(1)

Ar 2019. gada 17. aprīļa elektronisko paziņojumu Spānija saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) 108. panta 3. punktu paziņoja Komisijai šķīrējtiesas nolēmumu, ko 2018. gada 15. jūnijā bija izdevusi šķīrējtiesa, kas izveidota Ieguldījumu strīdu izšķiršanas starptautiskā centra (tālāk tekstā – “ICSID”) aizgādnībā (tālāk tekstā – “šķīrējtiesa”), šķīrējtiesas procesā Antin Infrastructure Services Luxembourg S.à.r.l. un Antin Energia Termosolar B.V. (kopā “Antin”) / Spānija (2). Šīs tiesvedības noslēgumā pieņemtajā nolēmumā (tālāk tekstā – “nolēmums”), kas grozīts 2019. gada 29. janvārī ar šķīrējtiesas lēmumu par labojumu izdarīšanu (3), ir uzdots samaksāt Antin atlīdzību 101 miljona EUR apmērā kopā ar procentiem par šo summu, kā arī ieguldījumu šķīrējtiesas procesa izmaksu segšanā, kas Spānijai jāmaksā sakarā ar to, ka Spānija ir pārkāpusi Enerģētikas hartas nolīgumu (tālāk tekstā – “EHN”) (4).

(2)

Paziņojot par nolēmumu, Spānija ir rīkojusies saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktā noteikto pienākumu, kas ir atgādināts arī Komisijas 2017. gada 10. novembra lēmumā lietā SA.40348 (5) (“Komisijas 2017. gada lēmums”).

(3)

Komisija 2021. gada 19. jūlija vēstulē informēja Spāniju, ka tā ir nolēmusi uzsākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz nolēmumu (tālāk tekstā: “lēmums par procedūras sākšanu”).

(4)

Lēmums par procedūras sākšanu tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (6). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes attiecībā uz lēmumu par procedūras sākšanu.

(5)

Komisija saņēma piezīmes no 23 ieinteresētajām personām, arī no Antin. Spānija neiesniedza piezīmes par lēmumu par procedūras sākšanu. Komisija 2022. gada 1. februāra vēstulē un 2022. gada 25. novembra vēstulē nosūtīja šīs piezīmes Spānijai, kurai tika dota iespēja atbildēt. Spānija nosūtīja savas piezīmes 2022. gada 20. aprīļa, 2023. gada 3. janvāra, 2023. gada 27. novembra un 2024. gada 29. janvāra vēstulēs.

(6)

Spānija nosūtīja papildu informāciju 2025. gada 6. martā.

(7)

Spānijas iestādes 2025. gada 4. martā piekrita izņēmuma kārtā atteikties no savām tiesībām, kas izriet no LESD 342. panta saistībā ar Padomes Regulas Nr. 1/1958 (7) 3. pantu, kā arī tam, ka šis lēmums tiek pieņemts un paziņots angļu valodā.

(8)

Kā konsekventi norādījusi Komisija (9) un atzinusi Tiesa (10), no divpusējiem ieguldījumu līgumiem (tālāk tekstā – “DIL”) un EHN izrietošie ES ieguldītāju un valsts strīdu izšķiršanas mehānismi ir pretrunā Savienības tiesībām, konkrēti, Līguma par Eiropas Savienību (tālāk tekstā – “LES”) 19. panta 1. punktam, LESD 267. un 344. pantam un Savienības tiesību sistēmas autonomijas principam.

(9)

2018. gada 6. martā Tiesa spriedumā Achmea lietā lēma, ka ieguldītāju un valsts šķīrējklauzulas ES iekšējos DIL nav saderīgas ar ES Līgumiem un jo īpaši ar LESD 267. un 344. pantu, jo šādas klauzulas negatīvi ietekmē Savienības tiesību autonomiju (11).

(10)

Kā Tiesa norādījusi spriedumā Komstroy lietā (12), spriedumā Achmea lietā izklāstītais pamatojums ir vienlīdz piemērojams EHN piemērošanai ES iekšienē. Šajā spriedumā Tiesa lēma, ka tādas tiesību normas kā EHN 26. pants mērķis patiesībā ir reglamentēt divpusējās attiecības starp divām EHN līgumslēdzējām pusēm analogi DIL noteikumam, par ko ir runa lietā, kurā tika pasludināts Achmea spriedums (13). Tiesa piebilda, ka saskaņā ar EHN 26. pantu uzsākts ES iekšējs šķīrējtiesas process izslēgtu no dalībvalstu tiesu kompetences un tātad no tiesiskās aizsardzības sistēmas, ko atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai tām ir jāievieš jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, strīdus, kas var būt saistīti ar šo tiesību interpretāciju vai piemērošanu (14). Tiesa konstatēja, ka tāpēc EHN 26. panta 2. punkta c) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdiem starp dalībvalsti un citas dalībvalsts ieguldītāju par investīcijām, ko ieguldītājs veicis strīdā iesaistītajā dalībvalstī (15).

(11)

Turklāt Tiesa rīkojumā Romatsa lietā nosprieda, ka šķīrējtiesas nolēmums, kas pieņemts procedūrā starp dalībvalsti un citas dalībvalsts ieguldītāju, pamatojoties uz starptautiskā nolīgumā paredzētu šķīrējklauzulu, nav saderīgs ar Savienības tiesībām, it īpaši ar LESD 267. un 344. pantu, un tādējādi tas nevar radīt nekādas sekas un nevar tikt izpildīts (16). Līdz ar to šāds nolēmums nevar radīt nekādas sekas, un tādējādi to nevar izpildīt, lai samaksātu ar minēto nolēmumu piešķirto atlīdzību. Šādā gadījumā dalībvalsts tiesa nekādā gadījumā nevar uzsākt šāda nolēmuma izpildi, lai ļautu tā labuma guvējiem saņemt tiem piešķirto kompensāciju par kaitējumu (17).

(12)

Komisija un dalībvalstis veica vairākus pasākumus, lai īstenotu vai citādi nodrošinātu Tiesas spriedumu rezultatīvu izpildi.

(13)

2019. gada 15. janvārī dalībvalstis parakstīja deklarāciju par Tiesas sprieduma Achmea lietā sekām un par investīciju aizsardzību Eiropas Savienībā (18).

(14)

2020. gada 5. maijā 23 dalībvalstis parakstīja nolīgumu par ES iekšējo DIL izbeigšanu, kas stājās spēkā 2020. gada 29. augustā (19). Pārējās dalībvalstis divpusēji izbeidza savus ES iekšējos DIL – tādējādi visi ES iekšējie DIL ir oficiāli izslēgti no tiesību sistēmas (20).

(15)

2024. gada 26. jūnijā ES un dalībvalstis parakstīja deklarāciju par juridiskajām sekām, kas izriet no Tiesas sprieduma Komstroy lietā, un kopīgo izpratni par to, ka Enerģētikas hartas nolīguma 26. pants nav piemērojams kā pamats ES iekšējiem šķīrējtiesu procesiem. Tās arī noslēdza sarunas par oficiāla starptautiska nolīguma tekstu, kura mērķis ir izbeigt tādu ES iekšējo šķīrējtiesu procesu turpināšanu, kas ir pretrunā Savienības tiesībām (21). Konkrētāk, deklarācijā un nolīgumā tiesām un šķīrējtiesām ir paskaidrots, ka EHN paredzētā šķīrējklauzula nav piemērojama un nekad nav tikusi piemērota attiecībām starp ES ieguldītāju un citu dalībvalsti.

(16)

Pilnīguma labad Komisija norāda, ka Savienība un Euratom2024. gada 27. jūnijā paziņoja EHN depozitāram (22) par izstāšanos no EHN, jo tika konstatēts, ka, tā kā EHN nav izdarītu būtisku grozījumu, tas vairs nav saderīgs ar Parīzes nolīguma principiem, ilgtspējīgas attīstības prasībām un cīņu pret klimata pārmaiņām, kā arī ar mūsdienīgiem investīciju aizsardzības standartiem. Turklāt, kā paskaidrots lēmuma par izstāšanos priekšlikuma paskaidrojuma rakstā, EHN nav saderīgs ar Savienības tiesību autonomijas principu, jo tajā nav ietvertas dažas garantijas, ko Tiesa ir identificējusi CETA atzinumā (23), lai secinātu, ka šķīrējtiesas nolēmumi neradītu situācijas, “kuru rezultātā Savienības iestādēm var tikt traucēts darboties atbilstoši tās konstitucionālajam ietvaram” (24). Arī Spānija 2024. gada aprīlī paziņoja par izstāšanos no EHN. Izstāšanās stājas spēkā vienu gadu no dienas, kad par to paziņots depozitārijam.

(17)

Šajā iedaļā Komisija kā pamatinformāciju sniedz īsu aprakstu par Spānijas atjaunīgo energoresursu shēmām, kuru rezultātā tika uzsākts šķīrējtiesas process un, visbeidzot, pieņemts nolēmums.

(18)

Lai transponētu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/77/EK (25), kas ir pirmā Savienības Atjaunojamo energoresursu direktīva, Spānija 2007. gadā ieviesa īpašu ekonomikas shēmu, kuras mērķis ir veicināt elektroenerģijas ražošanu no atjaunīgajiem energoresursiem (“AER”) un kuru reglamentēja Karaļa dekrēts Nr. 661/2007 un Nr. 1578/2008, kā arī Karaļa dekrētlikums Nr. 6/2009 (“2007. gada shēma”). Spānija nepaziņoja par šo shēmu Komisijai, lai gan minētās direktīvas 12. apsvērumā bija skaidri atgādināts, ka EK līguma 87. un 88. pants (tagad LESD 107. un 108. pants) attiecas uz atbalsta shēmām, ko dalībvalstis ieviesušas, lai transponētu direktīvu. Tātad Komisija 2007. gada shēmu nekad nav atļāvusi saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem.

(19)

Spānija 2012. un 2013. gadā grozīja 2007. gada shēmu saistībā ar otro Savienības Atjaunojamo energoresursu direktīvu (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/28/EK) (26). Minētās direktīvas 3. panta 3. punktā bija atgādināts pienākums paziņot par atbalsta shēmām kā par valsts atbalsta pasākumiem. Pirmkārt, ar Likumu 15/2012 tika atcelta atlīdzība par elektroenerģiju, kas saražota ar dabasgāzi. Spānija 2013. gadā pieņēma turpmākus grozījumus. 2013. gadā grozīto shēmu reglamentē Karaļa dekrētlikums 9/2013, Likums 24/2013, Karaļa dekrēts Nr. 413/2014 un Rīkojumi IET/1045/2014 un IET/1459/2014 (“2013. gada shēma”). 2013. gada shēmā ir saglabātas 2007. gada shēmas pamatiezīmes un tiek piemērota atšķirīga metodika, lai aprēķinātu atlīdzību atjaunīgo energoresursu iekārtām, salīdzinot ar 2007. gada shēmu. Saskaņā ar LESD 108. pantā noteiktajiem pienākumiem, lai gan ar novēlošanos, Spānija 2014. gada 22. decembrī paziņoja Komisijai par 2013. gada shēmu. Komisijas 2017. gada lēmumā Komisija secināja, ka 2013. gada shēma atbilst Pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam (“EEAG”) (27) un tāpēc ir saderīga ar iekšējo tirgu. Minētajā lēmumā tika novērtēti arī maksājumi, kas saskaņā ar 2007. gada shēmu veikti par iekārtām, kuras turpināja saņemt atbalstu saskaņā ar 2013. gada shēmu.

(20)

Spānija 2007., 2008. un 2009. gadā pieņēma Karaļa dekrētus Nr. 661/2007 un Nr. 1578/2008 un Karaļa dekrētlikumu Nr. 6/2009, ar ko ieviesa 2007. gada shēmu. AER ražošanas iekārtu operatori varēja izvēlēties vienu no divām iespējām saņemt atbalstu saskaņā ar 2007. gada shēmu. Pirmā iespēja bija saņemt fiksētu tarifu par saražotās enerģijas kWh (garantētā tarifa variants), ko katru gadu atjaunina, ņemot vērā patēriņa cenu indeksu. Otrā iespēja bija pārdot elektroenerģiju tirgū un saņemt piemaksu par kWh pārdotās elektroenerģijas papildus tirgus cenai (piemaksas iespēja).

(21)

Gan tarifs saskaņā ar garantētā tarifa iespēju, gan piemaksa saskaņā ar piemaksas iespēju tika aprēķināti, pamatojoties uz standarta atjaunīgo energoresursu iekārtu tipiskajām izmaksām un ieņēmumiem. Spānijas iestādes aplēsa gan sākotnējās investīciju izmaksas, gan standarta iekārtu ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas, kā arī tirgus cenu.

(22)

Saules termoelektroenerģijas rentabilitāte tika noteikta līdz 8 % iekārtām, kuru operatori izvēlējās izmantot garantētos tarifus, un 7–11 % tiem, kas piedalās vairumtirdzniecības tirgū un saņem piemaksu (28).

(23)

Turklāt saistībā ar saules enerģijas koncentrēšanas (SEK) iekārtām bija tiesības saņemt tarifu/piemaksu saskaņā ar 2007. gada shēmu arī par elektroenerģiju, kas ražota no fosilajām degvielām / dabasgāzes, ja to izmanto kopā ar AER, lai nodrošinātu stabilu ražošanu un piegādi, ja vien šādas elektroenerģijas daļa nepārsniedz 12 % no kopējās saražotās elektroenerģijas daudzuma tarifa gadījumā un 15 % no kopējās saražotās elektroenerģijas daudzuma piemaksas gadījumā (29).

(24)

Lai saņemtu atbalstu saskaņā ar 2007. gada shēmu, potenciālajiem labuma guvējiem bija jāiesniedz pieteikums Spānijas Enerģētikas politikas un kalnrūpniecības ģenerāldirektorātam.

(25)

Shēma tika finansēta no tīkla piekļuves maksām, kas elektroenerģijas patērētājiem un tīkla lietotājiem noteiktas Elektroenerģijas nozares likumā 54/1997 (grozīts 2013. gadā ar Likumu 24/2013) un Karaļa dekrētā 2017/1997. Spānijas iestādes apgalvo, ka tīkla piekļuves maksa patērētājiem un tīkla lietotājiem bija obligāta. Tās arī apgalvo, ka 2007. gada shēma ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, un it īpaši atsaucas uz Komisijas 2017. gada lēmuma 158. apsvērumu.

(26)

Konkrētāk, Elektroenerģijas nozares likuma 54/1997 17. panta 1. un 3. punktā bija paredzēts, ka Spānijas valdībai ir jāpieņem noteikumi, kas vajadzīgi tīkla piekļuves maksas sistēmas ieviešanai. Maksas tiek noteiktas, pamatojoties uz sistēmas regulēto darbību izmaksām. Tās ietver elektroenerģijas sistēmas pastāvīgās izmaksas un diversifikācijas un piegādes drošības izmaksas. Spānijas valdībai bija jānosaka maksu aprēķināšanas metodika. Karaļa dekrēta 2017/1997 4.g panta 1. punktā pie diversifikācijas un piegādes drošības izmaksām ir iekļautas izmaksas, kas izriet no 2007. gada shēmas.

(27)

Ar Karaļa dekrētu 2017/1997 Comisión Nacional de Energía (Valsts enerģētikas komisija), kas ir valsts iestāde, kura ir iekļauta Valsts tirgu un konkurences komisijā (tālāk tekstā – “CNMC”), tika uzticēts attiecīgajiem labuma guvējiem turpmāku norēķinu veidā nodot līdzekļus, kas iekasēti, lai segtu elektroenerģijas sistēmas pastāvīgās izmaksas, kā arī diversifikācijas un piegādes drošības izmaksas. Dekrēta pielikumos tika noteikti arī norēķinu labuma guvēji, piemērojamās matemātiskās formulas un reglamentēta pati norēķinu procedūra saskaņā ar iepriekš noteiktiem objektīviem raksturlielumiem.

(28)

2007. gada shēmas finansēšanas mehānisma tiesiskais regulējums ir tāds pats kā Tiesas izvērtētais Elcogás lietā (30).

(29)

Kā minēts 19. apsvērumā, no 2012. gada Spānija ieviesa vairākus tiesību aktus, ar kuriem grozīja 2007. gada shēmu.

(30)

Ar Karaļa 2013. gada 1. februāra dekrētlikumu Nr. 2/2013 cita starpā tika atcelts garantēto tarifu atjaunināšanas mehānisms atbilstoši patēriņa cenu indeksam, aizstājot to ar zemāku indeksu.

(31)

Pēc tam Spānija pieņēma šādus tiesību aktus, ar kuriem izveidoja 2013. gada shēmu (31): Karaļa 2013. gada 12. jūlija dekrētlikums Nr. 9/2013, 2013. gada 26. decembra Likums Nr. 24/2013 par elektroenerģijas nozari, Karaļa 2014. gada 6. jūnija dekrēts Nr. 413/2014 un Rīkojumi IET/1045/2014 un IET/1459/2014.

(32)

2013. gada shēma ir sadalīta sešu gadu regulatīvajos periodos. Pirmais regulatīvais periods ilga no 2013. gada 14. jūlija līdz 2019. gada 31. decembrim. Otrais sākās 2020. gada 1. janvārī.

(33)

2013. gada shēma sniedza atbalstu i) koģenerācijas iekārtām, ii) atjaunīgo energoresursu iekārtām un iii) citām iekārtām, kurās enerģijas atgūšanā izmanto vismaz 70 % atkritumu un melno atsārmu (32).

(34)

Atbalstu saskaņā ar 2013. gada shēmu var saņemt par šādiem diviem iekārtu veidiem:

(35)

Atbalstu saskaņā ar 2013. gada shēmu piešķir piemaksas veidā papildus ienākumiem, kas gūti tirgū. Tā mērķis ir palīdzēt atbalstītajām tehnoloģijām vienlīdzīgi konkurēt ar citām tehnoloģijām tirgū ar samērīgu peļņas normu, kas tika aprēķināta 7,398 % apmērā attiecībā uz iepriekš atbalstītām iekārtām (33) un 7,503 % apmērā attiecībā uz jaunatbalstītām iekārtām. Piemaksu veido divi komponenti: atlīdzība par investīcijām un attiecīgā gadījumā atlīdzība par darbībām.

(36)

Lai noteiktu izmaksājamā atbalsta summu, iekārtas klasificē kādā no dažādiem standarta iekārtu veidiem, pamatojoties uz to individuālajām īpašībām. Atlīdzības kritērijus, kas piemērojami katram standarta iekārtu veidam, nosaka ar ministrijas rīkojumu, un tie ietver šādus raksturlielumus: tehnoloģijas veids, elektroenerģijas ražošanas jauda, ekspluatācijas sākuma datums, darbmūžs, elektroenerģijas sistēma / iekārtas atrašanās vieta, standarta ieņēmumi, kas gūti, pārdodot elektroenerģiju tirgū, standarta pamatdarbības izmaksas, kas nepieciešamas attiecīgās iekārtas ekspluatācijai, un ekspluatācijas stundas (norādot minimālo un maksimālo vērtību). Atlīdzību, uz kuru ir tiesības saistībā ar atsevišķu iekārtu, aprēķina, pamatojoties uz standarta iekārtas atlīdzības kritērijiem un pašas atsevišķās iekārtas raksturlielumiem (piemēram, faktisko ekspluatācijas stundu skaitu).

(37)

2013. gada shēmu daļēji finansē no valsts vispārējā budžeta un daļēji no tīkla piekļuves tarifiem un elektroenerģijas patērētājiem piemērotajām maksām, ko dēvē arī par “elektroenerģijas sistēmas ieņēmumiem”. Šis finansēšanas mehānisms tika ieviests ar Likumiem 15/2012, 17/2012 un 24/2013.

(38)

Tālāk kopsavilkuma veidā izklāstītās galvenās atšķirības starp 2007. gada shēmu un 2013. gada shēmu.

(39)

Kā minēts 19. apsvērumā, Komisija 2017. gada lēmumā apstiprināja 2013. gada shēmu kā saderīgu ar iekšējo tirgu.

(40)

Visas iekārtas, kas sākotnēji saņēma atbalstu saskaņā ar 2007. gada shēmu, varēja automātiski saņemt atbalstu saskaņā ar 2013. gada shēmu. Novērtējot 2013. gada shēmas saderību Komisijas 2017. gada lēmumā, Komisija, lai pārbaudītu, vai nav pārmērīgas kompensācijas, ņēma vērā to maksājumu summu, kas veikti saistībā ar iepriekš atbalstītajām iekārtām saskaņā ar 2007. gada shēmu un 2013. gada shēmu (35).

(41)

Konkrētāk, Komisija novērtēja iepriekš atbalstītajām iekārtām piešķirtā atbalsta samērīgumu saskaņā ar EEAG 131. punkta a) apakšpunktu, pamatojoties uz naudas plūsmas aprēķiniem par 21 standarta iekārtu, kas reprezentatīvi pārstāvēja dažādas tehnoloģijas un iekārtu veidus, kurus atbalstīja saskaņā ar 2013. gada shēmu (sk. Komisijas 2017. gada lēmuma 120. apsvērumu). Tie ietver iepriekšējos pārdošanas ienākumus (arī tos, kas izriet no 2007. gada shēmas iepriekš atbalstītām iekārtām), paredzamos nākotnes pārdošanas ienākumus, sākotnējās investīciju izmaksas, pamatdarbības izmaksas un atlīdzību, kas piešķirama katrai iekārtai gan saistībā ar to ekspluatāciju, gan investīcijām. Attiecībā uz visiem sniegtajiem piemēriem Komisija pārbaudīja, vai atbalsts nepārsniedza to, kas nepieciešams, lai atgūtu sākotnējās investīciju izmaksas un attiecīgās pamatdarbības izmaksas, kam pieskaitīta saprātīgas peļņas norma, pamatojoties uz iepriekšējām un aplēstajām izmaksām un tirgus cenām (7,503 % pirms nodokļu nomaksas attiecībā uz jaunatbalstītām iekārtām un 7,398 % iepriekš atbalstītām iekārtām). Komisijas 2017. gada lēmumā Komisija konstatēja, ka minētās peļņas normas, šķiet, atbilst tām, kas piemērojamas līdzīgiem pasākumiem (atjaunīgās enerģijas un augstas efektivitātes koģenerācijas projektiem), kurus Komisija bija apstiprinājusi, un nerada pārmērīgu kompensāciju. Komisija nonāca pie tāda paša secinājuma par atlīdzības raksturlielumu turpmāku pārskatīšanu, jo nākotnes maksājumi tiktu aprēķināti, lai investīciju neto pašreizējo vērtību saglabātu nulles līmenī (36).

(42)

Andasol-1 un Andasol-2 saules elektrostacijas ir divas SEK iekārtas ar 49,9 MW jaudu, kas atrodas Granadā, Spānijas dienvidos (kopā “Andasol elektrostacijas”). Tās pieder Andasol-1 Central Termosolar UNO S.L. un Andasol-2 Central Termosolar DOS (kopā “Andasol sabiedrības”), kuras tās ekspluatē.

(43)

Andasol elektrostaciju būvniecība tika pabeigta 2008. un 2009. gadā. Andasol-1 elektrostacija saņēma galīgo nodošanas ekspluatācijā sertifikātu 2008. gada 25. novembrī un tika reģistrēta elektroenerģijas ražošanas iekārtu administratīvajā reģistrā 2009. gada 24. aprīlī, savukārt Andasol-2 elektrostacija nodošanas ekspluatācijā sertifikātu saņēma 2009. gada 5. jūnijā un minētajā administratīvajā reģistrā tika reģistrēta 2009. gada 22. decembrī (37).

(44)

Andasol elektrostacijas saņēma atbalstu saskaņā ar 2007. gada shēmu. Saskaņā ar Spānijas sniegtajiem datiem Andasol elektrostacijas saņēma piemaksu no to darbības uzsākšanas brīža līdz 2010. gada beigām un vēlreiz 2012. gadā, savukārt 2011. un 2013. gadā tās saņēma atbalstu garantēta tarifa veidā.

(45)

Andasol elektrostacijas bija aprīkotas arī ar trim apsildes iekārtām un sašķidrinātās dabasgāzes rezervuāru, lai tās varētu izmantot dabasgāzi elektroenerģijas ražošanā un tādējādi palielināt saules enerģijas pārveidošanas par elektroenerģiju efektivitāti un ražošanas uzticamību (38). Tādējādi tām bija tiesības uz tarifu/piemaksu saskaņā ar 2007. gada shēmu arī par elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot dabasgāzi.

(46)

Saskaņā ar Spānijas iesniegto informāciju Andasol elektrostacijas turpināja ražot elektroenerģiju un saņēma atbalstu saskaņā ar 2013. gada shēmu. Andasol elektrostacijas tika automātiski reģistrētas saskaņā ar 2013. gada shēmu kā iepriekš atbalstītas iekārtas, kā tas notika ar visām iekārtām, kas sākotnēji saņēma atbalstu saskaņā ar 2007. gada shēmu. Saskaņā ar 2013. gada shēmu Andasol elektrostacijām piešķirtais atbalsts bija balstīts uz standarta iekārtu IT-00606 attiecībā uz Andasol 1 un IT-00607 attiecībā uz Andasol 2.

(47)

Spānija iesniedza aprēķinu par bruto ienākumiem, ko Andasol elektrostacijas būtu saņēmušas kā atbalstu saskaņā ar 2007. gada shēmu, ja tas būtu turpinājies nemainīgs, un salīdzināja to ar atbalstu, ko elektrostacijas saņēma laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam saskaņā ar 2013. gada shēmu. 1. tabulā ir parādītas atšķirības ieņēmumos papildus tirgus ieņēmumiem starp 2007. gada shēmu un 2013. gada shēmu. Pozitīvās vērtības atspoguļo lielākus ienākumus saskaņā ar Karaļa dekrētu Nr. 413/2014 (t. i., saskaņā ar 2013. gada shēmu) nekā ienākumi, kas būtu gūti saskaņā ar Karaļa dekrētu Nr. 661/2007 (proti, saskaņā ar 2007. gada shēmu).

1. tabula

Atšķirības ieņēmumos papildus tirgus ieņēmumiem starp 2007. gada shēmu un 2013. gada shēmu

(48)

1. tabulā redzams, ka laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam Andasol 1 elektrostacija saņēma par aptuveni 15 miljoniem EUR vairāk, nekā tā būtu saņēmusi saskaņā ar 2007. gada shēmu, savukārt Andasol 2 elektrostacija saņēma par 11 miljoniem EUR mazāk, nekā tā būtu saņēmusi saskaņā ar 2007. gada shēmu.

(49)

Saskaņā ar CNMC datiem aprēķinu pamatā ir Andasol elektrostaciju faktiskais laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam saražotās elektroenerģijas apjoms.

(50)

Spānija apgalvoja, ka Andasol elektrostacijas darbojas ar enerģijas apjomu, kas atbilst to ražošanas jaudai. 2. tabulā ir norādīti Spānijas iesniegtie dati par abu elektrostaciju enerģijas ražošanu laikposmā no 2009. gada 1. novembra līdz 2020. gada 31. decembrim.

2. tabula.

Ikgadējā no Andasol 1 un Andasol 2 elektrostacijām izvadītā enerģija

(51)

Antin ir prasītājs šķīrējtiesas procesā Antin Infrastructure Services Luxembourg S.à.r.l. un Antin Energia Termosolar B.V. / Spānija. Sabiedrība Antin Infrastructure Services Luxembourg S.à.r.l. tika nodibināta 2011. gada 22. martā Luksemburgā. Sabiedrība Antin Energia Termosolar B.V. tika nodibināta 2011. gada 27. jūnijā Nīderlandē, un tā pilnībā pieder Antin Infrastructure Services Luxembourg S.à.r.l.. Abas sabiedrības bija Francijā reģistrēta privātā riska kapitāla fonda Antin Infrastructure Partners instrumenti, kas tika izmantoti investīcijām Spānijā (41). Antin Infrastructure Partners savā tīmekļa vietnē šā lēmuma izstrādes laikā norāda, ka tas pārvalda septiņus fondus, kuri investē infrastruktūrā Eiropā un Ziemeļamerikā, un mērķtiecīgi investē enerģētikas un vides, digitālajā, transporta un sociālajā nozarē, lai ieguldītājiem radītu pievilcīgas, atbilstoši riskam koriģētas peļņas iespējas (42). Antin Infrastructure Partners norāda, ka, pēc tā domām, “aktīva pieeja vērtības radīšanai ir labākais veids, kā pārvaldīt investīcijas infrastruktūrā” un ka tas “cieši sadarbojas ar [tā] vadības komandām, lai uzlabotu [tā] portfeļsabiedrību darbību, finanšu rādītājus, pakalpojumu kvalitāti un veselības un drošības apstākļus” (43).

(52)

2011. gadā Antin investēja līdzekļus Andasol sabiedrību 45 % kapitāldaļu iegādei. Konkrētāk, tolaik Antin Infrastructure Services Luxembourg S.a.r.l. piederēja 100 % Antin Energia Termosolar B.V. kapitāldaļu, kurai savukārt piederēja 45 % kapitāldaļu abās Andasol sabiedrībās. RREEF Pan-European Infrastructure Two Lux S.à r.l. (tālāk tekstā – “RREEF”) un Spānijas konglomerātam Actividades de Construcción y Servicios, S.A. (tālāk tekstā – “ACS”) piederēja pārējās Andasol sabiedrību kapitāldaļas ar attiecīgi 45 % un 10 % līdzdalību Andasol sabiedrībās (44).

(53)

Šķīrējtiesas procesā Antin apgalvoja, ka ir investējis aptuveni 139,5 miljonus EUR, pamatojoties uz cerībām, ka Andasol elektrostacijas gūs regulārus un ilgtspējīgus ienākumus, kas ļautu Antin apkalpot savu parādu un gūt peļņu no savām investīcijām (45). Laikā, kad Antin veica investīcijas, Andasol elektrostacijas guva labumu no 2007. gada shēmas.

(54)

2017. gada augustā Antin pārdeva savas investīcijas Andasol elektrostacijās, pārdodot aktīvus uzņēmumam Cubico Sustainable Investments Limited par aptuveni 75,2 miljoniem EUR (46).

(55)

Spānijas paziņoto nolēmumu šķīrējtiesa pieņēma pēc strīda, ko Antin 2013. gada novembrī iesniedza šķīrējtiesā pret Spāniju.

(56)

Uzsākot procedūru saskaņā ar EHN, Antin apgalvoja, ka izmaiņas Spānijas tiesiskajā regulējumā, kas piemērojams Andasol elektrostacijām, kurās Antin bija investējusi līdzekļus, radīja nopietnu un būtisku kaitējumu tās investīcijām un bija pretrunā Spānijas pienākumiem saskaņā ar EHN, it īpaši EHN 10. panta 1. punktā noteiktajam taisnīgas un vienlīdzīgas attieksmes principam. Antin apgalvoja, ka ir investējusi Andasol elektrostacijās, pamatojoties uz 2007. gada shēmu (47).

(57)

Šķīrējtiesas procesā Spānija norādīja, ka šķīrējtiesas kompetencē nav izskatīt tādu strīdu kā šajā lietā starp Savienības dalībvalsts ieguldītāju un citu dalībvalsti (48).

(58)

2014. gada 14. novembrī Komisija iesniedza pieteikumu par iestāšanos šķīrējtiesas procesā kā strīdā neiesaistītā puse, bet šķīrējtiesa 2014. gada 14. decembrī to noraidīja, pamatojoties uz to, ka šāds pieteikums bija priekšlaicīgs. 2015. gada 9. decembrī Komisija iesniedza otru pieteikumu par iestāšanos lietā. 2016. gadā šķīrējtiesa nolēma atļaut Komisijai iesniegt rakstiskus apsvērumus ar nosacījumu, ka Komisija rakstveidā apņemas izpildīt jebkuru šķīrējtiesas nolēmumu par tiesāšanās izdevumiem. Komisija informēja šķīrējtiesu, ka tā nevar uzņemties šādas saistības attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem un tādēļ neiesniedza rakstveida apsvērumus (49).

(59)

Šķīrējtiesa noraidīja arī Spānijas lūgumus iesniegt šķīrējtiesas procesā i) spriedumu Achmea lietā un ii) Komisijas 2017. gada lēmumu (50).

(60)

Šķīrējtiesa secināja, ka Spānija ir pārkāpusi EHN 10. panta 1. punktu, jo tā saistībā ar Antin investīcijām nav ievērojusi taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi (51). Šis konstatējums ir balstīts uz atjaunīgo energoresursu iekārtu atlīdzības shēmas regulatīvām izmaiņām, kas tika veiktas ar tiesību aktiem, kurus Spānija pieņēma no 2013. gada jūlija, proti, Karaļa dekrētlikumu 9/2013, Likumu 24/2013, Karaļa dekrētu 413/2014 un Rīkojumu IET 1045/2014, salīdzinājumā ar shēmu, kas bija spēkā brīdī, kad Antin veica investīcijas, proti, shēmu, kas bija pieņemta ar Likumu 54/1997 un Karaļa dekrētu 661/2007 (52).

(61)

Tiesa noteica Antin atlīdzību 112 miljonu EUR apmērā, kas jāmaksā Spānijai. Spānija 2018. gada 24. jūlijāICSID ģenerālsekretāram iesniedza pieprasījumu par nolēmuma grozīšanu. Pēc tam 2019. gada 29. janvārī šķīrējtiesa pieņēma jaunu lēmumu, ar kuru tika labota piešķirtās atlīdzības summa no 112 līdz 101 miljonam EUR.

(62)

Šķīrējtiesa arī nosprieda, ka Spānijai par šo atlīdzību no 2014. gada 20. jūnija līdz nolēmuma pieņemšanas dienai (t. i., līdz 2018. gada 15. jūnijam) bija jāmaksā saliktie procenti ar mēneša likmi 2,07 % un par laikposmu no nolēmuma pieņemšanas dienas līdz samaksas dienai – saliktie procenti ar mēneša likmi 2,07 %. Turklāt šķīrējtiesa nosprieda, ka Spānijai bija jāsamaksā Antin563 256,17 EUR (635 431,70 USD) kā ieguldījums savu tiesāšanās izdevumu daļas segšanai un 2 840 661,41 EUR (2 447 008,61 GBP) kā ieguldījums savu juridiskās pārstāvības izmaksu un izdevumu segšanai (53).

(63)

Attiecībā uz atlīdzības aprēķināšanu šķīrējtiesa apmierināja tikai daļu no Antin prasījuma par kaitējuma atlīdzināšanu par nākotnes naudas plūsmu (t. i., pēc 2014. gada jūnija) zaudēšanu (54). Šķīrējtiesa uzskatīja, ka Antin un tās ekspertu izmantotā diskontētās naudas plūsmas (tālāk tekstā – “DNP”) pieeja ir piemērota. Attiecībā uz Andasol elektrostaciju ekspluatācijas ilgumu šķīrējtiesa uzskatīja, ka, lai aprēķinātu kaitējumu, Andasol elektrostaciju ekspluatācijas mūžs ir 25 gadi. Tādējādi šķīrējtiesa no šiem zaudējumiem prasītajiem 137 miljoniem EUR atskaitīja summu 36 miljonu EUR apmērā, kas atbilst starpībai starp Antin apgalvoto ekspluatācijas ilgumu (35–40 gadi) un darbības ilgumu, ko šķīrējtiesa atzina par pieņemamu (25 gadi), un secināja, ka atlikušais 101 miljons EUR ir taisnīga atlīdzība (55).

(64)

Spānija apgalvoja, ka paziņotā pasākuma labuma guvējs ir Antin, jo šī puse bija prasītāja šķīrējtiesas procesā, kuras rezultātā tika pieņemts nolēmums, un tādējādi tajā noteiktā puse bija tiesīga saņemt atlīdzību (56). Lai gan nolēmumā (57) noteikts, ka Antin savas investīcijas Andasol sabiedrībās pārdeva uzņēmumam Cubico Sustainable Investments Limited, Cubico Sustainable Investments Limited nebija šķīrējtiesas procesa puse, un nolēmums paredz tiesības uz atlīdzību tikai Antin un nepiešķir nekādas tiesības uz atlīdzību uzņēmumam Cubico Sustainable Investments Limited.

(65)

Spānija norādīja, ka paziņotā pasākuma juridiskais pamats ir nolēmums, EHN un ICSID konvencija, kā arī “Enerģētikas hartas nolīguma un Enerģētikas hartas protokola par energoefektivitāti un ar to saistītajiem vides aspektiem ratifikācijas instruments, kas pieņemts Lisabonā 1994. gada 17. decembrī”, kas tika publicēts 1998. gada 17. marta Valsts Oficiālajā Vēstnesī (58).

(66)

Spānija uzskata, ka paziņotā pasākuma mērķis ir kompensēt Antin par regulatīvajām izmaiņām, ko Spānija veikusi atjaunīgo energoresursu iekārtu atbalsta shēmā un kas tika ieviestas ar tiesību aktiem, kurus Spānija pieņēma un ar kuriem grozīja 2007. gada shēmu un ieviesa 2013. gada shēmu (sk. 60. apsvērumu). Spānijas iestādes arī apgalvoja, ka paziņotajam pasākumam nav stimulējošas ietekmes.

(67)

Atbalsta veids būs maksājums, kas ietvers atlīdzības summu, ko šķīrējtiesa aprēķinājusi nolēmumā, procentus pirms nolēmuma, kā arī procentus pēc nolēmuma, kas būs jāpārrēķina, pamatojoties uz faktiskā maksājuma datumu (sk. 61. un 62. apsvērumu).

(68)

Paziņošanas brīdī Spānija aplēsa, ka kopējā summa ir 114 900 983 EUR, no kuriem 101 000 000 EUR atbilst nolēmumā atzītajai summai, 8 686 086 EUR ir procenti laikposmam pirms nolēmuma pieņemšanas (laikposms no 2014. gada 20. jūnija līdz 2018. gada 15. jūnijam), 1 810 978 EUR ir procenti laikposmam pēc nolēmuma pieņemšanas (laikposms no 2018. gada 15. jūnija līdz 2019. gada 31. martam), 563 256 EUR atbilst šķīrējtiesas procesa izmaksām un 2 840 661 EUR atbilst Antin tiesāšanās izdevumiem.

(69)

Spānijas iestādes paskaidroja, ka maksājums tiks finansēts no Spānijas valsts vispārējā budžeta. Maksājums netiks tieši ieskaitīts elektroenerģijas sistēmas izmaksās, un tādēļ tas tieši neattieksies uz elektroenerģijas galapatērētāju rēķiniem.

(70)

Spānija norādīja, ka Andasol elektrostacijas turpina saņemt atbalstu saskaņā ar 2013. gada shēmu. Faktiski Spānija aprēķināja iespējamo ietekmi, kāda nolēmumam būtu uz rentabilitāti, kas sasniegta ar Antin investīcijām Andasol elektrostacijās, kā parādīts 4. tabulā, pamatojoties uz 3. tabulā norādītajiem raksturlielumiem.

3. tabula

Simulācijas raksturlielumi, kuriem piemēro 45 % Antin līdzdalības

4. tabula.

Nolēmuma ietekme uz 45 % Andasol elektrostaciju kapitāldaļu

(71)

Spānija paskaidroja, ka abu elektrostaciju faktisko ienākumu vērtību izmantošana izskaidro to, kāpēc iekšējā peļņas norma (“IPN”) atšķiras no 7,398 % peļņas normas, kas Komisijas 2017. gada lēmumā tika atzīta par pamatotu attiecībā uz iepriekš atbalstītajām iekārtām.

(72)

Antin cenšas panākt nolēmuma izpildi Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā un Apvienotajā Karalistē.

(73)

2018. gada 27. jūlijāAntin Amerikas Savienotajās Valstīs uzsāka tiesvedību par nolēmuma atzīšanu un izpildi Amerikas Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala apgabaltiesā (civilprasība Nr. 1:18-cv-1753 (EGS)). Šī tiesvedība ar minētās tiesas 2019. gada 28. augusta rīkojumu tika apturēta, kamēr tiek gaidīts Spānijas ICSID atcelšanas komitejā uzsāktās nolēmuma atcelšanas procedūras iznākums. 2019. gada 22. martā Komisijai Savienības vārdā tika atļauts iestāties šajā tiesvedībā Amerikas Savienotajās Valstīs kā amicus curiae. Savos apsvērumos Komisija uzsvēra, ka šķīrējtiesai nav jurisdikcijas, un arī uzsvēra, ka valsts atbalsta noteikumi nozīmē, ka nevar veikt nolēmumā paredzētos maksājumus, ja vien un kamēr Komisija tos nav atļāvusi kā saderīgus ar iekšējo tirgu. Konkrētāk, attiecībā uz pirmo punktu Komisija paskaidroja, ka EHN neattiecas uz ES iekšējiem strīdiem, tāpēc šķīrējtiesas procesam, kura rezultātā tika pieņemts nolēmums, trūka būtiska priekšnoteikuma, t. i., spēkā esoša šķīrējtiesas līguma, Spānija nekad nebija izteikusi piedāvājumu šķīrējtiesā risināt strīdus ar Nīderlandes vai Luksemburgas ieguldītājiem (piemēram, prasītājiem šajā lietā). Citiem vārdiem sakot, tiesvedībai nebija juridiska pamata un šķīrējtiesai nebija kompetences izskatīt strīdu. Komisija arī apgalvoja, ka apgabaltiesai, kas izskata lietu, būtu vislielākajā mērā jāņem vērā Tiesas spriedums Komstroy lietā par EHN un ES līgumu interpretāciju. Attiecībā uz otro punktu Komisija vērsa apgabaltiesas uzmanību uz lēmuma par procedūras sākšanu būtību un saturu, tajā skaitā pienākumu neizmaksāt nolēmumā norādīto atlīdzību pirms jebkāda Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas, kā arī to, ka šis pienākums ir piemērojams neatkarīgi no ICSID konvencijas 53.–55. panta. Tiesvedības apturēšana tika atcelta 2025. gada janvārī. Komisija 2025. gada 18. februārī iesniedza papildu amicus curiae paziņojumu, lai ņemtu vērā Kolumbijas apgabala Apelācijas tiesas 2024. gada 16. augusta nolēmumu paralēlā tiesvedībā un Savienības un dalībvalstu 2024. gada 26. jūnijā pieņemto deklarāciju par Tiesas sprieduma Komstroy lietā juridiskajām sekām un kopējo vienošanos par EHN 26. panta nepiemērojamību kā pamatu ES iekšējiem šķīrējtiesu procesiem (59). Šajā sakarā Komisija izmantoja arī iespēju paskaidrot, ka Līguma interpretācijas pamatprincipi liktu izdarīt tādu pašu secinājumu, kādu Tiesa izdarīja Komstroy lietā, proti, Spānijas pastāvīgais piedāvājums izskatīt lietu šķīrējtiesā 26. pantā neattiecas uz ES ieguldītājiem. Šā lēmuma pieņemšanas laikā notiek tiesvedība Amerikas Savienoto Valstu Kolumbijas apgabala tiesā.

(74)

Antin arī uzsāka tiesvedību par nolēmuma izpildi Austrālijā. 2021. gada 25. jūnijā Austrālijas Federālā tiesa atzina, ka nolēmums ir saistošs Spānijai. Turklāt šī tiesa noraidīja Komisijas lūgumu Savienības vārdā iestāties šajā tiesvedībā kā amicus curiae. Spānija iesniedza apelācijas sūdzību Austrālijas Augstajā tiesā, kas ir Austrālijas augstākās instances tiesa. Austrālijas Augstā tiesa 2023. gada 12. aprīlī pasludināja spriedumu, noraidot Spānijas apelācijas sūdzību un apstiprinot nolēmuma atzīšanu Austrālijā. Arī šajā tiesvedībā Komisijas lūgums Savienības vārdā iesniegt amicus curiae paziņojumu tika noraidīts. Pamatojoties uz šo nolēmuma oficiālo atzīšanu, Antin pašlaik kompetentajā Austrālijas tiesā īsteno nākamo soli ceļā uz nolēmuma izpildi. Šī tiesvedība šā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl nav pabeigta.

(75)

Antin ir arī iesniegusi pieteikumu reģistrēt nolēmumu Apvienotās Karalistes tiesās, un nolēmums ir ticis reģistrēts. 2023. gada 24. maijā Anglijas un Velsas Augstā tiesa noraidīja Spānijas pieteikumu par reģistrācijas rīkojuma atcelšanu. Spānija par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Apelācijas tiesā, kas 2024. gada 22. oktobrī apelācijas sūdzību noraidīja. 2025. gada 31. janvārī Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa piešķīra Spānijai atļauju pārsūdzēt Apelācijas tiesas nolēmumu. Šā lēmuma pieņemšanas brīdī Spānijai noteiktais termiņš pārsūdzības iesniegšanai vēl nebija beidzies.

(76)

Reaģējot uz Antin mēģinājumiem izpildīt nolēmumu Austrālijā, Amerikas Savienotajās Valstīs un Apvienotajā Karalistē, Spānija uzsāka tiesvedību Luksemburgas tiesās pret Antin, jo Antin bija reģistrēta šajā dalībvalstī. Konkrētāk, Spānija ir lūgusi Tribunal d’arrondissement de et à Luxembourg tiesu piespriest Antin izbeigt jebkādas darbības, kuru mērķis ir panākt nolēmuma atzīšanu vai izpildi, it īpaši trešās valstīs, jo šāda atzīšana vai izpilde acīmredzami pārkāptu sabiedriskās kārtības noteikumus. Spānija arī lūdza Luksemburgas tiesu piespriest Antin soda naudas maksājumus gadījumā, ja netiks izpildīts rīkojums pārtraukt šādas darbības. Komisija ir iestājusies šajā tiesvedībā, pamatojoties uz Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (60) 29. pantu. Šī tiesvedība šā lēmuma pieņemšanas brīdī vēl nav pabeigta.

(77)

Komisija 2021. gada 19. jūlijā pieņēma lēmumu par procedūras sākšanu, izklāstot savu sākotnējo novērtējumu, ka ar nolēmumu noteiktā atlīdzība ir valsts atbalsts lēmuma par procedūras sākšanu 4.1. iedaļā apkopoto iemeslu dēļ, it īpaši tāpēc, ka tas kompensē nelikumīga valsts atbalsta atsaukšanu (61). Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija pauda šaubas par pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz diviem neatkarīgiem iemesliem: pirmās šaubas bija saistītas ar to, ka pasākums varētu pārkāpt ES tiesību aktus, bet otrās – ar paziņotā pasākuma neatbilstību saderības kritērijiem, kas noteikti valsts atbalsta pamatnostādnēs, kuras piemērojamas pamatdarbības atbalstam enerģijas no atjaunīgajiem energoresursiem ražošanai (62).

(78)

Pirmkārt, attiecībā uz šaubām par to, ka pasākums varētu pārkāpt ES tiesību aktus, Komisija lēmumā par procedūras sākšanu (sk. 94. apsvērumu) atgādināja Tiesas spriedumu, saskaņā ar kuru “valsts atbalsts, ar kuru tiek pārkāptas Savienības tiesību normas vai vispārējie principi, nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu” (63). Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija provizoriski uzskatīja, ka šajā gadījumā ar nolēmumu var tikt pārkāpti ES Līgumu noteikumi (64). Konkrētāk, ņemot vērā to, ka ES iekšējais nolēmums tika pieņemts, pamatojoties uz EHN 26. pantā noteikto ieguldītāja un valstu strīdu izšķiršanas mehānismu, Komisija provizoriski uzskatīja, ka nolēmums varētu būt pretrunā LES 19. panta 1. punktam, LESD 267. un 344. pantam un Savienības tiesību vispārējiem principiem par savstarpēju uzticēšanos un autonomiju (65). Komisija arī provizoriski norādīja, ka Tiesas argumentācija spriedumā Achmea lietā (66) attiecas arī uz EHN, un tādējādi valstu tiesām ir pienākums atcelt visus šķīrējtiesas nolēmumus, kas pieņemti uz šā pamata, un atteikties tos izpildīt (67).

(79)

Turklāt Komisija pauda šaubas saistībā ar nolēmuma saderību ar iekšējo tirgu, ciktāl tas 2007. gada shēmas ieguldītāju vidū varētu radīt diskrimināciju valstspiederības dēļ, pamatojoties uz to, vai tie var vai nevar piekļūt starptautiskajai šķīrējtiesai (68). Komisija provizoriski uzskatīja, ka šāda diskriminācija valstspiederības dēļ nebūtu saderīga ar Savienības tiesību aktiem un it īpaši ar LESD 18. pantu (69).

(80)

Otrkārt, attiecībā uz šaubām par pasākuma saderību ar iespējamām attiecīgajām valsts atbalsta pamatnostādnēm Komisija norādīja uz 2008. gada pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai (70) (tālāk tekstā – “2008. gada EAG”) un EEAG (71).

(81)

Pirmkārt, Komisijai bija šaubas par to, vai pasākums atbilst 2008. gada EAG paredzētajiem nosacījumiem. Komisija apšaubīja, vai zaudēto nākotnes naudas plūsmu atlīdzību ar atpakaļejošu spēku un procentus par šīm summām (t. i., piešķirto atlīdzību) var kvalificēt kā saimnieciskās darbības attīstību vai stimulējošu ietekmi 2008. gada EAG nozīmē (72). Papildus tam Komisija pauda šaubas par to, vai atbalsts ir samērīgs un vai tas nepamatoti nekropļo konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm (73).

(82)

Otrkārt, tāpat Komisijai bija šaubas, vai pasākums atbilst EEAG paredzētajiem nosacījumiem. Komisija apšaubīja, vai atbalsts attīsta saimniecisko darbību, vai tam ir stimulējoša ietekme un vai tas ir nepieciešams, lai attīstītu saimniecisko darbību, ražojot elektroenerģiju no atjaunīgiem energoresursiem, vai tas ir samērīgs un vai tas nepamatoti nekropļo konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm (74).

(83)

Pēc Komisijas uzaicinājuma iesniegt piezīmes saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu Komisija saņēma piezīmes no 23 respondentiem. Starp šiem 23 respondentiem bija ES iekšējie un trešo valstu ieguldītāji (“ieguldītāji”), viena dalībvalsts un viena nevalstiska organizācija (“NVO”).

(84)

Tālāk ir sniegts šo trešo personu iesniegto piezīmju kopsavilkums (sagrupēts pa tematiem), ciktāl tās attiecas uz valsts atbalsta novērtējumu. Šīs piezīmes tiks aplūkotas attiecīgajās novērtējuma daļās (sk. 10. iedaļu).

(85)

Pirmkārt, vairākas trešās personas (galvenokārt ieguldītāji) apgalvo, ka nolēmums nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, jo ar to kompensē pasākumu, kas nav valsts atbalsts.

(86)

Konkrētāk, šīs trešās personas apgalvo, ka 1) lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem piešķirta atlīdzība par kaitējumu būtu uzskatāma par valsts atbalstu, tai ir jākompensē nelikumīga vai nesaderīga valsts atbalsta piešķiršana (75), un ka 2) šķīrējtiesas nolēmums var būt valsts atbalsts tikai tad, ja pamatā esošā shēma, par kuru saskaņā ar nolēmumu piešķirta atlīdzība, ir nelikumīgs vai nesaderīgs valsts atbalsts.

(87)

Šajā kontekstā šīs trešās personas apgalvo, ka ar nolēmumu tiek atjaunota atlīdzības shēma, kas bija spēkā Antin investīciju veikšanas laikā, proti, Likums 54/1997 (shēmas no 1997. līdz 2007. gadam, tajā skaitā 2007. gada shēma, tālāk tekstā kopā sauktas par “vecajām shēmām” (76)), un tā būtu jāvērtē tikai kā daļa no šīs shēmas, nevis kā atsevišķs pasākums. Līdz ar to šīs trešās personas uzskata, ka, tā kā vecās shēmas nav valsts atbalsts, arī nolēmums nav atbalsts.

(88)

Konkrētāk, šīs trešās personas apgalvo, ka vecās shēmas neparedzēja valsts līdzekļu piešķiršanu, jo pasākuma kvalificēšana par valsts atbalstu ir jāizvērtē, pamatojoties uz judikatūru, kas bija spēkā atbalsta piešķiršanas brīdī. Tās apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru, kas bija piemērojama veco shēmu izveides laikā, atbalsta piešķiršanas mehānisms saskaņā ar vecajām shēmām neietvēra valsts līdzekļus. Šīs trešās personas apgalvo, ka veco shēmu finansēšanas mehānisms, kas, pēc to domām, tika ieviests 1997. gadā un katrā ziņā ne vēlāk kā 2007. gadā, saskaņā ar judikatūru, kas bija piemērojama to īstenošanas laikā un līdz 2014. gadam, neietvēra valsts līdzekļus (77). Šīs trešās personas uzskata, ka 2014. gadā prevalējošajai judikatūrai (78) nav nozīmes, novērtējot vecās shēmas, kas 2014. gadā vairs nebija spēkā.

(89)

Otrkārt, trešās personas apgalvo, ka pat tad, ja nolēmums ir jāvērtē atsevišķi no vecajām shēmām, tas neietver valsts atbalstu, jo vienīgais tā pieņemšanas iemesls ir kaitējums, kas nodarīts Antin Spānijas rīcības dēļ, pārkāpjot EHN, un atlīdzība par šo kaitējumu nepiešķir Antin priekšrocību. Šajā sakarā trešās personas arī apgalvo, ka tas, ka atlīdzība tiek piešķirta saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem (EHN), nevis valsts noteikumiem, nemaina tās būtību un ka jebkurā gadījumā nolēmums atbilst attiecīgajiem valsts noteikumiem par kaitējuma atlīdzināšanu. Dažas trešās personas arī apgalvo, ka EHN ir daļa no valsts tiesību aktiem, jo tad, kad katra dalībvalsts ratificēja EHN, tās katra atsevišķi pievienojās EHN, kas tādējādi kļuva par daļu no attiecīgās valsts tiesību aktiem.

(90)

Treškārt, dažas trešās personas uzskata, ka, ja Antin 45 % līdzdalība katrā Andasol sabiedrībā tiek uzskatīta par tīri finansiālām investīcijām, jo Antin nepārvalda Andasol sabiedrības, tad Antin nav uzņēmums, un tādējādi nolēmums par labu Antin neietilpst valsts atbalsta noteikumu darbības jomā (79).

(91)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka, tā kā nolēmums neietver valsts atbalstu, LESD 108. panta 3. punktā noteiktais nogaidīšanas pienākums nav piemērojams. Saskaņā ar šo pašu trešo personu teikto, pat tad, ja tiktu uzskatīts, ka nolēmums ietver valsts atbalstu, nogaidīšanas pienākumu nevar piemērot, jo šķīrējtiesai nebija pienākuma apturēt tās procesu.

(92)

Pirmkārt, vairākas trešās personas apgalvo, ka, pat ja vecās shēmas būtu valsts atbalsts, tas būtu pastāvošs atbalsts (jo ir beidzies 10 gadu noilguma termiņš), kas, pēc to domām, nozīmē, ka nolēmums nekompensē nelikumīgu vai nesaderīgu valsts atbalstu un tāpēc nav valsts atbalsts.

(93)

Konkrētāk, dažas trešās personas apgalvo, ka, ja noilguma termiņš tiktu skaitīts no Antin individuālo dotāciju piešķiršanas dienas saskaņā ar veco shēmu (kas, pēc to domām, ir 2009. gada 24. aprīlis vai 2009. gada 22. decembris), tas beidzās vēlākais 2019. gada 24. aprīlī vai 2019. gada 22. decembrī. Pamatojoties uz to, šīs trešās personas apgalvo, ka, pat ja vecās shēmas ir atbalsts, Antin individuālās dotācijas ir pastāvošs atbalsts. Šīs trešās personas arī apgalvo, ka, tā kā kaitējumu atlīdzināšana ir valsts atbalsts tikai tad, ja ar to kompensē nelikumīgu vai nesaderīgu atbalstu (80), tas, ka Antin dotācijas saskaņā ar vecajām shēmām ir pastāvošs atbalsts, nozīmē, ka nolēmums nav valsts atbalsts.

(94)

Otrkārt, šīs trešās personas apgalvo, ka, pat ja būtu jāuzskata, ka ar nolēmumu noteiktā atlīdzība ir valsts atbalsts, tas, ka vecās shēmas (proti, individuālās dotācijas Antin saskaņā ar vecajām shēmām) ir pastāvošs atbalsts, nozīmē, ka arī ar nolēmumu noteiktā atlīdzība ir pastāvošs atbalsts. Tās uzskata, ka tas ir tāpēc, ka pretējā gadījumā tas pats pabalsts netiktu atgūts, ja tas tiktu piešķirts saskaņā ar vecajām shēmām, bet tiktu atgūts, ja tas tiktu piešķirts nolēmuma veidā. Visbeidzot, minētās trešās personas uzskata, ka tas, ka atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar vecajām shēmām, ir pastāvošs atbalsts, nozīmē, ka atbalsts, kas saistīts ar nolēmumu, arī ir pastāvošs atbalsts, kuru nevar atgūt, pamatojoties uz Padomes Regulas (ES) 2015/1589 17. panta interpretāciju (81).

(95)

Treškārt, dažas trešās personas apgalvo, ka nolēmums ir nesaraujami saistīts ar vecajām shēmām, un tāpēc būtu jāuzskata, ka atbalsts piešķirts 1997. gadā, kad shēmas tika izveidotas pirmo reizi, vai, vēlākais, 1998. gadā, kad tās pirmo reizi tika īstenotas ar Karaļa dekrētu 2818/1998. Šīs trešās personas uzskata, ka noilguma termiņš beidzās 2008. gadā, savukārt 2004. un 2007. gada veco shēmu grozījumi nav būtiski grozījumi, kas ietekmē saderības novērtējumu, un tie nevar mainīt atbalsta kvalifikāciju no pastāvoša atbalsta uz jaunu atbalstu.

(96)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka, pamatojoties uz Asteris judikatūru (82), zaudējumu atlīdzība ir cieši saistīta ar pamatā esošo pasākumu, kuru kompensē attiecīgais nolēmums.

(97)

Konkrētāk, minētās trešās personas apgalvo, ka nolēmums un tā pamatā esošais pasākums ir cieši saistīti un ka ar nolēmumu saistītais atbalsts tika piešķirts, kad Antin saņēma dotācijas saskaņā ar vecajām shēmām. Pamatojoties uz to, šīs trešās personas apgalvo, ka nolēmums ir tikai apliecinājums, ka ir atjaunotas tiesības saņemt atbalstu saskaņā ar vecajām shēmām. Tās uzskata, ka, ņemot vērā to, ka nolēmums ir piešķirts, lai atjaunotu tiesības, kas noteiktas saskaņā ar veco shēmu, nav pareizi uzskatīt, ka atbalsts ir piešķirts, izdodot nolēmumu.

(98)

Dažas trešās personas apgalvo, ka šķīrējtiesas lēmums, ar kuru vienai pusei tiek pieprasīts samaksāt jau maksājamās, bet vēl nesamaksātās summas, nebūtu jāuzskata par lēmumu piešķirt jaunu valsts atbalstu.

(99)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka nolēmuma attiecināmību nevar prezumēt ar Spānijas pievienošanos ICSID konvencijai vai EHN, jo, pēc to domām, lēmumā par procedūras sākšanu nav norādīts, ka pamatā esošā shēma ir ICSID konvencija vai EHN, bet tikai nolēmums.

(100)

Turklāt šīs trešās personas apgalvo, ka, ņemot vērā Spānijas saistības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tā nevar izvēlēties nemaksāt nolēmumā paredzēto summu. Konkrētāk, tās apgalvo, ka, ja pastāv juridiskas saistības, nevar uzskatīt, ka to ievērošanai būtu nepieciešams “lēmums” par to izpildi.

(101)

Viena trešā persona atkārto Komisijas vērtējumu, kas sniegts lēmuma par procedūras sākšanu 82. apsvērumā, ka nolēmumā noteiktās atlīdzības samaksa ir attiecināma uz Spāniju, jo Spānija brīvprātīgi piekrita pievienoties ICSID konvencijai un EHN. Šī trešā persona arī uzskata, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (83) jebkura Spānijas veikta nolēmumā noteiktas atlīdzības samaksa neizriet ne no spēkā esoša šķīrējtiesas līguma, ne no spēkā esoša pienākuma maksāt nolēmumā noteikto summu saskaņā ar Spānijas parastajām saistībām, un tādējādi tas būtu pilnībā attiecināms uz Spāniju.

(102)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka ar nolēmumu piešķirtais atbalsts nevar izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo Antin 2017. gada augustā pārdeva savas elektrostacijas un kopš tā laika nav ieguldījis atjaunīgās enerģijas infrastruktūrā.

(103)

Viena trešā persona apgalvo, ka nolēmumā noteiktās atlīdzības samaksa būtu valsts atbalsts, jo tā rezultātā tiktu atlīdzināts kaitējums, ko radījusi Komisijas 2017. gada lēmumā novērtētās nelikumīgā atbalsta shēmas atsaukšana. Turklāt šī trešā persona apgalvo, ka nolēmumā noteiktās atlīdzības samaksa atbilstu visiem LESD 107. panta 1. punkta nosacījumiem, jo atlīdzības priekšrocība būtu pieejama tikai Antin un tiktu finansēta no valsts līdzekļiem, proti, no Spānijas budžeta. Tā uzskata, ka nolēmums var arī izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, jo Antin grupas uzņēmumi iegulda AER nozarē, kas ir liberalizēta Savienības līmenī. Viena trešā persona apgalvo, ka nolēmums, ar kuru tiek atjaunots nelikumīgs atbalsta pasākums par labu izraudzītiem uzņēmumiem, ir valsts atbalsts.

(104)

Viena trešā persona apgalvo, ka nolēmums var pārkāpt ES Līgumu noteikumus, proti, LESD 18. pantu, kas aizliedz jebkādu diskrimināciju valstspiederības dēļ, jo citiem Spānijas ieguldītājiem, kas ir tādā pašā situācijā kā Antin, kā arī ieguldītājiem no citām dalībvalstīm nav piekļuves EHN 26. pantā paredzētajam šķīrējtiesas mehānismam. Turklāt, pēc šīs puses domām, ņemot vērā spriedumu Komstroy lietā, EHN 26. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nav piemērojams strīdiem starp kādu dalībvalsti un citas dalībvalsts ieguldītāju par šāda ieguldītāja veiktām investīcijām pirmajā minētajā dalībvalstī.

(105)

Cita trešā persona apgalvo, ka, ja Komisija konstatē Savienības sekundāro tiesību aktu pārkāpumu, tai ir pienākums bez papildu novērtējuma atzīt atbalstu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu (84). Tā uzskata, ka saskaņā ar judikatūru (85) nolēmums tika pieņemts nelikumīgi, un tas liek domāt, ka dalībvalstīm ir pienākums apstrīdēt šķīrējtiesas izveides spēkā esību un jebkuru ES iekšējos ieguldījumu šķīrējtiesu procesos pieņemtu nolēmumu spēkā esību. Tādējādi atbalstu, kas piešķirts uz šā pamata, nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, un nav vajadzības pārbaudīt atbalsta saderību saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu vai valsts atbalsta pamatnostādnēm.

(106)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka pat tad, ja ne spriedums Komstroy lietā, ne Atzinums 1/20 (86) nepamato vai neapstiprina Achmea principa piemērošanu nolēmumiem, kas saistīti ar EHN, tas automātiski nenozīmē, ka tie tiek uzskatīti par nesaderīgu valsts atbalstu, kas atgūstams.

(107)

Konkrētāk, vairākas trešās personas apgalvo, ka tad, kad spriedumā Komstroy lietā bija noteikts, ka Achmea princips attiecas arī uz EHN, tas, pēc to domām, bija obiter dictum, kam nav juridiska spēka, un apgalvojums bija balstīts uz teorētisku gadījumu, uz kuru nekad neattiektos Savienības tiesības.

(108)

Turklāt šīs trešās personas apgalvo, ka Tiesa Atzinumā 1/20 atteicās lemt par modernizētā EHN projekta saderību ar Savienības tiesībām un tādējādi nav lēmusi par to, vai iespējamā atlīdzība saskaņā ar EHN varētu būt valsts atbalsts.

(109)

Dažas trešās personas arī apgalvo, ka pat tad, ja Achmea princips ir piemērojams, tas automātiski nenozīmē, ka nolēmums ir uzskatāms par nesaderīgu valsts atbalstu, jo, ja zemāka ranga Savienības tiesību akti (šajā gadījumā EHN) ir pretrunā Savienības primārajiem tiesību aktiem (šajā gadījumā Achmea princips apvienojumā ar valsts atbalsta noteikumiem), pretrunīgie noteikumi ir jāsaskaņo, nevis jāpieņem, ka Savienības primārie tiesību akti automātiski prevalē pār citiem Savienības tiesību aktiem, kuru pamatā ir EHN.

(110)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka, tā kā nolēmums būtu jāuzskata par daļu no vecajām shēmām, tas nerada nekādu diskrimināciju, jo labumu no tā var gūt visi ieguldītāji, kas atbilst šajā shēmā izklāstītajiem nosacījumiem. Minētās trešās personas uzskata, ka Komisijas arguments, ka dažādu ieguldītāju diskriminācija (it īpaši Spānijas ieguldītāju diskriminācija) izpaužas tādējādi, ka ne visiem ieguldītājiem, kas guva labumu no vecajām shēmām, ir piekļuve starptautiskai šķīrējtiesai saskaņā ar EHN, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka EHN ir daļa no vecajām shēmām vai ka EHN pats par sevi var tikt uzskatīts par valsts atbalsta shēmu. Šīs trešās personas arī piebilst, ka nav izslēgts, ka Spānijas ieguldītāji var prasīt kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar valsts tiesību normām vai jebkuru citu strīdu izšķiršanas mehānismu, kuram tie varētu būt piekrituši.

(111)

Turklāt šīs trešās personas apgalvo, ka pat tad, ja EHN tiktu uzskatīts par daļu no vecajām shēmām, Komisijas arguments par diskrimināciju valstspiederības dēļ būtu jāsaprot kā tāds, kas ietver diskrimināciju ieguldītāja iedibināšanas vietas dēļ. Šāda veida diskriminācija, pēc to domām, nepārkāpj nevienu ES Līgumu noteikumu, un valsts atbalsts šajā ziņā ir diskriminējošs pēc definīcijas, jo tas tiek piešķirts labuma guvējiem, kas iedibināti dalībvalstī, kura piešķir atbalstu.

(112)

Visbeidzot, šīs trešās personas apgalvo, ka gadījumā, ja nolēmumu izskata kā ad hoc atbalstu atsevišķi no vecajām shēmām, diskriminācijas nav, jo to nevar salīdzināt ar citu dotāciju.

(113)

Dažas trešās personas savos rakstveida apsvērumos apgalvo, ka parastā paziņošanas procedūra par valsts atbalstu nodrošina šķīrējtiesas nolēmumu likumību saskaņā ar Savienības tiesībām (precīzāk, pēc šo trešo personu domām, ar to tiek saglabāta Savienības tiesību “autonomija”, “konsekvence un vienveidība Savienības tiesību interpretācijā”, “personu tiesības”, Tiesas kontrole un “Savienības tiesību efektivitāte”), jo, ja dalībvalsts ievēro paziņošanas procedūru, ir iespējams saglabāt Tiesas kontroles pilnvaras attiecībā uz šķīrējtiesas nolēmuma saderību ar Savienības tiesībām.

(114)

Tās uzskata, ka Tiesai spriedumā Achmea lietā būtu bijis jāņem vērā, ka, tā kā dalībvalstīm ir pienākums izpildīt savus pienākumus, kas izriet no LESD 108. panta 3. punkta, paziņojums iekļauj šo lietu Savienības tiesību sistēmā un tādējādi ir Savienības tiesu kompetencē.

(115)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka Antin aktīvi pārvaldīja un tādējādi īstenoja pietiekamu kontroli pār Andasol sabiedrībām un tādējādi Antin un Andasol sabiedrības veido vienu ekonomisku vienību, kas savukārt, pēc to domām, nozīmē, ka Antin bija iesaistīta atjaunīgās elektroenerģijas ražošanā. Minētās trešās personas apgalvo, ka tādējādi ar nolēmumu saistītais atbalsts būtu jāuzskata par piešķirtu arī Andasol sabiedrību darbībām saistībā ar atjaunīgajiem energoresursiem un tas, ka šīs sabiedrības īstenoja stimulējošo ietekmi, kad tās pieteicās atbalstam, reģistrētas saskaņā ar veco shēmu, nozīmē arī to, ka Antin atbilst stimulējošās ietekmes kritērijam. Šīs trešās personas norāda uz to, ka, tā kā tika uzskatīts, ka veco shēmu labuma guvēji atbilda nosacījumiem to izveides brīdī, tiek uzskatīts, ka tie atbilst nosacījumiem arī visā elektrostaciju ekspluatācijas laikā, tātad arī 2013. un 2018. gadā atkarībā no nolēmuma pieņemšanas brīža.

(116)

Dažas trešās personas arī apgalvo, ka Andasol sabiedrības ir īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības un tādējādi dalībvalsts atļauja piešķirt atbalstu ir neatņemams to dibināšanas elements. Turklāt gadījumā, ja Antin un Andasol sabiedrības ir uzskatāmas par vienu ekonomisku vienību, tam, ka Antin, 2011. gadā iegādājusies Andasol sabiedrības, 2017. gadā tās atkal pārdeva, nav nozīmes.

(117)

Turklāt vairākas trešās personas apgalvo, ka stimulējošā ietekme nebūtu jānovērtē saskaņā ar EEAG 3.2.4.2. iedaļu, kā Komisija ierosina lēmumā par procedūras sākšanu, jo nolēmums ir daļa no vecajām shēmām, nevis individuāli paziņojams atbalsts un Andasol elektrostaciju jauda nepārsniedz 250 MW, kā prasīts EEAG 20. punktā.

(118)

Dažas trešās personas apgalvo, ka šķīrējtiesas nolēmums ne vienmēr ir bez stimulējošas ietekmes, jo tas tiek pieņemts pēc investīciju veikšanas, tā kā, pēc to domām, tas ir daļa no sākotnēji solītā atbalsta un rada tiesisko paļāvību, uz kuras pamata tika noteikta investīciju komerciālā dzīvotspēja.

(119)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka pretēji Komisijas novērtējumam nolēmumu var novērtēt saskaņā ar 2008. gada EAG, ja to uzskata par daļu no vecajām shēmām. Šo trešo personu ieskatā var uzskatīt, ka Antin nodrošina Andasol sabiedrību darbību izpildi, proti, atjaunīgās enerģijas ražošanu, un tādējādi veido “vienu vienotu uzņēmumu” ar Andasol sabiedrībām. Iegādājoties 45 % Andasol sabiedrību, tā kopā ar RREEF Infrastructure (G.P.) Limited un RREEF Pan-European Infrastructure Two Lux S.à r.l. īsteno kopīgu pārvaldības kontroli pār Andasol sabiedrībām.

(120)

Turklāt šīs trešās personas uzskata, ka apgalvojums, ka ieguldītājs ir iesaistīts atjaunīgās enerģijas ražošanā, ja tas kopā ar elektrostaciju veido ekonomisku vienību vai pārvalda attiecīgo elektrostaciju, ir mākslīga konstrukcija, jo sabiedrība, kas ekspluatē elektrostaciju, ir tikai atbalsta saņemšanas līdzeklis, savukārt ieguldītājs uzņemas visus riskus un pieņem svarīgus lēmumus par elektrostacijas darbību. Tādējādi, ja Komisija atļauj atbalstu sabiedrībai, kas ekspluatē atjaunīgo energoresursu elektrostaciju, ir jāuzskata, ka atbalsts dod labumu atjaunīgo energoresursu enerģijas ražošanai neatkarīgi no tā, vai peļņa tiek izmaksāta sabiedrībai, kas ekspluatē konkrēto elektrostaciju, vai tieši akcionāram. Šīs trešās personas uzskata, ka katrā ziņā šķiet, ka saskaņā ar Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi daudziem atbalsta saņēmējiem ne vienmēr ir bijusi kapitāldaļu vai vadības kontrole pār elektrostacijām, un minimāls līdzdalības līmenis projekta elektrostacijā nekad nav bijis nosacījums atbalsta piešķiršanai atjaunīgo energoresursu enerģijas jomā. Visbeidzot, šīs trešās personas norāda, ka tas, ka zināma atbalsta daļa ir tehniski vērsta uz elektroenerģijas ražošanu no dabasgāzes, neietekmē saderības novērtējumu, jo dabasgāzes izmantošana ir ierobežota laikā, saistīta ar efektivitātes apsvērumiem un daudzos gadījumos atļauta ar Komisijas lēmumiem.

(121)

Dažas trešās personas apgalvo, ka vecās shēmas novērsa tirgus nepilnību, jo, ja nebūtu atbalsta, AER tehnoloģijās tiktu investēts nepietiekami. Tās uzskata, ka tas atbilst 2001. gada Pamatnostādnēm par atbalstu vides jomā (“2001. gada EAG”) (87). Šīs personas kopumā apgalvo, ka Spānija un Komisija atzina vecās shēmas par piemērotiem politikas instrumentiem, lai efektīvi un lietderīgi piesaistītu AER jaudu.

(122)

Konkrētāk, šīs personas apgalvo, ka saskaņā ar vecajām shēmām tika kompensēta tikai starpība starp atjaunīgās enerģijas ražošanas izmaksām un tirgus cenu elektrostacijas ekspluatācijas laikā, jo projekta mērķorientētā peļņas norma pēc nodokļu nomaksas vidēji 7–9,5 % apmērā par AER iekārtām saskaņā ar vecajām shēmām ir saderīga ar 2001. gada EAG, jo tā nebūtu radījusi pārmērīgu kompensāciju (88). Pēc tam minētās personas apgalvo, ka Spānijas mērķorientētā peļņas norma saskaņā ar vecajām shēmām atbilst peļņai, ko Komisija ir regulāri atļāvusi attiecībā uz citām AER atbalsta shēmām saskaņā ar 2001. gada EAG.

(123)

Turklāt tās pašas personas apgalvo, ka vecās shēmas būtu bijušas saderīgas ar 2008. gada EAG un EEAG. Konkrētāk, šīs personas apgalvoja, ka vecajām shēmām bija stimulējoša ietekme, kas veicināja ievērojamas investīcijas Spānijas AER, kuri bija nepieciešamas, lai Spānija varētu sasniegt ilgtermiņa mērķrādītājus atjaunīgo energoresursu jomā.

(124)

Dažas trešās personas apgalvo, ka atbalsts, kas piešķirts, pamatojoties uz nolēmumu, ir samērīgs saskaņā ar 2008. gada EAG, ņemot vērā to, ka Spānijas mērķa peļņas norma 2008.–2013. gadam bija 7–10 %, tātad zem 10–13 % peļņas diapazona, ko Komisija tajā pašā laikposmā atļāva citām AER atbalsta shēmām.

(125)

Gadījumā, ja novērtējums tiktu veikts saskaņā ar EEAG, minētās trešās personas apgalvo, ka, lai gan atbalsts netika piešķirts konkursa kārtībā saskaņā ar EEAG 128. punktu, atbalsts joprojām ir saderīgs, ja tas nerada pārmērīgu kompensāciju. Tās arī apgalvo, ka Komisijas 2017. gada lēmumā nav noteikta maksimālā peļņas norma un tādēļ, pēc to domām, nevar izslēgt, ka 9 % peļņas norma ietilpst 10–11 % peļņas normu diapazonā, ko Komisija atļāvusi 2014.–2020. gada periodā, un tāpēc atbalsts būtu saderīgs.

(126)

Turklāt šīs trešās personas apgalvo, ka atbalsts nepamatoti nekropļo konkurenci un tirdzniecību. Andasol sabiedrībām nav zema produktivitātes līmeņa, un tās ir finansiāli stabilas, un atbalsta piešķiršana Antin neizraisa būtisku ietekmi tirgū, tirdzniecības plūsmu izmaiņas, konkurences dinamikas maiņu vai ieguldījumu brokeru sabiedrības darbības saglabāšanu. Turklāt šie ieguldītāji nepiekrīt Komisijas viedoklim, ka Antin saskaņā ar nolēmumu saņēma papildu labumu salīdzinājumā ar to, ko saņēma citi labuma guvēji, jo atlīdzība Antin neliedz arī citiem ieguldītājiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem pieprasīt atlīdzību par kaitējumu, un tā varētu būt pat lielāka nekā Antin piešķirtā atlīdzība.

(127)

Dažas trešās personas savos rakstveida apsvērumos apgalvoja, ka nolēmums ir saderīgs ar 2001. gada EAG, jo tas aizstāj atbalstu, ko Spānija piešķīra saskaņā ar vecajām shēmām, kuras, pēc to domām, bija saderīgas saskaņā ar tām pašām pamatnostādnēm. Konkrētāk, minētās trešās personas apgalvo, ka, tā kā atbalsts saskaņā ar 2013. gada shēmu ir daudz mazāks nekā atbalsts saskaņā ar vecajām shēmām, nolēmums aizstāj tikai daļu no starpības starp finansiālo atbalstu saskaņā ar vecajām shēmām un 2013. gada shēmu, un vecās shēmas pašas par sevi neradīja pārmērīgu kompensāciju. Pēc šo trešo personu domām, no tā izriet, ka nolēmums nerada pārmērīgu atlīdzību Antin. Pamatojoties uz šo argumentāciju, šīs trešās personas apgalvo, ka atbalsts saskaņā ar nolēmumu ir samērīgs. Tāpat šīs personas apgalvo, ka virkne izlases veidā izvēlētu nolēmumu (kuriem ir līdzīgs juridiskais pamats kā šajā dokumentā aplūkotajam nolēmumam) nerada pārmērīgu kompensāciju labuma guvējiem un ir samērīgi saskaņā ar 2001. gada EAG.

(128)

Turklāt minētās trešās personas apgalvo, ka nolēmums sniedz labumu AER, proti, tas ir svarīgs signāls potenciālajiem AER ieguldītājiem, jo nolēmumā noteiktās atlīdzības samaksa, ko potenciāli veiktu Spānija, parādītu, ka Spānija ir gatava izpildīt savas starptautiskās saistības saskaņā ar EHN, un tam būtu pozitīva ietekme uz juridisko noteiktību un paredzamību. Turklāt tas, ka nolēmumos paredzēto atlīdzību izmaksā ieguldītājiem, nevis AER iekārtām, pēc šo trešo personu domām, atspoguļo ekonomisko realitāti.

(129)

Dažas trešās personas apgalvo, ka pat tad, ja nolēmuma saderības novērtējums būtu jāveic, aplūkojot šo nolēmumu atsevišķi, Komisija gadījumos, kad tiek kompensēts kaitējums saistībā ar fosilo degvielu elektrostaciju agrāku slēgšanu, ir novērtējusi atbalsta saderību, tieši pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo nolēmums par atlīdzības piešķiršanu nevarēja atbilst attiecīgajām atbalsta pamatnostādnēm.

(130)

Viena trešā persona uzskata, ka attiecīgais piešķiršanas brīdis būtu datums, kurā šķīrējtiesa izdeva nolēmumu, proti, 2018. gada 15. jūnijs, un tādējādi pasākuma saderība ar iekšējo tirgu būtu jānovērtē saskaņā ar EEAG.

(131)

Turklāt šī persona apgalvo, ka atbalsts neatbilst EEAG 23. un 31. punktam, jo nolēmuma izpilde neveicinātu Savienības vidisko mērķu sasniegšanu. Atbalsta piešķiršanas mērķis būtu Spānijas starptautisko saistību izpilde saskaņā ar EHN. Šī persona uzskata, ka pasākums neatbilst stimulējošas ietekmes prasībām, kas noteiktas EEAG 49. punktā, jo Antin iekārtas turpināja ražot enerģiju no atjaunīgajiem energoresursiem, neraugoties uz atbalsta apjoma samazinājumu 2007. gada shēmas grozījumu rezultātā. Visbeidzot, šī persona apgalvo, ka pasākums nav samērīgs saskaņā ar EEAG 69. punktu, jo atlīdzība, kas izriet no nolēmuma, tika aprēķināta saskaņā ar DNP metodi un pārsniedz saprātīgu peļņas normu no investīcijām, ko Spānija noteikusi saskaņā ar darbības atbalsta shēmu AER ražotājiem. Pēc trešās personas domām, šis elements arī apstiprina paziņotā pasākuma diskriminējošo raksturu, proti, ka tas nav pieejams visiem ieguldītājiem un tādējādi palielina Antin iekšējo peļņas normu, pārsniedzot parastās peļņas normas, kas novērotas atjaunīgo energoresursu nozarē Spānijā.

(132)

Vairākas trešās personas apgalvo, ka šajā gadījumā paziņojošā iestāde nevēlas, lai paziņotais pasākums tiktu atļauts, un, pēc šo personu domām, Spānija var ļaunprātīgi izmantot paziņošanas procedūru un pārkāpt labas pārvaldības un lojālas sadarbības principus, apgalvojot, ka tās rīcībā nav noteikta informācija. Šīs trešās personas apgalvo, ka tādējādi Spānija liedz Komisijai atļaut paziņoto atbalsta pasākumu. Turklāt vairākas trešās personas apgalvo, ka ieguldītājiem ir tiesiskā paļāvība uz to, ka EHN šķīrējklauzula ir spēkā un ka saskaņā ar EHN izveidoto šķīrējtiesu pieņemtie nolēmumi ir saistoši gan saskaņā ar Savienības tiesībām, gan starptautiskajām tiesībām, ņemot vērā i) to, ka Savienība bija pievienojusies EHN vairāk nekā 25 gadus (1994. gadā), nepievienojot nekādas atrunas attiecībā uz klauzulu par ES iekšējiem šķīrējtiesu procesiem, ii) Achmea principu, kas iedibināts 2018. gada martā, kas ir jauna Savienības tiesību interpretācija un kam nav atpakaļejoša spēka (89), iii) faktu, ka ievērojams skaits šķīrējtiesu lietu, kurās iesaistīti ES ieguldītāji un dalībvalstis, ir notikušas, pamatojoties uz EHN 26. pantā ietvertās šķīrējklauzulas piemērošanu, un Komisija neatsaucās uz klauzulu par ES iekšējiem šķīrējtiesu procesiem aizliegumu, iv) tiesiskās noteiktības principu v) un – saskaņā ar iedibināto judikatūru – to, ka atbalsta saņēmējam ir tiesiskā paļāvība, ja tas ir neatsaucami iesaistījies projektā, kuram atbalsts ticis piešķirts ilgu laiku pirms Komisijas veiktā atbalsta pasākuma novērtējuma.

(133)

Vairākas citas trešās personas apgalvo, ka Spānijas un Komisijas pieeja šajā tiesvedībā rada precedentu, kas, pēc to domām, kaitēs tiesiskumam un investīciju videi Savienībā. Turklāt minētās personas apgalvo, ka lēmumā par procedūras sākšanu izklāstītā Komisijas nostāja radītu nesaskaņas ar pasaules mēroga iestādēm (piemēram, Pasaules Banku), trešo valstu tiesu iestādēm, kā arī konsorciju, kurā ir vairāk nekā 50 investori atjaunīgās enerģijas jomā.

(134)

Antin atsaucas uz Komisijas argumentāciju lēmuma par procedūras sākšanu 73.–77. apsvērumā, saskaņā ar kuriem, pamatojoties uz spriedumu Asteris lietā, lai kaitējuma atlīdzība, kas piešķirta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, būtu uzskatāma par valsts atbalstu, ar to ir jākompensē nelikumīga vai nesaderīga valsts atbalsta piešķiršana. Tā uzskata, ka, ja ar atlīdzību (šajā gadījumā – nolēmuma veidā) kompensē pasākumu, kas piešķirts saskaņā ar valsts tiesību aktiem (šajā gadījumā EHN, kas kļuva par daļu no valsts tiesību aktiem, Spānijai ratificējot EHN), kas vai nu nav valsts atbalsts, vai arī ir pastāvošs atbalsts, tad šis pasākums nav pretrunā Savienības (valsts atbalsta) tiesībām un tādējādi atlīdzība par šo pasākumu nav atbalsts. Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Antin apgalvo, ka ar nolēmumu noteikto atlīdzību var uzskatīt par valsts atbalstu tikai tad, ja vecās shēmas ir vai nu nelikumīgs, vai arī nesaderīgs valsts atbalsts. Turklāt Antin apgalvo, ka nolēmums jebkurā gadījumā būtu jāvērtē kā daļa no vecajām shēmām, jo nolēmums apstiprina tās iepriekš pastāvošās tiesības saņemt finansējumu saskaņā ar vecajām shēmām. Tā kā vecās shēmas nebija valsts atbalsts, arī ar nolēmumu noteiktā atlīdzība nav atbalsts.

(135)

Konkrētāk, Antin apgalvo, ka vecās shēmas neparedzēja valsts līdzekļu piešķiršanu, jo pasākuma kvalificēšana par valsts atbalstu ir jāizvērtē, pamatojoties uz atbalsta piešķiršanas laikā prevalējošo judikatūru. Saskaņā ar judikatūru, kas bija piemērojama veco shēmu ieviešanas laikā, veco shēmu atbalsta piešķiršanas mehānisms neietvēra valsts līdzekļus. Antin apgalvo, ka veco shēmu finansēšanas mehānisms, kas tika ieviests jau 1997. gadā un katrā ziņā ne vēlāk kā 2007. gadā, nebija saistīts ar valsts līdzekļiem saskaņā ar judikatūru, kas bija piemērojama tā īstenošanas laikā un līdz 2014. gadam (90). Konkrētāk, Antin apgalvo, ka CNMC loma aprobežojās ar maksas par piekļuvi tīklam iekasēšanu un tās sadali labuma guvējiem. CNMC nebija rīcības brīvības sadalīt līdzekļus citiem mērķiem, kas nav paredzēti likumā, vai mainīt maksājumu apmēru, tādējādi attiecīgie līdzekļi nevienā brīdī nebija CNMC īpašumā vai rīcībā. Tāpēc valsts nekontrolē līdzekļus. Antin uzskata, ka 2014. gadā prevalējošajai judikatūrai (91) nav nozīmes, novērtējot vecās shēmas, kas 2014. gadā vairs nebija spēkā. Visbeidzot, pat ja vecās shēmas būtu jānovērtē, pamatojoties uz judikatūru, kas bija spēkā šā lēmuma pieņemšanas laikā, tās neietvēra valsts līdzekļus, jo to finansēšanas mehānisms ir līdzīgs tam, ko Tiesa novērtēja EEG lietā (92).

(136)

Turklāt Antin apgalvo, ka pat tad, ja nolēmums ir jāvērtē atsevišķi no vecajām shēmām, tas neietver valsts atbalstu, jo vienīgais tā pieņemšanas iemesls ir kaitējums, kas nodarīts Antin Spānijas rīcības dēļ, pārkāpjot EHN, un tādējādi, ņemot vērā spriedumu Asteris lietā, tas nepiešķir Antin priekšrocību. Turklāt nolēmuma kompensējošo raksturu apstiprina fakts, ka strīdu izšķiršanas procedūras saskaņā ar EHN 26. pantu attiecas tikai uz ieguldītājiem, nevis uz veco shēmu labuma guvējiem. Proti, attiecībā uz Antin nolēmumā noteikto atlīdzību piešķīra ieguldītājiem (Antin), nevis veco shēmu labuma guvējiem, t. i., Andasol sabiedrībām. Turklāt Antin apgalvo, ka tas, ka atlīdzība tiek piešķirta saskaņā ar starptautiskajiem noteikumiem (t. i., EHN), nevis valsts noteikumiem, nemaina tās būtību, proti, ka tā ir kaitējuma atlīdzība, un ka jebkurā gadījumā nolēmums atbilst attiecīgajiem valsts noteikumiem par kaitējuma atlīdzināšanu.

(137)

Visbeidzot, Antin apgalvo, ka tās līdzdalības tiesības 45 % apmērā katrā Andasol sabiedrībā tiek uzskatītas par tīri finansiālu ieguldījumu, jo Antin nepārvalda Andasol sabiedrības, tāpēc Antin nav uzņēmums, un tādējādi nolēmuma pieņemšana par labu Antin neietilpst valsts atbalsta noteikumu darbības jomā.

(138)

Antin apgalvo, ka, tā kā vecajās shēmās nebija iesaistīti valsts līdzekļi, valsts atbalsta nav un attiecināmības novērtējums nav būtisks. Tomēr, ja nolēmumu vērtē atsevišķi no vecajām shēmām, nolēmuma attiecināmība nevar būt atkarīga no Spānijas pievienošanās ICSID konvencijai vai EHN, jo, pēc tās domām, Komisija lēmumā par procedūras sākšanu nav ierosinājusi, ka pamatā esošā shēma ir ICSID konvencija vai EHN. Gluži pretēji, kā var secināt no lēmuma par procedūras sākšanu 10. un 36.–44. apsvēruma, tā ir pieņēmusi, ka nolēmums ir vai nu ad hoc pasākums, vai arī ar to tiek atjaunotas vecās shēmas.

(139)

Turklāt Antin apgalvo, ka, ņemot vērā Spānijas saistības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, tā nevar izvēlēties nemaksāt nolēmumā paredzēto summu. Konkrētāk, tā apgalvo, ka, ja pastāv juridiskas saistības, nevar uzskatīt, ka to ievērošanai būtu nepieciešams “lēmums” par to izpildi. Antin uzskata, ka tas, ka Spānija, paziņojot par to, īpaši lūdza Komisiju neapstiprināt nolēmumu, pierāda, ka Spānijai nav nekādas rīcības brīvības lemt par nolēmumā noteiktās atlīdzības izmaksu.

(140)

Antin apgalvo, ka, ja nolēmumu vērtē atsevišķi no vecajām shēmām, tas nevar izkropļot konkurenci vai ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo Antin 2017. gada augustā pārdeva savas investīcijas Andasol elektrostacijās un kopš tā laika nav investējusi Savienības enerģētikas nozarē, kā arī tai nepieder akcijas nevienā citā sabiedrībā, kas darbojas šajā nozarē Savienībā.

(141)

Antin apgalvo, ka, pat ja vecās shēmas būtu valsts atbalsts, tas būtu pastāvošs atbalsts (jo ir beidzies 10 gadu noilguma termiņš), kas, pēc to domām, nozīmē, ka nolēmums nekompensē nelikumīgu vai nesaderīgu valsts atbalstu.

(142)

Konkrētāk, Antin apgalvo, ka nolēmums ir nesaraujami saistīts ar vecajām shēmām, un tāpēc būtu jāuzskata, ka atbalsts piešķirts 1997. gadā, kad tika izveidota pirmā shēma, vai, vēlākais, 1998. gadā, kad tā pirmo reizi tika īstenota ar Karaļa dekrētu 2818/1998. Antin uzskata, ka noilguma termiņš beidzās 2008. gadā, savukārt 2004. un 2007. gada veco shēmu grozījumi nav būtiski grozījumi, kas varētu ietekmēt saderības analīzi, un nav pamats mainīt atbalsta kvalifikāciju no pastāvoša atbalsta uz jaunu atbalstu.

(143)

Turklāt Antin apgalvo, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka grozījumi vecajās shēmās, kas tika ieviesti 2004. un 2007. gadā, ietekmē shēmu saderību, atbalsts joprojām būtu pastāvošs atbalsts, jo noilguma termiņš beidzās attiecīgi 2014. un 2017. gadā, tātad pirms nolēmuma paziņošanas Komisijai 2019. gadā.

(144)

Antin apgalvo, ka, tā kā saskaņā ar Asteris judikatūru kaitējuma atlīdzība ir valsts atbalsts tikai tad, ja ar to kompensē nelikumīgu vai nesaderīgu atbalstu, tas, ka Antin piešķirtās dotācijas saskaņā ar vecajām shēmām ir pastāvošs atbalsts, nozīmē, ka nolēmums nav valsts atbalsts. Alternatīvi, pat ja tiktu uzskatīts, ka nolēmumā noteiktā atlīdzība ir valsts atbalsts, tas, ka vecās shēmas (vai drīzāk – individuālās dotācijas Antin saskaņā ar vecajām shēmām) ir pastāvošs atbalsts, nozīmē, ka arī nolēmumā noteiktā atlīdzība ir pastāvošs atbalsts.

(145)

Antin apgalvo, ka, tā kā nolēmums neietver valsts atbalstu, nogaidīšanas pienākums nav piemērojams, bet pat tad, ja tiktu uzskatīts, ka nolēmums ietver valsts atbalstu, šķīrējtiesai nebija pienākuma apturēt procesu.

(146)

Antin apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka nolēmums ir piešķirts, lai atjaunotu tiesības, kas noteiktas saskaņā ar veco shēmu, atbalsts tika piešķirts, kad Antin saņēma dotāciju saskaņā ar vecajām shēmām. Tā uzskata, ka nav pareizi uzskatīt, ka atbalsts ir piešķirts, šķīrējtiesai pieņemot lēmumu par nolēmuma pieņemšanu (93). Turklāt Antin apgalvo, ka gadījumā, ja prasība tiesvedībā izmaksāt daļu no nesaņemtā valsts atbalsta ir jāuzskata par daļu no šī pamatā esošā atbalsta, nevis par atsevišķu atbalstu, arī spriedumu, ar ko piešķir tiesības saņemt šo daļu, nevar uzskatīt par atsevišķa atbalsta piešķiršanu (94). Līdz ar to nevar uzskatīt, ka ar spriedumu tiek piešķirts jauns atbalsts vai ka sprieduma pieņemšanas datums ir jebkura atbalsta piešķiršanas datums.

(147)

Antin apgalvo, ka tad, ja Tiesa spriedumā Komstroy lietā ir atzinusi, ka šķīrējtiesu nolēmumi saskaņā ar EHN ir spēkā neesoši, tas bija obiter dictum, kam nav juridiska spēka, un apgalvojums bija balstīts uz teorētisku gadījumu, uz kuru nekad neattiektos Savienības tiesības. Turklāt Antin apgalvo, ka Tiesa Atzinumā 1/20 nav lēmusi par to, vai modernizētais EHN projekts ir saderīgs ar Savienības tiesību aktiem un vai jebkāda iespējama atlīdzība saskaņā ar EHN par pasākumu varētu būt valsts atbalsts.

(148)

Antin arī apgalvo, ka Achmea principa piemērošana šajā lietā nevar automātiski izraisīt nolēmuma nesaderību ar iekšējo tirgu. Pēc Antin domām, tā tas ir tāpēc, ka, ja zemāka ranga Savienības tiesību akti (šajā gadījumā EHN) ir pretrunā Savienības primārajiem tiesību aktiem (šajā gadījumā Achmea princips apvienojumā ar valsts atbalsta noteikumiem), pretrunīgie noteikumi ir jāsaskaņo, nevis jāpieņem, ka Savienības primārie tiesību akti automātiski prevalē pār citiem Savienības tiesību aktiem, kuru pamatā ir EHN.

(149)

Turklāt Antin apgalvo, ka jebkāda judikatūras interpretācija, kas liek domāt, ka EHN šķīrējklauzula ir pretrunā Savienības primāro tiesību normām, būtu pretrunā juridiskās noteiktības principam un ieguldītāju tiesiskajai paļāvībai šajā lietā, jo Komisija ir bijusi EHN parakstītāja kopš 1994. gada bez jebkādām atrunām attiecībā uz šķīrējklauzulu. Antin apgalvo, ka sarunās par EHN pirms tā parakstīšanas 1994. gadā Savienība sākotnēji pieprasīja iekļaut klauzulu, kurā būtu noteikts, ka EHN šķīrējklauzula nav piemērojama ES iekšējiem strīdiem, tomēr pēc tam, kad Savienība 1994. gadā to parakstīja, tā šo prasību atsauca. Pēc tam Komisija sarunās par EHN pārskatīšanu apgalvoja, ka šāda klauzula būtu jāiekļauj pārskatītajā EHN. Antin uzskata, ka šī pieeja pierāda, ka spriedumā Achmea lietā noteiktais princips atspoguļo jaunu interpretāciju, kurai nevar būt atpakaļejošs spēks. Antin arī apgalvo, ka tiesiskā paļāvība uz šķīrējtiesas procesa spēkā esību ir balstīta uz to lietu skaitu, kurās ES ieguldītāji ir saņēmuši nolēmumus pret kādu dalībvalsti, pamatojoties uz EHN 26. pantu, bet Komisija pret tiem neiebilst vai tos neapstrīd (uzsākot valsts atbalsta vai pārkāpuma procedūras). Šajā sakarā Antin arī norāda uz nopietnām ekonomiskām sekām, kas ieguldītājiem rastos šķīrējklauzulas spēkā neesības gadījumā, ņemot vērā lielo labticīgi veikto investīciju skaitu.

(150)

Turklāt Antin apgalvo, ka tās tiesiskā paļāvība ir balstīta uz faktu, ka Komisija pirms Spānijas paziņojuma par nolēmumu 2019. gadā neuzsāka oficiālu izmeklēšanu attiecībā uz vecajām shēmām, lai gan tā bija informēta par šīm shēmām (95). Piedevām jau 2011. gadā, pirms 2013. gadā tika atceltas vecās shēmas vai 2018. gada jūnijā tika pieņemts nolēmums, Antin bija neatsaucami iesaistīta AER infrastruktūras projektos, un līdz ar to tai bija tiesiskā paļāvība attiecībā uz savām tiesībām atsaukties uz EHN šķīrējklauzulu (96).

(151)

Antin apgalvo, ka nolēmums būtu jāuzskata par daļu no vecajām shēmām un tādējādi tas nerada nekādu diskrimināciju, jo labumu no tā var gūt visi ieguldītāji, kas atbilst attiecīgajiem nosacījumiem. Antin uzskata, ka Komisijas arguments, ka dažādu ieguldītāju diskriminācija (it īpaši Spānijas ieguldītāju diskriminācija) izpaužas tādējādi, ka ne visiem ieguldītājiem, kas guva labumu no vecajām shēmām, ir piekļuve starptautiskai šķīrējtiesai saskaņā ar EHN, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, ka EHN ir daļa no vecajām shēmām vai ka EHN pats par sevi var būt pamats atbalsta piešķiršanai. Antin piebilst, ka nav izslēgts, ka Spānijas ieguldītāji var prasīt kaitējuma atlīdzināšanu saskaņā ar valsts tiesību normām vai jebkuru citu strīdu izšķiršanas mehānismu, kuram tie varētu būt piekrituši.

(152)

Antin arī apgalvo, ka, pat tad, ja EHN tiktu uzskatīts par daļu no vecajām shēmām, Komisijas arguments par diskrimināciju valstspiederības dēļ drīzāk nozīmē diskrimināciju ieguldītāja iedibināšanas vietas dēļ. Tā uzskata, ka šāda diskriminācija nepārkāpj nevienu no Līgumu noteikumiem. Valsts atbalsts pēc definīcijas ir diskriminējošs, jo to piešķir uzņēmumiem, kas ir iedibināti dalībvalstī, kura piešķir atbalstu.

(153)

Visbeidzot, Antin apgalvo, ka gadījumā, ja nolēmumu izskata kā ad hoc atbalstu atsevišķi no vecajām shēmām, diskriminācijas nav, jo to nevar salīdzināt ar citu dotāciju.

(154)

Antin uzskata, ka, ja tiek uzskatīts, ka nolēmums ietver valsts atbalstu, tā saderība nebūtu jāvērtē, ņemot vērā nolēmuma izdošanas laikā spēkā esošās pamatnostādnes. Gluži pretēji, Komisijai būtu jānovērtē nolēmums kā daļa no vecajām shēmām un jāpiemēro pamatnostādnes, kas bija spēkā laikā, kad saskaņā ar veco shēmu tika piešķirts atbalsts Antin.

(155)

Antin apgalvo, ka nolēmums atvieglo atjaunīgo energoresursu enerģijas ražošanas saimniecisko darbību un nav tikai rezultāts tam, ka Spānija pilda savas saistības saskaņā ar ICSID konvenciju. Pēc Antin domām, ja tiek uzskatīts, ka nolēmums apstiprina iepriekš pastāvējušās tiesības saņemt atbalstu saskaņā ar vecajām shēmām, atbalstu piešķir investīcijām atjaunīgo energoresursu enerģijā. Turklāt, pat ja nolēmums tiek izskatīts atsevišķi, Spānijas atlīdzības pienākums saskaņā ar ICSID konvenciju ir radies (un var rasties tikai) tāpēc, ka Antin ražo atjaunīgo enerģiju. Tāpēc atjaunojamās enerģijas ražošana ir vienīgā relevantā pamatā esošā darbība, lai novērtētu atlīdzības summas saderību.

(156)

Antin apgalvo, ka tā veic AER darbību, jo var uzskatīt, ka tā nodrošina Andasol sabiedrību darbību izpildi, proti, atjaunīgās enerģijas ražošanu, un tādējādi veido “vienu vienotu uzņēmumu” ar Andasol sabiedrībām. Iegādājoties 45 % Andasol sabiedrību, tā kopā ar RREEF Infrastructure (G.P.) Limited un RREEF Pan-European Infrastructure Two Lux S.à r.l. īsteno kopīgu pārvaldības kontroli. Turklāt Antin uzskata, ka apgalvojums, ka ieguldītājs ir iesaistīts atjaunīgās enerģijas ražošanā tikai tad, ja tas kopā ar elektrostaciju veido ekonomisku vienību vai pārvalda attiecīgo elektrostaciju, ir mākslīga konstrukcija, jo sabiedrība, kas ekspluatē elektrostaciju, ir tikai atbalsta saņemšanas līdzeklis, savukārt ieguldītājs uzņemas visus riskus un pieņem svarīgus lēmumus par elektrostacijas darbību. Tādējādi, ja Komisija atļauj atbalstu sabiedrībai, kas ekspluatē atjaunīgo energoresursu elektrostaciju, ir jāuzskata, ka atbalsts dod labumu atjaunīgo energoresursu enerģijas ražošanai neatkarīgi no tā, vai peļņa tiek izmaksāta sabiedrībai, kas ekspluatē konkrēto elektrostaciju, vai tieši akcionāram. Antin uzskata, ka jebkurā gadījumā šķiet, ka saskaņā ar Komisijas lēmumu pieņemšanas praksi daudziem atbalsta saņēmējiem ne vienmēr ir bijusi kapitāldaļu vai vadības kontrole pār elektrostacijām, un minimāls līdzdalības līmenis projekta elektrostacijā nekad nav bijis nosacījums atbalsta piešķiršanai atjaunīgo energoresursu enerģijas jomā. Visbeidzot, Antin apgalvo, ka gadījumā, ja Antin un Andasol sabiedrības veido vienu ekonomisku vienību, tam, ka Antin, 2011. gadā iegādājusies Andasol sabiedrības, 2017. gadā tās atkal pārdeva, nav nozīmes. Jebkāda atlīdzība ir jāsaņem Antin, jo tā samaksāja par Andasol uzņēmumu tirgus vērtību, pieņemot, ka tā saņems pilnu atbalsta summu.

(157)

Šajā sakarā Antin norāda, ka tas, ka zināma atbalsta daļa ir tehniski vērsta uz elektroenerģijas ražošanu no dabasgāzes, neietekmē saderības novērtējumu, jo dabasgāzes izmantošana ir ierobežota laikā un saistīta ar efektivitātes apsvērumiem. Turklāt gandrīz visi labuma guvēji saskaņā ar vecajām shēmām un 2013. gada shēmu zināmā mērā īslaicīgi izmanto gāzi, un Komisija daudzos gadījumos ir atļāvusi arī atbalstu ar gāzi darbināmām elektrostacijām.

(158)

Attiecībā uz stimulējošo ietekmi Antin apgalvo, ka, ja tā atbilst veco shēmu prasībām, būtu jāuzskata, ka nolēmumam ir arī stimulējoša ietekme.

(159)

Antin apgalvo, ka vecās shēmas ir saderīgas ar 2001. gada EAG, jo Spānijas mērķorientētā peļņas norma saskaņā ar vecajām shēmām atbilst peļņai, ko Komisija saskaņā ar 2001. gada EAG regulāri atļāva citām AER atbalsta shēmām laikposmā no 2001. līdz 2009. gadam. Šo novērtējumu neietekmē shēmas grozījumi, kas tika ieviesti 2004. un 2007. gadā.

(160)

Antin uzskata, ka vecās shēmas arī ir samērīgas saskaņā ar 2008. gada EAG, ņemot vērā, ka Spānijas mērķa peļņas norma 2008.–2013. gadam bija 7–10 %, tātad zem 10–13 % peļņas diapazona, ko Komisija tajā pašā laikposmā atļāva citām AER atbalsta shēmām.

(161)

Ja novērtējums tiek veikts saskaņā ar EEAG, Antin apgalvo, ka stimulējošā ietekme nebūtu jānovērtē saskaņā ar EEAG 3.2.4.2. iedaļu, jo nolēmums ir daļa no vecajām shēmām un nav atsevišķi paziņojams atbalsts un Andasol elektrostaciju jauda nepārsniedz 250 MW, kā noteikts EEAG 20. punktā. Turklāt attiecībā uz samērīgumu Antin apgalvo, ka tas, ka atbalsts tiek piešķirts ar šķīrējtiesas nolēmumu, nevis konkursa kārtībā, nevar padarīt atbalstu nesaderīgu. Antin apgalvo, ka nolēmumā noteiktā atlīdzība tika aprēķināta, pamatojoties uz atlīdzību, ko Antin būtu bijis jāsaņem saskaņā ar veco shēmu (t. i., tādu pašu summu, kādu Antin būtu saņēmusi gadījumā, ja būtu spēkā vecās shēmas). Tātad to veido tirgus cena un piemaksa, kas reizināta ar attiecīgo gadu skaitu, un tas, ka piemaksas ir uzkrātas vienā summā, nemaina atlīdzības raksturu. Antin apgalvo, ka, lai gan atbalsts netiek piešķirts konkursa kārtībā, saskaņā ar EEAG 128. punktu atbalsts joprojām ir saderīgs, ja tas nerada pārmērīgu kompensāciju un ka Komisijas 2017. gada lēmumā nav noteikta maksimālā peļņas norma, nevar izslēgt, ka Komisija atļautu 9 % peļņas normu, ņemot vērā tās lēmumu pieņemšanas praksi laikposmā no 2014. līdz 2020. gadam.

(162)

Turklāt Antin apgalvo, ka atbalsts nepamatoti nekropļo konkurenci un tirdzniecību, jo tas neizraisa būtisku ietekmi tirgū, tirdzniecības plūsmu izmaiņas, konkurences dinamikas maiņu vai ieguldījumu brokeru sabiedrības darbības saglabāšanu. Konkrētāk, Antin apgalvo, ka gan tā pati, gan Andasol sabiedrības nedarbojas ar zemu produktivitātes līmeni un ir finansiāli stabilas. Turklāt atbalsts, kas saistīts ar nolēmumu, nepiešķir Antin nesamērīgas peļņas normas, jo tās paliek attiecīgajā peļņas normas diapazonā, kā arī nav nepamatoti ilgs (tas tiek piemērots tikai par ekspluatācijas laiku) un nerada šķērssubsidēšanas vai tehnoloģiskās neitralitātes risku. Visbeidzot, ar nolēmumu saistītais atbalsts nepiešķir Antin vai Andasol sabiedrībām lielāku tirgus daļu.

(163)

Visbeidzot, Antin apgalvo, ka pat tad, ja nolēmuma saderības novērtējums ir jāveic atsevišķi, Komisija lietās par atlīdzību par kaitējumu, kas radies fosilo degvielu elektrostaciju priekšlaicīgas slēgšanas dēļ, ir novērtējusi atbalsta saderību, tieši pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punktu, ja atlīdzība nevarētu atbilst attiecīgajām atbalsta pamatnostādnēm.

(164)

Antin apgalvo, ka Spānija nav paziņojusi par nolēmumu, lai to atļautu, un tādējādi tā var ļaunprātīgi izmantot paziņošanas procedūru un pārkāpt labas pārvaldības un lojālas sadarbības principus, nesniedzot nepieciešamo informāciju un liedzot Komisijai atļaut paziņoto atbalsta pasākumu.

(165)

Spānijas iestādes 2023. gada 3. janvārī, 2023. gada 27. novembrī un 2024. gada 29. janvārī nosūtīja atbildi uz trešo personu iesniegtajām piezīmēm.

(166)

Atbildot uz trešo personu argumentiem, ka nolēmums neietver valsts atbalstu, Spānija atkārto Komisijas 2017. gada lēmumā izklāstīto argumentāciju, kurā Komisija (165. apsvērumā) atgādināja, ka jebkura atlīdzība, ko šķīrējtiesa piešķir ieguldītājam, pamatojoties uz to, ka Spānija ir grozījusi piemaksu ekonomisko shēmu (2007. gada shēma) ar paziņoto shēmu (2013. gada shēma), pati par sevi būtu valsts atbalsts.

(167)

Turklāt Spānija atkārtoja, ka saskaņā ar judikatūru atbalsts tiek piešķirts šķīrējtiesas nolēmuma pieņemšanas dienā, jo tiesības uz atlīdzību par zaudējumiem, kas prasītājiem šķīrējtiesā esot nodarīti valsts atbalsta shēmas atcelšanas dēļ, tika piešķirtas tikai ar šķīrējtiesas nolēmumu (97).

(168)

Atbildot uz trešo personu piezīmēm par sprieduma Komstroy lietā relevanci, Spānija norādīja, ka Tiesa ir apstiprinājusi, ka atbalsts, kas piešķirts, pamatojoties uz ES iekšējo nolēmumu, kuru izdevusi šķīrējtiesa saskaņā ar EHN, nav saderīgs ar Savienības tiesību aktiem, jo šāda šķīrējtiesa nav daļa no Savienības tiesu sistēmas, un tas ir pretrunā LES 19. panta 1. punktam, kā arī LESD 267. un 344. pantam (98).

(169)

Atbildot uz trešo personu argumentiem, ka stimulu atcelšana vai samazināšana, kas bija par pamatu atlīdzībai, kura noteikta nolēmumā, nebija valsts atbalsts un katrā ziņā būtu pastāvošs atbalsts, Spānijas iestādes atgādināja, ka spriedumā Micula lietā, kas lielā mērā ir līdzīgs šai lietai, Tiesa noraidīja viedokli, ka atbalstu, kas atbilst atlīdzībai, kura ietverta šķīrējtiesas nolēmumā, kas pieņemts, pamatojoties uz ES iekšējo DIL, kuru izraisīja attiecīgās shēmas atcelšana, varētu uzskatīt par piešķirtu attiecīgās shēmas atcelšanas brīdī. Savukārt Tiesa precizēja, ka labuma guvējs iegūst tiesības saņemt atbalstu, pamatojoties uz nolēmumu, šāda nolēmuma pieņemšanas brīdī (99).

(170)

Turklāt Spānijas iestādes minēja, ka Tiesa ir nospriedusi, ka nolēmums, ciktāl tas nav saderīgs ar Savienības tiesībām un it īpaši ar LESD 267. un 344. pantu, nevar radīt nekādas sekas vai tikt izpildīts (100). Spānija arī apgalvo, ka tas pats princips ir piemērojams šajā gadījumā un ka atbalstu nevar piešķirt veidā, kas ir pretrunā LESD 267. un 344. pantam.

(171)

Atbildot uz trešo personu apgalvojumiem par sprieduma Asteris lietā relevanci, Spānijas iestādes apgalvo, ka atlīdzību par atbalstu, kas nav izmaksāts saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un ko Savienības tiesas ir atzinušas par nelikumīgu, nevar pielīdzināt ES iekšējam ieguldījumu šķīrējtiesas nolēmumam saskaņā ar EHN. Šajā sakarā Spānijas iestādes norādīja uz Micula lietu, kurā Tiesa precizēja, ka ES iekšējās ieguldījumu šķīrējtiesas ir strīdu izšķiršanas sistēma ārpus dalībvalstu tiesu sistēmām, un pēc tam šādu nolēmumu klasificēja kā valsts atbalstu.

(172)

Turklāt, atbildot uz trešo personu apgalvojumiem, ka 2007. gada shēma kopā ar iepriekšējām shēmām bija pastāvošs atbalsts, Spānijas iestādes apgalvo, ka Komisijas 2017. gada lēmumā tika analizēta visa atlīdzība, ko labuma guvēji saņēmuši gan saskaņā ar 2007. gada shēmu, gan 2013. gada shēmu.

(173)

Papildus tam Spānijas iestādes, atbildot uz trešo personu piezīmēm, kurās tika apšaubīta nolēmuma attiecināmība uz Spāniju, atbalsta Komisijas argumentāciju, kas izklāstīta lēmumā par procedūras sākšanu.

(174)

Atbildot uz trešo personu argumentiem saistībā ar pasākuma ietekmi uz iekšējo tirgu, Spānijas iestādes paskaidro, ka Tiesa Micula (101) lietā ir norādījusi, ka ES iekšējie šķīrējtiesu nolēmumi, kas pieņemti ar mehānismu, kas ir ārpus Savienības tiesu sistēmas, ir ar iekšējo tirgu nesaderīgs atbalsts, un tāpēc to ietekme uz tirgu nav būtiska. Jebkurā gadījumā Spānijas iestādes apgalvo, ka Komisijas 2017. gada lēmums parādīja, ka gan 2007. gada, gan 2013. gada shēma varētu izkropļot konkurenci iekšējā tirgū.

(175)

Atbildot uz trešo personu argumentiem par nolēmumu par atbalsta piešķiršanu, Spānijas iestādes atsaucas uz judikatūru (102), kas apstiprina, ka izšķirošais faktors, lai noteiktu atbalsta piešķiršanas datumu, ir saņēmēju tiesību saņemt atbalstu iegūšana un attiecīga valsts apņemšanās piešķirt atbalstu.

(176)

Atbildot uz trešo personu apsvērumiem par sprieduma Dobeles HES (103) lietā relevanci, Spānijas iestādes apgalvo, ka judikatūra šajā jautājumā tika pieņemta prejudiciāla nolēmuma kontekstā, kas izrietēja no strīda par valsts atbalstu valsts administratīvajās tiesās. Spānija uzskata, ka šādiem valsts tiesu nolēmumiem par atlīdzības prasījumiem nav nozīmes šajā tiesvedībā un pastāv atšķirība starp rīkojumu samaksāt cenu, kas atzīta ar valsts tiesību normu, un ieguldījumu šķīrējtiesas nolēmumu, ar kuru atzīst summas, kas radušās, piemērojot grozītu vai atceltu valsts tiesību normu. Tāpēc Spānijas iestādes uzskata, ka ar dalībvalstu tiesām saistīti trešo personu prasījumi nav piemērojami ieguldījumu šķīrējtiesas nolēmumu kontekstā.

(177)

Atbildot uz trešo personu apsvērumiem par sprieduma Komstroy lietā un Atzinuma 1/20 relevanci, Spānijas iestādes paskaidro, ka judikatūrā ir sniegta autoritatīva EHN un it īpaši tā 26. panta interpretācija. Judikatūrā precizēts, ka strīdu izšķiršanas mehānisms šķīrējtiesā nav piemērojams ES iekšējiem strīdiem, jo ar to tiktu pārkāpts LESD 267. un 344. pants. Spānijas iestādes uzsver, ka Tiesa ir atzinusi, ka šis princips ir piemērojams arī EHN.

(178)

Atbildot uz trešās personas apgalvojumiem, ka nolēmums, kā arī 2013. gada shēma ir saderīgs atbalsts saskaņā ar Komisijas piemērojamajām pamatnostādnēm, Spānijas iestādes apgalvo, ka ES iekšējie šķīrējtiesu nolēmumi, kuru pamatā ir EHN, ir acīmredzami nesaderīgi ar Savienības tiesībām. Turklāt Spānijas iestādes paskaidro, ka saskaņā ar judikatūru (104) par šķīrējtiesas nolēmumu izdošanas brīdi šajā gadījumā jebkādi apgalvojumi par nolēmuma iespējamo saderību ar pamatnostādnēm, kas pieņemtas pirms minētā datuma (proti, 2001. gada EAG un 2008. gada EAG), ir kļūdaini.

(179)

Turklāt, atbildot uz trešās personas apgalvojumiem par nolēmuma samērīgumu ar EEAG, Spānijas iestādes apgalvo, ka sniegtā analīze ir kļūdaina un tai trūkst ticamības. Piedevām Spānijas iestādes apgalvo, ka, pretēji šīs trešās personas viedoklim, nolēmumam nav stimulējošas ietekmes un tas nerada nekādas priekšrocības atjaunīgiem energoresursiem, savukārt nolēmums var arī izkropļot konkurenci iekšējā tirgū, kas ir pretrunā EEAG.

(180)

Atbildot uz trešo personu piezīmēm par to tiesisko paļāvību, Spānijas iestādes apgalvo, ka Komisijas novērtējumu šajā gadījumā nevar mainīt, pamatojoties uz ieguldītāju paļāvību. Turklāt Spānija apgalvo, ka saskaņā ar judikatūru Savienības tiesību pamatprincipi, piemēram, juridiskā noteiktība un tiesiskā paļāvība, nevar liegt dalībvalstīm pieņemt pasākumus, kuru mērķis ir mazināt vai atcelt iepriekš piešķirtus stimulus (105).

(181)

Turklāt, atbildot uz trešo personu apsvērumiem par ļaunprātīgas izmantošanas esību paziņošanas procesā, Spānijas iestādes apgalvo, ka tās ir izpildījušas LESD 108. panta 3. punktā noteikto paziņošanas pienākumu, lai nodrošinātu Komisijas ekskluzīvo kompetenci pārbaudīt valsts atbalstu, un Komisijas norādījumus apturēt šķīrējtiesas nolēmumos paredzētu atlīdzību samaksu, ja nav saņemta valsts atbalsta atļauja, kā noteikts Komisijas 2017. gada lēmumā.

(182)

Atbildot uz trešās personas apgalvojumiem, ka 2007. gada shēma bija saderīgs atbalsts saskaņā ar Komisijas piemērojamajām pamatnostādnēm, Spānijas iestādes apgalvo, ka šāds novērtējums šajā procedūrā, kurā tiek vērtēta nolēmuma saderība, nav būtisks.

(183)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(184)

Pasākums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ja ir izpildīti četri kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, pasākumam jābūt attiecināmam uz valsti un finansētam no valsts līdzekļiem. Otrkārt, pasākumam jāsniedz priekšrocība labuma guvējam. Treškārt, pasākumam ir jārada priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem vai saimnieciskām darbībām (t. i., priekšrocībai jābūt selektīvai). Ceturtkārt, pasākumam jābūt tādam, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū.

(185)

Lēmumā par procedūras sākšanu (71.–88. apsvērums) Komisija provizoriski secināja, ka nolēmumā noteiktā atlīdzība ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Tālāk 10.1. iedaļā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija secina, ka nolēmums un jebkurā gadījumā nolēmuma īstenošana, tajā paredzētās atlīdzības samaksa vai izpilde (“īstenošana”) ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(186)

Saskaņā ar Savienības tiesu judikatūru, lai selektīva priekšrocība būtu atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, tai cita starpā ir jābūt attiecināmai uz valsti (106). Jāatzīmē arī, ka gadījumā, ja priekšrocību piešķir publiska iestāde, šī priekšrocība pēc definīcijas ir attiecināma uz valsti (107).

(187)

Kā paskaidrots 65. apsvērumā, Spānija parakstīja EHN 1994. gada 17. decembrī, ratificēja to 1997. gada 11. decembrī, un attiecībā uz Spāniju EHN stājās spēkā 1998. gada 16. aprīlī. Kā turklāt paskaidroja Spānija, saskaņā ar Spānijas Konstitūcijas 96. panta 1. punktu starptautiskie līgumi, kas ir likumīgi noslēgti, pēc oficiālas publicēšanas Spānijā kļūst par iekšējās tiesību sistēmas daļu. Spānijas EHN ratifikācija tika publicēta Spānijas Oficiālajā Vēstnesī 1998. gada 17. martā (“Enerģētikas hartas nolīgums un Enerģētikas hartas protokols par energoefektivitāti un ar to saistītajiem vides aspektiem ratifikācijas instruments, kas pieņemts Lisabonā 1994. gada 17. decembrī”, sk. arī 65. apsvērumu). Spānija parakstīja ICSID konvenciju 1994. gada 21. martā un ratificēja to 1994. gada 17. septembrī. Spānijas veiktā ICSID konvencijas ratifikācija tika publicēta Spānijas Oficiālajā Vēstnesī 1994. gada 13. septembrī (“Ratifikācijas dokuments Konvencijai par ieguldījumu strīdu izšķiršanu starp valstīm un citu valstu pilsoņiem, kas pieņemta Vašingtonā 1965. gada 18. martā”).

(188)

Šķīrējtiesa izdeva nolēmumu, pamatojoties uz savu šo līgumu interpretāciju – līgumu, kurus Spānija bija parakstījusi un ratificējusi un kuri tādējādi bija kļuvuši par Spānijas tiesību sistēmas daļu no to publicēšanas Spānijas Oficiālajā Vēstnesī. Spānija brīvprātīgi nolēma parakstīt un ratificēt EHN un ICSID konvenciju un iekļaut tos Spānijas tiesību aktos (sk. 187. apsvērumu un 5.4. iedaļu). Tāpēc Spānijas lēmums parakstīt un ratificēt EHN un ICSID padarīja iespējamu nolēmuma pieņemšanu – to nemaina fakts, ka šķīrējtiesai būtu bijis jāatsakās no jurisdikcijas, jo saskaņā ar Tiesas judikatūru EHN 26. pants nav piemērojams ES iekšienē. Nolēmums ir attiecināms uz Spāniju.

(189)

Jebkurā gadījumā Komisija norāda, ka nolēmuma īstenošana ir attiecināma uz Spāniju arī tālāk izklāstīto iemeslu dēļ (sk. 190.–191. apsvērumu).

(190)

Tā kā ar nolēmumu tiek pārkāpts LESD 267. un 344. pants, LES 19. pants un vispārējie autonomijas un savstarpējas uzticēšanās principi, nolēmums nevar radīt nekādas sekas ES tiesību sistēmā, un Spānija to nevar īstenot. Jebkāda īstenošana, neraugoties uz šo aizliegumu, būtu tieši saistīta ar Spānijas iestāžu autonomu lēmumu. Tas tā ir, ja Spānija brīvprātīgi izmaksā nolēmumā paredzēto atlīdzību un ja Spānija sākotnēji mēģinātu iebilst pret nolēmuma atzīšanu un izpildi dalībvalsts vai trešās valsts tiesā un vai nu nespēj novērst aktīvu konfiskāciju, vai arī pieņem lēmumu izmaksāt nolēmumā paredzēto atlīdzību, lai novērstu aktīvu atklāšanas pasākumus un galu galā tādu aktīvu konfiskāciju, kurus neaizsargā suverēna imunitāte (108). Pilnīguma labad Komisija arī norāda, ka Spānijas tiesas veikta nolēmuma atzīšana vai izpilde būtu vienlīdz attiecināma uz Spāniju, jo visu valsts iestāžu, arī valsts tiesu, darbības ir attiecināmas uz valsti.

(191)

Šo pašu iemeslu dēļ Vispārējā tiesa Micula lietā nosprieda, ka valsts noteikti ir “iesaistīta”, ja tā izmaksā šķīrējtiesas nolēmumā paredzēto atlīdzību (109). Pilnīguma labad Komisija arī norāda, ka Spānijas tiesas veiktā nolēmuma atzīšana vai izpilde būtu vienlīdz attiecināma uz Spāniju, jo visu valsts iestāžu, arī valsts tiesu, darbības ir attiecināmas uz valsti.

(192)

Neviens no ieinteresēto trešo personu izvirzītajiem argumentiem neapšauba šo secinājumu, ka nolēmums un katrā ziņā tā īstenošana ir attiecināma uz Spāniju.

(193)

Pirmkārt, pretēji tam, ko apgalvo dažas trešās personas, tas, ka nolēmumu ir pieņēmusi ieguldītāja un valsts šķīrējtiesa, nevis valsts tiesa, nemaina Komisijas secinājumu par atbalsta attiecināmību un neliedz nolēmumu un katrā ziņā tā īstenošanu attiecināt uz Spāniju. Šķīrējtiesa patiešām apgalvoja, ka tai ir jurisdikcija pieņemt nolēmumu, pamatojoties uz tās veikto EHN 26. panta un ICSID konvencijas interpretāciju, uz ko šķīrējtiesa var atsaukties tikai tāpēc, ka Spānija nolēma parakstīt un ratificēt šos starptautisko tiesību aktus. Turklāt, pieņemot argumentāciju, kuras rezultātā šajā kontekstā nepastāv attiecināmība, faktiski ļautu dalībvalstīm izvairīties no valsts atbalsta pārbaudes, ja vien tās paļaujas uz ieguldītāju un valsts šķīrējtiesu vai uzņemas starptautiskas saistības piešķirt konkrētu valsts atbalsta pasākumu (110). Šāds pamatojums negatīvi ietekmē Savienības tiesību, it īpaši LESD 107. panta, iedarbīgumu, un tāpēc tas ir jānoraida.

(194)

Otrkārt, attiecībā uz 99. un 138. apsvērumā izklāstītajiem trešo personu argumentiem, ka nolēmuma attiecināmība nevar tikt prezumēta ar Spānijas pievienošanos ICSID konvencijai vai EHN, jo lēmums par procedūras sākšanu neliecina, ka pamatā esošā shēma būtu ICSID konvencija vai EHN, Komisija uzskata, ka šis arguments ir nebūtisks attiecībā uz jautājumu par to, vai nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana ir attiecināma uz Spāniju. Pasākuma individuālais raksturs neliedz tam izrietēt no tā, ka ieguldītāja un valsts šķīrējtiesa (kaut arī nepareizi) piemēro starptautiskus nolīgumus, ko brīvprātīgi noslēgusi Spānija. Lēmumā par procedūras sākšanu (82. apsvērumā) tā sākotnējā novērtējumā par atbalsta pasākuma attiecināmību skaidri norādīts uz Spānijas brīvprātīgo piekrišanu pievienoties ICSID konvencijai un EHN.

(195)

Treškārt, Komisija norāda, ka trešo personu apgalvojums (sk. 100. un 139. apsvērumu), saskaņā ar kuru nolēmums nav attiecināms uz Spāniju, jo, ņemot vērā tās pienākumus saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, Spānijai nebūtu rīcības brīvības attiecībā uz nolēmumā noteiktās atlīdzības samaksu, nav pamatots 193. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ. Pirmkārt, šādu argumentāciju nevar pieņemt, jo tas faktiski ļautu visām dalībvalstīm izvairīties no valsts atbalsta pārbaudes, ja vien tās uzņemas starptautiskas saistības piešķirt konkrētu valsts atbalsta pasākumu (111). Otrkārt, kā atgādināts 11. apsvērumā, judikatūrā ir atzīts, ka šķīrējtiesas nolēmums, kas pieņemts procesā starp dalībvalsti un citas dalībvalsts ieguldītāju, kā tas ir šajā gadījumā, nav saderīgs ar Savienības tiesībām un tāpēc nevar radīt nekādas sekas un to nevar izpildīt (112). Līdz ar to Spānijai ir jāatceļ nolēmums, un nevar uzskatīt, ka tai ir pienākums to apmaksāt, īstenot vai izpildīt (113). Treškārt, vienīgā situācija, kad judikatūrā ir atzīts, ka dalībvalsts veikts pasākums nav attiecināms uz dalībvalsti, ir situācija, kurā Savienības tiesībās dalībvalstij ir noteikts pienākums veikt pasākumu, neatstājot dalībvalstij nekādu rīcības brīvību. Šis noteikti nav tas gadījums. Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana ir attiecināma uz Spāniju.

(196)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru tikai tādas priekšrocības, kas tieši vai netieši piešķirtas no valsts līdzekļiem, var būt valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (114).

(197)

Šajā gadījumā nolēmums ietver Spānijas pienākumu maksāt: i) kopējo atlīdzības summu, ko šķīrējtiesa aprēķinājusi nolēmumā (t. i., 101 miljons EUR kā atlīdzība par EHN 10. panta 1. punkta pārkāpumu, nenodrošinot taisnīgu un vienlīdzīgu attieksmi pret Antin investīcijām), ii) procentus pirms nolēmuma pieņemšanas un iii) procentus pēc nolēmuma pieņemšanas, kas būs jāpārrēķina, pamatojoties uz faktiskā maksājuma datumu (sk. 5.6. iedaļu).

(198)

Paziņojuma iesniegšanas brīdī Spānija lēsa, ka procenti pirms nolēmuma pieņemšanas par laikposmu no 2014. gada 20. jūnija līdz 2018. gada 15. jūnijam veidoja 8 686 086 EUR un ka procenti pēc nolēmuma pieņemšanas par laikposmu no 2018. gada 15. jūnija līdz 2019. gada 31. martam veidoja 1 810 978 EUR.

(199)

Spānijas iestādes paskaidroja, ka, ja būtu jāizmaksā nolēmumā paredzētā summa, šāds maksājums tiktu finansēts no Spānijas valsts vispārējā budžeta un ka šāds maksājums netiks tieši ieskaitīts elektroenerģijas sistēmas izmaksās, un tādēļ tas tieši neattieksies uz elektroenerģijas galapatērētāju rēķiniem (sk. 5.6. iedaļu).

(200)

Šā lēmuma pieņemšanas laikā Spānija nav veikusi nekādus maksājumus, arī tāpēc, ka tas būtu pretrunā Savienības tiesību aktiem. Tomēr, tā kā Antin mēģināja īstenot nolēmumu, pastāv nopietns risks, ka Spānijai būs jāiegulda valsts līdzekļi nolēmumā noteiktās atlīdzības samaksā. Šāds risks ir pietiekams, lai konstatētu valsts līdzekļu esību (115). Šajā kontekstā Tiesa ir lēmusi, ka, lai konstatētu valsts līdzekļu esību, nav nozīmes tam, vai šāda valsts līdzekļu izmantošana būtu pretrunā Savienības vai valsts tiesību aktiem. Izšķiroša nozīme ir tam, ka pasākums ir radījis sekas (116). Tā kā atbalsts rada risku, ka Spānija veiks tiešus maksājumus no Spānijas budžeta, Komisija uzskata, ka nolēmumu un jebkurā gadījumā tā īstenošanu, ko veido tiešs maksājums, finansē no valsts līdzekļiem.

(201)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secina, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana ir attiecināma uz Spānijas valsti un tiek finansēta no valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(202)

Priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta nozīmē ir ikviens saimnieciskais labums, ko uzņēmums nebūtu varējis gūt parastos tirgus apstākļos, t. i., bez valsts iejaukšanās (117). Lai noteiktu, vai pasākums uzņēmumam rada ekonomisku priekšrocību, nav svarīgi, kāda ir pasākuma forma (118).

(203)

Šajā sakarā, lai novērtētu, vai dalībvalsts ir piešķīrusi priekšrocību konkrētam uzņēmumam, uzņēmuma finansiālais stāvoklis pēc pasākuma būtu jāsalīdzina ar tā finansiālo stāvokli, kāds būtu, ja pasākums nebūtu veikts (119).

(204)

Tāpat pasākuma kvalificēšanai par valsts atbalstu raksturīgajam jēdzienam “priekšrocība” ir objektīvs raksturs neatkarīgi no attiecīgā pasākuma autoru motīviem. Tādējādi valsts pasākumu atzīšanu par valsts atbalstu nekādi neietekmē tas, kādi ir to mērķi un pamatojums. LESD 107. panta 1. punktā valsts pasākumi netiek šķiroti pēc to iemesliem vai mērķiem, bet gan definēti, ņemot vērā to iedarbību (120).

(205)

Šajā gadījumā ir skaidrs, ka ar nolēmumu vai jebkurā gadījumā tā īstenošanu Antin finansiālais stāvoklis ir uzlabojies salīdzinājumā ar finansiālo stāvokli gadījumā, ja nolēmuma nebūtu. Konkrētāk, šķīrējtiesa noteica kompensāciju Antin 101 miljona EUR apmērā ar procentiem (Spānija lēš, ka procenti pirms nolēmuma pieņemšanas par laikposmu no 2014. gada 20. jūnija līdz 2018. gada 15. jūnijam veido 8 686 086 EUR, kam pieskaitīti 1 810 978 EUR kā procenti pēc nolēmuma pieņemšanas par laikposmu no 2018. gada 15. jūnija līdz 2019. gada 31. martam – sk. 5.6. iedaļu).

(206)

Turklāt ar nolēmumu Antin tika piešķirtas tiesības, kuras Antin ne tikai nebūtu ieguvusi parastos tirgus apstākļos, bet kurām ir arī finansiāla vērtība. Šo finansiālo vērtību par atbilstošu samaksu varētu nodot arī citiem labuma guvējiem (121).

(207)

Normālos tirgus apstākļos, t. i., bez šķīrējtiesas nolēmuma, kas pieņemts, pamatojoties uz to, ka Spānija ir parakstījusi un ratificējusi EHN (un ICSID konvenciju), Antin nebūtu tiesību saņemt nekādu atlīdzību, piemēram, to, kas iegūta nolēmuma rezultātā, un nebūtu nekādu tiesību, uz kuru pamata prasīt īstenošanu (122).

(208)

Pretēji tam, ko apgalvo Antin, nolēmums nav atlīdzība par Spānijas prettiesisku rīcību, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru un it īpaši spriedumu Asteris lietā nebūtu ekonomiska priekšrocība. Antin apgalvo, ka, grozot un aizstājot 2007. gada shēmu ar 2013. gada shēmu, tika pārkāpts EHN 10. pants. Tomēr šis arguments nav pamatots divu iemeslu dēļ.

(209)

Pirmkārt, kā izklāstīts Komisijas 2017. gada lēmuma 157.–166. apsvērumā, 2007. gada shēmas grozīšana un aizstāšana ar 2013. gada shēmu nav ne pārkāpusi Savienības tiesību vispārējos tiesiskās paļāvības un juridiskās noteiktības principus, ne EHN 10. pantu. Vispārējā tiesa spriedumā Aquind lietā ir apstiprinājusi Komisijas viedokli, ka EHN 10. pantam ir tāds pats saturs kā Savienības tiesību vispārējiem tiesiskās paļāvības un juridiskās noteiktības principiem un ka tam nevar būt plašāka vai citāda nozīme, kas liktu apšaubīt Savienības tiesību sistēmas autonomiju (123).

(210)

Otrkārt, kā Tiesa atzinusi spriedumā Anie lietā, EHN 10. pants ir piemērojams tikai ieguldītājiem no “citām” līgumslēdzējām pusēm, un tas izslēdz Savienības ieguldītājus (124).

(211)

Tādējādi Antin arguments, saskaņā ar kuru nepieciešams konstatēt, ka 2007. gada shēma ir nelikumīgs valsts atbalsts, lai ar nolēmumu noteiktā atlīdzība būtu uzskatāma par valsts atbalstu, ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu.

(212)

Katrā ziņā šajā saistībā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesu judikatūru, ja valsts tiesiskajā regulējumā ir noteikts “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, tad arī tiesās pieprasītās summas samaksa saskaņā ar šiem tiesību aktiem ir uzskatāma par šādu atbalstu (125). Proti, lai gan judikatūrā ir atzīts, ka ir jānošķir prasījumi par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas radies nelikumības dēļ, un prasība samaksāt summas, kas maksājamas saskaņā ar tiesību aktiem (126), ja tiesā pieprasītās summas, pat ja formāli tas notiek no zaudējumu atlīdzības viedokļa, atbilst priekšrocības samaksai, ko prasītājs prasa atbilstoši tiesiskajam regulējumam, prasības mērķis nav atlīdzināt kaitējumu, kurš nav tas, ko veido tās priekšrocības pilnīga nesamaksāšana, uz kuru, kā uzskata prasītājs, tam bija tiesības atbilstoši šim pašam tiesiskajam regulējumam (127). Atbalsta saņēmējs nevar apiet noteikumu valsts atbalsta jomā efektīvu piemērošanu, bez atsauces uz Savienības tiesībām valsts atbalsta jomā panākot spriedumu par zaudējumu atlīdzināšanu, kura sekas tam galīgi ļautu turpināt attiecīgā atbalsta īstenošanu vairāku gadu garumā (128).

(213)

Šajā gadījumā, pirmkārt, kā paskaidrots šā lēmuma 61.–63. apsvērumā, atlīdzību, kas Antin piešķirta saskaņā ar nolēmumu, aprēķina kā visu to naudas plūsmu pašreizējo vērtību, ko ieguldītājs būtu saņēmis elektrostacijas darbības laikā (25 gadus), ja Spānija nebūtu atsaukusi 2007. gada shēmu. Tādējādi ar šo nolēmumu Antin tiek piešķirta atlīdzība par 2007. gada shēmas atcelšanu. Citiem vārdiem sakot, šķīrējtiesas piespriestās atlīdzības izmaksas rezultātā tiktu atjaunota situācija, kādā prasītāji atrastos, ja 2007. gada shēma, kas ir nelikumīgs valsts atbalsts, būtu palikusi spēkā.

(214)

Otrkārt, tālāk izklāstīto iemeslu dēļ 2007. gada shēma ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, un turklāt tas ir nelikumīgs.

(215)

Tāpēc, pamatojoties uz iepriekš minēto, jāsecina, ka 2007. gada shēma ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Turklāt, tā kā 2007. gada shēmu īstenoja Spānija, par to nepaziņojot Komisijai un nesagaidot tās atļauju, tā bija nelikumīgs atbalsts (sk. 18. apsvērumu). Komisija norāda, ka Spānijas iestādes šo secinājumu neapstrīd (sk. 25. apsvērumu).

(216)

Jebkurā gadījumā atlīdzība par zaudēto peļņu, kas piešķirta ar nolēmumu, un jebkurā gadījumā tā īstenošana ir ekonomiska priekšrocība, kas nav pieejama parastos tirgus apstākļos un ja šāda nolēmuma nebūtu. Turklāt, tā kā nolēmums ir pretrunā Savienības tiesību aktiem 10.4.1. iedaļā paskaidroto iemeslu dēļ, nolēmums nav piešķirts parastos tirgus apstākļos. Tāpēc neatkarīgi no tā, vai 2007. gada shēma ir kvalificējama kā valsts atbalsts, nolēmums un jebkurā gadījumā tās īstenošana ir priekšrocība (131).

(217)

Tāpēc Komisija secina, ka šķīrējtiesas piešķirtā atlīdzība ir ekonomiska priekšrocība par labu Antin, ko Antin nebūtu guvusi parastos tirgus apstākļos. Antin arī varēja nodot tiesības uz atlīdzību un līdz ar to no nolēmuma izrietošo ekonomisko priekšrocību citai pusei. Šā iemesla dēļ Komisija uzskata, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana ir uzskatāma par ekonomisku priekšrocību par labu Antin.

(218)

Pilnīguma labad Komisija piebilst, ka nolēmums ir priekšrocība par labu Antin, pat ja nolēmums kā tāds ir pretrunā Savienības tiesību aktiem un to nevar izpildīt saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Noteicošais faktors, lai noteiktu, vai pasākums ir valsts atbalsts, un it īpaši lai pārbaudītu, vai šis pasākums rada labvēlīgāku attieksmi pret labuma guvēju nekā pret citiem, ir pasākuma radītās sekas (132). Tādējādi tas, ka pasākums ir pretrunā citām Savienības tiesību normām, nevis LESD 107. un 108. pantam, nenozīmē, ka to nevar kvalificēt par valsts atbalstu, ja tas rada sekas un tas nav nedz atcelts, nedz atzīts par nelikumīgu un līdz ar to nepiemērojamu (133). Šajā gadījumā nolēmums pastāv un kā tāds nekad nav atcelts. Neraugoties uz to, ka nolēmums ir pretrunā Savienības tiesību aktiem (sk. 10.4. iedaļu), nolēmumam joprojām var būt ietekme, kā to apliecina arī notiekošā Antin uzsāktā tiesvedība (sk. 5.8. iedaļu).

(219)

Attiecībā uz argumentiem, kuros apgalvots (sk. 85.–88. apsvērumu un 134.–135. apsvērumu), ka ar nolēmumu noteikto atlīdzību var uzskatīt par valsts atbalstu tikai tad, ja pamatā esošā shēma, par kuru piešķir atlīdzību, ir vai nu nelikumīgs, vai arī nesaderīgs valsts atbalsts (un ka, tā kā 2007. gada shēma arī nebija valsts atbalsts, arī ar nolēmumu noteiktā atlīdzība nav valsts atbalsts), Komisija norāda, ka šis arguments nav pieņemams, jo jēdziens “priekšrocība”, kas ir raksturīgs pasākuma kvalificēšanai par valsts atbalstu, ir objektīvs neatkarīgi no to personu motīviem, kuras ir atbildīgas par attiecīgo pasākumu, un ka LESD 107. panta 1. punktā nav nošķirti valsts atbalsta iemesli vai mērķi, bet tie ir definēti atkarībā no to sekām (sk. 204. apsvērumu).

(220)

Turklāt Komisija atgādina, ka šajā gadījumā pamatā esošā shēma, kuras grozījumi tiek kompensēti ar nolēmumu, nav trešo personu minētās vecās shēmas, kas ietver dažādus pasākumus, sākot no 1997. gada, bet konkrēti 2007. gada shēma. Nolēmumā tika izmantota DNP metode, lai salīdzinātu situāciju 2007. gada shēmā bez izmaiņām ar situāciju, kas ietver strīdīgos pasākumus, proti, 2012. un 2013. gadā ieviestās izmaiņas (134). Tādējādi nekādi pasākumi vai izmaiņas, kas ieviestas pirms 2007. gada shēmas, neietekmēja nolēmuma procedūru, izņemot 2007. gada shēmā ietvertos noteikumus. Tādējādi uz pasākumiem pirms 2007. gada shēmas neattiecās procedūra, kuras rezultātā tika pieņemts nolēmums.

(221)

Komisija arī atgādina, ka 2007. gada shēma bija valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (sk. 214. apsvērumu).

(222)

Katrā ziņā šie argumenti nevar likt apšaubīt konstatējumu, ka nolēmums ir ekonomiska priekšrocība, kā izklāstīts 217. apsvērumā.

(223)

Turklāt, kā Vispārējā tiesa ir atzinusi spriedumā Micula lietā, – lai kvalificētu saskaņā ar šķīrējtiesas nolēmumu šķīrējtiesas piešķirto atlīdzību, nav nozīmes apstāklim – kas apstiprināts vai nav apstiprināts –, ka šī atlīdzība atbilda kompensācijai par prettiesiska vai nesaderīga atbalsta atņemšanu, un nozīme šajā ziņā ir vienīgi tam, vai piešķirtā atlīdzība varēja veidot valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Vispārējā tiesa spriedumā Micula lietā uzskatīja, ka priekšrocība, ko saņēmuši prasītāji minētajā lietā, faktiski ir šķīrējtiesas nolēmumā piešķirtās atlīdzības samaksa (135). Tādējādi šajā lietā argumenti par 2007. gada shēmas iespējamo saderību, ja par to būtu paziņots Komisijai apstiprināšanai, nav būtiski.

(224)

Komisija norāda, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana piešķir priekšrocību Antin, kas pretēji tam, ko savās piezīmēs apgalvo Antin un trešās personas (sk. 90. un 137. apsvērumu), ir uzņēmums, kas veic saimniecisko darbību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(225)

Tiesa uzņēmumus konsekventi ir definējusi kā subjektus, kas veic saimniecisko darbību, neatkarīgi no to juridiskā statusa un finansēšanas veida (136). Tādējādi konkrētas vienības kvalificēšana par uzņēmumu ir pilnībā atkarīga no tās darbības rakstura un, konkrētāk, no tā, vai tās ir saimnieciskas darbības. Turklāt Tiesa ir konsekventi spriedusi, ka jebkura darbība, kas ietver preču vai pakalpojumu piedāvāšanu tirgū, ir saimnieciskā darbība.

(226)

Šajā gadījumā, kā atgādināts 52. apsvērumā, Antin Infrastructure Services Luxembourg S.à.r.l. ir Luksemburgā iedibināta sabiedrība. Sabiedrība Antin Energia Termosolar B.V. ir Nīderlandē iedibināta sabiedrība, un tā pilnībā pieder Antin Infrastructure Services Luxembourg S.à.r.l.. Abas sabiedrības bija Francijā reģistrēta privātā riska kapitāla fonda Antin Infrastructure Partners instrumenti, kas tika izmantoti investīcijām Spānijā (137).

(227)

Tā kā Antin Infrastructure Services Luxembourg S.à.r.l. un Antin Energia Termosolar B.V. ir sabiedrības, kas ir aktīvi investējušas, it īpaši enerģētikas nozarē Spānijā, lai ieguldītājiem radītu pievilcīgas, atbilstoši riskam koriģētas peļņas iespējas, ir jāuzskata, ka tās piedāvā pakalpojumus tirgū un tādējādi veic saimniecisko darbību. Tādējādi tās ir uzņēmumi LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(228)

Lai valsts pasākums atbilstu LESD 107. panta 1. punktam, tam ir jādod priekšroka “konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai”. Tādējādi, ne visi pasākumi, kas piešķir uzņēmumam ekonomisku priekšrocību, atbilst valsts atbalsta jēdzienam, bet tikai tie, kas selektīvā veidā piešķir ekonomisku priekšrocību konkrētiem uzņēmumiem vai uzņēmumu kategorijām, vai konkrētām tautsaimniecības nozarēm.

(229)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja atbalsts ir individuāls, ekonomiskās priekšrocības noteikšana principā ļauj prezumēt, ka pasākums ir selektīvs. Tā tas ir neatkarīgi no tā, vai attiecīgajā tirgū darbojas uzņēmēji līdzīgā situācijā (138).

(230)

Šajā gadījumā ar nolēmumu un jebkurā gadījumā ar tā īstenošanu atlīdzība tiek piešķirta tikai Antin (sk. 61. un 62. apsvērumu). Ar nolēmumu vai jebkurā gadījumā ar tā īstenošanu piešķirtā priekšrocība ir selektīva, jo tā tiek piešķirta tikai konkrētiem uzņēmumiem, konkrēti Antin, savukārt citi uzņēmumi, kas ir salīdzināmā juridiskā un faktiskā situācijā šajā nozarē vai citās nozarēs, nav tiesīgi saņemt atbalstu un tādējādi nesaņems tādas pašas priekšrocības.

(231)

Nav svarīgi, vai, kā apgalvo dažas trešās personas, līdzīgus nolēmumus varēja saņemt (vai saņēma) citi ieguldītāji (sk. 7.2.3. iedaļu). Pirmkārt, katrs nolēmums ir atsevišķs pasākums, kas ir balstīts uz atsevišķu tiesību aktu, kura pamatā ir atsevišķs juridisks novērtējums, kas labuma guvējam piešķir atsevišķas un neatkarīgas juridiskas tiesības. Otrkārt, ne visi 2007. gada shēmas labuma guvēji varēja saņemt identiskus vai pat salīdzināmus nolēmumus. Konkrētāk, uz Spānijā reģistrētiem ieguldītājiem neattiecās aizsardzība, ko pieprasīja ārvalstu ieguldītāji saskaņā ar EHN, un pat tie ieguldītāji, par kuriem tika konstatēts, ka uz tiem attiecas EHN darbības joma, nesaņēma identiskus nolēmumus. Treškārt, katrā ziņā visi šie ieguldītāji aktīvi darbojās atjaunīgās enerģijas jomā, un tādējādi nolēmums joprojām būtu selektīvs, tāpat kā selektīvas bija 2007. gada shēma un 2013. gada shēma.

(232)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secina, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana piešķir selektīvu priekšrocību Antin LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(233)

Uzskata, ka valsts piešķirts pasākums rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, ja tas var uzlabot saņēmēja konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, ar kuriem tas konkurē (139). Tāpēc uzskata, ka konkurences izkropļojums LESD 107. panta nozīmē rodas, kad valsts piešķir finansiālu priekšrocību uzņēmumam liberalizētā nozarē, kurā pastāv vai varētu pastāvēt konkurence (140). Uzņēmumam piešķirta priekšrocība, kas kropļo konkurenci, parasti var ietekmēt arī tirdzniecību starp dalībvalstīm. Tirdzniecība starp dalībvalstīm tiek ietekmēta, ja pasākums stiprina labuma guvēja konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē Savienības iekšējā tirdzniecībā (141).

(234)

Šajā gadījumā nolēmuma un jebkurā gadījumā tā īstenošanas labuma guvēji, proti, Antin Infrastructure Services Luxembourg S.à.r.l. un Antin Energia Termosolar B.V., ir uzņēmumi (sk. 227. apsvērumu), kas veic saimniecisko darbību, kura ietver investīcijas, it īpaši infrastruktūrā un enerģētikā Savienībā (sk. 51. apsvērumu). Enerģētikas un investīciju nozares ir liberalizētas nozares, kurās pastāv konkurence ES iekšienē. Tādējādi jebkura Antin piešķirta priekšrocība var izkropļot konkurenci un stiprināt Antin konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kas konkurē Savienības iekšējā tirdzniecībā.

(235)

Līdz ar to Komisija secina, ka nolēmums un jebkurā gadījumā nolēmuma īstenošana var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un radīt vai draudēt radīt konkurences izkropļojumus iekšējā tirgū.

(236)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(237)

Dažas trešās personas savās piezīmēs apgalvo, ka, ja nolēmumu uzskata par atbalstu, tas nebūtu “jauns atbalsts” Padomes Regulas (ES) 2015/1589 1. panta c) punkta nozīmē. Tās uzskata, ka nolēmums būtu jāuzskata par pastāvošu atbalstu Padomes Regulas (ES) 2015/1589 1. panta b) punkta iv) apakšpunkta nozīmē, jo nolēmumu nevar uzskatīt par tādu, ar ko piešķir atbalstu atsevišķi no 2007. gada shēmas, un, tā kā atbalsts Antin saskaņā ar 2007. gada shēmu ir pastāvošs atbalsts, arī nolēmums būtu jāuzskata par pastāvošu atbalstu (sk. 7.1.3. iedaļu).

(238)

Tomēr, šādi argumentējot, tiek nepareizi interpretēts oficiālās izmeklēšanas tvērums, kas attiecas uz atlīdzību, ko Antin saņēma saskaņā ar nolēmumu. Jebkuri apsvērumi par to, vai 2007. gada shēma ir pastāvošs atbalsts, nav izšķiroši, lai konstatētu pastāvošu atbalstu nolēmumā, attiecībā uz kuru noilguma termiņš saskaņā ar Padomes Regulas (ES) 2015/1589 17. panta 2. punktu sākās no nolēmuma pieņemšanas brīža (proti, no 2018. gada 15. jūnija). Antin nebija tiesību saņemt nekādus maksājumus saskaņā ar 2007. gada shēmu papildus maksājumiem, kas tika saņemti pirms shēmas grozīšanas 2013. gadā. Ja šādi maksājumi tiktu veikti, tie būtu balstīti tikai uz nolēmumu, nevis uz iepriekš pastāvējušām tiesībām. Tādējādi nolēmums un katrā ziņā tā īstenošana ir jauns atbalsts.

(239)

Komisija atgādina, ka šis konstatējums atbilst Tiesas konstatējumiem Micula lietā, kuros tā nosprieda, ka “tiesības uz attiecīgo kompensāciju tika piešķirtas tikai ar šķīrējtiesas nolēmumu, kura, apmierinot prasītāju šķīrējtiesā celto prasību, ne tikai konstatēja šo tiesību esamību, bet arī aprēķināja maksājamās summas apmēru” (142). Minētajā lietā Tiesa patiešām norādīja, ka “tiesības uz kompensāciju, kura tika piešķirta, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas prasītājiem šķīrējtiesā esot nodarīts, iespējams, pretēji DIL atceļot attiecīgo fiskālo stimulu sistēmu, tika piešķirtas tikai ar šķīrējtiesas nolēmumu. Proti, tikai šajā nolūkā uzsāktā šķīrējtiesas procesa noslēgumā, pamatojoties uz DIL 7. pantā ietverto šķīrējtiesas klauzulu, prasītāji šķīrējtiesā varēja panākt faktisku šīs kompensācijas izmaksu. (143)” Tādējādi Tiesa konstatēja, ka “Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, (..) nospriezdama, ka strīdīgajā lēmumā minētais valsts atbalsts tika piešķirts dienā, kad tika atcelta attiecīgā fiskālo stimulu sistēma” (144). Šajā gadījumā pretēji dažu trešo personu apgalvojumiem būtu kļūdaini uzskatīt, ka attiecīgais atbalsts tika piešķirts, pieņemot 2007. gada shēmu.

(240)

Turklāt, kā jau norādīts šā lēmuma 10.1. iedaļā, nolēmums atbilst nosacījumiem par valsts atbalsta esību, un tā klasificēšana par valsts atbalstu nav atkarīga no 2007. gada shēmas klasifikācijas.

(241)

Attiecībā uz argumentu, ka, pamatojoties uz spriedumu Dobeles HES lietā (145), nevar uzskatīt, ka ar minēto nolēmumu piešķir atbalstu atsevišķi no 2007. gada shēmas (sk. 146. un 176. apsvērumu), Komisija norāda, ka minētā lieta faktiski atšķiras no šīs lietas un tādējādi tās nav salīdzināmas. Konkrētāk, spriedumā Dobeles HES lietā Tiesa nosprieda, ka valsts atbalstu kā tādu nevar ieviest ar tiesas nolēmumu, kas atšķiras no valsts tiesiskajā regulējumā noteiktās tarifu priekšrocības tādā nozīmē, ka tad, ja valsts tiesiskais regulējums, ar kuru ir piešķirtas likumiskas tiesības uz lielāku maksājumu par elektrību, kas ražota no atjaunojamajiem energoresursiem, ir “valsts atbalsts” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, pieteikumi tiesā ar mērķi pilnībā izmantot šīs tiesības ir jāuzskata par pieteikumiem izmaksāt daļu no šī nesaņemtā valsts atbalsta, nevis par pieteikumiem, lai panāktu, ka lietu izskatošā tiesa piespriež atsevišķu valsts atbalstu (146). Tomēr šajā gadījumā šķīrējtiesas piešķirtā atlīdzība neizriet no tiesībām, kas jau ir noteiktas Spānijas tiesību aktos neatkarīgi no nolēmuma. Gluži pretēji, ar nolēmumu tiek kompensēta nelikumīgas atbalsta shēmas atsaukšana, un tiesības uz atlīdzību tieši izriet no nolēmuma. Turklāt šķīrējtiesa nav valsts tiesa. Arī šī iemesla dēļ spriedums Dobeles HES lietā šajā gadījumā nav piemērojams.

(242)

Visbeidzot, Regulas 2015/1589 17. panta 2. punktā paredzētais noilguma termiņš attiecībā uz atbalsta shēmu nesākas no atbalsta shēmas īstenošanas brīža, kā to apgalvo ieinteresētās personas, bet gan, kā izriet no šīs tiesību normas formulējuma, tas sākas dienā, kad atbalsts tiek piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu. Tā ir diena, kad sabiedrība iegūst tiesības uz individuālo maksājumu, t. i., diena, kad šis maksājums ir jāveic. Tādējādi attiecībā uz maksājumiem, kas būtu jāveic pēc 2013. gada grozījuma, noilguma termiņš varētu sākties agrākais no dienas, kad maksājumiem būtu iestājies izpildes termiņš (147).

(243)

LESD 108. panta 3. punktā noteikts, ka attiecīgā dalībvalsts nedrīkst sākt īstenot plānoto pasākumu, kamēr Komisijas procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.

(244)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru galvenais apstāklis, lai noteiktu brīdi, kad ar konkrētu pasākumu labuma guvējiem ir piešķirtas tiesības šo atbalstu saņemt, ir saistīts ar to, ka šiem saņēmējiem ir skaidri zināmas tiesības to saņemt un dalībvalstij no tā izriet saistības minēto atbalstu piešķirt. Proti, tieši šajā brīdī šāds pasākums var izkropļot konkurenci, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (148).

(245)

Šajā gadījumā nolēmums tika pieņemts 2018. gada 15. jūnijā un 2019. gada 29. janvārī tajā tika izlabotas pārrakstīšanās kļūdas. Tā kā ar 2018. gada 15. jūnija nolēmumu Spānijai tika piespriests samaksāt Antin atlīdzību 101 miljona EUR apmērā (saskaņā ar 2019. gada 29. janvāra labojumiem), pieskaitot procentus par šo summu, Antin tika piešķirtas tiesības saņemt nolēmumā noteikto atlīdzību minētajā datumā. Pamatojoties uz šķīrējtiesas konstatējumu, ka izskatāmajā strīdā ir piemērojams EHN, EHN 26. panta 8. punkts nozīmē, ka Spānijai ir saistošs šķīrējtiesas procesa iznākums un tādējādi Antin tiesības saņemt atbalstu saskaņā ar nolēmumu tika piešķirtas 2018. gada 15. jūnijā, un tātad atbalsts tika piešķirts saskaņā ar nolēmumu tajā pašā dienā (t. i., 2018. gada 15. jūnijā (sk. arī 10.2. iedaļu).

(246)

Spānija par nolēmumu paziņoja 2019. gada 17. aprīlī, un, pamatojoties uz pašlaik pieejamo informāciju, Spānija to nav apmaksājusi, īstenojusi vai izpildījusi.

(247)

Tā kā atbalsts tika piešķirts 2018. gada 15. jūnijā, pirms to apstiprināja Komisija, Komisija uzskata, ka atbalsts, kas izriet no nolēmuma un katrā ziņā tā īstenošanas, ir nelikumīgs.

(248)

Pilnīguma labad Komisija norāda, ka pretēji trešo personu apgalvotajam Spānijas paziņojums nav “ļaunprātīgs”. Paziņojot par attiecīgo atbalstu, Spānija ir rīkojusies saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktā paredzēto pienākumu, ko pēc definīcijas nevar uzskatīt par tiesību aktu ļaunprātīgu izmantošanu.

(249)

Jebkurā gadījumā nolēmuma īstenošana pēc šā lēmuma pieņemšanas arī būtu nelikumīgs atbalsts.

(250)

Ņemot vērā to, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, šāds pasākums ir aizliegts, ja vien to nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 2. vai 3. punktu.

(251)

Sākumā Komisija atgādina, ka, novērtējot pasākuma saderību ar iekšējo tirgu atbilstīgi LESD 107. panta 2. punktam un 107. panta 3. punktam, pierādīšanas pienākums ir dalībvalsts galvenā atbildība (149). Pašlaik Spānija nav iesniegusi nekādus argumentus, kas varētu pamatot pasākumu saskaņā ar LESD 107. panta 2. punktu vai 107. panta 3. punktu.

(252)

Tomēr pilnīguma labad Komisija lēmumā par procedūras sākšanu ne tikai atgādināja, ka pierādīšanas pienākums par saderību gulstas uz Spāniju, bet arī uzskatīja par lietderīgu pēc savas iniciatīvas veikt saderības novērtējumu un pauda sākotnējās šaubas par pasākuma saderību ar iekšējo tirgu saistībā ar i) iespējamu ES tiesību aktu pārkāpumu, ko rada atbalsta pasākums (lēmuma par procedūras sākšanu 96.–102. apsvērums), un ii) atbalsta pasākuma neatbilstību saderības kritērijiem, kas noteikti valsts atbalsta pamatnostādnēs, kuras piemērojamas darbības atbalstam atjaunīgo energoresursu enerģijai (sk. lēmuma par procedūras sākšanu 108.–154. apsvērumu).

(253)

Tālāk izklāstīto iemeslu dēļ Komisija saglabā savu secinājumu, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana nav saderīga ar iekšējo tirgu, jo ar to tiek pārkāpti Savienības tiesību akti.

(254)

Saskaņā ar Tiesas iedibināto judikatūru valsts “atbalsts, kas pats par sevi vai, ņemot vērā dažus tā aspektus, ir pretrunā Savienības tiesību normām vai vispārējiem tiesību principiem, nevar tikt atzīts par saderīgu ar iekšējo tirgu (..). Proti, ja atbalsta aspekti ir tik cieši saistīti ar atbalsta priekšmetu, ka tos nav iespējams izvērtēt atsevišķi, to ietekme uz atbalsta saderību vai nesaderību kopumā obligāti ir jāizvērtē LESD 108. pantā paredzētajā procedūrā. (150)”

(255)

Pirmām kārtām Komisija atgādina, ka Savienības tiesas uzskata, ka starptautisks nolīgums nevar ietekmēt Līgumos noteikto pilnvaru sadalījumu vai līdz ar to Savienības tiesību sistēmas autonomiju, kuras ievērošanu nodrošina Tiesa (151). Šis princips it īpaši ir nostiprināts LESD 344. pantā, atbilstoši kuram, risinot domstarpības, kas saistītas ar Līgumu interpretāciju vai piemērošanu, dalībvalstis apņemas izmantot tikai tādas domstarpību izšķiršanas metodes, kādas paredz Līgumi (152).

(256)

Lai garantētu ES tiesību sistēmas īpašo iezīmju un autonomijas saglabāšanu, ar Līgumiem ir izveidota tiesu sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību saskanīgu un vienveidīgu interpretāciju (153). Tādēļ saskaņā ar LES 19. panta 1. punktu valsts tiesām un Tiesai ir jānodrošina Savienības tiesību pilnīga piemērošana visās dalībvalstīs, kā arī to tiesību aizsardzība tiesā, kuras attiecīgajām personām izriet no minētajām tiesībām (154). Šādi izstrādātās tiesu sistēmas stūrakmens ir radīts ar LESD 267. pantā paredzēto prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kuras mērķis, izveidojot tiesnešu dialogu tieši starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, ir nodrošināt Savienības tiesību vienveidīgu interpretāciju, tādējādi ļaujot nodrošināt to saskanību, pilnīgu iedarbību un autonomiju, kā arī – galu galā – ar Līgumiem izveidoto tiesību īpašo raksturu (155).

(257)

Kā paskaidrots 9.–11. apsvērumā, saskaņā ar Tiesas judikatūru LES 19. pants un LESD 267. un 344. pants, kā arī vispārējais Savienības tiesību sistēmas autonomijas princips nepieļauj tādu starptautiskā nolīgumā ietvertu noteikumu, saskaņā ar kuru vienas dalībvalsts, kas ir šā nolīguma puse, ieguldītājs, ja rodas strīds par ieguldījumiem citā dalībvalstī, kas ir šā nolīguma puse, var celt prasību pret šo dalībvalsti šķīrējtiesā, kuras jurisdikciju šī dalībvalsts ir apņēmusies atzīt (156).

(258)

Patiešām, noslēdzot šādu nolīgumu, dalībvalstis, kas ir tā puses, ir vienojušās izslēgt no savu tiesu kompetences un tātad no tiesiskās aizsardzības sistēmas, ko atbilstoši LES 19. panta 1. punkta otrajai daļai tām ir jāievieš jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, strīdus, kas var būt saistīti ar Savienības tiesību interpretāciju vai piemērošanu. Tādējādi šāds nolīgums var radīt situāciju, kurā šie strīdi netiek izšķirti veidā, kas garantē Savienības tiesību pilnīgu efektivitāti (157).

(259)

Šajā gadījumā nolēmums attiecas uz strīdu starp dalībvalsti un diviem ieguldītājiem no divām citām dalībvalstīm un tika pieņemts saistībā ar šķīrējtiesas procesu, kas tika uzsākts, pamatojoties uz EHN 26. pantā paredzēto ieguldītāju strīdu izšķiršanas mehānismu.

(260)

Kā paskaidrots lēmuma par procedūras sākšanu 10. apsvērumā un kā Tiesa lēmusi spriedumā Komstroy lietā, EHN, pamatojoties uz aktu, ar ko Savienība apstiprina tā noslēgšanu, un saskaņā ar LESD 216. pantu ir daļa no Savienības tiesību sistēmas, tādējādi pats EHN ir Savienības tiesību akts (158). Tāpēc jebkurai tiesai, kas izveidota saskaņā ar EHN, būtu jāinterpretē un pat jāpiemēro Savienības tiesības (159).

(261)

Turklāt, kā Tiesa norādījusi spriedumā Komstroy lietā, tāda ad hoc tiesa kā šķīrējtiesa, kas pieņēmusi šo nolēmumu, neietilpst dalībvalsts tiesu sistēmā. Tātad tas nozīmē, ka to nevar kvalificēt kā dalībvalsts tiesu LESD 267. panta nozīmē un līdz ar to tai nav tiesību vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Savienības tiesību interpretāciju (160). Ņemot vērā nesaderību ar Savienības tiesību aktiem, kas rastos, ja ieguldītājs no vienas dalībvalsts varētu izmantot šo šķīrējtiesas mehānismu strīdā par ieguldījumu, ko tas veicis citā dalībvalstī, Tiesa konstatēja, ka EHN 26. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz šādu situāciju, t. i., ES iekšējo strīdu.

(262)

Pamatojoties uz iepriekš minēto un pretēji argumentam, ko rakstiski izvirzīja vairākas ieinteresētās trešās personas, jāuzskata, ka procesam, kura rezultātā tika pieņemts nolēmums, trūka juridiskā pamata. EHN 26. pants nav piemērojams tādiem strīdiem kā strīds starp dalībvalsti un citu dalībvalstu ieguldītājiem par investīcijām, ko dalībvalstu ieguldītāji veikuši pirmajā dalībvalstī. Spānija nekad nav izteikusi piedāvājumu izšķirt šādus strīdus šķīrējtiesā. Tāpēc nepastāv vienošanās par strīdu izšķiršanu šķīrējtiesā, un šķīrējtiesa, kas izveidota, pamatojoties uz nepiemērojamu tiesību normu, nav izveidota pareizi. Šķīrējtiesai, kas tomēr tika izveidota šajā lietā, ir nepilnības, kurus Tiesa konstatēja Komstroy lietā. Tā tika izveidota saskaņā ar ICSID konvencijas 37. panta 2. punkta b) apakšpunktu, kas noteica, ka ICSID konvencija ir piemērojama tās lēmumu, arī nolēmuma, izskatīšanai tiesā. ICSID konvencijas 52., 53. un 54. pantā ir paredzēta tikai ierobežota to nolēmumu pārbaude, kas it īpaši attiecas uz šķīrējtiesas jurisdikciju. Šajā kontekstā ir jāuzskata, ka šķīrējtiesas pieņemtais nolēmums nav pakļauts pārbaudei dalībvalsts tiesā, kas spēj nodrošināt pilnīgu atbilstību Savienības tiesību aktiem.

(263)

Tāpēc, pat neņemot vērā to, ka nolēmums ir spēkā neesošs, jo tam nav juridiska pamata, tas ir jāuzskata par nesaderīgu ar Savienības tiesībām. Tam nevar būt nekādas sekas, un to nevar īstenot, lai saņemtu piešķirtās atlīdzības maksājumu (161).

(264)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secina, ka nolēmums un katrā ziņā tā īstenošana pārkāpj Savienības tiesības un jo īpaši LES 19. panta 1. punktu un LESD 267. un 344. pantu, kā arī vispārējo ES tiesību sistēmas autonomijas principu.

(265)

LESD 351. pantā ir noteikts, ka “[l]īgumi neietekmē tiesības un pienākumus, ko uzliek nolīgumi, kurus (..) – attiecībā uz kandidātvalstīm – pirms to pievienošanās dienas viena vai vairākas dalībvalstis, no vienas puses, noslēgušas ar vienu vai vairākām trešām valstīm, no otras puses”.

(266)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru LESD 351. panta pirmās daļas mērķis ir saskaņā ar starptautisko tiesību principiem precizēt, ka Savienības līgumu piemērošana neietekmē attiecīgās dalībvalsts pienākumus ievērot trešo valstu tiesības, kas izriet no agrāka nolīguma, un izpildīt atbilstošos pienākumus (162). Tādējādi LESD 351. panta pirmās daļas mērķis ir aizsargāt trešo valstu tiesības, ļaujot attiecīgajām dalībvalstīm pildīt savus pienākumus, kas izriet no agrāka starptautiska nolīguma (163). No otras puses, tas neļauj dalībvalstīm izmantot tiesības, kas izriet no šādiem nolīgumiem, to iekšējās attiecībās Savienībā (164).

(267)

Turklāt judikatūrā ir noteikts, ka, lai saskaņā ar LESD 351. panta pirmo daļu starptautisks nolīgums prevalētu pār Savienības tiesību normu, ir jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem: nolīgumam ir jābūt noslēgtam, pirms attiecīgajā dalībvalstī stājās spēkā Savienības Līgumi, un attiecīgajai trešai valstij no tā izriet tiesības, kuru ievērošanu tā var prasīt no šīs dalībvalsts (165).

(268)

Šajā gadījumā, kā paskaidrots 4. zemsvītras piezīmē, Savienība un Spānija parakstīja EHN 1994. gada decembrī (savukārt 1991. gada 17. decembrī – Luksemburga un Nīderlande, dalībvalstis, kurās ir reģistrēta Antin), un pēc ratifikācijas tas stājās spēkā 1998. gada aprīlī. Spānija parakstīja ICSID konvenciju 1994. gada 21. martā, un tā stājās spēkā pēc ratifikācijas 1994. gada 17. septembrī. Attiecībā uz Luksemburgu ICSID konvencija stājās spēkā 1970. gada 29. augustā, bet Nīderlandi – 1966. gada 14. oktobrī. Tāpēc EHN un ICSID konvencija tika noslēgti pēc 1958. gada (attiecīgais datums LESD 351. panta piemērošanai Luksemburgai un Nīderlandei) un pēc tam, kad Spānija pievienojās Savienībai 1986. gadā. Līdz ar to LESD 351. pantā paredzētais pirmais nosacījums nav izpildīts nevienā no iespējamām kombinācijām.

(269)

Turklāt saskaņā ar spriedumu Komstroy lietā EHN 26. panta mērķis ir reglamentēt divpusējās attiecības (166). Tāpat, neraugoties uz to, ka runa ir par daudzpusēju aktu, ar ICSID konvenciju ir paredzēts reglamentēt divpusējās attiecības starp divām nolīguma pusēm analogi divpusējam nolīgumam. Lai gan trešās valstis, kas noslēgušas ICSID konvenciju, varētu būt ieinteresētas, lai Spānija pilda savus pienākumus attiecībā pret citu dalībvalsti, atbilstoši šīs konvencijas noteikumiem veicot šķīrējtiesas nolēmuma, kurš ietilpst tās piemērošanas jomā, izpildi, šādu tīri faktisku interesi nevar pielīdzināt “tiesībām” LESD 351. panta pirmās daļas izpratnē, kas var pamatot šīs tiesību normas piemērošanu (167). Tādējādi ne EHN, ne ICSID konvencija neatbilst arī LESD 351. pantā paredzētajam otrajam nosacījumam.

(270)

Līdz ar to jāsecina, ka LESD 351. pants neattiecas uz šo lietu un ka LESD 351. pants nemaina Komisijas secinājumu 264. apsvērumā, ka nolēmums un katrā ziņā tā īstenošana pārkāpj Savienības tiesību aktus.

(271)

Vairākas ieinteresētās trešās personas savās rakstiskajās piezīmēs apgalvo, ka ar Komisijas lēmumu, kurā konstatēts, ka nolēmums nav saderīgs ar iekšējo tirgu, jo tas neatbilst ES tiesību aktiem, tiktu pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

(272)

Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ļauj ikvienam saimnieciskās darbības subjektam, kuram iestāde ir radījusi pamatotu paļāvību, uz to paļauties (168). Tomēr, ja piesardzīgs un modrs saimnieciskās darbības subjekts var paredzēt, ka iestādes veiks pasākumu, kas varētu ietekmēt tā intereses, attiecīgā persona nevar uz šo principu atsaukties pēc šā pasākuma veikšanas (169).

(273)

Saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesības atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu nozīmē, ka ir izpildīti trīs nosacījumi. Pirmkārt, administrācijai ir jābūt sniegušai ieinteresētajai personai precīzu, beznosacījumu un saskaņotu apliecinājumu no kompetentiem un uzticamiem avotiem. Par šādiem solījumiem uzskata jebkādā veidā paziņotu precīzu, beznosacījumu un saskaņotu informāciju. Otrkārt, šīm garantijām ir jābūt tādām, kas var radīt tiesisko paļāvību personai, kurai tās ir adresētas. Treškārt, sniegtajām garantijām ir jāatbilst piemērojamām tiesību normām (170).

(274)

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Komisija nekad nav sniegusi garantijas, kas varētu likt Antin pamatoti sagaidīt, ka nolēmums nav valsts atbalsts vai ka jebkurā gadījumā Komisija uzskata nolēmumu un katrā ziņā tā īstenošanu par likumīgu un saderīgu valsts atbalstu.

(275)

Gluži pretēji, Komisija Komisijas 2017. gada lēmumā, proti, pirms nolēmuma pieņemšanas, skaidri norādīja, ka “jebkura atlīdzība, ko šķīrējtiesa piešķir ieguldītājam, pamatojoties uz to, ka Spānija ar paziņoto shēmu ir grozījusi piemaksu ekonomisko shēmu, pati par sevi būtu valsts atbalsts” (171). Tā kā šķīrējtiesas nav kompetentas atzīt valsts atbalstu par saderīgu ar iekšējo tirgu – tas ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē –, piesardzīgs un modrs ekonomikas dalībnieks būtu varējis sagaidīt, ka jebkurš šāds atlīdzības piešķiršanas nolēmums būtu uzskatāms par paziņojamu valsts atbalstu saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu un uz to attiektos nogaidīšanas pienākums. Tādējādi ieguldītājiem netika sniegta precīza, beznosacījumu un saskaņota informācija, kas tiem radītu tiesisko paļāvību.

(276)

Turklāt Komisija norāda, ka nevar rasties tiesiskā paļāvība uz Savienības tiesību aktiem, kas būtu pretrunā Savienības tiesībām. Kā paskaidrots 10.–12. apsvērumā, nolēmums un katrā ziņā tā īstenošana ir pretrunā LES 19. panta 1. punktam, kā arī LESD 267. un 344. pantam un ES tiesību sistēmas vispārējam autonomijas principam. Tāpēc no pasākuma nevar izrietēt tiesiskā paļāvība.

(277)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka tiesiskās paļāvības princips nemaina secinājumu, ka nolēmums un jebkurā gadījumā tā īstenošana ir pretrunā Savienības tiesību aktiem un tāpēc nav saderīgi ar iekšējo tirgu.

(278)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija secina, ka nolēmums un katrā ziņā tā īstenošana ir pretrunā Savienības tiesību normām, proti, LES 19. panta 1. punktam un LESD 267. un 344. pantam, kā arī ES tiesību sistēmas vispārējam autonomijas principam. Tā kā nav nepieciešams izvērtēt, vai atbalsts rada diskrimināciju valstspiederības dēļ, pārkāpjot LESD 18. pantu, vai arī tas ir saderīgs ar valsts atbalsta pamatnostādnēm, kas piemērojamas atbalstam enerģijai no atjaunīgajiem energoresursiem, ir jāsecina, ka pasākums nav saderīgs ar iekšējo tirgu un tāpēc to nevar atļaut.

(279)

Saskaņā ar LESD un Savienības tiesu iedibināto judikatūru, ja Komisija ir konstatējusi, ka atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu, tai ir tiesības lemt par to, ka attiecīgajai dalībvalstij šis atbalsts ir jāmaina vai jāatceļ (172). Tāpat Savienības tiesas ir pastāvīgi lēmušas, ka dalībvalstij pienākumu atcelt atbalstu, ko Komisija uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, nosaka, lai atjaunotu iepriekšējo stāvokli (173).

(280)

Šajā saistībā Savienības tiesas ir noteikušas, ka minētais mērķis ir sasniegts, ja saņēmējs ir atmaksājis nelikumīgi piešķirtās atbalsta summas un tādējādi zaudējis priekšrocību, kas tam bijusi iekšējā tirgū attiecībā pret konkurentiem, un ir atjaunots stāvoklis, kāds bija pirms atbalsta piešķiršanas (174).

(281)

Saskaņā ar judikatūru Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (175) 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka tad, “kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja”.

(282)

Tiesa ir lēmusi, ka nelikumīgais atbalsts ir arī jāatgūst no sabiedrības, kura turpina atbalstu saņēmušā uzņēmuma saimniecisko darbību, ja tiek pierādīts, ka šī sabiedrība faktiski saglabā ar minētā atbalsta piešķiršanu saistīto konkurences priekšrocību (176). Šajā sakarā Tiesa ir lēmusi, ka, “pildot savu atbalsta atgūšanas uzdevumu un lai garantētu Komisijas atgūšanas lēmuma, kurā ir precīzi identificēts atbalsta saņēmējs, pilnīgu efektivitāti, kā arī, lai faktiski novērstu konkurences izkropļojumu, ko radījusi ar atbalsta saņemšanu saistītā konkurences priekšrocība, valsts iestādēm un tiesām jāidentificē cits uzņēmums, kurš nav tas, kas identificēts šajā atgūšanas lēmumā, gadījumā, ja ar attiecīgo atbalstu saistītā priekšrocība faktiski ir bijusi nodota šim citam uzņēmumam pēc minētā atgūšanas lēmuma pieņemšanas” (177).

(283)

Šajā gadījumā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Spānijai ir jāatgūst visi atbalsta maksājumi, kas izmaksāti Antin vai jebkurai trešai personai, kura ir ieguvusi vai var iegūt nolēmumā paredzēto atlīdzību vai no nolēmuma izrietošās tiesības. Tomēr, pamatojoties uz Komisijas rīcībā esošo informāciju, lai gan pats nolēmums ir pieņemts un tādējādi attiecīgais atbalsts ir piešķirts Antin (178), Spānija šo nolēmumu nav apmaksājusi, īstenojusi vai izpildījusi. Tāpēc, pamatojoties uz Komisijai pieejamo informāciju, valsts atbalsts nav faktiski izmaksāts un to nav nepieciešams atgūt, ja Spānija arī turpmāk nemaksās nolēmumā paredzēto atlīdzību.

(284)

Šajā sakarā Spānija ne tikai neapmaksā, neīsteno vai neizpilda nolēmumu, bet arī nodrošina, ka no šā lēmuma pieņemšanas dienas nolēmums netiek apmaksāts, īstenots vai izpildīts kā citādi. Ja šāda apmaksa, izpilde vai īstenošana tiek veikta, Spānija atgūst visus naudas līdzekļus, kas faktiski pārskaitīti šādas apmaksas, izpildes vai īstenošanas rezultātā (179). Šajā sakarā Spānija atgūst visus atbalsta maksājumus, kas saskaņā ar nolēmumu izmaksāti Antin un jebkurai trešai personai, kura ir ieguvusi vai var iegūt nolēmumā paredzēto atlīdzību vai no nolēmuma izrietošās tiesības.

(285)

Lai izpildītu LESD 108. panta 3. punktā noteiktos pienākumus, Spānija veic arī visus atbilstīgos pasākumus, lai nepieļautu, ka Antin un jebkura trešā persona, kura ir ieguvusi vai var iegūt nolēmumā paredzēto atlīdzību vai jebkādas no tā izrietošas tiesības, cenšas panākt nolēmuma atzīšanu, izpildi un īstenošanu vai nu Savienības dalībvalstīs, vai arī trešās valstīs.

(286)

Turklāt jānorāda, ka no LES 4. panta 3. punktā noteiktā lojālas sadarbības principa izriet, ka dalībvalstīm un it īpaši valstu tiesām ir jāveic visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai garantētu ES tiesību aktu piemērošanu un efektivitāti, jo īpaši saistībā ar LESD 107. un 108. pantā paredzēto Savienības tiesību normu par valsts atbalstu (180). Saskaņā ar šo pašu lojālas sadarbības principu valstu tiesām ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu LES 19. panta 1. punkta, LESD 267. un 344. panta, kā arī Savienības tiesību sistēmas autonomijas principa piemērošanu un efektivitāti (181). Tāpēc šajā gadījumā lojālas sadarbības princips paredz, ka dalībvalstu tiesām – arī tiesām, kas nav Spānijas tiesas, – ir pienākums neatzīt, neizpildīt un neīstenot nolēmumu un veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai novērstu nolēmuma atzīšanu, izpildi vai īstenošanu (piemēram, uzdodot uzņēmumiem, kas iedibināti to jurisdikcijā, izbeigt jebkādas darbības, kuru mērķis ir panākt nolēmuma atzīšanu vai izpildi citās jurisdikcijās, un piespriežot tiem maksāt soda naudas, ja netiek ievērots rīkojums pārtraukt šādas darbības).