(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/27/ES (4) ir vairākas reizes būtiski grozīta (5). Tā kā ir jāizdara turpmāki grozījumi, skaidrības labad minētā direktīva būtu jāpārstrādā.

(2)

Komisija savā 2020. gada 17. septembra paziņojumā “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā” (“Klimata mērķrādītāja plāns”) ierosināja kāpināt Savienības klimatisko ieceru vērienu, siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju samazinājuma mērķrādītāju periodam līdz 2030. gadam palielinot līdz vismaz 55 % (salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni). Tas ir būtisks kāpums salīdzinājumā ar līdzšinējo 40 % samazinājuma mērķrādītāju. Ar šo priekšlikumu tika īstenota apņemšanās, kas tika pausta Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā “Eiropas zaļais kurss” (“Eiropas zaļais kurss”), proti, nākt klajā ar visaptverošu plānu, kā 2030. gadam nosprausto Savienības mērķrādītāju atbildīgā veidā palielināt, lai tas sasniegtu 55 %. Šāda rīcība ir saskanīga arī ar Parīzes nolīguma, kas pieņemts 2015. gada 12. decembrī saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām, (“Parīzes nolīgums”) mērķiem ierobežot globālo vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C atzīmes un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C.

(3)

Eiropadomes 2020. gada 10. un 11. decembra secinājumos tika apstiprināts Savienības saistošais iekšzemes samazinājuma mērķrādītājs SEG neto emisijām, proti, līdz 2030. gadam tās samazināt vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Eiropadome secināja, ka klimatisko ieceru vēriens jākāpina tā, lai stimulētu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, radītu darbvietas, sniegtu labumu Savienības iedzīvotājiem veselības un vides jomā un sekmētu Savienības ekonomikas globālo konkurētspēju ilgtermiņā, veicinot inovāciju zaļajās tehnoloģijās.

(4)

Minēto mērķu īstenošanai Komisijas 2020. gada 19. oktobra paziņojumā “Komisijas darba programma 2021. gadam. Vitāla Savienība nestabilitātes pilnā pasaulē” tika paziņots par tiesību aktu kopumu, kurā paredzēts līdz 2030. gadam SEG emisijas samazināt vismaz par 55 % (“tiesību aktu kopums “Fit for 55”) un līdz 2050. gadam panākt klimatneitrālu Eiropas Savienību. Minētais tiesību aktu kopums aptver tādas rīcībpolitikas jomas kā energoefektivitāte, atjaunīgā enerģija, zemes izmantošana, zemes izmantošanas maiņa un mežsaimniecība, enerģijas nodokļi, kopīgie centieni un emisijas kvotu tirdzniecība.

(5)

Tiesību aktu kopuma “Fit for 55” mērķis ir Savienībā aizsargāt un radīt darbvietas un ļaut Savienībai kļūt par pasaules līderi tīru tehnoloģiju izstrādē un ieviešanā globālās enerģētikas pārkārtošanā, ietverot energoefektivitātes risinājumus.

(6)

Prognozes rāda, ka tad, ja pašreizējās rīcībpolitikas tiktu īstenotas pilnā mērā, SEG emisiju samazinājums līdz 2030. gadam būtu aptuveni 45 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, neieskaitot zemes izmantošanas emisijas un piesaistījumus, bet, ja tos ieskaita, – par 47 %. Tāpēc klimata mērķrādītāja plāns šādu vērienīgāku klimatisko ieceru īstenošanai paredz vairākas visos tautsaimniecības sektoros veicamās darbības un galveno likumdošanas instrumentu pārskatīšanu.

(7)

Komisija savā 2018. gada 28. novembra paziņojumā “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” norādīja, ka viena no galvenajām rīcības jomām ir energoefektivitāte, bez kuras nav iespējams panākt pilnīgu Savienības tautsaimniecības dekarbonizāciju. Pašreizējā Savienības energoefektivitātes rīcībpolitika ir veidota, balstoties uz vajadzību izmantot izmaksu ziņā lietderīgu enerģijas ietaupījumu izdevības. 2018. gada decembrī ar paketi “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” 2030. gadam tika nosprausts jauns Savienības pamatmērķrādītājs – energoefektivitāti uzlabot vismaz par 32,5 % salīdzinājumā ar prognozēto enerģijas izmantojumu 2030. gadā –, kura nolūks bija energoefektivitāti noteikt par prioritāti, panākt vadošo lomu atjaunīgās enerģijas jomā pasaules mērogā un nodrošināt taisnīgus nosacījumus patērētājiem.

(8)

Klimata mērķrādītāja plānam pievienotais ietekmes novērtējums apliecināja, ka, lai sasniegtu vērienīgākās klimatiskās ieceres, energoefektivitātes uzlabojumi būs ievērojami jāpalielina salīdzinājumā ar pašreizējo 32,5 % līmeni.

(9)

Savienības 2030. gada energoefektivitātes mērķrādītāja palielināšana var samazināt enerģijas cenas, un tam var būt izšķiroša nozīme SEG emisiju samazināšanā līdz ar elektrifikācijas, ūdeņraža, e-degvielu un citu atbilstīgu tehnoloģiju, kas nepieciešamas zaļās pārkārtošanās nolūkā, pieaugumu un plašāku izmantošanu, tostarp transporta nozarē. Arī tad, ja atjaunīgās elektroenerģijas ražošana strauji pieaug, energoefektivitāte var samazināt vajadzību pēc jaunām elektroenerģijas ražošanas jaudām, ka arī samazināt ar uzglabāšanu, pārvadi un sadali saistītās izmaksas. Energoefektivitātes uzlabošana ir īpaši svarīga arī Savienības enerģētiskajai drošībai, jo tā mazina Savienības atkarību no degvielas importa no trešām valstīm. Energoefektivitāte ir viens no tīrākajiem un izmaksu ziņā lietderīgākajiem pasākumiem, kā novērst minēto atkarību.

(10)

Dalībvalstu nacionālajos enerģētikas un klimata plānos ziņoto valstu devumu summa ir nepietiekama, lai sasniegtu Savienības mērķrādītāju 32,5 %. Devumi kolektīvi nodrošinātu primārās enerģijas patēriņa samazinājumu par 29,7 % un enerģijas galapatēriņa samazinājumu par 29,4 % salīdzinājumā ar Komisijas 2007. gada ES atsauces scenārija prognozēm 2030. gadam. Tas nozīmētu, ka kolektīvi ES-27 līmenī neatbilstība ar primārās enerģijas patēriņa mērķrādītāju ir 2,8 procentpunkti, bet ar enerģijas galapatēriņa mērķrādītāju – 3,1 procentpunkts.

(11)

Vairākas dalībvalstis iesniedza vērienīgus nacionālos enerģētikas un klimata plānus, kurus Komisija bija novērtējusi kā “pietiekamus” un kuri ietvēra pasākumus, kas ļauj minētajām dalībvalstīm veicināt kopīgo energoefektivitātes mērķrādītāju sasniegšanu ar koeficientu, kas pārsniedz Savienības vidējo rādītāju. Turklāt vairākas dalībvalstis pēdējos gados ir dokumentējušas “agrīnus centienus” panākt enerģijas ietaupījumu, proti, enerģijas ietaupījumu virs Savienības vidējām trajektorijām. Abi gadījumi ir ievērojami centieni, kas būtu jāatzīst un jāiekļauj Savienības turpmākās modelēšanas prognozēs un kas var kalpot kā labs piemērs tam, kā visas dalībvalstis var strādāt pie sava energoefektivitātes potenciāla, lai sniegtu ievērojamus ieguvumus savai ekonomikai un sabiedrībai.

(12)

Dažos gadījumos pieņēmumi, ko Komisija izmantoja savā 2020. gada ES atsauces scenārijā, un pieņēmumi, ko izmantojušas dažas dalībvalstis saviem atsauces scenārijiem, kas ir to nacionālo enerģētikas un klimata plānu pamatā, atšķiras. Tas var radīt atšķirības attiecībā uz primārās enerģijas patēriņa aprēķināšanu, taču attiecībā uz primārās enerģijas patēriņu abas pieejas ir derīgas.

(13)

Lai gan enerģijas ietaupījuma potenciāls visos sektoros joprojām ir ievērojams, īpaši sarežģīti to ir realizēt transporta sektorā, kas atbildīgs par vairāk nekā 30 % enerģijas galapatēriņa, un ēku sektorā, jo 75 % Savienības ēku ir vāja energoefektivitāte. Arvien nozīmīgāks kļūst arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) sektors, kas atbildīgs par 5-9 % pasaules kopējā elektroenerģijas patēriņa un rada vairāk nekā 2 % globālo emisiju. 2018. gadā datu centru elektroenerģijas pieprasījums veidoja 2,7 % no ES-28 pieprasījuma. Šajā sakarā Komisija 2020. gada 19. februāra paziņojumā “Eiropas digitālās nākotnes veidošana” (“Savienības Digitālā stratēģija”) uzsvēra vajadzību pēc ļoti energoefektīviem un ilgtspējīgiem datu centriem un telesakaru operatoriem domātiem pārredzamības pasākumiem attiecībā uz vides pēdas nospiedumu. Turklāt būtu jāņem vērā arī tas, ka dekarbonizācijas rezultātā varētu pieaugt industrijas enerģijas pieprasījums, jo īpaši energoietilpīgos procesos.

(14)

Vērienīgākas ieceres nozīmē, ka ir vairāk jāpopularizē izmaksu ziņā lietderīgi energoefektivitātes pasākumi, un tas jādara visās energosistēmas jomās un visos attiecīgajos sektoros, kuru darbības ietekmē enerģijas pieprasījumu, piemēram, transporta, ūdenssaimniecības un lauksaimniecības sektorā. Energoefektivitātes uzlabojumi visā enerģijas ķēdē, ieskaitot enerģijas ražošanu, pārvadi, sadali un gala patēriņu, nāks par labu videi, uzlabos gaisa kvalitāti un sabiedrības veselību, samazinās SEG emisijas, uzlabos enerģētisko drošību, samazinot nepieciešamību pēc enerģijas importa, jo īpaši fosilā kurināmā importa, samazinās enerģijas izmaksas mājsaimniecībām un uzņēmumiem, palīdzēs mazināt enerģētisko nabadzību un vairos konkurētspēju, darbvietas un ekonomisko aktivitāti visā tautsaimniecībā. Energoefektivitātes uzlabošana tādējādi uzlabotu iedzīvotāju dzīves kvalitāti, vienlaikus veicinot pārmaiņas Savienības attiecībās enerģētikas jomā ar trešo valstu partneriem, lai panāktu klimatneitralitāti. Tas atbilst Savienības saistībām, ko tā uzņēmusies enerģētikas savienības un ar Parīzes nolīgumu izveidotās globālās klimatrīcības programmas satvarā. Energoefektivitātes uzlabošana dažādos sektoros var veicināt pilsētvides atjaunošanu, tostarp ēku uzlabošanu, un izmaiņas mobilitātes un piekļūstamības modeļos, vienlaikus veicinot efektīvākas, ilgtspējīgākas un cenas ziņā pieejamākas iespējas.

(15)

Šī direktīva ir solis ceļā uz klimatneitralitāti 2050. gadā, un tā paredz, ka pret energoefektivitāti jāattiecas kā pret pilnvērtīgu energoresursu. Princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” ir vispārējs princips, un to vajadzētu ievērot visos sektoros, neaprobežojoties tikai ar energosistēmu, visos līmeņos, tostarp finanšu sektorā. Nosakot jaunus noteikumus attiecībā uz piegādes pusi un citām rīcībpolitikas jomām, energoefektivitātes risinājumi rīcībpolitikas, plānošanas un investīciju lēmumos būtu jāapsver kā pirmais variants. Lai gan princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” būtu jāpiemēro, neskarot citus juridiskos pienākumus, mērķus un principus, šādi pienākumi, mērķi un principi tomēr nedrīkstētu apgrūtināt principa piemērošanu vai būt iemesls atbrīvošanai no tā piemērošanas. Komisijai būtu jānodrošina, ka energoefektivitāte un pieprasījumreakcija var konkurēt ar ražošanas jaudām ar vienlīdzīgiem nosacījumiem. Energoefektivitātes uzlabojumi ir jāveic, ja tie ir izmaksu ziņā lietderīgāki par līdzvērtīgiem piegādes puses pasākumiem. Tam būtu jāpalīdz izmantot daudzskaitlīgos ieguvumus, ko energoefektivitāte sniedz Savienībai, īpaši iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu īstenošanai vajadzētu būt prioritātei arī enerģētiskās nabadzības mazināšanā.

(16)

Energoefektivitāte būtu jāuzskata par būtisku elementu un prioritāru apsvērumu turpmākajos lēmumos par investīcijām Savienības enerģētikas infrastruktūrā. Princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” būtu jāpiemēro, galvenokārt ņemot vērā sistēmas efektivitātes pieeju un sabiedrības un veselības perspektīvu un pievēršot uzmanību piegādes drošībai, energosistēmas integrācijai un pārejai uz klimatneitralitāti. Tādējādi energoefektivitātes pirmajam principam vajadzētu palīdzēt kāpināt efektivitāti atsevišķos galapatēriņa sektoros un visā energosistēmā. Principa piemērošanai būtu arī jāatbalsta investīcijas energoefektīvos risinājumos, kas palīdz sasniegt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2020/852 (6) minētos vides mērķus.

(17)

Princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” ir paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1999 (7), un tas veido pamatu ar Komisijas 2022. gada 8. jūlija paziņojumu ieviestajai ES Energosistēmas integrācijas stratēģijai. Lai gan principa pamatā ir izmaksu lietderība, tā piemērošanai, raugoties no sabiedrības perspektīvas, ir plašāka ietekme. Minētā ietekme atkarībā no apstākļiem var būt atšķirīga, un tā būtu rūpīgi jāizvērtē, izmantojot stabilas izmaksu un ieguvumu analīzes metodes, kurās ņemti vērā dažādie energoefektivitātes sniegtie ieguvumi. Komisija ir sagatavojusi īpašas vadlīnijas, kurās apskatīta principa darbība un piemērošana, aprakstot konkrētus rīkus un piemērošanas piemērus dažādos sektoros. Komisija ir arī izdevusi dalībvalstīm ieteikumu, kura pamatā ir šajā direktīvā noteiktās prasības, un tas attiecībā uz šā principa piemērošanu aicina veikt konkrētas darbības. Dalībvalstīm vajadzētu maksimāli ņemt vērā minēto ieteikumu un pēc tā vadīties, īstenojot praksē energoefektivitātes principu.

(18)

Princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” nozīmē pieņemt holistisku pieeju, kurā tiek ņemta vērā integrētās energosistēmas kopējā efektivitāte, piegādes drošība un izmaksu lietderība un tiek veicināti visefektīvākie risinājumi klimatneitralitātei visā vērtību ķēdē – no enerģijas ražošanas un transportēšanas tīkla līdz enerģijas galapatēriņam –, lai nodrošinātu efektivitāti gan primārās enerģijas patēriņā, gan enerģijas galapatēriņā. Minētās pieejas pamatā vajadzētu būt sistēmas sniegumam un dinamiskai enerģijas izmantošanai, kur pieprasījuma puses resursi un sistēmas elastīgums tiek uzskatīti par energoefektivitātes risinājumiem.

(19)

Lai panāktu ietekmi, princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” valstu, reģionālajiem, vietējiem un nozaru lēmumu pieņēmējiem ir konsekventi jāpiemēro visos tajos relevantajos scenārijos un rīcībpolitikas, plānošanas un nozīmīgu investīciju lēmumos, proti, lēmumos par liela mēroga investīcijām, kur katra projekta vērtība pārsniedz 100 000 000 EUR vai transporta infrastruktūras projektiem – 175 000 000 EUR, kuri ietekmē energopatēriņu vai energoapgādi. Lai princips tiktu pareizi piemērots, ir jāizmanto pareiza izmaksu un ieguvumu analīzes metodika, jārada apstākļi, kas veicina energoefektīvus risinājumus, un jānodrošina pienācīga uzraudzība. Lai nodrošinātu pamudinājumu piemērot energoefektivitātes pasākumus, būtu sistemātiski jāizstrādā un jāveic izmaksu un ieguvumu analīze, un tai būtu jābalstās uz visjaunāko informāciju par enerģijas cenām un tajā būtu jāietver cenu pieauguma scenāriji, piemēram, saistībā ar Savienības emisijas kvotu tirdzniecības sistēmas (ES ETS) kvotu samazināšanos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2003/87/EK (8). Rīcībpolitikas mērķu sasniegšanā prioritāte būtu piešķirama pieprasījuma puses risinājumiem, ja tie ir izmaksu ziņā lietderīgāki par investīcijām energoapgādes infrastruktūrā. Plašākus ekonomiskos, vidiskos un sociālos ieguvumus patērētājiem un sabiedrībai kopumā, tostarp vietējām kopienām, var sniegt pieprasījuma puses elastība; tā var palielināt energosistēmas efektivitāti un samazināt enerģijas izmaksas, piemēram, samazinot sistēmas ekspluatācijas izmaksas, kā rezultātā visiem patērētājiem samazinās tarifi. Dalībvalstīm, piemērojot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”, būtu jāņem vērā ieguvumi, ko varētu sniegt pieprasījuma puses elastība, un attiecīgā gadījumā, cenšoties palielināt integrētās energosistēmas efektivitāti, gan centralizētā, gan decentralizētā līmenī jāapsver pieprasījumreakcija, enerģijas uzkrāšana un viedie risinājumi.

(20)

Novērtējot projektu vērtības nolūkā piemērot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”, Komisijai savā ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei jo īpaši būtu jānovērtē, vai un kā robežvērtības tiek efektīvi piemērotas katrā dalībvalstī.

(21)

Princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” vienmēr būtu jāpiemēro proporcionāli, un šajā direktīvā noteiktajām prasībām nevajadzētu novest pie dalībvalstu pienākumu pārklāšanās vai pretrunīguma, ja principa piemērošanu tieši nodrošina citi tiesību akti. Tas varētu attiekties uz kopīgu interešu projektiem, kas iekļauti Savienības sarakstā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2022/869 (9) 3. pantu, kas ievieš prasības principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” ņemt vērā šo projektu izstrādē un novērtēšanā.

(22)

Taisnīga pārkārtošanās uz klimatneitrālu Savienību līdz 2050. gadam ir Eiropas zaļā kursa pamatu pamats. “Enerģētiskā nabadzība” ir pamatjēdziens paketē “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, un tas ir izstrādāts, lai sekmētu taisnīgu enerģētikas pārkārtošanu. Ievērojot Regulu (ES) 2018/1999 un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2019/944 (10), Komisija savā Ieteikumā (ES) 2020/1563 par enerģētisko nabadzību (11) sniedza indikatīvus norādījumus par piemērotiem enerģētiskās nabadzības mērīšanas rādītājiem un jēdziena “ievērojams enerģētiski nabadzīgo mājsaimniecību skaits” definēšanu. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/73/EK (12) un Direktīva (ES) 2019/944 prasa, lai dalībvalstis veiktu piemērotus enerģētiskās nabadzības novēršanas pasākumus, ja tāda ir konstatēta, tai skaitā pasākumus, ar ko nabadzību risina plašākā kontekstā. Tas ir īpaši būtiski enerģijas cenu un inflācijas spiediena palielināšanās kontekstā, jo būtu jāīsteno gan īstermiņa, gan ilgtermiņa pasākumi, lai risinātu sistēmiskas problēmas, kuras skar Savienības energosistēmu.

(23)

Labums no principa “energoefektivitāte pirmajā vietā” piemērošanas būtu jāgūst enerģētiskās nabadzības skartajiem cilvēkiem vai enerģētiskās nabadzības riskam pakļautajiem cilvēkiem, mazaizsargātajiem lietotājiem, arī galaizmantotājiem, mājsaimniecībām ar zemiem un vidējiem ienākumiem un sociālajos mājokļos dzīvojošajiem cilvēkiem. Energoefektivitātes pasākumi prioritāri būtu jāīsteno, lai uzlabotu šo indivīdu un mājsaimniecību situāciju un mazinātu enerģētisko nabadzību, un tiem nevajadzētu veicināt mājokļu, mobilitātes vai enerģijas izmaksu nesamērīgu pieaugumu. Holistiska pieeja rīcībpolitiku veidošanā un rīcībpolitiku un pasākumu īstenošanā prasa, lai dalībvalstis nodrošinātu, ka minētās personas un mājsaimniecības nelabvēlīgi neietekmē citas rīcībpolitikas un pasākumi.

(24)

Šī direktīva ir daļa no plašāka energoefektivitātes rīcībpolitikas satvara, kas pievēršas energoefektivitātes potenciālam konkrētās rīcībpolitikas jomās, aptverot ēkas (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/31/ES (13)), ražojumus (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/125/EK (14) un Regula (ES) 2017/1369 (15) un (ES) 2020/740) (16) un pārvaldību (Regula (ES) 2018/1999). Minētajām rīcībpolitikām ir ļoti liela nozīme enerģijas ietaupījuma panākšanā, kad tiek nomainīti ražojumi vai būvētas vai renovētas ēkas.

(25)

Lai sasniegtu vērienīgu energoefektivitātes mērķrādītāju, ir jānovērš šķēršļi nolūkā atvieglot investēšanu energoefektivitātes pasākumos. Savienības programmas LIFE apakšprogrammā “Pāreja uz tīru enerģiju”, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/783 (17), tiks atvēlēti līdzekļi, lai palīdzētu izstrādāt Savienības paraugpraksi energoefektivitātes politikas īstenošanā, kas palīdzēs novērst biheiviorālos, tirgus un regulatīvos šķēršļus energoefektivitātei.

(26)

Eiropadome savos 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumos atbalstīja energoefektivitātes mērķrādītāju Savienības līmenī 2030. gadam – 27 %, kas līdz 2020. gadam vēl jāpārskata, orientējoties uz 30 % mērķrādītāju Savienības līmenī. Eiropas Parlaments 2015. gada 15. decembra rezolūcijā “Virzība uz Eiropas enerģētikas savienību” aicināja Komisiju izvērtēt arī to, cik reāli ir iespējams tādā pašā laika periodā sasniegt energoefektivitātes mērķrādītāju 40 % apmērā.

(27)

Komisija savā 2018. gada 28. novembra paziņojumā “Tīru planētu – visiem! Stratēģisks Eiropas ilgtermiņa redzējums par pārticīgu, modernu, konkurētspējīgu un klimatneitrālu ekonomiku” prognozē, ka 2030. gadam nospraustais Savienības energoefektivitātes mērķrādītājs 32,5 % un pārējie pašreizējā satvarā paredzētie rīcībpolitiskie instrumenti ļautu līdz 2030. gadam SEG emisijas samazināt par aptuveni 45 %. Klimata mērķrādītāja plāna ietekmes novērtējumā tika novērtēts, kāds centienu līmenis būtu vajadzīgs dažādajās rīcībpolitikas jomās, lai īstenotu vērienīgākas klimatiskās ieceres, proti, līdz 2030. gadam SEG emisijas samazināt par 55 %. Novērtējumā tika secināts, ka SEG emisiju mērķrādītāja sasniegšanai attiecībā pret bāzlīniju izmaksu ziņā optimālā veidā primārās enerģijas patēriņš un enerģijas galapatēriņš jāsamazina attiecīgi par 39–41 % un 36–37 %.

(28)

Savienības energoefektivitātes mērķrādītājs sākotnēji tika noteikts un aprēķināts, par bāzlīniju izmantojot 2007. gada ES atsauces scenārija prognozes 2030. gadam. Taču izmaiņas Eurostat enerģijas bilances aprēķina metodikā un uzlabojumi turpmākajās modelēšanas prognozēs nozīmē, ka bāzlīnija ir jāmaina. Tādējādi mērķrādītāja definēšanai ir izmantota tā pati pieeja, proti, salīdzinot to ar nākotnes bāzlīnijas prognozēm, bet Savienības 2030. gada energoefektivitātes mērķrādītāja vērienīgums ir noteikts salīdzinājumā ar 2020. gada ES atsauces scenārija prognozēm 2030. gadam, kas atspoguļo valstu devumus no nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem. Minētā atjauninātā bāzlīnija nozīmē, ka 2030. gadam nosprausto ar energoefektivitāti saistīto ieceru vēriens Savienībai ir vēl jāpalielina vismaz par 11,7 % salīdzinājumā ar centienu līmeni 2020. gada ES atsauces scenārijā. Jaunais veids, kā tiek izteikts Savienības mērķrādītāju vērienīgums, neietekmē faktiski vajadzīgo centienu līmeni un atbilst samazinājumam par 40,5 % primārās enerģijas patēriņa izteiksmē un par 38 % enerģijas galapatēriņa izteiksmē salīdzinājumā ar 2007. gada ES atsauces scenārija prognozēm 2030. gadam.

(29)

Primārās enerģijas patēriņa un enerģijas galapatēriņa aprēķināšanas metodika ir saskaņota ar jauno Eurostat metodiku, bet šīs direktīvas vajadzībām izmantotajiem rādītājiem ir atšķirīgs tvērums, jo tajos attiecībā uz primārās enerģijas patēriņa un enerģijas galapatēriņa mērķrādītājiem izslēgta apkārtējās vides enerģija un iekļauts starptautiskās aviācijas energopatēriņš. Jaunu rādītāju izmantošana nozīmē arī to, ka jebkādas izmaiņas domnu energopatēriņā tagad tiek atspoguļotas tikai primārās enerģijas patēriņā.

(30)

Savienībai ir jāuzlabo energoefektivitāte, un šī vajadzība būtu jāizsaka kā primārās enerģijas patēriņš un enerģijas galapatēriņš, kas jāsasniedz 2030. gadā, norādot to papildu centienu līmeni, kuri vajadzīgi salīdzinājumā ar nacionālo enerģētikas un klimata plānu esošajiem vai plānotajiem pasākumiem. 2020. gada ES atsauces scenārijā prognozēts, ka līdz 2030. gadam primārās enerģijas patēriņam jāsasniedz 1 124 Mtoe un enerģijas galapatēriņam – 864 Mtoe (neskaitot apkārtējās vides enerģiju un ieskaitot starptautisko aviāciju). Papildu samazinājums 11,7 % apmērā nozīmē, ka patēriņam 2030. gadā jābūt 763 Mtoe un 992,5 Mtoe. Salīdzinājumā ar 2005. gada līmeni tas nozīmē, ka enerģijas galapatēriņš Savienībā būtu jāsamazina par aptuveni 25 % un primārās enerģijas patēriņš – par aptuveni 34 %. 2020. un 2030. gada perspektīvā nav saistošu mērķrādītāju dalībvalstu līmenī, un dalībvalstīm, ņemot vērā šajā direktīvā norādīto formulu, būtu jānosaka savs devums Savienības energoefektivitātes mērķrādītāja sasniegšanā. Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai noteikt savus nacionālos mērķus, pamatojoties vai nu uz primārās enerģijas patēriņu vai enerģijas galapatēriņu, vai primārās enerģijas ietaupījumu vai enerģijas galaietaupījumu, vai arī pamatojoties uz energointensitāti. Šajā direktīvā ir grozīts veids, kā dalībvalstīm būtu jāizsaka savs valstu devums Savienības mērķrādītāja sasniegšanā. Lai nodrošinātu konsekvenci un progresa uzraudzību, dalībvalstīm savi valstu devumi Savienības mērķrādītāja sasniegšanā būtu jāizsaka primārās enerģijas patēriņa un enerģijas galapatēriņa izteiksmē. Ir nepieciešams regulāri novērtēt virzību uz Savienības 2030. gadam izvirzīto mērķrādītāju sasniegšanu, un attiecīga prasība ir paredzēta Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1999.

(31)

Komisijai līdz 2023. gada 30. novembrim būtu jāatjaunina 2020. gada ES atsauces scenārijs, pamatojoties uz jaunākajiem Eurostat datiem. Dalībvalstīm, kuras vēlas izmantot atjaunināto atsauces scenāriju, savs atjauninātais valstu devums būtu jāpaziņo līdz 2024. gada 1. februārim kā daļa no iteratīvā procesa, kas paredzēts Regulā (ES) 2018/1999.

(32)

Būtu vēlams energoefektivitātes mērķrādītājus sasniegt, kopīgi īstenojot īpašus Savienības un valstu pasākumus, kas veicina energoefektivitāti dažādās jomās. Dalībvalstīm būtu jāprasa noteikt valsts energoefektivitātes rīcībpolitikas un pasākumus. Šīs rīcībpolitikas un pasākumi un katras dalībvalsts individuālie centieni Komisijai būtu jāizvērtē vienlaikus ar datiem par panākto, lai novērtētu iespējamību sasniegt vispārējo Savienības mērķrādītāju un apmēru, kādā individuālie centieni ir pietiekami, lai panāktu kopīgo mērķi.

(33)

Publiskais sektors ir atbildīgs par aptuveni 5–10 % no Savienības kopējā enerģijas galapatēriņa. Publiskās iestādes katru gadu tērē aptuveni 1 800 000 000 000 EUR. Tas veido aptuveni 14 % Savienības iekšzemes kopprodukta. Šā iemesla dēļ publiskais sektors ir svarīgs virzītājspēks, kas stimulē tirgus pāreju uz efektīvākiem ražojumiem, ēkām un pakalpojumiem, kā arī veicina iedzīvotāju un uzņēmumu enerģijas patēriņa paradumu maiņu. Turklāt enerģijas patēriņa samazināšana, izmantojot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, var atbrīvot publiskos resursus citiem mērķiem. Publiskajām struktūrām valsts, reģionālā un vietējā līmenī vajadzētu būt par paraugu energoefektivitātes ziņā.

(34)

Lai rādītu piemēru, publiskajam sektoram būtu jāizvirza savi dekarbonizācijas un energoefektivitātes mērķi. Energoefektivitātes uzlabojumiem publiskajā sektorā būtu jāatspoguļo Savienības līmenī vajadzīgie centieni. Lai sasniegtu enerģijas galapatēriņa mērķrādītāju, Savienībai līdz 2030. gadam enerģijas galapatēriņš būtu jāsamazina par 19 % salīdzinājumā ar vidējo enerģijas patēriņu 2017., 2018. un 2019. gadā. Pienākumam panākt ikgadēju enerģijas patēriņa samazinājumu publiskajā sektorā vismaz par 1,9 % būtu jānodrošina, ka publiskais sektors kalpo par paraugu. Dalībvalstis saglabā pilnīgu elastību attiecībā uz to, ar kādiem energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem tās panāks enerģijas galapatēriņa samazinājumu. Prasība ik gadu samazināt enerģijas galapatēriņu rada mazāku administratīvo slogu nekā enerģijas ietaupījuma mērīšanas metožu ieviešana.

(35)

Lai izpildītu savas saistības, dalībvalstīm būtu jākoncentrējas uz visu sabiedrisko pakalpojumu un publisko struktūru iekārtu enerģijas galapatēriņu. Lai noteiktu adresātu tvērumu, dalībvalstīm būtu jāpiemēro jēdziena “publiskās struktūras” definīcija, kā noteikts šajā direktīvā un kuras daļa “ko minētās iestādes tieši finansē” nozīmē, ka minētās struktūras galvenokārt finansē no publiskiem līdzekļiem, un daļa “ko minētās iestādes tieši pārvalda” nozīmē, ka valsts, reģionālai vai vietējai iestādei ir balsu vairākums attiecībā uz subjekta vadības izvēli. Minēto pienākumu var izpildīt ar enerģijas galapatēriņa samazinājumu jebkurā publiskā sektora jomā, tai skaitā transporta sektorā, publiskā sektora ēku sektorā, veselības aprūpē, telpiskajā plānošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā un notekūdeņu apstrādē, notekūdeņu un ūdens attīrīšanā, atkritumu apsaimniekošanā, centralizētajā siltumapgādē un aukstumapgādē, enerģijas sadalē, piegādē un uzkrāšanā, publiskajā apgaismojumā un infrastruktūras plānošanā, un izglītības un sociālo pakalpojumu sniegšanā. Transponējot šo direktīvu, dalībvalstis var iekļaut arī citus pakalpojumu veidus. Lai publiskajām struktūrām samazinātu administratīvo slogu, dalībvalstīm būtu jāizveido digitālas platformas vai rīki, ar kuru palīdzību no publiskām struktūrām vākt agregētus patēriņa datus, darīt tos publiski pieejamus un paziņot šos datus Komisijai. Dalībvalstīm agregētā veidā attiecībā uz katru sektoru atsevišķi būtu jānodrošina plānošana un ikgadēja ziņojumu sagatavošana par publisko struktūru patēriņu.

(36)

Dalībvalstīm būtu jāveicina – arī savā publiskā iepirkuma praksē – tādi energoefektīvi mobilitātes veidi kā dzelzceļš, velotransports, pārvietošanās kājām vai kopīgota mobilitāte, atjaunojot un dekarbonizējot autoparkus, veicinot modālo pārvirzi un iekļaujot minētos transporta veidus pilsētu mobilitātes plānošanā.

(37)

Dalībvalstīm būtu jārāda piemērs, nodrošinot, ka visi energoefektivitātes līgumi, energoauditi un energopārvaldības sistēmas publiskajā sektorā tiek īstenoti saskaņā ar Eiropas vai starptautiskajiem standartiem vai ka publiskā sektora energoietilpīgās daļās tiek lielā mērā izmantoti energoauditi. Dalībvalstu uzdevums būtu sniegt skaidrus norādījumus un ieviest procedūras attiecībā uz minēto instrumentu izmantošanu.

(38)

Publiskās iestādes tiek mudinātas attiecīgā gadījumā saņemt atbalstu no tādām struktūrām kā ilgtspējīgas enerģijas aģentūras, kas izveidotas reģionālā vai vietējā līmenī. Tas, kā šīs aģentūras ir organizētas, parasti atspoguļo publisko iestāžu individuālās vajadzības konkrētā reģionā vai noteiktā publiskā sektora jomā. Centralizētas aģentūras var labāk apmierināt vajadzības un sekmīgāk darboties tādos gadījumos kā mazākās vai centralizētās dalībvalstīs vai sarežģītos vai starpreģionālos aspektos, piemēram, centralizētajā siltumapgādē un aukstumapgādē. Ilgtspējīgas enerģijas aģentūras var darboties kā vienas pieturas aģentūras. Minētās aģentūras bieži vien ir atbildīgas par vietējo vai reģionālo dekarbonizācijas plānu izstrādi, kuros var būt iekļauti arī citi dekarbonizācijas pasākumi, piemēram, fosilā kurināmā katlu nomaiņa, un par atbalsta sniegšanu publiskā sektora iestādēm ar enerģētiku saistītu rīcībpolitiku īstenošanā. Ilgtspējīgas enerģijas aģentūrām vai citām struktūrām, kas palīdz reģionālajām un vietējām iestādēm, var būt skaidri noteikta kompetence, mērķi un resursi ilgtspējīgas enerģijas jomā. Ilgtspējīgas enerģijas aģentūras varētu mudināt apsvērt iniciatīvas, kas uzsāktas Pilsētas mēru pakta ietvaros, kurā apvienojušās pašvaldības, kas brīvprātīgi apņēmušās īstenot Savienības klimata un enerģētikas mērķus, kā arī citas minētajam nolūkam izveidotas iniciatīvas. Dekarbonizācijas plāni būtu jāsasaista ar teritoriālās attīstības plāniem, un tajos būtu jāņem vērā visaptverošais novērtējums, ko dalībvalstīm vajadzētu veikt.

(39)

Dalībvalstīm būtu jāatbalsta publiskās struktūras energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu plānošanā un ieviešanā, arī reģionālā un vietējā līmenī, sniedzot vadlīnijas, veicinot kompetenču veidošanu un apmācības iespējas un mudinot publiskā sektora struktūras, arī aģentūras, savstarpēji sadarboties. Šajā nolūkā dalībvalstis varētu izveidot valstu kompetenču centrus, kuri vietējām vai reģionālām enerģētikas aģentūrām sniegtu konsultācijas tādos sarežģītos jautājumos kā centralizētā siltumapgāde vai aukstumapgāde. Prasība ēkas renovēt tā, lai tās kļūtu par gandrīz nulles enerģijas ēkām, neizslēdz un neaizliedz iespēju diferencēt starp gandrīz nulles enerģijas ēkas līmeņiem jaunām vai renovētām ēkām. Gandrīz nulles enerģijas ēkas, kā arī izmaksu ziņā optimālais līmenis ir definēts Direktīvā 2010/31/ES.

(40)

Līdz 2026. gada beigām dalībvalstīm, kas renovē vairāk nekā 3 % no savu ēku kopējās grīdas platības jebkurā konkrētā gadā, būtu jādod iespēja papildus renovēto platību ieskaitīt ikgadējā renovācijas normā jebkurā no trim nākamajiem gadiem. Dalībvalstij, kas no 2027. gada 1. janvāra renovē vairāk nekā 3 % no savu ēku kopējās grīdas platības, vajadzētu būt iespējai papildus renovēto platību ieskaitīt divu nākamo gadu ikgadējā renovācijas normā. Minēto iespēju nevajadzētu izmantot nolūkiem, kas neatbilst šīs direktīvas vispārējiem mērķiem un vērienīgumam.

(41)

Dalībvalstīm būtu jāmudina publiskās struktūras ņemt vērā plašākus ieguvumus, kas nav saistīti ar enerģijas ietaupījumu, piemēram, iekštelpu vides kvalitāti, kā arī cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu un komfortablus apstākļus atjaunotajās sabiedriskajās ēkās, īpaši skolās, dienas aprūpes centros, pansionātos, patversmēs, slimnīcās un sociālajos mājokļos.

(42)

Galvenie enerģijas lietotāji un emitētāji līdzās rūpniecībai ir ēkas un transports. Ēkas ir atbildīgas par aptuveni 40 % Savienības kopējā enerģijas patēriņa un par 36 % tās ar enerģiju saistīto SEG emisiju. Komisijas 2020. gada 14. oktobra paziņojumā “Renovācijas vilnis” apskatīts divkāršs uzdevums – ēku sektorā panākt energoefektivitāti un resursefektivitāti un pieejamību cenas ziņā –, un tā mērķis ir divkāršot renovācijas tempu. Tajā galvenā uzmanība pievērsta ēkām ar ļoti sliktu energosniegumu, enerģētiskajai nabadzībai un publiskā sektora ēkām. Turklāt ēkas ir ļoti būtiskas, lai līdz 2050. gadam sasniegtu klimatneitralitāti. Publiskajām struktūrām piederošas ēkas veido ievērojamu daļu no pastāvošā ēku fonda, un tām ir augsta atpazīstamība sabiedrības dzīvē. Tādēļ ir lietderīgi noteikt dalībvalsts teritorijā publiskām struktūrām piederošo ēku renovācijas gada normu, lai uzlabotu to energosniegumu un pārveidotu tās par gandrīz nulles enerģijas ēkām vai bezemisiju ēkām. Dalībvalstis tiek aicinātas noteikt augstāku renovācijas normu, ja tas ir izmaksu ziņā lietderīgi to ēku fonda renovācijas satvarā saskaņā ar ilgtermiņa renovācijas stratēģijām vai nacionālajām renovācijas programmām, vai saskaņā ar tām abām. Minētajai renovācijas normai nevajadzētu skart pienākumus saistībā ar gandrīz nulles enerģijas ēkām, kuri noteikti Direktīvā 2010/31/ES. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai dažām ēkām, piemēram, ēkām ar īpašu arhitektonisko vai vēsturisko vērtību, piemērot mazāk stingras prasības. Nākamajā Direktīvas 2010/31/ES izskatīšanā Komisijai būtu jānovērtē, kā dalībvalstīm veicies ar publiskā sektora ēku renovāciju. Komisijai, ņemot vērā dalībvalstu panākto progresu, būtiskus ekonomiskus vai tehniskus pavērsienus vai vajadzības gadījumā Savienības saistības dekarbonizācijas un nulles piesārņojuma jomā, būtu jāapsver tiesību akta priekšlikums par renovācijas normas pārskatīšanu. Šajā direktīvā noteiktais pienākums renovēt publisko struktūru ēkas papildina to, kas noteikts Direktīvā 2010/31/ES, saskaņā ar kuru dalībvalstu pienākums ir nodrošināt to, ka gadījumos, kad esošajās ēkās veic nozīmīgu renovāciju, šo ēku energosniegums tiek uzlabots tā, lai tas atbilstu gandrīz nulles enerģijas ēku prasībām.

(43)

Ēku automatizācijas un kontroles sistēmas un citi risinājumi aktīvas energopārvaldības nodrošināšanai ir svarīgi instrumenti, ar kuriem publiskās struktūras var uzlabot un uzturēt ēku energosniegumu, kā arī nodrošināt nepieciešamos iekštelpu apstākļus ēkās, kas tām pieder vai kuras tās izmanto, saskaņā ar Direktīvu 2010/31/ES.

(44)

Zaļās mobilitātes veicināšana ir svarīga Eiropas zaļā kursa daļa. Uzlādes infrastruktūras nodrošināšana ir viens no nepieciešamajiem pārkārtošanās elementiem. Īpaši svarīga nozīme ir uzlādes infrastruktūrai ēkās, jo to stāvvietās elektrotransportlīdzekļi tiek novietoti regulāri un ilgstoši, un tas atvieglo uzlādi un padara to efektīvāku. Publiskajām struktūrām būtu jādara viss iespējamais, lai ierīkotu uzlādes infrastruktūru ēkās, kas tām pieder vai kuras tās izmanto, saskaņā ar Direktīvu 2010/31/ES.

(45)

Lai noteiktu renovācijas normu, dalībvalstīm ir vajadzīgs pārskats par ēkām, kas nesasniedz gandrīz nulles enerģijas ēku līmeni. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāpublicē un jāuztur publisko ēku, tostarp attiecīgā gadījumā sociālo mājokļu, saraksts, kas būtu kopējas energoefektivitātes sertifikātu datubāzes daļa. Minētajam sarakstam būtu arī jāveicina tas, ka privātā sektora dalībnieki, tostarp energopakalpojumu uzņēmumi (ESCO), var ierosināt renovācijas risinājumus, kurus varētu apkopot ES Ēku fonda observatorija.

(46)

Sarakstā varētu iekļaut datus no esošajiem ēku fonda sarakstiem. Dalībvalstīm būtu jāveic atbilstīgi pasākumi, lai atvieglotu datu vākšanu un padarītu sarakstu pieejamu privātā sektora dalībniekiem, tostarp ESCO, lai tie varētu aktīvi piedalīties renovācijas risinājumos. ES Ēku fonda observatorija var apkopot pieejamos un publiskotos datus par ēku fonda raksturlielumiem, ēku renovāciju un energoefektivitāti, lai nodrošinātu labāku izpratni par ēku nozares energoefektivitāti, izmantojot salīdzināmus datus.

(47)

2020. gadā vairāk nekā puse pasaules iedzīvotāju dzīvoja urbānā teritorijā. Paredzams, ka 2050. gadā šis skaitlis sasniegs 68 %. Turklāt līdz 2050. gadam vēl ir jāuzbūvē puse no urbānās infrastruktūras. Pilsētas un lielpilsētu teritorijas ir saimnieciskās darbības, zināšanu radīšanas, inovācijas un jaunu tehnoloģiju centri. Pilsētas ietekmē tajās dzīvojošo vai strādājošo iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Dalībvalstīm būtu jāatbalsta pašvaldības gan tehniski, gan finansiāli. Vairākas pašvaldības un citas publiskās struktūras dalībvalstīs jau ir ieviesušas integrētas pieejas enerģijas taupīšanai, enerģijas piegādei un ilgtspējīgai mobilitātei, piemēram, īstenojot ilgtspējīgas enerģētikas rīcības plānus vai ilgtspējīgas pilsētu mobilitātes plānus, piemēram, tos, kas izstrādāti saskaņā ar Pilsētas mēru pakta iniciatīvu, un integrētas pilsētplānošanas pieejas, kas ir plašākas par atsevišķiem pasākumiem saistībā ar ēkām un transporta veidiem. Ir vajadzīgi papildu centieni, lai uzlabotu pilsētu mobilitātes energoefektivitāti attiecībā uz pasažieru un kravu pārvadājumiem, jo tie veido aptuveni 40 % no visa autotransporta enerģijas patēriņa.

(48)

Visi principi, kas minēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2014/23/ES (18), 2014/24/ES (19) un 2014/25/ES (20), paliek pilnībā piemērojami šīs direktīvas ietvaros.

(49)

Attiecībā uz noteiktu ražojumu un pakalpojumu iegādi, kā arī ēku iegādi un nomu, līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem, kas slēdz publiskus būvdarbu, piegādes vai pakalpojumu līgumus, būtu jākalpo par piemēru un jāpieņem energoefektīvi pirkumu lēmumi, un jāpiemēro princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”, arī attiecībā uz tiem publiskajiem līgumiem un koncesijām, kam šajā direktīvā nav noteiktas īpašas prasības. Tas būtu jāpiemēro attiecībā uz administratīvās pārvaldes iestādēm un līgumslēdzējām iestādēm, uz kuriem attiecas Direktīva 2014/23/ES, 2014/24/ES vai 2014/25/ES. Dalībvalstīm būtu jālikvidē šķēršļi kopīgam iepirkumam dalībvalstī vai pāri robežām, ja tas var samazināt izmaksas un palielināt iekšējā tirgus sniegtās priekšrocības, paverot uzņēmējdarbības iespējas piegādātājiem un energopakalpojumu sniedzējiem.

(50)

Visiem publiskajiem subjektiem, kuri ar iepirkuma palīdzību investē publiskos līdzekļus, līgumu un koncesiju piešķiršanā būtu jārāda piemērs, izvēloties ražojumus, ēkas, būvdarbus un pakalpojumus ar visaugstākajiem energoefektivitātes rādītājiem, arī tajos iepirkumos, kam nav piemērojamas īpašas prasības saskaņā ar Direktīvu 2009/30/EK. Šajā kontekstā visās publiskā iepirkuma līgumu un koncesiju piešķiršanas procedūrās, kuru vērtība pārsniedz noteiktās robežvērtības un uz kurām attiecas Direktīvas 2014/23/ES 8. pants, Direktīvas 2014/24/ES 4. pants un Direktīvas 2014/25/ES 15. pants, ir jāņem vērā ražojumu, ēku un pakalpojumu energoefektivitātes rādītāji, kas noteikti Savienības vai valstu tiesību aktos, un iepirkuma procedūrās par prioritāti jāuzskata princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”.

(51)

Tāpat ir svarīgi, lai dalībvalstis uzraudzītu, kā līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji, iepērkot ražojumus, ēkas, būvdarbus un pakalpojumus, ņem vērā energoefektivitātes prasības, proti, tiem jānodrošina, ka tad, ja uzvarējušajos piedāvājumos ir pārsniegtas iepirkuma direktīvās noteiktās robežvērtības, informācija par to ietekmi uz energoefektivitāti tiek darīta publiski pieejama. Tas ieinteresētajām personām un iedzīvotājiem ļautu pārredzamā veidā novērtēt, kā publiskais sektors publiskajā iepirkumā nodrošina principa “energoefektivitāte pirmajā vietā” piemērošanu.

(52)

Tomēr dalībvalstu pienākums nodrošināt, ka līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji iegādājas tikai tādus ražojumus, ēkas, būvdarbus un pakalpojumus, kam ir augsti energoefektivitātes rādītāji, nedrīkstētu liegt dalībvalstīm iegādāties preces, kas vajadzīgas, lai nodrošinātu aizsardzību sabiedrības drošības vai sabiedrības veselības ārkārtas situācijās un reaģētu uz tām.

(53)

Eiropas zaļajā kursā ir atzīts, ka vispārējo Savienības dekarbonizācijas mērķu sasniegšanā svarīga loma ir aprites ekonomikai. Publiskajam sektoram un jo īpaši transporta sektoram būtu jāveicina šo mērķu sasniegšana, izmantojot savu pirktspēju, lai attiecīgā gadījumā ar zaļā publiskā iepirkuma instrumentu palīdzību izvēlētos videi draudzīgus ražojumus, ēkas, būvdarbus un pakalpojumus, tādējādi sniedzot būtisku ieguldījumu enerģijas patēriņa un ietekmes uz vidi samazināšanā.

(54)

Ir svarīgi, lai dalībvalstis publiskajām struktūrām sniegtu nepieciešamo atbalstu energoefektivitātes prasību ieviešanā publiskajā iepirkumā un attiecīgā gadījumā zaļā publiskā iepirkuma izmantošanā, nodrošinot nepieciešamās vadlīnijas un metodiku dzīves cikla izmaksu, kā arī ietekmes uz vidi un izmaksu novērtēšanai. Paredzams, ka labi izstrādāti rīki, jo īpaši digitālie rīki, atvieglos iepirkuma procedūras un samazinās administratīvās izmaksas, jo īpaši mazākās dalībvalstīs, kurām, iespējams, nav pietiekamas kapacitātes sagatavot konkursus. Šajā sakarā dalībvalstīm būtu aktīvi jāveicina digitālo rīku izmantošana un sadarbība starp līgumslēdzējām iestādēm, arī pāri robežām, lai apmainītos ar paraugpraksi.

(55)

Ņemot vērā to, ka ēkas ir atbildīgas par SEG emisijām, kas rodas pirms un pēc to ekspluatācijas laika, dalībvalstīm būtu jāņem vērā arī viss ēku oglekļa emisiju dzīves cikls. Tam būtu jānotiek saistībā ar centieniem palielināt uzmanības pievēršanu sniegumam visā dzīves ciklā, aprites ekonomikas aspektiem un ietekmei uz vidi, kas ir daļa no publiskā sektora uzdevuma kalpot par paraugu. Tādējādi publiskais iepirkums var kalpot par izdevību pievērsties jautājumam par ēku ietverto oglekli visā to dzīves ciklā. Šajā sakarā līgumslēdzējas iestādes ir svarīgi dalībnieki, kas savu rīcību var demonstrēt iepirkuma procedūru ietvaros, iegādājoties jaunas ēkas, kurās uzmanība pievērsta globālās sasilšanas potenciālam visā dzīves ciklā.

(56)

Globālās sasilšanas potenciāls visā dzīves ciklā mēra ar ēku saistītās SEG emisijas dažādos tās dzīves cikla posmos. Tāpēc ar to mēra ēkas kopējo emisiju devumu, kas izraisa klimata pārmaiņas. Dažkārt to dēvē par oglekļa pēdas novērtējumu vai visa dzīves cikla oglekļa mērīšanu. Tajā tiek uzskaitītas gan būvmateriālos ietvertās oglekļa emisijas, gan tiešās un netiešās oglekļa emisijas no izmantošanas posma. Ēkas ir nozīmīgas materiālu glabātājas, kurās daudzus gadu desmitus glabājas oglekļietilpīgi resursi, tāpēc ir svarīgi izpētīt projektus, kas veicina tālāku atkalizmantošanu un reciklēšanu pēc ekspluatācijas laika beigām, kā tas paredzēts jaunajā aprites ekonomikas rīcības plānā. Dalībvalstīm būtu jāveicina būvmateriālu apritīgums, noturība un pielāgojamība, lai pievērstos būvizstrādājumu ilgtspējas sniegumam.

(57)

Globālās sasilšanas potenciālu izsaka kā skaitlisku rādītāju kgCO2eq/m2 (no lietderīgās iekšējās platības) katram dzīves cikla posmam, kas aprēķināts kā vidējā vērtība vienam gadam 50 gadu ilgā atsauces pētījuma periodā. Datu atlasi, scenāriju definēšanu un aprēķinus veic saskaņā ar standartu EN 15978. Būvelementu un tehniskā aprīkojuma tvērums ir noteikts Savienības kopīgās sistēmas Level(s) 1.2. rādītājā. Ja ir izveidots nacionāls aprēķinu rīks vai tas ir vajadzīgs informācijas atklāšanai vai būvatļauju saņemšanai, prasītās informācijas sniegšanai vajadzētu varēt izmantot šo nacionālo rīku. Vajadzētu būt iespējai izmantot citus aprēķina rīkus, ja tie atbilst minimālajiem kritērijiem, kas noteikti Savienības kopīgajā sistēmā Level(s).

(58)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (21) nosaka noteikumus attiecībā uz iekārtām, kas palīdz ražot enerģiju vai izmanto enerģiju ražošanas vajadzībām, un paredz, ka informācija par iekārtā izmantoto vai saražoto enerģiju ir jāiekļauj integrēto atļauju pieteikumos saskaņā ar minētās direktīvas 12. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Turklāt minētās direktīvas 11. pantā ir paredzēts, ka enerģijas efektīvs izmantojums ir viens no vispārīgajiem principiem, kas reglamentē operatora pamatpienākumus, un viens no kritērijiem, pēc kuriem nosaka labākos pieejamos tehniskos paņēmienus saskaņā ar minētās direktīvas III pielikumu. Energosistēmu darbības efektivitāti konkrētajā brīdī ietekmē spēja netraucēti un elastīgi piegādāt tīklā enerģiju, kas ražota no dažādiem avotiem – ar dažādas pakāpes inerci un darbības uzsākšanas laikiem. Uzlabojot efektivitāti, varēs labāk izmantot atjaunīgo enerģiju.

(59)

Energoefektivitātes uzlabojumi var palīdzēt sasniegt augstāku ekonomikas produktivitāti. Dalībvalstīm un Savienībai būtu jātiecas enerģijas patēriņu samazināt neatkarīgi no ekonomiskās izaugsmes līmeņa.

(60)

Šajā direktīvā noteiktais enerģijas ietaupījuma pienākums būtu jāpalielina un būtu jāpiemēro arī pēc 2030. gada. Tas nodrošinās lielāku stabilitāti investoriem un tādējādi veicinās ilgtermiņa investīcijas un ilgtermiņa energoefektivitātes pasākumus, piemēram, ēku dziļo renovāciju, lai sasniegtu ilgtermiņa mērķi – veicināt esošo ēku izmaksu ziņā lietderīgu pārveidi par gandrīz nulles enerģijas ēkām. Enerģijas ietaupījuma pienākumam ir svarīga loma, radot vietēju izaugsmi, darbvietas, konkurenci un mazinot enerģētisko nabadzību. Tam būtu jānodrošina, ka Savienība var sasniegt savus enerģētikas un klimata mērķus, radot papildu iespējas un saraujot saikni starp energopatēriņu un izaugsmi. Sadarbība ar privāto sektoru ir svarīga, lai novērtētu, kādos apstākļos varētu izvērst privātas investīcijas energoefektivitātes projektos un attīstīt jaunus ieņēmumu modeļus inovācijai energoefektivitātes jomā.

(61)

Energoefektivitātes uzlabojumu pasākumiem ir arī pozitīva ietekme uz gaisa kvalitāti, jo energoefektīvākas ēkas palīdz samazināt pieprasījumu pēc kurināmā, tostarp pēc cietā kurināmā. Energoefektivitātes pasākumi tāpēc palīdz uzlabot iekštelpu un ārtelpu gaisa kvalitāti un palīdz izmaksu ziņā lietderīgi sasniegt Savienības gaisa kvalitātes rīcībpolitikas mērķus, jo īpaši tos, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/2284 (22).

(62)

Lai nodrošinātu stabilu un paredzamu ieguldījumu Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītāju sasniegšanā līdz 2030. gadam un klimatneitralitātes mērķa sasniegšanā līdz 2050. gadam, dalībvalstīm ir jāsasniedz visam pienākuma laikposmam līdz 2030. gadam noteiktie kumulatīva enerģijas galapatēriņa ietaupījumi, kas līdzvērtīgi jauniem ikgadējiem ietaupījumiem vismaz 0,8 % apmērā no enerģijas galapatēriņa līdz 2023. gada 31. decembrim un vismaz 1,3% apmērā no 2024. gada 1. janvāra, 1,5 % apmērā no 2026. gada 1. janvāra un 1,9 % apmērā no 2028. gada 1. janvāra. Minēto prasību varētu izpildīt vai nu ar jauniem rīcībpolitikas pasākumiem, kas tiek pieņemti pienākuma laikposmā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2030. gada 31. decembrim, vai ar jaunām atsevišķām darbībām, kas izriet no iepriekšējā periodā vai vēl pirms tam pieņemtiem rīcībpolitikas pasākumiem, ar noteikumu, ka enerģijas ietaupījumu rosinošās darbības tiek ieviestas nākamajā laikposmā. Minētajā nolūkā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot energoefektivitātes pienākuma shēmu, alternatīvus rīcībpolitikas pasākumus vai arī abus no minētajiem.

(63)

Laikposmā no 2021. gada 1. janvāra līdz 2023. gada 31. decembrim Kiprai un Maltai būtu jāprasa panākt tādu kumulatīvu enerģijas galapatēriņa ietaupījumu, kas ir līdzvērtīgs jaunam ietaupījumam 0,24 % apmērā no ikgadējā enerģijas galapatēriņa, aprēķinot to kā vidējo rādītāju pēdējo trīs gadu posmā pirms 2019. gada 1. janvāra. Laikposmā no 2024. gada 1. janvāra līdz 2030. gada 31. decembrim Kiprai un Maltai būtu jāprasa panākt tādu kumulatīvu enerģijas gala patēriņa ietaupījumu 0,45 % apmērā no ikgadējā enerģijas galapatēriņa, aprēķinot to kā vidējo rādītāju pēdējo trīs gadu laikposmā pirms 2019. gada 1. janvāra.

(64)

Ja dalībvalstis izmanto pienākuma shēmu, tām, pamatojoties uz objektīviem un nediskriminējošiem kritērijiem, būtu jāizraugās atbildīgās puses no pārvades sistēmas operatoriem, sadales sistēmas operatoriem, enerģijas sadales uzņēmumiem, enerģijas mazumtirdzniecības uzņēmumiem un transportlīdzekļu degvielas izplatītājiem vai transportlīdzekļu degvielas mazumtirdzniecības uzņēmumiem. Dažu šādu vienību izraudzīšanās vai atbrīvošana no izraudzīšanās nebūtu jāuztver kā tāda, kas ir pretrunā nediskriminēšanas principam. Tādēļ dalībvalstis var izvēlēties, vai par atbildīgajām pusēm tiek izraudzītas šādas vienības vai tikai dažas to kategorijas. Lai stiprinātu un aizsargātu enerģētiskās nabadzības skartos cilvēkus, mazaizsargātos lietotājus, cilvēkus mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošos cilvēkus un lai rīcībpolitikas pasākumi prioritāri tiktu īstenoti šo cilvēku vidū, dalībvalstis var pieprasīt, lai atbildīgās puses panāk enerģijas ietaupījumu minēto cilvēku vidū. Minētajā nolūkā dalībvalstis var arī ieviest enerģijas izmaksu samazināšanas mērķrādītājus. Atbildīgās puses šos mērķrādītājus varētu sasniegt, veicinot pasākumus, kas palīdz panākt enerģijas ietaupījumu un finansiālu ietaupījumu enerģijas rēķinos, piemēram, izolācijas un apsildes ierīkošanu, un atbalstot atjaunīgās enerģijas kopienu un iedzīvotāju energokopienu enerģijas ietaupījuma iniciatīvas.

(65)

Izstrādājot rīcībpolitikas pasākumus, ar ko tiks izpildīts enerģijas ietaupījuma pienākums, dalībvalstīm būtu jāievēro Savienības standarti un prioritātes klimata un vides jomā un princips “nenodari būtisku kaitējumu” Regulas (ES) 2020/852 nozīmē. Dalībvalstīm nevajadzētu veicināt darbības, kas ir videi neilgtspējīgas, piemēram, fosilā kurināmā izmantošanu. Enerģijas ietaupījuma pienākuma mērķis ir stiprināt atbildes reakciju uz klimata pārmaiņām, stimulējot dalībvalstis īstenot ilgtspējīgas un tīras enerģijas rīcībpolitikas, kas ir noturīgas un mazina klimata pārmaiņas. Tāpēc enerģijas ietaupījumu no rīcībpolitikas pasākumiem, kas attiecas uz tiešas fosilā kurināmā sadedzināšanas izmantojumu, no šīs direktīvas transponēšanas dienas atbilstoši šīs direktīvas pielikumam, ievērojot zināmus nosacījumus un uz pārejas laikposmu, var ieskaitīt enerģijas ietaupījuma pienākumā. Tas ļaus enerģijas ietaupījuma pienākumu saskaņot ar Eiropas zaļā kursa, Klimata mērķrādītāja plāna un Renovācijas viļņa mērķiem un atspoguļos vajadzību rīkoties, uz ko savā neto nulles emisiju ziņojumā norādījusi Starptautiskā Enerģētikas aģentūra. Šā ierobežojuma mērķis ir mudināt dalībvalstis publiskos līdzekļus veltīt tikai nākotnes prasībām atbilstošām un ilgtspējīgām tehnoloģijām. Ir svarīgi, lai dalībvalstis tirgus dalībniekiem nodrošinātu skaidru rīcībpolitikas satvaru un pārliecību par investīcijām. Ar aprēķina metodikas ieviešanu enerģijas ietaupījuma pienākuma satvarā būtu jādod iespēja visiem tirgus dalībniekiem saprātīgā termiņā pielāgot savas tehnoloģijas. Ja dalībvalstis atbalsta efektīvu fosilā kurināmā tehnoloģiju apguvi vai šādu tehnoloģiju agrīnu nomaiņu, piemēram, ar subsīdiju shēmām vai energoefektivitātes pienākuma shēmām, jebkāds enerģijas ietaupījums, kas rodas tā rezultātā, turpmāk var nebūt ieskaitāms enerģijas ietaupījuma pienākumā. Tomēr, lai gan enerģijas ietaupījuma pienākumā nevarēs ieskaitīt enerģijas ietaupījumu, kas panākts, piemēram, ar dabasgāzē balstītas koģenerācijas veicināšanu, ierobežojums nebūs piemērojams netiešai fosilā kurināmā izmantošanai, piemēram, elektroenerģijas ražošanai, kas ietver enerģijas ģenerēšanu no fosilā kurināma. Joprojām atbilstīgi būs uz paradumu maiņu orientēti rīcībpolitikas pasākumi, kuru mērķis ir samazināt fosilā kurināmā patēriņu, piemēram, ar informatīvām kampaņām un ekobraukšanas popularizēšanu. Rīcībpolitikas pasākumi, kas orientēti uz ēku renovāciju, var ietvert tādus pasākumus kā fosilā kurināmā siltumapgādes sistēmu nomaiņa kopā ar ēkas norobežojošās konstrukcijas uzlabojumiem. Minētie pasākumi būtu jāattiecina tikai uz tādām tehnoloģijām, kas ļauj panākt vajadzīgo enerģijas ietaupījumu saskaņā ar dalībvalstī noteiktajiem valsts būvnormatīviem. Tomēr dalībvalstīm siltumapgādes sistēmu modernizācija būtu jāveicina dziļās renovācijas ietvaros saskaņā ar ilgtermiņa mērķi panākt oglekļneitralitāti, proti, samazināt siltuma pieprasījumu un atlikušo siltuma pieprasījumu apmierināt ar enerģiju no bezoglekļa energoavotiem. Aprēķinot ietaupījumu, kas vajadzīgs, lai daļu no enerģijas ietaupījuma pienākuma panāktu enerģētiskās nabadzības skarto cilvēku vidū, dalībvalstis var ņemt vērā savus klimatiskos apstākļus.

(66)

Dalībvalstu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus transporta jomā var ņemt vērā, lai sasniegtu savu enerģijas galapatēriņa ietaupījuma pienākumu. Šādi pasākumi ietver rīcībpolitikas pasākumus, kas cita starpā paredzēti, lai veicinātu efektīvākus transportlīdzekļus, modālo pārvirzi uz velotransportu, pārvietošanos kājām un kolektīvo transportu vai tādu mobilitāti un pilsētvides plānošanu, ar ko samazina pieprasījumu pēc transporta. Turklāt iespējams izmantot arī shēmas, ar kurām paātrina jaunu un efektīvāku transportlīdzekļu izmantošanu, vai rīcībpolitikas pasākumus, kuri veicina pāreju uz degvielām ar samazinātu emisiju līmeni, izņemot shēmas vai rīcībpolitikas pasākumus, kuri attiecas uz tiešas fosilā kurināmā sadedzināšanas izmantojumu, ja šādas shēmas un pasākumi samazina izmantoto enerģijas daudzumu uz kilometru, ar noteikumu, ka ir nodrošināta atbilstība šajā direktīvā izklāstītajiem būtiskuma un papildināmības noteikumiem. Rīcībpolitikas pasākumi, kuri veicina jaunu fosilo degvielu transportlīdzekļu izmantošanu nebūtu kvalificējami par atbilstīgiem pasākumiem saskaņā ar enerģijas ietaupījuma pienākumu.

(67)

Par izmaksu ziņā lietderīgu veidu, kādā dalībvalstis var izpildīt savu enerģijas ietaupījuma pienākumu saskaņā ar šo direktīvu, var uzskatīt pasākumus, kurus dalībvalstis veikušas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/842 (23), un kuri izraisa verificējamu un izmērāmu vai aplēšamu energoefektivitātes uzlabojumu.

(68)

Kā alternatīvu prasībai atbildīgajām pusēm sasniegt kumulatīva enerģijas galapatēriņa ietaupījuma apjomu atbilstoši enerģijas ietaupījuma pienākumam, kas noteikts šajā direktīvā, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai savās pienākumu shēmās atļaut vai pieprasīt atbildīgajām pusēm ieguldīt valsts energoefektivitātes fondā, kuru varētu izmantot, lai rīcībpolitikas pasākumus prioritāri īstenotu enerģētiskās nabadzības skarto cilvēku, mazaizsargāto lietotāju, cilvēku mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošo cilvēku vidū.

(69)

Dalībvalstīm un atbildīgajām pusēm būtu jāizmanto visi pieejamie līdzekļi un tehnoloģijas, izņemot attiecībā uz tiešas fosilā kurināmā sadedzināšanas tehnoloģijām, ar mērķi sasniegt prasīto kumulatīvo enerģijas gala patēriņa ietaupījumu, tostarp veicinot viedas un ilgtspējīgas tehnoloģijas efektīvās centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmās, efektīvā siltumapgādes un aukstumapgādes infrastruktūrā, efektīvās un viedās ēkās, elektrotransportlīdzekļos un rūpniecības nozarēs, un energoauditos vai līdzvērtīgās pārvaldes sistēmās, ar noteikumu, ka deklarētie enerģijas ietaupījumi atbilst šai direktīvai. Dalībvalstīm būtu jātiecas uz augstu elastīguma pakāpi alternatīvu rīcībpolitikas pasākumu izstrādē un īstenošanā. Dalībvalstīm būtu jāmudina veikt darbības, kas sniedz enerģijas ietaupījumu ilgākā dzīves ciklā.

(70)

Ilgtermiņa energoefektivitātes pasākumi turpina nodrošināt enerģijas ietaupījumu arī pēc 2020. gada, tomēr, lai palīdzētu sasniegt Savienības 2030. gadam izvirzīto energoefektivitātes mērķrādītāju, ar minētajiem pasākumiem pēc 2020. gada būtu jāpanāk vēl jauni papildu ietaupījumi. No otras puses, pēc 2020. gada 31. decembra panāktais enerģijas ietaupījums nebūtu jāieskaita kumulatīvajā enerģijas galapatēriņa ietaupījumā, kas jāpanāk laikposmā no 2014. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. decembrim.

(71)

Papildināmība ir būtisks enerģijas ietaupījuma pienākuma pamatprincips, kā paredz šī direktīva, ciktāl ar to tiek nodrošināts, ka dalībvalstis ievieš rīcībpolitiku un pasākumus, kas īpaši izstrādāti enerģijas ietaupījuma pienākuma izpildei. Jauni ietaupījumi būtu jāpanāk papildus status quo scenārijam, lai enerģijas ietaupījuma pienākuma izpildē nebūtu ieskaitīti ietaupījumi, kuri būtu radušies jebkurā gadījumā. Lai aprēķinātu ieviesto pasākumu ietekmi, rezultātos būtu jāieskaita tikai neto ietaupījumus, ko mēra kā energopatēriņa izmaiņas, kuru tiešais iemesls ir attiecīgais energoefektivitātes pasākums, kas īstenots šajā direktīvā noteiktā enerģijas ietaupījuma pienākuma vajadzībām. Lai aprēķinātu neto ietaupījumus, dalībvalstīm būtu jāizstrādā pamata scenārijs, kurā aprakstīts, kā situācija attīstītos bez attiecīgā pasākuma. Attiecīgo rīcībpolitikas pasākumu būtu jāizvērtē attiecībā pret minēto scenāriju. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā atbilstošajā Savienības līmeņa tiesiskajā regulējumā paredzētais prasību minimums un tas, ka tajā pašā laikposmā varētu tikt veikti arī citi rīcībpolitikas pasākumi, kas arī var ietekmēt enerģijas ietaupījuma apjomu, tāpēc ne visas pēc konkrēta rīcībpolitikas pasākuma ieviešanas novērotās pārmaiņas var attiecināt tikai uz minēto rīcībpolitikas pasākumu. Atbildīgo, iesaistīto vai pilnvaroto pušu darbībām būtu reāli jāsekmē tāda enerģijas ietaupījuma panākšana, ko ieskaita rezultātos, lai nodrošinātu, ka ir izpildīta prasība, ka ietaupījumam jābūt reāli saistītam ar darbībām.

(72)

Aprēķinot enerģijas ietaupījumu, ir svarīgi attiecīgos gadījumos ņemt vērā visus enerģijas ķēdes posmus, lai palielinātu enerģijas ietaupījuma potenciālu elektroenerģijas pārvadē un sadalē. Pētījumi un apspriedes ar ieinteresētajām personām ir apliecinājušas, ka potenciāls ir ievērojams. Tomēr fiziskie un ekonomiskie apstākļi starp dalībvalstīm un bieži vien vairākās dalībvalstīs ir samērā atšķirīgi, un ir liels skaits sistēmu operatoru. Minētie apstākļi norāda, ka atbilstoši subsidiaritātes principam ir vajadzīga decentralizēta pieeja. Valstu regulatīvajām iestādēm ir zināšanas, juridiskā kompetence un administratīvā kapacitāte, kas nepieciešamas, lai veicinātu energoefektīva elektrotīkla izveidi. Noderīgu ieguldījumu var sniegt arī tādas struktūras kā elektroenerģijas pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls (ENTSO-E) un Eiropas sadales sistēmu operatoru struktūra, un tām būtu jāatbalsta savi locekļi energoefektivitātes pasākumu ieviešanā.

(73)

Līdzīgi apsvērumi attiecas uz ļoti daudziem dabasgāzes sistēmu operatoriem. Dabasgāzes loma un apgādes un teritorijas aptvēruma līmenis dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgs. Šādos gadījumos vislabāk ir, ja sistēmas pārtapšanu energoefektīvākā sistēmā uzrauga un virza valstu regulatīvās iestādes, un noderīgu ieguldījumu var sniegt tādas struktūras kā gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkls, kam būtu jāatbalsta savi locekļi energoefektivitātes pasākumu ieviešanā.

(74)

ESCO ir svarīga loma, izstrādājot, projektējot, būvējot un organizējot finansējumu projektiem, kas taupa enerģiju, samazina enerģijas izmaksas un samazina darbības un uzturēšanas izmaksas tādās nozarēs kā ēkas, rūpniecība un transports.

(75)

Lai risinātu enerģijas un ūdens patēriņa savstarpējo atkarību un pieaugošo spiedienu uz abiem resursiem, ir īpaši svarīgi apsvērt ar ūdens un enerģijas saikni saistītos jautājumus. Efektīva ūdensresursu apsaimniekošana var dot ievērojamu devumu enerģijas ietaupījumā, sniedzot ne tikai ieguvumus klimata jomā, bet arī ekonomiskus un sociālus ieguvumus. Ūdensapgādes un notekūdeņu nozares patērē 3,5 % no visas Savienībā patērētās elektroenerģijas, un paredzams, ka šis īpatsvars pieaugs. Tajā pašā laikā ūdens noplūdes veido 24 % no kopējā ūdens daudzuma, ko patērē Savienībā, un enerģētikas nozare ir lielākais ūdens patērētājs, veidojot 44 % no patērētā daudzuma. Būtu pilnībā jāizpēta enerģijas ietaupījuma potenciāls, kas rastos no viedo tehnoloģiju un procesu izmantošanas visos rūpniecības, sadzīves un komerciālajos ūdens ciklos un lietojumos, un tas būtu jāīsteno ikreiz, kad vien tas ir izmaksu ziņā lietderīgi, un būtu jāapsver princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”. Turklāt lauksaimniecībā, ēkās un rūpniecībā ūdens patēriņu un ūdens attīrīšanai un transportēšanai patērēto enerģiju būtiski samazināt varētu progresīvas apūdeņošanas tehnoloģijas, lietusūdens vākšana un ūdens atkalizmantošanas tehnoloģijas.

(76)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 9. pantu Savienības energoefektivitātes politikai jābūt iekļaujošai un tādējādi būtu jānodrošina, ka visiem enerģētiskās nabadzības skartiem patērētājiem ir vienlīdzīga piekļuve energoefektivitātes pasākumiem. Energoefektivitātes uzlabojumi prioritāri būtu jāīsteno enerģētiskās nabadzības skarto cilvēku, mazaizsargātu lietotāju un galaizmantotāju, cilvēku mājsaimniecībās ar zemiem vai vidējiem ienākumiem, sociālajos mājokļos dzīvojošo cilvēku, vecu cilvēku, kā arī lauku un attālās teritorijās un tālākajos reģionos dzīvojošo cilvēku vidū. Minētajā kontekstā īpaša uzmanība būtu jāpievērš konkrētām grupām, kuras pakļautas lielākam enerģētiskās nabadzības riskam vai kuras biežāk izjūt enerģētiskās nabadzības negatīvo ietekmi, piemēram, sievietes, cilvēki ar invaliditāti, veci cilvēki, bērni un cilvēki, kas pieder pie rases vai etniskās minoritātes. Dalībvalstis var prasīt, lai atbildīgās puses savos enerģijas taupības pasākumos iestrādā arī sociālus mērķus saistībā ar enerģētisko nabadzību, un šī iespēja jau ir attiecināta arī uz alternatīviem rīcībpolitikas pasākumiem un valstu energoefektivitātes fondiem. Tas būtu jāpadara par pienākumu, lai aizsargātu un stiprinātu mazaizsargātos lietotājus un galaizmantotājus un lai mazinātu enerģētisko nabadzību, vienlaikus ļaujot dalībvalstīm saglabāt pilnīgu rīcības brīvību tādos aspektos kā rīcībpolitikas pasākuma veids, to apjoms, tvērums un saturs. Ja energoefektivitātes pienākuma shēma neatļauj pasākumus attiecībā uz atsevišķiem enerģijas patērētājiem, dalībvalsts enerģētiskās nabadzības mazināšanai var pieņemt pasākumus vienīgi alternatīvu rīcībpolitikas pasākumu veidā. Dalībvalstīm savu rīcībpolitikas pasākumu kopumā būtu jānodrošina, ka enerģētiskās nabadzības skartos cilvēkus, mazaizsargātos lietotājus, galaizmantotājus un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošos cilvēkus negatīvi neietekmē citi rīcībpolitikas pasākumi. Dalībvalstīm būtu pēc iespējas labāk jāizmanto publiskā finansējuma investīcijas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumos, arī Savienības līmenī pieejamais finansējums un finanšu mehānismi.

(77)

Katrai dalībvalstij būtu jādefinē jēdziens “mazaizsargāti lietotāji”, kurš var būt saistīts ar enerģētisko nabadzību un cita starpā aizliegumu šādiem lietotājiem krīžu laikā atslēgt elektroenerģijas padevi. Jēdzienā “mazaizsargāti lietotāji” var būt ietverts ienākumu līmenis, ar enerģiju saistīto izdevumu daļa izmantojamajos ienākumos, māju energoefektivitāte, kritiska atkarība no elektroiekārtām veselības apsvērumu dēļ, vecums un citi kritēriji. Tas ļauj dalībvalstīm iekļaut cilvēkus mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem.

(78)

Saskaņā ar Ieteikumu (ES) 2020/1563 aptuveni 34 miljoni mājsaimniecību Savienībā 2019. gadā nespēja uzturēt savu mājokli pienācīgi siltu. Eiropas zaļajā kursā pārkārtošanās sociālajai dimensijai ir piešķirta prioritāte, apņemoties ievērot principu “nevienu neatstāt novārtā”. Zaļā pārkārtošanās, arī tīrā pārkārtošanās, sievietes un vīriešus ietekmē atšķirīgi, un dažas nelabvēlīgākā situācijā esošas grupas, arī cilvēkus ar invaliditāti, tā var ietekmēt īpaši jūtami. Tādēļ energoefektivitātes pasākumiem ir jābūt svarīgākajam elementam ikvienā izmaksu ziņā lietderīgā stratēģijā, kas izstrādāta, lai novērstu enerģētisko nabadzību un patērētāju neaizsargātību, un tie papildina sociālā nodrošinājuma rīcībpolitiku dalībvalstu līmenī. Lai nodrošinātu, ka energoefektivitātes pasākumi samazina īrnieku enerģētisko nabadzību ilgtspējīgā veidā, būtu jāņem vērā šādu pasākumu izmaksu lietderība, kā arī īpašuma īpašnieku un īrnieku iespējas to atļauties, un atbilstīgs finansiālais un tehniskais atbalsts šādiem pasākumiem būtu jānodrošina dalībvalstu līmenī. Dalībvalstīm būtu jāpalīdz apzināt un mazināt enerģētisko nabadzību vietējā un reģionālā līmenī. Saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem viss Savienības ēku fonds ilgtermiņā ir jāpārveido par “gandrīz nulles enerģijas ēkām”. Pašreizējie ēku renovācijas rādītāji ir nepietiekami, un visgrūtāk ir sasniegt ēkas, kurās dzīvo iedzīvotāji ar zemiem ienākumiem, kurus skar enerģētiskā nabadzība. Tāpēc īpaši svarīgi ir šajā direktīvā noteiktie pasākumi attiecībā uz enerģijas ietaupījuma pienākumu, energoefektivitātes pienākuma shēmām un alternatīviem rīcībpolitikas pasākumiem.

(79)

Dalībvalstīm būtu jātiecas nodrošināt, ka energoefektivitātes veicināšanas vai atbalstīšanas pasākumi, jo īpaši tie, kas attiecas uz ēkām un mobilitāti, neizraisa ar šādiem pasākumiem saistīto pakalpojumu cenas nesamērīgu pieaugumu vai lielāku sociālo atstumtību.

(80)

Lai izmantotu enerģijas ietaupījuma potenciālu dažos tirgus segmentos, kuros energoauditu nepiedāvā komerciāli (piemēram, maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU)), dalībvalstīm būtu jāizstrādā programmas, lai mudinātu un palīdzētu MVU veikt energoauditus un īstenot no minētajiem energoauditiem izrietošos ieteikumus. Uzņēmumos, kuros gada vidējais energopatēriņš pārsniedz noteiktu robežvērtību, energoauditiem vajadzētu būt obligātiem, un tie būtu jāveic regulāri, jo enerģijas ietaupījums var būt nozīmīgs. Energoauditos būtu jāņem vērā attiecīgie Eiropas vai starptautiskie standarti, piemēram, EN ISO 50001 (energopārvaldības sistēmas) vai EN 16247-1 (energoauditi), vai – ja ietver energoauditu – EN ISO 14000 (vides pārvaldības sistēmas) un tādējādi ievērojot šo direktīvu, kas nepārsniedz minēto attiecīgo standartu prasības. Pašlaik tiek izstrādāts īpaši energoauditiem veltīts Eiropas standarts. Energoauditus var veikt atsevišķi vai tie var būt plašākas vides pārvaldības sistēmas vai energoefektivitātes līguma daļa. Visos šādos gadījumos šīm sistēmām būtu jāatbilst šajā direktīvā noteiktajām minimālajām prasībām. Turklāt par saderīgiem ar energoauditiem, arī energopārvaldības sistēmās, var uzskatīt specifiskus mehānismus un shēmas, kas izveidoti, piemēram, saskaņā ar Savienības tiesību aktiem (ES ETS), lai uzraudzītu dažu transporta operatoru emisijas un degvielas patēriņu, ar nosacījumu, ka tie atbilst šajā direktīvā noteiktajām minimālajām prasībām. Attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kas jau īsteno energoaudita pienākumu, energoauditus būtu jāturpina veikt vismaz reizi četros gados, sākot no iepriekšējā energoaudita datuma, saskaņā ar šo direktīvu.

(81)

Dalībvalstis varētu izstrādāt vadlīnijas, kas uzņēmumiem jāievēro, īstenojot pasākumus, lai panāktu jaunus ikgadējus ietaupījumus, kas norādīti energoauditā.

(82)

Lai palielinātu energopārvaldības sistēmu un energoauditu jutīgumu attiecīgo izmaksu ziņā lietderīga enerģijas ietaupījuma izdevību identificēšanā, kritērijam, pēc kura nosaka šo mehānismu piemērošanu, vajadzētu būt uzņēmuma vidējam patēriņam. Uzņēmumu, kura patēriņš ir mazāks par energopārvaldības sistēmām un energoauditiem noteiktajām patēriņa robežvērtībām, būtu jāmudina veikt energoauditus un īstenot minētajos auditos sniegtos ieteikumus.

(83)

Ja energoauditus veic uzņēmuma iekšējie speciālisti, tie nedrīkstētu būt tieši iesaistīti auditējamajā darbībā, tādējādi garantējot viņu neatkarību.

(84)

Dalībvalstīm būtu jāveicina energopārvaldības sistēmu un energoauditu īstenošana valsts pārvaldē valstu, reģionālā un vietējā līmenī.

(85)

Vēl viens nozīmīgs sektors, kam tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība, ir IKT. 2018. gadā datu centru enerģijas patēriņš Savienībā bija 76,8 TWh. Sagaidāms, ka līdz 2030. gadam tas pieaugs līdz 98,5 TWh, proti, par 28 %. Pieaugums absolūtā izteiksmē redzams arī relatīvā izteiksmē: 2018. gadā Savienībā datu centri veidoja 2,7 % elektroenerģijas pieprasījuma, un 2030. gadā tas sasniegs 3,21 %, ja attīstība turpināsies atbilstoši pašreizējai trajektorijai. Vajadzība pēc ļoti energoefektīviem un ilgtspējīgiem datu centriem jau tika uzsvērta Savienības Digitālajā stratēģijā, kurā arī prasīts ieviest pārredzamības pasākumus telesakaru operatoriem attiecībā uz viņu vides pēdas nospiedumu. Lai veicinātu ilgtspējīgu IKT sektora, īpaši datu centru, attīstību, dalībvalstu uzdevums būtu pieprasīt vākt un publiskot datus, kuri ir atbilstoši datu centru energoefektivitātei, ūdens izmantojuma pēdas un pieprasījuma puses elastības ziņā, balstoties uz vienotu Savienības veidni. Dalībvalstu uzdevums būtu pieprasīt vākt un publiskot datus tikai par tiem datu centriem, kuru pēda ir būtiska, proti, tādiem, kuros ar piemērotiem konstrukcijas vai efektivitātes risinājumiem (attiecīgi jaunās vai esošās iekārtās) var panākt būtisku enerģijas un ūdens patēriņa samazinājumu, sistēmu efektivitātes palielinājumu, sekmējot tīkla dekarbonizāciju, vai atlikumsiltuma atkalizmantošanu tuvējos kompleksos vai siltumtīklos. Uz savākto datu pamata varētu noteikt datu centra ilgtspējas rādītājus, ņemot arī vērā jau esošās iniciatīvas šajā sektorā.

(86)

Ziņošanas pienākums attiecas uz tiem datu centriem, kas atbilst šajā direktīvā noteiktajai robežvērtībai. Visos gadījumos un jo īpaši attiecībā uz uzņēmuma datu centriem, kuri atrodas uz vietas, ziņošanas pienākums būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz telpām un ierīcēm, ko izmanto galvenokārt vai tikai ar datiem saistītajām funkcijām (serveru telpām), tostarp nepieciešamajām saistītajām ierīcēm, piemēram, saistītām aukstumapgādes ierīcēm, apgaismes ierīcēm, akumulatoru blokiem vai nepārtrauktas barošanas avotiem. No ziņošanas pienākuma būtu jāizslēdz viss IT aprīkojums, kas izvietots vai ierīkots galvenokārt publiskās piekļuves, koplietošanas vai biroja telpās, vai kas atbalsta citas korporatīvās funkcijas, piemēram, darbstacijas, klēpjdatori, kopēšanas ierīces, sensori, drošības aprīkojums vai sadzīves tehnika un audiovizuālās ierīces. Tāds pats izņēmums būtu jāattiecina arī uz serveru, tīkla, uzglabāšanas un saistītām ierīcēm, kas būtu izklaidus izvietotas pa visu telpu, piemēram, atsevišķiem serveriem, atsevišķiem stendiem vai Wi-Fi un tīklošanas piekļuves punktiem.

(87)

Apkopotie dati būtu jāizmanto, lai mērītu vismaz dažus ilgtspējīga datu centra pamataspektus, proti, cik efektīvi tiek izmantota enerģija, cik daudz no šīs enerģijas nāk no atjaunīgiem energoresursiem, kā tiek atkalizmantots saražotais atlikumsiltums, kāda ir aukstumapgādes efektivitāte un oglekļa izmantošanas efektivitāte, un kā tiek izmantots saldūdens. Apkopotajiem datiem un ilgtspējas rādītājiem būtu jāuzlabo izpratne šādu personu vidū: datu centru īpašnieki un operatori, iekārtu ražotāji, programmatūras un pakalpojumu izstrādātāji, datu centru pakalpojumu lietotāji visos līmeņos, kā arī subjekti un organizācijas, kas ievieš, izmanto vai iepērk mākoņpakalpojumus un datu centru pakalpojumus. Apkopotajiem datiem un ilgtspējas rādītājiem arī būtu jārada pārliecība par faktiskajiem uzlabojumiem, kas panākti ar centieniem un pasākumiem ar mērķi palielināt jaunu vai esošu datu centru ilgtspēju. Visbeidzot, minētie dati un rādītāji būtu jāizmanto par pamatu pārredzamai un pierādījumos balstītai plānošanai un lēmumu pieņemšanai. Komisijai būtu jānovērtē datu centru efektivitāte, balstoties uz atbildīgo datu centru sniegto informāciju.

(88)

Pēc novērtējuma veikšanas Komisijai, veidojot iespējamās konkrētai nozarei pielāgotas energoefektivitātes partnerības, būtu iekļaujoši un reprezentatīvi jāapvieno galvenās ieinteresētās personas, tostarp nevalstiskās organizācijas un sociālie partneri, tādās nozarēs kā IKT, transports, finanses un ēkas.

(89)

Zemākus patērētāju izdevumus par enerģiju būtu jāpanāk, palīdzot patērētājiem samazināt enerģijas izmantošanu, samazinot enerģijas vajadzības ēkās un uzlabojot ierīču efektivitāti, kas būtu jākombinē ar tādu zema enerģijas līmeņa transporta veidu pieejamību, kuri ir integrēti ar sabiedrisko transportu, kopīgotu mobilitāti un velotransportu. Dalībvalstīm būtu jāapsver arī savienotības uzlabošana lauku un attālās teritorijās.

(90)

Ir svarīgi uzlabot visu Savienības iedzīvotāju informētību par ieguvumiem no energoefektivitātes uzlabošanas un sniegt viņiem precīzu informāciju par to, kā to panākt. Turklāt visu vecumu iedzīvotāji būtu jāiesaista enerģētikas pārkārtošanā, tam izmantojot Eiropas Klimata paktu un konferenci par Eiropas nākotni. Energoefektivitātes uzlabošana ir ļoti svarīga arī Savienības enerģētiskajai drošībai, jo tā mazina Savienības atkarību no degvielas importa no trešām valstīm.

(91)

Izmaksām un ieguvumiem no visiem veiktajiem energoefektivitātes pasākumiem, tostarp atmaksāšanās periodiem, vajadzētu būt pilnībā pārredzamiem patērētājiem.

(92)

Īstenojot šo direktīvu un pieņemot citus pasākumus energoefektivitātes jomā, dalībvalstīm īpaša uzmanība būtu jāpievērš sinerģijai starp energoefektivitātes pasākumiem un efektīvu dabas resursu izmantošanu atbilstīgi aprites ekonomikas principiem.

(93)

Izmantojot jaunus uzņēmējdarbības modeļus un tehnoloģijas, dalībvalstīm būtu jācenšas veicināt un atvieglot energoefektivitātes pasākumu ieviešanu, tostarp izmantojot inovatīvus energopakalpojumus liela un maza apjoma lietotājiem.

(94)

Ir nepieciešams nodrošināt biežākas un pilnīgākas informācijas par energopatēriņu saņemšanu, ja tehniski iespējams un izmaksu ziņā lietderīgi, ņemot vērā uzstādītās uzskaites ierīces. Šajā direktīvā precizēts tas, ka dalītās uzskaites izmaksu efektivitāte ir atkarīga no tā, vai saistītās izmaksas ir samērīgas ar potenciālo enerģijas ietaupījumu. Novērtējot, vai dalītā uzskaite ir izmaksu ziņā lietderīga, varētu ņemt vērā citu konkrētu, plānotu pasākumu, tādu kā jebkāda gaidāma renovācija, ietekmi kādā konkrētā ēkā.

(95)

Šī direktīva arī precizē, ka tiesībām, kas saistītas ar rēķinu sagatavošanu un rēķinu vai patēriņa informāciju, būtu jāattiecas uz patērētājiem, kas saņem centralizētas siltumapgādes, aukstumapgādes vai mājsaimniecības karstā ūdens apgādes pakalpojumus, pat tad, ja tiem nav tiešas, individuālas līgumattiecības ar energopiegādātāju.

(96)

Lai panāktu uzskaites pārredzamību par siltumenerģijas individuālo patēriņu un tādējādi atvieglotu dalītās uzskaites ieviešanu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pastāv pārredzami un publiski pieejami valsts noteikumi par to, kā sadala izmaksas par siltumenerģijas, aukstumapgādes enerģijas un mājsaimniecības karstā ūdens patēriņu daudzdzīvokļu un daudzfunkcionālās ēkās. Papildus pārredzamībai dalībvalstis varētu apsvērt arī iespēju veikt pasākumus, ar ko stiprināt konkurenci dalītās uzskaites pakalpojumu sniegšanā, tādējādi palīdzot nodrošināt, ka jebkādas izmaksas, kas jāsedz galaizmantotājiem, ir saprātīgas.

(97)

Jaunuzstādītajiem siltumskaitītājiem un siltummaksas sadalītājiem vajadzētu būt nolasāmiem attālināti, lai nodrošinātu izmaksu ziņā lietderīgu un biežu patēriņa informācijas sniegšanu. Šīs direktīvas noteikumus attiecībā uz siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens apgādes uzskaiti; siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens apgādes dalīto uzskaiti un izmaksu sadali; attālinātas nolasīšanas prasību; siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens apgādes rēķinu un patēriņa informāciju; maksu par piekļuvi siltumenerģijas, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens uzskaites un rēķinu un patēriņa informācijai; un minimālajām prasībām attiecībā uz rēķiniem un siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens patēriņa informāciju iecerēts piemērot tikai centralizētai siltumapgādei, aukstumapgādei un mājsaimniecības karstā ūdens apgādei. Dalībvalstis pašas var brīvi lemt, vai pa radioviļņiem nolasāmas (walk-by vai drive-by) tehnoloģijas ir jāuzskata par tādām, ko var nolasīt attālināti. Attālināti nolasāmām ierīcēm nav nepieciešama piekļuve atsevišķiem dzīvokļiem vai vienībām, lai veiktu nolasīšanu.

(98)

Dalībvalstīm būtu jāņem vērā tas, ka veiksmīgai jaunu energopatēriņa mērīšanas tehnoloģiju ieviešanai ir vajadzīgas pastiprinātas investīcijas gan izmantotāju, gan piegādātāju izglītībā un prasmēs.

(99)

Rēķinu informācija un gada kopsavilkumi ir svarīgi lietotāju informēšanas līdzekļi par viņu enerģijas patēriņu. Dati par patēriņu un izmaksām var sniegt arī citu informāciju, kas palīdz patērētājiem salīdzināt savu pašreizējo līgumu ar citiem piedāvājumiem un izmantot sūdzību izskatīšanu un alternatīvus strīdu izšķiršanas mehānismus. Tomēr, ņemot vērā, ka strīdi par rēķiniem ir izplatīts patērētāju sūdzību cēlonis un faktors, kas veicina to, ka patērētāju apmierinātības un sadarbības ar saviem enerģijas pakalpojumu sniedzējiem līmenis pastāvīgi ir zems, rēķini ir jāpadara vienkāršāki, skaidrāki un saprotamāki, vienlaikus nodrošinot, ka atsevišķi instrumenti, piemēram, rēķina informācija, informācijas instrumenti un gada kopsavilkumi sniedz visu to informāciju, kas patērētājiem nepieciešama, lai regulētu savu enerģijas patēriņu, salīdzinātu piedāvājumus un mainītu piegādātājus.

(100)

Izstrādājot energoefektivitātes uzlabošanas pasākumus, dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību un konsekventu acquis īstenošanu saskaņā ar LESD.

(101)

Augstas efektivitātes koģenerācijai un efektīvai centralizētajai siltumapgādei un aukstumapgādei Savienībā ir ievērojams primārās enerģijas ietaupījuma potenciāls. Dalībvalstīm būtu jāveic visaptverošs novērtējums par augstas efektivitātes koģenerācijas un efektīvas centralizētas siltumapgādes un aukstumapgādes potenciālu. Minētajiem izvērtējumiem vajadzētu būt saskanīgiem ar dalībvalstu integrētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem un to ilgtermiņa renovācijas stratēģijām, un tajos varētu iekļaut trajektorijas, lai laikposmā, kas ir saderīgs ar klimatneitralitātes mērķa sasniegšanu, tiktu izveidots valsts siltumapgādes un aukstumapgādes sektors, kurš balstīts uz atjaunīgo enerģiju un atlikumsiltumu. Jaunās elektroenerģijas ražošanas iekārtas un pastāvošās iekārtas, kuras tiek būtiski modernizētas vai kurām tiek atjaunināta atļauja vai licence, būtu, pamatojoties uz pozitīvu izmaksu un ieguvumu analīzi, jāaprīko ar augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtām, lai atgūtu atlikumsiltumu, kas rodas elektroenerģijas ražošanā. Līdzīgi, ja izmaksu un ieguvumu analīze uzrāda pozitīvu izmaksu un ieguvumu pārsvaru, ar tehniskiem risinājumiem, kas ļauj apgūt kompleksa radīto atlikumsiltumu, būtu jāaprīko citi kompleksi ar būtisku gada vidējo enerģijas ielaidi. Šo atlikumsiltumu ar centralizētās siltumapgādes tīklu palīdzību varētu transportēt turp, kur tas vajadzīgs. Gadījumi, uz kuriem attiecas prasība par atļaujas kritēriju piemērošanu, parasti būs tādi, uz kuriem attiecas arī prasība par atļauju saņemšanu saskaņā ar Direktīvu 2010/75/ES un par atļauju piešķiršanu saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/944.

(102)

Var būt lietderīgi, ka elektroenerģijas ražošanas iekārtas, ar kurām plānots izmantot ģeoloģisko uzglabāšanu, kas atļauta saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/31/EK (24), atrastos vietās, kur nav izmaksu ziņā lietderīgi atgūt atlikumsiltumu ar augstas efektivitātes koģenerācijas palīdzību vai nodrošinot centralizētās siltumapgādes vai aukstumapgādes tīklu. Tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uz minētajām iekārtām neattiecināt pienākumu veikt izmaksu un ieguvumu analīzi, lai iekārtā izmantotu aprīkojumu, kas ļauj atgūt atlikumsiltumu ar augstas efektivitātes koģenerācijas iekārtas palīdzību. Vajadzētu arī būt iespējai no prasības ražot arī siltumu atbrīvot tādas maksimālās slodzes un elektroenerģijas ražošanas rezerves iekārtas, kuras piecu gadu laikā plānots ekspluatēt vidēji ne vairāk kā 1 500 darba stundas gadā.

(103)

Ir lietderīgi, ka dalībvalstis veicina pasākumu un procedūru ieviešanu, lai atbalstītu koģenerācijas iekārtas, kuru kopējā nominālā ievadītā siltumjauda ir mazāka par 5 MW, lai sekmētu kliedētu enerģijas ražošanu.

(104)

Lai ieviestu visaptverošus valstu mēroga novērtējumus, dalībvalstīm būtu jāmudina reģionālā un vietējā līmenī novērtēt augstas efektivitātes koģenerācijas un efektīvas centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes potenciālu. Dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, lai veicinātu un atvieglotu noskaidrotā augstas efektivitātes koģenerācijas un efektīvas centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes potenciāla realizāciju.

(105)

Efektīvai centralizētajai siltumapgādei un aukstumapgādei piemērojamajām prasībām vajadzētu būt saskanīgām ar Savienības klimata rīcībpolitikas ilgtermiņa mērķiem, standartiem un prioritātēm klimata un vides jomā un principu “nenodari būtisku kaitējumu” Regulas (ES) 2020/852 nozīmē. Visām centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām būtu jātiecas uzlabot spēju mijiedarboties ar citām energosistēmas daļām, lai optimizētu enerģijas izmantošanu un novērstu enerģijas izšķērdēšanu, pilnībā izmantojot ēku potenciālu uzkrāt siltumu vai aukstumu, arī lieko siltumu no pakalpojumu kompleksiem un tuvumā esošiem datu centriem. Tādēļ efektīvām centralizētās siltumapgādes un aukstumapgādes sistēmām būtu jānodrošina primārās enerģijas efektivitātes pieaugums un pakāpeniska atjaunīgās enerģijas un atlikumsiltuma un atlikumaukstuma integrēšana, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2018/2001 (25). Tāpēc ar šo direktīvu pakāpeniski ievieš stingrākas siltumapgādei un aukstumapgādei piemērojamas prasības, kurām vajadzētu būt piemērojamām konkrētos laika periodos, un tām būtu jākļūst pastāvīgi piemērojamām no 2050. gada 1. janvāra.

(106)

Principiem, saskaņā ar kuriem aprēķina no atjaunīgiem energoresursiem iegūtā siltuma vai aukstuma īpatsvaru efektīvā centralizētā siltumapgādē un aukstumapgādē, vajadzētu būt saskanīgiem ar Direktīvu (ES) 2018/2001 un Eurostat statistikas pārskata metodiku. Ievērojot Direktīvas (ES) 2018/2001 7. panta 1. punktu, no atjaunīgiem energoresursiem iegūtas enerģijas bruto galapatēriņš ietver no atjaunīgiem energoresursiem iegūtas enerģijas bruto galapatēriņu siltumapgādes un aukstumapgādes sektorā. Siltuma vai aukstuma enerģijas bruto galapatēriņš centralizētā siltumapgādē vai aukstumapgādē ir vienāds ar siltuma vai aukstuma enerģijas piegādi tīklā, kas apgādā galalietotājus vai enerģijas sadales uzņēmumus.

(107)

Siltumsūkņiem ir svarīga nozīme siltumapgādes un aukstumapgādes dekarbonizācijā, kā arī centralizētā siltumapgādē. Metodika, kas noteikta Direktīvas (ES) 2018/2001 VII pielikumā, paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem siltumsūkņu iegūto enerģiju uzskaita kā atjaunīgo energoresursu enerģiju, un novērš atjaunīgo energoresursu elektroenerģijas divkāršu uzskaiti. Lai aprēķinātu atjaunīgās enerģijas īpatsvaru centralizētās siltumapgādes tīklā, viss siltums, ko saražo siltumsūknis un kas nonāk tīklā, būtu jāuzskaita kā atjaunīgā enerģija ar noteikumu, ka siltumsūknis tā ierīkošanās brīdī atbilst Direktīvas (ES) 2018/2001 VII pielikumā noteiktajiem minimālajiem efektivitātes kritērijiem.

(108)

Augstas efektivitātes koģenerācija ir definēta ar enerģijas ietaupījumu, ko iegūst, apvienojot, nevis nodalot siltuma un elektroenerģijas ražošanu. Augstas efektivitātes koģenerācijai piemērojamajām prasībām vajadzētu būt saskanīgām ar klimata rīcībpolitikas ilgtermiņa mērķiem. Savienības tiesību aktos izmantotajām koģenerācijas un augstas efektivitātes koģenerācijas definīcijām nevajadzētu skart atšķirīgu definīciju izmantošanu valstu tiesību aktos tādā nolūkā, kas atšķiras no attiecīgo Savienības tiesību aktu nolūka. Lai maksimāli palielinātu enerģijas ietaupījumu un nezaudētu iespējas ietaupīt enerģiju, īpaša uzmanība būtu jāpievērš koģenerācijas iekārtu darbības apstākļiem.

(109)

Lai nodrošinātu pārredzamību un ļautu galalietotājam izvēlēties starp koģenerācijas režīmā saražoto elektroenerģiju un elektroenerģiju, kas ražota ar citiem paņēmieniem, būtu jānodrošina, lai, pamatojoties uz saskaņotām efektivitātes atsauces vērtībām, ir iespējams apliecināt to, ka elektroenerģija saražota, izmantojot augstas efektivitātes koģenerāciju. Izcelsmes apliecināšanas shēmas pašas par sevi nenozīmē tiesības gūt labumu no valsts līmeņa atbalsta mehānismiem. Ir svarīgi, lai izcelsmes apliecinājumos varētu ietvert visus augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā saražotās elektroenerģijas veidus. Izcelsmes apliecinājumi būtu jānošķir no apmaiņai paredzētiem sertifikātiem.

(110)

Būtu jāņem vērā koģenerācijas un centralizētās siltumapgādes un dzesēšanas nozaru īpašā struktūra, kas ietver daudzus ražotājus, kas ir MVU, it īpaši pārskatot administratīvās procedūras, kas jāievēro, lai saņemtu atļauju koģenerācijas jaudas vai saistītu tīklu ierīkošanai, piemērojot principu “vispirms domāt par mazākajiem”.

(111)

Lielākā daļa Savienības uzņēmumu ir MVU. Tie pārstāv milzīgu enerģijas ietaupījuma potenciālu Savienībā. Lai palīdzētu tiem pieņemt energoefektivitātes pasākumus, dalībvalstīm būtu jāizveido labvēlīga sistēma, kas ļautu sniegt MVU tehnisko atbalstu un mērķtiecīgu informāciju.

(112)

Dalībvalstīm, pamatojoties uz objektīviem, pārredzamiem un nediskriminējošiem kritērijiem, būtu jāizveido noteikumi, kas reglamentē izmaksu uzņemšanos un sadali elektrotīkla pieslēguma un elektrotīkla jaudas palielinājuma gadījumā un noteikumi attiecībā uz tehniskiem pielāgojumiem, kas vajadzīgi, lai integrētu jaunus augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā saražotas elektroenerģijas ražotājus, ņemot vērā tīkla kodeksus un vadlīnijas, kas izstrādātas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/943 (26) un (EK) Nr. 715/2009 (27). Augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā saražotas elektroenerģijas ražotājiem būtu jāļauj izsludināt konkursu par pieslēguma darbiem. Būtu jāatvieglo tādas elektroenerģijas piekļuve tīkla sistēmai, kas saražota augstas efektivitātes koģenerācijas režīmā, īpaši mazās un mikrokoģenerācijas iekārtās. Saskaņā ar Direktīvas 2009/73/EK 3. panta 2. punktu un Direktīvas (ES) 2019/944 9. panta 2. punktu dalībvalstīm ir iespēja uzņēmumiem, kas darbojas elektroenerģijas un gāzes nozarēs, piemērot sabiedrisko pakalpojumu saistības, tostarp attiecībā uz energoefektivitāti.

(113)

Lai stiprinātu patērētāju aizsardzību un ļautu galalietotājiem saņemt biežāku, skaidrāku un aktuālāku informāciju par siltumapgādi, aukstumapgādi vai mājsaimniecības karstā ūdens patēriņu un regulēt enerģijas patēriņu, ir nepieciešams noteikt noteikumus attiecībā uz rēķinu sagatavošanu, vienoto kontaktpunktu, strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, enerģētisko nabadzību un līgumiskajām pamattiesībām ar mērķi tos vajadzības gadījumā saskaņot ar atbilstošajiem noteikumiem par elektroenerģiju saskaņā ar Direktīvu (ES) 2019/944.

(114)

Šī direktīva stiprina patērētāju aizsardzību, attiecībā uz centralizēto siltumapgādi, aukstumapgādi vai mājsaimniecības karstā ūdens apgādi ieviešot līgumiskās pamattiesības, kas atbilst tam patērētāju tiesību, aizsardzības un stiprināšanas līmenim, kas ar Direktīvu (ES) 2019/944 tika ieviests galalietotājiem elektroenerģijas sektorā. Patērētājiem būtu jādara pieejama vienkārša un nepārprotama informācija par viņu tiesībām. Ir vairāki faktori, kas neļauj patērētājiem piekļūt daudziem tiem pieejamiem tirgus informācijas avotiem, tos saprast un rīkoties, pēc tiem vadoties. Līgumisko pamattiesību ieviešana var cita starpā palīdzēt pareizi izprast to pakalpojumu kvalitātes bāzlīniju, kurus piegādātājs piedāvā līgumā, cita starpā piegādātās enerģijas kvalitāti un iezīmes. Turklāt tās var palīdzēt līdz minimumam samazināt slēptās vai papildu izmaksas, kas var rasties, ieviešot vai nu modernizētus, vai arī jaunus pakalpojumus pēc līguma parakstīšanas bez skaidras klienta izpratnes vai piekrišanas. Minētie pakalpojumi var attiekties cita starpā uz piegādāto enerģiju, uzskaites vai rēķinu apstrādes pakalpojumiem, iegādi un uzstādīšanu vai papildpakalpojumiem un uzturēšanas pakalpojumiem un izmaksām saistībā ar tīklu, mērierīcēm, vietējās siltumapgādes vai aukstumapgādes iekārtām. Šīs prasības palīdzēs uzlabot piedāvājumu salīdzināmību un nodrošinās vienu līgumisko pamattiesību līmeni visiem Savienības iedzīvotājiem attiecībā uz siltumapgādi, aukstumapgādi un mājsaimniecības karstā ūdens apgādi, neierobežojot valstu kompetenci.

(115)

Ja notiek plānota atslēgšana no siltumapgādes, aukstumapgādes un mājsaimniecības karstā ūdens apgādes sistēmas, piegādātājiem būtu jāsniedz attiecīgajiem klientiem atbilstoša informācija par alternatīviem pasākumiem, piemēram, atbalsta avotiem, lai novērstu atslēgšanu, priekšapmaksas sistēmām, energoauditiem, energokonsultāciju pakalpojumiem, alternatīviem maksāšanas plāniem, konsultācijām par parādu pārvaldību vai atslēgšanas moratorijiem.

(116)

Lielāka patērētāju aizsardzība būtu jāgarantē, nodrošinot, ka visiem patērētājiem ir pieejami iedarbīgi un neatkarīgi strīdu ārpustiesas izšķiršanas mehānismi, piemēram, enerģētikas ombuds, patērētāju struktūra vai regulatīva iestāde. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāievieš ātras un iedarbīgas sūdzību izskatīšanas procedūras.

(117)

Būtu jāatzīst un aktīvi jāatbalsta ieguldījums, ko Eiropas zaļā kursa un klimata mērķrādītāja plāna mērķu sasniegšanā dod atjaunīgās enerģijas kopienas, ievērojot Direktīvu (ES) 2018/2001, un iedzīvotāju energokopienas, ievērojot Direktīvu (ES) 2019/944. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāapsver un jāpopularizē atjaunīgās enerģijas kopienu un iedzīvotāju energokopienu loma. Minētās kopienas ar energoefektivitātes uzlabojumiem vietējā vai mājsaimniecību līmenī, kā arī sabiedriskajās ēkās sadarbībā ar vietējām iestādēm var dalībvalstīm palīdzēt sasniegt šīs direktīvas mērķus. Tās var stiprināt un iesaistīt patērētājus un atsevišķām mājsaimniecības lietotāju grupām, arī lauku un attālās teritorijās, dot iespēju piedalīties energoefektivitātes projektos un pasākumos, un tādējādi var apvienot pasākumus ar investīcijām atjaunīgā enerģijā. Energokopienām var būt liela nozīme izglītošanā un iedzīvotāju informētības palielināšanā par pasākumiem, kas paredzēti, lai panāktu enerģijas ietaupījumu. Ar dalībvalstu pienācīgu atbalstu energokopienas var palīdzēt apkarot enerģētisko nabadzību, jo tās var sekmēt energoefektivitātes projektus, samazināt energopatēriņu un panākt zemākus piegādes tarifus.

(118)

Enerģijas patērēšanas ieradumu maiņu ilgtermiņā var panākt, stiprinot iedzīvotājus. Energokopienas var palīdzēt ilgtermiņā ietaupīt enerģiju, jo īpaši mājsaimniecībām, un palielināt iedzīvotāju un mazo uzņēmumu ilgtspējīgus ieguldījumus. Dalībvalstīm būtu jāspēcina iedzīvotāji veikt šādas darbības, atbalstot kopienu energoprojektus un organizācijas. Turklāt iesaistes stratēģijas, iesaistot rīcībpolitikas veidošanas procesā visas attiecīgās ieinteresētās personas valsts un vietējā līmenī, var būt daļa no vietējiem vai reģionālajiem dekarbonizācijas plāniem vai valsts ēku renovācijas plāniem, lai palielinātu izpratni un iegūtu atgriezenisko saiti par šādām rīcībpolitikām, kā arī uzlabotu sabiedrības atbalstu tām.

(119)

Būtu jāatzīst ieguldījums, ko dod vienas pieturas aģentūras vai līdzīgas struktūras, kuras darbojas kā mehānismi, kas vairākām mērķgrupām, tai skaitā iedzīvotājiem, MVU un publiskajām iestādēm, var dot iespējas izstrādāt un īstenot projektus un pasākumus saistībā ar pāreju uz tīru enerģiju. Vienas pieturas aģentūru ieguldījums var būt ļoti svarīgs mazaizsargātiem lietotājiem, jo viņi varētu saņemt uzticamu un pieejamu informāciju par energoefektivitātes uzlabojumiem. Minētais ieguldījums var ietvert tehnisku, administratīvu un finansiālu konsultāciju un palīdzības sniegšanu, nepieciešamo administratīvo procedūru vai piekļuves finanšu tirgiem atvieglošanu vai norādījumu sniegšanu par Savienības un nacionālo tiesisko regulējumu, arī publiskā iepirkuma noteikumiem un kritērijiem, un ES taksonomiju.

(120)

Komisijai būtu jāizskata, kāda ir ietekme tās pasākumiem, ar kuriem atbalsta platformu un forumu izveidi, iesaistot cita starpā Eiropas sociālā dialoga struktūras energoefektivitātes apmācību programmu veicināšanā, un vajadzības gadījumā tai būtu jāierosina turpmāki pasākumi. Komisijai būtu arī jāmudina Eiropas sociālie partneri diskutēt par energoefektivitāti, jo īpaši attiecībā uz mazaizsargātiem lietotājiem un galaizmantotājiem, arī enerģētiskās nabadzības skartajiem.

(121)

Taisnīga pārkārtošanās uz klimatneitrālu Savienību līdz 2050. gadam ir Eiropas zaļā kursa pamatu pamats. Eiropas sociālo tiesību pīlārā, ko 2017. gada 17. novembrī kopīgi proklamēja Eiropas Parlaments, Padome un Komisija, enerģija ir iekļauta to pamatpakalpojumu vidū, uz kuriem tiesības ir ikvienam. Atbalsts piekļuvei šādiem pakalpojumiem ir jāsaņem ikvienam, kam tas ir vajadzīgs, jo īpaši inflācijas spiediena un enerģijas cenu būtiska pieauguma kontekstā.

(122)

Ir jānodrošina, ka enerģētiskās nabadzības skartie cilvēki, mazaizsargātie lietotāji, cilvēki mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošie cilvēki tiek aizsargāti un šajā nolūkā stiprināti tā, lai viņi aktīvi piedalītos dalībvalstu īstenotajās energoefektivitātes uzlabošanas intervences darbībās, pasākumos un saistītajos patērētāju aizsardzības vai informēšanas pasākumos. Būtu jāizstrādā mērķtiecīgas informētības palielināšanas kampaņas, lai uzskatāmi parādītu energoefektivitātes ieguvumus, kā arī sniegtu informāciju par pieejamo finansiālo atbalstu.

(123)

Publiskais finansējums, kas pieejams Savienības un valstu līmenī, būtu stratēģiski jāinvestē energoefektivitātes uzlabošanas pasākumos, no kuriem labumu it sevišķi gūst enerģētiskās nabadzības skartie cilvēki, mazaizsargātie lietotāji, cilvēki mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošie cilvēki. Dalībvalstīm būtu jāizmanto jebkurš finansiālais ieguldījums, ko tās varētu saņemt no Sociālā klimata fonda, kurš izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2023/955 (28), un ieņēmumi no ES ETS kvotām. Minētie ieņēmumi palīdzēs dalībvalstīm izpildīt pienākumu īstenot energoefektivitātes pasākumus un rīcībpolitikas pasākumus, ko paredz enerģijas ietaupījuma pienākums, prioritāri īstenot enerģētiskās nabadzības skarto cilvēku, mazaizsargāto lietotāju, cilvēku mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošo cilvēku vidū, tostarp lauku un attālos reģionos dzīvojošo cilvēku vidū.

(124)

Valstu finansējuma shēmas būtu jāpapildina ar piemērotām shēmām, ar kurām nodrošina labāku informāciju, tehnisko un administratīvo palīdzību un vieglāku piekļuvi finansējumam, kas ļaus pēc iespējas labāk izmantot pieejamos līdzekļus, jo īpaši enerģētiskās nabadzības skarto cilvēku, mazaizsargāto lietotāju, cilvēku mājsaimniecībās ar zemiem ienākumiem un attiecīgā gadījumā sociālajos mājokļos dzīvojošo cilvēku vidū.

(125)

Dalībvalstīm visi cilvēki būtu jāstiprina un jāaizsargā vienlīdzīgi neatkarīgi no dzimuma, dzimtes, vecuma, invaliditātes, rases vai etniskās izcelsmes, seksuālās orientācijas, reliģijas vai ticības, un ir jānodrošina, ka tiek pienācīgi aizsargāti tie cilvēki, kurus enerģētiskā nabadzība skar visvairāk, tie, kuri ir pakļauti lielākam enerģētiskās nabadzības riskam, vai tie, kuri ir visvairāk pakļauti enerģētiskās nabadzības nelabvēlīgajai ietekmei. Turklāt dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka energoefektivitātes pasākumi nepalielina jebkādu pastāvošo nevienlīdzību, jo īpaši attiecībā uz enerģētisko nabadzību.

(126)

Ievērojot Direktīvas 2012/27/ES 15. panta 2. punktu, visas dalībvalstis ir veikušas savas gāzes un elektroenerģijas infrastruktūras energoefektivitātes potenciāla novērtējumu un ir noteikušas konkrētus pasākumus un ieguldījumus izmaksu ziņā lietderīgu energoefektivitātes uzlabojumu ieviešanai tīkla infrastruktūrā ar to ieviešanas grafiku. Minēto darbību rezultāti ir stabils pamats principa “energoefektivitāte pirmajā vietā” piemērošanai to tīkla plānošanā, tīkla attīstībā un investīciju lēmumos.

(127)

Valstu energoregulatoru pieejai vajadzētu būt integrētai un ietvert enerģijas ietaupījuma potenciālu enerģijas piegādes un galapatēriņa nozarēs. Neskarot piegādes drošību, tirgu integrāciju un apsteidzošas investīcijas atkrastes elektrotīklos, kas vajadzīgas plašākai atkrastes atjaunīgās enerģijas apguvei, valstu energoregulatoriem būtu jānodrošina, ka plānošanas un lēmumu pieņemšanas procesos tiek piemērots princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” un ka tīkla tarifi un noteikumi stimulē energoefektivitātes uzlabojumus. Dalībvalstīm arī būtu jānodrošina, ka principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” ņem vērā pārvades un sadales sistēmu operatori. Tas sadales un pārvades sistēmu operatoriem palīdzētu labāk apsvērt energoefektivitātes risinājumus pieprasījuma puses resursu iepirkumiem un papildizmaksas, ko tie rada, kā arī vidisko un sociālekonomisko ietekmi, ko rada dažādas investīcijas tīklos un darbības plāni. Šāda pieeja nozīmē, ka šaura ekonomiskās efektivitātes skatījuma vietā ir jātiecas pēc maksimālas sociālās labklājības. Principa “energoefektivitāte pirmajā vietā” piemērošana ir sevišķi svarīga, veidojot energoinfrastruktūras paplašināšanas scenārijus, kuros kā dzīvotspējīgas alternatīvas varētu apsvērt pieprasījumā balstītus risinājumus, kas ir pienācīgi jānovērtē, un šim principam jākļūst par neatņemamu tīkla plānošanas projektu novērtējuma daļu. Principa piemērošana valstu regulatīvajām iestādēm būtu rūpīgi jāuzrauga.

(128)

Vajadzētu būt pieejamam pietiekamam skaitam uzticamu profesionāļu, kuri ir lietpratīgi energoefektivitātes jomā, lai nodrošinātu šīs direktīvas efektīvu un savlaicīgu īstenošanu, piemēram, attiecībā uz atbilstību prasībām par energoauditiem un energoefektivitātes pienākuma shēmu īstenošanu. Tādēļ dalībvalstīm ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem, apmācību nodrošinātājiem un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām būtu jāievieš sertifikācijas vai ekvivalentas kvalifikācijas, vai abas minētās, un piemērotas apmācības shēmas energopakalpojumu sniedzējiem, energoauditu veicējiem un citu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu īstenotājiem. Shēmas no 2024. gada decembra reizi četros gados būtu jānovērtē un vajadzības gadījumā jāatjaunina, lai nodrošinātu, ka energopakalpojumu sniedzējiem, energoauditoriem, energopārvaldniekiem un būvelementu uzstādītājiem ir vajadzīgā kompetence.

(129)

Ir jāturpina attīstīt energopakalpojumu tirgu, lai nodrošinātu gan energopakalpojumu pieprasījuma, gan piegādes pieejamību. Pārredzamība, piemēram, izmantojot sertificētu energopakalpojumu sniedzēju sarakstus, un pieejami līgumu paraugi, paraugprakses piemēru apmaiņa un vadlīnijas var būtiski sekmēt energopakalpojumu un energoefektivitātes līgumu slēgšanas plašāku izmantošanu un var arī palīdzēt stimulēt pieprasījumu un vairot uzticību energopakalpojumu sniedzējiem. Energoefektivitātes līgumā energopakalpojuma saņēmējs izvairās no investīciju izmaksām, daļu no enerģijas ietaupījuma finanšu vērtības izmantojot, lai pilnībā vai daļēji atmaksātu investīciju, ko veikusi trešā persona. Tas var palīdzēt piesaistīt privāto kapitālu, kas ir ļoti svarīgs, lai palielinātu ēku renovācijas tempu Savienībā, panākt, ka speciālās zināšanas nonāk līdz tirgum, un radīt inovatīvus uzņēmējdarbības modeļus. Tāpēc nedzīvojamām ēkām, kuru lietderīgā platība pārsniedz 750 m2, būtu jānosaka prasība izvērtēt iespēju renovācijai izmantot energoefektivitātes līgumus. Tas ir solis ceļā uz to, lai palielinātu uzticību energopakalpojumu uzņēmumiem un vairotu šādus projektus nākotnē.

(130)

Ņemot vērā vērienīgos renovācijas mērķus, kas saistībā ar Renovācijas vilni ir izvirzīti nākamajai desmitgadei, lai stimulētu tirgus attīstību pieprasījuma un piedāvājuma pusē un lai veicinātu energoefektivitātes līgumu slēgšanu privāto un publisko ēku renovācijai, ir jāpalielina loma, ko ieņem neatkarīgi tirgus starpnieki, arī vienas pieturas aģentūras vai līdzīgi atbalsta mehānismi. Šajā ziņā svarīga loma varētu būt vietējām enerģētikas aģentūrām, kuras varētu apzināt un atbalstīt potenciālo veicinātāju jeb vienas pieturas aģentūru izveidi. Ar šo direktīvu būtu jāpalīdz uzlabot esošo ražojumu, pakalpojumu un konsultāciju pieejamību, tostarp veicinot uzņēmēju iespējas novērst attiecīgo deficītu tirgū un piedāvāt novatoriskus risinājumus energoefektivitātes uzlabošanai, vienlaikus ievērojot nediskriminēšanas principu.

(131)

Vairākās dalībvalstīs joprojām ir apgrūtināta energoefektivitātes līgumu slēgšana, proti, nav novērsti regulatīvie un neregulatīvie šķēršļi. Tāpēc ir svarīgi risināt neskaidrības nacionālajā tiesiskajā regulējumā, speciālo zināšanu trūkumu, jo īpaši attiecībā uz iepirkuma konkursu procedūrām, un konkurējošu aizdevumu un dotāciju jautājumu.

(132)

Dalībvalstīm būtu jāturpina atbalstīt publisko sektoru energoefektivitātes līgumu slēgšanā, nodrošinot līgumu paraugus, kuros ņemti vērā pieejamie Eiropas vai starptautiskie standarti, iepirkuma konkursu vadlīnijas un 2018. gada maijā Eurostat un Eiropas Investīciju bankas (EIB) publicētā Energoefektivitātes līgumu statistiskās apstrādes rokasgrāmata par to, kā energoefektiitātes līgumi uzskaitāmi valdības kontos; tie ir pavēruši izdevību dalībvalstīs novērst atlikušos regulatīvos šķēršļus šādu līgumu izmantošanai.

(133)

Dalībvalstis ir veikušas pasākumus, lai apzinātu un novērstu regulatīvos un neregulatīvos šķēršļus. Tomēr ir aktīvāk jānovērš regulatīvie un neregulatīvie šķēršļi energoefektivitātes līgumu un tādu trešo personu finansēšanas pasākumu izmantošanai, kuri palīdz panākt enerģijas ietaupījumu. Minētie šķēršļi ietver grāmatvedības noteikumus un prakses, kas neļauj rēķinos visa investīciju cikla garumā atbilstīgi atspoguļot kapitālieguldījumus un ikgadējus finanšu ietaupījumus, kuri rodas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumu rezultātā.

(134)

Lai ziņotu par to, kā veicies ar regulatīvo un neregulatīvo šķēršļu novēršanu energoefektivitātes jomā attiecībā uz ēku vai ēku vienību īpašnieku un īrnieku vai nomnieku pretrunīgajām interesēm vai interešu atšķirībām starp vairākiem īpašniekiem, dalībvalstis izmantoja valstu 2014. un 2017. gada energoefektivitātes rīcības plānus. Ņemot vērā Eurostat 2016. gada statistiku, jo īpaši to, ka vairāk nekā četri no desmit Eiropas iedzīvotājiem dzīvo dzīvokļos un vairāk nekā trīs no desmit Eiropas iedzīvotājiem ir īrnieki, dalībvalstīm būtu jāturpina strādāt šajā virzienā un jāatraisa energoefektivitātes potenciāls.

(135)

Dalībvalstis, tostarp reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes, būtu jāmudina pilnībā izmantot Eiropas finansējumu, kas pieejams saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu 2021.–2027. gadam, kas noteikta Padomes Regulā (ES, Euratom) 2020/2093 (29), un Atveseļošanas un noturības mehānismu, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/241 (30), kā arī finanšu instrumentus un tehnisko palīdzību, kas pieejami saskaņā ar InvestEU programmu, kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/523 (31), lai veicinātu privātas vai publiskas investīcijas energoefektivitātes uzlabošanas pasākumos. Investīcijām energoefektivitātē ir potenciāls veicināt ekonomikas izaugsmi, nodarbinātību, inovācijas un enerģētiskās nabadzības samazinājumu mājsaimniecībās, un tādēļ tie pozitīvi ietekmē ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju un zaļo atveseļošanu. Potenciālās finansēšanas jomas ietver energoefektivitātes pasākumus publiskā sektora ēkās un dzīvojamās mājās un jaunu prasmju nodrošināšanu, veicot speciālistu apmācību, pārkvalifikāciju un kvalifikācijas celšanu, jo īpaši ar ēku renovāciju saistītajās darbvietās, lai veicinātu nodarbinātību energoefektivitātes nozarē. Komisija nodrošinās sinerģiju starp dažādajiem finansēšanas instrumentiem, it sevišķi dalītas pārvaldības un tiešas pārvaldības fondiem, piemēram, centralizēti pārvaldītajām programmām “Apvārsnis Eiropa” un LIFE, kā arī starp dotācijām, aizdevumiem un tehnisko palīdzību, tādējādi maksimalizējot to sviras efektu privātā finansējuma piesaistē un ietekmi uz energoefektivitātes rīcībpolitikas mērķu sasniegšanu.

(136)

Dalībvalstīm būtu jāveicina finansēšanas mehānismu izmantošana, lai sekmētu šīs direktīvas mērķu sasniegšanu. Šādi finansēšanas mehānismi varētu ietvert finanšu ieguldījumus un naudassodus, kas saistīti ar konkrētu šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, līdzekļus, kas saskaņā ar Direktīvas 2003/87/EK 10. panta 3. punktu atvēlēti energoefektivitātei, un līdzekļus, kas energoefektivitātei atvēlēti Eiropas fondos un programmās un šim mērķim īpaši paredzētos Eiropas finanšu instrumentos, piemēram, Eiropas Energoefektivitātes fondā.

(137)

Finansēšanas mehānismi attiecīgos gadījumos varētu būt balstīti uz līdzekļiem, kas energoefektivitātei atvēlēti no Savienības projektu obligācijām, līdzekļiem, ko energoefektivitātei atvēlējusi EIB un citas Eiropas finanšu iestādes, jo īpaši Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) un Eiropas Padomes Attīstības banka, līdzekļiem, kas piesaistīti finanšu iestādēs, valstu līdzekļiem, tostarp veidojot regulatīvas un fiskālas sistēmas, ar ko veicina energoefektivitātes iniciatīvu un programmu īstenošanu, un ieņēmumiem no ikgadējiem emisiju iedales apjomiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 406/2009/EK (32).

(138)

Finansēšanas mehānismi jo īpaši varētu izmantot ieguldījumus, līdzekļus un ienākumus no minētajiem resursiem, lai veidotu iespējas piesaistīt privāto kapitālu un sekmētu tā piesaisti, jo īpaši institucionālo investoru kapitālu, vienlaikus izmantojot kritērijus, lai nodrošinātu vides un sociālo mērķu sasniegšanu finansējuma piešķiršanai; izmantot inovatīvus finansēšanas mehānismus, tostarp aizdevuma garantijas privātkapitālam, aizdevuma garantijas, lai veicinātu energoefektivitātes līgumu slēgšanu, dotācijas, subsidētus aizdevumus, īpašas kredītlīnijas un trešo personu finansēšanas sistēmas, kas samazina energoefektivitātes projektu riskus un ļauj veikt izmaksu ziņā lietderīgu renovāciju pat mājsaimniecībās ar maziem un vidējiem ieņēmumiem; būt saistītiem ar programmām vai aģentūrām, kuras apkopos energotaupības projektus un izvērtēs to kvalitāti, sniegs tehnisko atbalstu, veicinās energopakalpojumu tirgu un palīdzēs veicināt patērētāju pieprasījumu pēc energopakalpojumiem.

(139)

Finansēšanas mehānismi varētu arī nodrošināt pienācīgus līdzekļus, ar ko atbalstīt apmācību un sertifikācijas programmas, kuras uzlabo energoefektivitātes prasmes un garantē to kvalitāti; nodrošināt līdzekļus, lai pētītu un demonstrētu maza mēroga un mikrotehnoloģijas enerģijas ražošanas jomā un paātrinātu to izplatības tempu un lai optimizētu minēto ģeneratoru pieslēgšanu elektrotīkliem; būt saistīti ar programmām visu mājokļu energoefektivitātes veicināšanas darbību veikšanai, lai novērstu energoresursu trūkumu un mudinātu īres namu īpašniekus padarīt savu īpašumu pēc iespējas energoefektīvāku; un nodrošināt pienācīgus līdzekļus ar mērķi atbalstīt sociālo dialogu un standartu noteikšanu ar mērķi uzlabot energoefektivitāti un nodrošināt labus darba apstākļus un veselības aizsardzību un drošību darbā.

(140)

Būtu jāizmanto pieejamās Savienības finansējuma programmas, finanšu instrumenti un inovatīvi finansēšanas mehānismi, lai praktiski realizētu mērķi, saskaņā ar kuru paredzēts uzlabot publisko struktūru ēku energoefektivitāti. Šajā sakarā dalībvalstis – uz brīvprātības pamata un ņemot vērā valsts budžeta noteikumus – šādu mehānismu attīstīšanai var izmantot savus ieņēmumus, kas gūti no Lēmumā Nr. 406/2009/EK minētajiem ikgadējiem emisiju iedales apjomiem. Komisijai un dalībvalstīm būtu jāsniedz reģionālajām un vietējām pārvaldes iestādēm pienācīga informācija par šādām Savienības finansējuma programmām, finanšu instrumentiem un inovatīviem finansēšanas mehānismiem.

(141)

Īstenojot energoefektivitātes mērķrādītāju, Komisijai būtu jāpārrauga attiecīgo pasākumu ietekme uz Direktīvu 2003/87/EK, lai saglabātu ES ETS stimulus, ar kuriem atalgo investīcijas zema oglekļa emisiju tehnoloģijās, un sagatavot ES ETS nozares inovācijām, kas būs vajadzīgas nākotnē. Tai būs jāpārrauga ietekme uz tām rūpniecības nozarēm, kas ir pakļautas ievērojamam oglekļa emisiju pārvirzes riskam, kā izklāstīts Komisijas Lēmuma 2014/746/ES (33) pielikumā, lai nodrošinātu, ka šī direktīva veicina un nekavē minēto nozaru attīstību.

(142)

Dalībvalstu pasākumi būtu jāatbalsta ar labi izstrādātiem un efektīviem Savienības finanšu instrumentiem programmas InvestEU satvarā, un ar EIB un ERAB finansējumu, kam būtu jāatbalsta investīcijas energoefektivitātē visos enerģijas ķēdes posmos un jāpiemēro visaptveroša izmaksu un ieguvumu analīze ar diferencētu diskonta likmju modeli. Finanšu atbalstā galvenā uzmanība būtu jāpievērš izmaksu ziņā lietderīgām energoefektivitātes palielināšanas metodēm, kas nodrošinātu enerģijas patēriņa samazināšanu. EIB un ERAB kopā ar valstu attīstību veicinošām bankām būtu jāizstrādā, jāsagatavo un jāfinansē programmas un projekti energoefektivitātes nozarē, tostarp arī enerģētiskās nabadzības skartām mājsaimniecībām.

(143)

Starpnozaru tiesību akti nodrošina spēcīgu pamatu patērētāju aizsargāšanai attiecībā uz plašu pašreiz pieejamo energopakalpojumu klāstu, un tie, visticamāk, attīstīsies. Tomēr dažas lietotāju līgumiskās pamattiesības būtu jānosaka skaidri. Patērētājiem būtu jādara pieejama vienkārša un nepārprotama informācija par viņu tiesībām attiecībā uz enerģētiku.

(144)

Lai būtu iespējams izvērtēt šīs direktīvas iedarbīgumu, būtu jānosaka prasība veikt šīs direktīvas vispārēju izvērtēšanu un iesniegt ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei līdz 2027. gada 28. februārim. Minētais izvērtējums būtu jāizmanto, lai veiktu vajadzīgos pielāgojumus, ņemot vērā arī ekonomikas un inovācijas attīstību.

(145)

Vietējām un reģionālajām pašvaldībām būtu jāpiešķir vadoša loma šajā direktīvā noteikto pasākumu izstrādē un plānošanā, izpildē un novērtēšanā, lai tās spētu pienācīgi ņemt vērā savas klimata, kultūras un sabiedrības īpatnības.

(146)

Ņemot vērā tehnikas progresu un aizvien augošo atjaunīgo energoresursu īpatsvaru elektroenerģijas ražošanas sektorā, vajadzētu pārskatīt standartkoeficientu attiecībā uz ietaupītajām elektroenerģijas kWh, lai atspoguļotu elektroenerģijas un citu enerģijas nesēju primārās enerģijas faktora izmaiņas. Aprēķina metodika ir saskaņota ar Eurostat enerģijas bilancēm un definīcijām, izņemot metodi kurināmā daudzuma iedalei siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas stacijās, attiecībā uz kurām atsauces sistēmas efektivitāte, kas nepieciešama kurināmā patēriņa iedalei, tika saskaņota ar Eurostat datiem par 2015. un 2020. gadu. To aprēķinu pamatā, ar kuriem atspoguļo primārās enerģijas faktora energoresursu struktūru, ir gada vidējās vērtības. Kodolelektroenerģijas un kodolsiltumenerģijas uzskaitē izmanto “fiziskās enerģijas satura” metodi, savukārt elektroenerģijas un siltumenerģijas ražošanā no fosilā kurināmā un biomasas izmanto “tehniskās pārveidošanas lietderības” metodi. No nededzināmiem atjaunīgajiem energoresursiem iegūtas enerģijas uzskaitē izmanto tiešās ekvivalences metodi, kuras pamatā ir “kopējās primārās enerģijas” pieeja. Lai aprēķinātu primārās enerģijas īpatsvaru koģenerācijā saražotā elektroenerģijā, izmanto šajā direktīvā izklāstīto metodi. Tiek izmantota vidējā tirgus pozīcija, nevis marginālā pozīcija. Tiek pieņemts, ka nededzināmu atjaunīgo energoresursu pārveidošanas lietderība ir 100 %, ģeotermālo spēkstaciju pārveidošanas lietderība ir 10 %, bet kodolspēkstaciju pārveidošanas lietderība ir 33 %. Koģenerācijas kopējās efektivitātes aprēķina pamatā ir jaunākie Eurostat dati. Tiek ņemti vērā pārveidošanas, pārvades un sadales zudumi. Ar elektroenerģiju nesaistīti sadales zudumi energonesējiem aprēķinos netiek ņemti vērā uzticamu datu trūkuma un aprēķina sarežģītības dēļ. Attiecībā uz sistēmas robežām, visu energoavotu primārās enerģijas faktors ir 1. Izvēlētais koeficients primārās enerģijas faktoram attiecībā uz elektroenerģiju ir 2024. un 2025. gada vidējā vērtība, jo uz nākotni vērsts primārās enerģijas faktors nodrošinās piemērotāku rādītāju nekā vēsturiskais primārās enerģijas faktors. Analīze aptver dalībvalstis un Norvēģiju. Datu kopa attiecībā uz Norvēģiju ir balstīta uz ENTSO-E datiem.

(147)

Enerģijas ietaupījums, kas izriet no Savienības tiesību aktu īstenošanas, nebūtu jāieskaita rezultātos, izņemot gadījumus, kad tas izriet no pasākuma, kas neaprobežojas ar attiecīgā Savienības tiesību akta prasību minimumu izpildi vien, proti, ja ar to tiek noteiktas stingrākas energoefektivitātes prasības dalībvalsts līmenī vai pasākums tiek piemērots plašāk nekā prasīts. Ēkām ir būtisks potenciāls vēl vairāk palielināt energoefektivitāti, un ēku renovācija ir būtisks un ilgtermiņa faktors ar apjomradītiem ietaupījumiem, kas palielina enerģijas ietaupījumu. Tāpēc ir jāprecizē, ka visus tos enerģijas ietaupījumus, kas izriet no pasākumiem, kuru mērķis ir veicināt esošo ēku renovāciju, ir iespējams ieskaitīt rezultātos ar noteikumu, ka tie pārsniedz ietaupījumu, kas būtu noticis arī tad, ja rīcībpolitikas pasākuma nebūtu, un ar noteikumu, ka dalībvalsts pierāda, ka atbildīgā, iesaistītā vai pilnvarotā puse ir faktiski sekmējusi šādu enerģijas ietaupījuma panākšanu.

(148)

Saskaņā ar Komisijas 2015. gada 25. februāra paziņojumu “Pamatstratēģija spēcīgai Enerģētikas savienībai ar tālredzīgu klimata pārmaiņu politiku” un labāka regulējuma principiem, lielāka nozīme būtu jāpiešķir monitoringa un verifikācijas noteikumiem energoefektivitātes pienākuma shēmu un alternatīvu rīcībpolitikas pasākumu īstenošanā, tostarp prasībai pārbaudīt statistiski reprezentatīvu pasākumu izlasi.

(149)

Enerģija, kas uz ēkām vai ēkās saražota, izmantojot atjaunīgo energoresursu tehnoloģijas, samazina no fosilā kurināmā piegādātās enerģijas apjomu. Energopatēriņa samazināšana un atjaunīgās enerģijas izmantošana ēku sektorā ir svarīgi pasākumi, ar kuriem samazināt Savienības energoatkarību un SEG emisijas, jo īpaši, ņemot vērā 2030. gadam izvirzītos vērienīgos klimata un enerģētikas mērķus, kā arī vispārējās saistības, kuras Savienība uzņēmusies saistībā ar Parīzes nolīgumu. Sava kumulatīvā enerģijas ietaupījuma pienākuma nolūkā dalībvalstīm ir iespējams savu enerģijas ietaupījuma prasību izpildē saskaņā ar šajā direktīvā sniegto aprēķina metodiku ņemt vērā enerģijas ietaupījumu no rīcībpolitikas pasākumiem, ar kuriem veicina atjaunīgās enerģijas tehnoloģijas. Enerģijas ietaupījumu no rīcībpolitikas pasākumiem, kas attiecas uz tiešu fosilā kurināmā sadedzināšanu, vērā ņemt nevajadzētu.

(150)

Dažas izmaiņas, kas ieviestas ar šo direktīvu, varētu nozīmēt, ka tālāk ir jāizdara grozījumi Regulā (ES) 2018/1999, lai nodrošinātu abu tiesību aktu saskaņotību. Jaunie noteikumi, kas galvenokārt saistīti ar valstu devumu noteikšanu, neatbilstības novēršanas mehānismiem un ziņošanas pienākumiem, būtu jāsaskaņo ar minēto regulu un jāpārvieto uz to, kad tā tiks grozīta. Turklāt, ņemot vērā šajā direktīvā ierosinātās izmaiņas, daži Regulas (ES) 2018/1999 noteikumi varētu būt jānovērtē atkārtoti. Papildu ziņošanas un monitoringa prasībām nevajadzētu radīt jaunas paralēlas ziņošanas sistēmas, un uz tām būtu jāattiecina esošais monitoringa un ziņošanas satvars saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1999.

(151)

Lai sekmētu šīs direktīvas praktisku īstenošanu nacionālā, reģionālā un vietējā līmenī, Komisijai, izmantojot tiešsaistes platformu, būtu jāturpina atbalstīt pieredzes apmaiņu par praktisko īstenošanu, salīdzinošo novērtēšanu, tīklošanās darbības, kā arī inovatīvu praksi.

(152)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, sasniegt Savienības energoefektivitātes mērķrādītāju un likt pamatus turpmākai energoefektivitātes uzlabošanai un klimatneitralitātes sasniegšanai, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga un ietekmes dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(153)

Lai varētu pielāgoties tehnikas attīstībai un energoresursu sadales izmaiņām, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz saskaņoto efektivitātes atsauces vērtību pārskatīšanu, kuras noteiktas, pamatojoties uz šo direktīvu, un attiecībā uz vērtībām, aprēķina metodēm, standarta primārās enerģijas koeficientu un prasībām, kas noteiktas šīs direktīvas pielikumos, kā arī attiecībā uz šīs direktīvas papildināšanu, izveidojot kopīgu Savienības shēmu tās teritorijā izvietoto datu centru ilgtspējas reitinga noteikšanai. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (34). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(154)

Regula (ES) 2023/955 būtu jāgroza, lai ņemtu vērā šajā direktīvā noteikto enerģētiskās nabadzības definīciju. Tas nodrošinātu konsekvenci, saskaņotību, papildināmību un sinerģiju starp dažādiem instrumentiem un finansējumu, jo īpaši pievēršoties enerģētiskās nabadzības skartajām mājsaimniecībām.

(155)

Pienākums transponēt šo direktīvu valsts tiesību aktos būtu jāattiecina vienīgi uz tiem noteikumiem, kuri, salīdzinot ar iepriekšējo direktīvu, ir grozījumi pēc būtības. Pienākums transponēt noteikumus, kas nav mainīti, izriet no iepriekšējās direktīvas.

(156)

Šai direktīvai nebūtu jāskar dalībvalstu pienākumi attiecībā uz termiņu XVI pielikuma B daļā minēto direktīvu transponēšanai valsts tiesību aktos,