1.   Šī direktīva paredz gaisa kvalitātes noteikumus, lai sasniegtu nulles piesārņojuma mērķi un līdz ar to gaisa kvalitāte Savienībā pakāpeniski tiktu uzlabota līdz līmenim, ko vairs neuzskata par kaitīgu cilvēka veselībai, dabiskajām ekosistēmām un biodaudzveidībai, kā definēts labākajos pieejamajos un visjaunākajos zinātniskajos pierādījumos, un tas palīdzēs vēlākais līdz 2050. gadam izveidot no toksikantiem brīvu vidi.

2.   Šī direktīva nosaka robežvērtības, mērķvērtības, vidējās ekspozīcijas samazināšanas pienākumus, vidējās ekspozīcijas koncentrācijas mērķus, kritiskos līmeņus, trauksmes sliekšņus, informēšanas sliekšņus un ilgtermiņa mērķus. Šādi gaisa kvalitātes standarti, kas izklāstīti I pielikumā, ir regulāri jāpārskata saskaņā ar 3. pantu un atbilstīgi PVO ieteikumiem.

3.   Turklāt šī direktīva palīdz sasniegt Savienības piesārņojuma mazināšanas, biodaudzveidības un ekosistēmu mērķus saskaņā ar 8. vides rīcības programmu, kā arī uzlabot sinerģiju starp Savienības gaisa kvalitātes politiku un citām attiecīgām Savienības rīcībpolitikām.

1.   Līdz 2030. gada 31. decembrim un pēc tam reizi 5 gados vai biežāk, ja būtiski jauni zinātniskie konstatējumi, piemēram, pārskatītās PVO gaisa kvalitātes vadlīnijas, liecina par šādu nepieciešamību, Komisija pārskata zinātniskos pierādījumus par gaisa piesārņotājiem un to ietekmi uz cilvēka veselību un vidi, kas ir būtiski 1. pantā noteiktā mērķa sasniegšanai, un iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu ar galvenajiem konstatējumiem.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā pārskatīšanā novērtē, vai piemērojamie gaisa kvalitātes standarti joprojām ir atbilstīgi, lai sasniegtu mērķi nepieļaut, novērst vai samazināt kaitīgu ietekmi uz cilvēka veselību un vidi, un vai būtu jāaptver papildu gaisa piesārņotāji.

Lai sasniegtu 1. pantā noteiktos mērķus, pārskatīšanā novērtē iespējas un grafiku gaisa kvalitātes standartu saskaņošanai ar visjaunākajām PVO gaisa kvalitātes vadlīnijām un visjaunākajiem zinātniskajiem pierādījumiem.

Pārskatīšanā novērtē arī visus pārējos šīs direktīvas noteikumus, tostarp noteikumus par sasniegšanas termiņu atlikšanu un gaisa pārrobežu piesārņojumu, un turklāt tajā novērtē visjaunākos zinātniskos pierādījumus, tostarp attiecīgā gadījumā par gaisa piesārņotājiem, kas izmērīti 10. pantā minētajās monitoringa virsstacijās, taču pašlaik nav iekļauti I pielikumā.

Pārskatīšanas vajadzībām Komisija cita starpā ņem vērā šādus elementus:

3.   Komisijai pārskatīšanā palīdz Eiropas Vides aģentūra.

4.   Ja Komisija pārskatīšanas rezultātā to uzskata par nepieciešamu, tā iesniedz priekšlikumu pārskatīt gaisa kvalitātes standartus vai aptvert citus gaisa piesārņotājus. Bez tam, lai ierosinātos pārskatītos gaisa kvalitātes standartus palīdzētu sasniegt Savienības līmenī, Komisija, ja tā to uzskata par nepieciešamu, iesniedz priekšlikumus ieviest vai pārskatīt jebkādus tiesību aktus par attiecīgajiem avotiem.

5.   Ja Komisija pārskatīšanas laikā konstatē, ka ir vajadzīgi turpmāki pasākumi, lai sasniegtu piemērojamos gaisa kvalitātes standartus nozīmīgā Savienības teritorijas daļā, Komisija var ierosināt papildu pasākumus, kas veicami Savienības līmenī.

1.   Šīs direktīvas II pielikumā noteiktos piesārņojuma novērtēšanas sliekšņus piemēro sēra dioksīdam, slāpekļa dioksīdam un slāpekļa oksīdiem, daļiņām (PM10 un PM2,5), benzolam, oglekļa monoksīdam, arsēnam, kadmijam, svinam, niķelim, benz(a)pirēnam un ozonam gaisā.

Katru zonu klasificē attiecībā uz šiem piesārņojuma novērtēšanas sliekšņiem.

2.   Dalībvalstis 1. punktā minēto klasifikāciju pārskata vismaz reizi piecos gados saskaņā ar 3. punktā noteikto kārtību. Tomēr klasifikāciju pārskata biežāk, ja būtiski mainās darbības, kas ietekmē tādu vielu koncentrāciju gaisā kā sēra dioksīds, slāpekļa dioksīds un slāpekļa oksīdi, daļiņas (PM10 un PM2,5), benzols, oglekļa monoksīds, arsēns, kadmijs, svins, niķelis, benz(a)pirēns vai ozons.

3.   II pielikumā noteikto piesārņojuma novērtēšanas sliekšņu pārsniegumu nosaka, pamatojoties uz iepriekšējo 5 gadu koncentrācijām teritorijās, par kurām ir pieejami pietiekami dati. Novērtēšanas slieksni uzskata par pārsniegtu, ja pārsniegums konstatēts vismaz trijos atsevišķos gados no minētajiem iepriekšējiem pieciem gadiem.

Ja dati ir pieejami par mazāk nekā pieciem gadiem, dalībvalstis nolūkā noteikt piesārņojuma novērtējuma sliekšņu pārsniegumus var apvienot rezultātus, kas īslaicīgās mērījumu kampaņās iegūti tajā gada laikā un tajās vietās, kad un kur tipiski varētu būt lielākais piesārņojuma līmenis, ar informāciju no emisiju inventarizācijas pārskatiem un rezultātiem, kas iegūti no modelēšanas lietotnēm.

1.   Dalībvalstis visās zonās novērtē gaisa kvalitāti attiecībā uz 7. pantā minētajiem piesārņotājiem saskaņā ar šā panta 2. līdz 6. punktā paredzētajiem kritērijiem un saskaņā ar IV pielikumu.

2.   Visās zonās, kas klasificētas kā tādas, kurās 7. pantā minētajiem piesārņotājiem noteiktie piesārņojuma novērtēšanas sliekšņi ir pārsniegti, gaisa kvalitātes novērtēšanai izmanto stacionārus mērījumus. Minētos stacionāros mērījumus var papildināt ar modelēšanas lietotnēm vai indikatīviem mērījumiem, ar kuriem novērtē gaisa kvalitāti un kuri sniedz pietiekamu informāciju par gaisa piesārņotāju telpisko sadalījumu un stacionāro mērījumu telpisko reprezentativitāti.

3.   Divus gadus pēc šā panta 7. punktā minēto īstenošanas aktu pieņemšanas gaisa kvalitātes novērtēšanai visās zonās, kurās piesārņotāju līmenis pārsniedz I pielikumā noteikto attiecīgo robežvērtību vai mērķvērtību, papildus stacionāriem mērījumiem izmanto modelēšanas lietotnes vai indikatīvus mērījumus.

Pirmajā daļā minētās modelēšanas lietotnes vai indikatīvie mērījumi sniedz informāciju par piesārņotāju telpisko sadalījumu. Ja izmanto modelēšanas lietotnes, tās sniedz arī informāciju par stacionāro mērījumu telpisko reprezentativitāti, un šādus mērījumus veic tik bieži, cik nepieciešams, bet vismaz reizi piecos gados.

4.   Visās zonās, kas klasificētas kā tādas, kurās 7. pantā minēto piesārņotāju sliekšņi ir mazāki par noteiktajiem piesārņojuma novērtēšanas sliekšņiem, gaisa kvalitātes novērtēšanai pietiek ar modelēšanas lietotnēm, indikatīviem mērījumiem, objektīvām aplēsēm vai minēto paņēmienu kombināciju.

5.   Ar modelēšanas lietotnēm, ko izmanto saskaņā ar šā panta 3. vai 4. punktu vai 9. panta 3. punktu, vai ar indikatīviem mērījumiem iegūtos rezultātus ņem vērā, vērtējot gaisa kvalitāti attiecībā uz robežvērtībām un mērķvērtībām.

Ja ir pieejami stacionāri mērījumi par telpiskās reprezentativitātes aptvertu zonu, kurā konstatēts modelēšanas lietotnes aprēķināts pārsniegums, dalībvalsts var izvēlēties par modelēto pārsniegumu neziņot kā par attiecīgo robežvērtību un mērķvērtību pārsniegumu.

6.   Ja saskaņā ar 3. vai 4. punktu izmantotās modelēšanas lietotnes uzrāda, ka zonas apgabalā, kuru neaptver stacionāri mērījumi, un minēto mērījumu telpiskās reprezentativitātes zonā kāda robežvērtība vai mērķvērtība ir pārsniegta, var izmantot vismaz vienu papildu stacionāro vai indikatīvo mērījumu iespējamajos papildu gaisa piesārņojuma karstajos punktos attiecīgajā zonā, kas ir noteikta modelēšanas lietotnē.

Ja saskaņā ar 9. panta 3. punktu izmantotās modelēšanas lietotnes uzrāda, ka zonas apgabalā, kuru neaptver stacionāri mērījumi, un attiecīgo lietotņu telpiskās reprezentativitātes zonā kāda robežvērtība vai mērķvērtība ir pārsniegta, izmanto vismaz vienu papildu stacionāro vai indikatīvo mērījumu iespējamajos papildu gaisa piesārņojuma karstajos punktos attiecīgajā zonā, kas ir noteikta modelēšanas lietotnē.

Ja izmanto papildu stacionāros mērījumus, šos mērījumus nosaka divu kalendāro gadu laikā pēc tam, kad ar modelēšanu konstatēts pārsniegums. Ja izmanto papildu indikatīvos mērījumus, šos mērījumus nosaka viena kalendārā gada laikā pēc pārsnieguma modelēšanas. Lai novērtētu attiecīgā piesārņotāja koncentrācijas līmeni, mērījumi aptver vismaz vienu kalendāro gadu saskaņā ar V pielikuma B punktā noteiktajām minimālā datu aptvēruma prasībām.

Ja dalībvalsts izvēlas neveikt nekādus papildu stacionāros vai indikatīvos mērījumus, gaisa kvalitātes novērtēšanā izmanto modelēšanas lietotnēs norādīto pārsniegumu.

7.   Līdz 2026. gada 11. jūnijam Komisija ar īstenošanas aktiem sniedz sīkāku tehnisko informāciju par:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 26. panta 2. punktā.

8.   Vērtējot ekosistēmu ietekmējuma reģionālās iezīmes, apsver iespēju izmantot bioindikatorus, arī saskaņā ar monitoringu, ko veic atbilstīgi Direktīvai (ES) 2016/2284.

1.   Paraugu ņemšanas punktu izvietojumu sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda un slāpekļa oksīdu, daļiņu (PM10 un PM2,5), benzola, oglekļa monoksīda, arsēna, kadmija, svina, niķeļa, benz(a)pirēna un ozona mērīšanai gaisā nosaka saskaņā ar IV pielikumu.

2.   Katrā zonā, kur piesārņotāju līmenis pārsniedz II pielikumā norādīto piesārņojuma novērtēšanas slieksni, paraugu ņemšanas punktu skaits katram piesārņotājam nav mazāks kā minimālais paraugu ņemšanas punktu skaits, kas paredzēts III pielikuma A un C punktā.

3.   Zonās, kurās piesārņotāju līmenis pārsniedz attiecīgo II pielikumā norādīto piesārņojuma novērtēšanas slieksni, bet ne attiecīgās I pielikumā norādītās robežvērtības, mērķvērtības un kritiskos līmeņus, stacionāru mērījumu vajadzībām paredzēto paraugu ņemšanas punktu minimālo skaitu var samazināt līdz 50 % saskaņā ar III pielikuma A un C punktu, ja ir ievēroti šādi nosacījumi:

4.   Dalībvalsts teritorijā uzstāda vienu vai vairākus paraugu ņemšanas punktus, kas pielāgoti VII pielikuma 3. iedaļas A punktā norādītajam monitoringa mērķim, lai iegūtu datus par minētās iedaļas B punktā uzskaitīto ozona prekursoru koncentrāciju vietās, kas noteiktas saskaņā ar minētās iedaļas C punktu.

5.   Slāpekļa dioksīda mērījumus veic vismaz 50 % ozona paraugu ņemšanas punktu, kuru skaits noteikts III pielikuma 2. tabulas A punktā. Minētie mērījumi ir nepārtraukti, izņemot IV pielikuma B punktā minētās lauku fona teritorijas, kurās var izmantot citas mērījumu metodes.

6.   Katra dalībvalsts saskaņā ar IV pielikumu nodrošina, ka to paraugu ņemšanas punktu sadalījums, ko izmanto vidējo ekspozīcijas rādītāju aprēķināšanai attiecībā uz PM2,5 un slāpekļa dioksīdu, pienācīgi atspoguļo vispārējās sabiedrības eksponētību. Paraugu ņemšanas punktu skaits nedrīkst būt mazāks par to, ko nosaka, piemērojot III pielikuma B punktu.

7.   Paraugu ņemšanas punktus, kuros iepriekšējos trīs gados ir konstatēti I pielikuma 1. iedaļā norādīto attiecīgo robežvērtību vai mērķvērtību pārsniegumi, nepārvieto, ja vien pārvietošana nav nepieciešama īpašu apstākļu dēļ, arī telpiskās attīstības dēļ. Šādu paraugu ņemšanas punktu pārvietošanu atbalsta ar modelēšanas lietotnēm vai indikatīviem mērījumiem un, ja iespējams, nodrošina mērījumu nepārtrauktību, un pārvietošanu veic attiecīgo punktu telpiskās reprezentativitātes zonā. Šādu paraugu ņemšanas punktu pārvietošanas detalizētu pamatojumu pilnībā dokumentē saskaņā ar IV pielikuma D punktā noteiktajām prasībām.

8.   Lai novērtētu benz(a)pirēna daudzumu gaisā, katra dalībvalsts ierobežotā skaitā paraugu ņemšanas punktu monitorē citus attiecīgos policikliskos aromātiskos ogļūdeņražus. Minētie policikliskie aromātiskie ogļūdeņraži ietver vismaz: benz(a)antracēnu, benz(b)fluorantēnu, benz(j)fluorantēnu, benz(k)fluorantēnu, indeno(1,2,3-cd)pirēnu un dibenz(a,h)antracēnu. Minētie policiklisko aromātisko ogļūdeņražu paraugu ņemšanas punkti atrodas turpat, kur benz(a)pirēna paraugu ņemšanas punkti, un tos izraugās tā, lai varētu konstatēt ģeogrāfiskās atšķirības un ilgtermiņa tendences.

9.   Papildus 10. pantā prasītajam monitoringam dalībvalstis monitorē ultrasmalko daļiņu līmeņus saskaņā ar III pielikuma D punktu un VII pielikuma 4. iedaļu. Melnā oglekļa koncentrācijas monitoringu var veikt tajās pašās vietās.

1.   Katra dalībvalsts uz katriem 10 miljoniem iedzīvotāju izveido vismaz vienu monitoringa virsstaciju pilsētas fona teritorijā. Dalībvalstis, kurās ir mazāk nekā 10 miljoni iedzīvotāju, izveido vismaz vienu monitoringa virsstaciju pilsētas fona teritorijā.

Dalībvalstis, kuru teritorija ir lielāka par 10 000 km2, bet nepārsniedz 100 000 km2, izveido vismaz vienu monitoringa virsstaciju lauku fona teritorijā. Katra dalībvalsts, kuras teritorija ir lielāka par 100 000 km2, uz katriem 100 000 km2 izveido vismaz vienu monitoringa virsstaciju lauku fona teritorijā.

2.   Monitoringa virsstaciju izvietojumu pilsētas fona teritorijām un lauku fona teritorijām nosaka saskaņā ar IV pielikuma B punktu.

3.   Visus paraugu ņemšanas punktus, kas izpilda IV pielikuma B un C punktā noteiktās prasības un kas ir uzstādīti monitoringa virsstacijās, var ņemt vērā, lai izpildītu prasības par attiecīgo piesārņotāju paraugu ņemšanas punktu minimālo skaitu, kas noteikts III pielikumā.

4.   Lai ieviestu 1. punktā noteiktās prasības, dalībvalsts kopīgi ar vienu vai vairākām kaimiņos esošām dalībvalstīm var izveidot vienu vai vairākas kopīgas monitoringa virsstacijas. Tas neietekmē katras dalībvalsts pienākumu izveidot vismaz vienu monitoringa virsstaciju pilsētas fona teritorijā un katras dalībvalsts, kuras teritorija pārsniedz 10 000 km2, pienākumu izveidot vismaz vienu monitoringa virsstaciju lauku fona teritorijā.

5.   Mērījumi monitoringa virsstacijās pilsētas fona teritorijās un lauku fona teritorijās ietver VII pielikuma 1. iedaļas 1. un 2. tabulā uzskaitītos piesārņotājus un var ietvert arī minētās iedaļas 3. tabulā uzskaitītos piesārņotājus.

6.   Dalībvalsts pusē no savām monitoringa virsstacijām lauku fona teritorijās var izvēlēties nemērīt melno oglekli, ultrasmalkās daļiņas vai amonjaku, ja dalībvalsts monitoringa virsstaciju skaits lauku fona teritorijās pārsniedz monitoringa virsstaciju skaitu pilsētu fona teritorijās ar attiecību vismaz 2:1, ja vien šajā dalībvalstī attiecīgo piesārņotāju monitoringa virsstaciju atlase ir reprezentatīva.

7.   Vajadzības gadījumā monitoringu koordinē ar EMEP monitoringa stratēģiju un mērījumu programmu, aerosolu, mākoņu un mikrogāzu pētniecības infrastruktūru (ACTRIS) un gaisa piesārņojuma ietekmes monitoringu, ko veic, ievērojot Direktīvu (ES) 2016/2284.

1.   Mērījumu veikšanā dalībvalstis izmanto references metodes, kas norādītas VI pielikuma A un C punktā.

Tomēr, ievērojot nosacījumus VI pielikuma B, C un D punktā, drīkst izmantot arī citas mērīšanas metodes.

2.   Dalībvalstis gaisa kvalitātes modelēšanas lietotnes piemēro, ievērojot VI pielikuma E punktā izklāstītos nosacījumus.

3.   Gaisa kvalitātes novērtēšanas dati atbilst V pielikumā noteiktajiem datu kvalitātes mērķiem.

1.   Zonās, kurās piesārņotāju līmenis gaisā ir mazāks par attiecīgajām robežvērtībām, kas noteiktas I pielikuma 1. iedaļā, dalībvalstis nodrošina, ka minēto piesārņotāju līmenis saglabājas zemāks par robežvērtībām.

2.   Zonās, kurās piesārņotāju līmenis gaisā ir zemāks par attiecīgajām mērķvērtībām, kas norādītas I pielikuma 1. un 2. iedaļā, dalībvalstis, neradot nesamērīgas izmaksas, veic nepieciešamos pasākumus, lai saglabātu šos līmeņus zem mērķvērtībām.

Dalībvalstis cenšas sasniegt I pielikuma 2. iedaļā norādītos ilgtermiņa mērķus attiecībā uz ozonu un pēc mērķu sasniegšanas cenšas saglabāt ozona līmeni zem minētajiem ilgtermiņa mērķiem, ciktāl to atļauj tādi faktori kā ozona piesārņojuma pārrobežu raksturs, biogēno avotu gaistošie organiskie savienojumi un meteoroloģiskie apstākļi un ar nosacījumu, ka vajadzīgie pasākumi nerada nesamērīgas izmaksas.

3.   Vidējās ekspozīcijas teritoriālajās vienībās, kurās PM2,5 un NO2 vidējās ekspozīcijas rādītāji ir zemāki par šo piesārņotāju vidējās ekspozīcijas koncentrācijas mērķu attiecīgo vērtību, kas noteikta I pielikuma 5. iedaļā, dalībvalstis nodrošina, ka šo piesārņotāju līmeņi saglabājas mazāki par vidējās ekspozīcijas koncentrācijas mērķiem.

4.   Dalībvalstis cenšas panākt un saglabāt vislabāko gaisa kvalitāti un augstu cilvēka veselības un vides aizsardzības līmeni, lai saskaņā ar PVO ieteikumiem sasniegtu 1. panta 1. punktā minēto nulles piesārņojuma līmeni un lai tas būtu zem II pielikumā noteiktajiem novērtēšanas sliekšņiem.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka viscaur to zonās piesārņotāju līmeņi gaisā nepārsniedz attiecīgās robežvērtības, kas noteiktas I pielikuma 1. iedaļā.

2.   Dalībvalstis, veikdamas visus vajadzīgos pasākumus, kas nerada nesamērīgas izmaksas, nodrošina, ka viscaur to zonās piesārņotāju līmeņi nepārsniedz attiecīgās mērķvērtības, kas noteiktas I pielikuma 1. un 2. iedaļā.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka to vidējās ekspozīcijas teritoriālajās vienībās tiek izpildīti I pielikuma 5. iedaļas B punktā noteiktie vidējās ekspozīcijas samazināšanas pienākumi attiecībā uz PM2,5 un NO2, ja to līmeņi pārsniedz I pielikuma 5. iedaļas C punktā noteiktos vidējās ekspozīcijas koncentrācijas mērķus.

4.   Atbilstību šā panta 1., 2. un 3. punktam novērtē saskaņā ar IV pielikumu.

5.   Vidējās ekspozīcijas rādītājus novērtē saskaņā ar I pielikuma 5. iedaļas A punktu.

6.   Termiņu, kādā jāsasniedz robežvērtības, kas noteiktas I pielikuma 1. iedaļas 1. tabulā, var pagarināt saskaņā ar 18. pantu.

7.   Dalībvalstis saskaņā ar LESD 193. pantu var uzturēt spēkā vai ieviest stingrākus aizsargpasākumus, tostarp gaisa kvalitātes standartus, kas ir stingrāki par šajā pantā minētajiem. Dalībvalstis par šādiem pasākumiem paziņo Komisijai trīs mēnešu laikā pēc to pieņemšanas.

1.   Trauksmes sliekšņi sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda, daļiņu (PM10 un PM2,5) un ozona koncentrācijai gaisā ir noteikti I pielikuma 4. iedaļas A punktā.

2.   Informēšanas sliekšņi attiecībā uz sēra dioksīda, slāpekļa dioksīda, daļiņu (PM10 un PM2,5) un ozona koncentrāciju ir tie, kas noteikti I pielikuma 4. iedaļas B punktā.

3.   Ja tiek pārsniegts jebkurš I pielikuma 4. iedaļas A punktā noteiktais trauksmes slieksnis vai ja attiecīgā gadījumā šāds pārsniegums tiek prognozēts, pamatojoties uz modelēšanas lietotnēm vai citiem prognozēšanas rīkiem, dalībvalstis vajadzības gadījumā bez liekas kavēšanās īsteno saskaņā ar 20. pantu izstrādātajos īstermiņa rīcības plānos noteiktos ārkārtas pasākumus.

4.   Ja tiek pārsniegts jebkurš I pielikuma 4. iedaļā noteiktais trauksmes slieksnis vai informēšanas slieksnis vai ja attiecīgā gadījumā šāds pārsniegums tiek prognozēts, pamatojoties uz modelēšanas lietotnēm vai citiem prognozēšanas rīkiem, dalībvalstis saskaņā ar X pielikuma 2. un 3. punktu pēc iespējas īsākā termiņā un, ja vien iespējams, dažu stundu laikā, izmantojot dažādus plašsaziņas līdzekļus un komunikācijas kanālus un nodrošinot plašu sabiedrības piekļuvi, veic vajadzīgos pasākumus sabiedrības informēšanai.

5.   Dalībvalstis saskaņā ar LESD 193. pantu var uzturēt spēkā vai ieviest stingrākus aizsargpasākumus, tostarp trauksmes sliekšņus vai informēšanas sliekšņus, kas ir stingrāki par šajā pantā minētajiem. Dalībvalstis par šādiem pasākumiem paziņo Komisijai trīs mēnešu laikā pēc to pieņemšanas.

1.   Dalībvalstis var par konkrētu gadu identificēt:

2.   Dalībvalstis Komisijai iesniedz šādu 1. punktā minēto zonu un vidējās ekspozīcijas teritoriālo vienību sarakstus un informāciju par koncentrācijām un pienesuma avotiem, kā arī pierādījumus par to, ka pārsniegumi ir attiecināmi uz dabiskajiem avotiem.

3.   Ja Komisiju saskaņā ar 2. punktu informē par pārsniegumu, kas attiecināms uz dabiskajiem avotiem, šo pārsniegumu neuzskata par pārsniegumu šīs direktīvas izpratnē. Ja Komisija uzskata, ka kādas dalībvalsts iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, tā informē šo dalībvalsti, ka pārsniegums nav attiecināms uz dabiskajiem avotiem līdz brīdim, kad attiecīgā dalībvalsts sniedz vajadzīgo papildu informāciju.

4.   Līdz 2026. gada 31. decembrim Komisija ar īstenošanas aktiem sniedz tehnisku informāciju par tādu pārsniegumu pierādīšanu un atskaitīšanu, kas attiecināmi uz dabiskajiem avotiem. Šādā tehniskajā informācijā precizē pierādījumu saturu, kuri dalībvalstīm jāiesniedz, ievērojot 2. punktu.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 26. panta 2. punktā.

1.   Dalībvalstis var par konkrētu gadu identificēt zonas, kurās PM10 robežvērtības gaisā ir pārsniegtas atkārtotas daļiņu suspensijas dēļ pēc ceļu nokaisīšanas ar smiltīm vai sāli ziemā.

2.   Dalībvalstis iesniedz Komisijai šādu 1. punktā minēto zonu sarakstus, kam pievieno informāciju par šādās zonās konstatēto PM10 koncentrācijām un avotiem.

Dalībvalstis iesniedz arī pierādījumus, kuri apliecina, ka robežvērtības pārsnieguma iemesls ir šādas atkārtoti suspendētas daļiņas un ka ir veikti saprātīgi pasākumi, lai mazinātu šādas koncentrācijas.

3.   Neskarot 16. pantu, attiecībā uz šā panta 1. punktā minētajām zonām dalībvalstīm 19. pantā paredzētie gaisa kvalitātes uzlabošanas plāni ir jāizstrādā vienīgi tādā apmērā, kādā pārsniegumi ir attiecināmi uz PM10 avotiem, kas nav ceļu nokaisīšana ar smiltīm vai sāli ziemā.

4.   Līdz 2026. gada 31. decembrim Komisija ar īstenošanas aktiem sniedz tehnisku informāciju par metodiku, pēc kuras nosaka daļiņu atkārtotas suspensijas pienesumu pēc ceļu nokaisīšanas ar smiltīm vai sāli ziemā, kā arī informāciju, kas dalībvalstīm jāsniedz saskaņā ar 2. punktu, attiecīgā gadījumā iekļaujot informāciju par atkārtotas suspensijas pienesumu dienas koncentrācijas līmeņos.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 26. panta 2. punktā.

1.   Ja konkrētā zonā atbilstību daļiņu (PM10 un PM2,5), slāpekļa dioksīda, benzola vai benz(a)pirēna robežvērtībām nevar sasniegt I pielikuma 1. iedaļas 1. tabulā norādītajā termiņā, dalībvalsts šai konkrētajai zonai var atlikt minēto termiņu uz laiku, kuru pamato gaisa kvalitātes ceļvedis, un ar noteikumu, ka ir izpildīti šā panta 2. punktā minētie nosacījumi:

Ja sasniegšanas termiņš ir atlikts saskaņā ar šā punkta pirmās daļas b) apakšpunktu, taču sasniegšanas mērķi nevar panākt minētajā atliktajā termiņā, dalībvalstis otro un pēdējo reizi var atlikt termiņu konkrētajai zonai par laikposmu, kurš nav ilgāks par diviem gadiem no pirmā atlikšanas laikposma beigām un kuru pamato atjaunināts gaisa kvalitātes ceļvedis, ar noteikumu, ka ir izpildīti 2. punktā izklāstītie nosacījumi.

2.   Dalībvalstis var atlikt sasniegšanas termiņu saskaņā ar šā panta 1. punktu, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

3.   Ja sasniegšanas termiņš saskaņā ar šā panta 1. punktu ir atlikts, dalībvalstis atlikšanas laikposmā nodrošina, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:

4.   Dalībvalstis ne vēlāk kā 2029. gada 31. janvārī paziņo Komisijai, ja tās uzskata, ka ir jāpiemēro 1. punkta pirmās daļas a) vai b) apakšpunkts, un paziņo 1. punktā minēto gaisa kvalitātes ceļvedi un visu attiecīgo informāciju, kas Komisijai vajadzīga, lai novērtētu, vai norādītais atlikšanas iemesls ir pamatots un vai ir izpildīti minētajā punktā noteiktie nosacījumi.

Dalībvalstis ne vēlāk kā 2034. gada 31. janvārī paziņo Komisijai, ja tās uzskata, ka sasniegšanas mērķis nav izpildāms līdz atliktajam sasniegšanas termiņam, kas noteikts saskaņā ar 1. punkta otro daļu, un paziņo 1. punktā minēto gaisa kvalitātes ceļvedi un visu attiecīgo informāciju, kas Komisijai vajadzīga, lai novērtētu, vai norādītais atlikšanas iemesls ir pamatots un vai ir izpildīti minētajā punktā paredzētie nosacījumi.

Attiecībā uz prognozēm, kas sniegtas kā atlikšanas iemesls, dalībvalstis pamato metodes, kā arī datus, kas izmantoti minēto prognožu veidošanai.

Komisija savā novērtējumā ņem vērā attiecīgās dalībvalsts sniegtās gaisa kvalitātes prognozes, attiecīgās dalībvalsts veikto pasākumu aplēsto ietekmi uz gaisa kvalitāti attiecīgajā dalībvalstī, kā arī Savienības pasākumu aplēsto ietekmi uz gaisa kvalitāti.

Ja deviņos mēnešos no minētā paziņojuma saņemšanas dienas Komisija nav cēlusi iebildumus, uzskata, ka attiecīgie nosacījumi 1. punkta piemērošanai ir izpildīti.

Ja tiek celti iebildumi, Komisija var pieprasīt attiecīgajai dalībvalstij, lai tā nolūkā izpildīt 1. punktā noteiktās prasības gaisa kvalitātes ceļvedi koriģē vai izstrādā jaunu gaisa kvalitātes ceļvedi.

5.   Līdz 2026. gada 31. decembrim Komisija ar īstenošanas aktiem sniedz sīkāku tehnisko informāciju par prasībām attiecībā uz prognozēm, kas veiktas šā panta 1. punkta vajadzībām nolūkā parādīt, kā tiks sasniegtas I pielikuma 1. iedaļas 1. tabulā norādītās robežvērtības, ņemot vērā saprātīgus un samērīgus pasākumus. Turklāt Komisija precizē informāciju, kas jāiekļauj īstenošanas ziņojumos šā panta 3. punkta vajadzībām.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 26. panta 2. punktā.

1.   Ja konkrētās zonās piesārņotāju līmeņi gaisā pārsniedz kādu I pielikuma 1. iedaļā noteiktu robežvērtību vai mērķvērtību, dalībvalstis attiecīgajām zonām izstrādā gaisa kvalitātes plānus, kuros nosaka piemērotus pasākumus, ar ko sasniegt attiecīgo robežvērtību vai mērķvērtību un pārsnieguma periodu saglabāt pēc iespējas īsāku un jebkurā gadījumā ne ilgāku kā četri gadi pēc tā kalendārā gada beigām, kurā reģistrēts pirmais pārsniegums. Minētos gaisa kvalitātes plānus izstrādā cik vien drīz iespējams un ne vēlāk kā divus gadus pēc kalendārā gada, kurā reģistrēts attiecīgais kādas robežvērtības vai mērķvērtības pārsniegums.

Ja konkrētā zonā robežvērtības pārsniegums jau ir aptverts gaisa kvalitātes ceļvedī, dalībvalstis nodrošina, ka minētajā ceļvedī izklāstītie pasākumi ir piemēroti tam, lai pārsnieguma periodu saglabātu pēc iespējas īsāku, un attiecīgā gadījumā veic papildu un efektīvākus pasākumus un ievēro 5. punktā izklāstīto gaisa kvalitātes ceļveža atjaunināšanas procedūru.

2.   Ja teritoriālajās vienībās, kas aptver vismaz vienu zonu, piesārņotāju līmenis gaisā pārsniedz jebkuru I pielikuma 2. iedaļā noteikto ozona mērķvērtību, dalībvalstis šīm teritoriālajām vienībām izstrādā gaisa kvalitātes plānus, kuros nosaka piemērotus pasākumus, ar ko sasniegt ozona mērķvērtību un pārsnieguma periodu saglabāt pēc iespējas īsāku. Minētos gaisa kvalitātes plānus izstrādā cik vien drīz iespējams un ne vēlāk kā divus gadus pēc kalendārā gada, kurā reģistrēts ozona mērķvērtības pārsniegums.

Ja konkrētā teritoriālajā vienībā ozona robežvērtības pārsniegums jau ir aptverts gaisa kvalitātes ceļvedī, dalībvalstis nodrošina, ka minētajā ceļvedī izklāstītie pasākumi ir piemēroti tam, lai pārsnieguma periodu saglabātu pēc iespējas īsāku, un attiecīgā gadījumā ievēro 5. punktā izklāstīto gaisa kvalitātes ceļveža atjaunināšanas procedūru.

Tomēr dalībvalstis, ņemot vērā ģeogrāfiskos un meteoroloģiskos apstākļus, var atturēties no šādu gaisa kvalitātes plānu vai gaisa kvalitātes ceļvežu izstrādes, kuras mērķis ir novērst ozona pārsniegumu, ja nav būtiska potenciāla mazināt ozona koncentrāciju, un ja pasākumi radītu nesamērīgas izmaksas.

Ja gaisa kvalitātes plāns vai gaisa kvalitātes ceļvedis nav izstrādāts, dalībvalstis sniedz sabiedrībai un Komisijai detalizētu pamatojumu par to, kāpēc nav būtiska potenciāla mazināt pārsniegumu, un līdz ar to ticis pieņemts lēmums neizstrādāt gaisa kvalitātes plānu vai gaisa kvalitātes ceļvedi.

Vismaz reizi piecos gados dalībvalstis atkārtoti novērtē potenciālu mazināt ozona koncentrāciju.

Attiecībā uz teritoriālajām vienībām, kurās ir pārsniegta ozona mērķvērtība, dalībvalstis nodrošina, ka attiecīgajā nacionālajā gaisa piesārņojuma ierobežošanas programmā, kas sagatavota saskaņā ar Direktīvas (ES) 2016/2284 6. pantu, ir ietverti pasākumi, ar kuriem pievēršas minētajā direktīvā aptvertajiem ozona prekursoriem.

3.   Ja kādā konkrētā vidējās ekspozīcijas teritoriālajā vienībā nav sasniegts I pielikuma 5. iedaļā noteiktais vidējās ekspozīcijas samazināšanas pienākums, dalībvalstis minētajām vidējās ekspozīcijas teritoriālajām vienībām izstrādā gaisa kvalitātes plānus, kuros nosaka piemērotus pasākumus, ar ko izpildīt vidējās ekspozīcijas samazināšanas pienākumu un pārsnieguma periodu saglabāt pēc iespējas īsāku. Minētos gaisa kvalitātes plānus izstrādā cik vien drīz iespējams un ne vēlāk kā divus gadus pēc kalendārā gada, kurā reģistrēts vidējās ekspozīcijas samazināšanas pienākuma pārsniegums.

4.   Ja no 2026. gada 1. janvāra līdz 2029. gada 31. decembrim kādā zonā vai teritoriālajā vienībā piesārņotāju līmeņi pārsniedz jebkuru I pielikuma 1. iedaļas 1. tabulā un, neskarot šā panta 2. punkta trešo daļu, I pielikuma 2. iedaļas B punktā noteiktu robežvērtību vai mērķvērtību, kas jāsasniedz līdz 2030. gada 1. janvārim, dalībvalstis attiecīgajam piesārņotājam izstrādā gaisa kvalitātes ceļvedi, lai līdz sasniegšanas termiņa beigām sasniegtu attiecīgās robežvērtības vai mērķvērtības. Minētos gaisa kvalitātes ceļvežus izstrādā cik vien drīz iespējams un ne vēlāk kā divus gadus pēc kalendārā gada, kurā reģistrēts pārsniegums.

Tomēr dalībvalstis var atturēties no šādu gaisa kvalitātes ceļvežu izstrādes, ja pamatscenārijs, kas izstrādāts atbilstīgi VIII pielikuma A punkta 5. apakšpunktā prasītajai informācijai, parāda, ka robežvērtība vai mērķvērtība tiks sasniegta ar jau spēkā esošajiem pasākumiem, tostarp tad, ja pārsniegumu izraisa īslaicīgas aktivitātes, kas ietekmē piesārņotāju līmeni vienā gadā. Ja gaisa kvalitātes ceļvedis nav izstrādāts saskaņā ar šo daļu, dalībvalstis sniedz sabiedrībai un Komisijai detalizētu pamatojumu.

5.   Ja trešajā kalendārajā gadā pēc gaisa kvalitātes plāna vai gaisa kvalitātes ceļveža izstrādes termiņa un neskarot 2. punkta trešo daļu pastāv jebkuras robežvērtības, vidējās ekspozīcijas samazināšanas pienākuma vai mērķvērtības pārsniegumi, dalībvalstis ne vēlāk kā piecus gadus pēc iepriekšējā gaisa kvalitātes plāna vai gaisa kvalitātes ceļveža izstrādes termiņa beigām atjaunina gaisa kvalitātes plānu vai gaisa kvalitātes ceļvedi un tajā ietvertos pasākumus, tostarp to ietekmi uz prognozētajām emisijām un koncentrācijām, un veic papildu un efektīvākus pasākumus, lai pārsnieguma periodu saglabātu pēc iespējas īsāku.

6.   Gaisa kvalitātes plānos un gaisa kvalitātes ceļvežos ir vismaz šāda informācija:

Dalībvalstis vajadzības gadījumā savos gaisa kvalitātes plānos un gaisa kvalitātes ceļvežos iekļauj 20. panta 2. punktā minētos pasākumus un īpašus pasākumus, lai aizsargātu jutīgus iedzīvotājus un mazaizsargātas grupas, tostarp bērnus.

Dalībvalstis, sagatavojot gaisa kvalitātes plānus vai gaisa kvalitātes ceļvežus, novērtē risku, ka tiks pārsniegti konkrētu piesārņotāju attiecīgie trauksmes sliekšņi. Minēto analīzi attiecīgā gadījumā izmanto, lai izstrādātu īstermiņa rīcības plānus.

Ja izstrādā gaisa kvalitātes plānus vai gaisa kvalitātes ceļvežus par vairākiem piesārņotājiem vai gaisa kvalitātes standartiem, dalībvalstis vajadzības gadījumā izstrādā integrētus gaisa kvalitātes plānus vai gaisa kvalitātes ceļvežus, kas aptver visus attiecīgos piesārņotājus un gaisa kvalitātes standartus.

Dalībvalstis pēc iespējas nodrošina savu gaisa kvalitātes plānu un gaisa kvalitātes ceļvežu saderību ar pārējiem plāniem, kam ir būtiska ietekme uz gaisa kvalitāti, tostarp tiem, kas prasīti saskaņā ar Direktīvām 2002/49/EK, 2010/75/ES un (ES) 2016/2284 un saskaņā ar klimata, biodaudzveidības, enerģētikas, transporta un lauksaimniecības tiesību aktiem.

7.   Dalībvalstis saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/35/EK (21) pirms galīgās versijas sagatavošanas par gaisa kvalitātes plānu un gaisa kvalitātes ceļvežu projektiem un jebkādiem būtiskiem gaisa kvalitātes plānu un gaisa kvalitātes ceļvežu atjauninājumiem apspriežas ar sabiedrību un kompetentajām iestādēm, uz kurām, ņemot vērā to pienākumus gaisa piesārņojuma un gaisa kvalitātes jomā, varētu attiekties gaisa kvalitātes plānu un gaisa kvalitātes ceļvežu īstenošana. Dalībvalstis nodrošina, ka, sabiedrībai, kad ar to apspriežas, ir pieejams gaisa kvalitātes plāna projekts vai gaisa kvalitātes ceļveža projekts, kurā ietverta saskaņā ar šīs direktīvas VIII pielikumu prasītās informācijas minimums un, ja iespējams, šajā daļā minētās informācijas netehnisks kopsavilkums.

Dalībvalstis veicina visu ieinteresēto personu aktīvu iesaisti gaisa kvalitātes plānu un gaisa kvalitātes ceļvežu sagatavošanā, pārskatīšanā un atjaunināšanā. Kad tiek izstrādāti gaisa kvalitātes plāni un gaisa kvalitātes ceļveži, dalībvalstis nodrošina, ka ieinteresētās personas, kuru darbības veicina pārsniegumu rašanās situāciju, tiek mudinātas ierosināt pasākumus, ko tās var veikt, lai palīdzētu izbeigt pārsniegumus, un ka šajās apspriedēs tiek mudinātas piedalīties nevalstiskās organizācijas, piemēram, vides un veselības aizsardzības organizācijas, patērētāju organizācijas, organizācijas, kas pārstāv jutīgu iedzīvotāju un mazaizsargātu grupu intereses, citas attiecīgās veselības aprūpes struktūras, tostarp veselības aprūpes speciālistu organizācijas, un attiecīgās nozares apvienības.

8.   Gaisa kvalitātes plānus un gaisa kvalitātes ceļvežus divu mēnešu laikā pēc to pieņemšanas dara zināmus Komisijai.

1.   Ja konkrētā zonā pastāv risks, ka piesārņotāju līmeņi pārsniegs vienu vai vairākus trauksmes sliekšņus, kas noteikti I pielikuma 4. iedaļā, dalībvalstis izstrādā īstermiņa rīcības plānus, kuros norāda ārkārtas pasākumus, kas veicami īstermiņā, lai mazinātu minēto risku un šāda pārsnieguma ilgumu.

Tomēr, ja pastāv risks, ka tiks pārsniegts ozonam noteiktais trauksmes slieksnis, dalībvalstis var atturēties no šādu īstermiņa rīcības plānu izstrādes, ja, ņemot vērā valsts ģeogrāfiskos, meteoroloģiskos un ekonomiskos apstākļus, nav būtiska potenciāla mazināt minētā pārsnieguma risku, ilgumu vai pakāpi.

Ja attiecībā uz daļiņām (PM10 un PM2,5) šāda pārsnieguma riska mazināšanas potenciāls ir ļoti ierobežots, ņemot vērā vietējos ģeogrāfiskos un meteoroloģiskos apstākļus un mājsaimniecību apkures sistēmu īpatnības, dalībvalstis var izstrādāt īstermiņa rīcības plānu, kurā galvenā uzmanība pievērsta vienīgi konkrētām darbībām, kuru mērķis ir aizsargāt gan plašu sabiedrību, gan jutīgus iedzīvotājus un mazaizsargātas grupas, kā arī viegli saprotamā veidā sniedz informāciju par ieteicamo rīcību, ar ko samazināt izmērītā vai prognozētā pārsnieguma iedarbību.

2.   Izstrādājot šā panta 1. punktā minētos īstermiņa rīcības plānus, dalībvalstis atkarībā no konkrētā gadījuma var paredzēt iedarbīgus pasākumus, ar ko kontrolēt un vajadzības gadījumā īslaicīgi apturēt tādas darbības, kas palielina attiecīgo robežvērtību vai mērķvērtību vai trauksmes sliekšņa pārsniegšanas risku. Dalībvalstis savos īstermiņa rīcības plānos ņem vērā arī IX pielikumā iekļauto pasākumu sarakstu un atkarībā no galveno piesārņojuma avotu īpatsvara attiecībā pret risināmajiem pārsniegumiem vajadzības gadījumā apsver iespēju minētajos īstermiņa rīcības plānos iekļaut tādas darbības kā transports, būvdarbi, rūpnieciskās iekārtas, lauksaimniecība un produktu un mājsaimniecību apkures izmantošana. Saistībā ar minētajiem plāniem apsver arī konkrētu rīcību, lai aizsargātu jutīgus iedzīvotājus un mazaizsargātas grupas, tostarp bērnus.

3.   Dalībvalstis par īstermiņa rīcības plānu projektiem un jebkādiem būtiskiem to atjauninājumiem pirms to galīgās versijas sagatavošanas apspriežas ar sabiedrību saskaņā ar Direktīvu 2003/35/EK un ar kompetentajām iestādēm, uz kurām, ņemot vērā to pienākumus gaisa piesārņojuma un gaisa kvalitātes jomā, varētu attiekties īstermiņa rīcības plāna īstenošana.

4.   Kad dalībvalstis ir izstrādājušas īstermiņa rīcības plānu, tās sabiedrībai un attiecīgajām organizācijām, piemēram, vides un veselības aizsardzības organizācijām, patērētāju organizācijām, organizācijām, kas pārstāv jutīgu iedzīvotāju, mazaizsargātu grupu un veselības aprūpes speciālistu organizāciju intereses, citām attiecīgajām veselības aprūpes struktūrām un attiecīgajām nozares apvienībām dara pieejamus gan konkrēto īstermiņa rīcības plānu izstrādes iespēju, gan to satura novērtējuma rezultātus, kā arī informāciju par minēto plānu īstenošanu.

5.   Īstermiņa rīcības plānus paziņo Komisijai viena gada laikā pēc to pieņemšanas, un šo paziņošanu veic saistībā ar 23. pantā minētajiem gada ziņojumiem.

6.   Kad dalībvalstis izstrādā savus īstermiņa plānus, kuros izklāsta veicamos ārkārtas pasākumus, dalībvalstis var prasīt Komisijai organizēt apmaiņu ar labāko praksi, lai dalībvalstis, kuras to pieprasa, gūtu labumu no citu dalībvalstu pieredzes.

1.   Ja kādas robežvērtības, ozona mērķvērtības, vidējās ekspozīcijas samazināšanas pienākuma vai trauksmes sliekšņa pārsniegumu būtiski sekmē gaisa pārrobežu piesārņojums no vienas vai vairākām dalībvalstīm kādā citā dalībvalstī, attiecīgā dalībvalsts par to paziņo gaisa piesārņojuma izcelsmes dalībvalstīm un Komisijai.

2.   Attiecīgās dalībvalstis savstarpēji sadarbojas, tostarp izveido kopīgas ekspertu grupas un saņem Komisijas tehnisko atbalstu, lai apzinātu gaisa piesārņojuma avotus, šo avotu pienesumu pārsniegumos citā dalībvalstī un pasākumus, kas jāveic individuāli un koordinācijā ar citām dalībvalstīm nolūkā risināt minēto avotu problēmu, un izstrādā koordinētas darbības, piemēram, koordinē gaisa kvalitātes plānus saskaņā ar 19. pantu, un šajās darbībās katra dalībvalsts pievēršas savā teritorijā esošiem piesārņojuma avotiem, lai novērstu attiecīgos pārsniegumus.

Dalībvalstis ne vēlāk kā trīs mēnešus pēc tam, kad kāda cita dalībvalsts ir sniegusi paziņojumu saskaņā ar pirmo daļu, laikus sniedz atbildi cita citai un informē Komisiju.

3.   Komisiju informē par visiem šā panta 2. punktā minētajiem sadarbības pasākumiem un uzaicina tajos būt klāt vai piedalīties. Komisija var pieprasīt attiecīgajām dalībvalstīm sniegt jaunāko informāciju par progresu, kas panākts, īstenojot visas koordinētās darbības, kas izstrādātas saskaņā ar minēto punktu. Vajadzības gadījumā Komisija, ņemot vērā ziņojumus, kas sagatavoti, ievērojot Direktīvas (ES) 2016/2284 11. pantu, izskata jautājumu par to, vai Savienības mērogā ir vajadzīga turpmāka rīcība, lai mazinātu pārrobežu piesārņojumu izraisītāju prekursoru emisijas.

4.   Vajadzības gadījumā dalībvalstis, ievērojot 20. pantu, sagatavo un īsteno koordinētus īstermiņa rīcības plānus, kas aptver kaimiņos esošas zonas citās dalībvalstīs. Dalībvalstis nodrošina, ka kaimiņos esošās zonas, kuras atrodas citās dalībvalstīs, bez liekas kavēšanās saņem visu attiecīgo informāciju par minētajiem īstermiņa rīcības plāniem.

5.   Ja zonās, kas atrodas valsts robežas tuvumā, tiek pārsniegts trauksmes slieksnis vai informēšanas slieksnis, par minētajiem pārsniegumiem pēc iespējas drīzāk informē attiecīgo kaimiņos esošo dalībvalstu kompetentās iestādes. Minēto informāciju dara pieejamu arī sabiedrībai.

6.   Paziņojumā, kas minēts 1. punktā, dalībvalstis par attiecīgo gadu var norādīt:

Dalībvalsts var arī sniegt attiecīgajām dalībvalstīm un Komisijai šādu zonu un vidējas ekspozīcijas teritoriālo vienību sarakstus, kā arī informāciju par koncentrācijām un pierādījumiem, kas apliecina, ka gaisa piesārņojums no pārrobežu avotiem, tostarp no trešām valstīm, pār kuriem attiecīgajai dalībvalstij nav tiešas kontroles, būtiski veicina pārsniegumus. Komisija attiecīgā gadījumā minēto informāciju var ņemt vērā 18. panta vajadzībām.

7.   Izstrādājot 2. un 4. punktā paredzētos plānus un informējot sabiedrību, kā minēts 5. punktā, dalībvalstis vajadzības gadījumā cenšas sadarboties ar trešām valstīm, un jo īpaši ar kandidātvalstīm. Dalībvalstis vajadzības gadījumā var lūgt Komisijai sniegt tehnisko atbalstu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrību, kā arī attiecīgās organizācijas, piemēram, vides un veselības aizsardzības organizācijas, patērētāju organizācijas, organizācijas, kas pārstāv jutīgu iedzīvotāju un mazaizsargātu grupu intereses, veselības aprūpes speciālistu organizācijas, citas attiecīgās veselības aprūpes struktūras un attiecīgās nozares apvienības, pienācīgi un laikus informē par:

2.   Dalībvalstis izveido un, izmantojot publisku avotu, dara pieejamu viegli saprotamu gaisa kvalitātes indeksu, kas aptver ik stundu atjauninātu informāciju vismaz par sēra dioksīdu, slāpekļa dioksīdu, cietajām daļiņām (PM10 un PM2,5) un ozonu, ar noteikumu, ka ir paredzēts pienākums veikt minēto piesārņotāju monitoringu saskaņā ar šo direktīvu. Minētais indekss attiecīgā gadījumā var ietvert papildu piesārņotājus. Ciktāl iespējams, gaisa kvalitātes indekss ir salīdzināms visās dalībvalstīs un atbilst PVO ieteikumiem. Gaisa kvalitātes indeksā par pamatu izmanto Eiropas Vides aģentūras nodrošinātos Eiropas mēroga gaisa kvalitātes indeksus un ietver informāciju par ietekmi uz veselību, tostarp jutīgiem iedzīvotājiem un mazaizsargātām grupām pielāgotu informāciju. Nolūkā izpildīt šajā punktā noteiktās prasības kā alternatīvu dalībvalstis var izmantot Eiropas Vides aģentūras sniegto gaisa kvalitātes indeksu. Ja kāda dalībvalsts nolemj neizmantot Eiropas Vides aģentūras sniegto indeksu, atsauci uz šo indeksu dara pieejamu valsts līmenī.

3.   Dalībvalstis dara pieejamu sabiedrībai informāciju par simptomiem, kas saistīti ar gaisa piesārņojuma maksimālo līmeni, un par uzvedību, kas palīdz samazināt eksponētību un aizsargā no gaisa piesārņojuma, un mudina šādu informāciju izvietot publiskās vietās, ko bieži apmeklē jutīgi iedzīvotāji un mazaizsargātas grupas, piemēram, veselības aprūpes iestādēs.

4.   Dalībvalstis informē sabiedrību par kompetento iestādi vai struktūru, kas norīkota saistībā ar 5. pantā minētajiem uzdevumiem.

5.   Šajā pantā minēto informāciju sabiedrībai sniedz bez atlīdzības un saskaņotā un viegli saprotamā veidā, izmantojot viegli pieejamus masu informācijas līdzekļus un komunikācijas kanālus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/2/EK un Direktīvu (ES) 2019/1024 (22), tā nodrošinot šīs informācijas pieejamību plašai sabiedrībai.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka informācija par gaisa kvalitāti ir darīta pieejama Komisijai paredzētajā termiņā saskaņā ar 5. punktā minētajiem īstenošanas aktiem un neatkarīgi no atbilstības V pielikuma B punktā noteiktajiem datu kvalitātes mērķiem attiecībā uz datu aptvērumu.

2.   Lai konkrēti novērtētu atbilstību robežvērtībām, mērķvērtībām, vidējās ekspozīcijas samazināšanas pienākumiem un kritiskajiem līmeņiem, 1. punktā minēto informāciju dara pieejamu Komisijai vēlākais deviņus mēnešus pēc katra kalendārā gada beigām, un tajā iekļauj:

3.   Dalībvalstis saskaņā ar 1. punktu ziņo Komisijai informāciju par reģistrētajiem līmeņiem un par to laikposmu ilgumu, kuros trauksmes slieksnis vai informēšanas slieksnis bija pārsniegts.

4.   Dalībvalstis IV pielikuma D punktā minēto informāciju Komisijai sniedz trīs mēnešu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas.

5.   Komisija ar īstenošanas aktiem pieņem pasākumus, ar ko:

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 26. panta 2. punktā.

1.   Pilnvaras pieņemt deleģētos aktus Komisijai piešķir, ievērojot šajā pantā izklāstītos nosacījumus.

2.   Pilnvaras pieņemt 24. pantā minētos deleģētos aktus Komisijai piešķir uz piecu gadu laikposmu no 2024. gada 10. decembra. Komisija sagatavo ziņojumu par pilnvaru deleģēšanu vēlākais deviņus mēnešus pirms piecu gadu laikposma beigām. Pilnvaru deleģēšana tiek automātiski pagarināta uz tāda paša ilguma laikposmiem, ja vien Eiropas Parlaments vai Padome neiebilst pret šādu pagarinājumu vēlākais trīs mēnešus pirms katra laikposma beigām.

3.   Eiropas Parlaments vai Padome jebkurā laikā var atsaukt 24. pantā minēto pilnvaru deleģēšanu. Ar lēmumu par atsaukšanu izbeidz tajā norādīto pilnvaru deleģēšanu. Lēmums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī vai vēlākā dienā, kas tajā norādīta. Tas neskar jau spēkā esošos deleģētos aktus.

4.   Pirms deleģētā akta pieņemšanas Komisija apspriežas ar katras dalībvalsts ieceltajiem ekspertiem saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu.

5.   Tiklīdz Komisija pieņem deleģēto aktu, tā par to paziņo vienlaikus Eiropas Parlamentam un Padomei.

Saskaņā ar 24. pantu pieņemts deleģētais akts stājas spēkā tikai tad, ja divos mēnešos no dienas, kad minētais akts paziņots Eiropas Parlamentam un Padomei, ne Eiropas Parlaments, ne Padome nav izteikuši iebildumus vai ja pirms minētā laikposma beigām gan Eiropas Parlaments, gan Padome ir informējuši Komisiju par savu nodomu neizteikt iebildumus. Pēc Eiropas Parlamenta vai Padomes iniciatīvas šo laikposmu pagarina par diviem mēnešiem.

1.   Komisijai palīdz “Gaisa kvalitātes komiteja”. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2.   Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar savas valsts tiesību sistēmu attiecīgās sabiedrības daļas locekļiem ir iespēja pārskatīšanas kārtībā ierosināt lietu tiesā vai citā ar likumu noteiktā neatkarīgā un objektīvā struktūrā, lai apstrīdētu visu tādu lēmumu, darbību vai bezdarbību būtības vai procesuālo likumību, kurus dalībvalstis attiecīgi pieņēmušas, veikušas vai pieļāvušas un kuri attiecas uz 9. pantā minēto paraugu ņemšanas punktu vietu un skaitu, ievērojot III un IV pielikuma noteiktos attiecīgos kritērijus, 19. pantā minētajiem dalībvalsts gaisa kvalitātes plāniem un gaisa kvalitātes ceļvežiem un 20. pantā minētajiem īstermiņa rīcības plāniem, ar noteikumu, ka ir izpildīts kāds no šiem nosacījumiem:

Dalībvalstis nosaka, kas uzskatāms par pietiekamu ieinteresētību un tiesību aizskārumu, un to dara, ievērojot mērķi nodrošināt attiecīgajai sabiedrības daļai plašas iespējas vērsties tiesu iestādēs.

Līdz ar to pirmās daļas a) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām par pietiekamu uzskata jebkādas tādas nevalstiskas organizācijas interesi, kas veicina cilvēka veselības vai vides aizsardzību un kas atbilst jebkādām valsts tiesību aktu prasībām. Tāpat pirmās daļas b) apakšpunkta piemērošanas vajadzībām uzskata, ka šādām organizācijām ir tiesības, ko iespējams aizskart.

2.   Pārskatīšanas procedūra ir taisnīga, vienlīdzīga, savlaicīga un nav pārmērīgi dārga, un tajā paredz pienācīgus un iedarbīgus tiesiskās aizsardzības mehānismus, tostarp attiecīgā gadījumā pagaidu tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

3.   Dalībvalstis nosaka stadiju, kurā var apstrīdēt lēmumus, darbību vai bezdarbību, lai piekļuve pārskatīšanas procedūrai tiesā vai citā ar likumu izveidotā neatkarīgā un objektīvā iestādē nebūtu neiespējama vai pārmērīgi sarežģīta.

4.   Šis pants neliedz dalībvalstīm prasīt lietu nodot sākotnējai pārskatīšanai administratīvā iestādē un neietekmē prasību pirms izskatīšanas tiesā izsmelt administratīvās pārskatīšanas iespējas, ja valsts tiesību aktos šāda prasība noteikta.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka sabiedrībai ir pieejama praktiska informācija par piekļuvi šajā pantā minētajām administratīvajām un tiesu pārskatīšanas procedūrām.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka fiziskām personām, kuras cieš no kaitējuma cilvēka veselībai, kas radies sakarā ar to, ka kompetentās iestādes tīši vai aiz nolaidības ir pārkāpušas valsts noteikumus, ar kuriem transponē šīs direktīvas 19. panta 1. līdz 5. punktu un 20. panta 1. un 2. punktu, ir tiesības pieprasīt un saņemt atlīdzību par minēto kaitējumu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka valsts noteikumi un procedūras, kas attiecas uz zaudējumu atlīdzināšanas prasībām, tiek izstrādāti un piemēroti tā, lai tie nepadarītu neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtinātu to, ka tiek īstenotas tiesības uz zaudējumu atlīdzināšanu par kaitējumu, ievērojot 1. punktu.

3.   Dalībvalstis var noteikt noilguma termiņus 1. punktā minēto zaudējumu atlīdzināšanas prasību celšanai. Šādus termiņus nesāk skaitīt, pirms pārkāpums nav beidzies un persona, kas ceļ zaudējumu atlīdzināšanas prasību, zina vai var saprātīgi sagaidīt, ka tā zinās, ka tai pārkāpuma rezultātā ir nodarīts kaitējums, kā minēts 1. punktā.

1.   Neskarot dalībvalstu pienākumus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/99/EK (23), dalībvalstis paredz noteikumus par sodiem, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu pieņemto, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētie sodi ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši. Dalībvalstis minētos noteikumus un pasākumus nekavējoties dara zināmus Komisijai un nekavējoties paziņo tai par jebkādiem turpmākiem grozījumiem, kas tos ietekmē.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar 1. punktu noteiktajos sodos attiecīgā gadījumā pienācīgi ņem vērā šādus apstākļus:

1.   Dalībvalstīs vēlākais līdz 2026. gada 11. decembrim stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu 1. un 3. panta, 4. panta 2., 7., 9., 14., 15., 16., 18., 21. līdz 30., 33., 34. un 41. līdz 45. punkta, 5. līdz 8. panta, 9. panta 1., 2., 3. un 5. līdz 9. punkta, 10., 11. un 12. panta, 13. panta 1., 2., 3., 5., 6. un 7. punkta, 15. panta, 16. panta 1., 2. un 4. punkta, 17. panta 4. punkta, 18. līdz 21. panta, 22. panta 1., 2., 3. un 5. punkta, 23. līdz 29. panta un I līdz X pielikuma prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uz direktīvām, kas atceltas ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

1.   Direktīvas 2004/107/EK un 2008/50/EK, kas grozītas ar šīs direktīvas XI pielikuma A daļā uzskaitītajiem aktiem, atceļ no 2026. gada 12. decembra, neskarot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņiem šīs direktīvas XI pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos.

2.   Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un tās lasa saskaņā ar šīs direktīvas XII pielikumā iekļauto atbilstības tabulu.