(1)

Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (3) cita starpā paredz noteikumus par konkrētas informācijas elektronisku glabāšanu un apmaiņu pievienotās vērtības nodokļa (PVN) jomā.

(2)

Elektroniskās komercijas (“e-komercija”) pieaugums atvieglo preču un pakalpojumu pārrobežu pārdošanu galapatērētājiem dalībvalstīs. Šajā kontekstā pārrobežu e-komercija nozīmē tādas preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanu, par ko PVN ir maksājams vienā dalībvalstī, savukārt preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, trešā teritorijā vai trešā valstī. Tomēr krāpnieciski uzņēmumi, kas veic uzņēmējdarbību vai nu dalībvalstī, vai trešā teritorijā, vai trešā valstī, izmanto e-komercijas iespējas, lai gūtu negodīgas tirgus priekšrocības, nepildot savus PVN pienākumus. Ja piemēro principu par nodokļa uzlikšanu galamērķī, jo patērētājiem nav uzskaites veikšanas pienākumu, patēriņa dalībvalstīm ir vajadzīgi atbilstoši instrumenti, lai atklātu un kontrolētu šādus krāpnieciskus uzņēmumus. Ir svarīgi apkarot pārrobežu krāpšanu PVN jomā, ko izraisa dažu uzņēmumu krāpnieciska rīcība pārrobežu e-komercijas jomā.

(3)

Līdz šim sadarbība starp dalībvalstu nodokļu iestādēm (“nodokļu iestādes”) ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanā parasti ir balstījusies uz uzskaiti, ko veic uzņēmumi, kuri ir tieši iesaistīti ar nodokli apliekamajā darījumā. Tādos e-komercijā tipiskos pārrobežu darījumos kā preču piegāde vai pakalpojumu sniegšana no uzņēmuma patērētājam šāda informācija var nebūt tieši pieejama. Tādēļ ir vajadzīgi jauni instrumenti, kas nodokļu iestādēm ļautu efektīvi apkarot ar PVN saistītu krāpšanu.

(4)

Lielākajā daļā pārrobežu tiešsaistes pirkumu, ko Savienībā veic patērētāji, maksājumi tiek veikti ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju starpniecību. Lai veiktu maksājumu pakalpojumus, maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā ir konkrēta informācija konkrētā pārrobežu maksājuma adresāta jeb maksājuma saņēmēja identificēšanai un dati par maksājuma datumu, summu un izcelsmes dalībvalsti. Šāda informācija ir vajadzīga, lai nodokļu iestādes veiktu savus pamatuzdevumus – atklāt krāpnieciskus uzņēmumus un noteikt PVN pienākumus attiecībā uz pārrobežu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu no uzņēmuma patērētājam. Tādēļ ir nepieciešams un samērīgi, lai ar PVN saistītā informācija, kas ir maksājumu pakalpojumu sniedzēju rīcībā, tiktu darīta pieejama dalībvalstīm un lai dalībvalstis varētu to glabāt savās valsts elektroniskajās sistēmās un to nosūtīt centralizētai elektroniskai maksājumu informācijas sistēmai ar mērķi konstatēt un apkarot ar PVN saistītu pārrobežu krāpšanu, jo īpaši attiecībā uz preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu no uzņēmuma patērētājam.

(5)

Piešķirt dalībvalstīm instrumentus, ar ko vākt, glabāt un nosūtīt informāciju, kuru sniedz maksājumu pakalpojumu sniedzēji, un piešķirt Eurofisc koordinācijas ierēdņiem piekļuvi minētajai informācijai, kad tā saistīta ar izmeklēšanu gadījumos, kad ir aizdomas par krāpšanu PVN jomā, vai lai atklātu ar PVN saistītu krāpšanu, ir nepieciešams un samērīgs pasākums, lai efektīvi apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu. Minētie instrumenti ir ļoti svarīgi, jo nodokļu iestādēm minētā informācija ir vajadzīga PVN kontroles mērķiem, lai aizsargātu publiskos ieņēmumus, kā arī dalībvalstu likumīgos uzņēmumus, tādējādi savukārt aizsargājot nodarbinātību un Savienības pilsoņus.

(6)

Ir svarīgi, lai ar maksājumiem saistītas informācijas apstrāde dalībvalstīs būtu samērīga ar mērķi apkarot ar PVN saistītu krāpšanu. Tāpēc dalībvalstīm nevajadzētu vākt, glabāt vai nosūtīt informāciju par patērētājiem vai maksātājiem un par maksājumiem, kas visdrīzāk nav saistīti ar saimniecisko darbību.

(7)

Lai sasniegtu mērķi efektīvāk apkarot ar PVN saistītu krāpšanu, būtu jāizveido centralizēta elektroniska maksājumu informācijas sistēma (“CESOP”), kurai dalībvalstis nosūtītu maksājumu informāciju, ko tās vāc un var glabāt valsts līmenī. CESOP attiecībā uz individuāliem maksājumu saņēmējiem būtu jāglabā, jāapkopo un jāanalizē visa dalībvalstu nosūtītā ar PVN saistītā informācija par maksājumiem. CESOP būtu jānodrošina pilnīgs pārskats par maksājumiem, ko maksājumu saņēmēji saņēmuši no maksātājiem, kuri atrodas dalībvalstīs, un jādara pieejami Eurofisc koordinācijas ierēdņiem informācijas konkrētās analīzes rezultāti. CESOP būtu jāspēj atpazīt viena un tā paša maksājuma vairākkārtēju uzskaiti, piemēram, par vienu un to pašu maksājumu varētu būt ziņojusi gan banka, gan attiecīgā maksātāja kartes izdevējs, attīrīt no dalībvalstīm saņemto informāciju, piemēram, dzēšot dublikātus un labojot kļūdas datos, un būtu jāļauj dalībvalstu Eurofisc koordinācijas ierēdņiem salīdzināt maksājumu informāciju ar to rīcībā esošo PVN informāciju, meklēt informāciju, lai veiktu izmeklēšanu gadījumos, kad ir aizdomas par krāpšanu PVN jomā, vai lai atklātu ar PVN saistītu krāpšanu, un pievienot papildu informāciju.

(8)

Nodokļi ir svarīgs Savienības un dalībvalstu vispārējo sabiedrības interešu mērķis, un tas ir ticis atzīts saistībā ar ierobežojumiem, ko var noteikt attiecībā uz pienākumiem un tiesībām, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/679 (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1725 (5). Ierobežojumi attiecībā uz datu aizsardzības tiesībām ir nepieciešami, ņemot vērā maksājumu pakalpojumu sniedzēju sniegtās informācijas raksturu un apjomu, un to pamatā jābūt Padomes Direktīvā (ES) 2020/284 (6) paredzētajiem specifiskajiem nosacījumiem. Tā kā maksājumu informācija ir īpaši sensitīva, visos posmos, kuros notiek rīkošanās ar datiem, jābūt skaidrībai par to, kurš ir pārzinis vai apstrādātājs saskaņā ar Regulām (ES) 2016/679 un (ES) 2018/1725.

(9)

Tāpēc ir nepieciešams saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 904/2010 piemērot ierobežojumus attiecībā uz datu subjektu tiesībām. Faktiski datu subjektu tiesību un pienākumu pilnīga piemērošana nopietni apdraudētu mērķi efektīvi apkarot ar PVN saistītu krāpšanu un – ņemot vērā maksājumu pakalpojumu sniedzēju sūtītās informācijas milzīgo apjomu un to, ka varētu pieaugt datu subjektu pieprasījumi dalībvalstīm, Komisijai vai abām, – varētu ļaut datu subjektiem kavēt notiekošas analīzes un izmeklēšanu. Tas mazinātu nodokļu iestāžu spēju sasniegt šīs regulas mērķi, jo tiktu apdraudēta informācijas pieprasīšana, analīze, izmeklēšana un procedūras, ko veic saskaņā ar šo regulu. Tāpēc informācijas apstrādei saskaņā ar šo regulu būtu jāpiemēro datu subjektu tiesību ierobežojumi. Mērķi apkarot ar PVN saistītu krāpšanu nevar sasniegt ar citiem mazāk ierobežojošiem, bet tikpat efektīviem līdzekļiem.

(10)

CESOP glabātajai maksājumu informācijai būtu jāpiekļūst tikai Eurofisc koordinācijas ierēdņiem un tikai ar mērķi apkarot ar PVN saistītu krāpšanu. Papildus PVN aprēķināšanai minēto informāciju varētu izmantot arī, lai aprēķinātu citus maksājumus, nodevas un nodokļus, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 904/2010. Minēto informāciju nevajadzētu izmantot citiem, piemēram, komerciāliem, mērķiem.

(11)

Apstrādājot maksājumu informāciju saskaņā ar šo regulu, katrai dalībvalstij būtu jārīkojas, nepārsniedzot to, kas ir samērīgi un nepieciešams, lai veiktu izmeklēšanu gadījumos, kad ir aizdomas par krāpšanu PVN jomā, vai lai atklātu ar PVN saistītu krāpšanu.

(12)

Lai aizsargātu Regulā (ES) 2016/679 noteiktās tiesības un pienākumus, ir svarīgi, ka informāciju par maksājumiem neizmanto automatizētai individuālu lēmumu pieņemšanai, un tāpēc tā vienmēr būtu jāpārbauda, salīdzinot ar citu nodokļu informāciju, kas pieejama nodokļu iestādēm.

(13)

Lai dalībvalstīm palīdzētu apkarot krāpšanu nodokļu jomā un atklāt krāpniekus, ir nepieciešams un samērīgi, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji trīs kalendāros gadus glabā uzskaiti ar informāciju par maksājumu saņēmējiem un maksājumiem attiecībā uz to sniegtajiem maksājumu pakalpojumiem. Minētais laikposms ir pietiekams, lai dalībvalstis varētu efektīvi veikt kontroles un izmeklēšanu gadījumos, kad ir aizdomas par krāpšanu PVN jomā, vai atklāt ar PVN saistītu krāpšanu, un tas ir arī samērīgs, ņemot vērā maksājumu informācijas milzīgo apjomu un tās sensitivitāti attiecībā uz personas datu aizsardzību.

(14)

Eurofisc koordinācijas ierēdņiem vajadzētu spēt piekļūt CESOP glabātajai maksājumu informācijai ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanas nolūkā, bet Komisijas pienācīgi akreditētām personām vajadzētu spēt piekļūt informācijai tikai CESOP izstrādes un uzturēšanas nolūkā. Visām personām, kas piekļūst minētajai informācijai, ir saistoši Regulā (ES) Nr. 904/2010 paredzētie konfidencialitātes noteikumi.

(15)

Tā kā CESOP ieviešanai būs vajadzīgi jauni tehnoloģiskie risinājumi, šīs regulas piemērošana ir jāatliek, lai dalībvalstis un Komisija varētu izstrādāt minētās tehnoloģijas.

(16)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz tehniskajiem pasākumiem CESOP izveidei un uzturēšanai, Komisijas uzdevumiem CESOP tehniskajā pārvaldīšanā, tehniskajām detaļām, kas nodrošina savienojumu un vispārējo sadarbspēju starp valstu elektroniskajām sistēmām un CESOP, elektroniskajām standartizētajām veidlapām informācijas vākšanai no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, tehniskajām un citām detaļām attiecībā uz to, kā Eurofisc koordinācijas ierēdņi piekļūst informācijai, praktisko kārtību, kādā nosaka Eurofisc koordinācijas ierēdņus, kam ir piekļuve CESOP, procedūrām, kas ļauj pieņemt atbilstīgus tehniskos un organizatoriskos drošības pasākumus CESOP izstrādei un darbībai, dalībvalstu un Komisijas uzdevumiem un pienākumiem, kad tās rīkojas kā pārzinis un apstrādātājs saskaņā ar Regulām (ES) 2016/679 un (ES) 2018/1725, un attiecībā uz procesuālo kārtību saistībā ar Eurofisc. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (7).

(17)

Ar PVN saistīta krāpšana ir visām dalībvalstīm kopīga problēma. Dalībvalstīm pašām nav informācijas, kas vajadzīga, lai nodrošinātu, ka PVN noteikumi par pārrobežu e-komerciju tiek piemēroti pareizi, vai lai apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu pārrobežu e-komercijā. Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, apkarot ar PVN saistītu krāpšanu, pārrobežu e-komercijas gadījumā nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga vai iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(18)

Šajā regulā tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību. Šajā ziņā šī regula stingri ierobežo personas datu daudzumu, kas jādara pieejams dalībvalstīm. Saskaņā ar šo regulu veiktā maksājumu informācijas apstrāde būtu jāveic tikai ar mērķi apkarot ar PVN saistītu krāpšanu.

(19)

Ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu, un 2019. gada 14. martā tas sniedza atzinumu (8).

(20)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 904/2010,

(1)

Padomes Direktīva 2006/112/EK (3) nosaka pievienotās vērtības nodokļa (PVN) vispārīgos uzskaites pienākumus nodokļa maksātājiem.

(2)

Elektroniskās komercijas (“e-komercija”) pieaugums atvieglo preču un pakalpojumu pārrobežu pārdošanu galapatērētājiem dalībvalstīs. Šajā kontekstā pārrobežu e-komercija nozīmē tādas preču piegādes vai pakalpojumu sniegšanu, par ko PVN ir maksājams vienā dalībvalstī, savukārt preču piegādātājs vai pakalpojumu sniedzējs veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī, trešā teritorijā vai trešā valstī. Tomēr krāpnieciski uzņēmumi izmanto e-komercijas iespējas, lai gūtu negodīgas tirgus priekšrocības, nepildot savus PVN pienākumus. Ja piemēro principu par nodokļa uzlikšanu galamērķī, jo patērētājiem nav uzskaites veikšanas pienākumu, patēriņa dalībvalstīm ir vajadzīgi atbilstoši instrumenti, lai atklātu un kontrolētu šādus krāpnieciskus uzņēmumus. Ir svarīgi apkarot pārrobežu krāpšanu PVN jomā, ko izraisa dažu uzņēmumu krāpnieciska rīcība pārrobežu e-komercijas jomā.

(3)

Lielākajā daļā tiešsaistes pirkumu, ko Savienībā veic patērētāji, maksājumi tiek veikti ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju starpniecību. Lai sniegtu maksājumu pakalpojumus, maksājumu pakalpojumu sniedzēja rīcībā ir specifiska informācija konkrētā maksājuma adresāta jeb maksājuma saņēmēja identificēšanai un dati par maksājuma datumu, summu un izcelsmes dalībvalsti, kā arī par to, vai maksājums ir iniciēts tirgotāja fiziskajās telpās. Minētā specifiskā informācija ir jo īpaši svarīga tādu pārrobežu maksājumu sakarā, kuriem maksātājs atrodas vienā dalībvalstī un maksājuma saņēmējs atrodas citā dalībvalstī, trešā teritorijā vai trešā valstī. Šāda informācija ir vajadzīga, lai dalībvalstu nodokļu iestādes (“nodokļu iestādes”) veiktu savus pamatuzdevumus – atklātu krāpnieciskus uzņēmumus un uzraudzītu PVN saistības. Tādēļ ir nepieciešams, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji minēto informāciju darītu pieejamu nodokļu iestādēm nolūkā palīdzēt tām konstatēt un apkarot ar PVN saistītu pārrobežu krāpšanu.

(4)

Ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanā ir svarīgi prasīt, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji veiktu pietiekami detalizētu uzskaiti un ziņotu par konkrētiem pārrobežu maksājumiem, kuri par tādiem noteikti pēc maksātāja un maksājuma saņēmēja atrašanās vietas. Tādēļ ir jādefinē tādi jēdzieni kā maksātāja atrašanās vieta un maksājuma saņēmēja atrašanās vieta, kā arī šo atrašanās vietu identificēšanas līdzekļi. Maksātāja un maksājuma saņēmēja atrašanās vietai būtu jāiedarbina uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumi tikai tādiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri veic uzņēmējdarbību Savienībā, un minētajiem pienākumiem nebūtu jāskar Direktīvā 2006/112/EK un Padomes Īstenošanas regulā (ES) Nr. 282/2011 (4) paredzētie noteikumi attiecībā uz tāda darījuma vietu, par kuru uzliek nodokli.

(5)

Pamatojoties uz savā rīcībā jau esošo informāciju, maksājumu pakalpojumu sniedzēji attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem, ko tie sniedz, var noteikt maksājuma saņēmēja un maksātāja atrašanās vietu, izmantojot maksātāja vai maksājuma saņēmēja maksājumu konta identifikatoru vai jebkādu citu identifikatoru, kas nepārprotami identificē maksātāju vai maksājuma saņēmēju un sniedz to atrašanās vietu. Kad šādi identifikatori nav pieejami, maksātāja vai maksājuma saņēmēja atrašanās vieta būtu jānosaka, izmantojot maksājumu pakalpojumu sniedzēja, kurš rīkojas maksātāja vai maksājuma saņēmēja vārdā, uzņēmuma identifikatoru kodu, gadījumos, ja naudas līdzekļus pārskaita maksājuma saņēmējam bez jebkāda maksātāja vārdā izveidota maksājumu konta, ja naudas līdzekļi netiek kreditēti nevienā maksājuma saņēmēja maksājumu kontā vai ja nav nekāda cita maksātāja vai maksājuma saņēmēja identifikatora.

(6)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (5) ir svarīgi, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākums glabāt un sniegt informāciju par pārrobežu maksājumu būtu samērīgs un ietvertu tikai to, kas dalībvalstīm nepieciešams ar PVN saistītas krāpšanas apkarošanai. Turklāt vienīgā informācija par maksātāju, kas būtu jāglabā, ir maksātāja atrašanās vieta. Kas attiecas uz informāciju par maksājuma saņēmēju un pašu maksājumu, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu būt pienākumam saglabāt un ziņot nodokļu iestādēm tikai to informāciju, kas minētajām iestādēm ir nepieciešama, lai atklātu iespējamos krāpniekus un veiktu nodokļu kontroles. Tādēļ maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāprasa veikt uzskaiti tikai par tādiem pārrobežu maksājumiem, kas var norādīt uz saimniecisko darbību. Robežvērtības ieviešana, pamatojoties uz maksājumu saņēmēja saņemto maksājumu skaitu kalendārā ceturkšņa laikā, sniegtu norādi par to, vai šie maksājumi tika saņemti saimnieciskās darbības ietvaros, tādējādi izslēdzot maksājumus nekomerciālu iemeslu dēļ. Ja šāda robežvērtība ir sasniegta, būtu piemērojami maksājumu pakalpojumu sniedzēja uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumi.

(7)

Vienā maksājumā, ko maksātājs veic maksājuma saņēmējam, var būt iesaistīti vairāki maksājumu pakalpojumu sniedzēji. Minētā vienreizējā maksājuma rezultātā var tikt veikti vairāki naudas līdzekļu pārskaitījumi starp dažādiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Visiem konkrētajā maksājumā iesaistītajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jābūt uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumiem, ja vien nav piemērojams īpašs izņēmums. Minētajā uzskaitē un ziņojumos būtu jāietver informācija par maksājumu, ko sākotnējais maksātājs veicis maksājuma galasaņēmējam, nevis informācija par naudas līdzekļu starpposma pārskaitījumiem starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

(8)

Uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumiem vajadzētu būt ne vien tad, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs maksātāja uzdevumā pārskaita naudas līdzekļus vai izdod maksājumu instrumentus, bet arī gadījumos, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs saņem naudas līdzekļus vai pieņem maksājumu darījumus maksājuma saņēmēja vārdā.

(9)

Šajā direktīvā noteiktie pienākumi nebūtu jāpiemēro maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri neietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (6) darbības jomā. Tādēļ gadījumos, kad maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji neatrodas dalībvalstī, pienākumiem veikt uzskaiti un paziņot informāciju par pārrobežu maksājumu vajadzētu attiekties uz maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. No otras puses, lai uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumi būtu samērīgi, tajos gadījumos, kad dalībvalstī atrodas gan maksātāja, gan maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji, uzskaite būtu jāveic vienīgi maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Uzskaites veikšanas un ziņošanas pienākumu nolūkā būtu jāuzskata, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas dalībvalstī, ja tā uzņēmuma identifikācijas kods (BIC) vai unikālais uzņēmuma identifikators attiecas uz minēto dalībvalsti.

(10)

Ņemot vērā ievērojamo informācijas apjomu un tās sensitivitāti personas datu aizsardzības ziņā, ir nepieciešams un samērīgi, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji glabā uzskaiti par pārrobežu maksājumiem trīs kalendāros gadus, lai palīdzētu dalībvalstīm apkarot ar PVN saistītu krāpšanu un atklāt krāpniekus. Šis laikposms sniedz pietiekami daudz laika, lai dalībvalstis varētu efektīvi veikt kontroles un izmeklēt gadījumus, kad ir aizdomas par krāpšanu, kas saistīta ar PVN, vai atklāt ar PVN saistītu krāpšanu.

(11)

Informācija, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir jāglabā, dalībvalstīm ir jāapkopo un tās apmaiņa jāveic saskaņā ar Padomes Regulu (ES) Nr. 904/2010 (7), kas paredz noteikumus par administratīvo sadarbību un informācijas apmaiņu, lai apkarotu krāpšanu PVN jomā.

(12)

Ar PVN saistīta krāpšana ir kopīga problēma visām dalībvalstīm, bet atsevišķām nav informācijas, kas vajadzīga, lai nodrošinātu, ka PVN noteikumi par pārrobežu e-komerciju tiek piemēroti pareizi, vai lai apkarotu ar PVN saistītu krāpšanu pārrobežu e-komercijā. Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, apkarot ar PVN saistītu krāpšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, ja pastāv pārrobežu elements, un tādēļ, ka nepieciešams iegūt informāciju no citām dalībvalstīm, bet rīcības mēroga vai iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(13)

Šī direktīva respektē pamattiesības un ievēro principus, kas ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību. Saskaņā ar šo direktīvu saglabātā un sniegtā informācija par maksājumiem ir jāapstrādā tikai nodokļu iestāžu ekspertiem krāpšanas apkarošanas jomā, nepārsniedzot to, kas ir samērīgs un nepieciešams, lai sasniegtu šīs direktīvas mērķi, proti, apkarot ar PVN saistītu krāpšanu. Šajā direktīvā ir ievēroti arī noteikumi, kas izklāstīti Regulā (ES) 2016/679 un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/1725 (8).

(14)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2018/1725 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2019. gada 14. martā sniedza atzinumu (9).

(15)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2006/112/EK,

(1)

Padomes Direktīva 2006/112/EK (3) dalībvalstīm atļauj turpināt piemērot to īpašos režīmus mazajiem uzņēmumiem saskaņā ar kopējiem noteikumiem un paredzot ciešāku saskaņošanu. Tomēr minētie noteikumi ir novecojuši un nemazina saistību izpildes slogu mazajiem uzņēmumiem, jo tie bija paredzēti kopējai pievienotās vērtības nodokļa (PVN) sistēmai, kas balstās uz nodokļa uzlikšanu izcelsmes dalībvalstī.

(2)

PVN rīcības plānā Komisija paziņoja par visaptverošu vienkāršošanas pasākumu kopumu mazajiem uzņēmumiem, kuru mērķis ir samazināt šo uzņēmumu administratīvo slogu un kuri palīdz izveidot finanšu vidi, kas veicinātu to izaugsmi un pārrobežu tirdzniecības attīstību. Vienkāršošanas pasākumu kopums nozīmē mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma pārskatīšanu, kā izklāstīts paziņojumā par turpmākajiem pasākumiem PVN rīcības plāna īstenošanai. Tādējādi mazajiem uzņēmumiem paredzētā īpašā režīma pārskatīšana ir svarīgs elements reformu paketē, kas izklāstīta PVN rīcības plānā.

(3)

Lai risinātu jautājumu par nesamērīgu slogu, ar ko saistību izpildē saskaras no nodokļa atbrīvotie mazie uzņēmumi, dažiem vienkāršošanas pasākumiem vajadzētu būt pieejamiem arī šiem uzņēmumiem.

(4)

Īpašais režīms mazajiem uzņēmumiem patlaban ļauj piešķirt atbrīvojumu tikai tiem uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā ir jāmaksā PVN. Tas negatīvi ietekmē konkurenci iekšējā tirgū uzņēmumiem, kuri neveic uzņēmējdarbību minētajā dalībvalstī. Lai risinātu šo jautājumu un nepieļautu turpmākus kropļojumus, arī tiem mazajiem uzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību dalībvalstīs, kas nav dalībvalsts, kurā ir jāmaksā PVN, būtu jāļauj izmantot atbrīvojumu.

(5)

Ja nodokļa maksātājam dalībvalstī, kurā tas veic uzņēmējdarbību, piemēro parasto PVN režīmu, bet tas izmanto atbrīvojumu no PVN mazajiem uzņēmumiem citā dalībvalstī, priekšnodokļa atskaitījumam vajadzētu būt saistītam ar nodokļa maksātāja preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanu, kam uzlikts nodoklis. Tādēļ, ja šādi nodokļa maksātāji saņem priekšnodokli dalībvalstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību, un šis priekšnodoklis ir saistīts ar preču piegādēm un pakalpojumu sniegšanu, kas atbrīvotas no nodokļa citās dalībvalstīs, tad nevajadzētu būt iespējamam izmantot PVN priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības.

(6)

Mazie uzņēmumi var izmantot atbrīvojumu tikai tad, ja to gada apgrozījums ir mazāks par robežvērtību, ko piemēro dalībvalstī, kurā ir jāmaksā PVN. Nosakot savu robežvērtību, dalībvalstīm būtu jāievēro Direktīvā 2006/112/EK paredzētie noteikumi par robežvērtībām. Minētie noteikumi, no kuriem lielākā daļa tika ieviesti 1977. gadā, vairs nav piemēroti.

(7)

Vienkāršošanas nolūkos vairākām dalībvalstīm ir uz laiku atļauts piemērot robežvērtību, kas pārsniedz ar Direktīvu 2006/112/EK atļauto robežvērtību. Tā kā nav lietderīgi turpināt grozīt vispārīgos noteikumus, izmantojot ar atkāpi piešķirtos pasākumus, būtu jāatjaunina noteikumi par robežvērtībām.

(8)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt noteikt savu valsts atbrīvojuma robežvērtību tādā līmenī, kas vislabāk atbilst to ekonomiskajiem un politiskajiem apstākļiem, ievērojot šajā direktīvā noteikto maksimālo robežvērtību. Šajā ziņā būtu jāprecizē, ka tad, ja dalībvalstis dažādām uzņēmējdarbības nozarēm piemēro atšķirīgas robežvērtības, tam būtu jābalstās uz objektīviem kritērijiem. Ja nodokļa maksātājam ir tiesības izmantot vairāk nekā vienas nozares robežvērtības, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka nodokļa maksātājs var izmantot tikai vienu no minētajām robežvērtībām. Tām arī būtu jānodrošina, ka to robežvērtības nenošķir nodokļa maksātājus, kas veic uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī, no tiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī.

(9)

Gada apgrozījuma robežvērtību, kas ir pamats atbrīvojumam, kurš ieviests saskaņā ar šajā direktīvā paredzēto īpašo režīmu, veido tikai tādu preču un pakalpojumu kopējā vērtība, ko mazais uzņēmums piegādājis vai sniedzis dalībvalstī, kur ir piešķirts atbrīvojums. Ja uzņēmums, kas neveic uzņēmējdarbību minētajā dalībvalstī, varētu izmantot šādu atbrīvojumu neatkarīgi no sava apgrozījuma citās dalībvalstīs, varētu rasties konkurences kropļojumi. Lai mazinātu šādus konkurences kropļojumus un garantētu nodokļu ieņēmumus, būtu jānosaka, ka tikai uzņēmumi, kuru gada apgrozījums Savienībā nesasniedz noteiktu robežvērtību, var izmantot atbrīvojumu dalībvalstī, kurā tie neveic uzņēmējdarbību. Uzņēmumiem, kuru apgrozījums dalībvalstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību, nesasniedz valsts robežvērtību, vajadzētu spēt turpināt veikt no nodokļa atbrīvotas preču piegādes un pakalpojumu sniegšanu minētajā dalībvalstī neatkarīgi no sava apgrozījuma citās dalībvalstīs, pat ja to kopējais apgrozījums pārsniedz Savienības robežvērtību.

(10)

Lai varētu efektīvi kontrolēt atbrīvojuma piemērošanu un lai nodrošinātu, ka dalībvalstīm ir piekļuve vajadzīgajai informācijai, būtu jāparedz pienākums nodokļa maksātājiem, kas vēlas izmantot atbrīvojumu dalībvalstī, kurā tie neveic uzņēmējdarbību, sniegt iepriekšēju paziņojumu dalībvalstij, kurā tie veic uzņēmējdarbību. Vienkāršošanas un saistību izpildes izmaksu samazināšanas labad šādi nodokļa maksātāji būtu identificējami ar individuālu numuru tikai dalībvalstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību. Ir iespējams, bet nav nepieciešams, ka minētais numurs ir individuālais PVN identifikācijas numurs.

(11)

Lai nodrošinātu atbrīvojuma pareizu darbību un uzraudzību, kā arī savlaicīgu informācijas nosūtīšanu, būtu skaidri jāizklāsta ziņošanas pienākumi nodokļa maksātājiem, kas izmanto atbrīvojumu dalībvalstī, kurā tie neveic uzņēmējdarbību, Tas ļautu atbrīvot nodokļa maksātājus, kas ievēro noteikumus, no šādiem pienākumiem un no reģistrācijas pienākuma dalībvalstīs, kas nav uzņēmējdarbības veikšanas dalībvalsts. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu spēt prasīt, lai – ja šādi nodokļa maksātāji, kuri neveic uzņēmējdarbību attiecīgajā dalībvalstī, neizpilda tiem noteiktos konkrētos ziņošanas pienākumus, – tie ievērotu vispārīgos PVN reģistrācijas un ziņošanas pienākumus, kas paredzēti valsts PVN tiesību aktos.

(12)

Lai izvairītos no nekonsekvences, aprēķinot gada apgrozījumu dalībvalstī, kas kalpo par atsauci atbrīvojuma piemērošanai, un gada apgrozījumu Savienībā, būtu jāprecizē tie apgrozījuma elementi, kas jāņem vērā.

(13)

Lai novērstu noteikumu apiešanu attiecībā uz atbrīvojumu mazajiem uzņēmumiem un lai saglabātu minētā atbrīvojuma mērķi, nodokļa maksātājam – neatkarīgi no tā, vai tas veic vai neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kura piešķir atbrīvojumu, – nevajadzētu spēt izmantot atbrīvojumu, ja noteikumos paredzētā valsts robežvērtība iepriekšējā kalendārajā gadā ir pārsniegta. Šo pašu iemeslu dēļ nodokļa maksātājam, kas neveic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kura piešķir atbrīvojumu, nevajadzētu spēt izmantot atbrīvojumu, ja gada apgrozījuma Savienībā robežvērtība iepriekšējā kalendārajā gadā ir pārsniegta.

(14)

Lai mazajiem uzņēmumiem nodrošinātu pakāpenisku pāreju no atbrīvojuma uz nodokļa uzlikšanu, būtu jāļauj nodokļa maksātājiem uz ierobežotu laiku turpināt izmantot mazajiem uzņēmumiem paredzēto atbrīvojumu, ja to apgrozījums nepārsniedz valsts atbrīvojuma robežvērtību vairāk kā par noteiktu procentuālo daļu no minētās robežvērtības. Tā kā piemēroto robežvērtību līmenis starp dalībvalstīm var atšķirties, dalībvalstīm vajadzētu spēt izvēlēties piemērot vienu no divām ierosinātajām procentuālajām daļām, kamēr vien procentuālās daļas piemērošanas rezultātā no nodokļa atbrīvotā nodokļa maksātāja apgrozījums nepārsniedz kādu noteiktu summu. Ja kalendārā gada laikā gada apgrozījuma Savienībā robežvērtība ir pārsniegta, tad, ņemot vērā robežvērtības funkciju garantēt ieņēmumus, atbrīvojumu no šā brīža ir jāizbeidz piemērot.

(15)

Ja piemēro atbrīvojumu, tad mazajiem uzņēmumiem, kas izmanto atbrīvojumu dalībvalstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību, konkrētā laikposmā vajadzētu būt piekļuvei vismaz PVN reģistrācijas procedūrai. Dalībvalstīm vajadzētu spēt pagarināt šo termiņu konkrētos gadījumos, kad ir nepieciešamas padziļinātas pārbaudes, lai nepieļautu nodokļu nemaksāšanu vai izvairīšanos no nodokļu maksāšanas.

(16)

Mazajiem uzņēmumiem, kas izmanto atbrīvojumu dalībvalstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību, vajadzētu būt piekļuvei vismaz vienkāršotiem ziņošanas pienākumiem.

(17)

Papildus atbrīvojumam no PVN īpašie režīmi ļauj arī izmantot diferencētus nodokļa atvieglojumus. Diferencēti nodokļa atvieglojumi sarežģī situāciju un tikai nedaudz palīdz samazināt saistību izpildes slogu mazajiem uzņēmumiem. Tāpēc šis pasākums būtu jāatceļ.

(18)

Dalībvalstīm vajadzētu spēt dot nodokļa maksātājiem tiesības izvēlēties vai nu vispārējo PVN režīmu, vai īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem. Ja nodokļa maksātājs izmanto minētās tiesības, ir lietderīgi ļaut dalībvalstīm noteikt sīki izstrādātus noteikumus un nosacījumus minētās izvēles izmantošanai.

(19)

Ar šo direktīvu nevajadzētu noteikt jaunus reģistrācijas vai ziņošanas pienākumus mazajiem uzņēmumiem, kuri izmanto atbrīvojumu tikai dalībvalstī, kurā tie veic uzņēmējdarbību.

(20)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, samazināt saistību izpildes slogu mazajiem uzņēmumiem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(21)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (4) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(22)

Lai nodrošinātu to, ka vienkāršošanas pasākumus, kas Direktīvā 2006/112/EK izklāstīti attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem, var pienācīgi uzraudzīt, ir jāgroza Padomes Regula (ES) Nr. 904/2010 (5), lai dalībvalstu attiecīgajām kompetentajām iestādēm būtu automātiska piekļuve datiem, kas savākti no nodokļa maksātājiem, kuri izmanto atbrīvojumu no PVN mazajiem uzņēmumiem.

(23)

Lai nodrošinātu mazajiem uzņēmumiem ērtu piekļuvi noteikumiem attiecībā uz īpašo režīmu mazajiem uzņēmumiem katrā dalībvalstī, minētajiem noteikumiem vajadzētu būt publicētiem Komisijas tīmekļa vietnē.

(24)

Reģionu komiteja sniedza atzinumu 2018. gada 10. oktobrī (6).

(25)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2006/112/EK un Regula (ES) Nr. 904/2010,

(1)

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1988. gada Konvencija pret narkotisko un psihotropo vielu nelegālu apriti (“konvencija”) stājās spēkā 1990. gada 11. novembrī un Savienība to noslēdza ar Padomes Lēmumu 90/611/EEK (1).

(2)

Saskaņā ar konvencijas 12. panta 2.–7. punktu konvencijas tabulās, kurās ir uzskaitīti narkotisko vielu prekursori, var pievienot jaunas vielas.

(3)

Narkotisko vielu komisijai tās sešdesmit trešajā sanāksmē 2020. gada 2.–6. martā Vīnē ir jāpieņem lēmums par vienas vielas iekļaušanu konvencijas I tabulā.

(4)

Ir lietderīgi noteikt nostāju, kas Savienības vārdā ir jāieņem Narkotisko vielu komisijā, jo lēmums radīs juridiskas sekas Savienībai un tas var būtiski ietekmēt Savienības tiesību aktu saturu, proti, Padomes Regulu (EK) Nr. 111/2005 (2) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 273/2004 (3).

(5)

Saskaņā ar Starptautiskās Narkotiku kontroles padomes novērtējumu vielu – metil-alfa-fenilacetoacetātu (MAPA) – bieži izmanto amfetamīna un metamfetamīna nelikumīgai ražošanai. Ir pierādījumi, ka minēto narkotisko vielu un psihotropo vielu nelegālās izgatavošanas apjoms un mērogs rada nopietnas sabiedrības veselības vai sociālās problēmas tādā mērā, kas pamato starptautiskās kontroles piemērošanu metil-alfa-fenilacetoacetātam (MAPA). Amfetamīna un metamfetamīna nelikumīga ražošana Savienībā rada būtiskas sabiedrības veselības un sociālās problēmas. Ar metil-alfa-fenilacetoacetāta (MAPA) nelikumīgu tirdzniecību saistīti incidenti notiek aizvien biežāk un lielākos apjomos, un organizētās noziedzības grupas Savienībā nelikumīgi eksportē amfetamīnu un metamfetamīnu uz trešām valstīm.

(6)

Savienības nostāja būtu jāpauž tām Savienības dalībvalstīm, kuras ir Narkotisko vielu komisijas locekles,

(1)

Ar Padomes Lēmumu 97/836/EK (1) Savienība pievienojās Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisijas (ANO EEK) Nolīgumam vienotu tehnisko prasību apstiprināšanai riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, un par nosacījumiem to apstiprinājumu savstarpējai atzīšanai, kas piešķirti, pamatojoties uz šīm prasībām (“Pārskatītais 1958. gada nolīgums”). Pārskatītais 1958. gada nolīgums stājās spēkā 1998. gada 24. martā.

(2)

Ar Padomes Lēmumu 2000/125/EK (2) Savienība pievienojās Nolīgumam par vispārēju tehnisko noteikumu apstiprināšanu riteņu transportlīdzekļiem, aprīkojumam un detaļām, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos (“Paralēlais nolīgums”). Paralēlais nolīgums stājās spēkā 2000. gada 15. februārī.

(3)

Ievērojot Pārskatītā 1958. gada nolīguma 1. pantu un Paralēlā nolīguma 6. pantu, ANO EEK Transportlīdzekļu noteikumu harmonizācijas Pasaules forums (WP.29) attiecīgā gadījumā var pieņemt priekšlikumus par izmaiņām ANO Noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar Pārskatīto 1958. gada nolīgumu (“ANO Noteikumi”) Nr. 10, 26, 28, 46, 48, 51, 55, 58, 59, 62, 79, 90, 106, 107, 110, 117, 121, 122, 128, 144, 148, 149, 150, 151 un 152, priekšlikumus par izmaiņām Vispārējos tehniskajos noteikumos (VTN) Nr. 3, 6 un 16, priekšlikumu par grozījumiem Konsolidētajā rezolūcijā R.E.5 un priekšlikumus par atļaujām izstrādāt VTN Nr. 6 grozījumu un izstrādāt jaunus VTN par elektrotransportlīdzekļu jaudas noteikšanu (DEVP).

(4)

Pasaules foruma 180. sesijā, kas notiks 2020. gada 10.–12. martā, WP.29 ir jāpieņem minētie akti attiecībā uz administratīvajiem noteikumiem un vienotām tehniskajām prasībām riteņu transportlīdzekļu, aprīkojuma un detaļu, ko var uzstādīt un/vai lietot riteņu transportlīdzekļos, saskaņotu ANO tehnisko noteikumu un VTN apstiprināšanai.

(5)

Ir lietderīgi noteikt nostāju, kas Savienības vārdā jāieņem WP.29 attiecībā uz ANO noteikumu priekšlikumu pieņemšanu, jo ANO noteikumi Savienībai būs saistoši un var būtiski ietekmēt Savienības tiesību aktu saturu transportlīdzekļu tipa apstiprināšanas jomā.

(6)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/46/EK (3) dalībvalstu apstiprināšanas sistēmas aizstāja ar Savienības apstiprināšanas procedūru un izveidoja harmonizētu sistēmu, kas ietver administratīvus noteikumus un vispārējas tehniskās prasības visiem jaunajiem transportlīdzekļiem, sistēmām, sastāvdaļām un atsevišķām tehniskām vienībām. Ar minēto direktīvu ANO noteikumus iestrādāja ES tipa apstiprināšanas sistēmā vai nu kā tipa apstiprināšanas prasības, vai kā alternatīvas Savienības tiesību aktiem. Kopš Direktīvas 2007/46/EK pieņemšanas ANO noteikumi Savienības tiesību aktos tiek iestrādāti arvien lielākā mērā.

(7)

Ņemot vērā pieredzi un tehnikas sasniegumus, ir jāgroza vai jāpapildina prasības attiecībā uz dažiem elementiem vai rādītājiem, uz kuriem attiecas ANO Noteikumi Nr. 10, 26, 28, 46, 48, 51, 55, 58, 59, 62, 79, 90, 106, 107, 110, 117, 121, 122, 128, 144, 148, 149, 150, 151 un 152. Turklāt ir jāgroza daži VTN Nr. 3, 6 un 16 noteikumi. Visbeidzot, ir jāpieņem grozījumi Konsolidētajā rezolūcijā R.E.5 un atļaujas izstrādāt grozījumu VTN Nr. 6 un izstrādāt jaunus VTN par DEVP.

(8)

WP.29 darba dokuments ECE/TRANS/WP.29/2020/25 attiecas uz priekšlikumu par ANO Noteikumu Nr. 144 (Neatliekamās palīdzības izsaukumu sistēmas) 2. papildinājumu, kas nav gatavs balsošanai WP.29.

(9)

WP.29 darba dokuments ECE/TRANS/WP.29/2020/2 attiecas uz priekšlikumu par ANO Noteikumu Nr. 9 (Trīsriteņu transportlīdzekļu troksnis) 08. sērijas grozījumu 1. papildinājumu. Tā kā Savienībā ANO Noteikumu Nr. 9 vienotos noteikumus nepiemēro, Savienības nostāju attiecībā uz priekšlikumu ECE/TRANS/WP.29/2020/2 noteikt nav nepieciešams,