(1)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2018. gada 4. maijā pieņēma Regulu (ES) 2018/683 (2) (“pagaidu regula”), ar kuru noteica pagaidu antidempinga maksājumu tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importam, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121 (“riepas” jeb “attiecīgais ražojums”).

(2)

Komisija 2018. gada 18. oktobrī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2018/1579 (3), ar kuru nosaka galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importam, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121 (“apstrīdētā regula”)..

(3)

Komisija 2018. gada 9. novembrī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2018/1690 (4), ar ko nosaka galīgos kompensācijas maksājumus tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importam, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121, un groza Īstenošanas regulu (ES) 2018/1579, ar kuru nosaka galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importam, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121, un atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2018/163 (“Regula (ES) 2018/1690”).

(4)

China Rubber Industry Association (“CRIA”) un China Chamber of Commerce of Metals, Minerals & Chemicals Importers & Exporters (“CCCMC”) (kopā “prasītāji”) apstrīdēja apstrīdēto regulu Vispārējā tiesā dažu to dalībnieku vārdā, kas uzskaitīti 9. un 10. apsvērumā (“attiecīgie ražotāji eksportētāji”). Eiropas Savienības Vispārējā tiesa (“Vispārējā tiesa”) 2022. gada 4. maijā pasludināja spriedumu lietās T-30/19 un T-72/19 (5) (“spriedums”).

(5)

Vispārējā tiesa savā spriedumā atcēla apstrīdēto regulu un Īstenošanas regulu (ES) 2018/1690.

(6)

CRIA un CCCMC izvirzīja vairākas prasības, apstrīdot apstrīdēto regulu, un Vispārējā tiesa lēma par divām no tām: i) par prasību, kurā apgalvots, ka Komisija cenu samazinājuma un kaitējuma starpību aprēķinā, ciktāl tas attiecas uz ražotājiem eksportētājiem, nav veikusi taisnīgu cenu salīdzinājumu, un ii) par konkrētām sūdzībām, kurās būtībā apgalvots, ka pieļauta nekonsekvence un pārkāptas tiesības uz aizstāvību attiecībā uz kaitējuma rādītājiem un Savienības ražotāju izlases datu svērumu.

(7)

Attiecībā uz cenu samazinājuma starpību aprēķinu Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija nav veikusi taisnīgu salīdzinājumu, proti, tā ir koriģējusi eksporta cenu (tas ir, atskaitījusi saistītā importētāja PVA izmaksas un nosacīto peļņu) situācijā, kad pārdošana tika veikta, izmantojot saistītu pārdošanas struktūru Savienībā. Tiesa norādīja, ka arī Savienības ražotāji veica pārdošanu ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību un to pārdošanas cenas netika koriģētas tādā pašā veidā. Vispārējā tiesa secināja, ka apstrīdētās regulas kontekstā Komisijas veiktajā cenu samazinājuma aprēķinā ir pieļauta tiesību kļūda, kā arī acīmredzama kļūda vērtējumā un ka tādējādi ar šo aprēķinu ir pārkāpts 3. panta 2. un 3. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1036 (6) (“antidempinga pamatregula”), un 8. panta 1. un 2. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1037 (7) (“antisubsidēšanas pamatregula”). Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja, ka kļūdas ir ietekmējušas kopējos konstatējumus par kaitējumu un cēloņsakarību, kā arī kaitējuma starpībām un ka nebija iespējams precīzi noteikt, kādā mērā galīgie antidempinga maksājumi joprojām ir daļēji pamatoti.

(8)

Attiecībā uz otro punktu Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija nav veikusi objektīvu pārbaudi (kā prasīts antidempinga pamatregulas 3. panta 2. punktā un antisubsidēšanas pamatregulas 8. panta 1. punktā), jo, neveicot visu to mikroekonomisko rādītāju aprēķinu pārskatīšanu, kas nav rentabilitāte, un neatspoguļojot pārskatītus skaitliskos rādītājus apstrīdētajā regulā, Komisija nebija izmantojusi visus tās rīcībā esošos attiecīgos datus. Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Konkrētāk, Vispārējā tiesa nepiekrita tam, ka daļu informācijas, kas netika izpausta ieinteresētajām personām, varētu uzskatīt par konfidenciālu, un konstatēja, ka visi apstrīdētie dati ir “saistīti ar apstrīdētajā regulā konstatētajiem faktiem”. Tāpēc tie ir “būtiski fakti un apsvērumi”, kas būtu bijis jāizpauž ieinteresētajām personām.

(9)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecās uz uzņēmumiem, kurus pārstāvēja CRIA un CCCMC (uzskaitīti turpmāk tabulā).

(10)

Turklāt Vispārējā tiesa atcēla Regulu (ES) 2018/1690, ciktāl tā attiecās uz uzņēmumiem, kurus pārstāvēja CRIA un CCCMC (uzskaitīti turpmāk tabulā), un Zhongce Rubber Group Co., Ltd (Taric papildu kods C379).

(11)

Saskaņā ar 266. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) Savienības iestādēm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Tiesas spriedumus. Ja tiek atcelts akts, ko Savienības iestādes pieņēmušas saistībā ar administratīvu procedūru, piemēram, kā tas ir šajā gadījumā, antidempinga izmeklēšanu, Vispārējās tiesas sprieduma izpilde ietver atceltā akta aizstāšanu ar jaunu aktu, kurā ir novērsta Vispārējās tiesas konstatētā nelikumība (11).

(12)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru procedūru atceltā akta aizstāšanai drīkst atsākt tajā posmā, kurā notikusi nelikumība (12). Konkrēti tas nozīmē, ka tāda akta atcelšana, ar kuru izbeidz administratīvu procedūru, neietekmē tādas sagatavošanās darbības kā antidempinga procedūras sākšanu. Piemēram, ja tiek atcelta regula, ar ko nosaka galīgos antidempinga pasākumus, tad procedūra paliek nepabeigta, jo Savienības tiesību sistēmā vairs nav procedūras pabeigšanas akta (13), izņemot gadījumus, kad nelikumība ir notikusi procedūras sākšanas posmā. Nevar uzskatīt, ka tādas administratīvās procedūras atsākšana, kurā importam, kas veikts atceltās regulas piemērošanas laikā, tiek atkārtoti noteikti antidempinga maksājumi, būtu pretrunā noteikumam par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku (14).

(13)

Šajā lietā Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu attiecībā uz attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, pamatojoties uz to, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, nosakot, vai pastāv ievērojams cenu samazinājums, kas ietekmējis cēloņsakarības analīzi. Tāda pati kļūda metodikā tika konstatēta attiecīgo eksportētāju kaitējuma starpību aprēķinos. Tiesa arī konstatēja kļūdas, kas saistītas ar to, ka netika izpausta konkrēta informācija: i) bruto kaitējuma rādītāji pirms svēruma korekciju piemērošanas un dati par MVU, no vienas puses, un lieliem uzņēmumiem, no otras puses; ii) kaitējuma rādītāji, kas nav rentabilitāte, pēc svēruma pārskatīšanas; iii) konkrēta informācija par kaitējuma makroekonomisko datu avotiem un to Savienības ražošanas nozares MVU saraksts, kuri pārtrauca ražošanu; un iv) kopējais precīzais to Savienības ražošanas nozares MVU pārdošanas apjoms, kuri sadarbojās izmeklēšanā, un informācija par MVU īpatsvaru Savienības ražošanas nozarē.

(14)

Konstatējumi, kas tika izdarīti apstrīdētajā regulā un netika apstrīdēti vai kas tika apstrīdēti, bet kā apstrīdēšanu Vispārējā tiesa noraidīja, vai kas Vispārējā tiesā netika izskatīti un tādējādi neizraisīja apstrīdētās regulas atcelšanu, pilnībā paliek spēkā, un šī procedūras atsākšana tos neietekmē (15).

(15)

Pēc Tiesas 2022. gada 4. maija spriedumiem lietās T-30/19 un T-72/19 Komisija nolēma daļēji atsākt antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanas, kas attiecas uz tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importu, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121, un atsākt izmeklēšanu tajā posmā, kurā noticis pārkāpums. Procedūra tika atsākta ar paziņojumu (16) (“paziņojums par procedūras atsākšanu”), un tā attiecās tikai uz Vispārējās tiesas sprieduma izpildi attiecībā uz uzņēmumiem, kurus pārstāvēja CRIA un CCCMC un kuri bija uzskaitīti paziņojumā par procedūras atsākšanu.

(16)

Tajā pašā dienā Komisija arī nolēma noteikt, ka jāreģistrē tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu imports, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121, un kuras ražojuši šie uzņēmumi, un uzdeva valstu muitas dienestiem sagaidīt, kad tiek publicētas attiecīgās Komisijas īstenošanas regulas, ar kurām atkārtoti nosaka maksājumus, un tikai pēc tam lemt par jebkādiem antidempinga maksājumu atmaksas un atlaišanas pieprasījumiem attiecībā uz importu, kas saistīts šiem uzņēmumiem (17) (“reģistrācijas regula”).

(17)

Komisija informēja ieinteresētās personas par izmeklēšanas atsākšanu un aicināja tās sniegt piezīmes.

(18)

Šī izmeklēšana aptver laikposmu no 2016. gada 1. jūlija līdz 2017. gada 30. jūnijam (“izmeklēšanas periods”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptver laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām (“attiecīgais periods”).

(19)

Komisija 2023. gada 10. janvārī izpauda būtiskos faktus un apsvērumus, uz kuru pamata tā iecerēja atkārtoti noteikt antidempinga maksājumus (“informācijas izpaušana”). Visām personām tika atvēlēts termiņš, kurā tās varēja sniegt piezīmes par izpausto informāciju.

(20)

Piezīmes tika saņemtas no China Rubber Industry Association (“CRIA”), GITI Group (18) un nesaistītā importētāja Hämmerling The Tyre Company GmbH (“Hämmerling”). Komisija izvērtēja piezīmes un attiecīgā gadījumā ņēma tās vērā. Hämmerling un CRIA pieprasīja uzklausīšanu, un iespēja tikt uzklausītiem tiem tika sniegta.

(21)

Pēc CRIA pieprasījuma piezīmēs par izpausto informāciju Komisija izpauda šādus papildu elementus (“papildu informācijas izpaušana”):

(22)

Tikai CRIA sniedza piezīmes par izpausto papildu informāciju, kuras Komisija attiecīgā gadījumā ņēma vērā.

(23)

Pēc informācijas izpaušanas CRIA apgalvoja, ka esot pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo:

(24)

Kā minēts turpmāk 160. apsvērumā, Komisija pārrēķināja maksājumus visiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, īpaši ražotājiem eksportētājiem, kuri tika iekļauti izlasē apstrīdētajā regulā un uz kuriem attiecas Vispārējās tiesas nolēmums (t. i., GITI Group, Hankook Group un Aeolus/Pirelli). Būtu jāatgādina, ka izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju kaitējuma starpības tika aprēķinātas, pamatojoties uz sensitīviem uzņēmumu datiem. Tādējādi aprēķinus nevarēja izpaust visām ieinteresētajām personām, bet tikai attiecīgajiem uzņēmumiem.

(25)

CRIA apgalvoja, ka 10. apsvērumā minētie uzņēmumi ir parakstījuši atļaujas vēstules, kas attiecas uz piekļuvi sensitīviem uzņēmumu datiem, un tādējādi Komisijai būtu bijis jāatklāj CRIA atsevišķie cenu samazinājuma starpības un kaitējuma starpības aprēķini attiecībā uz šiem uzņēmumiem. Kā apgalvoja CRIA, atļaujas vēstuļu saturs turklāt esot identisks parastai pilnvarai (“pilnvara”), ar ko juridisko konsultantu pilnvaro pārstāvēt uzņēmumu.

(26)

Komisija analizēja CRIA iesniegtās atļaujas vēstules. Vairāki Ķīnas ražotāji, uz kuriem attiecas Vispārējās tiesas nolēmums, parakstīja šādas atsevišķas atļaujas vēstules. Komisija konstatēja, ka atļaujas vēstules bija balstītas uz standarta tekstu visiem ražotājiem (iekļautajiem vai neiekļautajiem izlasē) un tajās nebija precizēts, vai attiecīgais uzņēmums ir atļāvis CRIA saņemt uzņēmuma konfidenciālos datus. Turklāt ne visi izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, uz kuriem attiecas pašreizējā izmeklēšana, piekrita nodrošināt CRIA piekļuvi to konfidenciālajiem datiem. Vēl jo vairāk attiecībā uz apgalvojumu, ka pilnvara bija identiska attiecīgajām atļaujas vēstulēm, Komisija uzskata, ka būtiskā atšķirība starp pilnvaru un apvienībai paredzēto atļaujas vēstuli ir struktūra, kurai ir tiesības saņemt datus. Pilnvaras gadījumā juridiskajam konsultantam ir saistoši tās attiecīgās juristu apvienības ētikas noteikumi, kur jurists ir reģistrēts, kas cita starpā paredz, ka jurists neatklāj uzņēmuma konfidenciālos datus. Tāpēc tas, ka pilnvarā var nebūt konkrētu noteikumu par šādiem datiem, nenoņem no attiecīgā(-ajiem) jurista(-iem) pienākumu ievērot visaugstākos ētikas noteikumus šajā jautājumā un nodrošināt saņemto datu konfidencialitāti. Turpretī izņēmuma kārtā apvienības saņem neierobežotu piekļuvi konfidenciāliem savu biedru uzņēmuma datiem, un tādējādi cita starpā var tikt pārkāpti attiecīgie spēkā esošie konkurences noteikumi. Līdz ar to Komisija uzskata, ka uzņēmumu parakstītās atļaujas vēstules nebija pietiekami konkrētas un skaidras attiecībā uz to, vai attiecīgie uzņēmumi ir atļāvuši apvienībai piekļūt to konfidenciālajai informācijai.

(27)

Pamatojoties uz iepriekš minēto analīzi un Komisijas pienācīgu rūpību, ko tā ievēro, pārvaldot tās rīcībā esošo konfidenciālo informāciju par uzņēmumiem, Komisija nolēma izpaust uzņēmuma konfidenciālos datus tieši tikai attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, nevis CRIA, lai aizsargātu šo datu konfidencialitāti. Tāpēc 2023. gada 10. janvārī datu kopa tika nosūtīta GITI Group juridiskajam pārstāvim un Hankook uzņēmuma pārstāvim. Tā kā ne Aeolus/Pirelli, ne kāds no attiecīgajiem šīs grupas ražotājiem eksportētājiem nebija reģistrēts kā ieinteresētās personas, Komisija apzināja kontaktpersonas uzņēmumā Aeolus/Pirelli un 2023. gada 17. janvārī tām sniedza konkrēto informāciju par attiecīgo ražotāju eksportētāju. Tiem tika dots laiks piezīmju sniegšanai līdz 2023. gada 31. janvārim.

(28)

CRIA2023. gada 16. janvārī pieprasīja saņemt attiecīgo uzņēmumu cenu samazinājuma un mērķa cenas samazinājuma aprēķinus, pamatojoties uz parakstītajām atļaujas vēstulēm. Atbildot uz to, 26. un 27. apsvērumā paskaidroto iemeslu dēļ Komisija aicināja CRIA sazināties ar šiem uzņēmumiem un iegūt datus tieši no tiem.

(29)

2023. gada 19. janvārīAeolus Tyre Co., Ltd pieteicās un skaidri atļāva Komisijai sniegt CRIA konkrēto informāciju. Tajā pašā dienā Komisija apvienībai CRIA izpauda grupas Aeolus/Pirelli cenu samazinājuma un mērķa cenu samazinājuma aprēķinus. Attiecībā uz detalizētiem pārdošanas darījumiem Komisija uzņēmumam Aeolus Tyre Co., Ltd un uzņēmumam Pirelli Tyre Co., Ltd atsevišķi izpauda tikai šo uzņēmumu attiecīgās datu kopas. Tas bija tāpēc, ka CRIA iesniedza tikai Aeolus Tyre Co., Ltd, bet ne Pirelli Tyre Co., Ltd parakstītu atļaujas vēstuli.

(30)

Attiecībā uz Hankook Group Komisija nesaņēma skaidru atļauju kopīgot tā datus ar CRIA. Tomēr CRIA piezīmēs par izpausto informāciju apgalvoja, ka grupa ir sniegusi konkrēto informāciju apvienībai.

(31)

Savās piezīmēs par izpausto informāciju CRIA informēja Komisiju, ka GITI Group atsauca atļaujas vēstuli, kas paredzēta CRIA. Pēc tam 2023. gada 3. februārīGITI Group iesniedza jaunu atļaujas vēstuli, kas paredzēta CRIA, nepārprotami atļaujot apvienībai saņemt 2023. gada 10. janvārī izpausto informāciju par konkrēto uzņēmumu. Pēc šīs vēstules saņemšanas un pēc CRIA pieprasījuma Komisija 2023. gada 8. februārī darīja pieejamu CRIA attiecīgo konkrēto informāciju.

(32)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija uzskata, ka nav pārkāptas izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju un visu pārējo attiecīgo ražotāju eksportētāju tiesības uz aizstāvību, kā arī CRIA tiesības uz aizstāvību. Attiecīgie uzņēmumi saņēma informāciju par cenu samazinājuma un mērķa cenas samazinājuma aprēķiniem, un tiem tika dots pietiekami daudz laika piezīmju sniegšanai par izpausto informāciju.

(33)

CRIA apgalvoja, ka Komisija, noraidījusi pieprasījumu pagarināt termiņu piezīmju iesniegšanai par izpausto informāciju un rīkot uzklausīšanu krietnu laiku pēc ķīniešu Jaunā gada beigām, neesot ņēmusi vērā ārkārtas apstākļus, t. i., ķīniešu Jaunā gada brīvdienas, kas tika svinētas no 2023. gada 21. līdz 29. janvārim. CRIA juristu komanda apgalvoja, ka, ņemot vērā ķīniešu Jaunā gada brīvdienas, tā nevarot saņemt no CRIA pienācīgus norādījumus vai informāciju piezīmju sagatavošanai. Turklāt, neraugoties pieprasījumu pēc uzklausīšanas amatpersonas iesaistīšanās, jēgpilns pagarinājums neesot piešķirts un uzklausīšanas amatpersona neesot rīkojusi uzklausīšanu, lai atbildētu uz šo pieprasījumu.

(34)

Komisija norādīja, ka pagarinājuma pieprasījums, kas tika prasīts līdz 2023. gada 6. februārim, bija ārkārtīgi ilgs, proti, pagarinājums par 14 dienām. Lai nekavētu izmeklēšanas savlaicīgu pabeigšanu, Komisija, lai gan tā jau bija atvēlējusi 13 dienas piezīmju sniegšanai, piešķīra divu papildu darba dienu pagarinājumu, proti, līdz 2023. gada 25. janvārim. Attiecībā uz uzklausīšanas pieprasījumu Komisija sākotnēji ierosināja rīkot uzklausīšanu 2023. gada 18. janvārī, proti, pirms ķīniešu Jaunā gada brīvdienām. Pēc tam CRIA ierosināja rīkot uzklausīšanu pēc ķīniešu Jaunā gada brīvdienām un ideālā gadījumā februārī. Komisija piekrita rīkot uzklausīšanu 2023. gada 31. janvārī, proti, pēc ķīniešu Jaunā gada brīvdienām, un pagarināja termiņu piezīmju iesniegšanai.

(35)

Komisija norādīja, ka saskaņā ar antidempinga pamatregulas 20. panta 3. punktu tiesību aktos noteiktais termiņš personu piezīmju sniegšanai ir 10 kalendārās dienas. CRIA un visām pārējām ieinteresētajām personām noteiktais termiņš pēc termiņa pagarināšanas ievērojami pārsniedza 10 kalendārās dienas, un CRIA tika piešķirtas pat 15 dienas. Turklāt pēc piezīmēm, kas tika sniegtas pēc informācijas izpaušanas, Komisija izpauda papildu informāciju un deva ieinteresētajām personām papildu termiņu piezīmju sniegšanai par izpausto papildu informāciju, proti, 4 dienas, t. i., līdz 2023. gada 3. februārim. Pretēji tam, ko apgalvo CRIA, uz atsāktajām izmeklēšanām neattiecas prasība par pagaidu informācijas izpaušanu.

(36)

Visbeidzot, būtu diskriminējoši pret visām pārējām ieinteresētajām personām, kas reģistrētas šajā atsāktajā izmeklēšanā, pagarinājumu par vairāk nekā divām papildu nedēļām piešķirt tikai CRIA.

(37)

Attiecībā uz piezīmi, ka Komisija neesot izskatījusi visas prasības, kuras Vispārējā tiesa nav izskatījusi, Komisija šo jautājumu jau ir aplūkojusi 65. apsvērumā, un jauni argumenti netika sniegti. Tāpēc tā tika noraidīta.

(38)

CRIA pieprasīja uzklausīšanas amatpersonas iesaistīšanos saskaņā ar Uzklausīšanas amatpersonas statūtu 12., 13. un 16. pantu, jo termiņš piezīmju sniegšanai par izpausto informāciju neesot pienācīgi pagarināts, ierosinātās uzklausīšanas grafiks Komisijā pēc informācijas izpaušanas esot nesaprātīgs un konkrēta informācija neesot izpausta.

(39)

Uzklausīšanas amatpersona norādīja, ka CRIA saņēma termiņa pagarinājumu līdz 2023. gada 25. janvārim. Pienācīgi ņemot vērā izklāstītos konkrētos apstākļus un attiecīgās procedūras laika ierobežojumus un pēc apspriešanās ar Komisijas dienestiem, kas ir atbildīgi par izmeklēšanu, uzklausīšanas amatpersona piekrita sniegtajam termiņa pagarinājumam un noraidīja turpmākus pagarinājumus. Attiecībā uz izpaustās informācijas būtību uzklausīšanas amatpersona ieteica CRIA un Komisijas dienestiem pirms vēršanās pie uzklausīšanas amatpersonas vispirms rīkot uzklausīšanu.

(40)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka CRIA varēja pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību paredzētajos un pagarinātajos termiņos, ņemot vērā arī izpaustās informācijas būtību un papildu informāciju, kas pēc informācijas izpaušanas darīta pieejama ieinteresētajām personām. Pēc uzklausīšanas, kas 2023. gada 31. janvārī notika ar Komisijas dienestiem, CRIA nepieprasīja uzklausīšanu pie uzklausīšanas amatpersonas par kādu no iepriekš izvirzītajiem jautājumiem.

(41)

Komisija saņēma piezīmes no Savienības ražošanas nozares, CRIA, GITI Group, Hämmerling un Opoltrans sp. z o.o. (“Opoltrans”).

(42)

CRIA iesniedza Komisijai atļaujas vēstules, ko parakstījuši vairāki ražotāji eksportētāji, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu, t. sk. tie attiecīgie ražotāji eksportētāji, kas tika iekļauti izlasē izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, konkrēti GITI Group, Aeolus Tyre Co., Ltd, Chongqing Hankook Tire Co., Ltd un Jiangsu Hankook Tire Co., Ltd.

(43)

CRIA un GITI Group iebilda pret Komisijas lēmumu reģistrēt importu, jo šajā konkrētajā gadījumā šāda reģistrācija neesot skaidri atļauta ar antidempinga un antisubsidēšanas pamatregulām. Pēc informācijas izpaušanas šīs divas personas savu apgalvojumu atkārtoja. Savienības ražošanas nozares ieskatā reģistrācija bija Komisijas ziņā.

(44)

Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija uzskatīja – Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Komisijas pilnvaras pieprasīt valsts iestādēm veikt atbilstošus pasākumus importa reģistrēšanai ir vispārīgi piemērojami, kā tas izriet no 2016. gada antidempinga pamatregulas 14. panta virsraksta “Vispārīgi noteikumi”. Turklāt regulas 14. panta 5. punkts nav pakļauts nekādiem ierobežojumiem attiecībā uz apstākļiem, kādos Komisija ir pilnvarota pieprasīt valsts muitas dienestiem reģistrēt preces (21). Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(45)

Turklāt GITI Group apgalvoja, ka tajā laikā šo spriedumu joprojām būtu bijis iespējams pārsūdzēt un tāpēc tas neesot bijis derīgs juridiskais pamats reģistrācijas uzsākšanai. Komisija uzskata, ka spriedums nav pārsūdzēts un reģistrācija ir atbilstošs pasākums, kas nodrošinātu, ka maksājumus var atkārtoti noteikt pareizajā līmenī, ja tāds tiktu paredzēts, un uzdot muitas dienestiem sagaidīt šīs regulas publicēšanu (22).

(46)

CRIA, GITI Group, Hämmerling un Opoltrans apgalvoja, ka Komisija neesot varējusi uzdot valsts muitas dienestiem neatmaksāt un/vai neatlaist maksājumus, kas iekasēti saskaņā ar apstrīdēto regulu. Šādai atmaksai esot bijis jānotiek nekavējoties un pilnībā. Tie arī apgalvoja, ka situācija šajā lietā atšķiroties no situācijas spriedumā, kas pieņemts lietā Deichmann (23), jo, pēc lietā iesaistīto personu ieskatiem, tirgus ekonomikas režīma un individuālā režīma neizvērtēšana šajā lietā neesot ietekmējusi maksājumu līmeni. Personas arī apgalvoja, ka maksājumus nevar atkārtoti noteikt ar atpakaļejošu spēku. Pēc personu ieskaitiem, apstrīdētā regula tika pilnībā atcelta, kas nozīmē, ka tā ar atpakaļejošu spēku tika izslēgta no Savienības tiesiskās kārtības, savukārt spriedumā, kurš pieņemts lietā Deichmann, nebija tādu faktoru, kas “varētu ietekmēt Galīgā maksājuma regulas (..) spēkā esamību”. Turklāt personas apgalvoja, ka nelikumība, kas konstatēta attiecībā uz cenu samazinājuma analīzi, esot izraisījusi “visas Komisijas veiktās cēloņsakarības analīzes atzīšanu par spēkā neesošu”. Pēc personu ieskatiem, tas nozīmē, ka maksājumi kopumā nebija nedz jānosaka, nedz jānosaka atkārtoti, jo visa kaitējuma un cēloņsakarības analīze esot bijusi kļūdaina.

(47)

Pēc informācijas izpaušanas GITI Group apgalvoja, ka ar Komisijas lēmumu uzdot valsts muitas dienestiem neatmaksāt maksājumus tiekot pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“ES Pamattiesību harta”) 47. pantā nostiprinātais tiesību aizsardzības tiesā princips. Tā vietā Komisijai būtu vajadzējis atļaut atmaksāt maksājumus, kā tas bija lietā, kad Vispārējā tiesa atcēla naudas sodus, kas iekasēti par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta pārkāpumu (24). Konkrētāk, GITI Group atsaucās uz šādiem Tiesas konstatējumiem: “ja Tiesa pasludina par spēkā neesošu regulu, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, [..] šie maksājumi ir jāuzskata par tādiem, kas pēc likuma nav jāmaksā Muitas kodeksa 236. panta izpratnē un principā valstu muitas iestādēm tie ir jāatmaksā saskaņā ar paredzētajiem nosacījumiem” (25). Turklāt GITI Group ieskatā maksājumu atmaksas atlikšanai ir būtiska praktiska ietekme, kas negatīvi ietekmē attiecīgo uzņēmumu finanšu stāvokli un to ienākumu no ieguldījumiem.

(48)

Komisija atgādināja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru Komisija var uzdot valstu muitas dienestiem sagaidīt, kad Komisija noteiks likmes, pēc kādām šie maksājumi būtu jānosaka, izpildot Savienības tiesu spriedumu, iekams tie pieņem lēmumu par atmaksāšanas pieteikumiem, ko iesnieguši šos maksājumus veikušie uzņēmumi (26). Tiesa ir arī lēmusi, ka atceļošā Tiesas sprieduma precīzais tvērums un attiecīgi no tā izrietošās saistības ir jānosaka katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā ne tikai šāda sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī motīvus, kas tai veido nepieciešamo pamatojumu (27).

(49)

Šajā lietā Vispārējā tiesa apšaubīja cenu samazinājuma aprēķināšanas metodi un tā ietekmi uz cēloņsakarību, kā arī tās pašas kļūdas ietekmi uz to uzņēmumu kaitējuma starpībām, uz kuriem attiecas Tiesas spriedums (28). Tiesa arī lika Komisijai pārskatīt konkrētu informāciju par kaitējuma rādītājiem un izpaust to. Tomēr šie elementi neliek apšaubīt visu pārējo apstrīdētajā regulā izdarīto konstatējumu spēkā esību. Turklāt Tiesa atzina, ka pēc procedūras atsākšanas Komisija var pieņemt pasākumu, lai aizstātu atcelto pasākumu un līdz ar to atkārtoti noteiktu galīgo antidempinga maksājumu, šajā kontekstā novēršot skaidri konstatētās nelikumības (29). Šajā kontekstā nav svarīgi, vai nelikumības attiecas uz maksājumu līmeni. Jebkurā gadījumā, pat ja atsāktās izmeklēšanas konstatējumi būtu tādi, ka antidempinga maksājumi nebūtu jānosaka atkārtoti, muitas dienestiem, ievērojot attiecīgos tiesību aktus muitas jomā, būtu iespēja atmaksāt visu to maksājumu summu, kuri iekasēti kopš apstrīdētās regulas pieņemšanas. Turklāt šī atmaksa ietvertu arī atbilstošus procentus saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem muitas jomā. Tādējādi, pretēji GITI Group apgalvotajam, uzņēmumiem tiktu piešķirta pienācīga kompensācija par to, ka tie ir samaksājuši attiecīgos maksājumus.

(50)

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru antidempinga pamatregulas 10. panta 1. punkts neliedz tiesību aktos atkārtoti noteikt antidempinga maksājumus importam, kas veikts tādu regulu piemērošanas laikā, kuras ir atceltas (30).

(51)

Pretēji reģistrācijai, kas notiek laikposmā pirms pagaidu pasākumu pieņemšanas, konkrētajā lietā nav piemērojami antidempinga pamatregulas 10. panta 4. punkta nosacījumi. Ar Tiesas konstatējumu izpildi saistītas reģistrācijas mērķis faktiski nav atļaut tirdzniecības aizsardzības maksājumu iekasēšanu ar atpakaļejošu spēku, kā paredzēts minētajos noteikumos. Mērķis drīzāk ir nodrošināt spēkā esošo pasākumu efektivitāti un nepieļaut nepamatotu pārtraukumu no apstrīdētās regulas spēkā stāšanās dienas līdz koriģēto maksājumu atkārtotai noteikšanai, ja tādi tiktu paredzēti, nodrošinot, ka nākotnē ir iespējama pasākumu iekasēšana pareizā apmērā. Tādējādi, kā skaidrots reģistrācijas regulas 20. apsvērumā, nevar uzskatīt, ka administratīvās procedūras atsākšana un iespējama atkārtota maksājumu noteikšana būtu pretrunā noteikumam par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Turklāt, kā to atzina personas, šo pašu pieeju nesen apstiprināja Vispārējā tiesa spriedumā lietā T-440/20 (31). Līdz ar to apgalvojums, ka maksājumus nevar noteikt atkārtoti, tika noraidīts.

(52)

Attiecībā uz ES Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprināto tiesību aizsardzības tiesā principu no iedibinātās judikatūras izriet, ka tiesību aizsardzības tiesā princips nevar liegt ES iestādei, kuras tiesību akts iepriekš ticis atcelts, pieņemt jaunu šai personai nelabvēlīgu aktu, balstoties atšķirīgos motīvos (32). Šajā lietā izdarītie konstatējumi ir balstīti motīvos, kas atšķiras no tiem, uz kuru pamata tika atcelta apstrīdētā regula. Tādējādi saskaņā ar Vispārējās tiesas konstatējumiem (33) Komisija nav pārkāpusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, pamatojoties uz to, ka ar šo regulu tā atkārtoti noteikusi galīgo antidempinga maksājumu pēc tam, kad Tiesa bija atcēlusi apstrīdēto regulu.

(53)

CRIA apgalvoja – tā kā “muitas parāds nav radies”, maksājumu atkārtota noteikšana “pārsniedz tiesību aktos noteikto termiņu, kurā valsts muitas dienestiem, ņemot vērā trīs gadu termiņa ierobežojumu, ir tiesības iekasēt maksājumus (..)”. GITI Group apgalvoja, ka “atkārtota noteikšana ar atpakaļejošu spēku (..) pat pēc trīs gadu termiņa beigām var izraisīt valstu muitas dienestu iejaukšanās riskus (tādā nozīmē, ka maksājumus var iekasēt pēc šā trīs gadu termiņa) šajā autonomajā lēmumu pieņemšanas procesā un tādējādi pastāv risks, ka tiks traucēts ES līgumos paredzētais rūpīgi pielāgotais kompetenču sadalījums starp Komisiju un ES dalībvalstīm”. Pēc informācijas izpaušanas GITI Group savu apgalvojumu atkārtoja.

(54)

Komisija uzskata, ka abi argumenti ir noraidāmi. Pirmkārt, Tiesa ir norādījusi, ka termiņi “nevar nedz liegt Komisijai pieņemt regulu, ar ko nosaka vai atkārtoti nosaka antidempinga maksājumus, nedz, vēl jo vairāk, liegt šai iestādei uzsākt vai atsākt procedūru pirms regulas pieņemšanas”  (34). Tāpat Vispārējā tiesa norādīja, ka “[Savienības Muitas kodeksa 103. panta 1. punkts] attiecas tikai uz muitas nodokļu summas paziņošanu parādniekam, un tādējādi tā īstenošana ir tikai to valsts muitas dienestu kompetencē, kuri ir kompetenti sniegt šādu paziņojumu. Tādējādi tas neliedz Komisijai pieņemt regulu, ar ko nosaka vai atkārtoti nosaka galīgo kompensācijas maksājumu” (35). Attiecībā uz apgalvojumu, ka atkārtotas noteikšanas procedūrā notiek iejaukšanās kompetenču sadalījumā starp Komisiju un dalībvalstīm, Komisija konstatēja, ka GITI Group nav precizējusi, kura Līgumu norma liegtu atkārtoti noteikt maksājumu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Komisijai ir tiesības atkārtoti noteikt maksājumus, labojot Vispārējās tiesas konstatētās kļūdas (36). Turklāt uz šo regulu pilnībā attiecās antidempinga pamatregulas 15. panta 3. punktā paredzētā pārbaudes procedūra. Tāpēc šie apgalvojumi tika noraidīti.

(55)

GITI Group apgalvoja, ka (pārskatīto) antidempinga un kompensācijas maksājumu atkārtota noteikšana ar atpakaļejošu spēku esot arī nesamērīga un pretrunā proporcionalitātes principam, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 1. punktā un 5. panta 4. punktā. GITI Group arī apgalvoja, ka maksājumu atkārtota noteikšana ar atpakaļejošu spēku nenodrošinot un nevarot nodrošināt “papildu” aizsardzību Savienības ražošanas nozarei vai novērst turpmāku importu. Tādējādi tiekot pārkāpts proporcionalitātes princips. Pēc informācijas izpaušanas GITI Group šo apgalvojumu atkārtoja.

(56)

Komisija atgādina – saskaņā ar iedibināto judikatūru Komisija nav pārkāpusi proporcionalitātes principu, kad tā, lai izpildītu spriedumu, atkārtoti noteica galīgo maksājumu ar atbilstošu likmi, sākot no galīgo pasākumu spēkā stāšanās dienas. Komisija arī uzskata, ka proporcionalitātes princips ir ievērots tādā ziņā, ka atkārtoti noteiktās maksājumu likmes ir samazinātas un starpību ir uzdots atmaksāt vai atlaist (37). Visbeidzot, attiecībā uz argumentu par nesamērīgumu, kas saistīts ar to, ka Savienības ražošanas nozare saņemtu papildu aizsardzību ar atpakaļejošu spēku, Vispārējā tiesa konstatēja, ka šis apgalvojums “pats par sevi nesniedz juridiski pietiekamu pamatojumu, ka galīgā antidempinga maksājuma, kas ar apstrīdēto regulu ir būtiski samazināts, atkārtota noteikšana šajā lietā būtu nesamērīga”  (38). Tāpēc šie apgalvojumi tika noraidīti.

(57)

Hämmerling apgalvoja, ka ir jāņem vērā pašreizējā ekonomiskā situācija. Pa šo laiku attiecīgajai ekonomikas nozarei bija jāsaskaras ar Covid-19 krīzi, pasaules mēroga cenu pieaugumu, kas ietekmēja visu piegādes ķēdi (tostarp transportu un loģistiku), un attiecīgo ekonomikas krīzi, un tagad ir jārisina tādi jautājumi kā elektroenerģijas izmaksu pieaugums, augstais inflācijas līmenis u. tml., ko izraisījusi arī Krievijas militārā agresija pret Ukrainu. Līdz ar to neesot pareizi atkārtoti noteikt attiecīgos maksājumus nozarē, tirgū, mikroekonomiskajā un makroekonomiskajā situācijā, kas esot pilnīgi atšķirīga no tās situācijas, kura tika pārbaudīta izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.

(58)

Kā paskaidrots 11. apsvērumā, procedūru atceltā akta aizstāšanai drīkst atsākt tajā posmā, kurā notikusi nelikumība (39). Šajā lietā Vispārējās tiesas konstatētā nelikumība saistīta ar regulu, ar ko nosaka galīgos antidempinga pasākumus. Līdz ar to Komisija, novēršot Vispārējās tiesas konstatētās nelikumības, nevar ņemt vērā nesenos notikumus, kuri neattiecas uz izmeklēšanas periodu un attiecīgo periodu. Ievērojot antidempinga pamatregulas 9. panta 4. punktu, ja beigās konstatētie fakti pierāda, ka pastāv dempings un no tā izrietošs kaitējums un Savienības interesēs ir iejaukties saskaņā ar 21. pantu, “tiek noteikts” galīgais antidempinga maksājums. Tādējādi atsāktās izmeklēšanas rezultātā antidempinga maksājumi varētu netikt atkārtoti noteikti tikai tad, ja Komisija konstatētu, ka izmeklēšanas periodā nav noticis dempings un no tās izrietošs kaitējums vai arī nav bijis Savienības interešu apsvērumu pret maksājumiem (40).

(59)

GITI Group apgalvoja, ka atsāktajai procedūrai esot stingri jāaprobežojas ar Vispārējās tiesas izskatītajiem jautājumiem. Tādējādi Komisijai neesot atļauts cenu samazinājuma analīzi aizstāt ar cenu apspiešanas analīzi, lai noteiktu ietekmi uz cenām, jo Komisijas pieņemtā metodika paliek spēkā un tāpēc nav atsāktās procedūras tvērumā. Vispārējā tiesa nepievērsās jautājumam par cenu apspiešanas analīzes ietekmi, un tāpēc tas nav pašreizējās atsāktās procedūras tvērumā.

(60)

Komisija norādīja, ka Vispārējā tiesa apšaubīja Komisijas veikto cenu samazinājuma analīzi taisnīga salīdzinājuma ziņā starp eksporta cenām un Savienības ražošanas nozares cenām. Līdz ar to tika apšaubīta cenu samazinājuma metodika kā tāda. Turklāt nekas neliedza Komisijai ņemt vērā jebkādu citu iespējamo importa par dempinga cenām ietekmi uz cenām antidempinga pamatregulas 3. panta 3. punkta nozīmē. Lietā Deichmann Tiesa nosprieda, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība; tikai šādu pasākumu acīmredzamā nepiemērotība izvirzītajam mērķim var ietekmēt šādu pasākumu likumību (41). Tāpēc apgalvojums tika noraidīts.

(61)

GITI Group apgalvoja, ka Komisija, nosakot cenu samazinājumu, nedrīkstot paredzēt jaunu pieeju. Jo īpaši Komisijai nevajadzētu ieviest jaunu RKN struktūru, t. i., pievienot klienta veidu, kad tā (pār)aprēķina cenu samazinājuma starpību un kaitējuma starpību (42).

(62)

Neskarot to, vai Komisijai ir tiesības ieviest jaunus elementus RKN struktūrā, Komisija atgādina, ka 4.1. iedaļā aprakstītie cenu samazinājuma aprēķini RKN struktūrā nekādus jaunus elementus neievieš. Tādējādi šis apgalvojums ir nevietā un nav būtisks.

(63)

CRIA apgalvoja, ka gan procedūras sākšanas brīdī, gan pēc informācijas izpaušanas esot jāņem vērā tiesā celtās prasības, par kurām Vispārējā tiesa vēl nav lēmusi, un ka Komisijai būtu aktīvi jāņem vērā prasības, kuras Vispārējā tiesa nav izskatījusi.

(64)

Opoltrans apgalvoja, ka izmeklēšanas laikā neesot atklāti pierādījumi par Ķīnas izcelsmes importa dempingu un ka cita starpā ASV izmantošana par analogo valsti neesot atbilstoša, Savienības ražošanas nozarei neesot nodarīts kaitējums, ka neesot cēloņsakarības starp Savienības ražošanas nozares stāvokli un importu no Ķīnas un ka maksājumu atkārtota noteikšana neesot lietotāju interesēs.

(65)

Kā Komisija paskaidroja paziņojumā par izmeklēšanas atsākšanu, konstatējumi, kas tika izdarīti apstrīdētajā regulā un netika apstrīdēti vai kas tika apstrīdēti, bet kā apstrīdēšanu Vispārējā tiesa noraidīja, vai kas Vispārējā tiesā netika izskatīti un tādējādi neizraisīja apstrīdētās regulas atcelšanu, pilnībā paliek spēkā (43). Tas ietver CRIA un Opoltrans izvirzītos jautājumus. Tāpēc Komisijai nav pienākuma izskatīt apgalvojumus par citiem jautājumiem, izņemot tos, kurus Vispārējā tiesa ir atzinusi par nelikumīgiem.

(66)

Kā paskaidrots 5.–7. apsvērumā, Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija, aprēķinot cenu samazinājuma starpības, nav veikusi taisnīgu salīdzinājumu, jo tā koriģēja ražotāju eksportētāju eksporta cenu, pēc analoģijas piemērojot antidempinga pamatregulas 2. panta 9. punktu, savukārt Savienības ražošanas nozare arī veica pārdošanu ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību un to pārdošanas apjomi netika koriģēti.

(67)

Turklāt Vispārējās tiesas sprieduma 163. punktā tika konstatēts, ka tad, ja nebūtu veikta korekcija saskaņā ar antidempinga pamatregulas 2. panta 9. punktu, “Šāda metode būtu ļāvusi taisnīgi salīdzināt cenas gadījumos, kad gan attiecīgo ražojumu, gan līdzīgo ražojumu pārdod ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību”. Minētā sprieduma 190. punktā Vispārējā tiesa arī konstatēja, ka šāds salīdzinājums “neļauj neitralizēt iespējamo ietekmi, ko rada kļūda, salīdzinot faktiskās pārdošanas cenas, ko Ķīnas ražotāji eksportētāji tieši nosaka Savienības klientiem, no vienas puses, un tālākpārdošanas cenas, ko piemēro ar Savienības ražotājiem saistītās pārdošanas struktūras, no otras puses” (izcēlums pievienots). Visbeidzot, sprieduma 134. punktā Vispārējā tiesa noteica, ka “..neatkarīgi no Komisijas izvēlētā tirdzniecības līmeņa likumības un piemērotības no ražotāju eksportētāju vai Savienības ražotāju puses, šīs iestādes veiktajam cenu salīdzinājumam vienmēr jābūt taisnīgam, un tādēļ tam jāattiecas uz cenām vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī.” .

(68)

Kā paskaidrots Vispārējās tiesas sprieduma 150. punktā, izlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju pārdevumu īpatsvars, ko tie veica ar saistīto pārdošanas struktūru starpniecību, Xingyuan grupai bija 0 %, Giti grupai – 34 %, Aeolus/Pirelli – 19 % un Hankook grupai – 98,6 %. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu, Komisija precizēja, ka pārdevumu īpatsvars, kas veikti ar saistīto pārdošanas struktūru starpniecību, sasniedza 46,9 % Ķīnas ražotāju eksportētāju izlasē un 87 % Savienības ražotāju izlasē. No tā izriet, ka katrā no abām izlasēm pārdevumu, kuri veikti ar pārdošanas struktūru starpniecību, īpatsvars bija augsts vai ļoti augsts.

(69)

Kā paskaidrots pagaidu regulas 149. apsvērumā, Komisija izmeklēšanas periodā konstatēja cenu samazinājumu, salīdzinot:

(70)

Lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, ja pārdošana notikusi ar saistītu tirgotāju starpniecību, eksporta cenas pēc analoģijas vairs netika koriģētas saskaņā ar antidempinga pamatregulas 2. panta 9. punktu. Tādējādi saistītā importētāja pārdošanas, vispārējās un administratīvās (“PVA”) izmaksas un nesaistītu importētāju izlases peļņa tika pieskaitīta atpakaļ eksporta cenai.

(71)

Turklāt Komisija novērtēja, vai ir kādi citi potenciāli tirdzniecības līmeņa jautājumi, kas būtu jārisina, lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu gadījumos, kad ražotāji eksportētāji pārdeva tieši Savienības klientiem, bet izlasē iekļautie Savienības ražotāji Savienības klientiem pārdeva ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību. Šajā nolūkā tā veica detalizētu cenu analīzi par visiem izlasē iekļauto Savienības ražotāju pārdošanas darījumiem, lai noteiktu cenu modeļus tiešajai pārdošanai no rūpnīcas un netiešajai pārdošanai ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību. Salīdzinājums liecina par ievērojamām cenu atšķirībām viena ražojuma veida ietvaros, tomēr bez acīmredzama cenu modeļa. Lai gan principā saistītām pārdošanas struktūrām, pārdodot klientiem Savienībā, būtu jāsedz tirgvedības izmaksas, izrādījās, ka šīs izmaksas netika konsekventi iekļautas galīgajās cenās.

(72)

Tāpēc Komisija secināja, ka pārdošana, ko tieši veic ražotāji, vai pārdošana, kura notiek, izmantojot ražotāju pārdošanas struktūras, nav būtiski ietekmējusi cenu līmeni šādā pārdošanā klientam. Jo īpaši netika konstatēts, ka pārdošana ar saistītas struktūras starpniecību izraisītu cenu pieaugumu salīdzinājumā ar pārdošanu, ko ražotājs veica tieši. Līdz ar to Komisija nekonstatēja nekādu iespējamo ietekmi uz cenu līmeņiem, kura būtu jākompensē, par ko Vispārējai tiesai bija aizdomas sprieduma 190. punktā. Tāpēc šajā lietā bija pamatoti salīdzināt izlasē iekļauto Savienības ražotāju faktiskās pārdošanas cenas pārdošanai, kas Savienības klientiem veikta tieši vai ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību, ar izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju eksporta cenām.

(73)

Komisija arī detalizēti analizēja cenu modeļus katram Savienības ražošanas nozares izmantotajam pārdošanas kanālam. Šajā ziņā Savienības ražošanas nozare dažādās proporcijās pārdeva lietotājiem, izplatītājiem, mazumtirgotājiem un “citiem”. Pārdošana visiem klientiem, izņemot “citus”, bija reprezentatīva visiem ražojuma veidiem. Komisija konstatēja, ka bieži vien pārdošanas cenas viena un tā paša ražojuma veida lietotājiem bija zemākas nekā izplatītājiem un mazumtirgotājiem, bet varēja novērot arī pretējo tendenci. Dažādajiem klientiem prasīto cenu atšķirības ne vienmēr bija atkarīgas arī no kopējiem apjomiem, kas pārdoti konkrētajam klientam. Līdz ar to Komisija secināja, ka nav acīmredzama dažādām klientu kategorijām prasīto cenu modeļa un ka nav vajadzīgas papildu korekcijas, lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu, kā to paredzējusi Vispārējā tiesa.

(74)

Komisija atgādina, ka tā ar 2023. gada 30. janvāra paziņojumu lietas materiālos sniedza papildu informāciju par savu analīzi attiecībā uz cenām, ko Savienības ražošanas nozare prasījusi, pārdodot tieši, netieši un dažādām klientu kategorijām.

(75)

Pēc papildu informācijas izpaušanas CRIA nepiekrita Komisijas konstatējumam, ka nav iespējams konstatēt Savienības ražotāju pārdošanas cenu modeli. Komisija norādīja, ka CRIA nepamatoja savu apgalvojumu un nesniedza pierādījumus, kas liecinātu, ka Komisijas analīze būtu kļūdaina. Tāpēc Komisija apgalvojumu noraidīja.

(76)

Tādējādi noteiktā pārskatītā vidējā svērtā cenu samazinājuma starpība, pamatojoties uz izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju importu, bija 14,7 %.

(77)

Jebkurā gadījumā, pat ja pārskatītā cenu samazinājuma starpība tiktu uzskatīta par nenozīmīgu vai neatbilstošu, Komisija uzskata, ka attiecīgajam importam joprojām būtu negatīva ietekme uz pārdošanas apjomu Savienībā.

(78)

Imports par dempinga cenām var būtiski ietekmēt tirgu, kas ir jutīgs pret cenu svārstībām. Kā norādīts pagaidu regulas 134. apsvērumā, Savienības kravas automobiļu un autobusu riepu tirgū valda ļoti sīva konkurence, kurā cenu atšķirības var būtiski ietekmēt tirgu.

(79)

Kā izriet no pagaidu regulas 7.–10. tabulas, attiecīgajā periodā Savienības ražošanas nozares vidējā cena samazinājās par 8 %, savukārt vienības ražošanas izmaksas samazinājās par 6 %. Visgrūtākā situācija bija 3. līmenī, kur pārdošanas cena samazinājās par 5 %, bet vienības ražošanas izmaksas palielinājās par 1 %. Visbeidzot, 3. līmeņa uzņēmumi importa par dempinga cenām dēļ bija spiesti pārdot par cenu, kas vienāda ar to ražošanas izmaksām, tāpēc pārdošana notika, neparedzot peļņu, un tādējādi ar zaudējumiem. Tādējādi imports no Ķīnas attiecīgajā periodā izraisīja cenu apspiešanu tā apjoma (32 % pieaugums) un cenu (11 % sarukums) dēļ, un tas neļāva Savienības ražošanas nozarei paaugstināt cenas, lai tajās ietvertu vienības ražošanas izmaksu pieaugumu.

(80)

Līdz ar to Komisija secināja, ka pat tad, ja cenu samazinājuma esība tiktu apstrīdēta, šajā gadījumā attiecīgais imports tik un tā radītu cenu apspiešanu.

(81)

Komisija pārbaudīja, vai joprojām pastāv cēloņsakarība starp importu par dempinga cenām un Savienības ražotājiem nodarīto kaitējumu, ņemot vērā pārskatītās cenu samazinājuma starpības izlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju importam un konstatējumus par cenu apspiešanu.

(82)

Lai gan visu izlasē iekļauto Ķīnas eksportētāju cenu samazinājuma starpība bija pazeminājusies, izņemot Xingyuan Group, tas nemainīja faktu, ka izlasē iekļauto Ķīnas eksportētāju veiktā importa cenas bija ievērojami zemākas par Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenām. Tāpēc pārskatītās cenu samazinājuma starpības negrozīja pagaidu regulas 5.1. iedaļā izdarīto un apstrīdētās regulas 5.1. iedaļā apstiprināto Komisijas sākotnējo konstatējumu par cēloņsakarības pastāvēšanu starp Savienības ražotājiem nodarīto kaitējumu un importu par dempinga cenām no ĶTR. Pārskatītās cenu samazinājuma starpības, kā arī papildu konstatējumi par cenu apspiešanu šajā lietā nemainīja arī analīzi un konstatējumus par citiem kaitējuma cēloņiem, kas izklāstīti pagaidu regulas 5.2. iedaļā un apstrīdētās regulas 5.2. iedaļā.

(83)

Tāpēc Komisija palika pie sava secinājuma, ka imports par dempinga cenām no ĶTR ir radījis būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei un pārējie faktori ne atsevišķi, ne kopā nav vājinājuši šo cēloņsakarību starp kaitējumu un importu par dempinga cenām.

(84)

Sprieduma 179. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka “kaitējuma starpības aprēķinu veido importa cenu, kas izmantotas cenu samazinājuma aprēķinā, salīdzinājums, no vienas puses, ar līdzīga ražojuma cenām, kas nerada kaitējumu, ieskaitot mērķa peļņu, kura atspoguļo normālus tirgus apstākļus, no otras puses. Tāpēc kļūda, kas saistīta ar tirdzniecības līmeni, kurā tiek veikts cenu salīdzinājums, visticamāk, ietekmēs gan cenu samazinājuma aprēķinu, gan kaitējuma starpības aprēķinu”.

(85)

Lai izpildītu spriedumu, Komisija pārrēķināja kaitējuma novēršanas līmeni visiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas atsāktā procedūra.

(86)

Sākotnējā izmeklēšanā Komisija noteica kaitējuma novēršanas līmeni izmeklēšanas periodā, salīdzinot:

(87)

Savienības ražošanas nozares cena (noteikta EXW līmenī), kas nerada kaitējumu, parasti ir balstīta katra ražojuma veida ražošanas izmaksās (t. sk. PVA izmaksās), kam pieskaitīta samērīga peļņa. Tomēr šajā konkrētajā lietā Komisijai nebija pietiekami detalizētas un pārbaudītas informācijas par ražošanas izmaksām, kuras pamatā ir RKN, un tā būtu nepieciešama, lai aprēķinātu kaitējuma starpību, kas aprakstīta iepriekš. Ņemot vērā šīs lietas konkrētos apstākļus un to, ka nebija skaidra modeļa cenu atšķirībām atkarībā no izlasē iekļauto Savienības ražotāju izmantotā pārdošanas kanāla, cena, kas nerada kaitējumu, tika noteikta, pamatojoties uz katra ražojuma veida (pārdota tieši vai ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību) galīgo pārdošanas cenu nesaistītiem klientiem Savienības tirgū (koriģētu atbilstoši EXW līmenim), kā tā aprakstīta 86. apsvēruma pirmajā ievilkumā, no tās atskaitot faktisko peļņu un pieskaitot samērīgu peļņu. Ņemot vērā šos īpašos apstākļus un lai izpildītu spriedumu, tika uzskatīts par lietderīgu simetriski salīdzināt šo cenu ar ražotāju eksportētāju galīgo pārdošanas cenu, t. i., saistīto importētāju līmenī, to koriģējot arī tikai attiecībā uz muitas nodokļiem un pēcimportēšanas izmaksām, kā tā aprakstīta 69. apsvēruma otrajā ievilkumā, bet ietverot ražotāju eksportētāju saistīto importētāju, kas atrodas Savienībā, PVA izmaksas un peļņu.

(88)

Turklāt, ņemot vērā Vispārējās tiesas konstatējumus sprieduma 190. punktā, Komisija rūpīgi izvērtēja, vai pastāv citi tirdzniecības līmeņa jautājumi, kuri būtu jārisina, lai veiktu taisnīgu salīdzinājumu, ņemot vērā to, ka 87 % no Savienības ražotāju izlasē iekļautajiem ražotājiem pārdeva ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību, un daudzi ražotāji eksportētāji pārdeva arī tieši galalietotājiem. Komisija atgādina – kā paskaidrots 87. apsvērumā, kaitējuma starpības aprēķinos tika izmantotas katra Savienības ražošanas nozares ražojuma veida galīgās pārdošanas cenas. Līdz ar to, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi sprieduma 179. punktā, attiecībā uz cenu samazinājuma aprēķiniem izdarītie konstatējumi bija pilnībā derīgi arī attiecībā uz kaitējuma starpības aprēķiniem, ciktāl tie attiecas uz taisnīgu salīdzinājumu. Kā paskaidrots 71. un 72. apsvērumā, Komisija neatklāja nevienu citu tirdzniecības līmeņa jautājumu, kas būtu jārisina, lai veiktu taisnīgu salīdzinājumu.

(89)

Šādi noteiktās pārskatītās kaitējuma starpības bija šādas.

(90)

Vispārējā tiesa sprieduma 33. punktā norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, neizpaužot tiem šā paša sprieduma 244. punktā minētos datus.

(91)

Vispārējās tiesas sprieduma 244. punktā ir uzskaitīti attiecīgie dati:

(92)

Sprieduma 215.–235. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka pēc svēruma izmaiņām, kas tika veiktas galīgajā posmā (sk. apstrīdētās regulas 188.–195. apsvērumu), Komisija pareizi aprēķināja pārdošanas rentabilitāti Savienībā un parādīja to Savienības ražošanas nozares līmenī kopumā (apstrīdētās regulas 5. tabula) un 3. līmenī (apstrīdētās regulas 6. tabula). Tomēr, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi sprieduma 227. punktā, svēruma metodes izmaiņu dēļ ir jāpārrēķina visi mikroekonomiskie rādītāji, izņemot rentabilitāti. To nedarījusi, Komisija nav objektīvi pārbaudījusi importa par dempinga cenām ietekmi, ievērojot antidempinga pamatregulas 3. panta 3. punktu.

(93)

Tādējādi, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, Komisija turpmākajās iedaļās analizē galīgajā posmā noteiktā svēruma piemērošanas ietekmi uz visiem mikroekonomiskajiem rādītājiem, izņemot kopējo rentabilitāti un 3. līmeņa rentabilitāti (“pārskatītais svērums”). Kā norādīts turpmāk, šā svēruma piemērošana būtiski nemaina nevienu no Komisijas konstatējumiem attiecībā uz mikroekonomiskajiem rādītājiem. Tādējādi tika apstiprināts, ka attiecīgajā periodā pastāvēja būtisks kaitējums.

(94)

Turklāt minētā sprieduma 244. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, neizpaužot tiem bruto kaitējuma rādītājus pirms svēruma korekciju piemērošanas, kā arī datus par MVU, no vienas puses, un lieliem uzņēmumiem, no otras puses. Tomēr Vispārējā tiesa neprasīja, lai Komisija atkārtoti izdarītu konstatējumus par kaitējumu, nepiemērojot svēruma korekcijas. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa ir vienīgi noteikusi, ka šie bruto kaitējuma rādītāji pirms jebkādu svēruma korekciju piemērošanas būtu jāizpauž ieinteresētajām personām.

(95)

Ņemot vērā iepriekš minēto, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, Komisija turpmākajās iedaļās ir parādījusi noteiktos mikroekonomiskos rādītājus: 1) pagaidu regulā ietvertajā pagaidu posmā, 2) galīgajā posmā pēc svēruma pārskatīšanas (“pārskatītais svērums” visās turpmākajās tabulās), 3) bez svēruma korekcijas un 4) 3. līmenī: 4a) rādītāji tikai par MVU un 4b) rādītāji par lieliem uzņēmumiem.

(96)

Kā paskaidrots apstrīdētās regulas 185.–192. apsvērumā, Komisija uzskata, ka mikroekonomiskie rādītāji nevarēja atspoguļot Savienības ražošanas nozares faktisko stāvokli, jo izlasē iekļautajiem lielajiem uzņēmumiem bija lielāka ietekme uz kopējiem datiem nekā izlasē iekļautajiem MVU, savukārt to īpatsvars Savienības ražošanas nozares kopējā pārdošanas apjomā bija aptuveni 13 %.

(97)

Tāpēc Komisija nolēma palielināt izlasē iekļauto MVU svaru. Apstrīdētajā regulā galīgajā posmā tika piemērots šāds svērums. Pirmkārt, Komisija noteica MVU un lielo uzņēmumu pārdošanas apjoma procentuālo daļu no kopējā pārdošanas apjoma Savienībā. Otrkārt, Komisija izlasē iekļauto MVU un lielo izlasē iekļauto ražotāju pārdošanas apjomu izteica ar attiecīgo apjomu kopējā pārdošanas apjomā Savienībā. Visbeidzot, tika salīdzinātas procentuālās daļas un palielināts MVU datu svars, lai atspoguļotu tādu pašu procentuālo daļu kā izlasē iekļautajiem lielajiem uzņēmumiem. Tas ir paskaidrots arī turpmāk 138. apsvērumā. Pagaidu posmā Komisija izmantoja arī papildu korekciju (t. i., lai atlasītajos datos atspoguļotu katra līmeņa īpatsvaru pārdošanas apjomā Savienībā). Tomēr, kā paskaidrots apstrīdētajā regulā, šī korekcija galīgajā posmā tika atcelta, jo ieinteresētās personas apstrīdēja fiksētā koeficienta izmantošanu attiecīgajā periodā.

(98)

Svēruma korekcija ietekmēja ne tikai kopējo mikrorādītāju rezultātu, bet arī 3. līmeni, jo šajā līmenī aktīvi darbojās gan lielie uzņēmumi, gan MVU. Tendences 1. un 2. līmenī netika ietekmētas, jo šajos līmeņos aktīvi darbojās tikai lielie uzņēmumi. Kā norādīts 93. apsvērumā, svēruma korekcijai bija ierobežota ietekme uz vispārējiem mikroekonomiskajiem rādītājiem, jo tika lēsts, ka MVU pārdošanas apjoms izmeklēšanas periodā bija aptuveni 13 % no kopējā pārdošanas apjoma Savienībā izmeklēšanas periodā.

(99)

Izlasē iekļauto Savienības ražotāju vienības vidējai svērtajai pārdošanas cenai nesaistītiem klientiem Savienībā attiecīgajā periodā bija šāda dinamika.

1. tabula

Pārdošanas cenas Savienībā un ražošanas izmaksas

(100)

Neraugoties uz nominālo starpību starp vienības vidējo pārdošanas cenu, kas dažādiem variantiem noteikta attiecīgajam periodam, attiecībā uz vispārējo tendenci netika konstatēta atšķirība starp pagaidu un galīgajā posmā izmantoto svērumu. Bez svēruma vienības vidējā pārdošanas cena samazinājās par 2 procentpunktiem vairāk nekā pārējos divos scenārijos. Tādu pašu secinājumu varēja izdarīt attiecībā uz novērotajām vidējo ražošanas izmaksu tendencēm.

(101)

Svērums, vai drīzāk tā neesība, neietekmēja secinājumu par 1. un 2. līmeni. Attiecībā uz 3. līmeni, kā parādīts 2., 3. un 4. tabulā, Komisija pārbaudīja svēruma ietekmi un tā nepiemērošanu trim datu kopām: 3. līmenim kopumā, lielajiem uzņēmumiem, kas darbojas šajā līmenī, un MVU.

2. tabula

Pārdošanas cenas Savienībā un ražošanas izmaksas – 3. līmenis

(102)

Attiecībā uz 3. līmeni svēruma pārskatīšana galīgajā posmā neietekmēja vienības pārdošanas cenas un vienības ražošanas izmaksu vispārējo tendenci. Tā kā svēruma nebija, vienības pārdošanas cenas un vienības ražošanas izmaksu tendences attiecīgajā periodā liecināja par izteiktāku abu rādītāju samazinājumu vismaz par 5 procentpunktiem. Šīs tendences galvenokārt atspoguļoja tendenci, kas šeit turpmāk novērota attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem, kuri darbojas 3. līmenī.

(103)

Kā redzams 3. tabulā, lielajiem uzņēmumiem, kuri darbojas 3. līmenī, tendence bija ievērojami sliktāka salīdzinājumā ar vienības pārdošanas cenas un vienības ražošanas izmaksu vispārējo tendenci.

3. tabula

Pārdošanas cenas Savienībā un ražošanas izmaksas – 3. līmenis. Tikai lielie uzņēmumi

(104)

Turpmāk 4. tabulā redzams, ka MVU, kuri darbojās tikai 3. līmenī, vienības ražošanas izmaksu dinamika attiecīgajā periodā pasliktinājās un izmaksas palielinājās par 7 %. Vienlaikus vienības cena samazinājās par 2 %.

4. tabula

Pārdošanas cenas Savienībā un ražošanas izmaksas – 3. līmenis. Tikai MVU

(105)

Izlasē iekļauto Savienības ražotāju vidējām darbaspēka izmaksām attiecīgajā periodā bija šāda dinamika.

5. tabula

Vidējās darbaspēka izmaksas uz vienu nodarbināto

(106)

Vidējās darbaspēka izmaksas attiecīgajā periodā palielinājās par 6 % abu veidu svērumiem un par 5 %, ja svērums netika piemērots.

(107)

Izlasē iekļauto Savienības ražotāju krājumiem attiecīgajā periodā bija šāda dinamika.

6. tabula

Krājumi

(108)

Krājumi attiecīgajā periodā palielinājās par 44 %/46 % abu veidu svērumiem un par 48 %, ja svērums netika piemērots. Krājumi perioda beigās sasniedza aptuveni 9 % no gada ražošanas apjoma abu veidu svērumiem un 8 %, ja svērums netika piemērots. Šī situācija negatīvi ietekmēja izlasē iekļauto Savienības ražotāju finansiālo stāvokli.

(109)

Izlasē iekļauto Savienības ražotāju rentabilitātei, naudas plūsmai, ieguldījumiem un ienākumam no ieguldījumiem attiecīgajā periodā bija šāda dinamika.

7. tabula

Rentabilitāte, naudas plūsma, ieguldījumi un ienākums no ieguldījumiem

(110)

Izlasē iekļauto Savienības ražotāju rentabilitāti Komisija noteica, tīro peļņu pirms nodokļu nomaksas no līdzīgā ražojuma pārdošanas nesaistītiem klientiem Savienībā izsakot procentos no šīs pārdošanas apgrozījuma.

(111)

Pamatojoties uz diviem svēruma veidiem, kopējās rentabilitātes tendence bija līdzīga, no 15,6 %/15,4 % 2014. gadā tā samazinājās līdz 13,7 % izmeklēšanas periodā. Tas tika aprēķināts, pamatojoties uz katra līmeņa īpatsvaru kopējā pārdošanas apjomā. Bez svēruma kopējā rentabilitāte samazinājās no 16,9 % 2014. gadā līdz 15,6 %.

(112)

Rentabilitātes samazināšanās, kas novērota trim izklāstītajām metodikām, izrietēja no cenu un izmaksu starpības par 2 procentpunktiem.

(113)

Komisija atgādina – kā paskaidrots iepriekš 93. apsvērumā, kopējā rentabilitāte jau ir izpausta galīgajā regulā un uz to neattiecas Vispārējās tiesas konstatējumi par konstatētajām kļūdām. Rentabilitāte iepriekšējā tabulā tika parādīta tikai pilnīguma labad. Piemērojot trīs dažādās metodikas, kopējo rentabilitāti ietekmēja rentabilitāte 1. un 2. līmenī, savukārt rentabilitāte 3. līmenī bez svēruma attiecīgajā periodā samazinājās par aptuveni 5 procentpunktiem, kā norādīts 9. tabulā. Turklāt samazinājās arī relatīvā rentabilitātes tendence visā Savienības ražošanas nozarē.

(114)

Neto naudas plūsma ir Savienības ražotāju spēja pašfinansēt savu darbību. Neto naudas plūsmas tendence liecina par 7–12 % samazinājumu, ja to izsaka bez svēruma vai ar provizorisko svērumu.

(115)

Ienākums no ieguldījumiem ir peļņa, kas izteikta procentos no pamatlīdzekļu uzskaites neto vērtības. Izmantojot minētās trīs metodikas, tā dinamika attiecīgajā periodā bija negatīva (par aptuveni 15 procentpunktiem).

(116)

Attiecībā uz 2. līmeni svēruma pārskatīšana starp provizorisko un galīgo rādītāju ietekmēja vērtības, bet ne vispārējo novēroto tendenci. Tāpēc tika apstiprināts pagaidu regulas 196. un 197. apsvērums.

8. tabula

Rentabilitāte, naudas plūsma, ieguldījumi un ienākums no ieguldījumiem. 2. līmenis

(117)

Pamatojoties uz to pašu aprakstīto metodiku, tika veikta īpaša analīze par 3. līmeni, MVU, kas darbojas 3. līmenī, un lielajiem uzņēmumiem, kuri darbojas 3. līmenī.

(118)

Komisija atgādina – kā paskaidrots 93. apsvērumā, 3. līmeņa rentabilitāte jau ir izpausta apstrīdētajā regulā un uz to neattiecas Vispārējās tiesas konstatējumi par konstatētajām kļūdām. Rentabilitāte iepriekšējā tabulā tika parādīta tikai pilnīguma labad.

(119)

Tika atzīts, ka 3. līmenim kopumā divu svēruma metodikas veidu rentabilitātes tendence ir līdzīga. Tas ir saistīts ar to, ka MVU ziņotajiem zaudējumiem bija lielāka nozīme kopējā aprēķinā, jo MVU zaudējumi bija īpaši izteikti (-6,1 % izmeklēšanas periodā). Bez svēruma 3. līmeņa rentabilitāte bija līdzīga rentabilitātei, ko ziņoja lielie uzņēmumi, kuri darbojas šajā līmenī. 3. līmenī lielo uzņēmumu rentabilitāte laikā no 2014. gada līdz izmeklēšanas periodam samazinājās uz pusi, proti, no 10 % līdz 4,8 %.

(120)

Attiecībā uz 3. līmeni neto naudas plūsma ievērojami samazinājās: par aptuveni 60 % diviem svēruma metodikas veidiem un aptuveni par 35 % bez svēruma. Ienākums no ieguldījumiem attiecīgajā periodā samazinājās par aptuveni 66 procentpunktiem diviem svēruma metodikas veidiem un par aptuveni 48 procentpunktiem bez svēruma. Bez svēruma 3. līmeņa rentabilitāte atspoguļoja 3. līmeņa lielo uzņēmumu rentabilitāti, kas bija sagaidāma, pamatojoties uz pagaidu regulas 198. apsvērumu.

9. tabula

Rentabilitāte, naudas plūsma, ieguldījumi un ienākums no ieguldījumiem. 3. līmenis

(121)

Attiecībā uz lielajiem uzņēmumiem 3. līmenī Komisija turpmāk sniedza pilnīgu datu kopu par to rentabilitāti, naudas plūsmu, ieguldījumiem un ienākumu no ieguldījumiem.

10. tabula

Lielie uzņēmumi. Rentabilitāte, naudas plūsma, ieguldījumi un ienākums no ieguldījumiem – 3. līmenis

(122)

Attiecībā uz MVU 3. līmenī Komisija turpmāk sniedza pilnīgu datu kopu par to rentabilitāti, naudas plūsmu, ieguldījumiem un ienākumu no ieguldījumiem. Izmeklēšanas periodā paziņotie zaudējumi ir sniegti pagaidu regulas 198. apsvērumā.

11. tabula

Rentabilitāte, naudas plūsma, ieguldījumi un ienākums no ieguldījumiem. 3. līmenis – MVU

(123)

Komisija uzskata, ka mikroekonomiskie rādītāji, kuru pamatā ir pārskatītais svērums, apstiprina apstrīdētās regulas 196. apsvērumu un tādējādi secinājumi, kuri balstīti tendencēs, kuras izklāstītas pagaidu regulā, joprojām ir spēkā.

(124)

Turklāt tika konstatēts, ka arī mikroekonomiskie rādītāji, kuru pamatā nav svēruma, atbilst mikroekonomiskajiem rādītājiem, kuru pamatā ir divi svēruma metodikas veidi. Svēruma trūkums galvenokārt ietekmēja 3. līmeni. Jo īpaši 3. līmeņa kopējā rentabilitāte bez svēruma atspoguļoja to lielo uzņēmumu rentabilitāti, kuri darbojas 3. līmenī. Pagaidu regulas 198. apsvērumā ir norādīta lielo uzņēmumu peļņas norma izmeklēšanas periodā.

(125)

Lielie uzņēmumi, kuri darbojas 3. līmenī, saskārās ar būtisku peļņas normas un ienākuma no ieguldījumiem samazinājumu, kas kļuva negatīvi, kā arī naudas plūsmas samazinājumu. MVU zaudējumi izmeklēšanas periodā bija īpaši izteikti (-6,1 %). Līdzīgus secinājumus varēja izdarīt par naudas plūsmu un ienākumu no ieguldījumiem, kas kļuva negatīvi. Tāpēc secinājums par MVU situāciju palika spēkā, un tika apstiprinātas pagaidu regulā un apstrīdētajā regulā konstatētās tendences.

(126)

Lai gan šajā gadījumā mikroekonomisko rādītāju tendences, kas noteiktas, pamatojoties uz pārskatīto svērumu, bija līdzīgas kā mikroekonomiskajiem rādītājiem bez svēruma, Komisija uzskata, ka galīgajā posmā piemērotā svēruma metodika ir precīza tirgus situācijā, kurā Savienības ražošanas nozari veido gan lielie uzņēmumi, gan daudzi MVU. Komisija arī norāda, ka Vispārējā tiesa nav apšaubījusi šo metodiku kā tādu.

(127)

Attiecībā uz makroekonomiskajiem rādītājiem Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, kā apgalvoja CRIA un CCCMC, Komisija nav sniegusi papildu informāciju par izmantoto datu avotiem. Galīgajā posmā CRIA un CCCMC arī apgalvoja, ka tām ir šaubas par izmantotās informācijas ticamību, kura sniegta apstrīdētās regulas 201. apsvērumā.

(128)

Lai izpildītu spriedumu, Komisija sanāksmē ar Eiropas Riepu un gumijas ražotāju asociācijas (ETRMA) pārstāvjiem pieprasīja papildu informāciju un saņēma sīkākus skaidrojumus. ETRMA sniedza detalizētu informāciju par metodiku, ko asociācija izmantoja tirgus datu agregēšanai. Visām ieinteresētajām personām tika darīta pieejama sanāksmes protokola atklāta versija kopā ar vairākiem pielikumiem. Pielikumos ir sīki aprakstīts, kā ETRMA bija apkopojusi datus ar tās saistītās struktūras Europol Governance palīdzību, kura tās vārdā veica makroekonomisko datu apkopošanu. Komisija atkārtoti uzsvēra, ka daži ražotāji eksportētāji (piemēram, Hankook Group un Aeolus/Pirelli), kas bija ETRMA biedri, galīgās informācijas izpaušanas laikā neapstrīdēja ETRMA sniegtos makroekonomiskos datus.

(129)

Pamatojoties uz to, Komisija uzskata, ka tā ir izpildījusi Vispārējās tiesas konstatējumus attiecībā uz jautājumu par makroekonomisko datu avotiem, kā noteikts Vispārējās tiesas sprieduma 244. punktā.

(130)

Vispārējā tiesa norādīja, ka prasītāji tiesas sēdē pamatoti apgalvoja, ka tādu 85 ražošanu pārtraukušo MVU nosaukumu paziņošana, kurus sniedza astoņi dažādi protektoru piegādātāji, neļāva identificēt individuālas darījumu attiecības starp piegādātāju un klientu un ka līdz ar to šie nosaukumi neattiecas uz datiem, kas varētu būt konfidenciāli. Šādos apstākļos Komisija nav parādījusi, ka ražošanu pārtraukušo Savienības ražošanas nozares MVU saraksts būtu konfidenciāls (sk. sprieduma 253. punktu).

(131)

Komisija uzskata, ka principā uzņēmuma nosaukumu nevajadzētu izpaust citām ieinteresētajām personām bez attiecīgā uzņēmuma nepārprotamas piekrišanas. Turklāt saiknes novēršana starp protektoru piegādātāju un tā klientu var būt nepietiekama, lai šo informāciju varētu izpaust. Klientu saraksts ir viens no uzņēmuma galvenajiem aktīviem, tāpēc protektoru piegādātājs nav ieinteresēts izpaust šāda veida informāciju saviem konkurentiem. Turklāt daži no attiecīgajiem MVU par 100 % nekoncentrējās uz riepu atjaunošanas darījumdarbību vien, bet riepu atjaunošana citu starpā bija viena no darbībām (piemēram, jaunu riepu pārdošana vai darbnīca liela kravas automobiļu parka uzņēmumiem). Visbeidzot, tas, ka uzņēmums ir paziņojis, ka klients ir pārtraucis protektoru materiālu iegādi, ne vienmēr nozīmē, ka šis uzņēmums ir bankrotējis vai ir likvidēts. Tādējādi šīs informācijas sniegšana atklātu sensitīvu komercinformāciju.

(132)

Lai gan vairāku personu apjomu vai vērtību datu agregātus var izpaust, nesaskaroties ar konfidencialitātes problēmām, īpaši tad, ja agregētie dati ir vienā un tajā pašā diapazonā, tas nevar attiekties uz uzņēmuma nosaukumu. Turklāt persona, kas sadarbojas, nevar izpaust šādu informāciju bez tās personas atļaujas, kuras nosaukumu tā norāda. Līdz ar to, lai izpaustu šādu klientu sarakstu, katram protektoru piegādātājam būtu bijis jāpieprasa no katra sava klienta atļauja izpaust tā nosaukumu citām ieinteresētajām personām.

(133)

Laikā, kad tika pieņemta apstrīdētā regula, ieinteresētajām personām varēja izpaust tikai tos uzņēmumus, par kuriem ziņots, ka tie ir bankrotējuši vai likvidēti. Tomēr Komisijai nebija informācijas par to, kurš uzņēmums ir bankrotējis, ir likvidēts vai vienkārši pārtraucis ražošanu. Komisija 2019. gada 19. jūlija paziņojumā lietas materiālos sniedza sīkus skaidrojumus par metodiku, kas izmantota iepriekš minētā saraksta izveidei. Laikā, kad tika pieņemta apstrīdētā regula, Komisija sazinājās ar astoņiem protektoru piegādātājiem, lai iegūtu informāciju par to klientu sarakstiem un pārdošanas apjomiem attiecīgajā periodā (no 2014. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 30. jūnijam). Tā kā riepu atjaunotājiem var būt vairāki piegādātāji, piegādātāju sniegtie dati tika agregēti par katru klientu, lai identificētu uzņēmumus, kuri attiecīgajā periodā pārtrauca iegādāties protektoru materiālu. Pamatojoties uz šo datubāzi, Komisija varēja identificēt riepu atjaunotājus, kas izvēlējušies citu piegādātāju. Apstrīdētās regulas 244. apsvērumā, atsaucoties uz pagaidu regulas 202. apsvērumu, Komisija arī norādīja, ka vismaz 85 MVU pārtrauca ražošanu.

(134)

Komisijas rīcībā nebija informācijas par katra riepu atjaunotāja juridisko statusu. Jo īpaši Komisija nevarēja identificēt bankrotējušus vai likvidētus uzņēmumus un tādējādi ziņot par tiem ieinteresētajām personām.

(135)

Šīs izmeklēšanas gaitā Komisija sazinājās ar protektoru piegādātājiem, kas sadarbojās, lai uzzinātu to uzņēmumu faktisko juridisko statusu, kuri ir pārtraukuši iegādāties protektoru materiālus. Pamatojoties uz šo Komisijas pieprasījumu, protektoru piegādātāji piekrita izpaust šos nosaukumus, taču ar nosacījumu, ka to uzņēmuma nosaukums būtu jānošķir no klientu nosaukumiem. Komisija konstatēja, ka lielākā daļa sarakstā iekļauto uzņēmumu bija pārtraukuši darbību. Tāpēc Komisija nolēma publiskot to MVU sarakstu, kuri pārtrauca iegādāties protektoru materiālus no ieinteresētajām personām. To nosaukumi tika iekļauti nekonfidenciālajos lietas materiālos.

(136)

Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija nav izpaudusi informāciju par MVU īpatsvaru Savienības ražošanas nozarē (sk. sprieduma 244.–266. punktu).

(137)

Tomēr apstrīdētās regulas 4. tabulā Komisija norādīja precīzu MVU īpatsvaru kā daļu no Savienības ražošanas nozares.

(138)

Kā norādīts apstrīdētās regulas 4. tabulā, pārskatītās svēruma metodikas pamatā bija nevis uzņēmumu, kas sadarbojās, paziņotais apjoms, bet gan MVU un lielo uzņēmumu kopējais pārdošanas apjoms, kas parādīts turpmākajā tabulā. Izmantotie konkrētie pamatā esošie dati ir sniegti 12. tabulā.

12. tabula

MVU pārdošanas īpatsvars kopējā pārdošanas apjomā Savienībā (%)

(139)

Komisija atgādina, ka, saņēmusi pienācīgi pamatotus pieprasījumus, tā visā izmeklēšanas laikā piešķīra anonimitāti visiem sūdzības iesniedzējiem. Turklāt, lai papildus aizsargātu sūdzības iesniedzēju anonimitāti, koeficients, ko izmantoja pārskatīto svēruma vērtību noteikšanai, bija balstīts tikai kopējā pārdošanas apjomā Savienībā, ieskaitot MVU kopējo pārdošanas apjomu, nevis tikai to MVU pārdošanas apjomā, kuri sadarbojās. Līdz ar to MVU, kas sadarbojās, precīzie pārdošanas apjomi paši par sevi nebija būtisks fakts vai apsvērums, uz kura pamata Komisija noteica Savienības ražošanas nozares kaitējuma rādītājus. Tomēr Vispārējā tiesa sprieduma 256. punktā uzskatīja, ka Komisija nav konkrēti paskaidrojusi, kā agregētā rādītāja izpaušana varētu atklāt konkrētu sūdzības iesniedzēju identitāti.

(140)

Komisija uzskata, ka konkrētos gadījumos agregēto datu izpaušana patiešām neatklāj sūdzības iesniedzēju identitāti. Tas tā varētu būt, piemēram, attiecībā uz nozari, kurā uzņēmumu pārdošanas apjomi ir sadalīti nevienmērīgi un katra ekonomikas dalībnieka tirgus daļa ir neliela. Tomēr šajā gadījumā Savienības ražošanas nozare sastāvēja no nedaudzām lielām uzņēmumu grupām, no vienas puses, un vairāk nekā 380 MVU, no otras puses. Lielās uzņēmumu grupas veidoja aptuveni 85 % no pārdošanas apjoma Savienībā, kā paskaidrots pagaidu regulas 129. apsvērumā. Tādējādi, ja tiktu atklāti precīzi MVU pārdošanas apjomi (vai pat to diapazoni), pārējās ieinteresētās personas būtu varējušas secināt, kāda bijusi to sūdzības iesniedzēju procentuālā daļa, kuri ir lielie Savienības ražotāji, un galu galā būtu bijis iespējams identificēt lielos Savienības ražotājus, kuri sadarbojās izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula. Tādējādi, veikusi tās rīcībā esošo datu rūpīgu atkārtotu pārbaudi, Komisija secināja, ka, atklājot precīzus to MVU pārdošanas apjomus (vai pat to diapazonus), kuri sadarbojās izmeklēšanā, tiktu apdraudēta sūdzības iesniedzēju anonimitāte.

(141)

Pēc informācijas izpaušanas CRIA atkārtoja savu apgalvojumu, ka Komisijai būtu vajadzējis norādīt precīzo to MVU pārdošanas apjomu, kuri sadarbojās izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.

(142)

Komisija uzskatīja, ka to MVU pārdošanas apjoms, kuri sadarbojās izmeklēšanā, bija pieejams izmeklēšanas laikā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, proti, atlases veidlapās, ko iesniedza visi uzņēmumi, kuri sadarbojās, un tās tika darītas pieejamas atklātajos lietas materiālos. Tādējādi atlases veidlapas bija pieejamas visām ieinteresētajām personām. Turklāt, kā norādīts 139. apsvērumā, nosakot MVU koeficientu, netika ņemts vērā precīzs to MVU pārdošanas apjoms, kuri sadarbojās; tā vietā, lai noteiktu pārskatītās svēruma vērtības, Komisija izmantoja tikai kopējo pārdošanas apjomu Savienībā. Tādējādi precīzais to MVU pārdošanas apjoms, kas sadarbojās, nebija daļa no būtiskajiem faktiem, kuri tika izmantoti pārskatīto vērtību noteikšanai. Visbeidzot, kā paskaidrots 140. apsvērumā, šo datu izpaušana apdraudētu sūdzības iesniedzēju anonimitāti. Tāpēc apgalvojums tika noraidīts.

(143)

Ņemot vērā iepriekš minēto, saskaņā ar mazākā maksājuma noteikumu būtu atkārtoti jānosaka galīgais antidempinga maksājums attiecīgā ražojuma importam konstatēto dempinga un kaitējuma starpību mazākās summas līmenī. Šajā lietā visiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem galīgā antidempinga maksājuma likme būtu attiecīgi jānosaka konstatētās kaitējuma starpības līmenī.

(144)

Tiek norādīts, ka antisubsidēšanas izmeklēšana tika veikta līdztekus antidempinga izmeklēšanai. Saskaņā ar 24. panta 1. punktu Regulā (ES) 2016/1037, ņemot vērā mazākā maksājuma noteikumu un to, ka galīgās subsīdiju likmes ir zemākas nekā kaitējuma novēršanas līmenis, ir atbilstoši noteikt galīgo kompensācijas maksājumu noteikto galīgo subsīdijas likmju līmenī un tad noteikt galīgo antidempinga maksājumu, nepārsniedzot attiecīgā kaitējuma novēršanas līmeni.

(145)

Kā paskaidrots apstrīdētās regulas 335.–343. apsvērumā, Komisija nolēma, ka atbilstošais pasākumu veids ir fiksētie maksājumi.

(146)

Pēc informācijas izpaušanas un papildu informācijas izpaušanas CRIA apgalvoja, ka Komisija, nosakot cenu samazinājuma un mērķa cenas samazinājuma starpības, par saucēju esot izmantojusi nekonsekventas CIF vērtības. Abas starpības esot bijis jānosaka, pamatojoties uz saucēju, kas izmantots cenu samazinājuma starpības aprēķināšanai.

(147)

Kā Komisija izklāstījusi iepriekš 9. iedaļā, eksporta cena, ko tā izmantoja, lai aprēķinātu cenu samazinājuma starpību, tika noteikta, no izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju pārdošanas cenas pirmajiem neatkarīgajiem klientiem atskaitot visas izmaksas, kas radušās Savienībā (kas bija atkarīgas no katra darījuma Starptautiskajiem tirdzniecības noteikumiem (inkotermiem)), lai noteiktu vērtību pie Savienības robežas. Piemēram, tika atskaitītas transporta izmaksas Savienībā. Šai vērtībai attiecīgā gadījumā pieskaitīja muitas nodokļus un pēcimportēšanas izmaksas. Rezultātā tika iegūta tā sauktā “CIF cena pēc izkraušanas”, kas tika salīdzināta ar Savienības ražotāju pārdošanas cenu, kura tika līdzīgi koriģēta, lai noteiktu cenu samazinājuma starpību, kura tika izteikta procentos no pārdošanas cenas Savienībā.

(148)

Mērķa cenas samazinājuma starpība katram ražojuma veidam tika noteikta šādi:

(149)

Saucēja vērtībai, ko izmanto mērķa cenas samazinājuma starpības un dempinga starpības noteikšanai, vajadzētu būt vienai un tai pašai vērtībai salīdzināšanas nolūkā, piemērojot mazākā maksājuma noteikumu saskaņā ar pamatregulas 7. panta 2. punktu. Šā salīdzinājuma mērķis ir noteikt procentuālo daļu, par kādu muitā deklarētā importa cena ir jāpalielina ar antidempinga maksājumiem, lai izlīdzinātu iepriekš aprēķinātās mērķa cenas samazinājuma vai dempinga summu ietekmi. Tā kā maksājums attieksies uz deklarēto Savienības CIF muitas vērtību, šāds maksājums acīmredzami matemātiski jāizsaka procentos no tās pašas iepriekš minētās CIF cenas, kas, kā paskaidrots iepriekš, veido pamatu muitas nodokļa piemērošanai. Būtu neloģiski un matemātiski kļūdaini procentuālo daļu aprēķināt, pamatojoties uz vienu vērtību, kas izmantota par saucēju, lai iegūto procentuālo daļu piemērotu citādai vērtībai.

(150)

Pēc piezīmēm Komisija atkārtoti pārbaudīja izpaustos aprēķinus un apstiprināja, ka saucēja vērtību noteikšanai izmantotā metodika ir pareiza. Tādējādi Komisija noraidīja apgalvojumu, ka izmantotās CIF vērtības esot nekonsekventas un ka CIF cenai pēc izkraušanas, kura tika salīdzināta ar Savienības cenu, lai aprēķinātu cenu samazinājumu un mērķa cenu samazinājumu, no vienas puses, un CIF vērtībai, ko izmantoja par saucēju, lai noteiktu mērķa cenas samazinājuma starpību un dempinga starpību, no otras puses, vajadzētu būt vienādai.

(151)

CRIA apgalvoja, ka Komisija, nosakot fiksēto maksājumu, esot izmantojusi kļūdainu metodiku, jo kaitējuma starpības procentuālā daļa tikusi ekstrapolēta kā maksājums par katru riepu, pamatojoties uz kopējo importa apjomu, nevis izmantojot tikai to atbilstošo ražojuma veidu apjomu, kuri izmantoti sākotnēji aprēķinātās kaitējuma starpības aprēķināšanai.

(152)

Komisija izmantoja tādu pašu metodiku kā apstrīdētajā regulā, un Vispārējā tiesa to nav atzinusi par spēkā neesošu. Komisija norāda, ka antidempinga pasākumiem jebkurā gadījumā ir jābūt ar līdzvērtīgu koriģējošu ietekmi neatkarīgi no to veida. Netiek apstrīdēts, ka tad, ja maksājums tiktu noteikts ad valorem pasākuma veidā, ad valorem maksājums attiektos uz visu importu un visiem attiecīgā ražojuma veidiem neatkarīgi no tā, vai, nosakot mērķa cenas samazinājuma vai dempinga summas, tika ņemts vērā konkrētais veids. Tādējādi apstākļos, kad ir nolemts maksājumu izteikt kā konkrētu summu, šādam konkrētam maksājumam jābalstās uz visa attiecīgā ražojuma importa pārdošanas apjomu attiecīgajā izmeklēšanas periodā, jo to piemēros visiem ražojuma veidiem tādā pašā veidā kā līdzvērtīgu ad valorem maksājumu. Līdz ar to Komisija uzskata, ka ir lietderīgi ņemt vērā kopējo importa apjomu, kā tas tiktu darīts, ja tā piemērotu ad valorem maksājumu. Tāpēc Komisija apgalvojumu noraidīja.

(153)

Pēc papildu informācijas izpaušanas CRIA apgalvoja, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, nosakot Zhongce Rubber Group Co., Ltd maksājuma līmeni.

(154)

Komisija 2023. gada 31. janvāra paziņojumā lietas materiālos paskaidroja, ka tā ņēmusi vērā 32,39 % kaitējuma novēršanas līmeni, kas Zhongce Rubber Group Co., Ltd bija piemērojams laikposmā, pirms stājās spēkā regula, ar ko nosaka kompensācijas maksājumus (no 2018. gada 8. maija līdz 2018. gada 12. novembrim). Tādējādi atbilstošais fiksētais maksājums šim laikposmam bija 49,31 EUR/gab. Tomēr no 2018. gada 13. novembra, kad stājās spēkā Regula (ES) 2018/1690, ar ko attiecīgi tika grozīta apstrīdētā regula, Komisija saistībā ar antisubsidēšanas izmeklēšanu uzņēmumam Zhongce Rubber Group Co., Ltd noteica lielāku, t. i., 55,07 %, kaitējuma starpību, jo uzņēmums sadarbojās antidempinga izmeklēšanā, bet ne antisubsidēšanas izmeklēšanā. Tā rezultātā dempinga starpība bija nulle un subsīdijas likme – 51,8 %, kas atbilst 57,28 EUR/gab. fiksētajam kompensācijas maksājumam. No CRIA netika saņemtas piezīmes par šo skaidrojumu. Attiecīgi CRIA apgalvojums, ka Komisija attiecībā uz kaitējuma novēršanas līmeņa aprēķinu šim uzņēmumam esot pieļāvusi kļūdu, tika noraidīts.

(155)

Pēc informācijas izpaušanas CRIA arī apgalvoja, ka maksājuma līmenis trim uzņēmumiem, proti, Zhongce Rubber Group Co., Ltd, Weifang Yuelong Rubber Co., Ltd un Hefei Wanli Tire Co., Ltd, arī būtu jāsamazina, jo Komisija neesot pienācīgi izpildījusi Vispārējās tiesas sprieduma 190.–192. punktu.

(156)

Kā paskaidrots iepriekš 70. apsvērumā, papildus korekcijai, kas veikta, ražotāju eksportētāju eksporta cenai attiecīgā gadījumā pieskaitot atpakaļ PVA izmaksas un peļņu, kuras iepriekš tika atņemtas, pēc analoģijas piemērojot pamatregulas 2. panta 9. punktu, Komisija konstatēja, ka papildu korekcijas nav vajadzīgas. Patiešām, kā norādīts 72., 73. un 88. apsvērumā, Komisija konstatēja, ka jautājums par taisnīgu salīdzinājumu starp netiešo un tiešo pārdošanu vai starp dažādām klientu kategorijām nav aktuāls. Rezultātā līdzīgi metodikai, kas apstrīdētajā regulā izmantota, lai noteiktu kaitējuma starpības, izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju katra ražojuma veida tiešie pārdošanas apjomi tika salīdzināti ar izlasē iekļauto Savienības ražotāju katra ražojuma veida pārdošanas apjomiem. Tas attiecās arī uz atlikušā maksājuma aprēķinu, kura pamatā bija 55,1 % kaitējuma starpība, kas attiecas uz Xingyuan Group, kurai bija tikai tiešie pārdošanas apjomi. Pamatojoties uz to, Komisija konstatēja, ka atlikušie antidempinga un kompensācijas maksājumi, kas piemērojami Weifang Yuelong Rubber Co., Ltd un Hefei Wanli Tire Co., Ltd, un atlikušais kompensācijas maksājums, kurš piemērojams Weifang Yueling, būtu jāsaglabā nemainīti. Līdz ar to Komisija uzskata, ka tās konstatējumi atbilst Vispārējās tiesas sprieduma 190.–192. punktam, un šis apgalvojums tiek noraidīts.

(157)

Pēc informācijas izpaušanas Komisija konstatēja kļūdu fiksētajā maksājumā, kura pamatā ir uzņēmumam Aeolus/Pirelli noteiktā kaitējuma starpība. Kaitējuma starpība tika labota no 29,79 % uz 27,56 %, un par to tika attiecīgi informētas visas personas.

(158)

Pēc papildu informācijas izpaušanas CRIA apgalvoja, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu, nosakot Hankook Group maksājuma līmeni.

(159)

Pēc apgalvojuma analīzes Komisija patiešām konstatēja pārrakstīšanās kļūdu un laboja Hankook Group kaitējuma starpību no 11,18 % uz 10,31 %.

(160)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, galīgajam antidempinga maksājuma likmēm vajadzētu būt šādam.

(161)

Pārskatītais antidempinga maksājumu līmenis ir piemērojams bez nekāda pārtraukuma laikā no pagaidu regulas spēkā stāšanās dienas (proti, no 2018. gada 8. maija).

(162)

Ir arī nepieciešams piemērot atšķirīgu antidempinga maksājumu līmeni laikposmā pirms galīgās antisubsidēšanas regulas spēkā stāšanās dienas (proti, laikposmā no 2018. gada 8. maija līdz 2018. gada 12. novembrim). Šajā laikposmā piemērojamais maksājums ir vienāds ar kaitējuma starpību, kas noteikta visiem attiecīgajiem uzņēmumiem.

(163)

Lai gan tikai Aeolus Tyre Co., Ltd un Double Coin Group (Jiang Su) Tyre Co., Ltd bija prasītāji lietās T-30/19 un T-72/19, Komisija uzskata, ka koriģētais maksājums ir piemērojams visām attiecīgajām grupām. Attiecībā uz Aeolus Group attiecīgie ražotāji eksportētāji ir šādi: Aeolus Tyre Co., Ltd, Aeolus Tyre (Taiyuan) Co., Ltd, Qingdao Yellow Sea Rubber Co., Ltd un Pirelli Tyre Co., Ltd. Attiecībā uz Double Coin Group (Jiang Su) Tyre Co., Ltd attiecīgie ražotāji eksportētāji ir šādi: Double Coin Group (Jiang Su) Tyre Co., Ltd un Shanghai Huayi Group Corp. Ltd.

(164)

Muitas dienestiem tiek uzdots iekasēt attiecīgo summu par importu, kas saistīts ar attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, un atmaksāt iekasētās pārmaksātās summas saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem muitas jomā.

(165)

Šī regula nemaina maksājumu likmes ražotājiem eksportētājiem, uz kuriem neattiecas paziņojums par procedūras atsākšanu un reģistrācijas regula. Tāpēc to maksājumi paliek nemainīti un šie uzņēmumi šajā regulā nav identificēti.

(166)

Pēc informācijas izpaušanas Hämmerling apgalvoja – tā kā Komisija esot iecerējusi atkārtoti noteikt maksājumus pēc trīs gadu noilguma termiņa, kas paredzēts Savienības Muitas kodeksā, tai būtu arī jāprecizē, ka starpība starp atkārtoti noteiktajiem un iepriekš piemērojamajiem maksājumiem pēc šā trīs gadu noilguma termiņa beigām arī būtu jāatmaksā.

(167)

Komisija vispirms atgādina, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru Savienības Muitas kodekss neliedz Komisijai pieņemt regulu, ar ko atkārtoti nosaka galīgo antidempinga vai kompensācijas maksājumu laikposmam, kas pārsniedz trīs gadus (50).

(168)

Turklāt, kā paskaidrots 164. apsvērumā, muitas dienestiem tiek uzdots iekasēt attiecīgo summu par importu, kas saistīts ar attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, un atmaksāt iekasētās pārmaksātās summas saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem muitas jomā. Vispārējā tiesa lietā T-440/20 precizēja, ka piemērojamie tiesību akti muitas jomā citu starpā ir Savienības Muitas kodeksa 101. panta 1. punkts, 102. panta 1. punkta pirmā daļa, 103. panta 1. punkts un 104. panta 2. punkts. Saskaņā ar šīm tiesību normām maksājamā nodokļa summu nosaka kompetentie muitas dienesti, kas ir atbildīgi par muitas parādu paziņošanu, ja vien nav beidzies trīs gadu termiņš no šā parāda rašanās dienas. Tiesa arī precizēja, ka “No tā izriet, ka Savienības Muitas kodeksa 103. panta 1. punktā ietvertā noteikuma mērķis ir ne tikai nepieļaut, ka muitas nodokļu summa parādniekam tiek paziņota pēc tam, kad ir beidzies trīs gadu termiņš no tā muitas parāda rašanās dienas, bet arī paredzēt paša muitas parāda noilgumu, kas iestājas līdz ar šā termiņa beigām. Tomēr šis noteikums attiecas tikai uz muitas nodokļu summas paziņošanu parādniekam, un tādējādi tā īstenošana ir tikai to valsts muitas dienestu kompetencē, kuri ir kompetenti sniegt šādu paziņojumu”  (51). Līdz ar to Komisija apstiprina, ka šajā lietā ir piemērojams trīs gadu noilguma termiņš atmaksāšanai, un šis lūgums tiek noraidīts.

(169)

Ņemot vērā Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (52) 109. pantu, ja summa ir jāatmaksā pēc Eiropas Savienības Tiesas sprieduma, maksājamā procentu likme ir tā likme, ko Eiropas Centrālā banka piemēro savām galvenajām refinansēšanas operācijām un kas ir publicēta Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā katra mēneša pirmajā kalendārajā dienā.

(170)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar atzinumu, kuru sniegusi komiteja, kas izveidota ar Regulas (ES) 2016/1036 15. panta 1. punktu,

(1)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2018. gada 4. maijā pieņēma Regulu (ES) 2018/683 (2) (“pagaidu regula”), ar kuru noteica pagaidu antidempinga maksājumu tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importam, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121 (“riepas” jeb “attiecīgais ražojums”).

(2)

Komisija 2018. gada 18. oktobrī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2018/1579 (3), ar kuru nosaka galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importam, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121.

(3)

Komisija 2018. gada 9. novembrī pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2018/1690 (4), ar ko nosaka galīgos kompensācijas maksājumus tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importam, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121, un groza Īstenošanas regulu (ES) 2018/1579 (“apstrīdētā regula”).

(4)

China Rubber Industry Association (“CRIA”) un China Chamber of Commerce of Metals, Minerals & Chemicals Importers & Exporters (“CCCMC”) (kopā “prasītāji”) apstrīdēja apstrīdēto regulu Vispārējā tiesā dažu to dalībnieku vārdā, kas uzskaitīti 9. un 10. apsvērumā (“attiecīgie ražotāji eksportētāji”). Eiropas Savienības Vispārējā tiesa (“Vispārējā tiesa”) 2022. gada 4. maijā pasludināja spriedumu lietās T-30/19 un T-72/19 (5) (“spriedums”).

(5)

Vispārējā tiesa savā spriedumā atcēla Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2018/1579 (2018. gada 18. oktobris), ar kuru nosaka galīgu antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importam, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121, un atceļ Īstenošanas regulu (ES) 2018/163 (“Regulu (ES) 2018/1579”) un apstrīdēto regulu.

(6)

CRIA un CCCMC izvirzīja vairākas prasības, apstrīdot apstrīdēto regulu, un Vispārējā tiesa lēma par divām no tām: i) par prasību, kurā apgalvots, ka Komisija cenu samazinājuma un kaitējuma starpību aprēķinā, ciktāl tas attiecas uz ražotājiem eksportētājiem, nav veikusi taisnīgu cenu salīdzinājumu, un ii) par konkrētām sūdzībām, kurās būtībā apgalvots, ka pieļauta nekonsekvence un pārkāptas tiesības uz aizstāvību attiecībā uz kaitējuma rādītājiem un Savienības ražotāju izlases datu svērumu.

(7)

Attiecībā uz cenu samazinājuma starpību aprēķinu Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija nav veikusi taisnīgu salīdzinājumu, proti, tā ir koriģējusi eksporta cenu (tas ir, atskaitījusi saistītā importētāja PVA izmaksas un nosacīto peļņu) situācijā, kad pārdošana tika veikta, izmantojot saistītu pārdošanas struktūru Savienībā. Tiesa norādīja, ka arī Savienības ražotāji veica pārdošanu ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību un to pārdošanas cenas netika koriģētas tādā pašā veidā. Vispārējā tiesa secināja, ka apstrīdētās regulas kontekstā Komisijas veiktajā cenu samazinājuma aprēķinā ir pieļauta tiesību kļūda, kā arī acīmredzama kļūda vērtējumā un ka tādējādi ar šo aprēķinu ir pārkāpts 3. panta 2. un 3. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (6) (“antidempinga pamatregula”), un 8. panta 1. un 2. punkts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1037 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (“antisubsidēšanas pamatregula”). Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja, ka kļūdas ir ietekmējušas kopējos konstatējumus par kaitējumu un cēloņsakarību, kā arī kaitējuma starpībām un ka nebija iespējams precīzi noteikt, kādā mērā galīgie kompensācijas maksājumi joprojām ir daļēji pamatoti.

(8)

Attiecībā uz otro punktu Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija nav veikusi objektīvu pārbaudi (kā prasīts antidempinga pamatregulas 3. panta 2. punktā un antisubsidēšanas pamatregulas 8. panta 1. punktā), jo, neveicot visu to mikroekonomisko rādītāju aprēķinu pārskatīšanu, kas nav rentabilitāte, un neatspoguļojot pārskatītus skaitliskos rādītājus apstrīdētajā regulā, Komisija nebija izmantojusi visus tās rīcībā esošos attiecīgos datus. Turklāt Vispārējā tiesa konstatēja prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Konkrētāk, Vispārējā tiesa nepiekrita tam, ka daļu informācijas, kas netika izpausta ieinteresētajām personām, varētu uzskatīt par konfidenciālu, un konstatēja, ka visi apstrīdētie dati ir “saistīti ar apstrīdētajā regulā konstatētajiem faktiem”. Tāpēc tie ir “būtiski fakti un apsvērumi”, kas būtu bijis jāizpauž ieinteresētajām personām.

(9)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa atcēla Regulu (ES) 2018/1579, ciktāl tā attiecās uz uzņēmumiem, kurus pārstāvēja CRIA un CCCMC (uzskaitīti turpmāk tabulā).

(10)

Turklāt Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecās uz uzņēmumiem, kurus pārstāvēja CRIA un CCCMC (uzskaitīti turpmāk tabulā), un Zhongce Rubber Group Co., Ltd (TARIC papildu kods C379).

(11)

Saskaņā ar 266. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību (“LESD”) Savienības iestādēm ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu Tiesas spriedumus. Ja tiek atcelts akts, ko Savienības iestādes pieņēmušas saistībā ar administratīvu procedūru, piemēram, kā tas ir šajā gadījumā, antisubsidēšanas izmeklēšanu, Vispārējās tiesas sprieduma izpilde ietver atceltā akta aizstāšanu ar jaunu aktu, kurā ir novērsta Vispārējās tiesas konstatētā nelikumība (10).

(12)

Saskaņā ar Tiesas judikatūru procedūru atceltā akta aizstāšanai drīkst atsākt tajā posmā, kurā notikusi nelikumība (11). Konkrēti tas nozīmē, ka tāda akta atcelšana, ar kuru izbeidz administratīvu procedūru, neietekmē tādas sagatavošanās darbības kā antisubsidēšanas procedūras sākšanu. Piemēram, ja tiek atcelta regula, ar ko nosaka galīgos kompensācijas pasākumus, tad procedūra paliek nepabeigta, jo Savienības tiesību sistēmā vairs nav procedūras pabeigšanas akta (12), izņemot gadījumus, kad nelikumība ir notikusi procedūras sākšanas posmā. Nevar uzskatīt, ka tādas administratīvās procedūras atsākšana, kurā importam, kas veikts atceltās regulas piemērošanas laikā, tiek atkārtoti noteikti kompensācijas maksājumi, būtu pretrunā noteikumam par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku (13).

(13)

Šajā lietā Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu attiecībā uz attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, pamatojoties uz to, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, nosakot, vai pastāv ievērojams cenu samazinājums, kas ietekmējis cēloņsakarības analīzi. Tāda pati kļūda metodikā tika konstatēta attiecīgo eksportētāju kaitējuma starpību aprēķinos. Tiesa arī konstatēja kļūdas, kas saistītas ar to, ka netika izpausta konkrēta informācija: i) bruto kaitējuma rādītāji pirms svēruma korekciju piemērošanas un dati par MVU, no vienas puses, un lieliem uzņēmumiem, no otras puses; ii) kaitējuma rādītāji, kas nav rentabilitāte, pēc svēruma pārskatīšanas; iii) konkrēta informācija par kaitējuma makroekonomisko datu avotiem un to Savienības ražošanas nozares MVU saraksts, kuri pārtrauca ražošanu; un iv) kopējais precīzais to Savienības ražošanas nozares MVU pārdošanas apjoms, kuri sadarbojās izmeklēšanā, un informācija par MVU īpatsvaru Savienības ražošanas nozarē.

(14)

Konstatējumi, kas tika izdarīti apstrīdētajā regulā un netika apstrīdēti vai kas tika apstrīdēti, bet kā apstrīdēšanu Vispārējā tiesa noraidīja, vai kas Vispārējā tiesā netika izskatīti un tādējādi neizraisīja apstrīdētās regulas atcelšanu, pilnībā paliek spēkā, un šī procedūras atsākšana tos neietekmē (14).

(15)

Pēc Tiesas 2022. gada 4. maija spriedumiem lietās T-30/19 un T-72/19 Komisija nolēma daļēji atsākt antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanas, kas attiecas uz tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu importu, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121, un atsākt izmeklēšanu tajā posmā, kurā noticis pārkāpums. Procedūra tika atsākta ar paziņojumu (15) (“paziņojums par procedūras atsākšanu”), un tā attiecās tikai uz Vispārējās tiesas sprieduma izpildi attiecībā uz uzņēmumiem, kurus pārstāvēja CRIA un CCCMC un kuri bija uzskaitīti paziņojumā par procedūras atsākšanu.

(16)

Tajā pašā dienā Komisija arī nolēma noteikt, ka jāreģistrē tādu konkrētu jaunu vai atjaunotu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes gumijas pneimatisko riepu imports, kuras paredzētas autobusiem vai kravas automobiļiem un kuru slodzes indekss pārsniedz 121, un kuras ražojuši šie uzņēmumi, un uzdeva valstu muitas dienestiem sagaidīt, kad tiek publicētas attiecīgās Komisijas īstenošanas regulas, ar kurām atkārtoti nosaka maksājumus, un tikai pēc tam lemt par jebkādiem kompensācijas maksājumu atmaksas un atlaišanas pieprasījumiem attiecībā uz importu, kas saistīts šiem uzņēmumiem (16) (“reģistrācijas regula”).

(17)

Komisija informēja ieinteresētās personas par izmeklēšanas atsākšanu un aicināja tās sniegt piezīmes.

(18)

Šī izmeklēšana aptver laikposmu no 2016. gada 1. jūlija līdz 2017. gada 30. jūnijam (“izmeklēšanas periods”). Kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptver laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas perioda beigām (“attiecīgais periods”).

(19)

Komisija 2023. gada 10. janvārī izpauda būtiskos faktus un apsvērumus, uz kuru pamata tā iecerēja atkārtoti noteikt antidempinga maksājumus (“informācijas izpaušana”). Visām personām tika atvēlēts termiņš, kurā tās varēja sniegt piezīmes par izpausto informāciju.

(20)

Piezīmes tika saņemtas no China Rubber Industry Association (“CRIA”), GITI Group (17) un nesaistītā importētāja Hämmerling The Tyre Company GmbH (“Hämmerling”). Komisija izvērtēja piezīmes un attiecīgā gadījumā ņēma tās vērā. Hämmerling un CRIA pieprasīja uzklausīšanu, un iespēja tikt uzklausītiem tiem tika sniegta.

(21)

Pēc CRIA pieprasījuma piezīmēs par izpausto informāciju Komisija izpauda šādus papildu elementus (“papildu informācijas izpaušana”):

(22)

Komisija 2023. gada 30. janvārī ar paziņojumu lietas materiālos sniedza papildu informāciju par savu analīzi attiecībā uz cenām, ko Savienības ražošanas nozare prasījusi, pārdodot tieši, netieši un dažādām klientu kategorijām.

(23)

2023. gada 30. un 31. janvārī Komisija arī sniedza uzņēmumiem Hankook Group (18) un Aeolus/Pirelli (19) informāciju par attiecīgo uzņēmumu eksporta pārdošanas darījumiem, kas tika izmantoti, lai aprēķinātu pārskatīto cenu samazinājumu un mērķa cenas samazinājumu. Šie eksporta pārdošanas darījumi bija tie paši, kas jau izpausti izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.

(24)

Komisija 2023. gada 31. janvārī ar paziņojumu lietas materiālos precizēja galīgā maksājuma līmeņus visiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem un laboja tos, jo tika konstatēta kļūda kaitējuma aprēķinos attiecībā uz Hankook Group un Aeolus/Pirelli. Tā arī sniedza papildu skaidrojumus par Zhongce Rubber Group Co., Ltd juridisko situāciju.

(25)

Tikai CRIA sniedza piezīmes par izpausto papildu informāciju, kuras Komisija attiecīgā gadījumā ņēma vērā.

(26)

Pēc informācijas izpaušanas CRIA apgalvoja, ka esot pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, jo:

(27)

CRIA neesot saņēmusi cenu samazinājuma un mērķa cenas samazinājuma aprēķinus attiecībā uz ražotājiem eksportētājiem, no kuriem CRIA saņēmusi atļaujas vēstules;

(28)

CRIA neesot piešķirts pietiekami ilgs laiks piezīmju sniegšanai par izpausto informāciju;

(29)

Komisija neesot rīkojusi uzklausīšanu CRIA pieprasītajā termiņā;

(30)

Komisija neesot izskatījusi visas prasības, kuras nav izskatījusi Vispārējā tiesa.

(31)

Kā minēts turpmāk 171. apsvērumā, Komisija pārrēķināja maksājumus visiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, īpaši ražotājiem eksportētājiem, kuri tika iekļauti izlasē apstrīdētajā regulā un uz kuriem attiecas Vispārējās tiesas nolēmums (t. i., GITI Group, Hankook Group un Aeolus/Pirelli). Būtu jāatgādina, ka izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju kaitējuma starpības tika aprēķinātas, pamatojoties uz sensitīviem uzņēmumu datiem. Tādējādi aprēķinus nevarēja izpaust visām ieinteresētajām personām, bet tikai attiecīgajiem uzņēmumiem.

(32)

CRIA apgalvoja, ka 10. apsvērumā minētie uzņēmumi ir parakstījuši atļaujas vēstules, kas attiecas uz piekļuvi sensitīviem uzņēmumu datiem, un tādējādi Komisijai būtu bijis jāatklāj CRIA atsevišķie cenu samazinājuma starpības un kaitējuma starpības aprēķini attiecībā uz šiem uzņēmumiem. Kā apgalvoja CRIA, atļaujas vēstuļu saturs turklāt esot identisks parastai pilnvarai (“pilnvara”), ar ko juridisko konsultantu pilnvaro pārstāvēt uzņēmumu.

(33)

Komisija analizēja CRIA iesniegtās atļaujas vēstules. Vairāki Ķīnas ražotāji, uz kuriem attiecas Vispārējās tiesas nolēmums, parakstīja šādas atsevišķas atļaujas vēstules. Komisija konstatēja, ka atļaujas vēstules bija balstītas uz standarta tekstu visiem ražotājiem (iekļautajiem vai neiekļautajiem izlasē) un tajās nebija precizēts, vai attiecīgais uzņēmums ir atļāvis CRIA saņemt uzņēmuma konfidenciālos datus. Turklāt ne visi izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, uz kuriem attiecas pašreizējā izmeklēšana, piekrita nodrošināt CRIA piekļuvi to konfidenciālajiem datiem. Vēl jo vairāk attiecībā uz apgalvojumu, ka pilnvara bija identiska attiecīgajām atļaujas vēstulēm, Komisija uzskata, ka būtiskā atšķirība starp pilnvaru un apvienībai paredzēto atļaujas vēstuli ir struktūra, kurai ir tiesības saņemt datus. Pilnvaras gadījumā juridiskajam konsultantam ir saistoši tās attiecīgās juristu apvienības ētikas noteikumi, kur jurists ir reģistrēts, kas cita starpā paredz, ka jurists neatklāj uzņēmuma konfidenciālos datus. Tāpēc tas, ka pilnvarā var nebūt konkrētu noteikumu par šādiem datiem, nenoņem no attiecīgā(-ajiem) jurista(-iem) pienākumu ievērot visaugstākos ētikas noteikumus šajā jautājumā un nodrošināt saņemto datu konfidencialitāti. Turpretī izņēmuma kārtā apvienības saņem neierobežotu piekļuvi konfidenciāliem savu biedru uzņēmuma datiem, un tādējādi cita starpā var tikt pārkāpti attiecīgie spēkā esošie konkurences noteikumi. Līdz ar to Komisija uzskata, ka uzņēmumu parakstītās atļaujas vēstules nebija pietiekami konkrētas un skaidras attiecībā uz to, vai attiecīgie uzņēmumi ir atļāvuši apvienībai piekļūt to konfidenciālajai informācijai.

(34)

Pamatojoties uz iepriekš minēto analīzi un Komisijas pienācīgu rūpību, ko tā ievēro, pārvaldot tās rīcībā esošo konfidenciālo informāciju par uzņēmumiem, Komisija nolēma izpaust uzņēmuma konfidenciālos datus tieši tikai attiecīgajiem ražotājiem eksportētājiem, nevis CRIA, lai aizsargātu šo datu konfidencialitāti. Tāpēc 2023. gada 10. janvārī datu kopa tika nosūtīta GITI Group juridiskajam pārstāvim un Hankook uzņēmuma pārstāvim. Tā kā ne Aeolus/Pirelli, ne kāds no attiecīgajiem šīs grupas ražotājiem eksportētājiem nebija reģistrēts kā ieinteresētās personas, Komisija apzināja kontaktpersonas uzņēmumā Aeolus/Pirelli un 2023. gada 17. janvārī tām sniedza konkrēto informāciju par attiecīgo ražotāju eksportētāju. Tiem tika dots laiks piezīmju sniegšanai līdz 2023. gada 31. janvārim.

(35)

CRIA2023. gada 16. janvārī pieprasīja saņemt attiecīgo uzņēmumu cenu samazinājuma un mērķa cenas samazinājuma aprēķinus, pamatojoties uz parakstītajām atļaujas vēstulēm. Atbildot uz to, 33. un 34. apsvērumā paskaidroto iemeslu dēļ Komisija aicināja CRIA sazināties ar šiem uzņēmumiem un iegūt datus tieši no tiem.

(36)

2023. gada 19. janvārīAeolus Tyre Co., Ltd pieteicās un skaidri atļāva Komisijai sniegt CRIA konkrēto informāciju. Tajā pašā dienā Komisija apvienībai CRIA izpauda grupas Aeolus/Pirelli cenu samazinājuma un mērķa cenu samazinājuma aprēķinus. Attiecībā uz detalizētiem pārdošanas darījumiem Komisija uzņēmumam Aeolus Tyre Co., Ltd un uzņēmumam Pirelli Tyre Co., Ltd atsevišķi izpauda tikai šo uzņēmumu attiecīgās datu kopas. Tas bija tāpēc, ka CRIA iesniedza tikai Aeolus Tyre Co., Ltd, bet ne Pirelli Tyre Co., Ltd parakstītu atļaujas vēstuli.

(37)

Attiecībā uz Hankook Group Komisija nesaņēma skaidru atļauju kopīgot tā datus ar CRIA. Tomēr CRIA piezīmēs par izpausto informāciju apgalvoja, ka grupa ir sniegusi konkrēto informāciju apvienībai.

(38)

Savās piezīmēs par izpausto informāciju CRIA informēja Komisiju, ka GITI Group atsauca atļaujas vēstuli, kas paredzēta CRIA. Pēc tam 2023. gada 3. februārīGITI Group iesniedza jaunu atļaujas vēstuli, kas paredzēta CRIA, nepārprotami atļaujot apvienībai saņemt 2023. gada 10. janvārī izpausto informāciju par konkrēto uzņēmumu. Pēc šīs vēstules saņemšanas un pēc CRIA pieprasījuma Komisija 2023. gada 8. februārī darīja pieejamu CRIA attiecīgo konkrēto informāciju.

(39)

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija uzskata, ka nav pārkāptas izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju un visu pārējo attiecīgo ražotāju eksportētāju tiesības uz aizstāvību, kā arī CRIA tiesības uz aizstāvību. Attiecīgie uzņēmumi saņēma informāciju par cenu samazinājuma un mērķa cenas samazinājuma aprēķiniem, un tiem tika dots pietiekami daudz laika piezīmju sniegšanai par izpausto informāciju.

(40)

CRIA apgalvoja, ka Komisija, noraidījusi pieprasījumu pagarināt termiņu piezīmju iesniegšanai par izpausto informāciju un rīkot uzklausīšanu krietnu laiku pēc ķīniešu Jaunā gada beigām, neesot ņēmusi vērā ārkārtas apstākļus, t. i., ķīniešu Jaunā gada brīvdienas, kas tika svinētas no 2023. gada 21. līdz 29. janvārim. CRIA juristu komanda apgalvoja, ka, ņemot vērā ķīniešu Jaunā gada brīvdienas, tā nevarot saņemt no CRIA pienācīgus norādījumus vai informāciju piezīmju sagatavošanai. Turklāt, neraugoties pieprasījumu pēc uzklausīšanas amatpersonas iesaistīšanās, jēgpilns pagarinājums neesot piešķirts un uzklausīšanas amatpersona neesot rīkojusi uzklausīšanu, lai atbildētu uz šo pieprasījumu.

(41)

Komisija norādīja, ka pagarinājuma pieprasījums, kas tika prasīts līdz 2023. gada 6. februārim, bija ārkārtīgi ilgs, proti, pagarinājums par 14 dienām. Lai nekavētu izmeklēšanas savlaicīgu pabeigšanu, Komisija, lai gan tā jau bija atvēlējusi 13 dienas piezīmju sniegšanai, piešķīra divu papildu darba dienu pagarinājumu, proti, līdz 2023. gada 25. janvārim. Attiecībā uz uzklausīšanas pieprasījumu Komisija sākotnēji ierosināja rīkot uzklausīšanu 2023. gada 18. janvārī, proti, pirms ķīniešu Jaunā gada brīvdienām. Pēc tam CRIA ierosināja rīkot uzklausīšanu pēc ķīniešu Jaunā gada brīvdienām un ideālā gadījumā februārī. Komisija piekrita rīkot uzklausīšanu 2023. gada 31. janvārī, proti, pēc ķīniešu Jaunā gada brīvdienām, un pagarināja termiņu piezīmju iesniegšanai.

(42)

Komisija norādīja, ka saskaņā ar antisubsidēšanas pamatregulas 30. panta 3. punktu tiesību aktos noteiktais termiņš personu piezīmju sniegšanai ir 10 kalendārās dienas. CRIA un visām pārējām ieinteresētajām personām noteiktais termiņš pēc termiņa pagarināšanas ievērojami pārsniedza 10 kalendārās dienas, un CRIA tika piešķirtas pat 15 dienas. Turklāt pēc piezīmēm, kas tika sniegtas pēc informācijas izpaušanas, Komisija izpauda papildu informāciju un deva ieinteresētajām personām papildu termiņu piezīmju sniegšanai par izpausto papildu informāciju, proti, 4 dienas, t. i., līdz 2023. gada 3. februārim. Pretēji tam, ko apgalvo CRIA, uz atsāktajām izmeklēšanām neattiecas prasība par pagaidu informācijas izpaušanu.

(43)

Visbeidzot, būtu diskriminējoši pret visām pārējām ieinteresētajām personām, kas reģistrētas šajā atsāktajā izmeklēšanā, pagarinājumu par vairāk nekā divām papildu nedēļām piešķirt tikai CRIA.

(44)

Attiecībā uz piezīmi, ka Komisija neesot izskatījusi visas prasības, kuras Vispārējā tiesa nav izskatījusi, Komisija šo jautājumu jau ir aplūkojusi 72. apsvērumā, un jauni argumenti netika sniegti. Tāpēc tā tika noraidīta.

(45)

CRIA pieprasīja uzklausīšanas amatpersonas iesaistīšanos saskaņā ar Uzklausīšanas amatpersonas statūtu 12., 13. un 16. pantu, jo termiņš piezīmju sniegšanai par izpausto informāciju neesot pienācīgi pagarināts, ierosinātās uzklausīšanas grafiks Komisijā pēc informācijas izpaušanas esot nesaprātīgs un konkrēta informācija neesot izpausta.

(46)

Uzklausīšanas amatpersona norādīja, ka CRIA saņēma termiņa pagarinājumu līdz 2023. gada 25. janvārim. Pienācīgi ņemot vērā izklāstītos konkrētos apstākļus un attiecīgās procedūras laika ierobežojumus un pēc apspriešanās ar Komisijas dienestiem, kas ir atbildīgi par izmeklēšanu, uzklausīšanas amatpersona piekrita sniegtajam termiņa pagarinājumam un noraidīja turpmākus pagarinājumus. Attiecībā uz izpaustās informācijas būtību uzklausīšanas amatpersona ieteica CRIA un Komisijas dienestiem pirms vēršanās pie uzklausīšanas amatpersonas vispirms rīkot uzklausīšanu.

(47)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka CRIA varēja pilnībā īstenot savas tiesības uz aizstāvību paredzētajos un pagarinātajos termiņos, ņemot vērā arī izpaustās informācijas būtību un papildu informāciju, kas pēc informācijas izpaušanas darīta pieejama ieinteresētajām personām. Pēc uzklausīšanas, kas 2023. gada 31. janvārī notika ar Komisijas dienestiem, CRIA nepieprasīja uzklausīšanu pie uzklausīšanas amatpersonas par kādu no iepriekš izvirzītajiem jautājumiem.

(48)

Komisija saņēma piezīmes no Savienības ražošanas nozares, CRIA, GITI Group, Hämmerling un Opoltrans sp. z o.o. (“Opoltrans”).

(49)

CRIA iesniedza Komisijai atļaujas vēstules, ko parakstījuši vairāki ražotāji eksportētāji, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu, t. sk. tie attiecīgie ražotāji eksportētāji, kas tika iekļauti izlasē izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula, konkrēti GITI Group, Aeolus Tyre Co., Ltd, Chongqing Hankook Tire Co., Ltd un Jiangsu Hankook Tire Co., Ltd.

(50)

CRIA un GITI Group iebilda pret Komisijas lēmumu reģistrēt importu, jo šajā konkrētajā gadījumā šāda reģistrācija neesot skaidri atļauta ar antidempinga un antisubsidēšanas pamatregulām. Pēc informācijas izpaušanas šīs divas personas savu apgalvojumu atkārtoja. Savienības ražošanas nozares ieskatā reģistrācija bija Komisijas ziņā.

(51)

Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija uzskatīja – Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka Komisijas pilnvaras pieprasīt valsts iestādēm veikt atbilstošus pasākumus importa reģistrēšanai ir vispārīgi piemērojami, kā tas izriet no 2016. gada antisubsidēšanas pamatregulas 24. panta virsraksta “Vispārīgi noteikumi”. Turklāt regulas 24. panta 5. punkts nav pakļauts nekādiem ierobežojumiem attiecībā uz apstākļiem, kādos Komisija ir pilnvarota pieprasīt valsts muitas dienestiem reģistrēt preces (20). Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(52)

Turklāt GITI Group apgalvoja, ka tajā laikā šo spriedumu joprojām būtu bijis iespējams pārsūdzēt un tāpēc tas neesot bijis derīgs juridiskais pamats reģistrācijas uzsākšanai. Komisija uzskata, ka spriedums nav pārsūdzēts un reģistrācija ir atbilstošs pasākums, kas nodrošinātu, ka maksājumus var atkārtoti noteikt pareizajā līmenī, ja tāds tiktu paredzēts, un uzdot muitas dienestiem sagaidīt šīs regulas publicēšanu (21).

(53)

CRIA, GITI Group, Hämmerling un Opoltrans apgalvoja, ka Komisija neesot varējusi uzdot valsts muitas dienestiem neatmaksāt un/vai neatlaist maksājumus, kas iekasēti saskaņā ar apstrīdēto regulu. Šādai atmaksai esot bijis jānotiek nekavējoties un pilnībā. Tie arī apgalvoja, ka situācija šajā lietā atšķiroties no situācijas spriedumā, kas pieņemts lietā Deichmann (22), jo, pēc lietā iesaistīto personu ieskatiem, tirgus ekonomikas režīma un individuālā režīma neizvērtēšana šajā lietā neesot ietekmējusi maksājumu līmeni. Personas arī apgalvoja, ka maksājumus nevar atkārtoti noteikt ar atpakaļejošu spēku. Pēc personu ieskaitiem, apstrīdētā regula tika pilnībā atcelta, kas nozīmē, ka tā ar atpakaļejošu spēku tika izslēgta no Savienības tiesiskās kārtības, savukārt spriedumā, kurš pieņemts lietā Deichmann, nebija tādu faktoru, kas “varētu ietekmēt Galīgā maksājuma regulas (..) spēkā esamību”. Turklāt personas apgalvoja, ka nelikumība, kas konstatēta attiecībā uz cenu samazinājuma analīzi, esot izraisījusi “visas Komisijas veiktās cēloņsakarības analīzes atzīšanu par spēkā neesošu”. Pēc personu ieskatiem, tas nozīmē, ka maksājumi kopumā nebija nedz jānosaka, nedz jānosaka atkārtoti, jo visa kaitējuma un cēloņsakarības analīze esot bijusi kļūdaina.

(54)

Pēc informācijas izpaušanas GITI Group apgalvoja, ka ar Komisijas lēmumu uzdot valsts muitas dienestiem neatmaksāt maksājumus tiekot pārkāpts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“ES Pamattiesību harta”) 47. pantā nostiprinātais tiesību aizsardzības tiesā princips. Tā vietā Komisijai būtu vajadzējis atļaut atmaksāt maksājumus, kā tas bija lietā, kad Vispārējā tiesa atcēla naudas sodus, kas iekasēti par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. panta pārkāpumu (23). Konkrētāk, GITI Group atsaucās uz šādiem Tiesas konstatējumiem: “ja Tiesa pasludina par spēkā neesošu regulu, ar ko nosaka antidempinga maksājumus, [..] šie maksājumi ir jāuzskata par tādiem, kas pēc likuma nav jāmaksā Muitas kodeksa 236. panta izpratnē un principā valstu muitas iestādēm tie ir jāatmaksā saskaņā ar paredzētajiem nosacījumiem” (24). Turklāt GITI Group ieskatā maksājumu atmaksas atlikšanai ir būtiska praktiska ietekme, kas negatīvi ietekmē attiecīgo uzņēmumu finanšu stāvokli un to ienākumu no ieguldījumiem.

(55)

Komisija atgādināja, ka saskaņā ar iedibināto judikatūru Komisija var uzdot valstu muitas dienestiem sagaidīt, kad Komisija noteiks likmes, pēc kādām šie maksājumi būtu jānosaka, izpildot Savienības tiesu spriedumu, iekams tie pieņem lēmumu par atmaksāšanas pieteikumiem, ko iesnieguši šos maksājumus veikušie uzņēmumi (25). Tiesa ir arī lēmusi, ka atceļošā Tiesas sprieduma precīzais tvērums un attiecīgi no tā izrietošās saistības ir jānosaka katrā konkrētā gadījumā, ņemot vērā ne tikai šāda sprieduma rezolutīvo daļu, bet arī motīvus, kas tai veido nepieciešamo pamatojumu (26).

(56)

Šajā lietā Vispārējā tiesa apšaubīja cenu samazinājuma aprēķināšanas metodi un tā ietekmi uz cēloņsakarību, kā arī tās pašas kļūdas ietekmi uz to uzņēmumu kaitējuma starpībām, uz kuriem attiecas Tiesas spriedums (27). Tiesa arī lika Komisijai pārskatīt konkrētu informāciju par kaitējuma rādītājiem un izpaust to. Tomēr šie elementi neliek apšaubīt visu pārējo apstrīdētajā regulā izdarīto konstatējumu spēkā esību. Turklāt Tiesa atzina, ka pēc procedūras atsākšanas Komisija var pieņemt pasākumu, lai aizstātu atcelto pasākumu un līdz ar to atkārtoti noteiktu galīgo kompensācijas maksājumu, šajā kontekstā novēršot konstatētās nelikumības (28). Šajā kontekstā nav svarīgi, vai nelikumības konkrēti attiecas uz maksājumu līmeni. Jebkurā gadījumā, pat ja atsāktās izmeklēšanas konstatējumi būtu tādi, ka kompensācijas maksājumi nebūtu jānosaka atkārtoti, muitas dienestiem, ievērojot attiecīgos tiesību aktus muitas jomā, būtu iespēja atmaksāt visu to maksājumu summu, kuri iekasēti kopš apstrīdētās regulas pieņemšanas. Turklāt šī atmaksa ietvertu arī atbilstošus procentus saskaņā ar attiecīgajiem tiesību aktiem muitas jomā. Tādējādi, pretēji GITI Group apgalvotajam, uzņēmumiem tiktu piešķirta pienācīga kompensācija par to, ka tie ir samaksājuši attiecīgos maksājumus.

(57)

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru antidempinga pamatregulas 10. panta 1. punkts un atbilstošais antisubsidēšanas pamatregulas 14. panta 1. punkts neliedz tiesību aktos atkārtoti noteikt antidempinga vai kompensācijas maksājumus importam, kas veikts tādu regulu piemērošanas laikā, kuras ir atceltas (29).

(58)

Pretēji reģistrācijai, kas notiek laikposmā pirms pagaidu pasākumu pieņemšanas, konkrētajā lietā nav piemērojami antisubsidēšanas pamatregulas 14. panta 4. punkta nosacījumi. Ar Tiesas konstatējumu izpildi saistītas reģistrācijas mērķis faktiski nav atļaut tirdzniecības aizsardzības maksājumu iekasēšanu ar atpakaļejošu spēku, kā paredzēts minētajos noteikumos. Mērķis drīzāk ir nodrošināt spēkā esošo pasākumu efektivitāti un nepieļaut nepamatotu pārtraukumu no apstrīdētās regulas spēkā stāšanās dienas līdz koriģēto maksājumu atkārtotai noteikšanai, ja tādi tiktu paredzēti, nodrošinot, ka nākotnē ir iespējama pasākumu iekasēšana pareizā apmērā. Tādējādi, kā skaidrots reģistrācijas regulas 20. apsvērumā, nevar uzskatīt, ka administratīvās procedūras atsākšana un iespējama atkārtota maksājumu noteikšana būtu pretrunā noteikumam par nepiemērošanu ar atpakaļejošu spēku. Turklāt, kā to atzina personas, šo pašu pieeju nesen apstiprināja Vispārējā tiesa spriedumā lietā T-440/20 (30). Līdz ar to apgalvojums, ka maksājumus nevar noteikt atkārtoti, tika noraidīts.

(59)

Attiecībā uz ES Pamattiesību hartas 47. pantā nostiprināto tiesību aizsardzības tiesā principu no iedibinātās judikatūras izriet, ka tiesību aizsardzības tiesā princips nevar liegt ES iestādei, kuras tiesību akts iepriekš ticis atcelts, pieņemt jaunu šai personai nelabvēlīgu aktu, balstoties atšķirīgos motīvos (31). Šajā lietā izdarītie konstatējumi ir balstīti motīvos, kas atšķiras no tiem, uz kuru pamata tika atcelta apstrīdētā regula. Tādējādi saskaņā ar Vispārējās tiesas konstatējumiem (32) Komisija nav pārkāpusi efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, pamatojoties uz to, ka ar šo regulu tā atkārtoti noteikusi galīgo antidempinga maksājumu pēc tam, kad Tiesa bija atcēlusi apstrīdēto regulu.

(60)

CRIA apgalvoja – tā kā “muitas parāds nav radies”, maksājumu atkārtota noteikšana “pārsniedz tiesību aktos noteikto termiņu, kurā valsts muitas dienestiem, ņemot vērā trīs gadu termiņa ierobežojumu, ir tiesības iekasēt maksājumus (..)”. GITI Group apgalvoja, ka “atkārtota noteikšana ar atpakaļejošu spēku (..) pat pēc trīs gadu termiņa beigām var izraisīt valstu muitas dienestu iejaukšanās riskus (tādā nozīmē, ka maksājumus var iekasēt pēc šā trīs gadu termiņa) šajā autonomajā lēmumu pieņemšanas procesā un tādējādi pastāv risks, ka tiks traucēts ES līgumos paredzētais rūpīgi pielāgotais kompetenču sadalījums starp Komisiju un ES dalībvalstīm” . Pēc informācijas izpaušanas GITI Group savu apgalvojumu atkārtoja.

(61)

Komisija uzskata, ka abi argumenti ir noraidāmi. Pirmkārt, Tiesa ir norādījusi, ka termiņi “nevar nedz liegt Komisijai pieņemt regulu, ar ko nosaka vai atkārtoti nosaka antidempinga maksājumus, nedz, vēl jo vairāk, liegt šai iestādei uzsākt vai atsākt procedūru pirms regulas pieņemšanas”  (33). Tāpat Vispārējā tiesa norādīja, ka “[Savienības Muitas kodeksa 103. panta 1. punkts] attiecas tikai uz muitas nodokļu summas paziņošanu parādniekam, un tādējādi tā īstenošana ir tikai to valsts muitas dienestu kompetencē, kuri ir kompetenti sniegt šādu paziņojumu. Tādējādi tas neliedz Komisijai pieņemt regulu, ar ko nosaka vai atkārtoti nosaka galīgo kompensācijas maksājumu” (34). Attiecībā uz apgalvojumu, ka atkārtotas noteikšanas procedūrā notiek iejaukšanās kompetenču sadalījumā starp Komisiju un dalībvalstīm, Komisija konstatēja, ka GITI Group nav precizējusi, kura Līgumu norma liegtu atkārtoti noteikt maksājumu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Komisijai ir tiesības atkārtoti noteikt maksājumus, labojot Vispārējās tiesas konstatētās kļūdas (35). Turklāt uz šo regulu pilnībā attiecās antisubsidēšanas pamatregulas 25. panta 3. punktā paredzētā pārbaudes procedūra. Tāpēc šie apgalvojumi tika noraidīti.

(62)

GITI Group apgalvoja, ka (pārskatīto) antidempinga un kompensācijas maksājumu atkārtota noteikšana ar atpakaļejošu spēku esot arī nesamērīga un pretrunā proporcionalitātes principam, kas noteikts Līguma par Eiropas Savienību 5. panta 1. punktā un 5. panta 4. punktā. GITI Group arī apgalvoja, ka maksājumu atkārtota noteikšana ar atpakaļejošu spēku nenodrošinot un nevarot nodrošināt “papildu” aizsardzību Savienības ražošanas nozarei vai novērst turpmāku importu. Tādējādi tiekot pārkāpts proporcionalitātes princips. Pēc informācijas izpaušanas GITI Group šo apgalvojumu atkārtoja.

(63)

Komisija atgādina – saskaņā ar iedibināto judikatūru Komisija nav pārkāpusi proporcionalitātes principu, kad tā, lai izpildītu spriedumu, atkārtoti noteica galīgo maksājumu ar atbilstošu likmi, sākot no galīgo pasākumu spēkā stāšanās dienas. Komisija arī uzskata, ka proporcionalitātes princips ir ievērots tādā ziņā, ka atkārtoti noteiktās maksājumu likmes ir samazinātas un starpību ir uzdots atmaksāt vai atlaist (36). Visbeidzot, attiecībā uz argumentu par nesamērīgumu, kas saistīts ar to, ka Savienības ražošanas nozare saņemtu papildu aizsardzību ar atpakaļejošu spēku, Vispārējā tiesa konstatēja, ka šis apgalvojums “pats par sevi nesniedz juridiski pietiekamu pamatojumu, ka galīgā antidempinga maksājuma, kas ar apstrīdēto regulu ir būtiski samazināts, atkārtota noteikšana šajā lietā būtu nesamērīga”  (37). Tāpēc šie apgalvojumi tika noraidīti.

(64)

Hämmerling apgalvoja, ka ir jāņem vērā pašreizējā ekonomiskā situācija. Pa šo laiku attiecīgajai ekonomikas nozarei bija jāsaskaras ar Covid-19 krīzi, pasaules mēroga cenu pieaugumu, kas ietekmēja visu piegādes ķēdi (tostarp transportu un loģistiku), un attiecīgo ekonomikas krīzi, un tagad ir jārisina tādi jautājumi kā elektroenerģijas izmaksu pieaugums, augstais inflācijas līmenis u. tml., ko izraisījusi arī Krievijas militārā agresija pret Ukrainu. Līdz ar to neesot pareizi atkārtoti noteikt attiecīgos maksājumus nozarē, tirgū, mikroekonomiskajā un makroekonomiskajā situācijā, kas esot pilnīgi atšķirīga no tās situācijas, kura tika pārbaudīta izmeklēšanā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.

(65)

Kā paskaidrots 11. apsvērumā, procedūru atceltā akta aizstāšanai drīkst atsākt tajā posmā, kurā notikusi nelikumība (38). Šajā lietā Vispārējās tiesas konstatētā nelikumība saistīta ar regulu, ar ko nosaka galīgos kompensācijas pasākumus. Līdz ar to Komisija, novēršot Vispārējās tiesas konstatētās nelikumības, nevar ņemt vērā nesenos notikumus, kuri neattiecas uz izmeklēšanas periodu un attiecīgo periodu. Ievērojot antisubsidēšanas pamatregulas 15. panta 1. punktu, ja beigās konstatētie fakti pierāda kompensējamo subsīdiju un to radītā kaitējuma esamību un Savienības interesēs ir iejaukties saskaņā ar 31. pantu, Komisija nosaka galīgo kompensācijas maksājumu. Tādējādi atsāktās izmeklēšanas rezultātā kompensācijas maksājumi varētu netikt atkārtoti noteikti tikai tad, ja Komisija konstatētu, ka izmeklēšanas periodā nav notikusi subsidēšana un no tās izrietošs kaitējums vai arī nav bijis Savienības interešu apsvērumu pret maksājumiem (39).

(66)

GITI Group apgalvoja, ka atsāktajai procedūrai esot stingri jāaprobežojas ar Vispārējās tiesas izskatītajiem jautājumiem. Tādējādi Komisijai neesot atļauts cenu samazinājuma analīzi aizstāt ar cenu apspiešanas analīzi, lai noteiktu ietekmi uz cenām, jo Komisijas pieņemtā metodika paliek spēkā un tāpēc nav atsāktās procedūras tvērumā. Vispārējā tiesa nepievērsās jautājumam par cenu apspiešanas analīzes ietekmi, un tāpēc tas nav pašreizējās atsāktās procedūras tvērumā.

(67)

Komisija norādīja, ka Vispārējā tiesa apšaubīja Komisijas veikto cenu samazinājuma analīzi taisnīga salīdzinājuma ziņā starp eksporta cenām un Savienības ražošanas nozares cenām. Līdz ar to tika apšaubīta cenu samazinājuma metodika kā tāda. Turklāt nekas neliedza Komisijai ņemt vērā jebkādu citu iespējamo subsidētā importa ietekmi uz cenām antisubsidēšanas pamatregulas 8. panta 3. punkta nozīmē. Lietā Deichmann Tiesa nosprieda, ka Komisijai ir plaša rīcības brīvība; tikai šādu pasākumu acīmredzamā nepiemērotība izvirzītajam mērķim var ietekmēt šādu pasākumu likumību (40). Tāpēc apgalvojums tika noraidīts.

(68)

GITI Group apgalvoja, ka Komisija, nosakot cenu samazinājumu, nedrīkstot paredzēt jaunu pieeju. Jo īpaši Komisijai nevajadzētu ieviest jaunu RKN struktūru, t. i., pievienot klienta veidu, kad tā (pār)aprēķina cenu samazinājuma starpību un kaitējuma starpību (41).

(69)

Neskarot to, vai Komisijai ir tiesības ieviest jaunus elementus RKN struktūrā, Komisija atgādina, ka 4.1. iedaļā aprakstītie cenu samazinājuma aprēķini RKN struktūrā nekādus jaunus elementus neievieš. Tādējādi šis apgalvojums ir nevietā un nav būtisks.

(70)

CRIA apgalvoja, ka gan procedūras sākšanas brīdī, gan pēc informācijas izpaušanas esot jāņem vērā tiesā celtās prasības, par kurām Vispārējā tiesa vēl nav lēmusi, un ka Komisijai būtu aktīvi jāņem vērā prasības, kuras Vispārējā tiesa nav izskatījusi.

(71)

Opoltrans apgalvoja, ka izmeklēšanas laikā neesot atklāti pierādījumi par Ķīnas izcelsmes importa dempingu un ka cita starpā ASV izmantošana par analogo valsti neesot atbilstoša, Savienības ražošanas nozarei neesot nodarīts kaitējums, ka neesot cēloņsakarības starp Savienības ražošanas nozares stāvokli un importu no Ķīnas un ka maksājumu atkārtota noteikšana neesot lietotāju interesēs.

(72)

Kā Komisija paskaidroja paziņojumā par izmeklēšanas atsākšanu, konstatējumi, kas tika izdarīti apstrīdētajā regulā un netika apstrīdēti vai kas tika apstrīdēti, bet kā apstrīdēšanu Vispārējā tiesa noraidīja, vai kas Vispārējā tiesā netika izskatīti un tādējādi neizraisīja apstrīdētās regulas atcelšanu, pilnībā paliek spēkā (42). Tas ietver CRIA un Opoltrans izvirzītos jautājumus. Tāpēc Komisijai nav pienākuma izskatīt apgalvojumus par citiem jautājumiem, izņemot tos, kurus Vispārējā tiesa ir atzinusi par nelikumīgiem.

(73)

Kā paskaidrots 5.–7. apsvērumā, Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija, aprēķinot cenu samazinājuma starpības, nav veikusi taisnīgu salīdzinājumu, jo tā koriģēja ražotāju eksportētāju eksporta cenu, pēc analoģijas piemērojot antidempinga pamatregulas 2. panta 9. punktu, savukārt Savienības ražošanas nozare arī veica pārdošanu ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību un to pārdošanas apjomi netika koriģēti.

(74)

Turklāt Vispārējās tiesas sprieduma 163. punktā tika konstatēts, ka tad, ja nebūtu veikta korekcija saskaņā ar antidempinga pamatregulas 2. panta 9. punktu, “Šāda metode būtu ļāvusi taisnīgi salīdzināt cenas gadījumos, kad gan attiecīgo ražojumu, gan līdzīgo ražojumu pārdod ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību”. Minētā sprieduma 190. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka šāds salīdzinājums “neļauj neitralizēt iespējamo ietekmi, ko rada kļūda, salīdzinot faktiskās pārdošanas cenas, ko Ķīnas ražotāji eksportētāji tieši nosaka Savienības klientiem, no vienas puses, un tālākpārdošanas cenas, ko piemēro ar Savienības ražotājiem saistītās pārdošanas struktūras, no otras puses” (izcēlums pievienots). Visbeidzot, Vispārējās tiesas sprieduma 134. punktā Vispārējā tiesa noteica, ka “..neatkarīgi no Komisijas izvēlētā tirdzniecības līmeņa likumības un piemērotības no ražotāju eksportētāju vai Savienības ražotāju puses, šīs iestādes veiktajam cenu salīdzinājumam vienmēr jābūt taisnīgam, un tādēļ tam jāattiecas uz cenām vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī.” .

(75)

Kā paskaidrots Vispārējās tiesas sprieduma 150. punktā, izlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju pārdevumu īpatsvars, ko tie veica ar saistīto pārdošanas struktūru starpniecību, Xingyuan grupai bija 0 %, Giti grupai – 34 %, Aeolus grupai – 19 % un Hankook grupai – 98,6 %. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu, Komisija precizēja, ka pārdevumu īpatsvars, kas veikti ar saistīto pārdošanas struktūru starpniecību, sasniedza 46,9 % Ķīnas ražotāju eksportētāju izlasē un 87 % Savienības ražotāju izlasē. No tā izriet, ka katrā no abām izlasēm pārdevumu, kuri veikti ar pārdošanas struktūru starpniecību, īpatsvars bija augsts vai ļoti augsts.

(76)

Kā paskaidrots apstrīdētās regulas 658. apsvērumā, Komisija izmeklēšanas periodā konstatēja cenu samazinājumu, salīdzinot:

(77)

izlasē iekļauto Savienības ražotāju katra ražojuma veida cenu un segmenta vidējo svērto pārdošanas cenu nesaistītiem klientiem Savienības tirgū, kas koriģēta atbilstoši EXW līmenim, un

(78)

izlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju importēto katra ražojuma veida un segmenta atbilstošās vidējās svērtās cenas pirmajam neatkarīgajam klientam Savienības tirgū, kuras noteiktas, pamatojoties uz CIF (izmaksas, apdrošināšana, frakts), veicot atbilstīgas muitas nodokļu un pēcimporta izmaksu korekcijas (CIF cena pēc izkraušanas).

(79)

Lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, ja pārdošana notikusi ar saistītu tirgotāju starpniecību, eksporta cenas pēc analoģijas vairs netika koriģētas saskaņā ar antidempinga pamatregulas 2. panta 9. punktu. Tādējādi saistītā tirgotāja pārdošanas, vispārējās un administratīvās (“PVA”) izmaksas un nesaistītu importētāju izlases peļņa tika pieskaitīta atpakaļ eksporta cenai.

(80)

Turklāt Komisija novērtēja, vai ir kādi citi potenciāli tirdzniecības līmeņa jautājumi, kas būtu jārisina, lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu gadījumos, kad ražotāji eksportētāji pārdeva tieši Savienības klientiem, bet izlasē iekļautie Savienības ražotāji Savienības klientiem pārdeva ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību. Šajā nolūkā tā veica detalizētu cenu analīzi par visiem izlasē iekļauto Savienības ražotāju pārdošanas darījumiem, lai noteiktu cenu modeļus tiešajai pārdošanai no rūpnīcas un netiešajai pārdošanai ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību. Salīdzinājums liecina par ievērojamām cenu atšķirībām viena ražojuma veida ietvaros, tomēr bez acīmredzama cenu modeļa. Lai gan principā saistītām pārdošanas struktūrām, pārdodot klientiem Savienībā, būtu jāsedz tirgvedības izmaksas, izrādījās, ka šīs izmaksas netika konsekventi iekļautas galīgajās cenās.

(81)

Tāpēc Komisija secināja, ka pārdošana, ko tieši veic ražotāji, vai pārdošana, kura notiek, izmantojot ražotāju pārdošanas struktūras, nav būtiski ietekmējusi cenu līmeni šādā pārdošanā klientam. Jo īpaši netika konstatēts, ka pārdošana ar saistītas struktūras starpniecību izraisītu cenu pieaugumu salīdzinājumā ar pārdošanu, ko ražotājs veica tieši. Līdz ar to Komisija nekonstatēja nekādu iespējamo ietekmi uz cenu līmeņiem, kura būtu jākompensē, par ko Vispārējai tiesai bija aizdomas sprieduma 190. punktā. Tāpēc šajā lietā bija pamatoti salīdzināt izlasē iekļauto Savienības ražotāju faktiskās pārdošanas cenas pārdošanai, kas Savienības klientiem veikta tieši vai ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību, ar izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju eksporta cenām.

(82)

Komisija arī detalizēti analizēja cenu modeļus katram Savienības ražošanas nozares izmantotajam pārdošanas kanālam. Šajā ziņā Savienības ražošanas nozare dažādās proporcijās pārdeva lietotājiem, izplatītājiem, mazumtirgotājiem un “citiem”. Pārdošana visiem klientiem, izņemot “citus”, bija reprezentatīva visiem ražojuma veidiem. Komisija konstatēja, ka bieži vien pārdošanas cenas viena un tā paša ražojuma veida lietotājiem bija zemākas nekā izplatītājiem un mazumtirgotājiem, bet varēja novērot arī pretējo tendenci. Dažādajiem klientiem prasīto cenu atšķirības ne vienmēr bija atkarīgas arī no kopējiem apjomiem, kas pārdoti konkrētajam klientam. Līdz ar to Komisija secināja, ka nav acīmredzama dažādām klientu kategorijām prasīto cenu modeļa un ka nav vajadzīgas papildu korekcijas, lai nodrošinātu taisnīgu salīdzinājumu, kā to paredzējusi Vispārējā tiesa.

(83)

Komisija atgādina, ka tā ar 2023. gada 30. janvāra paziņojumu lietas materiālos sniedza papildu informāciju par savu analīzi attiecībā uz cenām, ko Savienības ražošanas nozare prasījusi, pārdodot tieši, netieši un dažādām klientu kategorijām.

(84)

Pēc papildu informācijas izpaušanas CRIA nepiekrita Komisijas konstatējumam, ka nav iespējams konstatēt Savienības ražotāju pārdošanas cenu modeli. Komisija norādīja, ka CRIA nepamatoja savu apgalvojumu un nesniedza pierādījumus, kas liecinātu, ka Komisijas analīze būtu kļūdaina. Tāpēc Komisija apgalvojumu noraidīja.

(85)

Tādējādi noteiktā pārskatītā vidējā svērtā cenu samazinājuma starpība, pamatojoties uz izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju importu, bija 14,7 %.

(86)

Jebkurā gadījumā, pat ja pārskatītā cenu samazinājuma starpība tiktu uzskatīta par nenozīmīgu vai neatbilstošu, Komisija uzskata, ka attiecīgajam importam joprojām būtu negatīva ietekme uz pārdošanas apjomu Savienībā.

(87)

Subsidētais imports var būtiski ietekmēt tirgu, kas ir jutīgs pret cenu svārstībām. Kā norādīts apstrīdētās regulas 628. apsvērumā, Savienības kravas automobiļu un autobusu riepu tirgū valda ļoti sīva konkurence, kurā cenu atšķirības var būtiski ietekmēt tirgu.

(88)

Kā izriet no apstrīdētās regulas 9.–12. tabulas, attiecīgajā periodā Savienības ražošanas nozares vidējā cena samazinājās par 8 %, savukārt vienības ražošanas izmaksas samazinājās par 6 %. Visgrūtākā situācija bija 3. līmenī, kur pārdošanas cena samazinājās par 5 %, bet vienības ražošanas izmaksas palielinājās par 1 %. Visbeidzot, 3. līmeņa uzņēmumi subsidētā importa dēļ bija spiesti pārdot par cenu, kas vienāda ar to ražošanas izmaksām, tāpēc pārdošana notika, neparedzot peļņu, un tādējādi ar zaudējumiem. Tādējādi imports no Ķīnas attiecīgajā periodā izraisīja cenu apspiešanu tā apjoma (32 % pieaugums) un cenu (11 % sarukums) dēļ, un tas neļāva Savienības ražošanas nozarei paaugstināt cenas, lai tajās ietvertu vienības ražošanas izmaksu pieaugumu.

(89)

Līdz ar to Komisija secināja, ka pat tad, ja cenu samazinājuma esība tiktu apstrīdēta, šajā gadījumā attiecīgais imports tik un tā radītu cenu apspiešanu.

(90)

Komisija pārbaudīja, vai joprojām pastāv cēloņsakarība starp subsidēto importu un Savienības ražotājiem nodarīto kaitējumu, ņemot vērā pārskatītās cenu samazinājuma starpības izlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju importam un konstatējumus par cenu apspiešanu.

(91)

Lai gan visu izlasē iekļauto Ķīnas eksportētāju cenu samazinājuma starpība bija pazeminājusies, izņemot Xingyuan Group, tas nemainīja faktu, ka izlasē iekļauto Ķīnas eksportētāju veiktā importa cenas bija ievērojami zemākas par Savienības ražošanas nozares pārdošanas cenām. Tāpēc pārskatītās cenu samazinājuma starpības negrozīja pagaidu regulas 5.1. iedaļā izdarīto un apstrīdētās regulas 5.1. iedaļā apstiprināto Komisijas sākotnējo konstatējumu par cēloņsakarības pastāvēšanu starp Savienības ražotājiem nodarīto kaitējumu un subsidēto importu no ĶTR. Pārskatītās cenu samazinājuma starpības, kā arī papildu konstatējumi par cenu apspiešanu šajā lietā nemainīja arī analīzi un konstatējumus par citiem kaitējuma cēloņiem, kas izklāstīti apstrīdētās regulas 5.1. iedaļā.

(92)

Tāpēc Komisija palika pie sava secinājuma, ka subsidētais imports no ĶTR ir radījis būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei un pārējie faktori ne atsevišķi, ne kopā nav vājinājuši šo cēloņsakarību starp kaitējumu un subsidēto importu.

(93)

Sprieduma 179. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka “kaitējuma starpības aprēķinu veido importa cenu, kas izmantotas cenu samazinājuma aprēķinā, salīdzinājums, no vienas puses, ar līdzīga ražojuma cenām, kas nerada kaitējumu, ieskaitot mērķa peļņu, kura atspoguļo normālus tirgus apstākļus, no otras puses. Tāpēc kļūda, kas saistīta ar tirdzniecības līmeni, kurā tiek veikts cenu salīdzinājums, visticamāk, ietekmēs gan cenu samazinājuma aprēķinu, gan kaitējuma starpības aprēķinu”.

(94)

Lai izpildītu spriedumu, Komisija pārrēķināja kaitējuma novēršanas līmeni visiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas atsāktā procedūra.

(95)

Sākotnējā izmeklēšanā Komisija noteica kaitējuma novēršanas līmeni izmeklēšanas periodā, salīdzinot:

(96)

Savienības ražošanas nozares cena (noteikta EXW līmenī), kas nerada kaitējumu, ir balstīta katra ražojuma veida ražošanas izmaksās (t. sk. PVA izmaksās), kam pieskaitīta samērīga peļņa. Tomēr šajā konkrētajā lietā Komisijai nebija pietiekami detalizētas un pārbaudītas informācijas par ražošanas izmaksām, kuras pamatā ir RKN, un tā būtu nepieciešama, lai aprēķinātu kaitējuma starpību, kas aprakstīta iepriekš. Ņemot vērā šīs lietas konkrētos apstākļus un to, ka cenu atšķirības nebija atkarīgas no izlasē iekļauto Savienības ražotāju izmantotā pārdošanas kanāla, cena, kas nerada kaitējumu, izņēmuma kārtā tika noteikta, pamatojoties uz katra ražojuma veida (pārdota tieši vai ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību) galīgo pārdošanas cenu nesaistītiem klientiem Savienības tirgū (koriģētu atbilstoši EXW līmenim), kā tā aprakstīta 95. apsvēruma pirmajā ievilkumā, no tās atskaitot faktisko peļņu un pieskaitot samērīgu peļņu. Ņemot vērā šos īpašos apstākļus un lai izpildītu spriedumu, tika uzskatīts par lietderīgu simetriski salīdzināt šo cenu ar ražotāju eksportētāju galīgo pārdošanas cenu, t. i., saistīto importētāju līmenī, to koriģējot arī tikai attiecībā uz muitas nodokļiem un pēcimportēšanas izmaksām, kā tā aprakstīta 76. apsvēruma otrajā ievilkumā, bet ietverot ražotāju eksportētāju saistīto importētāju, kas atrodas Savienībā, PVA izmaksas un peļņu.

(97)

Turklāt, ņemot vērā Vispārējās tiesas konstatējumus sprieduma 190. punktā, Komisija rūpīgi izvērtēja, vai pastāv citi tirdzniecības līmeņa jautājumi, kuri būtu jārisina, lai veiktu taisnīgu salīdzinājumu, ņemot vērā to, ka 87 % no Savienības ražotāju izlasē iekļautajiem ražotājiem pārdeva ar saistītu pārdošanas struktūru starpniecību, un daudzi ražotāji eksportētāji pārdeva arī tieši galalietotājiem. Komisija atgādina – kā paskaidrots 96. apsvērumā, kaitējuma starpības aprēķinos tika izmantotas katra Savienības ražošanas nozares ražojuma veida galīgās pārdošanas cenas. Līdz ar to, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi sprieduma 179. punktā, attiecībā uz cenu samazinājuma aprēķiniem izdarītie konstatējumi bija pilnībā derīgi arī attiecībā uz kaitējuma starpības aprēķiniem, ciktāl tie attiecas uz taisnīgu salīdzinājumu. Kā paskaidrots 80. un 81. apsvērumā, Komisija neatklāja nevienu citu tirdzniecības līmeņa jautājumu, kas būtu jārisina, lai veiktu taisnīgu salīdzinājumu.

(98)

Šādi noteiktās pārskatītās kaitējuma starpības bija šādas.

(99)

Vispārējā tiesa sprieduma 33. punktā norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, neizpaužot tiem šā paša sprieduma 244. punktā minētos datus.

(100)

Vispārējās tiesas sprieduma 244. punktā ir uzskaitīti attiecīgie dati:

(101)

Sprieduma 215.–235. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka pēc svēruma izmaiņām, kas tika veiktas galīgajā posmā (sk. apstrīdētās regulas 707.–711. apsvērumu), Komisija pareizi aprēķināja pārdošanas rentabilitāti Savienībā un parādīja to Savienības ražošanas nozares līmenī kopumā (apstrīdētās regulas 16. tabula) un 3. līmenī (apstrīdētās regulas 20. tabula). Tomēr, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi sprieduma 227. punktā, svēruma metodes izmaiņu dēļ ir jāpārrēķina visi mikroekonomiskie rādītāji, izņemot rentabilitāti. To nedarījusi, Komisija nav objektīvi pārbaudījusi subsidētā importa ietekmi, ievērojot antisubsidēšanas pamatregulas 8. panta 3. punktu.

(102)

Tādējādi, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, Komisija turpmākajās iedaļās analizē galīgajā posmā noteiktā svēruma piemērošanas ietekmi uz visiem mikroekonomiskajiem rādītājiem, izņemot kopējo rentabilitāti un 3. līmeņa rentabilitāti (“pārskatītais svērums”). Kā norādīts turpmāk, šā pārskatītā svēruma piemērošana būtiski nemaina nevienu no Komisijas konstatējumiem attiecībā uz mikroekonomiskajiem rādītājiem. Tādējādi tika apstiprināts, ka attiecīgajā periodā pastāvēja būtisks kaitējums.

(103)

Turklāt minētā sprieduma 244. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisija ir pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību, neizpaužot tiem bruto kaitējuma rādītājus pirms svēruma korekciju piemērošanas, kā arī datus par MVU, no vienas puses, un lieliem uzņēmumiem, no otras puses. Tomēr Vispārējā tiesa neprasīja, lai Komisija atkārtoti izdarītu konstatējumus par kaitējumu, nepiemērojot svēruma korekcijas. Gluži pretēji, Vispārējā tiesa ir vienīgi noteikusi, ka šie bruto kaitējuma rādītāji pirms jebkādu svēruma korekciju piemērošanas būtu jāizpauž ieinteresētajām personām.

(104)

Ņemot vērā iepriekš minēto, lai izpildītu Vispārējās tiesas spriedumu, Komisija turpmākajās iedaļās ir parādījusi noteiktos mikroekonomiskos rādītājus: 1) pagaidu regulā ietvertajā pagaidu posmā, 2) galīgajā posmā pēc svēruma pārskatīšanas (“pārskatītais svērums” visās turpmākajās tabulās), 3) bez svēruma korekcijas un 4) 3. līmenī: 4a) rādītāji tikai par MVU un 4b) rādītāji par lieliem uzņēmumiem.

(105)

Kā paskaidrots apstrīdētās regulas 704.–711. apsvērumā, Komisija uzskata, ka mikroekonomiskie rādītāji nevarēja atspoguļot Savienības ražošanas nozares faktisko stāvokli, jo izlasē iekļautajiem lielajiem uzņēmumiem bija lielāka ietekme uz kopējiem datiem nekā izlasē iekļautajiem MVU, savukārt to īpatsvars Savienības ražošanas nozares kopējā pārdošanas apjomā bija aptuveni 13 %.

(106)

Tāpēc Komisija nolēma palielināt izlasē iekļauto MVU svaru. Apstrīdētajā regulā galīgajā posmā tika piemērots šāds svērums. Pirmkārt, Komisija noteica MVU un lielo uzņēmumu pārdošanas apjoma procentuālo daļu no kopējā pārdošanas apjoma Savienībā. Otrkārt, Komisija izlasē iekļauto MVU un lielo izlasē iekļauto ražotāju pārdošanas apjomu izteica ar attiecīgo apjomu kopējā pārdošanas apjomā Savienībā. Visbeidzot, tika salīdzinātas procentuālās daļas un palielināts MVU datu svars, lai atspoguļotu tādu pašu procentuālo daļu kā izlasē iekļautajiem lielajiem uzņēmumiem. Sk. arī tālāk 147. apsvērumu. Pagaidu posmā Komisija izmantoja arī papildu korekciju (t. i., lai atlasītajos datos atspoguļotu katra līmeņa īpatsvaru pārdošanas apjomā Savienībā). Tomēr, kā paskaidrots apstrīdētajā regulā, šī korekcija galīgajā posmā tika atcelta, jo ieinteresētās personas apstrīdēja fiksētā koeficienta izmantošanu attiecīgajā periodā.

(107)

Svēruma korekcija ietekmēja ne tikai kopējo mikrorādītāju rezultātu, bet arī 3. līmeni, jo šajā līmenī aktīvi darbojās gan lielie uzņēmumi, gan MVU. Tendences 1. un 2. līmenī netika ietekmētas, jo šajos līmeņos aktīvi darbojās tikai lielie uzņēmumi. Kā norādīts 102. apsvērumā, svēruma korekcijai bija ierobežota ietekme uz vispārējiem mikroekonomiskajiem rādītājiem, jo tika lēsts, ka MVU pārdošanas apjoms izmeklēšanas periodā bija aptuveni 13 % no kopējā pārdošanas apjoma Savienībā izmeklēšanas periodā.

(108)

Izlasē iekļauto Savienības ražotāju vienības vidējai svērtajai pārdošanas cenai nesaistītiem klientiem Savienībā attiecīgajā periodā bija šāda dinamika.

1. tabula

Pārdošanas cenas Savienībā un ražošanas izmaksas