(1)

Lai nodrošinātu Savienības ierobežojošo pasākumu iedarbīgu piemērošanu un iekšējā tirgus integritāti Savienībā un sasniegtu augstu drošības līmeni brīvības, drošības un tiesiskuma telpā, ir jāparedz minimālie noteikumi par noziedzīgu nodarījumu un sodu noteikšanu attiecībā uz minēto Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem.

(2)

Savienības ierobežojošie pasākumi, piemēram, pasākumi attiecībā uz līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu, aizliegumi darīt pieejamus līdzekļus un saimnieciskos resursus un aizliegumi ieceļot dalībvalsts teritorijā vai to šķērsot, kā arī nozarspecifiski ekonomiskie un finanšu pasākumi un ieroču embargo, ir būtisks instruments, ar ko veicināt Līguma par Eiropas Savienību (LES) 21. pantā izklāstīto kopējās ārpolitikas un drošības politikas (KĀDP) mērķu sasniegšanu. Minētie mērķi ietver Savienības vērtību, drošības, neatkarības un integritātes aizsardzību, demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un starptautisko tiesību principu konsolidāciju un atbalstīšanu un miera saglabāšanu, konfliktu novēršanu un starptautiskās drošības stiprināšanu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem un principiem.

(3)

Lai nodrošinātu Savienības ierobežojošo pasākumu iedarbīgu piemērošanu, dalībvalstīm ir jāievieš iedarbīgi, samērīgi un atturoši krimināltiesiski un nekrimināltiesiski sodi par minēto Savienības ierobežojošo pasākumu – tostarp tajos noteikto pienākumu, piemēram, ziņošanas pienākumu – pārkāpumiem. Ir arī nepieciešams, lai minētie sodi risinātu Savienības ierobežojošo pasākumu apiešanas problēmu.

(4)

Lai iedarbīgi piemērotu Savienības ierobežojošos pasākumus, ir vajadzīgi kopīgi minimālie noteikumi attiecībā uz tādas noziedzīgas rīcības definēšanu, ar ko pārkāpj Savienības ierobežojošos pasākumus. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šāda rīcība ir noziedzīgs nodarījums, ja tā izdarīta ar nodomu un pārkāpjot aizliegumu vai pienākumu, kas ir Savienības ierobežojošs pasākums vai kas ir paredzēts valsts noteikumā, ar ko īsteno Savienības ierobežojošo pasākumu, ja ir prasīta minētā pasākuma īstenošana valsts līmenī. Noziedzīgam nodarījumam vajadzētu būt arī konkrētai rīcībai, ja tā veikta, rīkojoties ar rupju neuzmanību. Attiecībā uz šajā direktīvā definētajiem noziedzīgiem nodarījumiem, jēdzienu “rupja neuzmanība” būtu jāinterpretē saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ņemot vērā attiecīgo Eiropas Savienības Tiesas judikatūru. Dalībvalstīm būtu jāspēj nolemt, ka Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumi, kas saistīti ar līdzekļiem, saimnieciskajiem resursiem, precēm, pakalpojumiem, darījumiem vai darbībām, kuru vērtība ir mazāka par 10 000 EUR, nav noziedzīgi nodarījumi. Konkrētu pārkāpumu izslēgšana no šīs direktīvas darbības jomas neskar pienākumus, kas paredzēti aktos, kuri nosaka Savienības ierobežojošajos pasākumus, lai nodrošinātu, ka pārkāpumi ir sodāmi ar iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem krimināltiesiskiem vai nekrimināltiesiskiem sodiem.

(5)

Akti, kuri nosaka Savienības ierobežojošos pasākumus, var paredzēt izņēmumus no tajos noteiktajiem aizliegumiem atbrīvojumu vai atkāpju veidā. Rīcību, uz kuru attiecas atbrīvojums, kas paredzēts aktā, kurš nosaka Savienības ierobežojošos pasākumus, vai kuru ir atļāvušas dalībvalstu kompetentās iestādes, piemērojot atkāpi saskaņā ar aktiem, kas nosaka Savienības ierobežojošos pasākumus, nebūtu jāuzskata par Savienības ierobežojošā pasākuma pārkāpumu.

(6)

Konkrētāk, lai iedarbīgi piemērotu Savienības ierobežojošos pasākumus, ir vajadzīgi kopīgi tādi minimālie noteikumi par pasākumu pārkāpumiem, kuri ietver līdzekļu vai saimniecisko resursu iesaldēšanu, kā noteikts attiecīgajās Padomes regulās. Minētie pasākumi ietver aizliegumu līdzekļus vai saimnieciskos resursus tieši vai netieši darīt pieejamus fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām, uz kurām attiecas līdzekļu vai saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumi, vai to labā, kā arī pienākumu iesaldēt visus līdzekļus un saimnieciskos resursus, kas ir to pašu personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.

(7)

Savienības ierobežojošie pasākumi ietver ierobežojumus ieceļošanai valsts teritorijā (ceļošanas aizliegumus), uz kuriem būtu jāattiecina šī direktīva. Šādi pasākumi, kas parasti ir noteikti Padomes lēmumā, kuru pieņem, pamatojoties uz LES 29. pantu, un kas tiek īstenoti ar valsts tiesību aktiem, paredz, ka dalībvalstīm ir jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai nepieļautu norādīto personu ieceļošanu nevienā dalībvalsts teritorijas daļā un tās šķērsošanu.

(8)

Dalībvalstis tiek mudinātas pievērst īpašu uzmanību valstspiederības un uzturēšanās atļaujas piešķiršanas mehānismiem, lai novērstu to, ka personas, uz kurām attiecas Savienības ierobežojošie pasākumi, minētos mehānismus izmanto, lai šādus Savienības ierobežojošos pasākumus pārkāptu.

(9)

Iesaistīšanās jebkāda veida darījumos vai to turpināšana, tostarp finanšu darījumus, kā arī jebkādu tādu publisku vai koncesijas līgumu slēgšanas tiesību piešķiršana vai to izpildes turpināšana, kuri ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/81/EK (4), 2014/23/ES (5), 2014/24/ES (6) vai 2014/25/ES (7) darbības jomā, ar trešo valsti, trešās valsts struktūrām vai trešās valsts vai trešās valsts struktūru tiešā vai netiešā īpašumā vai kontrolē esošām vienībām un struktūrām, vajadzētu būt noziedzīgam nodarījumam, ja minētās rīcības aizliegums vai ierobežojums ir Savienības ierobežojošs pasākums.

(10)

Savienības ierobežojošie pasākumi ietver preču vai pakalpojumu tirdzniecības, importa, eksporta, pārdošanas, pirkšanas, nodošanas, tranzīta un transportēšanas aizliegumu. Šādu aizliegumu pārkāpumam vajadzētu būt noziedzīgam nodarījumam, tostarp, ja preces tiek importētas vai eksportētas no trešās valsts vai uz trešo valsti, lai tās pārvestu uz galamērķi, attiecībā uz kuru minēto preču importa, eksporta, pārdošanas, pirkšanas, nodošanas, tranzīta vai transportēšanas aizliegums ir Savienības ierobežojošs pasākums. Noziedzīgam nodarījumam vajadzētu būt arī tiešai vai netiešai tehniskās palīdzības, starpniecības pakalpojumu, apdrošināšanas un jebkādu citu ar minētajām precēm vai pakalpojumiem saistītu pakalpojumu sniegšanai. Minētajā nolūkā jēdziens “preces” ietver tādas preces, piemēram, militāras tehnoloģijas un ekipējumu, preces, programmatūru un tehnoloģijas, kas ir iekļautas Eiropas Savienības Kopējā militāro preču sarakstā, kuru Padome pieņēma 2023. gada 20. februārī (8), vai ir uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/821 (9) I un IV pielikumā.

(11)

Savienības ierobežojošie pasākumi ietver nozarspecifiskus ekonomiskus un finansiālus pasākumus, kas attiecas uz finanšu pakalpojumu sniegšanu vai finanšu darbību veikšanu. Šādi finanšu pakalpojumi un darbības citu starpā ietver finansēšanu un finansiālo palīdzību, investīcijas un investīciju pakalpojumu sniegšanu, pārvedamu vērtspapīru un naudas tirgus instrumentu emisiju, noguldījumu pieņemšanu, specializētu finanšu ziņojumapmaiņas pakalpojumu sniegšanu, darījumus ar banknotēm, kredītreitingu pakalpojumu sniegšanu un kriptoaktīvu un maku nodrošināšanu. Minēto nozarspecifisko ekonomisko un finansiālo pasākumu pārkāpumam vajadzētu būt noziedzīgam nodarījumam.

(12)

Savienības ierobežojošie pasākumi ietver nozarspecifiskus ekonomiskus un finansiālus pasākumus, kas attiecas uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kas nav finanšu pakalpojumi. Šādi pakalpojumi citu starpā ietver juridisko konsultāciju pakalpojumus, trasta pakalpojumus, sabiedrisko attiecību pakalpojumus, grāmatvedības, revīzijas un uzskaites pakalpojumus, nodokļu konsultāciju pakalpojumus, kā arī konsultāciju pakalpojumus uzņēmējdarbības un vadībzinību jomā un IT konsultāciju, apraides, arhitektūras un inženiertehniskos pakalpojumus. Minēto nozarspecifisko ekonomisko un finansiālo pasākumu pārkāpumam vajadzētu būt noziedzīgam nodarījumam.

(13)

Neviens no šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāsaprot kā tāds, kas uzliek fiziskām personām pienākumus, kuri skartu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/343 (10) 7. pantā paredzētās tiesības neliecināt pret sevi un klusēt, attiecībā uz dalībvalstīm, kurām tā ir saistoša, un kas paredzētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 48. pantā.

(14)

Lai iedarbīgi piemērotu Savienības ierobežojošos pasākumus, ir vajadzīgi kopīgi minimālie noteikumi attiecībā uz tādu noziedzīgu nodarījumu noteikšanu, kas ietver rīcību Savienības ierobežojošo pasākumu apiešanai.

(15)

Arvien biežāk sastopams rīcības piemērs Savienības ierobežojošo pasākumu apiešanai ir norādīto personu, vienību un struktūru prakse izmantot, nodot trešai pusei vai citādi atbrīvoties no līdzekļiem vai saimnieciskajiem resursiem, kas tieši vai netieši ir minēto norādīto personu, vienību vai struktūru īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, lai minētos līdzekļus vai saimnieciskos resursus paslēptu. Savienības ierobežojošo pasākumu apiešana ir arī prakse sniegt nepatiesu vai maldinošu informāciju, tostarp nepilnīgu relevantu informāciju, lai slēptu faktu, ka norādīta persona, vienība vai struktūra ir tādu līdzekļu vai saimniecisko resursu faktiskā īpašniece vai saņēmēja, uz kuriem attiecas Savienības ierobežojošie pasākumi. Tāpēc minētajai rīcībai Savienības ierobežojošo pasākumu apiešanai saskaņā ar šo direktīvu vajadzētu būt noziedzīgam nodarījumam.

(16)

Aktos, kuri nosaka Savienības ierobežojošos pasākumus, paredzēta pienākuma ziņot kompetentajām administratīvajām iestādēm nepildīšanai saskaņā ar šo direktīvu vajadzētu būt noziedzīgam nodarījumam.

(17)

Lai iedarbīgi piemērotu Savienības ierobežojošos pasākumus, ir vajadzīgi kopīgi minimālie noteikumi attiecībā uz tādu noziedzīgu nodarījumu definēšanu, kas ir rīcība, ar ko pārkāpj vai nepilda īpašos nosacījumus kompetento iestāžu piešķirtajās atļaujās veikt konkrētas darbības, kuras šādas atļaujas neesamības gadījumā pārkāpj aizliegumu vai ierobežojumu, kas ir Savienības ierobežojošs pasākums. Jebkuru darbību, kas veikta, neesot atļaujai, atkarībā no lietas apstākļiem varētu uzskatīt par tādu Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumu, kas ietver līdzekļu vai saimniecisko resursu iesaldēšanu, ceļošanas aizliegumus, ieroču embargo vai citus nozarspecifiskus ekonomiskus un finansiālus pasākumus.

(18)

Šī direktīva būtu jāattiecina uz juridisko profesiju pārstāvjiem, kā definējušas dalībvalstis, tostarp pienākumu ziņot par Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpšanu, kad tie sniedz pakalpojumus profesionālo darbību kontekstā, piemēram, juridiskos, finanšu un tirdzniecības pakalpojumus. Pastāv skaidrs risks, ka minēto juridisko profesiju pārstāvju pakalpojumi var tikt ļaunprātīgi izmantoti, lai pārkāptu Savienības ierobežojošos pasākumus. Tomēr vajadzētu būt atbrīvojumiem no jebkāda pienākuma paziņot informāciju, kuru tie saņem no vai iegūst par kādu no saviem klientiem, kad tie noskaidro sava klienta juridisko stāvokli vai pilda uzdevumu aizstāvēt vai pārstāvēt minēto klientu tiesvedībā vai saistībā ar to, tostarp sniedz konsultācijas par šādas tiesvedības sākšanu vai izvairīšanos no tās. Tāpēc uz šādām juridiskām konsultācijām arī turpmāk būtu jāattiecina pienākums glabāt dienesta noslēpumu, izņemot, ja juridiskās profesijas pārstāvis ar nodomu piedalās Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpšanā, ja juridiskās konsultācijas tiek sniegtas, lai pārkāptu Savienības ierobežojošos pasākumus, vai ja juridiskās profesijas pārstāvis ir informēts, ka klients lūdz juridiskas konsultācijas nolūkā pārkāpt Savienības ierobežojošos pasākumus.

(19)

Savienības ierobežojošajiem pasākumiem nebūtu jāizraisa diskriminācija pret kredītiestāžu un finanšu iestāžu klientiem vai nebūtu nepamatoti jāliedz tiem piekļuve finanšu pakalpojumiem.

(20)

Šīs direktīvas mērķis nav noteikt kriminālatbildību par humāno palīdzību personām, kurām tā ir vajadzīga, vai darbībām cilvēku pamatvajadzību atbalstam, ko sniedz saskaņā ar objektivitātes, cilvēcības, neitralitātes un neatkarības principiem un attiecīgā gadījumā saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām.

(21)

Būtu jānosaka kriminālatbildība par kūdīšanu uz šajā direktīvā noteikta noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par palīdzēšanu to izdarīt un par līdzdalību tā izdarīšanā. Kriminālatbildība būtu jānosaka arī par mēģinājumu izdarīt konkrētus šajā direktīvā noteiktus noziedzīgus nodarījumus.

(22)

Sodiem fiziskām personām par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem, kā definēts šajā direktīvā, vajadzētu būt iedarbīgiem, atturošiem un samērīgiem. Šajā nolūkā attiecībā uz fiziskām personām būtu jānosaka minimālais maksimālā brīvības atņemšanas termiņa ilgums. Kriminālprocesos vajadzētu būt pieejamiem arī papildu sodiem vai pasākumiem.

(23)

Ņemot vērā to, ka Savienības ierobežojošie pasākumi attiecas arī uz juridiskām personām, šādas juridiskās personas būtu jāsauc pie atbildības par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem, kā definēts šajā direktīvā. “Juridiska persona” šajā kontekstā ir jebkurš tiesību subjekts, kam šāds statuss ir saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem, izņemot valstis vai publiskas struktūras, kuras īsteno valsts varu, un publiskas starptautiskās organizācijas. Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, dalībvalstīm, kuru tiesību aktos ir paredzēta juridisku personu kriminālatbildība, būtu jānodrošina, ka to tiesību akti paredz iedarbīgus, atturošus un samērīgus kriminālsodu veidus un līmeņus, kā noteikts šajā direktīvā. Lai sasniegtu šīs direktīvas mērķus, dalībvalstīm, kuru tiesību akti juridisku personu kriminālatbildību neparedz, būtu jānodrošina, ka to tiesību akti paredz iedarbīgus, atturošus un samērīgus nekrimināltiesisku sodu veidus un līmeņus, kā noteikts šajā direktīvā. Maksimālie to naudas sodu līmeņi, kuri šajā direktīvā paredzēti par tajā definētajiem nodarījumiem, būtu jāattiecina vismaz uz vissmagākajiem šādu nodarījumu veidiem. Lai nodrošinātu, ka piemērotais sods ir iedarbīgs, atturošs un samērīgs, ir svarīgi ņemt vērā attiecīgo juridisko personu rīcības smagumu, kā arī individuālos, finansiālos un citus apstākļus. Dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt naudas sodu maksimālos līmeņus vai nu kā procentuālo daļu no attiecīgās juridiskās personas kopējā globālā apgrozījuma, vai kā fiksētas summas. Transponējot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāizlemj, kuru no minētajām divām iespējām tās izmantos.

(24)

Ja attiecībā uz juridiskām personām piemērojamo naudas sodu noteikšanu dalībvalstis izvēlas izmantot juridiskas personas kopējā globālā apgrozījuma kritēriju, dalībvalstīm būtu jāizlemj, vai minēto apgrozījumu aprēķināt, balstoties uz finanšu gadu pirms gada, kurā izdarīts noziedzīgais nodarījums, vai uz finanšu gadu pirms lēmuma par naudas soda uzlikšanu. Dalībvalstīm būtu arī jāapsver iespēja paredzēt noteikumus gadījumiem, kad naudas soda apmēru nav iespējams noteikt, balstoties uz juridiskās personas kopējo globālo apgrozījumu finanšu gadā pirms gada, kurā izdarīts noziedzīgais nodarījums, vai finanšu gadā pirms lēmuma par naudas soda uzlikšanu. Šādos gadījumos dalībvalstīm būtu jāspēj ņemt vērā citus kritērijus, piemēram, kopējo globālo apgrozījumu citā finanšu gadā. Ja minētie noteikumi ietver fiksētu naudas sodu summu noteikšanu, minēto summu maksimālajam līmenim nebūtu obligāti jāsasniedz līmeņi, kuri šajā direktīvā noteikti kā minimālā prasība attiecībā uz fiksētās summās noteiktu naudas sodu maksimālo līmeni.

(25)

Ja dalībvalstis izvēlas izmantot fiksētās summās noteiktu naudas sodu maksimālo līmeni, šāds līmenis būtu jānosaka valsts tiesību aktos. Šādu naudas sodu augstākie līmeņi būtu jāpiemēro vissmagākajiem šajā direktīvā definētajiem noziedzīgiem nodarījumiem, ko izdarījušas finansiāli spēcīgas juridiskas personas. Dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt minēto naudas sodu augstāko līmeņu aprēķināšanas metodi, tostarp to konkrētus nosacījumus. Dalībvalstis tiek aicinātas fiksētās summās noteiktos sodus regulāri pārskatīt, ņemot vērā inflācijas līmeni un citas monetārās vērtības svārstības, saskaņā ar savos valsts tiesību aktos noteiktajām procedūrām. Dalībvalstīm, kuru valūta nav euro, maksimālie naudas sodu līmeņi būtu jānosaka savā valūtā atbilstoši līmeņiem, kuri šajā direktīvā noteikti euro tās spēkā stāšanās dienā. Minētās dalībvalstis tiek aicinātas naudas sodu līmeņus regulāri pārskatīt, ņemot vērā arī valūtas kursa izmaiņas.

(26)

Maksimālā naudas sodu līmeņa noteikšana neskar tiesnešu un tiesu rīcības brīvību kriminālprocesā piemērot pienācīgus sodus konkrētās lietās. Tā kā šī direktīva nenosaka minimālos naudas sodu līmeņus, tiesnešiem un tiesām jebkurā gadījumā būtu jāpiemēro pienācīgi sodi, ņemot vērā attiecīgās juridiskās personas individuālos, finansiālos un citus apstākļus un rīcības smagumu.

(27)

Uzlikto sodu līmeņi būtu vēl vairāk jātuvina, un šādu līmeņu iedarbīgums būtu jāveicina, nosakot kopīgus atbildību pastiprinošus apstākļus, kas saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktu noteikumiem atspoguļo izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu. Jēdziens “atbildību pastiprinoši apstākļi” būtu jāsaprot vai nu kā fakti, kas valsts tiesnesim vai tiesai ļauj par vienu un to pašu noziedzīgo nodarījumu pasludināt spriedumus, kas ir stingrāki par tiem, kurus parasti pasludina, ja tādu faktu nav, vai kā iespēja skatīt vairākus noziedzīgos nodarījumus kumulatīvi, lai paaugstinātu soda līmeni. Dalībvalstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu jānodrošina, ka par atbildību pastiprinošiem apstākļiem var uzskatīt vismaz vienu no šādiem apstākļiem: ja noziedzīgais nodarījums ir izdarīts noziedzīgas organizācijas ietvaros, kā definēts Padomes Pamatlēmumā 2008/841/TI (11); ja noziedzīgajā nodarījumā izmantoti nepatiesi vai viltoti dokumenti; ja noziedzīgo nodarījumu izdarījis profesionāls pakalpojumu sniedzējs, pārkāpjot šāda profesionāla pakalpojuma sniedzēja profesionālos pienākumus; ja noziedzīgo nodarījumu, pildot savus pienākumus, ir izdarījusi publiska amatpersona, kas var būt jebkura attiecīga amatpersona, kura ieņem oficiālu amatu Savienībā, dalībvalstīs vai trešās valstīs, vai cita persona, kas pilda publiskus pienākumus; ja noziedzīgais nodarījums tieši vai netieši radīja – vai bija gaidāms, ka radīs, – ievērojamus finansiālus ieguvumus vai deva iespēju izvairīties no ievērojamiem izdevumiem; ja pārkāpējs ir iznīcinājis pierādījumus vai iebiedējis lieciniekus vai sūdzības iesniedzējus; ja fiziskā vai juridiskā persona iepriekš ir bijusi notiesāta ar galīgu spriedumu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka vismaz viens no minētajiem atbildību pastiprinošiem apstākļiem ir paredzēts kā iespējams atbildību pastiprinošs apstāklis saskaņā ar piemērojamiem noteikumiem par atbilstību pastiprinošiem apstākļiem to tiesību sistēmā. Jebkurā gadījumā tas, vai palielināt sodu, ņemot vērā katras konkrētās lietas īpašos apstākļus, būtu jāatstāj tiesneša vai tiesas ziņā.

(28)

Dalībvalstīm saskaņā ar valsts tiesību aktiem būtu jānodrošina, ka par atbildību mīkstinošiem apstākļiem var uzskatīt vismaz vienu no šādiem apstākļiem: ja pārkāpējs kompetentajām iestādēm sniedz informāciju, ko tās citādi nebūtu varējušas iegūt, tādējādi palīdzot tām identificēt vai saukt pie atbildības citus likumpārkāpējus, vai ja pārkāpējs kompetentajām iestādēm sniedz informāciju, ko tās citādi nebūtu varējušas iegūt, tādējādi palīdzot tām iegūt pierādījumus. Atbildību mīkstinošu apstākļu novērtēšanā tas, vai samazināt sodu, ņemot vērā katras konkrētās lietas īpašos apstākļus, būtu jāatstāj tiesneša vai tiesas ziņā. Minētie apstākļi varētu ietvert sniegtās informācijas veidu, sniegšanas laiku un apjomu, kā arī to, kādā mērā pārkāpējs sadarbojas.

(29)

Līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanai, kas noteikta ar Savienības ierobežojošiem pasākumiem, ir administratīvs raksturs. Tāpēc tā būtu jānošķir no krimināltiesiska rakstura iesaldēšanas pasākumiem, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2014/42/ES (12). Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir iespējams iesaldēt un konfiscēt nozieguma rīkus un noziedzīgi iegūtos līdzekļus no šajā direktīvā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Dalībvalstis, kurām ir saistoša Direktīva 2014/42/ES, tas būtu jādara saskaņā ar minēto direktīvu. Turklāt, īpaši situācijās, kad norādītā persona vai norādītās vienības vai struktūras pārstāvis izdara konkrētus nodarījumus, kas saistīti ar Savienības ierobežojoša pasākuma apiešanu, vai piedalās tajos, ir jānodrošina iespēja iesaldēt un konfiscēt līdzekļus un saimnieciskos resursus, uz kuriem attiecas Savienības ierobežojošie pasākumi, pat ja tie varētu nebūt nozieguma rīki vai noziedzīgi iegūti līdzekļi saskaņā ar Direktīvu 2014/42/ES. Šādos apstākļos slēpšanas rīcības dēļ norādītā persona, vienība vai struktūra var turpināt piekļūt noslēptajiem līdzekļiem vai saimnieciskajiem resursiem, uz kuriem attiecas Savienības ierobežojošie pasākumi, un pilnībā tos izmantot vai atbrīvoties no tiem. Tāpēc šādi līdzekļi vai saimnieciskie resursi būtu jāiesaldē un jākonfiscē saskaņā ar Direktīvu 2014/42/ES. Tam nebūtu jāierobežo bona fide trešo pušu tiesības.

(30)

Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par noilguma termiņiem, kas vajadzīgi, lai iedarbīgi apkarotu noziedzīgus nodarījumus, kuri saistīti ar Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem, neskarot valsts noteikumus, kas nenosaka noilguma termiņus izmeklēšanai, kriminālvajāšanai un izpildes panākšanai. Ar šo direktīvu dalībvalstīm ir atļauts noteikt īsākus noilguma termiņus, nekā šajā direktīvā noteiktie, ar noteikumu, ka to tiesību sistēmās šādus īsākus noilguma termiņus ir iespējams pārtraukt vai apturēt tādu noteiktu darbību gadījumā, kuras var precizēt saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(31)

Jo īpaši ņemot vērā tādu pārkāpēju globālās darbības kopā ar šajā direktīvā definēto noziedzīgo nodarījumu pārrobežu raksturu un iespēju veikt pārrobežu izmeklēšanu, dalībvalstīm būtu jānosaka jurisdikcija, lai iedarbīgi apkarotu šādus nodarījumus.

(32)

Lai nodrošinātu, ka Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumu izmeklēšana un kriminālvajāšana ir rezultatīva, dalībvalstīm būtu kompetentajām iestādēm jādara pieejami rezultatīvi izmeklēšanas instrumenti, piemēram, instrumenti, kas saskaņā ar to tiesību aktiem pieejami organizētās noziedzības vai citu smagu noziegumu apkarošanai, ja un ciktāl minēto instrumentu izmantošana ir piemērota un samērīga ar noziedzīgo nodarījumu raksturu un smagumu, kā paredzēts valsts tiesību aktos. Šādi instrumenti varētu ietvert sakaru pārtveršanu, slepenu novērošanu, tostarp elektronisko novērošanu, kontrolētu piegādi, bankas kontu uzraudzību un citus finanšu izmeklēšanas rīkus. Minētie instrumenti būtu jāizmanto saskaņā ar proporcionalitātes principu un pilnībā ievērojot Hartu. Ir īpaši svarīgi ievērot tiesības uz personas datu aizsardzību.

(33)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2019/1937 (13) 4. pantā minētās personas, kas kompetentajām iestādēm paziņo tādu informāciju par iepriekšējiem, notiekošiem vai plānotiem Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem, tostarp par mēģinājumiem tos apiet, kuru tās ieguvušas sava darba kontekstā, ir pakļautas riskam, ka minētajā kontekstā tās varētu ciest no represijām. Šādu ziņojošo personu ziņojumi var stiprināt Savienības ierobežojošo pasākumu izpildes panākšanu, nodrošinot informāciju par, piemēram, faktiem par Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem, to apstākļiem un iesaistītajām personām, uzņēmumiem un trešām valstīm. Tāpēc būtu jānodrošina, ka ir ieviesta pienācīga kārtība, kas šādām ziņojošām personām dod iespēju izmantot konfidenciālus kanālus, brīdināt kompetentās iestādes un aizsargāt viņas pret represijām. Šādā nolūkā būtu jāparedz, ka Direktīva (ES) 2019/1937 ir piemērojama ziņošanai par Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem un to personu aizsardzībai, kuras ziņo par šādiem pārkāpumiem, saskaņā ar tajā paredzētajiem nosacījumiem.

(34)

Lai nodrošinātu iedarbīgu, integrētu un saskaņotu izpildes panākšanas sistēmu, dalībvalstīm būtu jāorganizē iekšējā sadarbība un saziņa starp visām to kompetentajām iestādēm, kas iesaistītas administratīvās un krimināltiesiskās izpildes panākšanā.

(35)

Lai nodrošinātu, ka Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumu izmeklēšana un kriminālvajāšana ir rezultatīva, dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu savstarpēji jāsadarbojas ar Eiropolu, Eurojust un Eiropas Prokuratūru un ar to starpniecību to attiecīgajās kompetences jomās un saskaņā ar piemērojamo tiesisko regulējumu. Dalībvalstu kompetentajām iestādēm būtu arī jāapmainās ar informāciju savā starpā un ar Komisiju par praktiskiem jautājumiem. Komisija vajadzības gadījumā varētu izveidot ekspertu un praktiķu tīklu, lai apmainītos paraugpraksēm un sniegtu palīdzību dalībvalstu kompetentajām iestādēm nolūkā atvieglot tādu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, kas saistīti ar Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpšanu. Šādai palīdzībai nebūtu jāietver Komisijas dalība atsevišķu krimināllietu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā, ko īsteno dalībvalstu kompetentās iestādes, un tā nebūtu jāsaprot kā tāda, kas ietver finansiālu atbalstu vai jebkādas citas Komisijas budžeta saistības.

(36)

Lai iedarbīgi vērstos pret šajā direktīvā definētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kompetentajām iestādēm dalībvalstīs ir jāvāc precīzi, konsekventi un salīdzināmi statistikas dati par minētajiem nodarījumiem. Tādēļ dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka ir ieviesta adekvāta sistēma, ar ko reģistrē, ģenerē un pārsūta jau pastāvošus statistikas datus par šajā direktīvā noteiktajiem noziedzīgajiem nodarījumiem. Ir svarīgi nodrošināt, ka dalībvalstis minētos statistikas datus izmanto izpildes panākšanas pasākumu stratēģiskās un operacionālās plānošanas vajadzībām, kā arī nolūkā analizēt ar Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem saistītu noziedzīgu nodarījumu mērogu un tendences un sniegt informāciju iedzīvotājiem. Dalībvalstīm būtu jānosūta Komisijai attiecīgi no centralizētā vai decentralizētā līmenī jau pastāvošiem datiem iegūti statistikas dati par tiesvedībām, kas saistītas ar Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem visā dalībvalstī. Komisijai būtu regulāri jāveic novērtējums un ziņojuma formā jāpublicē sava novērtējuma rezultāti, balstoties uz dalībvalstu nosūtītajiem statistikas datiem.

(37)

Grozījumam Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2018/1673 (14) būtu jānodrošina, ka saskaņā ar minēto direktīvu Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpšana tiek uzskatīta par predikatīvu nodarījumu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai.

(38)

Ņemot vērā steidzamo nepieciešamību saukt pie atbildības personas un juridiskās personas, kas iesaistītas Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpšanā, dalībvalstīs 12 mēnešu laikā no šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas būtu jāstājas spēkā normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības.

(39)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD), Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(40)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Īrija 2023. gada 3. marta vēstulē ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs direktīvas pieņemšanā un piemērošanā.

(41)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, paredzēt kopīgus minimālos noteikumus par tādu noziedzīgu nodarījumu definēšanu, kas saistīti ar Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpšanu, un iedarbīgu, atturošu un samērīgu kriminālsodu pieejamību par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, ņemot vērā Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpumiem raksturīgo pārrobežu raksturu un potenciālu apdraudēt iespēju sasniegt Savienības mērķus aizsargāt starptautisko mieru un drošību, kā arī Savienības kopējās vērtības, bet šīs direktīvas mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(42)

Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka kriminālprocesā tiek ievērotas aizdomās turēto vai apsūdzēto personu procesuālās tiesības. Šai sakarā pienākumiem saskaņā ar šo direktīvu nebūtu jāietekmē dalībvalstu pienākumi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem par procesuālajām tiesībām kriminālprocesā, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvām 2010/64/ES (15), 2012/13/ES (16), 2013/48/ES (17), (ES) 2016/343, (ES) 2016/800 (18) un (ES) 2016/1919 (19).

(43)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas jo īpaši atzīti Hartā, tostarp tiesības uz brīvību un drošību, personas datu aizsardzība, darījumdarbības brīvība, tiesības uz īpašumu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību, tostarp tiesības neliecināt pret sevi un tiesības klusēt, noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi, tostarp princips par kriminālsodu nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku, kā arī princips ne bis in idem. Šī direktīva tiecas nodrošināt pilnīgu minēto tiesību un principu ievērošanu un ir atbilstīgi jāīsteno,

1)

“Savienības ierobežojošie pasākumi” ir ierobežojoši pasākumi, ko Savienība pieņēmusi, pamatojoties uz LES 29. pantu vai LESD 215. pantu;

2)

“norādītā persona, vienība vai struktūra” ir fiziska vai juridiska persona, vienība vai struktūra, uz kuru attiecas Savienības ierobežojošie pasākumi;

3)

“līdzekļi” ir jebkāda veida finanšu aktīvi un ieguvumi, tostarp, bet ne tikai:

4)

“saimnieciskie resursi” ir jebkāda veida materiāli vai nemateriāli, kustami vai nekustami aktīvi, kas nav līdzekļi, bet ko var izmantot, lai iegūtu līdzekļus, preces vai pakalpojumus;

5)

“līdzekļu iesaldēšana” ir liegums veikt līdzekļu kustību, pārvedumus, grozījumus vai izmantošanu, piekļūt līdzekļiem vai veikt ar tiem tādas darbības, kuru dēļ mainītos to apjoms, summa, atrašanās vieta, īpašnieks, valdītājs, raksturīgās iezīmes vai galamērķis vai rastos pārmaiņas, kas ļautu izmantot līdzekļus, tostarp veikt vērtspapīru portfeļa pārvaldību;

6)

“saimniecisko resursu iesaldēšana” ir liegums izmantot saimnieciskos resursus, lai iegūtu līdzekļus, preces vai pakalpojumus, tostarp, bet ne tikai šos saimnieciskos resursus pārdodot, iznomājot vai ieķīlājot.

a)

noziedzīgais nodarījums ir izdarīts noziedzīgas organizācijas ietvaros, kā definēts Pamatlēmumā 2008/841/TI;

b)

noziedzīgajā nodarījumā pārkāpējs izmantojis nepatiesus vai viltotus dokumentus;

c)

noziedzīgo nodarījumu izdarījis profesionāls pakalpojumu sniedzējs, pārkāpjot šāda profesionāla pakalpojuma sniedzēja profesionālos pienākumus;

d)

noziedzīgo nodarījumu ir izdarījusi publiska amatpersona, pildot savus pienākumus, vai cita persona, pildot publisku pienākumu;

e)

noziedzīgais nodarījums tieši vai netieši radīja – vai bija gaidāms, ka radīs, – ievērojamus finansiālus ieguvumus vai deva iespēju izvairīties no ievērojamiem izdevumiem, ciktāl šādus ieguvumus vai izdevumus var noteikt;

f)

pārkāpējs ir iznīcinājis pierādījumus vai iebiedējis lieciniekus vai sūdzības iesniedzējus;

g)

fiziskā vai juridiskā persona iepriekš ir bijusi ar galīgu spriedumu notiesāta par noziedzīgiem nodarījumiem, uz kuriem attiecas 3. un 4. pants.

a)

pārkāpējs kompetentajām iestādēm sniedz informāciju, ko tās citādi nebūtu varējušas iegūt, tādējādi palīdzot tām identificēt vai saukt pie atbildības pārējos pārkāpējus;

b)

pārkāpējs kompetentajām iestādēm sniedz informāciju, ko tās citādi nebūtu varējušas iegūt, tādējādi palīdzot tām iegūt pierādījumus.

a)

nodrošināt kopīgas prioritātes un izpratni par saikni starp krimināltiesisko un administratīvo izpildes panākšanu;

b)

veikt informācijas apmaiņu stratēģiskiem nolūkiem, ievērojot piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktos noteiktos ierobežojumus;

c)

īstenot apspriešanos atsevišķās izmeklēšanās, ievērojot piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktos noteiktos ierobežojumus.

“w)

Savienības ierobežojošo pasākumu pārkāpums.”.