(1)

Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu un Ukrainas Sadarbības nolīgums par civilu globālu navigācijas satelītu sistēmu (GNSS) (1) (“nolīgums”) tika parakstīts 2005. gada 1. decembrī un stājās spēkā 2013. gada 1. decembrī.

(2)

Bulgārija un Rumānija kļuva par Savienības dalībvalstīm 2007. gada 1. janvārī, un Horvātija kļuva par Savienības dalībvalsti 2013. gada 1. jūlijā.

(3)

Saskaņā ar Bulgārijas un Rumānijas pievienošanās akta 6. panta 2. punktu un Horvātijas pievienošanās akta 6. panta 2. punktu par pievienošanos nolīgumam ir jāvienojas ar nolīguma protokola palīdzību. Minētie noteikumi paredz vienkāršotu procedūru, saskaņā ar kuru Padomei, pieņemot vienprātīgu lēmumu dalībvalstu vārdā, un Ukrainai ir jānoslēdz protokols.

(4)

Padome 2006. gada 23. oktobrī un 2012. gada 14. septembrī pilnvaroja Komisiju sākt sarunas ar attiecīgajām trešām valstīm nolūkā noslēgt protokolus pie starptautiskajiem nolīgumiem, ko noslēgusi Savienība un tās dalībvalstis.

(5)

Komisija ar verbālnotu apmaiņu sekmīgi pabeidza sarunas ar Ukrainu par Protokolu pie Eiropas Kopienas un tās dalībvalstu un Ukrainas Sadarbības nolīguma par civilu globālu navigācijas satelītu sistēmu (GNSS) nolūkā ņemt vērā Bulgārijas Republikas, Horvātijas Republikas un Rumānijas pievienošanos Eiropas Savienībai (“protokols”).

(6)

Protokols būtu jāparaksta Eiropas Savienības un tās dalībvalstu vārdā, ņemot vērā tā noslēgšanu vēlāk,

(1)

COVID-19 krīze, ko Pasaules Veselības organizācija (PVO) 2020. gada 11. martā atzina par pandēmiju, ir dramatiski ietekmējusi Savienības sabiedrību un ekonomiku, liekot dalībvalstīm pieņemt ārkārtas pasākumu kopumu.

(2)

Papildus pandēmijas ekonomiskajai un sociālajai ietekmei krīze rada smagu slogu dalībvalstu veselības aprūpes sistēmām. Dalībvalstis saskaras ar pieaugošu pieprasījumu, jo īpaši attiecībā uz medicīnas aprīkojumu un precēm, sabiedriskajiem pamatpakalpojumiem un šādu materiālu ražošanas jaudu.

(3)

Ir vajadzīgi ātri un dažādoti pasākumi, kas ļautu Savienībai kā vienotam veselumam risināt krīzes situāciju solidaritātes gaisotnē un ņemot vērā ierobežojumus, ko rada vīrusa straujā izplatīšanās. Šādiem pasākumiem jo īpaši vajadzētu būt vērstiem uz dzīvību glabāšanu, cilvēku ciešanu novēršanu un atvieglošanu un cilvēka cieņas saglabāšanu visos gadījumos, kuru iemesls ir pašreizējā COVID-19 krīze.

(4)

COVID-19 uzliesmojuma būtība un sekas ir plaša mēroga un starptautiskas, un tādēļ uz to ir jāreaģē visaptveroši. Pasākumi, kas paredzēti saskaņā ar Savienības civilās aizsardzības mehānismu (“rescEU”), kurš izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu Nr. 1313/2013/ES (1), un citi spēkā esošie Savienības instrumenti ir mēroga ziņā ierobežoti un tāpēc neļauj pietiekami reaģēt vai neļauj efektīvi novērst COVID-19 krīzes plaša mēroga sekas Savienībā.

(5)

Tāpēc ir nepieciešams aktivizēt ārkārtas atbalstu saskaņā ar Padomes Regulu (ES) 2016/369 (2).

(6)

Lai nodrošinātu elastību, kas vajadzīga, lai nodrošinātu ilgstošu koordinētu reaģēšanu neparedzētos apstākļos, kā tas ir COVID-19 krīzes gadījumā, piemēram, attiecībā uz medicīnas preču un zāļu piegādi, atjaunošanas pasākumiem, attiecīgiem medicīniskiem pētījumiem, atkāpjoties no Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) 2018/1046 (3) 114. panta 2. punkta pirmās daļas, ir jānodrošina, ka budžeta saistības, kas uzņemtas aktivizēšanas laikposmā, var izmantot juridisko saistību noslēgšanai visā aktivizēšanas laikposmā. Tam nebūtu jāskar pienākumu segt arī izmaksas par attiecīgajām juridiskajām saistībām, kuras noslēgtas pēc aktivizēšanas laikposma, atbilstīgi minētajā daļā izklāstītajam n+1 noteikumam. Izmaksām, kas radušās saistībā ar šādām juridiskām saistībām, vajadzētu būt attiecināmām visā to īstenošanas periodā.

(7)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgus konkurences apstākļus dalībvalstīm, ir nepieciešams atļaut izmaksu attiecināmību ar atpakaļejošu datumu no ārkārtas atbalsta aktivizēšanas dienas, tostarp attiecībā uz jau pabeigtām darbībām, ja tās ir sāktas pēc minētā datuma.

(8)

Lai saglabātu ārkārtas atbalsta subsidiāro raksturu saskaņā ar Regulu (ES) 2016/369, šādam atbalstam būtu vienīgi jāpapildina jebkāda palīdzība, kas darīta pieejama saskaņā ar citiem Savienības instrumentiem.

(9)

Saistībā ar COVID-19 krīzi ir kļuvis skaidrs, ka ir jāpaplašina Regulas (ES) 2016/369 darbības joma, lai nodrošinātu finansējumu, ar ko apmierināt neatliekamas vajadzības pēc medicīniskām iekārtām un materiāliem, piemēram, plaušu ventilatoriem un aizsargaprīkojuma, testiem paredzētu ķīmisko vielu krājumiem, kā arī zāļu, citu preču un materiālu izstrādes, ražošanas un izplatīšanas izmaksu segšanai. Būtu jāparedz arī iespēja finansēt darbības, lai atbalstītu pasākumus, kas vajadzīgi, lai saņemtu apstiprinājumu medicīnisko izstrādājumu lietošanai.

(10)

Lai mazinātu akūto slogu medicīniskajam personālam un valsts resursiem, kurš rodas sabiedrisko pamatpakalpojumu nepietiekamas kapacitātes dēļ, un lai saglabātu veselības aprūpes sistēmas dzīvotspēju, finansiāli vai organizatoriski būtu jāatbalsta medicīnas speciālistu skaita pagaidu palielināšana un apmaiņa ar speciālistiem, kā arī citu dalībvalstu pacientu ārstēšana.

(11)

Finansiālajam atbalstam būtu jāsedz arī veselības aprūpes un loģistikas speciālistu apmācība attiecībā uz veselības aprūpes preču viltošanas apkarošanu.

(12)

Ņemot vērā COVID-19 plašās sekas, ir vajadzīga ātra un visaptveroša visu attiecīgo partneru, tostarp valsts iestāžu, publisko un privāto primārās un stacionārās aprūpes pakalpojumu sniedzēju un aprūpes iestāžu, iesaiste. Ir jāveic pasākumi, lai mazinātu spiedienu uz veselības aprūpes infrastruktūru un atbalstītu apdraudētās neaizsargāto personu grupas.

(13)

Lai risinātu preču trūkuma problēmu, būtu jāatbalsta svarīgāko medicīnisko izstrādājumu, piemēram, zāļu, diagnostikas testu, laboratorijas preču un aizsarglaprīkojuma, ražošanas jaudas palielināšana un jānodrošina finansējums minēto izstrādājumu krājumu uzturēšanai.

(14)

Ar finansiāliem un/vai organizatoriskiem līdzekļiem būtu jāatbalsta tādu papildu vai alternatīvu testēšanas metožu izstrāde, ar kurām palielināt kapacitāti, kā arī attiecīgi medicīniski pētījumi.

(15)

Dalībvalstu līgumslēdzējas iestādes saskaras ar ievērojamām juridiskām un praktiskām grūtībām, iepērkot preces vai pakalpojumus ārkārtas situācijās. Lai līgumslēdzējas iestādes varētu gūt maksimālu labumu no iekšējā tirgus potenciāla attiecībā uz apjomradītiem ietaupījumiem un riska un ieguvumu sadali, ir ārkārtīgi svarīgi paplašināt Komisijas iespējas iegādāties preces vai pakalpojumus dalībvalstu vārdā. Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai veikt attiecīgās iepirkuma procedūras. Ja dažas iepirkuma procedūras daļas rīko dalībvalsts līgumslēdzēja iestāde, piemēram, atsākot konkursu saskaņā ar pamatnolīgumu vai piešķirot tiesības slēgt atsevišķus līgumus, kuru pamatā ir dinamiskā iepirkumu sistēma, minētā līgumslēdzēja iestāde būtu atbildīga par tās rīkotajiem procedūras posmiem.

(16)

Ārkārtas situācijās, kad ir nepieciešams veikt kopīgu iepirkumu starp Komisiju un vienu vai vairākām dalībvalstu līgumslēdzējām iestādēm, būtu jāparedz iespēja, ka dalībvalstis pilnībā iegādājas, īrē vai nomā kopīgi iepirktās spējas.

(17)

Komisijai būtu jāļauj pirkt, uzkrāt, pārdot tālāk un ziedot preces un pakalpojumus, tostarp nomas pakalpojumus, dalībvalstīm vai Komisijas izraudzītām partnerorganizācijām.

(18)

Tādēļ Regula (ES) 2016/369 būtu attiecīgi jāgroza.

(19)

Dalībvalstis kā Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmuma Nr. 1082/2013/ES (4) 5. pantā minētā nolīguma par kopīgu iepirkuma procedūru puses ir paziņojušas savu piekrišanu tam, ka kopīgās iepirkuma procedūras, kuras pašlaik notiek atbilstīgi minētajam pantam, tiek iekļautas paātrinātā iepirkuma procedūrā, ko izveido ar šo regulu, ievērojot tajā izklāstītos nosacījumus. Attiecībā uz iepērkamo medicīnisko pretlīdzekļu veidu un pretlīdzekļu sadali dalībvalstīm būtu jāievēro visas vienošanās, kas panāktas saskaņā ar minētajām notiekošajām procedūrām.

(20)

Tādu līgumu tūlītēja piešķiršana un izpilde, kuri izriet no iepirkuma procedūrām, ko veic šīs regulas nolūkos, ir pamatota, ņemot vērā pašreizējās veselības krīzes ārkārtējo steidzamību. Šajā konkrētajā nolūkā ir nepieciešams pieļaut atkāpes no konkrētiem noteikumiem Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 un Lēmumā Nr. 1082/2013/ES, kuras pienācīgi dokumentē līgumslēdzēja iestāde. Medicīnisko pretlīdzekļu sadalē, ko veic saskaņā ar šīm iepirkuma procedūrām, būtu jāievēro visi sadales principi, par kuriem dalībvalstis var būt vienojušās. EEZ valstis, kas ir parakstījušas nolīgumu par kopīgu iepirkuma procedūru medicīnisko pretlīdzekļu iepirkšanai, var piekrist, ka to dalība ES pārvaldītos medicīnisko pretlīdzekļu iepirkumos attiecīgā gadījumā būs pakļauta šajā regulā izklāstītajiem noteikumiem un nosacījumiem. Tā kā minētās atkāpes tiek ieviestas pašreizējās COVID-19 krīzes dēļ, tām vajadzētu būt pagaidu un tās būtu jāpiemēro tādā pašā laikposmā, kādā tiek aktivizēts ārkārtas atbalsts saskaņā ar šo regulu.

(21)

Minētie pasākumi būs pilnvērtīgi tikai tad, ja medicīniskie pretlīdzekļi, kas iepirkti saskaņā ar paātrinātajām un kopīgajām procedūrām, sasniegs dalībvalstu veselības aprūpes dienestus bez kavēšanās. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka būtiskās transporta plūsmas turpina virzīties, jo īpaši pa izraudzītajām prioritārajām joslām, zaļajām joslām, robežšķērsošanas vietās Eiropas transporta tīklā (TEN-T), kā arī jāatvieglina kravu gaisa pārvadājumi COVID-19 uzliesmojuma laikā. Pēc vajadzības būtu jāizmanto Savienības civilās aizsardzības mehānisma transporta resursi. Šim konkrētajam mērķim ir nepieciešams paredzēt atkāpi no Lēmuma Nr. 1313/2013/ES 1. panta 6. punkta.

(22)

Ņemot vērā situāciju saistībā ar COVID-19 krīzi, šai regulai būtu jāstājas spēkā steidzamības kārtā.

(23)

Lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi un vienlīdzīgus konkurences apstākļus dalībvalstīm un nodrošinātu aptvērumu neatkarīgi no tā, kad epidēmijas uzliesmojums noticis konkrētajā dalībvalstī, šo regulu būtu jāpiemēro no 2020. gada 1. februāra,

(1)

Transporta kopienas dibināšanas līgumu (“TKL”) Savienība parakstīja saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2017/1937 (1). 2019. gada 4. martā to apstiprināja Savienības vārdā ar Padomes Lēmumu (ES) 2019/392 (2). Tas stājās spēkā 2019. gada 1. maijā.

(2)

Ievērojot TKL 35. pantu, Transporta kopienas Reģionālajai pārvaldības komitejai (“Pārvaldības komiteja”) ir katru gadu jāpieņem Transporta kopienas budžets.

(3)

Lai nodrošinātu TKL īstenošanu, Pārvaldības komitejai ir jāpieņem lēmums par Transporta kopienas 2020. gada budžetu.

(4)

Ir lietderīgi noteikt nostāju, kas Savienības vārdā ir jāieņem Pārvaldības komitejā, jo lēmums, kas jāpieņem Pārvaldības komitejai, ir vajadzīgs Transporta kopienas Pastāvīgā sekretariāta darbībai un radīs juridiskas sekas Savienībai.

(5)

Komisijai dotais pilnvarojums provizoriski izpildīt Transporta kopienas budžetu nemaina to pilnvaru būtiskās iezīmes, kas minētajai iestādei piešķirtas ar Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Savienības darbību,