(1)

Savienība ir noteikusi sev mērķi – piedāvāt saviem pilsoņiem brīvības, drošības un tiesiskuma telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās. Vienlaikus Savienībai būtu jānodrošina, ka šī telpa ir droša. Minēto mērķi var sasniegt vienīgi ar valstu un starptautisko tiesībaizsardzības un tiesu iestāžu efektīvāku un koordinētāku sadarbību un piemērotiem pasākumiem, ar ko novērš un apkaro noziedzību, tostarp organizēto noziedzību un terorismu.

(2)

Sasniegt minēto mērķi ir īpaši sarežģīti, ja noziedzīgajam nodarījumam ir pārrobežu raksturs un tas noticis divu vai vairāku dalībvalstu un/vai trešo valstu teritorijā. Šādos gadījumos dalībvalstīm jāspēj apvienot spēkus un kopīgi rīkoties, lai pārrobežu izmeklēšana un kriminālvajāšana būtu rezultatīva un efektīva, un šajā ziņā apmaiņa ar informāciju un pierādījumiem ir būtiska. Viens no veiksmīgākajiem šādas pārrobežu sadarbības instrumentiem ir kopējās izmeklēšanas grupas (“KIG”), kas ļauj vairāku divu vai vairāku dalībvalstu un, iespējams, trešo valstu tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm tieši sadarboties un komunicēt savā starpā, lai tās varētu maksimāli efektīvi organizēt savu darbību un izmeklēšanu. Divu vai vairāku dalībvalstu un, iespējams, trešo valstu kompetentās iestādes izveido KIG ar konkrētu mērķi un uz noteiktu laiku, lai kopīgi veiktu kriminālizmeklēšanu ar pārrobežu ietekmi.

(3)

Izskaužot pārāk ilgās procedūras un formalitātes KIG locekļu starpā, KIG ir pildījušas svarīgu lomu tiesu iestāžu sadarbības uzlabošanā saistībā ar pārrobežu noziedzīgo nodarījumu, piemēram, kibernoziegumu, terorisma un smagu un organizētās noziedzības nodarījumu, izmeklēšanu un kriminālvajāšanu. Aizvien plašāka KIG izmantošana ir Savienībā uzlabojusi arī tiesu iestāžu pārrobežu sadarbību krimināllietās.

(4)

Lai izveidotu KIG ar vismaz divu dalībvalstu piedalīšanos, Savienības acquis paredz divus tiesiskos satvarus, proti, 13. pantu Konvencijā par Eiropas Savienības dalībvalstu savstarpējo palīdzību krimināllietās (2), ko Padome pieņēmusi saskaņā ar 34. pantu Līgumā par Eiropas Savienību un Padomes Pamatlēmumu 2002/465/TI (3). Trešās valstis var piedalīties KIG kā Puses, ja to iesaistei ir juridisks pamats, piemēram, 20. pants Eiropas Padomes konvencijas par savstarpējo palīdzību krimināllietās Otrajā papildu protokolā, kas parakstīts Strasbūrā 2001. gada 8. novembrī (4) un 5. pants Nolīgumā par savstarpējo juridisko palīdzību starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm (5).

(5)

Starptautiskajām tiesu iestādēm ir būtiska loma starptautisko noziegumu izmeklēšanā un kriminālvajāšanā par tiem. To pārstāvji var piedalīties konkrētā KIG pēc KIG locekļu uzaicinājuma, pamatojoties uz attiecīgu nolīgumu, ar ko izveidota KIG (“KIG nolīgums”). Tādēļ būtu jāveicina arī informācijas un pierādījumu apmaiņa starp valstu kompetentajām iestādēm un jebkādu citu tiesu, tribunālu vai mehānismu, kura mērķis ir vērsties pret smagiem noziegumiem, kas skar starptautisko sabiedrību kopumā, jo īpaši ar Starptautisko Krimināltiesu (SKT). Ar šo regulu tādēļ būtu jānodrošina šādu starptautisku tiesu iestāžu pārstāvju piekļuve informācijas tehnoloģiju (IT) platformai (“KIG sadarbības platforma”), lai uzlabotu starptautisko sadarbību saistībā ar starptautisko noziegumu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu.

(6)

Ir steidzami vajadzīga sadarbības platforma, kurā KIG varētu efektīvi komunicēt un droši apmainīties ar informāciju un pierādījumiem, lai nodrošinātu, ka par vissmagākajiem noziegumiem atbildīgās personas var ātri saukt pie atbildības. Minētā vajadzība ir uzsvērta Eiropas Savienības Aģentūras tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust), kura izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1727 (6), pilnvarās, kas tika grozītas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2022/838 (7), ļaujot Eurojust saglabāt, analizēt un uzglabāt pierādījumus, kas attiecas uz genocīdu, noziegumiem pret cilvēci, kara noziegumiem un saistītiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kā arī dod iespēju apmainīties ar saistītajiem pierādījumiem ar kompetentajām valstu iestādēm un starptautiskajām tiesu iestādēm, jo īpaši SKT.

(7)

Esošie Savienības līmeņa tiesiskie satvari nenosaka, kā struktūrām, kuras piedalās KIG, jāveic informācijas apmaiņa un komunikācija. Minētās struktūras vienojas par šādu apmaiņu un komunikāciju, pamatojoties uz vajadzībām un pieejamajiem līdzekļiem. Lai cīnītos pret pārrobežu noziedzību, kas kļūst arvien sarežģītāka un attīstās arvien ātrāk, izšķirīgs ir ātrums, sadarbība un efektivitāte. Tomēr pašlaik nav sistēmas, kura atbalstītu KIG ikdienas pārvaldību, nodrošinātu efektīvāku pierādījumu meklēšanu un reģistrēšanu un aizsargātu datus, ar ko apmainās KIG iesaistītās personas. Acīmredzami trūkst īpaši tam paredzēta droša un efektīva kanāla, ko varētu lietot visas KIG iesaistītās personas un kas nodrošinātu ātru apmaiņu ar liela apjoma informāciju vai pierādījumiem vai drošu un efektīvu komunikāciju. Turklāt nav arī sistēmas, kas atbalstītu vai nu KIG pārvaldību, tostarp KIG iesaistīto personu veiktās pierādījumu apmaiņas izsekojamību tādā veidā, kas atbilst valstu tiesu juridiskajām prasībām, vai KIG operāciju plānošanu un koordināciju.

(8)

Tā kā iespējas izmantot IT sistēmas noziedzīgiem nolūkiem arvien palielinās, esošā situācija varētu mazināt pārrobežu izmeklēšanu lietderīgumu un efektivitāti, kā arī apdraudēt un palēnināt šādas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas nedrošas un nedigitalizētas informācijas un pierādījumu apmaiņas dēļ, tādējādi izraisot izmaksu pieaugumu. Tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm jo īpaši jānodrošina, ka to sistēmas ir tik modernas un drošas, cik vien iespējams, un ka visi KIG locekļi var viegli kontaktēties un sadarboties neatkarīgi no to valstīs izmantojamajām sistēmām.

(9)

Ir svarīgi ar moderniem IT rīkiem uzlabot un atbalstīt KIG sadarbību. Ātrumu un efektivitāti, ar kādu notiek informācijas apmaiņa starp KIG iesaistītajām personām, varētu ievērojami uzlabot, izveidojot īpašu IT platformu KIG darbības atbalstam. Tāpēc Savienības līmenī ir nepieciešams paredzēt noteikumus par KIG sadarbības platformas izveidi, lai KIG iesaistītajām personām atvieglotu sadarbību, drošu komunikāciju un informācijas un pierādījumu apmaiņu.

(10)

KIG sadarbības platforma būtu jāizmanto vienīgi tad, ja, inter alia, KIG izveides juridiskais pamats izriet no Savienības tiesībām. Visas KIG, kuru izveidei ir vienīgi starptautisks juridisks pamats, nebūtu jāizmanto KIG sadarbības platforma, jo tā ir finansēta no Savienības budžeta un izstrādāta, balstoties uz Savienības tiesību aktiem. Tomēr, ja trešās valsts kompetentās iestādes ir tāda KIG nolīguma puse, kuram ir Savienības juridiskais pamats, kā arī starptautiskais juridiskais pamats, minētās trešās valsts kompetento iestāžu pārstāvji būtu jāuzskata par KIG locekļiem.

(11)

KIG sadarbības platformas lietošanai vajadzētu būt brīvprātīgai. Tomēr, ņemot vērā pievienoto vērtību, ko tā sniedz pārrobežu izmeklēšanām, lietot platformu ir ļoti ieteicams. KIG sadarbības platformas lietošanai vai nelietošanai nebūtu jāskar vai jāietekmē citu komunikācijas vai informācijas apmaiņas veidu likumība, nedz arī jāmaina KIG izveides, organizēšanas vai darbības kārtība. KIG sadarbības platformas izveidei nebūtu jāietekmē KIG izveides juridiskais pamats vai piemērojamie valsts procesuālie tiesību akti par pierādījumu iegūšanu un iegūto pierādījumu izmantošanu. Citu valsts kompetento iestāžu, piemēram, muitas, amatpersonām, ja tās ir saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/465/TI izveidoto KIG locekles, vajadzētu būt iespējai piekļūt KIG sadarbības telpām. KIG sadarbības platformai būtu jānodrošina vienīgi drošs IT rīks sadarbības uzlabošanai, informācijas plūsmas starp tās lietotājiem paātrināšanai un apmainīto datu drošības un KIG efektivitātes palielināšanai.

(12)

KIG sadarbības platformai būtu jāaptver KIG darbības un pēcdarbības posms, sākot ar brīdi, kad parakstīts attiecīgais KIG nolīgums, un līdz brīdim, kad ir pabeigta KIG izvērtēšana. Tā kā personas, kas piedalās KIG izveides procesā, ir pavisam citas nekā tās personas, kas kļūst par KIG locekļiem pēc tās izveidošanas, KIG izveides procesam, it īpaši sarunām par KIG nolīguma saturu un nolīgumu parakstīšanai, nebūtu jānotiek KIG sadarbības platformā. Tomēr, ņemot vērā to, ka KIG nolīguma parakstīšanas procesa atbalstīšanai ir nepieciešams elektronisks rīks, ir svarīgi, lai Komisija apsvērtu iespēju šim procesam izmantot e-pierādījumu digitālās apmaiņas sistēmu (eEDES), kas ir drošs tiešsaistes portāls elektroniskiem pieprasījumiem un atbildēm, ko izstrādājusi Komisija.

(13)

Visos gadījumos, kad kāda KIG izmanto KIG sadarbības platformu, šīs KIG locekļi būtu jāmudina izvērtēt KIG darbu vai nu darbības posmā, vai pēc tā noslēguma, izmantojot KIG sadarbības platformā nodrošinātos rīkus.

(14)

KIG nolīguma, tostarp jebkādu papildinājumu, noslēgšanai vajadzētu būt KIG sadarbības platformas lietošanas priekšnosacījumam. Turpmāk, slēdzot KIG nolīgumus, to saturs būtu jāpielāgo, lai tajos būtu ņemti vērā šīs regulas attiecīgie noteikumi.

(15)

Lai atvieglotu KIG izveidi, 2005. gadā izveidotais valstu ekspertu tīkls saistībā ar KIG (“KIG tīkls”) izstrādāja paraugnolīgumu, kas ietver papildinājumus. Paraugnolīguma un tā papildinājumu saturs būtu jāpielāgo, lai ņemtu vērā lēmumu izmantot KIG sadarbības platformu un noteikumus par piekļuvi KIG sadarbības platformai.

(16)

No darbības viedokļa KIG sadarbības platformai būtu jāsastāv no izolētām KIG sadarbības telpām, kas izveidotas katrai atsevišķajai KIG, kura izmanto KIG sadarbības platformu.

(17)

No tehniskā viedokļa būtu jānodrošina, ka KIG sadarbības platformai var ar drošu savienojumu piekļūt internetā un ka tā sastāv no centralizētas informācijas sistēmas, kurai var piekļūt no droša tīmekļa portāla, komunikācijas programmatūras, kas paredzēta mobilajām un stacionārajām ierīcēm, tostarp moderna reģistrācijas un sekošanas mehānisma, un savienojuma starp centralizēto informācijas sistēmu un attiecīgajiem IT rīkiem, kuri atbalsta KIG darbību un kurus pārvalda KIG tīkla sekretariāts.

(18)

KIG sadarbības platformas mērķim vajadzētu būt atvieglot KIG darbību koordinēšanu un pārvaldību. KIG sadarbības platformai būtu jānodrošina operatīvās informācijas un pierādījumu apmaiņa un īslaicīga glabāšana; jānodrošina droša komunikācija; jānodrošina pierādījumu izsekojamība un jāatbalsta KIG izvērtēšanas process. Visas KIG iesaistītās personas būtu jāmudina izmantot visas KIG sadarbības platformas funkcijas un cik iespējams aizstāt pašlaik izmantotos komunikācijas un datu apmaiņas kanālus ar KIG sadarbības platformas kanāliem.

(19)

Lai nodrošinātu koordinētu Savienības reaģēšanu uz noziedzīgām darbībām un sniegtu izšķirīgu atbalstu dalībvalstīm noziedzības apkarošanā, svarīga ir koordinācija un datu apmaiņa starp Savienības aģentūrām un struktūrām brīvības, drošības un tiesiskuma politikas jomās, kas iesaistītas tiesu iestāžu sadarbībā, un KIG locekļiem. KIG sadarbības platformai būtu jāpapildina esošie rīki, kas nodrošina drošu datu apmaiņu starp tiesu un tiesībaizsardzības iestādēm, piemēram, drošas informācijas apmaiņas tīkla lietojumprogramma (SIENA), ko pārvalda ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/794 izveidotā Eiropas Savienības Aģentūra tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols) (8).

(20)

Tās KIG sadarbības platformas funkcijas, kas ir saistītas ar komunikāciju, būtu jānodrošina ar vismodernāko programmatūru, kas ļauj KIG sadarbības platformas lietotāju ierīcēs lokāli saglabāt neizsekojamu komunikāciju.

(21)

Būtu jānodrošina pienācīga funkcija, kas ļauj veikt operatīvās informācijas un pierādījumu, tostarp lielapjoma datņu, apmaiņu, izmantojot augšupielādes/lejupielādes mehānismu, kas veidots tā, lai dati centralizēti tiktu glabāti vienīgi tik ilgi, cik nepieciešams datu tehniskai nosūtīšanai. Tiklīdz visi adresāti ir lejupielādējuši datus, dati būtu automātiski un neatgriezeniski jādzēš no KIG sadarbības platformas.

(22)

KIG sadarbības platformas projektēšana, izstrāde un darbības pārvaldība, izmantojot SIENA esošās funkcijas un citas Eiropola lietotās funkcijas, lai nodrošinātu papildināmību un – vajadzības gadījumā – savienojamību, būtu jāuztic Eiropas Savienības Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (eu-LISA), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1726 (9), ņemot vērā šīs aģentūras pieredzi lielapjoma sistēmu pārvaldībā tieslietu un iekšlietu jomā. Tāpēc eu-LISA pilnvarojums būtu jāgroza, lai tas atspoguļotu šos jaunos uzdevumus, un eu-LISA būtu jāpiešķir atbilstošs finansējums un personāls, lai tā varētu pildīt šajā regulā noteiktos pienākumus. Šajā sakarā būtu jānosaka noteikumi par pienākumiem, kas eu-LISA būs jāpilda kā aģentūrai, kurai uzticēta KIG sadarbības platformas izstrāde, tehniskā darbības nodrošināšana un uzturēšana.

(23)

eu-LISA būtu jānodrošina, ka tiesībaizsardzības iestāžu rīcībā esošos datus vajadzības gadījumā var viegli nosūtīt no SIENA uz KIG sadarbības platformu. Šajā nolūkā Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par KIG sadarbības platformas savienojuma ar SIENA nepieciešamības, īstenojamības un piemērotības novērtējumu. Minētajā ziņojumā būtu jāiekļauj nosacījumi, tehniskās specifikācijas un procedūras, kas nodrošinātu drošu un efektīvu savienojumu un datu apmaiņu. Novērtējumā būtu jāņem vērā augsts datu aizsardzības līmenis, kas nepieciešams šādam savienojumam, pamatojoties uz esošo Savienības un valstu datu aizsardzības tiesisko regulējumu, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/680 (10), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (11) un noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajām Savienības struktūrām, birojiem vai aģentūrām tiesību aktos, ar kuriem tās izveido. Būtu jāņem vērā to datu aizsardzības līmenis, ar kuriem apmainīsies, izmantojot KIG sadarbības platformu, proti, sensitīvi un neklasificēti dati. Saskaņā ar Regulu (ES) 2018/1725 pirms minētā ziņojuma iesniegšanas Eiropas Parlamentam un Padomei par ietekmi, kas uz personas tiesību un brīvību aizsardzību būs paredzētajai personas datu apstrādei, Komisijai būtu jāapspriežas arī ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju.

(24)

Kopš 2005. gadā tika izveidots KIG tīkls, KIG tīkla sekretariāts atbalsta KIG tīkla darbu, organizējot ikgadējas sanāksmes un mācību aktivitātes, saņemot un analizējot atsevišķu KIG izvērtējumus un pārvaldot Eurojust pārziņā esošo KIG finansēšanas programmu. Kopš 2011. gada Eurojust mitina KIG tīkla sekretariātu kā atsevišķu struktūrvienību. Lai KIG tīkla sekretariāts varētu sniegt lietotājiem atbalstu KIG sadarbības platformas praktiskā lietošanā, sniegt ikdienas norādījumus un palīdzību, izstrādāt un nodrošināt mācību kursus, kā arī veicināt informētību un sekmēt KIG sadarbības platformas izmantošanu, būtu jānodrošina, ka Eurojust ir atbilstošs, KIG tīkla sekretariātā nodarbināms personāls.

(25)

Tā kā patlaban KIG darbību jau atbalsta IT rīki, ko mitina Eurojust un pārvalda KIG tīkla sekretariāts, KIG sadarbības platformu ir nepieciešams savienot ar šiem IT rīkiem, lai atvieglotu KIG pārvaldību. Šajā nolūkā Eurojust būtu jānodrošina savu sistēmu tehniskā pielāgošana, kas nepieciešama šāda savienojuma izveidei. Eurojust būtu jāpiešķir arī atbilstošs finansējums un personāls, lai tā varētu pildīt savus uzdevumus šajā ziņā.

(26)

KIG darbības posmā Eurojust un Eiropols sniedz vērtīgu darbības atbalstu KIG locekļiem, piedāvājot plašu atbalsta rīku klāstu, tostarp mobilus birojus, salīdzinošās pārbaudes un analītisko analīzi, koordinācijas un operatīvos centrus, kriminālvajāšanas koordināciju, zinātību un finansējumu.

(27)

Lai nodrošinātu tiesību un uzdevumu skaidru sadali, būtu jānosaka noteikumi par dalībvalstu, Eurojust, Eiropola, ar Padomes Regulu (ES) 2017/1939 (12) izveidotās Eiropas Prokuratūras (“EPPO”), ar Komisijas Lēmumu 1999/352/EK, EOTK, Euratom (13) izveidotā Eiropas Biroja krāpšanas apkarošanai (OLAF) un citu kompetento Savienības struktūru, biroju un aģentūru pienākumiem, tostarp par nosacījumiem, ar kādiem tie drīkst izmantot KIG sadarbības platformu darbības nolūkiem.

(28)

eu-LISA valdei būtu jāizveido programmas valde, kuras pilnvarojums, sastāvs un organizatoriskie aspekti ir sīkāk noteikti šajā regulā. Programmas valdei būtu jānodrošina KIG sadarbības platformas projektēšanas un izstrādes posma atbilstoša pārvaldība. Lai iegūtu zinātību saistībā ar KIG sadarbības platformu, jo īpaši eu-LISA gada darba programmas un gada darbības pārskata sagatavošanas kontekstā, eu-LISA izveidos padomdevēju grupu, kuras pilnvarojums, sastāvs un organizatoriskie aspekti arī ir jānosaka sīkāk.

(29)

Šī regula nosaka noteikumus par piekļuvi KIG sadarbības platformai un nepieciešamajiem aizsardzības pasākumiem. Piekļuves tiesību pārvaldība attiecībā uz atsevišķām KIG sadarbības telpām būtu jāuztic KIG telpas administratoram vai administratoriem. Viņu pārziņā vajadzētu būt KIG sadarbības platformas lietotāju piekļuves pārvaldībai KIG darbības un pēcdarbības posmā, pamatojoties uz attiecīgo KIG nolīgumu. Būtu jāparedz iespēja KIG telpas administratoriem deleģēt savus tehniskos un administratīvos uzdevumus KIG tīkla sekretariātam, izņemot trešo valstu vai starptautisko tiesu iestāžu pārstāvju augšupielādēto datu verifikāciju.

(30)

Tā kā operatīvie dati, ar kuriem apmainīsies KIG sadarbības platformas lietotāji, ir sensitīvi, KIG sadarbības platformā būtu jānodrošina augsta līmeņa drošība. eu-LISA būtu jāveic visi nepieciešamie tehniskie un organizatoriskie pasākumi, lai nodrošinātu datu apmaiņas drošību, izmantojot nosūtāmo vai neaktīvo datu šifrēšanai drošus galšifrēšanas algoritmus.

(31)

Šī regula nosaka noteikumus par dalībvalstu, eu-LISA, Eurojust, Eiropola, EPPO, OLAF un citu kompetentu Savienības struktūru, biroju un aģentūru atbildību par materiālu vai nemateriālu kaitējumu, ko izraisījusi jebkāda ar šo regulu nesavienojama rīcība. Attiecībā uz trešām valstīm un starptautiskajām tiesu iestādēm attiecīgajos KIG nolīgumos būtu jāiekļauj punkti par atbildību par materiālu vai nemateriālu kaitējumu.

(32)

Šī regula nosaka konkrētus datu aizsardzības noteikumus, kas attiecas gan uz operatīvajiem, gan neoperatīvajiem datiem. Minētie datu aizsardzības noteikumi ir nepieciešami, lai papildinātu esošos datu aizsardzības pasākumus un kopumā nodrošinātu datu aizsardzību, datu drošību un attiecīgo personu pamattiesību aizsardzību atbilstošā līmenī.

(33)

Personas datu apstrāde saskaņā ar šo regulu būtu jāveic atbilstoši Savienības tiesiskajam regulējumam personas datu aizsardzības jomā. Personas datu apstrādei, ko kompetentās valsts iestādes veic, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus, tostarp lai pasargātu no draudiem sabiedriskajai drošībai un tos novērstu, piemēro Direktīvu (ES) 2016/680. Attiecībā uz datu apstrādi, ko veic Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras, šīs regulas kontekstā piemēro Regulu (ES) 2018/1725. Šajā nolūkā būtu jāparedz atbilstīgi datu aizsardzības pasākumi.

(34)

Ikvienai dalībvalsts kompetentajai iestādei un attiecīgā gadījumā Eurojust, Eiropolam, EPPO, OLAF vai jebkurai citai kompetentai Savienības struktūrai, birojam vai aģentūrai, kad tā izmanto KIG sadarbības platformu, vajadzētu būt individuāli atbildīgai par operatīvo personas datu apstrādi. Attiecībā uz neoperatīvo personas datu apstrādi KIG sadarbības platformas lietotāji būtu jāuzskata par kopīgiem datu pārziņiem Regulas (ES) 2018/1725 nozīmē.

(35)

Saskaņā ar attiecīgo KIG nolīgumu KIG telpas administratoriem vajadzētu būt iespējai piešķirt piekļuvi KIG sadarbības telpai trešo valstu tādu kompetento iestāžu pārstāvjiem, kuras ir KIG nolīguma puses, vai starptautisko tiesu iestāžu, kuras piedalās KIG, pārstāvjiem. Sakarā ar KIG nolīgumu nosūtot personas datus trešām valstīm vai starptautiskajām tiesu iestādēm, – minētās iestādes šajā nolūkā uzskata par starptautiskām organizācijām–, ir jāievēro Direktīvas (ES) 2016/680 V nodaļā izklāstītie noteikumi. Operatīvo datu apmaiņa ar trešām valstīm vai starptautiskām tiesu iestādēm būtu jāveic vienīgi tad, ja šāda apmaiņa ir noteikti nepieciešama, lai sasniegtu attiecīgā KIG nolīguma mērķus.

(36)

Ja vienai KIG ir vairāki KIG telpas administratori, vienu no tiem attiecīgajā KIG nolīgumā būtu jāizraugās par to datu pārzini, kurus augšupielādējušas trešās valstis vai starptautisko tiesu iestāžu pārstāvji, pirms ir izveidota KIG sadarbības telpa, kurā ir iesaistītas trešās valstis vai starptautisko tiesu iestāžu pārstāvji.

(37)

eu-LISA būtu jānodrošina, ka piekļuve centralizētajai informācijas sistēmai un visas tajā veiktās datu apstrādes darbības tiek reģistrētas, lai varētu uzraudzīt datu integritāti un drošību un datu apstrādes likumību, kā arī veikt pašuzraudzību. eu-LISA nevajadzētu būt piekļuvei KIG sadarbības telpās glabātajiem operatīvajiem un neoperatīvajiem datiem.

(38)

Šī regula nosaka eu-LISA pienākumu ziņot par KIG sadarbības platformas izstrādi un darbību, ņemot vērā mērķus, kas saistīti ar plānošanu, tehniskajiem rezultātiem, izmaksu lietderību, drošību un pakalpojuma kvalitāti. Turklāt Komisijai ne vēlāk kā divus gadus pēc KIG sadarbības platformas darbības sākuma un pēc tam ik pēc četriem gadiem būtu jāveic KIG sadarbības platformas vispārēja izvērtēšana, ņemot vērā šīs regulas mērķus, kā arī atsevišķu KIG izvērtējumu apkopotos rezultātus.

(39)

KIG sadarbības platformas izveides un uzturēšanas izmaksas un Eurojust atbalstošā loma pēc KIG sadarbības platformu operāciju sākuma būtu jāsedz no Savienības budžeta, savukārt katrai dalībvalstij, kā arī Eurojust, Eiropolam, EPPO, OLAF un citām kompetentajām Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām būtu pašiem jāsedz savas izmaksas, kas izriet no KIG sadarbības platformas lietošanas.

(40)

Lai noteiktu vienādus KIG sadarbības platformas tehniskās izstrādes un ieviešanas nosacījumus, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (14).

(41)

Komisijai iespējami drīz pēc šīs regulas stāšanās spēkā dienas būtu jāpieņem attiecīgie īstenošanas akti, kas ir nepieciešami KIG sadarbības platformas tehniskajai izstrādei.

(42)

Tiklīdz ir pieņemti attiecīgie KIG sadarbības platformas tehniskajai izstrādei nepieciešamie īstenošanas akti un eu-LISA, iesaistot dalībvalstis, ir veikusi visaptverošu KIG sadarbības platformas testēšanu, Komisijai būtu jānosaka datums, kurā KIG sadarbības platforma sāks darboties.

(43)

Tā kā šīs regulas mērķi, proti, nodrošināt rezultatīvu un efektīvu sadarbību, komunikāciju un informācijas un pierādījumu apmaiņu starp KIG locekļiem, starptautisko tiesu iestāžu pārstāvjiem, Eurojust, Eiropolu, OLAF un citām kompetentām Savienības struktūrām, birojiem un aģentūrām, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ieviešot kopīgus noteikumus, šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā nosaka vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(44)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD), Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(45)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, Īrija ar 2022. gada 7. aprīļa vēstuli ir paziņojusi, ka vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(46)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2022. gada 25. janvārī sniedza oficiālus komentārus,

(1)

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada 18. decembra Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, ko ratificējušas visas dalībvalstis, 11. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstīm ir jāveic visus atbilstošos pasākumus, lai cita starpā nodrošinātu tiesības uz vienādu atalgojumu, tostarp pabalstiem, un uz vienlīdzīgu attieksmi attiecībā uz vienādi vērtīgu darbu, kā arī uz vienlīdzīgu attieksmi, novērtējot darba kvalitāti.

(2)

Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā un 3. panta 3. punktā par vienu no Savienības pamatvērtībām ir noteikta sieviešu un vīriešu līdztiesība.

(3)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 8. un 10. pantā paredzēts, ka Savienībai, īstenojot visas savas politikas un darbības, ir jātiecas novērst nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem un sekmēt vienlīdzību, kā arī apkarot diskrimināciju dzimuma dēļ.

(4)

LESD 157. panta 1. punktā noteikts pienākums visām dalībvalstīm nodrošināt to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu. LESD 157. panta 3. punktā paredzēts, ka Savienība nosaka pasākumus, lai nodrošinātu to, ka nodarbinātības un profesiju jautājumos ir ievērots princips, kas paredz vienlīdzīgas iespējas un vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, tostarp arī princips, ka tie par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu (“vienādas darba samaksas princips”).

(5)

Eiropas Savienības Tiesa (“Tiesa”) ir atzinusi, ka principa par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm tvērums nevar aprobežoties tikai ar tādu diskrimināciju, kas pamatojas uz personas dzimumu (3). Saskaņā ar minētā principa nolūku un tiesību veidu, ko tas cenšas aizsargāt, tas tāpat ir piemērojams attiecībā uz diskrimināciju, kas rodas saistībā ar dzimuma maiņu.

(6)

Dažās dalībvalstīs personām pašlaik ir iespējams likumīgi reģistrēt trešo, bieži vien neitrālu, dzimumu. Šī direktīva neietekmē attiecīgos valstu noteikumus, kas paredz šādu atzīšanu attiecībā uz nodarbinātības un darba samaksas jautājumiem.

(7)

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 21. pantā ir aizliegta jebkāda veida diskriminācija, tostarp diskriminācija dzimuma dēļ. Hartas 23. pantā paredzēts, ka vīriešu un sieviešu līdztiesība ir jānodrošina visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā.

(8)

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā cita starpā ir norādīts, ka katram cilvēkam bez jebkādas diskriminācijas ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu, uz brīvu darbavietas izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz taisnīgu atlīdzību, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi.

(9)

Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas kopīgi izsludinātā Eiropas sociālo tiesību pīlāra principi ietver vienlīdzīgu attieksmi pret sievietēm un vīriešiem, iespēju vienlīdzību un tiesības uz vienādu darba samaksu par vienādi vērtīgu darbu.

(10)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/54/EK (4) noteikts, ka ir jālikvidē tieša un netieša uz dzimumu balstīta diskriminācija attiecībā uz visiem atlīdzības aspektiem un nosacījumiem par tādu pašu darbu vai par vienādi vērtīgu darbu. Jo īpaši, ja darba samaksas noteikšanai izmanto profesiju klasifikācijas sistēmu, tās pamatā ir jābūt tiem pašiem dzimumneitrāliem kritērijiem un tai vajadzētu būt veidotai tā, lai nepieļautu nekādu diskrimināciju dzimuma dēļ.

(11)

Direktīvas 2006/54/EK attiecīgo noteikumu 2020. gada novērtējumā tika konstatēts, ka vienādas darba samaksas principa piemērošanu traucē darba samaksas sistēmu pārredzamības trūkums, juridiskās noteiktības trūkums attiecībā uz vienādi vērtīga darba jēdzienu un procesuālie šķēršļi, ar kuriem saskaras no diskriminācijas cietušie. Darba ņēmējiem nav informācijas, kas tiem būtu nepieciešama, lai viņu prasība par vienādu darba samaksu būtu sekmīga, jo īpaši informācijas par darba samaksas līmeni to darba ņēmēju kategorijās, kuri veic to pašu vai vienādi vērtīgu darbu. Ziņojumā konstatēts, ka palielināta pārredzamība ļautu atklāt ar dzimumu saistītus aizspriedumus un diskrimināciju darba samaksas struktūrās uzņēmumā vai organizācijā. Tāpat pārredzamība ļautu darba ņēmējiem, darba devējiem un sociālajiem partneriem veikt piemērotas darbības, lai nodrošinātu, ka tiek piemērotas tiesības uz vienādu darba samaksu par vienādu darbu vai vienādi vērtīgu darbu (“tiesības uz vienādu darba samaksu”).

(12)

Pēc pastāvošā satvara vienādas darba samaksas par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu nodrošināšanai rūpīgas novērtēšanas un plaša un iekļaujoša apspriešanās procesa Komisijas 2020. gada 5. marta paziņojumā “Savienība, kurā valda līdztiesība: dzimumu līdztiesības stratēģija 2020.–2025. gadam” tika paziņots, ka Komisija ierosinās saistošus pasākumus attiecībā uz darba samaksas pārredzamību.

(13)

Covid-19 pandēmijas ekonomiskās un sociālās sekas nesamērīgi negatīvi ietekmēja sievietes un dzimumu līdztiesību, un darbvietu zudums nereti koncentrējās zemu atalgotās nozarēs, kurās pārsvarā strādā sievietes. Covid-19 pandēmija atklāja, ka pastāvīgi un strukturāli netiek pietiekami novērtēts darbs, kuru pārsvarā veic sievietes, un pandēmijas laikā ir pierādījusies sieviešu darba augstā sociālekonomiskā vērtība tādu pamata pakalpojumu sniegšanā kā veselības aprūpe, uzkopšana, bērnu aprūpe, sociālā aprūpe un vecu cilvēku un citu pieaugušu apgādājamo aprūpe iestādēs, kas ir izteiktā kontrastā ar minētā darba zemo pamanāmību un atzīšanu.

(14)

Tāpēc Covid-19 pandēmijas sekas vēl vairāk palielinās dzimumu nevienlīdzību un vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, ja vien atveseļošanas atbildes pasākumi nebūs dzimumsensitīvi. Minēto seku dēļ vienāda darba samaksa par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu ir vēl steidzamāk risināms jautājums. Ir īpaši svarīgi ar turpmākiem pasākumiem stiprināt vienādas darba samaksas principa īstenošanu, lai nodrošinātu, ka netiek apdraudēts progress, kas panākts darba samaksas atšķirību novēršanā.

(15)

Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirība Savienībā joprojām pastāv: 2020. gadā tā bija 13 % ar ievērojamām atšķirībām starp dalībvalstīm, un pēdējo desmit gadu laikā tā ir samazinājusies vien nedaudz. Vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību izraisa dažādi faktori, piemēram, dzimumu stereotipi, “stikla griestu” un “staignā pamata” saglabāšanās, horizontālā segregācija, tostarp pārmērīga sieviešu pārstāvība zemu atalgotos pakalpojumu darbos un nevienlīdzīga aprūpes pienākumu sadale. Turklāt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību daļēji izraisa tieša un netieša ar dzimumu saistīta diskriminācija darba samaksas ziņā. Visi minētie elementi ir strukturāli šķēršļi, kas dažādos veidos traucē nodrošināt kvalitatīvas darbvietas un vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu, un kam ir ilgtermiņa sekas, piemēram, pensiju atšķirība un nabadzības feminizācija.

(16)

Vispārējs pārredzamības trūkums attiecībā uz darba samaksas līmeņiem organizācijās uztur situāciju, ka ar dzimumu saistīta diskriminācija un aizspriedumi darba samaksas ziņā var netikt konstatēti vai aizdomu gadījumā var būt grūti pierādāmi. Tāpēc ir nepieciešami saistoši pasākumi, lai uzlabotu darba samaksas pārredzamību, mudinātu organizācijas pārskatīt savas darba samaksas struktūras ar mērķi nodrošināt vienādu samaksu sievietēm un vīriešiem, kas veic vienādu vai vienādi vērtīgu darbu, un ļautu no diskriminācijas cietušajiem īstenot viņu tiesības uz vienādu darba samaksu. Šādi saistoši pasākumi ir jāpapildina ar noteikumiem, kuros būtu precizēti spēkā esošie juridiskie jēdzieni, piemēram, jēdzieni “darba samaksa” un “vienādi vērtīgs darbs”, un pasākumiem, kas uzlabo izpildes mehānismus un tiesu iestāžu pieejamību.

(17)

Vienādas darba samaksas principa piemērošana būtu jāuzlabo, novēršot tiešu un netiešu diskrimināciju darba samaksas ziņā. Tas neliedz darba devējiem maksāt darba ņēmējiem, kuri veic vienādu vai vienādi vērtīgu darbu, atšķirīgu samaksu, balstoties uz tādiem objektīviem, dzimumneitrāliem kritērijiem bez aizspriedumiem kā, piemēram, veikums un kompetence.

(18)

Šī direktīva būtu jāpiemēro visiem darba ņēmējiem – tostarp nepilna laika darba ņēmējiem, darba ņēmējiem ar terminētu līgumu un personām, kas noslēgušas darba līgumu vai stājušās darba attiecībās ar pagaidu darba aģentūru, kā arī darba ņēmējiem vadošos amatos –, kuriem ir tāds darba līgums vai darba attiecības, kas noteikti katrā valstī spēkā esošajos tiesību aktos, koplīgumos un/vai praksē, ņemot vērā Tiesas judikatūru (5). Šīs direktīvas darbības jomā ietilpst mājsaimniecībās nodarbinātas personas, pēc pieprasījuma strādājoši darba ņēmēji, periodiska darba veicēji, uz kuponu sistēmu balstīta darba ņēmēji, platformā nodarbināti darba ņēmēji, aizsargātā nodarbinātībā iesaistīti darba ņēmēji, stažieri un mācekļi ar noteikumu, ka viņi atbilst attiecīgajiem kritērijiem. Darba attiecību esība būtu jānosaka, balstoties uz faktiem, kas saistīti ar darba faktisko veikšanu, nevis pamatojoties uz to, kā puses apraksta šīs attiecības.

(19)

Būtisks elements, lai izskaustu diskrimināciju darba samaksas ziņā, ir darba samaksas pārredzamība pirms darba attiecību sākšanas. Tāpēc šī direktīva būtu jāpiemēro arī amata pretendentiem.

(20)

Lai novērstu šķēršļus, kas personām, kuras darba samaksas ziņā tikušas diskriminētas dzimuma dēļ, neļauj īstenot viņu tiesības uz vienādu darba samaksu, un palīdzētu darba devējiem nodrošināt minēto tiesību ievērošanu, ar vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saistītie pamatjēdzieni, piemēram, “darba samaksa” un “vienādi vērtīgs darbs”, būtu jāprecizē saskaņā ar Tiesas judikatūru. Tam būtu jāveicina minēto jēdzienu piemērošana, īpaši attiecībā uz mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.

(21)

Vienādas darba samaksas princips būtu jāievēro attiecībā uz darba algu un jebkādu citu atlīdzību naudā vai natūrā, kuru darba ņēmēji par savu darbu tieši vai netieši saņem kā atlīdzību no darba devēja. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (6) darba samaksas jēdzienam būtu jāietver ne tikai darba alga, bet arī darba samaksas papildu vai mainīgie komponenti. Par papildu vai mainīgiem komponentiem būtu jāuzskata visas priekšrocības papildus parastajai pamatalgai vai minimālajai algai, ko darba ņēmējs tieši vai netieši saņem naudā vai natūrā. Šādi papildu vai mainīgie komponenti cita starpā var ietvert piemaksas, samaksu par virsstundām, pārvietošanās iespējas, mājokļa un pārtikas pabalstus, kompensāciju par apmācību apmeklēšanu, maksājumus atlaišanas gadījumā, tiesību aktos noteiktos slimības pabalstus, tiesību aktos noteiktās kompensācijas un aroda pensijas. Darba samaksas jēdzienam būtu jāietver visi likumā, koplīgumos noteiktie un/vai katrā dalībvalstī praksē izmantotie atalgojuma elementi.

(22)

Lai nodrošinātu šajā direktīvā prasītās informācijas vienveidīgu pasniegšanas veidu, darba samaksas līmeņi jāizsaka kā bruto gada darba samaksa un atbilstošā bruto darba samaksa stundā. Darba samaksas līmeņu aprēķinu pamatā vajadzētu būt iespējai izmantot faktisko darba samaksu, kas noteikta attiecībā uz darba ņēmēju, neatkarīgi no tā, vai tā ir noteikta par gadu, mēnesi, stundu vai citā veidā.

(23)

Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam šīs direktīvas nolūkā izveidot jaunas struktūras. Tām vajadzētu būt iespējai saskaņā ar valstu tiesību aktiem un/vai praksi uzticēt no direktīvas izrietošos uzdevumus jau esošām struktūrām, tostarp sociālajiem partneriem, ar noteikumu, ka dalībvalstis ievēro šajā direktīvā izklāstītos pienākumus.

(24)

Lai aizsargātu darba ņēmējus un novērstu viņu bailes no pakļaušanas netaisnībai vienādas darba samaksas principa piemērošanā, vajadzētu būt iespējai, ka viņus pārstāv pārstāvis. Tās varētu būt arodbiedrības vai citi darba ņēmēju pārstāvji. Ja darba ņēmēju pārstāvju nav, vajadzētu būt iespējai, ka darba ņēmējus pārstāv viņu izvēlēts pārstāvis. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ņemt vērā apstākļus savā valstī un atšķirīgās lomas attiecībā uz darba ņēmēju pārstāvību.

(25)

LESD 10. pantā paredzēts, ka, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, Savienībai ir jātiecas apkarot diskrimināciju dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ. Direktīvas 2006/54/EK 4. pantā ir noteikts, ka nedrīkst pastāvēt ne tieša, ne netieša diskriminācija dzimuma dēļ darba samaksas ziņā. Ar dzimumu saistīta diskriminācija darba samaksas ziņā, kurā cietušā dzimumam ir būtiska loma, praksē var izpausties daudzos dažādos veidos. Tajā var pārklāties vairāki diskriminācijas vai nevienlīdzības veidi gadījumos, kad darba ņēmējs pieder pie vienas vai vairākām grupām, kuras ir aizsargājamas no diskriminācijas dzimuma dēļ, no vienas puses, un no diskriminācijas rases vai etniskās izcelsmes, reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas dēļ, no otras puses, kā pret tām aizsargā Padomes Direktīva 2000/43/EK (7) vai 2000/78/EK (8). Sievietes ar invaliditāti, dažādas rasu un etniskās izcelsmes sievietes, tostarp romu sievietes, un gados jaunas vai vecākas sievietes pieder pie grupām, kas var saskarties ar vairākpamatu diskrimināciju. Tāpēc šajā direktīvā būtu jāpaskaidro, ka ar dzimumu saistītā diskriminācijā darba samaksas ziņā vajadzētu būt iespējai ņemt vērā šādu kombināciju, un tādējādi tiktu kliedētas jebkādas šaubas, kas šajā saistībā varētu pastāvēt spēkā esošā tiesiskā regulējuma kontekstā, un nodrošināts, ka valstu tiesas, līdztiesības iestādes un citas kompetentās iestādes pienācīgi ņem vērā visas nelabvēlīgās situācijas, kas izriet no vairākpamatu diskriminācijas, jo īpaši materiālos un procesuālos nolūkos, tostarp nolūkā atzīt diskriminācijas esību, pieņemt lēmumu par atbilstošu salīdzinājuma objektu, novērtēt samērīgumu un attiecīgā gadījumā noteikt piešķiramās kompensācijas apjomu vai piemērojamo sodu apmēru.

Vairākpamatu pieeja ir svarīga, lai izprastu un novērstu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības. Šim precizējumam nevajadzētu mainīt darba devēju pienākumu tvērumu attiecībā uz šajā direktīvā paredzētajiem darba samaksas pārredzamības pasākumiem. Jo īpaši darba devējiem nebūtu jāuzliek pienākums vākt datus, kas saistīti ar citiem aizsardzībā iekļautajiem diskriminācijas iemesliem, nevis dzimumu.

(26)

Lai ievērotu tiesības uz vienādu darba samaksu, darba devējiem ir jābūt ieviestām darba samaksas struktūrām, kas nodrošina, ka starp darba ņēmējiem, kuri veic vienādu vai vienādi vērtīgu darbu, nav ar dzimumu saistītas darba samaksas atšķirības, kas nav pamatotas, balstoties uz objektīviem, dzimumneitrāliem kritērijiem. Šādām darba samaksas struktūrām būtu jānodrošina iespēja salīdzināt dažādu darbu vērtību vienā un tajā pašā organizatoriskajā struktūrā. Vajadzētu būt iespējamam balstīt šādas samaksas struktūras uz spēkā esošām Savienības pamatnostādnēm, kas saistītas ar dzimumneitrālām darba novērtēšanas un klasifikācijas sistēmām, vai uz rādītājiem vai dzimumneitrāliem modeļiem. Saskaņā ar Tiesas judikatūru darba vērtība būtu jānovērtē un jāsalīdzina, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, tostarp izglītības, profesionālajām un apmācības prasībām, prasmēm, nepieciešamo piepūli, atbildību un darba apstākļiem, neatkarīgi no darba modeļu atšķirībām. Lai jo īpaši atvieglotu mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu iespējas piemērot vienādi vērtīga darba jēdzienu, objektīvajiem kritērijiem, kas jāizmanto, būtu jāietver četri faktori: prasmes, nepieciešamā piepūle, atbildība un darba apstākļi. Minētie faktori spēkā esošajās Savienības pamatnostādnēs ir atzīti par būtiskiem un pietiekamiem, lai novērtētu organizācijā veiktos uzdevumus neatkarīgi no tā, kādai ekonomikas nozarei organizācija pieder.

Tā kā ne visi faktori ir vienlīdz būtiski konkrētam amatam, darba devējam būtu jāizvērtē katrs no četriem faktoriem atkarībā no tā, cik lielā mērā minētie kritēriji ir attiecināmi uz konkrēto darbu vai amatu. Var tikt ņemti vērā arī papildu kritēriji, ja tie ir būtiski un pamatoti. Attiecīgā gadījumā Komisijai vajadzētu būt iespējai atjaunināt spēkā esošās Savienības pamatnostādnes, apspriežoties ar Eiropas Dzimumu līdztiesības institūtu (EIGE).

(27)

Valstu algu noteikšanas sistēmas atšķiras, un to pamatā var būt koplīgumi un/vai darba devēja noteikti elementi. Šī direktīva neietekmē dažādās valstu algu noteikšanas sistēmas.

(28)

Piemērota salīdzinājuma objekta identificēšana ir svarīgs aspekts novērtējumā par to, vai darbu var uzskatīt par vienādi vērtīgu. Tas ļauj darba ņēmējiem parādīt, ka tie ir saskārušies ar mazāk labvēlīgu attieksmi nekā salīdzinājuma objekts – cita dzimuma persona, kura veic tādu pašu vai vienādi vērtīgu darbu. Pamatojoties uz tendencēm, kas izriet no tiešās un netiešās diskriminācijas definīcijas Direktīvā 2006/54/EK, ja nav pieejams reāls salīdzinājuma objekts, būtu jāļauj izmantot hipotētisku salīdzinājuma objektu, lai darba ņēmēji varētu parādīt, ka pret viņiem attieksme nav bijusi tāda pati, kāda būtu bijusi pret hipotētisku salīdzinājuma objektu, kas ir cita dzimuma persona. Tas likvidētu nozīmīgu šķērsli personām, kas var būt saskārušās ar diskrimināciju vīriešu un sieviešu darba samaksas ziņā, jo īpaši darba tirgos ar lielu dzimumu segregāciju, kuros prasība atrast pretēja dzimuma personu salīdzinājuma veikšanai padara vienādas darba samaksas prasības celšanu gandrīz neiespējamu.

Turklāt nevajadzētu liegt iespēju darba ņēmējiem izmantot citus faktus, ar kuriem var pamatot iespējamo diskrimināciju, piemēram, statistiku vai citu pieejamu informāciju. Tas ļautu iedarbīgāk mazināt sieviešu un vīriešu darba samaksas nevienlīdzību nozarēs un profesijās, kam raksturīga dzimumu segregācija, jo īpaši tajās, kurās lielākā daļa darba ņēmēju ir sievietes, piemēram, aprūpes nozarē.

(29)

Saskaņā ar Tiesas skaidrojumu, lai konstatētu, vai darba ņēmēji ir salīdzināmā situācijā, salīdzinājumam nav noteikti jāaprobežojas tikai ar situācijām, kad vīriešus un sievietes nodarbina viens un tas pats darba devējs (9). Darba ņēmēji var būt salīdzināmā situācijā pat gadījumos, kad viņus nenodarbina viens un tas pats darba devējs, ja darba samaksas nosacījumus var piedēvēt vienam avotam, kas izveido minētos nosacījumus, un ja minētie nosacījumi ir vienādi un salīdzināmi. Tā tas var būt gadījumos, kad attiecīgos darba samaksas nosacījumus reglamentē tiesību aktos paredzēti noteikumi vai līgumi, kas attiecas uz darba samaksu, kuru piemēro vairāki darba devēji, vai kad šādi nosacījumi ir centralizēti noteikti vairāk nekā vienai organizācijai vai uzņēmumam pārvaldītājsabiedrības vai konglomerāta ietvaros. Turklāt Tiesa ir paskaidrojusi, ka salīdzinājums neaprobežojas ar darba ņēmējiem, kuri ir nodarbināti vienlaikus ar prasītāju (10). Papildus tam, veicot faktisko novērtējumu, būtu jāatzīst, ka darba samaksas atšķirības var būt izskaidrojamas ar faktoriem, kas nav saistīti ar dzimumu.

(30)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tiek darīta pieejama apmācība un īpaši instrumenti un metodes, ar kurām atbalsta un vada darba devējus novērtējumā par to, kas ir vienādi vērtīgs darbs. Tam būtu jāveicina minētā jēdziena piemērošana, īpaši attiecībā uz mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Ņemot vērā valstu tiesību aktus, koplīgumus un/vai praksi, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai konkrētu instrumentu un metožu izstrādi uzticēt sociālajiem partneriem vai izstrādāt tos sadarbībā ar sociālajiem partneriem vai pēc apspriešanās ar tiem.

(31)

Ja profesiju klasifikācijas un novērtēšanas sistēmas netiek izmantotas dzimumneitrālā veidā, īpaši gadījumos, kad tajās pārņemti tradicionālie dzimumu stereotipi, tās var izraisīt ar dzimumu saistītu diskrimināciju darba samaksas ziņā. Šādos gadījumos tās veicina un uztur darba samaksas atšķirību, profesijas, kurās dominē vīrieši vai sievietes, novērtējot atšķirīgi situācijās, kad veiktajam darbam ir vienāda vērtība. Savukārt dzimumneitrālu profesiju novērtēšanas un klasifikācijas sistēmu izmantošana iedarbīgi rada pārredzamu darba samaksas sistēmu un ļoti labi palīdz nodrošināt tiešas vai netiešas uz dzimumu balstītas diskriminācijas novēršanu. Šīs sistēmas konstatē netiešu diskrimināciju darba samaksas ziņā, kas saistīta ar to profesiju nepietiekamu novērtējumu, kurās parasti strādā sievietes. Sistēmas to paveic, mērot un salīdzinot profesijas, kuru saturs atšķiras, bet vērtība ir vienāda, un tādējādi atbalsta vienādas darba samaksas principu.

(32)

Ja netiek sniegta informācija par amatam paredzēto darba samaksas diapazonu, rodas informācijas asimetrija, kas ierobežo amata pretendentu iespēju aizstāvēt savas intereses. Pārredzamības nodrošināšanai būtu jāļauj potenciālajiem darba ņēmējiem pieņemt informācijā balstītu lēmumu par sagaidāmo darba algu, nekādā veidā neierobežojot darba devēja vai darba ņēmēja iespēju aizstāvēt savas intereses, apspriežot darba algu pat ārpus paredzētā diapazona. Pārredzamība arī sniegtu skaidru, dzimumu aizspriedumu neskartu pamatu darba samaksas noteikšanai un izbeigtu praksi noteikt pārāk zemu algu attiecībā pret darba ņēmēja prasmēm un pieredzi. Pārredzamība mazinātu arī vairākpamatu diskrimināciju jeb diskriminēšanu vairāku pamatu dēļ, kuru pieļauj nepārredzama darba samaksas noteikšana. Amata pretendentiem pirms darba intervijas vai arī pirms jebkāda darba līguma noslēgšanas būtu jāsaņem informācija par sākotnējo darba samaksu vai tās diapazonu tādā veidā, lai nodrošinātu informācijā balstītas un pārredzamas sarunas par darba samaksu, piemēram, publicētajā paziņojumā par vakanci. Informācija būtu jāsniedz darba devējam vai citā veidā, piemēram, to varētu sniegt sociālie partneri.

(33)

Lai pārtrauktu vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības saglabāšanos, kas laika gaitā skar atsevišķus darba ņēmējus, darba devējiem būtu jānodrošina, ka paziņojumi par darba vakancēm un amatu nosaukumi ir dzimumneitrāli un ka darbā pieņemšanas procesi ir organizēti nediskriminējošā veidā, lai neapdraudētu tiesības uz vienādu darba samaksu. Nebūtu jāļauj darba devējiem censties noskaidrot amata pretendenta pašreizējo darba samaksu vai agrākās darba samaksas vēsturi vai proaktīvi censties iegūt informāciju par to.

(34)

Darba samaksas pārredzamības pasākumiem būtu jāaizsargā darba ņēmēju tiesības uz vienādu darba samaksu, vienlaikus pēc iespējas ierobežojot izmaksas un administratīvo slogu darba devējiem, īpašu uzmanību pievēršot mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Attiecīgā gadījumā pasākumi būtu jāpielāgo darba devēju lielumam, ņemot vērā darba ņēmēju skaitu. Darba devēju nodarbināto darba ņēmēju skaitu, kas jāpiemēro kā kritērijs tam, lai noteiktu, vai uz darba devēju attiecas pienākums ziņot par darba samaksu, kā minēts šajā direktīvā, nosaka, ņemot vērā Komisijas Ieteikumu 2003/361/EK par mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (11).

(35)

Darba devējiem būtu jādara pieejama informācija darba ņēmējiem par to, kādi kritēriji tiek izmantoti, lai noteiktu darba samaksas līmeņus un darba samaksas attīstību. Darba samaksas attīstība apzīmē procesu, kā darba ņēmējs pāriet uz augstāku darba samaksas līmeni. Ar darba samaksas attīstību saistītie kritēriji cita starpā var ietvert individuālo sniegumu, prasmju attīstību un darba stāžu. Īstenojot šo pienākumu, dalībvalstīm īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai izvairītos no pārmērīga administratīvā sloga mikrouzņēmumiem un mazajiem uzņēmumiem. Dalībvalstīm kā sloga mazināšanas pasākumu vajadzētu arī būt iespējai nodrošināt gatavas veidnes, lai mikrouzņēmumus un mazos uzņēmumus atbalstītu minētā pienākuma izpildē. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atbrīvot tos darba devējus, kuri ir mikrouzņēmumi vai mazie uzņēmumi, no pienākuma, kas saistīts ar darba samaksas attīstību, piemēram, ļaujot viņiem darba samaksas pieauguma kritērijus darīt pieejamus pēc darba ņēmēju pieprasījuma.

(36)

Visiem darba ņēmējiem vajadzētu būt tiesībām pēc pieprasījuma iegūt informāciju par savu individuālo darba samaksas līmeni un par vidējiem darba samaksas līmeņiem sadalījumā pēc dzimuma to darba ņēmēju kategorijā, kuri veic tādu pašu darbu kā viņi vai vienādi vērtīgu darbu. Viņiem vajadzētu būt arī iespējai saņemt informāciju ar darba ņēmēju pārstāvju vai līdztiesības iestādes starpniecību. Darba devējiem katru gadu būtu jāinformē darba ņēmēji par šīm tiesībām, kā arī par darbībām, kas jāveic, lai izmantotu šīs tiesības. Darba devēji pēc savas iniciatīvas var arī izvēlēties sniegt šādu informāciju bez darba ņēmēju pieprasījuma.

(37)

Šai direktīvai būtu jānodrošina, ka personām ar invaliditāti ir pienācīga piekļuve informācijai, kas saskaņā ar to sniegta amata pretendentiem un darba ņēmējiem. Šāda informācija būtu jāsniedz minētajām personām, ņemot vērā viņu konkrēto invaliditāti, tādā formātā un atbilstīgā palīdzības un atbalsta veidā, lai nodrošinātu viņu piekļuvi informācijai un tās izpratni. Tas varētu ietvert informācijas sniegšanu saprotamā veidā, ko viņi var uztvert, ar atbilstoša lieluma fontiem, izmantojot pietiekamu kontrastu vai citu formātu, kas atbilst invaliditātes veidam. Atbilstīgā gadījumā piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2102 (12).

(38)

Darba devējiem, kuriem ir vismaz 100 darba ņēmēju, būtu regulāri jāziņo par darba samaksu, kā paredzēts šajā direktīvā. Dalībvalstu uzraudzības struktūrām minētā informācija būtu jāpublicē piemērotā un pārredzamā veidā. Darba devēji var publicēt minētos ziņojumus savā tīmekļa vietnē vai darīt tos publiski pieejamus citā veidā, piemēram, iekļaujot informāciju savā vadības ziņojumā, attiecīgā gadījumā iekļaujot vadības ziņojumā, kas sagatavots saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/34/ES (13). Darba devēji, uz kuriem attiecas minētās direktīvas prasības, vadības ziņojumā var izvēlēties ziņot par darba samaksu kopā ar citiem jautājumiem, kas saistīti ar darba ņēmējiem. Lai maksimāli palielinātu darba ņēmēju darba samaksas pārredzamības aptvērumu, dalībvalstis darba devējiem, kuri nodarbina mazāk par 100 darba ņēmējiem, var palielināt ziņošanas biežumu vai noteikt, ka regulāra ziņošana par darba samaksu ir obligāta.

(39)

Ziņošanai par darba samaksu būtu jādod darba devējiem iespēja novērtēt un uzraudzīt savas darba samaksas struktūras un politiku, palīdzot viņiem proaktīvi īstenot vienādas darba samaksas principu. Ziņošana un kopīgi darba samaksas novērtējumi veicina izpratni par aizspriedumiem, kas saistīti ar dzimumu, darba samaksas struktūrās un par darba samaksas diskrimināciju, un veicina efektīvu un sistēmisku vēršanos pret šādu neobjektivitāti un diskrimināciju, tādējādi dodot labumu visiem viena un tā paša darba devēja nodarbinātiem darba ņēmējiem. Tajā pašā laikā pēc dzimuma sadalītajiem datiem vajadzētu palīdzēt kompetentajām valsts iestādēm, darba ņēmēju pārstāvjiem un citām ieinteresētajām personām uzraudzīt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību dažādās nozarēs (horizontālā segregācija) un amatos (vertikālā segregācija). Darba devēji publicētos datus var papildināt ar skaidrojumu par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirībām vai nepilnībām. Ja atšķirības vidējā darba samaksā nodarbinātajiem vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu nav pamatotas, balstoties uz objektīviem, dzimumneitrāliem kritērijiem, darba devējam būtu jāīsteno pasākumi šīs nevienlīdzības novēršanai.

(40)

Lai mazinātu slogu darba devējiem, dalībvalstis varētu vākt un sasaistīt nepieciešamos datus ar valstu administrācijas struktūru starpniecību, padarot iespējamu nodarbināto sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirības aprēķināšanu katram darba devējam. Šādā datu vākšanā var būt nepieciešams sasaistīt datus no vairākām valstu pārvaldes iestādēm, piemēram, nodokļu inspekcijām un sociālā nodrošinājuma iestādēm, un tā būtu iespējama, ja būtu pieejami administratīvi dati, pēc kuriem darba devēju datus uzņēmuma vai organizācijas līmenī var sasaistīt ar darba ņēmēju datiem indivīda līmenī, ieskaitot datus par pabalstiem naudā un natūrā. Dalībvalstis varētu vākt minēto informāciju ne tikai par tiem darba devējiem, uz kuriem attiecas šajā direktīvā noteiktais pienākums ziņot par darba samaksu, bet arī par darba devējiem, uz kuriem šis pienākums neattiecas un kuri informāciju sniedz brīvprātīgi. Ja dalībvalstis publicē nepieciešamo informāciju, tiem darba devējiem, par kuriem ir pieejami administratīvie dati, nevajadzētu būt pienākumam ziņot par darba samaksu, ja tiek sasniegts ziņošanas pienākuma iecerētais rezultāts.

(41)

Lai padarītu informāciju par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību organizāciju līmenī plaši pieejamu, dalībvalstīm no darba devējiem saņemto datu par darba samaksas atšķirību apkopošana būtu jāuztic saskaņā ar šo direktīvu izraudzītai uzraudzības struktūrai, neuzliekot papildu slogu darba devējiem. Uzraudzības struktūrai minētie dati būtu jādara publiski pieejami, tostarp ar publikācijām viegli piekļūstamā tīmekļa vietnē, ļaujot salīdzināt atsevišķu darba devēju, nozaru un reģionu datus attiecīgajā dalībvalstī.

(42)

Lai veicinātu labu praksi attiecībā uz šajā direktīvā noteiktajām tiesībām un pienākumiem, dalībvalstis var atzīt darba devējus, uz kuriem neattiecas šajā direktīvā noteiktie ziņošanas pienākumi un kuri brīvprātīgi ziņo par savu darba samaksu, piemēram, izmantojot darba samaksas pārredzamības marķējumu.

(43)

Kopīgiem darba samaksas novērtējumiem vajadzētu ierosināt darba samaksas struktūru pārbaudi un pārskatīšanu organizācijās ar vismaz 100 darba ņēmējiem, kurās vērojama nevienlīdzība darba samaksas jomā. Kopīgais darba samaksas novērtējums būtu jāveic, ja darba devēji un attiecīgie darba ņēmēju pārstāvji nepiekrīt, ka vidējā darba samaksas līmeņa atšķirību starp darba ņēmējiem sievietēm un vīriešiem, kas ir vismaz 5 % attiecīgajā darba ņēmēju kategorijā, var pamatot, balstoties uz objektīviem, dzimumneitrāliem kritērijiem, ja darba devējs šādu pamatojumu nesniedz vai ja darba devējs nav novērsis šādu atšķirību darba samaksas līmenī sešu mēnešu laikā no dienas, kad iesniegts ziņojums par darba samaksu. Kopīgais darba samaksas novērtējums būtu jāveic darba devējiem sadarbībā ar darba ņēmēju pārstāvjiem. Ja darba ņēmēju pārstāvju nav, tad kopīgā darba samaksas novērtējuma nolūkā tie būtu jāieceļ darba ņēmējiem. Ar kopīgiem darba samaksas novērtējumiem saprātīgā termiņā būtu jāizskauž ar dzimumu saistīta diskriminācija darba samaksas ziņā, pieņemot korektīvus pasākumus.

(44)

Visai informācijas apstrādei un publicēšanai, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (14) noteikumiem. Būtu jāpievieno īpaši aizsardzības pasākumi, lai novērstu tiešu vai netiešu informācijas izpaušanu par kādu citu identificējamu darba ņēmēju. Darba ņēmējiem nevajadzētu liegt brīvprātīgi izpaust savu darba algu vienādas darba samaksas principa īstenošanas nolūkā.

(45)

Ir svarīgi, lai sociālie partneri apspriestu vienādas darba samaksas jautājumus un pievērstu tiem īpašu uzmanību koplīguma slēgšanas sarunu gaitā. Būtu jāievēro valstu sociālo dialogu un koplīguma slēgšanas sistēmu dažādās iezīmes Savienībā un sociālo partneru neatkarība un līgumu slēgšanas brīvība, kā arī to funkcija kā darba ņēmēju un darba devēju pārstāvjiem. Tāpēc dalībvalstīm saskaņā ar to sistēmām un praksi būtu jāīsteno attiecīgi pasākumi, lai mudinātu sociālos partnerus pievērst pienācīgu uzmanību vienādas darba samaksas jautājumiem, un tie var ietvert diskusijas attiecīgajā koplīguma slēgšanas sarunu līmenī, pasākumus, ar kuriem stimulē to, ka tiek izmantotas tiesības risināt koplīguma slēgšanas sarunas par attiecīgajiem jautājumiem, un pasākumus, lai novērstu nepamatotus ierobežojumus šādu tiesību izmantošanai, un dzimumneitrālas profesiju novērtēšanas un klasifikācijas sistēmu izstrādi.

(46)

Visu darba ņēmēju rīcībā vajadzētu būt nepieciešamajām procedūrām, kas palīdz īstenot viņu tiesības uz tiesu iestāžu pieejamību. Valstu tiesību akti, kuri samierināšanas procedūras izmantošanu vai līdztiesības iestādes iesaistīšanu nosaka par obligātu vai sasaista ar stimuliem vai sodiem, nedrīkstētu liegt pusēm iespēju izmantot savas tiesības vērsties tiesā.

(47)

Lai varētu iedarbīgi piemērot vienādas darba samaksas principu, ir svarīgi līdztekus citām ieinteresētajām personām iesaistīt arī līdztiesības iestādes. Tāpēc valstu līdztiesības iestāžu kompetencei un pilnvarām vajadzētu būt pietiekami plašām, lai tās pilnīgi aptvertu ar dzimumu saistītu diskrimināciju darba samaksas ziņā, tostarp darba samaksas pārredzamību vai jebkādas citas tiesības un pienākumus, kas noteikti šajā direktīvā. Lai pārvarētu procesuālos un ar izmaksām saistītos šķēršļus, ar kuriem saskaras darba ņēmēji, kuri cenšas izmantot savas tiesības uz vienādu darba samaksu, līdztiesības iestādēm, kā arī asociācijām, organizācijām un darba ņēmēju pārstāvjiem vai citiem tiesību subjektiem, kuru interesēs ir nodrošināt vīriešu un sieviešu līdztiesību, vajadzētu būt iespējai pārstāvēt indivīdus. Tām vajadzētu būt iespējai palīdzēt darba ņēmējiem, rīkojoties viņu vārdā vai viņu atbalstam, kas ļautu no diskriminācijas cietušajiem darba ņēmējiem praktiski celt prasību par viņu tiesību un vienādas darba samaksas principa iespējamo pārkāpumu.

(48)

Prasību iesniegšana vairāku darba ņēmēju atbalstam ir veids, kā atvieglot tiesvedību, kas citādi netiktu ierosināta procesuālu un finansiālu šķēršļu dēļ vai baidoties no pakļaušanas netaisnībai. Tas ir arī līdzeklis gadījumos, kad darba ņēmēji saskaras ar diskrimināciju vairāku iemeslu dēļ, ko var būt grūti nošķirt. Kolektīviem prasījumiem ir potenciāls atklāt sistēmisku diskrimināciju un sabiedrībā kopumā padarīt redzamas tiesības uz vienādu darba samaksu un dzimumu līdztiesību. Kolektīvas tiesiskās aizsardzības iespējamība varētu motivēt proaktīvi īstenot darba samaksas pārredzamības pasākumus, jo radītu sabiedrības spiedienu un vairotu darba devēju izpratni un vēlmi preventīvi rīkoties un risināt diskriminācijai darba samaksas ziņā piemītošo sistemātisko raksturu. Lai nodrošinātu, ka darba ņēmēju pārstāvji ir pienācīgi kvalificēti, dalībvalstis var nolemt noteikt kvalifikācijas kritērijus darba ņēmēju pārstāvjiem tiesvedībā, kas saistīta ar prasībām par vienādu darba samaksu.

(49)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina pietiekamu resursu piešķiršana līdztiesības iestādēm, lai tās varētu iedarbīgi un pienācīgi pildīt tām uzticētos pienākumus, kas saistīti ar diskrimināciju dzimuma dēļ darba samaksas jomā. Ja pienākumi tiek uzticēti vairākām iestādēm, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tie tiek atbilstoši koordinēti. Tas ietver, piemēram, naudas sodu veidā atgūtās summas piešķiršanu līdztiesības iestādēm, lai tās varētu efektīvi veikt savas funkcijas, kas saistītas ar tiesību uz vienādu darba samaksu īstenošanu, tostarp celt prasības par diskrimināciju darba samaksas jomā vai sniegt palīdzību un atbalstu cietušajiem šādu prasību celšanā.

(50)

Kompensācijai būtu saskaņā ar Tiesas praksi pilnībā jāatlīdzina zaudējumi un kaitējums, ko izraisījusi diskriminācija (15) dzimuma dēļ darba samaksas jomā. Tai būtu jāietver neizmaksātās darba algas un ar to saistīto piemaksu vai maksājumu natūrā atgūšana pilnā apmērā, kā arī kompensācija par zaudētajām iespējām, piemēram, piekļuve konkrētām priekšrocībām atkarībā no darba samaksas līmeņa, un morālo kaitējumu, piemēram, morālas ciešanas sakarā ar veiktā darba pārāk zemu novērtējumu. Attiecīgā gadījumā kompensācijā var ņemt vērā kaitējumu, ko radījusi diskriminācija dzimuma dēļ darba samaksas ziņā, kas pārklājas ar citiem aizsardzībā iekļautajiem diskriminācijas iemesliem. Dalībvalstīm nevajadzētu iepriekš noteikt šādas kompensācijas maksimālo apmēru.

(51)

Papildus kompensācijai būtu jānodrošina citi tiesiskās aizsardzības līdzekļi. Piemēram, kompetentajām iestādēm vai valstu tiesām vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai darba devējs veic strukturālus vai organizatoriskus pasākumus ar mērķi pildīt savus pienākumus attiecībā uz vienādu darba samaksu. Šādi pasākumi var ietvert, piemēram, pienākumu pārskatīt darba samaksas noteikšanas mehānismu, balstoties uz dzimumneitrālu novērtējumu un klasifikāciju; pienākumu izstrādāt rīcības plānu atklāto neatbilstību novēršanai un jebkādu nepamatotu darba samaksas atšķirību mazināšanai; pienākumu sniegt informāciju un vairot darba ņēmēju izpratni par viņu tiesībām uz vienādu darba samaksu; un pienākumu izstrādāt obligātu apmācību cilvēkresursu personālam par vienādu darba samaksu un dzimumneitrālu profesiju novērtēšanu un klasifikāciju.

(52)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru (16), Direktīvā 2006/54/EK ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina, ka prima facie diskriminācijas gadījumā pierādīšanas pienākums pāriet pie atbildētāja. Tomēr cietušajiem un tiesām ne vienmēr ir viegli saprast, kā izdarīt kaut vai tikai šo pieņēmumu. Lietā C-109/88 Tiesa konstatēja: ja darba samaksas sistēmai pilnībā trūkst pārredzamības, pierādīšanas pienākumam būtu jāpāriet pie atbildētāja neatkarīgi no tā, vai darba ņēmējs apgalvo, ka noticis prima facie diskriminācijas gadījums darba samaksas ziņā. Attiecīgi pierādīšanas pienākumam būtu jāpāriet pie atbildētāja, ja darba devējs nepilda šajā direktīvā noteiktos darba samaksas pārredzamības pienākumus, piemēram, attiecīgā gadījumā atsakoties sniegt darba ņēmēju pieprasīto informāciju vai neziņojot par vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirību, izņemot gadījumus, kad darba devējs pierāda, ka šāds pārkāpums ir acīmredzami netīšs un nenozīmīgs.

(53)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru valstu noteikumiem par noilguma termiņiem attiecībā uz tādu prasību celšanu, kas attiecas uz iespējamiem šajā direktīvā paredzēto tiesību pārkāpumiem, vajadzētu būt tādiem, kas nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina minēto tiesību izmantošanu. Noilguma termiņi rada specifiskus šķēršļus personām, kas darba samaksas jomā tikušas diskriminētas dzimuma dēļ. Šajā nolūkā būtu jānosaka kopēji minimālie standarti. Minētajiem standartiem būtu jānosaka, kad sākas noilguma termiņš, kāds ir tā ilgums un kādos apstākļos tas tiek apturēts vai pārtraukts un ka noilguma termiņš prasības iesniegšanai ir vismaz trīs gadi. Noilguma termiņus nevajadzētu sākt skaitīt pirms prasītājs ir uzzinājis par pārkāpumu vai var pamatoti sagaidīt, ka tas ir uzzinājis par pārkāpumu. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, ka noilguma termiņš nesākas, kamēr pārkāpums vēl norisinās vai pirms darba līguma vai darba attiecību izbeigšanas.

(54)

Tiesvedības izmaksas būtiski attur personas, kas dzimuma dēļ cietušas no diskriminācijas darba samaksas ziņā, celt prasības par viņu tiesību uz vienādu darba samaksu iespējamiem pārkāpumiem, kā rezultātā darba ņēmēji netiek pietiekami aizsargāti un tiesības uz vienādu darba samaksu netiek pietiekami īstenotas. Lai novērstu minēto būtisko procesuālo šķērsli, kas attur no vēršanās tiesā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka valstu tiesas var novērtēt, vai prasītājam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, ir bijis pamatots iemesls celt prasību tiesā un, ja ir, vai nebūtu lietderīgi no prasītāja neprasīt segt tiesvedības izmaksas. Tas jo īpaši būtu jāpiemēro, ja atbildētājs, kuram spriedums ir bijis labvēlīgs, nav izpildījis šajā direktīvā noteiktos darba samaksas pārredzamības pienākumus.

(55)

Dalībvalstīm būtu jānosaka iedarbīgi, samērīgi un atturoši sodi gadījumos, kad pārkāpti valstu noteikumi, kas pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, vai valstu noteikumi, kas jau pastāv šīs direktīvas spēkā stāšanās datumā un ir saistīti ar tiesībām uz vienādu darba samaksu. Šādiem sodiem būtu jāietver naudas sodi, kuru pamatā varētu būt darba devēja bruto gada apgrozījums vai darba devēja algu kopsumma. Būtu jāņem vērā jebkuri citi vainu pastiprinoši vai mīkstinoši apstākļi, kas var attiekties uz lietas apstākļiem, piemēram, ja darba samaksas diskrimināciju dzimuma dēļ papildina citi aizsardzībā iekļautie diskriminācijas iemesli. Dalībvalstu ziņā ir noteikt tiesību un pienākumu pārkāpumus, kas saistīti ar vienādu darba samaksu par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu un par kuriem naudas sodi ir vispiemērotākais sods.

(56)

Dalībvalstīm būtu jāparedz īpaši sodi gadījumos, kad atkārtoti pārkāptas jebkādas tiesības vai pienākumi, kas saistīti ar vienādu darba samaksu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu, lai atspoguļotu pārkāpuma smagumu un atturētu no šādu pārkāpumu veikšanas nākotnē. Šādi sodi varētu ietvert dažāda veida finansiālus atturošus pasākumus, piemēram, publiskā sektora piešķirtu priekšrocību atcelšanu vai izslēgšanu uz noteiktu laiku no turpmākas finansiālu stimulu saņemšanas vai publiskā iepirkuma procedūrām.

(57)

Darba devēju pienākumi, kas izriet no šīs direktīvas, ir daļa no piemērojamajiem pienākumiem vides, sociālo un darba tiesību jomā, kuru ievērošana dalībvalstīm ir jānodrošina saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2014/23/ES (17), 2014/24/ES (18) un 2014/25/ES (19) attiecībā uz dalību publiskā iepirkuma procedūrās. Lai minētie darba devēju pienākumi, ciktāl tie skar tiesības uz vienādu darba samaksu, tiktu ievēroti, dalībvalstīm jo īpaši būtu jānodrošina, ka ekonomikas dalībniekiem publiskā iepirkuma līguma vai koncesijas izpildes laikā ir tādi darba samaksas noteikšanas mehānismi, kuru dēļ nevienā no vienādu vai vienādi vērtīgu darbu darošo darba ņēmēju kategorijām nerodas tāda nodarbināto sieviešu un vīriešu darba samaksas atšķirība darba samaksas atšķirība, ko nevar pamatot, balstoties uz dzimumneitrāliem kritērijiem. Turklāt dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja noteikt, ka līgumslēdzējām iestādēm ir jāievieš atbilstoši sodi un līguma izbeigšanas nosacījumi, kas nodrošina vienādas darba samaksas principa ievērošanu publiskā iepirkuma līgumu un koncesiju izpildē. Vērtējot, vai pretendentam, kurš iesniedzis saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu, ir piemērojami kādi izslēgšanas iemesli, vai pieņemot lēmumu nepiešķirt līguma slēgšanas tiesības šim pretendentam, līgumslēdzējām iestādēm arī būtu jāvar ņemt vērā, ka piedāvājuma iesniedzējs vai kāds no tā apakšuzņēmējiem neievēro vienādas darba samaksas principu.

(58)

Lai efektīvi īstenotu tiesības uz vienādu darba samaksu, ir nepieciešama atbilstīga administratīvā un tiesiskā aizsardzība pret jebkādu nelabvēlīgu attieksmi, ko varētu izraisīt darba ņēmēju mēģinājumi izmantot šīs tiesības, jebkāda sūdzība darba devējam vai jebkāda administratīva procedūra vai tiesvedība, kuras mērķis ir panākt šo tiesību ievērošanu. Saskaņā ar Tiesas judikatūru (20) to darba ņēmēju kategorija, kam ir tiesības uz aizsardzību, būtu jāinterpretē plaši un tajā būtu jāietilpst visiem darba ņēmējiem, kuri var tikt pakļauti netaisnībai, ko pieļāvis darba devējs, atbildot uz sūdzību, kura iesniegta saistībā ar diskrimināciju dzimuma dēļ. Aizsardzība nav attiecināta tikai uz darba ņēmējiem, kas iesnieguši sūdzību, vai to pārstāvjiem, nedz tiem, kas ir ievērojuši tādas noteiktas formālās prasības, no kurām ir atkarīga konkrēta statusa kā, piemēram, liecinieka atzīšana.

(59)

Lai uzlabotu vienādas darba samaksas principa īstenošanu, šai direktīvai būtu jāpastiprina pastāvošie izpildes rīki un procedūras attiecībā uz šajā direktīvā noteiktajām tiesībām un pienākumiem un Direktīvā 2006/54/EK izklāstītajiem noteikumiem par vienādu darba samaksu.

(60)

Šī direktīva nosaka minimālās prasības, tādējādi ievērojot dalībvalstu prerogatīvu ieviest un uzturēt darba ņēmējiem labvēlīgākus noteikumus. Ja vien šī direktīva neievieš darba ņēmējiem labvēlīgākus noteikumus, tiesībām, kas iegūtas saskaņā ar līdzšinējo tiesisko regulējumu, arī turpmāk būtu jāpaliek spēkā. Šīs direktīvas īstenošanu nevar izmantot, lai samazinātu līdzšinējās tiesības, kas šajā jomā noteiktas spēkā esošajos Savienības vai valstu tiesību aktos, un uz tās pamata arī nevar samazināt darba ņēmēju tiesības attiecībā uz vienādas darba samaksas principu.

(61)

Lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi uzraudzīts, kā tiek īstenotas tiesības uz vienādu darba samaksu, dalībvalstīm būtu jāizveido vai jāizraugās īpaša uzraudzības struktūra. Minētajai struktūrai, kuru vajadzētu būt iespējai izveidot kā daļu no jau pastāvošas struktūras, kurai ir līdzīgi mērķi, vajadzētu būt īpašiem uzdevumiem attiecībā uz šajā direktīvā paredzēto darba samaksas pārredzamības pasākumu īstenošanu un būtu jāvāc noteikti dati, lai uzraudzītu nevienlīdzību darba samaksas jomā un darba samaksas pārredzamības pasākumu ietekmi. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izraudzīties vairāk nekā vienu struktūru, ar noteikumu, ka šajā direktīvā izklāstītās uzraudzības un analīzes funkcijas nodrošina centrālā iestāde.

(62)

Lai varētu analizēt un uzraudzīt vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības izmaiņas Savienības līmenī, ir būtiski nepieciešams apkopot statistiku par darba algu, sadalot to pēc dzimuma, un sniegt Komisijai (Eurostat) precīzus un pilnīgus statistikas datus. Padomes Regulā (EK) Nr. 530/1999 (21) ir prasība dalībvalstīm ar četru gadu intervālu sagatavot strukturālo izpeļņas statistiku mikrolīmenī, kura nodrošina saskaņotus datus vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības aprēķināšanai. Ikgadēji augstas kvalitātes statistikas dati varētu palielināt pārredzamību un uzlabot vīriešu un sieviešu nevienlīdzības uzraudzību darba samaksas jomā un vairot informētību par šo nevienlīdzību. Šādu datu pieejamība un iespēja tos salīdzināt ir būtiska, novērtējot situācijas attīstību gan valstu līmenī, gan visā Savienības teritorijā. Attiecīgie statistikas dati, kas nosūtīti Komisijai (Eurostat), būtu jāvāc statistikas mērķiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 223/2009 (22) nozīmē.

(63)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, labāk un iedarbīgāk piemērot vienādas darba samaksas principu, nosakot kopējas minimālās prasības, kuras būtu jāpiemēro visiem uzņēmumiem un organizācijām Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet minētos mērķus to vēriena un seku dēļ var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā, kas aprobežojas ar minimālo standartu noteikšanu, paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(64)

Sociālajiem partneriem ir svarīga loma darba samaksas pārredzamības pasākumu īstenošanas kārtības izstrādē dalībvalstīs, jo īpaši tajās, kurās darba koplīgumiem ir plašs aptvērums. Tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzticēt sociālajiem partneriem visas šīs direktīvas vai tās daļas īstenošanu – ar noteikumu, ka dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai pastāvīgi nodrošinātu šajā direktīvā paredzēto rezultātu sasniegšanu.

(65)

Šīs direktīvas īstenošanā dalībvalstīm būtu jāizvairās administratīvus, finansiālus vai juridiskus ierobežojumus noteikt tādā veidā, kas kavētu mikrouzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu izveidi un attīstību. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānovērtē savu transponēšanas pasākumu ietekmi uz mikrouzņēmumiem un maziem un vidējiem uzņēmumiem, lai nodrošinātu, ka ietekme uz minētajiem uzņēmumiem nav nesamērīga, īpašu uzmanību veltot mikrouzņēmumiem, un lai izvairītos no administratīva sloga, un publicēt šādu novērtējumu rezultātus.

(66)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (23) 42. pantu notika apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, un viņa atzinums sniegts 2021. gada 27. aprīlī,

(1)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 50. panta 2. punkta a) apakšpunktu Itālijas pieteikums, kurā lūgts reģistrēt nosaukumu “Cedro di Santa Maria del Cedro”, ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (2).

(2)

Komisijai nav iesniegts neviens pamatots iebildumu paziņojums saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1151/2012 51. pantu, tāpēc nosaukums “Cedro di Santa Maria del Cedro” būtu jāreģistrē,

(1)

Regula (ES) 2015/2283 noteic, ka Savienībā tirgū drīkst laist tikai tādus jaunus pārtikas produktus, kas ir atļauti un iekļauti jauno pārtikas produktu Savienības sarakstā.

(2)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2015/2283 (2) 8. pantu tika pieņemta Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2017/2470, ar ko izveido atļauto jauno pārtikas produktu Savienības sarakstu.

(3)

2019. gada 7. oktobrī uzņēmums Medika Natura Sdn. Bhd. (“pieteikuma iesniedzējs”, kas sākotnēji bija Orchid Life Sdn Bhd) Komisijai saskaņā ar Regulas (ES) 2015/2283 10. panta 1. punktu iesniedza pieteikumu Savienības tirgū kā jaunu pārtikas produktu laist Labisia pumila etanola ūdens ekstraktu. Pieteikuma iesniedzējs lūdza atļaut Labisia pumila etanola ūdens ekstraktu izmantot uztura bagātinātājos, kas atbilst definīcijai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/46/EK (3) un ir paredzēti pieaugušajiem, izņemot grūtnieces un ar krūti barojošas sievietes, nepārsniedzot maksimālo lietošanas līmeni 750 mg dienā.

(4)

2019. gada 7. oktobrī pieteikuma iesniedzējs Komisijai arī iesniedza pieteikumu, kurā lūdza aizsargāt īpašniekdatus, proti, farmakokinētikas pētījumu ar žurkām (4), bakteriālu reverso mutāciju testu (5), in vitro zīdītāju hromosomu aberāciju testu (6), zīdītāju eritrocītu mikrokodolu testu ar pelēm (7), atkārtotas devas (90 dienu) orālas toksicitātes pētījumu ar žurkām (8), šķīdības testu (9), in vitro mikrokodolu testu (10) un viena gada hroniskas toksicitātes testu (11).

(5)

2020. gada 14. aprīlī Komisija lūdza Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (“Iestāde”) novērtēt Labisia pumila etanola ūdens ekstraktu kā jaunu pārtikas produktu.

(6)

2022. gada 28. septembrī saskaņā ar Regulas (ES) 2015/2283 11. pantu Iestāde pieņēma zinātnisku atzinumu par Labisia pumila etanola ūdens ekstrakta kā jauna pārtikas produkta nekaitīgumu saskaņā ar Regulu (ES) 2015/2283 (12).

(7)

Zinātniskajā atzinumā Iestāde secināja, ka etanola ūdens ekstrakts (1:1) no vesela Labisia pumila auga, sajaukts ar maltodekstrīnu (2:1), ko izmanto par žāvēšanas palīglīdzekli, mērķa grupai ir nekaitīgs līdz 350 mg dienā. Tāpēc ar minēto zinātnisko atzinumu pietiek, lai varētu pamatoti atzīt, ka Labisia pumila etanola ūdens ekstrakts, ja to lieto uztura bagātinātājos, kas atbilst definīcijai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/46/EK un ir paredzēti pieaugušajiem, izņemot grūtnieces un ar krūti barojošas sievietes, nepārsniedzot maksimālo lietošanas līmeni 350 mg dienā, atbilst tirgū laišanas nosacījumiem saskaņā ar Regulas (ES) 2015/2283 12. panta 1. punktu.

(8)

Zinātniskajā atzinumā Iestāde arī norādīja, ka tās secinājums par jaunā pārtikas produkta nekaitīgumu ir balstīts uz šķīdības testu un toksikoloģisko informāciju (pētījumiem par farmakokinētiku, genotoksicitāti, subhronisku un hronisku orālo toksicitāti), bez kuriem tā jauno pārtikas produktu nebūtu varējusi novērtēt un izdarīt secinājumu.

(9)

Komisija lūdza pieteikuma iesniedzēju sīkāk precizēt, kāds ir pamatojums prasībai aizsargāt īpašumtiesības uz minētajiem datiem un pētījumiem, un precizēt prasību attiecībā uz ekskluzīvām tiesībām atsaukties uz tiem saskaņā ar Regulas (ES) 2015/2283 26. panta 2. punkta b) apakšpunktu.

(10)

Pieteikuma iesniedzējs paziņoja, ka pieteikuma iesniegšanas laikā tam bija īpašumtiesības un ekskluzīvas tiesības atsaukties uz farmakokinētikas pētījumu ar žurkām, baktēriju reversās mutācijas testu, in vitro zīdītāju hromosomu aberācijas testu, zīdītāju eritrocītu mikrokodolu testu ar pelēm, atkārtotas devas (90 dienu) orālās toksicitātes pētījumu ar žurkām, šķīdības testu, in vitro mikrokodolu testu un viena gada hroniskās toksicitātes testu un ka trešās personas šiem datiem nevar ne likumīgi piekļūt, ne tos izmantot, ne uz tiem atsaukties.

(11)

Komisija visu pieteikuma iesniedzēja sniegto informāciju novērtēja un konstatēja, ka tas Regulas (ES) 2015/2283 26. panta 2. punktā noteikto prasību izpildi ir pamatojis pietiekami. Tāpēc farmakokinētikas pētījums ar žurkām, baktēriju reversās mutācijas tests, in vitro zīdītāju hromosomu aberācijas tests, zīdītāju eritrocītu mikrokodolu tests ar pelēm, atkārtotas devas (90 dienu) orālās toksicitātes pētījums ar žurkām, šķīdības tests, in vitro mikrokodolu tests un viena gada hroniskās toksicitātes tests būtu jāaizsargā saskaņā ar Regulas (ES) 2015/2283 27. panta 1. punktu. Attiecīgi piecus gadus pēc šīs regulas stāšanās spēkā Labisia pumila etanola ūdens ekstraktu laist Savienības tirgū būtu jāatļauj tikai pieteikuma iesniedzējam.

(12)

Tomēr, lai gan Labisia pumila etanola ūdens ekstrakta atļauja un tiesības atsaukties uz pieteikuma iesniedzēja dokumentācijā iekļautajiem datiem ir vienīgi pieteikuma iesniedzējam, pieteikties uz atļauju laist tirgū to pašu jauno pārtikas produktu nav liegts nākamajiem pieteikuma iesniedzējiem ar nosacījumu, ka pieteikums ir pamatots ar likumīgi iegūtu informāciju, kas pamato šādas atļaujas piešķiršanu.

(13)

Ir lietderīgi, ka Labisia pumila etanola ūdens ekstraktu kā jaunu pārtikas produktu jauno pārtikas produktu Savienības sarakstā iekļauj kopā ar Regulas (ES) 2015/2283 9. panta 3. punktā minēto informāciju. Šajā sakarā saskaņā ar pieteikuma iesniedzēja ierosinātajiem un Iestādes novērtētajiem uztura bagātinātāju, kas satur Labisia pumila etanola ūdens ekstraktu, lietošanas nosacījumiem, ar atbilstīgu marķējumu patērētāji ir jāinformē, ka uztura bagātinātājus, kas satur Labisia pumila etanola ūdens ekstraktu, būtu jālieto tikai pieaugušajiem, izņemot grūtnieces un ar krūti barojošas sievietes.

(14)

Labisia pumila etanola ūdens ekstraktu būtu jāiekļauj jauno pārtikas produktu Savienības sarakstā, kas noteikts Īstenošanas regulā (ES) 2017/2470. Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Īstenošanas regulas (ES) 2017/2470 pielikums.

(15)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

(1)

Regula (ES) 2016/429 nosaka: lai Savienībā varētu ievest dzīvnieku, reproduktīvo produktu un dzīvnieku izcelsmes produktu sūtījumus, tiem jābūt no tādas trešās valsts vai teritorijas vai to zonas vai nodalījuma, kas norādīti sarakstā saskaņā ar minētās regulas 230. panta 1. punktu.

(2)

Komisijas Deleģētā regula (ES) 2020/692 (2) nosaka dzīvnieku veselības prasības, kuras jāievēro, lai konkrētu sugu un kategoriju dzīvnieku, reproduktīvo produktu un dzīvnieku izcelsmes produktu sūtījumus, ja tie ir no trešām valstīm vai teritorijām vai to zonām vai – akvakultūras dzīvnieku gadījumā – nodalījumiem, varētu ievest Savienībā.

(3)

Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2021/404 (3) ir izveidoti tādu trešo valstu vai teritoriju vai to zonu vai nodalījumu saraksti, no kuriem Savienībā atļauts ievest Deleģētās regulas (ES) 2020/692 darbības jomā esošu sugu un kategoriju dzīvniekus, reproduktīvos produktus un dzīvnieku izcelsmes produktus.

(4)

Konkrēti, Īstenošanas regulas (ES) 2021/404 V un XIV pielikumā sniegti tādu trešo valstu, teritoriju vai to zonu saraksti, no kurām Savienībā atļauts ievest attiecīgi mājputnu, mājputnu reproduktīvo produktu un svaigas mājputnu un medījamo putnu gaļas sūtījumus.

(5)

Kanāda paziņoja Komisijai par diviem augsti patogēniskās putnu gripas uzliesmojumiem, kuri laikposmā no 2023. gada 17. līdz 19. aprīlim ar laboratoriskām analīzēm (RT-PCR) apstiprināti mājputnu populācijā Ontārio (1) un Kvebekas (1) provincē.

(6)

Arī Čīle paziņoja Komisijai par trim augsti patogēniskās putnu gripas uzliesmojumiem, kuri laikposmā no 2023. gada 18. līdz 20. aprīlim ar laboratoriskām analīzēm (RT-PCR) apstiprināti mājputnu populācijā Valparaiso (2) un Biobio (1) reģionā.

(7)

Arī Apvienotā Karaliste paziņoja Komisijai par sešiem augsti patogēniskās putnu gripas uzliesmojumiem, kuri laikposmā no 2023. gada 31. marta līdz 29. aprīlim ar laboratoriskām analīzēm (RT-PCR) apstiprināti mājputnu populācijā Anglijā, Devonas (1), Sautjorkšīras (1) un Jorkšīras (1) grāfistē, kā arī Velsā, Povīsas grāfistē (3).

(8)

Pēc tam, kad bija konstatēti šie nesenie augsti patogēniskās putnu gripas uzliesmojumi, Kanādas, Čīles un Apvienotās Karalistes veterinārās iestādes ap skartajiem objektiem izveidoja vismaz 10 km lielas ierobežojumu zonas un īstenoja pilnīgas izkaušanas politiku, lai kontrolētu augsti patogēniskās putnu gripas klātbūtni un ierobežotu šīs slimības izplatīšanos.

(9)

Kanāda, Čīle un Apvienotā Karaliste iesniedza Komisijai informāciju par to teritorijā valdošo epidemioloģisko situāciju un par pasākumiem, ko tās veikušas, lai nepieļautu augsti patogēniskās putnu gripas tālāku izplatīšanos. Komisija šo informāciju izvērtēja. Pamatojoties uz minēto izvērtējumu un lai aizsargātu dzīvnieku veselības statusu Savienībā, vairs nevajadzētu atļaut Savienībā ievest mājputnu, mājputnu reproduktīvo produktu un svaigas mājputnu un medījamo putnu gaļas sūtījumus no apgabaliem, uz kuriem attiecas ierobežojumi, ko neseno augsti patogēniskās putnu gripas uzliesmojumu dēļ noteikušas Kanādas, Čīles un Apvienotās Karalistes veterinārās iestādes.

(10)

Turklāt Kanāda iesniedza atjauninātu informāciju par tās teritorijā valdošo epidemioloģisko situāciju saistībā ar astoņiem augsti patogēniskās putnu gripas uzliesmojumiem, kuri laikposmā no 2022. gada 5. aprīļa līdz 1. decembrim bija apstiprināti Britu Kolumbijas (4), Ontārio (3) un Kvebekas (1) provincē esošajos mājputnu objektos.

(11)

Turklāt Apvienotā Karaliste iesniedza atjauninātu informāciju par tās teritorijā valdošo epidemioloģisko situāciju saistībā ar 58 augsti patogēniskās putnu gripas uzliesmojumiem, kas laikposmā no 2022. gada 3. septembra līdz 2023. gada 10. martam bija apstiprināti Anglijā, Kambrijas (1), Herefordšīras (1), Linkolnšīras (6), Norfolkas (42), Nortjorkšīras (1), Stefordšīras (1), Safolkas (4), Vorčesteršīras (1) un Jorkšīras (1) grāfistē esošajos mājputnu objektos.

(12)

Turklāt Kanāda un Apvienotā Karaliste iesniedza informāciju par pasākumiem, ko tās veikušas, lai nepieļautu augsti patogēniskās putnu gripas tālāku izplatīšanos. Konkrēti, pēc šo jauno minētās slimības uzliesmojumu konstatēšanas Kanāda un Apvienotā Karaliste ir īstenojušas pilnīgas izkaušanas politiku nolūkā kontrolēt un ierobežot minētās slimības izplatīšanos, un pēc šādas politikas īstenošanas to teritorijā esošajos inficētajos mājputnu objektos tās ir arī pabeigušas nepieciešamo tīrīšanu un dezinficēšanu.

(13)

Komisija izvērtēja Kanādas un Apvienotās Karalistes iesniegto informāciju un secināja, ka augsti patogēniskās putnu gripas uzliesmojumi mājputnu objektos ir novērsti un ka vairs nepastāv risks, kas saistīts ar mājputnu izcelsmes preču ievešanu Savienībā no tām Kanādas un Apvienotās Karalistes zonām, no kurām šo uzliesmojumu rezultātā mājputnu izcelsmes preču ievešana Savienībā bija apturēta.

(14)

Tāpēc, lai ņemtu vērā augsti patogēniskās putnu gripas pašreizējo epidemioloģisko situāciju Kanādā, Čīlē un Apvienotajā Karalistē, būtu jāgroza Īstenošanas regulas (ES) 2021/404 V un XIV pielikums.

(15)

Ņemot vērā pašreizējo epidemioloģisko situāciju saistībā ar augsti patogēnisko putnu gripu Kanādā, Čīlē un Apvienotajā Karalistē un nopietno risku, ka šī slimība varētu tikt ievesta Savienībā, grozījumiem, kas ar šo regulu izdarāmi Īstenošanas regulas (ES) 2021/404 V un XIV pielikumā, būtu jāstājas spēkā steidzami.

(16)

Ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2023/868 (4) ir grozīts Īstenošanas regulas (ES) 2021/404 V un XIV pielikums, minētajos pielikumos grozot rindas par zonu US-2.278 un ierakstos par Amerikas Savienotajām Valstīm nosakot šīs iepriekš slēgtās zonas atvēršanas dienu. Minētās regulas V un XIV pielikumā ir konstatētas kļūdas par zonas US-2.278 atvēršanas dienu, tāpēc rindas par zonu US-2.278 šajos pielikumos būtu attiecīgi jālabo. Šis labojums būtu jāpiemēro no dienas, kad sāk piemērot Īstenošanas regulu (ES) 2023/868.

(17)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,