējais svērtais darbības laiks aptuveni 5 gadi) un 2,66 % ieguldījumu aizdevumam (garantijas vidējais svērtais darbības laiks no 5 līdz 10 gadiem pēc lineārās amortizācijas).

(159)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija aprēķina garantijās ietvertā atbalsta dotācijas bruto ekvivalentu, izmantojot pirmo metodi saskaņā ar 2008. gada paziņojumu par garantijām. Tajā ņemti vērā šādi nosacījumi, kas izriet no garantijas un aizdevuma dokumentiem:

(160)

Kā norādīts 158. apsvērumā, tirgus garantijas prēmija būtu 2,19 % apgrozāmā kapitāla aizdevumam un 2,66 % ieguldījumu aizdevumam. Tā ir jāsalīdzina ar gada prēmiju 1 % no nenomaksātajām garantētajām summām (sk. 159. apsvēruma c) punkta i) apakšpunktu), ko faktiski maksāja Abalon DE.

(161)

Pamatojoties uz šo salīdzinājumu un izmantojot piemērojamo diskonta likmi (sk. 159. apsvēruma c) punkta ii) apakšpunktu), ieguldījumu kredīta garantijā ietvertā atbalsta dotācijas bruto ekvivalents ir 1 380 705 EUR un apgrozāmā kapitāla kredīta garantijā ietvertā atbalsta dotācijas bruto ekvivalents ir 129 134 EUR, tādējādi kopējā atbalsta summa ir 1 509 839 EUR.

(162)

Pollmeier norādīja, ka Abalon DE ir jaundibināts uzņēmums bez kredītvēstures, uz kuru attiecas drošās zonas pieeja (3,8 %) saskaņā ar 2008. gada paziņojuma par garantijām 3.3. punktu (43. apsvērums). Saskaņā ar šo pieeju, ja aizņēmējs ir MVU, Komisija var piekrist vienkāršam izvērtējumam par to, vai aizdevuma garantija ietver atbalstu.

(163)

Tomēr Komisija norāda, ka Abalon DE nav MVU, tāpēc šī metode nav piemērojama.

(164)

2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka aizdevuma garantijas skaidras naudas dotācijas ekvivalents attiecīgajā gadā var būt:

(165)

Saskaņā ar 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta otro daļu principā standarta aprēķinu formai atsevišķām garantijām vajadzētu būt pirmajai metodei un garantiju shēmām – otrajai metodei.

(166)

Vācija savās attiecībā uz lēmumu par procedūras sākšanu sniegtajās piezīmēs ierosināja, ka joprojām ir piemērojama 0,5 % vienotas likmes pieeja (sk. 58.–60. apsvērumu), jo to varētu pamatot ar trešo metodi, kas paredzēta saskaņā ar 2000. gada paziņojumu par garantijām.

(167)

Tomēr Komisija uzskata, ka šajā gadījumā nevar piemērot 2000. gada paziņojumu par garantijām, jo 2008. gada paziņojums par garantijām ietver atbilstīgākus un precīzākus norādījumus, ko izmantot, lai noteiktu priekšrocību (145. apsvērums).

(168)

Katrā ziņā, ņemot vērā 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta otro daļu, Komisija norāda, ka trešā metode saskaņā ar 2000. gada paziņojumu par garantijām ir visaptverošs noteikums (Auffangtatbestand), kas būtu piemērojams tikai tad, ja citas aprēķina metodes konkrētajā gadījumā nebūtu pamatotas, īstenojamas un atbilstīgas. Šajā kontekstā Komisija norāda, ka attiecībā uz šajā lietā izskatāmajām ad hoc garantijām 2000. gada paziņojuma par garantijām 3.2. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka saskaņā ar minēto paziņojumu ir jāizmanto pirmā metode. Šī pirmā metode, kas tieši balstīta uz salīdzinājumu ar tirgus datiem, var precīzāk atspoguļot tirgus realitāti nekā vienkārša vienotas likmes pieeja, kas noteikta saskaņā ar trešo metodi atbilstoši 2000. gada paziņojumam par garantijām. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa savā 2015. gada spriedumā (70) arī norādīja, ka tam, ka Komisija piekrita izmantot 0,5 % likmi, bija “pagaidu raksturs” un ka “situācijas atkārtota izvērtēšana bija paredzēta” it īpaši pēc tam, kad, “pamatojoties uz papildu pētījumiem, precīzāk tiks nodefinēta valsts atbalsta intensitāte”, kas apstiprina, ka šī pēdējā minētā metode jau tajā laikā tika uzskatīta par tādu, kura nepietiekami atspoguļo tirgus realitāti. Tāpēc šā papildu iemesla dēļ šajā lietā nebūtu jāpiemēro 2000. gada paziņojumā par garantijām paredzētā trešā metode.

(169)

Lēmumā par procedūras sākšanu (71) Komisija apsvēra iespēju piemērot pirmo metodi saskaņā ar 2000. gada paziņojumu par garantijām. Tai, piemēram, būtu nepieciešami dati tirgus procentu likmes noteikšanai. Minētā lēmuma 32. apsvērumā Komisija aicināja Vāciju sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai piemērotu minēto metodi. Tomēr Vācija neiesniedza šo informāciju ne sākotnējās izskatīšanas posmā (72), ne vēlākajā formālās izmeklēšanas posmā (73) pēc tam, kad lēmumā par procedūras sākšanu bija izteikts nepārprotams aicinājums. Formālās izmeklēšanas laikā Komisija arī pieprasīja Vācijai informāciju saistībā ar attiecīgo garantiju dotācijas bruto ekvivalenta aprēķināšanu, ko veic, izmantojot pirmo metodi saskaņā ar 2000. gada paziņojumu par garantijām, bet Vācijas iestādes (būtībā) uzskatīja, ka šīs summas aprēķināšana nav iespējama (16., 91. un 92. apsvērums).

(170)

Tomēr Komisija uzskata, ka principā būtu jāizmanto pirmā metode saskaņā ar 2008. gada paziņojumu par garantijām (147. apsvērums). Turklāt, ņemot vērā to, ka trūkst vajadzīgās informācijas par tirgus atsauces procentu likmēm, Komisija norāda, ka nav iespējams tieši piemērot pirmo metodi saskaņā ar 2000. gada paziņojumu par garantijām. Netiešs veids būtu noteikt aizdevumu procentu likmju tirgus aizstājējvērtības, izmantojot paziņojumu par atsauces likmi. Tomēr šāda pieeja būtu daudz neprecīzāka un mazāk jēgpilna, jo tiktu piemērotas paziņojumā par atsauces likmi minētās plašās kredītriska kategorijas. Tāpēc pirmā metode saskaņā ar 2008. gada paziņojumu par garantijām ir ekonomiski jēgpilnāka, jo var izmantot tiešās tirgus aizstājējvērtības.

(171)

Abas ad hoc garantijas tiek sniegtas vienīgi Abalon DE, un tādējādi tās ir selektīvas. To Vācija nav apstrīdējusi. Kā norādījusi Tiesa, ja atbalsts ir individuāls, ekonomiskās priekšrocības noteikšana principā ļauj prezumēt, ka pasākums ir selektīvs (74). Tā tas ir neatkarīgi no tā, vai attiecīgajos tirgos darbojas uzņēmēji, kas atrodas līdzīgā situācijā.

(172)

Garantijas uzlabo Abalon DE konkurētspēju salīdzinājumā ar tā konkurentiem, kuri negūst labumu no šīm garantijām. Abalon DE darbojas tirgū, kurā pastāv konkurence (kā to jo īpaši apliecina Pollmeier iesniegtā sūdzība). Tāpēc garantijas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus.

(173)

Komisija noraida Vācijas argumentu (sk. 41. apsvērumu), ka abas garantijas ir tikai vietēja veida. Pat ja, kā norāda Vācija, izejvielas iegūst galvenokārt no vietējiem avotiem, Abalon DE izmanto šīs izejvielas, lai ražotu dižskābarža koksnes izstrādājumus, ko tas pārdod un izplata visā pasaulē (sk. 23. apsvērumu). Tādējādi pārstrādātie mežsaimniecības produkti, ko ražo Abalon DE (un tā konkurents Pollmeier), tiek tirgoti starp dalībvalstīm, un tādējādi atbalsts Abalon DE var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(174)

Tā kā tiek uzskatīts, ka de minimis atbalsts neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm (75), Komisija pārbaudīja, vai un kādā mērā uz garantijām varētu attiekties attiecīgie de minimis noteikumi.

(175)

Kā Komisija jau konstatēja lēmumā par procedūras sākšanu (sk. 28. apsvērumu), pārbaudāmās garantijas nav uzskatāmas par de minimis atbalstu saskaņā ar 2013. gada de minimis regulas noteikumiem, jo nav izpildītas tās pārredzamības prasības (sk. lēmuma par procedūras sākšanu 25. apsvērumu un turpmākos apsvērumus).

(176)

Tāpēc Komisija saskaņā ar piemērojamajiem pārejas noteikumiem novērtēja, vai garantijas būtu kvalificējamas kā de minimis atbalsts saskaņā ar 2001. gada de minimis regulu, kura bija piemērojama 2006. gadā un kuras 2. panta 2. punktā ir noteikta de minimis robežvērtība 100 000 EUR (76). Atbalsta summas abām garantijām (sk. 161. apsvērumu) gan atsevišķi, gan kopā pārsniedz šo robežvērtību un tādējādi nav kvalificējamas kā de minimis atbalsts.

(177)

Tādējādi Komisija secina, ka abas garantijas varētu ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(178)

Ņemot vērā 4.2. iedaļā izklāstītos elementus, Komisija secina, ka gan ieguldījumu aizdevuma garantija, gan apgrozāmā kapitāla garantija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(179)

Abas garantijas nav pastāvošs atbalsts, kā definēts Procedūras regulas 1. panta b) punktā (77). Vācija par tām paziņoja (78), bet tās tika īstenotas bez Komisijas a priori apstiprinājuma. Tāpēc Komisijai ir jānovērtē, vai abas garantijas ir jāuzskata par “nelikumīgu atbalstu”, kas īstenots, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu (79), vai arī tās ir atbrīvotas (iespējams, ar atpakaļejošu spēku) no paziņošanas prasības saskaņā ar jebkuru attiecīgo grupu atbrīvojumu (un tādējādi arī ir saderīgas).

(180)

Saskaņā ar 2014. gada VGAR 58. panta 1. punktu tā ir piemērojama individuālajam atbalstam, kas piešķirts pirms tās stāšanās spēkā, ja atbalsts atbilst visiem regulā paredzētajiem nosacījumiem, izņemot 9. pantu (publicēšana un informācija). Tā kā 2014. gada VGAR stājās spēkā 2014. gada 1. jūlijā, abas garantijas principā varēja atbrīvot ar šo 2014. gada VGAR, piemērojot to ar atpakaļejošu spēku.

(181)

Tomēr, kā jau izklāstīts lēmumā par procedūras sākšanu, 2014. gada VGAR 5. panta 1. punktā noteiktā pārredzamības prasība ierobežo tās piemērošanu “vienīgi atbalstam, kuram ir iespējams iepriekš precīzi aprēķināt dotācijas bruto ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (“pārredzams atbalsts”)”. 2014. gada VGAR 5. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir noteikts, ka atbalstu garantiju veidā uzskata par pārredzamu, ja dotācijas bruto ekvivalents ir aprēķināts, pamatojoties uz drošās zonas prēmijām, kas noteiktas Komisijas paziņojumā, vai ja pirms pasākuma īstenošanas Komisija ir apstiprinājusi garantijas dotācijas bruto ekvivalenta aprēķināšanas metodiku.

(182)

Vācijas paziņoto pirmo metodi garantiju dotācijas bruto ekvivalenta aprēķināšanai Komisija pieņēma 2007. gadā ar Lēmumu C(2007) 4287, galīgā redakcija (80), t. i., pēc abu garantiju izsniegšanas 2006. gada 28. decembrī. To dotācijas bruto ekvivalents netika aprēķināts, pamatojoties uz drošās zonas prēmijām, jo saskaņā ar 2008. gada paziņojumu par garantijām tās pastāv tikai MVU, savukārt 2000. gada paziņojumā par garantijām nav paredzēta drošās zonas pieeja.

(183)

Tādējādi ne ieguldījumu aizdevuma garantija, ne apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantija neatbilst pārredzamības kritērijam. Turklāt apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantiju, kas kvalificējama kā reģionālais darbības atbalsts, var atbrīvot tikai īpašos apstākļos, kuri izklāstīti 2014. gada VGAR 15. pantā (81). Šajā lietā šie īpašie apstākļi nepastāv.

(184)

Darbības sākšanai paredzētais izņēmums no vispārīgās pārredzamības prasības, kas noteikts 2014. gada VGAR 5. panta 2. punkta g) apakšpunktā, ir piemērojams tikai tad, ja ir izpildīti visi 2014. gada VGAR 22. pantā paredzētie nosacījumi. Tās 22. panta 3. punkta b) apakšpunkts ļauj piešķirt darbības sākšanas garantijas ar prēmijām, kas neatbilst tirgus nosacījumiem, bet 22. panta 2. punktā ir noteikts, ka atbalsttiesīgie uzņēmumi ir “nekotēti mazie uzņēmumi”, savukārt Abalon DE nav uzskatāms par nekotētu mazo uzņēmumu (sk. 4.1. iedaļu). Tādējādi, piemērojot 2014. gada VGAR 22. pantu ar atpakaļejošu spēku, nevienu no abām garantijām nevar uzskatīt par atbrīvojamu.

(185)

Tāpēc Komisija secina, ka nevienu no abām garantijām nevar ar atpakaļejošu spēku atbrīvot no paziņošanas prasības saskaņā ar 2014. gada VGAR.

(186)

Saskaņā ar 2014. gada VGAR 58. panta 2. punktu atbalstu, kas saskaņā ar 2014. gada VGAR vai citām iepriekš spēkā bijušām regulām, kuras pieņemtas atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 994/98 (82) 1. pantam, nav atbrīvots no paziņošanas prasības, Komisijai jāizvērtē saskaņā ar attiecīgajām [attiecīgo regulējumu,] pamatnostādnēm, vadlīnijām un paziņojumiem.

(187)

Saskaņā ar 44. panta 1. punktu Regulā (EK) Nr. 800/2008 (“2008. gada VGAR”), kas stājās spēkā 2008. gada 29. augustā, 2008. gada VGAR piemēro individuālajam atbalstam, kas piešķirts pirms tās stāšanās spēkā, ja atbalsts atbilst visiem tās nosacījumiem (izņemot 2008. gada VGAR 9. panta nosacījumus par publicēšanu un informāciju).

(188)

Tomēr saskaņā ar 2008. gada VGAR 5. panta 1. punktu atbrīvojumu var piešķirt tikai pārredzamam atbalstam. “Pārredzams atbalsts” ir tāds atbalsts, kuram ir iespējams ex ante precīzi aprēķināt bruto dotācijas ekvivalentu, neveicot riska novērtējumu (sk. 2008. gada VGAR 2. panta 6. punktu). Līdzīgi kā 2014. gada VGAR, arī 2008. gada VGAR 5. panta 1. punkta otrās daļas c) apakšpunktā ir paredzētas pārredzamības prasības, kas ir izpildītas, “ja garantiju bruto dotācijas ekvivalenta aprēķināšanas metodika ir tikusi pieņemta pēc šīs metodes paziņošanas (..) vai ja saņēmējs ir mazais vai vidējais uzņēmums un bruto dotācijas ekvivalents ir aprēķināts, balstoties uz drošās zonas prēmijām (..)”. Kā minēts 182. apsvērumā, pirmā metode, ar ko aprēķina abu Vācijas paziņoto garantiju dotācijas bruto ekvivalentu, tika pieņemta tikai pēc garantiju izsniegšanas 2006. gada 28. decembrī. To dotācijas bruto ekvivalents netika aprēķināts, pamatojoties uz drošās zonas prēmijām, kā arī Abalon DE nav mazais vai vidējais uzņēmums (sk. 4.1. iedaļu).

(189)

Tādējādi ne ieguldījumu aizdevuma garantija, ne apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantija neatbilst pārredzamības kritērijam. Turklāt apgrozāmā kapitāla garantiju, kas kvalificējama kā reģionālais darbības atbalsts, nevar atbrīvot saskaņā ar 2008. gada VGAR.

(190)

Tāpēc Komisija secina, ka neviena no garantijām nav atbrīvojama ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar 2008. gada VGAR.

(191)

Regula (EK) Nr. 1628/2006 (“Reģionālā atbalsta GAR”) nav piemērojama ratione temporis ad hoc pasākumiem, kas īstenoti pirms tās stāšanās spēkā 2006. gada 21. novembrī. Reģionālā atbalsta GAR 9. pants par “stāšanos spēkā un spēkā esību” attiecas tikai uz shēmām, kas ieviestas pirms minētās regulas spēkā stāšanās dienas, un atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar šīm shēmām, nevis uz ad hoc atbalstu un atbalstu, kas piešķirts (ne arī uz shēmām, kas īstenotas) pēc 2006. gada 31. decembra.

(192)

Jebkurā gadījumā Reģionālā atbalsta GAR 3. panta 3. punktā ir noteikts, ka ad hoc atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu un uz to neattiecas paziņošanas prasība, jo īpaši, ja tas nepārprotami atbilst visiem minētās regulas nosacījumiem. Šajā ziņā Reģionālā atbalsta GAR 4. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktā ir noteikts, ka atbalsts sākotnējiem ieguldījumiem ir saderīgs ar kopējo tirgu un to atbrīvo no paziņošanas prasības, ja atbalstu piešķir reģioniem, kam ir tiesības saņemt reģionālo atbalstu, kā noteikts attiecīgajai dalībvalstij apstiprinātajā reģionālā atbalsta kartē 2007. līdz 2013. gadam, bet Schwalm-Eder-Kreis nav iekļauts piemērojamajā reģionālā atbalsta kartē (85).

(193)

Turklāt Komisija atgādina, ka Reģionālā atbalsta GAR attiecas tikai uz reģionālo ieguldījumu atbalstu un nerada pamatu atbrīvojumam attiecībā uz reģionālo darbības atbalstu, piemēram, šajā gadījumā attiecībā uz apgrozāmā kapitāla garantiju. Tāpēc Komisija secina, ka neviena no garantijām nav atbrīvojama ar atpakaļejošu spēku saskaņā ar Reģionālā atbalsta GAR.

(194)

Komisija norāda, ka nevienai garantijai nevar piemērot grupas atbrīvojumu saskaņā ar MVU grupu atbrīvojuma regulu, jo minētā regula attiecas tikai uz MVU (sk. minētās regulas 1. panta 1. punktu). Kā konstatēts 137. apsvērumā, Abalon DE 2006. gadā nebija MVU.

(195)

Tā kā abas garantijas nav atbrīvojamas, pat ar atpakaļejošu spēku, no paziņošanas prasības saskaņā ar kādu grupu atbrīvojumu, abas garantijas jāuzskata par nelikumīgu atbalstu.

(196)

Tā kā neviena no garantijām nav ar atpakaļejošu spēku atbrīvota no paziņošanas pienākuma un tādējādi saskaņā ar jebkuru citu atbrīvojuma regulu nav saderīga, Komisijai saskaņā ar 2014. gada VGAR 58. panta 2. punktu (sk. 186. apsvērumu) ir jāizvērtē to saderība, piemērojot attiecīgo regulējumu, pamatnostādnes, vadlīnijas vai paziņojumus un tieši piemērojot Līgumu. Vācija apgalvoja, ka abas garantijas bija reģionālais atbalsts, kas paredzēts reģionālajai attīstībai (62. apsvērums). Parasti Komisija reģionālā atbalsta pasākumu uzskata par saderīgu ar LESD 107. panta 3. punktu tikai tad, ja atbalsts veicina reģionālo attīstību un kohēziju. Tā mērķim jābūt vai nu veicināt “a” apgabalu ekonomisko attīstību, vai arī sekmēt “c” apgabalu attīstību. Par labu Abalon DE piešķirto abu garantiju mērķis ir veicināt un sekmēt mazāk attīstītā Schwalm-Eder-Kreis reģiona reģionālo attīstību, kā arī teritoriālo kohēziju (sk. 17. apsvērumu).

(197)

Laikā, kad tika piešķirtas abas garantijas, Schwalm-Eder-Kreis bija “c” apgabals, kas saskaņā ar Vācijas reģionālā atbalsta karti 2004.–2006. gadam bija tiesīgs saņemt reģionālo ieguldījumu atbalstu. Tādējādi abas garantijas var novērtēt saskaņā ar piemērojamajām Reģionālā atbalsta pamatnostādnēm. No Reģionālā atbalsta pamatnostādņu 2014.–2020. gadam (86) 188. punkta izriet, ka reģionālais atbalsts, kas nelikumīgi piešķirts pirms 2014. gada 1. jūlija, jāizvērtē saskaņā ar Valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm 2007.–2013. gadam (87) (“2007. gada RAP”). Saskaņā ar 2007. gada RAP 105. punktu “Reģionālo atbalstu, kas piešķirts (..) līdz 2007. gadam, izvērtē saskaņā ar 1998. gada valstu reģionālā atbalsta pamatnostādnēm”. Tā kā abas garantijas tika izsniegtas 2006. gadā, atbilstošās pamatnostādnes to izvērtēšanai ir 1998. gada RAP, ko lasa kopā ar (toreiz piemērojamo) Vācijas reģionālā atbalsta karti 2004.–2006. gadam (88).

(198)

Saskaņā ar Vācijas reģionālā atbalsta karti 2004.–2006. gadam attiecīgais reģions (Schwalm-Eder-Kreis) ir tiesīgs saskaņā ar LESD (tagadējo) 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu saņemt reģionālo atbalstu ar atbalsta maksimālo intensitāti 18 % apmērā no attiecināmajām izmaksām lieliem uzņēmumiem.

(199)

Saskaņā ar 1998. gada RAP 4.5. punktu atbalsta maksimālā robežvērtība attiecas uz attiecināmajiem izdevumiem, kas ietver zemi, ēkas un iekārtas/mašīnas (aprīkojums). Šajā gadījumā kopējais ieguldījums bija 26 miljoni EUR modernām zāģmašīnām, ēkām un zemes iegādei. No šīs summas 21 miljons EUR tika ieguldīts kokzāģētavas iekārtās un aprīkojumā, 4 miljoni EUR – būvdarbos un 1 miljons EUR – objekta iegādei. Piemērojot atbalsta intensitāti 18 % apmērā, reģionālā ieguldījumu atbalsta maksimālā pieļaujamā atbalsta summa ir 4,68 miljoni EUR.

(200)

Atbalsts 4,5 miljonu EUR apmērā attiecībā uz būvniecības un aprīkojuma 25 miljonu EUR lielām izmaksām jau tika piešķirts, pamatojoties uz Kopīgo rīcības programmu “Reģionālo ekonomikas struktūru uzlabošana” (“Gemeinschaftsaufgabe“Verbesserung der regionalen Wirtschaftsstruktur”, shēma N 642/2002) (sk. 2008. gada lēmuma 12. apsvērumu). Šis atbalsts pēc tā paziņošanas 2008. gada lēmumā (89) tika uzskatīts par pastāvošu atbalstu, un šo 2008. gada lēmuma daļu Vispārējā tiesa apstiprināja savā 2015. gada spriedumā (sk. 4. apsvērumu), un tādējādi tas ir pastāvošs atbalsts. Tā kā maksimāli pieļaujamā atbalsta summa saskaņā ar 1998. gada RAP un Vācijas reģionālā atbalsta karti 2004.–2006. gadam netika pilnībā izmantota esošajā reģionālajā ieguldījumu atbalstā, kas pieņemts ar šo lēmumu, papildu ieguldījumu atbalstu līdz 180 000 EUR var atzīt par saderīgu, ja ir izpildīti visi piemērojamie 1998. gada RAP kritēriji.

(201)

Komisija novērtēja, vai ir izpildīti 1998. gada RAP kritēriji (kas neizslēdz garantijas kā atbalsttiesīgu atbalsta veidu). Komisija secina, ka, kā tas jau ir noteikts attiecībā uz citām reģionālā atbalsta pasākumu kopuma daļām (90), ir izpildīti visi 1998. gada RAP noteiktie standarta saderības kritēriji tādam atbalstam, uz kuru neattiecas individuāla paziņošana saskaņā ar 2002. gada daudznozaru pamatprincipiem (91) (kas nav piemērojami, jo nav pārsniegta attiecīgā robežvērtība).

(202)

Jo īpaši 1998. gada RAP 2. punkta trešajā daļā ir noteikts, ka uz individuālu ad hoc atbalstu principā neattiecas 1998. gada RAP (92), jo šādu atbalstu parasti piešķir saskaņā ar īpašu vai nozaru ražošanas politiku, un tā bieži vien neatbilst pašai reģionālā atbalsta politikas būtībai. Tomēr 1998. gada RAP 2. punkta ceturtajā daļā ir paredzēts, ka var pierādīt pretējo. Komisija uzskata, ka tā tas ir šajā lietā. Pirmkārt, ieguldījumu aizdevuma garantija kopā ar citām atbalsta pasākumu kopuma daļām bija paredzēta, lai veicinātu nodarbinātību atbalstāmajā reģionā (118 darbvietu radīšana), kas liecina par atbalsta ieguldījumu reģionālajā attīstībā. Otrkārt, ad hoc atbalsts tika piešķirts arī saskaņā ar Hesenes 2006. gada pamatnostādnēm (21. apsvērums), kas nav attiecināmas tikai uz ierobežotu nozaru vai uzņēmumu skaitu.

(203)

Atbalsts attiecas uz sākotnējo ieguldījumu projektu (1998. gada RAP 4.1. un 4.4. punkts), un tas neattiecas ne uz nozari, kas izslēgta no reģionālā ieguldījumu atbalsta (sk. 1998. gada RAP 2. punkta pirmo daļu), ne uz grūtībās nonākušu uzņēmumu. Nepieciešamais saņēmēja paša ieguldījums pārsniedz 25 % no kopējām ieguldījumu izmaksām (93) (1998. gada RAP 4.2. punkta pirmā daļa), un ieguldījumu projekts attiecīgajā reģionā tiks saglabāts vismaz piecus gadus (1998. gada RAP 4.10. punkts). Darbi saistībā ar ieguldījumiem uzsākti pēc garantiju pieprasīšanas, tādējādi tām ir stimulējoša ietekme (1998. gada RAP 4.2. punkta trešā daļa). Kumulācijas noteikumi (1998. gada RAP 4.18. punkts) ir ievēroti, jo kopā ar iepriekš apstiprināto dotāciju 4,5 miljonu EUR apmērā (sk. 18. apsvērumu) papildu atbalsta summa 180 000 EUR apmērā nepārsniedz piemērojamo kumulācijas maksimālo robežvērtību 4,68 miljonu EUR.

(204)

Tāpēc Komisija uzskata, ka papildu atbalsta summa 180 000 EUR (pašreizējā vērtība 2006. gadā), t. i., daļa no kopējās atbalsta summas 1 380 705 EUR (pašreizējā vērtība 2006. gadā, sk. 161. apsvērumu), kas iekļauta ieguldījumu aizdevuma garantijā, ir saderīga saskaņā ar 1998. gada RAP.

(205)

Vācija neatsaucās uz to, ka ieguldījumu aizdevuma garantija būtu jānovērtē, tieši piemērojot Līgumu, un neiesniedza argumentus, kas varētu pamatot šādu pieeju. Komisija šajā lietā nevar noteikt nekādus izņēmuma, labi pamatotus iemeslus, kas tai ļautu atkāpties no 1998. gada RAP. Tādējādi Komisija secina, ka ieguldījumu aizdevuma garantijā ietvertais atbalsts daļēji atbilst 1998. gada RAP (180 000 EUR no 161. apsvērumā minētās kopējās atbalsta summas). Attiecībā uz pārējo daļu (1 200 705 EUR) tas ir nesaderīgs atbalsts.

(206)

Apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantija ir reģionālais darbības atbalsts (183. apsvērums). Saskaņā ar 1998. gada RAP šādu darbības atbalstu var apstiprināt tikai apgabalos, kas ir tiesīgi saņemt reģionālo atbalstu saskaņā ar LESD (tagadējo) 107. panta 3. punkta a) apakšpunktu, t. i., tālākajos reģionos un reģionos ar mazu iedzīvotāju blīvumu (sk. iedzīvotāju blīvuma kritēriju 1998. gada RAP 3.10.4. punktā). Schwalm-Eder-Kreis reģions neietilpst nevienā no šīm kategorijām. Tāpēc apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantija neatbilst 1998. gada RAP.

(207)

Vācija neatsaucās uz to, ka apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantija būtu jānovērtē, tieši piemērojot Līgumu, un nesniedza argumentus, kas pamatotu šādu pieeju. Komisija šajā lietā nevar noteikt nekādus izņēmuma, labi pamatotus iemeslus, kas tai ļautu atkāpties no 1998. gada RAP. Tādējādi Komisija secina, ka darbības atbalsts, kas ietverts apgrozāmā kapitāla aizdevuma garantijā 129 134 EUR apmērā (sk. 161. apsvērumu), nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(208)

Saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Savienības tiesu iedibināto judikatūru Komisijas kompetences jomā ir lēmums par to, ka attiecīgajai valstij ir jāmaina vai jāatceļ atbalsts, par kuru Komisija ir secinājusi, ka tas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu (94). Tāpat Savienības tiesas ir pastāvīgi lēmušas, ka dalībvalstij pienākumu atcelt atbalstu, ko Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, nosaka, lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli (95).

(209)

Šajā saistībā Savienības tiesas ir noteikušas, ka minētais mērķis ir sasniegts, ja saņēmējs ir atmaksājis nelikumīgā atbalsta summas un tādējādi zaudējis priekšrocību, kas tam bijusi tirgū attiecībā pret konkurentiem, un ir atjaunots stāvoklis, kāds bijis pirms atbalsta piešķiršanas (96).

(210)

Procedūras regulas 16. panta 1. punktā noteikts: “Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja (..)”.

(211)

Tādējādi, ņemot vērā to, ka abas garantijas, kas īstenotas, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, ir nelikumīgs un daļēji nesaderīgs atbalsts, nesaderīgais atbalsts ir jāatgūst, lai atjaunotu situāciju, kāda iekšējā tirgū pastāvēja pirms atbalsta piešķiršanas. Atgūšana jāpiemēro laikposmam no dienas, kad atbalsts nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā faktiskās atgūšanas dienai. Par atgūstamo summu līdz tās faktiskās atgūšanas dienai ir jāmaksā procenti. Procentus aprēķina pēc salikto procentu formulas saskaņā ar Komisijas Regulas (EK) Nr. 794/2004 (97) V nodaļu.

(212)

Komisija konstatē, ka Vācija abas garantijas ir īstenojusi nelikumīgi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu: