1.   Savienības un dalībvalstu kopējās darbības patvēruma un migrācijas pārvaldībā to attiecīgajās kompetences jomās pamatojas uz solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma principu, kā noteikts LESD 80. pantā, pamatojoties uz visaptverošu pieeju, un to pamatā ir integrētas politikas veidošanas princips saskaņā ar starptautiskajiem un Savienības tiesību aktiem, tostarp pamattiesībām.

Ar vispārējo mērķi efektīvi pārvaldīt patvērumu un migrāciju piemērojamo Savienības tiesību aktu ietvaros, minētajām darbībām ir šādi mērķi:

2.   Komisija, Padome un dalībvalstis nodrošina patvēruma un migrācijas pārvaldības politikas konsekventu īstenošanu, ietverot gan iekšējos, gan ārējos minētās politikas komponentus, apspriežoties ar iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kuras ir atbildīgas par ārējās politikas jomām.

1.   Īstenojot savus pienākumus atbilstīgi šai regulai, Savienība un dalībvalstis ievēro solidaritātes un taisnīga atbildības sadalījuma principu, kā noteikts LESD 80. pantā, un ņem vērā to kopīgo ieinteresētību Savienības patvēruma un migrācijas pārvaldības politikas reālā darbībā.

2.   Pildot savus pienākumus atbilstīgi šai regulai, dalībvalstis cieši sadarbojas un:

3.   Lai atbalstītu dalībvalstis to pienākumu izpildē, pastāvīgajā ES migrācijas atbalsta rīkkopā ietilpst vismaz šādi elementi:

1.   Dalībvalstis ievieš valsts stratēģijas, kurās paredz stratēģisku pieeju, lai nodrošinātu, ka tām ir spējas savas patvēruma un migrācijas pārvaldības sistēmas efektīvai īstenošanai pilnīgi atbilstīgi to Savienības un starptautiskajos tiesību aktos paredzētajiem pienākumiem, ņemot vērā to valsts īpašo situāciju, jo īpaši ģeogrāfisko atrašanās vietu.

Izstrādājot savas valsts stratēģijas, dalībvalstis attiecīgā gadījumā un saskaņā ar valsts tiesību aktiem var apspriesties ar Komisiju un attiecīgajām Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām, jo īpaši Patvēruma aģentūru, kā arī vietējām un reģionālajām iestādēm. Minētās stratēģijas ietver vismaz:

2.   Valsts stratēģijās ņem vērā citas attiecīgās stratēģijas un esošos atbalsta pasākumus, jo īpaši atbalsta pasākumus atbilstīgi Regulām (ES) 2021/1147 un (ES) 2021/2303, un tās ir saskanīgas un komplementāras ar valsts stratēģijām Eiropas integrētai robežu pārvaldībai, kas izveidotas saskaņā ar Regulas (ES) 2019/1896 8. panta 6. punktu.

3.   Dalībvalstis savas patvēruma un migrācijas pārvaldības stratēģijas nosūta Komisijai sešus mēnešus pirms 8. pantā minētās Stratēģijas pieņemšanas.

4.   Savienības finansiālais un operatīvais atbalsts pienākumu īstenošanai, tostarp operatīvais atbalsts no tās struktūrām, birojiem un aģentūrām, tiek sniegts saskaņā ar Regulām (ES) 2019/1986, (ES) 2021/1147, (ES) 2021/2303 un attiecīgā gadījumā Regulu (ES) 2021/1148.

5.   Komisija uzrauga migrācijas situāciju un sniedz informāciju par to, izmantojot regulārus ziņojumus par situāciju, kuru pamatā ir dati un informācija, ko sniedzis Eiropas Ārējās darbības dienests, Patvēruma aģentūra, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra, Eiropols un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, un jo īpaši informāciju, kas savākta, ievērojot Rekomendāciju (ES) 2020/1366 un Migrācijas sagatavotības un krīzes plāna un tā tīkla ietvaros, un vajadzības gadījumā informāciju, ko sniegušas dalībvalstis.

6.   Komisija ar īstenošanas aktiem izveido veidni, kas dalībvalstīm jāizmanto, lai nodrošinātu, ka to valsts stratēģijas ir salīdzināmas attiecībā uz konkrētiem pamatelementiem, piemēram, ārkārtas rīcības plānošanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 77. panta 2. punktā.

1.   Komisija pēc apspriešanās ar dalībvalstīm, ņemot vērā attiecīgos Savienības struktūru, biroju un aģentūru ziņojumus un analīzi un izmantojot 7. pantā minētās valstu stratēģijas, izstrādā Eiropas patvēruma un migrācijas pārvaldības stratēģiju piecu gadu (“Stratēģija”), kurā izklāstīta stratēģiskā pieeja, lai nodrošinātu valstu stratēģiju konsekventu īstenošanu. Komisija Stratēģiju nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei. Stratēģija nav juridiski saistoša.

2.   Pirmo Stratēģiju pieņem līdz 2025. gada 12. decembrim un pēc tam ik piecus gadus.

3.   Stratēģijā iekļauj 4. un 5. pantā uzskaitītos komponentus, piešķir nozīmīgu lomu Eiropas Savienības Tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, kā arī ņem vērā:

1.   Komisija katru gadu pieņem Eiropas ikgadējo patvēruma un migrācijas ziņojumu, kurā novērtē patvēruma, uzņemšanas un migrācijas situācija iepriekšējo 12 mēnešu periodā un visas iespējamās norises un sniedz stratēģisku situācijas ainu migrācijas un patvēruma jomā, ko izmanto arī kā agrīnās brīdināšanas un izpratnes veicināšanas instrumentu Savienībai (“ziņojums”).

2.   Ziņojuma pamatā ir attiecīgi kvantitatīvi un kvalitatīvi dati un informācija, ko sniegušas dalībvalstis, Eiropas Ārējās darbības dienests, Patvēruma aģentūra, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra, Eiropols un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra. Tajā var ņemt vērā arī informāciju, ko sniegušas citas attiecīgās struktūras, biroji, aģentūras vai organizācijas.

3.   Ziņojumā iekļauj šādus elementus:

4.   Komisija pieņem ziņojumu katru gadu līdz 15. oktobrim un nosūta to Eiropas Parlamentam un Padomei.

5.   Ziņojums veido pamatu Savienības līmeņa lēmumiem par pasākumiem, kas vajadzīgi migrācijas situāciju pārvaldībai.

6.   Pirmo ziņojumu izdod līdz 2025. gada 15. oktobrim.

7.   Ziņojuma vajadzībām dalībvalstis, Patvēruma aģentūra, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra, Eiropols un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra līdz katra gada 1. jūnijam sniedz 10. pantā minēto informāciju.

8.   Komisija katru gadu jūlija pirmajā pusē sasauc slēgtu ES migrācijas sagatavotības un krīzes pārvaldības mehānisma sanāksmi, lai iepazīstinātu ar sākotnējo situācijas novērtējumu un apmainītos ar informāciju ar minētā mehānisma locekļiem. ES migrācijas sagatavotības un krīzes pārvaldības mehānisma sastāvu un darbības veidu reglamentē Ieteikums (ES) 2020/1366 tā sākotnējā redakcijā.

9.   Dalībvalstis un attiecīgās Savienības struktūras, biroji un aģentūras katru gadu līdz 1. septembrim sniedz Komisijai atjauninātu informāciju.

10.   Komisija katru gadu līdz 30. septembrim sasauc slēgtu ES migrācijas sagatavotības un krīzes pārvaldības mehānisma sanāksmi, lai iepazīstinātu ar konsolidēto situācijas novērtējumu. ES migrācijas sagatavotības un krīzes pārvaldības mehānisma sastāvu un darbības veidu reglamentē Ieteikums (ES) 2020/1366 tā sākotnējā redakcijā.

1.   Vērtējot vispārējo migrācijas situāciju vai to, vai dalībvalsts ir pakļauta migrācijas spiedienam, migrācijas spiediena riskam vai saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, Komisija izmanto 9. pantā minēto ziņojumu un ņem vērā jebkādu papildu informāciju, ievērojot 9. panta 3. punkta a) apakšpunktu.

2.   Komisija arī ņem vērā:

3.   Turklāt, lai novērtētu, vai dalībvalsts saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, Komisija ņem vērā arī kumulatīvo ietekmi, ko rada trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku pašreizējās un iepriekšējās ierašanās gadījumu skaits gadā.

1.   Kopā ar 9. pantā minēto ziņojumu Komisija pieņem īstenošanas lēmumu, kurā nosaka, vai konkrēto dalībvalsti skar migrācijas spiediens vai tajā gaidāms migrācijas spiediena risks nākamajā gadā vai tā saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju.

Minētajā nolūkā Komisija apspriežas ar attiecīgajām dalībvalstīm. Komisija var noteikt termiņu šādām apspriedēm.

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā Komisija izmanto informāciju, kas savākta, ievērojot 10. pantu, ņemot vērā visus 9. pantā minētā ziņojuma elementus, visus migrācijas maršrutus, tostarp specifiku, kas raksturīga tādai strukturālai parādībai kā izkāpšana krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijām, un trešo valstu valstspiederīgo un bezvalstnieku neatļautu kustību starp dalībvalstīm, kā arī iepriekšēju spiedienu uz attiecīgo dalībvalsti un pašreizējo situāciju.

3.   Ja dalībvalsts pēdējo 12 mēnešu laikā ir saskārusies ar lielu skaitu ieceļotāju ierašanos sakarā ar atkārtoti notiekošu izkāpšanu krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijām, Komisija uzskata, ka minētā dalībvalsts ir pakļauta migrācijas spiedienam, ar noteikumu, ka minēto ierašanās gadījumu mērogs ir tāds, ka tas rada nesamērīgus pienākumus pat labi sagatavotām minētās dalībvalsts patvēruma, uzņemšanas un migrācijas sistēmām.

4.   Komisija pieņem īstenošanas lēmumu katru gadu līdz 15. oktobrim un nosūta to Eiropas Parlamentam un Padomei.

1.   Katru gadu, pamatojoties uz 9. pantā minēto ziņojumu un kopā ar to Komisija iesniedz priekšlikumu Padomes īstenošanas aktam, ar ko izveido ikgadējo solidaritātes rezervi, kura vajadzīga, lai līdzsvaroti un efektīvi risinātu migrācijas situāciju nākamajā gadā. Minētajā priekšlikumā atspoguļo migrācijas spiediena skarto dalībvalstu ikgadējās prognozētās solidaritātes vajadzības.

2.   Šā panta 1. punkta minētajā Komisijas priekšlikumā nosaka nepieciešamo pārcelšanas gadījumu kopējo skaitu gadā un finanšu iemaksas ikgadējās solidaritātes rezervei Savienības līmenī, kas ir vismaz:

Šā panta 1. punktā minētajā Komisijas priekšlikumā nosaka arī ikgadējos indikatīvos ieguldījumus katrai dalībvalstij, piemērojot 66. pantā noteikto sadales koeficientu, lai atvieglotu solījumu veikt solidaritātes ieguldījumu (“solījumu uzņemšanās”), ievērojot 13. pantu.

3.   Nosakot Savienības mēroga atbildības līmeni, kas kopīgi jāuzņemas visām dalībvalstīm, un no tā izrietošo solidaritātes līmeni, Komisija ņem vērā attiecīgos kvalitatīvos un kvantitatīvos kritērijus, tostarp kopējo personu, kas ieradušās, skaitu, vidējos atzīšanas rādītājus, kā arī vidējos atgriešanas rādītājus attiecīgajam gadam. Komisija ņem vērā arī to, ka dalībvalstīm, kuras kļūs par labuma guvējām dalībvalstīm, ievērojot 58. panta 1. punktu, nav pienākuma īstenot solītos solidaritātes ieguldījumus.

Komisija var noteikt lielāku skaitli attiecībā uz pārcelšanām un finansiālajiem ieguldījumiem, nekā paredzēts šā panta 2. punktā, un var noteikt citus solidaritātes veidus, kā noteikts 56. panta 2. punkta c) apakšpunktā, atkarībā no šādu pasākumu nepieciešamības, kas izriet no konkrētajām problēmām migrācijas jomā attiecīgajā dalībvalstī. Lai saglabātu dažādo solidaritātes pasākumu veidu līdzvērtību, saglabā šā panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā noteikto skaitļu attiecību.

4.   Neatkarīgi no šā panta 2. punkta izņēmuma situācijās, kad informācija, ko dalībvalstis un attiecīgās Savienības struktūras, biroji un aģentūras sniegušas, ievērojot 9. panta 2. punktu, vai apspriešanās, ko Komisija veikusi, ievērojot 11. panta 1. punktu, neliecina par to, ka nākamajam gadam ir vajadzīgi solidaritātes pasākumi, šā panta 1. punktā minētajā Komisijas priekšlikumā to pienācīgi ņem vērā.

5.   Ja Komisija īstenošanas lēmumā, kā minēts 11. pantā, ir konstatējusi, ka viena vai vairākas dalībvalstis ir pakļautas migrācijas spiedienam, ko izraisa liels ierašanās gadījumu skaits, kas rodas pēc atkārtoti notiekošās izkāpšanās krastā pēc meklēšanas un glābšanas operācijām, ņemot vērā attiecīgo dalībvalstu īpatnības, Komisija nosaka ikgadējās solidaritātes rezerves indikatīvo procentuālo daļu, kas jādara pieejama minētajām dalībvalstīm.

6.   Komisija katru gadu līdz 15. oktobrim pieņem šā panta 1. punktā minēto priekšlikumu un nosūta to Padomei. Komisija minēto priekšlikumu vienlaicīgi nosūta Eiropas Parlamentam. Līdz 57. pantā minētā Padomes īstenošanas akta pieņemšanai šā panta 1. punktā minēto Komisijas priekšlikumu nepublisko. To klasificē kā “RESTREINT UE/EU RESTRICTED” un apstrādā kā tādu saskaņā ar Padomes Lēmumu 2013/488/ES (38).

1.   Lai nodrošinātu šīs regulas IV daļas efektīvu īstenošanu, ar šo tiek izveidots Augsta līmeņa ES solidaritātes forums (“Augsta līmeņa forums”), kurā ir dalībvalstu pārstāvji un kuru vada tā dalībvalsts, kura ir Padomes prezidentvalsts. Dalībvalstis ir pārstāvētas atbildības un lēmumu pieņemšanas pilnvaru līmenī, kāds ir pienācīgs Augsta līmeņa forumam uzticēto uzdevumu izpildei.

Trešās valstis, kas ar Savienību ir noslēgušas nolīgumu par kritērijiem un mehānismiem par dalībvalstī vai minētajā trešā valstī iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās valsts noteikšanai, var solidaritātes veicināšanas nolūkā ad hoc tikt uzaicinātas attiecīgi piedalīties Augsta līmeņa forumā.

2.   Padome Augsta līmeņa solidaritātes forumu sasauc 15 dienu laikā pēc tam, kad ir pieņemts 9. pantā minētais ziņojums, 11. pantā minētais lēmums un 12. pantā minētais Komisijas priekšlikums.

3.   Šā panta 2. punktā minētajā sanāksmē Augsta līmeņa forums izskata 9. pantā minēto ziņojumu, 11. pantā minēto lēmumu un 12. pantā minēto Komisijas priekšlikumu un izvērtē vispārējo situāciju. Tas arī izdara secinājumu par solidaritātes pasākumiem un iemaksu līmeņiem, kas vajadzīgi, ievērojot 57. pantā izklāstīto procedūru, un, ja tiek uzskatīts par nepieciešamu – par citiem reaģēšanas uz migrāciju pasākumiem atbildības, sagatavotības un ārkārtas rīcības jomās, kā arī par migrācijas ārējo dimensiju. Minētajā Augsta līmeņa foruma sanāksmē dalībvalstis uzņemas solījumu veikt savus solidaritātes ieguldījumus, lai izveidotu ikgadējo solidaritātes rezervi, ievērojot 57. pantu.

4.   Ja Padome pēc dalībvalsts iniciatīvas vai pēc Komisijas uzaicinājuma uzskata, ka solidaritātes ieguldījumi ikgadējā solidaritātes rezervē nav pietiekami, salīdzinot ar apzinātajām vajadzībām, tostarp gadījumos, kad saskaņā ar 61. un 62. pantu ir piešķirti būtiski samazinājumi, vai ja vienai vai vairākām dalībvalstīm, kuras saskaras ar migrācijas spiedienu, ir lielākas vajadzības, nekā tika paredzēts, vai vispārējā situācijā ir vajadzīgs papildu solidaritātes atbalsts, Padome ar vienkāršu balsu vairākumu atkārtoti sasauc Augsta līmeņa forumu, lai pieprasītu dalībvalstīm sniegt papildu solidaritātes ieguldījumus. Jebkuru solījumu uzņemšanos veic saskaņā ar 57. pantā izklāstīto procedūru.

1.   Lai nodrošinātu šīs regulas IV daļas netraucētu darbību, tiek izveidots Tehniskā līmeņa ES solidaritātes forums (“Tehniskā līmeņa forums”), ko Komisijas vārdā sasauc un vada ES solidaritātes koordinators.

2.   Tehniskā līmeņa forumā ir dalībvalstu attiecīgo iestāžu pārstāvji tādā līmenī, kas ir pietiekami augsts, lai veiktu forumam uzticētos uzdevumus.

3.   Trešās valstis, kas ar Savienību ir noslēgušas nolīgumu par kritērijiem un mehānismiem par dalībvalstī vai minētajā trešā valstī iesniegta starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgās valsts noteikšanai, var solidaritātes veicināšanas nolūkā ad hoc tikt uzaicinātas attiecīgi piedalīties Tehniskā līmeņa forumā.

4.   Tehniskā līmeņa forumā piedalās Patvēruma aģentūra. Attiecīgos gadījumos un pēc ES solidaritātes koordinatora uzaicinājuma Tehniskā līmeņa forumā piedalās Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra. Var uzaicināt piedalīties arī ANO aģentūras atkarībā no to iesaistes solidaritātes mehānismā.

5.   Pēc 57. pantā minētā Padomes īstenošanas akta pieņemšanas ES solidaritātes koordinators sasauc pirmo Tehniskā līmeņa foruma sanāksmi. Pēc minētās pirmās sanāksmes Tehniskā līmeņa forums tiekas regulāri un tik bieži, cik nepieciešams, jo īpaši, ievērojot 58. panta 3. punktu un 59. panta 6. punktu, lai īstenotu solidaritātes mehānisma darbību starp dalībvalstīm un ar apzinātajiem ieguldījumiem risinātu solidaritātes vajadzības.

1.   Komisija ieceļ ES solidaritātes koordinatoru, lai tehniskā līmenī koordinētu solidaritātes mehānisma īstenošanu saskaņā ar šīs regulas IV daļu.

2.   ES solidaritātes koordinators:

3.   Lai īstenotu 2. punktu, ES solidaritātes koordinatoram palīdz birojs un tam uzticēto uzdevumu pildīšanai tiek nodrošināti nepieciešamie finanšu līdzekļi un cilvēkresursi. ES solidaritātes koordinators veic koordinēšanu cieši kopā ar Patvēruma aģentūru, tostarp attiecībā uz pārcelšanas praktiskās izpildes kārtību atbilstīgi šai regulai.

4.   Ziņojumā, kas minēts 9. pantā, izklāsta solidaritātes mehānisma īstenošanas un darbības stāvokli.

5.   Lai ES solidaritātes koordinators varētu efektīvi pildīt tam uzticētos uzdevumus, dalībvalstis sniedz ES solidaritātes koordinatoram vajadzīgos datus un informāciju.

1.   Dalībvalstis izskata ikvienu starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas ir atbildīgā dalībvalsts, pamatojoties uz šīs daļas II nodaļā noteiktajiem kritērijiem vai III nodaļā noteiktajām klauzulām.

2.   Neskarot šīs regulas IV daļā paredzētos noteikumus, ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nevienu dalībvalsti nav iespējams noteikt kā atbildīgo par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga pirmā dalībvalsts, kurā reģistrēts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Ja dalībvalstij nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas noteikta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējam sakarā ar viņa pārsūtīšanu uz minēto dalībvalsti pastāv reāls risks saskarties ar pieteikuma iesniedzēja pamattiesību pārkāpumu tādā mērā, ka tas būtu uzskatāms par necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi Hartas 4. panta nozīmē, tad dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt šīs daļas II nodaļā noteiktos kritērijus vai III nodaļā noteiktās klauzulas, lai noteiktu, vai par atbildīgo var noteikt citu dalībvalsti.

Ja dalībvalsts nevar saskaņā ar šā punkta pirmo daļu veikt pārsūtīšanu ne uz vienu citu dalībvalsti, kas noteikta, pamatojoties uz šīs daļas II nodaļā noteiktajiem kritērijiem vai III nodaļā noteiktajām klauzulām, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā reģistrēts pieteikums, un nevar noteikt, vai par atbildīgo nevar noteikt citu dalībvalsti, minētā dalībvalsts pati kļūst par dalībvalsti, kas ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

4.   Ja nav veikta Regulas (ES) 2024/1356 15. pantā paredzētā drošības pārbaude, ievērojot minēto regulu, tad pirmā dalībvalsts, kurā reģistrēts starptautiskās aizsardzības pieteikums, iespējami drīz pēc pieteikuma reģistrācijas, pirms tā piemēro kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, ievērojot šīs daļas II nodaļu vai III nodaļā noteiktās klauzulas, pārbauda, vai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs apdraud iekšējo drošību.

Ja ir veikta Regulas (ES) 2024/1356 15. pantā paredzētā drošības pārbaude, bet pirmajai dalībvalstij, kurā reģistrēts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir pienācīgs pamats pārbaudīt, vai ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs apdraud iekšējo drošību, tad minētā dalībvalsts veic izskatīšanu iespējami drīz pēc pieteikuma reģistrācijas, pirms tā piemēro kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, ievērojot šīs daļas II nodaļu vai III nodaļā izklāstītās klauzulas.

Ja drošības pārbaudē, kas veikta saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1356 15. pantu vai saskaņā ar šā punkta pirmo un otro daļu, atklājas, ka ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs apdraud iekšējo drošību, tad dalībvalsts, kura veic drošības pārbaudi, ir atbildīgā dalībvalsts un šīs regulas 39. pantu nepiemēro.

5.   Katra dalībvalsts patur tiesības nosūtīt pieteikuma iesniedzēju uz drošu trešo valsti, ievērojot Regulā (ES) 2024/1348 paredzētos noteikumus un garantijas.

1.   Starptautiskās aizsardzības pieteikumu pauž un reģistrē pirmās ieceļošanas dalībvalstī.

2.   Atkāpjoties no 1. punkta, ja trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam ir derīgs uzturēšanās dokuments vai derīga vīza, tad starptautiskās aizsardzības pieteikumu pauž un reģistrē dalībvalstī, kas izdevusi uzturēšanās dokumentu vai vīzu.

Ja trešās valsts valstspiederīgajam vai bezvalstniekam ir uzturēšanās dokuments vai vīza, kuras derīguma termiņš ir beidzies, kura ir anulēta, atsaukta vai atcelta, tad starptautiskās aizsardzības pieteikumu pauž un reģistrē dalībvalstī, kurā viņš atrodas.

3.   Biometrisko datu vākšanā saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1358 un jautājumos, uz kuriem attiecas šī regula, pieteikuma iesniedzējs pilnībā sadarbojas ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, jo īpaši iespējami drīz un vēlākais 22. pantā minēto pārrunu laikā iesniedzot un atklājot visus viņam pieejamos elementus un informāciju, kas ir būtiski atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, tostarp iesniedzot savus personu apliecinošos dokumentus, ja pieteikuma iesniedzēja rīcībā ir šādi dokumenti. Ja pieteikuma iesniedzējs pārrunu laikā nevar iesniegt pierādījumus, kas pamato iesniegtos elementus un informāciju, vai aizpildīt šīs regulas 22. panta 1. punktā minēto veidni, kompetentā iestāde, ņemot vērā lietas individuālos apstākļus, nosaka saprātīgu termiņu šādu pierādījumu iesniegšanai šīs regulas 39. panta 1. punktā minētajā laikposmā.

4.   Tiek prasīts, lai pieteikuma iesniedzējs atrastos:

5.   Ja saskaņā ar 42. panta 2. punktu un 67. panta 10. punktu pieteikuma iesniedzējam ir paziņots pārsūtīšanas lēmums, pieteikuma iesniedzējs sadarbojas ar kompetentajām iestādēm un ievēro minēto lēmumu.

1.   Ja pieteikuma iesniedzējs ir ticis informēts par saviem pienākumiem un to neizpildes sekām saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1356 11. panta 1. punkta b) apakšpunktu vai Direktīvas (ES) 2024/1346 5. panta 1. punktu un 21. pantu, pieteikuma iesniedzējam nav tiesību uz uzņemšanas apstākļiem, kas izklāstīti minētās direktīvas 17.–20. pantā, nevienā dalībvalstī, izņemot dalībvalsti, kurā viņam ir jāatrodas saskaņā ar šīs regulas 17. panta 4. punktu, no brīža, kad viņam ir paziņots lēmums pārsūtīt viņu uz atbildīgo dalībvalsti.

Pirmā daļa neskar nepieciešamību nodrošināt dzīves līmeni saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, tostarp Hartu, un starptautiskajām saistībām.

2.   Elementus un informāciju, kas ir būtiski atbildīgās dalībvalsts noteikšanai, ja tie iesniegti pēc termiņa beigām, ņem vērā tikai tad, ja tie sniedz pierādījumus, kas ir izšķiroši šīs regulas pareizai piemērošanai, jo īpaši attiecībā uz nepavadītiem nepilngadīgajiem un ģimenes atkalapvienošanos.

3.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja pieteikuma iesniedzējs neatrodas dalībvalstī, kurā viņam ir jāatrodas, un tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kurā pieteikuma iesniedzējs atrodas, ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pret pieteikuma iesniedzēju varētu būt izdarīts kāds no nodarījumiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/36/ES (39) 2. un 3. pantā.

4.   Piemērojot šo pantu, dalībvalstis ņem vērā pieteikuma iesniedzēja individuālos apstākļus, tostarp pamattiesību pārkāpuma reālu risku dalībvalstī, kurā pieteikuma iesniedzējam ir jāatrodas. Jebkādi dalībvalstu veikti pasākumi ir samērīgi.

1.   Tiklīdz iespējams un jebkurā gadījumā līdz dienai, kad dalībvalstī tiek reģistrēts starptautiskās aizsardzības pieteikums, minētās dalībvalsts kompetentā iestāde sniedz pieteikuma iesniedzējam informāciju par šīs regulas piemērošanu, par viņa tiesībām, ievērojot šo regulu, un par 17. pantā noteiktajiem pienākumiem, kā arī 18. pantā noteiktajām pienākumu nepildīšanas sekām. Minētā informācija jo īpaši ietver informāciju par:

2.   Pieteikuma iesniedzējam ir iespēja pieprasīt informāciju par procedūras norisi, un kompetentās iestādes informē pieteikuma iesniedzēju par minēto iespēju. Ja pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgais, tad nepilngadīgajam un vecākam vai pārstāvim ir iespēja pieprasīt šādu informāciju.

1.   Informāciju, kas minēta 19. pantā, sniedz rakstiski kodolīgā, pārredzamā, saprotamā un viegli piekļūstamā veidā, izmantojot skaidru un vienkāršu valodu, un valodā, kuru pieteikuma iesniedzējs saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par viņam saprotamu. Dalībvalstis izmanto vienotu informatīvu materiālu, kas saskaņā ar šā panta 2. punktu izveidots minētajam nolūkam. Vienotais informatīvais materiāls ir pieejams arī tiešsaistē atvērtā un starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem viegli piekļūstamā platformā.

Ja tas vajadzīgs, lai pieteikuma iesniedzējs pienācīgi saprastu sniegto informāciju, to sniedz arī mutiski, attiecīgā gadījumā saistībā ar 22. pantā minēto personisko interviju. Minētajā nolūkā pieteikuma iesniedzējam ir iespēja uzdot jautājumus, lai precizētu sniegto informāciju. Dalībvalstis var izmantot multivides ierīces.

2.   Patvēruma aģentūra ciešā sadarbībā ar atbildīgajām valstu iestādēm izstrādā vienotu informatīvu materiālu, kā arī īpašu nepavadītiem nepilngadīgajiem un neaizsargātiem pieteikuma iesniedzējiem domātu informāciju, ja tas nepieciešams pieteikuma iesniedzējiem ar īpašām uzņemšanas vai procesuālām vajadzībām, kurā ir vismaz 19. pantā minētā informācija. Minētajā vienotajā informatīvajā materiālā iekļauj arī informāciju par Regulas (ES) 2024/1358 piemērošanu un jo īpaši par nolūku, kura dēļ pieteikuma iesniedzēja dati var tikt apstrādāti sistēmā Eurodac.

Vienotais informatīvais materiāls tiek veidots tā, lai dalībvalstis to varētu papildināt ar dalībvalstij specifisku papildu informāciju.

3.   Ja pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgs, 19. pantā minēto informāciju sniedz pienācīgi apmācīti darbinieki bērniem draudzīgā veidā un klātesot pieteikuma iesniedzēja pārstāvim.

1.   Pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības efektīvi konsultēties ar juriskonsultu vai citu konsultantu, kas ir atzīts vai kam tas ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, par šajā regulā paredzētajiem jautājumiem saistībā ar šīs daļas II nodaļā noteikto kritēriju vai III nodaļā noteikto klauzulu piemērošanu visos atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras posmos.

2.   Neskarot pieteikuma iesniedzēja tiesības izvēlēties par saviem līdzekļiem savu juriskonsultu vai citu konsultantu, pieteikuma iesniedzējs atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūrā var pieprasīt bezmaksas juridiskās konsultācijas.

3.   Bezmaksas juridiskās konsultācijas sniedz juriskonsulti vai citi konsultanti, kas ir atzīti vai kam ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem konsultēt pieteikumu iesniedzējus, palīdzēt viņiem vai pārstāvēt viņus, vai nevalstiskas organizācijas, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir akreditētas sniegt pieteikumu iesniedzējiem juridiskos pakalpojumus vai nodrošināt pārstāvību.

Piemērojot pirmo daļu, efektīvu piekļuvi bezmaksas juridiskajām konsultācijām var nodrošināt, uzticot personai procedūras administratīvajā posmā sniegt juridiskās konsultācijas vienlaikus vairākiem pieteikuma iesniedzējiem.

4.   Dalībvalstis juridisko konsultāciju sniegšanu var organizēt saskaņā ar savām valsts sistēmām.

5.   Dalībvalstis paredz īpašus procedūras noteikumus attiecībā uz kārtību, kādā iesniedz un apstrādā pieprasījumus nodrošināt bezmaksas juridiskās konsultācijas, kā paredzēts šajā pantā.

6.   Atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūras vajadzībām bezmaksas juridiskās konsultācijas ietver to, ka tiek sniegti:

7.   Neskarot 1. punktu, atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūrā bezmaksas juridiskās konsultācijas nodrošināšana var tikt izslēgta, ja pieteikuma iesniedzējam jau palīdz un viņu pārstāv juriskonsults.

8.   Šā panta īstenošanas nolūkā dalībvalstis var lūgt palīdzību Eiropas Savienības Patvēruma aģentūrai. Bez tam dalībvalstīm var tikt sniegts finansiāls atbalsts, izmantojot Savienības fondu līdzekļus, saskaņā ar tiesību aktiem, kas piemērojami šādam finansējumam.

1.   Lai atvieglotu atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūru, 38. panta 1. punktā minētās dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kompetentās iestādes 39. panta piemērošanas nolūkā veic personisko interviju ar pieteikuma iesniedzēju. Personiskā intervija arī ļauj pieteikuma iesniedzējam pareizi izprast saskaņā ar 19. pantu saņemto informāciju.

Kompetentās iestādes vāc informāciju par pieteikuma iesniedzēja īpašo individuālo situāciju, proaktīvi uzdodot jautājumus, kas ļautu noteikt atbildīgo dalībvalsti 39. panta piemērošanas nolūkā.

Ja ir norādes, ka pieteikuma iesniedzējam ir ģimenes locekļi vai radinieki dalībvalstī, pieteikuma iesniedzējs saņem veidni, ko izstrādā Patvēruma aģentūra. Pieteikuma iesniedzējs minētajā veidnē norāda viņam pieejamo informāciju, lai atvieglotu 39. panta piemērošanu. Ja iespējams, pieteikuma iesniedzējs minēto veidni aizpilda pirms šajā pantā noteiktās personiskās intervijas.

Patvēruma aģentūra izstrādā šā punkta trešajā daļā minēto veidni līdz 2025. gada 12. aprīlim. Patvēruma aģentūra arī izstrādā pamatnostādnes ģimenes locekļu identificēšanai un meklēšanai, lai atbalstītu 25.–28. un 34. panta piemērošanu, ko veic pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts un pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts saskaņā ar 39. un 40. pantu.

Pieteikuma iesniedzējam ir iespēja norādīt pienācīgi pamatotus iemeslus kompetentajām iestādēm, lai tās apsvērtu 35. panta 1. punkta piemērošanu.

2.   Personisko interviju var neveikt, ja:

Piemērojot šā punkta pirmās daļas c) apakšpunktu, dalībvalsts, kas neveic personisko interviju, sniedz pieteikuma iesniedzējam iespēju sniegt visu papildu informāciju, kura ir būtiska, lai 39. panta 1. punktā minētajā laikposmā pareizi noteiktu atbildīgo dalībvalsti, tostarp pienācīgi pamatotus iemeslus iestādei apsvērt nepieciešamību veikt personisko interviju.

3.   Personiskā intervija notiek laikus un katrā ziņā pirms tam, kad saskaņā ar 39. pantu iesniegts atbildības uzņemšanās pieprasījums.

4.   Personiskā intervija notiek valodā, kurai pieteikuma iesniedzējs dod priekšroku, ja vien nav kāda cita valoda, kuru pieteikuma iesniedzējs saprot un kurā viņš spēj skaidri sazināties. Personiskā intervija ar nepavadītiem nepilngadīgajiem un attiecīgā gadījumā ar pavadītiem nepilngadīgajiem veic persona, kurai ir nepieciešamās zināšanas par nepilngadīgo tiesībām un īpašajām vajadzībām, bērnam piemērotā un kontekstam piemērotā veidā, ņemot vērā nepilngadīgā vecumu un briedumu, klātesot nepilngadīgā pārstāvim un attiecīgā gadījumā viņa juridiskajam konsultantam. Vajadzības gadījumā nodrošina tulka pakalpojumus, kurš spēj nodrošināt pienācīgu saziņu starp pieteikuma iesniedzēju un personu, kas vada personisko interviju. Personiskās intervijas laikā var tikt nodrošināta kultūrmediatora klātbūtne. Ja pieteikuma iesniedzējs to lūdz un ja tas ir iespējams, persona, kas vada personisko interviju, un attiecīgā gadījumā tulki ir tā dzimuma pārstāvji, kuram pieteikuma iesniedzējs dod priekšroku.

5.   Ja apstākļi to pienācīgi pamato, dalībvalstis var veikt personisko interviju videokonferences veidā. Šādā gadījumā dalībvalsts nodrošina, ka ir izdarīts viss nepieciešamais, lai būtu piemērotas telpas, tiktu ievēroti procesuālie un tehniskie standarti, nodrošināta juridiskā palīdzība un mutiskā tulkošana, ņemot vērā Patvēruma aģentūras norādījumus.

6.   Personiskā intervija notiek apstākļos, kas nodrošina pienācīgu konfidencialitāti. Tās veic saskaņā ar valsts tiesību aktiem kvalificēta persona. Pieteikuma iesniedzējiem, kuri saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1348 identificēti kā tādi, kam vajadzīgas īpašas procesuālās garantijas, sniedz pienācīgu atbalstu, lai radītu apstākļus, kas vajadzīgi, lai viņi reāli darītu zināmus visus elementus, kuri ļauj noteikt atbildīgo dalībvalsti. Darbinieki, kas veic personisko interviju ar pieteikuma iesniedzējiem, vispārīgi pārzina arī faktorus, kuri varētu negatīvi ietekmēt pieteikuma iesniedzēju spēju tikt intervētam, piemēram, pazīmes, ka persona agrāk varētu būt bijusi pakļauta spīdzināšanai vai cietusi no cilvēku tirdzniecības.

7.   Dalībvalsts, kas veic personisko interviju, interviju ieraksta un sastāda rakstisku kopsavilkumu, kurā iekļauj vismaz galveno informāciju, kuru personiskajā intervijā sniedzis pieteikuma iesniedzējs. Pieteikuma iesniedzēju iepriekš informē par to, ka tiks veikts šāds ieraksts, un par ierakstīšanas mērķi. Ja rodas šaubas par pieteikuma iesniedzēja teikto personiskās intervijas laikā, prevalē audioieraksts. Kopsavilkums var būt ziņojuma vai standarta veidlapas formā. Dalībvalsts nodrošina, lai cik vien drīz iespējams pēc personiskās intervijas un jebkurā gadījumā pirms tam, kad kompetentā iestāde pieņēmusi lēmumu par atbildīgo dalībvalsti, pieteikuma iesniedzējam vai viņu pārstāvošajam juriskonsultam vai citam konsultantam, kas ir atzīts vai kam tas ir atļauts saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tiek laikus nodrošināta piekļuve kopsavilkumam. Pieteikuma iesniedzējam tiek dota iespēja personiskās intervijas beigās vai noteiktā termiņā mutiski vai rakstiski izteikt piezīmes vai sniegt precizējumus par jebkādiem kļūdainiem tulkojumiem vai pārpratumiem, vai citām faktu kļūdām, kas parādās rakstiskajā kopsavilkumā.

1.   Bērna labākās intereses dalībvalstīm ir galvenais apsvērums visās šajā regulā paredzētajās procedūrās. Procedūrām, kurās ir iesaistīti nepilngadīgie, ir prioritāte.

2.   Katra dalībvalsts, kurā atrodas nepavadīts nepilngadīgais, nodrošina, lai viņu attiecībā uz šajā regulā paredzētajām attiecīgajām procedūrām pārstāvētu un viņam palīdzētu pārstāvis. Pārstāvis ir kvalificēts, apmācīts, viņam ir līdzekļi, lietpratība un neatkarība, lai nodrošinātu, ka, veicot šajā regulā noteiktās procedūras, tiek ņemtas vērā bērna labākās intereses. Pārstāvim ir piekļuve attiecīgo dokumentu saturam pieteikuma iesniedzēja lietā, tostarp nepavadītiem nepilngadīgajiem domātajam īpašajam informatīvajam materiālam, un viņš nepavadīto nepilngadīgo pastāvīgi informē par to, kā virzās procedūras saskaņā ar šo regulu.

Ja pieteikumu pauž persona, kura apgalvo, ka ir nepilngadīga, vai attiecībā uz kuru ir objektīvi iemesli uzskatīt, ka tā ir nepilngadīga, un kura ir bez pavadības, kompetentās iestādes:

Gadījumā, ja ir nesamērīgi liels skaits pieteikumu, ko pauduši nepavadīti nepilngadīgie, vai citās ārkārtas situācijās termiņu pārstāvja iecelšanai, ievērojot otrās daļas b) apakšpunktu, var pagarināt par desmit darba dienām.

Ja kompetentā iestāde secina, ka pieteikuma iesniedzējs, kurš apgalvo, ka ir nepilngadīgs, neapšaubāmi ir vecāks par 18 gadiem, tai nav jāieceļ pārstāvis saskaņā ar šo punktu.

Pārstāvja vai otrās daļas a) apakšpunktā minētās personas pienākumi izbeidzas, ja kompetentās iestādes pēc Regulas (ES) 2024/1348 25. panta 1. punktā minētā vecuma novērtējuma neizdara pieņēmumu, ka pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgs, vai uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs nav nepilngadīgs, vai ja pieteikuma iesniedzējs vairs nav nepavadīts nepilngadīgais.

Ja par pārstāvi ir norīkota organizācija, tā izrauga personu, kas ir atbildīga par tās pienākumu veikšanu attiecībā uz nepilngadīgo. Uz minēto personu attiecas pirmā daļa.

Pirmajā daļā paredzētais pārstāvis var būt tā pati persona vai organizācija, kas paredzēta Regulas (ES) 2024/1348 23. pantā.

3.   Dalībvalstis iesaista nepavadīta nepilngadīgā pārstāvi visā atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūrā atbilstīgi šai regulai. Pārstāvis palīdz nepavadītajam nepilngadīgajam sniegt informāciju, kas ir būtiska, lai saskaņā ar 4. punktu novērtētu bērna labākās intereses, tostarp attiecībā uz tiesību tikt uzklausītam īstenošanu, un, ja tas ir atbilstīgi minētajam nolūkam, atbalsta viņa iesaisti ar citiem dalībniekiem, piemēram, ģimenes locekļu meklēšanas organizācijām, pienācīgi ņemot vērā konfidencialitātes pienākumus attiecībā pret nepilngadīgo.

4.   Bērna labāko interešu novērtēšanā dalībvalstis cieši sadarbojas savā starpā un jo īpaši pienācīgi ņem vērā šādus faktorus:

5.   Pirms nepavadīts nepilngadīgais tiek pārsūtīts, pārsūtītāja dalībvalsts paziņo atbildīgajai dalībvalstij vai pārcelšanas mērķa dalībvalstij, kura apstiprina, ka nekavējoties tiks veikti visi pienācīgie pasākumi, kas minēti Direktīvas (ES) 2024/1346 16. un 27. pantā un Regulas (ES) 2024/1348 23. pantā, tostarp pārstāvja iecelšana atbildīgajā dalībvalstī vai pārcelšanas mērķa dalībvalstij. Pirms lēmuma par nepavadīta nepilngadīgā pārsūtīšanu veic individuālu novērtējumu par bērna labākajām interesēm. Novērtējuma pamatā ir attiecīgie šā panta 4. punktā uzskaitītie faktori, un pārsūtīšanas lēmumā skaidri izklāsta secinājumus par minēto faktoru novērtējumu. Novērtējumu nekavējoties veic pienācīgi apmācīti darbinieki, kuriem ir vajadzīgā kvalifikācija un lietpratība, lai nodrošinātu, ka tiek ņemtas vērā bērna labākās intereses.

6.   Lai piemērotu 25. pantu, dalībvalsts, kurā pirmajā reģistrēts nepavadīta nepilngadīgā starptautiskās aizsardzības pieteikums, nekavējoties veic pienācīgu darbību nepavadītā nepilngadīgā ģimenes locekļu, brāļu vai māsu vai radinieku identificēšanai dalībvalstu teritorijā, vienlaikus aizsargājot bērna labākās intereses.

Minētajā nolūkā minētā dalībvalsts var pieprasīt starptautisku vai citu attiecīgu organizāciju palīdzību un atvieglināt nepilngadīgā piekļuvi šādu organizāciju sniegtajiem meklēšanas pakalpojumiem.

Šīs regulas 52. pantā minēto kompetento iestāžu darbinieki, kuri izskata pieprasījumus, kas saistīti ar nepavadītiem nepilngadīgajiem, saņem pienācīgu apmācību par nepilngadīgo īpašajām vajadzībām, kas ir būtiska šīs regulas piemērošanai.

7.   Lai atvieglotu pienācīgo darbību ar mērķi identificēt nepavadītā nepilngadīgā ģimenes locekļus vai radiniekus, kas dzīvo citas dalībvalsts teritorijā, ievērojot šā panta 6. punktu, Komisija pieņem īstenošanas aktus, tostarp standarta veidlapu būtiskas informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 77. panta 2. punktā.

1.   Kritērijus atbildīgās dalībvalsts noteikšanai piemēro tādā kārtībā, kādā tie noteikti šajā nodaļā.

2.   Atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šajā nodaļā izklāstītajiem kritērijiem nosaka, pamatojoties uz situāciju, kāda bija, kad starptautiskās aizsardzības pieteikums pirmo reizi tika reģistrēts dalībvalstī.

1.   Ja pieteikuma iesniedzējs ir nepavadīts nepilngadīgais, tad piemēro tikai šajā pantā noteiktos kritērijus. Minētos kritērijus piemēro tādā secībā, kādā tie noteikti 2.–5. punktā.

2.   Atbildīgā dalībvalsts ir dalībvalsts, kurā likumīgi atrodas nepavadīta nepilngadīgā ģimenes loceklis vai brālis vai māsa, ja vien netiek pierādīts, ka tas nav bērna labākajās interesēs. Ja pieteikuma iesniedzējs ir precējies nepilngadīgais, kura laulātais likumīgi neatrodas dalībvalstu teritorijā, tad atbildīgā dalībvalsts ir dalībvalsts, kurā likumīgi atrodas nepilngadīgā tēvs, māte vai kāds cits pieaugušais, kas saskaņā ar minētās dalībvalsts tiesībām vai praksi ir atbildīgs par nepilngadīgo, vai viņa brālis vai māsa, ja vien netiek pierādīts, ka tas nav bērna labākajās interesēs.

3.   Ja pieteikuma iesniedzējs ir nepavadīts nepilngadīgais, kuram ir radinieks, kas likumīgi atrodas citā dalībvalstī, un ja, balstoties uz individuālu pārbaudi, ir konstatēts, ka šis radinieks spēj rūpēties par viņu, tad minētā dalībvalsts apvieno nepilngadīgo ar viņa radinieku un ir atbildīgā dalībvalsts, ja vien netiek pierādīts, kas tas nav bērna labākajās interesēs.

4.   Ja ģimenes locekļi, brāļi vai māsas vai radinieki, kā minēts 2. un 3. punktā, atrodas vairāk nekā vienā dalībvalstī, tad atbildīgo dalībvalsti nosaka, pamatojoties uz to, kas ir bērna labākajās interesēs.

5.   Ja nav ģimenes locekļa, brāļu vai māsu vai radinieka, kā minēts 2. un 3. punktā, atbildīgā dalībvalsts ir tā dalībvalsts, kurā pirmajā reģistrēts nepavadītā nepilngadīgā starptautiskās aizsardzības pieteikums, ja tas ir bērna labākajās interesēs.

6.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 78. pantu attiecībā uz:

Īstenojot pilnvaras pieņemt deleģētos aktus, Komisija nepārsniedz bērna labāko interešu tvērumu, kā noteikts 23. panta 4. punktā.

7.   Komisija ar īstenošanas aktiem izveido vienotas metodes attiecībā uz apspriešanos un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm šā panta nolūkos. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 77. panta 2. punktā.

1.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir ģimenes loceklis, kuram ir atļauts uzturēties dalībvalstī kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam vai kas uzturas dalībvalstī, pamatojoties uz ilgtermiņa uzturēšanās atļauju saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/109/EK (40), vai ar ilgtermiņa uzturēšanās atļauju, kas piešķirta saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ja minēto direktīvu attiecīgajā dalībvalstī nepiemēro, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, ar noteikumu, ka attiecīgās personas ir rakstiski paudušas savu vēlmi šādā nolūkā.

2.   Ja ģimenes loceklim iepriekš bija atļauts uzturēties dalībvalstī kā starptautiskās aizsardzības saņēmējam, bet vēlāk viņš ir kļuvis par dalībvalsts pilsoni, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par pieteikuma izskatīšanu, ar noteikumu, ka attiecīgās personas ir rakstiski paudušas savu vēlmi minētajā nolūkā.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu piemēro arī bērniem, kas dzimuši pēc ģimenes locekļa ierašanās dalībvalstu teritorijā.

1.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir derīgs uzturēšanās dokuments, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi minēto dokumentu.

2.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir derīga vīza, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi minēto vīzu, ja vien minētā vīza nav izdota citas dalībvalsts vārdā, izmantojot pārstāvības pasākumu, kā paredzēts Regulas (EK) Nr. 810/2009 8. pantā. Šādā gadījumā par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga pārstāvētā dalībvalsts.

3.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir vairāk nekā viens derīgs uzturēšanās dokuments vai vīza, ko izdevušas dažādas dalībvalstis, tad atbildīgo dalībvalsti par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu nosaka šādā secībā:

4.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir viens vai vairāki uzturēšanās dokumenti, kuru derīguma termiņš ir beidzies vai kuri ir anulēti, atsaukti vai atcelti mazāk nekā trīs gadus pirms pieteikuma reģistrēšanas, vai viena vai vairākas vīzas, kuru derīguma termiņš ir beidzies vai kuras ir anulētas, atsauktas vai atceltas mazāk nekā 18 mēnešus pirms pieteikuma reģistrēšanas, piemēro 1., 2. un 3. punktu.

5.   Fakts, ka uzturēšanās dokuments vai vīza izdota, pamatojoties uz fiktīvu vai pieņemtu identitāti vai pēc daļēji vai pilnībā viltotu vai nederīgu dokumentu iesniegšanas, neliedz uzlikt atbildību dalībvalstij, kas izdevusi minēto uzturēšanās dokumentu vai vīzu. Dalībvalsts, kas izdevusi uzturēšanās dokumentu vai vīzu, tomēr nav atbildīga, ja tā spēj konstatēt, ka krāpšana notikusi pēc dokumenta vai vīzas izdošanas.

1.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir diploms vai kvalifikācija, ko izdevusi kādā dalībvalstī iedibināta izglītības iestāde, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga minētā dalībvalsts, ar noteikumu, ka pieteikums ir reģistrēts mazāk nekā sešus gadus pēc diploma vai kvalifikācijas izdošanas.

2.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir vairāk nekā viens diploms vai kvalifikācija, ko izdevušas izglītības iestādes dažādās dalībvalstīs, tad atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu uzņemas dalībvalsts, kas diplomu vai kvalifikāciju izdevusi pēc ilgākā izglītības apguves perioda, vai, ja izglītības apguves periodi ir vienādi, – dalībvalsts, kurā iegūts visjaunākais diploms vai kvalifikācija.

1.   Ja trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks ieceļo dalībvalstu teritorijā caur tādas dalībvalsts teritoriju, kurā viņš ir atbrīvots no vīzas prasības, tad minētā dalībvalsts ir atbildīga par viņa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu.

2.   Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikums ir reģistrēts citā dalībvalstī, kurā viņš tāpat ir atbrīvots no vīzas prasības ieceļošanai tās teritorijā. Šādā gadījumā par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga minētā cita dalībvalsts.

1.   Ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kā aprakstīts šīs regulas 40. panta 4. punktā minētajos sarakstos, tostarp Regulā (ES) 2024/1358 minētajiem datiem, ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs, ieceļojot no trešās valsts, neatbilstīgi šķērsojis dalībvalsts sauszemes, jūras vai gaisa robežu, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurā pieteikuma iesniedzējs šādā veidā ieceļojis pirmajā. Minētā atbildība izbeidzas, ja pieteikums ir reģistrēts, kad pagājuši vairāk nekā 20 mēneši pēc dienas, kad notikusi robežas šķērsošana.

2.   Neatkarīgi no šā panta 1. punkta, ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kā aprakstīts šīs regulas 40. panta 4. punktā minētajos sarakstos, tostarp Regulā (ES) 2024/1358 minētajiem datiem, ir konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējs pēc meklēšanas un glābšanas operācijas ir izkāpis krastā kādas dalībvalsts teritorijā, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga minētā dalībvalsts. Minētā atbildība izbeidzas, ja pieteikums ir reģistrēts, kad pagājuši vairāk nekā 12 mēneši pēc dienas, kad notikusi minētā izkāpšana krastā.

3.   Šā panta 1. un 2. punktu nepiemēro, ja, pamatojoties uz tiešiem vai netiešiem pierādījumiem, kā aprakstīts šīs regulas 40. panta 4. punktā minētajos sarakstos, tostarp Regulā (ES) 2024/1358 minētajiem datiem, var konstatēt, ka pieteikuma iesniedzējs pēc robežas šķērsošanas ir pārcelts uz citu dalībvalsti, ievērojot šīs regulas 67. pantu. Šādā gadījumā par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga minētā cita dalībvalsts.

1.   Ja grūtniecības, jaundzimuša bērna, nopietnas garīgas vai fiziskas saslimšanas, smagas invaliditātes, smagas psiholoģiskas traumas vai liela vecuma dēļ pieteikuma iesniedzējs ir atkarīgs no palīdzības, ko sniedz viņa bērns, brālis, māsa vai vecāks, kas likumīgi uzturas vienā no dalībvalstīm, vai pieteikuma iesniedzēja bērns, brālis, māsa vai vecāks, kas likumīgi uzturas vienā no dalībvalstīm, ir atkarīgs no pieteikuma iesniedzēja palīdzības, dalībvalstis pieteikuma iesniedzēju parasti patur kopā vai apvieno ar minēto bērnu, brāli, māsu vai vecāku, ar noteikumu, ka ģimenes saites ir pastāvējušas pirms pieteikuma iesniedzēja ierašanās dalībvalstu teritorijā, ka bērns, brālis, māsa vai vecāks vai pieteikuma iesniedzējs ir spējīgs rūpēties par apgādājamo un ka attiecīgās personas, kas ir tikušas informētas par šo iespēju, ir rakstiski paudušas savu vēlmi minētajā nolūkā.

Ja ir norādes, ka bērns, brālis, māsa vai vecāks likumīgi uzturas tās dalībvalsts teritorijā, kurā atrodas apgādājamais, tad minētā dalībvalsts, pirms tā saskaņā ar 39. pantu iesniedz atbildības uzņemšanās pieprasījumu, pārliecinās, vai bērns, brālis, māsa vai vecāks spēj rūpēties par apgādājamo.

2.   Ja 1. punktā minētais bērns, brālis, māsa vai vecāks likumīgi uzturas dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā atrodas pieteikuma iesniedzējs, tad atbildīgā dalībvalsts ir dalībvalsts, kurā likumīgi uzturas bērns, brālis, māsa vai vecāks, ja vien pieteikuma iesniedzēja veselības stāvoklis ilgāku laiku neliedz viņam ceļot uz minēto dalībvalsti. Tādā gadījumā atbildīgā dalībvalsts ir dalībvalsts, kurā atrodas pieteikuma iesniedzējs. Minētajai dalībvalstij nav pienākuma nogādāt bērnu, brāli, māsu vai vecāku uz savu teritoriju.

3.   Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus saskaņā ar 78. pantu attiecībā uz:

4.   Komisija ar īstenošanas aktiem izveido vienotas metodes attiecībā uz apspriešanos un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm šā panta nolūkos. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 77. panta 2. punktā.

1.   Atkāpjoties no 16. panta 1. punkta, dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tajā reģistrējis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja šāda izskatīšana nav tās atbildība saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem.

2.   Dalībvalsts, kurā ir reģistrēts starptautiskās aizsardzības pieteikums un kura veic atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūru, vai atbildīgā dalībvalsts var jebkurā laikā, pirms ir pieņemts pirmais lēmums pēc būtības, pieprasīt citai dalībvalstij uzņemties atbildību par pieteikuma iesniedzēju, lai apvienotu personas ar jebkādām ģimenes attiecībām, pamatojoties uz humāniem apsvērumiem, jo īpaši būtisku ģimenes, sociālo saišu vai kultūras apsvērumiem, pat ja minētā cita dalībvalsts nav atbildīga saskaņā ar 25.–28. un 34. pantā noteiktajiem kritērijiem. Attiecīgās personas savu piekrišanu minētajā nolūkā pauž rakstiski.

Atbildības uzņemšanās pieprasījumā ir visi pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts rīcībā esošie materiāli, kas vajadzīgi, lai pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ļautu novērtēt situāciju.

Pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts veic visas pārbaudes, kas vajadzīgas, lai izskatītu minētos humānos apsvērumus, kuri minēti pieprasījumā, un divu mēnešu laikā no pieprasījuma saņemšanas dienas atbild pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij, izmantojot elektronisko sakaru tīklu, kas izveidots ar Regulas (EK) Nr. 1560/2003 18. pantu. Pieprasījuma noraidījumā norāda iemeslus, kas ir noraidīšanas pamatā.

1.   Dalībvalstij, kas ir atbildīga saskaņā ar šo regulu, ir pienākums:

2.   Šīs regulas nolūkiem nav iespējams atdalīt tāda nepilngadīgā situāciju, kas ir kopā ar pieteikuma iesniedzēju un atbilst ģimenes locekļa definīcijai, no viņa ģimenes locekļa situācijas, un par nepilngadīgo atbildību uzņemas vai viņu pieņem atpakaļ dalībvalsts, kura ir atbildīga par minētā ģimenes locekļa starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, bez nepieciešamības saņemt attiecīgās personas rakstisku piekrišanu, pat ja nepilngadīgais pats individuāli nav pieteikuma iesniedzējs, ja vien netiek pierādīts, ka tas nav bērna labākajās interesēs. To pašu piemēro bērniem, kas dzimuši pēc pieteikuma iesniedzēja ierašanās dalībvalstu teritorijā, bez nepieciešamības uzsākt jaunu procedūru, lai uzņemtos par viņiem atbildību.

Neatkarīgi no 26. pantā noteiktās prasības par rakstisku piekrišanu, ja attiecībā uz dalībvalsti, kas saskaņā ar 26. pantu ir norādīta kā atbildīgā dalībvalsts, sāk jaunu atbildības par nepilngadīgo uzņemšanās procedūru, attiecīgo personu rakstiska piekrišana nav vajadzīga, ja vien netiek pierādīts, ka pārsūtīšanas uz atbildīgo dalībvalsti nav bērna labākajās interesēs.

3.   Situācijās, kas minētas šā panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā, atbildīgā dalībvalsts izskata vai pabeidz izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1348.

1.   Ja dalībvalsts, kas izdod uzturēšanās dokumentu pieteikuma iesniedzējam, nolemj piemērot 35. pantu, uzskata, ka nepavadīta nepilngadīgā pārsūtīšana uz atbildīgo dalībvalsti nav bērna labākajās interesēs, vai nepārsūta attiecīgo personu uz atbildīgo dalībvalsti 46. pantā noteiktajā termiņā, šī dalībvalsts kļūst par atbildīgo dalībvalsti un tai tiek nodoti 36. pantā noteiktie pienākumi. Attiecīgā gadījumā tā informē iepriekš atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūru, vai dalībvalsti, kura ir saņēmusi pieprasījumu uzņemties atbildību par pieteikuma iesniedzēju vai kura ir saņēmusi atpakaļpieņemšanas paziņojumu, izmantojot elektronisko sakaru tīklu, kas izveidots ar Regulas (EK) Nr. 1560/2003 18. pantu.

Dalībvalsts, kas kļūst atbildīgo dalībvalsti, ievērojot šā punkta pirmo daļu, norāda, ka tā ir kļuvusi par atbildīgo dalībvalsti, ievērojot Regulas (ES) 2024/1358 16. panta 3. punktu.

2.   Pēc pieteikuma izskatīšanas robežprocedūrā saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1348 šīs regulas 36. panta 1. punktā noteiktos pienākumus beidz piemērot 15 mēnešus pēc tam, kad ir kļuvis galīgs lēmums, ar ko pieteikumu noraida kā nepieņemamu, nepamatotu vai acīmredzami nepamatotu attiecībā uz bēgļa statusu vai alternatīvās aizsardzības statusu vai lēmums, ar ko pieteikumu atzīst kā netieši vai tieši atsauktu, kļūst galīgs.

Pieteikumu, kas reģistrēts pēc pirmajā daļā minētā laikposma, šīs regulas nolūkiem uzskata par jaunu pieteikumu, kas tādējādi rada pamatu jaunai atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūrai.

3.   Neatkarīgi no šā panta 2. punkta pirmās daļas, ja persona minētajā daļā norādītajā 15 mēnešu laikposmā iesniedz starptautiskās aizsardzības pieteikumu citā dalībvalstī un atpakaļpieņemšanas procedūra vēl nav pabeigta dienā, kad beidzas minētais 15 mēnešu laikposms, atbildība nebeidzas, kamēr nav pabeigta minētā atpakaļpieņemšanas procedūra vai nav beidzies termiņš, kurā pārsūtītājai dalībvalstij jāveic pārsūtīšana saskaņā ar 46. pantu.

4.   Šīs regulas 36. panta 1. punktā noteiktie pienākumi beidzas, ja atbildīgā dalībvalsts, pamatojoties uz datiem, kas reģistrēti un glabāti saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2226, vai citiem pierādījumiem, konstatē, ka attiecīgā persona ir atstājusi dalībvalstu teritoriju vismaz deviņus mēnešus, ja vien attiecīgajai personai nav derīga uzturēšanās dokumenta, ko izdevusi atbildīgā dalībvalsts.

Pieteikumu, kas reģistrēts pēc pirmajā daļā minētā prombūtnes laikposma, šīs regulas nolūkiem uzskata par jaunu pieteikumu, kurš tādējādi rada pamatu jaunai atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūrai.

5.   Šīs regulas 36. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteiktais pienākums pieņemt atpakaļ trešās valsts valstspiederīgo vai bezvalstnieku izbeidzas, ja, pamatojoties uz Regulas (ES) 2024/1358 16. panta 2. punkta d) apakšpunktā minēto atjaunināto datu kopu, tiek konstatēts, ka attiecīgā persona vai nu obligātā kārtā, vai brīvprātīgi ir atstājusi dalībvalstu teritoriju saskaņā ar atgriešanas lēmumu vai lēmumu par izraidīšanu, kas izdots pēc pieteikuma atsaukšanas vai noraidīšanas.

Pieteikumu, kas reģistrēts pēc tam, kad notikusi reāla izraidīšana vai brīvprātīga atgriešanās, šīs regulas nolūkiem uzskata par jaunu pieteikumu, kurš tādējādi rada pamatu jaunai atbildīgās dalībvalsts noteikšanas procedūrai.

1.   Katra dalībvalsts ikvienai dalībvalstij, kas to pieprasa, par personu, uz kuru attiecas šīs regulas darbības joma, paziņo personas datus, kas ir adekvāti, attiecīgi un nepārsniedz to, kas ir vajadzīgs, lai:

2.   Informācijā, kas minēta 1. punktā, ietilpst tikai:

3.   Ar noteikumu, ka tas vajadzīgs starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanai, atbildīgā dalībvalsts var pieprasīt, lai cita dalībvalsts informē to par pieteikuma iesniedzēja pieteikuma pamatojumu un attiecīgā gadījumā jebkādu to lēmumu pamatojumu, kas pieņemti attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju. Ja atbildīgā dalībvalsts piemēro Regulas (ES) 2024/1348 55. pantu, minētā dalībvalsts var arī pieprasīt informāciju, kas ļauj tās kompetentajām iestādēm noteikt, vai ir radušies jauni elementi vai pieteikuma iesniedzējs tādus ir iesniedzis. Pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts var atteikties atbildēt uz pieprasījumu, ja šādas informācijas paziņošana varētu kaitēt tās būtiskām interesēm vai attiecīgās personas vai citu personu brīvību un pamattiesību aizsardzībai. Pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts pieteikuma iesniedzēju iepriekš informē par konkrēto pieprasīto informāciju un par minētā pieprasījuma iemeslu.

4.   Ikvienu informācijas pieprasījumu nosūta tikai atsevišķa starptautiskās aizsardzības pieteikuma kontekstā vai pārsūtīšanas kontekstā pārcelšanas vajadzībām. Minētajā pieprasījumā norāda pamatojumu un, ja tā nolūks ir pārbaudīt kritērijus, kas varētu norādīt uz pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts atbildību, norāda, uz kādiem pierādījumiem, ieskaitot attiecīgu informāciju no ticamiem avotiem par to, kādā veidā un ar kādiem līdzekļiem pieteikuma iesniedzēji ieceļo dalībvalstu teritorijā, vai ar kuru konkrētu un pārbaudāmu pieteikuma iesniedzēja sniegtās informācijas daļu tas ir pamatots. Šāda attiecīga informācija no ticamiem avotiem pati par sevi nav pietiekama, lai noteiktu dalībvalsts atbildību un kompetenci atbilstīgi šai regulai, bet tā var palīdzēt izvērtēt citas norādes, kas saistītas ar konkrēto pieteikuma iesniedzēju.

5.   Pieprasījuma saņēmējai dalībvalstij ir pienākums sniegt atbildi triju nedēļu laikā. Katra kavēšanās sniegt atbildi tiek pienācīgi pamatota. Atbildes nesniegšana triju nedēļu laikā neatbrīvo pieprasījuma saņēmēju dalībvalsti no pienākuma atbildēt. Ja minētā pieprasījuma saņēmēja dalībvalsts neizpauž informāciju, kas liecina, ka tā ir atbildīgā dalībvalsts, minētā dalībvalsts nevar izmantot 39. pantā paredzēto termiņu izbeigšanos kā iemeslu atteikumam izpildīt atbildības uzņemšanās pieprasījumu. Tādā gadījumā 39. pantā paredzētos termiņus, kuros jāiesniedz atbildības uzņemšanās pieprasījums, pagarina par laikposmu, kas līdzvērtīgs pieprasījuma saņēmējas dalībvalsts atbildes kavējumam.

6.   Informācijas apmaiņu veic pēc dalībvalsts pieprasījuma, un to savstarpēji var darīt tikai tādas iestādes, kuru izraudzīšana katrā dalībvalstī ir paziņota Komisijai saskaņā ar 52. panta 1. punktu.

7.   Informāciju, ar kuru veikta apmaiņa, var izmantot vienīgi 1. punktā noteiktajiem mērķiem. Katrā dalībvalstī šādu informāciju atkarībā no tās veida un saņēmējiestādes pilnvarām var sniegt tikai iestādēm un tiesām, kurām uzticēts:

8.   Dalībvalsts, kas nosūta informāciju, nodrošina, lai minētā informācija būtu precīza un atjaunināta. Ja izrādās, ka dalībvalsts ir nosūtījusi neprecīzu informāciju vai tādu informāciju, kuru nebūtu vajadzējis nosūtīt, par to nekavējoties paziņo saņēmējām dalībvalstīm. Tām ir pienākums izlabot šādu informāciju vai gādāt par to, lai tā tiktu izdzēsta.

9.   Katrā attiecīgajā dalībvalstī attiecīgās personas personiskajā lietā vai reģistrā glabā reģistru par informācijas, ar kuru veikta apmaiņa, nosūtīšanu un saņemšanu.

1.   Katra dalībvalsts bez kavēšanās paziņo Komisijai kompetentās iestādes, kas ir atbildīgas par to pienākumu izpildi, kuri izriet no šīs regulas un visiem tās grozījumiem. Dalībvalstis nodrošina, lai minētajām iestādēm būtu cilvēkresursi un materiālie un finanšu resursi, kas vajadzīgi, lai tās varētu ātri un efektīvi veikt savus uzdevumus, kas saistīti ar procedūru piemērošanu, lai noteiktu par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, un jo īpaši, lai aizsargātu procesuālās tiesības un pamattiesības, nodrošinātu ātru procedūru dažādās dalībvalstīs esošo ģimenes locekļu un radinieku atkalapvienošanai, noteiktajos termiņos sniegtu atbildes uz informācijas pieprasījumiem, atbildības uzņemšanās pieprasījumiem un atpakaļpieņemšanas paziņojumiem, un attiecīgā gadījumā izpildītu savus IV daļā noteiktos pienākumus.

2.   Komisija publicē konsolidētu 1. punktā minēto iestāžu sarakstu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Ja minētajā sarakstā tiek veiktas izmaiņas, Komisija reizi gadā publicē atjauninātu konsolidēto sarakstu.

3.   Dalībvalstis nodrošina, lai 1. punktā minēto iestāžu darbinieki saņemtu nepieciešamo apmācību par šīs regulas piemērošanu.

4.   Komisija ar īstenošanas aktiem izveido drošus elektroniskas saziņas kanālus starp 1. punktā minētajām iestādēm un starp minētajām iestādēm un Patvēruma aģentūru, pa kuriem nosūtīt informāciju, biometriskos datus, kas iegūti saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1358, pieprasījumus, paziņojumus, atbildes un jebkādu citu saraksti un kas nodrošina, ka sūtītāji automātiski saņem elektronisku piegādes apstiprinājumu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 77. panta 2. punktā.

1.   Dalībvalstis var divpusēji noteikt savstarpējus administratīvus pasākumus attiecībā uz šīs regulas īstenošanas praktiskajiem jautājumiem, lai atvieglotu tās piemērošanu un paaugstinātu tās efektivitāti. Šādi pasākumi var attiekties uz:

2.   Dalībvalstis var arī saglabāt administratīvos pasākumus, par ko noslēgta vienošanās atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 343/2003 (41) un Regulai (ES) Nr. 604/2013. Ciktāl šādi pasākumi neatbilst šai regulai, attiecīgās dalībvalstis minētos pasākumus groza, lai novērstu visas neatbilstības.

3.   Pirms vienošanās par 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem pasākumiem vai to grozīšanas attiecīgās dalībvalstis apspriežas ar Komisiju par pasākuma atbilstību šai regulai.

4.   Ja Komisija uzskata, ka 1. punkta b) apakšpunktā minētie pasākumi neatbilst šai regulai, tā saprātīgā laikposmā par to paziņo attiecīgajām dalībvalstīm. Attiecīgās dalībvalstis veic visus piemērotos pasākumus, lai saprātīgā laikā grozītu attiecīgo pasākumu, novēršot šādas neatbilstības.

5.   Dalībvalstis informē Komisiju par visiem 1. punktā minētajiem pasākumiem un par to denonsēšanu vai grozīšanu.

1.   Lai veicinātu ar šo regulu izveidoto mehānismu pienācīgu darbību un novērstu grūtības to piemērošanā, ja divas vai vairākas dalībvalstis saskaras ar grūtībām sadarboties saskaņā ar šo regulu vai to savstarpēji piemērot, attiecīgās dalībvalstis, ja to pieprasa viena vai vairākas no tām, saskaņā ar lojālas sadarbības principu, kas nostiprināts LES 4. panta 3. punktā, nekavējoties apspriežas, lai saprātīgā laikā rastu piemērotus risinājumus.

Attiecīgā gadījumā informāciju par konstatētajām grūtībām un rasto risinājumu var sniegt Komisijai un pārējām dalībvalstīm 77. pantā minētajā komitejā.

2.   Ja saskaņā ar 1. punktu risinājums nav rasts vai joprojām pastāv grūtības, viena vai vairākas attiecīgās dalībvalstis var pieprasīt Komisijai rīkot apspriedes ar attiecīgajām dalībvalstīm, lai rastu piemērotus risinājumus. Komisija šādas apspriedes sarīko nekavējoties. Attiecīgās dalībvalstis aktīvi piedalās apspriedēs. Dalībvalstis un Komisija veic visus pienācīgos pasākumus, lai ātri atrisinātu jautājumu. Komisija var pieņemt attiecīgajām dalībvalstīm adresētus ieteikumus, kuros norāda veicamos pasākumus un atbilstīgos termiņus.

Attiecīgā gadījumā informāciju par konstatētajām grūtībām, sniegtajiem ieteikumiem un rasto risinājumu var sniegt Komisijai un pārējām dalībvalstīm 77. pantā minētajā komitejā.

Šajā pantā paredzētā procedūra neietekmē šajā regulā noteiktos termiņus individuālās lietās.

3.   Šis pants neskar Komisijas pilnvaras pārraudzīt Savienības tiesību piemērošanu saskaņā ar LESD 258. un 260. pantu. Tas neskar arī iespēju attiecīgajām dalībvalstīm savu strīdu iesniegt Eiropas Savienības Tiesā saskaņā ar LESD 273. pantu vai iespēju jebkurai dalībvalstij vērties par attiecīgo jautājumu Tiesā saskaņā ar LESD 259. pantu.

1.   Ikgadējā solidaritātes rezerve, kas ietver ieguldījumus, kuri paredzēti 57. pantā minētajā Padomes īstenošanas aktā un par kuriem dalībvalstis uzņēmušās solījumus augsta līmeņa foruma sanāksmē, ir galvenais solidaritātes reaģēšanas instruments migrācijas spiedienam pakļautām dalībvalstīm, pamatojoties uz vajadzībām, kas apzinātas 12. pantā minētajā Komisijas priekšlikumā.

2.   Ikgadējo solidaritātes rezervi veido šāda veida solidaritātes pasākumi, kurus uzskata par līdzvērtīgiem:

Šā punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētās darbības trešās valstīs vai saistībā ar tām īsteno labuma guvējas dalībvalstis saskaņā ar šīs regulas un Regulas (ES) 2021/1147 darbības jomu un mērķiem.

3.   Finansiālie ieguldījumi, kas minēti 2. punkta b) apakšpunktā, trešās valstīs jo īpaši ir vērsti uz:

1.   Pamatojoties uz 12. pantā minēto Komisijas priekšlikumu un saskaņā ar solījumu uzņemšanos, kas veikta 13. pantā minētajā augsta līmeņa forumā, Padome ik gadu līdz katra kalendārā gada beigām pieņem īstenošanas aktu par ikgadējās solidaritātes rezerves izveidi, tostarp nepieciešamo pārcelšanu un finansiālo ieguldījumu atsauces skaitli ikgadējai solidaritātes rezervei Savienības līmenī, kā arī konkrētos solījumus, ko katra dalībvalsts 13. pantā minētajā augsta līmeņa forumā ir veikusi attiecībā uz katru 56. panta 2. punktā minēto solidaritātes ieguldījumu veidu. Šajā punktā minēto īstenošanas aktu Padome pieņem ar kvalificētu balsu vairākumu. Padome ar kvalificētu balsu vairākumu var grozīt Komisijas priekšlikumu, kas minēts 12. pantā.

2.   Vajadzības gadījumā šā panta 1. punktā minētajā Padomes īstenošanas aktā nosaka arī indikatīvu procentuālo daļu no ikgadējās solidaritātes rezerves, ko var darīt pieejamu dalībvalstīm, kas pakļautas migrācijas spiedienam sakarā ar lielu skaitu ieceļotāju, kuri ierodas atkārtoti notiekošās izkāpšanas pēc meklēšanas un glābšanas operācijām, ņemot vērā attiecīgo dalībvalstu ģeogrāfiskās īpatnības. Tā var noteikt arī citus solidaritātes veidus, kā paredzēts 56. panta 2. punkta c) apakšpunktā, atkarībā no šādu pasākumu nepieciešamības, kas izriet no konkrētajām problēmām migrācijas jomā attiecīgajās dalībvalstīs.

3.   Šīs regulas 13. pantā minētā augsta līmeņa foruma sanāksmē dalībvalstis, pamatojoties uz 12. pantā minēto Komisijas priekšlikumu, vienojas par kopējo atsauces skaitli katram solidaritātes pasākumam ikgadējā solidaritātes rezervē. Minētajā sanāksmē dalībvalstis arī sola veikt savus ieguldījumus ikgadējā solidaritātes rezervē saskaņā ar šā panta 4. punktu un obligāto taisnīgo daļu, kas aprēķināta saskaņā ar 66. pantā noteikto sadales koeficientu.

4.   Īstenojot šā panta 3. punktu, dalībvalstīm ir pilnīga rīcības brīvība izvēlēties starp 56. panta 2. punktā minētajiem solidaritātes pasākumu veidiem vai to kombināciju. Dalībvalstis, kas sola veikt alternatīvus solidaritātes pasākumus, norāda šādu pasākumu finansiālo vērtību, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem. Ja alternatīvie solidaritātes pasākumi nav norādīti Komisijas priekšlikumā, kas minēts 12. pantā, dalībvalstis tomēr var šādus pasākumus solīt. Ja labuma guvējas dalībvalstis attiecīgajā gadā šādus pasākumus nepieprasa, tos pārveido finansiālos ieguldījumos.

1.   Dalībvalsts, kas lēmumā, kā minēts 11. pantā, identificēta kā dalībvalsts, kura pakļauta migrācijas spiedienam, pēc 57. pantā minētā Padomes īstenošanas akta pieņemšanas informē Komisiju un Padomi, ja tā plāno izmantot ikgadējo solidaritātes rezervi. Komisija par to informē Eiropas Parlamentu.

2.   Attiecīgā dalībvalsts iekļauj informāciju par 56. panta 2. punktā minēto solidaritātes pasākumu veidu un līmeni, kas nepieciešami situācijas risināšanai, tostarp attiecīgā gadījumā par pastāvīgās ES migrācijas atbalsta rīkkopas komponentu izmantošanu. Ja minētā dalībvalsts plāno izmantot finansiālus ieguldījumus, tā norāda arī attiecīgās Savienības izdevumu programmas.

3.   Pēc 2. punktā minētās informācijas saņemšanas attiecīgajai dalībvalstij ir piekļuve ikgadējai solidaritātes rezervei saskaņā ar 60. pantu. ES solidaritātes koordinators nekavējoties un jebkurā gadījumā 10 dienu laikā pēc informācijas saņemšanas sasauc tehniskā līmeņa solidaritātes forumu, lai īstenotu solidaritātes pasākumus.

1.   Ja dalībvalsts lēmumā, kā minēts 11. pantā, nav identificēta kā dalībvalsts, kas pakļauta migrācijas spiedienam, bet uzskata, ka tā ir pakļauta migrācijas spiedienam, tā paziņo Komisijai par nepieciešamību izmantot ikgadējo solidaritātes rezervi un informē par to Padomi. Komisija par to informē Eiropas Parlamentu.

2.   Paziņojumā, kas minēts 1. punktā, iekļauj:

3.   Patvēruma aģentūra, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra un Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūra, kā arī attiecīgā dalībvalsts pēc Komisijas pieprasījuma palīdz Komisijai sagatavot migrācijas spiediena novērtējumu.

4.   Komisija ātri izvērtē paziņojumu, ņemot vērā 9. un 10. pantā noteikto informāciju, to, vai paziņojuma iesniedzēja dalībvalsts 11. pantā minētajā lēmumā ir atzīta par dalībvalsti, kas pakļauta migrācijas spiediena riskam, vispārējo situāciju Savienībā, situāciju paziņojuma iesniedzējā dalībvalstī iepriekšējo 12 mēnešu laikā un paziņojuma iesniedzējas dalībvalsts izteiktās vajadzības, un pieņem lēmumu par to, vai uzskatīt dalībvalsti par pakļautu migrācijas spiedienam. Ja Komisija nolemj, ka minētā dalībvalsts ir pakļauta migrācijas spiedienam, attiecīgā dalībvalsts kļūst par labuma guvēju dalībvalsti, ja vien tai nav liegta piekļuve iespējai gūt labumu no ikgadējās solidaritātes rezerves saskaņā ar šā panta 6. punktu.

5.   Komisija savu lēmumu nekavējoties nosūta attiecīgajai dalībvalstij, Eiropas Parlamentam un Padomei.

6.   Ja Komisijas lēmumā konstatēts, ka paziņojuma iesniedzēja dalībvalsts ir pakļauta migrācijas spiedienam, ES solidaritātes koordinators nekavējoties un divu nedēļu laikā pēc Komisijas lēmuma nosūtīšanas attiecīgajai dalībvalstij, Eiropas Parlamentam un Padomei sasauc tehniskā līmeņa forumu, lai īstenotu solidaritātes pasākumus. ES solidaritātes koordinators sasauc tehniskā līmeņa forumu, ja vien Komisija neuzskata vai Padome ar īstenošanas aktu divu nedēļu laikā pēc Komisijas lēmuma nosūtīšanas attiecīgajai dalībvalstij, Eiropas Parlamentam un Padomei nenolemj, ka ikgadējā solidaritātes rezervē nav pietiekamu spēju, lai ļautu attiecīgajai dalībvalstij gūt labumu no ikgadējās solidaritātes rezerves, vai ka nav citu objektīvu iemeslu, kas neļauj šai dalībvalstij gūt labumu no ikgadējās solidaritātes rezerves.

7.   Ja Padome nolemj, ka ikgadējā solidaritātes rezervē nav pietiekamu spēju, piemēro 13. panta 4. punktu, un ne vēlāk kā vienu nedēļu pēc Komisijas lēmuma pieņemšanas sasauc augsta līmeņa forumu.

Ja Komisija pieņem lēmumu, ar ko noraida dalībvalsts lūgumu uzskatīt to par dalībvalsti, kas pakļauta migrācijas spiedienam, paziņojuma iesniedzēja dalībvalsts var iesniegt Komisijai un Padomei jaunu paziņojumu, pievienojot attiecīgu papildu informāciju.

1.   Tehniskā līmeņa forumā dalībvalstis sadarbojas savā starpā un ar Komisiju, lai nodrošinātu efektīvu un lietderīgu solidaritātes ieguldījumu līdzsvarotu un savlaicīgu izmantošanu no ikgadējās solidaritātes rezerves attiecīgajā gadā, ņemot vērā apzinātās un novērtētās vajadzības un pieejamos solidaritātes ieguldījumus.

2.   ES solidaritātes koordinators, ņemot vērā migrācijas situācijas attīstību, koordinē solidaritātes ieguldījumu izmantošanu, lai nodrošinātu pieejamo solidaritātes ieguldījumu līdzsvarotu sadalījumu starp labuma guvējām dalībvalstīm.

3.   Neskarot 65. panta 3. punktu un 67. panta 12. punktu, dalībvalstis, izmantojot identificētos solidaritātes pasākumus, līdz gada beigām izpilda 56. pantā minētos uzņemtos solījumus veikt solidaritātes ieguldījumu attiecīgajā gadā, izņemot finansiālu ieguldījumu īstenošanu.

Ieguldītājas dalībvalstis līdz gada beigām īsteno savus solījumus proporcionāli to kopējam solījumam attiecībā uz ikgadējo solidaritātes rezervi attiecīgajā gadā.

Dalībvalstīm, kurām piešķirts pilnīgs solidaritātes ieguldījumu samazinājums saskaņā ar 61. vai 62. pantu vai kuras pašas ir labuma guvējas dalībvalstis, ievērojot 58. panta 1. punktu un 59. panta 4. punktu, nav pienākuma attiecīgajā gadā īstenot to solītos solidaritātes ieguldījumus, kas minēti 56. panta 2. punktā.

Ieguldītājām dalībvalstīm nav pienākuma īstenot savus solījumus, kas uzņemti saskaņā ar 56. panta 2. punktu, vai piemērot atbildības izlīdzināšanu saskaņā ar 63. pantu attiecībā uz labuma guvēju dalībvalsti, ja Komisija lēmumā, kā minēts 11. pantā vai 59. panta 4. punktā, attiecībā uz šīs regulas III daļā paredzētajiem noteikumiem minētajā labuma guvējā dalībvalstī ir konstatējusi sistēmiskus trūkumus, kas varētu nopietni negatīvi ietekmēt šīs regulas darbību.

4.   Tehniskā līmeņa foruma ikgadējā cikla pirmajā sanāksmē ieguldītājas dalībvalstis un labuma guvējas dalībvalstis, ņemot vērā konstatētās vajadzības, var izteikt saprātīgas vēlmes attiecībā uz pieejamo pārcelšanas kandidātu profiliem un potenciālo plānošanu to solidaritātes ieguldījumu īstenošanai, ņemot vērā nepieciešamību veikt steidzamus pasākumus labuma guvējās dalībvalstīs.

ES solidaritātes koordinators veicina dalībvalstu mijiedarbību un sadarbību minētajos aspektos.

Īstenojot pārcelšanu, dalībvalstis vispirms pievērš uzmanību neaizsargātu personu pārcelšanai.

5.   Savienības struktūras, biroji un aģentūras, kuru kompetencē ir patvēruma un robežu un migrācijas pārvaldības joma, pēc pieprasījuma un saskaņā ar savām attiecīgajām pilnvarām sniedz atbalstu dalībvalstīm un Komisijai, lai nodrošinātu šīs daļas pareizu īstenošanu un darbību. Šāds atbalsts var izpausties kā analīze, lietpratība un operatīvais atbalsts. ES solidaritātes koordinators koordinē jebkādu ekspertu vai grupu palīdzību, ko saistībā ar solidaritātes ieguldījumu izmantošanu sniedz Patvēruma aģentūra, Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra vai jebkura cita Savienības struktūra, birojs vai aģentūra.

6.   Katru gadu janvārī no 2025. gada un turpmāk dalībvalstis ES Solidaritātes koordinatoram apstiprina katra iepriekšējā gadā īstenotā solidaritātes pasākuma līmeni.

1.   Dalībvalsts, kura lēmumā, kā minēts 11. pantā, identificēta kā dalībvalsts, kas pakļauta migrācijas spiedienam, vai kura uzskata, ka tā ir pakļauta migrācijas spiedienam, un kas nav izmantojusi ikgadējo solidaritātes rezervi saskaņā ar 58. pantu vai paziņojusi par vajadzību izmantot ikgadējo solidaritātes rezervi saskaņā ar 59. pantu, var jebkurā laikā pieprasīt daļēji vai pilnībā samazināt tās solītos ieguldījumus, kas noteikti 57. pantā minētajā Padomes īstenošanas aktā.

Attiecīgā dalībvalsts savu pieprasījumu iesniedz Komisijai. Informācijas nolūkā attiecīgā dalībvalsts pieprasījumu iesniedz Padomei.

2.   Ja šā panta 1. punktā minētā pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts ir dalībvalsts, kura lēmumā, kā minēts 11. pantā, nav identificēta kā pakļauta migrācijas spiedienam, bet kas uzskata, ka tā ir pakļauta migrācijas spiedienam, minētā dalībvalsts savā pieprasījumā iekļauj:

Novērtējot šādu pieprasījumu, Komisija ņem vērā arī 9. un 10. pantā noteikto informāciju.

3.   Komisija četru nedēļu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas, kas iesniegts saskaņā ar šo pantu, informē Padomi par pieprasījuma novērtējumu. Komisija par minēto novērtējumu informē arī Eiropas Parlamentu.

4.   Pēc Komisijas novērtējuma saņemšanas Padome pieņem īstenošanas aktu, lai noteiktu, vai dalībvalstij ir atļauts atkāpties no 57. pantā minētā Padomes īstenošanas akta.

1.   Dalībvalsts, kas lēmumā, kā minēts 11. pantā, identificēta kā dalībvalsts, kura saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, vai kas uzskata, ka tā saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, var jebkurā laikā pieprasīt daļēji vai pilnībā samazināt tās solītos ieguldījumus, kas noteikti 57. pantā minētajā Padomes īstenošanas aktā.

Attiecīgā dalībvalsts savu pieprasījumu iesniedz Komisijai. Informācijas nolūkā attiecīgā dalībvalsts savu pieprasījumu nosūta Padomei.

2.   Ja pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts lēmumā, kā minēts 11. pantā, identificēta kā tāda, kas saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, minētajā pieprasījumā iekļauj:

3.   Ja pieprasījuma iesniedzēja dalībvalsts lēmumā, kā minēts 11. pantā, nav identificēta kā tāda, kas saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, bet uzskata, ka tā saskaras ar ievērojamu migrācijas situāciju, tad pieprasījumā papildus šā panta 2. punktā minētajai informācijai iekļauj arī pienācīgu pamatojumu par migrācijas situācijas ievērojamo apmēru pieprasījuma iesniedzējā dalībvalstī. Novērtējot šādu pieprasījumu, Komisija ņem vērā arī 9. un 10. pantā noteikto informāciju, kā arī to, vai lēmumā, kā minēts 11. pantā, dalībvalsts tika atzīta par pakļautu migrācijas spiediena riskam.

4.   Komisija četru nedēļu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas, kas iesniegts saskaņā ar šo pantu, informē Padomi par pieprasījuma novērtējumu. Komisija par minēto novērtējumu informē arī Eiropas Parlamentu.

5.   Pēc Komisijas novērtējuma saņemšanas Padome pieņem īstenošanas aktu, lai noteiktu, vai dalībvalstij ir atļauts atkāpties no 57. pantā minētā Padomes īstenošanas akta.

1.   Ja 57. pantā minētajā Padomes īstenošanas aktā iekļautie pārcelšanas solījumi ikgadējās solidaritātes rezerves ietvaros ir vienādi vai lielāki par 50 % no 12. pantā minētajā Komisijas priekšlikumā norādītā skaitļa, labuma guvēja dalībvalsts saskaņā ar 69. pantā noteikto procedūru var lūgt pārējām dalībvalstīm pārcelšanu vietā uzņemties atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, par kuriem labuma guvēja dalībvalsts ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti.

2.   Ieguldītāja dalībvalsts var norādīt labuma guvējai dalībvalstij, ka tā pārcelšanu vietā ir gatava uzņemties atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, par kuriem labuma guvēja dalībvalsts ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti:

Ja ieguldītāja dalībvalsts ir paudusi šādu vēlmi un labuma guvēja dalībvalsts tam piekrīt, labuma guvēja dalībvalsts piemēro 69. pantā noteikto procedūru.

3.   Ieguldītājas dalībvalstis uzņemas atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, par kuriem labuma guvēja dalībvalsts ir noteikta par atbildīgo dalībvalsti, līdz tam šā punkta a) un b) apakšpunktā minētajam skaitlim, kurš ir lielāks, ja pēc augsta līmeņa foruma sanāksmes, kas sasaukta saskaņā ar 13. panta 4. punktu, 57. pantā minētajā Padomes īstenošanas aktā iekļautie pārcelšanas solījumi ikgadējās solidaritātes rezerves ietvaros ir

4.   Šā panta 3. punktu piemēro arī tad, ja attiecīgajā gadā īstenojamie solījumi ir mazāki par lielāko no abiem minētā punkta a) vai b) apakšpunktā minētajiem skaitļiem, jo saskaņā ar 61. vai 62. pantu piešķirts pilnīgs vai daļējs samazinājums, vai arī tāpēc, ka labuma guvējām dalībvalstīm, kā minēts 58. panta 1. punktā un 59. panta 4. punktā, nav pienākuma attiecīgajā gadā veikt solītos solidaritātes ieguldījumus.

5.   Ieguldītāja dalībvalsts, kas līdz attiecīgā gada beigām nav īstenojusi savus solījumus vai pieņēmusi pārcelšanas, ievērojot 67. panta 9. punktu, kuras atbilst tās solītajām pārcelšanām, kā minēts 57. panta 3. punktā, pēc labuma guvējas dalībvalsts pieprasījuma cik drīz vien iespējams pēc attiecīgā gada beigām uzņemas atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, par kuriem labuma guvēja dalībvalsts ir noteikta par atbildīgo, līdz pārelšanu skaitam, kāds solīts 57. panta 3. punktā.

6.   Ieguldītāja dalībvalsts identificē individuālos pieteikumus, par kuriem tā uzņemas atbildību saskaņā ar šā panta 2. un 3. punktu, un informē labuma guvēju dalībvalsti, izmantojot elektroniskās saziņas tīklu, kas izveidots saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1560/2003 18. pantu.

Ieguldītāja dalībvalsts kļūst par dalībvalsti, kas ir atbildīga par identificētajiem pieteikumiem, un norāda savu atbildību saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1358 16. panta 3. punktu.

7.   Dalībvalstīm nav pienākuma uzņemties atbildību saskaņā ar šā panta 6. punkta pirmo daļu, ja tā pārsniedz taisnīgo daļu, kas aprēķināta saskaņā ar 66. pantā noteikto sadales koeficientu.

8.   Šo pantu piemēro tikai tad, ja:

9.   Ieguldītāja dalībvalsts var piemērot šo pantu trešo valstu valstspiederīgajiem vai bezvalstniekiem, kuru pieteikumi labuma guvējā dalībvalstī ir galīgi noraidīti. Piemēro Regulas (ES) 2024/1348 55. un 56. pantu.

1.   Finansiālos ieguldījumus veido ieguldītāju dalībvalstu finanšu pārvedumi Savienības budžetā, un tie uzskatāmi par ārējiem piešķirtajiem ieņēmumiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (42) 21. panta 5. punktu. Finansiālos ieguldījumus izmanto šīs regulas 56. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto ikgadējās solidaritātes rezerves darbību īstenošanai.

2.   Labuma guvējas dalībvalstis apzina darbības, kuras var finansēt ar šā panta 1. punktā minētajiem finansiālajiem ieguldījumiem, un norāda tos tehniskā līmeņa forumam. Komisija cieši sadarbojas ar labuma guvējām dalībvalstīm, lai nodrošinātu, ka minētās darbības atbilst 56. panta 2. punkta b) apakšpunktā un 56. panta 3. punktā noteiktajiem mērķiem. ES solidaritātes koordinators uztur darbību sarakstu un dara to pieejamu ar tehniskā līmeņa foruma starpniecību.

3.   Komisija pieņem īstenošanas aktu attiecībā uz noteikumiem par to, kā funkcionē finansiālie ieguldījumi. Minēto īstenošanas aktu pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 77. panta 2. punktā.

4.   Ja šīs regulas 57. panta 1. punktā minētā summa nav pilnībā piešķirta, atlikušo summu var pievienot summai, kas minēta Regulas (ES) 2021/1147 10. panta 2. punkta b) apakšpunktā.

5.   Dalībvalstis ziņo Komisijai un tehniskā līmeņa forumam par progresu to darbību īstenošanā, kas finansētas no finansiāliem ieguldījumiem, ievērojot šo pantu.

6.   Komisija 9. pantā minētajā ziņojumā iekļauj informāciju par to darbību īstenošanu, kuras finansē no finansiāliem ieguldījumiem, ievērojot šo pantu, tostarp par jautājumiem, kas varētu ietekmēt īstenošanu, un par visiem pasākumiem, kas veikti to risināšanai.

1.   Ieguldījumi alternatīvu solidaritātes pasākumu veidā pamatā ir labuma guvējas dalībvalsts īpašs pieprasījums. Šādus ieguldījumus ieskaita kā finansiālus solidaritātes ieguldījumus, un to konkrēto vērtību kopīgi un reālistiski nosaka attiecīgās ieguldītājas un labuma guvējas dalībvalstis un paziņo ES solidaritātes koordinatoram pirms minēto ieguldījumu veikšanas.

2.   Dalībvalstis nodrošina tikai tādus alternatīvus solidaritātes pasākumus, kas nedublējot papildina tos pasākumus, ko nodrošina ar Savienības struktūru, biroju un aģentūru darbībām vai ar Savienības finansējumu patvēruma un migrācijas pārvaldības jomā labuma guvējās dalībvalstīs. Dalībvalstis nodrošina alternatīvus solidaritātes pasākumus tikai papildus tiem, kas tām ir jāveic ar Savienības struktūru, biroju un aģentūru starpniecību.

3.   Labuma guvējas dalībvalstis un ieguldītājas dalībvalstis pabeidz īstenot saskaņotos alternatīvos solidaritātes pasākumus pat tad, ja attiecīgie īstenošanas akti ir zaudējuši spēku.

1.   Šajā pantā noteikto procedūru piemēro 56. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto personu pārcelšanai.

2.   Pirms šajā pantā noteiktās procedūras piemērošanas labuma guvēja dalībvalsts pārliecinās, vai nav pamatota iemesla uzskatīt, ka attiecīgā persona rada draudus iekšējai drošībai. Ja ir pamatots iemesls uzskatīt, ka persona rada draudus iekšējai drošībai pirms šajā pantā noteiktās procedūras vai tās laikā, tostarp, ja draudi iekšējai drošībai ir konstatēti saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1356 15. pantu, tad labuma guvēja dalībvalsts nepiemēro šajā pantā noteikto procedūru vai nekavējoties to izbeidz. Labuma guvēja dalībvalsts izslēdz attiecīgo personu no jebkādas turpmākas pārcelšanas vai pārsūtīšanas uz jebkuru dalībvalsti. Ja attiecīgā persona ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, labuma guvēja dalībvalsts ir atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar šīs regulas 16. panta 4. punktu.

3.   Ja ir jāveic pārcelšana, tad labuma guvēja dalībvalsts norāda personas, kuras varētu pārcelt. Pēc labuma guvējas dalībvalsts pieprasījuma Patvēruma aģentūra atbalsta labuma guvēju dalībvalsti pārceļamo personu noteikšanā un to piemeklēšanai pārcelšanas mērķa dalībvalstīm, rīkojoties atbilstoši Regulas (ES) 2021/2303 2. panta 1. punkta k) apakšpunktam.

Dalībvalsts attiecīgā gadījumā ņem vērā to, ka starp attiecīgo personu un pārcelšanas mērķa dalībvalsti pastāv jēgpilnas saites, piemēram, tādas, kuru pamatā ir ģimenes vai kultūras apsvērumi. Minētajā nolūkā labuma guvēja dalībvalsts dod pārceļamajām personām iespēju sniegt informāciju par jēgpilnu saišu pastāvēšanu ar konkrētām dalībvalstīm un iesniegt attiecīgu informāciju un dokumentus minēto saišu noteikšanai. Minētā iespēja nenozīmē tiesības izvēlēties konkrētu pārcelšanas mērķa dalībvalsti, ievērojot šo pantu.

4.   Lai identificētu pārceļamās personas un piemeklētu tās pārcelšanas mērķa dalībvalstīm, labuma guvējas dalībvalstis var izmantot ES solidaritātes koordinatora izstrādātos rīkus.

Pieteikuma iesniedzējus, kuriem nav jēgpilnu saišu ar kādu citu dalībvalsti, taisnīgi sadala starp pārējām pārcelšanas mērķa dalībvalstīm.

Ja identificētā pārceļamā persona ir starptautiskās aizsardzības saņēmējs, tad attiecīgo personu pārceļ tikai pēc tam, kad šī persona ir rakstiski piekritusi pārcelšanai.

5.   Ja ir jāveic pārcelšana, tad labuma guvēja dalībvalsts informē šā panta 1. punktā minētās personas par šajā pantā un 68. pantā noteikto procedūru, kā arī attiecīgā gadījumā par 17. panta 3., 4. un 5. punktā noteiktajiem pienākumiem un 18. pantā minētajām pienākumu nepildīšanas sekām.

Šā punkta pirmo daļu nepiemēro pieteikuma iesniedzējiem, attiecībā uz kuriem labuma guvēju dalībvalsti var noteikt par atbildīgo dalībvalsti, ievērojot kritērijus, kas noteikti 25.–28. pantā un 34. pantā, izņemot 25. panta 5. punktu. Šādi pieteikuma iesniedzēji nav tiesīgi uz pārcelšanu.

6.   Dalībvalstis nodrošina, ka ģimenes locekļi tiek pārcelti uz vienas un tās pašas dalībvalsts teritoriju.

7.   Šā panta 2. un 3. punktā minētajos gadījumos labuma guvēja dalībvalsts iespējami drīz nosūta pārcelšanas mērķa dalībvalstij attiecīgo informāciju un dokumentus par attiecīgo personu, un šajā nolūkā izmanto standarta veidlapu, lai cita starpā pārcelšanas mērķa dalībvalsts iestādēm dot iespēju pārbaudīt, vai ir pamats uzskatīt, ka attiecīgā persona rada draudus iekšējai drošībai.

8.   Pārcelšanas mērķa dalībvalsts pārbauda informāciju, ko saskaņā ar 7. punktu nosūtījusi labuma guvēja dalībvalsts, un pārbauda, vai nav pamatota iemesla uzskatīt, ka minētā persona rada draudus iekšējai drošībai. Pārcelšanas mērķa dalībvalsts var izvēlēties minēto informāciju pārbaudīt personiskajā intervijā ar attiecīgo personu. Attiecīgo personu pienācīgi informē par šīs personiskās intervijas būtību un mērķi. Personiskā intervija notiek 9. punktā noteiktajos termiņos.

9.   Ja nav pamatota iemesla uzskatīt, ka attiecīgā persona rada draudus iekšējai drošībai, pārcelšanas mērķa dalībvalsts vienas nedēļas laikā pēc attiecīgās informācijas saņemšanas no labuma guvējas dalībvalsts apstiprina, ka tā pārcels attiecīgo personu.

Ja pārbaudes apstiprina, ka ir pamatots iemesls uzskatīt, ka minētā persona rada draudus iekšējai drošībai, pārcelšanas mērķa dalībvalsts vienas nedēļas laikā pēc attiecīgās informācijas saņemšanas no šīs dalībvalsts informē labuma guvēju dalībvalsti par jebkurā attiecīgā datubāzē esoša brīdinājuma raksturu un tā pamatā esošajiem elementiem. Šādos gadījumos attiecīgās personas pārcelšana nenotiek.

Izņēmuma gadījumos, ja var pierādīt, ka informācijas izskatīšana ir sevišķi sarežģīta vai ka vienlaikus jāpārbauda daudzas lietas, pārcelšanas mērķa dalībvalsts var sniegt atbildi pēc pirmajā un otrajā daļā minētā vienas nedēļas termiņa, bet katrā ziņā to sniedz divu nedēļu laikā. Šādās situācijās pārcelšanas mērķa dalībvalsts savu lēmumu atlikt atbildes sniegšanu labuma guvējai dalībvalstij paziņo sākotnējā vienas nedēļas termiņā.

Bezdarbība pirmajā un otrajā daļā minētajā vienas nedēļas laikposmā vai šā punkta trešajā daļā minētajā divu nedēļu laikposmā ir pielīdzināma informācijas saņemšanas apstiprinājumam un ietver pienākumu pārcelt attiecīgo personu, ieskaitot pienākumu nodrošināt pienācīgus ar ierašanos saistītus pasākumus.

10.   Labuma guvēja dalībvalsts pieņem pārsūtīšanas lēmumu vienas nedēļas laikā pēc pārcelšanas mērķa dalībvalsts apstiprināšanas. Tā nekavējoties rakstiski informē attiecīgo personu par lēmumu pārsūtīt viņu uz minēto dalībvalsti, un dara to vēlākais divas dienas pirms pārsūtīšanas pieteikuma iesniedzēju gadījumā un vienu nedēļu pirms pārsūtīšanas saņēmēju gadījumā.

Ja pārceļamā persona ir pieteikuma iesniedzējs, viņam jāpilda pārcelšanas lēmums.

11.   Attiecīgās personas pārsūtīšanu no labuma guvējas dalībvalsts uz pārcelšanas mērķa dalībvalsti veic saskaņā ar labuma guvējas dalībvalsts tiesību aktiem, darot to cik drīz vien praktiski iespējams, pēc apspriešanās starp attiecīgajām dalībvalstīm un 4 nedēļu laikā pēc pārcelšanas mērķa dalībvalsts apstiprinājuma vai pēc galīgā lēmuma par pārsūtīšanas lēmuma pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja ar to apturēta pārsūtīšanas lēmuma izpilde saskaņā ar 43. panta 3. punktu.

12.   Labuma guvējas dalībvalstis un pārcelšanas mērķa dalībvalstis turpina tiešo pārcelšanas procesu arī pēc tam, kad ir beidzies 57., 61. un 62. pantā minēto Padomes īstenošanas aktu īstenošanas termiņš vai spēkā esamība.

13.   Pārcelšanas procedūrai mutatis mutandis piemēro 42. panta 3., 4. un 5. punktu, 43. un 44. pantu, 46. panta 1. un 3. punktu, 47. panta 2. un 3. punktu un 48. un 50. pantu.

Labuma guvēja dalībvalsts, kas veic starptautiskās aizsardzības saņēmēja pārsūtīšanu, nosūta pārcelšanas mērķa dalībvalstij visu 51. panta 2. punktā minēto informāciju, informāciju, ko saņēmējs ir izmantojis par pamatojumu savam pieteikumam, un visu attiecībā uz saņēmēju pieņemto lēmumu pamatojumus.

14.   Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka vienotas metodes attiecībā uz pārcelšanas vajadzībām nepieciešamās informācijas un dokumentu sagatavošanu un iesniegšanu. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 77. panta 2. punktā. Minēto īstenošanas aktu sagatavošanā Komisija var apspriesties ar Patvēruma aģentūru.

1.   Pārcelšanas mērķa dalībvalsts informē labuma guvēju dalībvalsti, Patvēruma aģentūru un ES solidaritātes koordinatoru par attiecīgās personas drošu ierašanos vai par to, ka noteiktajā termiņā tā nav ieradusies.

2.   Ja pārcelšanas mērķa dalībvalsts ir pārcēlusi pieteikuma iesniedzēju, kuram atbildīgā dalībvalsts vēl nav noteikta, tad pārcelšanas mērķa dalībvalsts piemēro procedūras, kas noteiktas III daļā, izņemot 16. panta 2. punktu, 17. panta 1. un 2. punktu, 25. panta 5. punktu, 29. pantu, 30. pantu un 33. panta 1. un 2. punktu.

Ja saskaņā ar šā punkta pirmo daļu atbildīgo dalībvalsti nevar noteikt, tad par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga pārcelšanas mērķa dalībvalsts.

Pārcelšanas mērķa dalībvalsts norāda savu atbildību sistēmā Eurodac saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1358 16. panta 1. punktu.

3.   Ja ir pārcelts pieteikuma iesniedzējs, attiecībā uz kuru par atbildīgo dalībvalsti iepriekš ir noteikta labuma guvēja dalībvalsts kādu citu iemeslu, nevis 67. panta 5. punkta otrajā daļā minēto kritēriju dēļ, tad atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pārceļ uz pārcelšanas mērķa dalībvalsti.

Pārcelšanas mērķa dalībvalstij nodod arī atbildību par jebkādu attiecīgās personas turpmāku pārstāvību vai turpmāka pieteikuma izskatīšanu saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1348 55. un 56. pantu.

Pārcelšanas mērķa dalībvalsts norāda savu atbildību sistēmā Eurodac saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1358 16. panta 3. punktu.

4.   Ja starptautiskās aizsardzības saņēmējs ir pārcelts, tad pārcelšanas mērķa dalībvalsts automātiski piešķir starptautiskās aizsardzības statusu, ņemot vērā attiecīgo statusu, ko piešķīrusi labuma guvēja dalībvalsts.

1.   Ja labuma guvēja dalībvalsts lūdz citai dalībvalstij uzņemties atbildību par vairāku starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu saskaņā ar 63. panta 1. un 2. punktu, tā nosūta savu pieprasījumu ieguldītājai dalībvalstij un norāda to starptautiskās aizsardzības pieteikumu skaitu, par kuriem jāuzņemas atbildība pārcelšanu vietā.

2.   Ieguldītāja dalībvalsts atbildi par pieprasījumu pieņem 30 dienu laikā pēc minētā pieprasījuma saņemšanas.

Ieguldītāja dalībvalsts var pieņemt lēmumu uzņemties atbildību par mazāka skaita starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanu, nekā to lūdz labuma guvēja dalībvalsts.

3.   Dalībvalsts, kas ir piekritusi pieprasījumam saskaņā ar šā panta 2. punktu, identificē individuālos starptautiskās aizsardzības pieteikumus, par kuriem tā uzņemas atbildību, un norāda savu atbildību, ievērojot Regulas (ES) 2024/1358 16. panta 3. punktu.