BEĻĢIJAS KARALISTE,

BULGĀRIJAS REPUBLIKA,

ČEHIJAS REPUBLIKA,

DĀNIJAS KARALISTE,

VĀCIJAS FEDERATĪVĀ REPUBLIKA,

IGAUNIJAS REPUBLIKA,

ĪRIJA,

GRIEĶIJAS REPUBLIKA,

SPĀNIJAS KARALISTE,

FRANCIJAS REPUBLIKA,

HORVĀTIJAS REPUBLIKA,

ITĀLIJAS REPUBLIKA,

KIPRAS REPUBLIKA,

LATVIJAS REPUBLIKA,

LIETUVAS REPUBLIKA,

LUKSEMBURGAS LIELHERCOGISTE,

MALTAS REPUBLIKA,

NĪDERLANDES KARALISTE,

AUSTRIJAS REPUBLIKA,

POLIJAS REPUBLIKA,

PORTUGĀLES REPUBLIKA,

RUMĀNIJA,

SLOVĒNIJAS REPUBLIKA,

SLOVĀKIJAS REPUBLIKA,

SOMIJAS REPUBLIKA,

ZVIEDRIJAS KARALISTE un

EIROPAS SAVIENĪBA,

turpmāk kopā sauktas “puses”,

PATUROT PRĀTĀ 1994. gada 17. decembrī Lisabonā parakstīto Enerģētikas hartas nolīgumu (1), kas Eiropas Kopienu vārdā apstiprināts ar Padomes un Komisijas 1997. gada 23. septembra Lēmumu 98/181/EK, EOTK, Euratom (2), ar jaunākajiem grozījumiem;

PATUROT PRĀTĀ starptautisko paražu tiesību normas, kas kodificētas Vīnes Konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām, kas parakstīta Vīnē 1969. gada 23. maijā;

ŅEMOT VĒRĀ, ka reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas locekļi Enerģētikas hartas nolīguma 1. panta 3. punkta nozīmē ar šo pauž kopīgu izpratni par līguma interpretāciju un piemērošanu savstarpējās attiecībās;

ATGĀDINOT, ka izstāšanās no Enerģētikas hartas nolīguma neietekmē minētajā nolīgumā norādītās reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas sastāvu, kā arī neizslēdz interesi paust kopīgu izpratni par minētā nolīguma interpretāciju un piemērošanu tik ilgi, kamēr šo nolīgumu var uzskatīt par tādu, kas rada juridiskas sekas attiecībā uz pusi, kura izstājusies, un jo īpaši attiecībā uz Enerģētikas hartas nolīguma 47. panta 3. punktu;

PATUROT PRĀTĀ Līgumu par Eiropas Savienību (LES), Līgumu par Eiropas Savienības darbību (LESD) un vispārējos Eiropas Savienības tiesību principus;

ŅEMOT VĒRĀ, ka atsauces uz Eiropas Savienību šajā nolīgumā jāsaprot arī kā atsauces uz tās priekšteci, Eiropas Ekonomikas kopienu un pēc tam Eiropas Kopienu, līdz brīdim, kad to aizstāja Eiropas Savienība;

ATGĀDINOT, ka saskaņā ar Starptautiskās Justīcijas Pastāvīgās palātas judikatūru (3) un Starptautiskās Tiesas judikatūru (4) tiesības sniegt autoritatīvu tiesību normas interpretāciju ir starptautiska nolīguma pusēm saistībā ar minēto nolīgumu;

ATGĀDINOT, ka Eiropas Savienības dalībvalstis (“dalībvalstis”) ir nodevušas Eiropas Savienības Tiesai (EST) tiesības sniegt autoritatīvu Savienības tiesību aktu interpretāciju, kā to skaidrojusi EST 2006. gada 30. maija spriedumā lietā C-459/03 Komisija/Īrija (Mox Plant) (5), kurā tā nosprieda, ka ekskluzīvā kompetence interpretēt un piemērot Savienības tiesību aktus arī attiecas uz tādu starptautisku nolīgumu interpretāciju un piemērošanu, kuros Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir puses, attiecībās starp divām dalībvalstīm vai starp Eiropas Savienību un dalībvalsti;

ATGĀDINOT, ka saskaņā ar LESD 344. pantu, risinot strīdus, kas saistīti ar Līgumu interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas neizmantot citas strīdu izšķiršanas metodes, izņemot tās, ko paredz Līgumi;

ATGĀDINOT, ka 2018. gada 6. marta spriedumā lietā C-284/16, Achmea  (6) EST nosprieda, ka LESD 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāda starp dalībvalstīm noslēgtā starptautiskā nolīgumā ietverta tiesību norma, atbilstoši kurai ieguldītājs no vienas no šīm dalībvalstīm strīda gadījumā par ieguldījumiem otrā dalībvalstī var pret šo pēdējo dalībvalsti uzsākt tiesvedību šķīrējtiesā, kuras kompetencei šī dalībvalsts ir apņēmusies piekrist;

ATGĀDINOT par konsekventi un atkārtoti pausto Eiropas Savienības nostāju, ka Enerģētikas hartas nolīgumu nebija paredzēts piemērot ES iekšējās attiecībās un ka Eiropas Savienībai, Eiropas Atomenerģijas kopienai un to dalībvalstīm nebija un nevarēja būt nodoms par to, ka Enerģētikas hartas nolīgums radītu jebkādas saistības to starpā, jo tas tika apspriests kā Eiropas Savienības ārējās enerģētikas politikas instruments ar mērķi izveidot regulējumu sadarbībai enerģētikas jomā ar trešām valstīm, savukārt, pretstatā tam, Eiropas Savienības iekšējā enerģētikas politika ir sīki izstrādāta noteikumu sistēma, kas paredzēta, lai izveidotu iekšējo tirgu enerģētikas jomā, un reglamentē vienīgi attiecības starp dalībvalstīm minējā jomā;

ATGĀDINOT, ka 2021. gada 2. septembra spriedumā lietā C-741/19, Republic of Moldova/Komstroy  (7) (“spriedums lietā Komstroy ”), kas apstiprināts 2022. gada 16. jūnija Atzinumā 1/20 (8), EST nosprieda, ka Enerģētikas hartas nolīguma 26. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdiem starp dalībvalsti un citas dalībvalsts ieguldītāju par pēdējā minētā veiktu ieguldījumu pirmajā minētajā dalībvalstī;

ATGĀDINOT, ka Enerģētikas hartas nolīguma interpretācija spriedumā lietā Komstroy kā kompetentās tiesas veikta interpretācija, kas atspoguļo starptautisko publisko tiesību vispārējo principu, ir piemērojama no brīža, kad Eiropas Kopienas un to dalībvalstis ir apstiprinājušas Enerģētikas hartas nolīgumu;

ŅEMOT VĒRĀ, ka LESD 267. un 344. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie izslēdz tādu Enerģētikas hartas nolīguma 26. panta interpretāciju, kas ļauj šķīrējtiesā izšķirt strīdus starp vienas dalībvalsts ieguldītāju, no vienas puses, un otru dalībvalsti vai Eiropas Savienību, no otras puses (“ES iekšējie šķīrējtiesu procesi”);

ŅEMOT VĒRĀ, ka jebkurā gadījumā, ja strīdu starp vienas dalībvalsts ieguldītāju, no vienas puses, un citu dalībvalsti vai Eiropas Savienību, no otras puses, nevar atrisināt izlīguma ceļā, minētā strīda puse vienmēr var izvēlēties to iesniegt izskatīšanai kompetentajās tiesās vai administratīvajās tiesās saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktiem, kā to garantē vispārējie tiesību principi un pamattiesību ievērošana, kas cita starpā nostiprināta Eiropas Savienības Pamattiesību hartā;

KOPĪGI PAUŽOT kopīgo izpratni, kas izteikta šajā nolīgumā, ka līdz ar to tāda klauzula kā Enerģētikas hartas nolīguma 26. pants iepriekš nevarēja kalpot un tagad vai nākotnē nevar kalpot par juridisko pamatu šķīrējtiesu procesiem, ko ierosinājis vienas dalībvalsts ieguldītājs attiecībā uz ieguldījumiem citā dalībvalstī;

ATKĀRTOTI UZSVEROT Deklarāciju Nr. 17 par augstāku spēku, kas pievienota Lisabonas līgumu pieņēmušās Starpvaldību konferences Nobeiguma aktam, kurā atgādināts, ka Līgumi un tiesību akti, ko Savienība pieņēmusi, pamatojoties uz Līgumiem, ir pārāki par dalībvalstu tiesību aktiem un ka pārākuma princips ir kolīziju norma to savstarpējās attiecībās;

ATGĀDINOT, ka līdz ar to, lai atrisinātu jebkādu normu konfliktu, starptautisku nolīgumu, ko dalībvalstis noslēgušas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, var piemērot ES iekšējās attiecībās tikai tiktāl, ciktāl tā noteikumi ir saderīgi ar ES Līgumiem;

ŅEMOT VĒRĀ, ka, tā kā Enerģētikas hartas nolīguma 26. pantu nevar piemērot kā juridisko pamatu ES iekšējiem šķīrējtiesu procesiem, Enerģētikas hartas nolīguma 47. panta 3. punktu nevar attiecināt un nebija paredzēts arī attiecināt uz šādiem procesiem;

ŅEMOT VĒRĀ, ka, tā kā Enerģētikas hartas nolīguma 26. pantu nevar piemērot kā juridisko pamatu ES iekšējiem šķīrējtiesu procesiem, pusēm, uz kurām attiecas vēl nepabeigts šķīrējtiesas process, neatkarīgi no tā, vai tās ir atbildētāja vai ieguldītāja valsts, būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka attiecīgā šķīrējtiesa tiek informēta par šā nolīguma pastāvēšanu, ļaujot attiecīgi secināt, ka minētajai šķīrējtiesai nav jurisdikcijas,

ŅEMOT VĒRĀ arī to, ka nevajadzētu reģistrēt jaunus ES iekšējos šķīrējtiesu procesus, un ATZĪSTOT, ka gadījumos, kad tomēr tiek sniegts šķīrējtiesas paziņojums, pusēm, uz kurām attiecas minētie procesi, neatkarīgi no tā, vai tās ir atbildētāja vai ieguldītāja valsts, būtu jāsadarbojas, lai nodrošinātu, ka attiecīgā šķīrējtiesa tiek informēta par šā nolīguma pastāvēšanu, ļaujot attiecīgi secināt, ka Enerģētikas hartas nolīguma 26. pants nevar kalpot par juridisko pamatu šādiem procesiem;

ŅEMOT VĒRĀ, ka tomēr nebūtu jāapstrīd izlīgumi un nolēmumi ES iekšējās ieguldījumu šķīrējtiesu lietās, kurus vairs nevar anulēt vai atcelt un kuri ir brīvprātīgi ievēroti vai galīgi izpildīti;

PAUŽOT NOŽĒLU par to, ka šķīrējtiesas ES iekšējos šķīrējtiesu procesos, kuri uzsākti, atsaucoties uz Enerģētikas hartas nolīguma 26. pantu, jau ir pieņēmušas, turpina pieņemt un joprojām varētu pieņemt šķīrējtiesas nolēmumus tādā veidā, kas ir pretrunā Eiropas Savienības tiesību aktiem, tostarp, kā norādīts EST judikatūrā;

PAUŽOT NOŽĒLU arī par to, ka šādi šķīrējtiesas nolēmumi tiek pakļauti izpildes procedūrām, tostarp trešās valstīs, ka vēl nepabeigtos ES iekšējos šķīrējtiesu procesos, kuri it kā ir balstīti uz Enerģētikas hartas nolīguma 26. pantu, šķīrējtiesas neatsakās no kompetences un jurisdikcijas un ka šķīrējtiesas iestādes turpina reģistrēt jaunus šķīrējtiesu procesus un nenoraida tos kā acīmredzami nepieņemamus, jo nav piekrišanas, lai vērstos šķīrējtiesā;

ŅEMOT VĒRĀ, ka tādēļ ir skaidri un nepārprotami jāatgādina pušu konsekventā nostāja, noslēdzot nolīgumu, kurā atkārtoti apstiprināta to kopīgā izpratne par Enerģētikas hartas nolīguma interpretāciju un piemērošanu, kā to interpretējusi EST, ciktāl tas attiecas uz ES iekšējiem šķīrējtiesu procesiem;

ŅEMOT VĒRĀ, ka saskaņā ar Starptautiskās Tiesas 1970. gada 5. februāra spriedumu lietā Barcelona Traction, Light and Power Company Limited  (9) un kā Tiesa paskaidroja spriedumā lietā Komstroy, daži Enerģētikas hartas nolīguma noteikumi ir paredzēti divpusējo attiecību reglamentēšanai;

ŅEMOT VĒRĀ, ka šis nolīgums tādēļ attiecas tikai uz divpusējām attiecībām starp pusēm un līdz ar to uz ieguldītājiem no minētajām dalībvalstīm kā Enerģētikas hartas nolīguma līgumslēdzējām pusēm un ka tādējādi šis nolīgums skar tikai minētās Enerģētikas hartas nolīguma līgumslēdzējas puses, uz kurām attiecas Eiropas Savienības kā reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas tiesību akti Enerģētikas hartas nolīguma 1. panta 3. punkta nozīmē, un neietekmē to, ka citas Enerģētikas hartas nolīguma līgumslēdzējas puses izmanto savas tiesības saskaņā ar minēto nolīgumu vai pilda savas saistības;

ATGĀDINOT, ka puses ir informējušas Enerģētikas hartas nolīguma līgumslēdzējas puses par nodomu noslēgt šo nolīgumu;

ŅEMOT VĒRĀ, ka puses, noslēdzot šo nolīgumu un saskaņā ar to juridiskajām saistībām, kas izriet no Eiropas Savienības tiesību aktiem, bet neskarot to tiesības iesniegt tādas prasības, ko tās uzskata par atbilstošām attiecībā uz izmaksām, kas tām kā atbildētājām radušās saistībā ar ES iekšējiem šķīrējtiesu procesiem, nodrošina pilnīgu un efektīvu lietas Komstroy sprieduma ievērošanu un uzsver, ka spēkā esošie šķīrējtiesu nolēmumi nav izpildāmi, ka šķīrējtiesām ir pienākums nekavējoties izbeigt visus vēl nepabeigtos ES iekšējos šķīrējtiesu procesus, ka šķīrējtiesas iestādēm ir pienākums nereģistrēt nevienu turpmāku ES iekšējo šķīrējtiesas procesu saskaņā ar to attiecīgajām pilnvarām, kas noteiktas Konvencijas par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem (“ ICSID ”), kas noslēgta 1965. gada 18. martā Vašingtonā, 36. panta 3. punktā un Stokholmas Tirdzniecības palātas Šķīrējtiesas institūta (“ SCC ”) šķīrējtiesas noteikumu 12. pantā, un ka šķīrējtiesām ir pienākums paziņot, ka nevienam ES iekšējam šķīrējtiesas procesam, ko tajās tiek lūgts reģistrēt, nav juridiska pamata;

SAPROTOT, ka šis nolīgums attiecas uz ieguldītāja un valsts šķīrējtiesas procesiem, kuros puses ir iesaistītas ES iekšējos strīdos, pamatojoties uz Enerģētikas hartas nolīguma 26. pantu, saskaņā ar jebkuru šķīrējtiesas konvenciju vai noteikumu kopumu, tostarp ICSID un ICSID šķīrējtiesas noteikumiem, SCC šķīrējtiesas noteikumiem, Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautisko tirdzniecības tiesību komisijas šķīrējtiesas noteikumiem un ad hoc šķīrējtiesu; un

PATUROT PRĀTĀ, ka šā nolīguma noteikumi neskar Eiropas Komisijas vai jebkuras dalībvalsts tiesības celt prasību EST, pamatojoties uz LESD 258., 259. un 260. pantu,

IR VIENOJUŠĀS PAR TURPMĀKO.