(1)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu, Savienības mērķi cita starpā ir veicināt savu tautu labklājību un gādāt par Eiropas ilgtspējīgu attīstību, kas tostarp balstīta uz līdzsvarotu ekonomikas izaugsmi un sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir pilnīga nodarbinātība un sociālā attīstība.

(2)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 31. pants paredz ikviena darba ņēmēja tiesības uz godīgiem un taisnīgiem, veselībai nekaitīgiem, drošiem un cilvēka cieņai atbilstīgiem darba apstākļiem. Hartas 27. pants aizsargā darba ņēmēju tiesības uz informāciju un uzklausīšanu uzņēmumā. Hartas 8. pants paredz, ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību. Hartas 12. pants paredz, ka ikvienai personai ir tiesības uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību visos līmeņos. Hartas 16. pants atzīst darījumdarbības brīvību. Hartas 21. pants aizliedz diskrimināciju.

(3)

2017. gada 17. novembrī Gēteborgā pieņemtā Eiropas sociālo tiesību pīlāra (“pīlārs”) 5. princips paredz, ka neatkarīgi no nodarbinātības attiecību veida un ilguma darbiniekiem ir tiesības uz taisnīgu un vienādu attieksmi tādos aspektos kā darba apstākļi, sociālās aizsardzības pieejamība un apmācība; ka saskaņā ar tiesību aktiem un kolektīviem līgumiem darba devējiem nodrošina elastību, kas vajadzīga, lai ātri pielāgotos ekonomiskās situācijas izmaiņām; ka jāsekmē novatoriskas darba formas, kas nodrošina kvalitatīvus darba apstākļus, jāveicina uzņēmējdarbības gars un pašnodarbinātība; jāatvieglina profesionālā mobilitāte; un ka jānovērš nodarbinātības attiecības, kuru rezultātā rodas nedroši darba apstākļi, tostarp jāaizliedz nestandarta līgumu ļaunprātīga izmantošana. Pīlāra 7. princips paredz, ka, stājoties darba attiecībās, darbiniekiem ir tiesības uz rakstisku informāciju par viņu tiesībām un pienākumiem konkrētajās nodarbinātības attiecībās un ka darbiniekiem pirms jebkuras atlaišanas ir tiesības saņemt informāciju par iemesliem un tiesības laikus saņemt attiecīgu brīdinājumu, un tiesības uz efektīvu un objektīvu strīdu risināšanas kārtību un – nepamatotas atlaišanas gadījumā – tiesības uz pārsūdzību un pienācīgu kompensāciju. Pīlāra 10. princips paredz, ka darba ņēmējiem cita starpā ir tiesības uz augsta līmeņa veselības aizsardzību un drošību darbā un tiesības uz viņu personas datu aizsardzību nodarbinātības sakarā. Portu sociālajā samitā 2021. gada 7. maijā tika apstiprināts pīlāram pievienotais rīcības plāns.

(4)

Digitalizācija maina darba pasauli, uzlabojot ražīgumu un palielinot elastīgumu, vienlaikus radot arī dažus riskus attiecībā uz nodarbinātību un darba apstākļiem. Uz algoritmiem balstītas tehnoloģijas, tostarp automatizētas uzraudzības sistēmas un automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, ir veicinājušas digitālo darba platformu rašanos un izaugsmi. Jauni digitālās mijiedarbības veidi un jaunas tehnoloģijas darba pasaulē, ja tos pienācīgi regulē un ievieš, var radīt iespējas piekļūt pienācīgām un kvalitatīvām darbvietām cilvēkiem, kam parasti šādas piekļuves nav. Tomēr, ja tos neregulē, tie var arī novest pie uzraudzības, kas tiek īstenota ar tehnoloģijas palīdzību, pastiprināt nevienlīdzīgas varas attiecības un nepārredzamību attiecībā uz lēmumu pieņemšanu, un radīt riskus pienācīgiem darba apstākļiem, veselībai un drošībai darbā, vienlīdzīgai attieksmei un tiesībām uz privātumu.

(5)

Platformu darbu veic privātpersonas, izmantojot digitālo darba platformu digitālo infrastruktūru, kas sniedz pakalpojumus saviem klientiem. Platformu darbs tiek veikts dažādās jomās, un to raksturo augsts neviendabīguma līmenis tādos aspektos kā digitālo darba platformu veidi, aptvertās nozares un veiktās darbības, kā arī personu, kas veic platformu darbu, profili. Izmantojot algoritmus, digitālās darba platformas atkarībā no to uzņēmējdarbības modeļa lielākā vai mazākā mērā organizē darba izpildi, atalgojumu par darbu un attiecības starp saviem klientiem un personām, kas veic darbu. Platformu darbu var veikt tikai tiešsaistē, izmantojot elektroniskos rīkus (tiešsaistes platformu darbs), vai hibrīdveidā, apvienojot tiešsaistes saziņas procesu ar turpmāku darbību fiziskajā pasaulē (platformu darbs fiziskajā darba vietā). Daudzas no esošajām digitālajām darba platformām ir starptautiskas uzņēmējdarbības jomas dalībnieces, kas savas darbības veic un uzņēmējdarbības modeļus īsteno vairākās dalībvalstīs vai pāri robežām.

(6)

Platformu darbs sniedz iespējas vieglāk piekļūt darba tirgum, gūt papildu ienākumus no sekundāras darbības vai izmantot zināmu elastību darba laika organizēšanā. Vienlaikus vairumam personu, kas veic platformu darbu, ir cits darbs vai cits ienākumu avots, un to darbs parasti ir mazatalgots. Turklāt platformu darbs strauji attīstās, radot jaunus uzņēmējdarbības modeļus un nodarbinātības veidus, ko dažkārt neaptver esošās aizsardzības sistēmas. Tādēļ ir svarīgi minēto procesu papildināt ar pienācīgiem aizsardzības pasākumiem personām, kas veic platformu darbu, neatkarīgi no līgumattiecību veida. Jo īpaši platformu darbs var novest pie darba laika neparedzamības un tas var padarīt neskaidras robežas starp darba attiecībām un pašnodarbinātību, kā arī darba devēju un darba ņēmēju atbildību. Nodarbinātības statusa nepareiza klasificēšana rada sekas attiecīgajām personām, jo tā var ierobežot piekļuvi esošajām darba un sociālajām tiesībām. Tas arī rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem, kas savus darba ņēmējus klasificē pareizi, un ietekmē dalībvalstu industriālo attiecību sistēmas, nodokļu bāzi un to sociālās aizsardzības sistēmu tvērumu un ilgtspēju. Lai gan šādas problēmas pastāv plašākā mērogā, ne tikai platformu darbā, platformu ekonomikā tās ir īpaši akūtas un neatliekamas.

(7)

Tiesu lietas vairākās dalībvalstīs ir parādījušas, ka dažos platformu darba veidos nodarbinātības statuss joprojām tiek klasificēts nepareizi, jo īpaši nozarēs, kurās digitālās darba platformas zināmā mērā īsteno vadību un kontroli. Lai gan digitālās darba platformas bieži klasificē personas, kuras strādā ar to starpniecību, kā pašnodarbinātos vai “neatkarīgus līgumslēdzējus”, daudzas tiesas ir konstatējušas, ka šīs platformas de facto vada un kontrolē minētās personas, bieži vien integrējot tās savā pamatdarbībā. Tāpēc minētās tiesas ir pārkvalificējušas norādītās pašnodarbinātās personas par platformu darba ņēmējiem.

(8)

Ar algoritmiem darbināmas automatizētas uzraudzības sistēmas vai automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas arvien vairāk aizstāj funkcijas, ko uzņēmumos parasti veic vadītāji, piemēram, uzdevumu sadali, atsevišķu uzdevumu apmaksas noteikšanu, darba grafika noteikšanu, norādījumu sniegšanu, paveiktā darba novērtēšanu, motivācijas nodrošināšanu vai nelabvēlīgas attieksmes piemērošana. Digitālās darba platformas jo īpaši izmanto šādas algoritmiskās sistēmas kā standarta veidu, kādā organizēt un pārvaldīt platformu darbu, izmantojot savu infrastruktūru. Personām, kas veic platformu darbu un uz ko attiecas šāda algoritmiskā pārvaldība, bieži nav piekļuves informācijai par to, kā algoritmi darbojas, kādi personas dati tiek izmantoti vai kā minēto personu uzvedība ietekmē automatizēto sistēmu pieņemtos lēmumus. Turklāt darba ņēmēju pārstāvjiem, citiem to personu pārstāvjiem, kas veic platformu darbu, darba inspekcijām un citām kompetentajām iestādēm nav piekļuves šādai informācijai. Turklāt personas, kas veic platformu darbu, bieži vien nezina ar automatizētām sistēmām pieņemto vai atbalstīto lēmumu iemeslus, un tām nav iespējas iegūt minēto lēmumu skaidrojumu, apspriest minētos lēmumus ar cilvēku, kas ir kontaktpersona, vai apstrīdēt minētos lēmumus vai prasīt labojumu vai attiecīgā gadījumā atlīdzinājumu.

(9)

Ja platformas darbojas vairākās dalībvalstīs vai pāri robežām, bieži vien nav skaidrs, kur un kas veic platformu darbu, jo īpaši tiešsaistes platformu darba gadījumā. Turklāt valstu kompetentajām iestādēm nav viegli piekļūt datiem par digitālajām darba platformām, tostarp par to personu, kas veic platformu darbu, skaitu, to nodarbinātības statusu un darba apstākļiem. Tas sarežģī piemērojamo noteikumu izpildi.

(10)

Juridisko instrumentu kopums paredz minimālos standartus attiecībā uz darba apstākļiem un darba tiesībām visā Savienībā. Tas jo īpaši ietver Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/88/EK (4), 2008/104/EK (5) un (ES) 2019/1152 (6) un citus īpašus instrumentus par tādiem aspektiem kā darba drošība un veselības aizsardzība, strādājošas grūtnieces, darba un privātās dzīves līdzsvars, darbs uz noteiktu laiku, nepilna laika darbs un darba ņēmēju norīkošana darbā. Turklāt Eiropas Savienības Tiesa (“Tiesa”) ir konsekventi lēmusi, ka “gatavības režīma” laiks, kurā darba ņēmēja iespējas veikt citas darbības ir ievērojami ierobežotas, ir uzskatāms par darba laiku (7). Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/14/EK (8) ir izveidota vispārēja sistēma, kurā noteiktas minimālās prasības attiecībā uz darbinieku tiesībām uz informēšanu un uzklausīšanu Savienības uzņēmumos vai iestādēs.

(11)

Padomes 2019. gada 8. novembra Ieteikumā (9) dalībvalstīm ieteikts veikt pasākumus, lai visiem darba ņēmējiem un pašnodarbinātām personām nodrošinātu sociālās aizsardzības shēmu formālu un iedarbīgu segumu, kā arī adekvātumu un pārredzamību.

(12)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (10) nodrošina fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un jo īpaši paredz konkrētas tiesības un pienākumus, kā arī aizsardzības pasākumus attiecībā uz likumīgu, godīgu un pārredzamu personas datu apstrādi, tostarp attiecībā uz automatizētu individuālu lēmumu pieņemšanu.

(13)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1150 (11) veicina taisnīgumu un pārredzamību komerciālajiem lietotājiem, kas izmanto tiešsaistes platformu operatoru sniegtos tiešsaistes starpniecības pakalpojumus.

(14)

Lai gan spēkā esošie Savienības tiesību akti paredz dažus vispārīgus aizsardzības pasākumus, problēmām platformu darbā ir vajadzīgi daži konkrēti papildu pasākumi. Nolūkā pienācīgi strukturēt platformu darba attīstību ilgtspējīgā veidā Savienībai ir jānosaka platformu darba ņēmēju tiesību minimums un jāparedz noteikumi, kuru mērķis ir uzlabot personu, kas veic platformu darbu, personas datu aizsardzību, lai risinātu minētās problēmas. Būtu jāievieš pasākumi, kuri atvieglo personu, kas veic platformu darbu, pareiza nodarbinātības statusa noteikšanu Savienībā, un būtu jāuzlabo pārredzamība attiecībā uz platformu darbu, tostarp pārrobežu situācijās. Turklāt personām, kas veic platformu darbu, būtu jānodrošina tiesības, kuru mērķis ir veicināt pārredzamību, taisnīgumu, cilvēka īstenotu pārraudzību, drošību un pārskatatbildību. Minētās tiesības arī būtu jānodrošina, lai panāktu darba ņēmēju aizsardzību un darba apstākļu uzlabošanu algoritmiskajā pārvaldībā, tostarp koplīguma sarunu risināšanu. Tas būtu jādara nolūkā uzlabot juridisko noteiktību un ar mērķi nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus starp digitālajām darba platformām un bezsaistes pakalpojumu sniedzējiem, kā arī atbalstīt digitālo darba platformu ilgtspējīgu izaugsmi Savienībā.

(15)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 154. pantu Komisija ir sākusi divpakāpju apspriešanos ar sociālajiem partneriem par darba apstākļu uzlabošanu platformu darbā. Tā rezultātā nav panākta sociālo partneru vienošanās sākt sarunas par minētajiem jautājumiem. Tomēr šajā jomā ir svarīgi rīkoties Savienības līmenī, pašreizējo tiesisko regulējumu pielāgojot platformu darba parādīšanās faktam, tostarp attiecībā uz automatizētu uzraudzības sistēmu un automatizētu lēmumu pieņemšanas sistēmu izmantošanu. Turklāt Komisija ir rīkojusi plašu informācijas apmaiņu ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp digitālajām darba platformām, personu, kas veic platformu darbu, apvienībām, dalībvalstu pārstāvjiem, akadēmisko aprindu un starptautisko organizāciju ekspertiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

(16)

Šīs direktīvas mērķis ir uzlabot platformu darba ņēmēju darba apstākļus un aizsargāt personu, kas veic platformu darbu, personas datus. Abi mērķi tiek īstenoti vienlaikus, un, esot savstarpēji pastiprinoši un nesaraujami saistīti, tie ir vienlīdz svarīgi. Attiecībā uz LESD 153. panta 1. punkta b) apakšpunktu šī direktīva paredz noteikumus, kuru mērķis ir atbalstīt personu, kas veic platformu darbu, pareiza nodarbinātības statusa noteikšanu un uzlabot darba apstākļus un pārredzamību attiecībā uz platformu darbu, tostarp pārrobežu situācijās, kā arī aizsargāt darba ņēmējus saistībā ar algoritmisko pārvaldību. Attiecībā uz LESD 16. pantu šī direktīva paredz noteikumus, kuru mērķis ir uzlabot fizisko personu, kas veic platformu darbu, aizsardzību attiecībā uz to personas datu apstrādi, palielinot attiecīgo algoritmiskās pārvaldības procedūru pārredzamību, taisnīgumu, cilvēka veiktu pārraudzību, drošību un pārskatatbildību platformu darbā.

(17)

Šī direktīva būtu jāpiemēro personām, kas Savienībā veic platformu darbu un kam ir vai, balstoties uz faktu izvērtējumu, tiek uzskatīts, ka ir darba līgums vai darba attiecības, kā noteikts katrā dalībvalstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. Noteikumi par algoritmisko pārvaldību, kuri ir saistīti ar personas datu apstrādi, būtu jāpiemēro arī personām, kas veic platformu darbu un kam nav darba līguma vai darba attiecību.

(18)

Šai direktīvai būtu jānosaka obligāti noteikumi, ko piemēro visām digitālajām darba platformām neatkarīgi no to iedibināšanas vietas vai no citādi piemērojamiem tiesību aktiem, ar noteikumu, ka platformas darbs, ko organizē ar minētās digitālās darba platformas starpniecību, tiek veikts Savienībā.

(19)

Digitālās darba platformas atšķiras no citām tiešsaistes platformām ar to, ka tās izmanto automatizētas uzraudzības sistēmas vai automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, lai organizētu darbu, ko pēc platformas sniegtā pakalpojuma saņēmēja vienreizēja vai atkārtota pieprasījuma veic privātpersonas. Automatizētas uzraudzības sistēmas un automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas apstrādā personu, kas veic platformu darbu, personas datus un pieņem vai atbalsta lēmumus, kas cita starpā ietekmē darba apstākļus. Minēto iezīmju dēļ digitālās darba platformas ir atšķirīgs veids, kādā organizē profesionāļu pakalpojumu sniegšanu salīdzinājumā ar tradicionālākiem pakalpojumu sniegšanas organizēšanas veidiem, piemēram, tradicionāliem braucienu nolīgšanas vai transporta pakalpojumu dispecēšanas veidiem. Turklāt digitālo darba platformu strukturālās organizēšanas pieaugošā sarežģītība ir cieši saistīta ar to straujo attīstību, kas bieži vien rada sistēmas ar mainīgu ģeometriju darba organizēšanā. Piemēram, varētu būt gadījumi, kad digitālās darba platformas sniedz pakalpojumu, kura saņēmējs ir pati digitālā darba platforma vai atsevišķs uzņēmējdarbības subjekts tajā pašā uzņēmumu grupā, vai organizē darbu tā, ka tradicionālie modeļi, kas pakalpojumu sniegšanas sistēmās parasti ir atpazīstami, kļūst neskaidri. Tas varētu attiekties arī uz mikrodarba vai kolektīvā darba platformām, kas ir tiešsaistes digitālās darba platformas veids, ar kuru uzņēmumiem un citiem klientiem nodrošina piekļuvi lielam un elastīgam darbaspēkam tādu nelielu uzdevumu veikšanai, kurus var veikt attālināti, izmantojot datoru un interneta savienojumu, piemēram, marķēšanu. Uzdevumi tiek sadalīti, un tos iedala lielam skaitam personu (kolektīvam), kas tos var veikt asinhroni.

(20)

Darba, ko veic personas, organizēšanai būtu kā nozīmīgs elements jāietver vismaz tas, lai pieprasījums pēc pakalpojuma tiktu salāgots ar tādu darba piedāvājumu, ko veic persona, kurai ir līgumattiecības ar digitālo darba platformu vai starpnieku, neatkarīgi no tā, kā puses to oficiāli apzīmējušas vai no to rakstura, un kura ir pieejama konkrēta uzdevuma veikšanai. Šāda darba organizēšana var ietvert citas darbības, piemēram, maksājumu apstrādi. Tiešsaistes platformas, kas neorganizē darbu, ko veic personas, bet tikai nodrošina līdzekļus, ar kuriem pakalpojumu sniedzēji var sasniegt galalietotāju, nekādi turpmāk neiesaistot platformu, piemēram, reklamējot piedāvājumus vai pakalpojumu pieprasījumus vai apkopojot un demonstrējot pieejamos pakalpojumu sniedzējus konkrētā jomā, nebūtu jāuzskata par digitālām darba platformām. Digitālo darba platformu definīcijā nebūtu jāiekļauj tāda pakalpojuma sniedzēji, kura pamatmērķis ir izmantot vai kopīgot aktīvus, piemēram, izmitināšanas vietu īstermiņa īre, vai kas ļauj personām, kuras nav profesionāļi, tālākpārdot preces, nedz arī tie pakalpojuma sniedzēji, kas organizē brīvprātīgo darbības. Definīcijai būtu jāattiecas tikai uz tāda pakalpojuma sniedzējiem, attiecībā uz kuru personas veiktā darba, piemēram personu pārvadājumu vai tīrīšanas pakalpojumu, organizēšana ir būtiska sastāvdaļa, nevis tikai mazsvarīga un atvasināta sastāvdaļa.

(21)

Darba ņēmēju pārstāvības kārtība un procesi dažādās dalībvalstīs atšķiras, atspoguļojot to attiecīgo vēsturi, institūcijas un ekonomisko un politisko situāciju. Labi funkcionējoša sociālā dialoga priekšnoteikumi ir spēcīgas, neatkarīgas arodbiedrības un darba devēju organizācijas, kurām ir piekļuve attiecīgajai informācijai, kas nepieciešama dalībai sociālajā dialogā, un pamattiesību uz biedrošanās brīvību un koplīguma sarunām ievērošana.

(22)

Saskaņā ar Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) Darba ņēmēju pārstāvju konvenciju Nr. 135 (1971. gads), kuru patlaban ratificējušas 24 dalībvalstis, darba ņēmēju pārstāvji var būt personas, kas par tādiem ir atzītas atbilstīgi valstu tiesību aktiem vai praksei, neatkarīgi no tā, vai tie ir arodbiedrību pārstāvji, proti, arodbiedrību vai šādu apvienību biedru izraudzīti vai ievēlēti pārstāvji; vai ievēlēti pārstāvji, proti, pārstāvji, kurus brīvi ievēlē uzņēmuma darbinieki saskaņā ar valstu normatīvo aktu vai koplīgumu noteikumiem un kuru funkcijās nav ietvertas darbības, kas attiecīgajā valstī ir atzītas kā ekskluzīva arodbiedrību prerogatīva. Minētajā konvencijā ir norādīts, ka, ja vienā un tajā pašā uzņēmumā ir gan arodbiedrību pārstāvji, gan ievēlēti pārstāvji, šāda pārstāvība nav izmantojama, lai vājinātu attiecīgo arodbiedrību vai to pārstāvju stāvokli, un ir jāveicina ievēlēto pārstāvju un attiecīgo arodbiedrību vai to pārstāvju sadarbība.

(23)

Dalībvalstis ir ratificējušas SDO Konvenciju Nr. 98 (1949. gads) par tiesībām apvienoties organizācijās un slēgt koplīgumus, kura paredz, ka darbības, kas noteiktas ar mērķi veicināt darba devēju vai darba devēju organizāciju pārvaldībā esošu darba ņēmēju organizāciju izveidi vai finansiāli vai citādi atbalstīt darba ņēmēju organizācijas, lai šādas organizācijas pakļautu darba devēju vai darba devēju organizāciju kontrolei, ir uzskatāmas par iejaukšanās darbībām, pret kurām SDO dalībvalstīm darba ņēmēju organizācijas ir jāaizsargā. Ir svarīgi vērsties pret šādām darbībām, lai nodrošinātu, ka, nosakot vai īstenojot praktiskus informēšanas un uzklausīšanas pasākumus, ievērojot šo direktīvu, darba devēji un darba ņēmēju pārstāvji sadarbojas un pienācīgi ievēro savstarpējās tiesības un pienākumus, ņemot vērā gan uzņēmuma vai nodibinājuma, gan darba ņēmēju intereses.

(24)

Dažos gadījumos personām, kas veic platformu darbu, nav tiešu līgumattiecību ar digitālo darba platformu, bet tām ir attiecības ar starpnieku, ar kura starpniecību tās veic platformu darbu. Šis platformu darba organizēšanas veids bieži vien rada daudz dažādu un sarežģītu daudzpusēju attiecību, ietverot arī apakšuzņēmēju ķēdes, kā arī padara neskaidrus digitālo darba platformu un starpnieku pienākumus. Personas, kas veic platformu darbu, izmantojot starpniekus, saistībā ar to nodarbinātības statusa nepareizu klasificēšanu un automatizētu uzraudzības sistēmu vai automatizētu lēmumu pieņemšanas sistēmu izmantošanu ir pakļautas tādiem pašiem riskiem kā personas, kas veic platformu darbu tieši digitālās darba platformas vajadzībām. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāizveido attiecīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka atbilstīgi šai direktīvai personām, kas veic platformu darbu, izmantojot starpniekus, ir tāds pats aizsardzības līmenis kā personām, kas veic platformu darbu un kam ir tiešas līgumattiecības ar digitālo darba platformu. Dalībvalstīm būtu jāizveido attiecīgi mehānismi, tostarp, attiecīgā gadījumā izmantojot solidāras atbildības sistēmas.

(25)

Lai apkarotu fiktīvu pašnodarbinātību platformu darbā un atvieglotu pareiza nodarbinātības statusa noteikšanu personām, kas veic platformu darbu, dalībvalstīs vajadzētu būt atbilstošām procedūrām, ar kurām novērš un risina personu, kas veic platformu darbu, nodarbinātības statusa nepareizu klasificēšanu. Minēto procedūru mērķim vajadzētu būt pārliecināties, vai pastāv darba attiecības, kā noteikts valstu tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru, un tādējādi nodrošināt, ka platformu darba ņēmēji var pilnībā izmantot tādas pašas ar nodarbinātību saistītas tiesības, ko saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, valstu tiesību aktiem un koplīgumiem izmanto citi darba ņēmēji. Ja, pamatojoties uz faktiem, tiek konstatēts, ka darba attiecības pastāv, būtu skaidri jāidentificē puse vai puses, kas ir atbildīgas par darba devēja pienākumu izpildi, un tām būtu jāpilda attiecīgie darba devēju pienākumi atbilstīgi Savienības tiesību aktiem, valstu tiesību aktiem un koplīgumiem, kas piemērojami attiecīgajā darbības nozarē.

(26)

Ja tiek konstatēts, ka puse ir darba devējs un atbilst nosacījumiem, lai tā būtu pagaidu darba aģentūra saskaņā ar Direktīvu 2008/104/EK, ir jāpiemēro minētajā direktīvā noteiktie pienākumi.

(27)

Prioritāro faktu princips, kas nozīmē, ka, pārliecinoties par darba attiecību pastāvēšanu, galvenokārt būtu jābalstās uz faktiem, kas saistīti ar faktisko darba izpildi, tostarp atalgojumu par darbu, nevis pušu attiecību aprakstu saskaņā ar SDO Ieteikumu par darba tiesiskajām attiecībām Nr. 198 (2006. gads), ir īpaši būtisks platformu darba gadījumā, kurā līguma nosacījumus bieži vien vienpusēji nosaka viena puse.

(28)

Pašnodarbinātā statusa ļaunprātīga izmantošana valsts mērogā vai pārrobežu situācijās ir nepatiesi deklarēta darba veids, kas bieži vien tiek saistīts ar nedeklarētu darbu. Fiktīva pašnodarbinātība ir tad, kad persona ir deklarēta kā pašnodarbināta persona, bet ir izpildīti nosacījumi, kas raksturīgi darba attiecībām. Nepatiesa deklarācija par pašnodarbinātību bieži tiek sniegta, lai izvairītos no noteiktām juridiskām vai fiskālām saistībām vai radītu konkurences priekšrocības salīdzinājumā ar likumpaklausīgiem uzņēmumiem. Tiesa vairākos spriedumos ir atzinusi (12), ka personas kā pašnodarbinātā klasificēšana atbilstīgi valstu tiesību aktiem neliedz minēto personu klasificēt kā darba ņēmēju Savienības tiesību aktu izpratnē, ja minētās personas neatkarība ir tikai nomināla un tādējādi tiek slēptas darba attiecības.

(29)

Personu, kas veic platformu darbu, pareiza nodarbinātības statusa noteikšanas nodrošināšanai nevajadzētu kavēt patiesi pašnodarbinātu personu, kas veic platformu darbu, nosacījumu uzlabošanu. Komisijas 2022. gada 30. septembra paziņojums, kurā ietvertas “Pamatnostādnes par Savienības konkurences tiesību piemērošanu koplīgumiem, kuros paredzēti individuālo pašnodarbināto personu darba nosacījumi”, un norādīts, ka saskaņā ar Komisijas viedokli koplīgumi starp individuālajām pašnodarbinātajām personām un digitālā darba platformām par darba nosacījumiem neietilpst LESD 101. panta darbības jomā un minētajā nolūkā var kalpot kā noderīgi norādījumi. Tomēr ir būtiski, lai minēto koplīgumu ieviešana neapdraudētu šīs direktīvas izvirzītos mērķus, jo īpaši personu, kas veic platformu darbu, pareizu klasificēšanu attiecībā uz to nodarbinātības statusu.

(30)

Vadība un kontrole konkrētos gadījumos var izpausties dažādos veidos, ņemot vērā to, ka platformu ekonomikas modelis pastāvīgi attīstās. Piemēram, digitālā darba platforma vadību un kontroli varētu īstenot ne tikai ar tiešiem līdzekļiem, bet arī piemērojot sankciju pasākumus vai izmantojot citus nelabvēlīgas attieksmes vai spiediena izdarīšanas veidus. Saistībā ar platformu darbu personām, kas veic platformu darbu, bieži vien ir grūti pienācīgi piekļūt rīkiem un informācijai, kas ir nepieciešami, lai kompetentajai iestādei apliecinātu savu līgumattiecību faktisko raksturu un no tām izrietošās tiesības. Turklāt personu, kas veic platformu darbu, pārvaldībai, kuru īsteno, izmantojot automatizētas uzraudzības sistēmas vai automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, ir raksturīga necaurredzamība no digitālās darba platformas puses. Minētās platformu darba iezīmes palīdz uzturēt fiktīvas pašnodarbinātības parādību, ko rada nepareiza klasificēšana, un tādējādi kavē personu, kas veic platformu darbu, pareiza nodarbinātības statusa noteikšanu un platformu darba ņēmēju piekļuvi pienācīgiem dzīves un darba apstākļiem. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānosaka pasākumi, kuri personām, kas veic platformu darbu, paredz efektīvu procedūras atvieglojumu, kad jānoskaidro to pareizais nodarbinātības statuss. Minētajā sakarā legāla prezumpcija, ka personas, kas veic platformu darbu, ir darba attiecībās, ir efektīvs instruments, kas ievērojami veicina platformu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanu. Tādēļ būtu juridiski jāprezumē, ka līgumattiecības ir darba attiecības, kā noteikts dalībvalstīs spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru, ja tiek konstatēti fakti, kas liecina par vadību un kontroli.

(31)

Lai legālā prezumpcija būtu iedarbīga, valstu tiesību aktiem ir efektīvi jānodrošina, ka persona, kas veic platformu darbu, var viegli gūt labumu no prezumpcijas. Prasībām atbilstīgi legālajai prezumpcijai nevajadzētu būt apgrūtinošām, un tām būtu jāatvieglo personas, kas veic platformu darbu, grūtības sniegt pierādījumus, kas norāda uz darba attiecību esamību, situācijā, kad attiecībā pret digitālo darba platformu pastāv nevienlīdzīgas varas attiecības. Legālās prezumpcijas mērķis ir efektīvi novērst nevienlīdzīgās varas attiecības starp personām, kas veic platformu darbu, un digitālo darba platformu, un līdzsvarot tās. Dalībvalstīm būtu jānosaka legālās prezumpcijas elementi, ar noteikumu, ka minētie elementi nodrošina iedarbīgas, atspēkojamas nodarbinātības legālā prezumpcija izveidi, kas ietver atvieglotu procedūru par labu personām, kuras veic platformu darbu, un ka to rezultātā personām, kas veic platformu darbu, vai to pārstāvjiem procedūrā, kurā tiek noteikts šādu personu pareizais nodarbinātības statuss, netiek palielināts prasību slogs. Legālās prezumpcijas piemērošanai nebūtu automātiski jāizraisa personu, kas veic platformu darbu, pārklasificēšana. Ja digitālā darba platforma cenšas atspēkot legālo prezumpciju, digitālajai platformai būtu jāpierāda, ka attiecīgās līgumattiecības nav darba attiecības, kā noteikts dalībvalstīs spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru.

(32)

Saskaņā ar šīs direktīvas mērķi uzlabot platformu darba ņēmēju darba apstākļus, veicinot viņu pareizā nodarbinātības statusa noteikšanu un tādējādi nodrošinot, ka viņiem ir attiecīgās tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem, valstu tiesību aktiem un koplīgumiem, legālā prezumpcija būtu jāpiemēro visos attiecīgajos administratīvajos vai tiesas procesos, kuros ir skarts personas, kas veic platformu darbu, nodarbinātības statuss. Lai gan šī direktīva neuzliek dalībvalstīm pienākumu piemērot legālo prezumpciju procesos, kas saistīti ar nodokļiem, krimināltiesībām vai sociālo nodrošinājumu, ir būtiski, lai legālo prezumpciju, ievērojot šo direktīvu, efektīvi piemērotu visās dalībvalstīs. Jo īpaši nekam šajā direktīvā nebūtu jāliedz dalībvalstīm saskaņā ar valstu tiesību aktiem piemērot legālo prezumpciju procesos, kas saistīti ar nodokļiem, krimināltiesībām vai sociālo nodrošinājumu, vai citos administratīvos vai tiesvedības procesos vai atzīt tādu procesu rezultātus, kuros legālā prezumpcija ir piemērota, lai nodrošinātu tiesības pārklasificētiem darba ņēmējiem saskaņā ar citām tiesību jomām.

(33)

Juridiskās noteiktības labad legālajai prezumpcijai nevajadzētu būt ar atpakaļejošu spēku, un tāpēc tā būtu jāpiemēro tikai laikposmā, kas sākas no 2026. gada 2. decembra, tostarp attiecībā uz līgumattiecībām, kas noslēgtas pirms minētā datuma un minētajā datumā joprojām turpinās. Tāpēc prasības, kas saistītas ar iespējamu darba attiecību pastāvēšanu pirms minētā datuma un no tām izrietošajām tiesībām un pienākumiem līdz minētajam datumam, būtu jāizvērtē, pamatojoties tikai uz Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem, kuri ir piemērojami minētajā dienā, tostarp Direktīvu (ES) 2019/1152.

(34)

Attiecības starp personu, kas veic platformu darbu, un digitālo darba platformu var neatbilst darba attiecību prasībām saskaņā ar definīciju, kas noteikta attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir iespējams atspēkot legālo prezumpciju, pierādot, pamatojoties uz minēto definīciju, ka attiecīgās attiecības nav darba attiecības. Digitālajām darba platformām ir pilnīgs pārskats par visiem faktiskajiem elementiem, kas nosaka attiecību juridisko raksturu, jo īpaši algoritmiem, ar kuru palīdzību tās pārvalda savas darbības. Tāpēc digitālajām darba platformām vajadzētu būt pierādīšanas pienākumam, ja tās apgalvo, ka attiecīgās līgumattiecības nav darba attiecības. Veiksmīgai legālās prezumpcijas atspēkošanai tiesvedības vai administratīvajos procesos nebūtu jāliedz piemērot legālo prezumpciju turpmākajās tiesvedībās vai pārsūdzībās saskaņā ar valstu procesuālajām tiesībām.

(35)

Lai visām iesaistītajām pusēm nodrošinātu juridisko noteiktību un pārredzamību, ir ļoti svarīgi, ka legālā prezumpcija tiek efektīvi īstenota, izmantojot atbalsta pasākumu sistēmu. Šādiem pasākumiem būtu jāietver visaptverošas informācijas izplatīšana sabiedrībai, norādījumu izstrāde konkrētu un praktisku ieteikumu veidā digitālajām darba platformām, personām, kas veic platformu darbu, sociālajiem partneriem un valstu kompetentajām iestādēm un efektīvu kontroļu un pārbaužu nodrošināšana saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi, tostarp, nepieciešamības gadījumā nosakot šādu kontroļu un pārbaužu mērķrādītājus.

(36)

Šādiem pasākumiem būtu jāatbalsta pārliecināšanās par tādu darba attiecību esamību, kā noteikts attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru, tostarp vajadzības gadījumā personas, kas veic platformu darbu, kā patiesi pašnodarbinātas personas klasifikācijas apstiprināšana. Lai minētās iestādes varētu veikt ar šīs direktīvas noteikumu īstenošanu saistītos uzdevumus, vienlaikus ņemot vērā, ka personāla nodrošināšana valstu iestādēs ir dalībvalstu kompetencē, minētajām iestādēm ir vajadzīgs pietiekams nodarbināto skaits. Tādēļ valstu kompetentajām iestādēm ir nepieciešami pietiekami cilvēkresursi, kam ir nepieciešamās prasmes un piekļuve attiecīgai apmācībai, kā arī pieejama tehniskā lietpratība algoritmiskās pārvaldības jomā. SDO Darba inspekcijas konvencijā Nr. 81 (1947. gads) ir sniegtas norādes par to, kā noteikt, cik liels darba inspektoru skaits būtu pietiekams, lai tie varētu efektīvi pildīt savus pienākumus. Valstu kompetentajām iestādēm, lemjot par kontrolēm un pārbaudēm, ko tās plāno veikt, būtu jāņem vērā kompetentās valsts iestādes lēmums, kura rezultātā mainās personas, kas veic platformu darbu, nodarbinātības statuss.

(37)

Dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas, tostarp apmainoties ar informāciju, kā paredzēts valstu tiesību aktos un praksē, lai nodrošinātu personu, kas veic platformu darbu, pareiza nodarbinātības statusa noteikšanu.

(38)

Lai gan ar Regulu (ES) 2016/679 ir izveidots vispārējs regulējums fizisku personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi, ir jāparedz konkrēti noteikumi, ar kuriem novērš bažas, kas platformu darba kontekstā, izmantojot automatizētas uzraudzības sistēmas vai automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, ir saistītas ar personas datu apstrādi. Regulas (ES) 2016/679 88. pantā jau ir paredzēts, ka dalībvalstis ar tiesību aktiem vai koplīgumiem var paredzēt konkrētākus noteikumus, lai nodrošinātu tiesību un brīvību aizsardzību attiecībā uz darbinieku personas datu apstrādi saistībā ar nodarbinātību. Šī direktīva paredz konkrētākus aizsardzības pasākumus attiecībā uz personas datu apstrādi, ko saistībā ar platformu darbu veic, izmantojot automatizētas sistēmas, tādējādi nodrošinot personu, kas veic platformu darbu, personas datu aizsardzības augstāku līmeni. Šī direktīva jo īpaši paredz konkrētākus noteikumus saistībā ar Regulu (ES) 2016/679 attiecībā uz automatizētas lēmumu pieņemšanas izmantošanu un pārredzamību. Šī direktīva arī nosaka papildus pasākumus saistībā ar Regulu (ES) 2016/679 platformu darba kontekstā, lai garantētu personu, kas veic platformu darbu, personas datu aizsardzību, jo īpaši gadījumos, kad lēmumi tiek pieņemti vai atbalstīti, izmantojot personas datu automatizētu apstrādi. Termini, kas šajā direktīvā attiecas uz personas datu aizsardzību, būtu jāsaprot, ņemot vērā Regulā (ES) 2016/679 noteiktās definīcijas.

(39)

Regulas (ES) 2016/679 5., 6. un 9. pantā ir noteikts, ka personas dati jāapstrādā likumīgi, godprātīgi un pārredzami. Tas nozīmē, ka veidam, kādā digitālās darba platformas var apstrādāt personas datus, izmantojot automatizētas uzraudzības sistēmas vai automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, ir ierobežojumi. Tomēr konkrētajā platformu darba gadījumā nevar pieņemt, ka personas, kas veic platformu darbu, brīvi piekrīt savu personas datu apstrādei. Personām, kas veic platformu darbu, bieži vien nav patiesi brīvas izvēles, vai tās nevar atteikties vai atsaukt piekrišanu, nekaitējot savām līgumattiecībām, ņemot vērā nevienlīdzīgās varas attiecības, kādas pastāv starp personu, kas veic platformu darbu, un digitālo darba platformu. Tāpēc digitālajām darba platformām nebūtu jāapstrādā personu, kas veic platformu darbu, personas dati, pamatojoties uz to, ka persona, kas veic platformu darbu, ir devusi piekrišanu savu personas datu apstrādei.

(40)

Digitālajām darba platformām, izmantojot automatizētas uzraudzības sistēmas vai jebkādu automatizētu sistēmu, ko izmanto, lai pieņemtu vai atbalstītu lēmumus, kuri skar personas, kas veic platformu darbu, nebūtu jāapstrādā nekādi personas dati par personu, kas veic platformu darbu, emocionālo vai psiholoģisko stāvokli, nebūtu jāapstrādā personas dati saistībā ar personu privātajām sarunām, nebūtu jāvāc personas dati, kamēr personas, kas veic platformu darbu, nepiedāvā vai neveic platformu darbu, nebūtu jāapstrādā personas dati, lai prognozētu pamattiesību, tostarp biedrošanās brīvību, tiesību uz koplīguma sarunām un rīcību vai tiesību uz informēšanu un uzklausīšanu, īstenošanu, kā noteikts Hartā, vai nebūtu jāapstrādā personas dati, lai izsecinātu personas rasi vai etnisko izcelsmi, migrācijas statusu, politiskos uzskatus, reliģisko vai filozofisko pārliecību, invaliditāti, veselības stāvokli, tostarp ar hronisku slimību vai HIV saistītu stāvokli, emocionālo vai psiholoģisko stāvokli, dalību arodbiedrībās, dzimumdzīvi vai seksuālo orientāciju.

(41)

Digitālajām darba platformām nebūtu jāapstrādā personu, kas veic platformu darbu, biometriskie dati identifikācijas nolūkā, proti, lai noteiktu personas identitāti, salīdzinot tās biometriskos datus ar datubāzē glabātajiem vairāku personu biometriskajiem datiem (“viens pret daudziem” identifikācija). Tas neietekmē digitālo darba platformu iespēju veikt biometrisko verificēšanu, proti, verificēt personas identitāti, salīdzinot tās biometriskos datus ar datiem, ko iepriekš sniegusi tā pati persona (“viens pret vienu” verifikācija vai autentifikācija), ja šāda personas datu apstrāde ir likumīga atbilstīgi Regulai (ES) 2016/679 vai citiem attiecīgiem Savienības un valstu tiesību aktiem.

(42)

Biometriskie dati ir personas dati, kurus iegūst pēc specifiskas tehniskas apstrādes saistībā ar fiziskas personas fiziskajām, fizioloģiskajām vai uzvedības īpašībām, signāliem vai pazīmēm, piemēram, sejas izteiksmi, kustībām, pulsa biežumu, balsi, taustiņsitieniem vai gaitu, un kas ļauj vai neļauj veikt vai apstiprināt fiziskās personas identifikāciju.

(43)

Personas datu apstrāde ar automatizētām uzraudzības sistēmām vai automatizētām lēmumu pieņemšanas sistēmām, ko izmanto digitālās darba platformas, var radīt augstu risku personu, kas veic platformu darbu, tiesībām un brīvībām. Tāpēc digitālajām darba platformām vienmēr būtu jānovērtē ietekme uz datu aizsardzību saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 35. pantā noteiktajām prasībām. Ņemot vērā ar automatizētām lēmumu pieņemšanas sistēmām pieņemto lēmumu ietekmi uz personām, kas veic platformu darbu, jo īpaši uz platformu darba ņēmējiem, šī direktīva paredz konkrētākus noteikumus par konsultēšanos ar personām, kas veic platformu darbu, un to pārstāvjiem saistībā ar novērtējumiem par ietekmi uz datu aizsardzību.

(44)

Papildus Regulā (ES) 2016/679 notiktajām prasībām, uz digitālajām darba platformām būtu jāattiecina pārredzamības un informēšanas pienākumi saistībā ar automatizētām uzraudzības sistēmām un automatizētām sistēmām, ko izmanto, lai pieņemtu vai atbalstītu lēmumus, kuri ietekmē personas, kas veic platformu darbu, tostarp platformu darba ņēmēju darba apstākļus, piemēram, viņu piekļuvi darba uzdevumiem, atlīdzību, drošību un veselību, viņu darba laiku, piekļuvi mācībām, paaugstināšanu amatā vai līdzvērtīgu funkciju, viņu līgumisko statusu, tostarp viņu konta ierobežošanu, apturēšanu vai izbeigšanu. Būtu jāprecizē, kāda veida informācija par šādām automatizētām sistēmām būtu jāsniedz personām, kas veic platformu darbu, kā arī tas sniegšanas laiks un veids. Individuālajiem platformu darba ņēmējiem, lai viņi patiešām būtu informēti, minētā informācija būtu jāsaņem kodolīgā, vienkāršā un saprotamā veidā, ciktāl sistēmas un to iezīmes tieši ietekmē viņus un attiecīgā gadījumā viņu darba apstākļus. Viņiem vajadzētu būt arī tiesībām pieprasīt visaptverošu un detalizētu informāciju par visām attiecīgajām sistēmām. Visaptveroša un detalizēta informācija par šādām automatizētām sistēmām būtu pēc pieprasījuma jāsniedz arī personu, kas veic platformu darbu, pārstāvjiem, kā arī valstu kompetentajām iestādēm, lai tās varētu pildīt savas funkcijas.

(45)

Papildus tiesībām uz tādu personas datu pārnesamību, kurus datu subjekts ir sniedzis pārzinim saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 20. pantu, personām, kas veic platformu darbu, vajadzētu būt tiesībām bez šķēršļiem un strukturētā, plaši izmantotā un mašīnlasāmā formātā saņemt jebkādus personas datus, kas ģenerēti, personām veicot darbu saistībā ar digitālās darba platformas automatizētajām uzraudzības sistēmām vai automatizētajām lēmumu pieņemšanas sistēmām, tostarp vērtējumiem un atsauksmēm, lai tos pārsūtītu vai liktu tos pārsūtīt trešai personai, tostarp citai digitālajai darba platformai. Digitālajām darba platformām būtu jānodrošina personām, kas veic platformu darbu, rīki, kuri atvieglo datu efektīvu bezmaksas pārnesamību, lai personas varētu īstenot savas tiesības atbilstīgi šai direktīvai un Regulai (ES) 2016/679.

(46)

Dažos gadījumos digitālās darba platformas oficiāli neizbeidz attiecības ar personu, kas veic platformu darbu, bet ierobežo personas, kas veic platformu darbu, kontu. Konta ierobežošana jāsaprot kā jebkāds ierobežojums, kas piemērots minētās personas spējai veikt platformu darbu, izmantojot kontu, tostarp tāds, kas ierobežo piekļuvi kontam vai darba uzdevumiem.

(47)

Digitālās darba platformas personu, kas veic platformu darbu, pārvaldībā plaši izmanto automatizētas uzraudzības sistēmas un automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas. Uzraudzība ar elektroniskiem līdzekļiem var būt aizskaroša, un lēmumi, ko pieņem vai atbalsta ar šādām sistēmām, piemēram, lēmumi, kas saistīti ar uzdevumu sadales piedāvājumu, atlīdzību, to drošību un veselību, to darba laiku, to piekļuvi apmācībai, to paaugstināšanu amatā vai statusu organizācijā un līgumisko statusu, tieši ietekmē personas, kas veic platformu darbu un kam varētu nebūt tieša kontakta ar personāla vadītāju vai uzraudzītāju (cilvēku). Digitālajām darba platformām tādēļ būtu jānodrošina cilvēka veikta pārraudzība un regulāri un jebkurā gadījumā vismaz reizi divos gados jāizvērtē, kā individuāli lēmumi, kas pieņemti vai atbalstīti ar automatizētām uzraudzības sistēmām vai automatizētām lēmumu pieņemšanas sistēmām, ietekmē personas, kas veic platformu darbu, tostarp attiecīgā gadījumā to darba apstākļus un vienlīdzīgu attieksmi darbā. Izvērtēšanā būtu jāiesaista darba ņēmēju pārstāvji. Digitālajām darba platformām šādas pārraudzības un izvērtēšanas nolūkā būtu jānodrošina pietiekami cilvēkresursi. Personām, kurām digitālā darba platforma ir uzdevusi pildīt pārraudzības funkciju, vajadzētu būt ar nepieciešamo kompetenci, apmācību un pilnvarojumu minēto funkciju pildīšanai, un jo īpaši tām vajadzētu būt tiesībām noraidīt automatizētus lēmumus. Tām vajadzētu būt aizsargātām pret atlaišanu, disciplināriem pasākumiem vai citādu nelabvēlīgu attieksmi saistībā ar savu funkciju pildīšanu. Turklāt ir svarīgi, lai digitālās darba platformas novērstu sistemātiskus trūkumus automatizētu uzraudzības sistēmu un automatizētu lēmumu pieņemšanas sistēmu izmantošanā. Tāpēc, ja pārraudzības darbību rezultātā tiek konstatēts liels diskriminācijas risks darbā vai personu, kas veic platformu darbu, tiesību pārkāpums, digitālajām darba platformām būtu jāveic attiecīgi pasākumi tā novēršanai, tostarp, paredzot iespēju pārtraukt šādu sistēmu darbību.

(48)

Regula (ES) 2016/679 prasa datu pārzinim veikt atbilstīgus pasākumus, lai aizsargātu datu subjekta tiesības un brīvības, un leģitīmās intereses gadījumos, kad uz datu subjektiem attiecas lēmumi, kuru pamatā ir tikai automatizēta apstrāde. Minētais punkts nosaka, ka datu subjektam ir vismaz tiesības panākt cilvēka līdzdalību no pārziņa puses, lai datu subjekts varētu paust savu viedokli un apstrīdēt lēmumu. Papildus Regulā (ES) 2016/679 noteiktajām prasībām saistībā ar algoritmisko pārvaldību un ņemot vērā to, cik nopietni personas, kas veic platformu darbu, ietekmē lēmumi ierobežot, apturēt vai izbeigt to līgumattiecības vai to kontu vai jebkāds lēmums ar līdzvērtīgu negatīvu ietekmi, šādi lēmumi vienmēr būtu jāpieņem cilvēkam.

(49)

Papildus Regulā (ES) 2016/679 noteiktajām prasībām saistībā ar algoritmisko pārvaldību platformu darbā personām, kas veic platformu darbu, vajadzētu būt tiesībām bez nepamatotas kavēšanās saņemt paskaidrojumu no digitālās darba platformas par lēmumu, lēmuma neesību vai lēmumu kopumu, kas pieņemts vai atbalstīts ar automatizētām lēmumu pieņemšanas sistēmām. Minētajā nolūkā digitālajai darba platformai būtu jānodrošina personām, kas veic platformu darbu, iespēja digitālajā darba platformā ar kontaktpersonu (cilvēku) apspriest un precizēt šādu lēmumu pamatā esošos faktus, apstākļus un iemeslus. Turklāt dažiem lēmumiem var būt īpaši būtiska negatīva ietekme uz personām, kas veic platformu darbu, jo īpaši to iespējamo atlīdzību. Attiecībā uz lēmumiem ierobežot, apturēt vai izbeigt personas, kas veic platformu darbu, kontu, atteikt samaksu par minētās personas veikto darbu vai ietekmēt līgumattiecību būtiskos aspektus, digitālajai darba platformai pēc iespējas drīz un ne vēlāk kā dienā, kad šādi lēmumi stājas spēkā, būtu jāsniedz personai, kas veic platformu darbu, rakstisks šādu lēmumu pamatojums. Ja sniegtais paskaidrojums vai iemesli nav apmierinoši vai ja personas, kas veic platformu darbu, uzskata, ka lēmums pārkāpj to tiesības, tām vajadzētu būt arī tiesībām pieprasīt digitālajai darba platformai pārskatīt lēmumu un bez nepamatotas kavēšanās un jebkurā gadījumā divu nedēļu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas iegūt pamatotu atbildi. Ja ar šādiem lēmumiem tiek pārkāptas minēto personu tiesības, piemēram, darba tiesības, tiesības uz nediskriminēšanu vai uz to personas datu aizsardzību, digitālajai darba platformai būtu bez liekas kavēšanās jālabo šādi lēmumi vai, ja tas nav iespējams, būtu jānodrošina pienācīga kompensācija par nodarīto kaitējumu un jāveic vajadzīgie pasākumi, lai nākotnē izvairītos no līdzīgiem lēmumiem, tostarp nepieciešamības gadījumā attiecīgās automātiskās lēmumu pieņemšanas sistēmas pārveidošana vai tas izmantošanas pārtraukšana. Attiecībā uz lēmumu pārskatīšanu, ko veic cilvēks, konkrētajiem Regulas (ES) 2019/1150 noteikumiem būtu jāprevalē attiecībā uz komerciālajiem lietotājiem.

(50)

Padomes Direktīva 89/391/EEK (13) ievieš pasākumus, lai veicinātu darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības uzlabošanu darbā, tostarp darba devēju pienākumu novērtēt arodveselības un darba drošības riskus, un nosaka vispārējus prevencijas principus, kas darba devējiem jāīsteno. Automatizētas uzraudzības sistēmas un automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas var būtiski ietekmēt platformu darba ņēmēju drošību un fizisko un psihoemocionālo veselību. Algoritmiska vadīšana, vērtēšana un disciplinēšana padara darbu intensīvāku, paplašinot uzraudzību, palielinot no darba ņēmējiem prasīto tempu, samazinot atpūtas brīžus darbplūsmā un pārnesot darba aktivitātes ārpus tradicionālās darba vietas un darba laika. Ierobežotās iespējas mācīties darbā un ierobežotā ietekme uz uzdevumiem nepārredzamu algoritmu izmantošanas dēļ, darba intensifikācija un nedrošība, kas izriet no automatizēto uzraudzības sistēmu vai automatizēto lēmumu pieņemšanas sistēmu izmantošanas, var palielināt darbinieku stresu un trauksmi. Tāpēc digitālajām darba platformām būtu jāizvērtē minētie riski, jānovērtē, vai sistēmu aizsardzības pasākumi ir piemēroti minēto risku novēršanai, un jāveic attiecīgi preventīvi un aizsardzības pasākumi. Tām būtu jāizvairās no tā, ka šādu sistēmu izmantošana rada nepamatotu spiedienu uz darba ņēmējiem vai apdraud viņu veselību. Lai stiprinātu minēto noteikumu efektivitāti, digitālajai darba platformai savs riska novērtējums un riska mazināšanas pasākumu novērtējums būtu jādara pieejams platformu darba ņēmējiem, viņu pārstāvjiem un kompetentajām iestādēm.

(51)

Personas, kas veic platformu darbu, ir pakļautas vardarbības un aizskarošas izturēšanās riskam, jo īpaši platformu darba veikšanas vietā, bet tām nav fiziskas darba veikšanas vietas, kurā var vērsties ar sūdzībām. Aizskaroša izturēšanās un seksuāla uzmākšanās var negatīvi ietekmēt platformu darba ņēmēju veselību un drošību. Tāpēc dalībvalstīm attiecībā uz platformu darbu būtu jāparedz preventīvi pasākumi, tostarp efektīvu ziņošanas kanālu izveide. Dalībvalstis tiek arī mudinātas atbalstīt efektīvus pasākumus vardarbības un aizskarošas izturēšanās apkarošanai platformu darbā un jo īpaši iekļaut attiecīgus ziņošanas kanālus personām, kas veic platformu darbu un kurām nav darba attiecību.

(52)

Darba ņēmēju pārstāvju informēšana un uzklausīšana, kas Savienības līmenī ir reglamentēta, ievērojot Direktīvu 2002/14/EK, ir būtiskas, lai veicinātu efektīvu sociālo dialogu. Automatizētu uzraudzības sistēmu vai automatizētu lēmumu pieņemšanas sistēmu ieviešana vai būtiskas izmaiņas to lietošanā, ko veic digitālās darba platformas, tieši ietekmē platformu darba ņēmēju darba organizāciju un individuālos darba apstākļus, tāpēc ir vajadzīgi papildu pasākumi, lai nodrošinātu, ka digitālās darba platformas pirms šādu lēmumu pieņemšanas par to informē un efektīvi uzklausa platformu darba ņēmēju pārstāvjus atbilstošā līmenī. Ņemot vērā algoritmiskās pārvaldības sistēmu tehnisko sarežģītību, informācija būtu jāsniedz savlaicīgi, lai platformu darba ņēmēju pārstāvji varētu sagatavoties uzklausīšanai, vajadzības gadījumā saskaņoti ar platformas darba ņēmēju vai viņu pārstāvju izraudzīta eksperta palīdzību. Šī direktīva neskar Direktīvā 2002/14/EK ietvertos informēšanas un uzklausīšanas pasākumus.

(53)

Ja darba ņēmēju pārstāvju nav, vajadzētu būt iespējai, ka darba ņēmējus par jebkādu automatizētu uzraudzības sistēmu un automatizētu lēmumu pieņemšanas sistēmu ieviešanu vai būtiskām izmaiņām to izmantošanā tiešā veidā informē digitālā darba platforma.

(54)

Daļa no personām, kas veic platformu darbu, ir pašnodarbinātas personas. Digitālo darba platformu izmantoto automatizēto uzraudzības sistēmu un automatizēto lēmumu pieņemšanas sistēmu ietekme uz pašnodarbināto personu personas datu aizsardzību un to ienākumu gūšanas iespējām ir līdzīga ietekmei, kādu izjūt platformu darba ņēmēji. Tāpēc šajā direktīvā noteiktās tiesības, kas attiecas uz fizisku personu aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi algoritmiskās pārvaldības kontekstā, proti, tiesības attiecībā uz automatizēto uzraudzības sistēmu un automatizēto lēmumu pieņemšanas sistēmu pārredzamību, personas datu apstrādes vai vākšanas ierobežojumiem, cilvēka veiktu uzraudzību un nozīmīgu lēmumu pārskatīšanu, būtu jāpiemēro arī tām personām, kas veic platformu darbu un kam nav darba attiecību. Personām, kas veic platformu darbu un kam nav darba attiecību, nebūtu jāpiemēro tiesības, kuras attiecas uz veselību un drošību darbā un platformu darba ņēmēju vai viņu pārstāvju informēšanu un uzklausīšanu, kas ir specifiskas darba ņēmējiem, ievērojot Savienības tiesību aktus. Regulā (ES) 2019/1150 ir paredzēti aizsardzības pasākumi attiecībā uz taisnīgumu un pārredzamību pašnodarbinātām personām, kas veic platformu darbu, ar nosacījumu, ka tās tiek uzskatītas par komerciālajiem lietotājiem minētās regulas izpratnē. Attiecībā uz svarīgu lēmumu pārskatīšanu, ko veic cilvēks, konkrētajiem Regulas (ES) 2019/1150 noteikumiem būtu jāprevalē attiecībā uz komerciālajiem lietotājiem.

(55)

Digitālo darba platformu pienākumi, tostarp attiecībā uz informēšanu un uzklausīšanu saistībā ar automatizētām uzraudzības sistēmām un automatizētām lēmumu pieņemšanas sistēmām, ir piemērojami neatkarīgi no tā, vai šādas sistēmas pārvalda pati digitālā darba platforma vai ārpakalpojumu sniedzējs, kas veic datu apstrādi digitālās darba platformas vārdā.

(56)

Lai valstu kompetentās iestādes varētu nodrošināt, ka digitālās darba platformas ievēro darba tiesību aktus un noteikumus, jo īpaši, ja tās ir iedibinātas dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā platformas darba ņēmējs veic darbu, vai trešā valstī, digitālajām darba platformām būtu jādeklarē platformu darba ņēmēju veiktais darbs tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā darbs tiek veikts. Lai novērstu negodīgu konkurenci starp digitālajām darba platformām, izšķiroša nozīme ir arī sistemātiskai un pārredzamai informācijas sniegšanas sistēmai, tostarp pārrobežu līmenī. Pienākumam deklarēt platformu darbu, ievērojot šo direktīvu, nebūtu jāaizstāj pienākumi, kas saistīti ar deklarēšanu vai paziņošanu, kuri noteikti ar citiem Savienības tiesību aktiem.

(57)

Eiropas Darba iestāde, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1149 (14), palīdz nodrošināt taisnīgu darbaspēka mobilitāti visā Savienībā, jo īpaši atvieglojot sadarbību un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, lai konsekventi, efektīvi un rezultatīvi piemērotu un izpildītu attiecīgos Savienības tiesību aktus, koordinējot un atbalstot saskaņotas un kopīgas pārbaudes, veicot analīzi un riska novērtēšanu darbaspēka pārrobežu mobilitātes jautājumos un atbalstot dalībvalstis nedeklarēta darba novēršanā. Tāpēc tai ir svarīga loma ar daudzu digitālo darba platformu pārrobežu darbībām saistīto problēmu risināšanā, kā arī to problēmu risināšanā, kas saistītas ar nedeklarētu darbu platformu darba jomā.

(58)

Informācija par platformu darbu, kuru, izmantojot digitālās darba platformas, veic personas, kas veic platformu darbu, jo īpaši par minēto personu skaitu, par to līgumisko vai nodarbinātības statusu un vispārīgajiem noteikumiem un par nosacījumiem, kas piemērojami minētajām līgumattiecībām, ir būtiska, lai palīdzētu attiecīgajām iestādēm pareizi noteikt personu, kas veic platformu darbu, pareizo nodarbinātības statusu un nodrošināt atbilstību juridiskajām saistībām, kā arī lai palīdzētu personu, kas veic platformu darbu, pārstāvjiem pildīt tiem uzticētās pārstāvības funkcijas. Minētajām iestādēm un pārstāvjiem vajadzētu būt arī tiesībām pieprasīt digitālajām darba platformām papildu skaidrojumus un sīkāku informāciju saistībā ar sniegto informāciju.

(59)

Ir iegūti pierādījumi, ka vairākās dalībvalstīs piegādes platformās tiek izmantots nedeklarēts darbs. Minētā prakse tiek īstenota, iznomājot identitātes, kad personas, kas veic platformu darbu un kam ir tiesības strādāt, reģistrējas platformā un iznomā savus kontus migrantiem bez dokumentiem vai nepilngadīgajiem. Tā rezultātā minētajām personām netiek nodrošināta aizsardzība, tostarp trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi un kuri savas situācijas dēļ, baidoties no atriebības vai deportācijas riska, bieži vien nevar vērsties tiesā. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/52/EK (15) paredz minimālos standartus sankcijām un pasākumiem pret darba devējiem, kas nodarbina trešo valstu valstspiederīgos, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi. Šajā direktīvā noteiktie pārredzamības pienākumi un noteikumi par starpniekiem kopā ar Direktīvu 2009/52/EK būtiski palīdz risināt problēmu, kas saistīta ar nedeklarētu darbu platformu darba jomā. Turklāt ir svarīgi, lai digitālās darba platformas nodrošinātu personu, kas veic platformu darbu, identitātes uzticamu verificēšanu.

(60)

Savienībā ir izstrādāta plaša sociālās jomas acquis izpildes noteikumu sistēma, kuras elementi būtu jāpiemēro šai direktīvai, lai nodrošinātu, ka personām, kas veic platformu darbu, ir piekļuve savlaicīgai, iedarbīgai un objektīvai strīdu izšķiršanai un tiesībām uz tiesisko aizsardzību, tostarp pienācīgu kompensāciju par nodarīto kaitējumu. Konkrētāk, ņemot vērā tiesību uz efektīvu juridisko aizsardzību pamatbūtību, personām, kas veic platformu darbu, šāda aizsardzība būtu jāsaņem arī pēc tam, kad nodarbinātība vai darba attiecības, ar kurām atbilstoši šai direktīvai, iespējams, ir pārkāptas tiesības, ir beigušās.

(61)

Personu, kas veic platformu darbu, pārstāvjiem vajadzētu būt iespējai saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi pārstāvēt vienu vai vairākas personas, kas veic platformas darbu, jebkurā tiesas vai administratīvā procesā, lai īstenotu tiesības vai pienākumus, kas izriet no šīs direktīvas. Prasību iesniegšana vairāku personu, kas veic platformu darbu, vārdā vai to atbalstam ir veids, kā atvieglot tiesvedību, kas citādi netiktu celtas procesuālu un finansiālu šķēršļu dēļ vai baidoties no represijām.

(62)

Platformu darbam ir raksturīgs tas, ka nav kopīgas darbavietas, kur personas, kas veic platformu darbu, varētu iepazīt cita citu un sazināties savā starpā un ar saviem pārstāvjiem, tostarp arī tādēļ, lai aizstāvētu savas intereses attiecībā pret digitālo darba platformu. Tāpēc saskaņā ar digitālo darba platformu darba organizāciju ir jāizveido digitāli sakaru kanāli, kuros personas, kas veic platformu darbu, var privāti un droši savstarpēji apmainīties ar informāciju un kuros ar tām var sazināties to pārstāvji. Digitālajām darba platformām savā digitālajā infrastruktūrā vai ar līdzīgi iedarbīgiem līdzekļiem būtu jāizveido šādi sakaru kanāli, vienlaikus ievērojot personas datu aizsardzību un atturoties no piekļuves šiem sakariem vai to uzraudzības.

(63)

Administratīvajos vai tiesas procesos attiecībā uz šajā direktīvā noteiktajām tiesībām un pienākumiem darba organizācijas elementi, kas ļauj noteikt pareizo nodarbinātības statusu un jo īpaši to, vai digitālā darba platforma vada vai kontrolē konkrētus darba izpildes elementus, kā arī citi elementi attiecībā uz automatizētu uzraudzības sistēmu vai automatizētu lēmumu pieņemšanas sistēmu izmantošanu varētu būt digitālās darba platformas īpašumā un varētu nebūt viegli pieejami personām, kas veic platformu darbu, un kompetentajām iestādēm. Tāpēc valstu tiesām vai kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai likt digitālajai darba platformai atklāt visus attiecīgos pierādījumus, kas ir tās rīcībā, tostarp konfidenciālu informāciju, piemērojot efektīvus pasākumus šādas informācijas aizsardzībai.

(64)

Ņemot vērā to, ka salīdzinājumā ar Regulu (ES) 2016/679 šī direktīva paredz konkrētākus noteikumus un papildnoteikumus saistībā ar platformu darbu, lai nodrošinātu personu, kas veic platformu darbu, personas datu aizsardzību, valstu uzraudzības iestādēm, kas paredzētas, ievērojot Regulas (ES) 2016/679 51. pantu, vajadzētu būt kompetentām uzraudzīt minēto aizsardzības pasākumu piemērošanu. Regulas (ES) 2016/679 procesuālais satvars, jo īpaši tās VI, VII un VIII nodaļa, būtu jāpiemēro, lai panāktu šīs direktīvas konkrētāko noteikumu un papildnoteikumu izpildi, jo īpaši attiecībā uz uzraudzības, sadarbības un konsekvences mehānismiem, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, atbildību un sodiem, tostarp kompetenci piemērot administratīvos naudas sodus līdz summām, kas minētas minētās regulas 83. panta 5. punktā.

(65)

Automatizētas uzraudzības sistēmas un automatizētas lēmumu pieņemšanas sistēmas, ko izmanto platformu darbā, ietver personu, kas veic platformu darbu, personas datu apstrādi un ietekmē platformu darba ņēmēju darba apstākļus un tiesības, un tas izvirza jautājumus par datu aizsardzības tiesību aktiem, kā arī par citām tiesību jomām, piemēram, darba tiesībām. Tādēļ datu aizsardzības uzraudzības iestādēm un citām kompetentajām iestādēm būtu, arī pārrobežu līmenī, jāsadarbojas šīs direktīvas izpildē, tostarp, savstarpēji apmainoties ar attiecīgo informāciju, neskarot datu aizsardzības uzraudzības iestāžu neatkarību.

(66)

Lai nodrošinātu šajā direktīvā paredzētās aizsardzības efektivitāti, ir būtiski aizsargāt personas, kas veic platformu darbu un īsteno savas attiecīgās šajā direktīvā paredzētās tiesības, pret atlaišanu vai pret viņu līguma laušanu un pret jebkādu rīcību ar līdzvērtīgu ietekmi, tostarp viņu konta apturēšanu.

(67)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas divējādo mērķi, proti, uzlabot darba apstākļus platformu darbā un aizsargāt personas datus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tādēļ, ka ir jānosaka kopīgas minimālās prasības, to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(68)

Šī direktīva nosaka minimālās prasības, tādējādi neskarot dalībvalstu prerogatīvu ieviest un saglabāt noteikumus, kas ir labvēlīgāki platformu darba ņēmējiem. Ja vien šī direktīva neievieš labvēlīgākus noteikumus, arī turpmāk būtu jāpaliek spēkā tiesībām, kas iegūtas saskaņā ar līdzšinējo tiesisko regulējumu, tostarp attiecībā uz mehānismiem, ar ko pārliecinās par darba attiecību pastāvēšanu. Šīs direktīvas īstenošanu nevar izmantot, lai samazinātu līdzšinējās tiesības, kas šajā jomā noteiktas spēkā esošajos Savienības vai valstu tiesību aktos, un uz tās pamata arī nevar samazināt šīs direktīvas aptvertajā jomā sniegtās aizsardzības vispārējo līmeni vai arī esošās darba ņēmēju pārstāvjiem piešķirtās prerogatīvas.

(69)

Ir jāievēro sociālo partneru autonomija. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļaut sociālajiem partneriem, ievērojot konkrētus nosacījumus, uzturēt spēkā, sarunu gaitā izstrādāt un noslēgt tādus koplīgumus un panākt to izpildi, kuri atšķiras no dažiem šīs direktīvas noteikumiem, vienlaikus ievērojot platformu darba ņēmēju vispārējo aizsardzību.

(70)

Šīs direktīvas īstenošanā dalībvalstīm būtu jāizvairās piemērot nevajadzīgus administratīvus, finansiālus un juridiskus ierobežojumus tā, ka tiktu kavēta mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) izveide un attīstība. Dalībvalstis tādēļ tiek aicinātas novērtēt savu transponēšanas pasākumu ietekmi uz MVU, lai nodrošinātu, ka ietekme uz tiem nav nesamērīga, īpašu uzmanību veltot mikrouzņēmumiem un administratīvajam slogam.

(71)

Ja sociālie partneri kopīgi to lūdz un ar noteikumu, ka dalībvalstis veic visus pasākumus, kas nepieciešami, lai tās vienmēr varētu garantēt rezultātus, ko šī direktīva tiecas sasniegt, dalībvalstīm būtu jāspēj šīs direktīvas īstenošanu uzticēt sociālajiem partneriem. Tām saskaņā ar valstu tiesību aktiem un praksi būtu arī jāveic atbilstoši pasākumi, lai šīs direktīvas īstenošanas nolūkā nodrošinātu sociālo partneru efektīvu iesaistīšanu un veicinātu un uzlabotu sociālo dialogu.

(72)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (16) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valstu transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(73)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (17) 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, un 2022. gada 2. februārī tas publicēja oficiālus komentārus,