(1)

ANO Ģenerālā asambleja 2015. gada 25. septembrī pieņēma jaunu ilgtspējīgas attīstības globālo satvaru, proti, Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (“programma 2030. gadam”), kuras pamatā ir ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM). Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojums “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei” sasaista IAM ar Savienības politikas satvaru, lai nodrošinātu, ka visu – gan Savienības iekšienē, gan globālā līmenī – Savienības darbību un politikas iniciatīvu pamatā ir IAM. Padome savos 2017. gada 20. jūnija secinājumos apstiprināja Savienības un tās dalībvalstu apņemšanos īstenot programmu 2030. gadam pilnīgi, saskaņoti, vispusīgi, integrēti un efektīvi, cieši sadarbojoties ar partneriem un citām ieinteresētajām personām.

(2)

Pāreja uz mazoglekļa, ilgtspējīgāku un resursu ziņā efektīvāku aprites ekonomiku saskaņā ar IAM ir būtiska, lai nodrošinātu Savienības ekonomikas konkurētspēju ilgtermiņā. Parīzes nolīgums, kas pieņemts saskaņā ar ANO Konvenciju par klimata izmaiņām (“Parīzes nolīgums”), kuru Savienība apstiprināja 2016. gada 5. oktobrī (3) un kurš stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī, cenšas stiprināt atbildes pasākumus saistībā ar klimata pārmaiņām, cita starpā pielāgojot finanšu plūsmas virzībai uz zemu siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni un klimatnoturīgu attīstību.

(3)

Lai sasniegtu Parīzes nolīgumā noteiktos globālās sasilšanas ilgtermiņa mērķus un ievērojami samazinātu klimata pārmaiņu radītos riskus un ietekmi, globālais mērķis ir noturēt planētas vidējās temperatūras pieaugumu būtiski zem 2 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras pieaugumu iegrožot 1,5 °C līmenī virs pirmsindustriālā laikmeta līmeņa.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2009/65/EK (4), 2009/138/EK (5), Eiropas 2011/61/ES (6), 2013/36/ES (7), 2014/65/ES (8), (ES) 2016/97 (9), (ES) 2016/2341 (10) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulām (ES) Nr. 345/2013 (11), (ES) Nr. 346/2013 (12), (ES) 2015/760 (13) un (ES) 2019/1238 (14) ir kopējs mērķis – veicināt pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu (PVKIU), kredītiestāžu, alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieku (AIFP), kas pārvalda vai pārdod alternatīvo ieguldījumu fondus, tostarp Eiropas ilgtermiņa ieguldījumu fondus (ELTIF), apdrošināšanas sabiedrību, ieguldījumu brokeru sabiedrību, apdrošināšanas starpnieku, arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūciju (AKUI), kvalificētu riska kapitāla fondu pārvaldnieku (EuVECA pārvaldnieki) un kvalificētu sociālās uzņēmējdarbības fondu pārvaldnieku (EuSEF pārvaldnieki) un Pan-Eiropas privāto pensiju produktu (PEPP) nodrošinātāju darbības sākšanu un veikšanu. Minētās direktīvas un regulas nodrošina vienotāku aizsardzību individuālajiem ieguldītājiem un atvieglo tiem iespējas lietderīgi izmantot finanšu produktu plašo klāstu, vienlaikus paredzot noteikumus, kas ļauj individuālajiem ieguldītājiem pieņemt uz informāciju balstītus ieguldījumu lēmumus.

(5)

Informācijas atklāšana individuālajiem ieguldītājiem par ilgtspējas risku integrēšanu, par negatīvas ietekmes uz ilgtspēju vērā ņemšanu, par ilgtspējīgu ieguldījumu mērķiem vai par vides vai sociālu raksturlielumu veicināšanu ieguldījumu lēmumu pieņemšanas procesā un ieguldījumu konsultācijās ir nepietiekami attīstīta, jo šādai atklāšanai pagaidām nepiemēro saskaņotas prasības.

(6)

Šajā regulā paredzētajam atbrīvojumam finanšu konsultantiem, kas nodarbina mazāk par trim personām, nebūtu jāskar to valsts tiesību aktu noteikumu piemērošana, ar kuriem ir transponētas Direktīvas 2014/65/ES un (ES) 2016/97, jo īpaši noteikumu par ieguldījumu un apdrošināšanas konsultācijām. Tāpēc, lai arī šādiem konsultantiem nav pienākuma sniegt informāciju saskaņā ar šo regulu, tiem tiek prasīts savos konsultāciju procesos izskatīt un ņemt vērā ilgtspējas riskus.

(7)

Vienībām, uz kurām attiecas šī regula, atkarībā no to darbību veida būtu jāievēro noteikumi par finanšu tirgus dalībniekiem, ja tās izveido finanšu produktus, un tām būtu jāievēro noteikumi par finanšu konsultantiem, ja tās sniedz ieguldījumu konsultācijas vai apdrošināšanas konsultācijas. Tāpēc, ja šādas vienības vienlaikus veic gan finanšu tirgus dalībnieka, gan finanšu konsultanta darbības, šādas vienības būtu jāuzskata par finanšu tirgus dalībniekiem, ja tās rīkojas kā finanšu produktu izveidotāji, tostarp nodrošinot portfeļa pārvaldību, un tās būtu jāuzskata par finanšu konsultantiem, ja tās sniedz ieguldījumu vai apdrošināšanas konsultācijas.

(8)

Tā kā Savienība arvien vairāk izjūt katastrofālās un neprognozējamās sekas, ko izraisa klimata pārmaiņas, resursu noplicināšana un citi ar ilgtspēju saistīti jautājumi, ir steidzami jārīkojas, lai mobilizētu kapitālu – ne tikai ar sabiedriskās politikas, bet arī ar finanšu pakalpojumu nozares starpniecību. Tāpēc būtu jāprasa, lai finanšu tirgus dalībnieki un finanšu konsultanti atklātu konkrētu informāciju par savām pieejām attiecībā uz ilgtspējas risku integrēšanu un negatīvas ietekmes uz ilgtspēju ņemšanu vērā.

(9)

Neesot saskaņotiem Savienības noteikumiem par informācijas atklāšanu individuālajiem ieguldītājiem saistībā ar ilgtspēju, pastāv iespēja, ka turpināsies atšķirīgu pasākumu pieņemšana valstu līmenī un atšķirīgu pieeju īstenošana dažādās finanšu pakalpojumu nozarēs. Šādi atšķirīgi pasākumi un pieejas turpinātu radīt ievērojamus konkurences izkropļojumus būtisko informācijas atklāšanas standartu atšķirību dēļ. Turklāt tas, ka vienlaicīgi veidojas tirgus prakse, kuras pamatā ir komerciālu apsvērumu virzītas prioritātes ar atšķirīgiem iznākumiem, pašlaik turpina sadrumstalot tirgu un nākotnē varētu vēl vairāk saasināt iekšējā tirgus darbības neefektivitāti. Informācijas atklāšanas standartu un tirgus prakses atšķirību dēļ ir ļoti sarežģīti salīdzināt dažādus finanšu produktus, tiek radīti negodīgi konkurences apstākļi šādiem produktiem un izplatīšanas kanāliem un uzlikti papildu šķēršļi iekšējā tirgū. Šādas atšķirības varētu arī radīt apjukumu individuālajiem ieguldītājiem un kropļot to ieguldījumu lēmumus. Parīzes nolīguma izpildes nodrošināšana ir saistīta ar risku, ka dalībvalstis pieņem atšķirīgus valsts pasākumus, kas varētu radīt šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai un kaitēt finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem. Turklāt tas, ka nav saskaņotu noteikumu par pārredzamību, individuālajiem ieguldītājiem sarežģī iespējas objektīvi salīdzināt dažādus finanšu produktus dažādās dalībvalstīs attiecībā uz to vides, sociālajiem un pārvaldības riskiem un ilgtspējīgu ieguldījumu mērķiem. Tāpēc, lai novērstu iespējamus turpmākus šķēršļus, ir svarīgi likvidēt pašreizējos šķēršļus iekšējā tirgus darbībai un uzlabot finanšu produktu salīdzināmību.

(10)

Šīs regulas mērķis ir mazināt informācijas asimetriju principāla un pārstāvja attiecībās attiecībā uz ilgtspējas risku integrēšanu, negatīvas ietekmes uz ilgtspēju ņemšanu vērā, vides vai sociālo raksturlielumu veicināšanu un attiecībā uz ilgtspējīgu ieguldījumu, prasot finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem pirms līguma noslēgšanas un pastāvīgi atklājot informāciju individuālajiem ieguldītājiem, kad tie rīkojas kā minēto individuālo ieguldītāju (principālu) pārstāvji.

(11)

Ar šo regulu papildina informācijas atklāšanas prasības, kuras noteiktas Direktīvās 2009/65/EK, 2009/138/EK, 2011/61/ES, 2014/65/ES, (ES) 2016/97, (ES) 2016/2341 un Regulās (ES) Nr. 345/2013, (ES) Nr. 346/2013, (ES) 2015/760 un (ES) 2019/1238, kā arī valsts tiesību aktos, kas reglamentē privāto un individuālo pensiju produktus. Lai nodrošinātu šīs regulas ievērošanas rūpīgu un efektīvu uzraudzību, dalībvalstīm būtu jāpaļaujas uz kompetentajām iestādēm, kas jau izraudzītas saskaņā ar minētajiem noteikumiem.

(12)

Šajā regulā tiek saglabātas prasības attiecībā uz finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem rīkoties individuālu ieguldītāju labākajās interesēs, tostarp, bet ne tikai, prasība veikt pienācīgu uzticamības pārbaudi pirms to ieguldījumu veikšanas, kas noteikti Direktīvās 2009/65/EK, 2009/138/EK, 2011/61/ES, 2013/36/ES, 2014/65/ES, (ES) 2016/97, (ES) 2016/2341 un Regulās (ES) Nr. 345/2013 un (ES) Nr. 346/2013, kā arī valsts tiesību aktos, kuri reglamentē privāto un individuālo pensiju produktus. Lai izpildītu savus pienākumus saskaņā ar minētajiem noteikumiem, finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem savos procesos, tostarp savos uzticamības pārbaudes procesos, būtu jāintegrē un pastāvīgi jānovērtē ne tikai visi attiecīgie finanšu riski, bet tostarp arī visi attiecīgie ilgtspējas riski, kuriem varētu būt attiecīga būtiska negatīva ietekme uz ieguldījuma vai konsultāciju finansiālo atdevi. Tāpēc finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem būtu savās politikas nostādnēs jāprecizē, kā viņi integrē minētos riskus, un jāpublicē minētās politikas nostādnes.

(13)

Šajā regulā prasīts, lai finanšu tirgus dalībnieki un finanšu konsultanti, kas sniedz ieguldījumu konsultācijas vai apdrošināšanas konsultācijas par apdrošināšanas ieguldījumu produktiem (IBIP), neatkarīgi no finanšu produktu izstrādes un mērķtirgus publicē rakstiskas politikas nostādnes par ilgtspējas risku integrēšanu un nodrošina šādas integrēšanas pārredzamību.

(14)

Ar ilgtspējas risku saprot vides, sociālu vai pārvaldības notikumu vai apstākli, kas, ja tas notiek, varētu radīt negatīvu būtisku ietekmi uz ieguldījumu vērtību, kā noteikts nozares tiesību aktos, jo īpaši Direktīvās 2009/65/EK, 2009/138/EK, 2011/61/ES, 2013/36/ES, 2014/65/ES, (ES) 2016/97, (ES) 2016/2341 vai deleģētajos aktos un regulatīvajos tehniskajos standartos, kas pieņemti saskaņā ar tiem.

(15)

Šai regulai nebūtu jāskar noteikumi par riska integrēšanu, kas noteikti Direktīvās 2009/65/EK, 2009/138/EK, 2011/61/ES, 2013/36/ES, 2014/65/ES, (ES) 2016/97, (ES) 2016/2341 un Regulās (ES) Nr. 345/2013 un (ES) Nr. 346/201, kā arī valsts tiesību aktos, kuri reglamentē privāto un individuālo pensiju produktus, aptverot, bet ne tikai, attiecīgos piemērojamos samērīguma kritērijus, piemēram, attiecīgo darbību apjomu, iekšējo organizāciju un būtību, piemērošanas jomu un sarežģītību. Ar šo regulu iecerēts panākt lielāku pārredzamību attiecībā uz to, kā finanšu tirgus dalībnieki un finanšu konsultanti savos ieguldījumu lēmumos un ieguldījumu vai apdrošināšanas konsultācijās integrē ilgtspējas riskus. Ja ilgtspējas riska novērtējums ļauj secināt, ka nepastāv ilgtspējas riski, kurus var uzskatīt par nozīmīgiem attiecībā uz finanšu produktu, būtu jāpaskaidro tā iemesli. Ja novērtējuma rezultātā tiek secināts, ka minētie riski ir nozīmīgi, būtu jānorāda, cik lielā mērā – vai nu kvantitātes, vai kvalitātes ziņā – minētie ilgtspējas riski varētu ietekmēt finanšu produkta sniegumu. Ilgtspējas riska novērtējumi un ar tiem saistītā finanšu tirgus dalībnieku informācijas atklāšana pirms līguma noslēgšanas būtu jāņem vērā finanšu konsultantu informācijas atklāšanā pirms līguma noslēgšanas. Finanšu konsultantiem pirms konsultāciju sniegšanas, neatkarīgi no individuālo ieguldītāju ilgtspējības preferencēm, būtu jāatklāj, kā tie ņem vērā ilgtspējas riskus procesā, kurā atlasa finanšu produktu, ko prezentē individuāliem ieguldītājiem,. Tam nevajadzētu skart to valsts tiesību aktu noteikumu piemērošanu, ar kuriem ir transponētas Direktīvas 2014/65/ES un (ES) 2016/97, jo īpaši finanšu tirgus dalībnieku un finanšu konsultantu pienākumus attiecībā uz produkta pārvaldību, piemērotības un atbilstības novērtēšanu, un prasību un vajadzību pārbaudi.

(16)

Ieguldījumu lēmumi un konsultācijas varētu izraisīt vai veicināt tādas sekas, kas negatīvi, būtiski vai, iespējams, būtiski ietekmē ilgtspējas faktorus, vai būt tieši saistītas ar šādām sekām.

(17)

Lai nodrošinātu saskaņotu un konsekventu šīs regulas piemērošanu, ir jānosaka saskaņota “ilgtspējīgu ieguldījumu” definīcija, ar kuru paredz, ka ieguldījumus saņemošās sabiedrības īsteno labas pārvaldības praksi un tiek ievērots piesardzības princips “nav būtiska kaitējuma”, tā, lai netiktu nodarīts būtisks kaitējums nedz vides, nedz sociālajam mērķim.

(18)

Ja finanšu tirgus dalībnieki, pienācīgi ņemot vērā savu izmēru, savu darbību veidu un apmēru un finanšu produktu, kurus tie dara pieejamus, veidus, ņem vērā ieguldījumu lēmumu svarīgāko negatīvo ietekmi – būtisku vai, iespējams, būtisku – uz ilgtspējas faktoriem, tiem savos procesos, tostarp savos uzticamības pārbaudes procesos, būtu jāintegrē procedūras, lai ņemtu vērā svarīgāko negatīvo ietekmi līdztekus attiecīgajiem finanšu riskiem un attiecīgajiem ilgtspējas riskiem. Informācijā par šādām procedūrām varētu aprakstīt, kā finanšu tirgus dalībnieki pilda savus pārvaldības pienākumus vai citus pienākumus pret akcionāriem saistībā ar ilgtspēju. Finanšu tirgus dalībniekiem savās tīmekļa vietnēs būtu jāiekļauj informācija par minētajām procedūrām un apraksti par svarīgāko negatīvo ietekmi. Šajā sakarā Eiropas Banku iestādes, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (15), (EBI), Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādes, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (16), (EAAPI), un Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (17), (EVTI) Apvienotajai komitejai (“Apvienotā komiteja”) un finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem būtu jāņem vērā uzticamības pārbaudes pamatnostādnes par atbildīgu uzņēmējdarbību, ko izstrādājusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) un Apvienoto Nāciju Organizācijas atbalstītie atbildīgu ieguldījumu principi.

(19)

Ilgtspējas faktoru ņemšana vērā ieguldījumu lēmumu pieņemšanā un konsultāciju procesos var būt izdevīga ne tikai finanšu tirgiem. Tas var palielināt reālās ekonomikas noturību un finanšu sistēmas stabilitāti. To darot, tas galu galā var radīt ietekmi uz finanšu produktu risku un ienesīgumu. Tāpēc ir būtiski, lai finanšu tirgus dalībnieki un finanšu konsultanti sniegtu nepieciešamo informāciju, kas individuālajiem ieguldītājiem ļautu pieņemt uz informāciju balstītus ieguldījumu lēmumus.

(20)

Finanšu tirgus dalībniekiem, kas ņem vērā ieguldījumu lēmumu svarīgāko negatīvo ietekmi uz ilgtspējas faktoriem, informācijā pirms līguma noslēgšanas attiecībā uz katru finanšu produktu kodolīgā veidā, kodolīgi kvalitatīvā vai kvantitatīvā izteiksmē būtu jāatklāj, kā ir ņemta vērā šāda ietekme, kā arī jāsniedz paziņojums, ka informācija par svarīgāko negatīvo ietekmi uz ilgtspējas faktoriem ir pieejama notiekošās pārskatu sniegšanas ietvaros. Svarīgākā negatīvā ietekme būtu jāsaprot kā tāda ieguldījumu lēmumu un konsultāciju ietekme, kas rada negatīvas sekas uz ilgtspējas faktoriem.

(21)

Līdz šim ir izveidoti ilgtspējīgi produkti ar dažādu vērienu. Tāpēc saistībā ar informācijas atklāšanu pirms līguma noslēgšanas un informācijas atklāšanu periodiskos ziņojumos ir jānošķir prasības attiecībā uz finanšu produktiem, kuri veicina vides vai sociālos raksturlielumus, un prasības finanšu produktiem, kuru mērķis ir pozitīva ietekme uz vidi un sabiedrību. Līdz ar to attiecībā uz finanšu produktiem ar vides vai sociāliem raksturlielumiem finanšu tirgus dalībniekiem būtu jāatklāj, vai un kā izraudzītais indekss – ilgtspējas vai standarta indekss – ir saskaņots ar minētajiem raksturlielumiem, un, ja kritēriju neizmanto, tad informācija par to, kā tiek sasniegti finanšu produktu ilgtspējas raksturlielumi. Attiecībā uz finanšu produktiem, kuru mērķis ir pozitīvi ietekmēt vidi un sabiedrību, finanšu tirgus dalībniekiem būtu jāatklāj, kuru ilgtspējas kritēriju tie izmanto, lai novērtētu ilgtspējīgu veiktspēju, un, ja neizmanto nevienu kritēriju, jāpaskaidro, kā tiek sasniegts ilgtspējas mērķis. Minētā informācija būtu jāatklāj to gada ziņojumos.

(22)

Šī regula neskar noteikumus par finanšu tirgus dalībnieku darbinieku un finanšu konsultantu atalgojumu vai veikuma novērtējumu, kas noteikts Direktīvās 2009/65/EK, 2009/138/EK, 2011/61/ES, 2013/36/ES, 2014/65/ES, (ES) 2016/97, (ES) 2016/2341 un Regulās (ES) Nr. 345/2013 un (ES) Nr. 346/2013, vai īstenošanas aktus un valsts tiesību aktus, kas reglamentē privāto un individuālo pensiju produktus, ietverot, bet ne tikai, attiecīgos piemērojamos samērīguma kritērijus, piemēram, konkrēto darbību apjomu, iekšējo organizāciju un būtību, piemērošanas jomu un sarežģītību. Tomēr ir lietderīgi panākt lielāku pārredzamību kvalitātes vai kvantitātes aspektā par finanšu tirgus dalībnieku un finanšu konsultantu atalgojuma politiku attiecībā uz to ieguldījumu vai apdrošināšanas konsultācijām, kas veicina pareizu un efektīvu riska pārvaldību attiecībā uz ilgtspējas riskiem, taču atalgojuma struktūra neveicina pārmērīga riska uzņemšanos saistībā ar ilgtspējas riskiem un ir saistīta ar riskam pielāgotu sniegumu.

(23)

Lai uzlabotu pārredzamību un informētu individuālos ieguldītājus, piekļuve informācijai par to, kā attiecīgi finanšu tirgus dalībnieki un finanšu konsultanti integrē attiecīgus ilgtspējas riskus – gan būtiskus gan tādus, kas varētu būt būtiski – savos ieguldījumu lēmumu pieņemšanas procesos, ietverot šādu procesu organizatoriskus, riska pārvaldības un vadības aspektus, un savos konsultāciju procesos, būtu jāreglamentē, nosakot, ka minētajām vienībām būtu savās tīmekļa vietnēs jāuztur kodolīga informācija par minētajām politikas nostādnēm.

(24)

Pašreizējās informācijas atklāšanas prasības, kas noteiktas Savienības tiesību aktos, neprasa atklāt visu informāciju, kas vajadzīga, lai pienācīgi informētu individuālos ieguldītājus par to, kāda ir ar ilgtspēju saistītā ietekme to ieguldījumiem finanšu produktos, kuru mērķis ir iekļaut vides vai sociālos raksturlielumus, vai finanšu produktiem, ar kuriem tiecas sasniegt ilgtspējas mērķus. Tāpēc ir atbilstīgi paredzēt konkrētākas un standartizētas informācijas atklāšanas prasības attiecībā uz tādiem ieguldījumiem. Piemēram, izmantojot rādītājus, kas ir būtiski izvēlētā ilgtspējīgu ieguldījumu mērķa novērtēšanai, būtu regulāri jāziņo par finanšu produktu vispārējo ar ilgtspēju saistīto ietekmi. Ja par atsauces etalonu ir izraudzīts atbilstošs indekss, šāda informācija būtu jāsniedz arī par izraudzīto indeksu, kā arī plašā tirgus indeksu, lai varētu veikt salīdzināšanu. Ja EuSEF pārvaldnieki dara pieejamu informāciju par pozitīvu sociālo ietekmi, kas ir tas ir konkrētā fonda mērķis, par kopējiem sasniegtajiem sociālajiem rezultātiem un par saistītajām izmantotajām metodēm saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 346/2013, tie attiecīgā gadījumā šādu informāciju varētu izmantot šajā regulā noteiktajā informācijas atklāšanā.

(25)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (18) ir noteiktas pārredzamības prasības attiecībā uz vides, sociālajiem un korporatīvās pārvaldības aspektiem nefinanšu pārskatu sniegšanā. Tomēr minētajā direktīvā prasītā informācijas forma un noformējums ne vienmēr ir piemērots, lai to tieši izmantotu finanšu tirgus dalībnieki un finanšu konsultanti darījumos ar individuālajiem ieguldītājiem. Finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem vajadzētu būt iespējai attiecīgā gadījumā izmantot informāciju, kas ietverta vadības ziņojumos un nefinanšu pārskatos, šīs regulas nolūkiem saskaņā ar minēto Direktīvu 2013/34/ES.

(26)

Lai nodrošinātu finanšu tirgus dalībnieku un finanšu konsultantu tīmekļa vietnēs publicētās informācijas ticamību, šāda informācija būtu pastāvīgi jāatjaunina un jebkura šādas informācijas pārskatīšana vai izmaiņas tajā būtu saprotami jāpaskaidro.

(27)

Lai gan šī regula neaptver valstu sociālā nodrošinājuma sistēmas, uz kurām attiecas Regulas (EK) Nr. 883/2004 un (EK) Nr. 987/2009, ņemot vērā to, ka dalībvalstis savās sociālā nodrošinājuma sistēmās aizvien vairāk atver obligāto pensiju shēmu pārvaldības daļas finanšu tirgus dalībniekiem vai citām privāto tiesību vienībām un tā kā šādas sistēmas ir pakļautas ilgtspējas riskiem un tās varētu ņemt vērā negatīvu ietekmi uz ilgtspēju, veicināt vides vai sociālos raksturlielumus vai veikt ilgtspējīgus ieguldījumus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot šo regulu attiecībā uz šādām sistēmām, lai mazinātu informācijas asimetriju.

(28)

Šai regulai nebūtu jāliedz dalībvalstij pieņemt vai uzturēt spēkā stingrākus noteikumus par politikas nostādņu saistībā ar pielāgošanos klimata pārmaiņām publicēšanu un par papildu informācijas atklāšanu individuālajiem ieguldītājiem par ilgtspējas riskiem, ar noteikumu, ka to finanšu tirgus dalībniekiem un finanšu konsultantiem, kurus tas skar, galvenie biroji atrodas tās teritorijā. Tomēr šādiem noteikumiem nevajadzētu kavēt šīs regulas efektīvu piemērošanu vai tās mērķu sasniegšanu.

(29)

Saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/2341 AKUI jau tiek prasīts piemērot to ieguldījumu lēmumiem un riska novērtējumiem pārvaldības un riska pārvaldības noteikumus, lai nodrošinātu nepārtrauktību un pareizību. Ieguldījumu lēmumi būtu jāpieņem un attiecīgo risku, tostarp vides, sociālo un pārvaldības risku, novērtējums būtu jāveic tādā veidā, ka tiek nodrošināta AKUI dalībnieku un saņēmēju interešu ievērošana. EAAPI būtu jāizdod pamatnostādnes, precizējot, kā AKUI ieguldījumu lēmumos un riska novērtējumos jāņem vērā vides, sociālie un pārvaldības riski atbilstīgi minētajai direktīvai.

(30)

EBI, EAAPI un EVTI (visas kopā “EUI”) būtu jāpilnvaro ar Apvienotās komitejas starpniecību izstrādāt regulatīvos tehnisko standartu projektus, lai sīkāk precizētu tādas informācijas saturu, metodoloģijas un noformējumu, kas attiecas uz ilgtspējas rādītājiem par negatīvu ietekmi uz klimatu un citu ar vidi saistītu negatīvu ietekmi, par sociāliem un nodarbinātības jautājumiem, cilvēktiesību ievērošanu un korupcijas un kukuļošanas apkarošanas jautājumiem, kā arī lai precizētu tādas informācijas noformējumu un saturu, kas attiecas uz vides vai sociālo raksturlielumu un ilgtspējīgu ieguldījumu mērķu veicināšanu, kura jāatklāj finanšu tirgus dalībnieku pirmslīguma dokumentos, ikgadējos ziņojumos un tīmekļa vietnēs. Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt minētos regulatīvos tehniskos standartus, pieņemot deleģētos aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas savienības darbību (LESD) 290. pantu un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1093/2010, (ES) Nr. 1094/2010 un (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz14. pantu.

(31)

EUI būtu jāpilnvaro ar Apvienotās komitejas starpniecību izstrādāt īstenojošos tehniskos standartus, lai noteiktu standartizētu noformējumu tirgvedības ziņojumos iekļaujamai informācijai par to, kā tiek veicināti vides vai sociālie raksturlielumi un ilgtspējīgi ieguldījumi. Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt minētos īstenojošos tehniskos standartus, pieņemot īstenošanas aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas savienības darbību 291. pantu un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1093/2010, (ES) Nr. 1094/2010 un (ES) Nr. 1095/2010 15. pantu.

(32)

Tā kā gada ziņojumos principā tiek apkopoti darījumdarbības rezultāti par pilnu kalendāro gadu, šīs regulas noteikumi par pārredzamības prasībām attiecībā uz šādiem ziņojumiem nebūtu jāpiemēro līdz 2022. gada 1. janvārim.

(33)

Šajā regulā ietvertajiem informācijas atklāšanas noteikumiem būtu jāpapildina Direktīvu 2009/65/EK, 2009/138/EK, 2011/61/ES, 2014/65/ES, (ES) 2016/97 un (ES) 2016/2341 un Regulu (ES) Nr. 345/2013, (ES) Nr. 346/2013, (ES) 2015/760 un (ES) 2019/1238 noteikumi.

(34)

Šajā regulā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartā.

(35)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, nostiprināt aizsardzību individuālajiem ieguldītājiem un uzlabot informācijas atklāšanu tiem, tostarp pārrobežu pirkumu gadījumos, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, jo ir jānosaka vienotas informācijas atklāšanas prasības, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

(1)

ANO Ģenerālā asambleja 2015. gada 25. septembrī pieņēma jaunu ilgtspējīgas attīstības globālo satvaru: Ilgtspējīgas attīstības programmu 2030. gadam (“programma 2030. gadam”), kuras pamatā ir ilgtspējīgas attīstības mērķi (IAM). Komisijas 2016. gada 22. novembra paziņojums “Turpmākie pasākumi ilgtspējīgai Eiropas nākotnei” sasaista IAM ar Savienības politikas satvaru, lai nodrošinātu, ka visu – gan Savienības iekšienē, gan globālā līmenī – Savienības darbību un politikas iniciatīvu pamatā ir IAM. Padome savos 2017. gada 20. jūnija secinājumos apstiprināja Savienības un tās dalībvalstu apņemšanos īstenot programmu 2030. gadam pilnīgi, saskaņoti, vispusīgi, integrēti un efektīvi, cieši sadarbojoties ar partneriem un citām ieinteresētajām personām.

(2)

Ar Parīzes klimata nolīgumu, kas pieņemts saskaņā ar ANO Konvenciju par klimata izmaiņām (“Parīzes nolīgums”), kuru Savienība apstiprināja 2016. gada 5. oktobrī (3) un kurš stājās spēkā 2016. gada 4. novembrī, cenšas stiprināt atbildes pasākumus saistībā ar klimata pārmaiņām, cita starpā pielāgojot finanšu plūsmas virzībai uz zemu siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni un klimatnoturīgu attīstību.

(3)

Lai sasniegtu Parīzes nolīgumā noteiktos globālās sasilšanas ilgtermiņa mērķus un ievērojami samazinātu klimata pārmaiņu radītos riskus un ietekmi, globālais mērķis ir noturēt planētas vidējās temperatūras pieaugumu būtiski zem 2 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras pieaugumu iegrožot 1,5 °C līmenī virs pirmsindustriālā laikmeta līmeņa.

(4)

Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (IPCC) 2018. gada 8. oktobrī publicēja Īpašo ziņojumu par globālo sasilšanu par 1,5 °C, kurā norādīts, ka globālās sasilšanas iegrožošana 1,5 °C līmenī pieprasītu ātri veikt tālejošas un vēl nepieredzētas izmaiņas visos sabiedrības aspektos un ka globālās sasilšanas iegrožošana 1,5 °C līmenī salīdzinājumā ar 2 °C varētu būt cieši saistīta ar ilgtspējīgākas un taisnīgākas sabiedrības veidošanu.

(5)

Ilgtspēja un pāreja uz mazoglekļa, klimatnoturīgu, resursu ziņā efektīvāku aprites ekonomiku ir izšķiroši elementi, lai nodrošinātu Savienības ekonomikas ilgtermiņa konkurētspēju. Ilgtspējai jau ilgstoši ir bijusi centrālā loma Savienības projektā, un Līgumā par Eiropas Savienību un Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD) ir atspoguļoti tās sociālie un vides aspekti. Ir palicis neilgs laika sprīdis, kurā vēl var transformēt finanšu sektora kultūru, pavēršot to virzienā uz ilgtspēju, lai nodrošinātu, ka globālais vidējās temperatūras pieaugums paliktu būtiski zem 2 °C. Tāpēc ir svarīgi, lai jauni ieguldījumi infrastruktūrā būtu ilgtermiņā ilgtspējīgi.

(6)

Komisija savā 2018. gada 8. marta paziņojumā publicēja savu rīcības plānu par ilgtspējīgas izaugsmes finansēšanu, ar kuru uzsāka vērienīgu un vispusīgu ilgtspējīgu finanšu stratēģiju. Viens no minētā rīcības plāna mērķiem ir novirzīt kapitāla plūsmas uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem, lai panāktu ilgtspējīgu un iekļaujošu izaugsmi. Apņēmīgāka pievēršanās klimata pārmaiņu ietekmes ierobežošanai ir izšķiroši svarīga, jo ir ārkārtīgi palielinājies neprognozējamo laikapstākļu izraisīto katastrofu skaits.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1386/2013/ES (4) tika prasīts palielināt privātā sektora finansējumu ar vidi un klimatu saistītām izmaksām, galvenokārt izveidojot stimulus un metodoloģiju, kas mudina uzņēmumus mērīt savas ar vidi saistītās uzņēmējdarbības izmaksas un peļņu, ko rada ar vidi saistīto pakalpojumu izmantošana.

(8)

Lai sasniegtu IAM Savienībā, kapitāla plūsmas ir jānovirza uz ilgtspējīgiem ieguldījumiem. Ir svarīgi pilnībā izmantot iekšējā tirgus potenciālu, lai īstenotu minētos mērķus. Minētajā sakarā ir būtiski novērst šķēršļus efektīvai kapitāla plūsmai ilgtspējīgu ieguldījumu virzienā iekšējā tirgū un novērst jaunu šķēršļu rašanos.

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/1011 (5) paredz vienotus noteikumus attiecībā uz etaloniem Savienībā un dažādus etalonu veidus. Arvien vairāk ieguldītāju īsteno mazoglekļa ieguldījumu stratēģijas un ieguldījumu portfeļu darbības rezultātu mērīšanai izmanto mazoglekļa etalonus. ES klimata pārejas etalonu un Parīzes nolīgumam pielāgotu ES etalonu ieviešana, izmantojot metodoloģiju, kas saistīta ar Parīzes nolīgumā noteiktajām saistībām attiecībā uz oglekļa emisijām, uzlabotu pārredzamību un palīdzētu novērst zaļmaldināšanu.

(10)

Pašlaik mazoglekļa indeksos ir sagrupēts plašs dažādu indeksu klāsts. Minētos mazoglekļa indeksus izmanto kā etalonus pāri robežām tirgotiem ieguldījumu portfeļiem un produktiem. Mazoglekļa etalonu kvalitāte un integritāte ietekmē iekšējā tirgus efektīvu darbību daudzos dažādos individuālos un kolektīvos ieguldījumu portfeļos. Daudzi mazoglekļa indeksi, ko izmanto ieguldījumu portfeļu darbības rezultātu, jo īpaši nodalītu ieguldījumu kontu un kolektīvu ieguldījumu shēmu darbības rezultātu, mērīšanai, tiek izstrādāti vienā dalībvalstī, bet tos izmanto portfeļu un aktīvu pārvaldnieki citās dalībvalstīs. Turklāt portfeļu un aktīvu pārvaldnieki bieži nodrošina savus oglekļa riska darījumus, izmantojot citā dalībvalstī izstrādātus etalonus.

(11)

Tirgū ir parādījušies dažādu kategoriju mazoglekļa indeksi ar dažādu vērienu. Dažu etalonu mērķis ir samazināt standarta ieguldījumu portfeļa radīto oglekļa pēdu, savukārt citi ir paredzēti tikai tādu komponentu atlasei, kas palīdz sasniegt Parīzes nolīgumā izvirzīto 2 °C mērķi. Lai gan to mērķi un stratēģijas atšķiras, daudzus no minētajiem etaloniem parasti popularizē kā mazoglekļa etalonus.

(12)

Atšķirīgas pieejas etalonu metodoloģijai izraisa iekšējā tirgus sadrumstalotību, jo etalonu lietotājiem nav skaidrs, vai konkrētais mazoglekļa indekss ir pielāgots Parīzes nolīguma mērķiem, vai arī tas vienkārši ir etalons, kura mērķis ir samazināt standarta ieguldījumu portfeļa radīto oglekļa pēdu. Lai nepieļautu potenciālus nelikumīgus administratoru apgalvojumus par to izmantoto etalonu mazoglekļa īpašībām, ir ļoti iespējams, ka dalībvalstis pieņems savus noteikumus, lai aizsargātu ieguldītājus no apjukuma un neskaidrības par tādu dažādu tā dēvēto mazoglekļa indeksu mērķiem un vērienīgumu, ko izmanto kā etalonus mazoglekļa ieguldījumu portfeļiem.

(13)

Ja nav saskaņotas sistēmas, kas nodrošina individuālos vai kolektīvos ieguldījumu portfeļos izmantoto mazoglekļa etalonu galveno kategoriju precizitāti un integritāti, ir ļoti iespējams, ka dalībvalstu īstenotās pieejas atšķirības radīs šķēršļus raitai iekšējā tirgus darbībai.

(14)

Lai uzturētu pienācīgu iekšējā tirgus darbību, kas izdevīga ieguldītājiem, lai turpinātu uzlabot iekšējā tirgus darbību un nodrošinātu augstu patērētāju un ieguldītāju aizsardzības līmeni, ir lietderīgi grozīt Regulu (ES) 2016/1011, ieviešot Savienības līmenī tiesisko regulējumu, kas nosaka minimālās prasības ES klimata pārejas etaloniem un Parīzes nolīgumam pielāgotiem ES etaloniem. Minētajā sakarā ir īpaši svarīgi, lai šādi etaloni nenodarītu būtisku kaitējumu citiem vidiskajiem, sociālajiem un pārvaldības (VSP) mērķiem.

(15)

Ieviešot skaidru nošķīrumu starp ES klimata pārejas etaloniem un Parīzes nolīgumam pielāgotiem ES etaloniem un izstrādājot minimālos standartus katram no minētajiem etaloniem, tiktu veicināta konsekvence starp minētajiem etaloniem. Parīzes nolīgumam pielāgotam ES etalonam vajadzētu atbilst Parīzes nolīguma mērķiem indeksa līmenī.

(16)

Lai nodrošinātu, ka marķējums “ES klimata pārejas etalons” un “Parīzes nolīgumam pielāgots ES etalons” ir uzticams un, lai ieguldītāji visā Savienībā to varētu viegli atpazīt, tikai šajā regulā noteiktajām prasībām atbilstošajiem administratoriem vajadzētu būt tiesīgiem izmantot minēto marķējumu, tirgojot ES klimata pārejas etalonus un Parīzes nolīgumam pielāgotus ES etalonus Savienībā.

(17)

Lai mudinātu uzņēmumus atklāt ticamus oglekļa emisiju samazināšanas mērķus, ES klimata pārejas etalona administratoram, izvēloties pamatā esošos aktīvus vai piešķirot tiem svērumu, būtu jāņem vērā uzņēmumi, kuru mērķis ir samazināt savas oglekļa emisijas virzienā uz pielāgošanu Parīzes nolīguma mērķiem. Šādiem mērķiem vajadzētu būt publiskiem un ticamiem tādā ziņā, ka tajos būtu ietverta patiesa apņemšanās īstenot dekarbonizāciju un tie būtu pietiekami detalizēti un tehniski sasniedzami.

(18)

Etalonu lietotājiem ne vienmēr ir nepieciešamā informācija par to, cik lielā mērā VSP aspekti ir ņemti vērā etalonu administratoru metodoloģijā. Šāda informācija bieži ir izkaisīta vai tādas vispār nav, un ieguldījumu nolūkos nav iespējams veikt efektīvu salīdzināšanu starp valstīm. Lai tirgus dalībnieki varētu izdarīt izvēli, balstoties uz izvērstu informāciju, būtu jāprasa visiem etalonu administratoriem, izņemot procentu likmju un ārvalstu valūtas etalonu administratorus, viņu paziņojumā par etalonu atklāt, vai to etaloni vai etalonu grupas tiecas sasniegt VSP mērķus un vai etalonu administrators piedāvā šādus etalonus.

(19)

Lai ieguldītājus informētu par to, kādā mērā nozīmīgi akciju un obligāciju etaloni, kā arī ES klimata pārejas etaloni un Parīzes nolīgumam pielāgoti ES etaloni veicina Parīzes nolīguma mērķu īstenošanu, etalonu administratoriem būtu jāpublicē detalizēta informācija par to, vai un cik lielā mērā ir nodrošināta vispārēja pielāgošana oglekļa emisijas samazināšanas mērķim vai Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai.

(20)

ES klimata pārejas etalonu administratoriem un Parīzes nolīgumam pielāgotu ES etalonu administratoriem būtu arī jāpublicē minēto etalonu aprēķinos izmantotā metodoloģija. Minētajai informācijai būtu jāpaskaidro, kā tika atlasīti un svērti pamatā esošie aktīvi, kuri aktīvi tika izslēgti un kāpēc. Lai novērtētu, kā etalons palīdz sasniegt vides jomā izvirzītos mērķus, etalona administratoram būtu jāatklāj, kā ir mērītas pamatā esošo aktīvu radītās oglekļa emisijas, to attiecīgās vērtības, tostarp kopējā etalona radītā oglekļa pēda, kā arī izmantoto datu veids un avots. Lai aktīvu pārvaldnieki varētu izvēlēties savai ieguldījumu stratēģijai piemērotāko etalonu, etalonu administratoriem būtu jāizskaidro savā metodoloģijā izmantoto parametru loģisko pamatu un jāpaskaidro, kā etalons palīdz sasniegt vides jomā izvirzītos mērķus. Publiskotajā informācijā būtu jāiekļauj arī dati par pārskatīšanas biežumu un ievēroto procedūru.

(21)

ES klimata pārejas etalonu un Parīzes nolīgumam pielāgotu ES etalonu metodoloģiju pamatā vajadzētu būt zinātniski pamatotām dekarbonizācijas trajektorijām vai arī tās kopumā būtu jāpielāgo Parīzes nolīguma mērķiem.

(22)

Lai nodrošinātu nepārtrauktu atbilstību atlasītajam klimata pārmaiņu mazināšanas mērķim, ES klimata pārejas etalonu administratoriem un Parīzes nolīgumam pielāgotu ES etalonu administratoriem būtu regulāri jāpārskata sava metodoloģija un jāinformē attiecīgo procedūru lietotāji par jebkādu būtisku izmaiņu ieviešanu minētajās metodoloģijās. Ieviešot būtisku izmaiņu, etalonu administratoriem būtu jāatklāj attiecīgās izmaiņas iemesli un jāpaskaidro, kā minētā izmaiņa atbilst etalonu sākotnējiem mērķiem.

(23)

Uz etaloniem, kam nav tādu pamatā esošo aktīvu, kuriem ir ietekme uz klimata pārmaiņām, piemēram, procentu likmju un ārvalstu valūtas etaloniem, nebūtu jāattiecina pienākums atklāt savā paziņojumā par etalonu to, vai un cik lielā mērā ir nodrošināta vispārēja pielāgošana to mērķim samazināt oglekļa emisijas vai sasniegt Parīzes nolīguma mērķus. Turklāt attiecībā uz katru etalonu vai attiecīgā gadījumā katru etalonu grupu, kas netiecas īstenot oglekļa emisiju mērķus, būtu pietiekami paziņojumā par etalonu skaidri norādīt, ka tiem nav šādu mērķu.

(24)

Lai palielinātu pārredzamību un nodrošinātu pienācīgu saskaņotības līmeni, Komisija būtu jāpilnvaro pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu, lai precizētu ES klimata pārejas etalonu administratoriem un Parīzes nolīgumam pielāgotu ES etalonu administratoriem piemērojamā informācijas atklāšanas pienākuma minimālo saturu un lai precizētu ES klimata pārejas etalonu un Parīzes nolīgumam pielāgotu ES etalonu metodoloģijas saskaņošanas minimālos standartus, tostarp ar pamatā esošajiem aktīviem saistīto oglekļa emisiju aprēķināšanas metodi, ņemot vērā produktu un organizāciju vides pēdas nospieduma metodes, kā definēts Komisijas Ieteikuma 2013/179/ES (6) 2. punkta a) un b) apakšpunktā, un tehnisko ekspertu grupas ilgtspējīga finansējuma jautājumos (TEG) darbu. Ir ļoti svarīgi, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbu pie katra no minētajiem deleģētajiem aktiem, rīkotu pienācīgas, atklātas un publiskas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai šīs apspriešanās notiktu atbilstīgi principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (7). Proti, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienlīdzīgu dalību, visus dokumentus reizē ar dalībvalstu ekspertiem saņem arī Eiropas Parlaments un Padome, un to eksperti var sistemātiski piedalīties Komisijas ekspertu grupu sanāksmēs, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana, un saņem TEG visu sanāksmju protokolus.

(25)

Ar Regulu (ES) 2016/1011 ieviesa pārejas periodu, saskaņā ar kuru indeksa izstrādātājiem, kuri izstrādā etalonus 2016. gada 30. jūnijā, jāiesniedz pieteikums atļaujas saņemšanai līdz 2020. gada 1. janvārim. Kritiski svarīga etalona atcelšana varētu ietekmēt tirgus integritāti, finanšu stabilitāti, patērētājus, reālo ekonomiku un mājsaimniecību un uzņēmumu finansēšanu dalībvalstīs. Kritiski svarīga etalona atcelšana varētu arī ietekmēt finanšu līgumu vai finanšu instrumentu derīgumu un varētu nodarīt kaitējumu kā ieguldītājiem, tā patērētājiem un, iespējams, radīt smagas sekas finanšu stabilitātei. Turklāt – ja vairs nebūtu pieejami kritiski svarīgiem etaloniem sniegtie ievades dati, varētu tikt apdraudēts šādu etalonu reprezentatīvais raksturs un tas varētu negatīvi ietekmēt šādu etalona spējas atspoguļot pamatā esošo tirgu vai ekonomisko realitāti. Tāpēc maksimālais periods kritiski svarīgu etalonu obligātai administrēšanai un maksimālais periods obligātai datu sniegšanai šādiem etaloniem būtu jāpagarina līdz pieciem gadiem. Kritiski svarīgie etaloni patreiz tiek reformēti. Lai pārietu no kritiski svarīga etalona uz tā vietā izveidotu piemērotu likmi, ir vajadzīgs pārejas periods netraucētai visu šādai pārejai nepieciešamo juridisko un tehnisko aspektu pabeigšanai. Minētajā pārejas periodā esošs kritiski svarīgais etalons būtu jāpublicē līdztekus tā vietā izveidotajai likmei. Tādēļ ir jāpagarina periods, kurā esošu kritiski svarīgo etalonu var publicēt un izmantot arī tad, ja šāda etalona administrators nav iesniedzis pieteikumu atļaujas saņemšanai.

(26)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) 2016/1011,

(1)

Regula (ES) 2017/625 nosaka noteikumus par oficiālajām kontrolēm un citām oficiālām darbībām, ko dalībvalstu kompetentās iestādes veic, lai pārbaudītu atbilstību Savienības tiesību aktiem, cita starpā attiecībā uz pārtikas nekaitīgumu visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos. Tajā paredzēti īpaši noteikumi par oficiālajām kontrolēm attiecībā uz vielām, kuru lietošana var radīt atliekas pārtikā un barībā.

(2)

Regulas (ES) 2017/625 137. un 138. pantā attiecīgi ir noteikti kompetento iestāžu pienākumi attiecībā uz darbībām, kas jāveic, ja ir aizdomas par neatbilstību, un uzskaitītas darbības un pasākumi, kas jāveic konstatētas neatbilstības gadījumā.

(3)

Ar Regulu (ES) 2017/625 no 2019. gada 14. decembra atceļ Padomes Direktīvu 96/23/EK (2). Minētā direktīva patlaban paredz pasākumus, lai kontrolētu noteiktas vielas un to atliekas dzīvos dzīvniekos un dzīvnieku izcelsmes produktos, un konkrēti nosaka izpildes pasākumus, kas kompetentajām iestādēm jāveic gadījumos, kad pastāv aizdomas par neatbilstību vai konstatēta neatbilstība saistībā ar vielām un atliekām, uz ko attiecas tās darbības joma.

(4)

Direktīvā 96/23/EK izklāstītie noteikumi nodrošina, ka tiek saskaņotā veidā piemēroti ES pārtikas nekaitīguma tiesību akti, kas attiecas uz farmakoloģiski aktīvo vielu lietošanu un atliekām. Lai racionalizētu un vienkāršotu vispārējo tiesisko regulējumu, noteikumi, kas piemērojami oficiālajām kontrolēm lauksaimniecības un pārtikas ķēdes tiesību aktu konkrētās jomās, ir iekļauti oficiālo kontroļu sistēmā, kas definēta Regulā (ES) 2017/625. Lai nodrošinātu nepārtrauktu un saskaņotu piemērošanu, Direktīvas 96/23/EK noteikumi attiecībā uz turpmākiem pasākumiem neatbilstību gadījumā būtu jāiekļauj jaunajā tiesiskajā regulējumā saskaņā ar Regulu (ES) 2017/625.

(5)

Šajā regulā paredzētajiem noteikumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2017/625 būtu jānodrošina to prasību turpmāka pastāvēšana, kas noteiktas attiecībā uz turpmākiem pasākumiem tādos gadījumos, kad ir aizdomas par neatbilstību vai ir konstatēta neatbilstība noteikumiem, kas piemērojami tādu farmakoloģiski aktīvo vielu lietošanai vai atliekām, kuras atļautas veterinārajās zālēs vai kā barības piedevas, vai Savienības noteikumiem, kas piemērojami aizliegtu vai neatļautu farmakoloģiski aktīvo vielu lietošanai vai atliekām, jo īpaši saskaņā ar noteikumiem šādos tiesību aktos:

(6)

Ja, pamatojoties uz 5. apsvērumā minētajiem Savienības noteikumiem, personu, kam nav attiecīgu pilnvaru, īpašumā tiek atklātas aizliegtas vai neatļautas vielas, tādējādi radot aizdomas par nelikumīgu ārstēšanu un iespējamu ietekmi uz pārtikas nekaitīgumu, būtu jāpiemēro Regulā (ES) 2017/625 un šajā regulā paredzētie oficiālas aizturēšanas un izmeklēšanas pasākumi.

(7)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/82/EK (11) reglamentē, kā veterinārās zāles laiž tirgū, ražo, importē un eksportē, piegādā, izplata, kā attiecībā uz tām īsteno farmakovigilanci, kā tās kontrolē un lieto. Farmakoloģiski aktīvās vielas, kas nav atļautas veterinārajās zālēs, nedrīkst lietot produktīvajiem dzīvniekiem, izņemot tādas vielas, kas ir būtiskas zirgu dzimtas dzīvnieku ārstēšanai, kā noteikts Regulā (EK) Nr. 1950/2006. Regulas (ES) 2017/625 un šīs regulas darbības jomā ietilpst turpmāki pasākumi, ko veic, ja ir konstatēta neatbilstība vai pastāv aizdomas par neatbilstību tādu veterināro zāļu izmantošanā, par kurām ir aizdomas, ka tās ietekmē pārtikas nekaitīgumu, vai attiecībā uz kurām šāda ietekme ir konstatēta. Direktīva 2001/82/EK ir atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/6 par veterinārajām zālēm (jaunā regula par veterinārajām zālēm) (12), kuru piemēros no 2022. gada 28. janvāra un kurā cita starpā paredzēti ierobežojumi veterināro antimikrobiālo zāļu izmantošanai dzīvniekiem.

(8)

Ņemot vērā to, ka atšķirīga izpildes prakse var radīt nevienlīdzību cilvēku un dzīvnieku veselības aizsardzībā, traucēt iekšējā tirgus darbību un izkropļot konkurenci, Regula (ES) 2017/625 būtu jāpapildina ar īpašiem noteikumiem par oficiālo kontroļu veikšanu attiecībā uz dzīvniekiem un precēm visos ražošanas, pārstrādes, izplatīšanas un izmantošanas posmos, kas jāpiemēro, ja pastāv aizdomas par neatbilstību saistībā ar attiecīgajām vielām vai ja šāda neatbilstība ir konstatēta, un par darbībām, kas jāveic pēc šīm oficiālajām kontrolēm.

(9)

Ņemot vērā specifiku, kas piemīt darbībām un kontrolēm, kas jāveic gadījumā, ja ir aizdomas par neatbilstību vai ir konstatēta neatbilstība Savienības noteikumiem, kas piemērojami farmakoloģiski aktīvo vielu lietošanai produktīvajiem dzīvniekiem un šādu vielu atliekām, un lai nodrošinātu izpildes pasākumu vienveidīgu piemērošanu visā Savienībā, būtu jāprecizē, kādos gadījumos ir piemērojami Regulas (ES) 2017/625 137. un 138. pantā uzskaitītie pasākumi, lai tos pielāgotu šai nozarei.

(10)

Saskaņā ar Regulas (ES) 2017/625 79. panta 2. punkta c) apakšpunktu izmaksas saistībā ar obligātajām nodevām vai maksu par oficiālajām kontrolēm, ko veic saskaņā ar šo regulu, būtu jāsedz operatoram, kas atbild par dzīvniekiem un precēm.

(11)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (13) 50. pantā ir noteikts, ka dalībvalstis, izmantojot šim nolūkam izveidotu tīklu, paziņo par tiešu vai netiešu risku cilvēku veselībai, kas rodas no pārtikas vai barības. Tāpēc attiecīgi būtu jāpaziņo par neatbilstībām, kas saistītas ar farmakoloģiski aktīvo vielu atliekām un veido šādus riskus. Turklāt, ja konstatētas neatbilstības attiecībā uz citas dalībvalsts izcelsmes dzīvniekiem vai dzīvnieku izcelsmes produktiem, tad tās dalībvalsts iestādēm, kura konstatējusi neatbilstību, un izcelsmes dalībvalstij būtu jāizmanto Regulas (ES) 2017/625 noteikumi par palīdzību un jāveic piemēroti turpmākie pasākumi, kā noteikts šajā regulā.

(12)

Tā kā Direktīvā 96/23/EK paredzētos noteikumus par turpmākiem pasākumiem saistībā ar konkrētiem gadījumiem, kad konstatēta neatbilstība vai ir aizdomas par neatbilstību saistībā ar vielām un atliekām, kuras ietilpst direktīvas darbības jomā, atceļ no 2019. gada 14. decembra, šī regula būtu jāpiemēro no minētās dienas,

(1)

Lai nodrošinātu, ka Komisijas Īstenošanas regulas (ES) 2015/2197 (2) pielikumā minētie valūtu pāri arī turpmāk atspoguļo faktisko korelāciju starp attiecīgajām valūtām, ir jāatjaunina cieši korelēto valūtu saraksts.

(2)

Šajā sarakstā 2018. gada 31. marts tiek minēts kā beigu datums, lai aprēķinātu trīs un piecu gadu datu rindas, kuras vajadzīgas, lai novērtētu valūtas pārus saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 575/2013.

(3)

Šīs regulas pamatā ir īstenošanas tehnisko standartu projekts, ko Komisijai iesniegusi Eiropas Banku iestāde (EBI).

(4)

Ņemot vērā to, ka nepieciešamie Īstenošanas regulas (ES) 2015/2197 grozījumi neietver nozīmīgas izmaiņas būtiskajos noteikumos, saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 (3) 15. panta 1. punkta otro daļu EBI nerīkoja atklātu sabiedrisko apspriešanu, uzskatot, ka tā būtu nesamērīga ar attiecīgo īstenošanas tehnisko standartu projekta darbības jomu un ietekmi.

(5)

Tāpēc Īstenošanas regula (ES) 2015/2197 būtu attiecīgi jāgroza,

(1)

Pamatojoties uz pamatregulas 10. pantu, Eiropas Komisija (“Komisija”) 2018. gada 6. decembrī sāka antisubsidēšanas izmeklēšanu attiecībā uz Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importu Eiropas Savienībā (“Savienība”).

(2)

Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par procedūras sākšanu (2) (“paziņojums par procedūras sākšanu”).

(3)

Komisija sāka izmeklēšanu pēc tam, kad 2018. gada 22. oktobrī Eiropas Biodīzeļdegvielas padome (“sūdzības iesniedzējs” jeb “EBP”) iesniedza sūdzību to ražotāju vārdā, kuri ražo 32 % no kopējās produkcijas Savienībā.

(4)

Komisija 2019. gada 14. augustā ar Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2019/1344 (3) (“pagaidu regula”) noteica pagaidu kompensācijas maksājumus Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam Savienībā.

(5)

Kā norādīts pagaidu regulas 13. apsvērumā, subsidēšanas un kaitējuma izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2017. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 30. septembrim (“izmeklēšanas laikposms” jeb “IL”) un kaitējuma novērtēšanai būtisko tendenču pārbaude aptvēra laikposmu no 2015. gada 1. janvāra līdz izmeklēšanas laikposma beigām (“attiecīgais laikposms”).

(6)

Pēc tam, kad tika izpausti būtiskie fakti un apsvērumi, uz kuru pamata tika noteikti pagaidu kompensācijas maksājumi (“pagaidu informācijas izpaušana”), EBP, Indonēzijas valdība (“IV”) un visi četri Indonēzijas ražotāji eksportētāji iesniedza rakstisku informāciju, kurā darīja zināmu savu viedokli par pagaidu konstatējumiem.

(7)

Personām, kas to lūdza, tika sniegta iespēja tikt uzklausītām. Notika EBP, IV un visu četru Indonēzijas ražotāju eksportētāju uzklausīšana.

(8)

Komisija izvērtēja ieinteresēto personu sniegtās piezīmes un iztirzāja tās, kā sīki izklāstīts šajā regulā.

(9)

Komisija informēja visas ieinteresētās personas par būtiskajiem faktiem un apsvērumiem, uz kuru pamata tā plāno noteikt galīgu kompensācijas maksājumu Indonēzijas izcelsmes biodīzeļdegvielas importam Savienībā (“galīgās informācijas izpaušana”).

(10)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas EBP, IV un trīs no četriem Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem iesniedza rakstisku informāciju, darot zināmu savu viedokli par pagaidu konstatējumiem. Komisija ir konstatējusi, ka IV un divu ražotāju eksportētāju iesniegtā informācija būtībā ir viena un tā pati, un šajā regulā minētās piezīmes par galīgās informācijas izpaušanu ir izklāstītas kopsavilkuma veidā kā IV piezīmes.

(11)

Personām, kas to lūdza, tika sniegta iespēja tikt uzklausītām. Pēc galīgās informācijas izpaušanas notika EBP, IV un divu Indonēzijas ražotāju eksportētāju no četriem uzklausīšana.

(12)

IV un divi no ražotājiem eksportētājiem savās piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu norāda, ka nav ievērotas to tiesības uz aizstāvību, jo īpaši attiecībā uz cenu samazinājuma aprēķiniem un aprēķinos izmantoto Savienības ražošanas nozares ražojumu kontroles numuru (“RKN”), Savienības ražošanas nozares maisījumos izmantoto izejvielu un Savienības ražošanas nozares pārdotās produkcijas zemākās filtrējamības temperatūras izpaušanu ieinteresētajām personām (“CFPP”) (4).

(13)

IV un divi no četriem Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem pieprasīja uzklausīšanu pie uzklausīšanas amatpersonas, un uzklausīšana notika 2019. gada 14. oktobrī.

(14)

Visi šie punkti jau bija aplūkoti galīgajā izpaustajā informācijā un uzklausīšanā, kas notika pēc galīgās izpaustās informācijas nosūtīšanas, tika izskaidroti Indonēzijas valdībai.

(15)

Komisija izvērtēja ieinteresēto personu sniegtās piezīmes pēc galīgās informācijas izpaušanas un izskatīja tās, kā sīki izklāstīts šajā regulā.

(16)

Tā kā piezīmes par izmeklēšanas laikposmu un attiecīgo laikposmu nav saņemtas, tad tiek apstiprināts pagaidu regulas 13. apsvērums.

(17)

Pēc pagaidu regulas publicēšanas Wilmar grupa (“Wilmar”), kas ir viens no ražotājiem eksportētājiem Indonēzijā, izteica apgalvojumu, ka tās frakcionēto metilesteru eksports nebūtu jāuzskata par attiecīgā izstrādājuma eksportu. Wilmar norāda, ka minētais apgalvojums ir izteikts noteiktajā termiņā, jo ir ietverts atlases veidlapas I pielikumā.

(18)

Tomēr apgalvojums netika iesniegts atsevišķi, tāpēc pārējās ieinteresētās personas to nebija ņēmušas vērā līdz laikam, kad tika saņemtas piezīmes par pagaidu regulu.

(19)

Komisija norāda, ka tāds pats apgalvojums, pamatojoties uz to pašu informāciju, tika izteikts iepriekšējā antidempinga izmeklēšanā, kas attiecās uz biodīzeļdegvielas importu no Indonēzijas, ko veica tas pats ražotājs eksportētājs, un tas tika noraidīts gan pagaidu regulā (5), gan galīgajā regulā (6) (“sākotnējā izmeklēšana”).

(20)

Šajā izmeklēšanā Komisija atkārtoti noraida izstrādājuma izslēgšanas pieprasījumu to pašu triju iemeslu dēļ, kuri izklāstīti iepriekšējā antidempinga regulā un ir izklāstīti arī tālāk šajā regulā.

(21)

Pirmkārt, frakcionētie metilesteri ir taukskābju metilesteri, un tos var izmantot biodīzeļdegvielai. Šajā ziņā biodīzeļdegvielu, kas deklarēta citiem lietojumiem, nevis degvielai, vienādu fizikālo un tehnisko īpašību dēļ var izmantot degvielai.

(22)

Otrkārt, neveicot ķīmisku analīzi importēšanas vietā, ir grūti atšķirt vienu taukskābju metilesteri no cita.

(23)

Treškārt, kaut arī frakcionētie metilesteri neatbilst Eiropas standartam (EN 14214), tos var sajaukt ar citām biodīzeļdegvielām, lai iegūtu maisījumu, kas atbilst standartam.

(24)

Wilmar pieprasīja arī, lai Komisija apstiprina, ka frakcionētajiem metilesteriem principā var piemērot galapatēriņa muitas procedūru, ja piešķirts atbrīvojums no nodokļiem, ar noteikumu, ka uzņēmums var pierādīt valsts muitas dienestam, ka frakcionētā metilestera galapatēriņš nav degviela.

(25)

Komisija norāda, ka nodokļu piemērošanas apturēšana, uz kuru attiecas galapatēriņa muitas uzraudzība, ir piešķirta daļai frakcionēto metilesteru importa, kā izklāstīts Padomes Regulā (ES) 2018/2069 (7). Tomēr minētais atvieglojums attiecas tikai uz kopējā muitas tarifa autonomajiem nodokļiem un neskar kompensācijas maksājumu piemērošanu. Attiecīgi Komisija noraida galapatēriņa procedūras pieprasījumu, ciktāl tas attiecas uz kompensācijas maksājumu piemērošanu.

(26)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoti pieprasīja galapatēriņa procedūru attiecībā uz kompensācijas maksājumiem par tā veikto frakcionēto metilesteru eksportu. Nav iesniegta jauna informācija un nav norādīti iemesli, kādēļ būtu jāpaplašina galapatēriņa procedūra, piešķirot atvieglojumu attiecībā uz kompensācijas maksājumiem, tāpēc šis pieprasījums tiek noraidīts. Komisija uzskata, ka nav pamatotu iemeslu, lai frakcionētos metilesterus izslēgtu no izstrādājuma tvēruma. Tas vien, ka Wilmar var izmantot frakcionētos metilesterus citiem mērķiem, nevis par degvielu, nenozīmē, ka šāds izstrādājuma veids ir jāizslēdz no šīs izmeklēšanas tvēruma.

(27)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par izstrādājuma tvērumu, Komisija apstiprina pagaidu regulas 31.–37. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

(28)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi finansiāla ieguldījuma esību par labu ražotājiem eksportētājiem.

(29)

IV, kā arī visi ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka Eļļas palmu audzēšanas fonds (“OPPF”) tiek finansēts vienīgi no izvedmuitas (eksporta) nodevām, ko iekasē par neapstrādātu palmu eļļu (“NPE”) un atvasinātajiem produktiem, un lielu daļu finansē biodīzeļdegvielas ražotāji paši. IV apgalvo arī, ka ražotāji eksportētāji pirms preču eksportēšanas eksporta nodevu tieši iemaksā Eļļas palmu audzēšanas fondam. IV norādīja, ka netiek izmantoti līdzekļi no valsts vispārējā budžeta un tādēļ finansiāla ieguldījuma nav.

(30)

Šajā ziņā Komisija atkārto to, kas norādīts pagaidu regulas 56.–61. apsvērumā, proti, ka Eļļas palmu audzēšanas fonda pārvaldības aģentūra (“pārvaldības aģentūra”) rīkojas kā valsts iestāde nozīmē, kas lietota pamatregulas 2. panta b) punktā, kuru lasa saistībā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu un saskaņā ar attiecīgo PTO judikatūru. Tāpēc pārvaldības aģentūras izmantotie līdzekļi ir valsts līdzekļi.

(31)

Turklāt pārbaudes apmeklējumā IV telpās Komisija vēlējās iegūt un pārbaudīt pierādījumus, kas pamatotu IV apgalvojumu, ka OPPF līdzekļi nav valsts budžeta līdzekļi. Tomēr IV nespēja iesniegt šādus pierādījumus.

(32)

Toties IV iesniedza pierādījumus, kas apliecina, ka ražotāji eksportētāji pirms preču eksportēšanas patiešām maksā eksporta nodevu. Tomēr tā nevarēja sniegt norādes, kas apliecinātu, ka šie maksājumi tiek veikti īpašā OPPF kontā, kurš būtu nodalīts no valsts vispārējā budžeta, tādējādi nepieļaujot to, ka maksājumi, ko iekasē no eksporta nodevām par NPE un atvasinātajiem produktiem, tiek ieskaitīti valsts vispārējā budžetā un tiek izmantoti citām vajadzībām, ko IV uzskatītu par piemērotām. Turklāt nav arī norāžu, ka OPPF būtu atsevišķi konti, kuros iekasē izvedmuitas nodevas par biodīzeļdegvielu un par citiem izstrādājumiem (arī NPE). Tas nozīmē, ka līdzekļu pieejamība pārvaldības aģentūrai nav atkarīga no tā, vai biodīzeļdegvielas ražotāji eksportētāji vispirms ir samaksājuši nodevu, jo IV var būt jau iekasējusi valsts ieņēmumus, piemērojot eksporta nodevas par citiem izstrādājumiem. Tā kā nav citu pierādījumu par pretējo, Komisija apstiprina pagaidu regulas 64. apsvērumā izdarītos konstatējumus.

(33)

Komisija ir konstatējusi arī, ka ne IV, ne kāds no ražotājiem eksportētājiem nav apstrīdējis to, ka OPPF tiek uzskatīts par valsts iestādi. Tādējādi un ņemot vērā, ka IV nav sniegusi pārliecinošus pierādījumus par pretējo, OPPF pieejamie līdzekļi tiek uzskatīti par valsts līdzekļiem, tātad par iegūtiem no valdības resursiem (piemēram, obligātā ievedmuitas nodeva).

(34)

IV un visi ražotāji eksportētāji apgalvoja arī, ka Komisija ir kļūdījusies, OPPF maksājumus analizējot nošķirti, nevis kā daļu no maksājuma, ko veic IV, pērkot biodīzeļdegvielu. Tāpat IV un visi ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka Komisija kļūdīgi raksturojusi šo shēmu kā dotāciju, jo tā būtu uzskatāma, lielākais, par valdības veiktu preču iepirkšanu par neatbilstoši augstu atlīdzību.

(35)

Tālāk izklāstīto iemeslu dēļ Komisija noraida apgalvojumu, ka tā OPPF veiktos maksājumus ir izvērtējusi nošķirti un ka attiecīgā programma būtu jāuzskata par preču (biodīzeļdegvielas) iepirkšanu, ko veic IV.

(36)

Komisija ir konstatējusi, ka IV nepērk biodīzeļdegvielu – to dara izraudzīti maisījumu ražotāji (Pertamina un AKR). Indonēzijas valdībai nav ar OPPF starpniecību noslēgtu līgumisku pirkuma attiecību ar biodīzeļdegvielas ražotājiem, un tā neko nesaņem apmaiņā pret naudu, ko tā izmaksā biodīzeļdegvielas ražotājiem. To, ka Indonēzijas valdībai būtu līgumiskas attiecības ar biodīzeļdegvielas ražotājiem, izmeklēšanas laikā nav arī apgalvojusi neviena no ieinteresētajām personām.

(37)

Piemērojamie tiesību akti pilnvaro biodīzeļdegvielas piegādātājus, kas vēlas piedalīties programmā, piegādāt palmu metilesteri (“PME”) naftas degvielas vienībām (sk. pagaidu regulas 45. un 46. apsvērumu) Pertamina vai AKR, kas pēc tam to sajauc ar minerālo dīzeļdegvielu, lai iegūtu dīzeļdegvielu B20. Piemērojamie tiesību akti biodīzeļdegvielas ražotājiem, kas piedalās šajā programmā, piešķir tiesības saņemt a) maksājumu par biodīzeļdegvielu no maisījumu ražotājiem un b) papildu naudas līdzekļus no OPPF. Biodīzeļdegvielas ražotājiem nav līgumisku pienākumu pret IV vai OPPF, izņemot pienākumu īstenot pilnvarojumu, kas saņemts saskaņā ar attiecīgajiem noteikumiem un par ko tie saņem kompensāciju. Tāpēc, nepastāvot savstarpējam līgumiskam pienākumam, uz OPPF izmaksātajiem naudas līdzekļiem neattiecas līgums par atlīdzību (piemēram, biodīzeļdegvielas iepirkšana, ko veic valdība, par to samaksājot cenu). Vienkāršoti izsakoties, IV pilnvaro katru biodīzeļdegvielas ražotāju, kas piedalās programmā, pārdot noteiktus biodīzeļdegvielas daudzumus naftas degvielas vienībām Pertamina vai AKR par noteiktu cenu (minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenu) un IV nodrošina papildu līdzekļus tieši biodīzeļdegvielas ražotājiem. Programmas mērķis un konteksts ir stimulēt biodīzeļdegvielas izmantošanu iekšzemes tirgū, taču IV biodīzeļdegvielu nepērk tieši, un pēc tam to izmanto valdības vajadzībām vai pārdod tālāk tirgū. IV toties atbalsta biodīzeļdegvielas pārdošanu, nodrošinot papildu līdzekļus biodīzeļdegvielas ražotājiem arī darījumos, kuros iesaistīti privāti uzņēmēji (piemēram, AKR). Ne IV, ne ražotāji eksportētāji nav snieguši pierādījumus, ka Pertamina un AKR šajā ziņā būtu valsts iestādes. Tie ir uzņēmēji, kas brīvprātīgi piedalās šajā programmā.

(38)

Tāpēc Komisija izvērtēja programmu, ņemot vērā šo kontekstu, un konstatēja, ka OPPF maksājumus par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem nevar uzskatīt par maksājumiem, kas maksājami saskaņā ar pirkuma līgumu starp IV un biodīzeļdegvielas ražotājiem, bet, kā secināts pagaidu regulas 69. apsvērumā, tie ir tieša līdzekļu nodošana.

(39)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, Wilmar, PT Pelita Agung Agrindustri un PT Permata Hijau Palm Oleo (kopā “Permata grupa”) un PT Ciliandra Perkasa apgalvo, ka OPPF nevar uzskatīt par finansiālu ieguldījumu. Kā norāda IV, OPPF tiek finansēts, iekasējot eksporta nodevu par palmu eļļu un atvasinātajiem produktiem, tāpēc tas būtu jāuzskata par finansētu no privātiem līdzekļiem.

(40)

Komisija ir konstatējusi, ka šo apgalvojumu IV jau bija izteikusi pēc pagaidu pasākumu noteikšanas un Komisija to jau ir analizējusi šīs regulas 30.–33. apsvērumā. Personas nav iesniegušas jaunus pierādījumus savu atkārtoti izteikto argumentu pamatošanai. Attiecīgi Komisija apstiprina minētajos apsvērumos izdarītos secinājumus un noraida šo apgalvojumu.

(41)

IV, PT Ciliandra Perkasa un Permata grupa arī apgalvo, ka 32. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ Komisija ir kļūdījusies, apstiprinot konstatējumus, ka OPPF naudas līdzekļi ir publiski naudas līdzekļi, nevis tiek finansēti no privātiem avotiem. Kā norāda IV, Finanšu ministra noteikumu Nr. 133/2015 un 2018. gada Prezidenta noteikumu Nr. 66 piemērojamie noteikumi atļauj 1) OPPF finansēt vienīgi no iekasētajām eksporta nodevām un 2) izmantot minētos naudas līdzekļus tikai īpašu maksājumu veikšanai, arī dotāciju izmaksai biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(42)

Kā jau skaidrots 31. apsvērumā, pārbaudes apmeklējuma laikā Komisija lūdza, lai IV iesniedz pierādījumus par to, kā eksporta nodevas maksājumi tiek uzskaitīti budžetā. IV neiesniedza nekādus pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka OPPF līdzekļi nav daļa no valsts budžeta.

(43)

Katrā ziņā iepriekš izklāstītajam nav būtiskas nozīmes, lai secinātu, ka OPPF līdzekļi ir valsts līdzekļi, kā skaidrots pagaidu regulas 63. apsvērumā. Līdzekļus iekasē kā obligātu eksporta nodevu. Tādējādi, atšķirībā no situācijas, kad privāti uzņēmēji brīvi izlemj iekasēt privātus līdzekļus konkrētam lietojumam, šajā gadījumā IV uzliek dažiem ražotājiem (arī biodīzeļdegvielas ražotājiem, bet ne tikai tiem) pienākumu maksāt eksporta nodevu.

(44)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, PT Ciliandra Perkasa, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, klasificējot OPPF maksājumus kā dotāciju, jo tie būtu bijuši jāklasificē kā biodīzeļdegvielas iegāde. Kā norāda respondenti, Komisija ir kļūdījusies, apgalvojot, ka starp biodīzeļdegvielas ražotājiem un OPPF nav līgumisku attiecību. Lai pamatotu šo apgalvojumu, Wilmar arī iesniedza savu ar OPPF noslēgto līgumu kopijas. Kā norāda IV, OPPF maksājumi būtu jāuzskata par atlīdzību par preču (proti, biodīzeļdegvielas) iegādi tāpēc, ka Pertamina ir uzņēmums, kas atrodas valsts īpašumā, un tādējādi tas kopā ar IV, kas ir biodīzeļdegvielas galīgā pircēja, būtu jāuzskata par vienu saimniecisku vienību.

(45)

Komisija uzskata, ka līgumi bija jāiesniedz iepriekš, lai tos būtu bijis iespējams pienācīgi pārbaudīt. Komisija ir konstatējusi, ka pat tad, ja atzītu, ka starp OPPF un biodīzeļdegvielas ražotājiem ir spēkā esoši līgumi, saskaņā ar IV sniegto informāciju tie nerada biodīzeļdegvielas ražotājiem līgumisku pienākumu attiecībā pret OPPF. Drīzāk, kā paskaidrojusi IV, minētajos līgumos ir tikai atkārtoti formulēts OPPF pienākums samaksāt starpību starp maisījumu ražotāju samaksāto cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu, tiklīdz attiecīgais biodīzeļdegvielas ražotājs piegādā biodīzeļdegvielu Pertamina. Svarīgi atzīmēt, ka nekur minētajos līgumos nav norādīts, ka IV pērk biodīzeļdegvielu un ka maksājumi tiek veikti šāda iemesla dēļ. Gluži pretēji – starp OPPF un biodīzeļdegvielas ražotājiem spēkā esošajos līgumos nav minēts, ka IV pērk biodīzeļdegvielu, bet tajā ir tikai ietverti noteikumi, saskaņā ar kuriem IV izmaksā biodīzeļdegvielas ražotājiem tā dēvētos “biodīzeļdegvielas finansēšanas līdzekļus”. Precīzāk, līgumos ir paredzēts, ka OPPF nodrošina finansējumu biodīzeļdegvielas ražotājiem pēc tam, kad tie ir piegādājuši dīzeļdegvielu vienam no maisījumu ražotājiem, un ka piegādi pārbauda.

(46)

Komisija ir konstatējusi, ka starp OPPF un biodīzeļdegvielas ražotājiem spēkā esošie līgumi nemaina Komisijas secinājumu, ka maksājumi OPPF ir dotācija. Tas tā ir tāpēc, ka savstarpēji pienākumi (t. i., preču piegāde un cenas samaksa) ir paredzēti vienīgi līgumos, kas ir spēkā starp Pertamina un biodīzeļdegvielas ražotājiem. Attiecīgi Komisija noraida šo apgalvojumu.

(47)

Tālāk izklāstīto iemeslu dēļ Komisija uzskata arī, ka nav pieņemams apgalvojums, ka Pertamina un IV būtu jāuzskata par vienu saimniecisku vienību.

(48)

Kā minēts 53. un 54. apsvērumā, nav citu pierādījumu, ka Pertamina ir valsts iestāde un tādējādi daļa no valdības, izņemot to, ka tas ir uzņēmums, kas atrodas valsts īpašumā. Turklāt IV savā apgalvojumā nav norādījusi, ka Pertamina nav vienīgais maisījumu ražotājs, uz kuru attiecas piejaukuma norma, bet ka izmeklēšanas laikposmā tāda pati norma attiecās arī uz AKR. Tajā pašā laikā, kā jau ir paskaidrots 37. apsvērumā, AKR ir privāts uzņēmums. Gan AKR, gan Pertamina izpilda piejaukuma normu atbilstoši vienam un tam pašam tiesību instrumentam un tai pašai sistēmai. Tādējādi, ja vien IV neuzskata, ka arī AKR pieder pie tās pašas saimnieciskās vienības, IV biodīzeļdegvielu nepērk piejaukuma normas ietvaros.

(49)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija nemaina savu secinājumu, ka Pertamina rīkojas kā tirgus dalībnieks, kas pērk biodīzeļdegvielu no biodīzeļdegvielas ražotājiem, lai to sajauktu ar minerālo dīzeļdegvielu, ko Pertamina vēlāk pārdod, lai gan uzņēmums, kas atrodas valsts īpašumā.

(50)

Tāpēc Komisija arī nemainīja savu secinājumu, ka OPPF pārvaldības aģentūras maksājumi ir dotācija. Kā skaidro IV, ne piemērojamajos tiesību aktos, ne līgumos starp OPPF un maisījumu ražotājiem nav paredzēti savstarpēji pienākumi. Visā piejaukuma normas satvarā vienīgie savstarpējie pienākumi ir pienākumi starp biodīzeļdegvielas ražotājiem (kam ir pienākums piegādāt biodīzeļdegvielu) un maisījumu ražotājiem (kam ir pienākums samaksāt cenu). Tāpēc Komisija uzskata, ka OPPF pārvaldības aģentūra izmaksā naudas līdzekļus, neko negaidot apmaiņā pret to. Tādējādi maksājumi no OPPF ir uzskatāmi par dotācijām.

(51)

Wilmar, Permata grupa un PT Ciliandra Perkasa apgalvo arī, ka Pertamina, kas pilnībā atrodas valsts īpašumā, būtu jāuzskata par valsts iestādi. Neviens no respondentiem nav sniedzis pierādījumus šā apgalvojuma pamatošanai.

(52)

Komisija ir konstatējusi, ka gadījumā, ja Pertamina šajā izmeklēšanā būtu jāuzskata par valsts iestādi (kas pērk biodīzeļdegvielu kopā ar OPPF pārvaldības aģentūru), IV šis apgalvojums būtu bijis jādara zināms izmeklēšanas procesa sākumā, un tai būtu bijis jāliek Pertamina sadarboties un iesaistīties šajā izmeklēšanā.

(53)

Komisija uzskata, ka atrašanās valsts īpašumā per se nenozīmē, ka attiecīgais subjekts ir “valsts iestādi”. Kā jau skaidrots pagaidu regulas 55. apsvērumā, PTO Apelācijas institūcija ziņojumā “Report on the US-Anti-Dumping and Countervailing Duties (China)” ir konstatējusi, ka jēdziens “valsts iestāde” nozīmē vienību, kam “ir valdības pilnvaras, kas īsteno valdības pilnvaras vai kam uzticētas valdības pilnvaras” (8). Tikai ar formālu norādi uz kontroli (piemēram, atrašanos valsts īpašumā) nepietiek, lai konstatētu, ka uzņēmums ir valsts iestāde (9).

(54)

Neviena no personām nav pamatojusi savus apgalvojumus, sīkāk paskaidrojot, kā Pertamina ir piešķirtas valdības pilnvaras. Komisija ir konstatējusi, ka Pertamina, tāpat kā AKR, bija jāizpilda no piejaukuma normas izrietošie pienākumi. Tomēr juridiskas prasības izpilde nenozīmē, ka vienībai ir valsts iestādes pilnvaras. Turklāt Pertamina (tāpat kā AKR) tikai pērk biodīzeļdegvielu, un tai nav nekādas lomas dotācijas sadalē par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(55)

Visbeidzot, Komisija ir konstatējusi, ka arī AKR, kas ir privāts uzņēmums, ir saistoša tā pati norma, un tam ir tādi paši pienākumi kā Pertamina. Ja ņemtu vērā respondentu apgalvojumus, Komisijai nebūtu citas izvēles kā vien konstatēt, ka arī AKR ir valsts iestāde, kam ir valdības pilnvaras. Tomēr, pretēji savai argumentācijai, neviens no respondentiem neizteica šādu apgalvojumu. Faktiski šīs personas neizsakās par to, kā to apgalvojums par Pertamina un OPPF kopīgu biodīzeļdegvielas iegādi saskan ar sistēmu, kas ir piemērojama privātā īpašumā esošam uzņēmumam AKR. Tāpēc Komisija noraida šo apgalvojumu.

(56)

Turklāt Wilmar apgalvo, ka pat tad, ja Pertamina nav uzskatāma par valsts iestādi, IV ir uzticējusi maisījumu ražotājiem un ir tos norīkojusi pirkt biodīzeļdegvielu valdības vārdā un/vai biodīzeļdegvielas piegādātājiem ir uzticēts vai tie ir norīkoti pārdot biodīzeļdegvielu maisījumu ražotājiem. Wilmar nav sniedzis pierādījumus šā apgalvojuma pamatošanai. Pieejamie pierādījumi faktiski liecina, ka izmeklēšanas laikposmā bija spēkā programma, kurā labprātīgi piedalās maisījumu ražotāji un biodīzeļdegvielas ražotāji un kuras ietvaros IV piemēro konkrētas jaukšanas prasības un finansiāli iejaucas, lai atvieglotu no piejaukuma normas izrietošo slogu.

(57)

Komisija norada, ka tas vien, ka pastāv sajaukšanas pienākums, rada juridisku pienākumu pirkt biodīzeļdegvielu, tomēr tas nenozīmē, ka IV pērk biodīzeļdegvielu tirgū. IV tikai nosaka ar minerālo dīzeļdegvielu sajaucamās PME īpatsvara normu. IV nepērk PME un arī nav iecerējusi to darīt.

(58)

Tāpēc Komisija noraida arī šo apgalvojumu.

(59)

Visi ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka pat tad, ja OPPF saņemtos maksājumus Komisija uzskatījusi par dotāciju pareizi, tā kļūdījusies, uzskatīdama, ka pastāv ieguvums.

(60)

Rezumējot, ražotāji eksportētāji apgalvo – tā kā OPPF tiek finansēts vienīgi no eksporta nodevas, ko kopā ar citiem maksā biodīzeļdegvielas ražotāji, tie nesaņem ieguvumu, jo iemaksā fondā vairāk nekā faktiski no tā saņem. Kā norādījuši ražotāji eksportētāji, OPPF tiek finansēts no privātiem līdzekļiem, tāpēc Komisijai bija jāatskaita summas, kas iemaksātas OPPF grupas līmenī. Turklāt ražotāji eksportētāji apgalvo, ka Komisijai būtu bijis jāatskaita nodevas summa, kas samaksāta par katru eksportēto izstrādājumu, kuram piemēro nodevu, nevis tikai nodevas summa, kas samaksāta par biodīzeļdegvielas eksportu.

(61)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

(62)

Pirmkārt, Komisija ir konstatējusi, ka visiem NPE vērtības ķēdē iesaistītajiem uzņēmumiem, ieskaitot biodīzeļdegvielas ražotājus, saskaņā ar likumu ir pienākums maksāt nodevu. Tāpat kā tas ir vispārējo nodokļu gadījumā, uzņēmumi, kas darbojas NPE vērtības ķēdē, nevar brīvi izvēlēties, vai veikt iemaksas Eļļas palmu audzēšanas fondā, tāpēc nav pamatoti apgalvot, ka OPPF tiek finansēts no privātiem līdzekļiem. Tā vietā OPPF tiek finansēts, IV veicot parastās nodokļu un valsts ieņēmumu iekasēšanas darbības. Faktiski IV nav sniegusi pierādījumus, ka ieņēmumi, kas iekasēti, piemērojot eksporta nodevu, tiek tieši ieskaitīti īpašā OPPF kontā, nevis valsts vispārējā budžetā. Tādējādi, lai noteiktu ieguvuma esību, atskaitīt izvedmuitas nodevas, ko maksā biodīzeļdegvielas ražotāji, būtu tikpat neatbilstīgi kā atskaitīt visus nodokļus, ko maksā saņēmēji.

(63)

Otrkārt, Komisija ir konstatējusi, ka apgalvojums, ka biodīzeļdegvielas ražotāji iemaksāja OPPF vairāk, nekā tie saņem, ir nepārprotami kļūdains faktu ziņā. Minētais apgalvojums faktiski ir balstīts uz kopējo eksporta nodevu, ko maksā grupas līmenī un par visiem izstrādājumiem, kuriem piemēro eksporta nodevu. Tomēr, ja ņem vērā tikai nodevu, ko maksā ražotāji eksportētāji (individuāli, nevis to grupa) par biodīzeļdegvielu, summas, kas iemaksātas OPPF, faktiski ir mazākas nekā summas, ko OPPF saņēmis dotāciju maksājumos.

(64)

IV un ražotāji eksportētāji Wilmar, Permata grupa un PT Ciliandra Perkasa bez tam norāda, ka Komisija ir kļūdījusies, konstatēdama, ka šī programma rada ieguvumu biodīzeļdegvielas ražotājiem. Viņuprāt, ja nebūtu OPPF maksājumu, maisījumu ražotāji būtu spiesti pirkt biodīzeļdegvielu par biodīzeļdegvielas atsauces cenu. Tādējādi biodīzeļdegvielas ražotāji saņemtu tādu pašu naudas summu, kādu tie saņem patlaban, tāpēc tie nav labākā situācijā, kā tie būtu citādi.

(65)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam. Komisija ir secinājusi, ka pareizais hipotētiskais scenārijs nav tāds, ka tad, ja nebūtu OPPF, maisījumu ražotāji maksātu biodīzeļdegvielas atsauces cenu. Viens no OPPF politikas mērķiem, kas ir arī piejaukuma normu mērķis, ir veicināt biodīzeļdegvielas (nevis minerālās dīzeļdegvielas) izmantošanu Indonēzijā. Tā kā minerālās dīzeļdegvielas cena parasti ir zemāka nekā biodīzeļdegvielas cena, IV iejaucas, lai stimulētu biodīzeļdegvielas ražotājus pārdot biodīzeļdegvielu. Tajā pašā laikā šie maksājumi veicina obligāto sajaukšanas prasību izpildi. Jau tas vien, ka pastāv OPPF programma, pierāda, ka parastos tirgus apstākļos nebūtu iespējama biodīzeļdegvielas atsauces cena, ko izmanto, lai būtu vairāk darījumu starp Pertamina/AKR un biodīzeļdegvielas ražotājiem. Tādējādi, ja nebūtu piejaukuma normas, maisījumu ražotājiem nemaz nebūtu stimula pirkt biodīzeļdegvielu. Ja nebūtu OPPF un tā maksājumu, biodīzeļdegvielas pārdošana iekšzemes tirgū nenotiktu. Biodīzeļdegvielas ražotājiem būtu jākonkurē ar minerālās dīzeļdegvielas ražotājiem. Ja nebūtu OPPF un IV ieviestās programmas, biodīzeļdegvielas ražotāji nesaņemtu papildu līdzekļus IV noteiktās biodīzeļdegvielas atsauces cenas līmenī.

(66)

Komisija uzskata, ka pareizajā hipotētiskajā scenārijā biodīzeļdegvielas ražotāji atrastos neizdevīgākā situācijā nekā izmeklēšanas laikposmā un pēc tam. Biodīzeļdegvielas ražotājiem piejaukuma norma būtībā nozīmē prognozējamu un ticamu ienākumu avotu, ko nodrošina garantēta pārdošana. Turklāt kopējos ienākumus no pārdošanas iekšzemes tirgū, t. i., summu, ko maksā maisījumu ražotāji un kam pieskaitīta OPPF izmaksātā dotācija, IV nosaka ex ante, būtībā pasargājot biodīzeļdegvielas piegādātājus no parastajām cenu svārstībām, kādas tiem citādi rastos brīvajā tirgū, ja pieņem, ka šāds tirgus pastāvētu.

(67)

Šajā ziņā Komisija uzskata arī, ka tās biodīzeļdegvielas atsauces cenas aprēķinā, kuru maksā neatkarīgiem piegādātājiem, nav atspoguļots pieprasījums un piedāvājums, kāds ir parastos tirgus apstākļos, kad valdība neiejaucas. Faktiski Pertamina neatkarīgi no tā, vai tas saņēma ieguvumu, nevēlējās maksāt par biodīzeļdegvielu atsauces cenu, bet tikai zemāku cenu. Pārbaudes apmeklējumā šo konstatējumu apstiprināja arī IV, kad tā paskaidroja, ka tad, ja Pertamina būtu jāpērk biodīzeļdegviela par biodīzeļdegvielas atsauces cenu, tam rastos zaudējumi. Šis apgalvojums apliecina to, ka neizkropļotos tirgus apstākļos biodīzeļdegvielas tirgus cena būtu ievērojami zemāka nekā biodīzeļdegvielas atsauces cena, ko patlaban noteikusi IV.

(68)

Komisija no šā IV apgalvojuma secina, ka neviens pircējs – tieši tāpat kā Pertamina – nespētu darboties rentabli, ja biodīzeļdegvielas cena būtu IV noteiktā atsauces cena. Tādējādi vai nu biodīzeļdegviela Indonēzijā netiktu pārdota un attiecīgi nebūtu ieņēmumu biodīzeļdegvielas ražotājiem, vai arī biodīzeļdegvielas cenas būtu zemākas par IV noteikto līmeni. Tā kā Indonēzijā IV nosaka un ievieš piejaukšanas pienākumu (sk. pagaidu regulas 49. un 50. apsvērumu), pirmā scenārija īstenošanās ir ļoti maz ticama. Tādējādi Komisija uzskata, ka tad, ja nebūtu analizējamās shēmas, visticamākais hipotētiskais scenārijs būtu tāds, ka biodīzeļdegvielas cenas būtu zemākas.

(69)

Proti, Komisija ir konstatējusi, ka atsauces cenas, ko IV izmanto, lai noteiktu OPPF izmaksātās dotācijas summu, neatspoguļo tirgus cenu, jo to aprēķināšanai izmantotā formula nav balstīta uz neizkropļotu reālo tirgus situāciju. Proti, no vienas puses, viss tirgus – gan augšupējais, gan lejupējais – ir izkropļots un tāpēc nav uzskatāms par reprezentatīvu attiecībā uz parastiem tāda tirgus apstākļiem, kurā valda konkurence. No otras puses, Komisija uzskata, ka konversijas izmaksu summa, ko IV aprēķinājusi saistībā ar formulu, ko izmanto biodīzeļdegvielas atsauces cenas aprēķināšanai (NPE vidējā iekšzemes cena, kam pieskaitīta konversijas maksa 100 USD par tonnu), ir pārmērīga. Komisija pārbaudīja faktiskās konversijas izmaksas dažiem ražotājiem eksportētājiem un konstatēja, ka IV aprēķinā šīs izmaksas ir pārspīlēti lielas. Minēto faktisko konversijas izmaksu summa izmeklēšanas laikposmā vidēji bija 60–80 USD par tonnu (10).

(70)

Tāpēc pat tad, ja Komisija piekristu apgalvojumam, ka maisījumu ražotāju maksājumi apvienojumā ar OPPF maksājumiem veido biodīzeļdegvielas cenas maksājumu (kā tas tomēr nav), tai tik un tā būtu jāsecina, ka biodīzeļdegvielas piegādātājiem samaksātā “cena” ir pārāk augsta.

(71)

Tādējādi Komisija secina, ka, pateicoties programmai, biodīzeļdegvielas ražotāji ir labākā situācijā, nekā tie būtu citādi, un tāpēc programma tiem rada ieguvumu.

(72)

IV un visi ražotāji eksportētāji apgalvo arī, ka pat tad, ja ieguvums būtu, tas tiktu pilnībā pārnests uz maisījumu ražotājiem (Pertamina un AKR). Tie apgalvoja, ka biodīzeļdegvielas ražotāji saņem tirgus cenu par biodīzeļdegvielu, savukārt maisījumu ražotājiem ieguvumu rada tas, ka tie pērk biodīzeļdegvielu par zemāku cenu (proti, minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenu).

(73)

Komisija nepiekrita šim apgalvojumam. Kā jau norādīts pagaidu regulas 195.–201. apsvērumā un arī aprakstīts 67. apsvērumā, Komisija uzskata, ka Indonēzijā nav reālas biodīzeļdegvielas tirgus cenas, jo IV regulē un izkropļo visu NPE biodīzeļdegvielas vērtības ķēdi. Katrā ziņā Komisija ir konstatējusi, ka vienīgā cena tirgū, ir cena, ko maksā maisījumu ražotāji (proti, minerālās dīzeļdegvielas atsauces cena).

(74)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka programma rada ieguvumu maisījumu ražotājiem, kas galu galā maksā zemāku cenu par biodīzeļdegvielu, kuru pērk, Komisija ir konstatējusi, ka jautājums par to, vai (arī) Pertamina vai AKR gūst labumu no šīs programmas, nav vērtējams šajā izmeklēšanā, jo tie nav attiecīgā izstrādājuma ražotāji eksportētāji.

(75)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, PT Ciliandra Perkasa, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, konstatēdama, ka OPPF rada ieguvumu biodīzeļdegvielas ražotājiem tāpēc, ka:

(76)

Komisija ir izvērtējusi hipotētisko scenāriju, kas izklāstīts galīgajā izpaustajā informācijā un 65. apsvērumā. Tomēr Komisija uzskata, ka IV apgalvojums arī apstiprina, ka OPPF rada ieguvumu biodīzeļdegvielas ražotājiem. IV arguments ir balstīts uz diviem pamatelementiem: 1) biodīzeļdegvielas ražotājiem nav juridiska pienākuma pārdot biodīzeļdegvielu iekšzemes tirgū un 2) biodīzeļdegvielas ražotāji ir racionāli ekonomikas dalībnieki, kas cenšas gūt maksimālu peļņu.

(77)

Komisija neapstrīd šos abus IV izvirzītos elementus. Komisija uzskata, ka fakts, ka tādi racionāli ekonomikas dalībnieki kā biodīzeļdegvielas ražotāji nolemj piedalīties OPPF shēmā, lai gan tiem nav juridiska pienākuma to darīt, ir empīrisks un neapstrīdams pierādījums, ka viņiem tā ir vislabākā iespēja, kā veikt darījumdarbību.

(78)

Ja – kā to apgalvojusi IV un ko Komisijai nav bijis iemesla apstrīdēt – “privāto biodīzeļdegvielas ražotāju (no kuriem daudzi ietilpst daudznacionālās grupās) mērķis ir gūt maksimālu peļņu” (11), tas nozīmē, ka dalība OPPF shēmā ir visrentablākais tiem pieejamais darījumdarbības veids. Tādējādi jebkurā hipotētiskajā scenārijā biodīzeļdegvielas ražotāji atrastos neizdevīgākā situācijā. Ja tā nebūtu, racionāls ekonomikas dalībnieks, kuram nebūtu juridisku ierobežojumu, būtu izvēlējies ienesīgāku iespēju, nevis piedalīties shēmā.

(79)

Tāpēc Komisija secina, ka, piedaloties šajā shēmā, biodīzeļdegvielas ražotāji atrodas izdevīgākā situācijā neatkarīgi no alternatīvā hipotētiskā scenārija. Attiecīgi Komisija apstiprina savu secinājumu, ka OPPF rada ieguvumu biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(80)

Attiecībā uz IV apgalvojumu, ka konversijas izmaksas, kas izmantotas formulā, lai aprēķinātu biodīzeļdegvielas atsauces cenu, nav pārmērīgas, Komisija norāda, ka tā uzskata OPPF maksājumus biodīzeļdegvielas ražotājiem par dotāciju un ka tie nav daļa no atlīdzības par biodīzeļdegvielas iegādi. Tāpēc Komisija uzskata, ka, nosakot, vai bijis ieguvums, nav būtiski, vai minētās konversijas izmaksas ir pārmērīgas.

(81)

Katrā ziņā, pat ja Komisija piekristu IV argumentācijai, ka šajā gadījumā ieguvuma nav, jo OPPF maksājumi ir atlīdzība par biodīzeļdegvielas iegādi, tā norada, ka konversijas izmaksu summa netiek regulāri mainīta un kopš 2016. gada 21. marta ir noteikta 100 USD apmērā par tonnu. Komisija atzīst, ka IV pārbaudes apmeklējuma laikā ir apgalvojusi, ka konversijas izmaksas tiek pārskatītas katru gadu. Tomēr Komisija uzskata, ka šāda pārskatīšanas procesa rezultāts neatspoguļo tirgus realitāti, jo, kā skaidrots 69. apsvērumā, konversijas izmaksu summa ir lielāka nekā reālās izmaksas, kas rodas biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(82)

IV apgalvo arī, ka uzskata Komisijas savāktos konversijas izmaksu datus par nereprezentatīviem. Šajā ziņā Komisija vispirms norāda, ka IV nav iesniegusi jaunus faktus sava apgalvojuma pamatošanai. Otrkārt, Komisija norāda, ka tā pārbaudīja šīs izmaksas pārbaudes apmeklējuma laikā dažu biodīzeļdegvielas ražotāju telpās. Skaidrības labad, lai aprēķinātu minētās izmaksas, Komisija atskaitīja tā glicerīna vērtību, ko iegūst, NPE rafinējot par biodīzeļdegvielu (12).

(83)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pat ja Komisija piekristu IV apgalvojumam, ka OPPF maksājumi ir atlīdzība par biodīzeļdegvielas iegādi (kā tas tomēr nav), tik un tā pastāvētu ieguvums par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem. Pat ja piejaukuma norma neeksistētu, biodīzeļdegvielas ražotāji nesaņemtu pilnu kompensāciju, ko nodrošina OPPF.

(84)

Wilmar arī apgalvo, ka atsauces cena, kas noteikta vietējai Indonēzijas biodīzeļdegvielai, atspoguļo neizkropļota tirgus dinamiku un ir maksimāli atbilstoša neizkropļota tirgus dinamikai. Komisija ir konstatējusi, ka Indonēzijas iekšzemes biodīzeļdegvielas tirgus tiek pilnībā regulēts – tiek regulēta gan NPE cena, gan arī biodīzeļdegvielas cena un pieprasījums. Biodīzeļdegvielas piegādātājiem ir jāpārdod konkrēti daudzumi par konkrētu cenu, kas aprēķināta pēc formulas, kura noteikta iepriekš, pamatojoties uz tirgus realitātei neatbilstošiem elementiem. Tāpēc Komisija nemaina secinājumu, ka IV noteiktā atsauces cena neatspoguļo cenu, kāda tā būtu neizkropļotos tirgus apstākļos. Konkrēti, Komisija uzskata, ka vienīgā ticamā vistuvākā vērtība cenai neizkropļotā iekšzemes tirgū ir cena, ko maksā maisījumu ražotāji. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(85)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV un Wilmar apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, uzskatīdama, ka arī tam, ka OPPF rada ieguvumu maisījumu ražotājiem, nav būtiskas nozīmes. Kā norāda IV, jau tas vien, ka OPPF ir paredzēts, lai radītu ieguvumu (arī) maisījumu ražotājiem, nozīmē, ka to nevar uzskatīt par dotāciju.

(86)

Kā paskaidrots 64.–74. apsvērumā, Komisija uzskata, ka tam, vai maisījumu ražotājiem bijis ieguvums no konkrētās programmas, šajā izmeklēšanā nav būtiskas nozīmes. Netiek apstrīdēts, ka OPPF piešķir dotāciju par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem – dotāciju, kas netiktu piešķirta, ja nebūtu programmas. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(87)

Visi ražotāji eksportētāji apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies, aprēķinādama ieguvuma apjomu, ko saņēma ražotāji eksportētāji, jo aprēķinā iekļāvusi naudas summu, ko OPPF izmaksāja kā atlīdzību par transporta izmaksām. Ražotāji eksportētāji uzskata, ka minētā naudas summa ir tikai atlīdzība par izmaksām, kas tiem jau bija radušās, tāpēc tā nav ieguvums. Turklāt viens ražotājs eksportētājs apgalvo, ka minētās izmaksas būtu jāuzskata par izmaksām, kas radušās, lai pieteiktos subsīdiju shēmai, tāpēc tās būtu jāizslēdz atbilstīgi pamatregulas 7. panta 1. punkta a) apakšpunktam.

(88)

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam, jo neuzskata, ka biodīzeļdegvielas ražotājiem radušās transporta izmaksas ir “jebkura pieteikuma iesniegšanas maksa vai citas nepieciešamās izmaksas, kas jāmaksā, lai pieteiktos uz subsīdiju vai lai to saņemtu”.

(89)

Pirmkārt, Komisija ir konstatējusi, ka dokumentā Guidelines for the calculation of the amount of subsidy in countervailing duty investigations (“pamatnostādnes”) ir precizēts, ka “vienīgās maksas vai izmaksas, ko parasti var atskaitīt, ir tās, kas izmeklēšanas laikposmā tieši samaksātas valdībai. Jāpierāda, ka šāds maksājums ir obligāts, lai saņemtu subsīdiju. Tādējādi maksājumi, kas, piesakoties subsīdijām, veikti privātpersonām, piemēram, juristiem, grāmatvežiem, nav atskaitāmi” (13).

(90)

Pretēji tam, kas paredzēts minētajās pamatnostādnēs, konkrētās transporta izmaksas netiek samaksātas tieši IV, bet tiek maksātas privātiem uzņēmumiem. Tāpat minētais ražotājs eksportētājs nav paskaidrojis, kādā veidā šīs transporta izmaksas ir “obligātas”, lai saņemtu subsīdiju.

(91)

Otrkārt, Komisija uzskata, ka transporta izmaksas ir drīzāk izmaksas, kas parasti rodas biodīzeļdegvielas ražotājiem to komercdarījumos ar maisījumu ražotājiem. Transporta izmaksas parasti ir daļa no pirkuma cenas/līguma, un tāpēc Komisija neuzskata, ka ir objektīvs pamatojums to atlīdzināšanai. Attiecīgi naudas summa, ko OPPF samaksājis kā atlīdzību par transporta izmaksām, ir uzskatāma par ieguvumu.

(92)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, minētais apgalvojums tiek noraidīts, un Komisija secina, ka biodīzeļdegvielas ražotājiem radušos transporta izmaksu atlīdzība nav atskaitāma no ieguvuma aprēķina. No naudas līdzekļiem, ko pārvaldības aģentūra piešķīrusi biodīzeļdegvielas ražotājiem, tiek segta ne tikai starpība starp minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenu un biodīzeļdegvielas atsauces cenu, bet arī transporta izmaksas, tās pašas dotācijas ietvaros.

(93)

Ražotāji eksportētāji apgalvoja arī, ka saistībā ar OPPF maksājumiem tiem rodas kredīta izmaksas. Kā norādījuši biodīzeļdegvielas ražotāji, šāda situācija ir tāpēc, ka OPPF izmaksā dotācijas maksājumu vairākus mēnešus pēc tam, kad ražotāji izrakstījuši rēķinu attiecīgajam maisījuma ražotājam.

(94)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam, jo tā neatkāpās no sava secinājuma, ka OPPF maksājumi ir dotācija, nevis maksājums par preču pirkšanu. Tāpēc Komisija uzskata, ka ražotājiem eksportētājiem minētās dotācijas pirmām kārtām nebija jāsaņem un ka ar tām nevar saistīt nekāda veida kredīta izmaksas.

(95)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, minētais apgalvojums tiek noraidīts, un Komisija secina, ka iespējamās kredīta izmaksas, kas radušās biodīzeļdegvielas ražotājiem, nav atskaitāmas no ieguvuma aprēķina.

(96)

Attiecīgi Komisija neatkāpjas no saviem konstatējumiem, ka IV atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei naudas līdzekļu tiešas nodošanas veidā ar Biodīzeļdegvielas subsīdiju fonda starpniecību bija kompensējama subsīdija, kā secināts pagaidu regulas 80.–83. apsvērumā.

(97)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, PT Ciliandra Perkasa, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, noraidīdama ražotāju eksportētāju apgalvojumu, ka Komisijai ieguvuma aprēķinā būtu bijis jāatskaita transporta izmaksas un kredīta izmaksas. Kā norāda IV, šīs izmaksas nenovēršami rodas, lai varētu saņemt dotāciju izmaksu.

(98)

Komisija šo apgalvojumu jau ir izanalizējusi 89. apsvērumā. Papildus tam, kas jau ir paskaidrots 91. apsvērumā, Komisija norāda, ka saskaņā ar pamatnostādnēm “vienīgās maksas vai izmaksas, ko parasti var atskaitīt, ir tās, kas izmeklēšanas laikposmā tieši samaksātas valdībai”. Šajā gadījumā transporta izmaksas nav samaksātas valdībai, bet ir samaksātas privātpersonām, un pēc tam tās ir atlīdzinājusi IV. Tāpēc Komisija nemaina savu secinājumu, ka saskaņā ar pamatnostādnēm transporta izmaksas nav uzskatāmas par izmaksām, ko var atskaitīt. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(99)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, savā aprēķinā par ieguvumu, kas saņemts šīs shēmas ietvaros, neatskaitīdama iemaksas OPPF. Tomēr minētās iemaksas bija saistītas ar IV noteikto eksporta nodevu samaksu par dažādiem no Indonēzijas eksportētājiem izstrādājumiem uz NPE bāzes. Tādējādi minētās nodevas tika iekasētas par daudziem citiem izstrādājumiem, kas nav izstrādājums, uz kuru attiecas izmeklēšana. Kā paskaidrots pagaidu regulas 64. apsvērumā un izvērstāk paskaidrots šīs regulas 62. apsvērumā, minētās nodevas ir valsts līdzekļi. Šis punkts atbilst patiesībai neatkarīgi no tā, kura valdības struktūra ir bijusi atbildīga par nodevu iekasēšanu. Tāpēc tiek secināts, ka nav atbilstoši no saņemtā ieguvuma atskaitīt iemaksas OPPF. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(100)

Tāpat pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, subsīdijas summas noteikšanai izmantodama biodīzeļdegvielas apgrozījumu. Tika apgalvots, ka šim nolūkam bija jāizmanto biodīzeļdegvielas ražotāju kopējais apgrozījums (ieskaitot arī citus izstrādājumus, kas nav biodīzeļdegviela). Tomēr subsīdijas no OPPF tika piešķirtas vienīgi tāpēc, ka ražotāji bija pārdevuši biodīzeļdegvielu. Tādējādi Komisija uzskata, ka tā aprēķinā bija izmantojusi pareizo apgrozījumu, tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(101)

Komisija ir konstatējusi, ka IV nebija iesniegusi nekādus papildu argumentus, lai pamatotu savus apgalvojumus, tāpēc Komisija apstiprina savus 95. apsvērumā izklāstītos konstatējumus.

(102)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV, kā arī lielākā daļa ražotāju eksportētāju apgalvoja, ka Komisija ir kļūdījusies, uzskatīdama, ka eksporta ierobežojumi, ko IV noteikusi attiecībā uz NPE un tā atvasinājumiem, ir kompensējama subsīdija. Kā norāda IV un ražotāji eksportētāji, PTO judikatūrā eksporta ierobežojumi konsekventi netiek uzskatīti par kompensējamām subsīdijām.

(103)

Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija norāda, ka pagaidu regulā eksporta ierobežojumi per se netiek uzskatīti par kompensējamām subsīdijām. Komisija uzskata, ka eksporta ierobežojumu (piemēram, izvedmuitas nodokļu un eksporta nodevu) noteikšana ir viens no līdzekļiem vai instrumentiem, ko IV izmanto, lai nodrošinātu NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Komisija ir konstatējusi (sk. pagaidu regulas 172. apsvērumu), ka, ņemot vērā izmeklēšanā pieejamos pierādījumus un saskaņā ar ES un PTO judikatūru, NPE nodrošināšana par neatbilstoši zemu atlīdzību ir kompensējama subsīdija.

(104)

Tālāk Komisija analizēs ieinteresēto personu apgalvojumus par Komisijas pagaidu konstatējumiem, ka IV atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei, nodrošinot NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību, ir finansiāls ieguldījums pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē un/vai ienākumu vai cenu atbalsts pamatregulas 3. panta 1. punkta b) apakšpunkta nozīmē. Komisija analizēs arī apgalvojumus par kļūdām ieguvuma noteikšanā.

(105)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV un Permata grupa apgalvoja, ka valdības noteiktie eksporta ierobežojumi nekādā ziņā nevar būt finansiāls ieguldījums. Šajā ziņā Komisija norāda, ka šim apgalvojumam šajā lietā nav būtiskas nozīmes. Tas skaidrojams ar Komisija secinājumu, ka finansiālais ieguldījums, ko IV piešķīra par labu ražotājiem eksportētājiem, izriet no NPE nodrošināšanas par neatbilstoši zemu atlīdzību. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(106)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi finansiāla ieguldījuma esību. Respondenti uzskata, ka iemesli tam ir šādi:

(107)

Attiecībā uz apgalvojumu a) punktā Komisija norāda, ka izmeklēšanas laikposmā eksporta nodeva bija spēkā un tika iekasēta. Tādējādi IV apgalvojums, ka izmeklēšanas laikposmā netika iekasēti eksportu ierobežojošie maksājumi, neatbilst faktiem, jo izmeklēšanas laikposmā eksporta nodeva bija spēkā un tai bija ietekme.

(108)

Komisija nepiekrīt argumenta otrajai daļai. Ja IV nebūtu bijis nodoma turpināt eksporta ierobežojumu piemērošanu NPE un tās atvasinājumiem, tā būtu atcēlusi attiecīgos tiesību aktus. Tas, ka eksporta nodevas un izvedmuitas nodokļa likme uz laiku tika noteikta nulles līmenī, norāda, ka IV ir iecerējusi atstāt iespēju nākotnē vēl izmantot šos ierobežojumus. Šo konstatējumu apstiprina arī IV locekļu publiskie paziņojumi. Piemēram, ar 2019. gada 25. septembri datētā preses rakstā ir norādīts: “Valdība ir nolēmusi apturēt izvedmuitas nodokļa piemērošanu neapstrādātai palmu eļļai (NPE) un tās atvasinātajiem produktiem līdz nākamajam gadam, lai mazinātu finansiālo slogu palmu eļļas ražotājiem laikā, kad NPE cenas pasaules tirgū sarūk. Ekonomikas koordinācijas ministrs Darmin Nasution otrdien Džakartā norādīja, ka izvedmuitas nodoklis tiek apturēts līdz nākamā gada janvārim, jo valdība oficiāli sāk savas obligātās B-30 biodīzeļdegvielas programmas īstenošanu. Darmin norādīja, ka viņš cer, ka, īstenojot B-30 biodīzeļdegvielas politiku, kam būtu ievērojami jāpalielina pieprasījums pēc palmu eļļas, varēs kāpināt palmu eļļas cenas iekšzemes tirgū. Viņš piebilda, ka izvedmuitas nodokļa piemērošanas apturēšanu ir apstiprinājis prezidents Joko (Jokowi) Widodo. Pamatojoties uz finanšu ministrijas 2019. gada noteikumiem, valdība piemēros izvedmuitas nodokli līdz 25 USD apmērā par tonnu, ja cenas būs robežās no 570 USD līdz 619 USD par tonnu, un līdz 50 USD par tonnu, ja cenas pārsniegs 619 USD par tonnu. NPE cena 20. septembrī bija 574,9 USD par tonnu, un ir paredzams, ka līdz gada beigām tā nedaudz saruks – līdz 570 USD par tonnu. Tāpēc ministrs aicināja pārskatīt minētos noteikumus, lai varētu apturēt izvedmuitas nodokļa piemērošanu, jo tas joprojām ir piemērojams, ja par pamatu izmanto iepriekš minēto cenu formulu.” (14)

(109)

Šis paziņojums arī apstiprina saikni starp eksporta ierobežojumu noteikšanu (kopā ar citiem elementiem NPE piegādātāju attiecīgās rīcības veicināšanai) un cenu faktisko līmeni iekšzemes tirgū. Tas arī pierāda, ka IV izmanto minētos instrumentus, lai ietekmētu minēto cenu līmeni.

(110)

Neraugoties uz IV un Wilmar apgalvojumu to atbildēs uz galīgās informācijas izpaušanu, Komisija secina, ka IV ir iecerējusi arī nākotnē izmantot eksporta nodevu un, iespējams, izvedmuitas nodokli. Tāpēc fakts, ka IV uz laiku neiekasēja nodokļus un nodevas, paturot prātā arī to, ka tie ir tikai daži no rīkiem, ko IV izmanto, lai nodrošinātu NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību, nevar būt par pamatu, lai apšaubītu finansiāla ieguldījuma esību.

(111)

Visi ražotāji eksportētāji uzskata, ka Komisijas apgalvojums par uzticēšanu vai norīkošanu ir balstīts uz kļūdainu konstatējumu, ka IV piemērotais nodoklis un eksporta nodeva par NPE un tās atvasinājumiem ir paredzēti, lai atbalstītu biodīzeļdegvielas nozari. Turklāt Wilmar un Permata apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies, konstatēdama, ka NPE cenas iekšzemes tirgū de facto nosaka PT Perkebunan Nusantara – NPE ražotājs, kas pilnībā pieder IV (“PTPN”).

(112)

Attiecībā uz pirmo apgalvojumu ražotāji eksportētāji arī precizēja, ka izmeklēšanas laikposmā izvedmuitas nodoklis bija noteiks nulles līmenī, tāpēc šajā novērtējumā tam nav nozīmes. Turpretī eksporta nodeva nebija noteikta nulles līmenī, un tā katrā ziņā nebija paredzēta, lai atbalstītu biodīzeļdegvielas nozari, bet bija paredzēta, lai finansētu OPPF.

(113)

Komisija pagaidu regulas 88. apsvērumā ir atzinusi, ka izmeklēšanas laikposmā izvedmuitas nodoklis bija noteikts nulles līmenī. Tomēr, lai gan izmeklēšanas laikposmā izvedmuitas nodoklis konkrēto tirgus apstākļu dēļ netika īstenots, tas tomēr ir pierādījums, kādus instrumentus izmanto IV, lai stimulētu NPE piegādātājus nodrošināt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka IV nav atcēlusi izvedmuitas nodokli, kaut arī izmeklēšanas laikposmā tas bija noteikts nulles līmenī. Komisija ir konstatējusi arī, ka, kā aprakstīts pagaidu regulas 117.–121. apsvērumā, netika apstrīdēts, ka IV nolūks, ko tā centās sasniegt ar izvedmuitas nodokli, ir saglabāt NPE cenas iekšzemes tirgū mākslīgi zemas.

(114)

Attiecībā uz eksporta nodevu Komisija ir konstatējusi, ka tiesību aktos, ar kuriem nosaka eksporta nodevu, gan nav tieši minēts, ka nodevas mērķis ir atbalstīt biodīzeļdegvielas nozari, nodrošinot NPE par zemākām cenām, tomēr eksporta nodevas, kas kļūst par daļu no OPPF, de facto ekskluzīvi atbalsta biodīzeļdegvielas nozari ar OPPF dotācijām. Izmeklēšanā Komisija patiešām varēja pārliecināties, ka izmeklēšanas laikposmā, neraugoties uz plašāku oficiālo pilnvarojumi, ar OPPF tika atbalstīta gandrīz vienīgi biodīzeļdegvielas nozare.

(115)

Turklāt 2015. gadā – laikā, kad NPE cenas Indonēzijā bija gandrīz tādas pašas kā cenas pasaulē, – IV ieviesa eksporta nodevu. Šajā ziņā, kā jau parādīts pagaidu regulas 64.–68. apsvērumā, izvedmuitas (eksporta) nodeva ir jāvērtē nevis nošķirti, bet gan kā daļa no plašāka pasākumu kopuma, kura mērķis ir atbalstīt biodīzeļdegvielas nozari un regulēt NPE iekšzemes cenas.

(116)

Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka praksē ar eksporta nodevu ir sasniegts iecerētais mērķis, proti, nospiest NPE cenas iekšzemes tirgū. Komisija savā analīzē varēja pirmām kārtām novērot starpību starp Indonēzijas NPE iekšzemes cenām un eksporta cenām. Komisija uzskata, ka šo cenu starpību var izskaidrot ar faktu, ka tieši eksporta nodevas piemērošana nospieda iekšzemes cenas, mākslīgi paturot NPE valstī IV noteiktā zemu cenu līmenī, un de facto šādas cenas ievēroja NPE piegādātāji.

(117)

Fakts, ka IV neatcēla izvedmuitas nodokli, bet tikai noteica to nulles līmenī, skaidri norāda, ka tai joprojām ir nolūks saglabāt NPE cenas zemas. Tādējādi IV, ieviesusi divus instrumentus, kam ir vienāda ietekme uz NPE iekšzemes cenām, un panākusi vēlamo ietekmi, bija racionāli izlēmusi saglabāt aktīvu to instrumentu, kas sniedz visplašāko vēlamo rezultātu klāstu (t. i., notur NPE cenas zemas un finansē OPPF), proti, eksporta nodevu.

(118)

Tāpēc Komisija ir pārliecinājusies, ka IV ieviestā vispārējā eksporta ierobežojumu sistēma ir paredzēta, lai sniegtu ieguvumu biodīzeļdegvielas nozarei, saglabājot NPE iekšzemes cenas mākslīgi zemas (tas nav tikai blakusefekts, ko radījuši valdības pasākumi valsts ieņēmumu iekasēšanai).

(119)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka NPE iekšzemes cenas de facto nenosaka IV, Wilmar apgalvo arī, ka Komisijas secinājums ir kļūdains tāpēc, ka:

(120)

Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts a) punktā, Komisija atgādina, ka, kā norādīts pagaidu regulas 91.–99. un 126. apsvērumā, Komisijai bija jāizmanto pieejamie fakti, ņemot vērā, ka NPE piegādātāji un PTPN nesadarbojās. Neviens ražotājs eksportētājs savās piezīmēs par pagaidu regulu nav sniedzis pierādījumus par to, kā tas sagatavo savus NPE piedāvājumus, bet ir tikai norādes, ka piedāvājumi parasti tiek balstīti uz “starptautiskām tirgus cenām”.

(121)

Tā kā Komisijai nav pārbaudāmu pierādījumu, kas pamatotu šo apgalvojumu, tā attiecīgi to noraida. NPE piegādātāji nevis nosaka savas cenas, ņemot vērā starptautiskās cenas, bet pielāgojas NPE cenām, kuras faktiski nosaka PTPN.

(122)

Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts b) punktā, Komisija pagaidu regulas 133. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka PTPN faktiski nav pienākuma iesniegt pretpiedāvājumu par augstāku cenu, ja saņemto piedāvājumu cena ir zemāka par konkrētajai dienai noteikto “ieteicamo cenu”. Faktiski Komisija pārbaudes apmeklējumā pārliecinājās, ka PTPN regulāri pieņēmis piedāvājumus par zemāku cenu nekā minētā cena.

(123)

Turklāt Komisija norāda, kā jau ir skaidrots pagaidu regulas 3.3.2. iedaļā, tā piemēroja pamatregulas 28. panta 1. punkta noteikumus, jo PTPN nesniedza atbildi uz B papildinājumu, kas ir pievienots antisubsidēšanas anketai (anketa palmu eļļas piegādātājiem), kura adresēta visiem palmu eļļas ražotājiem un izplatītājiem. Turklāt pārbaudes apmeklējumā IV telpās PTPN nepaskaidroja, kā tas nosaka NPE dienas “ieteicamo cenu”. PTPN tikai vispārīgi paskaidroja, ka cenas pamatā ir starptautiskie tirgus standarti, nesniedzot plašāku informāciju.

(124)

Tāpēc Komisija nevarēja gūt pierādījumus, ka “ieteicamā cena” atspoguļo tirgus cenu, kas izriet no iepirkuma procedūras, kurā būtu konkurence. Komisija toties ir konstatējusi, ka NPE iekšzemes cena ir zemāka nekā jebkurš no norādītajiem starptautiskajiem tirgus standartiem (ieskaitot Indonēzijas eksporta cenu), uz kuriem, kā apgalvots, tika balstītas PTPN cenas.

(125)

Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts c) punktā, Komisija ir konstatējusi, ka PTPN nav atbildējis uz iepriekš minētās Komisijas anketas jautājumiem. Tāpēc Komisija izmantoja pieejamos faktus. IV pārbaudes laikā PTPN iesniedza savus revidētos pārskatus par 2016. un 2017. gadu. Spriežot pēc minētajiem pārskatiem, PTPN darbojās ar zaudējumiem. Vēlākā posmā un jau pēc termiņa, kas bija noteikts piezīmju iesniegšanai par vēstuli, kurā paziņots, ka Komisija izmantos pieejamos faktus, PTPN iesniedza papildu informāciju. IV apgalvo, ka, ņemot vērā minēto papildu informāciju, Komisijai būtu jāmaina novērtējums. Komisija ir konstatējusi, ka informācija tika ļoti novēloti un ilgi pēc termiņa. PTPN neiesniedza revidētus pārskatus par 2018. gadu. Par pēdējo periodu Komisija saņēma tikai revidētus pārskatus par vienu izmeklēšanas laikposma ceturksni (2017. gada pēdējo ceturksni). Spriežot pēc revidētajiem pārskatiem, ko Komisija saņēma, PTPN darbojās ar zaudējumiem. IV novēloti iesniegtā informācija par laikposmu no 2016. gada līdz izmeklēšanas laikposmam (proti, Excel tabula) liecina, ka PTPN ar NPE saistītā darījumdarbība (kas veido lielāko daļu tā darbības) bija rentabla un uzņēmums guva vienādu peļņu no pārdošanas iekšzemes tirgū un pārdošanas eksportam. Tomēr šī informācija nebija pamatota ar revidētiem pārskatiem. Turpretī informācija, kas sniegta, pamatojoties uz revidētiem pārskatiem, apliecina, ka PTPN, pārdodot NPE, negūst peļņu, tātad nerīkojas, kā rīkotos racionāls ekonomikas dalībnieks. Katrā ziņā Komisija ir konstatējusi, ka informāciju, kas iesniegta tik novēloti (pat pēc piezīmēm par pagaidu regulu), nevar pieņemt tāpēc, ka to nav iespējams pārbaudīt. Tādējādi apgalvojums tiek noraidīts.

(126)

Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts d) punktā, IV un ražotāji eksportētāji apgalvo arī, ka Komisija nav pierādījusi, ka NPE piegādātāju rīcība bijusi neracionāla, jo tie darbojās ar peļņu. Šis apgalvojums attiecas uz NPE piegādātājiem, kas sniedza atbildes uz Komisijas anketas jautājumiem, kā arī uz PTPN (15).

(127)

Komisija uzskata, ka apzīmējums “neracionāla rīcība” neattiecas tikai uz darījumdarbību, kas nes zaudējumus, bet ietver arī darbības, kas darījumdarbību padara mazāk izdevīgu (mazāk rentablu). Komisija Indonēzijā ir konstatējusi acīmredzamu starpību starp NPE iekšzemes cenām un NPE eksporta cenām, tāpēc, ja nebūtu eksporta nodevas, pārdošana eksportam NPE piegādātājiem būtu rentablāka.

(128)

Turklāt konstatējumu, ka IV ieviestā eksporta ierobežojumu sistēma būtībā liedz iekšzemes NPE ražotājiem rīkoties racionāli, apstiprina fakts, ka eksporta nodevas atcelšanas dēļ ir gaidāms eksporta pieaugums. Šajā sakarā nesenā preses rakstā ir norādīts: “Kā atzīst ģenerālsekretārs Togar Sitanggang, Indonēzijas Palmu eļļas ražotāju asociācija jeb GAPKI prognozē, ka pēc tam, kad eksporta nodeva no iepriekšējiem 50 USD par tonnu tiks samazināta līdz nullei, valsts NPE eksports var palielināties par 10–15 %. T. Sitanggang lēš, ka Indonēzijas NPE eksporta apjomi mēnesī jau ir palielinājušies līdz 800 000–900 000 tonnu no līdzšinējiem vidēji 700 000 tonnu. “Nebūtu pārsteidzoši, ja nulles eksporta nodevas saglabāšanas gadījumā NPE eksporta apjomi mēnesī sasniegtu vienu miljonu tonnu,” viņš piebilst. Kā liecina GAPKI aplēses, Indonēzija šogad jau ir eksportējusi 6 miljonus tonnu NPE, kas ir aptuveni viena piektdaļa no tās šā gada līdzšinējā NPE un citu palmu eļļas atvasinājumu eksporta.” (16)

(129)

Konstatējumu, ka eksporta nodevas iekasēšana stimulē NPE piegādātājus veikt pārdošanu iekšzemes tirgū, nevis pārdot eksporta tirgū, lai gūtu lielāku peļņu, apstiprina arī cits raksts presē. Minētajā rakstā neatkarīgs analītiķis konstatējis, ka “šīs ziņas (t. i., eksporta nodevas noteikšana nulles līmenī) ir pozitīvas augšupējiem audzētājiem, kas ir atkarīgi no Indonēzijas tirgus, jo eksporta nodevu likmju pārskatīšana var palīdzēt saglabāt NPE cenas to pašreizējā līmenī. Tomēr Ng neparedz 2019./2020. finanšu gadā neto peļņu audzētājiem un brīdina, ka tās ir sliktas ziņas Indonēzijas lejupējiem pārstrādes uzņēmumiem, jo pārskatītā nodeva zemāku NPE cenu līmenī mazinās to peļņas normas priekšrocību, ko patlaban veido cenu starpība starp NPE un palmu eļļas pārstrādes produktiem. “Mēs joprojām uzskatām, ka eksporta nodevas atcelšana palielinās Indonēzijas palmu eļļas produktu eksportētāju konkurētspēju, jo tie būs ietaupījuši izvedmuitas nodokli 20–50 USD apmērā par tonnu, kad NPE cena būs zemāka par 570 USD par tonnu. Paaugstinoties NPE cenām iekšzemes tirgū, lielākā daļa šā ietaupījuma, visticamāk, nonāks atpakaļ pie Indonēzijas lauksaimniekiem.”” (17)

(130)

Šis pēdējais citētais preses raksts apstiprina konstatējumu, ka iecerētā eksporta nodevas ietekme, proti, apspiest jeb erodēt NPE cenas iekšzemes tirgū, ir panākta. Fakts, ka noteikts NPE apjoms tiek eksportēts no Indonēzijas, nenozīmē, ka pasākumi, ko veikusi IV, lai panāktu, ka NPE paliek Indonēzijā, nestimulēja NPE piegādātājus īstenot neracionālu saimniecisko rīcību. Tāpēc, ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija noraida šos apgalvojumus.

(131)

Visbeidzot, attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts e) punktā, Komisija ir konstatējusi, ka Wilmar, lai pamatotu savu apgalvojumu par to, ka PTPN darbojas kā cenas ņēmējs, tikai daļēji citē pagaidu regulas 146. apsvērumu. Tādējādi Wilmar apgalvo, ka Komisija ir nonākusi pie secinājuma, kas būtībā ir pretrunā minētajā apsvērumā izdarītajam secinājumam. Proti, pēc tam, kad Komisija bija norādījusi, ka “Tāpat izmeklēšanā tika konstatēts, ka sarunu vešanas iespēju ziņā tirgus ir būtiski nelīdzsvarots par labu NPE pircējiem”, kā to pareizi citējis Wilmar, tā arī paskaidroja, ka “(..). Šajā kontekstā jebkuram pircējam būs ievērojama pirktspējas pakāpe, tāpēc tas var pretoties jebkādiem tā piegādātāja centieniem prasīt cenu, kas ir augstāka par IV noteikto cenu. Tādējādi Komisija secināja, ka, pārredzami publiskojot NPE dienas cenas, IV ar PTPN starpniecību patiesībā nosaka NPE maksimālās dienas cenas Indonēzijā.” Tādējādi pagaidu regulas 146. apsvērumā izdarītais secinājums ir pretējs tam, ko apgalvo Wilmar. PTPN faktiski darbojas kā NPE cenas noteicējs tirgū, jo NPE piegādātāji de facto ievēro šādu cenu, neraugoties uz tirgus struktūru (kas principā pierāda, ka NPE piegādātājiem ir ievērojamas sarunu vešanas iespējas, kas netiek izmantotas pret pircējiem).

(132)

Papildus iepriekš aprakstītajai faktu kļūdai Komisija ņēma vērā arī to, ka Wilmar piezīme nav pierādīta ar faktiem. Tā kā jaunu faktu, kas izmantojami par pierādījumu, nebija, Komisija noraida šo apgalvojumu.

(133)

Wilmar apgalvo arī, ka Komisija nav pierādījusi, ka IV stimulē NPE piegādātājus nodrošināt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību.

(134)

Komisija ir konstatējusi, ka Wilmar nav sniedzis pierādījumus, lai pamatotu savu apgalvojumu. Šajā sakarā Komisija atgādina EBP apgalvojumu par to, ka tika saņemts ļoti maz NPE piegādātāju atbilžu uz anketas jautājumiem. Tā kā NPE piegādātāji nesadarbojās un pamatojoties uz pagaidu regulā ietvertajiem elementiem, Komisija uzskata, ka pastāv ievērojami pierādījumi, ka IV bija uzticējusi NPE piegādātājiem vai tos norīkojusi nodrošināt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību, lai īstenotu IV politikas mērķus atbalstīt biodīzeļdegvielas nozares attīstību.

(135)

Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka Wilmar apgalvojums ir pretrunā neapstrīdētajam fakta konstatējumam, kas aplūkots pagaidu regulas 168. apsvērumā, ka praktiski visi vietējie NPE iepirkšanas darījumi Indonēzijā notiek par PTPN dienas cenām, koriģētām, ņemot vērā transporta izmaksas. Ja Wilmar apgalvojums atbilstu patiesībai un NPE piegādātāji rīkotos pilnīgi neatkarīgi no valdības norādījumiem, šādu NPE cenu precīzu pielāgošanu nevarētu izskaidrot sadrumstalotā tirgū.

(136)

Tāpēc Komisija šo apgalvojumu noraida.

(137)

Wilmar apgalvo arī, ka Komisija nav pierādījusi, ka NPE piegādātājiem tiek uzticēts vai tie tiek norīkoti nodrošināt NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Wilmar apgalvojums būtībā ir balstīts uz faktu, ka 1) PTPN nav cenu noteicējs, tāpēc NPE netiek nodrošināta par neatbilstoši zemu atlīdzību, un 2) NPE piegādātājiem nav liegts veikt pārdošanu eksporta tirgū.

(138)

Komisija šos apgalvojumus jau ir analizējusi un noraidījusi 127.–135. apsvērumā. Tāpēc Komisija uzskata, ka Wilmar apgalvojums ir balstīts uz kļūdainiem faktiem un nav pieņemams. Šajā izmeklēšanā pieejamie pierādījumi liecina, ka PTPN darbojas kā NPE cenu noteicējs tirgū un ka NPE piegādātāju spēju eksportēt NPE ierobežo IV pieņemtie pasākumi.

(139)

Līdzīgus apgalvojumus ir izteikuši IV, PT Intibenua Perkasatama un PT Musim Mas (“Musim Mas grupa”) un Permata. IV savās piezīmēs apgalvo, ka NPE cenas nosaka tirgus konjunktūra un ka pircēji savas ieteicamās cenas prasti formulē, pamatojoties uz starptautiskām tirgus cenām.

(140)

Komisija līdzīgus argumentus jau ir aplūkojusi 62.–96. apsvērumā un konstatējusi, ka tos nevar pieņemt. Tas pats secinājums paliek spēkā attiecībā uz IV apgalvojumiem. Arī šajā ziņā Komisija ir konstatējusi, ka IV nav iesniegusi nekādus jaunus pierādījumus sava apgalvojuma pamatošanai.

(141)

IV apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka pastāv pierādāma saistība starp NPE ražotāju rīcību un IV pasākumiem. Šajā ziņā Komisija vēlreiz norāda uz pagaidu regulas 168. apsvērumā izdarīto konstatējumu, kas atgādināts 137. apsvērumā. Komisija uzskata, ka fakts, ka visi neatkarīgie NPE piegādātāji praktiski vienmēr ievēro PTPN noteiktās cenas, ir pārliecinošs pierādījums, ka šāda saistība pastāv (jo īpaši tirgū, kas ir sadrumstalots gan NPE piegādātāju skaita ziņā, gan ģeogrāfiskā ziņā (vairākas salas)). Tas vēl jo vairāk attiecas uz situāciju, kad NPE iekšzemes cenas neatspoguļo cenu, kāda tā būtu neizkropļotos tirgus apstākļos, ja nebūtu IV mērķtiecīgo pasākumu.

(142)

IV savā iesniegtajā informācijā apgalvo arī, ka Komisija IV un neatkarīgiem NPE piegādātājiem ir likusi iesniegt detalizētu informāciju, bet nav to pārbaudījusi. IV apgalvo arī, ka Komisija savos konstatējumos nemaz nav ņēmusi vērā šo informāciju. Visbeidzot, šajā sakarībā IV norāda, ka Komisija Indonēzijas valdībai piemērojusi pamatregulas 28. pantu tādēļ, ka IV neguva vairāk šādu atbilžu un nesaņēma vairāk informācijas no PTPN.

(143)

Šajā ziņā Komisija uzskata, ka apgalvojums neatbilst faktiem. Komisija ir izanalizējusi visas atbildes, kas saņemtas no NPE piegādātājiem. Tomēr Komisija atzīmē, ka, neraugoties uz visiem nosūtītajiem atgādinājumiem, tikai viens no neatkarīgajiem NPE piegādātājiem iesniedza savu atbilžu atklāto versiju. Ņemot vērā pamatregulas 29. panta 3. punktu, Komisija var neņemt vērā informāciju, kas ir iesniegta, bet nav apkopota pienācīga kopsavilkuma veidā. Turklāt lielākā daļa atbilžu bija nepilnīgas, un daudzās no tām nebija ietverta informācija par rentabilitāti. Tāpēc Komisija nevarēja izdarīt nekādus secinājumus, pamatojoties uz minētajām atbildēm. Faktiski IV un arī NPE piegādātāju nesadarbošanās ir vēl viens apliecinājums tam, ka NPE piegādātāji rīkojas, ievērojot IV norādījumus par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(144)

Līdzīgi arī IV apgalvojums, ka Komisija nav ņēmusi vērā PTPN atbildi, ir nepamatots. Kā jau paskaidrots, Komisija vairākas reizes aicināja PTPN sadarboties, bet bez rezultātiem. Kā norādīts pagaidu regulas 29. un 30. apsvērumā, Komisija bija konstatējusi, ka PTPN, kas pilnībā pieder IV, noteiktajā termiņā nav sniegusi atbildes uz IV anketas B papildinājuma jautājumiem. Tāpēc Komisija nosūtīja 28. pantā paredzēto vēstuli Indonēzijas valdībai konkrēti attiecībā uz informāciju, kas nebija sniegta. Kā norādīts pagaidu regulas 98. apsvērumā, IV iesniedza atbildi uz B papildinājumu par PTPN 2019. gada 30. jūnijā, proti, ilgi pēc noteiktā termiņa attiecīgās informācijas iesniegšanai (2019. gada 14. marta) un pēc pārbaudes apmeklējuma IV telpās. Tādējādi informācija tika iesniegta ilgi pēc noteiktā termiņa, nebija pārbaudāma, un IV nebija rīkojusies, cik vien labi iespējams, kā prasīts pamatregulas 28. pantā. Katrā ziņā Komisija izmantoja visus pierādījumus, ko sniedza PTPN un kas bija pārbaudāmi. Tāpēc Komisija pienācīgi novērtēja PTPN sniegto informāciju kopā ar pārējiem pieejamajiem faktiem par NPE tirgu Indonēzijā.

(145)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV, Permata grupa un Wilmar apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, konstatēdama uzticēšanu NPE piegādātājiem vai to norīkošanu, tāpēc ka:

(146)

Komisija vispirms atzīmē, ka eksporta nodeva ir skaidri paredzēta OPPF atbalstīšanai un ka OPPF ir paredzēts, lai atbalstītu palmu eļļas ražošanas nozari kopumā, taču, kā skaidrots pagaidu regulas 76. un 77. apsvērumā, tas de facto atbalsta tikai biodīzeļdegvielas nozari. Turklāt Komisija ir secinājusi, ka IV atbalsts biodīzeļdegvielas nozarei tiek panākts arī, nodrošinot NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Šis mērķis tiek sasniegts ar dažādu pasākumu, arī eksporta nodevas, kopējo ietekmi.

(147)

Tāpēc Komisija secina, ka eksporta nodevas piemērošanai kopš tās ieviešanas ir divi atsevišķi mērķi: finansēt OPPF un būt par vienu no pasākumiem, kas nospiež iekšzemes cenas. Komisija uzskata, ka IV apzināti centās (un tai izdevās) panākt šādu ietekmi tirgū un tā nav tikai valdības politikas blakusietekme.

(148)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka PTPN nosaka savas cenas iepirkuma procedūrās, kurās ir konkurence, un tāpēc minētais rezultāts būtu jāuzskata par tirgus cenu, Komisija atgādina pagaidu regulas 91.–99. un 126. apsvērumā minēto, ka Komisijai nācās izmantot pieejamos faktus, ņemot vērā, ka NPE piegādātāji un PTPN nesadarbojās. Neviens ražotājs eksportētājs savās piezīmēs par pagaidu regulu nav sniedzis pierādījumus par to, kā tas sagatavo savus NPE piedāvājumus, bet ir tikai norādes, ka piedāvājumi parasti tiek balstīti uz “starptautiskām tirgus cenām”. Tomēr nebija pieejamu tiešu pierādījumu par to, kā NPE piegādātāji nosaka savas cenas; fakti drīzāk norāda uz to, ka notiek pielāgošanās PTPN noteiktajai cenai.

(149)

Šajā sakarībā Wilmar savās piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu uzsver, ka Komisijas dienesti pārbaudes apmeklējumā tā telpās bija uzdevuši jautājumu, kā tas pieņem lēmumu par cenu, ko piedāvāt katrā PTPN izsludinātajā iepirkumā. Wilmar skaidro arī, ka vēlāk sagatavotajā apmeklējuma ziņojumā nav norādīts, ka trūktu informācijas. Šajā sakarībā Komisija ir konstatējusi, ka Wilmar neapstrīd, ka tā tolaik sniegtā informācija bijusi ļoti nekonkrēta. Komisija ir konstatējusi arī, ka Wilmar nav uzskatījis par lietderīgu kādā vēlākā izmeklēšanas posmā sniegt sīkāku skaidrojumu par šo mehānismu, lai gan Komisija bija vairākkārt par to atgādinājusi.

(150)

Tā kā Komisijai nav pārbaudāmu pierādījumu, kas pamatotu šo apgalvojumu, tā to noraida. NPE piegādātāji nevis neatkarīgi nosaka savas cenas, ņemot vērā starptautiskās cenas, bet pielāgojas NPE cenām, kuras faktiski nosaka PTPN.

(151)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka PTPN darbojas rentabli, Komisija norāda, ka papildus tam, kas jau paskaidrots 125. un 144. apsvērumā, IV novēloti pēc galīgās informācijas izpaušanas iesniedza revidētus PTPN 2018. gada pārskatus. Tomēr tulkojums tika saņemts tikai daļai no šiem pārskatiem. 2018. gada pārskati liecina, ka PTPN 2018. gadā darbojās rentabli. Tomēr Komisija nevarēja to novērtēt, jo pārskatu galvenās daļas nebija pārtulkotas un pārskati attiecās uz visiem izstrādājumiem, nevis tikai ieņēmumiem no NPE pārdošanas. Turklāt, kā paskaidrots iepriekš, dati gan par NPE pārdošanas apjomiem, gan par uzņēmumu kopumā tika iesniegti novēloti un tāpēc nebija pārbaudāmi. Turklāt PTPN izmeklēšanā nesadarbojās. Tāpēc Komisija secina, ka izteiktā apgalvojuma precizitāti nevar novērtēt, tāpēc tas ir jānoraida. Attiecībā uz apgalvojumu, kas minēts b) punktā, Komisija pagaidu regulas 133. apsvērumā ir paskaidrojusi, ka PTPN faktiski nav pienākuma iesniegt atkārtotu piedāvājumu ar augstāku cenu, ja saņemto piedāvājumu cena ir zemāka par konkrētajai dienai noteikto “ieteicamo cenu”. Faktiski Komisija pārbaudes apmeklējumā pārliecinājās, ka PTPN regulāri pieņēmis piedāvājumus par zemāku cenu nekā minētā cena. Turklāt Komisija ir konstatējusi, ka IV var ietekmēt un ietekmē PTPN lēmumus attiecībā uz PTPN cenu noteikšanas politiku (18).

(152)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka NPE piegādātāju īstenotā cenu pielāgošana PTPN dienas cenām liecina par to, ka tirgus ir neizkropļots, nevis par uzticēšanu vai norīkošanu, Komisija ir konstatējusi, ka visi neatkarīgie NPE piegādātāji piedāvāja cenas, kuras bija tādas pašas kā PTPN noteiktā attiecīgās dienas cena vai zemākas par šo cenu. Komisija uzskata, ka tas neliecina par neizkropļotu tirgus dinamiku: ir grūti iedomāties, ka tirgū, kurā valda konkurence, visi NPE piegādātāji varētu nepārdot par cenu, kura ir augstāka par konkurenta noteikto (ja vien attiecīgais konkurents faktiski nenosaka maksimālo cenu attiecīgajai precei tirgū un ja vien valdība nepilnvaro vai nemudina visus pārējos tirgus dalībniekus ievērot šādu maksimālo cenu).

(153)

Attiecībā uz IV apgalvojumu, ka NPE ražotāji ir racionāli tirgus dalībnieki, jo 70 % no NPE tiek eksportēti, Komisija ir konstatējusi, ka publiski avoti liecina, ka NPE patēriņš iekšzemes tirgū ir 30 % no ražošanas apjoma (19). Tas nozīmē, ka NPE ražotāji pilnībā apmierina iekšzemes pieprasījumu un, kad šis pieprasījums ir apmierināts, tie pievēršas eksportam. Tāpēc fakts, ka 70 % no NPE produkcijas tiek eksportēti, nav pretrunā konstatējumam, ka NPE piegādātājiem ir liegta racionāla izvēle, bet gan apstiprina šādu konstatējumu. Ja Indonēzijas NPE piegādātāji rīkotos racionāli, tie neapmierinātu iekšzemes pieprasījumu un eksportētu visu savu produkciju vai ievērojami lielāku tās daļu uz tirgiem, kuros tie varētu gūt lielāku peļņu. Šo potenciālo papildu peļņu no eksporta ierobežo eksporta ierobežojumi, ko IV izmanto, lai stimulētu NPE piegādātājus pārdot iekšzemes tirgū un apmierināt vietējās vajadzības. Tādējādi fakts, ka viss iekšzemes pieprasījums ir apmierināts, drīzāk liecina par to, ka IV ir sasniegusi mērķi apgādāt iekšzemes tirgu par cenām, kas ir labvēlīgas biodīzeļdegvielas ražotājiem.

(154)

Wilmar savās piezīmēs par galīgās informācijas izpaušanu apgalvo arī, ka fakts, ka pēc eksporta nodevas noteikšanas nulles līmenī NPE eksporta īpatsvars nav palielinājies, pierāda, ka Komisija ir kļūdījusies, secinādama, ka eksporta nodeva ir paredzēta, lai noturētu NPE valstī un nospiestu tās cenu.

(155)

Šajā ziņā Komisija norāda, ka Wilmar iesniegtie dati liecina, ka patēriņš iekšzemē ir palielinājies un tādējādi veidojis lielāku īpatsvaru no kopējās NPE produkcijas. Tas varētu pamatot Wilmar apgalvojumu, ja IV būtu paudusi nodomu izbeigt eksporta ierobežojumu sistēmu. Tomēr, kā paskaidrots 108. apsvērumā, IV nav nodoma izbeigt eksporta ierobežojumu mehānismu. Ir skaidrs, ka eksporta ierobežojumu sistēma ir noteikta nulles līmenī, tikai reaģējot uz ārējiem faktoriem, t. i., palmu eļļas cenu kritumu pasaulē. Visi Indonēzijas ražotāji ļoti labi zina, ka tas ir tikai pagaidu līmenis, un tāpēc turpina vispirms apmierināt iekšzemes pieprasījumu.

(156)

Wilmar savā atbildē ir ietvēris cenu informāciju, apgalvojot, ka kopš eksporta nodevas noteikšanas nulles līmenī NPE cenas iekšzemes tirgū nav būtiski palielinājušās. Komisija analizēja minēto informāciju un konstatēja, ka tā nevar noteikt Wilmar izmantoto datu avotu; tādējādi Komisija nevar nedz pārbaudīt, nedz novērtēt šo datu pareizību. Tomēr Komisija norāda – ja tā izmantotu minētos datus, tad neatkarīgi no tā, ka eksporta nodeva ir noteikta nulles līmenī tikai uz laiku, minētie dati liecina, ka iekšzemes cenas tiek pielāgotas eksporta cenām. Proti, lai gan izmeklēšanas laikposmā vidējā starpība starp abām cenām bija aptuveni 50 USD par tonnu, Wilmar sniegtie dati norāda, ka cenas iekšzemes tirgū ir paaugstinājušās un pietuvinājušās eksporta cenām un ka tagad šī starpība ir mazāka nekā 20 USD par tonnu. Tas, ka cena iekšzemes tirgū nav ievērojami palielinājusies absolūtā izteiksmē, ir vienkārši skaidrojams ar faktu, ka cenas pasaules tirgū ir sarukušas.

(157)

Komisija uzskata, ka tas apstiprina tās konstatējumu, ka eksporta ierobežojumu sistēma citustarp un kopā ar pārējiem pasākumiem ir paredzēta, lai nospiestu NPE iekšzemes cenas.

(158)

Attiecībā uz IV apgalvojumu, ka Komisija nav pārbaudījusi neatkarīgo NPE piegādātāju atbildes, Komisija norāda, ka faktu ziņā tas ir kļūdains apgalvojums. Kā jau norādīts 143. apsvērumā, Komisija pienācīgi izanalizēja visas saņemtās atbildes, tomēr konstatēja, ka lielākā daļa atbilžu ir nepilnīgas, daudzās no tām nav ietverta informācija par rentabilitāti un daudzām no atbildēm nebija atklātās versijas.

(159)

Papildus minētajam apgalvojumam IV apgalvo arī, ka Komisijas apgalvojumi galīgajā izpaustajā informācijā, par ko ir runa kā 143. apsvērumā, ir kļūdaini, jo IV nebija varējusi atrast atsauces uz atgādinājumiem atklātajā lietas dokumentācijā. Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija norāda, ka minētie atgādinājumi pieder pie ierobežotas pieejamības dokumentācijas un ir iekļauti ieinteresētajām personām pieejamajā ierobežotas pieejamības dokumentu sarakstā. Tomēr sanāksmē, kas notika 2019. gada 16. oktobrī, Komisija Indonēzijas valdībai iesniedza attiecīgo saglabāto numuru sarakstu. Komisija norāda arī, ka anketas neatkarīgajiem NPE piegādātājiem ietilpst anketā, kas tika adresēta Indonēzijas valdībai, tāpēc IV bija atbildīga par pilnīgu atbilžu koordinēšanu, vākšanu un savlaicīgas nosūtīšanas nodrošināšanu.

(160)

Attiecībā uz e) punktā minēto apgalvojumu Komisija pagaidu regulas 124.–143. apsvērumā ir paskaidrojusi, kā IV ar PTPN starpniecību Indonēzijas iekšzemes tirgū darbojas kā cenu noteicēja un kā visi neatkarīgie NPE piegādātāji ievēro šos cenu norādījumus. IV savās piezīmēs par galīgo izpausto informāciju ir norādījusi, ka, ņemot vērā ierobežoto PTPN tirgus daļu, šāds rezultāts ir maz ticams. Tomēr Komisija ir konstatējusi, ka IV nav iesniegusi jaunus faktus sava apgalvojuma pamatošanai un Komisijas konstatējuma atspēkošanai.

(161)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija noraida IV un ražotāju eksportētāju apgalvojumus un apstiprina savu konstatējumu par uzticēšanu un norīkošanu.

(162)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV un ražotāji eksportētāji apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi ienākumu un cenu atbalsta esību par labu biodīzeļdegvielas ražotājiem atbilstīgi vajadzīgajam standartam, kas noteikts PTO judikatūrā.

(163)

Attiecībā uz šo apgalvojumu Komisija atzīmē, ka ne IV, ne ražotāji eksportētāji nav snieguši jaunu informāciju vai pierādījumus, kas pamatotu apgalvojumu par ienākumu vai cenu atbalsta neesību. Apgalvojumos, kas izteikti šajā sakarībā, ir tikai pausta nepiekrišana tam, kā Komisija interpretējusi judikatūru. Komisija uzskata, ka pagaidu regulas 3.3.3.7. iedaļā veiktā analīze atbilst pierādīšanas standartam, kas noteikts pamatregulā, Nolīgumā par subsīdijām un kompensācijas pasākumiem (SKP nolīgumā) un PTO judikatūrā.

(164)

Trūkstot jauniem faktu elementiem, uz kuru pamata varētu sākt konstatējuma atkārtotu novērtēšanu, Komisija apstiprina pagaidu regulas 3.3.3.7. iedaļā izdarīto secinājumu.

(165)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, konstatēdama ienākumu un cenu atbalstu, jo, lai to konstatētu, ir jābūt pasākumam, kas garantē konkrētu rezultātu, nevis jebkādam pasākumam, kam ir nejauša ietekme uz cenām.

(166)

Šajā sakarībā Komisija 153. un 160. apsvērumā jau ir paskaidrojusi, ka attiecīgo pasākumu kopuma mērķis ir regulēt iekšzemes cenas un tās nospiest un tā nav tikai IV politikas blakusietekme. Turklāt Komisija atzīmē, ka ne IV, ne ražotāji eksportētāji nav snieguši jaunu informāciju vai pierādījumus, kas pamatotu apgalvojumu par ienākumu vai cenu atbalsta neesību.

(167)

Wilmar apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā tā apgalvojumus, ko tas sniedza, atbildot uz izpausto pagaidu informāciju, un aicina Komisiju to darīt.

(168)

Pretēji Wilmar apgalvojumam, Komisija ir izanalizējusi minētos apgalvojumus, un, kā norādīts 163. apsvērumā, tā nevarēja konstatēt jaunus faktu elementus. Wilmar tajos toties skaidro, kāpēc nepiekrīt tam, kā Komisija interpretējusi PTO judikatūru un lietas faktus. Minētajās piezīmēs Wilmar izklāstījis arī savu viedokli par pareizo hipotētisko scenāriju.

(169)

Skaidrības labad Komisija atkārtoti norāda, ka tā nepiekrīt tam, kā Wilmar piezīmju par pagaidu regulu III.B.3. iedaļā interpretē PTO judikatūru un lietas faktus, un pilnībā apstiprina secinājumu, kas izdarīts pagaidu regulas 3.3.3.7. iedaļā.

(170)

Pagaidu regulā Komisija ir konstatējusi, ka no Indonēzijas uz pārējo pasauli eksportētās NPE FOB cenas, kas norādītas Indonēzijas eksporta statistikā, ir atbilstīgs tirgus standarts, jo minētās cenas nosaka atbilstoši brīvā tirgus principiem, tās konkurē ar citiem izstrādājumiem ārvalstu tirgos, tās atspoguļo Indonēzijā dominējošos tirgus apstākļus un tās neizkropļo valdības iejaukšanās. Turklāt Komisija uzskata, ka izmantotais tirgus standarts ir visatbilstošākais cenai, kāda tā būtu neizkropļotā Indonēzijas iekšzemes tirgū, ja nebūtu IV iejaukšanās. Komisija ir konstatējusi arī, ka FOB cenas, kas izmantotas par tirgus standartu, ir atbilstošas starptautiskajām cenām (piemēram, CIF Roterdamā).

(171)

Tāpēc Komisija aprēķināja kompensējamās subsīdijas apjomu katram ražotājam eksportētājam kā ieguvumu, kas piešķirts saņēmējam un kas, kā konstatēts, pastāvējis izmeklēšanas laikposmā. Komisija novērtēja ieguvumu kā summu, ko veido starpības starp cenām, kuras tika maksātas par iekšzemes tirgū iepirktu NPE, un NPE standarta cenu, kas aprēķināta par katru izmeklēšanas laikposma mēnesi.

(172)

IV, Wilmar un Permata grupa apgalvo, ka Komisija kļūdījusies, 1) uzskatot tirgus standartu par atbilstīgu un 2) aprēķinot kopējo ieguvumu. IV, Wilmar un Permata grupa apgalvo, ka FOB eksporta cenā ir iekļauta eksporta nodeva, tāpēc tā ir izkropļota. Arī EBP izteikusi ļoti līdzīgu apgalvojumu.

(173)

Komisija ir konstatējusi, ka ar apgalvojumu, ka eksporta cena ir izkropļota, būtībā tiek mēģināts konceptuāli apvērst lietas interpretāciju. Lai gan Komisija uzskata, ka NPE cenas iekšzemes tirgū ir mākslīgi zemas, eksportētāji apgalvo, ka tieši eksporta cenas (kas kopumā atbilst starptautiskajām cenām) ir pārāk augstas. Citiem vārdiem sakot, eksportētāji apgalvo, ka eksporta nodevas dēļ eksporta cenas ir pārāk augstas. Tomēr eksporta nodevas dēļ izkropļota citustarp ir tieši iekšzemes cena. Visbeidzot, IV pati apgalvo, ka eksporta nodeva nav iekļauta eksporta cenā, ko Komisija izmantojusi savos aprēķinos (20). Komisija ņēma vērā šo IV apgalvojumu. Tomēr tā uzskata, ka eksporta nodevas ietekme atspoguļota FOB cenā. Komisija faktiski uzskata, ka pārdevējs, kad tas nosaka eksporta cenu, kuru pēc tam paziņo IV iestādēm statistikas vajadzībām, ņem vērā pienākumu maksāt nodevu.

(174)

Turklāt, kā izklāstīts pagaidu regulas 198. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka mēneša FOB eksporta cena, kas norādīta Indonēzijas statistikā, ir visatbilstošākais tirgus standarts. Komisija uzskata šo tirgus standartu par atbilstošu atsevišķiem pirkšanas darījumiem. Komisija ir konstatējusi, ka standarta cenas FOB starptautiskais tirdzniecības noteikums un ražotāju eksportētāju veikto iekšzemes pirkšanas darījumu starptautiskais tirdzniecības noteikums ir salīdzināmi. Komisija no ieinteresētajām personām par to nesaņēma piezīmes.

(175)

Papildus iepriekš minētajam Wilmar apgalvo, ka Komisija ir kļūdījusies, aprēķinot Wilmar saņemtā ieguvuma apjomu, jo tai no ieguvuma aprēķina būtu bijis jāatskaita summas, par kādām NPE pirkšanas cena pārsniedz tirgus standartu. Šajā sakarībā Komisija norāda, ka tā bija ņēmusi vērā tikai tos darījumus, par kuriem tika piešķirts ieguvums (citiem vārdiem sakot, kuros ražotāju eksportētāju samaksātā cena bija zemāka par tirgus standartu). Tie ir darījumi, kuros attiecīgās programmas rezultātā tiek piešķirti ieguvumi ražotājiem eksportētājiem. Tādējādi nebija jēgas atskaitīt darījumus, kuros ieguvums netika piešķirts, jo tie bija tirgum atbilstoši. Šajā sakarībā Komisija ir konstatējusi, ka PTO ekspertu grupa lietā United States – Definitive Anti-Dumping and Countervailing Duties on Certain Products from China (21), kurā ir izvērtēts, kā ASV Tirdzniecības ministrija (USDOC) bija noteikusi, kāds ieguvuma apjoms piešķirts ar attiecīgo subsīdiju, dēvētu par “gumijas” nodrošināšanu par neatbilstoši zemu atlīdzību (22), bija norādījusi, ka apgalvotās subsīdijas “vienmēr ir jāanalizē attiecībā pret konkrētu laikposmu, lai galu galā noteiktu izmeklējamā izstrādājuma subsidēšanas kopējo apjomu” (23) un ka “SKP nolīguma 14. panta d) punktā nav minēta kompensācija, “negatīvi ieguvumi” vai vidējās vērtības noteikšana par visu izmeklēšanas laikposmu attiecībā uz konkrētu preci” (24). Salīdzinājums ir atsevišķu pirkšanas darījumu salīdzinājums ar attiecīgā pirkšanas darījuma atsevišķo tirgus standartu. Lai noteiktu, vai pastāv ieguvums un kāds ir tā apjoms, Komisija salīdzināja darījumus. Kopējais ieguvums, kas tiek konstatēts attiecībā uz darījumu, ir subsīdijas apjoms. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(176)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja arī, ka Komisija nav pierādījusi ieguvuma esību, jo 1) ir neloģiski konstatēt ieguvumu eksporta ierobežojumu veidā finanšu tirgū, kur valda konkurence, un 2) NPE cenas iekšzemes tirgū atbilst tāda tirgus dinamikai, kurā valda konkurence.

(177)

Šajā sakarībā Komisija vēlas atkārtoti norādīt, ka šajā gadījumā ieguvums izpaužas kā NPE nodrošināšana par neatbilstoši zemu atlīdzību. Tāpēc IV pirmais apgalvojums tiek noraidīts.

(178)

Attiecībā uz IV apgalvojumu, ka NPE cenas iekšzemes tirgū atbilst tāda neizkropļota tirgus dinamikai, kurā valda konkurence, Komisija atsaucas uz veikto analīzi un jo īpaši 151. apsvērumu.

(179)

Tāpēc Komisija nemaina savu konstatējumu, ka šī shēma rada ieguvumu ražotājiem eksportētājiem.

(180)

IV apgalvo arī, ka Komisija ir noteikusi nepareizu tirgus standartu, jo standarts, kuru tā ir izmantojusi, ietver eksporta nodevu, un ka tai būtu jāatskaita eksporta nodeva no tirgus standarta.

(181)

Šajā sakarībā Komisija ir konstatējusi pretrunu starp šo apgalvojumu un IV atbildi uz 2019. gada 14. marta vēstuli par trūkumiem. Minētajā atbildē IV norāda: “IV apstiprina, ka eksporta statistika uz ES ietver tikai Indonēzijā ražoto biodīzeļdegvielu. Norādītā eksporta vērtība ir FOB vērtība un neietver izvedmuitas nodokli/eksporta nodevu.” Bez tam Komisija ir konstatējusi, ka IV sava apgalvojuma pamatošanai nebija iesniegusi papildu faktu elementus. Kā skaidrots 173. apsvērumā, Komisija uzskata, ka paziņotā FOB eksporta cena de facto atspoguļo eksporta nodevas ietekmi.

(182)

Wilmar apgalvo, ka ieguvuma aprēķināšanai izmantotais tirgus standarts ir pārmērīgs, jo izmantots “ārpusvalsts” tirgus standarts. Tomēr būtu jāatgādina, ka, nosakot visprecīzāko un atbilstīgāko izmantojamo tirgus standartu, Komisija neizmantoja “ārpusvalsts” tirgus standartus, kādi pieejami Malaizijā vai Eiropā, piemēram, CIF cenu Roterdamā. Tika izmantotas Indonēzijas eksporta cenas, jo tās ir Indonēzijas cenas (šajā nozīmē – “valsts iekšējās” cenas) un ir uzticams tirgus pamatu salīdzināšanai. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(183)

Tāpēc Komisija apstiprināja 172. apsvērumā izdarīto secinājumu.

(184)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi, ka programmai ir īpašas iezīmes. IV norāda, ka subsīdija ir īpaša tikai tad, ja attiecas tikai uz vienu konkrētu nozari.

(185)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam. Komisija norāda, ka ekspertu grupa lietā US – Upland Cotton ir sniegusi skaidrojumu: “Saskaņā ar SKP nolīguma 2. panta tekstu subsīdija ir īpaša, ja tā attiecas uz konkrētu uzņēmumu vai nozari vai uzņēmumu vai nozaru grupu (kas SKP nolīgumā dēvēti par “konkrētiem uzņēmumiem”) piešķīrējas iestādes kompetences jomā. (..).” Ekspertu grupa ir skaidrojusi arī, ka “(..) “īpašas iezīmes” ir attiecināmas arī uz nozaru grupu, jo 2.1. panta ievaddaļā vārdi “konkrēts uzņēmums” ir definēti plaši kā uzņēmums vai nozare vai uzņēmumu vai nozaru grupa (25).”

(186)

Apelācijas institūcija lietā US – Anti-Dumping and Countervailing Duties (China) analizējusi 2. pantā lietotā termina “konkrēti uzņēmumi” nozīmi: “Turklāt subsīdija ir īpaša saskaņā ar SKP nolīguma 2.1. panta a) punktu, ja skaidri noteiktais ierobežojums nosaka, ka tikai “konkrētiem uzņēmumiem” [angļu val.: “certain enterprises”] ir piekļuve attiecīgajai subsīdijai. 2.1. panta ievaddaļā ir noteikts, ka termins “konkrēti uzņēmumi” attiecas uz “uzņēmumu vai nozari vai uzņēmumu vai nozaru grupu”. Vispirms norādām, ka vārds “konkrēts” [angļu val.: “certain”] tiek definēts šādi: ‘zināms un precizēts, bet ne tieši identificēts’ [known and particularized but not explicitly identified]: [(with sing. noun) a particular, (with pl. noun) some particular, some definite]. Savukārt vārdu “grupa” [angļu val.: “group”] vispārīgi definē šādi: ‘vairāki cilvēki vai lietas, par kuriem tiek uzskatīts, ka tie veido kopumu vai veselumu pēc dažām savstarpējām vai kopīgām attiecībām vai mērķiem, vai ko apvieno zināma līdzība’ [a number of people or things regarded as forming a unity or whole on the grounds of some mutual or common relation or purpose, or classed together because of a degree of similarity]. Runājot par lietvārdiem, ko apzīmē ar vārdiem “konkrēts” [“certain”] un “grupa” [“group”], redzam, ka uzņēmumu var definēt šādi: ‘sabiedrība, kas veic darījumdarbību’ [a business firm, a company], savukārt “nozare” [“industry”] apzīmē ‘konkrētu produktīva darba; tirdzniecības, ražošana formu vai jomu’ [a particular form or branch of productive labour; a trade, a manufacture]. Norādām, ka ekspertu grupa lietā “US – Upland Cotton” ir atzinusi, ka “nozari vai “nozaru” grupu kopumā var noteikt pēc to ražoto izstrādājumu veida”, ka “termins “nozare” attiecas uz konkrētu izstrādājumu ražotājiem” un ka “termina “nozare” tvērums var būt atkarīgs no vairākiem faktoriem konkrētā gadījumā”. Iepriekš minētais liecina, ka termins “konkrēti uzņēmumi” attiecas uz atsevišķu uzņēmumu vai nozari, vai tādu uzņēmumu vai nozaru klasi, kas ir zināmi(-as) un konkretizēti(-as). Tomēr mēs piekrītam Ķīnai, ka šis termins ietver “zināmu nenoteiktību attiecībā uz galējām robežām”, un ekspertu grupai lietā “US – Upland Cotton”, kurā tā atzina, ka to, vai vairāki uzņēmumi vai nozares ir “konkrēti uzņēmumi”, var noteikt tikai katrā individuālā gadījumā atsevišķi.” (26)

(187)

Tāpēc Komisija atzīmē, ka PTO judikatūra neparedz, ka subsīdijai, lai to varētu uzskatīt par īpašu, ir jāattiecas uz atsevišķu nozari, bet gan tā var attiekties uz “tādu uzņēmumu vai nozaru klasi, kas ir zināmi(-as) un precizēti(-as)”. Šajā lietā Komisija pagaidu regulas 202. apsvērumā ir secinājusi, ka attiecīgais pasākumu kopums ir īpašs, jo pasākumi rada ieguvumu uzņēmumiem, kas aktīvi iesaistās palmu eļļas vērtības ķēdē. Tādējādi Komisija, ievērojot PTO judikatūru, secina, ka attiecīgais pasākumu kopums ir īpašs, jo pasākumi attiecas uz “tādu uzņēmumu vai nozaru klasi, kas ir zināmi(-as) un precizēti(-as)”. Tāpēc IV apgalvojums tiek noraidīts.

(188)

Kā minēts pagaidu regulas 237. apsvērumā, Komisija aprēķināja ieguvumu, ko ražotāji eksportētāji guva saistībā ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa par importētajām iekārtām, kā nesamaksātā nodokļa kopējo summu, to sadalot pa visu izmeklēšanas laikposmu, pamatojoties uz pamatā esošo aktīvu lietderīgās lietošanas laiku. Ražotāji eksportētāji apgalvo, ka, aprēķinot ieguvumus saistībā ar atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļiem par importētajām iekārtām, Komisijai būtu bijis jāsadala saņemtās summas pa attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu, nevis tikai attiecīgā izstrādājuma apgrozījumu. Lai to pamatotu, ražotāji eksportētāji skaidro, ka to iekārtu sarakstā, kuru importam nepiemēro nodokli, ir ne tikai iekārtas, ko izmanto biodīzeļdegvielas ražošanai, bet arī iekārtas, ko izmanto citu izstrādājumu ražošanai.

(189)

Šajā sakarībā jau anketā ražotājiem eksportētājiem Komisija prasīja, lai uzņēmumi iesniedz iekārtu sarakstu un norāda to izmantojumu. Komisija ir konstatējusi, ka neviens no ražotājiem eksportētājiem pirms pārbaudes apmeklējuma – laikā, kad būtu bijis iespējams šo informāciju pārbaudīt, – nebija norādījis konkrētu iekārtu iespējamu divējādu lietojumu. Tā kā šo apgalvojumu nav iespējams pārbaudīt, tas tiek noraidīts.

(190)

Attiecībā uz iekārtu importēšanu muitas zonās Komisija pēc pagaidu regulas publicēšanas saņēma piezīmes no EBP par Wilmar daļēju sadarbību šajā ziņā. EBP atgādināja faktu, ka Wilmar neatklāja subsīdiju apjomu, kas saņemts no muitas zonu subsīdiju shēmas. EBP norāda arī, ka pagaidu maksājums, kas noteikts Wilmar, nav visaugstākās likmes maksājums no pagaidu maksājumiem, kuri noteikti šai shēmai.

(191)

Šajā sakarībā ES Komisija apstiprina, ka, ņemot vērā daļējo nesadarbošanos attiecībā uz datiem par muitas zonām, attiecībā uz Wilmar tā saskaņā ar pamatregulas 28. pantu ir izmantojusi pieejamos faktus.

(192)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas PT Ciliandra Perkasa apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies, noraidīdama tā apgalvojumu, ka Komisijai bija jāsadala saņemtās summas pa attiecīgo uzņēmumu kopējo apgrozījumu, nevis tikai attiecīgā izstrādājuma apgrozījumu. Kā norāda PT Ciliandra Perkasa, Komisija varēja no iesniegtā saraksta izsecināt, vai katru individuālo iekārtu izmanto tikai biodīzeļdegvielai, vai arī tai ir divējāds lietojums.

(193)

Komisija 189. apsvērumā ir konstatējusi, ka neviens no ražotājiem eksportētājiem, arī PT Ciliandra Perkasa ne, pirms pārbaudes apmeklējuma – laikā, kad būtu bijis iespējams šo informāciju pārbaudīt, – nebija norādījis konkrētu iekārtu iespējamu divējādu lietojumu. Tā kā šo apgalvojumu nebija iespējams pārbaudīt, tas tiek noraidīts.

(194)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas Wilmar apgalvoja, ka Komisija kļūdījusies subsīdijas apjomu aprēķinos, sadalot tos pa apgrozījumu. Wilmar apgalvo, ka atbilstīgi pamatregulas 7. panta 1. punktam Komisijai subsīdijas apjoms bija jāaprēķina par katru subsidētā izstrādājuma vienību, nevis katru programmu.

(195)

Komisija norāda, ka subsīdija netika piešķirta, pamatojoties uz izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai transportētajiem daudzumiem. Tāpēc subsīdijas kopējais apjoms tika sadalīts pa Wilmar grupas uzņēmumu attiecīgo tirdzniecības apgrozījumu atbilstīgi pamatregulas 7. panta 2. punktam, kura formulējums ir šāds: “Ja subsīdiju piešķir neatkarīgi no izgatavotajiem, saražotajiem, izvestajiem vai pārvadātajiem daudzumiem, kompensējamās subsīdijas apjomu nosaka, kopējo subsīdijas vērtību atkarībā no apstākļiem sadalot konkrētajam izstrādājumu ražošanas, pārdošanas vai eksporta līmenim subsīdiju jautājuma izmeklēšanas periodā (laikposmā).”

(196)

Tā kā šīs subsīdijas netika piešķirtas, pamatojoties uz izgatavotajiem, saražotajiem, eksportētajiem vai transportētajiem daudzumiem, uzņēmuma attiecīgais tirdzniecības apgrozījums ir visatbilstošākais saucējs. Šajā sakarībā būtu jānorāda, ka attiecīgais apgrozījums ir noteikts, izmantojot pamatu, kas nodrošina, ka tas iespējami precīzi atspoguļo saņēmēja uzņēmuma pārdoto izstrādājumu pārdošanas vērtību. Jebkāda cita piedāvātā metodika kompensējamās subsīdijas apjoma aprēķināšanai būtu pretrunā attiecīgajiem pamatregulas noteikumiem (7. un 15. pantam) un administratīvajai praksei, ko Komisija ievēro savās antisubsidēšanas procedūrās, izvēloties atbilstošu skaitītāju/saucēju kompensējamās subsīdijas apjoma sadalīšanai. Tāpēc Wilmar apgalvojums tiek noraidīts.

(197)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV iesniedza piezīmes par tā atbalsta statusu, kas piešķirts biodīzeļdegvielas nozarei naudas līdzekļu tiešas nodošanas veidā ar OPPF starpniecību, kā arī nodrošinot NPE par neatbilstoši zemu atlīdzību. Konkrēti, IV savās piezīmēs norādīja, ka OPPF pārtraucis naudas līdzekļu izmaksu biodīzeļdegvielas eksportētājiem 2018. gada septembrī un ka iekasētā eksporta nodeva par NPE no 2018. gada 4. decembra bijusi nulle.

(198)

Atbildot uz to, Komisija norāda, ka abas programmas joprojām ir spēkā un nav oficiāli atceltas. Ņemot vērā, kā tās darbojas, ieguvumi, ko tās rada ražotājiem eksportētājiem, turpināsies arī nākotnē. Maksājumi no OPPF tika pārtraukti minerālās dīzeļdegvielas atsauces cenas un biodīzeļdegvielas atsauces cenas atšķirības dēļ, nevis tādēļ, ka programma tika likvidēta. Turklāt OPPF maksājumi biodīzeļdegvielas ražotājiem 2018. gada decembrī tika atsākti. Attiecīgi Komisija uzskata, ka ir izpildīti 15. panta 1. punkta nosacījumi, un noraida šo apgalvojumu.

(199)

Galīgās subsīdijas likmes attiecībā uz iepriekš aprakstīto pasākumu kopumu, kas izteiktas procentos no CIF cenas ar piegādi līdz Savienības robežai pirms nodokļa nomaksas, ir šādas:

1. tabula

Galīgās subsīdijas likmes

(200)

Pēc pagaidu regulas publicēšanas Indonēzijas ražotājs eksportētājs Wilmar darīja zināmu, ka vēlas zināt, vai Masol – Spānijas biodīzeļdegvielas ražotājs un viens no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem – ir atzīts par Savienības ražošanas nozares dalībnieku, ņemot vērā tā saistību ar Indonēzijas ražotāju eksportētāju Musim Mas grupu un to, ka uzņēmums gan pērk biodīzeļdegvielu, gan to ražo Savienībā.

(201)

Komisija uzskata, ka uz Masol attiecas Savienības ražošanas nozares definīcija, ņemot vērā, ka tas ražo biodīzeļdegvielu savās ražotnēs Savienībā. Turklāt saskaņā ar pamatregulas 9. panta 1. punkta a) apakšpunktu Komisija var (bet tai nav pienākuma) attiecināt ražošanas nozares definīciju uz Savienības ražotājiem pat tad, ja tie arī importē attiecīgo izstrādājumu. Šajā ziņā Komisija norāda, ka Masol savu ekonomisko darbību koncentrē arī Savienībā, jo tā ražošanas apjoms Savienībā ievērojami pārsniedz no Indonēzijas vai citām valstīm pirktās biodīzeļdegvielas apjomu.

(202)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoti vēlējās uzzināt, vai Masol būtu jāizslēdz no Savienības ražošanas nozares definīcijas, ņemot vērā, ka tas ir pilnībā Indonēzijas ražotāja eksportētāja Musim Mas grupas īpašumā esošs meitasuzņēmums.

(203)

Komisija analizēja šo punktu, taču uzskatīja, ka Masol – Savienības biodīzeļdegvielas ražotājs – ir jāuzskata par piederīgu pie Savienības ražošanas nozares. Tas, kā īpašumā ir šis uzņēmums, ir tikai viens no elementiem, kas ņemti vērā šajā kontekstā, un šajā gadījumā, ņemot vērā uzņēmuma ražošanas apjoma ievērojamo īpatsvaru Savienībā, atrašanās īpašumā nav izšķirīga, lai noteiktu uzņēmuma Savienības ražotāja statusu.

(204)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas Wilmar iesniedza arī piezīmes par pagaidu regulas 3. tabulā norādīto Savienības ražošanas apjomu, norādīdams, ka, tad, ja, no 2015. gada līdz izmeklēšanas laikposmam ražošanas apjoms būtu palielinājies par tādu pašu procentuālo daudzumu kā patēriņš (33 %), ražošanas apjoms izmeklēšanas laikposmā būtu pārsniedzis patēriņu izmeklēšanas laikposmā.

(205)

Komisija norāda, ka šo salīdzinājumu ietekmē noapaļošana, jo precīzs patēriņa palielinājums attiecīgajā laikposmā bija 32,58 %. 2015. gadā ražošanas apjoms bija mazāks nekā patēriņš Savienībā. Attiecīgi, ja abi šie skaitļi palielinātos par vienādu procentuālo daļu, matemātiski nebūtu iespējams, ka sākotnēji zemākais skaitlis (ražošanas apjoms) pārsniedz sākotnēji augstāko skaitli (patēriņu), ja abi skaitļi ir matemātiski pareizi palielinājušies vienādā mērā.

(206)

Turklāt Komisija norāda, ka pagaidu regulas 269. apsvērumā apgalvotais, ka Savienības ražošanas nozares produkcija nevarēja apmierināt pieprasījumu, faktu ziņā atbilst patiesībai. Komisija norāda, ka jebkurā gadījumā visā attiecīgajā laikposmā Savienības ražošanas nozarei bija neizmantota jauda, kas nepieciešama tās ražošanas apjoma palielināšanai un pieaugošā patēriņa apmierināšanai, ko tā neīstenoja subsidētā biodīzeļdegvielas importa dēļ.

(207)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoti izteica to pašu piezīmi, norādot, ka 2015. gadā Savienības ražošanas apjoms atbildis gandrīz 100 % no patēriņa Savienībā, tāpēc, ja ražošanas apjoms palielinātos tieši tāpat kā patēriņš (kā to paredzējusi Komisija), Savienības ražošanas nozare faktiski būtu monopolizējusi visu ES patēriņu.

(208)

Tomēr pagaidu regulas 269. apsvērumā ir tikai norādīts, ka Savienības produkcija nevarēja apmierināt pieprasījumu Savienībā, tāpēc trūkstošā biodīzeļdegviela Savienībā tika importēta. Šis apgalvojums atbilst faktiem. Taču no faktu viedokļa ir nepamatoti ir runāt par Savienības ražošanas nozares monopolu. Kā norādīts pagaidu regulas 264. apsvērumā, Savienības ražošanas nozare sastāv no vairāk nekā 200 ražotājiem, kas savstarpēji konkurē Savienības tirgū. Tāpēc šajā gadījumā ir aplami runāt par iespējamu Savienības ražošanas nozares monopolu.

(209)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par Savienības ražošanas nozares definīciju un Savienības ražošanas apjomu, Komisija apstiprina savus pagaidu regulas 264.–269. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

(210)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas Indonēzijas ražotājs eksportētājs Wilmar norādīja, ka, analizējot patēriņu Savienībā, Komisija nav atsaukusies uz otro AED (27) (“AED II”) vai Komisijas deleģēto regulu (28), kurā minētas izejvielas, kas rada augstu netiešās zemes izmantošanas maiņas risku.

(211)

Komisija norāda, ka minētie divi dokumenti attiecas uz nākotnes, nevis līdzšinējo patēriņu, un ar tiem tiek turpināta Savienības politika veicināt biodīzeļdegvielas izmantošanu dīzeļmotoros un Wilmar norādītajam, ka šie tiesību akti var ierobežot PME patēriņu, nav nekāda sakara ar biodīzeļdegvielas kopējo patēriņu Savienībā.

(212)

Turklāt Wilmar piezīmēs par izpausto pagaidu informāciju apstiprina, ka līdz 2023. gada beigām PME patēriņš var saglabāties 2019. gada līmenī (29). Tikai pēc 2023. gada 31. decembra to izejvielu patēriņš, kas rada augstu netiešās zemes izmantošanas maiņas risku, samazināsies.

(213)

Turklāt ievērojamu daļu PME patlaban ražo Savienības ražošanas nozare. Vidējā termiņā imports no Indonēzijas var vēl aizvien palielināties, aizstājot PME, ko patlaban ražo Savienības ražošanas nozare.

(214)

Tā kā nav saņemtas piezīmes par patēriņu Savienībā, Komisija apstiprina savus pagaidu regulas 270.–278. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

(215)

Attiecībā uz importa no Indonēzijas apjomu un tirgus daļu Komisija pēc pagaidu regulas publicēšanas saņēma piezīmes no Indonēzijas eksportētājiem, Gunvor (nesaistīta biodīzeļdegvielas tirgotāja) un IV par importa no Indonēzijas apjomu attiecīgajā laikposmā.

(216)

Tie savās piezīmēs norāda, ka importa no Indonēzijas analīze ir kļūdaina, jo neaptver laikposmu no 2010. gada līdz 2012. gadam, tas ir, pirms antidempinga maksājumu noteikšanas 2013. gadā.

(217)

Komisija ņēma vērā šīs piezīmes, tomēr pagaidu regulas 279.–282. apsvērumā importa apjomi no Indonēzijas bija aprakstīti pareizi, un Komisija 281. un 282. apsvērumā ir skaidri norādījusi spēkā esošo antidempinga maksājumu ietekmi.

(218)

Komisija norāda arī, ka attiecīgais laikposms sākas 2015. gadā, tāpēc importa apjoma no Indonēzijas analīzi nevar datēt ar 2010.–2012. gadu, neizjaucot saskaņotību ar šajā izmeklēšanā aplūkoto attiecīgo laikposmu. Attiecīgā laikposma ilgums šajā gadījumā ir laikposms, kādu parasti izmanto šādā izmeklēšanā. Katrā ziņā, ņemot vērā importa apjomus no Indonēzijas, kas noteikti 2013. gadā pabeigtajā antidempinga izmeklēšanā, ir redzams, ka 2010.–2011. gadā importa apjomi no Indonēzijas bijuši līdzīgi apjomiem šajā izmeklēšanas laikposmā, kā arī paredzamajiem apjomiem tuvākajā nākotnē, ja netiks noteikti pasākumi (30).

(219)

Gunvor savās piezīmēs arī norāda, ka, ņemot vērā tikai importu no Indonēzijas, netiek ņemts vērā importa apjoms no Argentīnas izmeklēšanas laikposmā. Tomēr šī analīze ir veikta pagaidu regulas 6. iedaļas “Cēloņsakarība” 368.–370. apsvērumā.

(220)

Attiecībā uz cenu samazinājumu Komisija pēc pagaidu informācijas izpaušanas no Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem un IV saņēma piezīmes, kurās bija norādīts, ka cenu samazinājuma aprēķini ir jākoriģē vai jāpaskaidro sīkāk.

(221)

Pagaidu regulā bija noteiktas trīs metodes, kā aprēķina cenu samazinājumu starp biodīzeļdegvielas importu no Indonēzijas un biodīzeļdegvielas pārdošanu Savienības tirgū. Komisija sīkāk precizēs trīs metodes, kuras izmantotas šajā lietā, lai noteiktu, vai pastāv ievērojams cenu samazinājums, pamatojoties uz datiem, kas attiecas uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem.

(222)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV iesniedza piezīmes par trim Komisijas izmantotajām metodēm cenu samazinājuma aprēķināšanai un norādīja, ka Komisija nav ņēmusi vērā dažādus Eiropas Savienības Tiesas un Pasaules Tirdzniecības organizācijas spiedumus.

(223)

Komisija tam nepiekrīt. Visās trijās tālāk aprakstītajās metodēs ir sīki analizēta situācija, kad biodīzeļdegvielas imports no Indonēzijas tiek pārdots par zemākām cenām nekā Savienības produkcija, un visu triju metožu rezultātā tiek konstatēts cenu samazinājums.

(224)

IV savās piezīmēs par galīgo izpausto informāciju arī izteica dažus vispārīgus apsvērumus par cenu samazinājumu, kuri ir analizēti šeit.

(225)

Pirmkārt, IV salīdzināja NPE un rapšu eļļas metilesteri (“RME”) un norādīja, ka abiem šiem izstrādājumiem ir atšķirīgas fizikālās īpašības (vienam CFPP ir +13 °C un otram tā ir – 14 °C) un cenas.

(226)

Komisija piekrīt IV un tāpēc nav veikusi PME un RME tiešu salīdzināšanu.

(227)

Otrkārt, IV atsaucas uz pagaidu regulas 290. apsvērumu, kurā teikts, ka “PME parasti neizmanto tīrā veidā, bet parasti sajauc ar citām biodīzeļdegvielām, lai iegūtu maisījumu, kam ir zemāka CFPP”.

(228)

Tiek precizēts, ka fakts, ka PME parasti sajauc ar citām biodīzeļdegvielām, nenozīmē, ka PME netiek tieši sajaukts ar minerālo dīzeļdegvielu. Izlasē iekļauto Savienības ražotāju veiktās pārdošanas analīzē tika apstiprināts, ka ievērojama daļa tīra PME tiek pārdota tieši minerālās dīzeļdegvielas rafinēšanas uzņēmumiem, kas tieši konkurē ar tīra PME importu no Indonēzijas.

(229)

Biodīzeļdegviela ir viendabīgs izstrādājums, kam ir viens galvenais lietojums – to izmanto par degvielu dīzeļmotoriem. To izgatavo no dažādām nefosilām izejvielām. No izejvielām ir atkarīgas konkrētas fizikālo īpašību, proti, CFPP, atšķirības. Tirgū biodīzeļdegvielu ar konkrētu CFPP bieži apzīmē ar FAMEX (31), piemēram, FAME0 biodīzeļdegvielai ar CFPP 0 °C vai FAME5 dīzeļdegvielai ar CFPP 5 °C.

(230)

Lielākā daļa biodīzeļdegvielas veidu, arī PME, tiek pārdoti tīrā veidā vai maisījumā ar citiem biodīzeļdegvielas veidiem. Šajā kontekstā termins “maisījums” attiecas uz maisījumu, kas sastāv no dažādiem tādas biodīzeļdegvielas veidiem, kura nav minerālā dīzeļdegviela. Šo terminu nevajadzētu jaukt ar “maisījumu”, ko parasti pārdod degvielas uzpildes stacijās un kas, piemēram, Savienībā parasti sastāv no ne vairāk kā 10 % biodīzeļdegvielas un ne mazāk kā 90 % minerālās dīzeļdegvielas.

(231)

Pieprasījums pēc biodīzeļdegvielas ir atkarīgs no diviem galvenajiem faktoriem, proti, dīzeļdegvielas patēriņa un biodīzeļdegvielas satura šajā degvielā. Biodīzeļdegvielas cenai nav būtiskas ietekmes ne uz vienu no šiem faktoriem jo īpaši tāpēc, ka biodīzeļdegvielas cenas ietekme uz dīzeļdegvielas cenu degvielas uzpildes stacijās ir ierobežota.

(232)

Tāpēc, atšķirībā no daudziem citiem izstrādājumiem, attiecībā uz cenām biodīzeļdegvielas pieprasījums ir neelastīgs. Biodīzeļdegviela par zemām cenām parasti neizraisa patēriņa palielināšanos biodīzeļdegvielas tirgū. Tāpēc cenu konkurence biodīzeļdegvielas tirgū ir “nulles summas spēle”, kurā daudzumus, ko iegūst viens tirgus dalībnieks, tādā pašā līmenī zaudē citi tirgus dalībnieki.

(233)

Tāpēc, ja pieprasījums ir stabils, importētas subsidētas zemu cenu biodīzeļdegvielas daudzumu palielinājumam būs ietekme uz piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru, kā rezultātā radīties piedāvājuma pārpalikums visā biodīzeļdegvielas tirgū. Situācijā, kad visā biodīzeļdegvielas tirgū ir piedāvājuma pārpalikums, lētākas iespējas, piemēram, subsidētā importa, pieejamība radīs lejupēju cenu spiedienu arī visā biodīzeļdegvielas tirgū, negatīvi ietekmējot visus biodīzeļdegvielas ražotājus neatkarīgi no izmantotajām izejvielām.

(234)

Izmantojot pirmo metodi, pagaidu regulas 292.–295. apsvērumā PME imports no Indonēzijas tika salīdzināts ar Eiropas Savienībā saražotā PME pārdošanu. Cenu samazinājuma starpības bija diapazonā no 6,0 % līdz 11,6 %.

(235)

Lai precizētu šo aprēķinu, pēc piezīmju iesniedzēju pieprasījuma salīdzinājums tika veikts tieši starp Indonēzijas PME ar zemāko filtrējamības temperatūru (“CFPP”) + 13 un Savienības ražošanas nozares PME ar CFPP +10 (32). PME, ko pārdod ar CFPP +10, netika sajaukts, lai iegūtu attiecīgo CFPP; biodīzeļdegvielai tika pievienota piedeva, kas izmaksā mazāk nekā 1 EUR par tonnu, t. i., tikai aptuveni 0,1 % no ražošanas izmaksām. Komisija neuzskata, ka ir vajadzīga korekcija attiecībā uz šo piedevu, jo tai nebūtu ietekmes uz aprēķiniem.

(236)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas Wilmar savās piezīmēs norādīja, ka pagaidu regulas 287. apsvērumā Komisijai būtu bijis plašāk jāpaskaidro, kā tā ņēma vērā īpašo Vācijas “divkāršās uzskaites” sistēmu.

(237)

Metodikas precizējums: Vācija ir ieviesusi obligātos siltumnīcefekta gāzu emisiju mērķrādītājus, kas naftas pārstrādes uzņēmumiem ir jāsasniedz. Rezultātā darījumiem ar zemu CO2 emisiju līmeni tiek piesaistīts uzcenojums. Pārdošanas darījumi Vācijas tirgum tika noteikti, attiecīgā gadījumā izmantojot RKN rādītāju “2” (emisijas ir mazākas nekā 9 g/MJ), lai Komisija šos darījumus varētu salīdzināt ar līdzvērtīgu Indonēzijas importu uz citām dalībvalstīm, kurās ir divkāršās uzskaites sistēma.

(238)

Komisija norāda – kā minēts pagaidu regulas 288. apsvērumā – imports no Indonēzijas bez AED sertifikāta tika salīdzināts ar Savienības ražošanas nozares pārdevumiem, kas veikti ar AED sertifikātu. Pēc pagaidu informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar un IV norādīja, ka biodīzeļdegviela bez AED sertifikāta ir lētāka nekā ar AED sertifikātu, un pieprasīja korekciju.

(239)

Komisija norada, ka minētās personas neapstrīdēja to, ka šis izstrādājums ir identisks PME, ko pārdod ar AED sertifikātu, un neiesniedza pierādījumus, ka izstrādājums tieši nekonkurē ar Savienības ražošanas nozares ražoto PME. Tāpēc Komisija uzskata, ka korekcija attiecībā uz cenu starpību nav nepieciešama, it īpaši tāpēc, ka netika iesniegti pārliecinoši pierādījumi par šādu cenu starpību izmeklēšanas laikposmā.

(240)

Tāpēc Komisija turpina uzskatīt, ka šī metode precīzi parāda cenu samazinājumu, ko izraisīja no Indonēzijas importētās biodīzeļdegvielas veids. Katrā ziņā cenu samazinājuma starpība, kas noteikta izstrādājumiem bez AED sertifikāta, ievērojami pārsniedz Wilmar norādīto cenu starpību. Tāpēc, pat ja Wilmar pieprasītā korekcija tiktu veikta, šādas korekcijas ietekme būtu mērena un Indonēzijas importu joprojām būtu bijis ievērojams cenu samazinājums.

(241)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV un Wilmar pieprasīja veikt korekciju, lai ņemtu vērā CFPP10 un CFPP13 biodīzeļdegvielas cenu starpību.

(242)

Komisija nav konstatējusi šādu cenu starpību, un ne IV, ne Wilmar nav snieguši pierādījumus par cenu starpību. Komisija ir konstatējusi, ka biodīzeļdegviela tiek piedāvāta tirgos kā tīrs RME, FAME0 un tīrs PME. Tīrā PME piedāvājumos nebija atsauces uz izstrādājuma faktisko CFPP, bet bija tikai norādīts PME, un šis fakts apstiprina Komisijas argumentu, ka viss PME tiek pārdots par līdzīgām cenām neatkarīgi no konkrētās CFPP. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(243)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Komisija vēlreiz saņēma no Wilmar un IV pieprasījumu veikt cenu korekciju, lai salīdzinātu PME importu bez AED sertifikāta ar Savienībā ražoto PME ar AED sertifikātu.

(244)

Komisija atkārtoti pauž nostāju, ka šāda korekcija nav nepieciešama, un noraida pieprasījumu. Izmeklēšanas laikposmā Savienībā no Indonēzijas tika importēts lieli daudzumi PME bez AED sertifikāta, taču šāds PME ir derīgs sajaukšanai ar minerālo dīzeļdegvielu tikai tad, ja tam ir pievienots AED sertifikāts. Wilmar nav iesniedzis pierādījumus, ka bez AED sertifikāta importētais PME nebūtu konkurējis ar tā Savienībā ražoto PME, kam bija AED sertifikāts.

(245)

Izmantojot otro metodi, pagaidu regulas 296. un 297. apsvērumā Savienībā saražotās biodīzeļdegvielas daudzums, kas salīdzināts ar importu no Indonēzijas, tika paplašināts, salīdzinājumā iekļaujot izlasē iekļauto Savienības ražotāju FAME0 biodīzeļdegvielas pārdevumus.

(246)

Lai salīdzinātu FAME0 pārdošanas apjomus Savienībā ar valsts mēroga PME importu no Indonēzijas, Savienībā pārdotā FAME0 cena tika koriģēta un rezultātā reducēta līdz Savienībā pārdotā PME cenu līmenim, lai ņemtu vērā fizikālo īpašību atšķirību tirgus vērtību.

(247)

Lai precizētu aprēķinu, pēc piezīmju iesniedzēju pieprasījuma iepriekš minētā reducētā cena bija 100–130 EUR robežās par tonnu. Tāpat, lai precizētu aprēķinu, 55 % no visa Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoma, uz kuru attiecas šis salīdzinājums, ietver gan PME, gan FAME0 (33).

(248)

Atbilstīgi šai metodei noteiktā valsts mēroga cenu samazinājuma starpība ir 7,4 %.

(249)

Komisija uzskata, ka šis aprēķins ir pamatota aplēse par Indonēzijas importa ietekmi uz FAME0 cenu.

(250)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar apstrīdēja šo salīdzinājumu, citējot konstatējumus, kas izdarīti PTO izskatītajā strīda izšķiršanas lietā European Union – Anti-Dumping Measures on Biodiesel from Indonesia (34), kurā Komisija veica līdzīgu korekciju. Ekspertu grupa 7.157. punktā norādījusi:

“Neraugoties uz to, ka gan PME no Indonēzijas, gan jauktā CFPP0 biodīzeļdegviela varētu konkurēt par pārdošanu uzņēmumiem, kas jauc biodīzeļdegvielu ar minerālo dīzeļdegvielu, šis punkts tomēr neattiecas uz faktu, ka ES iestādes nav paskaidrojušas, vai salīdzinājums starp PME un jauktās CFPP0 biodīzeļdegvielas pārdošanas apjomiem veikts atbilstošā salīdzinājuma līmenī, ņemot vērā, ka PME ir izejviela šiem maisījumiem, arī CFPP0 biodīzeļdegvielai.”

(251)

Komisija norāda, ka kopš sākotnējās izmeklēšanas, kura attiecās uz importu no Indonēzijas, Savienības tirgus ir mainījies. Ekspertu grupa tolaik norādīja: “PME var izmantot tikai maisījumā, un faktiski tas ir viens no komponentiem dažādajos maisījumos, ko pārdod galalietotājiem ES tirgū.” (35)

(252)

Sākotnējā izmeklēšanā pret Indonēziju Komisija ir konstatējusi, ka Savienības ražošanas nozare nespēja ražot PME no importētas palmu eļļas, jo PME cena faktiski bija zemāka nekā palmu eļļas cena. Tāpēc Savienības ražošanas nozare iepirka tīru PME no Indonēzijas un pirms tālākpārdošanas to sajauca kopā ar citām savām ražotajām biodīzeļdegvielām (36).

(253)

Tomēr pašreizējā izmeklēšanā Komisija ir konstatējusi, ka Savienībā ražotais PME tika pārdots tieši naftas uzņēmumiem, tāpēc tirgus dinamika šajā ziņā ir mainījusies.

(254)

Komisija neapstrīd, ka PME tiek arī importēts Savienībā, lai to sajauktu ar citām biodīzeļdegvielām un iegūtu, piemēram, FAME0. Tomēr importētā PME daudzums ir atkarīgs no šāda importa cenas, kā arī no importētā PME fizikālajām īpašībām, tāpēc importētā PME cena rada cenu spiedienu arī uz maisījumiem. PME ir viens no lētākajiem biodīzeļdegvielas veidiem, ko var izmantot maisījumos, piemēram, FAME0 un FAME+5, kuri ir piemēroti izmantošanai ievērojamā Savienības tirgus daļā visu gadu. Tādējādi PME imports tieši konkurē ar citiem ES ražotās biodīzeļdegvielas veidiem, kas citos gadījumos tiktu sajaukti lielākos daudzumos, lai sasniegtu tādu pašu maisījuma rezultātu.

(255)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV noraidīja šo aprēķina metodi, norādot, ka tā attiecas tikai uz vienu Savienības ražošanas nozares segmentu un neaptver visus Savienības ražošanas nozares pārdotos izstrādājumu veidus. Komisija tam nepiekrīt, jo IV prasītais aprēķins, kas aptvertu visus Savienības ražošanas nozares pārdotos izstrādājumu veidus, ir sīki aprakstīts turpmāk kā 3. metode.

(256)

Izmantojot trešo metodi, pagaidu regulas 298.–299. apsvērumā valsts mēroga biodīzeļdegvielas imports no Indonēzijas tika salīdzināts ar izlasē iekļauto Savienības ražotāju kopējo pārdošanas apjomu. Atbilstīgi šai metodei noteiktā valsts mēroga cenu samazinājuma starpība ir 17,1 % (37).

(257)

Komisija uzskata, ka šis aprēķins, kurā attiecīgā izstrādājuma no Indonēzijas valsts mēroga imports tiek salīdzināts ar izlasē iekļauto Savienības ražotāju līdzīgā izstrādājuma pārdošanas apjomu Savienības tirgū, parāda, ka pat tad, ja salīdzina visus izstrādājumu veidus, importam no Indonēzijas ir konstatējams ievērojams cenu samazinājums. To apliecina arī pieejamie dati, kas minēti pagaidu regulas 284. apsvērumā.

(258)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar norādīja uz nekonsekvenci starp pārdošanas apjomiem, kas norādīti 2. un 3. metodei, un 55 % īpatsvaru no Savienības ražošanas nozares kopējā pārdošanas apjoma, uz ko attiecas 2. metode.

(259)

Komisija ir aplūkojusi šo atšķirību galīgajā izpaustajā informācijā, proti, to, ka kopējā vērtība 2. metodē nav 55 % no kopējās vērtības 3. metodē, kā tas minēts pagaidu regulas 296. apsvērumā.

(260)

Komisija precizē, ka šī atšķirība radusies tādēļ, ka katrā no trim metodēm, kas aprakstītas pagaidu regulas 292.–299. apsvērumā, izmantoti atšķirīgi avoti cenu samazinājuma aprēķināšanai.

(261)

1. metodē tika izmantoti Indonēzijas ražotāju eksportētāju pārdošanas darījumu saraksti, lai aprēķinātu vienības cenu tonnā katram RKN, un šo vienības cenu tonnā tad salīdzināja, izmantojot izlasē iekļauto Savienības ražotāju pārdošanas darījumu sarakstus.

(262)

2. metodē tika izmantoti tie paši darījumu saraksti kā 1. metodē attiecībā uz Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem, un tad tika pieskaitīti FAME0 pārdošanas apjomi no izlasē iekļauto Savienības ražotāju sarakstiem.

(263)

Taču 3. metodē aprēķins tika veikts, salīdzinot 1. metodē izmantotos darījumu sarakstus attiecībā uz Indonēzijas ražotājiem eksportētājiem ar izlasē iekļauto Savienības ražotāju vienības cenu, ko tie norādījuši savās atbildēs uz anketas jautājumiem, nevis kas norādīta to darījumu sarakstos. Tas tika darīts, lai nodrošinātu, ka attiecībā uz 3. metodi kopējā tvērumā netiek iekļauts apjoms, ko Savienības ražotāji iepirkuši un vēlāk pārdevuši tālāk.

(264)

Tāpēc kopējās vērtības 1. un 2. metodē nav tieši salīdzināmas ar kopējo vērtību 3. metodē, jo atšķiras avoti.

(265)

Neviena ieinteresētā persona neierosināja citu metodi, kā aprēķināt cenu samazinājumu starp Indonēzijas importu un Savienības ražošanas nozares pārdevumiem, un neviena ieinteresētā persona neiesniedza aprēķinus, kas liecinātu, ka izmeklēšanas laikposmā nav bijis cenu samazinājuma.

(266)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar norādīja, ka “vienīgais pareizais veids, kā aprēķināt cenu samazinājumu, ir salīdzināt izstrādājuma veidus, veikt korekcijas attiecībā uz fizikālo īpašību atšķirībām, kas ietekmē cenas, (..) vienlaikus ņemot vērā cenu salīdzināmības sarežģītību, ko konstatējusi PTO ekspertu grupa.”

(267)

Komisija ņēma vērā Wilmar ieteikumu attiecībā uz iepriekš minēto cenu samazinājuma aprēķinu, kurā izmantots visu Savienības ražošanas nozares pārdošanas apjoms. Tomēr, ņemot vērā, ka Wilmar nebija iesniedzis ne ieteikumus vai aplēses par korekciju apjomu attiecībā uz fizikālo īpašību atšķirībām, ne ieteikumus par to, kā ņemt vērā cenu salīdzināmības sarežģītību, kas konstatēta PTO ekspertu grupas nolēmumā, saistībā ar šo ieteikumu nebija iespējams veikt nekādu turpmāku rīcību.

(268)

Komisija veica vairākus cenu salīdzinājumus, lai aptvertu visas iespējamās izstrādājumu veidu konfigurācijas, nodrošinot pilnīgu salīdzināmību, cik vien tas iespējams. Komisija ir skaidrojusi arī, ka tirgus situācija izmeklēšanas laikposmā atšķīrās no situācijas, ko izvērtēja PTO ekspertu grupa (tagad Savienības ražotāji veic PME tiešu pārdošanu). Komisija ir izvērtējusi arī mijiedarbību un konkurences attiecības starp Indonēzijas PME importu un Savienības veiktajiem pārdevumiem un ir secinājusi, ka PME, kas ir viens no lētākajiem biodīzeļdegvielas veidiem, spēj radīt cenu spiedienu uz Savienības pārdoto produkciju.

(269)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV raksturoja šo aprēķinu kā salīdzinājumu starp Indonēzijas PME ar CFPP13 un Savienībā ražoto FAME0 un RME ar CFPP – 14 un norādīja, ka bez korekcijām attiecībā uz fizikālajām īpašībām (tas ir, CFPP) šis salīdzinājums būtībā ir bezjēdzīgs.

(270)

Komisija norāda, ka šis aprēķins ir Indonēzijas PME ar CFPP13 salīdzinājums ar visiem Savienības ražošanas nozares saražotās produkcijas pārdošanas apjomiem ES, kas ietver arī PME. Attiecībā uz jebkādām iespējamām korekcijām – netika iesniegts neviens pamatots un kvantificēts apgalvojums, lai veiktu šādu korekciju.

(271)

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisija secina, ka visas trīs pārbaudītās metodes liecina, ka importam no Indonēzijas izmeklēšanas laikposmā bija ievērojami zemākas cenas nekā Savienības ražošanas nozares pārdotajai produkcijai.

(272)

Ražotājs eksportētājs Wilmar norāda, ka Komisijas izmantotais korekcijas līmenis attiecībā uz pēcimportēšanas izmaksām 8,50 EUR apmērā par tonnu, kas noteikts iepriekšējā antidempinga izmeklēšanā, ir pārāk zems, un iesniedza dokumentāciju, kas liecina par labu koriģētam skaitlim, proti, 14,50 EUR par tonnu.

(273)

Iesniegtie dati attiecās uz vienu sūtījumu, kas tika saņemts pēc izmeklēšanas laikposma, un lielākā daļa izmaksu bija saistītas ar uzglabāšanu noliktavā pēc importēšanas, kas nebūtu jāiekļauj importēšanas izmaksās. Komisija uzskata, ka šis pamats nav uzticamāks par skaitli, kas noteikts iepriekš, pamatojoties uz nesaistīta importētāja datiem, tāpēc nepiekrīt veikt šādu korekciju.

(274)

Biodīzeļdegvielas tirgotājs Gunvor vaicā, vai cenu samazinājuma aprēķinos izmantoto importēšanas izmaksu noteikšanai ir izmantoti tā dati. Izmaksās, ko Gunvor norādīja savā atbildē uz anketas jautājumiem, bija ietverts salikts skaitlis, kas ietvēra gan importēšanas izmaksas (kuras izmantotas cenu samazinājuma aprēķinā), gan pēcimportēšanas izmaksas (kuras rodas posmā starp importēšanu un tālākpārdošanu un nav ņemtas vērā cenu samazinājuma aprēķinā).

(275)

Izmeklēšanā uz vietas Gunvor iesniedza pārskatītus skaitļus, kam bija izmantotas citāda bāze, savukārt Gunvor iesniegtie galīgie skaitļi bija balstīti uz aplēsēm un nebija pārbaudāmi. Tādējādi Komisija nolēma izmantot importēšanas izmaksas, kas izmantotas izmeklēšanā, kuras rezultātā ar Regulu (ES) Nr. 1194/2013 tika noteikti antidempinga maksājumi, un kas bija izmantotas arī iepriekšējā izmeklēšanā pret importu no Argentīnas (38). Komisija uzskata, ka minētās izmaksas ir ticamākas nekā Gunvor norādītās.

(276)

Tā kā kopš 2012. gada inflācija eurozonā ir ļoti zema (laikposmā no 2012. gada līdz 2018. gadam kopumā aptuveni 6 %), Komisija uzskata, ka ir lietderīgi izmantot šīs importēšanas izmaksas, neveicot korekciju attiecībā uz inflāciju. Katrā ziņā nekāda korekcija šādā nozīmē neietekmētu galīgās cenu samazinājuma starpības.

(277)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par importu no Indonēzijas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 279.–301. apsvērumā.

(278)

Tā kā nav saņemtas piezīmes, Komisija apstiprina pagaidu regulas 302.–308. apsvērumu.

(279)

Pēc informācijas izpaušanas IV un Wilmar iesniedza piezīmes par Savienības ražošanas nozares ražošanas jaudu, norādot uz ražošanas un jaudas palielinājumu attiecīgajā laikposmā, bet neapstrīdēja rādītāju līmeni vai tendenci. Tie apgalvo, ka minētais palielinājums norāda uz to, ka biodīzeļdegvielas imports no Indonēzijas nav radījis kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

(280)

Minētie argumenti ir analizēti pagaidu regulas 6. iedaļā “Cēloņsakarība”, 368.–370. apsvērumā.

(281)

Tā kā citas piezīmes par ražošanas apjomu, ražošanas jaudu un tās izmantojumu nav saņemtas, Komisija apstiprina pagaidu regulas 309.–313. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

(282)

Pēc informācijas izpaušanas IV norādīja, ka Savienības ražošanas nozares tirgus daļa 2015. gadā bija tāda, kāda tā bija, tādēļ, ka ražošanas nozarē pastāvēja “gandrīz absolūts monopols bez brīvas konkurences”.

(283)

Komisija norāda, ka tas nevar būt monopols, ņemot vērā, ka Savienības ražošanas nozare sastāv no vairāk nekā 100 uzņēmumiem, kas savstarpēji konkurē. Visā izmeklēšanā netika iesniegts neviens pierādījums par monopolistisku Savienības ražošanas nozares rīcību.

(284)

Gan eksportētājs Wilmar, gan IV norāda, ka pagaidu regulas 317. apsvērums ir kļūdains, jo tajā nav ņemts vērā tajā pašā laikā notiekošais biodīzeļdegvielas imports ES no Argentīnas.

(285)

Minētais imports ir analizēts pagaidu regulas 6. iedaļā “Cēloņsakarība”, 368.–370. apsvērumā.

(286)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar apgalvoja, ka Savienības ražošanas nozares tirgus daļas samazinājums pēc 2015. gada neliecina par kaitējumu “tādā apjomā, ka Savienības ražošanas nozarei praktiski bija monopols” Savienības tirgū. Wilmar norāda arī uz īpašo situāciju, ko bija radījuši antidempinga maksājumi, kuri tika noteikti sākotnējās izmeklēšanas rezultātā.

(287)

Izmeklēšana attiecas tikai uz attiecīgo laikposmu, kas definēts paziņojumā par procedūras sākšanu. Pagaidu regulas 317. apsvērumā ir atzīta arī antidempinga maksājumu atcelšanas ietekme. Attiecīgi Komisija noraida šo apgalvojumu.

(288)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas IV atkārtoti norādīja, ka Komisija nebija izskatījusi tās argumentus par Argentīnas biodīzeļdegvielas importa negatīvo ietekmi uz Savienības ražošanas nozares darbības rādītājiem.

(289)

Šajā sakarībā Komisija atsaucas uz pagaidu regulas 6.2.1. iedaļu un šīs regulas 6.2.1. iedaļu, kur ir analizēta Argentīnas importa ietekme uz Savienības ražošanas nozari.

(290)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par pārdošanas apjomu un tirgus daļu, Komisija apstiprina pagaidu regulas 314.–317. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

(291)

Pēc informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar norādīja, ka Savienības ražošanas nozares darbības rādītāji, sākot no 2015. gada, būtu jāvērtē, ņemot vērā tās “praktisko monopola stāvokli”. Kā aprakstīts 283. apsvērumā, nav iesniegti pierādījumi par monopola stāvokli.

(292)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 318. apsvērumā.

(293)

IV iesniedza piezīmes par pieauguma tendencēm, kas norādītas pagaidu regulas 10. tabulā, bet neapstrīdēja tendenču līmeni kā tādu. Tā apgalvo, ka minētās pieauguma tendences nekādā veidā neliecina par būtisku kaitējumu Savienības ražošanas nozarei.

(294)

Ņemot vērā, ka šajā gadījumā runa ir par kaitējuma draudiem, minētās piezīmes tiek noraidītas.

(295)

Tā kā nav saņemtas citas piezīmes par nodarbinātību un ražīgumu, Komisija apstiprina pagaidu regulas 319. un 320. apsvērumā izklāstītos secinājumus.

(296)

Piezīmēs pēc informācijas izpaušanas ražotājs eksportētājs Wilmar norāda, ka Komisija šajā iedaļā nav novērtējusi ietekmi, ko radīja subsidētā Argentīnas biodīzeļdegviela. Komisija vēlreiz norāda, ka Argentīnas importa analīze ir izklāstīta pagaidu regulas iedaļā “Cēloņsakarība”, 368.–370. apsvērumā.

(297)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 321. un 324. apsvērumā.

(298)

Pēc pagaidu informācijas izpaušanas IV atsaucās uz vienības pārdošanas cenu un vienības ražošanas izmaksu tendenci, norādot, ka abas vērtības attiecīgajā laikposmā palielinājušās gandrīz par 10 %. IV un ražotājs eksportētājs Wilmar norāda uz saikni starp ražošanas izmaksām un pārdošanas cenu, ko Komisija neapstrīd.

(299)

Ražotājs eksportētājs norāda uz Komisijas piezīmi pagaidu regulas 328. apsvērumā, ka biodīzeļdegviela ir izejviela un ka cenu samazinājums par 10 % nerada būtisku lejupēju spiedienu uz cenām. Wilmar nepiekrīt, apgalvojot, ka tas ir pretrunā pašas Komisijas norādītajam, ka pastāv PME izmantošanas ierobežojumi tā CFPP līmeņa dēļ.

(300)

Komisija nav konstatējusi pretrunas starp šiem abiem apgalvojumiem. Wilmar nenorāda, vai PME izmantošanas ierobežojums tika sasniegts izmeklēšanas laikposmā. Pat ja šis iespējamais ierobežojums tika sasniegts, fakts, ka PME var izmantot pašu par sevi vai maisījumā, lai šāda maisījuma cena būtu zemāka, nozīmē, ka tam nenovēršami ir ietekme uz cenām. Komisija ir norādījusi uz šo sajaukšanas ietekmi pagaidu regulas 290. apsvērumā.

(301)

Wilmar norāda arī, ka Komisija ir kļūdījusies, pagaidu regulas 329. apsvērumā uzskatīdama, ka pastāv saikne starp PME importa izraisīto cenu spiedienu un Savienības ražošanas nozares rentabilitāti, un, lai pamatotu šo apgalvojumu, atsaucas uz Savienības ražošanas nozares stāvokli laikposmā no 2012.–2013. gada līdz 2017. gada septembrim.

(302)

Šajā sakarībā Komisija norāda, ka secinājums pagaidu regulas 329. apsvērumā tika izdarīts, ņemot vērā datus par attiecīgo laikposmu, kuru nosaka izmeklēšanas sākumā, neņemot vērā nekādus ārējus faktorus. Wilmar pašu par sevi neapstrīd konstatēto savstarpējo saistību starp ražošanas izmaksu pieaugumu un neapmierinošo peļņas normu, ko izraisījis izmeklējamā importa cenu spiediens. Tāpēc šis arguments tiek noraidīts.

(303)

Turklāt Wilmar norāda, ka dažādo izlasē iekļauto Savienības ražotāju rentabilitāte, naudas plūsma un ienākums no ieguldījumiem būtiski atšķiras un tas jo īpaši norādot uz to, ka ES ražotāja peļņu un finanšu stāvokli ietekmē citi faktori, kas nav Indonēzijas biodīzeļdegvielas ražotāju radītais cenu spiediens.

(304)

Komisija uzskata, ka katram izlasē iekļautajam ražotājam ir vērojamas individuālas tendences, bet individuālo noviržu ietekme tiek mazināta, izdarot konstatējumus par visu izlasi kopumā. Tāpēc šis arguments tiek noraidīts.

(305)

Pēc galīgās informācijas izpaušanas Wilmar atkārtoja savus iepriekš minētos argumentus, neiesniedzot jaunus pierādījumus to pamatošanai. Tāpēc tā apgalvojumi tika vēlreiz noraidīti.

(306)

Tā kā citas piezīmes nav saņemtas, Komisija apstiprina savus secinājumus, kas izklāstīti pagaidu regulas 325.–329. apsvērumā.

(307)