(1)

Līgumā par Eiropas Savienību (LES) ir pausta apņemšanās atvieglot personu brīvu pārvietošanos, vienlaikus nodrošinot Eiropas tautu drošību un aizsargātību, saskaņā ar LES un Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) noteikumiem izveidojot brīvības, drošības un tiesiskuma telpu.

(2)

Savienības pilsonība nodrošina ikvienam Savienības pilsonim tiesības brīvi pārvietoties, ievērojot konkrētus ierobežojumus un nosacījumus. Minēto tiesību īstenošanu nodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (2). Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 45. pantā ir paredzēta pārvietošanās un uzturēšanās brīvība. Pārvietošanās brīvība ietver tiesības izceļot no dalībvalstīm un ieceļot dalībvalstīs, izmantojot derīgu personas apliecību vai pasi.

(3)

Ievērojot Direktīvu 2004/38/EK, dalībvalstīm ir jāizsniedz saviem valstspiederīgajiem personas apliecības vai pases un jāatjauno šie dokumenti saskaņā ar saviem tiesību aktiem. Turklāt minētā Direktīva paredz, ka dalībvalstis var pieprasīt Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem reģistrēties attiecīgajās iestādēs. Dalībvalstīm ir jāizsniedz Savienības pilsoņiem reģistrācijas apliecības atbilstoši minētajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem. Ievērojot minēto direktīvu, dalībvalstīm ir arī jāizsniedz uzturēšanās atļaujas ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, un, saņemot pieteikumu, ir jāizsniedz dokumenti, kas apliecina pastāvīgu uzturēšanos, un ir jāizsniedz pastāvīgas uzturēšanās atļaujas.

(4)

Direktīvā 2004/38/EK ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt pasākumus, kas vajadzīgi, lai liegtu, izbeigtu vai atsauktu ar minēto direktīvu piešķirtās tiesības, ja notiek to ļaunprātīga izmantošana vai krāpšana. Dokumentu viltošana vai nepatiess būtisku faktu atspoguļojums attiecībā uz uzturēšanās tiesību piešķiršanas nosacījumiem ir identificēti kā tipiskākie krāpšanas gadījumi saistībā ar minēto direktīvu.

(5)

Pirms noteikumu pieņemšanas Savienības līmenī pastāvēja ievērojamas atšķirības starp valsts personas apliecību un citā dalībvalstī uzturošos Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu uzturēšanās dokumentu drošības līmeņiem. Šādas atšķirības paaugstina falsificēšanas un dokumentu viltošanas risku un pilsoņiem rada arī praktiskas grūtības, kad viņi vēlas izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties.

(6)

Droši ceļošanas un personu apliecinoši dokumenti ir būtiski svarīgi, lai nepieciešamības gadījumā bez šaubām varētu noteikt personas identitāti. Augsts dokumentu drošības līmenis ir svarīgs, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu un draudus iekšējai drošībai, jo īpaši saistībā ar terorismu un pārrobežu noziedzību. Agrāk nepietiekami drošas valsts personas apliecības ir bijušas viens no visbiežāk atklātajiem viltotajiem dokumentiem, ko izmanto ceļošanai Savienībā.

(7)

Lai atturētu no identitātes viltošanas, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to tiesību aktos ir paredzēti atbilstīgi sodi par identifikācijas dokumentu falsificēšanu un viltošanu un šādu falsificētu vai viltotu dokumentu izmantošanu.

(8)

Autentisku un drošu personas apliecību izsniegšanai ir nepieciešams uzticams identitātes reģistrācijas process un droši “izcelsmes” dokumenti, kas iesniegti kā pamatojums pieteikumam. Ņemot vērā, ka arvien biežāk tiek izmantoti viltoti izcelsmes dokumenti, Komisijai, dalībvalstīm un attiecīgajām Savienības aģentūrām būtu jāturpina sadarboties, lai mazinātu izcelsmes dokumentu viltošanas iespējas.

(9)

Šajā regulā dalībvalstīm nav noteikts pienākums ieviest personas apliecības vai uzturēšanās dokumentus, ja tie nav paredzēti valsts tiesību aktos, un tā neietekmē dalībvalstu kompetenci saskaņā ar valsts tiesību aktiem izsniegt citus uzturēšanās dokumentus, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā, piemēram, izsniegt uzturēšanās atļaujas visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem konkrētajā teritorijā neatkarīgi no viņu valstspiederības. Turklāt šī regula neietekmē no Tiesas judikatūras izrietošo principu, ka tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos var apliecināt ar jebkādiem pierādījumiem.

(10)

Šī regula neliedz dalībvalstīm identifikācijas nolūkā bez diskriminācijas pieņemt dokumentus, kas nav ceļošanas dokumenti, piemēram, autovadītāja apliecības.

(11)

Pilsoņiem, kuru tiesības brīvi pārvietoties ir ierobežotas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, izsniegti identifikācijas dokumenti, kuros skaidri norādīts, ka tos nevar izmantot kā ceļošanas dokumentus, nebūtu jāuzskata par dokumentiem, uz kuriem attiecas šīs regulas darbības joma.

(12)

Ceļošanas dokumentus, kuri atbilst Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO) dokumenta 9303 Par mašīnlasāmiem ceļošanas dokumentiem (septītais izdevums, 2015. gads) (“ICAO dokuments 9303”) 5. daļai un kuri dalībvalstī, kas izsniegusi dokumentu, netiek izmantoti identifikācijas mērķiem, piemēram, Īrijas izsniegta pases apliecība, nebūtu jāuzskata par dokumentiem, uz kuriem attiecas šīs regulas darbības joma.

(13)

Atsauce šajā regulā uz ICAO dokumentu 9303 nebūtu jāsaprot kā tāda, kas liedz dalībvalstīm piemērot turpmākos izdevumos noteiktās specifikācijas.

(14)

Šī regula neietekmē iespēju dalībvalstīm izmantot personas apliecības un uzturēšanās dokumentus ar eID funkciju citiem nolūkiem, un tā neietekmē arī noteikumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 910/2014 (3), kura paredz elektroniskās identifikācijas savstarpēju atzīšanu Savienības mērogā attiecībā uz piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem un palīdz pilsoņiem, kuri pārceļas uz citu dalībvalsti, nosakot elektroniskās identifikācijas līdzekļu savstarpēju atzīšanu, ievērojot konkrētus nosacījumus. Uzlabotām personas apliecībām būtu jānodrošina vieglāka identifikācija un jāveicina labāka piekļuve pakalpojumiem.

(15)

Lai varētu pienācīgi pārbaudīt personas apliecības un uzturēšanās dokumentus, dalībvalstīm katram dokumentu veidam, uz ko attiecas šī regula, ir jāizmanto pareizais nosaukums. Lai atvieglotu dokumentu, uz kuriem attiecas šī regula, pārbaudi citās dalībvalstīs, dokumenta nosaukumam papildus vajadzētu būt arī vismaz vienā citā Savienības oficiālajā valodā. Ja dalībvalstis personas apliecībām jau izmanto ierastu apzīmējumu, kas nav ar nosaukumu “Personas apliecība”, tām vajadzētu būt iespējai turpināt lietot šādu apzīmējumu savā oficiālajā valodā vai valodās. Tomēr nākotnē nebūtu jāievieš jauni apzīmējumi.

(16)

Lai pārbaudītu, vai dokuments ir autentisks, un noskaidrotu personas identitāti, ir vajadzīgi aizsardzības elementi. Drošības standartu minimuma noteikšana un biometrisko datu iekļaušana personas apliecībās un ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, uzturēšanās atļaujās ir svarīgs solis virzībā uz minēto dokumentu drošāku izmantošanu Savienībā. Šādu biometrisko identifikatoru iekļaušanai būtu jānodrošina tas, ka Savienības pilsoņi var pilnībā izmantot savas tiesības brīvi pārvietoties.

(17)

Biometrisko datu, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (4), proti, turētāja sejas attēla un divu pirkstu nospiedumu, glabāšana personas apliecībās un uzturēšanās atļaujās, kā jau ir paredzēts attiecībā uz Savienības pilsoņu biometriskajām pasēm un trešo valstu valstspiederīgo uzturēšanās atļaujām, ir piemērota metode, kā ticamu identifikāciju un autentifikāciju apvienot ar krāpšanas riska samazināšanu, lai uzlabotu personas apliecību un uzturēšanās atļauju drošību. Kā Tiesa ir apstiprinājusi, pirkstu nospiedumu obligāta iekļaušana datu nesējā ir saderīga ar pamattiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, kas garantētas Hartas 7. un 8. pantā.

(18)

Vispārējai praksei vajadzētu būt tādai, ka dalībvalstīm, pārbaudot dokumenta autentiskumu un turētāja identitāti, būtu pirmām kārtām jāpārbauda sejas attēls un, ja tas nepieciešams, lai nešaubīgi pārliecinātos par dokumenta autentiskumu un turētāja identitāti, dalībvalstīm būtu jāpārbauda arī pirkstu nospiedumi.

(19)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad biometrisko datu pārbaude neapstiprina dokumenta autentiskumu vai dokumenta turētāja identitāti, kvalificēti darbinieki veic obligātu manuālo pārbaudi.

(20)

Šī regula neparedz juridisko pamatu tam, lai dalībvalstīs tiktu izveidotas vai uzturētas valsts līmeņa datubāzes biometrisko datu uzglabāšanai, kas ir valsts tiesību aktu jautājums, kam ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem par datu aizsardzību, tostarp attiecībā uz to nepieciešamības un samērīguma prasībām. Turklāt šī regula neparedz juridisku pamatu centralizētas datubāzes izveidei vai uzturēšanai Savienības līmenī.

(21)

Sejas attēlam, ko glabā personas apliecību un uzturēšanās dokumentu datu nesējā, būtu jāpiekļūst tikai pienācīgi pilnvarotiem kompetento valsts iestāžu, Savienības aģentūru un privātu struktūru darbiniekiem ar mērķi pārbaudīt dokumenta autentiskumu vai pārbaudīt turētāja identitāti situācijās, ja uzrādīt dokumentu ir tiesību aktos noteikta prasība. Šādai piekļuvei būtu jāatbilst Savienības tiesību aktiem par datu aizsardzību. Turklāt būtu jāprasa, lai privātas struktūras saņemtu turētāja piekrišanu piekļuvei sejas attēlam, ja vien Savienības vai valsts tiesību aktos nav paredzēts, ka konkrētajā gadījumā šāda piekrišana nav vajadzīga. Tādējādi datu subjekta piekrišana būtu jāsaprot kā papildu aizsardzības pasākums, un tai pašai par sevi nebūtu jākalpo par juridisku pamatu apstrādei, ko veic privātas struktūras. Šajā regulā neparedz noteikumus par sejas attēlu saglabāšanu ārpus personas apliecību un uzturēšanās dokumentu datu nesēja pēc tam, kad tiem ir piekļūts. Šāda saglabāšana būtu jāparedz citos Savienības vai valsts tiesību aktos, kuriem jāatbilst Savienības tiesību aktiem par datu aizsardzību, un tas būtu jāveic tikai ar mērķi pārbaudīt dokumenta autentiskumu vai turētāja identitāti. Turklāt sejas attēlus nebūtu jāsaglabā ilgāk, nekā tas ir nepieciešams minētajiem mērķiem, tie būtu jādzēš, tiklīdz pārbaude ir pabeigta, un tie nebūtu jāpārsūta trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām, ja vien to neatļauj Savienības tiesību akti par datu aizsardzību. Minētie aizsardzības pasākumi ir paredzēti, lai nodrošinātu sejas attēla pienācīgu aizsardzību, vienlaikus neliedzot to izmantot dokumenta turētāja labā, jo īpaši pārrobežu ceļošanas kontekstā.

(22)

Datu nesējā glabāto pirkstu nospiedumu pārbaude būtu jāveic tikai pienācīgi pilnvarotiem kompetento valsts iestāžu un Savienības aģentūru darbiniekiem un tikai tad, ja uzrādīt dokumentu ir Savienības vai valsts tiesību aktos noteikta prasība. Pirkstu nospiedumi, kuriem piekļūts minētajā nolūkā, nebūtu jāsaglabā.

(23)

Biometriskie dati, kas tiek glabāti personas apliecību vai uzturēšanās dokumentu personalizēšanas nolūkā, būtu jāglabā īpaši drošā veidā un ne ilgāk par 90 dienām no izsniegšanas datuma, kas uzdrukāts uz dokumenta personalizēšanas laikā. Pēc minētā laikposma minētie biometriskie dati būtu nekavējoties jāizdzēš vai jāiznīcina. Šī regula nebūtu jāsaprot kā tāda, kas aizliedz minēto datu apstrādi, ja to prasa Savienības vai valstu tiesību akti, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par datu aizsardzību.

(24)

Šajā regulā būtu jāņem vērā ICAO dokumentā 9303 noteiktās specifikācijas, kas nodrošina globālu sadarbspēju, tajā skaitā attiecībā uz mašīnlasāmību un vizuālās pārbaudes izmantošanu.

(25)

Dalībvalstīm būtu jāspēj nolemt, vai dokumentā, uz kuru attiecas šī regula, iekļaujams personas dzimums. Ja dalībvalsts šādā dokumentā iekļauj personas dzimumu, būtu attiecīgi jāizmanto ICAO dokumentā 9303 paredzētās specifikācijas “F”, “M” vai “X” vai atbilstošais saīsinājums (pirmais burts), ko izmanto minētās dalībvalsts valodā vai valodās.

(26)

Lai nodrošinātu, ka attiecībā uz personas apliecībām un uzturēšanās atļaujām attiecīgā gadījumā tiek pienācīgi ņemti vērā turpmāki drošības standarti un tehniskās specifikācijas, kas pieņemti, ievērojot Padomes Regulu (EK) Nr. 1030/2002 (5), būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (6). Šajā nolūkā Komisijai būtu jāsaņem palīdzība no komitejas, kas izveidota ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1683/95 (7) 6. pantu. Vajadzētu būt iespējamam, ka pieņemtie īstenošanas akti vajadzības gadījumā paliek slepeni, lai novērstu viltošanas un falsifikācijas risku.

(27)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek ieviestas atbilstošas un efektīvas biometrisko identifikatoru vākšanas procedūras un ka šādas procedūras atbilst Hartā, Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par bērna tiesībām noteiktajām tiesībām un principiem. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visā datu vākšanas procedūrā tiek pirmām kārtām ņemtas vērā bērna intereses. Minētajā sakarā kvalificēti darbinieki būtu atbilstīgi jāapmāca, kā savākt biometriskos identifikatorus bērnam piemērotā veidā.

(28)

Situācijās, kad rodas grūtības saistībā ar biometrisko identifikatoru vākšanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviestas atbilstošas procedūras, lai respektētu attiecīgās personas cieņu. Tāpēc būtu jāņem vērā īpaši apsvērumi saistībā ar dzimumu un bērnu un neaizsargātu personu īpašajām vajadzībām. Kvalificēti darbinieki būtu jāapmāca par paraugpraksi biometrisko identifikatoru vākšanai no bērniem un neaizsargātām personām.

(29)

Drošības un formas standartu minimuma ieviešanai attiecībā uz personas apliecībām būtu jānodrošina, ka dalībvalstis var paļauties uz minēto dokumentu autentiskumu, kad Savienības pilsoņi izmanto savas tiesības brīvi pārvietoties. Stingrāku drošības standartu ieviešanai būtu jānodrošina valsts iestādēm un privātām struktūrām pietiekamas garantijas, lai minētās iestādes un struktūras varētu paļauties uz personas apliecību autentiskumu, kad Savienības pilsoņi tās izmanto identifikācijas nolūkā.

(30)

Atšķirības zīme, ko veido dokumentu izsniedzošās dalībvalsts divu burtu valsts kods, kas iespiests negatīvā zilā taisnstūrī un ap kuru aplī izvietotas 12 dzeltenas zvaigznes, atvieglo dokumenta vizuālo pārbaudi, jo īpaši tad, kad dokumenta turētājs izmanto tiesības brīvi pārvietoties.

(31)

Saglabājot iespēju valstij noteikt papildu elementus, dalībvalstīm vienlaikus būtu jānodrošina, ka šādi elementi nemazina kopīgo aizsardzības elementu efektivitāti un negatīvi neietekmē personas apliecību pārrobežu savietojamību, piemēram, spēju personas apliecības nolasīt ar ierīcēm, kuras izmanto dalībvalstis, kas nav izsniegušas personas apliecības.

(32)

Drošības standartu ieviešanai ģimenes locekļu, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, personas apliecībās un uzturēšanās atļaujās nebūtu jāizraisa nesamērīgs maksas palielinājums Savienības pilsoņiem vai trešo valstu valstspiederīgajiem. Dalībvalstīm minētais princips būtu jāņem vērā, izsludinot uzaicinājumus iesniegt piedāvājumus.

(33)

Dalībvalstīm būtu jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka biometriskie dati pareizi identificē personu, kurai izsniegta personas apliecība. Šajā nolūkā dalībvalstis varētu apsvērt iespēju vākt biometriskos identifikatorus, jo īpaši sejas attēlu, paredzot personisku ierašanos valsts iestādēs, kuras izsniedz personas apliecības.

(34)

Dalībvalstīm būtu savstarpēji jāapmainās ar šādu informāciju, jo tā ir nepieciešama, lai piekļūtu drošajā datu nesējā iekļautajai informācijai un autentificētu un pārbaudītu to. Drošajā datu nesējā izmantotajiem formātiem jābūt sadarbspējīgiem, tostarp ar automatizētām robežkontroles sistēmām.

(35)

Direktīva 2004/38/EK attiecas uz situāciju, kad Savienības pilsoņiem, kuriem nav nepieciešamo ceļošanas dokumentu, vai Savienības pilsoņu ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie un kuriem nav nepieciešamo ceļošanas dokumentu, ir jādod visas saprātīgās iespējas ar citiem līdzekļiem pierādīt, ka uz viņiem attiecas tiesības brīvi pārvietoties. Šādi līdzekļi var būt arī pagaidu kārtā izmantoti identifikācijas dokumenti un šādiem ģimenes locekļiem izsniegtas uzturēšanās atļaujas.

(36)

Šajā regulā ievēro pienākumus, kas noteikti Hartā un Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām. Tāpēc dalībvalstis tiek mudinātas sadarboties ar Komisiju, lai integrētu papildu elementus, kas padara personas apliecības pieejamākas un lietošanā ērtākas cilvēkiem ar invaliditāti, piemēram, vājredzīgām personām. Dalībvalstīm ir jāizpēta risinājumu, piemēram, mobilo reģistrācijas ierīču, izmantošana personas apliecību izsniegšanai personām, kas nav spējīgas ierasties iestādēs, kuras ir atbildīgas par personas apliecību izsniegšanu.

(37)

Uzturēšanās dokumentos, ko izsniedz Savienības pilsoņiem, būtu jāiekļauj īpaša informācija, lai nodrošinātu, ka šādu dokumentu turētāji visās dalībvalstīs tiek identificēti kā Savienības pilsoņi. Tam būtu jāveicina, ka tiek atzīta Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties izmantošana un ar minēto izmantošanu saistītās tiesības, tomēr saskaņošanai būtu jāaprobežojas tikai ar to, kas ir vajadzīgs pašreizējo dokumentu trūkumu novēršanai. Dalībvalstis var brīvi izraudzīties formu, kādā minētie dokumenti tiek izsniegti, un varētu tos izsniegt ICAO dokumenta 9303 specifikācijām atbilstošā formā.

(38)

Attiecībā uz uzturēšanās dokumentiem, ko izsniedz ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, ir lietderīgi izmantot tādu pašu formu un aizsardzības elementus, kādi paredzēti Regulā (EK) Nr. 1030/2002, kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/1954 (8). Papildus tam, ka minētie dokumenti pierāda uzturēšanās tiesības, tie arī atbrīvo to turētājus, kuriem citādi būtu pienākums saņemt vīzu, no šā pienākuma, ja viņi Savienības teritorijā pavada Savienības pilsoni vai pievienojas Savienības pilsonim.

(39)

Direktīvā 2004/38/EK ir noteikts, ka dokumentus, ko izsniedz ģimenes locekļiem, kuri nav nevienas dalībvalsts valstspiederīgie, sauc par “Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļauju”. Identifikācijas atvieglošanas labad Savienības pilsoņa ģimenes locekļa uzturēšanās atļaujām vajadzētu būt standartizētam nosaukumam un kodam.

(40)

Ņemot vērā gan drošības risku, gan izmaksas, kas rodas dalībvalstīm, personas apliecības, kā arī Savienības pilsoņu ģimenes locekļu uzturēšanās atļaujas, kuras neatbilst šīs regulas prasībām, pakāpeniski būtu jāizņem no aprites. Attiecībā uz dokumentiem, kuros trūkst būtisku drošības elementu vai kuriem nav nodrošināta mašīnlasāmība, izņemšanai no aprites ir vajadzīgs īsāks termiņš.

(41)

Attiecībā uz personas datiem, kas tiks apstrādāti šīs regulas piemērošanas kontekstā, piemēro Regulu (ES) 2016/679, tostarp, piemēram, pārziņu un apstrādātāju pienākumu veikt atbilstīgus tehniskus un organizatoriskus pasākumus, lai nodrošinātu minēto personas datu apstrādes riskam atbilstošu drošības līmeni. Ir nepieciešams sīkāk precizēt aizsardzības pasākumus, kas piemērojami apstrādātajiem personas datiem, jo īpaši tādiem sensitīviem datiem kā biometriskajiem datiem. Datu subjekti būtu jāinformē par to, ka viņu dokumentos ir iestrādāts datu nesējs, kas satur viņu biometriskos datus, un par datu nesēja bezkontakta pieejamību, kā arī par visiem gadījumiem, kad tiek izmantoti dati, kas ietverti viņu personas apliecībās un uzturēšanās dokumentos. Datu subjektiem jebkurā gadījumā vajadzētu būt iespējai piekļūt personas datiem, kas tiek apstrādāti viņu personas apliecībās un uzturēšanās dokumentos, un vajadzētu būt tiesībām prasīt, lai gadījumos, kad šādi dati ir kļūdaini vai nepilnīgi, tie tiktu izlaboti, izsniedzot jaunu dokumentu. Datu nesējam vajadzētu būt īpaši drošam un efektīvi aizsargāt tajā glabātos personas datus pret nesankcionētu piekļuvi.

(42)

Dalībvalstīm vajadzētu būt atbildīgām par biometrisko datu pienācīgu apstrādi no datu savākšanas brīža līdz to iestrādāšanai īpaši drošajā datu nesējā, ievērojot Regulu (ES) 2016/679.

(43)

Dalībvalstīm būtu jāievēro īpaša piesardzība, sadarbojoties ar ārpakalpojumu sniedzējiem. Šādai sadarbībai nebūtu jāizslēdz dalībvalstu atbildība, kas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem rodas par pienākumu neizpildi attiecībā uz personas datiem.

(44)

Šajā regulā ir nepieciešams noteikt pamatu datu vākšanai un glabāšanai personas apliecību un uzturēšanās dokumentu datu nesējā. Saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem un ievērojot nepieciešamības un samērīguma principus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai datu nesējā glabāt citus datus elektronisko pakalpojumu vai citiem ar personas apliecību vai uzturēšanās dokumentu saistītiem mērķiem. Šādu citu datu apstrādei, tostarp to vākšanai un to izmantošanas mērķiem, vajadzētu būt atļautiem ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Visiem valsts datiem vajadzētu būt fiziski vai loģiski nošķirtiem no šajā regulā minētajiem biometriskajiem datiem, un tie būtu jāapstrādā saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679.

(45)

Saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu (9), Komisijai sešu gadu laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas būtu jāveic šīs regulas izvērtējums, tostarp pamatojoties uz informāciju, kas apkopota, izmantojot konkrētus uzraudzības mehānismus, lai novērtētu regulas faktisko ietekmi un vajadzību īstenot turpmāku rīcību. Uzraudzības nolūkā dalībvalstīm būtu jāvāc statistika par to personas apliecību un uzturēšanās dokumentu skaitu, ko tās izsniegušas.

(46)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, veicināt drošību un atvieglot Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesību brīvi pārvietoties izmantošanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(47)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(48)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Īrija ar 2024. gada 18. oktobra vēstuli ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(49)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Hartā, to skaitā cilvēka cieņa, tiesības uz personas neaizskaramību, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizliegums, tiesības uz vienlīdzību likuma priekšā un diskriminācijas nepieļaušanu, bērna tiesības, vecu cilvēku tiesības, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz personas datu aizsardzību, tiesības brīvi pārvietoties un tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību. Īstenojot šo regulu, dalībvalstīm būtu jāievēro Harta.

(50)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (10) 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2024. gada 13. septembrī sniedza atzinumu,