(1)

Kā īpaši izcelts Līguma par Eiropas Savienību 2. pantā, ES ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības. Tas ietver cieņu pret mediju brīvību un plurālismu un tiesības uz vārda brīvību un prasa nepārtrauktus centienus aizsargāt brīvus, plurālistiskus un neatkarīgus medijus, kas ir svarīga demokrātisku sistēmu un tiesiskuma sastāvdaļa.

(2)

ES un tās dalībvalstu pienākums ievērot mediju brīvību un plurālismu balstās arī uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 11. pantu. Tajā pašā pantā nostiprinātās tiesības uz vārda brīvību ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām (1). Kopumā raugoties, šie principi un tiesības nozīmē, ka cilvēkiem jābūt iespējai piekļūt daudziem informācijas un viedokļu avotiem, kas nodrošina viņiem iespēju veidot viedokļus, izvērtēt valdības darbību un iegūt nepieciešamo informāciju, lai brīvi izmantotu savas balsstiesības. Dalībvalstīm ir pienākums veikt juridiskus, administratīvus un praktiskus pasākumus, kuri radītu labvēlīgu vidi medijiem un žurnālistiem (2).

(3)

ES tiek plaši uzskatīta par vienu no drošākajām teritorijām žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem (3). Tomēr pēdējo gadu laikā augošais pret žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem vērsto fizisko, juridisko un tiešsaistes draudu un uzbrukumu skaits, kas ir dokumentēts arī Komisijas 2020. un 2021. gada ziņojumos par tiesiskumu (4), veido satraucošu tendenci (5). Ar uzbrukumiem, agresiju un aizskarošu izturēšanos pret žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem saistīto brīdinājumu skaits ES dalībvalstīs jau atkal ir audzis (6). Par nepieciešamību uzlabot žurnālistu aizsardzību ir skarbi atgādinājuši teroristu uzbrukums, kur nedēļas laikraksta Charlie Hebdo redakcijā tika nogalināti 12 cilvēki (2015. gads, Francija), pētniecisko žurnālistu slepkavošana (Daphne Caruana Galizia (2017. gads, Malta), Ján Kučak un viņa līgava Martina Kušnírová (2018. gads, Slovākija)) (7). Nesenie notikumi, kas pašlaik tiek izmeklēti, piemēram, grieķu žurnālista Giorgios Karaivaz un holandiešu žurnālista Peter R. de Vries noslepkavošana 2021. gadā, uzsver nepieciešamību pievērst uzmanību žurnālistu drošībai visā Eiropas Savienībā.

(4)

Komisija Eiropas Demokrātijas rīcības plānā (8) ir iepazīstinājusi ar ambiciozu ceļa karti, kuras mērķis ir sniegt iedzīvotājiem vairāk iespēju un veidot noturīgākas demokrātijas visā ES, uzsverot svarīgo lomu, kāda ir neatkarīgiem un plurālistiskiem medijiem, kas cilvēkiem sniedz iespēju pieņemt pārdomātus lēmumus, kā arī iesaistās cīņā pret dezinformāciju. Šajā nolūkā Eiropas Demokrātijas rīcības plānā ir paredzēta virkne konkrētu rezultātu, kuru mērķis ir atbalstīt un aizsargāt mediju brīvību un plurālismu; to vidū ir arī šis ieteikums un gaidāmā Komisijas iniciatīva cīņai pret stratēģisku tiesvedību, kas vērsta pret sabiedrības līdzdalību (STPSL).

(5)

Šis ieteikums papildina Audiovizuālo mediju pakalpojumu direktīvu (9) un Komisijas priekšlikumu par Digitālo pakalpojumu aktu (10), kuru mērķis ir aizsargāt audiovizuālo mediju satura skatītājus un visus digitālo pakalpojumu lietotājus Eiropas Savienībā. Tas papildina arī Mediju un audiovizuālās jomas rīcības plānu (11), kas nodrošina ceļa karti audiovizuālās un mediju nozares atlabšanai un pārveidei, kā arī “Digitālā kompasa” paziņojumu (12), kurā ir uzsvērts, ka Eiropas pieejai digitālajai sabiedrībai jābalstās uz pilnīgu ES pamattiesību, arī vārda brīvības, ievērošanu. Ieteikuma pamatā ir konstatējumi, kas minēti ikgadējos ziņojumos par tiesiskumu, kuros ir analizēta tiesiskuma situācija ES un tās dalībvalstīs, jo īpaši attiecībā uz mediju brīvību un plurālismu. Tajā sniegti ieteikumi dalībvalstīm par to, kā cita starpā cīnīties pret draudiem, kas uzsvērti Komisijas 2020. un 2021. gada ziņojumos par tiesiskumu.

(6)

Šis ieteikums ir pilnīgi saskaņots ar ES stratēģiju par cietušo tiesībām 2020.–2025. gadam (13) un ES dzimumu līdztiesības stratēģiju 2020.–2025. gadam (14), kā arī ar Komisijas pasākumiem vienlīdzības jomā plašākā nozīmē, jo īpaši saistībā ar LGBTIK līdztiesības stratēģiju 2020.–2025. gadam (15), ES rasisma apkarošanas rīcības plānu 2020.–2025. gadam (16), Rīcības plānu par integrāciju un iekļaušanu (17), ES romu līdztiesības, iekļaušanas un līdzdalības stratēģisko satvaru 2020.–2030. gadam (18) un Personu ar invaliditāti tiesību stratēģiju (19). Ieteikums ir arī pilnīgi saskaņots ar ārējās darbības rīcībpolitiskajiem dokumentiem, piemēram, ES Rīcības plānu cilvēktiesību un demokrātijas jomā 2020.–2024. gadam (20), ES cilvēktiesību pamatnostādnēm par vārda brīvību tiešsaistē un bezsaistē (21), kā arī ES Dzimumu līdztiesības rīcības plānu III (22), tādējādi veicinot iekšēju un ārēju saskaņotību. ES ārējās darbības spēks pamattiesību jomā balstās uz to, kādā veidā ES Savienībā lolo un stiprina savus demokrātiskos pamatus.

(7)

Komisija žurnālistus un citus mediju profesionāļus finansiāli atbalsta ar Eiropas Savienībā un trešās valstīs īstenotiem mediju brīvības un plurālisma projektiem. Piemēram, kopš 2014. gada Komisija ir līdzfinansējusi mediju plurālisma uzraudzības instrumentu, kurā tiek analizēti mediju brīvībai un plurālismam pastāvošie riski Eiropā un ziņots par to, ar kādiem mehānismiem aizsargāt vārda brīvību, žurnālistu drošību un viņu darba apstākļus. Komisija ir apņēmusies turpināt atbalstīt šādus projektus, jo īpaši programmā “Radošā Eiropa”.

(8)

Par Savienības darbību pastiprināšanu žurnālistu aizsardzībai ir aktīvi iestājies Eiropas Parlaments. Sakarā ar to, ka pret žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem dažkārt joprojām tiek vērsta vardarbīga izturēšanās un uzbrukumi, 2020. gada 25. novembra ziņojumā (23) Parlaments pauda pastāvīgas un dziļas bažas par mediju brīvības stāvokli Eiropas Savienībā. Parlaments 2021. gada 29. aprīļa rezolūcijā (24) norādīja, ka sabiedrības būtiskās interesēs ir nodrošināt pētniecisko žurnālistu un trauksmes cēlēju aizsardzību (25), turklāt 2021. gada 24. jūnija rezolūcijā tas arī uzsvēris bažas par fiziskiem, psiholoģiskiem un ekonomiskiem draudiem, kas ir vērsti pret žurnālistiem un citiem mediju darbiniekiem Eiropas Savienībā (26).

(9)

Visaptverošus standartus šajā jomā nosaka Eiropas Padomes 2016. gada Ieteikums par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu mediju darbinieku drošību (27), kas ir balstīts uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas (ECTK) prasībām un Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecīgo judikatūru. Ieteikumā ir ietvertas plašas pamatnostādnes par profilaksi, aizsardzību, saukšanu pie atbildības, kā arī par informētības, izglītības un izpratnes veicināšanu. Tomēr Eiropas Padomes Mediju un informācijas sabiedrības koordinācijas komitejas 2018. gada 28. martā pieņemtā īstenošanas stratēģija uzsver, ka minētā ieteikuma piemērošanā steidzami jāpanāk lielāks progress (28). Eiropas Padomes Žurnālistikas aizsardzības un žurnālistu drošības veicināšanas platformā (29) joprojām un arvien biežāk tiek reģistrēti brīdinājumi par uzbrukumiem vai agresiju, kas vērsti pret žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem. Vajadzībai žurnālistiem nodrošināt vispilnīgāko piekļuvi publiskajai informācijai, kas nepieciešama viņu darbā, kritiski nozīmīgi ir arī standarti, kas iekļauti Eiropas Padomes Konvencijā par piekļuvi oficiāliem dokumentiem (30). Šā ieteikuma mērķis ir atbalstīt to, kā tiek īstenoti Eiropas Padomes standarti, un jo īpaši 2016. gada Ieteikums par žurnālistikas aizsardzību un žurnālistu un citu mediju darbinieku drošību.

(10)

Lai sagatavotu šo ieteikumu, 2021. gada martā Komisija Eiropas Ziņu mediju forumā (31) organizēja strukturētu dialogu, kurā piedalījās žurnālisti, žurnālistu apvienības, mediju padomes, ziņu mediju uzņēmumi, tiesībaizsardzības iestādes, Eiropas Parlamenta deputāti, dalībvalstu un to regulatīvo iestāžu pārstāvji un starptautiskās organizācijas.

(11)

Ar šo ieteikumu Komisija tiecas Eiropas Savienībā stiprināt mediju brīvību un plurālismu, veicinot kopīgus un saskaņotus dalībvalstu centienus uzlabot žurnālistu un citu mediju profesionāļu aizsardzību un drošību un pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu viņiem. Šāda koordinēta pieeja ar visu galveno ieinteresēto personu, kā arī attiecīgu starptautisku organizāciju iesaisti dalībvalstīs un ES līmenī ir nepieciešama, lai žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem Eiropā nodrošinātu iespēju droši un efektīvi strādāt savā profesijā.

(12)

Lai nodrošinātu un aizsargātu žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem labvēlīgu vidi, šajā ieteikumā aplūkoti vairāki jautājumi, kas saistīti ar dažādiem svarīgiem šādas vides aspektiem. Tiek sniegti horizontāla rakstura ieteikumi par noziedzīgu nodarījumu izdarītāju faktisku saukšanu pie atbildības, sadarbību ar tiesībaizsardzības iestādēm, ātrās reaģēšanas mehānismiem, apmācību, piekļuvi informācijai un notikumu vietām, kā arī ekonomisko un sociālo aizsardzību. Turklāt šajā ieteikumu dokumentā sniegti konkrēti ieteikumi, kas attiecas uz protestiem un demonstrācijām, drošību tiešsaistē un iespēju nodrošināšanu digitālajā vidē, kā arī uz situāciju, kādā atrodas žurnālistes un tādi žurnālisti, kuri pieder pie minoritāšu grupām vai ziņo par līdztiesības jautājumiem.

(13)

Iebiedēšana, fiziska un psiholoģiska vardarbība, nelikumīgi aresti un patvaļīga aizturēšana, nelikumīga novērošana, ar dzimumu saistīta vardarbība, aizskaroša izturēšanās vai diskriminējoši uzbrukumi gan tiešsaistē, gan bezsaistē ir tikai daži pret žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem vērstu draudu piemēri. Publiskajām iestādēm ir pienākums aizsargāt vārda brīvību un žurnālistu drošību, nodrošinot pienācīgu tiesisko vidi, nopietni uztverot pret žurnālistiem vērstus kriminālus draudus, stingri saucot pie atbildības jebkādus uzbrucējus un nodrošinot attiecīgu izmeklēšanu un pēcpasākumus, izmantojot arī rezultatīvas, samērīgas un preventīvas sankcijas. Ir svarīgi garantēt pret žurnālistiem vērsto noziegumu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas rūpību, objektivitāti, neatkarību, pārredzamību un savlaicīgumu. Lai uzlabotu izmeklēšanas darbību sekmes, dalībvalstu iestādes varētu apsvērt iespēju izveidot īpašas policijas spēku vienības, kuras sadarbībā ar žurnālistu pārstāvjiem izmeklētu pret žurnālistiem izdarītos noziegumus (32). Veiksmīgu tiesvedības norisi varētu veicināt arī koordinatoru iecelšana un apmācība prokuratūrās un tiesās. Svarīgi arī, lai tādiem žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem, kuru drošība ir apdraudēta, būtu nodrošināti personas aizsardzības pasākumi. Noziegumi pret žurnālistiem var būt arī starptautiski, tāpēc dalībvalstīm būtu pilnībā jāizmanto tiesiskās sadarbības sistēmas, kas ir spēkā Eiropā, un vajadzības gadījumā jālūdz atbalsts no specializētām Eiropas aģentūrām, piemēram, Eiropola un Eurojust. Komisijas priekšlikums par Eiropola pilnvaru stiprināšanu (33) paredz, ka specifiskos gadījumos, kur Eiropols uzskata, ka būtu jāsāk kriminālizmeklēšana, par tādiem noziegumiem, kas skar vispārējas intereses, uz kurām attiecas ES politika, pat ja attiecīgajam noziegumam nav pārrobežu dimensijas, Eiropols sākt, vadīt vai koordinēt izmeklēšanu aicināt var kādas dalībvalsts kompetentās iestādes .

(14)

Netraucēta, rezultatīva un korekta sadarbība starp žurnālistiem, citiem mediju profesionāļiem un tiesībaizsardzības iestādēm varētu nodrošināt labāku draudu un uzbrukumu profilaksi. Dalībvalstīm būtu jāievieš žurnālistu, žurnālistu apvienību un tiesībaizsardzības iestāžu sadarbības sistēmas un aktīvi jāveicina to dialogs (34), tajā iesaistot mediju pašregulējuma struktūras (mediju un preses padomes). Šajā sadarbībā varētu tikt izveidoti tiesībaizsardzības iestādēm un žurnālistu pārstāvjiem kopīgi koordinācijas centri (35). Vienotajiem koordinācijas centriem būtu cieši jāsadarbojas ar specializētiem cietušo atbalsta dienestiem, kas ir kritiski svarīgs noziegumos cietušo žurnālistu drošības un psiholoģiskās labklājības aspekts.

(15)

Būtiska sastāvdaļa atbalsta sistēmā, kas paredzēta žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem, pret kuriem tiek vērsti fiziski un tiešsaistes uzbrukumi, ir no tiesībaizsardzības iestādēm neatkarīgu atbalsta, saziņas un ātras reaģēšanas punktu un agrīnās brīdināšanas mehānismu izveide. Žurnālistiem (un, ja nepieciešams, viņu ģimenēm) jābūt iespējai šādus kontaktpunktus izmantot bez maksas, tiem jābūt viegli pieejamiem un jādarbojas pārredzami. Saskaņā ar Direktīvu 2012/29/ES (36) katram cietušajam ir tiesības saņemt atbalstu un aizsardzību saskaņā ar viņa individuālajām vajadzībām. Dalībvalstīm būtu jāveic pasākumi, kas paredz izveidot un uzturēt specializētus atbalsta pakalpojumus, jo īpaši kontaktpunktus, kuri žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem, kas cietuši noziegumos, sniedz konsultācijas, juridiskus ieteikumus un psiholoģisku atbalstu, kā arī droša patvēruma vietas vai citas piemērotas vietas. Šiem kontaktpunktiem būtu jādarbojas arī kā “digitālām droša patvēruma vietām” un jāsniedz atbalsts digitālās drošības jomā, ja iespējams, nodrošinot arī ar kiberdrošības jomu saistīto speciālo zināšanu pieejamību. Tiem būtu jāatbalsta žurnālisti un ziņu aģentūras, palīdzot tiem cīnīties pret draudiem un aizskarošu izturēšanos, ieskaitot draudus un aizskarošu izturēšanos pret žurnālistiem viņu dzimuma, dzimumorientācijas, etniskās vai sociālās izcelsmes un jebkuru citu Hartas 21. pantā minētu iemeslu dēļ. Lai ātrās reaģēšanas un agrīnās brīdināšanas mehānismi faktiski darbotos, attiecīgos uzdevumus veicošajām struktūrām ir vajadzīgs stabils un pietiekams finansējums (37).

(16)

Nacionālā līmenī ir vajadzīga spēcīga drošības pasākumu sistēma, lai žurnālisti varētu pildīt savu svarīgo lomu “uz vietas”, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi notikumu vietām, informācijas avotiem un ziņošanu no sabiedrībai svarīgiem pasākumiem (38). Dalībvalstu iestādēm būtu jāmazina risks, ka akreditācija vai reģistrācija tiek patvaļīgi atteikta vai ir saistīta ar apgrūtinošām reģistrācijas un akreditācijas sistēmām vai procedūrām, kas žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem varētu liegt iespēju faktiski veikt savu darbu un turklāt nepamatoti, diskriminējoši vai nesamērīgi ierobežot brīvību sniegt žurnālistikas pakalpojumus. Tas ir kritiski vajadzīgs tam, lai aizsargātu vārda brīvībai labvēlīgu vidi, kā arī lai nodrošinātu žurnālistu un citu mediju profesionāļu dalību publiskās debatēs par jautājumiem, kas ir sabiedrības likumīgās interesēs.

(17)

Piekļuves nodrošināšana dokumentiem un informācijai, arī oficiālām vietnēm, un savlaicīgu atbilžu iegūšana ir žurnālistu darbības priekšnoteikums. Lai gan informācijas pieejamību visās dalībvalstīs garantē tiesību akti, daudzos gadījumos joprojām pastāv praktiski šķēršļi (39). Turklāt dažkārt žurnālistu darbu bremzē nesenie steidzamā kārtībā pieņemtie tiesību akti, kuru mērķis bija novērst Covid-19 pandēmijas laikā notiekošo dezinformāciju un kuri dažos gadījumos ietvēra kriminālas normas (40). Šādas normas varētu nepamatoti, diskriminējoši vai nesamērīgi ierobežot brīvību sniegt žurnālistikas pakalpojumus. Paziņojumā par cīņu pret dezinformāciju, kas saistīta ar Covid-19 (41), Komisija atzīmēja, ka tiesību akti, kas šos noziegumus definē pārāk plaši vai nosaka nesamērīgas sankcijas, var ierobežot avotu vēlmi runāt ar žurnālistiem un novest pie pašcenzūras.

(18)

Mūsdienīgam žurnālistu aizsardzības regulējumam būtu jāietver nepārtraukta kompetenču un prasmju pilnveidošana visām tām personām, kas ir saistītas ar žurnālistu un citu mediju profesionāļu aizsardzību (42). Tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem paredzēti apmācības pasākumi var vairot policijas dienestu informētību un uzmanību attiecībā uz žurnālistu un citu mediju profesionāļu drošības garantēšanu. Arī tiesu iestādēm un prokuratūras dienestiem vajadzētu būt pieejamai specializētai apmācībai, kurā tie varētu gūt labāku izpratni, piemēram, par vārda brīvības, informācijas pieejamības un žurnālistu drošības starptautiskajiem standartiem (43). Tikpat liela nozīme ir apmācībai, kas iepazīstina ar visproduktīvākajām pieejām, kā novērst pret žurnālistiem vērstus fiziskus un tiešsaistes uzbrukumus, un šādas apmācības dalībniekiem būtu jāiemanto piemēroti rīki rīcībai šādu draudu gadījumos. Būtu jāveicina žurnālistu, žurnālistu apvienību, tiešsaistes platformu un tiesībaizsardzības iestāžu pārstāvju sadarbība. Žurnālistiem, tajā skaitā tādiem, kuru nodarbinātības forma ir nestandarta (ārštata darbinieki, pašnodarbinātie žurnālisti un citi mediju profesionāļi) regulārās apmācībās par drošības jautājumiem, kā arī ar izstrādātu riska analīzes, darbības plānu un pēcincidenta ziņošanas sistēmu starpniecību vairāk iespēju var sniegt arī mediju uzņēmumi. Minēto prasmju izveidei ir nepieciešama īpaša un bieži vien dārga apmācība, ko parasti var atļauties tikai lielas un vispāratzītas ziņu aģentūras. Tādēļ mazākiem mediju uzņēmumiem šajā ziņā varētu būt nepieciešama finansiāla palīdzība. Finansiāla palīdzība varētu būt vajadzīga arī ārštata darbiniekiem, pašnodarbinātiem žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem, jo viņiem mācības bieži vien jāturpina pēc savas iniciatīvas. Jāuzsver arī, ka svarīgi ir apmācīt faktu pārbaudītājus, kas arī ir svarīgs ziņu mediju vides elements.

(19)

Covid-19 ekonomiskās sekas ir izgaismojušas nepieciešamību žurnālistiem nodrošināt drošus un piemērotus darba apstākļus. Īpaši neaizsargāti tagad ir ārštata žurnālisti, kuri daudzos gadījumos ir zaudējuši ienākumu avotus un nonākuši situācijā, kurā viņiem pieejama vien neliela sociālā aizsardzība vai tādas vispār nav. Saskaņā ar Padomes 2019. gada 8. novembra ieteikumu (44) žurnālistu aizsardzības sistēmai būtu jāietver oficiāla un faktiska piekļuve pienācīgai sociālajai aizsardzībai, kas pieejama visiem žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem, arī tādiem, kuri ir nestandarta nodarbinātībā. Tas attiecas ne tikai uz ienākumu atbalsta mehānismu pieejamību, bet arī uz faktisku un nediskriminējošu piekļuvi cita veida sociālajai aizsardzībai, piemēram, atvaļinājumam vai vecāku atbalsta pasākumiem.

(20)

Svarīga loma organizētās noziedzības, korupcijas un ekstrēmisma apkarošanā ir pētnieciskajiem žurnālistiem. Viņu darbs ir saistīts ar īpaši augstu risku, ka pret viņiem var tikt vērsti fiziski draudi un uzbrukumi, kas pavisam traģiskos gadījumos beidzas ar slepkavību, kā tas noticis pēdējos gados Eiropā. Dalībvalstis tiek aicinātas pastiprināt aizsardzības pasākumus žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem, kas strādā ar lietām, kuras ir saistītas ar organizēto noziedzību un korupciju. Turklāt dalībvalstīm būtu faktiski jāizmanto visi pieejamie starptautiskās sadarbības rīki, lai ātri izmeklētu noziegumus pret žurnālistiem, kas cietuši no organizētās noziedzības, un lai nodrošinātu, ka vainīgie bez kavēšanās tiek saukti pie atbildības.

(21)

Aizvien vairāk uzbrukumu un aizskarošas izturēšanās žurnālisti un citi mediju profesionāļi piedzīvo protestos un demonstrācijās. Šādos pasākumos dažiem žurnālistiem var uzbrukt privātpersonas – no fiziskiem uzbrukumiem, vardarbības un verbālas aizskaršanas līdz uzbrukumiem viņu aprīkojumam. Dažkārt darbības pret viņiem veic tiesībaizsardzības iestādes, piemēram, patvaļīgus arestus un nopratināšanu vai nesamērīgas kriminālapsūdzības (45). Tādēļ ir nepieciešami operatīvi risinājumi un apmācība, kas nodrošinātu žurnālistu drošību protestu laikā, mazinātu potenciāli nepamatotu vai nesamērīgu darbību risku un garantētu, ka tiesībaizsardzības iestādes nodrošina īstu aizsardzību. Konkrētāk, demonstrāciju laikā tiesībaizsardzības iestāžu sakarus ar žurnālistiem varētu nodrošināt neatkarīgi sadarbības koordinatori, darbojoties arī par žurnālistu pirmo kontaktpunktu pret tiem vērstas vardarbības vai aizskarošas izturēšanās gadījumos. Šādus sadarbības koordinatorus varētu apmācīt par sabiedriskas pulcēšanās laikā izmantojamām riska pārvaldības un mazināšanas metodēm, un viņi varētu sniegt sākotnējas konsultācijas attiecībā uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas pieejami žurnālistiem, kuri protestos vai demonstrācijās cietuši no vardarbības.

(22)

Būtiskas bažas žurnālistiem sagādā digitālā un tiešsaistes drošība. Bieži ir vērojamas žurnālistu apmelošanas kampaņas un viņu nomelnošana tiešsaistē. Šī situācija ir jo īpaši satraucoša gadījumos, kur šādus uzbrukumus iniciē politiķi vai ietekmīgas amatpersonas (46). Daži pret žurnālistiem un to avotiem vērstu tiešsaistes uzbrukumu piemēri ir pret viņiem vērsti sinhronizēti troļļu un botu uzbrukumi, e-pastu uzlaušana, interneta izmantošanas ierobežojumi vai kiberterorizēšana. Īpašas bažas rada žurnālistu sieviešu drošība. Žurnālisti un citi mediju profesionāļi ir ne tikai tiešsaistē notiekošas naida kurināšanas (47) un fiziskas vardarbības draudu mērķis – viņus var arī nelikumīgi novērot (48), arī saistībā ar policijas veiktām izmeklēšanām, kas var apdraudēt žurnālistu avotu aizsardzību. Šā iemesla dēļ žurnālistu saziņas konfidencialitātes aizsardzībai sevišķi svarīgi ir nodrošināt mobilo sakaru ierīču kiberdrošību un to, lai žurnālisti un citi mediju profesionāļi tiešsaistē netiktu pakļauti nelikumīgai izsekošanai vai novērošanai. Sava loma digitālās drošības nodrošināšanā būtu jāuzņemas dalībvalstu iestādēm, kas ir atbildīgas par medijiem, tiesībaizsardzību tiešsaistē un kiberdrošību.

(23)

Personas datu apstrādei, ko veic, izmantojot izsekošanas vai novērošanas instrumentus, ir jāatbilst attiecīgi Vispārējai datu aizsardzības regulai (Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (49)) un Tiesībaizsardzības direktīvai (Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2016/680 (50)). Centrālo lomu šo tiesību aktu faktiskā izpildē īsteno nacionālās datu aizsardzības iestādes un tiesas.

(24)

Žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem būtu jāpārvalda digitālās prasmes, tas stiprinātu viņu kiberizturētspēju un dotu viņiem iespēju sekmīgāk pretoties kiberdraudiem. Būtu jāveicina īsts dialogs starp mediju pašregulējuma struktūrām, žurnālistu apvienībām un nozares pārstāvjiem, kā arī dalībvalstu iestādēm, kas darbojas mediju, tiešsaistes tiesībaizsardzības un kiberdrošības jomā, jo īpaši lai pilnveidotu žurnālistu un citu mediju profesionāļu digitālās prasmes, piemēram, ar īpaši orientētas apmācības starpniecību (51).

(25)

Statistika liecina, ka žurnālistes ar draudiem saskaras biežāk nekā šajā profesijā strādājošie vīrieši (52); it īpaši viņas cieš no aizskarošas izturēšanās tiešsaistē, saņem izvarošanas un nāves draudus un pret viņām tiek vērsta arī naida kurināšana dzimuma dēļ. Šo uzbrukumu cēlonis dažkārt ir organizētas kampaņas, kuru mērķis ir žurnālistes diskreditēt vai apklusināt. Tie var novest pie pašcenzūras, izstāšanās no tiešsaistes kopienām vai pat lēmuma pamest profesiju (53). Pētījumi turklāt ir parādījuši, ka šāda aizskaroša izturēšanās tiešsaistē, draudi un naida kurināšana nesamērīgi daudz vēršas pret žurnālistiem, kuri pieder pie minoritāšu grupām, ir migrantu izcelsmes vai ziņo par tāda veida jautājumiem (54). Draudiem un atriebībai jo īpaši ir pakļautas žurnālistes, kuras ziņo par dzimumu un līdztiesības jautājumiem (55).

(26)

Pieejamie dati liecina, ka ar dzimumu saistīta vardarbība joprojām ir izplatīta visā Eiropā (56). Tomēr detalizētu datu joprojām trūkst un slikti pārredzama ir ziņošana par vardarbību pret žurnālistēm un pret žurnālistiem, kuri pieder pie minoritāšu grupām vai ziņo par līdztiesības jautājumiem. Dalībvalstīm, nozarei, pilsoniskajai sabiedrībai un pētniekiem būtu jāsadarbojas, lai par šādu vardarbību gūtu plašākas zināšanas. To varētu panākt arī, mudinot nacionālās līdztiesības organizācijas ziņot par šādu žurnālistu stāvokli.

(27)

Mediju nozarē sievietes joprojām ir nepietiekami pārstāvētas vadošos un augstākā vadības līmeņa, kā arī galveno redaktoru amatos (57). Turklāt diskrimināciju pret žurnālistēm un pret žurnālistiem, kuri pieder pie minoritāšu grupām vai ziņo par līdztiesības jautājumiem, var piekopt pašas ziņu aģentūras. Tādēļ ir nepieciešami pasākumi, kas mediju nozarē uzlabotu līdztiesību un iekļaušanu, kā arī nodrošinātu vienlīdzīgas darba iespējas un drošu un iekļaujošu darba vidi (58). Lai mediju nozarē varētu novērst jebkāda veida vardarbību, aizskarošu izturēšanos un diskrimināciju, svarīga nozīme ir arī regulāriem dialogiem starp dalībvalstīm, žurnālistu pārstāvjiem un mediju pašregulējuma struktūrām, kā arī koplīgumiem.

(28)

Šajā ieteikumā ir atzīta pilsoniskās sabiedrības organizāciju un ziņu organizāciju svarīgā loma cīņā pret personu aizskaršanu bezsaistē un tiešsaistē, draudiem un naida kurināšanu, kā arī pret diskrimināciju, kas vērsta pret žurnālistēm un pret žurnālistiem, kuri pieder pie minoritāšu grupām vai ziņo par līdztiesības jautājumiem. Lai vairotu informētību, atbalstītu šos žurnālistus un sniegtu viņiem vairāk iespēju, ir svarīgi atbalstīt pilsoniskās sabiedrības organizāciju iniciatīvas. Tas pats attiecas uz iniciatīvām, kas veicina zināšanu un labākās prakses apmaiņu starp ziņu organizācijām.

(29)

Komisija ar dalībvalstīm un ieinteresētajām personām organizēs regulāru dialogu attiecīgajos forumos, jo īpaši Eiropas Ziņu mediju forumā, un cieši uzraudzīs visas darbības, ko dalībvalstis veiks pēc šā ieteikuma pieņemšanas. Tiesiskuma jautājumiem veltītu kontaktpunktu tīkls plašākā tiesiskuma kontekstā varētu apspriest arī jautājumus, kas saistīti ar žurnālistu drošību. Ne vēlāk kā 18 mēnešus pēc šā ieteikuma pieņemšanas un pēc tam dalībvalstīm pēc pieprasījuma būtu Komisijai jāsniedz visa attiecīgā informācija, kuru no tām būtu pamatoti sagaidīt, lai Komisija varētu uzraudzīt atbilstību. Komisija plāno sagatavot izvērtējumus, kuros tā novērtēs, kā dalībvalstis šo ieteikumu īsteno, un izstrādās galvenos darbības rādītājus, kas saistīti ar, piemēram: brīdinājumiem Eiropas Padomes Žurnālistikas aizsardzības un žurnālistu drošības veicināšanas platformā; rīcību šādu brīdinājumu saņemšanas gadījumos; nepabeigtām un pabeigtām tiesvedības procedūrām par noziegumiem pret žurnālistiem; attiecīgo ES struktūru iesaistīšanos šajās procedūrās un to, kā tiek pildīti tie projekti un darbības, ko dalībvalstis ir ieviesušas žurnālistu un citu mediju profesionāļu atbalstam. Pamatojoties uz savākto informāciju un jebkādu citu pieejamu informāciju (59), Komisija novērtēs šā ieteikuma ietekmi un lems, vai ir nepieciešami turpmāki pasākumi, ar kuriem žurnālistiem un citiem mediju profesionāļiem nodrošināt aizsardzību, drošību un pilnvērtīgas iespējas.

(30)

Šis ieteikums ir adresēts dalībvalstīm. Šo ieteikumu tiek aicinātas ievērot arī kandidātvalstis un potenciālās kandidātvalstis, kas kandidē uz pievienošanos ES, kā arī ES kaimiņattiecību politikas valstis,