1.   Šī direktīva attiecas uz visiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem, kas pauž starptautiskās aizsardzības pieteikumu dalībvalstu teritorijā, tostarp pie ārējās robežas, teritoriālajos ūdeņos vai tranzīta zonās, ar nosacījumu, ka minētajiem trešo valstu valstspiederīgajiem un bezvalstniekiem ir atļauts palikt dalībvalstu teritorijā kā pieteikuma iesniedzējiem. Šo direktīvu piemēro arī pieteikuma iesniedzēja ģimenes locekļiem ar nosacījumu, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem uz viņiem ir attiecināms šāds starptautiskās aizsardzības pieteikums.

2.   Šo direktīvu nepiemēro diplomātiskā vai teritoriālā patvēruma pieprasījumiem, kas iesniegti dalībvalstu pārstāvniecībās.

3.   Dalībvalstis var izlemt piemērot šo direktīvu saistībā ar procedūrām, kas tiek izmantotas, pieņemot lēmumus par citu veidu aizsardzības pieteikumiem, kuri nav paredzēti Regulā (ES) 2024/1347.

1.   Dalībvalstis pēc iespējas drīz un laikus informē pieteikuma iesniedzējus par šajā direktīvā noteiktajiem uzņemšanas apstākļiem, tostarp par to uzņemšanas sistēmu specifiku, lai pieteikuma iesniedzēji varētu efektīvi izmantot tiesības un ievērot pienākumus, kas paredzēti šajā direktīvā.

Dalībvalstis pieteikuma iesniedzējiem jo īpaši sniedz standarta informāciju par šajā direktīvā noteiktajiem uzņemšanas apstākļiem, izmantojot veidni, kas jāizstrādā Eiropas Savienības Patvēruma aģentūrai (“Patvēruma aģentūra”). Minēto informāciju sniedz pēc iespējas drīz un ne vēlāk kā trīs dienu laikā pēc pieteikuma paušanas vai tā reģistrēšanas termiņā saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1348.

Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem tiek sniegta informācija par organizācijām vai personu grupām, kas sniedz īpašu juridisko palīdzību un pārstāvību, tostarp par organizācijām vai personu grupām, kas sniedz minēto juridisko palīdzību un pārstāvību bez maksas, un par organizācijām, kas varētu viņiem palīdzēt vai viņus informēt par pieejamajiem uzņemšanas apstākļiem, tostarp veselības aprūpi.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka 1. punktā minētā informācija ir sniegta rakstiski kodolīgā, pārredzamā, saprotamā un viegli pieejamā veidā, izmantojot skaidru un vienkāršu izteiksmi, tādā valodā, kuru pieteikuma iesniedzējs saprot vai kuru ir pamats uzskatīt par viņam saprotamu. Ja nepieciešams, minēto informāciju sniedz arī mutiski vai attiecīgā gadījumā vizuālā veidā, piemēram, izmantojot video vai piktogrammas, un pielāgo pieteikuma iesniedzēja vajadzībām.

Nepavadīta nepilngadīgā gadījumā dalībvalstis sniedz 1. punktā minēto informāciju vecumam atbilstošā veidā un tā, lai nepavadītais nepilngadīgais to saprastu, attiecīgā gadījumā izmantojot īpaši nepilngadīgajiem pielāgotus informatīvus materiālus. Minēto informāciju sniedz nepavadītā nepilngadīgā pārstāvja klātbūtnē vai tādas personas klātbūtnē, kas ir piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis, līdz tiek iecelts pārstāvis.

Izņēmuma gadījumos dalībvalsts pieteikuma iesniedzējam var sniegt 1. punktā minēto informāciju, izmantojot mutisku tulkojumu, vai attiecīgā gadījumā vizuālā veidā, piemēram, kā video vai piktogrammas, ja:

Šā punkta trešajā daļā minētajos gadījumos dalībvalsts pēc iespējas drīz iegūst 1. punktā minētās informācijas rakstisku tulkojumu un to izsniedz pieteikuma iesniedzējam, izņemot gadījumus, kad ir skaidrs, ka tas vairs nav nepieciešams.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējam tiek izsniegts dokuments, kas minēts Regulas (ES) 2024/1348 29. panta 1. punktā.

2.   Dalībvalstis pieteikuma iesniedzējiem nepieprasa iesniegt nevajadzīgu vai nesamērīgu dokumentu apjomu vai nenosaka pieteikuma iesniedzējiem citas administratīvas prasības tikai tāpēc, ka viņi ir starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēji vai tikai viņu valstspiederības dēļ, pirms viņiem tiek piešķirtas tiesības saskaņā ar šo direktīvu.

3.   Dalībvalstis pieteikuma iesniedzējiem var izsniegt ceļošanas dokumentu, ja ir radušies nopietni humāni apsvērumi vai citi sevišķi svarīgi apstākļi, kuru dēļ viņiem nepieciešams atrasties citā valstī. Ceļošanas dokumenta derīgums tiek ierobežots atbilstoši mērķim un tā izdošanas iemeslam nepieciešamajam ilgumam.

1.   Dalībvalstis var brīvi organizēt savas uzņemšanas sistēmas saskaņā ar šo direktīvu. Pieteikuma iesniedzēji var brīvi pārvietoties attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

2.   Ja visi pieteikuma iesniedzēji efektīvi izmanto savas tiesības saskaņā ar šo direktīvu, dalībvalstis var sadalīt pieteikuma iesniedzējus pa izmitināšanas vietām savā teritorijā, lai pārvaldītu attiecīgās patvēruma un uzņemšanas sistēmas.

3.   Sadalot vai pārdalot pieteikuma iesniedzējus pa izmitināšanas vietām, dalībvalstis ņem vērā objektīvus faktorus, tostarp ģimenes vienotību, kā minēts 14. pantā, un pieteikuma iesniedzēju īpašas uzņemšanas vajadzības.

4.   Var noteikt, ka dalībvalstis materiālos uzņemšanas apstākļus nodrošina tikai tad, ja pieteikuma iesniedzēji faktiski dzīvo izmitināšanas vietās, pa kurām viņi ir sadalīti saskaņā ar 2. punktu.

5.   Dalībvalstis var arī ieviest mehānismus savu uzņemšanas sistēmu vajadzību izvērtēšanai un reaģēšanai uz tām, tostarp mehānismus, ar kuriem pārbauda, vai pieteikuma iesniedzēji patiešām dzīvo izmitināšanas vietās, kuras viņiem ir iedalītas saskaņā ar 2. punktu.

6.   Dalībvalstis prasa pieteikuma iesniedzējiem paziņot kompetentajām iestādēm savu pašreizējo adresi, tālruņa numuru, uz kuru tie var tikt sasniegti, un elektroniskā pasta adresi, ja tāda ir. Dalībvalstis arī prasa pieteikuma iesniedzējiem pēc iespējas drīz paziņot šādām kompetentajām iestādēm par jebkurām adreses, tālruņa numura vai elektroniskā pasta adreses izmaiņām.

7.   Dalībvalstīm nav pienākuma pieņemt administratīvus lēmumus šā panta nolūkos.

1.   Dalībvalstis var savā teritorijā pieteikuma iesniedzējus izvietot ģeogrāfiskā apgabalā, kur viņi var brīvi pārvietoties starptautiskās aizsardzības procedūras laikā saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1348.

2.   Dalībvalstis saskaņā ar 1. punktu var savā teritorijā pieteikuma izvietot iesniedzējus ģeogrāfiskā apgabalā vienīgi nolūkā nodrošināt pieteikumu ātru, efektīvu un rezultatīvu izskatīšanu atbilstoši Regulai (ES) 2024/1348 vai nolūkā noteikt minēto pieteikuma iesniedzēju izvietošanas ģeogrāfisko sadalījumu atbilstoši attiecīgo ģeogrāfisko apgabalu spējām.

Dalībvalstis saskaņā ar 5. pantu informē pieteikuma iesniedzējus par viņu izvietošanu ģeogrāfiskā apgabalā, tostarp par minētā apgabala ģeogrāfiskajām robežām.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzēji var efektīvi izmantot savas tiesības saskaņā ar šo direktīvu un starptautiskās aizsardzības procedūrā paredzētās procesuālās garantijas ģeogrāfiskajā apgabalā, kurā minētie pieteikuma iesniedzēji ir izvietoti. Minētais ģeogrāfiskais apgabals ir pietiekami liels, tajā ir iespējams piekļūt vajadzīgajai publiskajai infrastruktūrai, un tas neietekmē privātās dzīves neaizskaramību.

4.   Dalībvalstīm nav pienākuma pieņemt administratīvus lēmumus 1. punkta nolūkā.

5.   Dalībvalstis pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma piešķir viņam atļauju uz laiku atstāt attiecīgo ģeogrāfisko apgabalu pienācīgi pamatotu neatliekamu un nopietnu ģimenes iemeslu dēļ vai nolūkā saņemt nepieciešamu ārstēšanu, kas šajā ģeogrāfiskajā apgabalā nav pieejama.

Ja pieteikuma iesniedzējs ģeogrāfisko apgabalu atstāj bez atļaujas, dalībvalsts piemēro tikai tādus sodus, kas paredzēti šajā direktīvā.

Pieteikuma iesniedzējam nav jāpieprasa atļauja, lai apmeklētu iestādes un tiesas, ja viņa ierašanās ir nepieciešama. Pieteikuma iesniedzējs par šādiem apmeklējumiem iepriekš informē kompetentās iestādes.

6.   Ja ir konstatēts – cita starpā pieteikuma iesniedzēja pieprasītas 29. pantā paredzētās pārskatīšanas vai pārsūdzības rezultātā –, ka pieteikuma iesniedzējam attiecīgajā ģeogrāfiskajā apgabalā nav nodrošinātas iespējas efektīvi izmantot savas tiesības, ko paredz šī direktīva, vai starptautiskās aizsardzības procedūrā paredzētās procesuālās garantijas, viņu minētajā ģeogrāfiskajā apgabalā vairs neizvieto.

7.   Pirms šā panta piemērošanas attiecīgā dalībvalsts savos tiesību aktos nosaka nosacījumus šā panta piemērošanai un informē Komisiju un Patvēruma aģentūru saskaņā ar Regulas (ES) 2021/2303 5. nodaļu.

1.   Dalībvalstis vajadzības gadījumā var izlemt, ka pieteikuma iesniedzējam ir atļauts dzīvot tikai konkrētā vietā, kas ir pielāgota pieteikuma iesniedzēju izmitināšanai, sabiedriskās kārtības apsvērumu dēļ vai ar mērķi efektīvi novērst pieteikuma iesniedzēja bēgšanu, ja pastāv bēgšanas risks, jo īpaši attiecībā uz:

Ja pieteikuma iesniedzējam saskaņā ar šo punktu ir atļauts dzīvot tikai konkrētā vietā, materiālo uzņemšanas apstākļu nodrošināšana ir atkarīga no tā, vai pieteikuma iesniedzējs patiešām minētajā konkrētajā vietā dzīvo.

2.   Dalībvalstis vajadzības gadījumā var pieprasīt pieteikuma iesniedzējiem pieteikties kompetentajās iestādēs noteiktā laikā vai samērīgos intervālos, taču nesamērīgi neskarot viņu tiesības, ko paredz šī direktīva.

Šādas pieteikšanās prasības var noteikt, lai nodrošinātu 1. punktā minēto lēmumu ievērošanu vai efektīvi atturētu pieteikuma iesniedzējus no bēgšanas.

3.   Pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma dalībvalstis var viņam piešķirt atļauju uz laiku dzīvot ārpus konkrētās vietas, kas noteikta saskaņā ar 1. punktu. Lēmumus par šādas atļaujas piešķiršanu pieņem objektīvi un neitrāli, balstoties uz konkrētās lietas apstākļiem un paskaidrojot iemeslus, ja šāda atļauja nav piešķirta.

Pieteikuma iesniedzējam nav jāpieprasa atļauja, lai apmeklētu iestādes un tiesas, ja minētā pieteikuma iesniedzēja ierašanās ir nepieciešama. Pieteikuma iesniedzējs par šādiem apmeklējumiem informē kompetentās iestādes.

4.   Saskaņā ar 1. un 2. punktu pieņemtie lēmumi ir samērīgi, un tajos ņem vērā pieteikuma iesniedzēja individuālās situācijas attiecīgos aspektus, tostarp minētā pieteikuma iesniedzēja īpašās uzņemšanas vajadzības.

5.   Par jebkuru saskaņā ar šā panta 1. un 2. punktu pieņemtu lēmumu dalībvalstis minētajā lēmumā norāda faktiskos un attiecīgā gadījumā juridiskos pamatus. Pieteikuma iesniedzējus rakstiski informē par šādu lēmumu, kā arī par lēmuma apstrīdēšanas procedūrām saskaņā ar 29. pantu un par lēmumā noteikto pienākumu neievērošanas sekām. Dalībvalstis informē pieteikuma iesniedzējus viņiem saprotamā valodā vai valodā, kuru var pamatoti uzskatīt par viņiem saprotamu, kodolīgā, pārredzamā, vienkārši uztveramā un viegli piekļūstamā veidā, izmantojot skaidru un vienkāršu valodu. Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar šo pantu pieņemtos lēmumus ex officio pārskata tiesu iestāde, ja minētie lēmumi ir piemēroti ilgāk nekā divus mēnešus, vai ka minētos lēmumus var pārsūdzēt pēc attiecīgā pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma saskaņā ar 29. pantu.

1.   Dalībvalstis personu neaiztur tikai tāpēc, ka minētā persona ir pieteikuma iesniedzējs, vai minētā pieteikuma iesniedzēja valstspiederības dēļ. Aizturēšanas pamatā ir tikai viens vai vairāki 4. punktā noteiktie aizturēšanas pamatojumi. Aizturēšanai nav sodīšanas rakstura.

2.   Vajadzības gadījumā un pamatojoties uz katras lietas individuālu izvērtējumu, dalībvalstis var pieteikuma iesniedzēju aizturēt, ja nav iespējams efektīvi piemērot citus mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus.

3.   Aizturot pieteikuma iesniedzēju, dalībvalstis ņem vērā jebkuras redzamas pazīmes, izteikumus vai izturēšanos, kas liecina, ka pieteikuma iesniedzējam ir īpašas uzņemšanas vajadzības. Ja 25. pantā minētais izvērtējums vēl nav pabeigts, to pabeidz bez nepamatotas kavēšanās un tā rezultātus ņem vērā, lemjot par to, vai aizturēšana būtu jāturpina un vai aizturēšanas apstākļi būtu jāpielāgo.

4.   Pieteikuma iesniedzēju var aizturēt, vienīgi balstoties uz vienu vai vairākiem šādiem pamatiem:

Pirmajā daļā minētos aizturēšanas pamatus nosaka valstu tiesību aktos.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka valstu tiesību aktos tiek paredzēti noteikumi attiecībā uz aizturēšanas alternatīvām, piemēram, regulāru pieteikšanos iestādēs, finansiālas garantijas iemaksu vai pienākumu uzturēties iedalītajā vietā.

1.   Pieteikuma iesniedzēju aiztur tikai uz visīsāko iespējamo laiku un tik ilgi, kamēr ir piemērojami 10. panta 4. punktā paredzētie pamati.

Administratīvās procedūras, kas attiecas uz 10. panta 4. punktā paredzētajiem aizturēšanas pamatiem, īsteno ar pienācīgu rūpību. Administratīvo procedūru kavēšanās, ko nav izraisījis pieteikuma iesniedzējs, nav pamats viņa turpmākai aizturēšanai.

2.   Pieteikuma iesniedzēju aizturēšanas rīkojumu izdod rakstiski tiesu vai administratīvās iestādes. Aizturēšanas rīkojumā norāda faktiskos un juridiskos iemeslus, kas ir tā pamatā, kā arī to, kāpēc nav iespējams efektīvi piemērot mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus.

3.   Ja aizturēšanas rīkojumu izdod administratīvās iestādes, dalībvalstis nodrošina aizturēšanas likumības ātru pārskatīšanu tiesā, to veicot ex officio vai pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma, vai abējādi. Ja šādu aizturēšanas likumības pārskatīšanu veic ex officio, to noslēdz pēc iespējas drīz, ņemot vērā katras lietas apstākļus, un ne vēlāk kā 15 dienu laikā vai izņēmuma situācijās 21 dienas laikā pēc aizturēšanas sākuma. Ja šādu pārskatīšanu veic pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma, to noslēdz pēc iespējas drīz, ņemot vērā katras lietas apstākļus, un ne vēlāk kā 15 dienu laikā vai izņēmuma situācijās 21 dienas laikā pēc attiecīgās procedūras sākuma.

Ja pirmajā daļā minētā pārskatīšana tiesā gadījumā, kad to veic ex officio, nav noslēgta 21 dienas laikā pēc aizturēšanas vai gadījumā, kad to veic pēc pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma, nav noslēgta 21 dienas laikā pēc attiecīgās procedūras sākuma, attiecīgo pieteikuma iesniedzēju nekavējoties atbrīvo.

4.   Aizturētus pieteikuma iesniedzējus viņiem saprotamā valodā vai valodā, kuru var pamatoti uzskatīt par viņiem saprotamu, nekavējoties rakstiski informē par aizturēšanas iemesliem un valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām aizturēšanas rīkojuma apstrīdēšanai, kā arī par iespēju pieprasīt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību.

5.   Tiesu iestāde samērīgos laika intervālos ex officio vai pēc attiecīgā pieteikuma iesniedzēja pieprasījuma pārskata aizturēšanas pamatotību, jo īpaši tad, ja aizturēšana ir ilgstoša, ja rodas atbilstoši apstākļi vai ja kļūst pieejama jauna informācija, kas var ietekmēt aizturēšanas likumību.

Neskarot šā punkta pirmo daļu, nepavadītu nepilngadīgo aizturēšanas pamatotību ex officio pārskata regulāri.

Ja pārskatīšanas tiesā rezultātā tiek konstatēts, ka aizturēšana ir nelikumīga, attiecīgo pieteikuma iesniedzēju nekavējoties atbrīvo.

6.   Ja šā panta 3. un 5. punktā minētais aizturēšanas rīkojums tiek pārskatīts tiesā, dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir pieejama bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība saskaņā ar 29. pantā noteiktajiem nosacījumiem.

1.   Pieteikuma iesniedzēji parasti tiek turēti īpašās aizturēšanas iestādēs. Ja dalībvalsts nevar nodrošināt pieteikuma iesniedzēja turēšanu īpašā aizturēšanas iestādē un ir spiesta viņu turēt ieslodzījuma vietā, aizturēto pieteikuma iesniedzēju tur atsevišķi no parastiem ieslodzītajiem, nodrošinot šajā direktīvā paredzēto aizturēšanas apstākļu pieejamību.

Ciktāl iespējams, aizturētos pieteikuma iesniedzējus tur atsevišķi no citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas nav iesnieguši starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

Ja pieteikuma iesniedzējus nevar turēt atsevišķi no citiem trešo valstu valstspiederīgajiem, attiecīgā dalībvalsts nodrošina šajā direktīvā paredzēto aizturēšanas apstākļu pieejamību.

2.   Aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem ir iespējas uzturēties ārpus telpām.

3.   Dalībvalstis nodrošina personām, kas pārstāv ANO Augsto komisāru bēgļu lietās (UNHCR), iespēju sazināties ar pieteikuma iesniedzējiem un viņus apmeklēt apstākļos, kuros tiek ievērots privātums. Minētā iespēja attiecas arī uz organizāciju, kas attiecīgās dalībvalsts teritorijā saskaņā ar vienošanos ar minēto dalībvalsti darbojas UNHCR vārdā.

4.   Dalībvalstis nodrošina, ka ģimenes locekļiem, juridiskajiem konsultantiem vai padomdevējiem un personām, kas pārstāv attiecīgās nevalstiskās organizācijas, kuras atzīst attiecīgā dalībvalsts, ir iespēja sazināties ar pieteikuma iesniedzējiem un viņus apmeklēt apstākļos, kuros tiek ievērots privātums. Piekļuves ierobežojumus aizturēšanas iestādei var noteikt tikai tad, ja saskaņā ar valstu tiesību aktiem tie ir objektīvi nepieciešami drošības, sabiedriskās kārtības vai aizturēšanas iestādes administratīvās pārvaldības apsvērumu dēļ, ar nosacījumu, ka piekļuve tādējādi netiek būtiski ierobežota vai padarīta neiespējama.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizturētajiem pieteikuma iesniedzējiem sistemātiski tiek sniegta informācija, kurā izskaidroti noteikumi, kas tiek piemēroti aizturēšanas iestādē, un izklāstītas minēto pieteikuma iesniedzēju tiesības un pienākumi viņiem saprotamā valodā vai valodā, kuru ir pamats uzskatīt par viņiem saprotamu. Pienācīgi pamatotos gadījumos un uz saprātīgu laikposmu, kas ir pēc iespējas īss, dalībvalstis var atkāpties no minētā pienākuma gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts robežpostenī vai tranzīta zonā. Šo atkāpi nepiemēro Regulas (ES) 2024/1348 43. pantā minētajos gadījumos.

1.   Valsts iestādes pirmām kārtām pievērš uzmanību tādu aizturētu pieteikuma iesniedzēju veselībai, tostarp garīgajai veselībai, kuriem ir īpašas uzņemšanas vajadzības.

Neaiztur tādus pieteikuma iesniedzējus ar īpašām uzņemšanas vajadzībām, kuru aizturēšana nopietni apdraudētu viņu fizisko un garīgo veselību.

Ja pieteikuma iesniedzēji ar īpašām uzņemšanas vajadzībām tiek aizturēti, dalībvalstis minētajiem pieteikuma iesniedzējiem nodrošina regulāru pārraudzību un savlaicīgu atbilstošu atbalstu, ņemot vērā viņu konkrēto situāciju, tostarp viņu fizisko un garīgo veselību.

2.   Nepilngadīgos neaiztur principā. Tā vietā viņus izvieto piemērotās izmitināšanas vietās saskaņā ar 26. un 27. pantu.

Ģimenēm ar nepilngadīgajiem parasti nodrošina atbilstīgas aizturēšanas alternatīvas saskaņā ar ģimenes vienotības principu. Šādas ģimenes izvieto tām piemērotās izmitināšanas vietās.

Izņēmuma apstākļos nepilngadīgos var aizturēt, aizturēšanu izmantojot tikai kā galējo līdzekli un pēc tam, kad ir konstatēts, ka citus mazāk ierobežojošus alternatīvus līdzekļus nav iespējams efektīvi piemērot, un kad ir secināts, ka aizturēšana ir viņu interesēs saskaņā ar 26. pantu:

Šāda aizturēšana notiek uz visīsāko iespējamo laikposmu. Nepilngadīgie nekādā gadījumā netiek turēti cietumā vai citās iestādēs, ko izmanto tiesībaizsardzības nolūkos. Tiek darīts viss iespējamais, lai aizturētos nepilngadīgos atbrīvotu un izvietotu nepilngadīgajiem piemērotās izmitināšanas vietās.

Dalībvalstis pirmām kārtām ņem vērā bērna intereses, kā minēts 26. pantā.

Ja nepilngadīgos aiztur, viņiem ir tiesības uz izglītību saskaņā ar 16. pantu, izņemot gadījumus, kad ļoti īsā aizturēšanas perioda dēļ izglītības nodrošināšana viņiem sniegtu ierobežotus ieguvumus. Minētajiem nepilngadīgajiem ir arī iespēja iesaistīties brīvā laika pavadīšanas nodarbēs, tostarp rotaļās un atpūtas aktivitātēs, kas atbilst viņu vecumam.

3.   Ja nepavadīti nepilngadīgie tiek aizturēti, viņus izmitina iestādēs, kas ir pielāgotas nepavadītu nepilngadīgo izmitināšanai. Šādām iestādēm tiek nodrošināts personāls, kas ir kvalificēts aizsargāt nepavadītu nepilngadīgo tiesības un rūpēties par viņu vajadzībām.

Ja tiek aizturēti nepavadīti nepilngadīgie, dalībvalstis nodrošina, ka viņus izmitina atsevišķi no pieaugušajiem.

4.   Aizturētās ģimenes izmitina atsevišķi, nodrošinot pienācīgu privātumu.

Aizturētas ģimenes ar nepilngadīgiem bērniem izmitina aizturēšanas iestādēs, kas pielāgotas nepilngadīgo vajadzībām.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka aizturētos pieteikuma iesniedzējus vīriešus un aizturētās pieteikuma iesniedzējas sievietes izmitina atsevišķi, ja vien viņi nav ģimenes locekļi un ja vien visas attiecīgās personas nepiekrīt izmitināšanai kopīgi.

Pirmajā daļā paredzētos izņēmumus var attiecināt arī uz kopīgu telpu izmantošanu, kuras paredzētas atpūtas vai sociālām aktivitātēm, tostarp maltītēm.

6.   Pienācīgi pamatotos gadījumos un uz saprātīgu laikposmu, kas ir pēc iespējas īss, dalībvalstis var atkāpties no 3. punkta pirmās daļas, 4. punkta un 5. punkta pirmās daļas, ja pieteikuma iesniedzējs tiek aizturēts robežpostenī vai tranzīta zonā, izņemot gadījumus, kas minēti Regulas (ES) 2024/1348 43. pantā. Dalībvalstu rīcībā ir atbilstīga infrastruktūra un pietiekami līdzekļi, lai nodrošinātu, ka šajā punktā minētās atkāpes piemēro tikai izņēmuma situācijās. Ja dalībvalstis piemēro minētās atkāpes, tās par to informē Komisiju un Patvēruma aģentūru.

1.   Dalībvalstis nodrošina pieteikuma iesniedzēju nepilngadīgajiem bērniem un nepilngadīgiem pieteikuma iesniedzējiem tādu pašu piekļuvi izglītībai kā saviem valstspiederīgajiem saskaņā ar līdzīgiem nosacījumiem tik ilgi, kamēr pret šādiem nepilngadīgajiem vai viņu vecākiem netiek faktiski veikti izraidīšanas pasākumi.

Tiek ņemtas vērā nepilngadīgo īpašās vajadzības, it sevišķi, ievērojot bērna tiesības uz izglītību un piekļuvi veselības aprūpei. Nepilngadīgo izglītība principā ir integrēta dalībvalstu valstspiederīgajiem paredzētās izglītības sistēmā un ir kvalitātes ziņā ir tāda pati. Dalībvalstis arī dara visu iespējamo, lai nodrošinātu nepilngadīgo izglītības nepārtrauktību tik ilgi, kamēr pret viņiem vai viņu vecākiem netiek faktiski veikti izraidīšanas pasākumi.

Dalībvalstis neliedz iespēju iegūt vidējo izglītību tikai tāpēc, ka nepilngadīgais ir kļuvis pilngadīgs.

2.   Dalībvalstis nodrošina nepilngadīgajiem, kas minēti 1. punktā, piekļuvi izglītības sistēmai pēc iespējas drīz un ne vēlāk kā divu mēnešu laikā no starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanas dienas, ņemot vērā skolas brīvdienas. Dalībvalstis nodrošina piekļuvi izglītībai vispārējās izglītības sistēmas ietvaros. Tomēr kā pagaidu pasākumu un uz laiku, kas nepārsniedz vienu mēnesi, dalībvalstis var paredzēt izglītības nodrošināšanu ārpus vispārējās izglītības sistēmas.

Nepilngadīgajiem nodrošina sagatavošanas nodarbības, tostarp valodas nodarbības, ja tas ir vajadzīgs, lai atvieglotu viņu piekļuvi vispārējās izglītības sistēmai un dalību tajā.

3.   Ja piekļuvi vispārējās izglītības sistēmai nav iespējams nodrošināt nepilngadīgā īpašās situācijas dēļ, attiecīgā dalībvalsts piedāvā citas izglītības iespējas saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un praksi.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem tiek ļauts piekļūt darba tirgum ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā no starptautiskās aizsardzības pieteikuma reģistrācijas dienas, ja kompetentā iestāde nav pieņēmusi administratīvu lēmumu un kavēšanos nav izraisījis pieteikuma iesniedzējs.

Ja dalībvalsts ir paātrinājusi starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu pēc būtības saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1348 42. panta 1. punkta a) līdz f) apakšpunktu, piekļuvi darba tirgum nepiešķir vai, ja tā jau ir piešķirta, to atsauc.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzēji, kuriem saskaņā ar 1. punktu ir atļauts piekļūt darba tirgum, faktiski var tam piekļūt atbilstīgi valstu tiesību aktiem.

Darba tirgus politikas dēļ, tostarp saistībā ar bezdarba līmeni jauniešu vidū, dalībvalstis var pārbaudīt, vai konkrētu vakanci, ko darba devējs apsver piešķirt pieteikuma iesniedzējam, kuram ir atļauts piekļūt darba tirgum saskaņā ar 1. punktu, varētu aizpildīt attiecīgās dalībvalsts valstspiederīgie, citi Savienības pilsoņi vai trešo valstu valstspiederīgie un bezvalstnieki, kas likumīgi uzturas minētajā dalībvalstī. Ja dalībvalsts konstatē, ka konkrēto vakanci varētu aizpildīt šādas personas, dalībvalsts vai darba devējs var atteikties pieteikuma iesniedzēju pieņemt darbā minētajā amatā.

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka pret pieteikuma iesniedzējiem, kam saskaņā ar 1. punktu ir atļauts piekļūt darba tirgum, izturas tāpat kā pret savas valsts valstspiederīgajiem attiecībā uz:

4.   Pieteikuma iesniedzēju, kam ir atļauts piekļūt darba tirgum saskaņā ar 1. punktu, gadījumā dalībvalstis var ierobežot vienlīdzīgo attieksmi:

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka pret pieteikuma iesniedzējiem, kas ir nodarbināti vai kas uz iepriekšējas nodarbinātības pamata ir tiesīgi saņemt sociālā nodrošinājuma pabalstus, izturas tāpat kā pret saviem valstspiederīgajiem attiecībā uz sociālā nodrošinājuma jomām, kas minētas Regulas (EK) Nr. 883/2004 3. panta 1. un 2. punktā.

6.   Neskarot Regulu (ES) Nr. 1231/2010, dalībvalstis šā panta 5. punktā paredzēto vienlīdzīgo attieksmi var ierobežot, izslēdzot sociālā nodrošinājuma pabalstus, kas nav atkarīgi no nodarbinātības periodiem vai iemaksām.

7.   Tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi nenozīmē uzturēšanās tiesības gadījumos, kad pieteikuma iesniedzēja tiesības palikt ir izbeigtas ar lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1348.

8.   Šā panta 3. punkta d) apakšpunkta nolūkā un neskarot Direktīvas 2005/36/EK 2. panta 2. punktu un 3. panta 3. punktu, dalībvalstis pieteikuma iesniedzējiem, kuri nevar uzrādīt savu kvalifikāciju apliecinošus dokumentus, pēc iespējas atvieglo pilnīgu piekļuvi spēkā esošajām ārvalstīs iegūtas kvalifikācijas atzīšanas procedūrām.

9.   Ja pieteikuma iesniedzējam ir tiesības pārsūdzības procedūras laikā palikt dalībvalsts teritorijā, piekļuvi darba tirgum minētās procedūras laikā neatceļ līdz brīdim, kamēr pārsūdzības lietā nav sniegts atteikums.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka materiālie uzņemšanas apstākļi pieteikuma iesniedzējiem ir pieejami no brīža, kad viņi pauž starptautiskās aizsardzības pieteikumu saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1348 26. pantu.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka materiālie uzņemšanas apstākļi un veselības aprūpe, kas saņemta saskaņā ar 22. pantu, garantē pieteikuma iesniedzējiem pienācīgu dzīves līmeni, nodrošinot viņu iztiku un aizsargājot viņu fizisko un garīgo veselību, kā arī garantējot viņu tiesību ievērošanu saskaņā ar Hartu.

Dalībvalstis nodrošina, ka pirmajā daļā minētais pienācīgais dzīves līmenis tiek nodrošināts arī situācijās, kad pieteikuma iesniedzējiem ir īpašas uzņemšanas vajadzības un kad viņi ir aizturēti.

3.   Dalībvalstis var nodrošināt visus vai dažus materiālos uzņemšanas apstākļus ar nosacījumu, ka pieteikuma iesniedzējiem nepietiek līdzekļu, lai nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni, kā minēts 2. punktā.

4.   Neskarot 2. punktu, dalībvalstis drīkst pieprasīt pieteikuma iesniedzējiem pilnībā vai daļēji segt materiālo uzņemšanas apstākļu izmaksas, ja minētajiem pieteikuma iesniedzējiem tam ir pietiekami līdzekļi, piemēram, ja viņi ir pietiekamu laikposmu strādājuši.

Neskarot 2. punktu, dalībvalstis drīkst pieteikuma iesniedzējiem pieprasīt pilnībā vai daļēji segt saņemtās veselības aprūpes izmaksas, ja minētajiem pieteikuma iesniedzējiem tam ir pietiekami līdzekļi, izņemot gadījumus, kad veselības aprūpi minēto dalībvalstu valstspiederīgajiem sniedz bez maksas.

5.   Ja atklājas, ka pieteikuma iesniedzējam laikā, kad viņam tika nodrošināts pienācīgs dzīves līmenis, bija pietiekami līdzekļi, lai segtu izmaksas, kas saistītas ar materiālajiem uzņemšanas apstākļiem vai veselības aprūpi, kura saņemta saskaņā ar 4. punktu, dalībvalstis var pieprasīt pieteikuma iesniedzējam atlīdzināt izmaksas, kas saistītas ar materiālajiem uzņemšanas apstākļiem vai veselības aprūpi.

6.   Novērtējot pieteikuma iesniedzēja resursus, pieprasot viņam pilnībā vai daļēji segt izmaksas, kas saistītas ar materiālajiem uzņemšanas apstākļiem vai veselības aprūpi, vai pieprasot viņam atlīdzināt izmaksas saskaņā ar 5. punktu, dalībvalstis ievēro samērīguma principu. Dalībvalstis arī ņem vērā pieteikuma iesniedzēja individuālos apstākļus un nepieciešamību ievērot viņa cieņu vai neaizskaramību, tostarp pieteikuma iesniedzēja īpašās uzņemšanas vajadzības.

7.   Ja dalībvalstis nodrošina materiālos uzņemšanas apstākļus finansiālu pabalstu vai kuponu veidā, to apmēru nosaka, pamatojoties uz līmeņiem, kurus attiecīgā dalībvalsts noteikusi vai nu ar tiesību aktiem vai praksi, lai nodrošinātu pienācīgu dzīves līmeni valstspiederīgajiem. Dalībvalstis par minētajiem līmeņiem attiecīgi informē Komisiju un Patvēruma aģentūru. Šajā ziņā dalībvalstis pret pieteikuma iesniedzējiem var attiekties mazāk labvēlīgi nekā pret saviem valstspiederīgajiem, jo īpaši tad, ja materiālais atbalsts pilnībā vai daļēji tiek sniegts natūrā vai ja ar minētajiem līmeņiem, ko attiecina uz valstspiederīgajiem, cenšas nodrošināt augstāku dzīves līmeni par to, kāds šajā direktīvā paredzēts pieteikuma iesniedzējiem.

1.   Ja dalībvalstis mājokli nodrošina natūrā, tās garantē, ka šāds mājoklis pieteikuma iesniedzējam nodrošina pienācīgu dzīves līmeni saskaņā ar 19. panta 2. punktu, kā arī tās sniedz nepieciešamo atbalstu pieteikuma iesniedzēju īpašo uzņemšanas vajadzību apmierināšanai. Mājokli nodrošina vienā no turpmāk minētajiem veidiem vai to kombinācijām:

2.   Neskarot nekādus konkrētus aizturēšanas apstākļus, kas paredzēti 12. un 13. pantā, saistībā ar šā panta 1. punkta a), b) un c) apakšpunktā minēto mājokli dalībvalstis nodrošina, ka:

3.   Dalībvalstis, nodrošinot materiālos uzņemšanas apstākļus, ņem vērā ar dzimumu un vecumu saistītus apsvērumus un situāciju, kādā ir pieteikuma iesniedzēji ar īpašām uzņemšanas vajadzībām.

4.   Nodrošinot mājokli saskaņā ar 1. punktu, dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai pēc iespējas nodrošinātu, ka netiek pieļauti uzbrukumi un vardarbība, tostarp vardarbība ar seksuālu, dzimumbalstītu, rasistisku un reliģisku motīvu.

5.   Ja pieteikuma iesniedzējas sievietes tiek izvietotas izmitināšanas centros, dalībvalstis nodrošina atsevišķas sanitārās telpas un drošu vietu minētajos centros viņām un viņu nepilngadīgajiem bērniem.

6.   Dalībvalstis pēc iespējas nodrošina, lai apgādājami pieauguši pieteikuma iesniedzēji ar īpašām uzņemšanas vajadzībām tiktu izmitināti kopā ar pieaugušiem tuviem radiniekiem, kuri jau atrodas tajā pašā dalībvalstī un kuri ir par viņiem atbildīgi saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi.

7.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējus pārvieto no viena mājokļa uz citu vienīgi nepieciešamības gadījumā. Dalībvalstis nodrošina pieteikuma iesniedzējiem iespēju paziņot saviem juridiskajiem konsultantiem vai padomdevējiem par šādu pārvietošanu un darīt zināmu viņu jauno adresi.

8.   Personas, kas nodrošina materiālos uzņemšanas apstākļus, tostarp personas, kas nodrošina veselības aprūpi un izglītību izmitināšanas centros, ir atbilstoši apmācītas un attiecībā uz informāciju, ko tās iegūst, veicot darba pienākumus, ievēro valstu tiesību aktos paredzētos konfidencialitātes noteikumus.

9.   Dalībvalstis var iesaistīt pieteikuma iesniedzējus izmitināšanas centra materiālo resursu un nemateriālo dzīves aspektu pārvaldīšanā ar iemītniekus pārstāvošas padomdevējas valdes vai padomes starpniecību. Neskarot 17. pantu, dalībvalstis var arī ļaut pieteikuma iesniedzējiem veikt brīvprātīgo darbu ārpus izmitināšanas centra, ievērojot valstu tiesību aktos paredzētos nosacījumus.

10.   Pienācīgi pamatotos gadījumos dalībvalstis izņēmuma kārtā un uz saprātīgu laikposmu, kas ir pēc iespējas īsāks, var nodrošināt materiālos uzņemšanas apstākļus, kas atšķiras no šajā pantā paredzētajiem materiālajiem uzņemšanas apstākļiem, ja:

Atšķirīgi materiālie uzņemšanas apstākļi, kas minēti šā punkta pirmajā daļā, jebkurā gadījumā visiem pieteikuma iesniedzējiem nodrošina piekļuvi veselības aprūpei saskaņā ar 22. pantu un tādu dzīves līmeni, kas atbilst Savienības tiesību aktiem, tostarp Hartai, un starptautiskajām saistībām.

Ja dalībvalsts nodrošina atšķirīgus materiālos uzņemšanas apstākļus saskaņā ar šā punkta pirmo daļu, minētā dalībvalsts saskaņā ar 32. panta 2. punktu nekavējoties informē Komisiju un Patvēruma aģentūru par sava ārkārtas pasākumu plāna aktivēšanu. Tiklīdz minēto atšķirīgo materiālo apstākļu nodrošināšanas iemesli vairs nepastāv, minētā dalībvalsts arī par to informē Komisiju un Patvēruma aģentūru.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzēji, neatkarīgi no tā, kur viņiem ir jāatrodas saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1351, saņem nepieciešamo veselības aprūpi, ko nodrošina gan vispārējās prakses ārsti, gan vajadzības gadījumā speciālisti. Šāda nepieciešamā veselības aprūpe ir pietiekami kvalitatīva un ietver vismaz neatliekamo medicīnisko palīdzību un slimību, tostarp nopietnu garīgo traucējumu, primāro ārstēšanu, kā arī seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpi, kas ir būtiska nopietnu fiziskās veselības problēmu ārstēšanai.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzēju nepilngadīgiem bērniem, kā arī nepilngadīgiem pieteikuma iesniedzējiem ir pieejama tāda pati veselības aprūpe kā attiecīgās valsts nepilngadīgiem valstspiederīgajiem. Dalībvalstis nodrošina, ka saskaņā ar šo pantu sniegtā konkrētā ārstēšana, kas sākta pirms nepilngadīgā pilngadības sasniegšanas un tiek uzskatīta par nepieciešamu, tiek turpināta bez pārtraukumiem vai kavēšanās arī pēc tam, kad nepilngadīgais ir sasniedzis pilngadību.

3.   Ja tas nepieciešams medicīnisku iemeslu dēļ, dalībvalstis nodrošina pieteikuma iesniedzējiem ar īpašām uzņemšanas vajadzībām nepieciešamo medicīnisko vai citu palīdzību, piemēram, nepieciešamo rehabilitāciju un medicīniskās palīgierīces, tostarp atbilstošu garīgās veselības aprūpi.

1.   Dalībvalstis var samazināt vai atteikt dienasnaudu pieteikuma iesniedzējiem, kuriem ir jāatrodas to teritorijā saskaņā ar Regulas (ES) 2024/1351 17. panta 4. punktu.

Pienācīgi pamatotos gadījumos un samērīgā veidā dalībvalstis var arī:

2.   Dalībvalstis var pieņemt lēmumu saskaņā ar 1. punktu, ja pieteikuma iesniedzējs:

3.   Ja dalībvalsts ir pieņēmusi lēmumu 2. punkta a), b) vai f) apakšpunktā minētajā situācijā un ja minētā lēmuma pamatā esošie apstākļi vairs nepastāv, tā apsver, vai dažus vai visus atteiktos vai ierobežotos materiālos uzņemšanas apstākļus ir iespējams atjaunot. Ja netiek atjaunoti visi materiālie uzņemšanas apstākļi, dalībvalsts pieņem pienācīgi pamatotu lēmumu un to paziņo pieteikuma iesniedzējam.

4.   Lēmumus saskaņā ar šā panta 1. punktu pieņem objektīvi un neitrāli, balstoties uz konkrētās lietas apstākļiem un paskaidrojot to pamatā esošos iemeslus. Lēmumu pamatā ir pieteikuma iesniedzēja konkrētā situācija, it sevišķi attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem ar īpašām uzņemšanas vajadzībām, un tajos ņem vērā samērīguma principu. Dalībvalstis visiem pieteikuma iesniedzējiem nodrošina piekļuvi veselības aprūpei saskaņā ar 22. pantu un tādu dzīves līmeni, kas atbilst Savienības tiesību aktiem, tostarp Hartai, un starptautiskajām saistībām.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka materiālos uzņemšanas apstākļus neierobežo vai neatsaka līdz lēmuma pieņemšanai 2. punktā minētajā situācijā.

1.   Lai efektīvi īstenotu 24. pantu, dalībvalstis, vajadzības gadījumā izmantojot mutisko tulkošanu, cik vien drīz iespējams pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma paušanas individuāli izvērtē pieteikuma iesniedzēju, nosakot, vai viņam ir īpašas uzņemšanas vajadzības.

Šā punkta pirmajā daļā minēto izvērtējumu var iekļaut spēkā esošajās valsts procedūrās vai izvērtējumā, kas minēts Regulas (ES) 2024/1348 20. pantā.

Šā punkta pirmajā daļā minēto izvērtējumu sāk ar īpašo uzņemšanas vajadzību apzināšanu, ko veic, par pamatu ņemot redzamas pazīmes vai pieteikuma iesniedzēja izteikumus vai izturēšanos, vai attiecīgā gadījumā pieteikuma iesniedzēja vecāku vai pārstāvja izteikumus.

Šā punkta pirmajā daļā minēto izvērtējumu pabeidz 30 dienu laikā pēc starptautiskās aizsardzības pieteikuma paušanas vai, ja tas ir iekļauts Regulas (ES) 2024/1348 20. pantā minētajā izvērtējumā, un minētajā regulā noteiktajā termiņā risina īpašās uzņemšanas vajadzības, kas apzinātas, pamatojoties uz šādu izvērtējumu.

Ja īpašās uzņemšanas vajadzības kļūst zināmas starptautiskās aizsardzības procedūras vēlākā posmā, dalībvalstis tās izvērtē un apmierina.

Dalībvalstis nodrošina, ka atbalstā, ko sniedz pieteikuma iesniedzējiem ar īpašām uzņemšanas vajadzībām saskaņā ar šo direktīvu, viņu īpašās uzņemšanas vajadzības tiek ņemtas vērā visā starptautiskās aizsardzības procedūras laikā, kā arī dalībvalstis nodrošina viņu situācijas pienācīgu uzraudzību.

2.   Šā panta 1. punkta nolūkā dalībvalstis nodrošina, ka darbinieki, kas izvērtē īpašās uzņemšanas vajadzības saskaņā ar šo pantu:

Kompetentās iestādes, lemjot par to, kāda veida īpašo uzņemšanas atbalstu varētu sniegt pieteikuma iesniedzējam, ņem vērā c) apakšpunktā minētā izvērtējuma rezultātus.

3.   Izvērtējumam, kas minēts 1. punkta pirmajā daļā, nav jānotiek administratīvas procedūras veidā.

4.   Tikai pieteikuma iesniedzēji ar īpašām uzņemšanas vajadzībām var saņemt īpašo atbalstu saskaņā ar šo direktīvu.

5.   Šā panta 1. punkta pirmajā daļā paredzētais izvērtējums neskar starptautiskās aizsardzības vajadzību izvērtējumu saskaņā ar Regulu (ES) 2024/1347.

1.   Īstenojot šīs direktīvas noteikumus, kas var skart nepilngadīgos, dalībvalstis pirmām kārtām ņem vērā bērna intereses. Dalībvalstis nodrošina tādu dzīves līmeni, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu nepilngadīgā fizisko, psihisko, garīgo, morālo un sociālo attīstību.

2.   Izvērtējot bērna intereses, dalībvalstis jo īpaši ņem vērā šādus faktorus:

3.   Dalībvalstis nodrošina, ka nepilngadīgajiem 20. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajās telpās un izmitināšanas centros ir iespēja iesaistīties brīvā laika pavadīšanas nodarbēs, tostarp viņu vecumam atbilstošās rotaļās un atpūtas nodarbēs, un nodarbēs ārpus telpām, kā arī vajadzības gadījumā ir pieejami mācību materiāli.

4.   Dalībvalstis nodrošina iespēju saņemt rehabilitācijas pakalpojumus nepilngadīgajiem, kas ir cietuši no jebkāda veida ļaunprātīgas izmantošanas, nevērības, ekspluatācijas, spīdzināšanas vai cietsirdīgas, necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās vai kas ir cietuši bruņotos konfliktos, un nodrošina, ka nepieciešamības gadījumā ir pieejama atbilstoša garīgās veselības aprūpe un kvalificētas konsultācijas.

5.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzēju nepilngadīgos bērnus vai nepilngadīgos pieteikuma iesniedzējus izmitina kopā ar vecākiem vai pieaugušu personu, kura par viņiem ir atbildīga, un viņu neprecētajiem nepilngadīgajiem brāļiem vai māsām saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem vai praksi ar nosacījumu, ka tas ir attiecīgā nepilngadīgā interesēs.

6.   Par personām, kas strādā ar nepilngadīgajiem, tostarp kā pārstāvji un personas, kas ir piemērotas uz laiku darboties kā pārstāvjiem, kā minēts 27. pantā, reģistros nav ierakstu par tādu noziedzīgu nodarījumu vai pārkāpumu izdarīšanu, kas vērsti pret bērniem, vai par tādu noziedzīgu nodarījumu vai pārkāpumu izdarīšanu, kas liktu nopietni apšaubīt viņu spēju uzņemties atbildību par nepilngadīgajiem, un šādas personas saņem sākotnēju un pastāvīgu atbilstīgu apmācību par nepilngadīgo tiesībām un vajadzībām, tostarp attiecībā uz jebkādiem piemērojamajiem bērnu aizsardzības standartiem, un tām ir jāievēro valsts tiesību aktos paredzētie konfidencialitātes noteikumi attiecībā uz informāciju, kuru viņi iegūst, veicot darba pienākumus.

1.   Ja pieteikumu iesniedz persona, kura apgalvo, ka ir nepilngadīga, vai par kuru ir objektīvs pamats uzskatīt, ka minētā persona ir nepilngadīga, dalībvalstis ieceļ:

Pārstāvis un persona, kas ir piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis, tiekas ar nepavadīto nepilngadīgo un ņem vērā nepilngadīgā viedokli par savām vajadzībām.

Ja dalībvalsts ir konstatējusi, ka pieteikuma iesniedzējs, kas apgalvo, ka ir nepilngadīgs, neapšaubāmi ir vecāks par 18 gadiem, minētajai dalībvalstij nav jāieceļ pārstāvis vai persona, kas ir piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis attiecīgi saskaņā ar pirmo vai otro daļu.

Dalībvalstis savos 32. pantā minētajos ārkārtas pasākumu plānos iekļauj pasākumus, kas ir veicami, lai gadījumos, kad tās saskaras ar nesamērīgu pieteikumu skaitu, kurus pauduši nepavadīti nepilngadīgie, nodrošinātu, ka tiek iecelti pārstāvji un norīkotas personas, kas ir piemērotas, lai uz laiku darbotos kā pārstāvji saskaņā ar šo pantu.

Ja ceturtajā daļā minēto pasākumu īstenošana nav pietiekama, lai reaģētu uz nesamērīgu skaitu pieteikumu, ko iesnieguši nepavadīti nepilngadīgie, vai citās izņēmuma situācijās pārstāvju iecelšanu var aizkavēt par desmit darba dienām un nepavadītu nepilngadīgo skaitu uz vienu pārstāvi var palielināt līdz ne vairāk kā 50 nepavadītiem nepilngadīgajiem.

Ja dalībvalstis piemēro piekto daļu, tās par to attiecīgi informē Komisiju un Patvēruma aģentūru.

Pārstāvja vai personas, kas ir piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis, pienākumi izbeidzas, ja kompetentās iestādes pēc Regulas (ES) 2024/1348 25. panta 1. punktā minētās vecuma noteikšanas nekonstatē, ka pieteikuma iesniedzējs ir nepilngadīgs, vai uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs nav nepilngadīgs, vai ja pieteikuma iesniedzējs vairs nav nepavadīts nepilngadīgais.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka persona, kas ir piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis, nekavējoties tiek informēta, ja starptautiskās aizsardzības pieteikumu ir paudis nepavadīts nepilngadīgais, kā arī tiek informēta par jebkādiem būtiskiem faktiem, kas attiecas uz minēto nepilngadīgo. Personas, kuru intereses ir pretrunā vai varētu būt pretrunā nepavadītā nepilngadīgā interesēm, netiek norīkotas par personām, kas ir piemērotas, lai uz laiku darbotos kā pārstāvji. Nepavadīto nepilngadīgo nekavējoties informē par to, ka ir norīkota persona, kas ir piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis.

3.   Ja par pārstāvi ir iecelta organizācija vai ja organizācija ir nozīmēta kā persona, kas piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis, tā ieceļ fizisku personu, kas saskaņā ar šo direktīvu veic nepavadītā nepilngadīgā pārstāvja pienākumus.

4.   Šā panta 1. punktā norādītais pārstāvis var būt tā pati persona, kas norādīta Regulas (ES) 2024/1348 23. panta 2. punktā.

5.   Kompetentās iestādes nekavējoties informē:

6.   Pārstāvi vai personu, kas ir piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis, nomaina tikai vajadzības gadījumā, jo īpaši tad, ja kompetentās iestādes uzskata, ka minētais pārstāvis vai persona nav pienācīgi pildījusi savus uzdevumus.

Organizācijas vai fiziskas personas, kuru intereses ir vai varētu būt pretrunā nepavadītā nepilngadīgā interesēm, netiek ieceltas par pārstāvjiem vai norīkotas par personām, kas ir piemērotas, lai uz laiku darbotos kā pārstāvji.

7.   Dalībvalstis paredz, ka fiziska persona, kas iecelta par pārstāvi, vai norīkotā persona, kas ir piemērota, lai uz laiku darbotos kā pārstāvis, ir atbildīga par samērīgu un ierobežotu skaitu nepavadītu nepilngadīgo un parastos apstākļos par ne vairāk kā 30 nepavadītiem nepilngadīgajiem vienlaikus, lai nodrošinātu, ka minētā persona spēj efektīvi veikt pienākumus.

8.   Dalībvalstis nodrošina, ka ir pieejamas administratīvas vai tiesu iestādes vai citas struktūras, kuru atbildībā ir pārraudzīt, vai pārstāvji un personas, kas ir piemērotas, lai uz laiku darbotos kā pārstāvji, tostarp regulāri izvērtējot minēto iecelto personu sodāmības reģistru ierakstus par minētajiem ieceltajiem pārstāvjiem vai norīkotajām personām, lai apzinātu iespējamu nesaderību ar to pienākumiem. Minētās administratīvās vai tiesu iestādes vai citas struktūras izskata sūdzības, ko nepavadīti nepilngadīgie iesnieguši par saviem ieceltajiem pārstāvjiem vai norīkotajām personām.

9.   Nepavadītos nepilngadīgos, kas pauž starptautiskās aizsardzības pieteikumu, no brīža, kad viņi ir uzņemti tās dalībvalsts teritorijā, kurā starptautiskās aizsardzības pieteikums ir iesniegts vai kur to izskata, līdz brīdim, kad viņiem minētās dalībvalsts teritorija ir jāatstāj, izmitina:

Dalībvalstis var izvietot nepavadītos nepilngadīgos, kas sasnieguši vismaz 16 gadu vecumu, pieaugušo pieteikuma iesniedzēju izmitināšanas centros, ja tas ir viņu interesēs, kā paredzēts 26. panta 2. punktā.

Māsām un brāļiem pēc iespējas atļauj palikt kopā, ņemot vērā attiecīgā nepilngadīgā intereses un jo īpaši viņa vecumu un brieduma pakāpi. Nepavadīto nepilngadīgo dzīvesvietas maiņas ierobežo līdz minimumam.

10.   Dalībvalstis pēc tam, kad ir pausts starptautiskās aizsardzības pieteikums, pēc iespējas ātrāk sāk meklēt nepavadītā nepilngadīgā ģimenes locekļus, ja nepieciešams, ar starptautisku vai citu attiecīgu organizāciju palīdzību, vienlaikus aizsargājot minētā nepavadītā nepilngadīgā intereses. Ja varētu būt apdraudēta nepilngadīgā vai arī viņa tuvu radinieku dzīvība vai veselība, jo īpaši tad, ja minētie radinieki ir palikuši izcelsmes zemē, jārūpējas, lai informāciju par šādiem cilvēkiem vāktu, apstrādātu un izplatītu konfidenciāli nolūkā nepieļaut viņu drošības apdraudējumu.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka personām, kas bijušas pakļautas cilvēku tirdzniecībai, spīdzināšanai, izvarošanai vai citādai smagai psiholoģiskai, fiziskai vai seksuālai vardarbībai, tostarp vardarbībai ar seksuālu, dzimumbalstītu, rasistisku vai reliģisku motīvu, tiek nodrošināta nepieciešamā ārstēšana, psiholoģiskā palīdzība un aprūpe, tostarp vajadzības gadījumā rehabilitācijas pakalpojumi un konsultācijas, lai novērstu kaitējumu, kas radies šādu darbību dēļ. Minētajām personām vajadzības gadījumā nodrošina mutisku tulkojumu saskaņā ar 25. panta 2. punkta c) apakšpunktu.

Piekļuvi šādai ārstēšanai un aprūpei nodrošina iespējami drīz pēc minēto personu vajadzību apzināšanas.

2.   Darbinieki, kas strādā ar 1. punktā minētajām personām, tostarp veselības aprūpes speciālisti, ir un pastāvīgi tiek atbilstoši apmācīti par minēto personu vajadzībām un atbilstošu ārstēšanu, tostarp nepieciešamajiem rehabilitācijas pakalpojumiem. Attiecībā uz darba pienākumu veikšanas laikā iegūto informāciju viņiem arī ir jāievēro valsts tiesību aktos paredzētie konfidencialitātes noteikumi un piemērojamie profesionālās ētikas kodeksi.

1.   Dalībvalstis nodrošina, ka lēmumus par labumu piešķiršanu, atteikšanu vai ierobežošanu saskaņā ar šo direktīvu, lēmumus par atteikumu piešķirt 8. panta 5. punkta pirmajā daļā minēto atļauju vai atbilstīgi 9. pantam pieņemtos lēmumus, kuri individuāli skar pieteikuma iesniedzējus, var pārsūdzēt saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktos noteikto procedūru. Vismaz pēdējā instancē nodrošina pārsūdzības vai lietas pārskatīšanas iespēju tiesu iestādē pēc būtības un par tiesību jautājumiem.

2.   Dalībvalstis nodrošina, ka šā panta 1. punktā minētās pārsūdzības vai pārskatīšanas tiesu iestādē gadījumos un 11. panta 3. un 5. punktā minētās pārskatīšanas tiesā gadījumā ir darīta pieejama bezmaksas juridiskā palīdzība un pārstāvība, kas nepieciešama, lai nodrošinātu tiesu efektīvu pieejamību. Šāda juridiskā palīdzība un pārstāvība ietver pārsūdzības sagatavošanu vai pārskatīšanas pieprasījumu, tostarp vismaz nepieciešamo procesuālo dokumentu sagatavošanu, un piedalīšanos lietas izskatīšanā tiesu iestādēs pieteikuma iesniedzēja vārdā.

Bezmaksas juridiskās konsultācijas un pārstāvību nodrošina juridiskie konsultanti vai citas saskaņā ar valsts tiesību aktiem pilnvarotas vai atzītas personas, kurām ir atbilstoša kvalifikācija un kuru intereses nav vai potenciāli nevarētu pretrunā pieteikuma iesniedzēja interesēm.

3.   Dalībvalstis var arī nolemt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību nepiešķirt, ja:

Ja lēmumu nepiešķirt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību pieņem iestāde, kas nav tiesa, pamatojoties uz pieņēmumu, ka pārsūdzībai vai pārskatīšanai nav reālu izredžu uz panākumiem, pieteikuma iesniedzējam ir tiesības izmantot efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli tiesā, lai apstrīdētu šādu lēmumu, un viņš ir tiesīgs minētajā nolūkā pieprasīt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību.

Dalībvalstis var arī noteikt, ka bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību piešķir tikai ar tādu juridisko konsultantu un citu padomdevēju starpniecību, kuri saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir īpaši norīkoti palīdzēt pieteikuma iesniedzējiem un viņus pārstāvēt, vai ar tādu nevalstisko organizāciju starpniecību, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir akreditētas nodrošināt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību.

4.   Dalībvalstis arī var:

5.   Neskarot šīs direktīvas 19. panta 2. punktu, dalībvalstis var pieprasīt, lai tām pilnīgi vai daļēji atlīdzina visas radušās izmaksas, ja Regulā (ES) 2024/1348 paredzētās starptautiskās aizsardzības procedūras laikā pieteikuma iesniedzēja finansiālais stāvoklis ir ievērojami uzlabojies vai ja lēmums nodrošināt bezmaksas juridisko palīdzību un pārstāvību tika pieņemts, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja sniegtu nepatiesu informāciju.

6.   Dalībvalstis paredz īpašus procesuālos noteikumus, ar ko reglamentē bezmaksas juridiskās palīdzības un pārstāvības pieprasījumu iesniegšanas un izskatīšanas kārtību, vai arī piemēro spēkā esošos noteikumus par līdzīgiem iekšzemes pieprasījumiem ar nosacījumu, ka minētie noteikumi nepadara piekļuvi bezmaksas juridiskajai palīdzībai un pārstāvībai neiespējamu vai pārmērīgi sarežģītu.

1.   Dalībvalstis, pienācīgi ņemot vērā to konstitucionālo iekārtu, ievieš attiecīgus mehānismus, lai nodrošinātu, ka ir noteikta pienācīga līmeņa uzņemšanas apstākļu vadība, pārraudzība un kontrole. Dalībvalstis ņem vērā pieejamos nesaistošos darbības standartus, rādītājus, pamatnostādnes vai paraugpraksi, ko attiecībā uz uzņemšanas apstākļiem saskaņā ar Regulas (ES) 2021/2303 13. pantu noteikusi Patvēruma aģentūra, neskarot dalībvalstu kompetenci organizēt savas uzņemšanas sistēmas saskaņā ar šo direktīvu.

2.   Dalībvalstu uzņemšanas sistēmām tiek piemērots uzraudzības mehānisms, kas noteikts Regulas (ES) 2021/2303 5. nodaļā.

1.   Ikviena dalībvalsts sagatavo ārkārtas pasākumu plānu, attiecībā gadījumā apspriežoties ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, pilsonisko sabiedrību un starptautiskajām organizācijām. Ārkārtas pasākumu plānā paredz pasākumus, kas jāveic, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzēju pienācīgu uzņemšanu saskaņā ar šo direktīvu gadījumos, kad dalībvalstī ierodas nesamērīgi daudz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju, tostarp nepavadītu nepilngadīgo. Ārkārtas pasākumu plānā iekļauj arī pasākumus, lai pēc iespējas drīzāk pievērstos 20. panta 10. punkta b) un c) apakšpunktā minētajām situācijām.

2.   Šā panta 1. punktā minētajā ārkārtas pasākumu plānā ņem vērā konkrētos apstākļus valstī, izmantojot veidni, kas jāizstrādā Patvēruma aģentūrai, un to dara zināmu Patvēruma aģentūrai līdz 2025. gada 12. aprīlim. Minēto plānu vajadzības gadījumā pārskata apstākļu maiņas dēļ un jebkurā gadījumā vismaz reizi trijos gados, un, ja to atjaunina, par to paziņo Patvēruma aģentūrai. Ikreiz, kad tiek iedarbināts ārkārtas pasākumu plāns, dalībvalstis par to informē Komisiju un Patvēruma aģentūru.

3.   Dalībvalstis pēc Patvēruma aģentūras pieprasījuma sniedz tai informāciju par saviem 1. punktā minētajiem ārkārtas pasākumu plāniem, un Patvēruma aģentūra ar dalībvalstu piekrišanu palīdz tām izstrādāt un pārskatīt to ārkārtas pasākumu plānus.

1.   Dalībvalstis veic atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka par šīs direktīvas īstenošanu tieši atbildīgo iestāžu un citu organizāciju darbinieki saņem nepieciešamo apmācību attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju, tostarp nepilngadīgo, vajadzībām. Tālab dalībvalstis savu darbinieku apmācībā iekļauj Eiropas izglītības programmas patvēruma jomā attiecīgās pamatdaļas, kas saistītas ar uzņemšanas apstākļiem, kā arī Patvēruma aģentūras izstrādāto rīku to pieteikuma iesniedzēju apzināšanai, kuriem ir īpašas uzņemšanas vajadzības.

2.   Dalībvalstis šīs direktīvas īstenošanai piešķir nepieciešamos līdzekļus, tostarp nodrošina vajadzīgos darbiniekus, tulkotājus un tulkus, ņemot vērā pieteikuma iesniedzēju skaita sezonālās svārstības. Ja šīs direktīvas īstenošanā piedalās vietējās un reģionālās pašvaldības un pilsoniskās sabiedrības vai starptautiskās organizācijas, tām piešķir nepieciešamos līdzekļus.

1.   Dalībvalstīs līdz 2026. gada 12. jūnijam stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu 1.–10., 12., 13., 17.–29. un 31.–34. panta prasības. Dalībvalstis nekavējoties dara Komisijai zināmu minēto noteikumu tekstu.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos iekļauj atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Tajos ietver arī paziņojumu, ka atsauces esošajos normatīvajos un administratīvajos aktos uz direktīvu, kas atcelta ar šo direktīvu, uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāma šāda atsauce un kā formulējams minētais paziņojums.

2.   Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.