(1)

Pamatojoties uz sākotnējo riska novērtējumu, ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2018/2019 (2) ir izveidots augsta riska augu, augu produktu un citu objektu saraksts.

(2)

Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2018/2018 (3) nosaka īpašus noteikumus par procedūru, kas jāievēro, lai šiem augsta riska augiem, augu produktiem un citiem objektiem veiktu Regulas (ES) 2016/2031 42. panta 4. punktā minēto riska novērtējumu.

(3)

Pēc sākotnējā riska novērtējuma Īstenošanas regulas (ES) 2018/2019 pielikumā kā augsta riska augi tika iekļauti 35 stādāmi augi no visām trešajām valstīm, arī tādi, kas pieder pie Malus Mill. un Acer L. ģints.

(4)

2019. gada 31. jūlijā Serbija Komisijai lūdza atļaut uz Savienību eksportēt stādāmus 1–2 gadus vecus veģetatīvā miera stāvoklī esošus potētus kailsakņu augus, kas pieder pie Malus domestica sugas. Šis pieprasījums bija pamatots ar attiecīgu tehnisko dokumentāciju.

(5)

2020. gada 13. maijā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”) publicēja zinātnisku atzinumu par preču riska novērtējumu attiecībā uz stādāmiem Malus domestica sugas augiem no Serbijas (4). Iestāde identificēja Erwinia amylovora kā minētajiem stādāmajiem augiem relevantu kaitīgo organismu, izvērtēja riska mazināšanas pasākumus, kas aprakstīti dokumentācijā par minēto kaitīgo organismu, un aplēsa, cik liela ir iespējamība, ka minētā prece ir no tā brīva.

(6)

Pamatojoties uz šo atzinumu, tiek uzskatīts, ka fitosanitārais risks, ko rada stādāmu 1–2 gadus vecu veģetatīvā miera stāvoklī esošu potētu Serbijas izcelsmes kailsakņu augu, kas pieder pie Malus domestica sugas, ievešana Savienībā, ir samazināts līdz pieņemamam līmenim, ja vien tiek veikti atbilstoši riska mazināšanas pasākumi, kas novērš ar minētajiem stādāmajiem augiem saistītā kaitīgā organisma risku. Tā kā šādi atbilstoši pasākumi ir paredzēti Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2019/2072 (5) X pielikuma 9. punktā, minētie stādāmie augi vairs nebūtu jāuzskata par augsta riska augiem un būtu jāsvītro no Īstenošanas regulas (ES) 2018/2019 pielikuma.

(7)

2019. gada 29. augustā Jaunzēlande Komisijai lūdza atļaut uz Savienību eksportēt stādāmus 1–3 gadus vecus veģetatīvā miera stāvoklī esošus potētus vai acotus kailsakņu un bezlapu augus, kas pieder pie Acer japonicum Thunberg, Acer palmatum Thunberg un Acer shirasawanum Koidzumi sugas. Šis pieprasījums bija pamatots ar attiecīgu tehnisko dokumentāciju.

(8)

2020. gada 20. maijā Iestāde publicēja zinātnisku atzinumu par preču riska novērtējumu attiecībā uz stādāmiem Acer spp. augiem no Jaunzēlandes (6). Iestāde identificēja Eotetranychus sexmaculatus, Meloidogyne fallax, Oemona hirta un Platypus apicalis kā minētajiem stādāmajiem augiem relevantus kaitīgos organismus, izvērtēja riska mazināšanas pasākumus, kas aprakstīti dokumentācijā par minētajiem kaitīgajiem organismiem, un par katru kaitīgo organismu aplēsa, cik liela ir iespējamība, ka minētās preces ir no attiecīgā kaitīgā organisma brīvas.

(9)

Pamatojoties uz šo atzinumu, tiek uzskatīts, ka fitosanitārais risks, ko līdz ar ievešanu Savienībā rada stādāmi 1–3 gadus veci veģetatīvā miera stāvoklī esoši potēti vai acoti Jaunzēlandes izcelsmes kailsakņu un bezlapu augi, kas pieder pie Acer japonicum Thunberg, Acer palmatum Thunberg un Acer shirasawanum Koidzumi sugas, ir samazināts līdz pieņemamam līmenim, ja vien tiek veikti atbilstoši riska mazināšanas pasākumi, kas novērš ar minētajiem stādāmajiem augiem saistīto kaitīgo organismu risku. Tā kā šādi atbilstoši pasākumi ir paredzēti Komisijas Īstenošanas regulā (ES) 2020/… (7), minētie stādāmie augi vairs nebūtu jāuzskata par augsta riska augiem un būtu jāsvītro no Īstenošanas regulas (ES) 2018/2019 pielikuma.

(10)

Lai izpildītu Savienības saistības, kas izriet no Pasaules Tirdzniecības organizācijas Nolīguma par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (8), minēto preču imports būtu jāatsāk pēc iespējas drīzāk. Tādēļ šai regulai būtu jāstājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas.

(11)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

(1)

Pamatojoties uz sākotnējo riska novērtējumu, ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2018/2019 (2) ir izveidots augsta riska augu, augu produktu un citu objektu saraksts.

(2)

Saskaņā ar Regulu (ES) 2016/2031, ja, pamatojoties uz riska novērtējumu, tiek secināts, ka kāds augs, augu produkts vai cits objekts, kura izcelsme ir attiecīgajā trešā valstī, trešo valstu grupā vai konkrētā trešās valsts teritorijā, attiecībā uz kaitīgajiem organismiem rada nepieņemamu risku, taču minēto risku, piemērojot noteiktus pasākumus, var samazināt līdz pieņemamam līmenim, tad Komisijai minētais augs, augu produkts vai cits objekts jāsvītro no saraksta, kas izveidots ar Īstenošanas regulu (ES) 2018/2019, un jāiekļauj Regulas (ES) 2016/2031 41. panta 2. punktā minētajā sarakstā.

(3)

Turklāt Komisijas Īstenošanas regula (ES) 2020/1213 (3) nosaka fitosanitāros pasākumus dažu tādu augu, augu produktu un citu objektu ievešanai Savienībā, kuri svītroti no Īstenošanas regulas (ES) 2018/2019 pielikuma.

(4)

Īstenošanas regulas (ES) 2018/2019 pielikumā Acer L. ģints augi ir iekļauti kā augsta riska augi.

(5)

2019. gada 29. augustā Jaunzēlande Komisijai lūdza atļaut uz Savienību eksportēt stādāmus 1–3 gadus vecus veģetatīvā miera stāvoklī esošus potētus vai acotus kailsakņu un bezlapu augus, kas pieder pie Acer japonicum Thunberg, Acer palmatum Thunberg un Acer shirasawanum Koidzumi sugas (“norādītie augi”). Šis pieprasījums bija pamatots ar attiecīgu tehnisko dokumentāciju.

(6)

2020. gada 20. maijā Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”) publicēja zinātnisku atzinumu par preču riska novērtējumu attiecībā uz Acer spp. augiem no Jaunzēlandes (4). Iestāde identificēja Eotetranychus sexmaculatus, Meloidogyne fallax, Oemona hirta un Platypus apicalis (“norādītie kaitīgie organismi”) kā norādītajiem augiem relevantus kaitīgos organismus, izvērtēja riska mazināšanas pasākumus, kas aprakstīti dokumentācijā par minētajiem kaitīgajiem organismiem, un par katru kaitīgo organismu aplēsa, cik liela ir iespējamība, ka minētā prece ir no attiecīgā kaitīgā organisma brīva.

(7)

Ņemot vērā minēto atzinumu, norādītos augus ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2020/1361 (5) svītroja no augsta riska augu saraksta, kas izveidots ar Īstenošanas regulu (ES) 2018/2019.

(8)

Turklāt, pamatojoties uz minēto atzinumu un lai nodrošinātu Savienības teritorijas fitosanitāro aizsardzību saistībā ar norādīto augu ievešanu Savienībā, pasākumus, kas vajadzīgi, lai novērstu norādīto kaitīgo organismu risku, var pieņemt par fitosanitārajām importa prasībām.

(9)

Pasākumi, kurus Jaunzēlande dokumentācijā aprakstījusi attiecībā uz Oemona hirta un Platypus apicalis, tiek uzskatīti par pietiekamiem, lai līdz pieņemamam līmenim samazinātu risku, ko rada norādīto augu ievešana Savienībā. Tāpēc pasākumiem, kas veicami attiecībā uz minētajiem diviem kaitīgajiem organismiem, būtu jāpamatojas uz Jaunzēlandes iesniegtajā dokumentācijā aprakstītajiem pasākumiem.

(10)

Pasākumi, ko Jaunzēlande dokumentācijā aprakstījusi attiecībā uz Meloidogyne fallax, ir saskaņā ar prasībām, kuras stādāmu koku un krūmu sakarā attiecībā uz nematodēm jau noteiktas Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2019/2072 (6) VII pielikuma 10. punktā.

(11)

Attiecībā uz Eotetranychus sexmaculatus tiek uzskatīts, ka risku, ko rada norādīto augu ievešana Savienībā, ar Jaunzēlandes dokumentācijā ierosinātajiem pasākumiem vien līdz pieņemamam līmenim samazināt nevar, jo saskaņā ar Iestādes atzinumu joprojām pastāv dažas neskaidrības. Risku, ko rada norādīto augu ievešana Savienībā, līdz pieņemamam līmenim samazināt var, novēršot konstatētās neskaidrības tādā veidā, ka attiecībā uz norādītos augus pavadošajiem oficiālajiem apliecinājumiem un fitosanitārajiem sertifikātiem tiek piemēroti papildu pasākumi. Tāpēc pasākumi, ko Jaunzēlande dokumentācijā piemēro Eotetranychus sexmaculatus, būtu jāpapildina ar pasākumiem, kuri novērš minētās neskaidrības.

(12)

Oemona hirta un Meloidogyne fallax Īstenošanas regulas (ES) 2019/2072 II pielikumā norādīti kā Savienības karantīnas organismi. Eotetranychus sexmaculatus un Platypus apicalis vēl nav Īstenošanas regulas (ES) 2019/2072 noteiktajā Savienības karantīnas organismu sarakstā, taču pēc turpmāka pilnīga riska novērtējuma var izrādīties, ka tie atbilst iekļaušanas nosacījumiem. Ja tiks konstatēts, ka minētie kaitīgie organismi šiem nosacījumiem atbilst, tie tiks iekļauti Īstenošanas regulas (ES) 2019/2072 II pielikuma sarakstā un relevantie augi kopā ar attiecīgajiem pasākumiem, kas noteikti, pamatojoties uz pilnīgu minēto kaitīgo organismu riska novērtējumu, tiks iekļauti minētās regulas VII pielikuma sarakstā. Tādā gadījumā Īstenošanas regula (ES) 2019/2072 būtu attiecīgi jāpārskata.

(13)

Tāpēc Īstenošanas regulas (ES) 2020/1213 pielikums būtu attiecīgi jāgroza.

(14)

Lai izpildītu Savienības saistības, kas izriet no Pasaules Tirdzniecības organizācijas Nolīguma par sanitāro un fitosanitāro pasākumu piemērošanu (7), norādīto augu imports būtu jāatsāk pēc iespējas drīzāk. Tādēļ šai regulai būtu jāstājas spēkā trešajā dienā pēc tās publicēšanas.

(15)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

(1)

Regulā (EK) Nr. 1831/2003 noteikts, ka piedevu lietošanai dzīvnieku ēdināšanā ir vajadzīga atļauja, un paredzēts šādas atļaujas piešķiršanas pamatojums un kārtība.

(2)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 7. pantu tika iesniegti Bacillus amyloliquefaciens DSM 25840 preparāta atļaujas pieteikumi. Šiem pieteikumiem bija pievienotas minētās regulas 7. panta 3. punktā prasītās ziņas un dokumenti.

(3)

Pieteikumos lūgts atļaut Bacillus amyloliquefaciens DSM 25840 preparātu lietot par barības piedevu visu sugu cūkām, to klasificējot piedevu kategorijā “zootehniskās piedevas”.

(4)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”) 2018. gada 21. februāra (2) un 2019. gada 4. oktobra (3) atzinumā secināja, ka ar piedāvātajiem lietošanas nosacījumiem Bacillus amyloliquefaciens DSM 25840 preparāts nelabvēlīgi neietekmē ne dzīvnieku veselību, ne patērētāju drošību, ne vidi. Tā arī secināja, ka piedeva būtu jāuzskata par potenciālu elpceļu sensibilizatoru un ka nav iespējams izdarīt secinājumu par tās potenciālu kairināt ādu un acis un sensibilizēt ādu. Tāpēc būtu jāveic attiecīgi aizsargpasākumi, lai nepieļautu nelabvēlīgu ietekmi uz cilvēka veselību, jo īpaši attiecībā uz piedevas lietotājiem. Iestāde secināja, ka piedeva būtiski ietekmē zootehnisko parametru uzlabošanos visu sugu cūkām. Iestāde uzskata, ka īpašas prasības uzraudzībai pēc laišanas tirgū noteikt nav vajadzīgs. Tā arī verificēja ar Regulu (EK) Nr. 1831/2003 izveidotās references laboratorijas iesniegto ziņojumu par barībā esošās barības piedevas analīzes metodi.

(5)

Bacillus amyloliquefaciens DSM 25840 preparāta novērtējums liecina, ka Regulas (EK) Nr. 1831/2003 5. pantā paredzētie atļaujas piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti. Tātad šo preparātu būtu jāatļauj lietot tā, kā specificēts šīs regulas pielikumā.

(6)

Šajā regulā noteiktie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

(1)

Visā pasaulē pieaug bēgļu un citu personu skaits, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Tāpēc ir jāstiprina Savienības spēja pildīt tās morālo pienākumu sniegt efektīvu palīdzību. Visām dalībvalstīm būtu jāpiedalās Savienības kopīgajos centienos izrādīt solidaritāti tiem, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, piedāvājot likumīgus kanālus nokļūšanai Savienībā un uzlabojot aizsardzības telpu ārpus Savienības.

(2)

Ieteikuma mērķis ir atbalstīt dalībvalstu ilgstošos centienus likumīgu un drošu ceļu nodrošināšanā un pastiprināšanā tiem, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Jo īpaši ieteiktās rīcības mērķis ir apliecināt solidaritāti ar trešām valstīm, kurās ir pārvietots liels skaits cilvēku, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un sniegt ieguldījumu starptautiskās pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas iniciatīvās, kā arī labāk pārvaldīt migrāciju kopumā.

(3)

Savienība strādā pie aizsardzības telpas izveides un uzlabošanas tranzīta, galamērķa vai pirmā patvēruma valstīs, lai palīdzētu gan cilvēkiem, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, gan migrantiem, kuri ir īpaši neaizsargāti, gan uzņēmējkopienām. Reģionālās attīstības un aizsardzības programmas (1) Āfrikas ragā, Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos cita starpā atbalsta aizsardzības telpas uzturēšanu un uzlabošanu, paplašinot valstu sistēmu kapacitāti un atbalstot iestādes un pilsonisko sabiedrību. Tās nodrošina aizsardzību, piedāvājot tiešu palīdzību tiem, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Visas darbības veic īstenošanas partneri. Programmas atbalsta noturīgus risinājumus tiem, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, jo īpaši pārmitināšanu, nodrošinot pārbaudes un reģistrāciju, atvieglojot efektīvu bēgļa statusa noteikšanu, kā arī tieši atbalstot Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) pārmitināšanas operācijas. Dalībvalstis tiek aicinātas aktīvi darboties kā konsorcija locekles vai veikt finansiālas iemaksas, lai atbalstītu un īstenotu reģionālās attīstības un aizsardzības programmas nolūkā stiprināt ES migrācijas politikas ārējo dimensiju.

(4)

Pārmitināšana ir nozīmīgs instruments, kas piedāvā aizsardzību personām, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un skaidri apliecina pasaules mēroga solidaritāti ar trešām valstīm, lai palīdzētu tām tikt galā ar situāciju, kad liels skaits cilvēku bēg no kara vai vajāšanas. Tā ir arī būtisks Savienības vispusīgās patvēruma un migrācijas politikas elements – piedāvājot drošus un likumīgus kanālus tiem, kam nepieciešama aizsardzība, pārmitināšana palīdz glābt dzīvības, samazināt neatbilstīgu migrāciju un apkarot kontrabandas tīklu darbību. Pārmitināšana ir arī svarīga un neatņemama vispusīgās migrācijas pieejas sastāvdaļa, ņemot vērā to, ka partnervalstis tiek iesaistītas visā ar migrāciju saistīto jautājumu spektrā.

(5)

UNHCR ir apstiprinājis, ka globālās pārmitināšanas vajadzības joprojām ir augstas – 1,44 miljoni lietu 2020. gadā. Sagaidāms, ka turpmākajos gados šis skaits palielināsies.

(6)

Pirmajā Pasaules Bēgļu forumā, kas norisinājās 2019. gada decembrī, tika izvērtēti panākumi, kas gūti, īstenojot UNHCR Globālo paktu par bēgļiem (2). Tas piesaistīja plašu starptautisku atbalstu, lai meklētu noturīgus risinājumus bēgļiem visā pasaulē, tostarp risinājumus, lai pārmitinātu cilvēkus, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, palielinātu viņiem pieejamo likumīgo migrācijas kanālu skaitu un klāstu. UNHCR trīs gadu stratēģija (2019.–2021. gadam) par pārmitināšanu un papildu kanāliem kalpo par ceļvedi to paplašināšanai, piedāvājot vairāk vietu, iesaistot vairāk dalībnieku un veidojot atsaucīgākas sabiedrības. Lai pārmitināšanas jomā uzņemtos vadošo lomu pasaulē, dalībvalstis tiek aicinātas atbalstīt stratēģijas īstenošanu un novērst pašreizējo tendenci, ka pasaulē samazinās to valstu skaits, kuras iesaistās pārmitināšanā, un strauji samazinās pārmitināšanas saistības (3).

(7)

Kopš 2015. gada divas sekmīgas ES finansētas pārmitināšanas programmas, kurās piedalās ievērojams skaits dalībvalstu, ir palīdzējušas Savienībā atrast patvērumu vairāk nekā 70 000 visneaizsargātāko cilvēku, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Laikā no 2015. līdz 2018. gadam, kad globālā pārmitināšanas situācija ievērojami mainījās, ikgadējā pārmitināšana uz dalībvalstīm trīskāršojās; ES īpatsvars globālajā pārmitināšanā tādējādi palielinājās no mazāk nekā 9 % pirms 2016. gada līdz 41 % 2018. gadā. Šis pieaugums liecina par priekšrocībām un potenciālu, kas pārmitināšanas jomā ir ES mēroga sadarbībai un koordinācijai. Tas arī parāda, cik svarīgs ir ES budžeta finansējums, no kura 1 miljards EUR ir paredzēti dalībvalstu pārmitināšanas centienu tiešam atbalstam 2015.–2020. gadā.

(8)

Saskaņā ar pirmo ES pārmitināšanas shēmu (4) dalībvalstis kopā ar Dublinas asociētajām valstīm vienojās divu gadu laikā (no 2015. līdz 2017. gadam) (5) no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas raga un Ziemeļāfrikas pārmitināt 22 504 cilvēkus, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Kopumā saskaņā ar šo pirmo, veiksmīgo ES shēmu tika pārmitināti 19 452 cilvēki (86 % no kopējām saistībām).

(9)

Saskaņā ar otro ES pārmitināšanas shēmu (6) dalībvalstis vienojās pārmitināt 50 039 cilvēkus, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, no Turcijas, Libānas, Jordānijas, kā arī no valstīm, kas atrodas Vidusjūras centrālās daļas maršrutā, jo īpaši atbalstot ārkārtas tranzīta mehānismus, ko UNHCR izveidoja Nigērā (2017. gadā) un Ruandā (2019. gadā). Shēma bija veiksmīga – tika pārmitināti 43 827 cilvēki (88 % no kopējām saistībām).

(10)

Lai maksimāli palielinātu pārmitināšanas gadījumu skaitu un lietderīgi izmantotu pieejamo finansējumu, dalībvalstīm, kas vēl nav pilnībā izpildījušas savas saistības saskaņā ar otro ES pārmitināšanas shēmu, ir dota iespēja izpildīt savas iepriekšējās saistības 2020. gadā un 2021. gadā.

(11)

Saskaņā ar ES un Turcijas paziņojumu (7) līdz 2020. gada septembra vidum bija pārmitināti vairāk nekā 27 000 cilvēku (8). Savu valsts shēmu ietvaros dalībvalstis no Turcijas ir pārmitinājušas vēl vairāk cilvēku, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība.

(12)

Savienībai ir jāpāriet no ad hoc pārmitināšanas shēmām uz shēmām, kas darbojas stabilā sistēmā, kura nodrošina, ka Savienības pārmitināšanas shēmas ir ilgtspējīgas un paredzamas. Šajā nolūkā Komisija 2016. gadā ierosināja regulu, ar ko izveido Savienības pārmitināšanas sistēmu (9), lai Savienības patvēruma sistēmas vispusīgas pārskatīšanas ietvaros izveidotu drošus un likumīgus kanālus starptautiskās aizsardzības saņemšanai tiem, kam tā ir vajadzīga. 2018. gada jūnijā tika panākta daļēja provizoriska politiska vienošanās, kas ietvēra humanitāras uzņemšanas – līdztekus pārmitināšanai – iekļaušanu ierosinātās regulas jomā. Priekšlikuma ātra pieņemšana ir svarīgs elements efektīvākai, taisnīgākai un stabilākai ES politikai patvēruma un migrācijas jomā, tostarp stabilai pārmitināšanas sistēmai.

(13)

Lai nodrošinātu, ka pārmitināšanas centieni turpinās arī līdz stabilas sistēmas izveidei, Komisija 2019. gada jūlijā 9. pārmitināšanas forumā aicināja dalībvalstis iesniegt to pārmitināšanas saistības 2020. gadam. Tas balstījās uz saskaņotajām prioritātēm šim laikposmam un bija saskaņā ar UNHCR prognozētajām globālajām pārmitināšanas vajadzībām 2020. gadam un UNHCR ieteikumiem ES pārmitināšanas plānošanai 2020. gadam, kuros tika prasīts 2020. gadā piešķirt 30 000 vietu. Rezultātā dalībvalstis iesniedza saistības par gandrīz 29 500 vietām. Šīs apjomīgās vispārējās saistības, kas veido vairāk nekā 50 % no visām pārmitināšanas vietām, kuras valstis ir darījušas pieejamas UNHCR 2020. gadā, uzsver dalībvalstu nenogurstošo apņemšanos sniegt aizsardzību, glābt dzīvības un piedāvāt ticamas alternatīvas neatbilstīgai kustībai.

(14)

Ņemot vērā prognozētās globālās pārmitināšanas vajadzības 2020. gadā, UNHCR trīs gadu stratēģiju (2019.–2021. gadam) par pārmitināšanu un papildu kanāliem un pirmo Pasaules bēgļu forumu (2019. gada decembrī), šīs ievērojamās dalībvalstu saistības apliecina ES kā pasaules līderes lomu pārmitināšanā.

(15)

Prioritāro reģionu izvēle pārmitināšanai saskaņā ar 2020. gada saistību uzņemšanos ir balstīta uz UNHCR prognozētajām globālajām pārmitināšanas vajadzībām un nepieciešamību turpināt īstenot ES un Turcijas 2016. gada marta paziņojumu. Dalībvalstīm būtu jāturpina pārmitināšana no Turcijas, Jordānijas, Libānas, kā arī no galvenajām Āfrikas valstīm, kas atrodas gar Vidusjūras centrālās daļas maršrutu un tā apkārtnē, tostarp no Lībijas, Nigēras, Čadas, Ēģiptes, Etiopijas un Sudānas. Tām būtu arī jāatbalsta ārkārtas tranzīta mehānismi Nigērā un Ruandā un jānodrošina vietas ārkārtas pārmitināšanai. ES un Turcijas paziņojuma īstenošana ietver brīvprātīgas humanitārās uzņemšanas shēmas ar Turciju iedarbināšanu ar nosacījumu, ka ir izpildīti visi priekšnosacījumi un neatbilstīga ieceļošana starp Turciju un ES beidzas vai ir vismaz būtiski un ilgtspējīgi samazināta.

(16)

Lai palīdzētu dalībvalstīm 2020. gadā sasniegt mērķi –29 500 pārmitināšanas vietu – no Savienības budžeta ir darīti pieejami aptuveni 300 miljoni EUR (10). Saskaņā ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda (AMIF) noteikumiem dalībvalstis var pretendēt uz stimulējošu maksājumu 10 000 EUR apmērā par katru no prioritārajiem reģioniem vai no īpaši neaizsargātām grupām pārmitināto personu un 6 000 EUR apmērā par citām pārmitināšanām.

(17)

Laikposmā no 2020. gada janvāra līdz martam 2020. gada saistību ietvaros Eiropas Savienībā ieradās vairāk nekā 3 600 pārmitināto personu. Taču koronavīrusa pandēmijas uzliesmojums ir radījis nopietnus pārmitināšanas operāciju traucējumus. Dalībvalstis, UNHCR un Starptautiskā Migrācijas organizācija (IOM) 2020. gada marta vidū apturēja šādas operācijas. UNHCR un IOM2020. gada 18. jūnijā paziņoja par bēgļu pārmitināšanas ceļojuma atsākšanu (11). Kopš vasaras vairākas dalībvalstis ir pakāpeniski atsākušas pārmitināšanas darbības.

(18)

Šis nepieredzētais globālais veselības apdraudējums un vīrusa izplatības ierobežošanas pasākumi ir būtiski ietekmējuši visas operācijas un procedūras, kas saistītas ar pārmitināšanu, humanitāro uzņemšanu un kopienu sponsorēšanu. Ir kļuvis skaidrs, ka ir vajadzīga koordinācija ES līmenī, lai maksimāli palielinātu īstenoto pasākumu ietekmi.

(19)

Norādījumos par attiecīgo ES noteikumu īstenošanu patvēruma un atgriešanas procedūru jomā un par pārmitināšanu (12) Komisija aicināja dalībvalstis arī turpmāk izrādīt solidaritāti ar tiem, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un ar trešām valstīm, kas uzņem lielu skaitu bēgļu, pēc iespējas nodrošinot ar pārmitināšanu saistīto procedūru nepārtrauktību. Komisija aicināja dalībvalstis apsvērt jaunus darba paņēmienus, piemēram, attālinātas intervijas vai pārmitināšanu, pamatojoties tikai uz pārmitināmās personas lietu. Šajos jautājumos Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO) ir sniedzis ātru operatīvo atbalstu, pateicoties vairākām tematiskām tiešsaistes sanāksmēm Pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas tīkla ietvaros.

(20)

Atzīstot koronavīrusa pandēmijas graujošo ietekmi uz 2020. gada saistību uzņemšanās laikā pausto solījumu īstenošanu, Komisija nolēma pagarināt īstenošanas periodu pēc 2020. gada, lai nodrošinātu, ka dalībvalstīm ir pietiekami daudz laika šo solījumu pilnīgai īstenošanai. Tādēļ sākotnējā viena gada programma tiks pārveidota par divu gadu programmu, kas aptvers 2020.–2021. gadu, un tās laikā dalībvalstīm būtu jāīsteno saistības par 29 500 vietām. Turklāt dalībvalstis tiek aicinātas, ja iespējams, apsvērt arī papildinošas, valsts finansētas pārmitināšanas programmas.

(21)

Lai nodrošinātu ES pārmitināšanas centienu netraucētu turpināšanos pēc koronavīrusa pandēmijas izraisītajiem traucējumiem, no 2022. gada būtu jāapsver jaunas pārmitināšanas programmas, ņemot vērā 2021.–2027. gada Patvēruma un migrācijas fonda piešķirtos finanšu resursus dalībvalstu saistību atbalstam. Eiropas Savienības mērķis joprojām ir turpmākajos gados pakāpeniski palielināt pārmitināto personu skaitu.

(22)

Papildus ES finansiālajam atbalstam ir ieviesti dažādi citi pasākumi, lai palīdzētu dalībvalstīm pārmitināt cilvēkus. EASO mērķis ir palīdzēt dalībvalstīm izpildīt to pārmitināšanas saistības. Pārmitināšanas atbalsta mehānisms Stambulā, kas darbojas kopš 2019. gada aprīļa (izmēģinājuma posms), atbalsta dalībvalstu centienus pārmitināt no Turcijas. Turklāt pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas tīkls, ko atbalsta EASO un kas darbojas kopš 2020. gada janvāra, veicina sadarbību un zināšanu apmaiņu starp dalībvalstīm, īpašu uzmanību pievēršot konkrētām ES tēmām. Tīkls bija galvenais forums, kurā dalībvalstis, apmainoties ar informāciju un mācoties no līdzbiedriem, pievērsās koronavīrusa pandēmijas ietekmei.

(23)

Turklāt saskaņā ar UNHCR trīs gadu stratēģiju (2019.–2021. gadam) par pārmitināšanu un papildu iespējām ir lietderīgi veicināt humanitārās uzņemšanas modeļu un citu papildu kanālu izveidi un izmantošanu, kas var būt papildu uzņemšanas pasākumi, ar kuru palīdzību palielināt piedāvāto drošo un likumīgo kanālu skaitu papildus pārmitināšanai.

(24)

Ierosinātā Savienības pārmitināšanas sistēmas regula paredz nodrošināt dalībvalstīm finansējumu humanitārai uzņemšanai.

(25)

Atspoguļojot humanitārās uzņemšanas modeļu dažādību, dalībvalstīs un trešās valstīs jau eksistē plašs daudzsološas pieredzes klāsts, ko var izvērst vai pārņemt citās dalībvalstīs.

(26)

Vairākas dalībvalstis ir īstenojušas kopienu sponsorēšanas shēmas (13), kas var būt pamats pārmitināšanai, humanitārajai uzņemšanai un citiem papildu kanāliem. Visos gadījumos privātiem sponsoriem, privātpersonu grupām vai bezpeļņas organizācijām var būt strukturēta loma to personu uzņemšanā un integrēšanā, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība.

(27)

Pārmitināšanas kontekstā kopienu sponsorēšanas shēmas var palīdzēt dalībvalstīm palielināt pārmitināšanas vietu skaitu un sekmīgi integrēt bēgļus atsaucīgās uzņemošajās kopienās. Pamatojoties uz spēcīgu partnerību starp valsti un pilsoniskās sabiedrības organizācijām, privātpersonām vai privātpersonu grupām, privātie sponsori parasti sniedz finansiālu, praktisku un morālu atbalstu bēgļu uzņemšanai vai integrācijai. Kā liecina 2018. gada pētījums par sponsorēšanas shēmu īstenojamību un pievienoto vērtību (14), kopienu sponsorēšanas modeļi var izpausties dažādos veidos. Atkarībā no uzbūves un mērķa tie palīdz palielināt to uzņemšanas vietu skaitu, kas pieejamas personām, kurām nepieciešama aizsardzība, veicina ātrāku un efektīvāku integrāciju, uzlabo sabiedrības atbalstu bēgļiem un pārmitināšanai un palīdz novērst pārmitināto personu neatbilstīgu tālāku kustību.

(28)

Cits kopienu sponsorēšanas veids, kas nesaistās tikai ar pārmitināšanu un var kalpot par paraugu, ietver to, ko dažas dalībvalstis un privātas organizācijas dēvē par “humanitārajiem koridoriem”, proti, tas ir kopienu sponsorēšanas modelis, ko pašlaik īsteno reliģiskās organizācijas Itālijā, Francijā un Beļģijā sadarbībā ar attiecīgo valstu valdībām. Saskaņā ar šo modeli privātie sponsori ir iesaistīti visos uzņemšanas procesa posmos – no to personu identificēšanas, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, līdz to pārsūtīšanai uz attiecīgo dalībvalsti. Tie arī vada uzņemšanas un integrācijas centienus un sedz ar tiem saistītās izmaksas. Kopš 2016. gada Eiropā, galvenokārt Itālijā un Francijā, šādā veidā ieradās vairāk nekā 2 700 cilvēku, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība. Valsts un privāto sponsoru sadarbības noteikumi bieži ir izklāstīti saprašanās memorandos.

(29)

Ņemot vērā ieguvumus, ko sniedz kopienu sponsorēšana, Savienībai būtu jāturpina veicināt ES pieeju kopienu sponsorēšanai, pamatojoties uz dalībvalstu pašreizējo pieredzi un iesaistot EASO. Savienība turpinās sniegt atbalstu to pilsoniskās sabiedrības dalībnieku spēju veidošanai, kuri ir iesaistīti kopienu sponsorēšanas shēmās, un veicina zināšanu apmaiņu starptautiskā mērogā, lai paplašinātu esošās kopienu sponsorēšanas programmas un izveidotu jaunas, tostarp dalībvalstīs, kurās šādas shēmas vēl nav īstenotas. Šajā nolūkā Komisija 2019. gadā izsludināja īpašu uzaicinājumu iesniegt priekšlikumus saskaņā ar AMIF Savienības rīcības programmu (15). Viens no tematiem, kas iekļauts uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus par starptautiskām darbībām patvēruma, migrācijas un integrācijas jomā saskaņā ar AMIF 2020. gada darba programmu (16), ir papildu kanāli cilvēkiem, kuriem nepieciešama aizsardzība, un viņu turpmāka integrācija.

(30)

Koronavīrusa pandēmija ir ietekmējusi arī kopienu sponsorēšanas shēmas. Norādījumos par attiecīgo ES noteikumu īstenošanu patvēruma un atgriešanas procedūru jomā un par pārmitināšanu Komisija mudināja dalībvalstis uzturēt atvērtus saziņas kanālus ar sponsoriem, pastāvīgi informēt tos par norisēm un turpināt sponsoru atlasi un pārbaudes, lai nākotnē palielinātu uzņemšanas spēju pieejamību.

(31)

Kā uzsvēris UNHCR, ģimenes atkalapvienošanās ir plaši atzīta par būtisku faktoru sekmīgai integrācijai uzņēmējā valstī. Piespiedu kārtā pārvietotas personas, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, bieži saskaras ar daudzām problēmām saistībā ar viņu tiesībām uz ģimenes atkalapvienošanos, piemēram, ilgstošām un apgrūtinošām administratīvām procedūrām (17). Tas var novest pie mēģinājumiem apiet noteikumus, izmantojot bīstamu neatbilstīgu migrāciju. Lai atvieglotu tiesību uz ģimenes atkalapvienošanos izmantošanu saskaņā ar Ģimenes atkalapvienošanās direktīvu (18), dalībvalstis tiek mudinātas ieviest ģimenes atkalapvienošanās palīdzības programmas, kas uzlabo piekļuvi informācijai un vienkāršo vīzas pieteikumu procesu. Turklāt gadījumos, kas neietilpst Ģimenes atkalapvienošanās direktīvas piemērošanas jomā, dalībvalstis tiek aicinātas izveidot humanitāras uzņemšanas programmas, piemēram, uz ģimeni vērstu privātu sponsorēšanu.

(32)

Lai izmantotu to personu prasmes, kvalifikāciju un motivāciju, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, būtu jāizpēta arī citi papildu uzņemšanas kanāli, piemēram, izglītība vai darbs. Vairākas dalībvalstis atbalsta programmas, kas atvieglo piekļuvi esošajām juridiskajām iespējām tiem, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība, piemēram, studentiem vai darba ņēmējiem. Dalībvalstis tiek mudinātas šādās procedūrās izmantot ES prasmju profila noteikšanas rīku trešo valstu valstspiederīgajiem. Šis īpašais tiešsaistes rīks palīdz apzināt un dokumentēt migrantu izcelsmes personu prasmes un kvalifikācijas (19).

(33)

Tiek lēsts, ka mazāk nekā trim procentiem bēgļu visā pasaulē ir piekļuve augstākajai izglītībai (20). Pat tad, ja viņiem ir prasmes un nepieciešamās zināšanas, viņiem bieži trūkst informācijas un finanšu līdzekļu, lai pieteiktos augstākās izglītības vai pēcdiploma programmām Savienībā. Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja uzlabot piekļuvi universitātēm jauniešiem, kuriem nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un tādējādi būtu jāatvieglo viņu kā studentu uzņemšana savā teritorijā. Šādām iniciatīvām var būt nepieciešams proaktīvs atlases process trešās valstīs, valodu apmācība, elastīgums attiecībā uz uzņemšanas kritērijiem studiju programmās, kā arī stipendijas un īpaši integrācijas pasākumi pēc ierašanās. Pēc absolvēšanas studentiem, kas vēlas palikt attiecīgajā dalībvalstī saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/801 (21), būtu jābūt pieejamām konsultācijām un palīdzībai darba meklēšanā.

(34)

Lai atvieglotu šādu programmu īstenošanu, Komisija veicinās mācīšanos no līdzbiedriem un pieredzes apmaiņu starp dalībvalstīm un pētīs ES finansiālā atbalsta iespējas, lai izstrādātu un attīstītu šos studentiem domātos kanālus.

(35)

Dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja strādāt partnerībā ar privāto sektoru, darba devējiem, arodbiedrībām un pilsonisko sabiedrību, lai izstrādātu inovatīvas starptautiskās darbaspēka mobilitātes shēmas tiem, kam nepieciešama starptautiskā aizsardzība.

(36)

EASO kopā ar pārmitināšanas un humanitārās uzņemšanas tīklu palīdzēs dalībvalstīm izstrādāt un īstenot humanitārās uzņemšanas un citu papildu kanālu programmas.

(37)

Īstenojot pārmitināšanu, humanitāro uzņemšanu un citas papildinošo kanālu programmas, dalībvalstīm būtu jāņem vērā pienākumi, kas noteikti ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām.

(38)

Lai nodrošinātu ES pārmitināšanas shēmu īstenošanas uzraudzību 2020. un 2021. gadā, dalībvalstīm pēc pieprasījuma būtu jāziņo Komisijai par to teritorijā saskaņā ar dalībvalstu saistībām pārmitinātajām personām, norādot valsti, no kuras persona ir pārmitināta. Komisija arī uzraudzīs dažādos dalībvalstīs īstenotos projektus un programmas humanitārās uzņemšanas jomā, lai saglabātu pārskatu par visiem likumīgajiem kanāliem, kas pieejami personām, kurām nepieciešama starptautiskā aizsardzība, un par šo kanālu piedāvāto vietu skaitu.

(39)

Šis ieteikums būtu jāadresē dalībvalstīm. Dublinas asociētās valstis tiek aicinātas sniegt ieguldījumu kopīgajos Eiropas pārmitināšanas centienos, kā arī kopīgajos centienos attiecībā uz citiem papildinošiem kanāliem.

(1)

Palīdzības sniegšana personām, kas jūrā nonākušas briesmās, ir dalībvalstu juridisks pienākums, kas noteikts starptautiskajās paražu un starptautisko līgumu tiesībās, jo īpaši Starptautiskajā konvencijā par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (SOLAS konvencija, 1974. gads), Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijā (UNCLOS, 1979. gads) un Starptautiskajā konvencijā par meklēšanu un glābšanu uz jūras (SAR konvencija, 1979. gads), kā arī Savienības tiesībās. Eiropas Savienība ir UNCLOS līgumslēdzēja puse.

(2)

Kopš 2014. gada tūkstošiem cilvēku ir mēģinājuši šķērsot Vidusjūru, lai sasniegtu Eiropu, un ir nepieciešama Eiropas Savienības un tās dalībvalstu daudzšķautņaina reakcija, lai novērstu cilvēku bojāeju, uzlabotu migrācijas pārvaldību, risinātu neatbilstīgas migrācijas pamatcēloņus un sagrautu migrantu kontrabandistu un cilvēku tirgotāju organizētās noziedzības grupas.

(3)

Lai gan neatbilstīgā migrācija uz ES pēdējo divu gadu laikā ir samazinājusies un jūrā ir zaudēts mazāk dzīvību, riskanta mazu, kuģošanai nederīgu kuģu izmantošana Vidusjūrā joprojām ir migrācijas iezīme, kas turpina veicināt organizēto noziedzību un izraisa nāves gadījumus, kurus pieļaut nedrīkst. Saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas datiem kopējais bojāgājušo skaits Vidusjūrā 2020. gadā līdz šim pārsniedz 500, 2019. gadā – vairāk nekā 1 880 cilvēku, bet kopš 2014. gada – kopumā vairāk nekā 20 300 cilvēku, tādējādi it sevišķi Vidusjūras centrālās daļas maršruts uz Eiropu ir nāvējošākais pasaulē.

(4)

Kopš 2015. gada, reaģējot uz migrācijas krīzi, meklēšanas un glābšanas spējas, koordinācija un efektivitāte Vidusjūrā ir ievērojami uzlabota, tostarp ar ievērojamu piekrastes valstu ieguldījumu un lielāku privāto un komerciālo kuģu iesaisti. ES un dalībvalstis ir pastiprinājušas savas spējas Vidusjūrā, tostarp ar valstu operācijām un operācijām, ko vada Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūra (Frontex), piemēram, Themis (agrāk Triton), Poseidon un Indalo, kā arī ar ES jūras operāciju EUNAVFOR MED Sophia, kuras kopš 2015. gada ir palīdzējušas jūrā izglābt vairāk nekā 600 000 cilvēku.

(5)

Šajā situācijā vairākas nevalstiskās organizācijas (NVO) ir ekspluatējušas arī privātus kuģus, galvenokārt Vidusjūras reģiona centrālajā daļā, būtiski veicinot cilvēku glābšanu jūrā, kuri pēc tam tiek nogādāti ES teritorijā drošai izkāpšanai krastā. Kā jau uzsvērts ES Rīcības plānā cīņai pret migrantu kontrabandu (2015.–2020. gads) un sīkāk izskaidrots Komisijas ieteikumos par Atbalstītāju paketi (C(2020) 6470), ir jāizvairās no kriminālatbildības noteikšanas tiem, kas sniedz humāno palīdzību cilvēkiem, kuri nonākuši briesmās jūrā, vienlaikus nodrošinot, ka pret kontrabandistiem tiek piemērotas atbilstīgas kriminālsankcijas.

(6)

Eiropas Parlaments 2018. gada 18. aprīļa rezolūcijā par progresu saistībā ar ANO Globālajiem paktiem par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju un par bēgļiem (2018/2642(RSP)) aicināja palielināt nelaimē nonākušu cilvēku meklēšanas un glābšanas spējas, palielināt visu valstu spējas un atzīt privāto dalībnieku un NVO sniegto atbalstu glābšanas operāciju veikšanā jūrā un uz sauszemes.

(7)

Meklēšanas un glābšanas operācijām ārkārtas situācijās ir nepieciešama koordinācija un ātra izkāpšana krastā drošā vietā, kā arī izglābto personu pamattiesību ievērošana saskaņā ar ES Pamattiesību hartas saistībām, tostarp neizraidīšanas principu, un ar paražu un līgumos paredzētajām starptautiskajām cilvēktiesībām un jūras tiesībām, tostarp Starptautiskās Jūrniecības organizācijas (SJO) Kuģošanas drošības komitejas (MSC) Vadlīnijām par izturēšanos pret jūrā izglābtām personām.

(8)

Pēdējos gados Eiropā ir izveidojies jauns meklēšanas un glābšanas operāciju jūrā veids, saskaņā ar kuru kuģi, ko izmanto NVO Vidusjūras centrālajā daļā, galvenokārt ir iesaistīti meklēšanas un glābšanas operācijās, ko tās ir veikušas valstu jūras glābšanas koordinācijas centru vadībā vai pēc savas iniciatīvas. Daudzos gadījumos šie kuģi veica vairākas secīgas glābšanas operācijas pirms izglābto personu izkāpšanas krastā drošā vietā.

(9)

Migrantu kontrabanda pa jūru ir noziedzīgs nodarījums, kas var apdraudēt cilvēku dzīvību un kam piemēro sankcijas gan saskaņā ar Eiropas, gan starptautiskajām tiesībām. Eiropas Savienība un tās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijai pret transnacionālo organizēto noziedzību (UNTOC) un tās protokoliem, tostarp Protokolam par migrantu nelikumīgas ievešanas pa zemes, jūras un gaisa ceļiem apkarošanu, kas papildina UNTOC. Šajā kontekstā ir svarīgi izvairīties no situācijas, kad migrantu kontrabandas vai cilvēku tirdzniecības tīkli, tostarp noziedzīgas organizācijas, kas nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību vai iesaistās verdzībai pielīdzināmos ekspluatācijas veidos, ļaunprātīgi izmanto glābšanas operācijas, ko Vidusjūrā veic privāti kuģi.

(10)

Jāatgādina, ka SAR konvencijā līgumslēdzējām pusēm ir noteikts pienākums piedalīties meklēšanas un glābšanas dienestu attīstīšanā un veikt steidzamus pasākumus, lai nodrošinātu, ka jebkurai personai, kas jūrā ir vai šķiet esam briesmās, tiek sniegta nepieciešamā palīdzība; attiecīgajām pusēm būtu jākoordinē savas darbības un jāsadarbojas, lai personas, kurām palīdz, varētu izkāpt krastā no kuģa, kas sniedz palīdzību, un tās tiktu nogādātas drošā vietā, tiklīdz tas ir praktiski iespējams. Saskaņā ar SJO Vadlīnijām par izturēšanos pret jūrā izglābtām personām, izvēloties drošu vietu izkāpšanai krastā, būtu jāņem vērā dažādi svarīgi faktori un katra gadījuma īpašie apstākļi. Attiecībā uz patvēruma meklētājiem un bēgļiem, kas izglābti jūrā, citastarp būtu jāņem vērā nepieciešamība izvairīties no izkāpšanas krastā teritorijās, kur tiktu apdraudēta to personu dzīvība un brīvība, kuras apgalvo, ka pamatoti baidās no vajāšanas. Turklāt SJO vadlīnijās ir noteikts, ka atbildīgajām valsts iestādēm ir jādara viss iespējamais, lai paātrinātu izdzīvojušo izkāpšanu krastā, vienlaikus uzsverot, ka dažos gadījumos nepieciešamā koordinācija var izraisīt nenovēršamu kavēšanos.

(11)

NVO kuģu regulāra klātbūtne Vidusjūrā, veicot meklēšanas un glābšanas darbības, rada īpašas operatīvas vajadzības pēc pastiprinātas koordinācijas un sadarbības starp kuģiem, kas pārvadā izglābtās personas, un valsts iestādēm, un dalībvalstis tas skar dažādos veidos: dažas dalībvalstis koordinē meklēšanas un glābšanas operācijas; dažas uzņem izglābtās personas, kuras izkāpj krastā to teritorijā; dažās dalībvalstīs ir juridiski reģistrētas nevalstiskās organizācijas; un citas ir tās, ar kuru karogiem kuģo meklēšanas un glābšanas darbībās izmantotie kuģi.

(12)

Privāti kuģi, kas piedalās glābšanas pasākumos Vidusjūrā, ir iesaistīti sarežģītās un bieži vien atkārtotās meklēšanas un glābšanas operācijās, kuras var skart no kuģu ietilpības viedokļa lielu skaitu cilvēku un kurās no glābšanas līdz izkāpšanai krastā ir iesaistīts plašs dalībnieku loks. Tāpēc no sabiedriskās kārtības, t. sk. drošības viedokļa šiem kuģiem jābūt pienācīgi reģistrētiem un pienācīgi aprīkotiem saskaņā ar attiecīgajām drošības un veselības aizsardzības prasībām, kas attiecināmas uz šādām darbībām, lai tie neapdraudētu apkalpi vai izglābtās personas. Šīm darbībām jānotiek koordinētā sistēmā, un sadarbība un koordinācija starp privātajiem operatoriem un valstu iestādēm ir jāuzlabo.

(13)

Izglābto cilvēku izkāpšana krastā piekrastes dalībvalstīs tieši ietekmē to migrācijas pārvaldības sistēmas un rada pastiprinātu un tiešu spiedienu uz šo valstu migrācijas un patvēruma sistēmām, tostarp uz to uzņemšanas un apstrādes spējām.

(14)

Papildus citām iniciatīvām Komisija 2017. gada 4. jūlijā pieņēma “Rīcības plānu par pasākumiem Itālijas atbalstam, spiediena mazināšanai Vidusjūras centrālās daļas maršrutā un solidaritātes palielināšanai”, kas ietvēra rīcības kodeksu NVO, kuras veic meklēšanas un glābšanas darbības Vidusjūrā, kuru izstrādāja Itālija, apspriežoties ar Komisiju un pamatojoties uz dialogu ar NVO.

(15)

Papildus līdz šim īstenotajiem koordinācijas centieniem, tostarp ES jūras operācijas Sophia izveidotā kopīgas informētības un konfliktu novēršanas Vidusjūras reģionā (SHADE MED) foruma ietvaros, joprojām ir jāpievēršas meklēšanas un glābšanas prakses specifikai, kas ir izveidojusies Vidusjūras reģionā pēdējo gadu laikā, un jāizveido strukturētāka, uzticamāka un ilgtspējīgāka sistēma saskaņā ar ES kompetencēm un attiecīgajiem starptautiskajiem standartiem. Šajā sistēmā būtu jāparedz konkrēti dalībvalstu solidaritātes noteikumi un jārisina vajadzība pēc pastiprinātas sadarbības, sevišķi starp karoga un piekrastes dalībvalstīm. Ir nepieciešama arī sadarbība ar privātām struktūrām, kurām pieder kuģi vai kuras tos ekspluatē, lai veiktu meklēšanas un glābšanas darbības un nogādātu izglābtos cilvēkus ES teritorijā; šādas sistēmas mērķim vajadzētu būt arī sniegt atbilstošu informāciju par šo struktūru darbībām un administratīvo uzbūvi saskaņā ar proporcionalitātes principu un ES Pamattiesību hartu un uzlabot drošību saskaņā ar piemērojamajiem starptautiskajiem tiesību aktiem visu uz kuģiem esošo personu interesēs.

(16)

Komisija izveidos starpdisciplīnu kontaktgrupu, kurā dalībvalstīm sadarboties un koordinēt pasākumus, lai īstenotu šo ieteikumu. Šī grupa sagatavos pārskatu par valstu noteikumiem un praksi, apzinās gūto pieredzi, izvērtēs iespēju izveidot uzlabotus līdzekļus sadarbībai starp karoga valstīm un piekrastes valstīm attiecībā uz to uzdevumiem un pienākumiem un izstrādās paraugpraksi, kas atspoguļotu vajadzības, kuras izriet no meklēšanas un glābšanas operāciju attīstības pēdējo gadu laikā. Tā regulāri sadarbosies ar attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp ES aģentūrām, sevišķi Frontex, un nepieciešamības gadījumā ar nevalstiskajām organizācijām, kas veic meklēšanas un glābšanas darbības Vidusjūrā, akadēmisko aprindu pārstāvjiem un starptautiskajām organizācijām, piemēram, SJO, lai apmainītos ar zināšanām un nodrošinātu, ka darbības atbilst starptautiskajam tiesiskajam un operatīvajam regulējumam. Dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai visa attiecīgā informācija par šā ieteikuma īstenošanu. Kontaktgrupa uzraudzīs ieteikuma īstenošanu un reizi gadā iesniegs ziņojumu Komisijai.

(17)

Komisija pēc nepieciešamības ņems vērā kontaktgrupas darbu un šā ieteikuma īstenošanu, izstrādājot Eiropas patvēruma un migrācijas pārvaldības stratēģiju un ikgadējos migrācijas pārvaldības ziņojumus, kas paredzēti patvēruma un migrācijas pārvaldības regulā. Uz šā pamata Komisija vajadzības gadījumā arī izvērtēs un ieteiks turpmākās iniciatīvas.

(18)

Šis ieteikums neskar ne sadarbības pienākumus, ne citas saistības, kas izriet no attiecīgajiem starptautiskajiem un Savienības tiesību aktiem,

(1)

2015. gada bēgļu krīze atklāja nepilnības un trūkumus ES un valstu migrācijas krīžu pārvaldības sistēmās, kā arī pieejamu spēju un instrumentu trūkumu tajās dalībvalstīs, kuras visvairāk izjūt spiedienu. Krīze atklāja nepieciešamību vienlaicīgi rīkoties vairākās jomās – izcelsmes, tranzīta un/vai galamērķa trešās valstīs, pie ES ārējām robežām un citās dalībvalstīs, kuras izjūt spiedienu.

(2)

Pasākumi, ko Savienība un dalībvalstis veica pēc 2015. gada bēgļu krīzes, bija vērsti uz dažādām politikas, likumdošanas, darbības un finanšu vajadzībām, un to mērķis bija uzlabot migrācijas pārvaldības ilgtspēju. Šie bezprecedenta centieni, kas saistīti ar pasākumiem valstu, starptautiskā un ES līmenī, veicināja neatbilstīgu ieceļotāju skaita secīgu samazināšanos gadu no gada, galu galā 2019. gadā sasniedzot zemāko līmeni sešu gadu laikā.

(3)

Tomēr situācija pie ārējām robežām joprojām ir ļoti nestabila, un ir vajadzīgi turpmāki uzlabojumi, lai labāk sagatavotos iespējamām liela mēroga migrācijas krīzēm. Turklāt migranti, kas neatļauti pārvietojas un iesniedz patvēruma pieteikumus vairākās dalībvalstīs, var radīt smagu slogu valstu patvēruma sistēmām.

(4)

Lai izvairītos no šķietami nekontrolētu migrācijas plūsmu rašanās, kas ienāktu ES tāpat kā 2015. gadā, un lai nodrošinātu valstu migrācijas sistēmu efektīvu darbību, ir nepieciešams konsolidēt līdz šim izveidoto operatīvo sadarbību, izveidojot sistēmu, kas atbalsta attiecīgo tiesību aktu koordinētāku izmantošanu. Šādas sistēmas izveide būtiski palīdzētu nodrošināt, ka dalībvalstis un Savienība veido noturību, kas vajadzīga, lai efektīvi risinātu jebkāda veida migrācijas krīzes. Turklāt būtu regulāri jāuzrauga migrācijas situācija, lai, kad vien iespējams, varētu pieņemt lēmumus, pamatojoties uz pilnīgu situācijas attēlu. Šim procesam būtu jābalstās uz pieredzi, kas pēc 2015. gada bēgļu krīzes gūta, pārraugot migrācijas situāciju, tostarp Padomes integrētā krīzes situāciju politiskās reaģēšanas (IPCR) mehānisma attiecīgās aktivizācijas rezultātā izdodot integrētos situācijas apzināšanās un analīzes (ISAA) ziņojumus.

(5)

Lai stiprinātu Savienības un dalībvalstu noturību, visām ieinteresētajām personām, tostarp dalībvalstīm, izmantojot divpusējus kanālus, būtu jāturpina aktīvi iesaistīties konfliktu novēršanā un atrisināšanā, kā arī savstarpēji jābrīdina par iespējamu krīzi trešā valstī, kas varētu izraisīt migrācijas krīzi ES. Būtu jāizmanto visi attiecīgie ES instrumenti saskaņā ar to tiesisko regulējumu un galvenajiem mērķiem, lai atbalstītu partnervalstis spēju veidošanā un šādu krīžu risināšanā, pirms to ietekme sasniedz ES, vienlaikus pastiprinot migrācijas politikas mērķus.

(6)

Efektīva operatīvā reakcija uz migrācijas krīzi ir atkarīga no atsevišķu dalībvalstu sagatavotības un to spējas izvietot vajadzīgo aprīkojumu un piešķirt resursus, kā arī no koordinētas rīcības, ko atbalsta esošās Savienības struktūras. Turklāt visiem attiecīgajiem dalībniekiem ir ātri un efektīvi jāsadarbojas. Tādēļ efektīvs un savlaicīgs krīzes pārvaldības mehānisms balstās uz iepriekš izveidotām krīzes sadarbības procedūrām, kurās ir skaidri noteikti galveno dalībnieku uzdevumi un pienākumi valstu un Savienības līmenī.

(7)

Ir nepieciešams strukturēts migrācijas pārvaldības mehānisms ar reāllaika pārraudzību, agrīno brīdināšanu un centralizētu, koordinētu ES reakciju, lai visās ES iestādēs un aģentūrās sadarbībā ar dalībvalstīm pēc vajadzības mobilizētu struktūras, instrumentus, cilvēkresursus un finanšu resursus .

(8)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/1896 (1) par Eiropas Robežu un krasta apsardzi ir noteikta Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras (Frontex) un dalībvalstu kompetento iestāžu kopīgā atbildība par Eiropas integrētās robežu pārvaldības īstenošanu. Ir arī jānodrošina situācijas apzināšanās un integrēta plānošana Eiropas integrētajai robežu pārvaldībai, tostarp ārkārtas rīcības plānošana.

(9)

Migrācijas sagatavotības un krīzes plāna pamatprincipiem vajadzētu būt šādiem: prognozēšana, solidaritāte un taisnīga atbildības sadale, koordinācija, savlaicīga reaģēšana un elastīga resursu piešķiršana.

(10)

Migrācijas sagatavotības un krīzes plāna galvenais mērķis ir nodrošināt situācijas apzināšanos un labāku sagatavotību, no vienas puses, un efektīvu pārvaldību un savlaicīgu reaģēšanu, no otras puses.

(11)

Migrācijas sagatavotības un krīzes plānam būtu jānodrošina operatīva sistēma migrācijas plūsmu un migrācijas situāciju pārraudzībai un prognozēšanai, noturības veidošanai, kā arī koordinētas reakcijas organizēšanai migrācijas krīzes gadījumā. Šie mērķi atspoguļo divus galvenos posmus, kas izklāstīti migrācijas sagatavotības un krīzes plānā, proti, pārraudzību un sagatavotību, no vienas puses, un krīžu pārvaldību, no otras puses.

(12)

Migrācijas sagatavotības un krīzes plānā migrācijas krīze būtu jādefinē kā jebkura situācija vai norise, kas notiek ES vai trešā valstī un kas skar jebkuras dalībvalsts patvēruma, migrācijas vai robežu pārvaldības sistēmu un rada tai īpašu slogu vai kam ir šāds potenciāls. Tas ietver un pārsniedz apstākļus, kas noteikti 1. panta 2. punktā priekšlikumā regulai par krīzes un nepārvaramas varas situāciju risināšanu migrācijas un patvēruma jomā, vai apstākļus, kas noteikti 2. panta w) punktā priekšlikumā regulai par patvēruma un migrācijas pārvaldību.

(13)

Migrācijas sagatavotības un krīzes plāns atbilst izveidotajiem ES krīzes pārvaldības mehānismiem un papildina tos, jo īpaši Savienības civilās aizsardzības mehānismam (UCPM), tostarp tā Ārkārtas reaģēšanas koordinācijas centram (ERCC), Padomes integrētajiem krīzes situāciju politiskās reaģēšanas (IPCR) mehānismiem, Komisijas ARGUS un EĀDD krīzes reaģēšanas mehānismam (CRM), kurus var aktivizēt vienlaicīgi vai pēc tam, kad krīzes pārvaldības posmā ir aktivizēts migrācijas sagatavotības un krīzes plāns. Migrācijas sagatavotības un krīzes plāna mērķis ir atbalstīt šo vispārējo krīzes mehānismu mijiedarbību un sadarbību, nodrošinot, ka tiem tiek sniegta atjaunināta informācija par krīzes situāciju.

(14)

Lai gan migrācijas sagatavotības un krīzes plāna pamatā ir attiecīgie spēkā esošie tiesību akti, tas ir arī paredzēts, lai atbalstītu Komisijas ierosināto jauno instrumentu īstenošanu, tostarp regula par patvērumu un migrācijas pārvaldību un regula par krīzes un nepārvaramas varas situāciju risināšanu migrācijas un patvēruma jomā.

(15)

Pārraudzības un sagatavotības posmā migrācijas sagatavotības un krīzes plānā būtu jāparedz vairāki pasākumi, kas nodrošina regulāru situācijas apzināšanos un agrīnu brīdināšanu/prognozēšanu, kā arī palīdz sagatavot ikgadējo migrācijas pārvaldības ziņojumu, ko Komisija izdod saskaņā ar priekšlikuma regulai par patvēruma un migrācijas pārvaldību 6. pantu. Situācijas apzināšanās, kas paredzēta migrācijas sagatavotības un krīzes plānā, cita starpā varētu ļaut Padomes prezidentvalstij migrācijas krīžu gadījumā IPCR aktivizēt mazāk, nekā tas notiek pašlaik. Krīzes pārvaldības posmā migrācijas sagatavotības un krīzes plānam būtu jānodrošina, ka visiem dalībniekiem ir pieejama atjaunināta visaptveroša informācija par migrācijas situāciju, kas ļauj laikus pieņemt lēmumus, un ka minēto lēmumu īstenošana tiek pienācīgi pārraudzīta un koordinēta.

(16)

Lai īstenotu migrācijas sagatavotības un krīzes plānu, dalībvalstīm, Padomei, Komisijai, Eiropas Ārējās darbības dienestam (EĀDD), Eiropas Patvēruma atbalsta birojam (EASO), Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūrai (Frontex), Eiropas Savienības Aģentūrai tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolam), Eiropas Savienības Aģentūrai lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai drošības un tiesiskuma jomā (eu-LISA) un Pamattiesību aģentūrai (FRA) būtu jāsadarbojas ES migrācijas sagatavotības un krīzes pārvaldības tīklā (“tīkls”). Tīkla galvenajam mērķim vajadzētu būt nodrošināt pienācīgu tādas informācijas apmaiņu, kas attiecas uz diviem migrācijas sagatavotības un krīzes plāna posmiem.

(17)

Šim tīklam būtu jāatbalsta migrācijas plūsmu pārraudzība un prognozēšana, jāpalielina noturība un jāuzlabo tehniskā koordinācija reaģēšanai krīzes gadījumā, pilnībā ievērojot spēkā esošos tiesību aktus un vienlaikus izmantojot un papildinot esošos instrumentus.

(18)

Ja iespējams, arī attiecīgās trešās izcelsmes, tranzīta un/vai galamērķa valstis būtu ad hoc jāiesaista migrācijas sagatavotības un krīzes plāna darbībā. Šai iesaistei būtu jāveicina efektīva informācijas apmaiņa, kā arī pasākumi ar mērķi šajās valstīs nodrošināt pienācīgu situācijas apzināšanos par migrāciju un to pienācīgu reaģēšanu iespējamu krīžu gadījumā,