(1)

Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredz izveidot iekšējo tirgu un ieviest sistēmu, kas iekšējā tirgū nodrošina, ka konkurence nav izkropļota. Minēto mērķu sasniegšana būtu jāsekmē ar dalībvalstīm kopīgu normu un prakses ieviešanu datu pārvaldības sistēmas izveidē, vienlaikus pilnībā ievērojot pamattiesības. Tai arī būtu jāgarantē Savienības atvērtās stratēģiskās autonomijas stiprināšana, vienlaikus sekmējot starptautisku brīvu datu plūsmu.

(2)

Pēdējā desmitgadē digitālās tehnoloģijas ir pārveidojušas ekonomiku un sabiedrību, ietekmējot visas darbības nozares un ikdienu. Šīs pārveides centrā ir dati – datos balstīta inovācija nesīs milzīgu labumu gan Savienības pilsoņiem, gan ekonomikai, piemēram, uzlabojot un personalizējot medicīnu, veicinot jaunu mobilitāti un sniedzot ieguldījumu Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumā par Eiropas zaļo kursu. Lai padarītu datos balstīto ekonomiku iekļaujošu visiem Savienības pilsoņiem, īpaša uzmanība jāveltī digitālās plaisas samazināšanai, sieviešu līdzdalības veicināšanai datu ekonomikā un progresīvas Eiropas zinātības sekmēšanai tehnoloģiju nozarē. Datu ekonomika ir jāveido tā, lai uzņēmumiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem un mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), kā definēts Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (3) pielikumā, un jaunuzņēmumiem, dotu iespēju attīstīties, nodrošinot datu piekļuves neitralitāti un datu pārnesamību un sadarbspēju un izvairoties no iesīkstes efekta. Savā 2020. gada 19. februāra paziņojumā par Eiropas Datu stratēģiju (“Eiropas Datu stratēģija”) Komisija ir aprakstījusi ieceri par kopīgu Eiropas datu telpu, kura nozīmē datu iekšējo tirgu, kur datus varētu saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem izmantot neatkarīgi no to fiziskās glabāšanas vietas Savienībā, un kura cita starpā varētu būt svarīga mākslīgā intelekta tehnoloģiju ātrai attīstībai.

Komisija arī aicināja nodrošināt brīvu un drošu datu plūsmu ar trešām valstīm, ievērojot izņēmumus un ierobežojumus, kas skar sabiedrisko drošību, sabiedrisko kārtību un citus leģitīmus Savienības publiskās politikas mērķus, saskanīgi ar starptautiskajiem pienākumiem, tostarp pamattiesību jomā. Lai šo ieceri īstenotu, Komisija ierosināja izveidot konkrētām jomām domātas kopīgas Eiropas datu telpas datu apmaiņai un datu kopošanai. Kā ierosināts Eiropas datu stratēģijā, šādas kopīgas Eiropas datu telpas varētu aptvert tādas jomas kā veselība, mobilitāte, ražošana, finanšu pakalpojumi, enerģētika vai lauksaimniecība, vai šādu jomu apvienojumu, piemēram, enerģētika un klimats, kā arī tādas tematiskās jomas kā Eiropas zaļais kurss vai Eiropas datu telpas publiskajai pārvaldei vai prasmēm. Kopīgām Eiropas datu telpām dati būtu jāpadara atrodami, piekļūstami, savietojami un atkalizmantojami (“FAIR datu principi”), vienlaikus nodrošinot augstu kiberdrošības līmeni. Ja datu ekonomikā ir vienlīdzīgi konkurences apstākļi, uzņēmumi sacenšas par pakalpojumu kvalitāti, nevis par to kontrolēto datu apjomu. Lai datu ekonomikā iecerētu, radītu un uzturētu vienlīdzīgus konkurences apstākļus, ir nepieciešama pareiza pārvaldība, kurā jāpiedalās un jābūt pārstāvētām kopīgas Eiropas datu telpas attiecīgajām ieinteresētajām personām.

(3)

Ir jāuzlabo nosacījumi datu kopīgošanai iekšējā tirgū, izveidojot saskaņotu datu apmaiņas sistēmu un paredzot dažas datu pārvaldības pamatprasības, šajā procesā īpašu uzmanību veltot sadarbības starp dalībvalstīm atvieglošanai. Šīs regulas mērķim vajadzētu būt digitāla vienotā tirgus bez robežām un uz cilvēku orientētas, uzticamas un drošas datu sabiedrības un ekonomikas turpmākai attīstīšanai. Atbilstoši nozaru īpatnībām attiecīgajos nozaru Savienības tiesību aktos var izstrādāt, pielāgot un ierosināt jaunus un papildinošus elementus, piemēram, tādos aktos kā paredzētie Savienības tiesību akti par Eiropas veselības datu telpu un piekļuvi transportlīdzekļu datiem. Turklāt dažas ekonomikas nozares jau ir reglamentētas nozaru Savienības tiesību aktos, kuros ir noteikumi par pārrobežu vai Savienības mēroga datu kopīgošanu vai piekļuvi tiem, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/24/ES (4) saistībā ar Eiropas veselības datu telpu, un attiecīgos transporta nozares tiesību aktos, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (ES) 2019/1239 (5) un (ES) 2020/1056 (6) un Direktīvā 2010/40/ES (7) saistībā ar Eiropas mobilitātes datu telpu.

Tāpēc šai regulai nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 223/2009 (8), (ES) 2018/858 (9) un (ES) 2018/1807 (10), kā arī Direktīvas 2000/31/EK (11), 2001/29/EK (12), 2004/48/EK (13), 2007/2/EK (14), 2010/40/ES, (ES) 2015/849 (15), (ES) 2016/943 (16), (ES) 2017/1132 (17), (ES) 2019/790 (18) un (ES) 2019/1024 (19) un jebkuri citi nozaru Savienības tiesību akti, kas reglamentē piekļuvi datiem un to atkalizmantošanu. Šai regulai nebūtu jāskar Savienības un valsts tiesību akti par piekļuvi datiem un datu izmantošanu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas vai saukšanas pie atbildības par tiem, vai kriminālsodu izpildes nolūkā, kā arī starptautisku sadarbību minētajā kontekstā.

Šai regulai nebūtu jāskar dalībvalstu kompetence attiecībā uz to darbībām, kas saistītas ar sabiedrisko drošību, aizsardzību un valsts drošību. Uz šādu iemeslu dēļ aizsargātu un publiskā sektora struktūru turējumā esošu datu, tostarp datu no iepirkuma procedūrām, kas ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/81/EK (20) darbības jomā, atkalizmantošanu nebūtu jāattiecina šī regula. Būtu jāizveido horizontāls režīms Savienībā publiskā sektora struktūru turējumā esošu aizsargātu datu atsevišķu kategoriju atkalizmantošanai, datu starpniecības pakalpojumu sniegšanai un pakalpojumiem uz datu altruisma pamata. Dažādu nozaru īpatnības var prasīt nozares datos balstītu sistēmu izstrādi, vienlaikus balstoties uz šīs regulas prasībām. Datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kas atbilst šīs regulas prasībām, vajadzētu būt iespējai izmantot marķējumu “Savienībā atzīts datu starpniecības pakalpojumu sniedzējs”. Juridiskām personām, kuras vēlas atbalstīt vispārējas nozīmes mērķus, attiecīgos datus plašos mērogos darot pieejamus uz datu altruisma pamata, un kuras atbilst šajā regulā izklāstītajām prasībām, vajadzētu būt iespējai reģistrēties kā “Savienībā atzītai datu altruisma organizācijai” un izmantot šādu marķējumu. Ja kādas konkrētas nozares Savienības tiesību aktā vai valsts tiesību aktā ir noteikts, ka publiskā sektora struktūrām, šādiem datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vai šādām juridiskām personām (atzītām datu altruisma organizācijām) ir jāievēro konkrētas tehniskas, administratīvas vai organizatoriskas papildprasības, tai skaitā atļauju piešķiršanas vai sertificēšanas režīms, tad būtu jāpiemēro arī minētā konkrētās nozares Savienības tiesību akta vai valsts tiesību akta minētie noteikumi.

(4)

Šai regulai nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (21) un (ES) 2018/1725 (22) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (23) un (ES) 2016/680 (24), un atbilstošos valsts tiesību aktu noteikumi, tostarp gadījumos, ja personas dati un nepersondati datu kopā ir nedalāmi saistīti. Jo īpaši šī regula nebūtu jāuzskata par tādu, kas rada jaunu juridisko pamatu personas datu apstrādei saistībā ar jebkādu regulēto darbību vai kas groza Regulā (ES) 2016/679 paredzētās informācijas prasības. Šīs regulas īstenošanai nebūtu jāliedz datu pārrobežu nosūtīšana saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 V nodaļu. Kolīzijas gadījumā starp šo regulu un Savienības tiesību aktiem par personas datu aizsardzību vai valsts tiesību aktiem, kas pieņemti saskaņā ar šādiem Savienības tiesību aktiem, attiecīgajiem Savienības vai valsts tiesību aktiem par personas datu aizsardzību vajadzētu būt pārākiem. Vajadzētu būt iespējamam datu aizsardzības iestādes uzskatīt par kompetentajām iestādēm, kas paredzētas šajā regulā. Ja šajā regulā paredzētās kompetentās iestādes statusā darbojas citas iestādes, tām būtu jādarbojas, neskarot datu aizsardzības iestāžu uzraudzības pilnvaras un kompetences, kas noteiktas Regulā (ES) 2016/679.

(5)

Rīcība Savienības līmenī ir nepieciešama, lai vairotu uzticību datu kopīgošanai, izveidojot pienācīgus mehānismus, kā datu subjekti un datu turētāji kontrolē datus, kas uz tiem attiecas, un lai pievērstos citiem šķēršļiem labi funkcionējošai un konkurētspējīgai datos balstītai ekonomikai. Minētajai darbībai nebūtu jāskar pienākumi un saistības, kas noteikti Savienības noslēgtajos starptautiskajos tirdzniecības nolīgumos. Savienības mēroga pārvaldības satvara mērķim vajadzētu būt indivīdu un uzņēmumu savstarpējas uzticēšanās veidošanai attiecībā uz piekļuvi datiem, to kontroli, kopīgošanu, izmantošanu un atkalizmantošanu, jo īpaši, izveidojot pienācīgus mehānismus datu subjektiem, lai tie zinātu un jēgpilni izmantotu savas tiesības, kā arī attiecībā uz publiskā sektora struktūru turējumā esošu atsevišķu veidu datu atkalizmantošanu, datu starpniecības pakalpojumu sniedzēju pakalpojumu sniegšanu datu subjektiem, datu turētājiem un datu lietotājiem, kā arī tādu datu vākšanu un apstrādi, kurus fiziskas un juridiskas personas darījušas pieejamus altruistiskiem nolūkiem. Jo īpaši uzticēšanās palielināšanos var veicināt lielāka pārredzamība attiecībā uz datu izmantošanas nolūku un apstākļiem, kādos uzņēmumi šos datus glabā.

(6)

Doma, ka datiem, kurus par valsts budžeta līdzekļiem ģenerējušas vai savākušas publiskā sektora struktūras vai citi subjekti, būtu jākalpo sabiedriskam labumam, jau ilgi ir bijusi daļa no Savienības politikas. Direktīva (ES) 2019/1024 un konkrētām nozarēm noteikti Savienības tiesību akti nodrošina, ka publiskā sektora struktūras padara viegli pieejamus izmantošanai un atkalizmantošanai lielāku daudzumu pašradīto datu. Tomēr atsevišķas datu kategorijas, kas iekļautas publiskās datubāzēs, piemēram, konfidenciāli komercdati, dati, uz kuriem attiecas statistikas konfidencialitāte, dati, ko aizsargā trešo personu intelektuālā īpašuma tiesības, tostarp komercnoslēpumi un personas dati, bieži vien netiek darītas pieejamas, pat ne sabiedrības interesēs veiktu pētniecības un inovācijas darbību vajadzībām, lai gan saskaņā ar piemērojamiem Savienības tiesību aktiem, jo īpaši Regulu (ES) 2016/679 un Direktīvām 2002/58/EK un (ES) 2016/680, šāda pieejamība ir iespējama. Šādu datu sensitivitātes dēļ, pirms tos dara pieejamus, ir jāizpilda dažas tehniskas un juridiskas procedūru prasības, jo īpaši, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas tiesības, kas attiecībā uz šādiem datiem ir citiem, vai lai ierobežotu negatīvo ietekmi uz pamattiesībām, nediskriminēšanas principu un datu aizsardzību. Šādu prasību izpilde mēdz paņemt daudz laika un zināšanu. Tas ir novedis pie šādu datu nepietiekamas izmantošanas. Lai gan dažas dalībvalstis veido struktūras, ievieš procesus un tiesību aktus, lai minētā veida atkalizmantošanu atvieglinātu, tas nenotiek visā Savienībā. Lai atvieglinātu datu izmantošanu Eiropas pētniecībā un inovācijā, ko veic privāti un publiski subjekti, visā Savienībā ir nepieciešami skaidri nosacījumi piekļuvei šādiem datiem un to izmantošanai.

(7)

Pastāv metodes, kas ļauj veikt analīzi datubāzēs, kurās ir personas dati, piemēram, anonimizācija, diferenciāls privātums, vispārināšana, aizklāšana, un randomizācija, sintētisku datu izmantošana vai līdzīgas modernas privātumu saglabājošas metodes, kas varētu veicināt datu apstrādi privātumam saudzīgākā veidā. Dalībvalstīm būtu jāsniedz atbalsts publiskā sektora struktūrām, lai optimāli izmantotu šādas metodes, tādējādi kopīgošanai darot pieejamus cik vien iespējams daudz datu. Šādu metožu izmantošana kopā ar visaptverošiem novērtējumiem par ietekmi uz datu aizsardzību un citām garantijām var veicināt personas datu drošu izmantošanu un atkalizmantošanu, un tai būtu jānodrošina konfidenciālu saimniecisko komercdatu droša atkalizmantošana pētniecības, inovācijas un statistikas vajadzībām. Daudzos gadījumos šādu metožu izmantošana, novērtējumi par ietekmi un citas garantijas nozīmē, ka dati var tikt izmantoti un atkalizmantoti tikai drošā apstrādes vidē, ko nodrošina vai kontrolē publiskā sektora struktūra. Savienības līmenī ir pieredze ar šādu drošu apstrādes vidi, ko izmanto statistikas mikrodatu pētījumos uz Komisijas Regulas (ES) Nr. 557/2013 (25) pamata. Kopumā, ciktāl tas attiecas uz personas datiem, personas datu apstrādei būtu jābalstās uz vienu vai vairākiem apstrādes juridiskiem pamatiem, kas paredzēti Regulas (ES) 2016/679 6. un 9. pantā.

(8)

Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 datu aizsardzības principi nebūtu jāpiemēro anonīmai informācijai, proti, informācijai, kas neattiecas uz identificētu vai identificējamu fizisku personu, vai uz personas datiem, ko sniedz anonīmi tādā veidā, ka datu subjekts nav vai vairs nav identificējams. Būtu jāaizliedz datu subjektu reidentifikācija no anonimizētām datu kopām. Tam nebūtu jāskar iespēja veikt izpēti par anonimizācijas metodēm, jo īpaši nolūkā nodrošināt informācijas drošību, uzlabot esošās anonimizācijas metodes un sekmēt anonimizācijas vispārējo noturību, to veicot saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679.

(9)

Lai atvieglinātu personas datu un konfidenciālu datu aizsardzību un paātrinātu šādu datu darīšanu pieejamu atkalizmantošanai saskaņā ar šo regulu, dalībvalstīm būtu jāmudina publiskā sektora struktūras radīt un darīt pieejamus datus saskaņā ar Direktīvas (ES) 2019/1024 5. panta 2. punktā minēto principu “atvērts integrēti un pēc noklusējuma” un veicināt datu radīšanu un iegādi formātos un struktūrās, kas atvieglina anonimizāciju šajā sakarā.

(10)

Publiskā sektora struktūru turējumā esošu datu kategorijas, uz kurām būtu jāattiecina atkalizmantošana saskaņā ar šo regulu, neietilpst Direktīvas (ES) 2019/1024 darbības jomā, jo tajā neietilpst dati, kuriem piekļuve nav atļauta, pamatojoties uz komercijas un statistikas konfidencialitāti, un dati, kas ir ietverti darbos vai citos priekšmetos, kuru intelektuālā īpašuma tiesības ir trešām personām. Konfidenciāli komercdati ietver datus, ko aizsargā komercnoslēpumi, aizsargātu zinātību un jebkādu citu informāciju, kuras nepienācīga izpaušana ietekmētu uzņēmuma stāvokli tirgū vai finanšu stabilitāti. Šī regula būtu jāpiemēro personas datiem, kas neietilpst Direktīvas (ES) 2019/1024 darbības jomā, ciktāl piekļuves režīms izslēdz vai ierobežo piekļuvi šādiem datiem datu aizsardzības, privātuma un personas neaizskaramības iemeslu dēļ, jo īpaši saskaņā ar datu aizsardzības noteikumiem. Tādu datu atkalizmantošanai, kuros var būt komercnoslēpums, būtu jānotiek, neskarot Direktīvu (ES) 2016/943, kurā izklāstīts satvars komercnoslēpuma likumīgai iegūšanai, izmantošanai vai izpaušanai.

(11)

Šai regulai nevajadzētu radīt pienākumu atļaut publiskā sektora struktūru turējumā esošu datu atkalizmantošanu. Jo īpaši, katrai dalībvalstij tādēļ būtu jāspēj lemt, vai dati tiek darīti pieejami atkalizmantošanai, arī attiecībā uz šādas piekļuves mērķiem un tvērumu. Šai regulai būtu jāpapildina un nebūtu jāskar tādi specifiskāki publiskā sektora struktūru pienākumi atļaut datu atkalizmantošanu, kas paredzēti konkrētās nozares Savienības tiesību aktos vai valsts tiesību aktos. Publisku piekļuvi oficiāliem dokumentiem var uzskatīt par tādu, kas ir sabiedrības interesēs. Ņemot vērā to, kāda nozīme demokrātiskā sabiedrībā ir publiskai piekļuvei oficiāliem dokumentiem, šī regula nebūtu jāskar arī Savienības vai valsts tiesību aktus par piekļuves piešķiršanu oficiāliem dokumentiem un to izpaušanu. Piekļuvi oficiāliem dokumentiem var jo īpaši piešķirt saskaņā ar valsts tiesību aktiem, nepiemērojot konkrētus nosacījumus vai piemērojot konkrētus nosacījumus, kas nav paredzēti šajā regulā.

(12)

Šajā regulā paredzētais atkalizmantošanas režīms būtu jāpiemēro datiem, kuru sagādāšana ietilpst attiecīgo publiskā sektora struktūru publiskajos uzdevumos, kas paredzēti dalībvalstu tiesību aktos vai citos saistošos noteikumos. Ja tādu noteikumu nav, taču publiskā uzdevuma darbības joma ir pārredzama un to ir iespējams pārskatīt, publiski uzdevumi būtu jādefinē atbilstīgi dalībvalstu ierastajai administratīvajai praksei. Publiskie uzdevumi var būt definēti vispārīgi vai katrā gadījumā atsevišķi individuālām publiskā sektora struktūrām. Tā kā publiskā sektora struktūras definīcija neietver publiskus uzņēmumus, šo regulu nebūtu jāpiemēro publisko uzņēmumu turējumā esošiem datiem. Šai regulai nebūtu jāattiecas uz kultūras iestāžu, tādu kā bibliotēkas, arhīvi un muzeji, kā arī orķestri, operas, baleti un teātri, un izglītības iestāžu turējumā esošiem datiem, jo uz to turētiem darbiem un citiem dokumentiem galvenokārt attiecas trešās personas intelektuālā īpašuma tiesības. Pētniecību veicošās organizācijas un pētniecību finansējošās organizācijas varētu būt organizētas arī kā publiskā sektora struktūras vai publisko tiesību reglamentētas struktūras.

Šādām hibrīdām organizācijām šī regula būtu jāpiemēro vienīgi kā pētniecību veicošām organizācijām. Ja tāda pētniecību veicošā organizācija tur datus, un tā veido daļu no kādas noteiktas publiskās un privātās asociācijas ar privātā sektora organizācijām vai citām publiskā sektora struktūrām, publisko tiesību reglamentētām struktūrām vai hibrīdām pētniecību veicošām organizācijām, t. i., kuras ir organizētas vai nu kā publiskā sektora struktūras, vai kā publiski uzņēmumi, kuras galvenais nolūks ir veikt pētniecību, arī uz minētajiem datiem šai regulai nebūtu jāattiecas. Attiecīgā gadījumā dalībvalstīm būtu jāspēj piemērot šo regulu publiskiem uzņēmumiem vai privātiem uzņēmumiem, kas veic publiskā sektora uzdevumus vai sniedz vispārējas nozīmes pakalpojumus. Uz datu apmaiņu, kas vienīgi saistībā ar to publiskajiem uzdevumiem tiek veikta starp publiskā sektora struktūrām Savienībā vai starp publiskā sektora struktūrām Savienībā un publiskā sektora struktūrām trešās valstīs vai starptautiskām organizācijām, ka arī uz datu apmaiņu starp pētniekiem nekomerciālas zinātniskās pētniecības nolūkos, nebūtu jāattiecina šīs regulas noteikumi par publiskā sektora iestāžu turējumā esošu aizsargātu datu atsevišķu kategoriju atkalizmantošanu.

(13)

Publiskā sektora struktūrām to turējumā esošu datu atkalizmantošanas principu noteikšanā būtu jāievēro konkurences tiesības, izvairoties no tādu vienošanos slēgšanas, kuru mērķis vai sekas var būt ekskluzīvu tiesību radīšana attiecībā uz dažu datu atkalizmantošanu. Šādām vienošanām vajadzētu būt iespējamām tikai tad, ja tās ir pamatotas un nepieciešamas, lai sniegtu pakalpojumu vai piegādātu produktu vispārējas nozīmes mērķiem. Tā var būt gadījumos, kad datu ekskluzīva izmantošana ir vienīgais veids, kā maksimāli palielināt attiecīgo datu sabiedrisko labumu, piemēram, ja ir tikai viens subjekts (kas ir specializējies konkrētas datu kopas apstrādē), kurš spēj sniegt pakalpojumu vai piegādāt produktu, kas ļauj publiskā sektora struktūrai sniegt pakalpojumu vai piegādāt produktu vispārējas nozīmes mērķiem. Tomēr šādas vienošanās būtu jāslēdz saskaņā ar piemērojamiem Savienības vai valsts tiesību aktiem, un tās būtu regulāri jāpārskata, balstoties uz tirgus analīzi, lai pārliecinātos, vai šāda ekskluzivitāte joprojām ir nepieciešama. Turklāt šādām vienošanām attiecīgā gadījumā būtu jāatbilst attiecīgajiem valsts atbalsta noteikumiem, un tās būtu jānoslēdz uz ierobežotu laikposmu, kam nevajadzētu pārsniegt 12 mēnešus. Lai nodrošinātu pārredzamību, šādas ekskluzīvas vienošanās būtu jāpublicē tiešsaistē atbilstīgi attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem par publisko iepirkumu. Ja ekskluzīvās tiesības atkalizmantot datus neatbilst šai regulai, minētās ekskluzīvas tiesības būtu jāatzīst par spēkā neesošām.

(14)

Aizliegtas ekskluzīvas vienošanās un cita veida praksi vai kārtību attiecībā uz publiskā sektora struktūru turējumā esošu datu atkalizmantošanu, kas tieši nepiešķir ekskluzīvas tiesības, bet no kurām var pamatoti gaidīt, ka tās ierobežos datu pieejamību atkalizmantošanai, un kuras tika noslēgtas vai jau pastāvēja pirms šīs regulas stāšanās spēkā, pēc to termiņa beigām nevajadzētu atjaunot. Beztermiņa vai ilgāka termiņa vienošanās būtu jāizbeidz 30 mēnešu laikā no šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

(15)

Šajā regulā būtu jāparedz aizsargātu datu atkalizmantošanas nosacījumi, ko piemērotu publiskā sektora struktūrām, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir izraudzītas par kompetentām piešķirt vai atteikt piekļuvi atkalizmantošanai, un tiem nebūtu jāskar tiesības un pienākumi, kas attiecas uz piekļuvi šādiem datiem. Minētajiem nosacījumiem vajadzētu būt nediskriminējošiem, pārredzamiem, samērīgiem un objektīvi pamatotiem, un tajā pašā laikā tiem nebūtu jāierobežo konkurence, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai tiek veicināta MVU un jaunuzņēmumu piekļuve šādiem datiem. Atkalizmantošanas nosacījumi būtu jāizstrādā tā, lai veicinātu zinātnisko pētniecību un lai, piemēram, priekšrokas došana zinātniskajai pētniecībai tiktu principā uzskatīta par nediskriminējošu. Publiskā sektora struktūrām, kuras atļauj atkalizmantošanu, vajadzētu būt pieejamiem tehniskajiem līdzekļiem, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu trešo personu tiesību un interešu aizsardzību, un tām vajadzētu būt pilnvarotām pieprasīt nepieciešamo informāciju no atkalizmantotājiem. Nosacījumiem, ko uzliek datu atkalizmantošanai, nebūtu jāpārsniedz nepieciešamība aizsargāt trešo personu tiesības un intereses, kas attiecas uz datiem, un saglabāt publiskā sektora struktūru informācijas tehnoloģiju un sakaru sistēmu neskartību. Publiskā sektora struktūrām būtu jāpiemēro nosacījumi, kas vislabāk atbilst atkalizmantotāja interesēm, neradot nesamērīgu slogu publiskā sektora struktūrām. Būtu jāparedz tādi nosacījumi, ko uzliek datu atkalizmantošanai, kuri nodrošinātu efektīvas garantijas attiecībā uz personas datu aizsardzību. Pirms personas datu nosūtīšanas tiem vajadzētu būt anonimizētiem, lai nebūtu iespējams identificēt datu subjektus, savukārt datiem, kas ietver konfidenciālu komercinformāciju, vajadzētu būt pārveidotiem tā, ka netiek izpausta nekāda konfidenciāla informācija. Gadījumā, ja anonimizētu vai pārveidotu datu sniegšana neatbilst atkalizmantotāja vajadzībām, izpildot visas prasības attiecībā uz novērtējumu par ietekmi uz datu aizsardzību veikšanu un apspriešanos ar uzraudzības iestādi, ievērojot Regulas (ES) 2016/679 35. un 36. pantu, un ja tiek konstatēts, ka datu subjektu tiesību un interešu neievērošanas risks ir minimāls, varētu tikt atļauta datu atkalizmantošana uz vietas vai no attāluma drošā apstrādes vidē.

Tā varētu būt piemērota kārtība pseidonimizētu datu atkalizmantošanai. Lai aizsargātu trešo personu tiesības un intereses, datu analīze drošas apstrādes vidē būtu jāuzrauga publiskā sektora iestādei. Jo īpaši, personas dati būtu jānosūta trešai personai atkalizmantošanai tikai tad, kad šādu nosūtīšanu atļauj datu aizsardzības tiesību aktos paredzēts juridiskais pamats. Nepersondati būtu jānosūta vienīgi tad, ja nav pamata uzskatīt, ka nepersondatu kopu kombinācija novestu pie datu subjektu identifikācijas. Tas būtu jāattiecina arī uz pseidonimizētiem datiem, kuri joprojām uzskatāmi par personas datiem. Ja datu subjekts tiek reidentificēts, būtu jāpiemēro pienākums paziņot par šādu pārkāpumu publiskā sektora struktūrai papildus pienākumam paziņot par šādu pārkāpumu uzraudzības iestādei un datu subjektam saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679. Attiecīgā gadījumā publiskā sektora struktūrām būtu ar piemērotiem tehniskiem līdzekļiem jāatvieglina datu atkalizmantošana, pamatojoties uz datu subjektu piekrišanu vai datu turētāju atļauju atkalizmantot datus, kuri uz tām attiecas. Minētajā sakarā publiskā sektora struktūrai būtu jādara viss iespējamais, lai sniegtu palīdzību potenciāliem atkalizmantotājiem, kam jāsaņem šādas piekrišanas vai atļaujas, izveidojot tehniskus mehānismus, kas ļauj nosūtīt atkalizmantotāju piekrišanas vai atļaujas pieprasījumus, ja tas ir praktiski iespējams. Nebūtu jāsniedz kontaktinformācija, kas atkalizmantotājiem ļauj tieši sazināties ar datu subjektiem vai datu turētājiem. Ja publiskā sektora struktūra nosūta piekrišanas vai atļaujas pieprasījumu, tai būtu jānodrošina, ka datu subjektam vai datu turētājam tiek sniegta skaidra informācija par iespēju atteikties sniegt piekrišanu vai atļauju.

(16)

Lai sekmētu un rosinātu publiskā sektora struktūru turējumā esošu datu izmantošanu zinātniskās pētniecības vajadzībām, publiskā sektora struktūras tiek mudinātas izstrādāt saskaņotu pieeju un saskaņotus procesus, lai minētos datus darītu viegli piekļūstamus zinātniskās pētniecības vajadzībām sabiedrības interesēs. Minētais cita starpā varētu nozīmēt, ka tiek izveidotas racionalizētas administratīvās procedūras, standartizēta datu formatēšana, informatīvi metadati par metodikas un datu vākšanas izvēles iespējām un standartizēti datu lauki, kas attiecīgi analīzes vajadzībām dod iespēju viegli apvienot datu kopas no dažādiem publiskā sektora datu avotiem. Minēto prakšu mērķim vajadzētu būt publiski finansētu un sagatavotu datu sekmēšanai zinātniskās pētniecības vajadzībām saskaņā ar principu “tik atvērts, cik iespējams, tik slēgts, cik nepieciešams”.

(17)

Šai regulai nebūtu jāietekmē trešo personu intelektuālā īpašuma tiesības. Šai regulai nebūtu jāietekmē publiskā sektora struktūru intelektuālā īpašuma tiesību pastāvēšana vai īpašumtiesības, kas uz tām attiecas, nedz arī kaut kādā veidā jāierobežo minēto tiesību izmantošana. Saskaņā ar šo regulu noteiktie pienākumi būtu jāpiemēro vienīgi tiktāl, cik tie ir saderīgi ar starptautiskiem nolīgumiem par intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību, jo īpaši ar Bernes Konvenciju par literāro un mākslas darbu aizsardzību (Bernes konvencija), Līgumu par intelektuālā īpašuma tiesību komercaspektiem (TRIPS līgums) un Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas līgumu par autortiesībām (WCT), kā arī Savienības vai valsts intelektuālā īpašuma tiesību aktiem. Tomēr publiskā sektora struktūrām būtu jāizmanto savas autortiesības tādā veidā, kas veicina atkalizmantošanu.

(18)

Dati, uz kuriem attiecas intelektuālā īpašuma tiesības vai komercnoslēpumi, būtu jānosūta trešai personai tikai tad, ja nosūtīšana ir likumīga saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, vai ar šādu tiesību subjekta piekrišanu. Ja publiskā sektora struktūras ir Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/9/EK (26) 7. panta 1. punktā paredzēto datubāzes veidotāju tiesību subjekti, tām nebūtu šīs tiesības jāizlieto datu atkalizmantošanas novēršanai vai atkalizmantošanas ierobežošanai ārpus šīs regulas noteiktajām robežām.

(19)

Uzņēmumiem un datu subjektiem būtu jāspēj paļauties, ka publiskā sektora struktūru turējumā esošu aizsargātu datu atsevišķu kategoriju atkalizmantošana notiks, ievērojot viņu tiesības un intereses. Tādēļ būtu jāievieš papildu garantijas situācijās, kad publiskā sektora datu atkalizmantošana notiek, pamatojoties uz datu apstrādi ārpus publiskā sektora, piemēram, tādas kā prasība publiskā sektora struktūrām nodrošināt to, ka visos gadījumos, tostarp tad, ja šādi dati tiek nosūtīti uz trešām valstīm, pilnībā tiek aizsargātas fizisku un juridisku personu tiesības un intereses, jo īpaši attiecībā uz personas datiem, komerciāli sensitīviem datiem un intelektuālā īpašuma tiesībām. Publiskā sektora struktūrām nebūtu jāatļauj apdrošināšanas uzņēmumiem vai kādiem citiem pakalpojumu sniedzējiem atkalizmantot e-veselības lietotnēs glabātu informāciju diskriminēšanas nolūkā cenu noteikšanā, jo tas būtu pretrunā pamattiesībām uz piekļuvi veselības aizsardzībai.

(20)

Turklāt, lai saglabātu godīgu konkurenci un atvērtu tirgus ekonomiku, ir ļoti svarīgi nepersonrakstura datus, jo īpaši komercnoslēpumus, kā arī nepersondatus, kuri atspoguļo ar intelektuālā īpašuma tiesībām aizsargātu saturu, aizsargāt pret nelikumīgu piekļuvi, kas varētu izraisīt intelektuālā īpašuma zādzību vai rūpniecisko spiegošanu. Lai nodrošinātu datu turētāju tiesību vai interešu aizsardzību, vajadzētu būt iespējamam nepersondatus, kas saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem ir jāaizsargā pret nelikumīgu vai neatļautu piekļuvi un kas ir publiskā sektora struktūru turējumā, nosūtīt uz trešām valstīm, taču tikai tad, ja datu izmantošanai ir noteiktas pienācīgas garantijas. Šādām pienācīgām garantijām būtu jāietver prasība, lai publiskā sektora struktūra nosūta aizsargātus datus atkalizmantotājam vienīgi tad, ja minētais atkalizmantotājs uzņemas līgumsaistības datu aizsardzības interesēs. Atkalizmantotājam, kurš plāno nosūtīt aizsargātus datus uz trešo valsti, būtu jāpilda šajā regulā noteiktie pienākumi arī pēc datu nosūtīšanas uz trešo valsti. Lai nodrošinātu šādu pienākumu pienācīgu izpildi, atkalizmantotājam strīdu izšķiršanai tiesā būtu arī jāakceptē tās publiskā sektora struktūras dalībvalsts jurisdikcija, kura atļāvusi atkalizmantošanu.

(21)

Būtu uzskatāms, ka pienācīgas garantijas ir īstenotas, arī tad, ja trešā valstī, uz kuru tiek nosūtīti nepersondati, ir ieviesti līdzvērtīgi pasākumi, kas nodrošina, ka uz datiem attiecas tāda līmeņa aizsardzība, kas līdzīga ar Savienības tiesību aktiem piemērojamai aizsardzībai, jo īpaši attiecībā uz komercnoslēpumu un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību. Šajā nolūkā, ja tas ir pamatots ievērojama tādu pieprasījumu skaita visā Savienībā dēļ, kuri attiecas uz nepersondatu atkalizmantošanu trešās valstīs, Komisijai vajadzētu būt iespējai ar īstenošanas aktiem paziņot, ka konkrētā trešā valsts nodrošina aizsardzības līmeni, kas būtībā ir līdzvērtīgs Savienības tiesību aktos paredzētajam aizsardzības līmenim. Komisijai būtu jānovērtē šādu īstenošanas aktu nepieciešamība, pamatojoties uz informāciju, ko dalībvalstis sniedz ar Eiropas Datu inovācijas kolēģijas starpniecību. Šādi īstenošanas akti sniegtu publiskā sektora struktūrām pārliecību, ka publiskā sektora struktūru turējumā esošu datu atkalizmantošana attiecīgajā trešā valstī neapdraud minēto datu aizsargāto raksturu. Novērtējot attiecīgajā trešā valstī nodrošināto aizsardzības līmeni, būtu jo īpaši jāņem vērā attiecīgie vispārīgie un nozaru tiesību akti, tostarp akti par sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību un krimināltiesībām, kas attiecas uz piekļuvi nepersondatiem un to aizsardzību, minētās trešās publiskā sektora struktūru piekļuve nosūtītajiem datiem, vienas vai vairāku neatkarīgu uzraudzības iestāžu pastāvēšana un efektīva darbība trešā valstī, kuru pienākums ir nodrošināt un panākt atbilstību juridiskajam režīmam, kas nodrošina piekļuvi šādiem datiem, trešās valsts starptautiskās saistības attiecībā uz datu aizsardzību vai citi pienākumi, kas rodas no juridiski saistošām konvencijām vai instrumentiem, kā arī no dalības daudzpusējās vai reģionālās sistēmās.

Saistībā ar nepersondatu nosūtīšanu uz trešo valsti īpaši svarīgi ir, lai attiecīgajā trešā valstī pastāvētu efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi datu turētājiem, publiskā sektora struktūrām vai datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem. Tādēļ šādām garantijām būtu jāietver īstenojamu tiesību un efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu pieejamība. Šādiem īstenošanas aktiem nebūtu jāskar juridiski pienākumi vai līguma noteikumi, ko nepersondatu, jo īpaši rūpniecisko datu, aizsardzības interesēs jau uzņēmies atkalizmantotājs, un publiskā sektora struktūru tiesības saskaņā ar šo regulu noteikt atkalizmantotājiem pienākumu izpildīt atkalizmantošanas nosacījumus.

(22)

Dažas trešās valstis pieņem normatīvos un citus tiesību aktus, kuru mērķis ir tieši nosūtīt vai nodrošināt valdības piekļuvi tādiem nepersondatiem Savienībā, kuri ir dalībvalstu jurisdikcijā esošu fizisku un juridisku personu kontrolē. Trešo valstu tiesu lēmumiem un spriedumiem vai trešo valstu administratīvu iestāžu lēmumiem, kuri prasa šādu nepersondatu nosūtīšanu vai piekļūšanu tiem, vajadzētu būt izpildāmiem, ja tie ir balstīti uz starptautisku nolīgumu, piemēram, savstarpējas tiesiskās palīdzības līgumu, kas ir spēkā starp pieprasītāju trešo valsti un Savienību vai kādu dalībvalsti. Dažreiz var rasties situācija, kad pienākums nosūtīt nepersondatus vai nodrošināt piekļuvi tiem, kas izriet no trešās valsts tiesību aktiem, ir pretrunā konkurējošam pienākumam šādus datus aizsargāt saskaņā ar Savienības vai valsts tiesību aktiem, jo īpaši attiecībā uz indivīda pamattiesību aizsardzību vai uz dalībvalsts pamatinterešu aizsardzību saistībā ar valsts drošību vai aizsardzību, kā arī komerciāli sensitīvu datu aizsardzību un intelektuālā īpašuma tiesību, tostarp līgumsaistību, kuras attiecas uz konfidencialitāti saskaņā ar šādiem tiesību aktiem, aizsardzību. Ja nav starptautisku nolīgumu, kas reglamentē šādus jautājumus, nepersondatu nosūtīšana vai piekļuve tiem būtu jāatļauj tikai tad, ja jo īpaši ir pārbaudīts, ka trešās valsts tiesību sistēma prasa izklāstīt lēmuma vai sprieduma iemeslus un samērīgumu, ka tiesas lēmumam vai spriedumam ir specifisks raksturs un ka adresāta pamatotais iebildums ir pārbaudāms trešās valsts kompetentā tiesā, kurai ir pilnvaras pienācīgi ņemt vērā šādu datu sniedzēja attiecīgās tiesiskās intereses.

Turklāt publiskā sektora struktūrām, fiziskām vai juridiskām personām, kurām ir piešķirtas tiesības atkalizmantot datus, datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un atzītām datu altruisma organizācijām, ja tās paraksta līgumiskas vienošanās ar citām privātām personām, būtu jānodrošina, ka Savienībā turētiem nepersondatiem trešās valstīs piekļūst vai tos uz tām nosūta vienīgi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem.

(23)

Lai vēl vairotu uzticēšanos Savienības datu ekonomikai, ir būtiski, ka tiek īstenotas garantijas attiecībā uz Savienības iedzīvotājiem, publisko sektoru un uzņēmumiem, kas nodrošina kontroli pār to stratēģiskajiem un sensitīvajiem datiem, un ka tiek ievēroti Savienības tiesību akti, vērtības un standarti attiecībā uz – bet ne tikai – drošību, datu aizsardzību un patērētāju aizsardzību. Lai novērstu nelikumīgu piekļuvi nepersondatiem, publiskā sektora struktūrām, fiziskām vai juridiskām personām, kurām piešķirtas tiesības atkalizmantot datus, datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un atzītām datu altruisma organizācijām būtu jāveic visi saprātīgie pasākumi, ieskaitot datu šifrēšanu vai korporatīvo politiku, lai nepieļautu piekļuvi sistēmām, kurās glabājas nepersondati. Minētajos nolūkos būtu jānodrošina, ka publiskā sektora struktūras, fiziskas vai juridiskas personas, kurām piešķirtas tiesības atkalizmantot datus, datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji un atzītas datu altruisma organizācijas ievēro visus attiecīgos tehniskos standartus, rīcības kodeksus un sertifikācijas Savienības līmenī.

(24)

Lai veidotu uzticēšanos atkalizmantošanas mehānismiem, var būt nepieciešams piemērot stingrākus nosacījumus atsevišķiem nepersondatu veidiem, kuri turpmākos konkrētos Savienības leģislatīvajos aktos var tikt identificēti kā ļoti sensitīvi, attiecībā uz nosūtīšanu uz trešām valstīm, ja šāda nosūtīšana varētu apdraudēt Savienības publiskās politikas mērķus, saskaņā ar starptautiskām saistībām. Piemēram, veselības jomā dažas sabiedrības veselības sistēmas dalībnieku, tādu kā publiskās slimnīcas, turējumā esošas atsevišķas datu kopas varētu tikt identificētas kā ļoti sensitīvi veselības dati. Citas attiecīgas nozares ietver transportu, enerģētiku, vidi un finanses. Lai saskaņotu praksi visā Savienībā, šādi ļoti sensitīvu publisko nepersondatu veidi būtu jādefinē Savienības tiesību aktos, piemēram, Eiropas veselības datu telpas vai citu nozaru tiesību aktu kontekstā. Minētie nosacījumi šādu datu nosūtīšanai uz trešām valstīm būtu jānosaka deleģētajos aktos. Nosacījumiem vajadzētu būt samērīgiem, nediskriminējošiem un nepieciešamiem, lai aizsargātu noteiktos leģitīmos Savienības publiskās politikas mērķus, piemēram, sabiedrības veselības, drošuma, vides, sabiedrības morāles, patērētāju aizsardzības, privātuma un personas datu aizsardzības mērķus. Nosacījumiem būtu jāatbilst riskam, kas konstatēts saistībā ar šādu datu sensitivitāti, arī indivīdu reidentifikācijas ziņā. Šādos nosacījumos varētu iekļaut nosūtīšanai piemērojamus noteikumus vai tehniskus pasākumus, piemēram, prasību izmantot drošu apstrādes vidi, ierobežojumus attiecībā uz datu atkalizmantošanai trešās valstīs vai to personu kategorijām, kurām ir tiesības šādus datus nosūtīt uz trešām valstīm vai kuras var piekļūt datiem trešā valstī. Izņēmuma gadījumos, lai aizsargātu sabiedriskās intereses, starp šādiem nosacījumiem var būt arī ierobežojumi datu nosūtīšanai uz trešām valstīm.

(25)

Publiskā sektora struktūrām vajadzētu būt iespējai prasīt maksu par datu atkalizmantošanu, bet tām arī būtu jāspēj saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem atļaut atkalizmantot datus par samazinātu maksu vai to atļaut bez maksas, piemēram, tādām konkrētām atkalizmantošanas kategorijām kā nekomerciāla atkalizmantošana vai zinātniskās pētniecības nolūkos, vai atkalizmantošana, ko veic MVU un jaunuzņēmumi, pilsoniskā sabiedrība un izglītības iestādes, lai veicinātu šādu atkalizmantošanu nolūkā stimulēt pētniecību un inovāciju un atbalstīt uzņēmumus, kas ir svarīgs inovācijas avots un kam parasti ir grūtāk pašiem vākt attiecīgus datus. Minētajā konkrētajā kontekstā būtu jāsaprot, ka zinātniskās pētniecības mērķi ietver visu veidu mērķus, kas saistīti ar pētniecību, neatkarīgi no attiecīgās pētniecības iestādes organizatoriskās vai finanšu struktūras, izņemot pētniecību, ko veic kāds uzņēmums nolūkā attīstīt, nostiprināt vai optimizēt produktus vai pakalpojumus. Šādai maksai vajadzētu būt pārredzamai, nediskriminējošai un tai būtu jāsedz vienīgi radušās nepieciešamās izmaksas, ka arī tai nevajadzētu ierobežot konkurenci. To atkalizmantotāju kategoriju saraksts, kuriem piemēro samazinātu maksu vai to vispār nepiemēro, kopā ar kritērijiem, kas izmantoti tāda saraksta izveidošanai, būtu jāpublisko.

(26)

Lai rosinātu publiskā sektora struktūru turējumā esošu datu atsevišķu kategoriju atkalizmantošanu, dalībvalstīm būtu jāizveido vienots informācijas punkts, kas būtu saskarne atkalizmantotājiem, kuri vēlētos atkalizmantot minētos datus. Tai būtu vajadzīga starpnozaru atbildības sfēra, un vajadzības gadījumā tai būtu jāpapildina kārtība, kas noteikta nozaru līmenī. Vienotajam informācijas punktam, nosūtot informācijas pieprasījumus vai atkalizmantošanas pieprasījumus, būtu jāspēj paļauties uz automatizētiem līdzekļiem. Nosūtīšanas procesā būtu jānodrošina pietiekama cilvēka veikta pārraudzība. Šim nolūkam varētu izmantot jau esošu praktisku kārtību, piemēram, atvērto datu portālus. Vienotā informācijas punkta rīcībā vajadzētu būt resursu sarakstam, kurš sniegtu pārskatu par visiem pieejamiem datu avotiem, tostarp attiecīgā gadījumā tiem datu avotiem, kas pieejami nozaru, reģionālos vai vietējos informācijas punktos, un kurā būtu iekļauta attiecīga informācija, kas apraksta pieejamos datus. Turklāt dalībvalstīm būtu jāizraugās vai jāizveido kompetentās struktūras vai jāsekmē to izveide, lai atbalstītu publiskā sektora struktūru darbību, kas dara iespējamu aizsargātu datu atsevišķu kategoriju atkalizmantošanu. To uzdevumos var būt arī piekļuves piešķiršana datiem, ja šādas pilnvaras ir paredzētas nozaru Savienības vai valsts tiesību aktos. Minētajām kompetentajām struktūrām būtu jāpalīdz publiskā sektora struktūrām ar pašām mūsdienīgākajām metodēm, tostarp attiecībā uz to, kā vislabāk datus strukturēt un glabāt, lai datus darītu viegli piekļūstamus, jo īpaši, izmantojot lietojumprogrammas saskarnes, kā arī lai datus darītu sadarbspējīgus, nosūtāmus un meklējamus, ņemot vērā paraugpraksi datu apstrādes jomā, kā arī visus esošos reglamentējošos un tehniskos standartus un drošas datu apstrādes vides, kas ļauj datus analizēt, saglabājot informācijas privātumu.

Kompetentajām struktūrām būtu jārīkojas saskaņā ar publiskā sektora struktūras sniegtajiem norādījumiem. Šāda palīdzības struktūra varētu palīdzēt datu subjektiem un datu turētājiem pārvaldīt piekrišanu vai atļauju atkalizmantošanai, tostarp piekrišanu un atļauju attiecībā uz konkrētām zinātniskās pētniecības jomām, ja tiek ievēroti atzīti zinātniskās pētniecības ētikas standarti. Kompetentajām struktūrām nevajadzētu būt uzraudzības funkcijai, kas ir Regulā (ES) 2016/679 minēto uzraudzības iestāžu kompetencē. Neskarot datu aizsardzības iestāžu uzraudzības pilnvaras, datu apstrāde būtu jāveic tās publiskā sektora struktūras pārziņā, kura atbild par reģistru, kas ietver attiecīgos datus, un kura attiecībā uz personas datiem turpina būt datu pārzinis, kā definēts Regulā (ES) 2016/679. Vajadzētu būt iespējamam, ka dalībvalstīs ir viena vai vairākas kompetentās struktūras, kas varētu darboties dažādās nozarēs. Publiskā sektora struktūru iekšējie dienesti arī varētu darboties kā kompetentās struktūras. Kompetenta struktūra varētu būt publiskā sektora struktūra, kas attiecīgos gadījumos palīdz citām publiskā sektora struktūrām datu atkalizmantošanas atļaušanā, vai publiskā sektora struktūra, kas pati atļauj atkalizmantošanu. Palīdzībai, ko sniedz citām publiskā sektora struktūrām, būtu jāietver to informēšana, ja tās to lūdz, par paraugpraksi saistībā ar šajā regulā izklāstīto prasību izpildi, piemēram, tehniskajiem līdzekļiem nolūkā darīt pieejamu drošu apstrādes vidi vai tehniskajiem līdzekļiem nolūkā nodrošināt privātumu un konfidencialitāti, ja tiek sniegta piekļuve datu atkalizmantošanai šīs regulas darbības jomā.

(27)

Datu starpniecības pakalpojumiem ir paredzēta svarīga loma datu ekonomikā, jo īpaši brīvprātīgas datu kopīgošanas prakses atbalstīšanā un veicināšanā starp uzņēmumiem vai datu kopīgošanas sekmēšanā Savienības vai valsts tiesību aktos paredzēto pienākumu kontekstā. Tie varētu kļūt par instrumentu, ar kura palīdzību atvieglot apmaiņu ar būtisku attiecīgo datu apjomu. Datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kuri var būt publiskā sektora struktūras, un kuri piedāvā pakalpojumus, kas savieno dažādos aktorus, ir potenciāls sekmēt datu efektīvu kombinēšanu, kā arī datu divpusējas kopīgošanas atvieglošanu. Specializētiem datu starpniecības pakalpojumiem, kas ir neatkarīgi no datu subjektiem, datu turētājiem un no datu lietotājiem, varētu būt veicinoša loma tādu jaunu datos balstītu ekosistēmu izveidē, kuras ir neatkarīgas no jebkura dalībnieka, kam ir būtiska ietekme tirgū, un vienlaikus atļaut nediskriminējošu piekļuvi datu ekonomikai visu lielumu uzņēmumiem, jo īpaši MVU un jaunuzņēmumiem, kuriem ir ierobežoti finanšu, juridiskie vai administratīvie līdzekļi. Tas būs īpaši svarīgi saistībā ar kopīgu Eiropas datu telpu izveidi, proti, kopīgu standartu un prakses sistēmu, kuras attiecas uz konkrētu mērķi vai konkrētām nozarēm, vai starpnozaru sadarbspējīgas sistēmu, lai kopīgotu datus vai kopīgi tos apstrādātu, cita starpā jaunu produktu un pakalpojumu izstrādei, zinātniskai pētniecībai vai pilsoniskās sabiedrības iniciatīvām, izveidi. Datu starpniecības pakalpojumi varētu ietvert divpusēju vai daudzpusēju datu kopīgošanu vai tādu platformu vai datubāzu izveidi, kuras ļauj datus kopīgot vai kopīgi izmantot, kā arī specifiskas infrastruktūras izveidi datu subjektu un datu turētāju savienošanai ar datu lietotājiem.

(28)

Šai regulai būtu jāattiecas uz pakalpojumiem, kuru mērķis ir, izmantojot tehniskus, juridiskus vai citus līdzekļus, izveidot komerciālas attiecības nolūkā kopīgot datus starp nenoteikta skaita datu subjektiem un datu turētājiem, no vienas puses, un datu lietotājiem, no otras puses, tostarp, lai īstenotu datu subjektu tiesības attiecībā uz personas datiem. Ja uzņēmumi vai citi subjekti piedāvā multiplus ar datiem saistītus pakalpojumus, šai regulai būtu jāattiecas tikai uz tām darbībām, kuras tieši attiecas uz datu starpniecības pakalpojumu sniegšanu. Mākoņglabāšanas, analītikas, datu kopīgošanas programmatūras, tīmekļa pārlūkprogrammu, pārlūkprogrammu spraudņu vai epasta pakalpojumu nodrošināšana nebūtu jāuzskata par datu starpniecības pakalpojumiem šīs regulas nozīmē, ja vien šādi pakalpojumi vienīgi nodrošina tehniskus rīkus datu subjektiem vai datu turētājiem datu kopīgošanai ar citiem, bet šādu instrumentu nodrošināšana netiek izmantota nedz mērķim izveidot komerciālas attiecības starp datu turētājiem un datu lietotājiem, nedz arī ļauj datu starpniecības pakalpojumu sniedzējam iegūt informāciju par komerciālu attiecību izveidi datu kopīgošanas nolūkā. Datu starpniecības pakalpojumu piemēri ietver datu tirgus, kuros uzņēmumi varētu datus darīt pieejamus citiem, visām ieinteresētajām personām atvērtu datu kopīgošanas ekosistēmu vadītājus, piemēram, kopīgo Eiropas datu telpu kontekstā, kā arī datu sakopojumus, kurus kopīgi izveidojušas vairākas juridiskas vai fiziskas personas nolūkā izsniegt licenci šādu datu sakopojumu izmantošanai visām ieinteresētajām personām tādā veidā, lai visi dalībnieki, kas dod ieguldījumu datu sakopojumos, saņemtu atlīdzību par savu ieguldījumu.

Tas izslēgtu pakalpojumus, kuri iegūst datus no datu turētājiem un sakopo, bagātina vai pārveido datus nolūkā pievienot tiem būtisku vērtību un izsniedz datu lietotājiem licenci izmantot rezultātā iegūtos datus, neizveidojot komerciālas attiecības starp datu turētājiem un datu lietotājiem. Tas izslēgtu arī datu starpniecības pakalpojumus, ko izmanto tikai viens datu turētājs, lai darītu iespējamu minētā datu turētāja rīcībā esošo datu izmantošanu, vai ko izmanto vairākas juridiskās personas slēgtā grupā, tostarp piegādātāju vai patērētāju attiecību nolūkā vai līgumiski izveidotas sadarbības nolūkā, jo īpaši tādu attiecību, kuru galvenais mērķis ir nodrošināt ar lietu internetu savienotu objektu un ierīču funkcijas.

(29)

Šai regulai nebūtu jāattiecas uz pakalpojumiem, kuros galvenā uzmanība pievērsta ar autortiesībām aizsargāta satura starpniecībai, piemēram, uz tiešsaistes satura kopīgošanas pakalpojumu sniedzējiem, kā definēts Direktīvas (ES) 2019/790 2. panta 6. punktā. Konsolidētu datu lentes nodrošinātāji, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 600/2014 (27) 2. panta 1. punkta 35) apakšpunktā, un konta informācijas pakalpojumu sniedzēji, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (28) 4. panta 19. punktā, nebūtu jāuzskata par datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, piemērojot šo regulu. Šī regula nebūtu jāpiemēro publiskā sektora struktūru piedāvātiem pakalpojumiem, kuru mērķis ir atvieglināt vai nu dažādu publiskā sektora struktūru turējumā esošu aizsargātu datu atkalizmantošanu saskaņā ar šo regulu, vai visu citu datu atkalizmantošanu, ciktāl minēto pakalpojumu nolūks nav izveidot komerciālas attiecības. Nebūtu jāuzskata, ka datu altruisma organizācijas, kas reglamentētas šajā regulā, piedāvā datu starpniecības pakalpojumus, ja vien minētie pakalpojumi neizveido komerciālas attiecības starp potenciāliem datu lietotājiem, no vienas puses, un datu subjektiem un datu turētājiem, kas datus dara pieejamus altruistiskiem nolūkiem, no otras puses. Citi pakalpojumi, kuru mērķis nav veidot komerciālas attiecības, piemēram, repozitoriji, kuru nolūks ir dot iespēju atkalizmantot zinātniskās pētniecības datus saskaņā ar atvērtās piekļuves principiem, nebūtu jāuzskata par datu starpniecības pakalpojumiem šīs regulas nozīmē.

(30)

Īpašā datu starpniecības pakalpojumu kategorijā ietilpst pakalpojumu sniedzēji, kas piedāvā savus pakalpojumus datu subjektiem. Šādi datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji cenšas nostiprināt datu subjektu spēju rīkoties un jo īpaši indivīdu kontroli pār datiem, kas uz tiem attiecas. Šādi pakalpojumu sniedzēji palīdzētu indivīdiem izmantot savas tiesības, ko paredz Regula (ES) 2016/679, jo īpaši sniegt un atsaukt piekrišanu datu apstrādei, tiesības piekļūt saviem datiem, tiesības uz neprecīzu personas datu labošanu, tiesības uz dzēšanu vai tiesības “tikt aizmirstam”, tiesības ierobežot apstrādi un tiesības uz datu pārnesamību, kas ļauj datu subjektiem savus personas datus pārvietot no viena datu pārziņa pie cita. Minētajā kontekstā ir svarīgi, lai šādu pakalpojumu sniedzēju darbības modelis nodrošinātu, ka nepastāv nesaskaņoti stimuli, kas mudina indivīdus izmantot šādus pakalpojumus, lai darītu pieejamus apstrādei vairāk ar viņiem saistītu datu, nekā tas būtu viņu interesēs. Lai izvairītos no krāpšanas, tas varētu ietvert indivīdu konsultēšanu par to, kā viņu dati varētu tikt izmantoti, un pienācīgas datu lietotāju uzticamības pārbaudes, pirms viņiem tiek atļauts sazināties ar datu subjektiem. Dažās situācijās varētu būt vēlams salīdzināt faktiskos datus personas datu telpā, lai apstrāde minētajā telpā varētu notikt bez personas datu nosūtīšanas trešām personām un maksimāli uzlabotos personas datu un privātuma aizsardzība. Šādās personas datu telpās varētu būt statiski personas dati, piemēram, vārds, uzvārds, adrese vai dzimšanas datums, kā arī dinamiski dati, ko indivīds ģenerē, piemēram, izmantojot tiešsaistes pakalpojumu vai lietu internetam pievienotu objektu. Tās varētu arī tikt izmantotas, lai glabātu pārbaudītu identitātes informāciju, piemēram, pašu numurus vai sociālā nodrošinājuma informāciju, kā arī akreditācijas datus, piemēram, vadītāja apliecības, diplomus vai informāciju par bankas kontiem.

(31)

Datu kooperatīvi cenšas sasniegt vairākus mērķus, jo īpaši stiprināt indivīdu nostāju apzinātas izvēles izdarīšanā pirms piekrišanas datu izmantošanai, tādējādi ietekmējot datu lietotāju organizāciju noteikumus, kas saistīti ar datu izmantošanu, tādā veidā, lai sniegtu labākas izvēles iespējas individuālajiem grupas locekļiem, vai potenciāli rodot risinājumus individuālu grupas locekļu konfliktējošām nostājām par to, kā datus var izmantot, ja tie attiecas uz vairākiem minētās grupas datu subjektiem. Šajā kontekstā ir svarīgi atzīt, ka Regulā (ES) 2016/679 paredzētās tiesības ir datu subjekta personiskās tiesības un ka datu subjekti nevar atteikties no šādām tiesībām. Datu kooperatīvi varētu arī sniegt noderīgus līdzekļus viena īpašnieka uzņēmumiem un MVU, kas no zināšanu par datu kopīgošanu viedokļa bieži vien ir pielīdzināmi indivīdiem.

(32)

Lai vairotu uzticēšanos šādiem datu starpniecības pakalpojumiem, jo īpaši saistībā ar datu izmantošanu un atbilstību datu subjektu un datu turētāju izvirzītajiem nosacījumiem, ir jāizveido Savienības līmeņa tiesiskais regulējums, ar kuru ievieš ļoti lielā mērā saskaņotas prasības attiecībā uz šādu datu starpniecības pakalpojumu uzticamu sniegšanu un kuru īsteno kompetentās iestādes. Minētais regulējums palīdzēs nodrošināt datu subjektiem un datu turētājiem, kā arī datu lietotājiem lielāku kontroli pār piekļuvi to datiem un šo datu izmantošanu saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Komisija varētu arī mudināt un sekmēt Savienības līmeņa rīcības kodeksu izstrādi, kurā iesaistītas attiecīgās ieinteresētās personas, jo īpaši attiecībā uz sadarbspēju. Gan situācijās, kad datu kopīgošana notiek starp uzņēmumiem, gan situācijās, kad tā notiek starp uzņēmumu un patērētāju, datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu jāpiedāvā novatorisks “eiropeisks” datu pārvaldības veids, datu ekonomikā nodrošinot datu sniegšanas, starpniecības un izmantošanas nošķiršanu. Datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji varētu arī darīt pieejamu īpašu tehnisko infrastruktūru datu subjektu un datu turētāju savienošanai ar datu lietotājiem. Šajā sakarā ir īpaši svarīgi minēto infrastruktūru veidot tā, lai MVU un jaunuzņēmumu dalībai datu ekonomikā nebūtu tehnisku vai cita veida šķēršļu.

Būtu jāatļauj datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem piedāvāt datu turētājiem vai datu subjektiem konkrētus papildu rīkus un pakalpojumus konkrētam datu apmaiņas sekmēšanas nolūkam, piemēram, pagaidu glabāšanu, pārraudzīšanu, pārveidošanu, anonimizāciju un pseidonimizāciju. Minētie rīki un pakalpojumi būtu jāizmanto tikai pēc datu turētāja vai datu subjekta nepārprotama pieprasījuma vai apstiprinājuma, un šajā kontekstā piedāvātiem trešo personu rīkiem nebūtu dati jāizmanto citiem nolūkiem. Tajā pašā laikā datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt atļautam pielāgot datus, ar kuriem notiek apmaiņa, lai uzlabotu datu izmantojamību datu lietotājam, ja datu lietotājs to vēlas, vai lai uzlabotu to sadarbspēju, piemēram, pārvēršot datus īpašos formātos.

(33)

Ir svarīgi nodrošināt konkurētspējīgu vidi datu kopīgošanai. Datu starpniecības pakalpojumos svarīgs elements, ar kuru palielināt datu turētāju, datu subjektu un datu lietotāju uzticību un dod tiem lielāku kontroli, ir datu starpniecības pakalpojumu sniedzēju neitralitāte attiecībā uz datiem, ar kuriem notiek apmaiņa starp datu turētājiem vai datu subjektiem un datu lietotājiem. Tādēļ ir nepieciešams, lai datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji darījumos būtu tikai starpnieki un datus, ar kuriem notiek apmaiņa, neizmantotu nekādiem citiem nolūkiem. Datu starpniecības pakalpojumu sniegšanas komercnoteikumiem, tostarp cenām, nevajadzētu būt atkarīgiem no tā, vai potenciālais datu turētājs vai datu lietotājs izmanto citus pakalpojumus, tostarp glabāšanu, analīzi, mākslīgo intelektu vai citas uz datiem balstītas lietojumprogrammas, ko nodrošina tas pats datu starpniecības pakalpojumu sniedzējs vai saistīts subjekts, un, ja tā, tad cik lielā mērā datu turētājs vai datu lietotājs izmanto citus pakalpojumus. Tas prasīs arī datu starpniecības pakalpojumu strukturāli nošķirt no jebkādiem citiem sniegtajiem pakalpojumiem, lai izvairītos no interešu konfliktiem. Tas nozīmē, ka datu starpniecības pakalpojums būtu jāsniedz ar tādas juridiskas personas starpniecību, kas ir nošķirta no pārējām minētā datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja darbībām. Tomēr datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt iespējai izmantot datu turētāja sniegtos datus ar mērķi uzlabot savus datu starpniecības pakalpojumus.

Datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu spēt nodrošināt datu turētājiem, datu subjektiem vai datu lietotājiem viņu pašu vai trešo personu rīkus datu apmaiņas atvieglošanai, piemēram, rīkus datu pārveidošanai vai pārraudzīšanai tikai pēc datu subjekta vai datu turētāja nepārprotama pieprasījuma vai apstiprinājuma. Šajā kontekstā piedāvātiem trešo personu rīkiem nebūtu dati jāizmanto nolūkiem, kas nav saistīti ar datu starpniecības pakalpojumiem. Datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kas ir starpnieki datu apmaiņā starp indivīdiem kā datu subjektiem un juridiskām personām kā datu lietotājiem, būtu arī fiduciārs pienākums pret indivīdiem nodrošināt, ka tie rīkojas datu subjektu interesēs. Jautājumus, kas attiecas uz atbildību par visiem materiāliem un nemateriāliem zaudējumiem un kaitējumu, kas radies datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja rīcības dēļ, var iekļaut attiecīgajā līgumā, pamatojoties uz valstīs esošajiem atbildības regulējumiem.

(34)

Datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu sadarbspēju gan viena sektora ietvaros, gan starp dažādiem sektoriem nolūkā nodrošināt pareizu iekšējā tirgus darbību. Saprātīgi pasākumi varētu ietvert to esošo un plaši izmantoto standartu ievērošanu, kuri pastāv sektorā, kurā darbojas datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji. Eiropas Datu inovācijas kolēģijai vajadzības gadījumā būtu jāveicina nozares papildstandartu izstrāde. Datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu laikus izpildīt Eiropas Datu inovācijas kolēģijas pieņemtos pasākumus sadarbspējas nodrošināšanai starp datu starpniecības pakalpojumiem.

(35)

Šai regulai nebūtu jāskar datu starpniecības pakalpojumu sniedzēju pienākums ievērot Regulu (ES) 2016/679 un uzraudzības iestāžu pienākums nodrošināt atbilstību minētajai regulai. Ja datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji apstrādā personas datus, šai regulai nebūtu jāietekmē personas datu aizsardzība. Ja datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji ir datu pārziņi vai apstrādātāji, kā definēts Regulā (ES) 2016/679, tiem ir saistoši minētās regulas noteikumi.

(36)

Paredzams, ka datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji attiecībā uz personām, kuras cenšas iegūt piekļuvi, izmantojot to datu starpniecības pakalpojumus, ieviesīs procedūras un pasākumus, lai piemērotu sodus par krāpniecisku vai ļaunprātīgu praksi, tostarp, izmantojot tādus pasākumus kā tādu datu lietotāju izslēgšana, kuri pārkāpj pakalpojumu sniegšanas noteikumus vai spēkā esošos tiesību aktus.

(37)

Datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jāveic pasākumi, lai nodrošinātu atbilstību konkurences tiesību aktiem, un minētajā nolūkā jāievieš procedūras. Tas sevišķi attiecas uz situācijām, kad datu kopīgošana ļauj uzņēmumiem iepazīt faktisko vai potenciālo konkurentu tirgus stratēģiju. No konkurences viedokļa sensitīvā informācijā parasti ietilpst informācija par klientu datiem, turpmākām cenām, ražošanas izmaksām, daudzumiem, apgrozījumu, pārdošanas apjomu vai jaudām.

(38)

Lai nodrošinātu, ka datu pārvaldība Savienībā balstās uzticamā datu apmaiņā, būtu jāievieš datu starpniecības pakalpojumu paziņošanas procedūra. Vislielāko labumu no uzticamas vides varētu gūt, datu starpniecības pakalpojumu sniegšanai nosakot vairākas prasības, taču neprasot nekādu konkrētu datu starpniecības pakalpojumu jautājumos kompetentās iestādes lēmumu vai administratīvu aktu šādu pakalpojumu sniegšanai. Paziņošanas procedūrai nevajadzētu radīt nepamatotus šķēršļus MVU, jaunuzņēmumiem un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, un tajā būtu jāatbilst nediskriminēšanas princips.

(39)

Lai atbalstītu efektīvu pārrobežu pakalpojumu sniegšanu, būtu jāprasa datu starpniecības pakalpojumu sniedzējam nosūtīt paziņojumu tikai tās dalībvalsts datu starpniecības pakalpojumu jautājumos kompetentajai iestādei, kurā atrodas tā galvenā iedibinājuma vieta vai juridiskais pārstāvis. Tādam paziņojumam vajadzētu būt tikai vienkāršam paziņojumam par nodomu sniegt pakalpojumus, un tajā būtu jāsniedz tikai šajā regulā noteiktā informācija. Pēc attiecīgā paziņojuma nosūtīšanas datu starpniecības pakalpojumu sniedzējam vajadzētu varēt sākt darbību jebkurā dalībvalstī bez turpmākiem paziņošanas pienākumiem.

(40)

Šajā regulā noteiktajai paziņošanas procedūrai nebūtu jāskar konkrēti papildnoteikumi par datu starpniecības pakalpojumu sniegšanu, kas piemērojami ar konkrētām nozarēm noteiktiem tiesību aktiem.

(41)

Datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja galvenajai iedibinājuma vietai Savienībā vajadzētu būt tās centrālās administrācijas atrašanās vietai Savienībā. Datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja galvenā iedibinājuma vieta Savienībā būtu jānosaka saskaņā ar objektīviem kritērijiem un tai būtu jānozīmē efektīvu un faktisku pārvaldības darbību norisi. Datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja darbībām būtu jāatbilst tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā atrodas tā galvenā iedibinājuma vieta.

(42)

Lai nodrošinātu datu starpniecības pakalpojumu sniedzēju atbilstību šai regulai, to galvenajai iedibinājuma vietai vajadzētu būt Savienībā. Ja datu starpniecības pakalpojumu sniedzējs, kas nav iedibināts Savienībā, sniedz pakalpojumus Savienībā, tam būtu jāieceļ juridiskais pārstāvis. Juridiskā pārstāvja iecelšana šādos gadījumos ir nepieciešama tādēļ, ka šie datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji darbojas ar personas datiem, kā arī konfidenciāliem komercdatiem, un tas liek cieši uzraudzīt datu starpniecības pakalpojumu sniedzēju atbilstību šai regulai. Lai noteiktu, vai tāds starpniecības pakalpojumu sniedzējs piedāvā pakalpojumus Savienībā, būtu jāpārliecinās, vai ir acīmredzams, ka šis datu starpniecības pakalpojumu sniedzējs plāno piedāvāt pakalpojumus personām vienā vai vairākās dalībvalstīs. Tas vien, ka Savienībā ir pieejama datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja vietne vai e-pasta adrese un citas kontaktinformācija vai tiek lietota tāda valoda, kuru parasti lieto trešā valstī, kur datu starpniecības pakalpojumu sniedzējs ir iedibināts, nebūtu jāuzskata par tāda nodoma pietiekamu apstiprinājumu. Taču tādi faktori kā valodas vai valūtas, ko parasti izmanto vienā vai vairākās dalībvalstīs, lietošana un iespēja pasūtīt pakalpojumus šajā valodā vai Savienībā esošu lietotāju pieminēšana varētu liecināt par datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja nodomu piedāvāt pakalpojumus Savienībā.

Ieceltajam juridiskajam pārstāvim būtu jārīkojas datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja vārdā, un datu starpniecības pakalpojumu jautājumos kompetentajām iestādēm vajadzētu būt iespējai vērsties pie juridiskā pārstāvja papildus vai datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja vietā, tostarp pārkāpuma gadījumā, lai sāktu izpildes nodrošināšanas procedūras pret neatbilstīgu datu starpniecības pakalpojumu sniedzēju, kas nav iedibināts Savienībā. Juridiskais pārstāvis būtu jāieceļ ar datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja rakstisku pilnvaru rīkoties pakalpojumu sniedzēja vārdā attiecībā uz šajā regulā paredzētajiem pakalpojumu sniedzēja pienākumiem.

(43)

Lai palīdzētu datu subjektiem un datu turētājiem viegli identificēt Savienībā atzītus datu starpniecības pakalpojumu sniedzējus un tādējādi palielināt uzticēšanos tiem, papildus marķējumam “Savienībā atzīts datu starpniecības pakalpojumu sniedzējs” būtu jāizveido visā Savienībā atpazīstams vienots logotips.

(44)

Datu starpniecības pakalpojumu jautājumos kompetentās iestādes, kam uzticēts uzraudzīt datu starpniecības pakalpojumu sniedzēju atbilstību šīs regulas prasībām, būtu jāizraugās pēc to spējām un speciālajām zināšanām, kas attiecas uz horizontālo vai nozaru datu kopīgošanu. Tām, pildot savus uzdevumus, vajadzētu būt neatkarīgām no ikviena datu starpniecības pakalpojumu sniedzēja, kā arī pārredzamām un objektīvām. Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai minēto datu starpniecības pakalpojumu jautājumos kompetento iestāžu identitāte. Datu starpniecības pakalpojumu jautājumos kompetento iestāžu pilnvarām un kompetencēm nebūtu jāskar datu aizsardzības iestāžu pilnvaras. Jo īpaši tādu jautājumu gadījumā, par kuriem vajadzīgs novērtējums par atbilstību Regulai (ES) 2016/679, datu starpniecības pakalpojumu jautājumos kompetentajai iestādei vajadzības gadījumā būtu jālūdz tās kompetentās uzraudzības iestādes atzinums vai lēmums, kas izveidota, ievērojot minēto regulu.

(45)

Ir liels potenciāls datus, kurus datu subjekti ir darījuši pieejamus brīvprātīgi, pamatojoties uz savu apzinātu piekrišanu, vai, ja tie ir nepersondati, kurus darījuši pieejamus datu turētāji, izmantot vispārējas nozīmes mērķu labā. Tādi mērķi būtu veselības aprūpe, klimata pārmaiņu apkarošana, mobilitātes uzlabošana, oficiālās statistikas izstrādes, sagatavošanas un izplatīšanas atvieglošana, publisko pakalpojumu sniegšanas uzlabošana vai publiskās politikas veidošana. Par vispārējas nozīmes mērķi būtu jāuzskata arī atbalsts zinātniskajiem pētījumiem. Ar šo regulu būtu jātiecas veicināt to, ka rodas pietiekami lielas datu kopas, kas ir darītas pieejamas uz datu altruisma pamata, lai būtu iespējama datu analīze un mašīnmācīšanās, tostarp visā Savienībā. Lai minēto mērķi sasniegtu, dalībvalstīm būtu jāspēj ieviest vai nu organizatoriskus, vai tehniskus pasākumus, vai abus, kas veicinātu datu altruismu. Šādi pasākumi varētu ietvert tādu vienkārši lietojamu rīku pieejamības nodrošināšanu datu subjektiem vai datu turētājiem, ar kuru palīdzību tie varētu sniegt piekrišanu vai atļauju savu datu altruistiskai izmantošanai, informatīvu kampaņu rīkošanu vai strukturētu informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm par to, kā publiskās politikas jomas, piemēram, uzlabot satiksmi, sabiedrības veselību un apkarot klimata pārmaiņas, gūst labumu no datu altruisma. Šajā nolūkā dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt valsts politiku attiecībā uz datu altruismu. Datu subjektiem vajadzētu būt iespējai saņemt kompensāciju, kas saistīta tikai ar izmaksām, kas tiem rodas, darot pieejamus savus datus vispārējas nozīmes mērķiem.

(46)

Tiek sagaidīts, ka atzītu datu altruisma organizāciju reģistrācijas un marķējuma “Savienībā atzīta datu altruisma organizācija” izmantošanas rezultātā varētu tikt izveidoti datu repozitoriji. Reģistrācija kādā dalībvalstī būtu spēkā visā Savienībā, un tiek sagaidīts, ka tas atvieglinās datu pārrobežu izmantošanu Savienībā un tādu datu kopu rašanos, kas aptver vairākas dalībvalstis. Datu turētāji varētu atļaut apstrādāt savus nepersondatus vairākiem nolūkiem, kas atļaujas izsniegšanas brīdī nav izveidoti. Šādu atzītu datu altruisma organizāciju atbilsmei prasību kopumam, kā noteikts šajā Regulā, būtu jārada pārliecība, ka dati, kas darīti pieejami altruistiskiem nolūkiem, kalpo vispārējas nozīmes mērķim. Šādai pārliecībai būtu jāveidojas jo īpaši no tā, ka iedibinājuma vieta vai juridiskais pārstāvis atrodas Savienībā, kā arī no prasības, ka atzītām datu altruisma organizācijām jābūt bezpeļņas organizācijām, no pārredzamības prasībām un no īpašām garantijām, kas ieviestas, lai aizsargātu datu subjektu un uzņēmumu tiesības un intereses.

Citu garantiju klāstā vajadzētu būt iespējai apstrādāt attiecīgos datus drošā apstrādes vidē, ko pārvalda atzīta datu altruisma organizācija, uzraudzības mehānismiem, piemēram, ētikas padomēm vai komisijām, kurās iekļauti pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, lai nodrošinātu, ka datu pārzinim ir augsti zinātnes ētikas un pamattiesību aizsardzības standarti, efektīviem un skaidri paziņotiem tehniskiem līdzekļiem piekrišanas atsaukšanai vai grozīšanai jebkurā brīdī, balstoties uz Regulā (ES) 2016/679 noteiktajiem datu apstrādātāju pienākumiem informēt, kā arī līdzekļiem datu subjektu pastāvīgai informēšanai par to datu izmantošanu, kurus viņi ir darījuši pieejamus. Reģistrācijai par atzītu datu altruisma organizāciju nevajadzētu būt priekšnosacījumam datu altruisma darbību veikšanai. Ciešā sadarbībā ar datu altruisma organizācijām un attiecīgām ieinteresētajām personām Komisijai ar deleģētajiem aktiem vajadzētu sagatavot noteikumu kopumu. Minētā noteikumu kopuma ievērošanai vajadzētu būt nosacījumam reģistrācijai par atzītu datu altruisma organizāciju.

(47)

Lai palīdzētu datu subjektiem un datu turētājiem viegli identificēt atzītas datu altruisma organizācijas un tādējādi palielināt uzticēšanos tām, būtu jāizveido visā Savienībā atpazīstams vienots logotips. Vienotajam logotipam būtu jāpievieno kvadrātkods ar saiti uz publisko Savienības reģistru, kurā reģistrētas atzītas datu altruisma organizācijas.

(48)

Šai regulai nebūtu jāskar tādu subjektu izveide, organizācija un darbība, kuri cenšas iesaistīties datu altruismā saskaņā ar valsts tiesību aktiem un balstās uz valsts tiesību aktu prasībām dalībvalstī likumīgi darboties bezpeļņas organizācijas statusā.

(49)

Šai regulai nebūtu jāskar tādu subjektu izveide, organizācija un darbība, kas nav publiskā sektora struktūras un kuras iesaistās datu un satura kopīgošanā, pamatojoties uz atvērtām licencēm, tādējādi veicinot visiem pieejamu kopīgu resursu izveidi. Tam būtu jāietver atvērtas sadarbības zināšanu kopīgošanas platformas, atvērtas piekļuves zinātniskās un akadēmiskās krātuves, atklātā pirmkoda programmatūras izstrādes platformas un atvērtas piekļuves satura apkopošanas platformas.

(50)

Atzītām datu altruisma organizācijām vajadzētu būt iespējai vākt attiecīgus datus tieši no fiziskām un juridiskām personām vai apstrādāt citu savāktos datus. Datu altruisma organizācijas ievākto datu apstrāde varētu tikt veikta nolūkiem, ko tās nosaka pašas, vai atbilstīgā gadījumā tās varētu atļaut šādu apstrādi minētajiem nolūkiem veikt trešām personām. Ja atzītas datu altruisma organizācijas ir datu pārziņi vai apstrādātāji, kā definēts Regulā (ES) 2016/679, tām būtu jāatbilst minētajai regulai. Parastā gadījumā datu altruisms balstītos uz datu subjektu piekrišanu Regulas (ES) 2016/679 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 9. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē, kam vajadzētu būt saskaņā ar likumīgas piekrišanas prasībām, kas noteiktas minētās regulas 7. un 8. pantā. Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 zinātniskās pētniecības nolūkus varētu atbalstīt ar piekrišanu noteiktās zinātniskās pētniecības jomās, ja tās atbilst atzītiem zinātniskās pētniecības ētikas standartiem, vai tikai noteiktās pētniecības jomās vai pētniecības projektu daļās. Regulas (ES) 2016/679 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikts, ka turpmāka apstrāde zinātniskās vai vēstures pētniecības nolūkos vai statistikas nolūkos saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 89. panta 1. punktu nav uzskatāma par nesavietojamu ar sākotnējiem nolūkiem. Attiecībā uz nepersondatiem to izmantošanas ierobežojumi būtu jānosaka datu turētāja sniegtajā atļaujā.

(51)

Datu altruisma organizāciju reģistrēšanā kompetentās iestādes, kam uzticēts uzraudzīt atzītu datu altruisma organizāciju atbilstību šīs regulas prasībām, būtu jāizraugās pēc to spējām un speciālajām zināšanām. Tām, pildot savus uzdevumus, vajadzētu būt neatkarīgām no ikvienas datu altruisma organizācijas, kā arī pārredzamām un objektīvām. Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai minēto datu altruisma organizāciju reģistrēšanā kompetento iestāžu identitāte. Datu altruisma organizāciju reģistrēšanā kompetento iestāžu pilnvarām un kompetencēm nebūtu jāskar datu aizsardzības iestāžu pilnvaras. Jo īpaši tādu jautājumu gadījumā, par kuriem vajadzīgs novērtējums par atbilstību Regulai (ES) 2016/679, datu altruisma organizāciju reģistrēšanā kompetentajai iestādei vajadzības gadījumā būtu jālūdz tās kompetentās uzraudzības iestādes atzinums vai lēmums, kas izveidota, ievērojot minēto regulu.

(52)

Lai veicinātu uzticēšanos un nodrošinātu lielāku juridisko noteiktību un ērtumu lietotājiem piekrišanas piešķiršanas un atsaukšanas procesā, it īpaši zinātniskai pētniecībai un tādu datu statistiskai izmantošanai, kas darīti pieejami uz altruisma pamata, datu altruistiskās kopīgošanas kontekstā būtu jāizstrādā un jāizmanto Eiropas datu altruisma piekrišanas veidlapa. Veidlapai būtu jāveicina labāka pārredzamība datu subjektiem par to, ka viņu datiem piekļūs un tos izmantos ar viņu piekrišanu, kā arī pilnībā ievērojot datu aizsardzības noteikumus. Tai būtu arī jāatvieglo piekrišanas piešķiršana un atsaukšana, un to varētu izmantot, lai racionalizētu datu altruismu, ko īsteno uzņēmumi, un radītu mehānismu, kas tādiem uzņēmumiem ļautu atsaukt atļauju izmantot datus. Rēķinoties ar atsevišķu nozaru specifiku, arī no datu aizsardzības viedokļa, Eiropas datu altruisma piekrišanas veidlapai vajadzētu izmantot modulāru pieeju, kas ļautu to pielāgot konkrētām nozarēm un dažādām vajadzībām.

(53)

Lai sekmīgi īstenotu datu pārvaldības sistēmu, būtu jāizveido Eiropas Datu inovācijas kolēģija, kura darbotos kā ekspertu grupa. Eiropas Datu inovācijas kolēģijas sastāvā vajadzētu būt visu dalībvalstu datu starpniecības pakalpojumu jautājumos kompetento iestāžu un datu altruisma organizāciju reģistrēšanā kompetento iestāžu, Eiropas Datu aizsardzības kolēģijas, Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāja, Eiropas Savienības Kiberdrošības aģentūras (ENISA), Komisijas pārstāvjiem, ES MVU sūtnim vai MVU sūtņu tīkla ieceltam pārstāvim un citiem pārstāvjiem no attiecīgām struktūrām konkrētās nozarēs, kā arī no konkrētas specializācijas struktūrām. Eiropas Datu inovācijas kolēģijai būtu jāsastāv no vairākām apakšgrupām, tostarp ieinteresēto personu iesaistīšanai paredzētās apakšgrupas, ko veidotu attiecīgie veselības, vides, lauksaimniecības, transporta, enerģētikas, apstrādes rūpniecības, mediju, kultūras un radošo nozaru un statistikas pārstāvji, kā arī pētniecības, akadēmisko aprindu, pilsoniskās sabiedrības, standartizācijas organizāciju, attiecīgu kopīgu Eiropas datu telpu un citu ieinteresēto personu un trešo personu, tostarp, konkrētas specializācijas struktūru, piemēram, valstu statistikas biroju, pārstāvji.

(54)

Eiropas Datu inovācijas kolēģijai būtu jāpalīdz Komisijai valstu prakses un politikas koordinēšanā jautājumos, uz kuriem attiecas šī regula, un datu starpnozaru izmantošanas atbalstīšanā, ievērojot Eiropas sadarbspējas satvara principus un izmantojot Eiropas un starptautiskos standartus un specifikācijas, tostarp ES daudzu ieinteresēto personu platformu IKT standartizācijai, pamatvārdnīcas un EISI moduļus, un tai būtu jāņem vērā standartizācijas darbs, kas tiek veikts konkrētās nozarēs vai jomās. Tehniskās standartizācijas darbā varētu ietilpt prioritāšu noteikšana standartu izstrādei un tehnisko un juridisko normu kopuma izveide un uzturēšana datu nosūtīšanai starp divām apstrādes vidēm, kas ļauj organizēt datu telpas, jo īpaši, precizējot un nošķirot starpnozaru standartus un praksi no nozaru standartiem un prakses. Eiropas Datu inovācijas kolēģijai būtu jāsadarbojas ar nozaru struktūrām, tīkliem, ekspertu grupām vai citām starpnozaru organizācijām, kas nodarbojas ar datu atkalizmantošanu. Datu altruisma lietās Eiropas Datu inovācijas kolēģijai, pēc konsultācijas ar Eiropas Datu aizsardzības kolēģiju, būtu jāpalīdz Komisijai izstrādāt datu altruisma piekrišanas veidlapu. Ierosinot pamatnostādnes par kopīgām Eiropas datu telpām, Eiropas Datu inovācijas kolēģijai būtu jāatbalsta funkcionējošas Eiropas datu ekonomikas attīstība, pamatojoties uz minētajām datu telpām, kā noteikts Eiropas datu stratēģijā.

(55)

Dalībvalstīm būtu jāparedz noteikumi par sodiem, ko piemēro par šīs regulas pārkāpumiem, un būtu jāveic visi pasākumi, kas ir nepieciešami, lai nodrošinātu to izpildi. Paredzētajiem sodiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem. Lielas atšķirības starp noteikumiem par sodiem varētu radīt konkurences izkropļojumus digitālajā vienotajā tirgū. Minētajā sakarā būtu lietderīgi šos noteikumus saskaņot.

(56)

Lai nodrošinātu efektīvu šīs regulas izpildi un to, ka datu starpniecības pakalpojumu sniedzēji un subjekti, kuri vēlas reģistrēties par atzītām datu altruisma organizācijām, ir spējīgi pilnībā tiešsaistē un pārrobežu veidā piekļūt paziņošanas un reģistrācijas procedūrām un tās izpildīt, šādas procedūras būtu jāpiedāvā, izmantojot vienoto digitālo vārteju, kas izveidota, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1724 (29). Minētās procedūras būtu jāpievieno Regulas (ES) 2018/1724 II pielikumā iekļautajam procedūru sarakstam.

(57)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) 2018/1724.

(58)

Lai nodrošinātu šīs regulas efektivitāti, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras šīs regulas papildināšanas nolūkā pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, paredzot īpašus nosacījumus tādu atsevišķu kategoriju nepersondatu nosūtīšanai uz trešām valstīm, kuras konkrētos Savienības leģislatīvajos aktos uzskatītas par ļoti sensitīvām, un izveidojot noteikumu kopumu atzītām datu altruisma organizācijām, kas minētajām organizācijām jāievēro un kurā izklāstītas informācijas, tehniskās un drošības prasības, kā arī komunikācijas ceļveži un sadarbspējas standarti. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (30). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(59)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras palīdzēt publiskā sektora struktūrām un atkalizmantotājiem to centienos ievērot šajā regulā izklāstītos atkalizmantošanas nosacījumus, nosakot līguma standartklauzulas attiecībā uz atkalizmantotāju veiktu nepersondatu nosūtīšanu uz trešo valsti, paziņot, ka trešās valsts tiesiskās, uzraudzības un izpildes procedūras ir ekvivalentas aizsardzībai, ko nodrošina Savienības tiesību akti, izstrādāt vienotā logotipa dizainu datu starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un vienotā logotipa dizainu atzītām datu altruisma organizācijām, kā arī noteikt un izstrādāt Eiropas datu altruisma piekrišanas veidlapu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (31).

(60)

Šai regulai nebūtu jāietekmē konkurences tiesību normu un jo īpaši LESD 101. un 102. panta piemērošana. Šajā regulā paredzētie pasākumi nebūtu jāizmanto, lai ierobežotu konkurenci tādā veidā, kas ir pretrunā LESD. Tas galvenokārt attiecas uz noteikumiem par konkurences aspektā sensitīvas informācijas apmaiņu starp faktiskiem vai potenciāliem konkurentiem, kurai izmanto datu starpniecības pakalpojumus.

(61)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju un Eiropas Datu aizsardzības kolēģiju, kuri sniedza atzinumu 2021. gada 10. martā.

(62)

Šīs regulas vadošie principi ir pamattiesību un jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartā atzīto principu ievērošana, tostarp tiesības uz privātumu, personas datu aizsardzība, tiesības veikt uzņēmējdarbību, tiesības uz īpašumu un personu ar invaliditāti integrēšana. Attiecībā uz jautājumu par personu ar invaliditāti integrēšanu publiskā sektora struktūrām un dienestiem saskaņā ar šo regulu būtu atbilstīgā gadījumā jāievēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/2102 (32) un (ES) 2019/882 (33). Turklāt informācijas un komunikācijas tehnoloģiju kontekstā būtu jāņem vērā universālā dizaina princips, kas izpaužas kā apzināti un sistemātiski centieni proaktīvi izmantot tādus principus, metodes un rīkus, ar ko veicina universāla dizaina izmantošanu datortehnoloģijās, tostarp interneta tehnoloģijās, tādējādi izvairoties no nepieciešamības pēc a posteriori pielāgojumiem vai specializēta dizaina.

(63)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, publiskā sektora struktūru turējumā esošu datu atsevišķu kategoriju atkalizmantošanu Savienībā, kā arī paziņošanas un uzraudzības sistēmas attiecībā uz datu starpniecības pakalpojumu sniegšanu, brīvprātīgas reģistrācijas sistēmas subjektiem, kuri datus dara pieejamus altruistiskiem nolūkiem, un Eiropas Datu inovācijas kolēģijas satvara izveidošanu nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

(1)

Komisija 2019. gada 11. decembra paziņojumā “Eiropas zaļais kurss” (“Eiropas zaļais kurss”) izklāstīja jaunu izaugsmes stratēģiju, kuras mērķis ir pārveidot Savienību par taisnīgu un pārticīgu sabiedrību ar mūsdienīgu, resursu ziņā efektīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kur klimatneitralitātes mērķis tiktu sasniegts ne vēlāk kā 2050. gadā un ekonomiskā izaugsme būtu atsaistīta no resursu patēriņa. Komisija 2020. gada 17. septembra paziņojumā “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Investīcijas klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā” ierosināja līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanas mērķrādītāju palielināt līdz vismaz 55 %. Eiropadome minēto ieceri apstiprināja 2020. gada 11. decembrī, un minētajam paziņojumam pievienotais ietekmes novērtējums apstiprina, ka nākotnes energoresursu struktūra ļoti atšķirsies no šodienas energoresursu struktūras un pamato, kāpēc vajadzētu izskatīt un vajadzības gadījumā pārskatīt tiesību aktus enerģētikas jomā. Ir skaidrs, ka pašreizējās investīcijas energoinfrastruktūrā nav pietiekamas, lai to pārveidotu un būvētu nākotnes energoinfrastruktūru. Tas nozīmē arī to, ka ir jāizveido infrastruktūra, kura spētu atbalstīt Eiropas enerģētikas pārkārtošanu, arī strauju elektrifikāciju, atjaunīgo un no fosilā kurināmā brīvu elektroenerģijas ražošanu lielākā mērogā, atjaunīgo un mazoglekļa gāzu plašāku apguvi, energosistēmas integrāciju un inovatīvu risinājumu plašāku ieviešanu.

(2)

Pašreizējo saistošo Savienības līmeņa mērķrādītāju 2030. gadam attiecībā uz atjaunīgo enerģiju – vismaz 32 % no enerģijas galapatēriņa – un Savienības līmeņa virsmērķrādītāju attiecībā uz energoefektivitāti – vismaz 32,5 % – pārskatīs kā daļu no Savienības vērienīgākajiem mērķiem, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1119 (4) un Eiropas zaļajā kursā.

(3)

Parīzes nolīgumā, kas pieņemts ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (5) ietvaros, ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis noturēt globālo vidējās temperatūras pieaugumu krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni, un uzsvērts, cik svarīgi ir pielāgoties klimata pārmaiņu nelabvēlīgajai ietekmei un finanšu plūsmas pieskaņot izvirzītajam kursam uz mazākām siltumnīcefekta gāzu emisijām un klimatnoturīgu attīstību. Eiropadome 2019. gada 12. decembrī apstiprināja mērķi līdz 2050. gadam panākt klimatneitrālu Eiropas Savienību saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 347/2013 (6) nosaka pamatnostādnes Eiropas energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu savlaicīgai attīstībai un sadarbspējai nolūkā sasniegt Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) nospraustos enerģētikas rīcībpolitikas mērķus: nodrošināt Savienībā iekšējā enerģijas tirgus darbību, piegādes drošību un konkurenciālus enerģijas tirgus, veicināt energoefektivitāti un energotaupību un jaunu un atjaunīgu enerģijas veidu izstrādi un veicināt energotīklu savstarpēju savienotību. Ar Regulu (ES) Nr. 347/2013 ir izveidots satvars, kas dalībvalstīm un relevantajām ieinteresētajām personām ļauj kopīgi strādāt reģionālā kontekstā un izveidot labāk savienotus energotīklus ar mērķi izveidot savienojumus ar reģioniem, kuri pašlaik no Eiropas enerģijas tirgiem ir izolēti, stiprināt esošos pārrobežu starpsavienojumus un sekmēt jaunu pārrobežu starpsavienojumu izveidi, kā arī palīdzēt integrēt atjaunīgo enerģiju. Tiecoties sasniegt šos mērķus, Regula (ES) Nr. 347/2013 sekmē gudru, ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi un nāk par labu visai Savienībai kā konkurētspējas, tā ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas ziņā.

(5)

Regulas (ES) Nr. 347/2013 izvērtējums ir skaidri parādījis, ka satvars ir sekmīgi uzlabojis dalībvalstu tīklu integrāciju, stimulējis enerģijas tirdzniecību un tādējādi veicinājis Savienības konkurētspēju. Energoapgādes drošību ir ievērojami veicinājuši kopīgu interešu projekti elektroenerģijas un gāzes jomā. Gāzes infrastruktūra tagad ir labāk savienota, un kopš 2013. gada ir ievērojami uzlabojusies piegādes noturība. Reģionālā sadarbība reģionālajās grupās un pārrobežu izmaksu sadale ir svarīgs priekšnoteikums projektu īstenošanai. Tomēr daudzos gadījumos pārrobežu izmaksu sadale nav mazinājusi projektu finansējuma nepietiekamību, kā bija paredzēts. Lai gan lielākā daļa atļauju piešķiršanas procedūru ir saīsinātas, dažos gadījumos process joprojām ir ilgs. Svarīgs faktors bijusi finansiālā palīdzība no Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1316/2013 (7), jo pētījumiem piešķirtās dotācijas ir palīdzējušas projektos to izstrādes agrīnajos posmos samazināt riskus, savukārt ar darbu dotācijām ir atbalstīti projekti, kuri novērš galvenos nepietiekamības gadījumus, ko nevarēja pienācīgi izdarīt ar tirgus finansējumu.

(6)

Eiropas Parlaments 2020. gada 10. jūlija rezolūcijā par Eiropas energoinfrastruktūras pamatnostādņu pārskatīšanu (8) aicināja pārskatīt Regulu (ES) Nr. 347/2013, jo īpaši ņemot vērā 2030. gadam izvirzītos Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītājus un tās 2050. gada klimata neitralitātes mērķus, kā arī principu “energoefektivitāte pirmajā vietā”.

(7)

Eiropas enerģētikas tīklu rīcībpolitika ir galvenais iekšējā enerģijas tirgus izveides instruments, un bez tās nav iespējams sasniegt Eiropas zaļā kursa mērķus. Lai līdz 2030. gadam vēl vairāk samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas un vēlākais līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti, Eiropai būs vajadzīga labāk integrēta energosistēma, kas balstīta uz augstākiem elektrifikācijas līmeņiem, kuru pamatā ir papildu atjaunīgie un mazoglekļa energoresursi un gāzes nozares dekarbonizācija. Eiropas enerģētikas tīklu rīcībpolitika var nodrošināt, ka Savienības energoinfrastruktūras attīstība atbalsta nepieciešamo enerģētikas pārkārtošanu uz klimatneitralitāti, ievērojot principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” un tehnoloģisko neitralitāti, vienlaikus ņemot vērā galapatēriņa emisiju samazināšanas potenciālu. Tā var arī nodrošināt starpsavienojumus, energoapgādes drošību, tirgus un sistēmas integrāciju un konkurenci, kas nāk par labu visām dalībvalstīm, kā arī enerģiju par pieņemamu cenu mājsaimniecībām un uzņēmumiem.

(8)

Lai gan Regulas (ES) Nr. 347/2013 mērķi lielā mērā joprojām ir aktuāli, pašreizējais Eiropas enerģētikas tīklu satvars pagaidām vēl pilnībā neatspoguļo gaidāmās izmaiņas energosistēmā, kas izrietēs no jaunā rīcībpolitiskā konteksta un jo īpaši no atjauninātajiem 2030. gadam izvirzītajiem Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītājiem un 2050. gada klimatneitralitātes mērķa, ko paredz Eiropas zaļais kurss. Tāpēc pārskatītajā Eiropas enerģētikas tīkla satvarā ir pienācīgi jāatspoguļo gan klimata pārmaiņu mīkstināšanas, gan klimatadaptācijas mērķi. Līdztekus jaunajam politiskajam kontekstam un mērķiem arī tehnoloģiju attīstība pēdējos desmit gados ir bijusi strauja. Šī attīstība būtu jāņem vērā energoinfrastruktūras kategorijās, uz kurām attiecas šī regula, kopīgu interešu projektu atlases kritērijos, kā arī prioritārajos koridoros un jomās. Vienlaikus šīs regulas noteikumiem nebūtu jāietekmē dalībvalstu tiesības paredzēt nosacījumus savu energoresursu izmantošanai, iespējas izvēlēties dažādus energoavotus, kā arī tiesības noteikt savas energoapgādes vispārējo struktūru saskaņā ar LESD 194. pantu.

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 2009/73/EK (9) un (ES) 2019/944 (10) ir paredzēta iekšējā enerģijas tirgus izveide. Lai gan šā tirgus izveides pabeigšanā ir panākts ievērojams progress, ir jāturpina tā uzlabošana, proti, ir labāk jāizmanto esošā energoinfrastruktūra, jāintegrē arvien lielāki atjaunīgās enerģijas apjomi un jāintegrē energosistēma.

(10)

Būtu jāmodernizē Savienības energoinfrastruktūra, lai novērstu tehniskas kļūmes un palielinātu tās noturību pret šādām kļūmēm, cilvēka vai dabas izraisītām katastrofām, klimata pārmaiņu negatīvajām sekām un tās drošības apdraudējumiem, un tas jo īpaši attiecas uz Eiropas kritiskajām infrastruktūrām saskaņā ar Padomes Direktīvu 2008/114/EK (11).

(11)

Savienības energoinfrastruktūrai vajadzētu būt noturīgai pret nenovēršamo ietekmi, ko, neraugoties uz ietekmes mīkstināšanas centieniem, saskaņā ar prognozēm Eiropā radīs klimata pārmaiņas. Tāpēc ir jāpastiprina centieni energoefektivitātes, klimatadaptācijas un ietekmes mīkstināšanas, kā arī noturības veidošanas, katastrofu novēršanas un sagatavotības jomā.

(12)

Eiropas energoinfrastruktūras attīstībā, ja tas ir tehniski iespējams un visefektīvāk, būtu jāņem vērā iespēja pārprofilēt esošo infrastruktūru un aprīkojumu.

(13)

Kopīgu interešu projektu rezultātā ir ievērojami uzlabojusies energoapgādes drošība, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc bija jāpieņem Regula (ES) Nr. 347/2013. Turklāt Komisijas ietekmes novērtējumā, kas pievienots Komisijas 2020. gada 17. septembra paziņojumam “Eiropas 2030. gada klimatisko ieceru vēriena kāpināšana. Ieguldījumi klimatneitrālā nākotnē cilvēku labā”, paredzēts, ka dabasgāzes patēriņš tiks ievērojami samazināts, jo tās vēl arvien plašā izmantošana nav saderīga ar oglekļneitralitāti. No otras puses, paredzams, ka laikposmā līdz 2050. gadam būtiski pieaugs biogāzes, atjaunīgā un mazoglekļa ūdeņraža un sintētisko gāzveida degvielu patēriņš. Gāzes infrastruktūra tagad ir labāk savienota, un piegāžu noturība kopš 2013. gada ir ievērojami uzlabojusies. Šīs izmaiņas gāzes nozarē būtu jāatspoguļo energoinfrastruktūras plānošanā. Tomēr ne visas dalībvalstis ir pietiekamā mērā savienotas ar Eiropas gāzes tīklu, un jo īpaši salu dalībvalstis joprojām saskaras ar ievērojamām problēmām saistībā ar energoapgādes drošību un energoizolāciju. Lai gan ir sagaidāms, ka līdz 2025. gada beigām tiks nodoti ekspluatācijā 78 % gāzes projektu, kas ir kopīgu interešu projekti, daudzu no tiem īstenošanā vērojami būtiski kavējumi, cita starpā problēmu ar atļauju piešķiršanu dēļ. Tādēļ šai regulai nebūtu negatīvi jāietekmē kopīgu interešu projekti, kas tās spēkā stāšanās dienā vēl nebūs pabeigti. Tāpēc kopīgu interešu projektiem, kuri iekļauti piektajā Savienības kopīgu interešu projektu sarakstā, kas izveidots saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 347/2013, un par kuriem kompetentā iestāde ir pieņēmusi pieteikuma dokumentāciju izskatīšanai, vajadzētu būt iespējai vēl četrus gadus pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas saglabāt savas tiesības un pienākumus attiecībā uz atļauju piešķiršanu.

(14)

Viedo elektrotīklu, kas ne vienmēr ietver fiziskas robežas šķērsošanu, nozīme Savienības enerģētikas un klimata politikas mērķu sasniegšanā tika atzīta Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumā “Klimatneitrālas ekonomikas dzinējspēks: ES Energosistēmas integrācijas stratēģija” (“ES Energosistēmas integrācijas stratēģija”). Minētās kategorijas kritēriji būtu jāvienkāršo, tajos būtu jāiekļauj tehnoloģiju attīstība inovācijas un digitālajā aspektā un jānodrošina energosistēmas integrācija. Turklāt būtu jāprecizē projektu virzītāju loma. Ņemot vērā, ka transporta nozarē ir gaidāms būtisks elektroenerģijas pieprasījuma pieaugums, jo īpaši elektrotransportlīdzekļu vajadzībām gar automaģistrālēm un urbānajās teritorijās, viedo tīklu tehnoloģijām būtu arī jāpalīdz uzlabot ar energotīkliem saistīto atbalstu pārrobežu lieljaudas uzlādei, kas sekmētu transporta nozares dekarbonizāciju.

(15)

ES Energosistēmas integrācijas stratēģijā tika arī uzsvērts, ka jāveic integrēta energoinfrastruktūras plānošana enerģijas nesēju, infrastruktūru un patēriņa sektoru līmenī. Šādas sistēmas integrācijas izejas punkts ir principa “energoefektivitāte pirmajā vietā” piemērošana un holistiska rīcībpolitikas pieeja, kura neaptver tikai atsevišķus sektorus vien. Tā arī risina dekarbonizācijas vajadzības sektoros, kur emisijas samazināt ir grūti, piemēram, atsevišķos rūpniecības sektoros vai konkrētos transporta veidos, kur tieša elektrifikācija pašlaik ir tehniski vai ekonomiski sarežģīta. Šādas investīcijas attiecas uz ūdeņradi un elektrolīzeriem, kas virzās uz komerciālu plaša mēroga ieviešanu. Komisijas 2020. gada 8. jūlija paziņojumā “Ūdeņraža stratēģija klimatneitrālai Eiropai” (“Ūdeņraža stratēģija”) par prioritāti ir izvirzīta ūdeņraža ražošana no atjaunīgās elektroenerģijas, kas ir tīrākais risinājums un visvairāk atbilst Savienības klimatneitralitātes mērķim. Tomēr pagaidām, pārejas fāzē, straujākai esošās ūdeņraža ražošanas dekarbonizācijai, pievēršoties dažādu veidu ekoloģiski tīrām tehnoloģijām, un apjomradītu ietaupījumu iekustināšanai vajadzīgs citu veidu mazoglekļa ūdeņradis.

(16)

Turklāt Ūdeņraža stratēģijā Komisija secināja, ka svarīgs elements, bez kā nav iespējama ūdeņraža plašāka apguve, ir liela mēroga infrastruktūras tīkls, un to var piedāvāt tikai Savienība un iekšējais tirgus. Pašlaik īpaša infrastruktūra, kas ļautu ūdeņradi transportēt un tirgot pāri robežām vai izveidot “ūdeņraža ielejas”, ir ļoti mazattīstīta. Šādu infrastruktūru lielā mērā vajadzētu veidot no aktīviem, kas pārveidoti no dabasgāzes aktīviem, un kura tiktu papildināta ar jauniem, īpaši ūdeņradim paredzētiem aktīviem. Turklāt Ūdeņraža stratēģijā ir nosprausts stratēģisks mērķis līdz 2030. gadam palielināt uzstādīto elektrolīzeru jaudu līdz 40 gigavatiem (GW), kas ļaus kāpināt atjaunīgā ūdeņraža ražošanas mērogu un palīdzēs dekarbonizēt no fosilā kurināmā atkarīgus sektorus, piemēram, rūpniecību un transportu. Tāpēc Eiropas enerģētikas tīklu rīcībpolitikā būtu jāiekļauj jauna un pārprofilēta ūdeņraža pārvades infrastruktūra un uzglabāšanas kompleksi, kā arī elektrolīzeru kompleksi. Lai Savienības vajadzībām izveidotu ūdeņraža pamattīklu, ūdeņraža pārvades un uzglabāšanas infrastruktūra būtu jāiekļauj arī Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānā, kas ļaus vispusīgi un saskaņoti novērtēt izmaksas un ieguvumus energosistēmas griezumā, tostarp devumu sektora integrācijā un dekarbonizācijā.

(17)

Turklāt, lai atbalstītu investīcijas, kas gāzes tīklā integrē dažādas mazoglekļa un jo īpaši atjaunīgās gāzes, piemēram, biogāzi, biometānu un ūdeņradi un palīdz pārvaldīt no tā izrietošo sarežģītāko sistēmu, izmantojot inovatīvas digitālās tehnoloģijas, būtu jāizveido jauna viedo gāzes tīklu infrastruktūras kategorija.

(18)

Izvirzot mērķi vēlākais līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, tiek pieņemts, ka joprojām būs rūpnieciski procesi, kas emitē oglekļa dioksīdu. Šādu oglekļa dioksīdu uzskata par nenovēršamu, ja no tā ražošanas nav iespējams izvairīties, neraugoties uz optimizāciju, piemēram, izmantojot energoefektivitāti vai elektrifikāciju un integrējot atjaunojamos energoresursus. Pieņemamu alternatīvu trūkuma gadījumā oglekļa dioksīda infrastruktūras attīstīšanai vajadzētu novest pie ievērojama citādi nenovēršamo neto emisiju samazinājuma. Oglekļa dioksīda uztveršanu reglamentē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2010/75/ES (12) attiecībā uz oglekļa dioksīda plūsmas uztveršanu no iekārtām, uz ko attiecas minētā direktīva, un attiecībā uz ģeoloģisko uzglabāšanu, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/31/EK (13).

(19)

Regulā (ES) Nr. 347/2013 bija noteikts, ka Savienības kopīgu interešu projektu saraksta izstrādes procesā kopīgu interešu kandidātprojektam ir jāpierāda, ka tas sniedz būtisku devumu vismaz vienā no kritērijiem, kurš varētu būt, bet ne obligāti, ilgtspēja. Minētā prasība atbilstīgi tā laika iekšējā enerģijas tirgus specifiskajām vajadzībām ļāva izstrādāt kopīgu interešu projektus, kas pievērsās tikai piegādes drošības riskiem, pat tad, ja netika pierādīts to devums ilgtspējas ziņā. Tomēr, ņemot vērā to, kā ir mainījušās Savienības infrastruktūras vajadzības, un ņemot vērā dekarbonizācijas mērķus un Eiropadomes 2020. gada 21. jūlijā pieņemtos secinājumus, atbilstīgi kuriem Savienības izdevumiem vajadzētu būt saskaņā ar Parīzes nolīguma mērķiem un Eiropas zaļā kursa principu “nekaitēt”, lai nodrošinātu, ka Eiropas enerģētikas tīklu rīcībpolitika ir saskaņota ar Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītājiem un 2050. gada klimatneitralitātes mērķiem, būtu jānovērtē ilgtspēja, kas attiecīgā gadījumā var nozīmēt atjaunīgo energoresursu integrēšanu tīklā vai siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, ņemot vērā katras dalībvalsts specifiskos centienus sasniegt klimatneitralitātes mērķi. Oglekļa dioksīda transportēšanas tīklu ilgtspēja ir atkarīga no kopējiem paredzamajiem siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumiem projekta dzīves ciklā un tā, vai pastāv alternatīvi tehnoloģiski risinājumi, ar ko sasniegt oglekļa dioksīda samazinājumu tādā apjomā.

(20)

Savienībai būtu jāsekmē infrastruktūras projekti, kas Savienības energotīklus savieno ar trešo valstu tīkliem un ir savstarpēji izdevīgi un nepieciešami enerģētikas pārkārtošanai un klimata mērķrādītāju sasniegšanai un turklāt atbilst šajā regulā noteikto attiecīgo infrastruktūras kategoriju konkrētajiem kritērijiem; tie it sevišķi ir projekti ar kaimiņvalstīm un valstīm, ar kurām Savienība ir iedibinājusi īpašu sadarbību enerģētikas jomā. Tāpēc šīs regulas darbības jomā būtu jāiekļauj savstarpēju interešu projekti, ja tie ir ilgtspējīgi un ir iespējams pierādīt būtiskus neto sociālekonomiskus ieguvumus Savienības līmenī un vismaz vienai trešai valstij. Šādiem projektiem vajadzētu būt atbilstīgiem iekļaušanai Savienības kopīgu interešu projektu un savstarpēju interešu projektu sarakstā (“Savienības saraksts”) ar noteikumu, ka minētajam rīcībpolitikas satvaram ir augsts konverģences līmenis un tā atbalstam ir izveidoti izpildes mehānismi, un tam būtu jāpierāda ieguldījums Savienības un trešo valstu vispārējo enerģētikas un klimata politikas mērķu sasniegšanā piegādes drošības un dekarbonizācijas ziņā.

Attiecībā uz Eiropas Ekonomikas zonas vai Enerģētikas kopienas līgumslēdzējām pusēm būtu jāpieņem, ka tajās pastāv augsts rīcībpolitikas satvara konverģences līmenis vai arī attiecībā uz citām trešām valstīm to var pierādīt ar divpusējiem nolīgumiem, kuros ir iekļauti attiecīgie noteikumi par klimata un enerģētikas politikas mērķiem dekarbonizācijas jomā un kurus ar Komisijas atbalstu turpmāk novērtē attiecīgā reģionālā grupa. Turklāt trešai valstij, ar kuru Savienība sadarbojas savstarpēju interešu projektu izstrādē, būtu jāsekmē līdzīgs paātrinātas īstenošanas grafiks un citi rīcībpolitiku atbalstoši pasākumi, kas noteikti šajā regulā. Tādēļ savstarpēju interešu projektiem būtu jāpiemēro tāda pati kārtība kā kopīgu interešu projektiem, un, ja vien nav noteikts citādi, visi noteikumi, kas attiecas uz kopīgu interešu projektiem, būtu jāattiecina arī uz savstarpēju interešu projektiem. Būtiski neto sociālekonomiskie ieguvumi Savienības līmenī būtu jāsaprot kā sadarbspējas un iekšējā tirgus darbības uzlabošana, kas aptver vairāk par vienu dalībvalsti. Attiecībā uz projektiem oglekļa dioksīda uzglabāšanai atbalsttiesīgiem vajadzētu būt tikai tiem projektiem, kas nepieciešami, lai varētu īstenot oglekļa dioksīda pārrobežu transportēšanu un uzglabāšanu, ar noteikumu, ka standarti un aizsardzības pasākumi, kas novērš jebkādu noplūdi un attiecas uz klimatu, cilvēku veselību un ekosistēmām attiecībā uz oglekļa dioksīda pastāvīgas uzglabāšanas drošību un efektivitāti, ir vismaz tādi paši kā Savienībā. Būtu jāpieņem, ka Eiropas Ekonomikas zonā minētie standarti un aizsardzības pasākumi tiek īstenoti.

(21)

Savstarpēju interešu projekti būtu jāuzskata par papildu instrumentu, lai paplašinātu šīs regulas darbības jomu, attiecinot to arī uz trešām valstīm, nevis tikai tiem kopīgu interešu projektiem, kas palīdz īstenot energoinfrastruktūras prioritāro koridoru vai jomu, kā noteikts I pielikumā. Tāpēc, ja projekts ar trešo valsti veicina kāda energoinfrastruktūras prioritārā koridora vai jomas īstenošanu, vajadzētu būt tiesībām to pieteikt kopīgu interešu projekta statusam saskaņā ar šo regulu. Saskaņā ar to pašu principu elektroenerģijas starpsavienojumu projektus ar trešām valstīm, kuri ir sasnieguši saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 347/2013 noteikto kopīgu interešu projekta statusa līmeni, var tikt atlasīti kā kopīgu interešu projekti, ar noteikumu, ka tie iziet atlases procesu un atbilst kopīgu interešu projektu kritērijiem.

(22)

Turklāt, lai sasniegtu 2030. gadam izvirzītos Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītājus un tās 2050. gada klimatneitralitātes mērķi, Savienībai ir ievērojami jākāpina atjaunīgās elektroenerģijas ražošana. Lai elektrotīklā integrētu būtiski lielākus saražotās atjaunīgās elektroenerģijas apjomus, ļoti svarīgas ir esošās elektroenerģijas pārvades un uzkrāšanas infrastruktūras kategorijas. Turklāt minētajā sakarā ir jākāpina investīcijas atkrastes atjaunīgajā enerģijā, lai panāktu, ka atkrastes vējturbīnas, kas uzstādītas atbilstīgi Komisijas atkrastes atjaunīgās enerģijas stratēģijai, kura izklāstīta Komisijas 2020. gada 19. novembra paziņojumā “ES stratēģija atkrastes atjaunīgās enerģijas potenciāla atraisīšanai klimatneitrālas nākotnes vārdā”, saražotu vismaz 300 GW elektroenerģijas. Minētajā stratēģijā ir paredzētas radiālas saiknes starp jaunām atkrastes vēja enerģijas ražošanas jaudām, kā arī hibrīdi integrētie projekti. Būtu jāpievēršas arī atkrastes un sauszemes elektrotīklu ilgtermiņa plānošanas un attīstības koordinēšanai. Jo īpaši atkrastes infrastruktūras plānošanā būtu jāatsakās no pieejas, ka katrs projekts tiek apskatīts atsevišķi, un jāpāriet uz koordinētu visaptverošu pieeju, ar kuru tiek nodrošināta integrēta atkrastes energotīklu ilgtspējīga attīstība saskaņā ar katra jūras baseina atkrastes atjaunīgo energoresursu potenciālu, vides aizsardzību un citiem jūras izmantošanas veidiem. Vajadzētu būt pieejai, kuras pamatā ir dalībvalstu brīvprātīga sadarbība. Dalībvalstīm arī turpmāk vajadzētu būt atbildīgām par tādu kopīgu interešu projektu apstiprināšanu, kas saistīti ar to teritoriju un saistītajām izmaksām.

(23)

Attiecīgajām dalībvalstīm būtu jāspēj novērtēt ieguvumus un izmaksas, ko rada atjaunīgās enerģijas pārvadei izveidotie prioritārie atkrastes energotīklu koridori, un prioritāro atkrastes energotīklu koridoru līmenī veikt iepriekšēju izmaksu dalīšanas analīzi, kas ļautu likt pamatu kopīgām politiskām saistībām attiecībā uz atkrastes atjaunīgās enerģijas attīstīšanu. Komisijai kopā ar dalībvalstīm un attiecīgajiem pārvades sistēmu operatoriem (PSO) un valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāizstrādā norādes par konkrētiem izmaksu un ieguvumu un izmaksu dalīšanas aspektiem saistībā ar integrēto atkrastes tīkla attīstības plānu izvēršanu, kam būtu jāļauj dalībvalstīm veikt pienācīgu novērtējumu.

(24)

Ir pierādījies, ka Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāna process ir iedarbīgs instruments, uz kura pamata apzināt kopīgu interešu projektus elektroenerģijas un gāzes kategorijās. Tomēr, lai gan elektroenerģijas un gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklam (ENTSO-E), gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīklam (ENTSO-G) un PSO šajā procesā ir svarīga loma, lielāku uzticību procesam dotu rūpīgāka pārbaude, jo īpaši attiecībā uz nākotnes scenāriju noteikšanu, ilgtermiņa infrastruktūras nepilnību un nepietiekamības apzināšanu un atsevišķu projektu novērtēšanu. Tāpēc, ņemot vērā vajadzību pēc neatkarīgas validācijas, lielāku lomu šajā procesā, arī Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānu izstrādes procesā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (EK) Nr. 715/2009 (14) un (ES) 2019/943 (15), būtu jāieņem Energoregulatoru sadarbības aģentūrai (“Aģentūra”) un Komisijai. Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāna process būtu jāatbalsta ar objektīvu, zinātniski pamatotu ieguldījumu, ko sniedz neatkarīga zinātniska struktūra, piemēram, Eiropas Zinātniskā konsultatīvā padome klimata pārmaiņu jautājumos, un tas būtu jāorganizē visefektīvākajā veidā.

(25)

Veicot savus uzdevumus pirms Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānu pieņemšanas, ENTSO-E un ENTSO-G būtu jāīsteno plašs apspriešanās process, iesaistot visas attiecīgās ieinteresētās personas. Apspriešanai vajadzētu būt atklātai un pārredzamai, un tā būtu jāorganizē savlaicīgi, lai, sagatavojot Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānu galvenos posmus, piemēram, saistībā ar scenāriju izstrādi, infrastruktūras nepilnību noteikšanu un izmaksu un ieguvumu analīzes metodiku projektu novērtēšanai, ieinteresētās personas varētu sniegt atsauksmes. ENTSO-E un ENTSO-G būtu pienācīgi jāņem vērā apspriešanās laikā no ieinteresētajām personām saņemtais ieguldījums un jāpaskaidro, kā tie ir ņēmuši vērā minēto ieguldījumu.

(26)

Atbilstīgi 2020. gada Energoinfrastruktūras foruma secinājumiem ir jānodrošina, ka, plānojot visu sauszemes un atkrastes, pārvades un sadales infrastruktūru, visas attiecīgās sektori, piemēram, gāze, elektroenerģija un transports, tiek aplūkotas integrēti. Lai izpildītu Parīzes nolīguma mērķus, sasniegtu Savienības 2030. gada klimata mērķus un 2040. gada atkrastes enerģijas attīstības mērķus un būtu saskaņā ar Savienības mērķi vēlākais līdz 2050. gadam panākt klimatneitralitāti, Eiropas enerģētikas tīklu satvaram būtu jābalstās uz viedāku, integrētāku, ilgtermiņa un optimizētu “vienas energosistēmas” skatījumu, ieviešot satvaru, kas ļauj labāk koordinēt infrastruktūras plānošanu dažādās nozarēs un rada iespēju optimāli integrēt dažādus savienošanas risinājumus, kuri ietver dažādu infrastruktūru dažādus tīkla elementus. Tas būtu jānodrošina, izstrādājot pakāpeniski integrētu modeli, kas ļauj saskaņot dažādu sektoru atsevišķās metodikas, pamatojoties uz kopīgiem pieņēmumiem, un atspoguļo savstarpējo atkarību.

(27)

Ir svarīgi nodrošināt, ka kopīgu interešu projekta statuss var tikt piešķirts tikai tiem infrastruktūras projektiem, kuriem nav saprātīgu alternatīvu risinājumu. Minētajā nolūkā princips “energoefektivitāte pirmajā vietā” būtu jāņem vērā infrastruktūras nepilnību apzināšanas ziņojumā, kas izstrādāts saskaņā ar šo regulu, un reģionālo grupu darbā, veidojot Savienības sarakstā ierosināto projektu reģionālos sarakstus. Saskaņā ar principu “energoefektivitāte pirmajā vietā” būtu jāapsver visas atbilstīgās alternatīvas jaunai infrastruktūrai, lai nodrošinātu nākotnes infrastruktūras vajadzības, kas varētu palīdzēt identificēt infrastruktūras nepilnības.

Reģionālajām grupām ar valsts regulatīvo iestāžu palīdzību būtu jāapsver infrastruktūras nepilnību novērtējuma pieņēmumi un rezultāti, kas izstrādāti saskaņā ar šo regulu, un jānodrošina, ka kopīgu interešu projektu atlases procesā tiek pilnībā atspoguļots princips “energoefektivitāte pirmajā vietā”. Turklāt projektu īstenošanas laikā projektu virzītājiem būtu jāziņo par atbilstību vides tiesību aktiem un jāpierāda, ka projekti “nenodara būtisku kaitējumu” videi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2020/852 (16) 17. panta nozīmē. Attiecībā uz esošajiem kopīgu interešu projektiem, kas ir sasnieguši pietiekamu brieduma pakāpi, iepriekš minētais tiks ņemts vērā, kad reģionālās grupas atlasīs projektus nākamajam Savienības sarakstam.

(28)

Lai nodrošinātu sprieguma un frekvences stabilitāti, īpaša uzmanība būtu jāpievērš Eiropas elektroenerģijas tīkla stabilitātei šā brīža mainīgajos apstākļos, jo īpaši ņemot vērā augošo elastības variantu, piemēram, ilgtspējīgas enerģijas uzkrāšanas, un atjaunīgās elektroenerģijas īpatsvaru. Īpaša prioritāte būtu jāpiešķir centieniem uzturēt un nodrošināt apmierinošu plānotās mazoglekļa enerģijas ražošanas līmeni, lai nodrošinātu piegādes drošību iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

(29)

Pēc intensīvām apspriedēm ar visām dalībvalstīm un ieinteresētajām personām Komisija ir apzinājusi 14 Eiropas energoinfrastruktūras prioritātes, kuru īstenošana ir būtiska, lai sasniegtu 2030. gadam izvirzītos Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītājus un tās 2050. gada klimatneitralitātes mērķi. Minētās prioritātes aptver dažādus ģeogrāfiskos reģionus vai tematiku tādās jomās kā elektroenerģijas pārvade un uzkrāšana, atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkli, ūdeņraža pārvade un uzkrāšana, elektrolīzeri, viedie gāzes tīkli, viedie elektrotīkli un oglekļa dioksīda transportēšana un uzglabāšana.

(30)

Ņemot vērā kopīgu interešu projektu devumu enerģētikas rīcībpolitikas mērķu sasniegšanā, tiem būtu jāatbilst kopīgiem, pārredzamiem un objektīviem kritērijiem. Lai elektroenerģijas un ūdeņraža projektus varētu iekļaut Savienības sarakstos, tiem jābūt jaunākā pieejamā Savienības tīkla attīstības desmit gadu plāna daļai. Tā kā ūdeņraža infrastruktūra Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānā pašlaik nav iekļauta, minētā prasība ūdeņraža projektiem būtu jāpiemēro tikai no 2024. gada 1. janvāra attiecībā uz otro Savienības sarakstu, kas tiks izstrādāts saskaņā ar šo regulu.

(31)

Kopīgu interešu projektu ierosināšanai un izskatīšanai būtu jāizveido reģionālās grupas, un to rezultātā tiktu sagatavoti reģionālie kopīgu interešu projektu saraksti. Lai nodrošinātu plašu konsensu, minētajām reģionālajām grupām būtu jānodrošina cieša sadarbība starp dalībvalstīm, valsts regulatīvajām iestādēm, projektu virzītājiem un relevantajām ieinteresētajām personām. Minētās sadarbības kontekstā valsts regulatīvajām iestādēm vajadzības gadījumā reģionālās grupas būtu jākonsultē, cita starpā par ierosināto projektu regulatīvo aspektu īstenojamību un par regulatīvās apstiprināšanas ierosinātā grafika īstenojamību.

(32)

Lai palielinātu šā procesa efektivitāti, būtu jāstiprina un vēl vairāk jāsekmē reģionālo grupu sadarbība. Ir svarīgi, lai Komisijai būtu svarīga loma minētās sadarbības veicināšanā, ņemot vērā jautājumu risināšanu saistībā ar projektu iespējamo ietekmi uz citām reģionālajām grupām.

(33)

Ik pēc diviem gadiem būtu jāsagatavo jauns Savienības saraksts. No katra nākamā Savienības saraksta būtu jāsvītro tie kopīgu interešu projekti, kas ir pabeigti vai vairs neatbilst šajā regulā noteiktajām prasībām. Šā iemesla dēļ esošajiem kopīgu interešu projektiem, kas iekļaujami nākamajā Savienības sarakstā, būtu jāpiemēro tāda pati atlases procedūra, ko reģionālo sarakstu un Savienības saraksta izveidē izmanto ierosinātajiem projektiem. Tomēr administratīvais slogs būtu pēc iespējas jāsamazina, piemēram, izmantojot iepriekš iesniegto informāciju un ņemot vērā projektu virzītāju gada ziņojumus. Tādēļ attiecībā uz esošajiem kopīgu interešu projektiem, kuros ir panākts būtisks progress, būtu jāveic racionalizēta iekļaušana Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānā.

(34)

Kopīgu interešu projekti būtu jāīsteno pēc iespējas ātrāk un tie būtu cieši jāuzrauga un jāizvērtē, vienlaikus pienācīgi ievērojot prasības ieinteresēto personu līdzdalībai un vides tiesību aktus un līdz minimumam samazinot administratīvo slogu, ko nes projektu virzītāji. Projektiem, kas sastopas ar sevišķām grūtībām vai kavējumiem, Komisijai vajadzētu iecelt Eiropas mēroga koordinatorus. Attiecībā uz minēto projektu atlasi nākamajiem Savienības sarakstiem, būtu jāņem vērā attiecīgo projektu īstenošanā panāktais progress, kā arī ar šo regulu saistīto pienākumu izpilde.

(35)

Atļauju piešķiršanas procesam nebūtu jārada ar projekta lielumu vai sarežģītību nesamērīgu administratīvo slogu vai jāliek šķēršļi Eiropas tīklu attīstībai un piekļuvei tirgum.

(36)

Savienības kopīgu interešu projektu plānošana un īstenošana enerģētikas, transporta un telesakaru infrastruktūras jomā būtu jākoordinē tā, lai visur tur, kur tas ir iespējams no vispārējā ekonomiskā, tehniskā, vides, klimata vai telpiskās plānošanas viedokļa, tiktu izveidota sinerģija un lai pienācīga uzmanība tiktu pievērsta relevantajiem drošuma aspektiem. Tādējādi dažādo Eiropas tīklu plānošanā vajadzētu būt iespējai priekšroku dot transporta tīklu, sakaru tīklu un energotīklu integrācijai, lai nodrošinātu, ka tiek izmantota pēc iespējas mazāka zemes platība. Ir vajadzīgs kopīgs redzējums par energosistēmas integrāciju dažādajās nozarēs, vienlaikus, ja iespējams, gādājot, ka tiek izmantoti esošie vai agrāk lietotie maršruti, lai pēc iespējas samazinātu jebkādu negatīvu sociālo, ekonomisko, vidisko, klimatisko un finansiālo ietekmi.

(37)

Kopīgu interešu projektiem prioritārs statuss valsts līmenī būtu jāpiešķir tāpēc, lai nodrošinātu ātru administratīvo izskatīšanu un steidzamu izskatīšanu visās ar tiem saistītajās tiesas un strīdu izšķiršanas procedūrās. Kompetentajām iestādēm tie būtu jāuzskata par tādiem, kas atbilst sabiedrības interesēm. Sevišķi svarīgu sabiedrības interešu vārdā būtu jāatļauj projekti, kuriem ir negatīva ietekme uz vidi, ja ir izpildīti visi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2000/60/EK (17) un Padomes Direktīvā 92/43/EEK (18) paredzētie nosacījumi.

(38)

Ir svarīgi, lai ieinteresētās personas, tostarp pilsoniskā sabiedrība, tiktu informētas un uzklausītas nolūkā nodrošināt projektu panākumus un ierobežot pret tiem vērstos iebildumus.

(39)

Lai mazinātu sarežģītību, palielinātu efektivitāti un pārredzamību un palīdzētu uzlabot sadarbību starp dalībvalstīm, vajadzētu būt kompetentajai iestādei vai iestādēm, kas integrē vai koordinē visus atļauju piešķiršanas procesus.

(40)

Lai vienkāršotu un paātrinātu atļauju piešķiršanas procesu attiecībā uz atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkliem, būtu jāizraugās unikāli kontaktpunkti Savienības sarakstā esošajiem atkrastes pārrobežu projektiem, samazinot administratīvo slogu projektu izstrādātājiem, un unikālajiem kontaktpunktiem būtu jāsamazina sarežģītība, jāpalielina efektivitāte un jāpaātrina atļauju piešķiršanas process attiecībā uz atkrastes pārvades aktīviem, kas bieži šķērso daudzas jurisdikcijas.

(41)

Lai gan pastāv iedibināti standarti, kuri nodrošina sabiedrības līdzdalību tādu lēmumu pieņemšanā, kas skar vidi, un kuri ir pilnībā piemērojami kopīgu interešu projektiem, šajā regulā joprojām ir vajadzīgi papildu pasākumi, ar kuriem tiktu nodrošināti visaugstākie standarti attiecībā uz pārredzamību un sabiedrības līdzdalību visos relevantajos kopīgu interešu projektu atļauju piešķiršanas procesa jautājumos. Ja to jau regulē valsts noteikumi, kuri nodrošina tādus pašus vai augstākus standartus nekā šajā regulā, iepriekšēja apspriešanās pirms atļaujas piešķiršanas procedūras būtu jāuzskata par fakultatīvu un būtu jāizvairās no juridisko prasību dublēšanās.

(42)

Vidiskās un klimatiskās ietekmes novērtēšanā, arī pārrobežu kontekstā, galveno principu saskaņotība būtu jānodrošina ar to, ka tiek pareizi un koordinēti piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (19) un 2011/92/ES (20), un attiecīgā gadījumā Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas Konvencija par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (21), kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā (“Orhūsas Konvencija”), un Konvencija par ietekmes uz vidi novērtējumu pārrobežu kontekstā (22), kas parakstīta 1991. gada 25. februārī Espo (“Espo konvencija”). Komisija ir izdevusi norādes, kuras dalībvalstīm palīdz noteikt piemērotus leģislatīvus un neleģislatīvus pasākumus ar mērķi racionalizēt energoinfrastruktūras ietekmes uz vidi novērtējuma procedūras un nodrošināt to ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru saskanīgu piemērošanu, kas kopīgu interešu projektiem noteiktas Savienības tiesību aktos. Dalībvalstīm būtu jākoordinē kopīgu interešu projektu novērtēšana un, ja iespējams, jāsagatavo kopīgi novērtējumi. Dalībvalstis būtu jāmudina apmainīties ar paraugpraksi un informāciju par administratīvo spēju attīstīšanu atļauju piešķiršanas procesos.

(43)

Ir svarīgi racionalizēt un uzlabot atļauju piešķiršanas procesu, vienlaikus pēc iespējas ievērojot valstu kompetenci un procedūras jaunas energoinfrastruktūras būvniecībai, pienācīgi ņemot vērā subsidiaritātes principu. Tā kā energoinfrastruktūras attīstība nedrīkst kavēties, atļauju piešķiršanas procesa vienkāršošanas ietvaros būtu jānosaka skaidrs termiņš, kurā attiecīgajām iestādēm jāpieņem lēmums par projekta būvniecību. Šādam termiņam būtu jāveicina efektīvāka procedūru definēšana un īstenošana, un tam nekādā ziņā nevajadzētu apdraudēt augstos vides aizsardzības standartus, ko paredz vides tiesību akti, un sabiedrības līdzdalību. Ar šo regulu būtu jānosaka maksimālie termiņi. Tomēr dalībvalstis var censties panākt īsākus termiņus, ja tas ir iespējams, un tas jo īpaši attiecas uz tādiem projektiem kā viedie tīkli, kuriem var nebūt vajadzības pēc sarežģīta atļauju piešķiršanas procesa, kā tas ir pārvades infrastruktūras gadījumā. Atbildība par termiņu ievērošanu būtu jāuzņemas kompetentajām iestādēm.

(44)

Attiecīgā gadījumā dalībvalstīm būtu jāspēj visaptverošos lēmumos iekļaut lēmumus, kas pieņemti saistībā ar sarunām ar atsevišķiem zemju īpašniekiem par pieeju īpašumam, īpašumtiesībām uz to vai tiesībām to izmantot, īpašumu saistībā ar telpisko plānošanu, ar kuru nosaka noteikta reģiona vispārējo zemes izmantošanu, arī citus attīstības plānus, piemēram, automaģistrāles, dzelzceļus, ēkas un dabas aizsardzības zonas, un kura nav veikta konkrētam plānotā projekta mērķim, kā arī darbības atļauju piešķiršanu. Saistībā ar atļauju piešķiršanas procesu kopīgu interešu projektā vajadzētu būt iespējai iekļaut saistīto infrastruktūru, ciktāl tā ir būtiska būvniecībai vai projekta darbībai. Šī regula, jo īpaši noteikumi par atļauju piešķiršanu, sabiedrības līdzdalību un kopīgu interešu projektu īstenošanu, būtu jāpiemēro, neskarot Savienības un starptautisko tiesību aktus, tostarp noteikumus par vides un cilvēka veselības aizsardzību un noteikumus, kas pieņemti saskaņā ar kopējo zivsaimniecības politiku un integrēto jūrlietu politiku, proti, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/89/ES (23).

(45)

Izmaksas par kopīgu interešu projektu izstrādi, būvniecību, darbību un uzturēšanu parasti būtu pilnībā jāsedz infrastruktūras izmantotājiem. Izmaksu sadalījumā būtu jānodrošina, ka netiek uzlikts pārmērīgs slogs galalietotājiem, jo īpaši gadījumā, kad tas var novest pie enerģētiskās nabadzības. Uz kopīgu interešu projektiem būtu jāattiecina izmaksu pārrobežu dalīšana, ja tirgus pieprasījuma novērtējums vai novērtējums par sagaidāmo ietekmi uz tarifiem rāda, ka izmaksas nevarēs atgūt no infrastruktūras izmantotāju maksātajiem tarifiem.

(46)

Diskusija par izmaksu atbilstīgu sadalījumu būtu jābalsta uz infrastruktūras projekta izmaksu un ieguvumu analīzi, ko veic, pamatojoties uz saskaņotu metodiku energosistēmas mēroga analīzei, izmantojot visus attiecīgos scenārijus, kas noteikti Savienības tīkla attīstības desmit gadu plānos, kuri sagatavoti saskaņā ar Regulām (EK) Nr. 715/2009 un (ES) 2019/943 un kurus pārskata Aģentūra, un papildu tīkla attīstības plānošanas scenārijus, kas ļauj rūpīgi analizēt kopīgo interešu projekta ieguldījumu Savienības enerģētikas politikas mērķrādītāju sasniegšanā dekarbonizācijas, tirgus integrācijas, konkurences, ilgtspējas un piegādes drošības jomā. Minētajā analīzē var ņemt vērā rādītājus un attiecīgās atsauces vērtības investīciju vienības izmaksu salīdzināšanai. Ja tiek izmantoti papildu scenāriji, tiem būtu jāatbilst 2030. gadam izvirzītajiem Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītājiem un tās 2050. gada klimatneitralitātes mērķim un tiem būtu jāpiemēro visaptverošs apspriešanās un pārbaudes process.

(47)

Aizvien integrētākā iekšējā enerģijas tirgū ir nepieciešami skaidri un pārredzami noteikumi par izmaksu pārrobežu dalīšanu, kuri paātrinātu investīcijas pārrobežu infrastruktūrā un projektos ar pārrobežu ietekmi. Ir būtiski kopīgu interešu projektu izstrādei nodrošināt stabilu finansēšanas satvaru, vienlaikus līdz minimumam samazinot vajadzību pēc finansiāla atbalsta, un tajā pašā laikā jāmudina ieinteresētie investori, izmantojot atbilstošus stimulus un finanšu mehānismus. Lemjot par izmaksu pārrobežu sadali, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāsadala faktiski radušās investīciju izmaksas, ņemot vērā to valsts pieejas un metodiku līdzīgai infrastruktūrai kopumā, un jāiekļauj tās valstu tarifos, un pēc tam attiecīgā gadījumā jānosaka, vai to ietekme uz valsts tarifiem varētu radīt nesamērīgu slogu patērētājiem to attiecīgajās dalībvalstīs. Valsts regulatīvajām iestādēm būtu jāņem vērā faktiskās vai aplēstās maksas un ieņēmumi un tādējādi jāizvairās no projektiem piešķirtā atbalsta dublēšanas. Minētās maksas un ieņēmumi būtu jāņem vērā tikai tiktāl, ciktāl tie attiecināmi uz projektiem un ir paredzēti attiecīgo izmaksu segšanai.

(48)

Ir vajadzīgi pārrobežu projekti, kuriem ir pozitīva ietekme uz Savienības elektrotīklu, piemēram, viedie elektrotīkli vai elektrolīzeri, kam nav kopīgas fiziskas robežas.

(49)

Iekšējam enerģijas tirgum veltītie tiesību akti paredz, ka tīklu piekļuves tarifi ir tādi, kas dod pietiekamu investīciju stimulu. Tomēr vairāki kopīgu interešu projektu tipi varētu radīt eksternalitātes, ko, iespējams, nevarētu pilnībā aptvert un atgūt ar parasto tarifu sistēmu. Piemērojot tiesību aktus par iekšējo enerģijas tirgu, valsts regulatīvajām iestādēm būtu jānodrošina stabils un paredzams regulatīvais un finansiālais satvars ar stimuliem realizēt kopīgu interešu projektus, tostarp ilgtermiņa stimuliem, kas ir samērīgi ar konkrētā projekta riska līmeni. Minētais satvars jo īpaši būtu jāpiemēro pārrobežu projektiem, inovatīvām elektroenerģijas pārvades tehnoloģijām, kas ļauj plašā mērogā integrēt atjaunīgo enerģiju, izkliedētus energoresursus vai pieprasījumreakciju savstarpēji savienotos tīklos, un energotehnoloģiju un digitalizācijas projektiem, kas varētu būt pakļauti lielākam riskam nekā līdzīgi projekti, kuri atrodas vienā dalībvalstī, vai kas sola lielākus ieguvumus Savienībai. Turklāt arī projektiem ar lieliem darbības izdevumiem vajadzētu būt pieejamiem atbilstīgiem investīciju stimuliem. Atjaunīgās enerģijas atkrastes energotīkli, kas pilda gan elektroenerģijas starpsavienotāja funkciju, gan savieno atkrastes atjaunīgās enerģijas ražošanas projektus, varētu jo īpaši būt pakļauti lielākam riskam nekā līdzīgi sauszemes infrastruktūras projekti, jo tie ir cieši saistīti ar ražošanas aktīviem, kas rada regulatīvos riskus, finansēšanas riskus, piemēram, vajadzību veikt apsteidzošās investīcijas, tirgus riskus un riskus, kas saistīti ar jaunu inovatīvu tehnoloģiju izmantošanu.

(50)

Šī regula būtu jāpiemēro tikai atļauju piešķiršanai kopīgu interešu projektiem, sabiedrības līdzdalībai šajā procesā un to regulēšanai. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieņemt valsts noteikumus par to, ka tādus pašus vai līdzīgus noteikumus piemēro citiem projektiem, kuriem nav kopīgu interešu projektu statusa šīs regulas nozīmē. Attiecībā uz regulatīvajiem stimuliem dalībvalstis vajadzētu būt iespējai pieņemt valsts noteikumus par to, ka tādus pašus vai līdzīgus noteikumus piemēro tiem kopīgu interešu projektiem, kas ietilpst elektroenerģijas uzkrāšanas kategorijā.

(51)

Dalībvalstis, kas energoinfrastruktūras projektiem pašlaik nepiešķir iespējami lielāko valsts nozīmi attiecībā uz atļauju piešķiršanas procesu, būtu jāmudina apsvērt piešķirt šādu valsts nozīmi, proti, tām vajadzētu izvērtēt, vai tas pasteidzinātu atļauju piešķiršanas procesu.

(52)

Dalībvalstis, kurās pašlaik nav ieviestas paātrinātas vai steidzamas tiesu procedūras, kas piemērojamas energoinfrastruktūras projektiem, būtu jāmudina apsvērt šādu procedūru ieviešanu, proti, izvērtēt, vai tas pasteidzinātu šādu projektu īstenošanu.

(53)

Regula (ES) Nr. 347/2013 ir pierādījusi pievienoto vērtību, ko rada privātā finansējuma piesaistīšana ar apjomīgu Savienības finansiālo palīdzību, kas ļauj īstenot Eiropas nozīmes projektus. Ņemot vērā ekonomikas un finanšu situāciju un budžeta ierobežojumus, daudzgadu finanšu shēmā būtu jāturpina sniegt mērķtiecīgu atbalstu dotāciju un finanšu instrumentu veidā, lai pēc iespējas palielinātu ieguvumus Savienības iedzīvotājiem un energoinfrastruktūras prioritārajiem koridoriem un jomām, kas noteiktas šīs regulas pielikumā, piesaistītu jaunus investorus, vienlaikus nodrošinot, ka Savienības budžeta ieguldījums ir pēc iespējas mazāks.

(54)

Lai nodrošinātu, ka kopīgu interešu projektiem, kuri pašreiz spēkā esošajā regulatīvajā satvarā un tirgus apstākļos nav dzīvotspējīgi, var sniegt īpaši pielāgotu atbalstu, šādiem kopīgu interešu projektiem vajadzētu būt tiesīgiem dotāciju vai inovatīvu finanšu instrumentu veidā saņemt Savienības finansiālo palīdzību pētījumiem un dažos gadījumos darbiem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2021/1153 (24). Ir svarīgi izvairīties no konkurences izkropļojumiem, jo īpaši starp projektiem, kas nodrošina viena un tā paša Savienības prioritārā koridora izveidi. Šādai finansiālai palīdzībai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1999 (25) 33. panta 1. punktu būtu jānodrošina vajadzīgā sinerģija ar struktūrfondiem, lai finansētu viedos enerģijas sadales tīklus, un ar Savienības atjaunojamās enerģijas finansēšanas mehānismu, kas izveidots saskaņā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/1294 (26).

Investīcijām kopīgu interešu projektos būtu jāpiemēro trīspakāpju prioritāra secība. Pirmkārt, investīcijas prioritāri būtu jāveic tirgum. Otrkārt, ja tirgus dalībnieki ieguldījumus neveic, būtu jāizskata regulatīvie risinājumi, vajadzības gadījumā jāpielāgo attiecīgais regulējums un jānodrošina attiecīgā regulējuma pareiza piemērošana. Treškārt, ja ar pirmajiem diviem posmiem nepietiek, lai nodrošinātu vajadzīgās investīcijas kopīgu interešu projektos, vajadzētu varēt piešķirt Savienības finansiālo palīdzību, ja kopīgu interešu projekts atbilst spēkā esošajiem attiecināmības kritērijiem. Kopīgu interešu projekti var būt tiesīgi saņemt atbalstu arī programmā InvestEU, kas papildina dotāciju finansējumu.

(55)

Savienībai būtu jāveicina enerģētikas projekti mazāk attīstītos, mazāk savienotos, perifēros, tālākos vai izolētos reģionos, lai nodrošinātu tiem piekļuvi Eiropas enerģētikas tīkliem nolūkā paātrināt dekarbonizācijas procesu un samazināt atkarību no fosilā kurināmā.

(56)

Ja dalībvalstī nav PSO, atsauces uz PSO visā šajā regulā būtu mutatis mutandis jāpiemēro sadales sistēmas operatoriem (SSO).

(57)

Dotācijām par darbiem, kas saistīti ar savstarpēju interešu projektiem, vajadzētu būt pieejamām ar tādiem pašiem nosacījumiem kā citām kategorijām, ja tās palīdz sasniegt Savienības vispārējos enerģētikas un klimata politikas mērķus un ja trešās valsts dekarbonizācijas mērķi atbilst Parīzes nolīgumam.

(58)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 715/2009, (ES) 2019/942 (27) un (ES) 2019/943 un Direktīvas 2009/73/EK un (ES) 2019/944.

(59)

Tā kā dabasgāzes infrastruktūras pārprofilēšanas mērķis ir dekarbonizēt gāzes tīklus, ļaujot īpaši izmantot tīru ūdeņradi, pārejas laikā varētu transportēt un uzglabāt iepriekš noteikta ūdeņraža un dabasgāzes vai biometāna maisījumu. Ūdeņraža sajaukšanu ar dabasgāzi vai biometānu varētu izmantot, lai palielinātu ūdeņraža ražošanas jaudu un atvieglotu ūdeņraža transportēšanu. Lai nodrošinātu pāreju uz ūdeņradi, projekta virzītājam būtu jāpierāda, tostarp izmantojot komerciālus līgumus, kā līdz pārejas laika beigām dabasgāzes aktīvi kļūs par specializētiem ūdeņraža aktīviem un kā pārejas laikā tiks uzlabota ūdeņraža izmantošana. Uzraudzības kontekstā Aģentūrai būtu jāpārbauda, vai projektā laikus tiek īstenota pāreja uz specializētu ūdeņraža aktīvu. Pārejas laikā uz jebkādu minēto projektu finansēšanu saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1153 būtu jāattiecina dotāciju nolīgumā iekļautais nosacījums par finansējuma atmaksāšanu gadījumā, ja projekta savlaicīga pāreja uz specializētu ūdeņraža aktīvu kavējas, un atbilstīgi noteikumi, kas ļauj izpildīt minēto nosacījumu.

(60)

Saskaņā ar Eiropadomes 2011. gada 4. februāra secinājumiem, ka pēc 2015. gada nevienai dalībvalstij vairs nevajadzētu būt izolētai no Eiropas gāzes un elektroenerģijas tīkliem vai piedzīvot, ka tās energoapgādes drošība ir apdraudēta piemērotu savienojumu trūkuma dēļ, šīs regulas mērķis ir nodrošināt piekļuvi Eiropas enerģētikas tīkliem, izbeidzot Kipras un Maltas enerģētisko izolētību, jo šīs dalībvalstis joprojām nav savienotas ar Eiropas gāzes tīklu. Minētais mērķis būtu jāsasniedz, ļaujot projektiem, kas tiek izstrādāti vai plānoti un kam saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 347/2013 piešķirts kopīgu interešu projekta statuss, saglabāt savu statusu līdz brīdim, kad Kipra un Malta būs savienotas ar Eiropas gāzes tīklu. Minētie projekti ne tikai sekmēs atjaunoīgās enerģijas tirgus attīstību, energosistēmas elastību un noturību un energoapgādes drošību, bet arī nodrošinās piekļuvi nākotnes enerģijas tirgiem, tostarp ūdeņradim, un palīdzēs sasniegt Savienības vispārējos enerģētikas un klimata politikas mērķus.

(61)

Kopīgu interešu projektiem nevajadzētu būt tiesīgiem saņemt Savienības finansiālo palīdzību, ja projektu virzītāji, operatori vai ieguldītāji ir kādā no izslēgšanas situācijām, kas minētas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (28) 136. pantā, piemēram, gadījumos, kad attiecīgā persona vai subjekts ir notiesāts par krāpšanu, korupciju vai rīcību, kas saistīta ar noziedzīgu organizāciju. Vajadzētu būt iespējai svītrot kopīgu interešu projektu no Savienības saraksta, ja projekts minētajā sarakstā tika iekļauts, balstoties uz nepareizu informāciju, kas bija noteicošais iekļaušanas faktors, vai projekts neatbilst Savienības tiesību aktiem. Attiecībā uz kopīgu interešu projektu, kas tiek īstenots dalībvalstīs, kuras gūst labumu no šajā regulā paredzētās atkāpes, minētajām dalībvalstīm, atbalstot jebkādus pieteikumus uz finansējumu saskaņā ar Regulu (ES) 2021/1153 šādiem projektiem, būtu jānodrošina, ka minētie projekti negūst tiešu vai netiešu labumu personām vai subjektiem, kas atrodas kādā no izslēgšanas situācijām, kā minēts Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 136. pantā.

(62)

Lai nodrošinātu Savienībai svarīgu energoinfrastruktūras projektu savlaicīgu izstrādi, Savienības piektajam kopīgu interešu projektu sarakstam būtu jāpaliek spēkā, līdz stājas spēkā pirmais Savienības kopīgu interešu projektu un savstarpēju interešu projektu saraksts, kas izveidots, ievērojot šo regulu. Turklāt, lai varētu izstrādāt, uzraudzīt un finansēt Savienības piektajā sarakstā esošos kopīgu interešu projektus, spēkā būtu jāpaliek arī dažiem Regulas (ES) Nr. 347/2013 noteikumiem un tiem vajadzētu būt spēkā līdz brīdim, kad stājas spēkā pirmais Savienības kopīgu interešu projektu un savstarpēju interešu projektu saraksts, kas izveidots, ievērojot šo regulu.

(63)

Tāpēc Regula (ES) Nr. 347/2013 būtu jāatceļ.

(64)

Lai nodrošinātu, ka Savienības saraksts attiecas tikai uz projektiem, kas visvairāk veicina šīs regulas pielikumā noteikto stratēģisko energoinfrastruktūras prioritāro koridoru un jomu īstenošanu, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai grozītu šīs regulas pielikumus nolūkā izveidot un pārskatīt Savienības sarakstu, vienlaikus ievērojot dalībvalstu tiesības apstiprināt Savienības sarakstā esošos ar to teritorijām saistītos projektus. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (29). Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei. Ja Eiropas Parlaments un Padome to uzskata par nepieciešamu, katrs no tiem var nosūtīt savus ekspertus uz Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana un uz kurām tiek aicināti dalībvalstu eksperti.

Diskusijām reģionālajās grupās ir būtiska nozīme, lai Komisija varētu pieņemt deleģētos aktus, ar kuriem izveido Savienības sarakstus. Tāpēc, ciktāl tas ir iespējams un saderīgi ar šīs regulas satvaru, ir lietderīgi, ka Eiropas Parlaments un Padome tiek informēti par reģionālo grupu sanāksmēm un var uz tām nosūtīt ekspertus saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumu par labāku likumdošanas procesu. Ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt šīs regulas mērķu sasniegšanu, ievērojot līdz šim Savienības sarakstos esošo projektu skaitu, projektu kopējam skaitam šajā sarakstā arī turpmāk būtu jāpaliek pārvaldāmam, un tādēļ tam nevajadzētu būtiski pārsniegt skaitli 220.

(65)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, Eiropas energotīklu attīstību un sadarbspēju un pieslēgumus šādiem tīkliem, kas palīdz nodrošināt klimata pārmaiņu mīkstināšanu, jo īpaši 2030. gadam izvirzīto Savienības enerģētikas un klimata mērķrādītāju un tās klimatneitralitātes mērķa sasniegšanu vēlākais līdz 2050. gadam, un nodrošināt starpsavienojumus, energoapgādes drošību, tirgus un sistēmas integrāciju, konkurenci, kas nāk par labu visām dalībvalstīm, un pieejamas enerģijas cenas, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet ierosinātās rīcības mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu, šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

(1)

Asociācijas nolīgums starp Eiropas Savienību un Eiropas Atomenerģijas kopienu un to dalībvalstīm, no vienas puses, un Ukrainu, no otras puses (2) (“Asociācijas nolīgums”), veido pamatu attiecībām starp Savienību un Ukrainu. Saskaņā ar Padomes Lēmumu 2014/668/ES (3) Asociācijas nolīguma IV sadaļa, kas attiecas uz tirdzniecību un ar tirdzniecību saistītiem jautājumiem, provizoriski tika piemērota no 2016. gada 1. janvāra, un tā stājās spēkā 2017. gada 1. septembrī pēc tam, kad to bija ratificējušas visas dalībvalstis.

(2)

Asociācijas nolīgums pauž Asociācijas nolīguma pušu (“Puses”) vēlmi stiprināt un paplašināt attiecības vērienīgā un inovatīvā veidā, veicināt un panākt pakāpenisku ekonomisko integrāciju un to darīt saskaņā ar tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Pušu dalības Pasaules Tirdzniecības organizācijā.