(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (4) 129. pants paredz preferenciāla režīma piemērošanu segtajām obligācijām, nosakot dažus nosacījumus. Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/2162 (5) ir precizēti segto obligāciju pamatelementi un paredzēta vispārēja segto obligāciju definīcija.

(2)

Komisija 2013. gada 20. decembrī lūdza Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Banku iestāde) (“EBI”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (6), sniegt atzinumu par Regulas (ES) Nr. 575/2013 129. pantā izklāstīto segto obligāciju riska pakāpju atbilstīgumu. Saskaņā ar EBI 2014. gada 1. jūlija atzinumu Regulas (ES) Nr. 575/2013 noteiktais riska pakāpju regulējums principā ir atbilstīgs prudenciālais režīms. Tomēr EBI ieteica turpināt apsvērt iespēju papildināt preferenciāla riska pakāpju režīma atbilstības prasības, lai tās aptvertu vismaz likviditātes riska mazināšanas un virsnodrošināšanas jomu, kompetento iestāžu lomu un pastāvošo prasību attiecībā uz informācijas atklāšanu ieguldītājiem turpmāku pilnveidošanu.

(3)

Ņemot vērā EBI atzinumu, ir atbilstīgi pieņemt papildu prasības attiecībā uz segtajām obligācijām, tādējādi palielinot to segto obligāciju kvalitāti, kuras atbilst Regulas (ES) Nr. 575/2013 labvēlīgā kapitāla režīma piemērošanai.

(4)

Kompetentās iestādes var daļēji nepiemērot prasību, ka riska darījumiem ar kredītiestādēm seguma portfelī jāatbilst kredītkvalitātes 1. pakāpei, un atļaut, ka riska darījumi līdz pat 10 % apmērā no emitējošās finanšu iestādes emitēto un vēl nedzēsto segto obligāciju nominālvērtības tā vietā atbilst kredītkvalitātes 2. pakāpei. Tomēr šādu daļēju atbrīvojumu piemēro tikai pēc iepriekšējas apspriešanās ar EBI un tikai tad, ja var tikt dokumentētas būtiskas iespējamas koncentrācijas problēmas, kas attiecīgajās dalībvalstīs rodas kredītkvalitātes 1. pakāpes piemērošanas rezultātā. Tā kā lielākajā daļā dalībvalstu – gan eurozonā, gan ārpus tās – ir kļuvis arvien grūtāk ievērot ārējo kredītvērtēšanas institūciju publiskotās prasības, kas paredz, ka riska darījumiem ir jāatbilst kredītkvalitātes 1. pakāpei, šāda daļēja atbrīvojuma piemērošanu par nepieciešamu atzina tās dalībvalstis, kurās atrodas lielākie segto obligāciju tirgi. Lai vienkāršotu riska darījumu ar kredītiestādēm izmantošanu kā segtu obligāciju nodrošinājumu un lai risinātu ar koncentrāciju saistītās potenciālās problēmas, ir nepieciešams grozīt Regulu (ES) Nr. 575/2013, paredzot noteikumu, ka kredītkvalitātes 2. pakāpei atbilstošus riska darījumus ar kredītiestādēm ir atļauts veikt apmērā, kas nepārsniedz 10 % no emitējošās finanšu iestādes emitēto un vēl nedzēsto segto obligāciju nominālvērtības, bez nepieciešamības apspriesties ar EBI. Gadījumos, kad būtu pārāk grūti nodrošināt atbilstību kredītkvalitātes 1. vai 2. pakāpei, atsevišķās dalībvalstīs attiecībā uz īstermiņa noguldījumiem un atvasinātajiem instrumentiem būtu jāatļauj izmantot kredītkvalitātes 3. pakāpi. Kompetentajām iestādēm, kas izraudzītas atbilstīgi Direktīvai (ES) 2019/2162, būtu jāspēj pēc apspriešanās ar EBI atļaut izmantot kredītkvalitātes 3. pakāpi attiecībā uz atvasināto instrumentu līgumiem, lai risinātu iespējamās koncentrācijas problēmas.

(5)

Aizdevumi, kas nodrošināti ar prioritārām ieguldījumu apliecībām, kuras emitējis Francijas Fonds Communs de Titrisation vai līdzvērtīgas struktūras, kas vērtspapīro mājokļa īpašumu vai komerciālo nekustamo īpašumu riska darījumus, ir atbilstīgi aktīvi, kurus var izmantot kā segtu obligāciju nodrošinājumu līdz pat 10 % apmērā no emitēto un vēl nedzēsto segto obligāciju nominālvērtības (“10 % robežvērtība”). Tomēr Regulas (ES) Nr. 575/2013 496. pants ļauj kompetentajām iestādēm nepiemērot šo 10 % robežvērtību. Turklāt tās pašas regulas 503. panta 4. punkts paredz, ka Komisija pārskata minētās atkāpes – kas ļauj kompetentajām iestādēm nepiemērot 10 % robežvērtību – atbilstību. Komisija 2013. gada 22. decembrī lūdza EBI sniegt atzinumu par šo jautājumu. Savā atzinumā EBI norādīja, ka prioritāro ieguldījumu apliecību, kuras emitējis Francijas Fonds Communs de Titrisation vai līdzvērtīgas struktūras, kas vērtspapīro mājokļa īpašumu vai komerciālo nekustamo īpašumu riska darījumus, izmantošana par nodrošinājumu radītu prudenciāla rakstura bažas, jo ar vērtspapīrošanas apliecībām nodrošinātai segtu obligāciju programmai ir divkārša slāņa struktūra un līdz ar to tā izraisītu nepietiekamu pārredzamību attiecībā uz seguma portfeļa kredītkvalitāti. Tādēļ EBI ieteica pēc 2017. gada 31. decembra atcelt minētās regulas 496. pantā paredzēto atkāpi no 10 % robežvērtības attiecībā uz prioritārām apliecībām.

(6)

Tikai nelielā skaitā valstu segto obligāciju regulējumā atļauta ar mājokļa vai komerciālo nekustamo īpašumu hipotēku nodrošinātu vērtspapīru iekļaušana seguma portfelī. Šādu struktūru izmantošana kļūst aizvien retāka, un tiek uzskatīts, ka tā nevajadzīgi palielina segto obligāciju programmu sarežģītību. Līdz ar to būtu pilnībā jāatsakās izmantot šādas struktūras kā atbilstīgus aktīvus.

(7)

Kā atbilstīgs nodrošinājums ir tikušas izmantotas arī segtās obligācijas, kas emitētas grupas iekšējā portfeļa segto obligāciju struktūrās, kuras atbilst Regulas (ES) Nr. 575/2013 prasībām. Grupas iekšējā portfeļa segto obligāciju struktūras nerada papildu risku no prudenciālā viedokļa, jo tās nerada tādas pašas sarežģītības problēmas kā tādu aizdevumu izmantošana, kuri nodrošināti ar prioritārām ieguldījumu apliecībām, ko emitējis Francijas Fonds Communs de Titrisation vai līdzvērtīgas struktūras, kuras vērtspapīro mājokļa īpašumu vai komerciālo nekustamo īpašumu riska darījumus. EBI uzskata, ka segtu obligāciju nodrošināšana ar grupas iekšējā portfeļa segto obligāciju struktūrām būtu jāatļauj bez ierobežojumiem, kas attiecas uz emitējošās kredītiestādes emitēto un vēl nedzēsto segto obligāciju apmēru. Tāpēc būtu jāatceļ prasība piemērot 15 % vai 10 % limitu attiecībā uz riska darījumiem ar kredītiestādēm grupas iekšējā portfeļa segto obligāciju struktūrās. Minētās grupas iekšējā portfeļa segto obligāciju struktūras reglamentē Direktīva (ES) 2019/2162.

(8)

Lai segtās obligācijas atbilstu preferenciāla režīma piemērošanas kritērijiem, minētajām obligācijām piemēro principus segto obligāciju nodrošinoša nekustamā īpašuma vērtēšanai. Atbilstības prasības aktīviem, kurus izmanto kā nodrošinājumu segtām obligācijām, attiecas uz vispārējām kvalitātes iezīmēm, kas nodrošina seguma portfeļa noturīgumu, un tādēļ tās būtu jānosaka Direktīvā (ES) 2019/2162. Attiecīgi minētajā direktīvā būtu jānosaka vērtēšanas metodika, un regulatīvie tehniskie standarti par hipotekāra aizdevuma vērtības novērtēšanu nebūtu jāpiemēro segto obligāciju atbilstības kritērijiem.

(9)

Limiti attiecībā uz aizdevuma un nodrošinājuma (ķīlas) vērtības attiecību (ANVA limiti) ir nepieciešami, lai nodrošinātu segto obligāciju kredītkvalitāti. Regulas (ES) Nr. 575/2013 129. panta 1. punkts nosaka ANVA limitus hipotēkām un jūras ķīlām kuģiem, bet neprecizē, kā minētie limiti būtu jāpiemēro. Tas varētu radīt nenoteiktību. ANVA limiti būtu jāpiemēro kā elastīgi seguma limiti. Tas nozīmē to, ka, lai gan nepastāv limiti attiecībā uz pamatā esoša aizdevuma apmēru, šādu aizdevumu var izmantot par nodrošinājumu tikai attiecībā uz aktīviem noteikto ANVA limitu ietvaros. ANVA limiti nosaka aizdevuma procentuālo daļu, kas tiek ņemta vērā saistībām piemērojamā seguma prasībā. Tādēļ ir atbilstīgi precizēt, ka ANVA limiti nosaka to aizdevuma daļu, kas tiek ņemta vērā segtās obligācijas segumā.

(10)

Lai nodrošinātu lielāku skaidrību, ANVA limitiem vajadzētu būt piemērojamiem visā laikposmā līdz aizdevuma termiņa beigām. Pašreizējos ANVA limitus nevajadzētu mainīt, bet vajadzētu saglabāt kā limitu 80 % apmērā no mājokļa īpašuma vērtības attiecībā uz mājokļa kredītiem, 60 % apmērā no komerciālā nekustamā īpašuma vērtības attiecībā uz komerciāliem aizdevumiem ar iespēju paaugstināt līdz 70 % no minētās vērtības un 60 % apmērā kuģiem. Ar komerciālo nekustamo īpašumu atbilstoši vispārējai izpratnei par šāda veida īpašumu būtu jāsaprot ar mājokli nesaistīts nekustamais īpašums, tostarp gadījumos, kad tas ir bezpeļņas organizāciju turējumā.

(11)

Lai turpmāk uzlabotu to segto obligāciju kvalitāti, kurām piemēro preferenciālo režīmu, šādam preferenciālajam režīmam būtu jāpiemēro virsnodrošināšanas minimālais līmenis, proti, nodrošinājuma līmenis, kas pārsniedz Direktīvā (ES) 2019/2162 noteiktās seguma prasības. Šāda prasība mazinātu nozīmīgākos riskus, kas rodas emitenta maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā. Dalībvalstu lēmumam savā teritorijā izvietotu kredītiestāžu emitētām segtām obligācijām piemērot augstāku virsnodrošināšanas minimālo līmeni nebūtu jāliedz kredītiestādēm ieguldīt citās segtās obligācijās ar zemāku virsnodrošināšanas minimālo līmeni, kas atbilst šai regulai, un gūt labumu no tās noteikumiem.

(12)

Kredītiestādēm, kas iegulda segtās obligācijās, vismaz reizi pusgadā ir jāsaņem noteikta informācija par minētajām segtajām obligācijām. Pārredzamības prasības ir neatņemama daļa no segtajām obligācijām, un tās nodrošina vienotu informācijas atklāšanas līmeni, ļauj ieguldītājiem veikt nepieciešamo riska izvērtēšanu un palielina salīdzināmību, pārredzamību un tirgus stabilitāti. Tādēļ ir atbilstīgi nodrošināt, ka pārredzamības prasības attiecas uz visām segtajām obligācijām, minētās prasības nosakot Direktīvā (ES) 2019/2162 kā segto obligāciju vispārīgu strukturālu iezīmi. Attiecīgi šādas prasības būtu jāsvītro no Regulas (ES) Nr. 575/2013.

(13)

Segtās obligācijas ir ilgtermiņa finansēšanas instruments, un tāpēc tās emitē ar vairākus gadus ilgu atmaksas grafiku. Tādēļ ir nepieciešams nodrošināt, ka šī regula neskar segtas obligācijas, kas emitētas pirms 2007. gada 31. decembra vai pirms 2022. gada 8. jūlija. Lai sasniegtu šo mērķi, pirms 2007. gada 31. decembra emitētas segtās obligācijas arī turpmāk būtu jāatbrīvo no prasībām, kas Regulā (ES) Nr. 575/2013 noteiktas attiecībā uz atbilstīgiem aktīviem, virsnodrošināšanu un aizstājējaktīviem. Turklāt citas segtās obligācijas, kas atbilst Regulai (ES) Nr. 575/2013 un kas emitētas pirms 2022. gada 8. jūlija, būtu jāatbrīvo no prasībām attiecībā uz virsnodrošināšanu un aizstājējaktīviem, un tās līdz to beigu termiņam būtu jāuzskata par atbilstīgām minētajā regulā izklāstītā preferenciālā režīma piemērošanas kritērijiem.

(14)

Šī regula būtu jāpiemēro kopā ar valstu noteikumiem, ar ko transponē Direktīvu (ES) 2019/2162. Lai nodrošinātu to, ka konsekventi tiek piemērots jaunais regulējums, kas nosaka segto obligāciju emisijas strukturālās iezīmes un grozītās prasības attiecībā uz preferenciālu režīmu, šīs regulas piemērošana būtu jāatliek, lai tā sakristu ar dienu, no kuras dalībvalstīm ir jāpiemēro valstu noteikumi, ar kuriem transponē minēto direktīvu.

(15)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 575/2013,

1)

regulas 129. pantu groza šādi:

2)

regulas 416. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktu aizstāj ar šādu:

3)

regulas 425. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

4)

regulas 427. panta 1. punkta b) apakšpunkta x) punktu aizstāj ar šādu:

5)

regulas 428. panta 1. punkta h) apakšpunkta iii) punktu aizstāj ar šādu:

6)

regulas 496. pantu svītro;

7)

regulas III pielikuma 6. punkta c) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka Savienība veicina augsta patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa sasniegšanu, izmantojot pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar LESD 114. pantu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (“Harta”) 38. pantā ir paredzēts, ka Savienības politikai jānodrošina augsts patērētāju tiesību aizsardzības līmenis.

(2)

Patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti būtu efektīvi jāpiemēro visā Savienībā. Tomēr visaptverošā patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudē, kuru Komisija veica 2016. un 2017. gadā saistībā ar Normatīvās atbilstības un izpildes programmu (REFIT), tika secināts, ka Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu efektivitāti apdraud informētības trūkums gan tirgotāju, gan patērētāju vidū un ka pieejamos tiesiskās aizsardzības līdzekļus varētu izmantot biežāk.

(3)

Savienība jau ir veikusi vairākus pasākumus, lai uzlabotu patērētāju, tirgotāju un praktizējošu juristu informētību par patērētāju tiesībām un uzlabotu patērētāju tiesību izpildi un patērētāju tiesisko aizsardzību. Tomēr vēl ir trūkumi valstu tiesību aktos, kuros nav iekļauti patiesi iedarbīgas un samērīgas sankcijas, lai atturētu un sodītu par Savienībā notikušiem pārkāpumiem, ir nepietiekami individuāli tiesiskās aizsardzības līdzekļi patērētājiem, kuriem nodarīts kaitējums, pārkāpjot valstu tiesību aktus, ar kuriem transponē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (3), un ir nepilnības saistībā ar aizlieguma procedūru saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/22/EK (4). Aizlieguma pārskatīšanas procedūra būtu jāreglamentē ar atsevišķu instrumentu, ar ko groza un aizstāj Direktīvu 2009/22/EK.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvās 98/6/EK (5), 2005/29/EK un 2011/83/ES (6) ir iekļautas prasības, ka dalībvalstīm jāparedz iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, lai novērstu to valstu noteikumu pārkāpumus, ar kuriem transponē minētās direktīvas. Turklāt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (7) 21. pantā prasīts, lai dalībvalstis efektīvi, iedarbīgi un koordinēti veiktu izpildes pasākumus, tostarp noteiktu sodus, lai panāktu, ka tiek izbeigti vai aizliegti plaši izplatīti pārkāpumi vai Savienības mēroga plaši izplatīti pārkāpumi.

(5)

Spēkā esošie valstu noteikumi par sankcijām Savienībā ievērojami atšķiras. Konkrēti, ne visas dalībvalstis nodrošina, ka par pārkāpumu atbildīgajiem tirgotājiem var piemērot iedarbīgus, samērīgus un atturošus naudas sodus par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem. Tāpēc spēkā esošie noteikumi par sankcijām Direktīvās 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāpilnveido un vienlaikus jāievieš jauni noteikumi par sankcijām Padomes Direktīvā 93/13/EEK (8).

(6)

Dalībvalstīm arī turpmāk būtu jāvar lemt par piemērojamo sankciju veidu un savos valsts tiesību aktos noteikt attiecīgas procedūras sankciju piemērošanai gadījumos, kad tiek pārkāptas Direktīvas 93/13/EEK, 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES, kā tās grozītas ar šo direktīvu.

(7)

Lai atvieglinātu sankciju konsekventu piemērošanu, jo īpaši par Savienībā izdarītiem pārkāpumiem, plaši izplatītiem pārkāpumiem un Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem, kā definēts Regulā (ES) 2017/2394, Direktīvās 93/13/EEK, 98/6/EK, 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāiekļauj vienoti neizsmeļoši un indikatīvi kritēriji sankciju piemērošanai. Šajos kritērijos būtu jāiekļauj, piemēram, pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe, apmērs un ilgums un jebkura tiesiskā aizsardzība, kuru tirgotājs nodrošinājis patērētājiem par nodarīto kaitējumu. Viena un tā paša noteikumu pārkāpēja atkārtoti izdarīti pārkāpumi liecina par tendenci izdarīt šādus pārkāpumus un tāpēc ir nozīmīgs rādītājs attiecībā uz pārkāpuma smagumu, un attiecīgi liecina par nepieciešamību palielināt sankcijas apmēru, lai efektīvi panāktu atturošo iedarbību. Gūtais finansiālais labums vai novērstie zaudējumi saistībā ar pārkāpumu ir jāņem vērā, ja attiecīgie dati ir pieejami. Var ņemt vērā arī citus pastiprinošus vai mīkstinošus faktorus, ko var piemērot lietas apstākļiem.

(8)

Minētie vienotie neizsmeļošie un indikatīvie kritēriji sankciju piemērošanai varētu nebūt svarīgi, lemjot par sankcijām attiecībā uz katru pārkāpumu, īpaši attiecībā uz mazāk nopietniem pārkāpumiem. Dalībvalstīm būtu jāņem vērā arī citi sankciju noteikšanai piemērojamo tiesību aktu vispārīgie principi, piemēram, princips non bis in idem.

(9)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2017/2394 21. pantu dalībvalstu kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, pret tirgotāju, kas ir atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, savā jurisdikcijā veic visus vajadzīgos izpildes pasākumus, lai panāktu, ka tiek izbeigts vai aizliegts minētais pārkāpums. Vajadzības gadījumā tās tirgotājam, kas atbildīgs par plaši izplatīto pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatīto pārkāpumu, piemēro sankcijas, piemēram, naudas sodus vai periodiskus soda maksājumus. Izpildes pasākumus veic efektīvi, iedarbīgi un koordinēti, lai panāktu, ka plaši izplatītais pārkāpums vai Savienības mēroga plaši izplatītais pārkāpums tiek izbeigts vai aizliegts. Kompetentās iestādes, uz kurām attiecas koordinētā rīcība, izpildes pasākumus dalībvalstīs, uz kurām attiecas minētais pārkāpums, cenšas veikt vienlaikus.

(10)

Lai nodrošinātu, ka dalībvalsts iestādes var piemērot iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas par plaši izplatītiem pārkāpumiem un Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem, kuriem jāveic koordinēti izmeklēšanas un izpildes pasākumi saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2394, naudas sodi būtu jāievieš kā šādu pārkāpumu sankciju elements. Lai nodrošinātu to, ka naudas sodiem ir atturoša iedarbība, dalībvalstīm savos valstu tiesību aktos būtu jānosaka maksimālais naudas sods par šādiem pārkāpumiem tādā līmenī, kas ir vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma attiecīgajā dalībvalstī vai attiecīgajās dalībvalstīs. Dažos gadījumos arī uzņēmumu grupa var būt tirgotājs.

(11)

Kā noteikts Regulas (ES) 2017/2394 9. un 10. pantā, attiecīgajā gadījumā piemērojot sankcijas, pienācīgi būtu jāņem vērā attiecīgā pārkāpuma būtība, smaguma pakāpe un ilgums. Sankciju piemērošanai vajadzētu būt samērīgai un būtu jāatbilst Savienības un valstu tiesību aktiem, tostarp piemērojamajām procesuālajām garantijām un Hartas principiem. Visbeidzot, piemērotajām sankcijām vajadzētu būt atbilstošām Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu pārkāpuma raksturam un faktiskajam vai iespējamam vispārējam kaitējumam. Pilnvaras piemērot sankcijas īsteno kompetentās iestādes vai nu tiešā veidā atbilstoši savai kompetencei vai attiecīgos gadījumos vēršoties pie citām kompetentajām iestādēm vai citām publiskām iestādēm, vai attiecīgā gadījumā dodot norādījumu norīkotajām struktūrām, vai vēršoties tiesās, kas ir kompetentas pieņemt nepieciešamo lēmumu, tostarp attiecīgā gadījumā iesniedzot apelāciju, ja pieteikums pieņemt nepieciešamo lēmumu ir nesekmīgs.

(12)

Ja koordinētas rīcības rezultātā saskaņā ar Regulu (ES) 2017/2394 viena kompetentā iestāde minētās regulas nozīmē piemēro naudas sodu tirgotājam, kas ir atbildīgs par plaši izplatītu pārkāpumu vai Savienības mēroga plaši izplatītu pārkāpumu, tai vajadzētu būt iespējai piemērot naudas sodu, kura apmērs ir vismaz 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma visās dalībvalstīs, uz kurām attiecas koordinētā izpildes darbība.

(13)

Dalībvalstīm nevajadzētu liegt saglabāt vai ieviest savos valsts tiesību aktos naudas sodus, kuri pamatojas uz lielāku maksimālo apgrozījumu, par plaši izplatītiem pārkāpumiem vai Savienības mēroga plaši izplatītiem pārkāpumiem. Būtu arī jānodrošina, ka dalībvalstis var šādus naudas sodus noteikt, ņemot vērā tirgotāja globālo apgrozījumu, vai noteikumus par naudas sodiem attiecināt arī uz citiem pārkāpumiem, uz kuriem neattiecas šīs direktīvas noteikumi un kuri saistīti ar Regulas (ES) 2017/2394 21. pantu. Prasība noteikt naudas sodu tādā apmērā, kas nav mazāks par 4 % no tirgotāja gada apgrozījuma, nebūtu jāpiemēro dalībvalsts papildu noteikumiem par periodiskiem soda maksājumiem, piemēram, dienas naudas sodiem, par neatbilstību jebkuram lēmumam, rīkojumam, pagaidu pasākumam, tirgotāja saistībām vai citam pasākumam ar mērķi izbeigt pārkāpumu.

(14)

Direktīvā 93/13/EEK būtu jāiekļauj noteikumi par sankcijām, lai palielinātu to atturošo iedarbību. Dalībvalstis pašas var brīvi lemt par to, kāda administratīvā vai tiesvedības procedūra izmantojama, piemērojot sankcijas par minētās direktīvas pārkāpumiem. It īpaši administratīvās iestādes vai valstu tiesas varētu piemērot sankcijas, ja tostarp uz administratīvās iestādes ierosinātas tiesvedības pamata ir konstatēts, ka līgumu noteikumi ir negodīgi. Administratīvās iestādes vai valstu tiesas varētu piemērot sankcijas arī gadījumos, kad pārdevējs vai piegādātājs izmanto līguma noteikumus, kas valstu tiesību aktos nepārprotami atzīti par negodīgiem jebkuros apstākļos, un kad pārdevējs vai piegādātājs izmanto līguma noteikumus, kas ar galīgu saistošu lēmumu atzīti par negodīgiem. Dalībvalstis varētu nolemt, ka administratīvajām iestādēm ir arī tiesības secināt, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi. Administratīvās iestādes vai valstu tiesas sankciju varētu piemērot ar to pašu lēmumu, kurā secināts, ka attiecīgie līguma noteikumi ir negodīgi. Dalībvalstis varētu noteikt piemērotus valsts līmenī īstenoto pasākumu koordinēšanas mehānismus attiecībā uz individuālo tiesisko aizsardzību un sankcijām.

(15)

Novirzot ieņēmumus no naudas sodiem, dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja stiprināt patērētāju vispārējo interešu, kā arī citu aizsargājamu sabiedrības interešu aizsardzību.

(16)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka patērētājiem, kuriem kaitējumu nodarījusi negodīga komercprakse, ir pieejami tiesiskās aizsardzības līdzekļi, lai novērstu minētās negodīgās komercprakses ietekmi. Skaidrs regulējums attiecībā uz individuāliem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem atvieglotu privāttiesisko izpildi. Samērīgā un efektīvā veidā būtu jānodrošina, ka patērētāji var saņemt atlīdzību par nodarītajiem zaudējumiem un attiecīgā gadījumā viņiem ir tiesības uz cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu. Dalībvalstīm nevajadzētu liegt saglabāt vai ieviest tiesības uz citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, piemēram, tiesības uz remontu vai nomaiņu, patērētājiem, kuriem kaitējumu nodarījusi negodīga komercprakse, lai nodrošinātu, ka pilnībā tiek novērsta šādas prakses ietekme. Nevajadzētu dalībvalstīm liegt iespēju noteikt patērētāju tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanas nosacījumus un sekas. Piemērojot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, vajadzības gadījumā varētu ņemt vērā negodīgās komercprakses smaguma pakāpi un būtību, patērētājam nodarītos zaudējumus un citus attiecīgos apstākļus, piemēram, tirgotāja izdarīto pārkāpumu vai līguma pārkāpumu.

(17)

Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudē un vienlaicīgā Direktīvas 2011/83/ES izvērtējumā arī tika konstatētas vairākas jomas, kurās spēkā esošie Savienības patērētāju tiesību aizsardzības noteikumi būtu jāmodernizē. Tā kā digitālie rīki tiek nepārtraukti pilnveidoti, ir jāpielāgo Savienības patērētāju tiesību aizsardzības tiesību akti.

(18)

Tas, ka tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātāji komerciālos piedāvājumus ranžējumā ierindo augstākā vietā vai tiem piešķir lielāku salīdzinošu pamanāmību tiešsaistē veiktās meklēšanas rezultātos, būtiski ietekmē patērētājus.

(19)

Ar jēdzienu “ranžējums” apzīmē tirgotāju piedāvājumu relatīvo pamanāmību vai meklēšanas rezultātiem piešķirto atbilstību atkarībā no tā, kā tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātāji tos attēlo, izkārto vai paziņo, arī izmantojot algoritmisku secības noteikšanu, novērtējuma vai atsauksmju mehānismus, vizuālu izcelšanu vai citus uzmanības pievēršanas instrumentus vai to kombinācijas.

(20)

Šajā saistībā būtu jāgroza Direktīvas 2005/29/EK I pielikums, lai skaidri noteiktu, ka tirgotājam, atbildot uz patērētāja tiešsaistes meklēšanas vaicājumu, ir aizliegts sniegt patērētājam informāciju meklēšanas rezultātu veidā, skaidri neatklājot, ka tā ir apmaksāta reklāma vai ka ir veikta samaksa par to, lai produktiem nodrošinātu augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos. Ja tirgotājs tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājam ir tieši vai netieši maksājis par to, lai produktam nodrošinātu augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos, tiešsaistes meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājam būtu īsā, viegli pieejamā un saprotamā veidā par to jāinformē patērētāji. Netieša samaksa var izpausties tādējādi, ka tirgotājs piekrīt meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātāja labā uzņemties jebkādas papildu saistības, kas konkrētajā gadījumā nodrošina augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos. Netieša samaksa var izpausties kā palielināta komisijas maksa par katru transakciju, kā arī dažādas kompensācijas shēmas, kas konkrētajā gadījumā nodrošina augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos. Tādi maksājumi par vispārējiem pakalpojumiem kā maksa par iekļaušanu sarakstā vai dalības maksa, kas saistīti ar plašu funkciju klāstu, kuru meklēšanas funkcionalitātes nodrošinātājs piedāvā tirgotājam, nebūtu jāuzskata par maksājumu ar mērķi konkrētā gadījumā produktiem nodrošināt augstāku ranžējumu meklēšanas rezultātos, ja vien šāds maksājums nav paredzēts augstāka ranžējuma nodrošināšanai. Tiešsaistes meklēšanas funkcionalitāti var nodrošināt dažāda veida tirgotāji, kas darbojas tiešsaistē, arī starpnieki, piemēram, tiešsaistes tirdzniecības vietas, meklētājprogrammas un salīdzināšanas tīmekļa vietnes.

(21)

Pārredzamības prasības attiecībā uz galvenajiem parametriem ranžējuma noteikšanai regulē arī Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1150 (9). Minētajā regulā noteiktās pārredzamības prasības attiecas uz plašu tiešsaistes starpnieku loku, tostarp tiešsaistes tirdzniecības vietām, bet tās piemēro tikai darījumiem starp tirgotājiem un tiešsaistes starpniekiem. Tāpēc, lai nodrošinātu patērētājiem pienācīgu pārredzamību, Direktīvā 2005/29/EK būtu jāievieš līdzīgas pārredzamības prasības, bet tās nav jāattiecina uz tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem, kam ar minēto regulu jau pieprasīts savās meklētājprogrammās ievietot viegli un publiski pieejamu aprakstu, kurš sagatavots vienkāršā un skaidri saprotamā valodā un kurā izklāstīti gan galvenie parametri, kas atsevišķi vai kopā ir svarīgākie ranžējuma noteikšanai, gan šo svarīgo parametru relatīvais nozīmīgums.

(22)

Tirgotājiem, kuri sniedz patērētājiem iespēju meklēt preces un pakalpojumus, piemēram, ceļojumus, izmitināšanu un atpūtas pasākumus, ko piedāvā citi tirgotāji vai patērētāji, būtu jāinformē patērētāji par noklusējuma galvenajiem parametriem tādu piedāvājumu ranžējuma noteikšanai, kurus patērētājs iegūst meklēšanas vaicājuma rezultātā, un par šo parametru relatīvo nozīmi salīdzinājumā ar citiem parametriem. Minētajai informācijai vajadzētu būt kodolīgai, labi pamanāmai un viegli un tieši pieejamai. Ranžējuma noteikšanas parametri ir jebkuri vispārīgie kritēriji, procesi, īpaši signāli, kas iekļauti algoritmos, vai citi pielāgošanas vai pazemināšanas mehānismi, kurus izmanto saistībā ar ranžējumu.

(23)

Prasība informēt par galvenajiem parametriem ranžējuma noteikšanai neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943 (10). Nevajadzētu tirgotājiem prasīt, lai tie sīki apraksta savus ranžējuma mehānismus, tostarp algoritmus. Tirgotājiem būtu jāsniedz vispārīgs galveno ranžējuma noteikšanas parametru apraksts, kurā izskaidroti tirgotāja izmantotie noklusējuma galvenie parametri un to relatīvais nozīmīgums salīdzinājumā ar citiem parametriem, bet minētais apraksts nav jāpielāgo katram atsevišķam meklēšanas vaicājumam.

(24)

Ja produkti tiek piedāvāti patērētājiem tiešsaistes tirdzniecības vietās, gan tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs, gan trešā persona-piegādātājs ir iesaistīti Direktīvā 2011/83/ES prasītās informācijas pirms līguma noslēgšanas sniegšanā. Tā rezultātā patērētāji, kas izmanto tiešsaistes tirdzniecības vietas, nevar skaidri saprast, kas ir viņu līguma partneri un kā ir ietekmētas viņu tiesības un pienākumi.

(25)

Tiešsaistes tirdzniecības vietas būtu jādefinē Direktīvu 2005/29/EK un 2011/83/ES vajadzībām līdzīgi kā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 524/2013 (11) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2016/1148 (12). Tomēr jēdziena “tiešsaistes tirdzniecības vieta” definīcija būtu jāatjaunina un jāpadara tehnoloģiski neitrāla, lai ietvertu jaunas tehnoloģijas. Tāpēc ir lietderīgi atsaukties nevis uz “tīmekļa vietni”, bet uz programmatūru, tostarp tīmekļa vietni, tīmekļa vietnes daļu vai lietotni, ko uztur tirgotājs vai kas tiek uzturēta tirgotāja vārdā, saskaņā ar jēdzienu “tiešsaistes saskarne”, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2017/2394 un Regulā (ES) 2018/302 (13).

(26)

Tāpēc Direktīvās 2005/29/EK un 2011/83/ES būtu jāparedz konkrētas informācijas prasības attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecības vietām, lai, izmantojot tiešsaistes tirdzniecības vietas, informētu patērētājus par galvenajiem parametriem piedāvājumu ranžējuma noteikšanai, un par to, vai patērētāji noslēdz līgumu ar tirgotāju vai personu, kas nav tirgotājs, piemēram, ar citu patērētāju.

(27)

Tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāinformē patērētāji par to, vai trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, ir vai nav tirgotājs, pamatojoties uz trešās personas deklarāciju tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem. Ja trešā persona, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, deklarē, ka ir persona, kura nav tirgotājs, tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem vajadzētu sniegt īsu paziņojumu par to, ka patērētāja tiesības, kas izriet no Savienības tiesību aktiem patērētāju tiesību aizsardzības jomā, neattiecas uz noslēgto līgumu. Turklāt patērētāji būtu jāinformē par to, kā no līgumu izrietošās saistības tiek sadalītas starp trešajām personām, kas piedāvā preces, pakalpojumus vai digitālo saturu, un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem. Informācija būtu jāsniedz skaidri un saprotami, un ne tikai ar atsauci uz standarta noteikumiem un nosacījumiem vai līdzīgiem līguma dokumentiem. Informācijas prasībām attiecībā uz tiešsaistes tirdzniecību vietu nodrošinātājiem vajadzētu būt samērīgām. Ar minētajām prasībām jācenšas panākt līdzsvaru starp augstu līmeni patērētāju tiesību aizsardzībā un tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāju konkurētspēju. Nevajadzētu pieprasīt, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji uzskaitītu konkrētās patērētāju tiesības, informējot patērētājus par to piemērojamību vai nepiemērojamību. Tas neskar patērētāju informēšanas prasības, kas noteiktas Direktīvā 2011/83/ES, un jo īpaši tās 6. panta 1. punktā. Informācija, kas sniedzama par atbildību par patērētāju tiesību nodrošināšanu, ir atkarīga no līguma noteikumiem starp tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem un attiecīgajām trešajām personām-tirgotājiem. Tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājs varētu norādīt, ka par patērētāju tiesību nodrošināšanu ir atbildīga vienīgi trešā persona-tirgotājs vai arī aprakstīt savus konkrētos pienākumus, ja minētais nodrošinātājs uzņemas atbildību par konkrētiem līguma aspektiem, piemēram, piegādi vai atteikuma tiesību izmantošanu.

(28)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/31/EK (14) 15. panta 1. punktu nebūtu jāpieprasa, lai tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātāji pārbaudītu trešo personu-piegādātāju juridisko statusu. Tā vietā tiešsaistes tirdzniecības vietu nodrošinātājiem būtu jāpieprasa, lai trešās personas-piegādātāji, kas veic piegādes tiešsaistes tirdzniecības vietā, patērētāju tiesību aizsardzības aktu vajadzībām norādītu savu statusu “tirgotāji” vai “personas, kas nav tirgotāji” un sniegtu šo informāciju tiešsaistes tirdzniecības vietas nodrošinātājam.

(29)

Tā kā vērojama strauja ar tiešsaistes tirdzniecības vietām saistīto tehnoloģiju attīstība un tā kā ir jānodrošina augstāks patērētāju tiesību aizsardzības līmenis, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieņemt vai saglabāt īpašus papildu pasākumus minētā mērķa sasniegšanai. Šādiem noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem un nediskriminējošiem, un tie nedrīkstētu skart Direktīvu 2000/31/EK.

(30)

Jēdzienu “digitālais saturs” un “digitālie pakalpojumi” definīcijas, kas minētas Direktīvā 2011/83/ES, būtu jāpielāgo definīcijām Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2019/770 (15). Digitālais saturs, uz ko attiecas Direktīva (ES) 2019/770, aptver vienu piegādes darbību, virkni atsevišķu piegādes darbību vai pastāvīgu piegādi kādā laikposmā. Pastāvīgās piegādes elementam nav obligāti jābūt saistītam ar ilgtermiņa piegādi. Tādi gadījumi kā videoklipu straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma. Tāpēc var būt grūti nošķirt noteiktus digitālā satura un digitālo pakalpojumu veidus, jo abiem gadījumiem var būt raksturīga nepārtraukta piegāde, ko tirgotājs veic visā līguma darbības laikā. Digitālo pakalpojumu piemēri ir video un audio koplietošanas pakalpojumi un cita veida datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, mākoņglabāšana, tīmekļa e-pasts, sociālie plašsaziņas līdzekļi un mākoņdatošanas lietotnes. Nepārtrauktā pakalpojuma sniedzēja iesaiste attaisno noteikumu piemērošanu par atteikuma tiesībām, kas paredzētas Direktīvā 2011/83/ES un kas efektīvi ļauj patērētājam pārbaudīt pakalpojumu un 14 dienu laikā no līguma noslēgšanas dienas pieņemt lēmumu, vai to saglabāt vai ne. Daudzus tāda digitālā satura piegādes līgumus, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, raksturo viena piegādes darbība, lai sniegtu patērētājam konkrēto digitālā satura vienību vai vienības, piemēram, konkrētu mūziku vai video datnes. Uz tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, joprojām attiecas atbrīvojums no atteikuma tiesībām, kas izklāstīts Direktīvas 2011/83/ES 16. panta pirmās daļas m) punktā, kurā noteikts, ka patērētājs zaudē atteikuma tiesības, ja ir sākusies līguma izpilde, piemēram, satura lejupielāde vai straumēšana, bet ar nosacījumu, ka patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi atteikuma tiesību perioda laikā un apliecinājis, ka viņš tādējādi ir zaudējis savas atteikuma tiesības. Ja ir šaubas par to, vai līgums ir pakalpojumu līgums vai digitālā satura piegādes līgums, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, būtu jāpiemēro noteikumi attiecībā uz tiesībām atteikties no pakalpojumiem.

(31)

Digitālo saturu un digitālos pakalpojumus tiešsaistē bieži sniedz saskaņā ar līgumiem, kas paredz, ka patērētājs nemaksā cenu, bet sniedz tirgotājam personas datus. Direktīvu 2011/83/ES jau piemēro tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā (piemēram, tiešsaistes digitālā satura piegāde), neatkarīgi no tā, vai patērētājs maksā cenu naudā vai sniedz personas datus. Tomēr minēto direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumu līgumiem, tostarp digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs maksā vai apņemas maksāt to cenu. Līdz ar to minēto direktīvu nepiemēro digitālo pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz tirgotājam personas datus, nemaksājot cenu. Ņemot vērā līdzības un savstarpējo aizstājamību, kas piemīt maksas digitālajiem pakalpojumiem un digitālajiem pakalpojumiem apmaiņā pret personas datiem, tiem būtu jāpiemēro vieni un tie paši noteikumi saskaņā ar minēto direktīvu.

(32)

Būtu jānodrošina konsekvence starp Direktīvas 2011/83/ES un Direktīvas (ES) 2019/770, ko piemēro digitālā satura piegādes līgumiem vai digitālajiem pakalpojumiem, saskaņā ar kuriem patērētājs sniedz vai apņemas sniegt tirgotājam personas datus, piemērošanas jomu.

(33)

Tāpēc Direktīvas 2011/83/ES darbības joma būtu jāpaplašina, lai ietvertu arī tos līgumus, saskaņā ar kuriem tirgotājs patērētājam sniedz vai apņemas sniegt digitālo pakalpojumu un patērētājs sniedz vai apņemas sniegt personas datus. Līdzīgi tāda digitālā satura piegādes līgumiem, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā, minētā direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kad patērētājs tirgotājam sniedz vai apņemas sniegt personas datus, izņemot gadījumus, kad patērētāja sniegtos personas datus tirgotājs apstrādā tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu vai sniegtu digitālo pakalpojumu, un tirgotājs neapstrādā minētos datus citiem mērķiem. Jebkurai personas datu apstrādei būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (16).

(34)

Lai nodrošinātu pilnīgu saskaņotību ar Direktīvu (ES) 2019/770 gadījumos, kad digitālo saturu nepiegādā un digitālos pakalpojumus nesniedz pret cenas samaksu, Direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc personas datus vienīgi nolūkā izpildīt juridiskās prasības, kas attiecas uz šo tirgotāju. Šādas situācijas var būt, piemēram, gadījumi, kad patērētāja reģistrēšanās drošības un identifikācijas nolūkos ir prasīta piemērojamajos tiesību aktos.

(35)

Direktīva 2011/83/ES nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad tirgotājs vāc vienīgi metadatus, piemēram, informāciju par patērētāja ierīci vai pārlūkošanas vēsturi, izņemot, ja šādu situāciju uzskata par līgumu saskaņā ar valstu tiesību aktiem. Tā nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad patērētājs, kas nav noslēdzis līgumu ar tirgotāju, ir pakļauts reklāmām tikai un vienīgi, lai piekļūtu digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam. Tomēr dalībvalstīm būtu jāsaglabā iespēja paplašināt minētās direktīvas piemērošanu uz šādām situācijām vai citādi reglamentēt šādas situācijas, kas ir izslēgtas no minētās direktīvas darbības jomas.

(36)

Ar jēdzienu “funkcionalitāte” būtu jāsaprot veidi, kuros digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu var izmantot. Piemēram, jebkādu tehnisko ierobežojumu esamība vai neesamība, piemēram, aizsardzība, izmantojot digitālo tiesību pārvaldību vai reģionālo kodējumu, varētu ietekmēt digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēju pildīt visas savas funkcijas, ņemot vērā tā nolūku. Jēdziens “sadarbspēja” attiecas uz to, vai un kādā mērā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums spēj darboties ar aparatūru vai programmatūru, kas atšķiras no aparatūras un programmatūras, ar kurām parasti izmanto tāda paša veida digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Sekmīga darbība varētu ietvert, piemēram, digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēju apmainīties ar informāciju ar šādu citu programmatūru vai aparatūru un izmantot informāciju, ar ko veikta apmaiņa. Jēdziens “saderība” ir definēts Direktīvā (ES) 2019/770.

(37)

Direktīvas 2011/83/ES 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā paredzēts, ka tirgotājiem attiecīgi ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem un distances līgumiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana sākt līguma izpildi, pirms beidzies atteikuma tiesību periods. Minētās direktīvas 14. panta 4. punkta a) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, ka patērētājam nav jāmaksā par sniegtajiem pakalpojumiem. Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu attiecīgi ir būtiska tikai pakalpojumiem, tostarp digitālajiem pakalpojumiem, kurus sniedz pret to cenas samaksu. Tāpēc 7. panta 3. punkts un 8. panta 8. punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.

(38)

Direktīvas 2011/83/ES 16. panta pirmās daļas m) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz digitālu saturu, kas netiek piegādāts materiālā datu nesējā, ja patērētājs iepriekš devis skaidru piekrišanu sākt izpildi pirms atteikuma tiesību perioda beigām un apliecinājis, ka viņš tādējādi zaudē savas atteikuma tiesības. Minētās direktīvas 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā paredzēta līgumiska sankcija, ja tirgotājs neizpilda šo prasību, proti, patērētājam nav jāmaksā par patērēto digitālo saturu. Prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu atbilstoši tam ir būtiska tikai attiecībā uz digitālu saturu, kuru sniedz pret tā cenas samaksu. Tāpēc 16. panta pirmās daļas m) punkts ir jāgroza tā, lai prasība tirgotājiem iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt.

(39)

Direktīvas 2005/29/EK 7. panta 4. punktā izklāstītas informācijas prasības attiecībā uz uzaicinājumu veikt produkta pirkumu par konkrētu cenu. Minētās informācijas prasības piemēro jau reklāmas stadijā, savukārt ar Direktīvu 2011/83/ES tiek noteiktas tādas pašas un citas detalizētākas prasības attiecībā uz informāciju vēlākā pirmslīguma stadijā (t. i., tieši pirms patērētājs noslēdz līgumu). Līdz ar to tirgotājiem var būt jāsniedz viena un tā pati informācija reklāmas stadijā (piemēram, tiešsaistes reklāma plašsaziņas līdzekļu tīmekļa vietnē) un pirms līguma noslēgšanas (piemēram, savos tiešsaistes interneta veikalos).

(40)

Informācijas prasības saskaņā ar Direktīvas 2005/29/EK 7. panta 4. punktu ietver patērētāja informēšanu par tirgotāja sūdzību izskatīšanas procedūrām. Patērētāju tiesību aizsardzības un tirgvedības tiesību aktu atbilstības pārbaudes rezultāti liecina, ka minētā informācija ir vissvarīgākā stadijā pirms līguma noslēgšanas, ko reglamentē Direktīva 2011/83/ES. Tāpēc būtu jāsvītro prasība sniegt minēto informāciju reklāmas stadijā uzaicinājumos veikt pirkumu saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK.

(41)

Direktīvas 2011/83/ES 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā paredzēts, ka tirgotājiem jāsniedz patērētājiem informācija pirms līguma noslēgšanas par atteikuma tiesībām, tostarp minētās direktīvas I pielikuma B daļā dotais atteikuma veidlapas paraugs. Minētās direktīvas 8. panta 4. punktā paredzētas vienkāršākas prasības par informāciju pirms līguma noslēgšanas, ja līgumu noslēdz, izmantojot distances saziņas līdzekli, kurā ir ierobežota telpa vai laiks informācijas parādīšanai, piemēram, telefonu, ar balsi vadāmus iepirkšanās palīgus vai īsziņas. Pirms līguma noslēgšanas obligāti sniedzamā informācija, kas jāsniedz minētajā konkrētajā distances saziņas līdzeklī vai ar tā starpniecību, ietver informāciju par atteikuma tiesībām, kā minēts 6. panta 1. punkta h) apakšpunktā. Tādējādi tā arī ietver I pielikuma B daļā dotā atteikuma veidlapas parauga sniegšanu. Tomēr nav iespējams sniegt atteikuma veidlapu, ja līgums ir noslēgts, izmantojot tādu līdzekli kā telefonu vai ar balsi vadāmu iepirkšanās palīgu, un var būt tehniski neiespējami to sniegt lietotājiem draudzīgā veidā citā distances saziņas līdzeklī, uz kuru attiecas 8. panta 4. punkts. Tāpēc ir lietderīgi izslēgt noteikumu par atteikuma veidlapas paraugu no informācijas, kura tirgotājiem jebkurā gadījumā jāsniedz konkrētajā līguma noslēgšanai izmantotajā distances saziņas līdzeklī vai ar tā starpniecību saskaņā ar 8. panta 4. punktu.

(42)

Direktīvas 2011/83/ES 16. panta pirmās daļas a) punktā paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kas ir pilnībā izpildīti, ja izpilde ir sākusies ar patērētāja iepriekš skaidri paustu piekrišanu un ar apliecinājumu, ka viņš zaudēs savas atteikuma tiesības, tiklīdz tirgotājs būs līgumu izpildījis pilnībā. Turpretī minētās direktīvas 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā par tirgotāja pienākumiem situācijās, kurās līguma izpilde ir sākusies pirms beidzies atteikuma tiesību periods, paredzēts vienīgi, ka tirgotājiem jāiegūst patērētāja iepriekšēja skaidra piekrišana, bet ne apliecinājums, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad izpilde būs pabeigta. Lai nodrošinātu konsekvenci starp minētajām tiesību normām, 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā ir jāiekļauj noteikums, ka tirgotāja pienākums ir arī saņemt apliecinājumu, ka patērētājs apzinās, ka atteikuma tiesības tiks zaudētas, kad līguma izpilde būs pabeigta, ja attiecīgajā līgumā paredzēts patērētāja pienākums maksāt. Turklāt 16. panta pirmās daļas a) punkts būtu jāgroza, lai ņemtu vērā 7. panta 3. punktā un 8. panta 8. punktā veiktās izmaiņas, atbilstīgi kurām tirgotājiem izvirzītā prasība iegūt patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu un apliecinājumu attiecas tikai uz tiem pakalpojumu līgumiem, saskaņā ar kuriem patērētāja pienākums ir maksāt. Tomēr vajadzētu dot dalībvalstīm iespēju attiecībā uz pakalpojumu līgumiem, kuros patērētājs ir īpaši prasījis tirgotāja ierašanos, lai veiktu remontdarbus, neattiecināt prasību saņemt patērētāja apliecinājumu, ka viņš zaudēs atteikuma tiesības, kad līguma izpilde būs pabeigta. Minētās direktīvas 16. panta pirmās daļas c) punktā ir paredzēts atbrīvojums no atteikuma tiesībām attiecībā uz līgumiem par tādu preču piegādi, kuras izgatavotas pēc patērētāja specifikācijām vai ir nepārprotami personalizētas. Minētais atbrīvojums aptver, piemēram, individuāli pielāgotu mēbeļu izgatavošanu un uzstādīšanu patērētāja mājoklī, ja to nodrošina saskaņā ar vienu pirkuma līgumu.

(43)

Būtu arī jāapsver iespēja Direktīvas 2011/83/ES 16. panta pirmās daļas b) punktā paredzēto atbrīvojumu no atteikuma tiesībām attiecināt uz līgumiem par enerģijas atsevišķām piegādēm ārpus enerģijas tīkla, jo tās cena ir atkarīga no izejvielu vai enerģijas tirgū notiekošām svārstībām, ko tirgotājs nevar ietekmēt un kas var rasties atteikuma tiesību periodā.

(44)

Direktīvas 2011/83/ES 14. panta 4. punktā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem gadījumā, kad tiek izmantotas atteikuma tiesības, patērētājs nesedz izmaksas par pakalpojumu izpildi, par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu un tāda digitālā satura piegādi, kas netiek sniegts materiālā datu nesējā. Ja kāds no minētajiem nosacījumiem ir izpildīts, patērētājam nav jāmaksā cena par pakalpojumu, sabiedriskajiem pakalpojumiem vai digitālo saturu, kas saņemts pirms atteikuma tiesību izmantošanas. Attiecībā uz digitālo saturu viens no minētajiem nekumulatīvajiem nosacījumiem saskaņā ar 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktu ir tas, ka nav sniegts līguma apstiprinājums, tostarp apstiprinājums par patērētāja iepriekšēju skaidru piekrišanu sākt līguma izpildi pirms beidzies atteikuma tiesību periods un apliecinājums, ka rezultātā ir zaudētas atteikuma tiesības. Tomēr minētais nosacījums nav iekļauts minētās direktīvas 16. panta pirmās daļas m) punktā, kur minēti atteikuma tiesību zaudēšanas nosacījumi, radot nenoteiktību attiecībā uz patērētāju iespējām atsaukties uz 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktu, ja abi pārējie 14. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētie nosacījumi ir izpildīti un tā rezultātā saskaņā ar 16. panta pirmās daļas m) punktu ir zaudētas atteikuma tiesības. Tāpēc 14. panta 4. punkta b) apakšpunkta iii) punktā paredzētais nosacījums būtu jāpievieno 16. panta pirmās daļas m) punktam, lai ļautu patērētājam izmantot atteikuma tiesības, ja minētais nosacījums nav izpildīts, un attiecīgi prasīt 14. panta 4. punktā paredzēto tiesību piemērošanu.

(45)

Balstoties uz automatizēti pieņemtiem lēmumiem un patērētāju attieksmes profilēšanu, kas tirgotājiem paver iespēju novērtēt patērētāja pirktspēju, tirgotāji var savu piedāvājumu cenu pielāgot noteiktiem patērētājiem vai noteiktām patērētāju grupām. Tāpēc, ja patērētājiem piedāvātā cena ir pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtu lēmumu, būtu viņiem skaidri uz to jānorāda, lai viņi lēmuma par pirkumu pieņemšanā var ņemt vērā iespējamos riskus. Minētā iemesla dēļ Direktīvā 2011/83/ES būtu jāiekļauj īpaša prasība informēt patērētāju par to, ka cena ir individuāli pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtu lēmumu. Šī informēšanas prasība nebūtu jāattiecina uz tādiem paņēmieniem kā “dinamiska” vai “reāllaika” cenu noteikšana, kas dod iespēju, reaģējot uz tirgū esošo pieprasījumu, ļoti elastīgi un ātri mainīt cenu, ja ar minētajiem paņēmieniem cena netiek pielāgota, balstoties uz automatizēti pieņemtiem lēmumiem. Šī informēšanas prasība neskar Regulu (ES) 2016/679, kurā inter alia paredzētas arī fizisku personu tiesības nebūt tāda lēmuma subjektam, kura pamatā ir automatizēta apstrāde, tostarp profilēšana.

(46)

Ņemot vērā tehnoloģisko attīstību, jāsvītro atsauce uz faksa numuru no saziņas līdzekļu saraksta Direktīvas 2011/83/ES 6. panta 1. punkta c) apakšpunktā, jo fakss pašreiz tiek reti izmantots un ir lielā mērā novecojis.

(47)

Patērētāji, pieņemot lēmumus par pirkumiem, arvien vairāk paļaujas uz patērētāju atsauksmēm un ieteikumiem. Tāpēc gadījumos, kad tirgotāji nodrošina piekļuvi atsauksmēm par produktiem, viņiem būtu jāinformē patērētāji, vai ir ieviesti procesi vai procedūras, kas nodrošina, ka publicētās atsauksmes ir snieguši patērētāji, kuri produktus ir patiešām izmantojuši vai iegādājušies. Ja šādi procesi vai procedūras ir ieviestas, tirgotājiem būtu jāsniedz informācija par to, kā tiek veiktas pārbaudes, un tiem būtu patērētāji skaidri jāinformē par to, kā atsauksmes tiek apstrādātas, piemēram, vai visas atsauksmes, gan pozitīvās, gan negatīvās, ir publicētas un vai šīs atsauksmes ir sponsorētas vai arī tās ir ietekmējušas līgumattiecības ar tirgotāju. Turklāt par negodīgu komercpraksi, kas maldina patērētājus, tāpēc būtu jāuzskata paziņojumi, ka atsauksmes par produktu snieguši patērētāji, kuri patiešām izmantojuši vai iegādājušies produktu, lai gan nav veikti pamatoti un samērīgi pasākumi, lai nodrošinātu, ka atsauksmes tiek saņemtas no šādiem patērētājiem. Šādi pasākumi varētu ietvert tehniskos līdzekļus, ar kuriem pārbauda tās personas uzticamību, kura ievieto atsauksmi, piemēram, pieprasot informāciju, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai patērētājs patiešām ir izmantojis vai iegādājies šo produktu.

(48)

Šīs direktīvas noteikumi attiecībā uz patērētāju sniegtām atsauksmēm un ieteikumiem neskar parasto un likumīgo reklāmas praksi lietot pārspīlētus apgalvojumus vai izteicienus, ko nav paredzēts uztvert burtiski.

(49)

Būtu arī jāaizliedz tirgotājiem iesniegt viltotas patērētāju atsauksmes un ieteikumus, piemēram, likes sociālajos plašsaziņas līdzekļos, vai šādām darbībām nolīgt citas personas, lai reklamētu savus produktus, kā arī manipulēt ar patērētāju sniegtajām atsauksmēm un ieteikumiem, piemēram, publicējot tikai pozitīvās atsauksmes un izdzēšot negatīvās. Šāda prakse varētu arī notikt, izmantojot sociālu ieteikumu ekstrapolāciju, lietotāja pozitīvo reaģēšanu uz konkrētu tiešsaistes saturu saistot ar vai pārnesot uz citu, bet saistītu saturu, un tādā veidā radot iespaidu, ka šis lietotājs pozitīvi vērtē arī saistīto saturu.

(50)

Būtu jāaizliedz tirgotājiem pārdot tālāk patērētājiem kultūras un sporta pasākumu biļetes, ko tie iegādājušies, izmantojot automatizēto programmatūru (botus), kura viņiem paver iespēju iegādāties biļetes, pārsniedzot sākotnējā biļešu pārdevēja noteiktos tehniskos ierobežojumus vai apejot citus sākotnējā pārdevēja ieviestos tehniskos līdzekļus, kam būtu jānodrošina biļešu pieejamība visām personām. Minētais aizliegums neskar nekādus citus dalībvalstu pasākumus – piemēram, biļešu tālākpārdošanas cenu regulēšanu –, ko tās var veikt, lai aizsargātu patērētāju likumīgās intereses un nodrošinātu kultūras politikas īstenošanu un visu personu plašu piekļuvi kultūras un sporta pasākumiem.

(51)

Hartas 16. pants garantē darījumdarbības brīvību saskaņā ar Savienības tiesību aktiem un valstu tiesību aktiem un praksi. Tomēr dalībvalstīs veiktā preču kā tādu preču tirgvedība, kuras ir identiskas, bet patiesībā tām ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības, var maldināt patērētājus un likt viņiem pieņemt tādu darījuma lēmumu, kādu tie citādi nebūtu pieņēmuši.

(52)

Tāpēc šādu praksi var uzskatīt par neatbilstošu Direktīvai 2005/29/EK, pamatojoties uz attiecīgo elementu atsevišķu novērtējumu. Lai atvieglotu dalībvalstu patērētāju un pārtikas jomas iestādēm spēkā esošo Savienības tiesību aktu piemērošanu, Komisijas 2017. gada 29. septembra paziņojumā “ES pārtikas aprites un patērētāju tiesību aizsardzības jomu tiesību aktu piemērošana divējādas kvalitātes produktu jautājumos – īpašie aspekti saistībā ar pārtiku” tika sniegtas norādes par spēkā esošo Savienības noteikumu piemērošanu divējādas kvalitātes pārtikas gadījumiem. Šajā sakarā Komisijas Kopīgais pētniecības centrs 2018. gada 25. aprīlī iesniedza “Visaptverošu regulējumu pārtikas produktu atlasei un pārbaudei nolūkā novērtēt pārtikas produktu kvalitātes īpašības: ES saskaņotā testēšanas metodika”.

(53)

Tomēr, nepastāvot skaidriem noteikumiem, izpildes pieredze ir parādījusi, ka patērētājiem, tirgotājiem un valstu kompetentajām iestādēm varētu nebūt skaidrs, kura komercprakse varētu būt pretrunā Direktīvai 2005/29/EK. Tāpēc minētā direktīva būtu jāgroza, lai nodrošinātu juridisko noteiktību gan tirgotājiem, gan tiesībaizsardzības iestādēm, nepārprotami reglamentējot preces kā tādas preces tirgvedību, kura ir identiska tādai pašai precei, kas tiek laista tirgū citās dalībvalstīs, ja minētajai precei ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības. Kompetentajām iestādēm būtu atsevišķi jānovērtē un jāizskata šāda prakse saskaņā ar Direktīvu 2005/29/EK, kura grozīta ar šo direktīvu. Veicot novērtējumu, kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, tirgotāja tiesības viena un tā un paša zīmola preces pielāgot dažādiem ģeogrāfiskajiem tirgiem leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ, piemēram, valsts tiesību akti, izejvielu pieejamība vai sezonalitāte vai brīvprātīgas stratēģijas, kuru mērķis ir uzlabot piekļuvi veselīgai un uzturvielām bagātai pārtikai, kā arī tirgotāju tiesības dažādos ģeogrāfiskajos tirgos piedāvāt viena un tā paša zīmola preces dažādos svara vai tilpuma iepakojumos. Kompetentajām iestādēm būtu jānovērtē, vai patērētāji var viegli noteikt šādu diferenciāciju, ņemot vērā informācijas pieejamību un piemērotību. Svarīgi ir patērētājus informēt par leģitīmu un objektīvu faktoru dēļ veiktu preču diferenciāciju. Tirgotājiem vajadzētu būt iespējai brīvi sniegt šādu informāciju dažādos veidos, lai patērētāji var piekļūt vajadzīgajai informācijai. Tirgotājiem informācija parasti nebūtu jāsniedz uz preču marķējuma, bet priekšroka jādod citiem informācijas sniegšanas veidiem. Būtu jāievēro Savienības noteikumi, kas attiecas uz attiecīgajām nozarēm, un noteikumi par preču brīvu apriti.

(54)

Lai gan tirdzniecība ārpus uzņēmuma telpām ir leģitīms un nostiprinājies pārdošanas kanāls, piemēram, tirdzniecība tirgotāja uzņēmuma telpās un tālpārdošana, daži īpaši agresīvi vai maldinoši tirgvedības vai pārdošanas prakses veidi saistībā ar apmeklējumiem pie patērētāja mājās vai Direktīvas 2011/83/ES 2. panta 8. punktā minēto ekskursiju laikā var radīt spiedienu uz patērētājiem veikt tādu preču vai pakalpojumu pirkumus, kurus tie citādi nebūtu pirkuši, vai pirkumus par pārmērīgām cenām, kas bieži ir ar tūlītēju samaksu. Šāda prakse bieži vien skar vecāka gadagājuma un citus neaizsargātus patērētājus. Dažas dalībvalstis uzskata minēto praksi par nevēlamu un atzīst, ka nepieciešams ierobežot ārpus uzņēmuma telpām veiktas tirdzniecības konkrētus veidus un aspektus Direktīvas 2011/83/ES nozīmē, piemēram, agresīva un maldinoša tirgvedība vai produkta tirdzniecība nelūgtu apmeklējumu laikā patērētāja mājās, vai ekskursijas. Ja šādus ierobežojumus nosaka ar patērētāju tiesību aizsardzību nesaistītu apsvērumu dēļ, piemēram, šos ierobežojumus pamatojot ar sabiedrības interesēm vai tiesībām uz patērētāju privātās dzīves neaizskaramību, ko aizsargā ar Hartas 7. pantu, tie neietilpst Direktīvas 2005/29/EK darbības jomā.

(55)

Saskaņā ar subsidiaritātes principu un lai atvieglotu izpildi, būtu jāprecizē, ka Direktīva 2005/29/EK neskar dalībvalstu brīvību pieņemt valsts noteikumus, lai vēl vairāk aizsargātu patērētāju likumīgās intereses, vēršoties pret negodīgu komercpraksi saistībā ar nelūgtiem apmeklējumiem, ko tirgotājs veic viņu mājās, lai piedāvātu vai pārdotu produktus, vai ekskursijām, kuras tirgotājs organizē ar mērķi reklamēt vai pārdot produktus patērētājiem, ja šādu noteikumu nepieciešamību var pamatot ar patērētāju tiesību aizsardzības apsvērumiem. Visiem šādiem noteikumiem vajadzētu būt samērīgiem un nediskriminējošiem, un tiem nevajadzētu aizliegt minētos pārdošanas kanālus kā tādus. Ar dalībvalstu pieņemtajiem valsts noteikumiem varētu, piemēram, noteikt dienas laiku, kad patērētāju apmeklējumi mājās bez viņu īpaša lūguma nav atļauti, vai arī aizliegt šādus apmeklējumus, ja patērētājs ir redzamā vietā norādījis, ka šādi apmeklējumi nav pieņemami, vai paredzēt maksājumu procedūru. Turklāt šādos noteikumos varētu paredzēt augstāku aizsardzības līmeni patērētāju tiesību jomās, kas saskaņotas ar Direktīvu 2011/83/ES. Tāpēc Direktīva 2011/83/ES būtu jāgroza, lai ļautu dalībvalstīm pieņemt valsts pasākumus, kas nodrošina ilgāku periodu atteikuma tiesību izmantošanai un iespējas atkāpties no konkrētiem atteikuma tiesībās paredzētiem izņēmumiem. Būtu jāpieprasa, lai dalībvalstis paziņo Komisijai par visiem valsts tiesību aktiem, kas pieņemti šajā sakarā, lai Komisija varētu darīt šo informāciju pieejamu visām ieinteresētajām personām un uzraudzīt minēto pasākumu samērīgumu un likumību.

(56)

Attiecībā uz agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, Direktīva 2005/29/EK neskar nekādus uzņēmējdarbības veikšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmu nosacījumus, ko dalībvalstis var piemērot tirgotājiem. Turklāt minētā direktīva neskar valstu līgumtiesības un jo īpaši noteikumus par līguma spēkā esamību, izveidi vai sekām. Agresīvu un maldinošu praksi saistībā ar pasākumiem, kas tiek organizēti citās vietās, kuras neatrodas tirgotāja telpās, var aizliegt, katru gadījumu izvērtējot atsevišķi saskaņā ar minētās direktīvas 5. līdz 9. pantu. Turklāt minētās direktīvas I pielikumā ietverts vispārējs aizliegums attiecībā uz tādu praksi, kad tirgotājs rada iespaidu, ka viņš nedarbojas nolūkā, kas saistīts ar viņa profesionālo darbību, un tādu praksi, kad tiek radīts iespaids, ka patērētājs nevar atstāt telpas pirms līguma noslēgšanas. Komisijai būtu jānovērtē, vai spēkā esošie noteikumi nodrošina pietiekamu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un piemērotus instrumentus, ar ko dalībvalstis var efektīvi cīnīties pret šādu praksi.

(57)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē valsts līgumtiesību aspekti, kas ar to nav reglamentēti. Tāpēc šai direktīvai nebūtu jāskar valsts līgumtiesību akti, kas regulē, piemēram, līguma noslēgšanu vai spēkā esamību tādos gadījumos kā piekrišanas neesamība vai neatļauta komercdarbība.

(58)

Lai nodrošinātu, ka iedzīvotājiem ir pieejama atjaunināta informācija par viņu patērētāju tiesībām un par strīdu izšķiršanu ārpustiesas kārtībā, tiešsaistes kontaktpunktam, ko Komisija izveidos, vajadzētu būt, cik vien iespējams, lietotājdraudzīgam, pielāgotam izmantošanai mobilās ierīcēs, viegli pieejamam un tādam, ko var izmantot visi cilvēki, tostarp personas ar invaliditāti (“piemērots visiem”).

(59)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (17) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kur ir paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un attiecīgām daļām valsts pieņemtos transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(60)

Ņemot vērā, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzības tiesību aktu labāku izpildi un modernizēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet problēmas Savienības mēroga būtības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

1)

iekļauj šādu pantu:

2)

direktīvas 8. pantu aizstāj ar šādu:

(*2)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2394 (2017. gada 12. decembris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 345, 27.12.2017., 1. lpp.).” izveidoto mehānismu;"

1)

direktīvas 2. pantu groza šādi:

2)

direktīvas 3. panta 5. un 6. punktu aizstāj ar šādiem:

3)

direktīvas 6. panta 2. punktam pievieno šādu apakšpunktu:

4)

direktīvas 7. pantu groza šādi:

5)

direktīvā iekļauj šādu pantu:

6)

direktīvas 13. pantu aizstāj ar šādu:

(*4)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2394 (2017. gada 12. decembris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 345, 27.12.2017., 1. lpp.).”;"

7)

direktīvas I pielikumu groza šādi:

1)

direktīvas 2. panta pirmo daļu groza šādi:

2)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 5. panta 1. punktu groza šādi:

4)

direktīvas 6. pantu groza šādi:

5)

iekļauj šādu pantu:

6)

direktīvas 7. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

7)

direktīvas 8. pantu groza šādi:

8)

direktīvas 9. pantu groza šādi:

9)

direktīvas 10. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

10)

direktīvas 13. pantam pievieno šādus punktus:

11)

direktīvas 14. pantu groza šādi:

12)

direktīvas 16. pantu groza šādi:

13)

direktīvas 24. pantu aizstāj ar šādu:

(*8)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2017/2394 (2017. gada 12. decembris) par sadarbību starp valstu iestādēm, kas atbild par tiesību aktu izpildi patērētāju tiesību aizsardzības jomā, un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (OV L 345, 27.12.2017., 1. lpp.).”;"

14)

direktīvas 29. panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

15)

direktīvas I pielikumu groza šādi:

a)

piekļūt atjauninātai informācijai par savām Savienības patērētāju tiesībām skaidrā, saprotamā un viegli pieejamā veidā; un

b)

iesniegt sūdzību, gan, izmantojot strīdu izšķiršanas tiešsaistē platformu, kas izveidota saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 524/2013, gan arī kompetentajam Eiropas Patērētāju centra tīkla centram, atkarībā no iesaistītajām pusēm.

a)

pasākumiem, kuri tiek organizēti citās vietās, kas neatrodas tirgotāja uzņēmuma telpās; un

b)

gadījumiem, kad preces tiek tirgotas kā identiskas, bet tām ir ievērojami atšķirīgs sastāvs vai īpašības, tostarp saistībā ar to, vai uz šiem gadījumiem būtu attiecināmas stingrākas prasības, tostarp aizliegums, kurš minēts Direktīvas 2005/29/EK I pielikumā, un vai ir vajadzīgi sīkāk izstrādāti noteikumi attiecībā uz informāciju par preču diferenciāciju.

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/65/EK (3) 52. panta 4. punktā ir paredzētas ļoti vispārīgas prasības attiecībā uz segto obligāciju strukturālajiem elementiem. Minētās prasības attiecas tikai uz nepieciešamību, ka segtās obligācijas emitē kredītiestāde, kuras juridiskā adrese ir dalībvalstī, un ka uz tām attiecas īpaša publiskā uzraudzība un divējāda regresa tiesību mehānisms. Valstu regulējums segto obligāciju jomā risina minētos jautājumus, regulējot tos daudz detalizētāk. Minētajā valstu regulējumā ir ietverti arī citi strukturālie noteikumi, jo īpaši noteikumi par seguma portfeļa sastāvu, aktīvu atbilstības kritērijiem, iespēju apvienot aktīvus, pārredzamības un ziņošanas pienākumiem un likviditātes riska mazināšanu. Dalībvalstu pieeja regulējumam atšķiras arī pēc būtības. Vairākās dalībvalstīs nav īpaša valsts regulējuma attiecībā uz segtajām obligācijām. Līdz ar to svarīgākie strukturālie elementi, kuri ir jāievēro attiecībā uz Savienībā emitētām segtajām obligācijām, vēl nav noteikti Savienības tiesību aktos.

(2)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (4) 129. pantu noteikti nosacījumi papildus Direktīvas 2009/65/EK 52. panta 4. punktā norādītajiem nosacījumiem, lai iegūtu preferenciālu režīmu attiecībā uz kapitāla prasībām, kas ļauj kredītiestādēm, kuras veic ieguldījumus segtajās obligācijās, turēt mazāk kapitāla nekā gadījumos, kad tiek veikti ieguldījumi citos aktīvos. Lai gan minētās papildu prasības paaugstina saskaņošanas līmeni Savienībā attiecībā uz segtajām obligācijām, tās kalpo īpašajam mērķim noteikt nosacījumus, kuri jāizpilda, lai segto obligāciju ieguldītāji varētu saņemt šādu preferenciālu režīmu, un nav piemērojamas ārpus Regulas (ES) Nr. 575/2013 regulējuma.

(3)

Citi Savienības tiesību akti, piemēram, Komisijas Deleģētās regulas (ES) 2015/61 (5) un (ES) 2015/35 (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (7) arī atsaucas uz Direktīvā 2009/65/EK noteikto definīciju, lai identificētu segtās obligācijas, kurām piemēro preferenciālo režīmu, ko atbilstīgi minētajiem tiesību aktiem piešķir segto obligāciju ieguldītājiem. Tomēr formulējumi minētajos tiesību aktos atšķiras atkarībā no to mērķa un priekšmeta, un tādēļ termins “segtās obligācijas” netiek lietots konsekventi.

(4)

Kopumā var uzskatīt, ka segtajām obligācijām piemērotā pieeja ir saskaņota attiecībā uz nosacījumiem par ieguldījumiem segtajās obligācijās. Tomēr visā Savienībā trūkst saskaņotības attiecībā uz nosacījumiem par segto obligāciju emisiju, un tam ir zināmas sekas. Pirmkārt, preferenciālo režīmu piemēro vienādi instrumentiem, kas atšķiras pēc būtības, kā arī riska pakāpes un ieguldītāju aizsardzības. Otrkārt, atšķirības valstu regulējumā vai šāda regulējuma neesamība un tas, ka nav vispārpieņemtas termina “segtās obligācijas” definīcijas, varētu radīt šķēršļus patiesi integrēta vienota segto obligāciju tirgus izveidei. Treškārt, atšķirības valstu noteikumos paredzētajos aizsardzības pasākumos varētu radīt finanšu stabilitātes riskus, jo segtās obligācijas ar atšķirīgiem ieguldītāju aizsardzības līmeņiem ar šādu apzīmējumu var iegādāties visā Savienībā un tām piemēro preferenciālu režīmu atbilstīgi Regulai (ES) Nr. 575/2013 un citiem Savienības tiesību aktiem.

(5)

Tādēļ atsevišķu aspektu saskaņošanai valstu regulējumā, balstoties uz konkrētu paraugpraksi, būtu jānodrošina netraucēta un nepārtraukta labi funkcionējoša segto obligāciju tirgu attīstība Savienībā un jāierobežo iespējamais risks un apdraudējums finanšu stabilitātei. Šādai uz principiem balstītai saskaņošanai būtu jārada kopīgs pamats visu segto obligāciju emisijai Savienībā. Saskaņošanai ir vajadzīgs, lai visas dalībvalstis ieviestu segto obligāciju regulējumu, kam būtu arī jāsekmē segto obligāciju tirgu izveide dalībvalstīs, kurās tāda nav. Šāds tirgus nodrošinātu stabilu finansējuma avotu kredītiestādēm, kas līdz ar to būtu labākā situācijā, lai patērētājiem un uzņēmumiem izsniegtu pieejamus hipotekāros kredītus un ieguldītājiem darītu pieejamus alternatīvus drošus ieguldījumus.

(6)

Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (“ESRK”) savā 2012. gada 20. decembra ieteikumā par finansējumu kredītiestādēm (8) aicināja valstu kompetentās iestādes un Eiropas Uzraudzības iestādi (Eiropas Banku iestādi) (“EBI”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (9), apzināt paraugpraksi attiecībā uz segtajām obligācijām un veicināt valstu regulējuma saskaņošanu. Tā arī ieteica EBI koordinēt valstu kompetento iestāžu veiktos pasākumus, jo īpaši attiecībā uz seguma portfeļu kvalitāti un nošķiršanu, segto obligāciju neaizskaramību bankrota gadījumā, aktīvu un saistību risku, kas ietekmē seguma portfeļus, un informācijas atklāšanu par seguma portfeļu sastāvu. Ieteikumā EBI arī aicināta divus gadus uzraudzīt segto obligāciju tirgus darbību, atsaucoties uz EBI apzināto paraugpraksi, lai novērtētu nepieciešamību pēc leģislatīviem pasākumiem un attiecīgi ziņotu ESRK un Komisijai.

(7)

Komisija 2013. gada decembrī pieprasīja EBI sniegt konsultācijas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 503. panta 1. punktu.

(8)

Ziņojumā, kas pievienots tās 2014. gada 1. jūlija atzinumam, atbildot gan uz ESRK 2012. gada 20. decembra ieteikumu, gan uz Komisijas 2013. gada decembra pieprasījumu sniegt konsultācijas, EBI ieteica panākt lielāku konverģenci valstu segto obligāciju tiesiskajās, regulatīvajās un uzraudzības sistēmās, lai turpmāk atbalstītu segto obligāciju vienotu preferenciālu riska svēruma režīmu Savienībā.

(9)

Kā to paredzēja ESRK, EBI divus gadus uzraudzīja segto obligāciju tirgus darbību, atsaucoties uz paraugpraksi, kas bija noteikta minētajā ieteikumā. Pamatojoties uz minēto uzraudzību, EBI 2016. gada 20. decembrī iesniedza ESRK, Padomei un Komisijai otro atzinumu un ziņojumu par segtajām obligācijām (10). Minētajā ziņojumā secināts, ka ir nepieciešama turpmāka saskaņošana, lai Savienība nodrošinātu lielāku konsekvenci segto obligāciju definīcijās un to regulatīvajā pieejā. Turklāt ziņojumā secināts, ka saskaņošana būtu jābalsta uz dažās dalībvalstīs pastāvošiem labi funkcionējošiem tirgiem.

(10)

Segtās obligācijas parasti emitē kredītiestādes. Segto obligāciju būtība ir nodrošināt finansējumu aizdevumiem, un viena no kredītiestāžu pamatdarbībām ir aizdevumu piešķiršana lielā mērogā. Tādēļ, lai segtās obligācijas baudītu preferenciālu režīmu atbilstīgi Savienības tiesību aktiem, tām jābūt kredītiestāžu emitētām.

(11)

Tas, ka segto obligāciju emisija ir tikai kredītiestāžu ziņā, nodrošina, ka emitentam ir nepieciešamās zināšanas par to, kā pārvaldīt kredītrisku, kas saistīts ar seguma portfeli. Tādējādi tiek arī nodrošināts, ka emitentam piemēro kapitāla prasības, kas aizsargā ieguldītājus atbilstīgi divējāda regresa tiesību mehānismam, kas ieguldītājam un atvasinātā instrumenta līguma darījuma partnerim dod prasījuma tiesības gan pret segto obligāciju emitentu, gan pret seguma aktīviem. Tāpēc tas, ka segto obligāciju emisija ir tikai kredītiestāžu ziņā, nodrošina, ka segtās obligācijas aizvien ir drošs un efektīvs finansējuma instruments, tādējādi veicinot ieguldītāju aizsardzību un finanšu stabilitāti, kas ir nozīmīgi publiskās politikas mērķi vispārējās interesēs. Tas arī atbilst pieejai, kādu īsteno labi funkcionējoši valstu tirgi, kuros tikai kredītiestādēm ir ļauts emitēt segtās obligācijas.

(12)

Tāpēc ir atbilstīgi, ka vienīgi kredītiestādēm, kā tās definētas Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktā, būtu atļauts emitēt segtās obligācijas atbilstīgi Savienības tiesību aktiem. Specializētām hipotēku kredītiestādēm ir raksturīgs tas, ka tās nepieņem vis noguldījumus, bet gan citus atmaksājamus naudas līdzekļus no iedzīvotājiem, un tādējādi tās atbilst “kredītiestādes” definīcijai, kā tā noteikta Regulā (ES) Nr. 575/2013. Neskarot papilddarbības, kas atļautas saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem, specializētas hipotēku kredītiestādes ir iestādes, kas veic tikai hipotēku un publiskā sektora aizdevumus, tostarp finansē aizdevumus, kas iegādāti no citām kredītiestādēm. Šīs direktīvas galvenais mērķis ir reglamentēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem kredītiestādes var emitēt segtās obligācijas kā finansēšanas instrumentu, nosakot prasības attiecībā uz produktiem un ieviešot īpašu produktu uzraudzību, kas attiecas uz kredītiestādēm, lai nodrošinātu ieguldītāju augstu aizsardzības līmeni.

(13)

Divējāda regresa tiesību mehānisms ir būtisks jēdziens un elements daudzu valstu spēkā esošajā regulējumā attiecībā uz segtajām obligācijām. Tas veido arī svarīgu segto obligāciju iezīmi, kā minēts Direktīvas 2009/65/EK 52. panta 4. punktā. Tāpēc ir nepieciešams precizēt minēto jēdzienu, lai nodrošinātu, ka ieguldītājiem un atvasināto instrumentu līguma darījuma partneriem visā Savienībā ir prasījuma tiesības gan pret segto obligāciju emitentu, gan pret seguma aktīviem atbilstīgi saskaņotiem nosacījumiem.

(14)

Arī neaizskaramībai bankrota gadījumā vajadzētu būt būtiskai segto obligāciju iezīmei, lai nodrošinātu, ka segto obligāciju ieguldītājiem tiek atmaksāts līdz ar obligācijas termiņa iestāšanos. Automātiska atmaksas paātrināšana emitenta maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā var mainīt segto obligāciju ieguldītāju prioritātes klasifikāciju. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt, ka segto obligāciju ieguldītājiem pat maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā tiek atmaksāts saskaņā ar līgumā noteikto grafiku. Līdz ar to neaizskaramība bankrota gadījumā ir tieši saistīta ar divējāda regresa tiesību mehānismu, un tāpēc tai vajadzētu būt segto obligāciju regulējuma būtiskai iezīmei.

(15)

Vēl viena būtiska spēkā esošo segto obligāciju valstu regulējumu iezīme ir prasība, ka seguma aktīviem jābūt ļoti kvalitatīviem, lai nodrošinātu seguma portfeļa noturīgumu. Seguma aktīviem ir raksturīgas īpašas iezīmes saistībā ar maksājuma prasījumiem un nodrošinājuma aktīviem, kas nodrošina šādus seguma aktīvus. Tādēļ ir atbilstīgi noteikt atbilstīgu seguma aktīvu vispārējas kvalitātes iezīmes.

(16)

Regulas (ES) Nr. 575/2013 129. panta 1. punktā uzskaitītajiem aktīviem vajadzētu būt atbilstīgiem seguma aktīviem segto obligāciju regulējumā. Seguma aktīviem, kas vairs neatbilst minētās regulas 129. panta 1. punktā noteiktajām prasībām, aizvien vajadzētu būt atbilstīgiem seguma aktīviem saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu, ar noteikumu, ka tie atbilst šīs direktīvas prasībām. Citi seguma aktīvi, kam ir līdzīga augsta kvalitāte, arī var būt atbilstīgi saskaņā ar šo direktīvu, ar noteikumu, ka šādi seguma aktīvi atbilst šīs direktīvas prasībām, tostarp prasībām attiecībā uz nodrošinājuma aktīviem, kas nodrošina maksājuma prasījumu. Fizisko nodrošinājuma aktīvu īpašnieki būtu jāreģistrē publiskā reģistrā, lai nodrošinātu izpildāmību. Ja publiskā reģistra nav, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt īpašumtiesību un prasību alternatīvu sertificēšanas veidu, kas ir salīdzināms ar to, ko nodrošina, publiski reģistrējot apgrūtinātā fiziskā aktīva posteni. Ja dalībvalstis izmanto šādu alternatīvu sertificēšanas veidu, tām būtu arī jāparedz procedūra, kā ieviest izmaiņas reģistrētajās īpašumtiesībās un prasījumos. Riska darījumiem ar kredītiestādēm vajadzētu būt atbilstīgiem seguma aktīviem saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktu atkarībā no tā, vai tie atbilst Regulas (ES) Nr. 575/2013 129. panta prasībām. Riska darījumiem ar apdrošināšanas sabiedrībām arī vajadzētu būt atbilstīgiem seguma aktīviem saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Aizdevumi publiskiem uzņēmumiem, kā tie definēti Komisijas Direktīvas 2006/111/EK (11) 2. panta b) punktā, vai šādu uzņēmumu garantēti aizdevumi var būt atbilstīgi seguma aktīvi, ar noteikumu, ka publiskie uzņēmumi sniedz būtiskus sabiedriskos pakalpojumus, lai uzturētu kritiski svarīgas sabiedrības darbības.

Turklāt šādiem publiskiem uzņēmumiem būtu jāsniedz savi pakalpojumi saskaņā ar valsts iestādes piešķirtu koncesiju vai atļauju, tiem vajadzētu būt valsts iestāžu uzraudzītiem, un tiem vajadzētu būt pietiekamām ieņēmumu gūšanas pilnvarām, lai nodrošinātu savu maksātspēju. Ja dalībvalstis nolemj atļaut aktīvus valsts uzņēmumu aizdevumu vai valsts uzņēmumu garantiju veidā, tām būtu pienācīgi jāapsver šādu aktīvu atļaušanas iespējamā ietekme uz konkurenci. Neatkarīgi no to īpašniekiem kredītiestādes vai apdrošināšanas sabiedrības nebūtu jāuzskata par publiskiem uzņēmumiem. Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj savā valsts regulējumā paredzēt, ka konkrēti aktīvi tiek izslēgti no iespējas tos iekļaut seguma portfelī. Lai segto obligāciju ieguldītāji labāk varētu novērtēt segto obligāciju programmas risku, dalībvalstīm būtu arī jāparedz noteikumi par riska diversifikāciju attiecībā uz granularitāti un materiālo koncentrāciju, par aizdevumu vai riska darījumu skaitu seguma portfelī un par darījumu partneru skaitu. Dalībvalstīm būtu jāspēj lemt par atbilstīgu granularitātes līmeni un materiālo koncentrāciju, kāda tiek prasīta saskaņā ar to valsts tiesību aktiem.

(17)

Segtajām obligācijām ir īpašas strukturālas iezīmes, kuru mērķis ir vienmēr aizsargāt ieguldītājus. Minētās iezīmes ietver prasību par to, lai segto obligāciju ieguldītājiem būtu prasījums ne tikai pret emitentu, bet arī pret aktīviem seguma portfelī. Minētās strukturālās prasības saistībā ar produktiem atšķiras no prudenciālajām prasībām, ko piemēro kredītiestādēm, kas emitē segtās obligācijas. Pirmajām no minētajām prasībām nebūtu jākoncentrējas uz emitējošās iestādes prudenciālā veselīguma nodrošināšanu, bet to mērķim drīzāk vajadzētu būt aizsargāt ieguldītājus, nosakot konkrētas prasības attiecībā uz pašu segto obligāciju. Papildus īpašajai prasībai izmantot augstas kvalitātes seguma aktīvus ir lietderīgi arī reglamentēt vispārējās prasības attiecībā uz seguma portfeļa iezīmēm, lai vēl vairāk stiprinātu ieguldītāju aizsardzību. Minētajām prasībām būtu jāietver īpaši noteikumi, kuru mērķis ir aizsargāt seguma portfeli, piemēram, noteikumi par seguma aktīvu nošķiršanu. Nošķiršanu var panākt dažādos veidos, piemēram, bilancē, izmantojot īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību vai ar citiem līdzekļiem. Neatkarīgi no tā seguma aktīvu nošķiršanas mērķis ir nodrošināt, lai tie būtu juridiski nepieejami kreditoriem, kas nav segto obligāciju ieguldītāji.

(18)

Būtu jāreglamentē arī nodrošinājuma aktīvu atrašanās vieta, lai nodrošinātu ieguldītāju tiesību izpildi. Ir arī svarīgi, lai dalībvalstis paredzētu noteikumus attiecībā uz seguma portfeļa sastāvu. Turklāt šajā direktīvā būtu jānosaka seguma prasības, neskarot dalībvalstu tiesības atļaut dažādus riska mazināšanas līdzekļus, piemēram, attiecībā uz valūtas un procentu likmju riskiem. Būtu arī jānosaka seguma aprēķins un nosacījumi, saskaņā ar kuriem atvasināto instrumentu līgumus var iekļaut seguma portfelī, lai nodrošinātu, ka seguma portfeļiem piemēro kopīgus augstas kvalitātes standartus visā Savienībā. Seguma aprēķināšanā būtu jāievēro pamatsummas nominālais princips. Dalībvalstīm būtu jāspēj izmantot citu aprēķina metodi nekā nominālais princips, ar noteikumu, ka otra metode ir piesardzīgāka, proti, tās rezultātā nerodas lielāka seguma attiecība, ja seguma aktīvi ir skaitītājs un segto obligāciju saistības ir saucējs. Dalībvalstīm būtu jāspēj pieprasīt, lai segtajām obligācijām, ko emitējušas kredītiestādes, kas atrodas attiecīgajā dalībvalstī, būtu augstāks virsnodrošināšanas līmenis nekā šajā direktīvā noteiktā seguma prasība.

(19)

Vairākās dalībvalstīs jau ir noteikta prasība, ka seguma portfeļa uzraugs veic īpašus uzdevumus attiecībā uz atbilstīgo aktīvu kvalitāti un nodrošina atbilstību valstu seguma prasībām. Tādēļ, lai saskaņotu Savienībā segtajām obligācijām piemēroto pieeju, ir svarīgi skaidri definēt seguma portfeļa uzrauga uzdevumus un pienākumus, ja to pieprasa valsts regulējums. Tas, ka pastāv seguma portfeļa uzraugs, neatceļ valstu kompetento iestāžu pienākumus attiecībā uz segto obligāciju publisko uzraudzību, jo īpaši attiecībā uz atbilstību prasībām, kas noteiktas valsts tiesību aktos, ar kuriem transponē šo direktīvu.

(20)

Regulas (ES) Nr. 575/2013 129. pantā noteikti vairāki nosacījumi, kuriem jāatbilst segtajām obligācijām, ko nodrošinājušas vērtspapīrošanas sabiedrības. Viens no minētajiem nosacījumiem attiecas uz to, kādā mērā šāda veida seguma aktīvu var izmantot, un ierobežo šādu struktūru izmantojumu 10 % apmērā no neatmaksāto segto obligāciju summas. Kompetentās iestādes var noteikt atbrīvojumu no minētā nosacījuma saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 575/2013. Komisija pārskatā par šāda atbrīvojuma atbilstību secināja, ka iespēja vērtspapīrošanas instrumentus vai segtās obligācijas izmantot kā seguma aktīvus, lai emitētu segtās obligācijas, būtu jāatļauj tikai attiecībā uz citām segtajām obligācijām (“grupas iekšējā portfeļa segto obligāciju struktūras”) un tās būtu jāatļauj neierobežotā apmērā, atsaucoties uz neatmaksāto segto obligāciju summu. Lai garantētu optimālu pārredzamības līmeni, ārējo emitēto segto obligāciju seguma portfeļos nebūtu jāiekļauj iekšēji emitētas segtās obligācijas no citām tajā pašā grupā ietilpstošajām kredītiestādēm. Turklāt, tā kā grupas iekšējo apvienoto segto obligāciju struktūru izmantošana paredz atbrīvojumu no ierobežojumiem attiecībā uz kredītiestādes riska darījumiem, kas noteikti Regulas (ES) Nr. 575/2013 129. pantā, būtu jānosaka, ka iekšēji un ārēji emitētām segtajām obligācijām emitēšanas brīdī jāatbilst kredītkvalitātes 1. pakāpei vai, ja rodas turpmākas izmaiņas kredīta kvalitātes pakāpē un ja to apstiprina kompetentās iestādes, kredītkvalitātes 2. pakāpei. Ja iekšēji vai ārēji emitētas segtās obligācijas vairs neatbilst minētajai prasībai, iekšēji emitētās nodrošinātās obligācijas vairs nav uzskatāmas par atbilstīgiem aktīviem saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 129. pantu un līdz ar to ārēji emitētās segtās obligācijas no attiecīgā seguma portfeļa negūst labumu no minētās regulas 129. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētā atbrīvojuma.

Ja minētās iekšēji emitētas segtās obligācijas vairs neatbilst attiecīgās kredītkvalitātes pakāpes prasībām, tām tomēr vajadzētu būt atbilstīgiem seguma aktīviem saskaņā ar šo direktīvu, ar noteikumu, ka tās atbilst visām šīs direktīvas prasībām, un ārēji emitētām segtajām obligācijām2, kuras ir nodrošinātas ar minētajām iekšēji emitētajām segtajām obligācijām vai citiem aktīviem, kas atbilst šai direktīvai, arī būtu jāvar izmantot marķējumu “Eiropas segtās obligācijas”. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai atļaut izmantot šādas struktūras. No tā izriet, ka, lai minētā iespēja būtu efektīvi pieejama kredītiestādēm, kas ir piederīgas vienai grupai, bet atrodas dažādās dalībvalstīs, visām attiecīgajām dalībvalstīm vajadzētu būt izmantojušām minēto iespēju un transponējušām attiecīgo noteikumu savos tiesību aktos.

(21)

Nelielas kredītiestādes saskaras ar grūtībām segto obligāciju emisijā, jo segto obligāciju programmu ieviešana bieži rada augstas sākotnējās izmaksas. Arī likviditāte ir īpaši svarīga segto obligāciju tirgos, un tā lielā mērā ir atkarīga no neatmaksāto obligāciju apjoma. Tādēļ ir lietderīgi ļaut divām vai vairākām kredītiestādēm izmantot kopīgu finansējumu, lai mazākās kredītiestādes varētu emitēt segtās obligācijas. Tas nodrošinātu to, ka vairākas kredītiestādes apvienotu seguma aktīvus kā nodrošinājuma aktīvus segtajām obligācijām, kuras emitējusi viena kredītiestāde, un veicinātu segto obligāciju emisiju tajās dalībvalstīs, kurās pašlaik nav labi attīstīta segto obligāciju tirgus. Prasībām attiecībā uz kopēja finansējuma nolīgumu izmantošanu būtu jānodrošina, ka seguma aktīvi, kas ir pārdoti vai – ja dalībvalsts ir atļāvusi šādu iespēju – pārvesti emitējošajai kredītiestādei ar finanšu nodrošinājuma līguma palīdzību atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47/EK (12) noteikumiem, atbilst Savienības tiesību aktos noteiktajām prasībām par seguma aktīvu atbilstību un seguma aktīvu nošķiršanu.

(22)

Segto obligāciju seguma portfeļa pārredzamība ir būtiska minētā finanšu instrumenta veida iezīme, jo tā uzlabo salīdzināmību un ļauj ieguldītājiem veikt vajadzīgo riska novērtējumu. Savienības tiesību aktos ir iekļauti noteikumi par tāda prospekta sastādīšanu, apstiprināšanu un izplatīšanu, kas jāpublicē, publiski piedāvājot vērtspapīrus vai atļaujot to tirdzniecību regulētā tirgū, kurš atrodas vai darbojas dalībvalstī. Laika gaitā valstu likumdevēji un tirgus dalībnieki ir izstrādājuši vairākas iniciatīvas saistībā ar informāciju, kas atklājama segto obligāciju ieguldītājiem, papildus šādu Savienības tiesību aktu prasībām. Tomēr ir nepieciešams Savienības tiesību aktos precizēt, kāds būtu minimālais kopīgais tās informācijas līmenis, kurai vajadzētu būt pieejamai ieguldītājiem pirms segto obligāciju pirkšanas vai tās laikā. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai minētās minimālās prasības papildināt ar papildu noteikumiem.

(23)

Svarīgs elements, lai nodrošinātu segto obligāciju ieguldītāju aizsardzību, ir instrumenta likviditātes riska mazināšana. Tas ir būtiski, lai nodrošinātu savlaicīgu segtās obligācijas saistību atmaksāšanu. Tāpēc ir atbilstīgi paredzēt seguma portfeļa likviditātes rezerves, lai novērstu likviditātes trūkuma risku, piemēram, termiņu un procentu likmju neatbilstību, maksājumu pārtraukšanu, sajaukšanās risku, maksājumu saistības, kas iekļautas atvasināto instrumentu līgumos, un citas operacionālās saistības, kas kļūst izpildāmas segto obligāciju programmas ietvaros. Kredītiestāde var saskarties ar situācijām, kad kļūst grūti izpildīt seguma portfeļa likviditātes rezervju prasību, piemēram, spriedzes apstākļos, kad rezerves tiek izmantotas, lai segtu izejošās naudas plūsmas. Kompetentajām iestādēm, kas izraudzītas atbilstīgi šai direktīvai, būtu jāuzrauga atbilstība seguma portfeļa likviditātes rezervju prasībai un vajadzības gadījumā jāveic pasākumi, lai nodrošinātu, ka kredītiestāde izpilda rezervju prasību. Likviditātes rezerves seguma portfelim atšķiras no vispārējām likviditātes prasībām, ko kredītiestādēm piemēro saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem, jo likviditātes rezerves seguma portfelim ir tieši saistītas ar seguma portfeli un to mērķis ir mazināt ar to saistītos likviditātes riskus. Lai samazinātu regulatīvo slogu, dalībvalstīm būtu jāspēj pieļaut atbilstošu mijiedarbību ar likviditātes prasībām, kuras noteiktas citos Savienības tiesību aktos un kalpo mērķiem, kas nav seguma portfeļa likviditātes rezerves. Tāpēc dalībvalstīm būtu jāspēj nolemt, ka līdz datumam, kad minētie Savienības tiesību akti tiek grozīti, seguma portfeļa likviditātes rezervju prasība ir jāpiemēro tikai tad, ja saskaņā ar Savienības tiesību aktiem kredītiestādei nepiemēro nevienu citu likviditātes prasību laikposmā, uz ko attiecas šādas citas prasības.

Šādiem lēmumiem būtu jānovērš tas, ka kredītiestādēm ir pienākums segt vienas un tās pašas izejošās naudas plūsmas ar dažādiem likvīdiem aktīviem tajā pašā laikposmā. Dalībvalstīm dotā iespēja pieņemt lēmumu par seguma portfeļa likviditātes rezervju nepiemērošanu būtu jāpārskata, ņemot vērā turpmākās izmaiņas likviditātes prasībās, kuras kredītiestādēm izvirzītas Savienības tiesību aktos, tostarp piemērojamajā deleģētajā regulā, kas pieņemta saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 575/2013 460. pantu. Likviditātes riskus varētu novērst ar citiem līdzekļiem, nevis nodrošinot likvīdus aktīvus, piemēram, emitējot segtās obligācijas ar pagarināma termiņa struktūrām, izraisītājnotikumiem risinot likviditātes nepietiekamību vai spriedzi. Šādos gadījumos dalībvalstīm būtu jāspēj atļaut aprēķināt likviditātes rezerves, pamatojoties uz segtās obligācijas termiņa beigu datumu, ņemot vērā iespējamos termiņa pagarinājumus, ja izraisītājnotikumi risina likviditātes riskus. Turklāt dalībvalstīm būtu jāspēj atļaut nepiemērot seguma portfeļa likviditātes prasības segtajām obligācijām, kurām piemēro saskaņota finansējuma prasības, ja ienākošo maksājumu līgumiski noteiktais termiņš ir pirms izejošo maksājumu termiņa un pa to laiku šie maksājumi tiek iekļauti augsti likvīdos aktīvos.

(24)

Vairākās dalībvalstīs attiecībā uz termiņa profiliem ir izstrādātas inovatīvas struktūras, lai novērstu iespējamos likviditātes riskus, tostarp termiņu nesakritību. Minētās struktūras ietver iespēju segtās obligācijas paredzēto termiņu pagarināt uz noteiktu laiku vai ļaut naudas plūsmas no seguma aktīviem novirzīt tieši uz segto obligāciju ieguldītājiem. Lai visā Savienībā saskaņotu pagarināmo termiņu struktūras, ir svarīgi paredzēt nosacījumus, saskaņā ar kuriem dalībvalstis var atļaut minētās struktūras, lai nodrošinātu, ka tās nav pārāk sarežģītas un nerada paaugstinātu risku ieguldītājiem. Minēto nosacījumu svarīgs elements ir nodrošināt, ka kredītiestāde nevar pagarināt termiņu pēc saviem ieskatiem. Termiņu drīkstētu ļaut pagarināt tikai tad, ja ir notikuši objektīvi un valsts tiesību aktos skaidri noteikti izraisītājnotikumi vai paredzams, ka tie notiks tuvākajā nākotnē. Šādiem izraisītājnotikumiem vajadzētu būt vērstiem uz to, lai novērstu saistību neizpildi, piemēram, risinot likviditātes trūkumu, tirgus nepilnības vai tirgus traucējumus. Pagarinājumi varētu arī veicināt to kredītiestāžu organizētu likvidāciju, kuras emitē segtās obligācijas, ļaujot veikt pagarinājumus maksātnespējas vai noregulējuma gadījumā, lai izvairītos no aktīvu pārdošanas par zemām cenām.

(25)

Īpašas publiskās uzraudzības sistēma ir elements, kas saskaņā ar Direktīvas 2009/65/EK 52. panta 4. punktu definē segtās obligācijas. Tomēr minētajā direktīvā nav precizēta nedz šādas uzraudzības būtība un saturs, nedz iestādes, kas būtu atbildīgas par šādas uzraudzības veikšanu. Tādēļ ir svarīgi, ka elementi, kas veido šādu segto obligāciju publisko uzraudzību, ir saskaņoti un ka to veicošo valstu kompetento iestāžu uzdevumi un pienākumi ir skaidri noteikti.

(26)

Tā kā segto obligāciju publiskā uzraudzība atšķiras no kredītiestāžu uzraudzības Savienībā, dalībvalstīm būtu jāspēj segto obligāciju publiskās uzraudzības veikšanai izraudzīties valstu kompetentās iestādes, kas atšķiras no kompetentajām iestādēm, kura veic kredītiestādes vispārējo uzraudzību. Tomēr, lai nodrošinātu konsekvenci saistībā ar segto obligāciju publiskās uzraudzības piemērošanu visā Savienībā, ir nepieciešams noteikt prasību, ka kompetentās iestādes, kuras veic segto obligāciju publisko uzraudzību, cieši sadarbojas ar kompetentajām iestādēm, kas veic kredītiestāžu vispārējo uzraudzību, kā arī attiecīgos gadījumos ar noregulējuma iestādi.

(27)

Segto obligāciju publiskai uzraudzībai būtu jāietver atļaujas piešķiršana kredītiestādēm emitēt segtās obligācijas. Tā kā tikai kredītiestādēm būtu jāļauj emitēt segtās obligācijas, atļaujas saņemšanai kredītiestādes darbības veikšanai vajadzētu būt priekšnoteikumam minētās atļaujas saņemšanai. Tā kā dalībvalstīs, kuras piedalās vienotajā uzraudzības mehānismā, Eiropas Centrālajai bankai ir uzdots izsniegt atļaujas kredītiestādēm saskaņā ar Padomes Regulas (ES) Nr. 1024/2013 (13) 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu, tikai tām iestādēm, kas izraudzītas saskaņā ar šo direktīvu, vajadzētu būt kompetentām piešķirt atļauju emitēt segtās obligācijas un īstenot segto obligāciju publisko uzraudzību. Tāpēc šajā direktīvā būtu jāparedz nosacījumi, saskaņā ar kuriem kredītiestādes, kam licence izsniegta atbilstīgi Savienības tiesību aktiem, var saņemt atļauju veikt segto obligāciju emisiju.

(28)

Atļaujas darbības jomai vajadzētu būt saistītai ar segto obligāciju programmu. Uz minēto programmu būtu jāattiecina šajā direktīvā paredzētā uzraudzība. Kredītiestādei var būt vairāk nekā viena segto obligāciju programma. Šādā gadījumā katrai programmai būtu vajadzīga sava atļauja. Segto obligāciju programma var ietvert vienu vai vairākus seguma portfeļus. Salikti seguma portfeļi vai dažādas emisijas (dažādi starptautiskie vērtspapīru identifikācijas numuri (ISIN)) vienas un tās pašas segto obligāciju programmas ietvaros ne vienmēr norāda uz to, ka pastāv vairākas atsevišķas segto obligāciju programmas.

(29)

Nebūtu jāprasa, lai esošās segto obligāciju programmas saņemtu jaunu atļauju, tiklīdz valsts tiesību akti, ar kuriem transponē šo direktīvu, kļūst piemērojami. Tomēr attiecībā uz segtajām obligācijām, kas saskaņā ar esošajām segto obligāciju programmām emitētas pēc dienas, kurā sāk piemērot valsts tiesību aktu noteikumus, ar kuriem transponē šo direktīvu, kredītiestādēm būtu jāatbilst visām šajā direktīvā noteiktajām prasībām. Šāda atbilstība būtu jāuzrauga kompetentajām iestādēm, kas izraudzītas saskaņā ar šo direktīvu, kā daļa no segto obligāciju publiskās uzraudzības. Dalībvalstis saskaņā ar valsts tiesību aktiem varētu sniegt norādījumus par to, kā procesuāli veic atbilstības novērtējumu pēc dienas, kurā dalībvalstīm jāpiemēro valsts tiesību aktu noteikumi, ar kuriem transponē šo direktīvu. Kompetentajām iestādēm būtu jāspēj pārskatīt segto obligāciju programmu un novērtēt, vai ir nepieciešamas izmaiņas minētās programmas atļaujā. Šāda vajadzība izdarīt izmaiņas varētu būt, ņemot vērā būtiskas izmaiņas tās kredītiestādes, kas emitē segtās obligācijas, uzņēmējdarbības modelī, piemēram, pēc valsts segto obligāciju regulējuma maiņas vai šīs kredītiestādes pieņemtajiem lēmumiem. Šādas izmaiņas varētu uzskatīt par būtiskām, ja to dēļ vajadzīgs atkārtots to nosacījumu izvērtējums, saskaņā ar kuriem piešķirta atļauja emitēt segtās obligācijas.

(30)

Ja dalībvalsts paredz īpaša administratora iecelšanu, tai būtu jāspēj pieņemt noteikumus par šādu īpašu administratoru pilnvarām un darbības prasībām. Minētie noteikumi varētu liegt īpašajam administratoram iespēju pieņemt noguldījumus vai citus atmaksājamus līdzekļus no patērētājiem un privātiem ieguldītājiem, bet atļaut noguldījumu vai citu atmaksājamu līdzekļu pieņemšanu tikai no profesionālajiem ieguldītājiem.

(31)

Lai nodrošinātu atbilstību pienākumiem, kas noteikti kredītiestādēm, kuras emitē segtās obligācijas, un panāktu līdzīgu pieeju un atbilstību visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jānosaka prasība paredzēt administratīvus sodus un citus administratīvus pasākumus, kas būtu iedarbīgi, samērīgi un preventīvi. Dalībvalstīm arī būtu jāspēj paredzēt kriminālsodus administratīvu sodu vietā. Dalībvalstīm, kas izvēlas paredzēt kriminālsodu, būtu jāpaziņo Komisijai attiecīgie krimināltiesību noteikumi.

(32)

Administratīvajiem sodiem un citiem administratīvajiem pasākumiem, ko nosaka dalībvalstis, būtu jāatbilst konkrētām būtiskām prasībām attiecībā uz minēto sodu vai pasākumu adresātiem, to piemērošanā vērā ņemamajiem kritērijiem, publicēšanas pienākumiem kompetentajām iestādēm, kuras veic segto obligāciju publisko uzraudzību, pilnvarām piemērot sodus un administratīvo naudas sodu līmeni, kas var tikt noteikts. Pirms pieņemt lēmumu par administratīvu sodu vai citu administratīvu pasākumu piemērošanu, adresātam būtu jādod iespēja tikt uzklausītam. Tomēr dalībvalstīm būtu jāspēj paredzēt izņēmumus attiecībā uz tiesībām tikt uzklausītam saistībā ar administratīviem pasākumiem, kas nav administratīvi sodi. Jebkuri šādi izņēmumi būtu jāattiecina tikai uz gadījumiem, kad pastāv tūlītējs apdraudējums un tāpēc ir nepieciešama tūlītēja rīcība, lai novērstu būtiskus zaudējumus trešām personām, piemēram, segto obligāciju ieguldītājiem, vai arī lai nepieļautu vai novērstu būtisku kaitējumu finanšu sistēmai. Šādos gadījumos adresātam būtu jādod iespēja tikt uzklausītam pēc pasākuma piemērošanas.

(33)

Dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums nodrošināt, ka kompetentās iestādes, kas veic segto obligāciju publisko uzraudzību, ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, lai nodrošinātu administratīvu sodu vai citu administratīvu pasākumu konsekventu piemērošanas visā Savienībā, nosakot administratīvu sodu vai citu administratīvu pasākumu veidu un šo sodu līmeni. Dalībvalstis varētu ietvert administratīvus pasākumus attiecībā uz termiņa pagarināšanu saskaņā ar pagarināma termiņa struktūrām. Ja dalībvalstis paredz šādus pasākumus, minētie pasākumi varētu ļaut kompetentajām iestādēm anulēt termiņa pagarinājumu un varētu paredzēt nosacījumus šādai atzīšanai par spēkā neesošiem, lai risinātu situāciju, kad kredītiestāde pagarina termiņu, pārkāpjot valsts tiesību aktos noteiktos objektīvos izraisītājnotikumus, vai lai nodrošinātu finanšu stabilitāti un ieguldītāju aizsardzību.

(34)

Lai atklātu potenciālus pārkāpumus saistībā ar prasībām, kas attiecas uz segto obligāciju emisiju, kompetentajām iestādēm, kuras veic segto obligāciju publisko uzraudzību, vajadzētu būt nepieciešamajām izmeklēšanas pilnvarām un efektīviem mehānismiem, lai veicinātu ziņošanu par potenciāliem vai faktiskiem pārkāpumiem. Minētajiem mehānismiem nevajadzētu skart jebkuras tādas fiziskas vai juridiskas personas tiesības uz aizstāvību, ko nelabvēlīgi ietekmē minēto pilnvaru un mehānismu īstenošana.

(35)

Kompetentajām iestādēm, kas veic segto obligāciju publisko uzraudzību, vajadzētu būt arī pilnvarām piemērot administratīvus sodus un pieņemt citus administratīvus pasākumus, lai nodrošinātu iespējami lielāku darbības tvērumu pēc pārkāpuma un lai palīdzētu novērst turpmākus pārkāpumus neatkarīgi no tā, vai šādi pasākumi tiek kvalificēti kā administratīvi sodi vai kā citi administratīvi pasākumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Dalībvalstīm būtu jāspēj noteikt sodus papildus tiem, kas paredzēti šajā direktīvā.

(36)

Esošos valstu tiesību aktus attiecībā uz segtajām obligācijām raksturo tas, ka tiem piemēro detalizētu regulējumu valsts līmenī un segto obligāciju emisijas un programmu uzraudzību, lai nodrošinātu, ka vienmēr tiek ievērotas segto obligāciju ieguldītāju tiesības. Minētā uzraudzība ietver pastāvīgu programmas aspektu, nodrošinājuma prasību un seguma portfeļa kvalitātes pārraudzību. Būtisks ieguldītāju aizsardzības elements ir tas, ka ieguldītāji tiek pietiekamā līmenī informēti par tiesisko regulējumu, kas reglamentē segto obligāciju emisiju. Tādēļ ir atbilstīgi nodrošināt, ka kompetentās iestādes regulāri publicē informāciju par valsts tiesību aktu noteikumiem, ar kuriem transponē šo direktīvu, un par veidu, kādā tās veic segto obligāciju publisko uzraudzību.

(37)

Pašlaik segtās obligācijas Savienībā tiek tirgotas, izmantojot valstu līmeņa nosaukumus un marķējumus, daži no kuriem ir labi iedibināti, bet citi nav. Tādēļ, šķiet, būtu atbilstīgi ļaut kredītiestādēm, kas Savienībā emitē segtās obligācijas, izmantot īpašu marķējumu “Eiropas segtās obligācijas”, kad tās pārdod segtās obligācijas gan Savienības, gan trešo valstu ieguldītājiem, ja šīs segtās obligācijas atbilst prasībām, kas izklāstītas šajā direktīvā. Ja šādas segtās obligācijas atbilst arī Regulas (ES) Nr. 575/2013 129. pantā noteiktajām prasībām, būtu jāļauj kredītiestādēm izmantot marķējumu “Eiropas segtās obligācijas (augstākā šķira)”. Minētais marķējums, kas norāda, ka ir ievērotas konkrētas papildu prasības, kuru rezultātā panākta īpaši augsta un plaši atzīta kvalitāte, varētu būt pievilcīgs pat dalībvalstīs ar labi iedibinātiem valsts līmeņa marķējumiem. Marķējumu “Eiropas segtās obligācijas” un “Eiropas segtās obligācijas (augstākā šķira)” mērķis ir atvieglot ieguldītājiem veikt novērtējumu par segto obligāciju kvalitāti un līdz ar to padarīt tās pievilcīgākas kā ieguldījumu instrumentus gan Savienībā, gan ārpus tās. Tomēr abu minēto marķējumu izmantošanai vajadzētu būt brīvprātīgai, un dalībvalstīm būtu jāspēj saglabāt savu esošo valsts līmeņa nosaukumu un marķējuma regulējumu paralēli abiem minētajiem marķējumiem.

(38)

Lai izvērtētu šīs direktīvas piemērošanu, Komisijai ciešā sadarbībā ar EBI būtu jāuzrauga segto obligāciju attīstība Savienībā un jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par ieguldītāju aizsardzības līmeni un norisēm segto obligāciju tirgos. Ziņojumā būtu arī jāpievēršas norisēm saistībā ar aktīviem, ar kuriem tiek nodrošināta segto obligāciju emisija. Tā kā pagarināma termiņa struktūru izmantošana aizvien pieaug, Komisijai būtu jāziņo Eiropas Parlamentam un Padomei arī par to, kā darbojas segtās obligācijas ar pagarināma termiņa struktūrām, un par riskiem un ieguvumiem, kas izriet no šādu segto obligāciju emitēšanas.

(39)

Tirgus dalībnieki un citi ir ierosinājuši, lai bankas kā papildu instrumentu reālās ekonomikas finansēšanai izmantotu jaunu finanšu instrumentu grupu ar nosaukumu “Eiropas nodrošinātās parādzīmes” (ESN), kam par segumu kalpotu aktīvi, kas ir riskantāki nekā publiskie riska darījumi un hipotēkas un kas saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nav atbilstīgi segtie aktīvi. Komisija 2017. gada 3. oktobrī apspriedās ar EBI, lai novērtētu, kādā mērā ESN varētu izmantot paraugpraksi, ko EBI ir definējusi attiecībā uz tradicionālajām segtajām obligācijām, atbilstošu ESN riska režīmu un ESN emisiju iespējamo ietekmi uz banku bilances apgrūtinājuma līmeni. Kā atbildi EBI 2018. gada 24. jūlijā izdeva ziņojumu. Līdztekus EBI ziņojumam Komisija 2018. gada 12. oktobrī publicēja pētījumu. Komisijas pētījumā un EBI ziņojumā secināts, ka ir vajadzīgs papildu novērtējums, piemēram, par regulatīvo režīmu. Tāpēc Komisijai būtu jāturpina novērtēt, vai būtu vajadzīgs tiesiskais regulējums par ESN, un būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei par saviem konstatējumiem, attiecīgā gadījumā pievienojot tam tiesību akta priekšlikumu.

(40)

Pašlaik nepastāv režīms, saskaņā ar kuru Savienība varētu atzīt tādu segto obligāciju līdzvērtīgumu, ko emitējušas kredītiestādes trešās valstīs, izņemot prudenciālā kontekstā, kad dažu trešo valstu obligācijām saskaņā ar noteiktiem nosacījumiem piemēro preferenciālu režīmu attiecībā uz likviditāti. Tāpēc Komisijai ciešā sadarbībā ar EBI būtu jāizvērtē nepieciešamība ieviest līdzvērtīguma režīmu attiecībā uz trešo valstu segto obligāciju emitentiem un ieguldītājiem un tā nozīmīgums. Komisijai ne vēlāk kā divus gadus pēc dienas, no kuras dalībvalstīm ir jāpiemēro valsts tiesību aktu noteikumi, ar kuriem transponē šo direktīvu, būtu par to jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, attiecīgā gadījumā pievienojot tam tiesību akta priekšlikumu.

(41)

Segtajām obligācijām ir raksturīgs vairākus gadus ilgs plānots termiņš. Tādēļ ir jāiekļauj pārejas pasākumi, lai nodrošinātu, ka netiek ietekmētas segtās obligācijas, kuras ir emitētas pirms 2022. gada 8. jūlija. Līdz ar to segtajām obligācijām, kas emitētas pirms minētā datuma, būtu pastāvīgi jāatbilst Direktīvas 2009/65/EK 52. panta 4. punktā noteiktajām prasībām, un tās būtu jāatbrīvo no lielākās daļas jauno prasību, kas noteiktas šajā direktīvā. Šādas nodrošinātās obligācijas būtu arī turpmāk jāvar dēvēt par segtajām obligācijām, ja to atbilstība Direktīvas 2009/65/EK 52. panta 4. punktam, redakcijā, kas piemērojama to emisijas dienā, un šīs direktīvas prasībām, kuras uz tām attiecas, ir pakļauta to kompetento iestāžu uzraudzībai, kas izraudzītas saskaņā ar šo direktīvu. Šāda uzraudzība nebūtu jāattiecina uz šīs direktīvas prasībām, no kurām šādas segtās obligācijas ir atbrīvotas. Dažās dalībvalstīs ISIN kodi ir atvērti ilgākam laikposmam, kas ļauj pastāvīgi emitēt segtās obligācijas saskaņā ar minēto kodu, lai palielinātu minētās segtās obligācijas (papildu emisijas) apjomu (emisijas apjomu). Pārejas pasākumiem būtu jāaptver segto obligāciju papildu emisijas saskaņā ar ISIN kodiem, kas atvērti pirms 2022. gada 8. jūlija, ievērojot vairākus ierobežojumus.

(42)

Tā kā attiecībā uz segtajām obligācijām tiek noteikts vienots regulējums, būtu jāgroza segto obligāciju apraksts Direktīvas 2009/65/EK 52. panta 4. punktā. Direktīvā 2014/59/ES segtās obligācijas ir definētas, atsaucoties uz Direktīvas 2009/65/EK 52. panta 4. punktu. Tā kā minētais apraksts būtu jāgroza, būtu jāgroza arī Direktīva 2014/59/ES. Turklāt, lai novērstu, ka tiek ietekmētas segtās obligācijas, kas emitētas saskaņā ar Direktīvas 2009/65/EK 52. panta 4. punktu pirms 2022. gada 8. jūlija, minētās segtās obligācijas būtu jāturpina saukt par segtajām obligācijām līdz to termiņa beigām. Tādēļ attiecīgi būtu jāgroza Direktīvas 2009/65/EK un 2014/59/ES.

(43)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (14) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(44)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, izveidot kopēju regulējumu attiecībā uz segtajām obligācijām, lai nodrošinātu, ka segto obligāciju strukturālās iezīmes visā Savienībā atbilst zemāka riska profilam, kas pamato Savienības preferenciālo režīmu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ņemot vērā vajadzību turpmāk attīstīt segto obligāciju tirgu visā Savienībā un atbalstīt pārrobežu ieguldījumus Savienībā, to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(45)

Notika apspriešanās ar Eiropas Centrālā banku, kas sniedza savu atzinumu 2018. gada 22. augustā.

(46)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (15) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, un tas sniedza atzinumu 2018. gada 12. oktobrī.

(47)

Kredītiestādes, kas emitē segtās obligācijas, iegūst ievērojamu personas datu apjomu. Šādai apstrādei vienmēr būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 2016/679 (16). Tāpat personas datu apstrāde, ko veic Eiropas Banku iestāde, ja, kā prasīts šajā direktīvā, tā uztur centrālu datubāzi ar administratīviem sodiem un citiem administratīviem pasākumiem, par kuriem valsts kompetentās iestādes ir paziņojušas, būtu jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1725 (17),

(1)

Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2017/892 (2) 39. pantā paredzēts, ka Regulas (ES) Nr. 1308/2013 182. panta 1. punktā noteikto papildu ievedmuitas nodokli var piemērot minētās īstenošanas regulas VII pielikumā uzskaitītajiem produktiem un tajā norādītajos periodos. Minēto papildu ievedmuitas nodokli piemēro, ja kāda brīvā apgrozībā laista produkta daudzums jebkurā no minētajā pielikumā norādītajiem piemērošanas periodiem pārsniedz attiecīgā produkta importam noteikto sprūda apjomu gadā. Papildu ievedmuitu neuzliek, ja attiecīgais imports, visticamāk, neradītu traucējumus Savienības tirgū vai ja nodokļa ietekme būtu neproporcionāla paredzētajam mērķim.

(1)

Saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1308/2013 182. panta 1. punkta otro daļu, lai dažu veidu augļiem un dārzeņiem piemērotu iespējamus papildu ievedmuitas nodokļus, sprūda apjomus importam nosaka, pamatojoties uz tirgus piekļuves iespējām, kuras izteiktas kā importa procentuālā daļa no attiecīgā iekšzemes patēriņa iepriekšējos trīs gados. Pamatojoties uz datiem, ko paziņojušas dalībvalstis attiecībā uz 2016., 2017. un 2018. gadu, sprūda apjomi dažiem augļiem un dārzeņiem būtu jānosaka par 2020. un 2021. gadu.

(2)

Ievērojot to, ka iespējamo papildu ievedmuitas nodokļu piemērošanas periods, kā noteikts Īstenošanas regulas (ES) 2017/892 VII pielikumā, attiecībā uz virkni produktiem sākas 1. janvārī, šī regula būtu jāpiemēro no 2020. gada 1. janvāra, un tāpēc tai būtu jāstājas spēkā iespējami drīz,

(1)

Vairākas dalībvalstis saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 834/2007 16. panta 3. punkta b) apakšpunktu ir iesniegušas Komisijai un pārējām dalībvalstīm dokumentāciju par konkrētām vielām, lai par tām saņemtu attiecīgu atļauju un iekļautu tās Komisijas Regulas (EK) Nr. 889/2008 (2) I, II, VI un VIII pielikumā. Minēto dokumentāciju ir izskatījusi ekspertu grupa tehnisku padomu sniegšanai par bioloģisko ražošanu (EGTOP) un Komisija.

(2)

EGTOP savos ieteikumos par mēslošanas līdzekļiem (3) cita starpā secinājusi, ka vielas “biokokogles”, “gliemju čaulas un olu čaumalas” un “humīnskābes un fulvoskābes” atbilst bioloģiskās ražošanas mērķiem un principiem. Tāpēc šīs vielas būtu jāiekļauj Regulas (EK) Nr. 889/2008 I pielikumā. EGTOP arī ieteica precizēt minētajā pielikumā sniegto “kalcija karbonāta” definīciju.

(3)

EGTOP savos ieteikumos par augu aizsardzības līdzekļiem (4) cita starpā secinājusi, ka vielas “maltodekstrīns”, “ūdeņraža peroksīds”, “terpēni (eigenols, geraniols un timols)”, “nātrija hlorīds”, “cerevizāns” un piretrīni, kas iegūti no augiem (izņemot Chrysanthemum cinerariaefolium), atbilst bioloģiskās ražošanas mērķiem un principiem. Tāpēc šīs vielas būtu jāiekļauj Regulas (EK) Nr. 889/2008 II pielikumā. Turklāt EGTOP sniedza ieteikumus par minētā pielikuma struktūru.

(4)

EGTOP savos ieteikumos par dzīvnieku barību (5) cita starpā secinājusi, ka vielas “guāra sveķi” kā dzīvnieku barības piedeva, “ēdamās kastaņas ekstrakts” kā organoleptiskā piedeva un vienīgi dabiskas vai bioloģiskas izcelsmes “bezūdens betaīns”, kas paredzēts dzīvniekiem, kuri nav atgremotāji, atbilst bioloģiskās ražošanas mērķiem un principiem. Tāpēc šīs vielas būtu jāiekļauj Regulas (EK) Nr. 889/2008 VI pielikumā. Minētajā pielikumā atsauce uz dažām skābbarības piedevām ir neskaidra un ir jāprecizē, lai izvairītos no pārpratumiem.

(5)

EGTOP savos ieteikumos par pārtiku (6) cita starpā secinājusi, ka vielas “glicerīns” kā mitrumuzturētājs gela kapsulās un kā apvalkotu tablešu pārklājums, “bentonīts” kā pārstrādes palīglīdzeklis, “L(+) pienskābe un nātrija hidroksīds” kā augu izcelsmes proteīnu ekstrakcijas palīglīdzeklis, “tara sveķu pulveris” kā biezinātājs un “apiņu ekstrakts un priedes sveķu ekstrakts (kolofonijs)”, ko izmanto cukura ražošanā, atbilst bioloģiskās ražošanas mērķiem un principiem. Tāpēc šīs vielas būtu jāiekļauj Regulas (EK) Nr. 889/2008 VIII pielikumā. Turklāt EGTOP ieteica prasīt, lai tara sveķu pulveris, lecitīni, glicerīns, ceratoniju augļu sveķi, želena sveķi, gumiarābiks, guāra sveķi un karnaubvasks tiktu ražoti bioloģiski. Lai dotu pietiekami daudz laika pielāgoties šai jaunajai prasībai, būtu jānodrošina, ka uzņēmējiem ir trīs gadu pārejas periods.

(6)

Regulas (EK) Nr. 889/2008 VIIIa pielikumā dažas atsauces uz piedevu nosaukumiem nav precīzas un, lai izvairītos no pārpratumiem, ir jāprecizē.

(7)

Tāpēc Regula (EK) Nr. 889/2008 būtu attiecīgi jāgroza.

(8)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Bioloģiskās ražošanas komitejas atzinumu,

1)

I pielikumu aizstāj ar šīs regulas I pielikumā izklāstīto tekstu;

2)

II pielikumu aizstāj ar šīs regulas II pielikumā izklāstīto tekstu;

3)

VI pielikumu aizstāj ar šīs regulas III pielikumā izklāstīto tekstu;

4)

VIII pielikumu aizstāj ar šīs regulas IV pielikumā izklāstīto tekstu;

5)

VIIIa pielikumu aizstāj ar šīs regulas V pielikumā izklāstīto tekstu.