(1)

Komisijas sagatavoto tiesību aktu priekšlikumu par kopējo lauksaimniecības politiku (KLP) laikposmam pēc 2020. gada mērķis ir izveidot spēcīgu Savienības regulējumu, kas ir būtisks, lai nodrošinātu, ka KLP turpina būt kopēja politika ar vienlīdzīgiem konkurences apstākļiem, vienlaikus arī piešķirot dalībvalstīm lielāku atbildību par to, kādā veidā sasniegt mērķus un izpildīt noteiktos mērķrādītājus. Attiecīgi dalībvalstīm ir jāizstrādā KLP stratēģiskie plāni un tie jāīsteno pēc tam, kad tos ir apstiprinājusi Komisija.

(2)

Likumdošanas procedūra attiecībā uz Komisijas sagatavotajiem tiesību aktu priekšlikumiem par KLP laikposmam pēc 2020. gada netika pabeigta pietiekami laicīgi, lai dalībvalstis un Komisija varētu sagatavot visus elementus, kas ir vajadzīgi, lai atbilstoši Komisijas sākotnējam priekšlikumam jauno tiesisko regulējumu un KLP stratēģiskos plānus sāktu piemērot no 2021. gada 1. janvāra. Minētā kavēšanās ir radījusi nenoteiktību un riskus lauksaimniekiem Savienībā un visā Savienības lauksaimniecības nozarē. Lai mazinātu minēto nenoteiktību un saglabātu lauku apvidu un reģionu vitalitāti, kā arī veicinātu vides ilgtspēju, šajā regulā būtu jāparedz, ka tiek turpināta pašreizējā KLP regulējuma, kas aptver laikposmu no 2014. līdz 2020. gadam (“pašreizējais KLP regulējums”), piemērošana un ka lauksaimniekiem un citiem labuma guvējiem tiek veikti nepārtraukti maksājumi, un tādējādi pārejas laikā 2021. un 2022. gadā (“pārejas laiks”) tiek nodrošināta paredzamība un stabilitāte līdz dienai, kad sāk piemērot jauno tiesisko regulējumu, kas aptver laikposmu, kurš sākas 2023. gada 1. janvārī (“jaunais tiesiskais regulējums”).

(3)

Tā kā vēl ir jāpabeidz likumdošanas procedūra attiecībā uz Komisijas tiesību aktu priekšlikumiem par KLP pēc 2020. gada un dalībvalstīm vēl ir jāizstrādā KLP stratēģiskie plāni, un ir jāapspriežas ar ieinteresētajām personām, pašreizējais KLP regulējums būtu jāturpina piemērot vēl divus gadus. Pārejas laika mērķis ir atvieglot labuma guvējiem vienmērīgu pāreju uz jaunu plānošanas periodu un nodrošināt iespēju ņemt vērā Komisijas 2019. gada 11. decembra paziņojumu par Eiropas zaļo kursu (“Eiropas zaļais kurss”).

(4)

Lai nodrošinātu, ka lauksaimnieki un citi labuma guvēji 2021. un 2022. gadā var saņemt atbalstu no Eiropas Lauksaimniecības garantiju fonda (ELGF) un Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA), Savienībai pārejas laikā būtu jāturpina šādu atbalstu piešķirt saskaņā ar pašreizējo KLP regulējumu. Pašreizējais KLP regulējums ir izveidots jo īpaši ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013 (4), (ES) Nr. 1305/2013 (5), (ES) Nr. 1306/2013 (6), (ES) Nr. 1307/2013 (7) un (ES) Nr. 1308/2013 (8).

(5)

Ar šo regulu būtu jādod dalībvalstīm pietiekami daudz laika, lai tās varētu sagatavot savus attiecīgos KLP stratēģiskos plānus, kā arī jāveicina tādu administratīvo struktūru izveide, kas ir vajadzīgas sekmīgai jaunā tiesiskā regulējuma īstenošanai, jo īpaši ļaujot palielināt tehnisko palīdzību. Lai nodrošinātu tik ļoti nepieciešamo stabilitāti un noteiktību lauksaimniecības nozarē, visiem KLP stratēģiskajiem plāniem vajadzētu būt gataviem stāties spēkā pēc pārejas laika beigām.

(6)

Savienībai būtu jāturpina atbalstīt lauku attīstību visā pārejas laikā, un tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai savas pagarinātās lauku attīstības programmas finansēt no atbilstošā budžeta piešķīruma 2021. un 2022. gadam. Pagarinātajās programmās būtu jānodrošina, ka vismaz tāda pati kopējā ELFLA ieguldījuma daļa tiek rezervēta Regulas (ES) Nr. 1305/2013 59. panta 6. punktā minētajiem pasākumiem saskaņā ar jaunajiem mērķiem, kas noteikti Eiropas zaļajā kursā.

(7)

Regula (ES) Nr. 1303/2013 nosaka kopīgus noteikumus, kas piemērojami ELFLA un citiem fondiem, kuri darbojas vienotā sistēmā. Minēto regulu būtu jāturpina piemērot programmām, kuras no ELFLA atbalsta 2014.–2020. gada plānošanas periodā un 2021. un 2022. plānošanas gadā.

(8)

Termiņi, kas Regulā (ES) Nr. 1303/2013 noteikti attiecībā uz īstenošanas ziņojumiem, ikgadējām izvērtēšanas sanāksmēm, ex post novērtējumiem un kopsavilkuma ziņojumiem, izdevumu atbilstību un saistību atcelšanu, kā arī budžeta saistībām attiecas tikai uz 2014.–2020. gada plānošanas periodu. Minētie termiņi būtu jāpielāgo, lai ņemtu vērā tā laikposma pagarinājumu, kurā būtu jāīsteno no ELFLA atbalstītas programmas.

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1310/2013 (9) un Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 807/2014 (10) ir noteikts, ka izdevumus par dažām ilgtermiņa saistībām, ko uzņēmās saskaņā ar konkrētiem noteikumiem, ar kuriem lauku attīstības atbalsts tika piešķirts, pirms sāka piemērot Regulu (ES) Nr. 1305/2013, būtu jāturpina apmaksāt no ELFLA saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem 2014.–2020. gada plānošanas periodā. Šiem izdevumiem uz attiecīgo juridisko saistību laiku būtu jāturpina ar tādiem pašiem nosacījumiem būt atbalsttiesīgiem arī 2021. un 2022. plānošanas gadā. Turklāt juridiskās skaidrības un noteiktības labad būtu arī jāprecizē, ka juridiskās saistības, kuru uzņemšanās notikusi saistībā ar iepriekšējiem pasākumiem, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 1305/2013 pasākumiem, kuriem piemēro integrētu administrācijas un kontroles sistēmu, būtu iekļaujamas minētajā integrētajā administrācijas un kontroles sistēmā un ka maksājumi, kas saistīti ar minētajām juridiskajām saistībām, būtu veicami laikposmā no 1. decembra līdz nākamā kalendārā gada 30. jūnijam.

(10)

ELFLA būtu jāspēj atbalstīt izmaksas spēju veidošanai un sagatavošanas darbībām, ar ko atbalsta sabiedrības virzītu vietējo attīstības stratēģiju izstrādi un īstenošanu nākotnē saskaņā ar jauno tiesisko regulējumu.

(11)

2015. gadā, kad saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1307/2013 notika maksājumtiesību piešķiršana vai kad tika pārrēķinātas maksājumtiesības tām dalībvalstīm, kas bija paturējušas esošās tiesības, dažas dalībvalstis pieļāva maksājumtiesību skaita vai vērtības noteikšanas kļūdas. Daudzas no šīm kļūdām, pat tad, ja tās attiecās tikai uz vienu lauksaimnieku, ietekmē maksājumtiesību vērtību visiem lauksaimniekiem visos gados. Dažas dalībvalstis, kad tās piešķīra maksājumtiesības no rezerves, kļūdas, piemēram, vidējās vērtības aprēķina kļūdas, pieļāva arī pēc 2015. gada. Šādai neatbilstībai parasti piemēro finanšu korekciju, līdz attiecīgā dalībvalsts veic korektīvus pasākumus. Ņemot vērā laiku, kas pagājis kopš pirmā piešķīruma, dalībvalstu centienus maksājumtiesības noteikt un – attiecīgā gadījumā – koriģēt, kā arī juridiskās noteiktības labad no konkrētas dienas maksājumtiesību skaits un vērtība būtu jāuzskata par likumīgu un pareizu.

(12)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 24. panta 6. punktu dalībvalstīm tika dota iespēja maksājumtiesību piešķiršanai piemērot samazinājuma koeficientu atbalsttiesīgiem hektāriem, ko veido ilggadīgo zālāju platības skarbu klimatisko apstākļu apvidos. Alpu ganības bieži tiek apsaimniekotas kolektīvi, tāpēc platības tiek piešķirtas katru gadu, tādējādi attiecīgo dalībvalstu lauksaimniekiem radot ievērojamu nenoteiktību. Minētās sistēmas īstenošana ir izrādījusies ļoti sarežģīta, jo īpaši attiecībā uz precīzu attiecīgo platību noteikšanu. Tā kā maksājumtiesību vērtība platībās, kurās nepiemēro samazinājuma koeficientu, ir atkarīga no maksājumtiesību summas noteiktajās platībās, šī nenoteiktība vēlāk skar visus lauksaimniekus attiecīgajās dalībvalstīs. Lai stabilizētu sistēmu, ko pašlaik piemēro minētajās dalībvalstīs, un lai pēc iespējas ātrāk nodrošinātu juridisko noteiktību visiem lauksaimniekiem attiecīgajās dalībvalstīs, attiecīgajām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai par likumīgu un pareizu uzskatīt visu to tiesību vērtību un skaitu, kas visiem lauksaimniekiem piešķirtas pirms 2020. gada 1. janvāra. Minēto tiesību vērtība, neskarot individuāliem labuma guvējiem pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus, ir 2019. kalendārā gada vērtība, kas ir spēkā 2019. gada 31. decembrī.

(13)

Maksājumtiesību apstiprināšana neatceļ dalībvalstu atbildību, ko ELGF dalītā pārvaldība tām uzliek, lai nodrošinātu Savienības budžeta aizsardzību pret neatbilstoši veiktiem izdevumiem. Tāpēc to maksājumtiesību apstiprinājumam, kuras lauksaimniekiem piešķirtas pirms 2021. gada 1. janvāra, vai, atkāpjoties no tā, pirms 2020. gada 1. janvāra, nebūtu jāskar Komisijas pilnvaras pieņemt Regulas (ES) Nr. 1306/2013 52. pantā minētus lēmumus par nepamatotiem maksājumiem, kas minēto maksājumtiesību skaita vai vērtības kļūdainas noteikšanas rezultātā piešķirti par katru kalendāro gadu līdz 2020. gadam ieskaitot vai, atkāpjoties no tā, līdz 2019. gadam ieskaitot.

(14)

Ņemot vērā to, ka jaunais tiesiskais regulējums attiecībā uz KLP vēl nav pieņemts, būtu skaidri jānosaka, ka ir jāparedz pārejas kārtība nolūkā regulēt pāreju no esošajām daudzgadu atbalsta shēmām uz jauno tiesisko regulējumu.

(15)

Lai ierobežotu ievērojamu saistību pārnešanu no pašreizējā lauku attīstības plānošanas perioda uz KLP stratēģiskajiem plāniem, būtu jānosaka, ka jauno daudzgadu saistību ilgums attiecībā uz agrovidi un klimatu, bioloģisko lauksaimniecību un dzīvnieku labturību parasti ir ierobežots līdz maksimāli trim gadiem. No 2022. gada esošo saistību pagarinājumi būtu jāierobežo līdz vienam gadam.

(16)

Regulas (ES) Nr. 1305/2013 31. panta 5. punktā bija paredzēta pārejas kārtība, lai vieglāk pakāpeniski pārtrauktu maksājumus apgabalos, kurus jauno robežu noteikšanas kritēriju piemērošanas dēļ vairs neuzskata par apgabaliem, kuros ir dabas ierobežojumi. Šādi maksājumi bija jāveic līdz 2020. gadam un, ilgākais, četrus gadus. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2017/2393 (11) sākotnējais termiņš jaunai šādu apgabalu robežu noteikšanai tika pagarināts līdz 2019. gadam. Lauksaimniekiem dalībvalstīs, kas jaunas robežas noteica 2018. un 2019. gadā, pakāpeniska maksājumu pārtraukšana nevarēja sasniegt maksimālo četru gadu laikposmu. Lai turpinātu pakāpenisku maksājumu pārtraukšanu, būtu jāļauj dalībvalstīm attiecīgos gadījumos turpināt tos maksāt 2021. un 2022. gadā. Lai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1305/2013 31. panta 5. punktu nodrošinātu pienācīgu maksājumu līmeni par hektāru, maksājumu līmenis 2021. un 2022. gadam būtu jānosaka 25 EUR apmērā par hektāru.

(17)

Tā kā lauksaimnieki ir pakļauti arvien lielākiem ekonomiskiem un vides riskiem, ko izraisa klimata pārmaiņas un pieaugošā cenu nestabilitāte, Regulā (ES) Nr. 1305/2013 ir paredzēts riska pārvaldības pasākums, ar ko palīdzēt lauksaimniekiem novērst minētos riskus. Minētajā pasākumā ir ietverti finansiāli ieguldījumi kopfondos un ienākumu stabilizācijas instruments. Saskaņā ar minēto pasākumu piešķirtam atbalstam tika paredzēti īpaši nosacījumi, lai nodrošinātu, ka pret lauksaimniekiem visā Savienībā ir vienlīdzīga attieksme, ka netiek kropļota konkurence un ka tiek ievērotas Savienības starptautiskās saistības. Lai vēl vairāk veicinātu minētā pasākuma izmantošanu visu nozaru lauksaimniekiem, būtu jānodrošina iespēja dalībvalstīm samazināt 30 % slieksni, kas lauksaimniekiem paredz kompensāciju par ražošanas apjoma vai ienākumu samazinājumu, ko piemēro attiecīgajam instrumentam, tomēr ne mazāk par 20 %.

(18)

Covid-19 uzliesmojuma sekas ir ietekmējušas lauksaimniekus un lauku uzņēmumus vēl nepieredzētā veidā. Dalībvalstīs ieviesto plašo pārvietošanās ierobežojumu pagarināšana, kā arī veikalu, āra tirgu, restorānu un citu viesmīlības iestāžu obligāta slēgšana ir izraisījuši ekonomikas traucējumus lauksaimniecības nozarē un lauku kopienās un radījuši likviditātes un naudas plūsmas problēmas lauksaimniekiem un tiem mazajiem uzņēmumiem, kas nodarbojas ar lauksaimniecības produktu pārstrādi, tirdzniecību vai izstrādi. Lai mazinātu Covid-19 uzliesmojuma rezultātā izraisītās krīzes ietekmi, būtu jāpagarina Regulas (ES) Nr. 1305/2013 39.b pantā minētais pasākums nolūkā novērst likviditātes problēmas, kas apdraud lauksaimniecības darbību nepārtrauktību un mazo uzņēmumu, kuri nodarbojas ar lauksaimniecības produktu pārstrādi, tirdzniecību vai izstrādi, darbības turpināšanos. Atbalsts minētajam pasākumam būtu jāfinansē līdz 2 % no ELFLA piešķirtajiem līdzekļiem dalībvalstīm 2014.–2020. gada plānošanas periodā.

(19)

Lai novērstu situāciju, kad sabiedrības virzītai vietējai attīstībai paredzēti līdzekļi 2021. un 2022. plānošanas gadā paliek neizlietoti, dalībvalstīm, kuras izmanto iespēju pārvietot līdzekļus no tiešajiem maksājumiem uz lauku attīstību, sabiedrības virzītai vietējai attīstībai paredzēto 5 % – un Horvātijas gadījumā 2,5 % – piešķīruma minimumu būtu jāvar piemērot tikai attiecībā uz to ELFLA ieguldījumu lauku attīstībā, kas pagarināts līdz 2022. gada 31. decembrim un aprēķināts pirms ir veikts tiešo maksājumu apropriāciju pārvietojums.

(20)

Saskaņā ar Padomes Regulu (ES) 2020/2094 (12), ar ko izveido Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentu (“ESAI”) atveseļošanas atbalstam pēc Covid-19 krīzes (“ESAI regula”), 2021. un 2022. gadam būtu jādara pieejami papildu resursi, lai novērstu Covid-19 krīzes ietekmi un sekas, ko tā ir atstājusi uz Savienības lauksaimniecības nozari un lauku apvidiem.

(21)

Ņemot vērā nepieredzētās problēmas, ar kurām Covid-19 krīzes dēļ saskaras Savienības lauksaimniecības nozare un lauku apvidi, ESAI nodrošinātie papildu resursi būtu jāizmanto pasākumu finansēšanai saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1305/2013, tādējādi paverot ceļu noturīgai, ilgtspējīgai un digitālai ekonomikas atveseļošanai saskaņā ar Savienības vides un klimata saistību mērķiem un jaunajiem mērķiem, kas izklāstīti Eiropas Zaļajā kursā.

(22)

Tāpēc dalībvalstīm nevajadzētu samazināt savu pašreizējo lauku attīstības programmu mērķus vides jomā. Tām būtu jānodrošina tāda pati kopējā daļa papildu resursiem, kā tā daļa, ko tās savās lauku attīstības programmās ir rezervējušas pasākumiem, kas ir īpaši labvēlīgi videi un klimatam saskaņā ar ELFLA ieguldījumu (“regresa nepieļaušanas princips”). Turklāt vismaz 37 % no papildu resursiem, ko sniedz ESAI, būtu jāatvēlē pasākumiem, kas ir īpaši labvēlīgi videi un klimatam, kā arī dzīvnieku labturībai un Kopienas iniciatīvai lauku attīstībai (LEADER). Turklāt vismaz 55 % no šiem papildu resursiem būtu jāatvēlē pasākumiem, kas veicina ekonomisko un sociālo attīstību lauku apvidos, proti, ieguldījumiem materiālajos aktīvos, lauku saimniecību un uzņēmējdarbības attīstībā, atbalsta sniegšanā pamatpakalpojumiem un ciematu atjaunošanai lauku apvidos un sadarbībai.

(23)

Ja dalībvalstis citādi nespēj ievērot “regresa nepieļaušanas principu”, tām vajadzētu būt iespējai atkāpties no pienākuma vismaz 55 % no ESAI papildu resursiem piešķirt pasākumiem ekonomiskās un sociālās attīstības lauku apvidos veicināšanai un tām būtu vēlams atbalstīt pasākumus, kas ir īpaši labvēlīgi videi un klimatam. Tomēr, lai nodrošinātu dalībvalstīm pietiekamu elastību, dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai atkāpties no regresa nepieļaušanas principa attiecībā uz minētajiem papildu resursiem, cik tas ir nepieciešams, lai izpildītu minēto 55 % pienākumu.

(24)

Uz papildu resursiem no ESAI attiecas īpaši nosacījumi. Tādējādi minētie papildu resursi būtu jāplāno un jāuzrauga atsevišķi no Savienības lauku attīstības atbalsta, vienlaikus vispārēji piemērojot Regulā (ES) Nr. 1305/2013 izklāstītos noteikumus. Tāpēc šos papildu resursus būtu jāapgūst, izmantojot Regulu (ES) Nr. 1305/2013, un saistībā ar minēto regulu jāuzskata par summām, ar kurām finansē ELFLA pasākumus. Tāpēc, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi, būtu jāpiemēro noteikumi, kas izklāstīti Regulā (ES) Nr. 1305/2013, tostarp noteikumi par lauku attīstības programmu grozījumiem, Regulā (ES) Nr. 1306/2013, tostarp noteikumi par saistību automātisku atcelšanu, un Regulā (ES) Nr. 1307/2013.

(25)

Būtu jānosaka konkrēta maksimālā Savienības līdzfinansējuma likme, kā arī palielināta atbalsta likme investīcijām, kas veicina noturīgu, ilgtspējīgu un digitālu ekonomikas atveseļošanos, un atbalsts gados jaunajiem lauksaimniekiem, lai ESAI sniegtajiem papildu resursiem nodrošinātu pienācīgu sviras efektu.

(26)

Lai pārejas laikā nodrošinātu nepārtrauktību, 2021. un 2022. gadā būtu jāsaglabā rezerve krīzes situācijām lauksaimniecības nozarē. Minētajā rezervē būtu jāiekļauj attiecīgā rezerves summa 2021. un 2022. gadam.

(27)

Attiecībā uz ELFLA priekšfinansējuma kārtību būtu jāprecizē, ka saskaņā ar šo regulu ne no ELFLA atbalstīto programmu pagarināšana līdz 2022. gada 31. decembrim, ne papildu resursi, kas darīti pieejami, pamatojoties uz ESAI regulu, nedrīkst radīt jebkādu papildu priekšfinansējuma piešķiršanu attiecīgajām programmām.

(28)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 11. pantā dalībvalstu pienākums paziņot par lēmumiem, kurus tās ir pieņēmušas saskaņā ar minēto pantu, un par tās tiešo maksājumu summas daļas samazinājuma aplēses rezultātu, kura lauksaimniekam piešķirama par konkrētu kalendāro gadu un pārsniedz 150 000 EUR, patlaban paredzēts vienīgi attiecībā uz 2015.–2020. gadu. Lai nodrošinātu esošās sistēmas nepārtrauktību, lēmumi, ko dalībvalstis ir pieņēmušas saskaņā ar minēto pantu, un samazinājuma summas aplēses rezultāts dalībvalstīm būtu jāpaziņo arī par 2021. un 2022. kalendāro gadu.

(29)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 14. pantu līdzekļu pārvietošana no tiešajiem maksājumiem uz lauku attīstību un otrādi dalībvalstīm ir atļauta attiecībā uz 2014.–2020. kalendāro gadu. Lai nodrošinātu, ka dalībvalstis var ievērot savu stratēģiju, elastība starp pīlāriem būtu jāpadara pieejama arī par 2021. kalendāro gadu (2022. finanšu gadu) un par 2022. kalendāro gadu (2023. finanšu gadu).

(30)

Lai Komisija saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 22. panta 1. punktu, 36. panta 4. punktu, 42. panta 2. punktu, 49. panta 2. punktu, 51. panta 4. punktu un 53. panta 7. punktu varētu noteikt maksimāli pieļaujamo budžeta apjomu, dalībvalstīm savi lēmumi par katrai shēmai paredzētajiem finanšu piešķīrumiem jāpaziņo līdz 2021. gada 19. februārim par 2021. kalendāro gadu un līdz 2021. gada 1. augustam par 2022. kalendāro gadu.

(31)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 22. panta 5. punkts prasa lineāri koriģēt maksājumtiesību vērtību, ja pamata maksājuma shēmas maksimālais apjoms, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ir mainījies tāpēc, ka dalībvalstis ir pieņēmušas noteiktus lēmumus, kuri šo maksimālo apjomu ietekmē. Minētās regulas II pielikuma attiecināšana arī uz maksimālajiem apjomiem, kas valstīm noteikti laikposmam pēc 2020. kalendārā gada, un vēlākām iespējamām ikgadējām izmaiņām varētu ietekmēt pamata maksājuma shēmas maksimālo apjomu. Tāpēc, lai dalībvalstis spētu ievērot minētās regulas 22. panta 4. punktā noteikto pienākumu par maksājumtiesību un rezervju summas atbilstību pamata maksājuma shēmas maksimālajam apjomam, ir lietderīgi paredzēt lineāru korekciju, kas vajadzīga, lai pielāgotos minētās regulas II pielikuma tvēruma paplašināšanai vai grozījumiem pārejas laikā. Turklāt, lai dalībvalstīm dotu lielāku elastību, šķiet lietderīgi atļaut tām – iespējams, ar atšķirīgām korekcijas likmēm – pielāgot maksājumtiesību vai rezerves vērtību.

(32)

Saskaņā ar pašreizējo tiesisko regulējumu dalībvalstis savus lēmumus par gada valsts maksimālā apjoma sadalījumu reģioniem saskaņā ar pamata maksājuma shēmu un iespējamām ikgadējām pakāpeniskām sākotnējās vērtības izmaiņām laikposmā, ko aptver Regula (ES) Nr. 1307/2013, 2014. gadā ir paziņojušas par laikposmu līdz 2020. kalendārajam gadam. Ir nepieciešams, ka dalībvalstis paziņo šādus lēmumus arī par 2021. un 2022. kalendāro gadu.

(33)

Iekšējās konverģences mehānisms ir galvenais process, kas nodrošina taisnīgāku tiešā lauksaimnieku ienākumu atbalsta sadali. Uz vēsturiskām atsaucēm balstītas ievērojamas individuālas atšķirības kļūst arvien grūtāk pamatojamas. Regulā (ES) Nr. 1307/2013 paredzētais galvenais iekšējās konverģences modelis ir dalībvalstu veikta vienotas fiksētas likmes piemērošana visām maksājumtiesībām valsts vai reģionālā līmenī, sākot no 2015. gada. Tomēr, lai nodrošinātu vienmērīgāku pāreju uz vienotu vērtību, tika noteikta atkāpe jeb t. s. tuneļa metode, kas dalībvalstīm ļauj maksājumtiesību vērtības diferencēt, 2015.–2019. gadā piemērojot daļēju konverģenci. Dažas dalībvalstis minēto atkāpi ir izmantojušas. Lai turpinātu virzīties uz taisnīgāku tiešo maksājumu sadali, pēc 2019. gada dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties nevis panākt vienotu fiksētu likmi vai saglabāt maksājumtiesību vērtību 2019. gada līmenī, bet gan tuvināties valsts vai reģionālam vidējam rādītājam. Minētajai iespējai dalībvalstīm būtu jātiek piemērotai no 2021. gada 1. janvāra. Dalībvalstīm katru gadu būtu jāpaziņo Komisijai savs lēmums par nākamo gadu.

(34)

Ar šo regulu grozītās Regulas (ES) Nr. 1307/2013 noteikumi par visu maksājumtiesību pielāgošanu ar atpakaļejošu spēku būtu jāpiemēro no 2020. gada 1. janvāra, lai tiktu būtu precizēts, ka dalībvalstis varēja īstenot konverģenci pēc 2019. gada.

(35)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 30. pantā ir paredzētas ikgadējas pakāpeniskas no rezerves piešķirto maksājumtiesību vērtības izmaiņas, kas atspoguļotu minētās regulas II pielikumā noteiktā valsts maksimālā apjoma ikgadējās izmaiņas, kuras savukārt atspoguļo rezerves daudzgadu pārvaldību. Šie noteikumi būtu jāpielāgo tā, lai atspoguļotu, ka ir iespējams gan grozīt visu piešķirto maksājumtiesību vērtību, gan koriģēt rezervi atbilstoši minētās regulas II pielikumā norādītās summas izmaiņām divos gados. Dalībvalstīs, kuras nolemj turpināt iekšējo konverģenci, minētā iekšējā konverģence tiek īstenota katru gadu. Par 2020., 2021. un 2022. kalendāro gadu piešķīruma gadā jānosaka tikai kārtējā gada maksājumtiesību vērtība. To maksājumtiesību vienības vērtība, kas attiecīgajā gadā piešķiramas no rezerves, būtu jāaprēķina pēc iespējamas rezerves koriģēšanas saskaņā ar minētās regulas 22. panta 5. punktu. Visos turpmākajos gados no rezerves piešķirto maksājumtiesību vērtība būtu jāpielāgo saskaņā ar minētās regulas 22. panta 5. punktu.

(36)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 36. pants paredz vienotā platībmaksājuma shēmas piemērošanu līdz 2020. gada 31. decembrim. Ir lietderīgi atļaut vienotā platībmaksājuma shēmas pagarināšanu 2021. un 2022. gadā.

(37)

Ņemot vērā to, ka Regulas (ES) Nr. 1307/2013 II pielikuma grozījums, kas izklāstīts šajā regulā, stāsies spēkā pārāk vēlu un dalībvalstīm nebūs iespējams ievērot sākotnējo termiņu attiecībā uz konkrētiem paziņošanas pienākumiem 2020. gadā, ir nepieciešams atlikt termiņu, kurā dalībvalstīm jāpieņem lēmums pirmo reizi ieviest pārdalošo maksājumu no 2021. vai 2022. gada, un minētā lēmuma paziņošanu Komisijai. Ir lietderīgi noteikt minēto termiņu vienlaikus ar termiņu lēmumiem par elastīgumu starp pīlāriem.

(38)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 37. pantu dalībvalstis, kuras piemēro vienotā platībmaksājuma shēmu, var pieņemt lēmumu laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam piešķirt pārejas posma valsts atbalstu, lai izvairītos no pēkšņa un būtiska atbalsta samazinājuma tajās nozarēs, kuras līdz 2014. gadam guva labumu no pārejas posma valsts atbalsta. Lai nodrošinātu, ka pārejas laikā ar šādu atbalstu joprojām var atbalstīt lauksaimnieku ienākumus minētajās konkrētajās nozarēs, būtu jāparedz minētā atbalsta turpināšana ar tādiem pašiem nosacījumiem un ierobežojumiem kā laikposmā no 2015. līdz 2020. gadam.

(39)

Juridiskās noteiktības labad būtu jāprecizē, ka Regulas (ES) Nr. 1307/2013 41. un 42. pants dalībvalstīm ļauj katru gadu pārskatīt savus lēmumus par pārdalošo maksājumu. Pārskatīšanas termiņš, kas piemērojams 2021. un 2022. gadā, būtu jānosaka vienlaikus ar termiņu lēmumiem par elastīgumu starp pīlāriem.

(40)

Ar Regulas (ES) Nr. 1307/2013 52. panta 10. punktu Komisija tiek pilnvarota pieņemt deleģētos aktus, kuri dalībvalstīm ļauj nolemt, ka brīvprātīgo saistīto atbalstu var turpināt izmaksāt līdz 2020. gadam, pamatojoties uz ražošanas vienībām, par kurām šāds atbalsts tika piešķirts iepriekšējā atsauces laikposmā. Minētā pilnvarojuma nolūks ir nodrošināt vislielāko iespējamo saskanību starp Savienības shēmām, kuras ir vērstas uz tām nozarēm, ko var skart strukturāli tirgus traucējumi. Tāpēc ir lietderīgi šo pilnvarojumu pagarināt tā, lai tas aptvertu arī 2021. un 2022. gadu.

(41)

Ņemot vērā to, ka Regulas (ES) Nr. 1307/2013 II pielikuma grozījums, kas izklāstīts šajā regulā, stāsies spēkā pārāk vēlu un dalībvalstīm nebūs iespējams ievērot sākotnējo termiņu attiecībā uz konkrētiem paziņošanas pienākumiem 2020. gadā, ir nepieciešams atlikt termiņu, kurā dalībvalstīm jāpieņem lēmums pirmo reizi ieviest brīvprātīgo saistīto atbalstu no 2021. vai 2022. gada, un minētā lēmuma paziņošanu Komisijai. Ir lietderīgi noteikt minēto termiņu vienlaikus ar termiņu lēmumiem par elastīgumu starp pīlāriem. Tāpat arī termiņš dalībvalstu lēmumam turpināt vai pārtraukt brīvprātīga saistītā atbalsta piešķiršanu 2021. un 2022. gadā un minētā lēmuma paziņošanai Komisijai būtu jāatliek līdz tam pašam termiņam.

(42)

Regulas (ES) Nr. 1307/2013 54. pantā ir noteikti elementi dalībvalstu paziņojumiem par brīvprātīgu saistīto atbalstu. Ir lietderīgi precizēt, ka minētajos paziņojumos par 2021. un 2022. kalendāro gadu būtu jāiekļauj procentuālā daļa no valsts maksimālā apjoma, ko izmanto minētā atbalsta finansēšanai 2021. un 2022. gadā.

(43)

Regula (ES) Nr. 1308/2013 paredz noteikumus par lauksaimniecības tirgu kopīgo organizāciju un ietver konkrētas atbalsta shēmas. Komisijas tiesību aktu priekšlikumi par KLP pēc 2020. gada paredzēja, ka minētās atbalsta shēmas jāiestrādā turpmākajos dalībvalstu KLP stratēģiskajos plānos. Lai nodrošinātu minēto atbalsta shēmu vienmērīgu integrāciju turpmākajā KLP, būtu jāparedz noteikumi par katras minētās atbalsta shēmas ilgumu, kad to paredzēts atjaunot pārejas laikā. Tādēļ pēc spēkā esošajām darba programmām attiecībā uz atbalsta shēmu olīveļļas un galda olīvu nozarē, kas izstrādātas laikposmam no 2018. gada 1. aprīļa līdz 2021. gada 31. martam, būtu jāseko jaunām darba programmām, kuru darbības ilgums būtu no 2021. gada 1. aprīļa līdz 2022. gada 31. decembrim. Spēkā esošās darbības programmas augļu un dārzeņu nozarē, kuras nav sasniegušas maksimālo piecu gadu ilgumu, var pagarināt tikai līdz 2022. gada 31. decembrim. Jaunas darbības programmas augļu un dārzeņu nozarē būtu jāapstiprina tikai uz laiku, kas nepārsniedz trīs gadus. Spēkā esošās valsts programmas biškopības nozarē, kas izstrādātas laikposmam no 2019. gada 1. augusta līdz 2022. gada 31. jūlijam, būtu jāpagarina līdz 2022. gada 31. decembrim.

(44)

Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas izraisīto krīzi, vīnkopjiem, kuriem bija stādīšanas atļaujas jauniem stādījumiem vai atkārtotai apstādīšanai, kuru termiņš beidzas 2020. gadā, lielā mērā tika liegta iespēja šīs atļaujas plānoti izmantot pēdējā to derīguma gadā. Lai izvairītos no minēto atļauju zaudēšanas un samazinātu risku, ka varētu pasliktināties apstākļi, saskaņā ar kuriem būtu jāveic stādīšana, ir nepieciešams atļaut pagarināt to jaunu stādījumu vai atkārtotas apstādīšanas stādīšanas atļauju derīguma termiņu, kuru termiņš beidzas 2020. gadā. Tāpēc visas stādīšanas atļaujas jauniem stādījumiem vai atkārtotai apstādīšanai, kuru termiņš beidzas 2020. gadā, būtu jāpagarina līdz 2021. gada 31. decembrim. Turklāt, ņemot vērā izmaiņas tirgus perspektīvās, tādu stādīšanas atļauju turētājiem, kuru termiņš beidzas 2020. gadā, vajadzētu būt iespējai neizmantot savas atļaujas, nesaņemot administratīvu sodu.

(45)

Ņemot vērā Covid-19 pandēmijas radītos traucējumus un grūtības, ko tā ir radījusi attiecībā uz jaunu vīnogulāju stādīšanas vai atkārtotas apstādīšanas atļaujām, ar šo regulu grozītais Regulas (ES) Nr. 1308/2013 noteikums par jaunu vīnogulāju stādīšanas atļaujām vai atkārtotas apstādīšanas atļaujām, kuru termiņš beidzās 2020. gadā, būtu jāpiemēro ar atpakaļejošu spēku no 2020. gada 1. janvāra.

(46)

2013. gadā tika paredzēti pārejas noteikumi, lai nodrošinātu vienmērīgu pāreju no agrākā vīna vīnogu stādīšanas tiesību režīma uz jauno stādīšanas atļauju sistēmu, jo īpaši, lai izvairītos no pārmērīgiem stādījumiem pirms minētās jaunās sistēmas sākuma. Pēdējais pieteikumu iesniegšanas termiņš stādīšanas tiesību pārvēršanai atļaujās beidzas 2020. gada 31. decembrī. Tomēr atļaujas ir jāizmanto pieteikuma iesniedzējam, un tās nav tirgojamas kā iepriekšējās stādīšanas tiesības. Turklāt varētu pieprasīt, lai atļaujas pieteikuma iesniedzējiem būtu atbilstoša vīna dārza platība; tas var radīt situācijas, kad stādīšanas tiesību īpašnieki vēl nav varējuši iegādāties attiecīgās vīna dārza platības, lai izmantotu atļaujas, kas izrietētu no viņu stādīšanas tiesību pārveidošanas. Covid-19 pandēmijas smagā ekonomiskā ietekme uz vīna nozari ir radījusi naudas plūsmas problēmas vīnkopjiem, kā arī neskaidrību par turpmāko pieprasījumu pēc vīna. Vīnkopjiem, kuriem joprojām ir stādīšanas tiesības, nevajadzētu būt spiestiem izlemt, vai viņi vēlas pārveidot savas stādīšanas tiesības par atļaujām, vienlaikus saskaroties ar ārkārtas grūtībām Covid-19 pandēmijas izraisītās krīzes dēļ, jo īpaši tāpēc, ka viņiem tiktu piemērots administratīvs sods, ja viņi neizmantotu savas no pārveidošanas radušās stādīšanas atļaujas. Tāpēc tām dalībvalstīm, kuras vīnkopjiem ļāvušas līdz 2020. gada 31. decembrim iesniegt pieteikumus par stādīšanas tiesību pārveidošanu, būtu jādod iespēja pagarināt šādu pieprasījumu iesniegšanas termiņu līdz 2022. gada 31. decembrim. Tāpēc šādu pārveidotu atļauju derīguma termiņš būtu jāpielāgo, un tam būtu jābeidzas 2025. gada 31. decembrī.

(47)

Ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 214.a pantu Somijai ir dota iespēja, saņemot Komisijas atļauju, ar konkrētiem nosacījumiem līdz 2020. gadam piešķirt valsts atbalstu Dienvidsomijā. Lai nodrošinātu minētā atbalsta maksājumu nepārtrauktību pārejas laikā, šā valsts atbalsta piešķiršanai arī turpmāk ir jābūt atļautai ar tādiem pašiem nosacījumiem un tādām pašām summām kā 2020. gadā.

(48)

Lai uzlabotu olīveļļas tirgus darbību, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai lemt, kā īstenot tirdzniecības noteikumus piedāvājuma regulēšanai. Tomēr no šo lēmumu darbības jomas būtu jāizslēdz metodes, kas varētu kropļot konkurenci.

(49)

Nesenie notikumi ir apliecinājuši, ka lauksaimnieki aizvien vairāk saskaras ar ienākumu nepastāvības riskiem– daļēji tirgus risku dēļ un daļēji tādēļ, ka Savienības lopkopības un zemkopības resursus ietekmē ekstrēmi laikapstākļu notikumi un biežas sanitārās un fitosanitārās krīzes. Lai ienākumu nepastāvību mazinātu, iedrošinot lauksaimniekus labajos gados uzkrāt līdzekļus tērēšanai sliktajos gados, valsts nodokļu pasākumi, ar kuriem lauksaimniekiem piemērojamo ienākuma nodokļa bāzi aprēķina, pamatojoties uz daudzgadu periodu, nebūtu jāattiecina uz valsts atbalsta noteikumiem.

(50)

Tā kā šīs Regulas mērķi, proti, paredzēt pašreizējā KLP regulējuma noteikumu turpmāku piemērošanu un nepārtrauktu maksājumu lauksaimniekiem un citiem labuma guvējiem veikšanu, un tādējādi pārejas laikā nodrošināt paredzamību un stabilitāti, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga vai iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(51)

Šai regulai piemēro horizontālos finanšu noteikumus, ko Eiropas Parlaments un Padome pieņēmuši, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 322. pantu. Minētie noteikumi ir izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 (13) un jo īpaši nosaka procedūru budžeta izveidei un izpildei, izmantojot dotācijas, iepirkumu, godalgas, netiešu izpildi, kā arī paredz finanšu dalībnieku atbildības pārbaudes. Noteikumi, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 322. pantu, iekļauj arī vispārēja nosacījuma mehānisma režīmu Savienības budžeta aizsardzībai.

(52)

Tāpēc Regula (ES) Nr. 1305/2013, (ES) Nr. 1306/2013, (ES) Nr. 1307/2013 un (ES) Nr. 1308/2013 būtu attiecīgi jāgroza.

(53)

Lai nodrošinātu, ka papildus resursi, kas darīti pieejami, pamatojoties uz ESAI regulu, ir pieejami no 2021. gada 1. janvāra, noteikumiem par ESAI atbalstu šajā regulā būtu jātiek piemērotiem ar atpakaļejošu spēku no minētā datuma.

(54)

Ņemot vērā primāro nepieciešamību nodrošināt tiesisko noteiktību lauksaimniecības nozarē pašreizējos apstākļos, šai regulai būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

(1)

Covid-19 pandēmijas ekonomisko, sociālo un veselības seku dēļ dalībvalstis ir saskārušās ar vēl nepieredzētu krīzi. Krīze kavē izaugsmi dalībvalstīs, savukārt tas saasina nopietno likviditātes iztrūkumu, jo veselības aprūpes sistēmās un citās ekonomikas nozarēs pēkšņi nepieciešamas ievērojami lielākas publiskās investīcijas. Krīze ir arī saasinājusi nabadzības apdraudēto cilvēku situāciju, tādējādi mazinot sociālo kohēziju dalībvalstīs. Turklāt iekšējo robežu slēgšana ir smagi skārusi ekonomisko sadarbību, jo īpaši pierobežas apgabalos, ietekmējot darba ņēmēju pārvietošanos un mikro, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) dzīvotspēju. Tādējādi ir izveidojusies ārkārtas situācija, kas jārisina ar īpašiem, tūlītējiem un ārkārtas pasākumiem, kuri ātri sasniedz reālo ekonomiku.

(2)

Lai reaģētu uz krīzes ietekmi, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1301/2013 (4) un (ES) Nr. 1303/2013 (5) tika grozītas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/460 (6) nolūkā dot lielāku elastību no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF), Eiropas Sociālā fonda (ESF) un Kohēzijas fonda (visi kopā “fondi”) un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fonda (EJZF) atbalstīto darbības programmu īstenošanā. Tomēr, tā kā nopietnā negatīvā ietekme uz Savienības tautsaimniecībām un sabiedrību pieņēmās spēkā, abas regulas tika grozītas vēlreiz ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/558 (7). Ar minētajiem grozījumiem ir nodrošināta ārkārtēja papildu elastība un dalībvalstīm dota iespēja koncentrēties uz vajadzīgo rīcību šajā nepieredzētajā krīzē, palielinot iespēju mobilizēt fondu neizmantoto atbalstu un vienkāršojot procedurālās prasības, kas saistītas ar programmu īstenošanu un revīzijām.

(3)

Eiropadome 2020. gada 23. aprīlī apstiprināja “Atveseļošanas ceļvedi”, lai pārvarētu milzīgos ekonomikas satricinājumus un, no vienas puses, mazinātu sociālās un ekonomiskās sekas, kas Savienībai radušās to ārkārtas ierobežojumu dēļ, kurus dalībvalstis ieviesa Covid-19 izplatības iegrožošanai, un, no otras puses, novērstu asimetriskas atveseļošanas risku, ko rada fakts, ka nacionālā līmenī dažādām dalībvalstīm ir pieejami atšķirīgi līdzekļi, kas, savukārt, būtiski ietekmējis iekšējā tirgus darbību, Atveseļošanas ceļvedim ir spēcīgs investīciju komponents un tas aicina izveidot Eiropas Atveseļošanas fondu. Turklāt, kā atkārtoti norādīts Eiropadomes 2020. gada 21. jūlija secinājumos, tas uzdod Komisijai analizēt vajadzības, lai resursi tiktu novirzīti uz visvairāk skartajām Savienības nozarēm un ģeogrāfiskajām daļām, un vienlaikus precizēt saikni ar 2021.–2027. gada daudzgadu finanšu shēmu.

(4)

Lai mazinātu Covid-19 krīzes nepieredzēto ietekmi, saskaņā ar Padomes Regulu (ES) 2020/2094 (8) un tajā piešķirto resursu robežās Eiropas strukturālo un investīciju fondu ietvaros būtu jāveic atveseļošanas un noturības pasākumi. Šādi papildu resursi būtu jāizmanto, lai nodrošinātu atbilstību Regulā (ES) 2020/2094 noteiktajiem termiņiem.

(5)

Šī regula paredz noteikumus un īstenošanas kārtību attiecībā uz papildu resursiem, kas tiek sniegti kā Atveseļošanas palīdzība kohēzijai un Eiropas teritorijām (REACT-EU) nolūkā sniegt atbalstu, lai veicinātu krīzes seku pārvarēšanu Covid-19 pandēmijas un tās sociālo seku kontekstā un gatavotos zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai. Saskaņā ar REACT-EU budžeta saistībām 2021. un 2022. gadam būtu jādara pieejama ārkārtēja papildu summa līdz 47 500 000 000 EUR apmērā 2018. gada cenās, lai ar esošo darbības programmu palīdzību resursi ātri nonāktu reālajā ekonomikā (“REACT-EU resursi”). REACT-EU resursi 2021. un 2022. gadam izriet no Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumenta. Daļa no šiem REACT-EU resursiem būtu jāatvēlē tehniskajai palīdzībai pēc Komisijas iniciatīvas. Komisijai būtu jānosaka REACT-EU resursu sadalījums katrai dalībvalstij, izmantojot piešķiršanas metodi, kuras pamatā ir jaunākie pieejamie objektīvie statistikas dati par dalībvalstu relatīvo labklājību un to, cik lielā mērā Covid-19 krīze ietekmē to ekonomiku un sabiedrību. Pirms 2021. gadam paredzētajiem REACT-EU resursiem tiek piemērota piešķiršanas metode un lai atsevišķās dalībvalstīs pēc Covid-19 krīzes sniegtu atbalstu vissvarīgākajām nozarēm, 100 000 000 EUR un 50 000 000 EUR attiecīgi būtu jāpiešķir Luksemburgai un Maltai. Piešķiršanas metodē būtu papildus jāiekļauj īpaša summa tālākajiem reģioniem, ņemot vērā to ekonomikas un sabiedrības īpašo neaizsargātību. Lai atspoguļotu Covid-19 krīzes seku mainīgo raksturu, 2021. gadā sadalījums būtu jāpārskata, pamatojoties uz to pašu piešķiršanas metodi, kurā izmantoti jaunākie statistikas dati, kas pieejami līdz 2021. gada 19. oktobrim, lai sadalītu REACT-EU resursu 2022. gada daļu.

(6)

Ņemot vērā, cik svarīgi ir cīnīties pret klimata pārmaiņām saskaņā ar Savienības apņemšanos īstenot Parīzes nolīgumu un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus, fondi palīdzēs integrēt klimatrīcību un panākt, ka no Savienības budžeta kopumā 30 % izdevumu tiek novirzīti klimata mērķu sasniegšanai. Tiek sagaidīts, ka REACT-EU sniegs 25 % no kopējā klimata mērķu finansējuma. Tā kā REACT-EU ir krīzes novēršanas instruments un šajā regulā ir paredzēta elastība, tostarp nepastāv tematiskās koncentrācijas prasības un dalībvalstīm ir iespēja REACT-EU resursus novirzīt ERAF vai ESF darbību atbalstam atbilstīgi dalībvalstu vajadzībām, dalībvalstu ieguldījuma līmenis minētā mērķa sasniegšanai var atšķirties atkarībā no katras valsts prioritātēm.

(7)

Šai regulai piemēro horizontālos finanšu noteikumus, ko Eiropas Parlaments un Padome pieņēmuši, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 322. pantu. Minētie noteikumi ir izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 (9) (“Finanšu regula”) un jo īpaši nosaka procedūru budžeta izveidei un izpildei, izmantojot dotācijas, iepirkumu, balvas, netiešu izpildi, kā arī paredz finanšu dalībnieku atbildības pārbaudes. Noteikumi, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 322. pantu, iekļauj arī vispārēja nosacījuma mehānisma režīmu Savienības budžeta aizsardzībai.

(8)

Lai dalībvalstis varētu pietiekami elastīgi pielāgot ar Covid-19 pandēmiju saistītās krīzes un tās sociālo seku pārvarēšanas pasākumus un sagatavoties zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai, Komisijai piešķīrumi būtu jānosaka dalībvalstu līmenī. Turklāt būtu jāparedz arī iespēja jebkādus REACT-EU resursus izmantot vistrūcīgāko iedzīvotāju un Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvas (YEI) atbalstam. Tāpat nepieciešams noteikt maksimālās robežas attiecībā uz piešķīrumu tehniskajai palīdzībai pēc dalībvalstu iniciatīvas, vienlaikus nodrošinot dalībvalstīm maksimālu elastību attiecībā uz palīdzības piešķīrumu darbības programmās, ko atbalsta no ERAF vai ESF. ESF darbības intensitāte būtu jāsaglabā, piešķirot REACT-EU resursus nodarbinātības politikas jomās, jo īpaši jauniešu nodarbinātības jomā saskaņā ar pastiprināto Garantiju jauniešiem, kā arī prasmēm un izglītību, sociālo iekļaušanu un veselību, īpašu uzmanību pievēršot tam, lai sasniegtu nelabvēlīgā situācijā esošas grupas un bērnus. Ir sagaidāms, ka REACT-EU resursi tiks tērēti ātri, tāpēc saistības, kas ir saistītas ar šiem resursiem, būtu jāatceļ tikai darbības programmu slēgšanas brīdī.

(9)

Tā kā Covid-19 pandēmija dalībvalstu reģionus un pašvaldības ir ietekmējusi atšķirīgi, ir svarīgi ar REACT-EU atbalstīto krīzes seku pārvarēšanas pasākumu sagatavošanā, īstenošanā, uzraudzībā un novērtēšanā iesaistīt iestāžu reģionālos un vietējos rīcībspēkus, ekonomiskos un sociālos partnerus un pilsonisko sabiedrību.

(10)

Attiecībā uz REACT-EU resursiem būtu jāievieš arī finanšu pārvietojumu iespējas starp ERAF un ESF atbilstoši mērķim “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1303/2013 25.a pantu. Šādiem pārvietojumiem nebūtu jāietekmē ne resursi, kas pieejami saskaņā ar mērķi “Eiropas teritoriālā sadarbība”, ne īpašais piešķīrums YEI.

(11)

Lai papildinātu darbības, kuras jau ietilpst ERAF atbalsta darbības jomā, ko paplašināja ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (ES) 2020/460 un (ES) 2020/558, arī turpmāk būtu jāļauj dalībvalstīm izmantot REACT-EU resursus galvenokārt investīcijām veselības aprūpes produktos un pakalpojumos, tostarp pārrobežu veselības aprūpes produktos un pakalpojumos, kā arī institucionālo un kopienas veselības aprūpi un aprūpi ģimenē, atbalsta sniegšanai apgrozāmā kapitāla vai investīciju atbalsta veidā MVU vajadzībām, ietverot konsultāciju atbalstu, jo īpaši nozarēs, kuras Covid-19 pandēmija skārusi vissmagāk un kurām nepieciešama strauja atveseļošana, tādām kā tūrisms un kultūra, investīcijām, kas veicina pāreju uz digitālo un zaļo ekonomiku, investīcijām infrastruktūrā, ar ko bez diskriminācijas sniedz pamatpakalpojumus iedzīvotājiem, un ekonomikas atbalsta pasākumiem tiem reģioniem, kuri ir atkarīgi no Covid-19 krīzes vissmagāk skartajām nozarēm. Būtu jāveicina arī ciešāka sadarbība, koordinācija un izturētspēja veselības jomā. Turklāt būtu jāatbalsta arī tehniskā palīdzība. Lai vienkāršotu REACT-EU resursu plānošanu un izpildi, ir lietderīgi šos resursus koncentrēt tikai jaunajam tematiskajam mērķim “Palīdzēt veicināt ar Covid-19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu un sagatavoties zaļas, digitālas un noturīgas ekonomikas atveseļošanai”, kam turklāt vajadzētu būt vienīgajai investīciju prioritātei.

(12)

Attiecībā uz ESF REACT-EU resursi dalībvalstīm būtu galvenokārt jāizmanto, lai atbalstītu piekļuvi darba tirgum un sociālajām sistēmām, nodrošinot darbvietu saglabāšanu, arī izmantojot saīsināta darbalaika shēmas un atbalstu pašnodarbinātām personām, kā arī uzņēmējiem un ārštata darbiniekiem, māksliniekiem un radošo nozaru darbiniekiem. Saīsināta darbalaika shēmu un līdzīgu pasākumu, jo īpaši attiecībā uz pašnodarbinātajiem, mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus un pašnodarbinātos pret bezdarba risku, vienlaikus saglabājot līdzvērtīgus darba un nodarbinātības nosacījumus un darbinieku algas. REACT-EU resursi, ko piešķir šādām shēmām, ir jāizmanto vienīgi darba ņēmēju atbalstam. Pašreizējos Covid-19 pandēmijas radītajos izņēmuma apstākļos būtu iespējams atbalstīt darbiniekiem un pašnodarbinātajiem piemērotās saīsināta darbalaika shēmas pat tad, ja šāds atbalsts netiek apvienots ar aktīviem darba tirgus pasākumiem, ja vien valsts tiesību aktos minētie pasākumi nav noteikti par obligātiem. Minētais noteikums būtu vienādi jāpiemēro arī saīsināta darbalaika shēmām, kuras tiek atbalstītas saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1303/2013, kas Covid-19 krīzes dēļ grozīta ar Regulām (ES) 2020/460 un (ES) 2020/558, un kuras joprojām tiek atbalstītas saskaņā ar īpašo ieguldījumu prioritāti “Palīdzēt veicināt ar Covid-19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu un sagatavoties zaļas, digitālas un noturīgas ekonomikas atveseļošanai”. Savienības atbalsts minētajām saīsinātā darbalaika shēmām būtu jāierobežo, nosakot termiņu.

(13)

Atbalsts būtu jāsniedz darbvietu radīšanai un kvalitatīvai nodarbinātībai, jo īpaši neaizsargātām iedzīvotāju grupām, un sociālās atstumtības un nabadzības izskaušanas pasākumiem. Jauniešu nodarbinātības pasākumi būtu jāpaplašina saskaņā ar pastiprināto Garantiju jauniešiem. Ieguldījumi būtu jānovirza izglītībai, apmācībai un prasmju attīstīšanai, ietverot pārkvalifikāciju un prasmju pilnveidošanu, jo īpaši attiecībā uz nelabvēlīgā situācijā esošām grupām. Būtu jāveicina vienlīdzīga piekļuve vispārējas nozīmes sociālajiem pakalpojumiem, kuri jānodrošina arī bērniem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, personām ar invaliditāti, etniskajām minoritātēm un bezpajumtniekiem.

(14)

Turklāt dalībvalstīm būtu jāturpina īpašu uzmanību pievērst cilvēkiem, kas dzīvo lauku, pierobežas, mazāk attīstītos, salu, kalnu, mazapdzīvotos un tālākos reģionos, kā arī apgabalos, kurus skar rūpniecības restrukturizācija un depopulācija, un attiecīgā gadījumā jāizmanto REACT-EU resursi nolūkā atbalstīt minētos cilvēkus.

(15)

Tā kā dalībvalstu robežu pagaidu slēgšana ir radījusi ievērojamas grūtības pārrobežu kopienām un uzņēmumiem, ir atbilstīgi ļaut dalībvalstīm piešķirt REACT-EU resursus arī esošajām pārrobežu programmām saskaņā ar Eiropas teritoriālās sadarbības mērķi.

(16)

Lai nodrošinātu, ka dalībvalstīm ir pietiekami finanšu līdzekļi, kas ļautu ātri īstenot ar Covid-19 pandēmiju un tās sociālajām sekām saistītās krīzes seku pārvarēšanu pasākumus un sagatavoties zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai, ir nepieciešams nodrošināt lielāku sākotnējā priekšfinansējuma maksājumu, lai ātri īstenotu darbības, ko atbalsta ar REACT-EU resursiem. Izmaksājamā sākotnējā priekšfinansējuma apmēram būtu jābūt tādam, lai dalībvalstīm būtu līdzekļi, no kuriem vajadzības gadījumā saņēmējiem tiktu veikti avansa maksājumi un ātra izmaksu atlīdzināšana pēc maksājuma pieprasījuma iesniegšanas.

(17)

Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai piešķirt REACT-EU resursus jaunām īpaši izveidotām darbības programmām saskaņā ar mērķi “Investīcijas izaugsmei un nodarbinātībai” vai jauniem prioritārajiem virzieniem esošo programmu ietvaros saskaņā ar “Investīciju izaugsmei un nodarbinātībai” un Eiropas teritoriālās sadarbības mērķiem. Lai nodrošinātu ātru īstenošanu, jauno īpaši izveidoto darbības programmu vajadzībām būtu jāatļauj norīkot tikai tās iestādes, kuras jau ir norīkotas esošajās darbības programmās, kas saņem atbalstu no ERAF, ESF vai Kohēzijas fonda. Nevajadzētu prasīt dalībvalstīm veikt ex ante izvērtējumu, un būtu jāierobežo elementi, kas vajadzīgi, lai darbības programmu iesniegtu Komisijas apstiprināšanai.

(18)

REACT-EU resursi būtu jāizmanto saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem un principu “nekaitēt”, ņemot vērā Parīzes nolīgumu un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus. Turklāt visā darbības programmu īstenošanā būtu jāņem vērā un jāveicina vīriešu un sieviešu līdztiesība, integrēta pieeja dzimumu līdztiesībai un dzimumu līdztiesības principa integrēšana.

(19)

Lai mazinātu slogu valstu budžetiem saistībā ar krīzes novēršanu Covid-19 pandēmijas un tās sociālo seku kontekstā un lai sagatavotos zaļai, digitālai un noturīgai ekonomikas atveseļošanai, izdevumiem, kas nepieciešami operācijām, vajadzētu būt attiecināmiem no 2020. gada 1. februāra un izņēmuma kārtā būtu jādod dalībvalstīm iespēja pieprasīt līdzfinansējuma likmi līdz 100 %, kas tiktu piemērota to darbības programmu atsevišķajiem prioritārajiem virzieniem, kuros sniedz atbalstu no REACT-EU resursiem.

(20)

Lai gan ir svarīgi nodrošināt, ka 2023. gada 31. decembris paliek attiecināmības beigu datums 2014.–2020. gada plānošanas periodā, būtu skaidri jānorāda, ka joprojām varētu tikt atlasītas operācijas atbalsta sniegšanai 2023. gadā.

(21)

Lai nodrošinātu, ka tiek turpināta atsevišķu no REACT-EU līdzekļiem atbalstītu operāciju īstenošana, būtu jāpiemēro pakāpeniskas pārtraukšanas noteikumi, kas izklāstīti Regulā, ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu Plus, Kohēzijas fondu, Taisnīgas pārkārtošanās fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un finanšu noteikumus attiecībā uz tiem un uz Patvēruma un migrācijas fondu, Iekšējās drošības fondu un Robežu pārvaldības un vīzu instrumentu.

(22)

Saskaņā ar īpašajiem elastības pasākumiem, reaģējot uz Covid-19 uzliesmojumu, kas Regulā (ES) Nr. 1303/2013 ieviesti ar Regulu (ES) 2020/558, attiecināmiem vajadzētu būt arī izdevumiem par fiziski pabeigtām vai pilnībā īstenotām darbībām, kas veicina krīzes pārvarēšanu Covid-19 pandēmijas un tās sociālo seku kontekstā un sagatavo zaļu, digitālu un noturīgu ekonomikas atveseļošanu, ko atbalsta saskaņā ar attiecīgo jauno tematisko mērķi, ar nosacījumu, ka attiecīgās darbības ir sāktas no 2020. gada 1. februāra.

(23)

Lai dalībvalstis varētu ātri izmantot REACT-EU resursus pašreizējā plānošanas periodā, ir pamatoti izņēmuma kārtā atbrīvot dalībvalstis no pienākuma ievērot ex ante nosacījumus un prasības attiecībā uz snieguma rezervi un snieguma satvara piemērošanu, tematisko koncentrāciju, arī attiecībā uz ERAF noteiktajām ilgtspējīgas pilsētu attīstības robežvērtībām, un no prasībām attiecībā uz komunikācijas stratēģijas sagatavošanu REACT-EU resursiem. Tomēr dalībvalstīm līdz 2024. gada 31. decembrim ir jāveic vismaz viens izvērtējums, lai novērtētu REACT-EU resursu lietderību, efektivitāti, ietekmi un iekļautību, kā arī to, kā šie resursi palīdzējuši izpildīt jaunā īpašā tematiskā mērķa uzdevumus. Lai veicinātu salīdzināmas informācijas pieejamību Savienības līmenī, attiecīgā gadījumā būtu jāprasa dalībvalstīm izmantot Covid-19 programmu īpašos rādītājus, ko darījusi pieejamus Komisija. Turklāt dalībvalstīm un vadošajām iestādēm, pildot savus pienākumus, kas saistīti ar informāciju, komunikāciju un publicitāti, būtu jāuzlabo Savienības ieviesto ārkārtas pasākumu un resursu pamanāmība, jo īpaši nodrošinot, ka finanšu instrumentu potenciālie saņēmēji, saņēmēji, dalībnieki, galasaņēmēji un plaša sabiedrība ir informēti par REACT-EU resursu esību un apjomu un no tiem sniegto atbalstu.

(24)

Lai šos REACT-EU resursus varētu novirzīt uz ģeogrāfiskajiem apgabaliem, kuros tie ir visvairāk vajadzīgi, kā ārkārtas pasākumu un neskarot struktūrfondu līdzekļu piešķiršanas vispārīgos noteikumus nebūtu jāprasa ERAF un ESF piešķirtos REACT-EU resursus sadalīt pa reģionu kategorijām. Tomēr tiek sagaidīts, ka dalībvalstis ņems vērā atšķirīgās reģionālās vajadzības un attīstības līmeņus, lai nodrošinātu, ka atbalsta sniegšanā ir panākts līdzsvars starp Covid-19 pandēmijas visvairāk skarto reģionu un pilsētu vajadzībām un vajadzību arī turpmāk atbilstoši LESD 174. pantā izklāstītajiem ekonomiskās, sociālās un teritoriālās kohēzijas mērķiem galveno uzmanību pievērst mazāk attīstītiem reģioniem. Saskaņā ar partnerības principu dalībvalstīm būtu jāiesaista arī vietējās un reģionālās iestādes, kā arī attiecīgās struktūras, kas pārstāv pilsonisko sabiedrību un sociālos partnerus.

(25)

Uz REACT-EU izdevumiem būtu jāattiecina tādas pašas prasības un aizsardzības pasākumi kā uz visu kohēzijas finansējumu, izņemot gadījumus, kad šajā regulā ir paredzētas atkāpes. Tas ietver pamattiesību ievērošanu un atbilstību Eiropas Savienības Pamattiesību hartai, kā arī efektīvus krāpšanas apkarošanas pasākumus, ko dalībvalstu un Savienības līmenī īsteno ar esošo krāpšanas apkarošanas aģentūru, tādu kā Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai, un attiecīgā gadījumā Eiropas prokurora atbalstu.

(26)

Ir svarīgi, lai, pieņemot pasākumus Savienības budžeta aizsardzībai, tiktu pienācīgi aizsargātas galasaņēmēju un saņēmēju likumīgās intereses.

(27)

Lai atvieglotu pārvietojumus, ko atļauj ar šo regulu ieviestās izmaiņas, Finanšu regulas 30. panta 1. punkta f) apakšpunktā noteiktais nosacījums par apropriāciju izmantošanu vienam un tam pašam mērķim šiem pārvietojumiem nebūtu jāpiemēro.

(28)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, reaģēt uz Covid-19 krīzes ietekmi, ieviešot elastības pasākumus Eiropas strukturālo un investīciju fondu atbalsta sniegšanā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet ierosinātās darbības mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(29)

Ņemot vērā ar Covid-19 pandēmiju saistītās situācijas steidzamību, šai regulai būtu jāstājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(30)

Tādēļ Regula (ES) Nr. 1303/2013 būtu attiecīgi jāgroza.

(31)

Līguma par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (10) 135. panta 2. punktā paredzēts, ka grozījumus Padomes Regulā (ES, Euratom) Nr. 1311/2013 (11) vai Padomes Lēmumā 2014/335/ES, Euratom (12), kuri pieņemti minētā līguma spēkā stāšanās dienā vai pēc tās, nepiemēro Apvienotajai Karalistei, ciktāl minētie grozījumi ietekmē Apvienotās Karalistes finanšu saistības. Atbalstu saskaņā ar šo regulu 2021. un 2022. gadam finansē no Savienības pašu resursu maksimālā apjoma palielināšanas, kas ietekmētu Apvienotās Karalistes finanšu saistības. Tāpēc šī regula nebūtu jāpiemēro Apvienotajai Karalistei vai tās teritorijā,

1.

iekļauj šādus pantus:

(*1)  Padomes Regula (ES) 2020/2094 (2020. gada 14. decembris), ar ko izveido Eiropas Savienības Atveseļošanas instrumentu ekonomikas atveseļošanas atbalstam pēc Covid-19 krīzes (OV L 433, 22.12.2020., 23. lpp.).”;"

2.

regulas 154. pantam pievieno šādu daļu:

“Regulas 92.a pantu un 92.b pantu nepiemēro Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā. Minētajos noteikumos atsauces uz dalībvalstīm neietver Apvienoto Karalisti.”;

3.

tekstu, kas izklāstīts šīs regulas pielikumā, iekļauj kā VIIa pielikumu.

(1)

Līgumu par Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (2) (“Izstāšanās līgums”) Savienība noslēdza ar Padomes Lēmumu (ES) 2020/135 (3), un tas stājās spēkā 2020. gada 1. februārī. Izstāšanās līguma 126. pantā minētais pārejas periods, kura laikā saskaņā ar Izstāšanās līguma 127. pantu Apvienotajai Karalistei un tās teritorijā turpina piemērot Savienības tiesības (“pārejas periods”), beidzas 2020. gada 31. decembrī.

(2)

Ar 10. pantu Līgumā starp Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti un Francijas Republiku par Lamanša pastāvīgā savienojuma būvniecību un ekspluatāciju, ko veic privāti koncesionāri, kas parakstīts Kenterberijā 1986. gada 12. februārī (“Kenterberijas līgums”), tika izveidota Starpvaldību komisija, lai uzraudzītu visus jautājumus, kas saistīti ar Lamanša pastāvīgā savienojuma būvniecību un ekspluatāciju.

(3)

Līdz pārejas perioda beigām Starpvaldību komisija ir valsts drošības iestāde Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/798 (4) nozīmē. Šajā statusā tā visā Lamanša pastāvīgajā savienojumā piemēro Savienības tiesību aktu noteikumus, kas attiecas uz dzelzceļa drošību un, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/797 (5), dzelzceļa savstarpēju izmantojamību.

(4)

Ja vien nav noteikts citādi, pēc pārejas perioda beigām Savienības tiesību akti vairs nebūs piemērojami Lamanša pastāvīgā savienojuma daļai, kas ir Apvienotās Karalistes jurisdikcijā, un attiecībā uz Lamanša pastāvīgā savienojuma daļu, kas ir Francijas jurisdikcijā, Starpvaldību komisija vairs nebūs valsts drošības iestāde saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Drošības atļauja Lamanša pastāvīgā savienojuma infrastruktūras pārvaldītājam un drošības sertifikāti dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas darbojas, izmantojot Lamanša pastāvīgo savienojumu, ko izdevusi Starpvaldību komisija saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2004/49/EK (6) attiecīgi 11. un 10. pantu, zaudēs spēku no 2021. gada 1. janvāra.

(5)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2020/1531 (7) Francija tika pilnvarota risināt sarunas, parakstīt un noslēgt starptautisku nolīgumu ar Apvienoto Karalisti par Savienības dzelzceļa drošības un savstarpējas izmantojamības noteikumu piemērošanu Lamanša pastāvīgajam savienojumam, lai saglabātu vienotu drošības režīmu. Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2020/1530 (8) tika grozīta Direktīva (ES) 2016/798 cita starpā attiecībā uz noteikumiem, kas attiecas uz valstu drošības iestādēm.

(6)

Pamatojoties uz Regulu (ES) 2020/1530 un saskaņā ar nolīgumu, kas paredzēts Lēmumā (ES) 2020/1531 un kas tika noslēgts, ievērojot minētajā lēmumā paredzētus konkrētus nosacījumus, Starpvaldību komisijai bija arī turpmāk jābūt vienotai drošības iestādei visā Lamanša pastāvīgajā savienojumā, vienlaikus attiecībā uz Francijas jurisdikcijā esošo Lamanša pastāvīgā savienojuma daļu esot valsts drošības iestādei Direktīvas (ES) 2016/798 3. panta 7. punkta nozīmē. Tomēr ir maz ticams, ka nolīgums, kas paredzēts Lēmumā (ES) 2020/1531, būs stājies spēkā līdz pārejas perioda beigām.

(7)

Bez šāda nolīguma Starpvaldību komisija no 2021. gada 1. janvāra vairs nebūs uzskatāma par valsts drošības iestādi Direktīvas (ES) 2016/798 3. panta 7. punkta nozīmē attiecībā uz Lamanša pastāvīgā savienojuma daļu, kas ir Francijas jurisdikcijā. Starpvaldību komisijas izdotās drošības atļaujas un drošības sertifikāti vairs nebūs derīgi. Francijas valsts drošības iestāde kļūs par kompetento valsts drošības iestādi Lamanša pastāvīgā savienojuma posmā, kas ir Francijas jurisdikcijā.

(8)

Ņemot vērā Lamanša pastāvīgā savienojuma ekonomisko nozīmi Savienībai, ir būtiski, lai Lamanša pastāvīgais savienojums turpinātu darboties pēc 2021. gada 1. janvāra. Šajā nolūkā drošības atļaujai, ko Starpvaldību komisija izdevusi Lamanša pastāvīgā savienojuma infrastruktūras pārvaldniekam, būtu jāpaliek spēkā ilgākais uz diviem mēnešiem no šīs regulas piemērošanas dienas, kas ir pietiekams laiks, lai Francijas valsts drošības iestāde varētu izdot pati savu drošības atļauju.

(9)

Licences, kas saskaņā ar Eiropas Paralmenta un Padomes Direktīvas 2012/34/ES (9) III nodaļu izdotas dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas viec uzņēmējdarbību Apvienotajā Karalistē, pēc pārejas perioda beigām vairs nebūs derīgas. Saskaņā ar Direktīvas 2012/34/ES 14. panta 3. punktu Francija 2020. gada 10. novembrī paziņoja Komisijai par savu nodomu sākt sarunas par pārrobežu nolīgumu ar Apvienoto Karalisti. Šāda nolīguma mērķis būtu ļaut dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumiem, kas veic uzņēmējdarbību Apvienotajā Karalistē un kam ir tajā izdota licence, izmantot pārrobežu infrastruktūru, kas savieno Savienību un Apvienoto Karalisti caur Lamanša pastāvīgo savienojumu līdz Calais-Fréthun (Francija) robežstacijai un galastacijai, nesaņemot licenci saskaņā ar Direktīvu 2012/34/ES no Savienības licencēšanas iestādes.

(10)

Lai nodrošinātu savienojamību starp Savienību un Apvienoto Karalisti, ir būtiski, lai dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību Apvienotajā Karalistē un kam ir tajā izdota licence, turpinātu darboties. Šajā nolūkā to licenču derīguma termiņš, kuras Apvienotā Karaliste izdevusi saskaņā ar Direktīvu 2012/34/ES, un to drošības sertifikātu derīguma termiņš, kurus izdevusi Starpvaldību komisija, būtu jāpagarina par deviņiem mēnešiem no šīs regulas piemērošanas dienas, kas ir pietiekams laiks, lai ļautu attiecīgajai dalībvalstij veikt nepieciešamos pasākumus savienojamības nodrošināšanai saskaņā ar Direktīvu 2012/34/ES un Direktīvu (ES) 2016/798 un pamatojoties uz nolīgumu, kas paredzēts Lēmumā (ES) 2020/1531.

(11)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras attiecībā uz to atvieglojumu atsaukšanu, kas piešķirtas atļauju, sertifikātu un licenču turētājiem, ja netiek nodrošināta Savienības prasību izpilde. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (10). Minēto pasākumu pieņemšanai būtu jāizmanto pārbaudes procedūra, ņemot vērā to iespējamo ietekmi uz dzelzceļa drošību. Komisijai būtu jāpieņem nekavējoties piemērojami īstenošanas akti, ja pienācīgi pamatotos gadījumos tas ir nepieciešams nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ.

(12)

Ņemot vērā steidzamību, kas saistīta ar pārejas perioda beigām, ir lietderīgi paredzēt izņēmumu attiecībā uz astoņu nedēļu laikposmu, kas minēts Līgumam par Eiropas Savienību, Līgumam par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam pievienotā Protokola Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā 4. pantā.

(13)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, noteikt pagaidu pasākumus attiecībā uz dažiem dzelzceļa drošības un savienojamības aspektiem saistībā ar pārejas perioda beigām, nevar pietiekami labi sasniegt dalībvalstu līmenī, bet minēto pasākumu mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(14)

Šai regulai būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā, un tā būtu jāpiemēro no nākamās dienas pēc pārejas perioda beigām,

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2017/1371 (3) un Padomes Regulas (ES) 2017/1939 (4) pieņemšana ir ievērojami pastiprinājusi līdzekļus, kas Savienībai pieejami tās finanšu interešu aizsardzībai, izmantojot krimināltiesības. Eiropas Prokuratūras izveidei (EPPO) ir izšķiroša loma Savienības krimināltiesību un krāpšanas apkarošanas politikas jomā, ņemot vērā tās pilnvaras iesaistītajās dalībvalstīs veikt kriminālizmeklēšanu un izvirzīt apsūdzības par noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu intereses Direktīvas (ES) 2017/1371 nozīmē.

(2)

Lai aizsargātu Savienības finanšu intereses, Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (“Birojs”) veic administratīvu pārkāpumu, kā arī noziedzīgas rīcības administratīvu izmeklēšanu. Izmeklēšanai noslēdzoties, tas var sniegt valstu kriminālvajāšanas iestādēm ar tiesvedību saistītus ieteikumus, lai tās varētu izvirzīt apsūdzības un veikt kriminālvajāšanu dalībvalstīs. Dalībvalstīs, kas piedalās EPPO, tas ziņos EPPO par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem un sadarbosies ar EPPO saistībā ar EPPO veikto izmeklēšanu.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (5) būtu jāgroza un jāpielāgo, ņemot vērā Regulas (ES) 2017/1939 pieņemšanu. Regulas (ES) 2017/1939 noteikumi, kas reglamentē attiecības starp Biroju un EPPO, būtu jāatspoguļo Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 noteikumos un jāpapildina ar tiem, lai, izmantojot sinerģiju starp šīm struktūrām, vienlaikus nodrošinot ciešu sadarbību, informācijas apmaiņu, papildināmību un nepieļaujot darbību dubultošanos, nodrošinātu Savienības finanšu interešu aizsardzības visaugstāko līmeni.

(4)

Ņemot vērā kopīgo mērķi saglabāt Savienības budžeta integritāti, Birojam un EPPO būtu jāizveido un jāuztur ciešas attiecības, kuru pamatā ir patiesas sadarbības princips un kuru mērķis ir nodrošināt to attiecīgo pilnvaru papildināmību un darbības koordinēšanu, jo īpaši attiecībā uz ciešākas sadarbības jomu EPPO izveidei. Attiecībām starp Biroju un EPPO būtu jāpalīdz nodrošināt, ka Savienības finanšu interešu aizsardzībai tiek izmantoti visi līdzekļi.

(5)

Regulā (ES) 2017/1939 ir noteikts, ka Birojam, kā arī Savienības iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām un dalībvalstu kompetentajām iestādēm bez liekas kavēšanās ir jāziņo EPPO par aizdomām par noziedzīgu rīcību, attiecībā uz kuru EPPO var īstenot savu kompetenci. Tā kā Birojs ir pilnvarots veikt administratīvo izmeklēšanu par krāpšanu, korupciju un jebkurām citām nelikumīgām darbībām, kas skar Savienības finanšu intereses, tam ir vislabākās iespējas un viss vajadzīgais, lai darbotos kā EPPO partneris un privileģēts informācijas avots.

(6)

Elementi, kas norāda uz iespējamu noziedzīgu rīcību, kura ir EPPO kompetencē, var būt sākotnējos apgalvojumos, ko saņem Birojs, vai arī atklāties tikai administratīvajā izmeklēšanā, ko Birojs sācis, pamatojoties uz aizdomām par administratīvu pārkāpumu. Lai izpildītu pienākumu ziņot EPPO, Birojam tāpēc būtu jāziņo par aizdomīgu noziedzīgu rīcību jebkurā posmā pirms izmeklēšanas vai tās gaitā.

(7)

Regulā (ES) 2017/1939 ir noteikts elementu minimālais kopums, kas jāietver ziņojumos. Lai pārliecinātos par minētajiem elementiem un savāktu nepieciešamo informāciju, Birojam var nākties veikt apgalvojumu sākotnēju izvērtējumu. Birojam šāda izvērtēšana būtu jāveic ātri un izmantojot līdzekļus, kas nerada apdraudējumu iespējamai turpmākai kriminālizmeklēšanai. Ja rodas aizdomas par nodarījumu, kas ir EPPO kompetencē, Birojam izvērtēšanas beigās par to būtu jāziņo EPPO.

(8)

Ņemot vērā Biroja īpašās zināšanas, iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām, kas izveidotas saskaņā ar Līgumiem vai pamatojoties uz tiem (“iestādes, struktūras, biroji un aģentūras”), vajadzētu būt iespējai izmantot Biroju šādas sākotnējas izvērtēšanas veikšanai par tām ziņotajiem apgalvojumiem.

(9)

Saskaņā ar Regulu (ES) 2017/1939 Birojam principā nevajadzētu sākt paralēlu administratīvu izmeklēšanu par tiem pašiem faktiem, par kuriem izmeklēšanu veic EPPO. Tomēr dažos gadījumos Savienības finanšu interešu aizsardzības nolūkā pirms EPPO sāktā kriminālprocesa pabeigšanas Birojam var būt nepieciešams veikt papildu administratīvu izmeklēšanu, lai pārliecinātos, vai ir vajadzīgi piesardzības pasākumi vai arī būtu jāsauc pie finanšu, disciplināras vai administratīvas atbildības. Šāda papildu izmeklēšana cita starpā var būt lietderīga, lai atgūtu Savienības budžetā maksājamās summas, uz kurām attiecas īpaši noteikumi par noilgumu, ja riskam pakļautās summas ir ļoti lielas vai riska situācijās ir jāizvairās no papildu izdevumiem, veicot administratīvus pasākumus.

(10)

Lai piemērotu prasību par izmeklēšanas nedublēšanos, būtu jāapsver jēdziens “tie paši fakti”, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (EST) judikatūru saistībā ar ne bis in idem principu, kas nozīmē, ka būtiski fakti, uz kuriem attiecas izmeklēšana, ir identiski vai pēc būtības vienādi un saprotami kā tādu konkrētu apstākļu kopuma esamība, kas ir nesaraujami saistīti laikā un telpā.

(11)

Regulā (ES) 2017/1939 ir noteikts, ka EPPO var lūgt Biroju veikt papildu administratīvo izmeklēšanu. Ja nav šāda lūguma, konkrētos apstākļos pēc konsultēšanās ar EPPO šādai papildu izmeklēšanai vajadzētu būt iespējamai arī pēc Biroja iniciatīvas. Konkrēti, EPPO vajadzētu būt iespējai iebilst pret to, ka Birojs sāk vai turpina izmeklēšanu vai veic konkrētas darbības attiecībā uz kādu tās veikto izmeklēšanu, jo īpaši, lai saglabātu izmeklēšanas un pilnvaru efektivitāti. Birojam būtu jāatturas veikt darbību, pret kuru ir iebildusi EPPO. Ja Birojs uzsāk izmeklēšanu, kad nav šāda iebilduma, tam būtu jāveic minētā izmeklēšana pastāvīgi apspriežoties ar EPPO.

(12)

Birojam būtu aktīvi jāatbalsta EPPO veiktā izmeklēšana. Šajā saistībā EPPO vajadzētu būt iespējai lūgt Biroju atbalstīt vai papildināt tās kriminālizmeklēšanu, īstenojot Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 noteiktās pilnvaras. Birojam būtu jānodrošina šāda palīdzība saskaņā ar savām pilnvarām un minētajā regulā noteikto regulējumu.

(13)

Lai nodrošinātu efektīvu koordināciju, sadarbību un pārredzamību Birojam un EPPO būtu pastāvīgi jāapmainās ar informāciju. Informācijas apmaiņa pirms Birojs vai EPPO sāk izmeklēšanu, ir īpaši svarīga, lai nodrošinātu attiecīgo darbību pienācīgu koordināciju, garantētu papildināmību un izvairītos no dublēšanās. Šai nolūkā Birojam un EPPO būtu jāizmanto savu attiecīgo lietu pārvaldības sistēmu “informācija ir/nav atrasta” funkcijas. Birojam un EPPO savā darba vienošanās dokumentā būtu jāprecizē minētās informācijas apmaiņas procedūra un nosacījumi. Lai nodrošinātu tādu noteikumu pareizu piemērošanu, kuru mērķis ir novērst dublēšanos un nodrošinātu papildināmību, Birojam un EPPO būtu jāvienojas par konkrētiem termiņiem informācijas apmaiņai.

(14)

Komisijas 2017. gada 2. oktobra ziņojumā “Novērtējums par to, kā piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013” (“Komisijas novērtējuma ziņojums”), secināts, ka 2013. gadā izdarītās izmaiņas tiesiskajā regulējumā ir nodrošinājušas acīmredzamus uzlabojumus attiecībā uz izmeklēšanas veikšanu, sadarbību ar partneriem un attiecīgo personu tiesībām. Vienlaikus Komisijas novērtējuma ziņojumā norādītas dažas nepilnības, kas ir ietekmējušas izmeklēšanas lietderību un efektivitāti.

(15)

Grozot Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013, ir jāpievēršas skaidrākajiem konstatējumiem, kas ietverti Komisijas novērtējuma ziņojumā. Minētie grozījumi ir nepieciešami īstermiņā, lai stiprinātu Biroja izmeklēšanas satvaru nolūkā saglabāt spēcīgu un pilnībā darbspējīgu Biroju, kurš papildina EPPO krimināltiesisko pieeju ar administratīvu izmeklēšanu, nemainot Biroja uzdevumus un pilnvaras. Grozījumi galvenokārt attiecas uz jomām, kurās skaidrības trūkums Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 varētu kavēt Biroju efektīvi veikt izmeklēšanu, piemēram, pārbaužu un inspekciju uz vietas veikšana, iespēja piekļūt bankas kontu informācijai vai lietās sagatavoto Biroja ziņojumu kā pierādījumu administratīvā procedūrā vai tiesvedībā pieņemamība.

(16)

Grozījumi Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 neietekmē procesuālās garantijas, ko piemēro izmeklēšanas ietvaros. Birojam ir pienākums piemērot procesuālās garantijas, kas paredzētas Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 un Padomes Regulā (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (6) un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Minētajā regulējumā ir noteikts, ka Birojs izmeklēšanu veic objektīvi, neitrāli un konfidenciāli, vācot pierādījumus gan pret attiecīgajām personām, gan tām par labu, un veic izmeklēšanas darbības, pamatojoties uz rakstisku pilnvaru un pēc likumības pārbaudes. Birojam ir jānodrošina, ka tiek ievērotas to personu tiesības, uz kurām attiecas tā veiktā izmeklēšana, tostarp nevainīguma prezumpcija un tiesības neliecināt pret sevi. Iztaujāšanā attiecīgajām personām cita starpā ir tiesības saņemt palīdzību no kādas izvēlētas personas, apstiprināt iztaujāšanas protokolu un lietot jebkuru no Savienības iestāžu oficiālajām valodām. Attiecīgajām personām arī ir tiesības komentēt lietas faktus, pirms tiek sagatavoti secinājumi.

(17)

Personām, kuras ziņo par krāpšanu, korupciju un jebkādām citām nelikumīgām darbībām, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, būtu jānodrošina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/1937 (7) paredzētā aizsardzība.

(18)

Ja Birojs savu pilnvaru ietvaros pēc EPPO lūguma veic atbalsta pasākumus ar mērķi aizsargāt pierādījumu pieņemamību, kā arī pamattiesības un procesuālās garantijas, vienlaikus izvairoties no izmeklēšanas dublēšanās un nodrošinot efektīvu un papildinošu sadarbību, Birojam un EPPO, cieši sadarbojoties, būtu jānodrošina, ka tiek ievērotas Regulas (ES) 2017/1939 VI nodaļā paredzētās piemērojamās procesuālās garantijas.

(19)

Birojam ir tiesības veikt pārbaudes uz vietas un inspekcijas, kuras izmeklēšanā saistībā ar aizdomām par krāpšanu, korupciju vai citu nelikumīgu rīcību, kas ietekmē Savienības finanšu intereses, ļauj tam piekļūt uzņēmēju telpām un dokumentiem. Šādas pārbaudes un inspekcijas uz vietas veic saskaņā ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 un Regulu (Euratom, EK) Nr. 2185/96, kurās dažos gadījumos ir noteikts, ka uz šo pilnvaru piemērošanu attiecas valsts tiesību aktu nosacījumi. Komisijas novērtējumā tika konstatēts, ka nav līdz galam skaidrs, ciktāl ir piemērojami valsts tiesību akti, un tas mazina Biroja izmeklēšanas darbību efektivitāti.

(20)

Tāpēc ir lietderīgi precizēt gadījumus, kad Biroja veiktās izmeklēšanas gaitā ir piemērojami valsts tiesību akti, negrozot Biroja pilnvaras vai to, kā Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 darbojas attiecībā uz dalībvalstīm, atspoguļojot Vispārējās tiesas 2018. gada 3. maija spriedumu lietā T-48/16, Sigma Orionis SA / Eiropas Komisija (8).

(21)

Pārbaudēm uz vietas un inspekcijām, ko Birojs veic situācijās, kad attiecīgais uzņēmējs pakļaujas pārbaudei uz vietas un inspekcijai, būtu jāpiemēro vienīgi Savienības tiesību akti. Tādējādi Birojam būtu iespēja efektīvi un saskaņoti īstenot savas izmeklēšanas pilnvaras visās dalībvalstīs, lai sekmētu Savienības finanšu interešu augsta līmeņa aizsardzību visā Savienībā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 325. pantu.

(22)

Situācijās, kad Birojam ir jāpaļaujas uz dalībvalstu kompetento iestāžu palīdzību, jo īpaši, kad uzņēmējs pretojas pārbaudei uz vietas vai inspekcijai, dalībvalstīm būtu jānodrošina Biroja darbības efektivitāte un būtu jāsniedz nepieciešamā palīdzība saskaņā ar valsts procesuālo tiesību attiecīgajiem noteikumiem. Nolūkā aizsargāt Savienības finanšu intereses, Komisijai būtu jāņem vērā ikkatrs gadījums, kad dalībvalsts neizpilda pienākumu sadarboties ar Biroju, apsverot, vai atgūt attiecīgās summas, piemērojot dalībvalstīm finanšu korekcijas saskaņā ar piemērojamajiem Savienības tiesību aktiem.

(23)

Birojs saskaņā ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 var slēgt administratīvas vienošanās ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm, piemēram, krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestiem un iestādēm un struktūrām, birojiem un aģentūrām, lai precizētu to sadarbības vienošanās saskaņā ar minēto regulu, jo īpaši attiecībā uz informācijas nodošanu, izmeklēšanas veikšanu un jebkādiem pēcpasākumiem.

(24)

Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 būtu jāgroza, lai tajā ieviestu pienākumu uzņēmējiem sadarboties ar Biroju saskaņā ar Regulā (Euratom, EK) Nr. 2185/96 tiem noteikto pienākumu pārbaužu uz vietas un inspekciju veikšanas vajadzībām nodrošināt piekļuvi telpām, zemei, transportlīdzekļiem vai citām teritorijām, ko izmanto darba nolūkā, un saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (9) 129. pantā noteikto pienākumu ikvienai personai vai subjektam, kas saņem Savienības līdzekļus, pilnībā sadarboties Savienības finanšu interešu aizsardzībā, tostarp saistībā ar izmeklēšanu, ko veic Birojs.

(25)

Saistībā ar minēto sadarbības pienākumu Birojam vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai uzņēmēji sniegtu attiecīgu informāciju, ja viņi varētu būt bijuši iesaistīti izmeklējamajā lietā vai ja viņu rīcībā varētu būt šāda informācija. Pildot šādus pieprasījumus, uzņēmējiem nevajadzētu būt pienākumam sniegt sevi apsūdzošas liecības, bet tiem vajadzētu būt pienākumam atbildēt uz jautājumiem par faktiem un iesniegt dokumentus, pat ja minēto informāciju var izmantot, lai konstatētu, ka tie vai kāds cits uzņēmējs ir veicis nelikumīgu darbību. Lai nodrošinātu izmeklēšanas efektivitāti saistībā ar pašreizējo darba praksi, Birojam vajadzētu būt iespējai pieprasīt piekļuvi informācijai privātās ierīcēs, ko izmanto darba nolūkos. Birojam piekļuve būtu jāpiešķir saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem un tādā pašā apmērā, kā valsts kontroles iestādēm, un tikai tad, ja Birojam ir pamatots iemesls aizdomām, ka šādu ierīču saturs varētu būt būtisks izmeklēšanas veikšanai, saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, un būtu jāattiecas tikai uz informāciju, kas ir būtiska izmeklēšanā.

(26)

Uzņēmējiem vajadzētu būt iespējai lietot jebkuru no tās dalībvalsts oficiālajām valodām, kurā notiek pārbaude, un vajadzētu būt tiesībām pārbaužu uz vietas un inspekciju gaitā saņemt palīdzību no pašu izvēlētas personas, tostarp ārēja juridiskā konsultanta. Juridiskā konsultanta klātbūtnei tomēr nevajadzētu būt pārbaužu uz vietas un inspekciju spēkā esības juridiskam nosacījumam. Lai nodrošinātu pārbaužu uz vietas un inspekciju efektivitāti, jo īpaši attiecībā uz pierādījumu pazušanas risku, Birojam vajadzētu būt iespējai piekļūt telpām, zemei, transportlīdzekļiem vai citām darba nolūkā izmantotām teritorijām, negaidot, kamēr uzņēmējs apspriedīsies ar juridisko konsultantu. Pirms sāk pārbaudi uz vietas un inspekciju, tam būtu jāpieņem vienīgi īsa, pamatota kavēšanās, kamēr notiek apspriešanās ar juridisko konsultantu. Jebkura šāda kavēšanās būtu jāsamazina līdz minimumam.

(27)

Lai nodrošinātu pārredzamību, Birojam, veicot pārbaudes uz vietas un inspekcijas, būtu jāsniedz uzņēmējiem attiecīga informācija par viņu pienākumu sadarboties un sekām, ko izraisa atteikšanās to darīt, un par procedūru, tostarp par piemērojamajām procesuālajām garantijām.

(28)

Iekšējā izmeklēšanā un vajadzības gadījumā ārējā izmeklēšanā Birojam ir piekļuve jebkādai būtiskai informācijai, ko glabā iestādes, struktūras, biroji un aģentūras. Kā ierosināts Komisijas novērtējuma ziņojumā, lai atspoguļotu nepārtraukto tehnikas progresu, ir jāprecizē, ka šādai piekļuvei vajadzētu būt iespējamai neatkarīgi no nesēja veida, kurā šī informācija vai dati tiek glabāti. Iekšējās izmeklēšanas gaitā Birojam vajadzētu būt iespējai pieprasīt piekļuvi informācijai, kas tiek turēta privātās ierīcēs, ko izmanto darba nolūkos, ja Birojam ir pamatots iemesls aizdomām, ka to saturs varētu būt būtisks izmeklēšanas veikšanai. Attiecīgajai iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai vajadzētu būt iespējai Biroja piekļuvei noteikt konkrētus nosacījumus. Šādai piekļuvei būtu jāatbilst nepieciešamības un proporcionalitātes principiem, un tai būtu jāattiecas tikai uz informāciju, kas ir būtiska izmeklēšanā. Lai Birojam garantētu efektīvu un konsekventu piekļuves līmeni, kā arī attiecīgo personu pamattiesību augsta līmeņa aizsardzību, iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām būtu jānodrošina to noteikumu par piekļuvi privātām ierīcēm saskaņotība, kurus pieņēmušas dažādas iestādes, struktūras, biroji un aģentūras, lai nodrošinātu līdzvērtīgus nosacījumus saskaņā ar 1999. gada 25. maija Iestāžu nolīgumu starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Kopienu Komisiju par iekšējo izmeklēšanu, ko veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) (10).

(29)

Lai Biroja veiktajai izmeklēšanai nodrošinātu saskaņotāku satvaru un novērstu dažas Komisijas novērtējuma ziņojumā konstatētās neatbilstības, ja atšķirīgu noteikumu piemērošana nav pamatota, būtu vēl vairāk jāsaskaņo noteikumi, kas piemērojami iekšējai un ārējai izmeklēšanai. Piemēram, ziņojumus un ieteikumus, kas sagatavoti pēc ārējas izmeklēšanas, vajadzības gadījumā būtu jānosūta attiecīgajai iestādei, struktūrai, birojam vai aģentūrai, lai tā veiktu atbilstīgus pasākumus, kā tas notiek iekšējā izmeklēšanā. Ja tas ir iespējams saskaņā ar Biroja pilnvarām, tam būtu jāatbalsta attiecīgā iestāde, struktūra, birojs vai aģentūra Biroja ieteikumu īstenošanā. Ja Birojs nesāk izmeklēšanu, tam vajadzētu būt iespējai nosūtīt attiecīgo informāciju dalībvalstu iestādēm vai iestādēm, struktūrām, birojiem vai aģentūrām, lai tās varētu pienācīgi rīkoties. Birojam būtu jānosūta šāda informācija, ja tas nolemj nesākt izmeklēšanu, neraugoties uz pietiekamām aizdomām par krāpšanu, korupciju vai jebkādu citu nelikumīgu darbību, kas ietekmē Savienības finanšu intereses. Pirms šādas rīcības Birojam būtu pienācīgi jāapsver iespējama iejaukšanās notiekošā EPPO izmeklēšanā.

(30)

Ņemot vērā ļoti dažādos valstu institucionālos satvarus, dalībvalstīm, balstoties uz lojālas sadarbības principu, vajadzētu būt iespējai paziņot Birojam tās iestādes, kuras ir kompetentas rīkoties pēc Biroja ieteikumiem, kā arī tās iestādes, kuras ir jāinformē, piemēram, finanšu, statistikas vai uzraudzības nolūkos, lai tās varētu pildīt savus attiecīgos pienākumus. Šādas iestādes var cita starpā būt valsts krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienesti. Saskaņā ar EST iedibināto judikatūru Biroja ziņojumos iekļautajiem ieteikumiem nav saistošu juridisku seku attiecībā uz šādām dalībvalstu iestādēm vai uz iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām.

(31)

Biroja rīcībā vajadzētu būt līdzekļiem, kas nepieciešami, lai izsekotu naudas plūsmai nolūkā atklāt modus operandi, kas raksturīgs daudzām krāpnieciskām darbībām. Sadarbojoties ar valsts iestādēm un saņemot to palīdzību, Birojs var iegūt vairāku dalībvalstu kredītiestāžu rīcībā esošo bankas kontu informāciju, kas ir būtiska tā izmeklēšanas darbībai. Lai visā Savienībā nodrošinātu efektīvu pieeju, Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 būtu jāprecizē valstu kompetento iestāžu pienākums sniegt Birojam bankas kontu informāciju kā daļa no to vispārīgā pienākuma palīdzēt Birojam. Dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai kompetentās iestādes, ar kuru starpniecību šādai sadarbībai jānotiek. Sniedzot Birojam šādu palīdzību, valsts iestādēm būtu jārīkojas saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus piemēro attiecīgās dalībvalsts kompetentajām valsts iestādēm.

(32)

Lai aizsargātu un ievērotu procesuālās garantijas un pamattiesības, Komisijai būtu jāizveido iekšēja struktūrvienība – procesuālo garantiju kontrolieris (“Kontrolieris”) – kam, ņemot vērā resursu efektīvu izmantošanu, vajadzētu būt administratīvi piesaistītai Uzraudzības komitejai un nodrošinātai ar pietiekamiem resursiem. Kontrolierim sūdzības būtu jāizskata pilnīgi neatkarīgi, tostarp neatkarīgi no Uzraudzības komitejas un Biroja, un viņam vajadzētu būt piekļuvei visai informācijai, kas nepieciešama viņa pienākumu izpildei.

(33)

Attiecīgajai personai vajadzētu būt iespējai iesniegt sūdzību Kontrolierim par to, kā Birojs ievēro procesuālās garantijas, kā arī pamatojoties uz to, ka Birojs pārkāpj izmeklēšanai piemērojamos noteikumus, jo īpaši par procesuālo prasību un pamattiesību pārkāpumiem. Šajā nolūkā būtu jāizveido sūdzību izskatīšanas mehānisms. Kontrolierim vajadzētu būt atbildīgam par ieteikumu sniegšanu, reaģējot uz šādām sūdzībām, vajadzības gadījumā ierosinot risinājumus sūdzībā skartajiem jautājumiem. Kontrolierim sūdzība būtu jāizskata ātri, uzklausot abas puses, vienlaikus ļaujot Birojam turpināt notiekošo izmeklēšanu. Kontrolierim būtu jādod sūdzības iesniedzējam un Birojam iespēja sniegt komentārus par sūdzībā skartajiem jautājumiem vai tos atrisināt. Ģenerāldirektoram būtu jāveic attiecīgi pasākumi, kas ir pamatoti ar Kontroliera ieteikumu. Ģenerāldirektoram vajadzētu būt iespējai pienācīgi pamatotos gadījumos novirzīties no Kontroliera ieteikumiem. Šādas rīcības pamatojums. Minētais pamatojums būtu jāpievieno izmeklēšanas galīgajam ziņojumam.

(34)

Lai uzlabotu pārredzamību un pārskatatbildību, Kontrolierim gada ziņojumā būtu jāziņo par sūdzību mehānismu. Gada ziņojumā būtu jo īpaši jānorāda saņemto sūdzību skaits, iesaistīto procesuālo prasību un pamattiesību pārkāpumu veidi, attiecīgās darbības un, ja iespējams, arī Biroja veiktie pēcpasākumi.

(35)

Informācijas agrīna nosūtīšana, ko Birojs veic piesardzības pasākumu pieņemšanas nolūkā, ir būtisks instruments Savienības finanšu interešu aizsardzībai. Lai šajā saistībā nodrošinātu ciešu sadarbību starp Biroju un iestādēm, birojiem, struktūrām un aģentūrām, ir lietderīgi tām sniegt iespēju jebkurā laikā apspriesties ar Biroju, lai lemtu par piemērotiem piesardzības pasākumiem, tostarp pierādījumu aizsardzības pasākumiem.

(36)

Biroja sagatavotie ziņojumi ir atzīstami par pierādījumu administratīvā procesā vai tiesvedībā tieši tāpat un ar tādiem pašiem nosacījumiem kā administratīvie ziņojumi, kurus sagatavojuši valsts administratīvie inspektori. Saskaņā ar Komisijas novērtējuma ziņojumu dažās dalībvalstīs šis noteikums pietiekami nenodrošina Biroja darbības efektivitāti. Lai uzlabotu Biroja ziņojumu efektivitāti un konsekventu izmantošanu, Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 būtu jāparedz šādu ziņojumu pieņemamība valstu tiesvedībā, kas nav kriminālprocess, kā arī administratīvajā procesā dalībvalstīs. Krimināltiesvedības gadījumā valstu tiesās būtu jāturpina piemērot noteikumu par līdzvērtību ar valsts administratīvo inspektoru ziņojumiem. Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 arī būtu jāparedz Biroja sagatavoto ziņojumu pieņemamība administratīvajā procesā un tiesvedībā, kas norisinās Savienības līmenī.

(37)

Dalībvalstu krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienesti tika ieviesti ar Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013, lai veicinātu efektīvu sadarbību un informācijas, tostarp operatīvas informācijas, apmaiņu starp Biroju un dalībvalstīm. Komisijas novērtēšanas ziņojumā secināts, ka tie ir devuši pozitīvu ieguldījumu Biroja darbā. Komisijas novērtēšanas ziņojumā arī konstatēts, ka ir sīkāk jāprecizē minēto krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestu loma, lai sniegtu Birojam nepieciešamo palīdzību tā izmeklēšanas efektivitātes nodrošināšanai, atstājot krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestu organizāciju un pilnvaras katras dalībvalsts kompetencē. Šajā saistībā krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienestiem būtu jāspēj sniegt vai koordinēt palīdzību, kas Birojam ir vajadzīga, lai efektīvi veiktu savus uzdevumus, pirms ārējas vai iekšējas izmeklēšanas, tās gaitā vai pēc tās.

(38)

Pienākums sniegt palīdzību dalībvalstīm, lai koordinētu to darbību Savienības finanšu interešu aizsardzības jomā, ir svarīgs Biroja uzdevuma atbalstīt pārrobežu sadarbību starp dalībvalstīm elements. Būtu jāparedz sīkāk izstrādāti noteikumi, kas veicinātu Biroja īstenotos koordinēšanas pasākumus un ar tiem saistīto Biroja sadarbību ar dalībvalstu iestādēm, trešām valstīm un starptautiskām organizācijām. Šiem noteikumiem nevajadzētu skart to pilnvaru īstenošanu, kuras īsteno Birojs un kuras uzticētas Komisijai konkrētos noteikumos, kas reglamentē savstarpējo palīdzību starp dalībvalstu pārvaldes iestādēm un sadarbību starp minētajām iestādēm un Komisiju, jo īpaši tiem nevajadzētu skart Padomes Regulu (EK) Nr. 515/97 (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 608/2013 (12), kā arī koordinācijas pasākumus saistībā ar Eiropas strukturālajiem un investīciju fondiem.

(39)

Būtu jāprecizē, ka gadījumos, kad dalībvalstu kompetentās iestādes, tostarp krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienesti, rīkojas sadarbībā ar Biroju vai citām kompetentām iestādēm nolūkā aizsargāt Savienības finanšu intereses, tām joprojām ir saistoši valsts tiesību akti.

(40)

Vajadzētu pastāvēt iespējai, ka krāpšanas apkarošanas koordinācijas dienesti sniedz Birojam palīdzību saistībā ar koordinēšanas pasākumiem, un ka krāpšanas apkarošanas dienesti sadarbojas savā starpā, lai vēl vairāk pastiprinātu pieejamos sadarbības mehānismus cīņā pret krāpšanu.

(41)

Dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kā arī iestādēm, struktūrām, birojiem un aģentūrām būtu jāveic darbības, kas pamatotas ar Biroja ieteikumu. Lai Birojs varētu sekot līdzi to lietu attīstībai, par kurām tas sniedz ar tiesvedību saistītus ieteikumus dalībvalsts kriminālvajāšanas iestādēm, dalībvalstīm pēc Biroja pieprasījuma būtu jānosūta Birojam valsts tiesas galīgais lēmums. Lai pilnībā saglabātu tiesu iestāžu neatkarību, šādai nosūtīšanai būtu jānotiek tikai pēc tam, kad attiecīgā tiesvedība ir pabeigta un galīgais tiesas nolēmums ir publiski pieejams.

(42)

Lai papildinātu Regulā (ES, Euratom) Nr. 883/2013 izklāstītos procesuālos izmeklēšanas noteikumus, Birojam būtu jānosaka izmeklēšanas procedūru vadlīnijas, kas jāievēro Biroja darbiniekiem.

(43)

Būtu jāprecizē, ka Birojs var piedalīties kopējās izmeklēšanas grupās, kas izveidotas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, un ka tas ir tiesīgs apmainīties ar operatīvo informāciju, kas iegūta šajā sakarā. Uz šādas informācijas izmantošanu attiecas nosacījumi un aizsardzības pasākumi, kas paredzēti Savienības tiesību aktos, uz kuru pamata ir izveidotas kopējās izmeklēšanas grupas. Ja Birojs piedalās šādās kopējās izmeklēšanas grupās, tam ir atbalsta kompetence un tas uzņemas partnera lomu, uz kuru attiecas juridiski ierobežojumi, kas var pastāvēt Savienības vai valsts tiesību aktos.

(44)

Ne vēlāk kā pēc pieciem gadiem no dienas, kas noteikta saskaņā ar Regulas (ES) 2017/1939 120. panta 2. punkta otro daļu, Komisijai būtu jānovērtē Regulas (ES, Euratom) Nr. 883/2013 piemērošana un jo īpaši Biroja un EPPO sadarbības efektivitāte, lai apsvērtu, vai, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta saistībā ar minēto sadarbību, ir nepieciešami grozījumi. Attiecīgā gadījumā Komisijai ne vēlāk kā divus gadus pēc minētās novērtēšanas būtu jāiesniedz jauns, visaptverošs leģislatīvs priekšlikums.

(45)

Tā kā šīs regulas mērķi, proti, stiprināt Savienības finanšu interešu aizsardzību, pielāgojot Biroja darbību EPPO izveidei un uzlabojot Biroja veiktās izmeklēšanas efektivitāti, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, pieņemot noteikumus, kas reglamentē attiecības starp Biroju un EPPO, lai palielinātu to veiktās izmeklēšanas efektivitāti, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā izklāstīto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(46)

Šī regula nemaina dalībvalstu pilnvaras un pienākumus veikt pasākumus ar mērķi apkarot krāpšanu, korupciju un jebkādu citu nelikumīgu darbību, kas ietekmē Savienības finanšu intereses.

(47)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (13) 28. panta 2. punktu notika apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kurš sniedza oficiālus komentārus 2018. gada 23. jūlijā.

(48)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013,

1)

Regulas 1. pantu groza šādi:

2)

Regulas 2. pantu groza šādi:

3)

regulas 3. pantu aizstāj ar šādu:

4)

Regulas 4. pantu groza šādi:

5)

regulas 5. pantu groza šādi:

6)

regulas 7. pantu groza šādi:

7)

regulas 8. pantu aizstāj ar šādu:

(*)  Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (2010. gada 7. oktobris) par administratīvu sadarbību un krāpšanas apkarošanu pievienotās vērtības nodokļa jomā (OV L 268, 12.10.2010., 1. lpp.).”;"

8)

regulas 9. pantu groza šādi:

9)

regulā iekļauj šādus pantus:

10)

regulas 10. pantu groza šādi:

11)

regulas 11. pantu groza šādi:

12)

regulas 12. pantu groza šādi:

13)

regulā iekļauj šādus pantus:

14)

regulas 13. panta 1. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

15)

regulas 15. pantu groza šādi:

16)

regulas 16. panta 1. un 2. punktu aizstāj ar šādiem:

17)

regulas 17. pantu groza šādi:

18)

regulas 19. pantu aizstāj ar šādu:

(1)

Līgumu par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (2) (“Izstāšanās līgums”) Savienība noslēdza ar Padomes Lēmumu (ES) 2020/135 (3), un minētais līgums stājās spēkā 2020. gada 1. februārī. Izstāšanās līguma 126. pantā paredzētais pārejas periods, kura laikā saskaņā ar Izstāšanās līguma 127. pantu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei (Apvienotā Karaliste) un tās teritorijā turpina piemērot Savienības tiesību aktus, beidzas 2020. gada 31. decembrī. Padome 2020. gada 25. februārī pieņēma Lēmumu (ES, Euratom) 2020/266 (4), ar ko pilnvaro sākt sarunas ar Apvienoto Karalisti par jaunu partnerības nolīgumu. Kā norādīts sarunu norādēs, pilnvarojums cita starpā ietver elementus, kas vajadzīgi, lai visaptveroši pievērstos attiecībām ar Apvienoto Karalisti autotransporta jomā pēc pārejas perioda beigām. Tomēr nav skaidrs, vai līdz minētā perioda beigām nolīgums starp Savienību un Apvienoto Karalisti, kas reglamentē turpmākās attiecības kravu un pasažieru autopārvadājumu jomā, būs stājies spēkā.

(2)

Pārejas perioda beigās un ja nav īpašu noteikumu, tiks izbeigtas visas tiesības un pienākumi, kas izriet no Savienības tiesību aktiem attiecībā uz piekļuvi tirgum, kā noteikts ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (EK) Nr. 1072/2009 (5) un (EK) Nr. 1073/2009 (6), ciktāl tas attiecas uz attiecībām starp Apvienoto Karalisti un Savienību un tās dalībvalstīm.

(3)

Šādā situācijā tiktu nopietni traucēti starptautiskie kravu un pasažieru autopārvadājumi starp Savienību un Apvienoto Karalisti.

(4)

Gibraltārs neietilpst šīs regulas teritoriālās darbības jomā, un jebkura atsauce tajā uz Apvienoto Karalisti neietver Gibraltāru.

(5)

Eiropas Transporta ministru konferences (ETMK) daudzpusējā kvotu sistēma ir vienīgais alternatīvais pieejamais tiesiskais regulējums, kas varētu nodrošināt pamatu kravu autopārvadājumiem starp Savienību un Apvienoto Karalisti. Tomēr, ņemot vērā to, ka ETMK sistēmā pašlaik pieejamo atļauju skaits ir ierobežots un to darbības joma ir ierobežota attiecībā uz aptvertajiem autopārvadājumu veidiem, šī sistēma pašlaik nav piemērota, lai pilnībā nodrošinātu kravu autopārvadājumus starp Savienību un Apvienoto Karalisti atbilstīgi vajadzībām.

(6)

Paredzams, ka saistībā ar pasažieru autopārvadājumu pakalpojumiem arī radīsies nopietni traucējumi, tostarp sabiedriskās kārtības traucējumi. Nolīgums par pasažieru neregulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem (7) (“Interbus nolīgums”) ir vienīgais pieejamais tiesiskais regulējums, kas pēc pārejas perioda beigām varētu nodrošināt pamatu pasažieru pārvadājumiem ar autobusu starp Savienību un Apvienoto Karalisti. 2021. gada 1. janvārī Apvienotā Karaliste kļūs par Interbus nolīguma pilnvērtīgu līgumslēdzēju pusi. Tomēr Interbus nolīgums attiecas tikai uz neregulārajiem pārvadājumiem, un tāpēc tas nav piemērots, lai novērstu traucējumus, kas saistīti ar starptautiskajiem autobusu pārvadājumiem starp Apvienoto Karalisti un Savienību pēc pārejas perioda beigām. Tika risinātas sarunas par Interbus nolīguma Protokolu, kas attiecas uz pasažieru regulārajiem un speciālajiem regulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem, un paredzams, ka Apvienotā Karaliste to ratificēs pēc iespējas drīz. Tomēr nav paredzams, ka Protokols stāsies spēkā laikus, lai piedāvātu dzīvotspējīgu alternatīvu risinājumu laikposmam tūlīt pēc pārejas perioda beigām. Tāpēc pieejamie instrumenti neatbilst pasažieru regulāro un speciālo regulāro pārvadājumu ar autobusu vajadzībām starp Savienību un Apvienoto Karalisti.

(7)

Tādēļ nolūkā novērst no šīs situācijas izrietošos nopietnos traucējumus, tostarp sabiedriskās kārtības traucējumus, ir nepieciešams izveidot pagaidu pasākumu kopumu, kas kravu autopārvadātājiem un autobusu pārvadātājiem, kuriem atļauja piešķirta Apvienotajā Karalistē, ļauj veikt kravu un pasažieru autopārvadājumus starp Apvienoto Karalisti un Savienību vai no Apvienotās Karalistes teritorijas uz Apvienotās Karalistes teritoriju, tranzītā šķērsojot vienu vai vairākas dalībvalstis. Lai nodrošinātu pienācīgu līdzsvaru starp Apvienoto Karalisti un Savienību, šādas tiesības būtu jāpiešķir ar nosacījumu, ka tiek piešķirtas līdzvērtīgas tiesības, un uz tām būtu jāattiecina konkrēti nosacījumi, kas nodrošina godīgu konkurenci.

(8)

Tiesības veikt pārvadājumus dalībvalsts teritorijā un starp dalībvalstīm ir iekšējā tirgus būtisks sasniegums, un pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Savienības un ja nav īpašu noteikumu, kas paredz pretējo, Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem vairs nevajadzētu būt šādām tiesībām. Tomēr pastāv iespēja, ka tūlīt pēc pārejas perioda un ja nav noslēgts turpmākais nolīgums, kas reglamentē autopārvadājumus starp Savienību un Apvienoto Karalisti, varētu notikt satiksmes plūsmu traucējumi un no tiem izrietoši sabiedriskās kārtības apdraudējumi, jo īpaši robežšķērsošanas vietās, kuru skaits ir ierobežots un kurās jāveic transportlīdzekļu un to kravu papildu kontroles. Pirms pārejas perioda beigām robežšķērsošanas vietās ar Apvienoto Karalisti jau veidojās lielāki sastrēgumi. Ar Covid-19 pandēmiju saistītā krīze negatīvi ietekmēja arī autotransportu, palielinoties tukšajām kravām, – tendencei, kura varētu saasināties, ja nebūs elastības, ļaujot Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem veikt, pat ja ļoti ierobežotā apmērā, pārvadājumus Savienībā stingri ierobežotā laikposmā. Šādi traucējumi varētu radīt situācijas, kas negatīvi ietekmē tās kritiskās piegāžu ķēdes, kuras ir uzskatāmas par vajadzīgām, lai pārvaldītu pašreizējo Covid-19 pandēmiju. Lai mazinātu šādus traucējumus, uz laiku būtu jāļauj Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem veikt ierobežotu skaitu papildu pārvadājumu Savienības teritorijā saistībā ar pārvadājumiem starp Apvienoto Karalisti un Savienību. To transportlīdzekļiem tad nebūtu nekavējoties jāatgriežas Apvienotajā Karalistē, un būtu mazāka iespēja, ka tie atgriežas Apvienotajā Karalistē bez kravas, kas samazinātu transportlīdzekļu kopējo skaitu un līdz ar to arī spiedienu robežšķērsošanas vietās. Tiesībām veikt šādus papildu pārvadājumus vajadzētu būt samērīgām un nevajadzētu dublēt tādu tiesību līmeni, kādas Savienības kravu autopārvadātājiem pienākas saskaņā ar iekšējā tirgus noteikumiem, turklāt tās būtu pakāpeniski jāatceļ.

(9)

Pārrobežu autobusu pārvadājumi starp Īriju un Apvienoto Karalisti attiecībā uz Ziemeļīriju ir īpaši svarīgi kopienām, kas dzīvo pierobežas reģionos, lai nodrošinātu pamatsavienojamību starp kopienām, cita starpā kā daļu no kopējās ceļošanas telpas. Tāpēc Apvienotās Karalistes autobusu pārvadātāju nodrošināta pasažieru iekāpšana un izkāpšana būtu jāatļauj arī turpmāk Īrijas pierobežas reģionos saistībā ar starptautiskajiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusu starp Īriju un Ziemeļīriju.

(10)

Lai atspoguļotu šo pasākumu pagaidu raksturu un neradītu precedentu, šajā regulā paredzētais pasākumu kopums būtu jāpiemēro uz neilgu laikposmu. Attiecībā uz kravu autopārvadājumiem minētais neilgais laikposms ir paredzēts, lai ļautu veikt iespējamos sagatavošanās darbus pamatsavienojamības nodrošināšanai ETMK sistēmā, un neskar tāda turpmāka nolīguma stāšanos spēkā, kurš reglamentē kravu autopārvadājumus starp Savienību un Apvienoto Karalisti, un turpmākos Savienības noteikumus transporta jomā. Attiecībā uz pasažieru pārvadājumiem ar autobusu minētais neilgais laikposms ir paredzēts, lai Interbus nolīguma Protokols par pasažieru regulārajiem un speciālajiem regulārajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusiem varētu stāties spēkā un tikt piemērots Apvienotajai Karalistei, vai nu Apvienotajai Karalistei ratificējot minēto protokolu, vai tam pievienojoties, un neskar iespējamu turpmāku nolīgumu par šo jautājumu starp Savienību un Apvienoto Karalisti.

(11)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, noteikt pagaidu pasākumus, kas reglamentē kravu autopārvadājumus un pasažieru pārvadājumus starp Savienību un Apvienoto Karalisti gadījumā, ja pārejas perioda beigās starp tām nav noslēgts nolīgums autotransporta jomā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(12)

Ņemot vērā steidzamību, kas saistīta ar pārejas perioda beigām, tika uzskatīts par lietderīgu paredzēt izņēmumu attiecībā uz astoņu nedēļu laikposmu, kas minēts LES, Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD) un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumam pievienotā Protokola Nr. 1 par valstu parlamentu lomu Eiropas Savienībā 4. pantā.

(13)

Šai regulai būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā, un tā būtu jāpiemēro no nākamās dienas pēc Izstāšanās līgumā noteiktā pārejas perioda beigām, ja vien līdz minētajai dienai nav stājies spēkā vai attiecīgā gadījumā netiek provizoriski piemērots autopārvadājumu nolīgums, kas noslēgts ar Apvienoto Karalisti. Šī regula būtu jāpiemēro līdz dienai pirms stājas spēkā starptautisks nolīgums, kas reglamentē autopārvadājumus attiecībā uz abām pusēm, vai līdz dienai pirms minēto nolīgumu sāk provizoriski piemērot. Izņemot īpašos noteikumus, ko piemēro Īrijas pierobežas reģionā starptautisko regulāro un speciālo regulāro pārvadājumu laikā starp Īriju un Ziemeļīriju, tiesību veikt regulārus un speciālus regulārus pārvadājumus ar autobusu piemērošana būtu jāpārtrauc dienā, kad Savienībā un Apvienotajā Karalistē stājas spēkā Interbus nolīguma Protokols par pasažieru regulārajiem un speciālajiem starptautiskajiem pārvadājumiem ar autobusu. Jebkurā gadījumā šīs regulas piemērošana būtu jāpārtrauc 2021. gada 30. jūnijā.

(14)

Kad tas nepieciešams tirgus vajadzību apmierināšanai, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz to, lai atjaunotu līdzvērtību starp tiesībām, ko Savienība piešķīrusi Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem un Apvienotās Karalistes autobusu pārvadātājiem, un tiesībām, ko Apvienotā Karaliste piešķīrusi Savienības kravu autopārvadātājiem un Savienības autobusu pārvadātajiem, tostarp gadījumos, kad tiesības, ko piešķir Apvienotā Karaliste, tiek piešķirtas, pamatojoties uz izcelsmes dalībvalsti, vai citādi nav vienlīdzīgi pieejamas visiem Savienības pārvadātājiem, un attiecībā uz to, lai novērstu negodīgas konkurences gadījumus, kuri kaitē Savienības kravu autopārvadātājiem un Savienības autobusu pārvadātajiem.

(15)

Minētajiem deleģētajiem aktiem būtu jāatbilst proporcionalitātes principam, un tādēļ to noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem ar problēmām, kas radušās, nespējot piešķirt līdzvērtīgas tiesības vai radot negodīgus konkurences apstākļus. Šīs regulas piemērošanas apturēšanu Komisijai būtu jāparedz tikai vissmagākajos gadījumos, ja Apvienotā Karaliste nav piešķīrusi līdzvērtīgas tiesības Savienības kravu autopārvadātājiem un Savienības autobusu pārvadātajiem vai ja šādi piešķirtās tiesības ir minimālas, vai ja konkurences apstākļi Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem vai Apvienotās Karalistes autobusu pārvadātājiem tik ļoti atšķiras no Savienības pārvadātāju konkurences apstākļiem, ka Savienības pārvadātājiem attiecīgo pakalpojumu sniegšana vairs nav ekonomiski izdevīga.

(16)

Pieņemot minētos deleģētos aktus, ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (8). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana. Komisijai būtu jānodrošina, ka neviens šāds pieņemts deleģētais akts nepamatoti neietekmē iekšējā tirgus pienācīgu darbību.

(17)

Regulas (EK) Nr. 1072/2009 un (EK) Nr. 1073/2009 darbības joma būtu uz laiku jāpaplašina, lai tādējādi nodrošinātu, ka Apvienotās Karalistes piešķirtās tiesības Savienības kravu autopārvadātājiem un Savienības autobusu pārvadātajiem, kas ir līdzvērtīgas tām, kuras ar šo regulu piešķir Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātājiem un autobusu pārvadātajiem, būtu vienlīdzīgi pieejamas visiem Savienības pārvadātajiem. Minētās regulas jau attiecas uz brauciena daļu, kas notiek starp dalībvalsti un trešo valsti jebkuras tās dalībvalsts teritorijā, kura tiek šķērsota tranzītā. Tomēr šādos gadījumos ir jānodrošina, ka Regula (EK) Nr. 1072/2009 attiecas arī uz brauciena daļu tās dalībvalsts teritorijā, kurā notiek iekraušana vai izkraušana, un ka Regula (EK) Nr. 1073/2009 attiecas uz brauciena daļu tās dalībvalsts teritorijā, kurā notiek pasažieru iekāpšana vai izkāpšana. Šādas paplašināšanas mērķis ir nodrošināt, ka Savienības pārvadātāji var veikt pārrobežu pārvadājumus uz Apvienoto Karalisti vai no tās, kā arī apstāties papildu pieturās, veicot pasažieru pārvadājumus,

1)

“transportlīdzeklis” ir

2)

“atļauts kravu pārvadājums” ir

3)

“atļauts pasažieru pārvadājums ar autobusu” ir

4)

“Īrijas pierobežas reģions” ir Īrijas apgabali, kas robežojas ar sauszemes robežu starp Īriju un Ziemeļīriju;

5)

“Savienības kravu autopārvadātājs” ir uzņēmums, kas veic kravu autopārvadājumus un kam ir derīga Kopienas atļauja saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1072/2009 4. pantu;

6)

“Apvienotās Karalistes kravas autopārvadātājs” ir uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību Apvienotajā Karalistē un kam ir atļauja veikt kravu autopārvadājumus, un kam ir derīga starptautiskā pārvadājuma veikšanai izdota atļauja attiecībā uz atļautajiem kravu pārvadājumiem;

7)

“Apvienotās Karalistes atļauja” attiecībā uz Apvienotās Karalistes kravu autopārvadātāju ir Apvienotās Karalistes izdota atļauja starptautisku pārvadājumu veikšanai un attiecas uz kravu atļautu pārvadājumu, un attiecībā uz Apvienotās Karalistes autobusu pārvadātāju – Apvienotās Karalistes izdota atļauja starptautisku pārvadājumu veikšanai un attiecas uz atļautu pasažieru pārvadājumu ar autobusu;

8)

“autobuss” ir Apvienotajā Karalistē reģistrēts transportlīdzeklis, kas saskaņā ar tā konstrukciju un aprīkojumu ir piemērots un paredzēts vairāk nekā deviņu pasažieru, ieskaitot transportlīdzekļa vadītāju, pārvadāšanai;

9)

"regulāri pārvadājumi" ir tādi pārvadājumi, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus noteiktos laika intervālos pa noteiktiem maršrutiem, pasažieriem iekāpjot un izkāpjot iepriekš noteiktās pieturvietās;

10)

“speciālie regulārie pārvadājumi” ir regulāri pārvadājumi neatkarīgi no tā, kas ir to organizētājs, un ar kuriem nodrošina noteiktu pasažieru kategoriju pārvadājumus, nepārvadājot pārējos pasažierus;

11)

“Savienības autobusu pārvadātājs” ir uzņēmums, kas veic pasažieru pārvadājumus ar autobusu un kam ir derīga Kopienas atļauja saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1073/2009 4. pantu;

12)

“Apvienotās Karalistes autobusu pārvadātājs” ir uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību Apvienotajā Karalistē un kam ir atļauja veikt pasažieru pārvadājumus ar autobusu, un kam ir derīga starptautiskā pārvadājuma veikšanai izdota atļauja attiecībā uz atļautajiem pasažieru pārvadājumiem ar autobusu;

13)

“pārvadātājs” ir vai nu kravas autopārvadātājs vai autobusu pārvadātājs;

14)

“konkurences tiesības” ir jebkuri tiesību akti, kas attiecas uz šādām darbībām, ja tās varētu ietekmēt kravu autopārvadājumu vai autobusu pārvadājumu pakalpojumus:

15)

“subsīdija” ir jebkāds finansiāls ieguldījums, ko valdība vai jebkura cita publiska iestāde jebkurā līmenī piešķir pārvadātājam un kas dod labumu, tostarp:

Uzskata, ka labumu nepiešķir ar finansiālu ieguldījumu, ko veic valdība vai cita publiska iestāde, ja privāts tirgus dalībnieks, kas pamatojas vienīgi uz peļņas gūšanas perspektīvu, tādā pašā situācijā kā attiecīgā publiskā iestāde būtu veicis to pašu finansiālo ieguldījumu;

16)

“neatkarīga konkurences iestāde” ir iestāde, kas atbild par konkurences tiesību piemērošanu un izpildi, kā arī par subsīdiju kontroli un kas atbilst šādiem nosacījumiem:

17)

“diskriminācija” ir jebkāda veida diferencēšana bez objektīva pamatojuma tādu preču piegādē vai pakalpojumu, tostarp sabiedrisko pakalpojumu, sniegšanā, ko izmanto kravu autopārvadājumu vai autobusu pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai, vai to publisko iestāžu attieksmē, kuras saistītas ar šādiem pakalpojumiem;

18)

“Savienības teritorija” ir dalībvalstu teritorija, kurā tiek piemērots LES un LESD atbilstoši minētajos Līgumos paredzētajiem nosacījumiem.

a)

attiecībā uz autotransporta apkalpes locekļiem un pašnodarbinātajiem autovadītājiem – prasības, ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2002/15/EK (10);

b)

attiecībā uz dažiem sociālās jomas tiesību aktiem saistībā ar autotransportu – Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 561/2006 (11) izklāstītās prasības;