(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/771 (4) mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību, vienlaikus panākot augstu patērētāju aizsardzības līmeni, kā arī lielāku apritīgumu pašā ekonomikā. Zaļās pārkārtošanās kontekstā šīs direktīvas mērķis ir uzlabot iekšējā tirgus darbību, vienlaikus veicinot ilgtspējīgāku patēriņu, un tādējādi tā papildina Direktīvas (ES) 2019/771 mērķi.

(2)

Lai sasniegtu minētos mērķus un jo īpaši lai atvieglotu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un konkurenci starp tādu preču remontētājiem, kuras patērētāji iegādājušies iekšējā tirgū, ir jāparedz vienoti noteikumi, kas veicina patērētāju iegādāto preču remontu pārdevēja atbildības laikposmā un pēc tā beigām, kā noteikts Direktīvā (ES) 2019/771. Dalībvalstis jau ir ieviesušas vai apsver iespēju ieviest noteikumus, kas veicina patērētāju iegādāto preču remontu un atkalizmantošanu ārpus esošās pārdevēja atbildības, kas ieviesta ar Direktīvu (ES) 2019/771. Atšķirīgie obligātie valstu noteikumi šajā jomā rada faktiskus vai potenciālus šķēršļus iekšējā tirgus darbībai, kas negatīvi ietekmē šajā tirgū strādājošo uzņēmēju pārrobežu darījumus. Minētajiem uzņēmējiem varētu nākties pielāgot savus pakalpojumus, lai tie atbilstu dažādajiem obligātajiem valstu noteikumiem, un viņiem varētu rasties papildu darījumu izmaksas, lai saņemtu nepieciešamās juridiskās konsultācijas par patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktu prasībām, ko piemēro, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (5), un attiecīgi pielāgotu savus remonta pakalpojumu sniegšanas līgumus. Tas jo īpaši ietekmēs mazos un vidējos uzņēmumus, kādu remonta nozarē ir vairākums. Juridiskā sadrumstalotība varētu arī negatīvi ietekmēt patērētāju uzticēšanos pārrobežu remontam, jo pastāv neskaidrības par faktoriem, kas ir būtiski lēmuma pieņemšanai par preču remontu.

(3)

Lai samazinātu patērētāju iegādāto vēl lietojamo preču priekšlaicīgu izmešanu un mudinātu patērētājus ilgāk izmantot savas preces, ir jānostiprina ar preču remontu saistītie noteikumi, kas ļauj patērētājiem pieprasīt viņu izvēlētam remonta pakalpojumu sniedzējam kvalitatīvu un cenas ziņā pieejamu remontu. Remontēšanai būtu jānoved pie ilgtspējīga patēriņa, jo tā varētu radīt mazāk atkritumu, kas veidojas, preces izmetot, mazāka pieprasījuma pēc resursiem, tostarp enerģijas, ko izraisa tādu jaunu preču ražošanas un pārdošanas process, ar kurām tiek aizstātas defektīvas preces, kā arī jāsamazina siltumnīcefekta gāzu emisijas. Šī direktīva veicina ilgtspējīgu patēriņu, lai panāktu ieguvumus videi, veicinot tādu preču aprites ciklu, kas ietver atkalizmantošanu, remontēšanu un pārjaunošanu, vienlaikus arī sniedzot labumu patērētājiem, kuriem īstermiņā neradīsies ar jauniem pirkumiem saistītas izmaksas.

(4)

Patērētāju izturēšanās ietver ļoti dažādus aspektus. Izvēloties starp remontu un jaunas preces iegādi, liela nozīme ir tādiem lēmuma pieņemšanas kritērijiem kā ekonomiskā ērtība, ilgizturība, remonta pakalpojuma pieejamība un tuvums, kā arī remontam vajadzīgais laiks. Dažādi šķēršļi varētu kavēt patērētājus izvēlēties remontu. Šīs direktīvas mērķis ir novērst dažus no šiem šķēršļiem.

(5)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2024/1781 (6) jo īpaši ir noteiktas prasības piedāvājuma pusei, kuru mērķis ir panākt ilgtspējīgāku produktu dizainu ražošanas posmā. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2024/825 (7) ir noteiktas prasības pieprasījuma pusei, kuras nodrošina, ka tirdzniecības vietā tiek sniegta labāka informācija par preču ilgizturību un remontējamību, kam būtu jāļauj patērētājiem pieņemt informētus lēmumus par ilgtspējīgiem pirkumiem. Šīs direktīvas mērķis ir papildināt minētās prasības piedāvājuma un pieprasījuma pusei, veicinot remontu un atkalizmantošanu pēcpārdošanas posmā ārpus pārdevēja atbildības jomas. Turklāt Direktīva (ES) 2019/771 būtu jāgroza, lai veicinātu remontu pārdevēja atbildības jomā. Tādējādi šīs direktīvas mērķi Eiropas zaļā kursa kontekstā ir veicināt ilgtspējīgāku patēriņu, aprites ekonomiku un zaļo pārkārtošanos.

(6)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē dalībvalstu brīvība reglamentēt tos remonta pakalpojumu sniegšanas līgumu aspektus, kas nav saskaņoti ar Savienības tiesību aktiem. Šai direktīvai nebūtu jāietekmē ne dalībvalstu rīcības brīvība reglamentēt vispārīgo līgumtiesību aspektus, piemēram, noteikumus par līgumu izstrādi, spēkā esamību, spēkā neesamību vai sekām, tostarp par līguma izbeigšanas sekām, ciktāl tos nereglamentē šī direktīva, ne tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Šai direktīvai nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2023/988 (8), jo īpaši tad, ja produkts tiek atsaukts drošuma dēļ.

(7)

Dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība, ja tas ir saderīgi ar šajā direktīvā un citos piemērojamos Savienības tiesību aktos noteiktajiem pienākumiem, saglabāt vai ieviest tādus noteikumus par citiem preču remonta veicināšanas aspektiem, kas varētu papildināt šajā direktīvā izklāstītos noteikumus, piemēram, attiecībā uz komercgarantijām, remonta pakalpojumu centru pastāvēšanu vai finansiāliem stimuliem remontam.

(8)

Lai pilnībā izmantotu šīs direktīvas sniegtās priekšrocības, tā būtu jāpiemēro visām precēm. Tomēr šajā direktīvā paredzētie noteikumi par remontēšanas un informēšanas pienākumiem būtu jāpiemēro tikai tām precēm, attiecībā uz kurām remontējamības prasības ir paredzētas Savienības tiesību aktos.

(9)

Remontējamības prasībās būtu jāietver visas prasības saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kas nodrošina, ka preces var remontēt, tostarp, bet ne tikai, ekodizaina regulējumā paredzētās prasības, kā minēts Regulā (ES) 2024/1781, lai aptvertu plašu preču klāstu, kā arī turpmākās norises jebkurā citā Savienības tiesību jomā.

(10)

Remontētājiem ir jāsniedz patērētājiem pamatinformācija par saviem remonta pakalpojumiem. Lai sekmētu patērētāju brīvu izvēli izlemt, kam uzticēt preču remontu, un lai palīdzētu sameklēt un izvēlēties piemērotus remonta pakalpojumus, remontētājiem vajadzētu spēt brīvprātīgi izmantot standartizēto Eiropas remonta informācijas veidlapu, kas sniegta šīs direktīvas I pielikumā. Eiropas remonta informācijas veidlapā būtu jāietver svarīgākie parametri, kas ietekmē patērētāju lēmumus par remontu, piemēram, defekta veids, cena un laiks, kurā remontētājs apņemas pabeigt remontu. Ja remontētājs piedāvā papildu pakalpojumus, piemēram, transportēšanu, būtu jānorāda šo pakalpojumu atsevišķās izmaksas. Informācija Eiropas remonta informācijas veidlapā būtu jāsniedz patērētājiem skaidrā un saprotamā veidā un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/882 (9) piekļūstamības prasībām. Eiropas remonta informācija veidlapa varētu ļaut patērētājiem izvērtēt un viegli salīdzināt remonta pakalpojumus, tostarp alternatīvus remonta piedāvājumus, un atvieglot informācijas sniegšanu par remonta pakalpojumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Remontētāji iegūtu lielāku juridisko noteiktību, jo, pareizi izmantojot un aizpildot Eiropas remonta informācijas veidlapu, tiktu uzskatīts, ka viņi ir izpildījuši savus juridiskos pienākumus, jo īpaši attiecībā uz konkrētas informācijas sniegšanu pirms līguma noslēgšanas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (10). Pamatinformācijas standartizēta sniegšana, izmantojot Eiropas remonta informācijas veidlapu, uzlabotu skaidrību un pārredzamību, veicinot patērētāju lielāku uzticēšanos remonta pakalpojumiem.

(11)

Ja remontētājs izsniedz Eiropas remonta informācijas veidlapu, tas būtu jādara saprātīgā laikposmā, proti, iespējami īsākā laikposmā pēc pieprasījuma un pirms patērētājam ir kļuvis saistošs līgums par remonta pakalpojumu sniegšanu. Ja Eiropas remonta informācijas veidlapa netiek izsniegta, patērētājam vajadzētu arī spēt noslēgt līgumu ar remontētāju par remonta pakalpojumu sniegšanu, ievērojot informāciju, kas pirms līguma noslēgšanas sniegta citādā veidā saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES.

(12)

Eiropas remonta informācijas veidlapa būtu jāizsniedz bez maksas. Tomēr ir situācijas, kurās remontētājam ir jāveic diagnostikas pakalpojums, t. i., jāpārbauda preces, lai noteiktu defekta veidu vai remonta veidu. Šādos gadījumos remontētājam būtu jāspēj pieprasīt patērētājam segt viņam nepieciešamās izmaksas, kas viņam rodas, tostarp darbaspēka vai transporta izmaksas. Atbilstoši informācijas sniegšanas prasībai pirms līguma noslēgšanas un citām Direktīvā 2011/83/ES noteiktajām prasībām remontētājam būtu jāinformē patērētājs par šādām izmaksām, pirms patērētājs pieprasa diagnostikas pakalpojumu un pirms Eiropas remonta informācijas veidlapas izsniegšanas. Patērētājiem būtu jāspēj nepieprasīt diagnostikas pakalpojumu, ja viņi uzskata, ka diagnostikas pakalpojuma saņemšanas izmaksas ir pārāk augstas. Ja patērētājs izvēlas preces remontu, remontētājam būtu jāspēj atskaitīt šādas izmaksas no remonta cenas. Tas neskar dalībvalstu noteikumus par šādu izmaksu obligātu atskaitīšanu. Par atskaitīšanu varētu paziņot, izmantojot Eiropas remonta informācijas veidlapu.

(13)

Remontētājiem vismaz 30 kalendārās dienas nevajadzētu mainīt remonta nosacījumus, ko viņi snieguši Eiropas remonta informācijas veidlapā, tostarp remonta cenu. Tomēr remontētājam un patērētājam būtu jāspēj vienoties par ilgāku laikposmu. Tādējādi tiktu nodrošināts, ka patērētājiem ir pietiekami daudz laika dažādu remonta piedāvājumu salīdzināšanai. Ja līgums par remonta pakalpojumu sniegšanu tiek noslēgts, pamatojoties uz Eiropas remonta informācijas veidlapu, minētajā veidlapā ietvertajai informācijai par remonta nosacījumiem un cenu vajadzētu būt neatņemamai remonta pakalpojumu sniegšanas līguma sastāvdaļai, tādējādi nosakot remontētāja pienākumus saskaņā ar minēto līgumu. Minēto līgumsaistību nepildīšanu reglamentē piemērojamie valsts tiesību akti.

(14)

Ja remontētājs nolemj izsniegt Eiropas remonta informācijas veidlapu un patērētājs pieņem tajā paredzētos nosacījumus, remontētājam vajadzētu būt pienākumam veikt remontu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina samērīgi un efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem, ja remontētājs nesniedz remonta pakalpojumu pēc tam, kad patērētājs ir pieņēmis Eiropas remonta informācijas veidlapu. Šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi varētu ietvert to izmaksu atlīdzināšanu, kas radušās, samaksājot par diagnostikas pakalpojumu.

(15)

Direktīva (ES) 2019/771 uzliek pārdevējiem pienākumu remontēt preces tādas neatbilstības gadījumā, kas pastāvēja preču piegādes brīdī un kas izpaužas atbildības periodā. Minētā pienākuma nepiemērošanas gadījumā daudzas defektīvas, bet citādi vēl lietojamas preces tiek priekšlaicīgi izmestas. Lai mudinātu patērētājus šādās situācijās uzdot remontēt preces, šai direktīvai būtu jānosaka pienākums ražotājiem pēc patērētāja pieprasījuma remontēt preces, uz kurām attiecas Savienības tiesību aktos noteiktās remontējamības prasības, jo viņi ir minēto remontējamības prasību adresāti. Attiecībā uz Savienības tirgū laistām precēm minētais pienākums būtu jāpiemēro gan Savienībā, gan ārpus tās iedibinātiem ražotājiem. Turklāt šai direktīvai nebūtu jāliek apšaubīt ražotāju ekonomisko izvēles brīvību pārtraukt preces ražošanu, neskarot pienākumu attiecīgā gadījumā nodrošināt rezerves daļas un rīkus saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(16)

Tā kā šajā direktīvā ražotājiem noteiktais remontēšanas pienākums attiecas uz defektiem, kas nav saistīti ar preču neatbilstību pārdošanas līgumam, ražotājiem vajadzētu spēt veikt remontu par maksu, ko sedz patērētājs, vai bez maksas. Iespējai iekasēt maksu būtu jāmudina ražotāji izstrādāt ilgtspējīgus uzņēmējdarbības modeļus, tostarp sniegt remonta pakalpojumus. Šādā maksā varētu iekļaut, piemēram, darbaspēka izmaksas, rezerves daļu izmaksas, remonta telpu ekspluatācijas izmaksas un parasto uzcenojumu. Maksai vajadzētu būt saprātīgai, proti, tā būtu jānosaka tā, lai patērētāji netiktu tīši atturēti no iespējas gūt labumu no ražotāju pienākuma veikt remontu. Par remonta cenu un nosacījumiem būtu jāvienojas līgumā starp patērētāju un ražotāju, un patērētājam vajadzētu būt iespējai brīvi izlemt, vai minētā cena un nosacījumi ir pieņemami. Šāda līguma nepieciešamībai un citu remontētāju radītajam konkurences spiedienam būtu jāmudina ražotāji, kuriem ir remontēšanas pienākums, saglabāt patērētājam pieņemamu cenu. Remontēšanas pienākumu varētu izpildīt arī bez maksas, ja uz defektu attiecas komercgarantija, piemēram, saistībā ar preču garantētu ilgizturību. Lai mudinātu patērētājus uzdot savu preču remontu ārpus juridiskās garantijas, ražotājam vajadzētu spēt uz remonta laiku piedāvāt aizdot salīdzināmu preci, kuru paredzēts atdot atpakaļ, tiklīdz patērētājs saņem saremontēto preci.

(17)

Būtu lietderīgi, ja remontu varētu veikt pēc iespējas tuvāk patērētājam, lai novērstu nevajadzīgas transportēšanas izmaksas un emisijas. Ražotājiem un attiecīgā gadījumā pilnvarotajiem pārstāvjiem, importētājiem un izplatītājiem vajadzētu spēt izpildīt savu remontēšanas pienākumu, slēdzot apakšlīgumu par remontu, piemēram, ja tiem nav remonta infrastruktūras vai ja remontu var veikt remontētājs, kas atrodas tuvāk patērētājam. Tomēr tiem vajadzētu palikt atbildīgiem par remontēšanas pienākumu.

(18)

Kā paredz prasības, kas noteiktas deleģētajos aktos, kuri pieņemti, ievērojot Regulu (ES) 2024/1781, vai īstenošanas pasākumos, kas pieņemti, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/125/EK (11), ražotājiem ir jānodrošina piekļuve rezerves daļām, remonta un tehniskās apkopes informācijai vai jebkādiem ar remontu saistītiem programmatūras rīkiem, aparātprogrammatūrai vai līdzīgiem palīglīdzekļiem. Minētās prasības nodrošina remonta tehnisko iespējamību ne tikai ražotājam, bet arī citiem remontētājiem. Tādējādi remontētājiem un attiecīgā gadījumā patērētājiem būs piekļuve rezerves daļām un ar remontu saistītai informācijai un rīkiem saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un patērētājiem būs plašāka remontētāju izvēle vai attiecīgā gadījumā iespēja veikt remontu pašiem. Rezerves daļas būtu jādara pieejamas vismaz Savienības tiesību aktos noteiktajā laikposmā. Ražotājiem, kas rezerves daļas un rīkus dara pieejamus attiecībā uz precēm, uz kurām attiecas šīs direktīvas II pielikumā uzskaitītie tiesību akti, vai nu Savienības tiesību aktos paredzēto attiecīgo juridisko pienākumu dēļ, vai brīvprātīgi, būtu jāiekasē saprātīga maksa, kas netraucē piekļūt šādām rezerves daļām un rīkiem, tādējādi neļaujot veikt remontu. Lai papildinātu minētos pasākumus, ražotājiem nebūtu jāizmanto nekādas līguma klauzulas, aparatūras vai programmatūras paņēmieni, kas kavē tādu preču remontu, attiecībā uz kurām šīs direktīvas II pielikumā uzskaitītajos Savienības tiesību aktos ir noteiktas remontējamības prasības, ja vien tās nav pamatotas ar leģitīmiem un objektīviem faktoriem, tostarp, lai novērstu vai ierobežotu tādu darbu un citu tiesību objektu neatļautu izmantošanu, kurus aizsargā intelektuālā īpašuma tiesības, kas paredzētas Savienības un valstu tiesību aktos, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2001/29/EK (12), 2004/48/EK (13) un (ES) 2019/790 (14). Tādējādi tam būtu jāveicina konkurence un jāsniedz labums patērētājiem ar labākiem pakalpojumiem un zemākām remonta cenām.

(19)

Tirgotāju prakse, kas vedina patērētājus domāt, ka viņu preces nevar remontēt tāpēc, ka neatkarīgs remontētājs, neprofesionāls remontētājs vai galalietotāji ir veikuši iepriekšēju remontu vai pārbaudi, vai nepatiesi apgalvojumi, ka šāds remonts vai pārbaude rada ar drošību saistītus riskus, tādējādi maldinot patērētājus, attiecīgā gadījumā varētu būt negodīga komercprakse, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/29/EK (15).

(20)

Remontēšanas pienākums būtu jāpiemēro arī gadījumos, kad ražotājs ir iedibināts ārpus Savienības. Lai patērētāji minētā pienākuma izpildei varētu vērsties pie uzņēmēja, kas ir iedibināts Savienībā, šajā direktīvā ir paredzēta virkne alternatīvu uzņēmēju, kas šādos gadījumos izpildītu ražotāja remontēšanas pienākumu. Tam būtu jādod iespēja ražotājiem, kas atrodas ārpus Savienības, organizēt un izpildīt savu remontēšanas pienākumu Savienībā.

(21)

Lai izvairītos no ražotāju pārslogošanas un nodrošinātu, ka tie spēj izpildīt savu remontēšanas pienākumu, minētais pienākums būtu jāpiemēro tikai tām precēm, attiecībā uz kurām un ciktāl remontējamības prasības ir paredzētas Savienības tiesību aktos. Remontējamības prasības neuzliek ražotājiem pienākumu remontēt defektīvas preces, bet nodrošina, ka tās ir remontējamas. Piemēri Savienības tiesību aktiem, kuri nosaka remontējamības prasības, ir deleģētie akti, kas pieņemti, ievērojot Regulu (ES) 2024/1781, vai īstenošanas pasākumi, kas pieņemti, ievērojot Direktīvu 2009/125/EK, kuri izveido regulējumu produktu vides ilgtspējas uzlabošanai, vai citi attiecīgie Savienības tiesību akti, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2023/1542 (16). Šim remontēšanas pienākuma ierobežojumam būtu jānodrošina, ka šāds pienākums attiecas tikai uz tām precēm, kuru uzbūve pieļauj remontēšanu. Attiecīgās remontējamības prasības ietver dizaina prasības, kas ļauj preces vieglāk izjaukt, un virkni rezerves daļu, kas jāpadara pieejamas konkrētu minimālo laika posmu. Remontēšanas pienākumam būtu jāatbilst remontējamības prasību darbības jomai, piemēram, ekodizaina prasības varētu piemērot tikai dažām preču sastāvdaļām vai varētu noteikt konkrētu laikposmu, kad jādara pieejamas rezerves daļas. Šajā direktīvā noteiktajam remontēšanas pienākumam, kas ļauj patērētājiem pieprasīt remontu tieši no ražotāja pēcpārdošanas posmā, būtu jāpapildina ar piedāvājuma pusi saistītās remontējamības prasības, kas noteiktas, piemēram, Regulā (ES) 2024/1781, veicinot patērētāju pieprasījumu pēc remontēšanas.

(22)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību, šīs direktīvas II pielikumā būtu jāuzskaita Savienības tiesību akti, kuros ietvertas remontējamības prasības attiecīgām preču kategorijām. Lai nodrošinātu saskaņotību ar turpmākajām regulatīvajām norisēm, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz Savienības tiesību aktu pievienošanu šīs direktīvas II pielikumam, kad tiek pieņemtas jaunas remontējamības prasības. Komisijai minētie tiesību akti būtu jāpievieno pēc iespējas ātrāk un ne vēlāk kā 12 mēnešus pēc to publicēšanas. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (17). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(23)

Lai gan šī direktīva ražotājam uzliek remontēšanas pienākumu, tā arī atvieglo patērētājiem remonta pakalpojumu izvēli starp citiem remontētājiem. Šo izvēli atvieglos Eiropas remonta informācijas veidlapa, ko brīvprātīgi izsniegs ne tikai ražotājs, bet arī remontētāji, piemēram, pārdevējs vai neatkarīgi remontētāji, vai arī to varēs sameklēt tiešsaistes remonta platformā. Tā kā patērētājiem būs jāmaksā par remontu, viņi, visticamāk, salīdzinās remonta iespējas, lai izvēlētos savām vajadzībām vispiemērotākos remonta pakalpojumus. Tādējādi viņi drīzāk varētu vērsties pie neatkarīgiem remontētājiem savā tuvumā vai pie pārdevēja, nekā pie ražotājiem, kuri, piemēram, varētu atrasties tālāk un kuru cena varētu būt augstāka transporta izmaksu dēļ.

(24)

Atbilstoši Direktīvai (ES) 2019/771 ražotājs būtu jāatbrīvo no remonta pienākuma, ja remontēšana faktiski vai juridiski nav iespējama. Tāpēc ražotājam nevajadzētu spēt atteikt remontu tīri ekonomisku iemeslu dēļ, piemēram, rezerves daļu izmaksu dēļ, vai tikai tāpēc, ka iepriekšēju remontu ir veikuši citi remontētāji vai attiecīgā gadījumā patērētājs. Valsts tiesību aktos, ar kuriem īsteno Direktīvu (ES) 2019/771 vai iepriekšējo Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/44/EK (18), jau izmanto kritēriju, lai noteiktu, vai remonts ir neiespējams, un valstu tiesas to piemēro.

(25)

Lai palielinātu patērētāju informētību par remonta pieejamību un līdz ar to tā iespējamību, ražotājiem vai attiecīgā gadījumā pilnvarotajiem pārstāvjiem, importētājiem vai izplatītājiem būtu jāinformē patērētāji, darot pieejamu informāciju par viņu pienākumu veikt remontu un saviem remonta pakalpojumiem. Informācijai vajadzētu būt pieejamai vismaz visā remonta pienākuma darbības laikā, ko varētu saprast kā tādu, kas sākas no brīža, kad notiek laišana tirgū, līdz remontējamības prasību termiņa beigām. Informācijā būtu jānorāda preces, uz kurām attiecas minētais pienākums, kopā ar paskaidrojumu par to, ka un cik lielā mērā šīm precēm tiek nodrošināts remonts, piemēram, ar apakšuzņēmēju starpniecību. Šai informācijai vajadzētu būt patērētājam viegli piekļūstamai, un tā būtu jādara pieejama skaidrā un saprotamā veidā, bez nepieciešamības patērētājam to pieprasīt un saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/882 piekļūstamības prasībām. Ražotājam vajadzētu būt brīvībai noteikt, ar kādiem līdzekļiem tas informē patērētāju, piemēram, izmantojot tīmekļa vietni redzamā un pamanāmā veidā, izmantojot digitālo produkta pasi, vai tirdzniecības vietā, piemēram, ja ražotājs ir pārdevējs.

(26)

Lai veicinātu remontu, Komisijai būtu jāizveido Eiropas tiešsaistes platforma remontam (“Eiropas tiešsaistes platforma”). Eiropas tiešsaistes platformai būtu jāsastāv no valstu sadaļām, kuru pamatā ir kopīga tiešsaistes saskarne, un tajā būtu jāiekļauj saites uz valstu tiešsaistes platformām remontam (“valstu tiešsaistes platformas”), kas atbilst šajā direktīvā izklāstītajiem kritērijiem. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāizstrādā kopīga tiešsaistes saskarne Eiropas tiešsaistes platformai. Komisijai arī vajadzētu būt atbildīgai par kopīgās tiešsaistes saskarnes IT uzturēšanu un atbildēt uz lietotāju tehniskiem vai citiem jautājumiem saistībā ar Eiropas tiešsaistes platformas nepareizu darbību. Patērētājiem vajadzētu būt bezmaksas piekļuvei Eiropas tiešsaistes platformai. Tai arī attiecīgā gadījumā vajadzētu spēt uzņemt pārjaunotu preču pārdevējus, defektīvu pārjaunojamu preču pircējus vai papildinošus tirgus instrumentus, piemēram, sabiedrības virzītas remontēšanas iniciatīvas. Lai izveidotu savas valsts sadaļas Eiropas tiešsaistes platformā, dalībvalstīm būtu vai nu jāizmanto kopīgā tiešsaistes saskarne, vai arī jāizveido vai attiecīgā gadījumā jāuztur valsts tiešsaistes platformas, kas atbilst šajā direktīvā izklāstītajiem kritērijiem. Ja dalībvalstis izmanto Eiropas tiešsaistes platformu, dalībvalstīm būtu jāatstāj rīcības brīvība attiecībā uz to, kā aizpildīt valstu sadaļas, piemēram, pašreģistrējoties, importējot lielapjoma datus no esošajām datubāzēm ar remontētāju piekrišanu vai nosakot, ka reģistrācijai ir vajadzīgs iepriekšējs apstiprinājums. Ja dalībvalstis to uzskata par vajadzīgu, tās būtu jāspēj paredzēt nosacījumus piekļuvei valstu nodaļām, piemēram, atbilstību profesionālās kvalifikācijas kritērijiem vai apliecinājumu tam, ka tiek ievēroti piemērojamie brīvprātīgie Eiropas vai valsts remonta kvalitātes standarti. Šādiem nosacījumiem vajadzētu būt nediskriminējošiem un saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Dalībvalstu, kuras izvēlas noteikt piekļuves nosacījumus savās valsts sadaļās, rīcībā vajadzētu būt sešiem papildu mēnešiem, lai sagatavotu valsts sadaļu darbībai.

(27)

Dažas dalībvalstis vai uzņēmumi remonta veicināšanas nolūkā ir ieguldījuši resursus valsts tiešsaistes platformu izveidē. Lai izvairītos no pārmērīga administratīvā sloga radīšanas un nodrošinātu pienācīgu elastību, dalībvalstīm vajadzētu arī spēt izvēlēties saglabāt esošu valsts tiešsaistes platformu, kas atbilst šīs direktīvas prasībām. Ja dalībvalsts saglabā vai izveido valsts tiešsaistes platformu, tai nevajadzētu būt pienākumam izveidot valsts sadaļu Eiropas tiešsaistes platformā vai izraudzīties valsts kontaktpunktus. Dalībvalstīm būtu jāizvēlas vai nu izveidot valsts sadaļu Eiropas tiešsaistes platformā, vai arī izveidot valsts tiešsaistes platformu, kas atbilst šajā direktīvā izklāstītajiem nosacījumiem, un par to jāinformē Komisija līdz 2026. gada 31. jūlijam. Šādas valstu tiešsaistes platformas būs piekļūstamas, izmantojot saiti no Eiropas tiešsaistes platformas, ja tās sāks darboties, vēlākais, 2027. gada 31. jūlijā. Tās varētu būt privātas, publiskas vai privāti publiskas partnerības tiešsaistes platformas.

(28)

Eiropas tiešsaistes platformā būtu jāiekļauj ērti lietojami rīki remontētāju meklēšanai pēc dalībvalsts. Tas palīdzētu patērētājiem izvērtēt un salīdzināt dažādu remonta pakalpojumu sniedzēju priekšrocības, tādējādi mudinot patērētājus izvēlēties remontu. Eiropas tiešsaistes platformas mērķis ir atvieglot remonta pakalpojumu meklēšanu uzņēmumu un patērētāju attiecībās, taču ilgtspējīga patēriņa veicināšanas nolūkā dalībvalstīm vajadzētu spēt paplašināt savas valsts sadaļas tvērumu Eiropas tiešsaistes platformā, iekļaujot tajā pārjaunotu preču pārdevējus, defektīvu pārjaunojamu preču pircējus vai sabiedrības virzītas remontēšanas iniciatīvas, piemēram, remonta kafejnīcas.

(29)

Lai atvieglotu koordināciju starp Komisiju un dalībvalstīm, dalībvalstīm būtu jāizraugās pārstāvis, kas ietilpst ekspertu grupā, kuru izveidojusi Komisija nolūkā sniegt konsultācijas par Eiropas tiešsaistes platformas izstrādi un darbību.

(30)

Dalībvalstīm būtu arī jāizraugās valsts kontaktpunkti, kas atbild par uzdevumiem saistībā ar valsts sadaļas pārvaldību. Dalībvalstu izraudzītajiem valsts kontaktpunktiem attiecīgā gadījumā būtu jāveic valsts sadaļā iekļauto datu uzraudzība, kuras mērķis ir atklāt, identificēt un dzēst nederīgu informāciju saskaņā ar Savienības tiesību aktiem.

(31)

Komisijai būtu jānodrošina, ka patērētāji Eiropas tiešsaistes platformai var piekļūt viegli un bez maksas. Eiropas tiešsaistes platformai būtu jāļauj patērētājiem atrast piemērotus defektīvo preču remonta pakalpojumus un, attiecīgā gadījumā, pārjaunotu preču pārdevējus, defektīvu pārjaunojamu preču pircējus vai sabiedrības virzītas remontēšanas iniciatīvas, piemēram, remonta kafejnīcas. Patērētājiem vajadzētu spēt izmantot meklēšanas funkcijas filtrēšanai pēc dažādām iezīmēm, piemēram, preču kategorijām, pagaidu aizstājējpreču pieejamības, kvalitātes rādītājiem un jebkādiem remonta nosacījumiem, tostarp remontētāja atrašanās vietas un iespējas sniegt pārrobežu pakalpojumus. Saskaņā ar piemērojamiem Savienības tiesību aktiem par piekļūstamību piekļuvei Eiropas tiešsaistes platformai vajadzētu būt arī neaizsargātiem patērētājiem, tostarp personām ar invaliditāti.

(32)

Meklēšanas funkcija, kas ļauj meklēt pēc precēm, varētu ietvert norādi uz preču veidu vai zīmolu. Tā kā remontētāji pirms remonta pieprasījuma saņemšanas nevar pārzināt konkrēto defektu, vajadzētu pietikt ar to, ka viņi Eiropas tiešsaistes platformā sniedz vispārīgu informāciju par savu remonta pakalpojumu galvenajiem elementiem, lai patērētāji varētu izlemt, vai uzdot remontēt attiecīgo preci, sevišķi par vidējo laiku, kādā tiek pabeigts remonts, pagaidu aizstājējpreču pieejamību, vietu, kur patērētājs nodod preces remontam, un papildpakalpojumu pieejamību. Remontētāji un attiecīgā gadījumā pārjaunotu preču pārdevēji, defektīvu pārjaunojamu preču pircēji vai sabiedrības virzītas remontēšanas iniciatīvas, piemēram, remonta kafejnīcas, būtu jāmudina Eiropas tiešsaistes platformā regulāri atjaunināt informāciju par sevi. Lai vairotu patērētāju uzticēšanos Eiropas tiešsaistes platformā pieejamajiem remonta pakalpojumiem, remontētājiem būtu jāspēj pierādīt, ka viņi atbilst konkrētiem remontēšanas standartiem.

(33)

Lai atvieglotu Eiropas remonta informācijas veidlapas saņemšanu, Eiropas tiešsaistes platformā būtu jāparedz iespēja patērētājiem tieši pieprasīt šo veidlapu no remontētāja, izmantojot Eiropas tiešsaistes platformu, ja remontētājs šo veidlapu brīvprātīgi dara pieejamu.

(34)

Lai palielinātu patērētāju informētību par Eiropas tiešsaistes platformu, Komisijai un dalībvalstīm būtu jāveic attiecīgi pasākumi, piemēram, jāizvieto norādes uz Eiropas tiešsaistes platformu saistītajās valstu tīmekļa vietnēs vai jāorganizē komunikācijas kampaņas.

(35)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka to valsts tiesību akti, tostarp transponējot šo direktīvu, pilnībā atbilst pamatbrīvībām sniegt pakalpojumus un brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kā noteikts Līgumos. Šai direktīvai nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/958 (19).

(36)

Dalībvalstīm būtu jāveic vismaz viens pasākums remonta veicināšanai. Šādiem pasākumiem varētu būt finansiāls vai nefinansiāls raksturs. Nefinansiāla rakstura pasākumi varētu ietvert informācijas kampaņas, atbalstu sabiedrības virzītām remontēšanas iniciatīvām, izmantojot tādus tiešus līdzekļus kā telpu nodrošināšana remonta laboratorijām vai sanāksmju vietām, piemēram, kopienas vai kultūras centros. Finansiāla rakstura pasākumi varētu būt, piemēram, remonta kuponi, remonta fondi, vietējo vai reģionālo tiešsaistes platformu remontam atbalstīšana vai izveide, īpašu remontēšanas prasmju iegūšanai paredzētu mācību programmu organizēšana vai finansēšana, nodokļu pasākumi. Nodokļu pasākumu kontekstā attiecīgā gadījumā saskaņā ar Padomes Direktīvas 2006/112/EK (20) III pielikumu dalībvalstis, ja nepieciešams, var izvēlēties noteikt samazinātu pievienotās vērtības nodokļa likmi attiecībā uz sadzīves tehnikas, apavu un ādas izstrādājumu, apģērba un mājsaimniecības veļas remonta pakalpojumu sniegšanu, tostarp lāpīšanu un pārveidošanu. Šajā kontekstā Komisija varētu apsvērt iespēju vajadzības gadījumā iesniegt priekšlikumu par minētās direktīvas III pielikuma grozīšanu. Minētos pasākumus varētu veikt valsts, reģionālā vai vietējā līmenī. Lai veicinātu paraugprakses apmaiņu, dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai par vienu vai vairākiem pasākumiem, kas veikti remonta veicināšanai. Komisijai informācija par šādiem pasākumiem būtu jādara publiski pieejama.

(37)

Ir nepieciešams, lai dalībvalstis paredzētu sodus par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un nodrošinātu to piemērošanu. Sodiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem.

(38)

Komisijai būtu jādod iespēja izstrādāt brīvprātīgu Eiropas kvalitātes standartu remonta pakalpojumiem, piemēram, veicinot un atvieglojot brīvprātīgu sadarbību darbā pie standarta starp uzņēmumiem, valsts iestādēm un citām ieinteresētajām personām, piemēram, neatkarīgiem remontētājiem un sabiedrības virzītām remontēšanas iniciatīvām, vai izdodot standartizācijas pieprasījumu Eiropas standartizācijas organizācijām. Eiropas remonta pakalpojumu kvalitātes standarts varētu palielināt patērētāju uzticēšanos remonta pakalpojumiem visā Savienībā. Šāds standarts varētu ietvert aspektus, kas ietekmē patērētāju lēmumus par remontu, piemēram, laiku, kas vajadzīgs remonta pabeigšanai, pagaidu aizstājējpreču pieejamību, kvalitātes garantijas, piemēram, komercgarantiju par remontu, un tādu papildpakalpojumu pieejamību kā demontāža, uzstādīšana un transportēšana, ko piedāvā remontētāji.

(39)

Šajā direktīvā izklāstītie izpildes noteikumi neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2020/1828 (21).

(40)

Lai mudinātu patērētājus izvēlēties remontu nolūkā panākt preču atbilstību pārdevēja atbildības jomā un tādējādi veicinātu remontu, ja patērētājs izvēlas remontu kā līdzekli preču atbilstības panākšanai, Direktīva (ES) 2019/771 būtu jāgroza, lai pagarinātu atbildības laikposmu par 12 mēnešiem, kas būtu jāpieskaita atlikušajam atbildības laikposmam attiecībā uz preci. Minētais pagarinājums būtu jāpiemēro vienu reizi. Tomēr dalībvalstis varētu vēl vairāk stimulēt remontu, paredzot pārdevēja atbildības papildu pagarinājumus, ja remonts notiek atkārtoti. Dalībvalstis varētu arī ieviest vai saglabāt noteikumus, lai pagarinātu pārdevēja atbildību remonta gadījumā uz laikposmiem, kas ilgāki par 12 mēnešiem. Saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/771, ja piemēro atbildības laikposma pagarinājumu, pārdevējam vajadzētu būt atbildīgam par jebkādu neatbilstību, kas pastāvēja preču piegādes brīdī un kas atklājas atlikušajā atbildības laikposmā attiecībā uz preci, kurš ietver pagarinājumu. Atbildības laikposma pagarinājumam nebūtu jāskar patērētāju tiesības, kas paredzētas Direktīvā (ES) 2019/771. Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstis, kuras ievieš vai patur spēkā noteikumus, kas paredz ilgāku atbildības laikposma pagarinājumu tikai attiecībā uz remontētajām daļām saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/771. Ņemot vērā Direktīvā (ES) 2019/771 paredzēto elastību, dalībvalstīm, kuras neparedz noteiktus pārdevēja atbildības termiņus vai paredz tikai tiesiskās aizsardzības līdzekļu noilguma termiņu, būtu jānodrošina, ka pārdevēja atbildība vai tiesiskās aizsardzības līdzekļu noilguma termiņš remonta gadījumā ir vismaz divi gadi un 12 mēneši, kas atbilst minimālajam pārdevēja atbildības laikposmam, kurš noteikts Direktīvā (ES) 2019/771, un minētā laikposma minimālajam pagarinājumam remonta gadījumā. Atbildības laikposma pagarinājums stimulētu ilgtspējīgu patēriņu un veicinātu aprites ekonomiku.

(41)

Lai veicinātu remontēšanu pārdevēja atbildības jomā, patērētāju un vides aizsardzības interesēs Direktīvā (ES) 2019/771 būtu vajadzīgi papildu grozījumi nolūkā ieviest jaunu pienākumu informēt patērētāju par tiesībām izvēlēties starp remontu un aizstāšanu, kā arī par atbildības laikposma pagarināšanu, ja patērētājs izvēlas remontu, tādējādi palielinot informētību par abām alternatīvām un par remonta izvēles priekšrocībām. Minētā informēšanas prasība stimulētu ilgtspējīgu patēriņu un veicinātu aprites ekonomiku.

(42)

Lai atbalstītu patērētājus un stimulētu remontu, pārdevējs atkarībā no attiecīgās preču kategorijas specifikas varētu patērētājam aizdot aizstājējpreci, ja remonts nav pabeigts saprātīgā laikposmā vai bez ievērojamām neērtībām. Šī aizstājējprece varētu būt arī pārjaunota prece. Aizstājējprecei, ko uz laiku aizdod patērētājam, jebkurā gadījumā vajadzētu būt bezmaksas. Turklāt pārdevējam joprojām būtu jāveic remonts saprātīgā termiņā. Aizdodot preci uz remonta laiku, var izvairīties no ievērojamām neērtībām patērētājam, taču ar to nevar attaisnot nepamatoti ilgu remonta laikposmu. Turklāt aizstāšanas gadījumā pārdevējs kā tiesiskās aizsardzības līdzekli un pēc patērētāja pieprasījuma varētu nodrošināt patērētājam pārjaunotu preci.

(43)

Lai panāktu šajā direktīvā izklāstīto noteikumu izpildi ar pārstāvības prasībām, ir jāgroza Direktīvas (ES) 2020/1828 I pielikums. Lai dalībvalstu norīkotās kompetentās iestādes sadarbotos un koordinētu darbības savā starpā un ar Komisiju nolūkā panākt atbilstību šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem, ir jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (22) pielikums.

(44)

Lai uzņēmēji varētu pielāgoties, attiecībā uz dažu šīs direktīvas pantu piemērošanu būtu jāievieš pārejas noteikumi. Direktīvas (ES) 2019/771 grozījums būtu jāpiemēro tikai pārdošanas līgumiem, kas noslēgti pēc 2026. gada 31. jūlija, lai nodrošinātu juridisko noteiktību un dotu pārdevējiem pietiekami daudz laika pielāgoties grozītajiem remonta un nomaiņas tiesiskās aizsardzības līdzekļiem.

(45)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (23) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(46)

Dalībvalstis nevar pietiekami labi veicināt patērētāju iegādāto preču remontu ar mērķi sekmēt iekšējā tirgus pareizu darbību, vienlaikus nodrošinot augstu vides un patērētāju aizsardzības līmeni. Gaidāmie valstu obligātie noteikumi, ar kuriem veicina ilgtspējīgu patēriņu, remontējot preču defektus, kuri neietilpst Direktīvas (ES) 2019/771 darbības jomā, visticamāk, atšķirsies un novedīs pie iekšējā tirgus sadrumstalotības. Dalībvalstis nedrīkst grozīt Direktīvā (ES) 2019/771 izklāstītos pilnībā saskaņotos noteikumus par defektiem, kas ietilpst pārdevēja atbildības jomā. Šīs direktīvas mērķi tās mēroga un iedarbības dēļ var labāk sasniegt Savienības līmenī, izmantojot pilnībā saskaņotus kopīgus noteikumus, kas veicina remontu Direktīvā (ES) 2019/771 paredzētajā pārdevēja atbildības jomā un ārpus tās. Tāpēc Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(47)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un pamatbrīvības, un tās mērķis ir nodrošināt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”), jo īpaši tās 16., 26., 37., 38. un 47. panta, pilnīgu ievērošanu. Tā palīdz uzlabot vides kvalitāti saskaņā ar Hartas 37. pantu, veicinot preču ilgtspējīgu patēriņu un tādējādi samazinot vēl lietojamu preču priekšlaicīgas izmešanas negatīvo ietekmi uz vidi. Šī direktīva nodrošina 38. panta par patērētāju aizsardzību pilnīgu ievērošanu, uzlabojot patērētāju tiesības attiecībā uz defektiem, kas rodas vai kļūst acīmredzami ārpus pārdevēja atbildības, ievērojot Direktīvu (ES) 2019/771. Tā arī nodrošina darījumdarbības brīvības ievērošanu saskaņā ar Hartas 16. pantu, aizsargājot līgumslēgšanas brīvību un veicinot remonta pakalpojumu attīstību iekšējā tirgū. Šī direktīva veicina personu ar invaliditāti integrāciju saskaņā ar Hartas 26. pantu, atvieglojot personām ar invaliditāti piekļuvi Eiropas tiešsaistes platformai. Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt Hartas 47. panta par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu pilnīgu ievērošanu, izmantojot efektīvus izpildes līdzekļus,

1)

“patērētājs” ir “patērētājs”, kā definēts Direktīvas (ES) 2019/771 2. panta 2) punktā;

2)

“remontētājs” ir jebkura fiziska vai juridiska persona, kas saistībā ar minētās personas komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju sniedz remonta pakalpojumus, tostarp ražotāji un pārdevēji, kas sniedz remonta pakalpojumus, kā arī remonta pakalpojumu sniedzēji – gan neatkarīgi, gan saistīti ar šādiem ražotājiem vai pārdevējiem;

3)

“remonts” ir “remonts”, kā definēts Regulas (ES) 2024/1781 2. panta 20) punktā;

4)

“pārdevējs” ir “pārdevējs”, kā definēts Direktīvas (ES) 2019/771 2. panta 3) punktā;

5)

“ražotājs” ir “ražotājs”, kā definēts Regulas (ES) 2024/1781 2. panta 42) punktā;

6)

“pilnvarotais pārstāvis” ir “pilnvarotais pārstāvis”, kā definēts Regulas (ES) 2024/1781 2. panta 43) punktā;

7)

“importētājs” ir “importētājs”, kā definēts Regulas (ES) 2024/1781 2. panta 44) punktā;

8)

“izplatītājs” ir “izplatītājs”, kā definēts Regulas (ES) 2024/1781 2. panta 45) punktā;

9)

“preces” ir “preces”, kā definēts Direktīvas (ES) 2019/771 2. panta 5) punktā, izņemot ūdeni, gāzi un elektroenerģiju;

10)

“pārjaunošana” ir “pārjaunošana”, kā definēts Regulas (ES) 2024/1781 2. panta 18) punktā;

11)

“remontējamības prasības” ir II pielikumā uzskaitīto Savienības tiesību aktu prasības, kas ļauj preci remontēt, tostarp prasības atvieglot izjaukšanu un prasības attiecībā uz piekļuvi rezerves daļām, ar remontu saistītai informācijai un rīkiem, kas piemērojamas precēm vai konkrētām preču sastāvdaļām;

12)

“pastāvīgs informācijas nesējs” ir “pastāvīgs informācijas nesējs”, kā definēts Direktīvas (ES) 2019/771 2. panta 11) punktā.

1)

direktīvas 7. panta 1. punkta d) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

;

2)

direktīvas 10. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 13. pantā iekļauj šādu punktu:

4)

direktīvas 14. panta 1. punktu aizstāj ar šādu: