(1)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 98/2013 (3) tika izveidoti saskaņoti noteikumi par to, kā darīt pieejamas, ievest, turēt īpašumā, lietot un izmantot Savienībā tādas vielas vai maisījumus, ko varētu ļaunprātīgi izmantot sprāgstvielu nelikumīgai izgatavošanai, nolūkā ierobežot to pieejamību plašai sabiedrībai un nodrošināt atbilstīgu ziņošanu par aizdomīgiem darījumiem visā piegādes ķēdē.

(2)

Lai arī Regula (ES) Nr. 98/2013 ir palīdzējusi samazināt apdraudējumu, ko Savienībā rada sprāgstvielu prekursori, ir nepieciešams stiprināt kontroles sistēmu attiecībā uz prekursoriem, kurus var izmantot improvizētu spridzekļu izgatavošanai. Ņemot vērā nepieciešamo izmaiņu daudzumu, skaidrības labad ir lietderīgi Regulu (ES) Nr. 98/2013 aizstāt.

(3)

Regula (ES) Nr. 98/2013 ierobežoja plašas sabiedrības locekļu piekļuvi sprāgstvielu prekursoriem un to lietošanu. Neatkarīgi no šā ierobežojuma dalībvalstīm tomēr bija iespēja izlemt plašas sabiedrības locekļiem piešķirt piekļuvi minētajām vielām ar licenču un reģistrācijas sistēmas starpniecību. Līdz ar to dalībvalstīs pastāv atšķirīgi sprāgstvielu prekursoru ierobežojumi un kontroles, kas rada šķēršļus tirdzniecībai Savienībā, tādējādi kavējot iekšējā tirgus darbību. Turklāt spēkā esošie ierobežojumi un kontroles nenodrošina pietiekamus sabiedrības drošības līmeņus, jo tie pienācīgi nenovērš iespējas noziedzniekiem iegādāties sprāgstvielu prekursorus. Improvizētu spridzekļu radītais apdraudējums joprojām ir liels un turpina izvērsties.

(4)

Tāpēc sistēma sprāgstvielu nelikumīgas izgatavošanas novēršanai būtu vēl vairāk jāuzlabo un jāsaskaņo, ņemot vērā sabiedrības drošības apdraudējuma izvēršanos, ko rada terorisms un citas smagas noziedzīgas darbības. Šādai uzlabošanai un saskaņošanai būtu arī jānodrošina sprāgstvielu prekursoru brīva aprite iekšējā tirgū, kā arī jāveicina ekonomikas dalībnieku konkurētspēja un inovācijas, piemēram, atvieglojot drošāku ķimikāliju izstrādi, kuras aizstātu sprāgstvielu prekursorus.

(5)

Kritēriji, pēc kuriem nosaka, kuri pasākumi būtu jāpiemēro kuriem sprāgstvielu prekursoriem, ietver apdraudējuma pakāpi, kas ir saistīta ar attiecīgo sprāgstvielu prekursoru, attiecīgā sprāgstvielu prekursora tirdzniecības apjomu un to vai ir iespējams noteikt koncentrācijas pakāpi, kuru nepārsniedzot sprāgstvielu prekursoru joprojām varētu izmantot likumīgiem mērķiem, kuriem tas ir darīts pieejams, vienlaicīgi nozīmīgi samazinot iespējamību minētos prekursorus izmantot sprāgstvielu nelikumīgai izgatavošanai.

(6)

Plašas sabiedrības locekļiem nevajadzētu būt atļautam iegādāties, ievest, turēt īpašumā vai lietot konkrētus sprāgstvielu prekursorus koncentrācijā, kas pārsniedz konkrētas robežvērtības masas procentos (masas %). Tomēr plašas sabiedrības locekļiem vajadzētu būt atļautam likumīgiem mērķiem iegādāties, ievest, turēt īpašumā vai lietot dažus sprāgstvielu prekursorus koncentrācijā, kas pārsniedz minētās robežvērtības, ar noteikumu, ka viņiem ir licence, lai to darītu. Ja pieteikuma iesniedzējs ir juridiska persona, dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu jāņem vērā tādas juridiskās personas un jebkuras tādas personas iepriekšējo darbību, kura rīkojas vai nu individuāli vai kā juridiskās personas organizācijas daļa un kurai ir vadošs stāvoklis juridiskajā personā, pamatojoties uz pilnvarām pārstāvēt juridisku personu, pilnvarām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā vai pilnvarām īstenot kontroli juridiskajā personā.

(7)

Attiecībā uz dažiem ierobežotiem sprāgstvielu prekursoriem, kuru koncentrācija pārsniedz šajā regulā paredzētās robežvērtības, nepastāv veids, kā plašas sabiedrības locekļi tos varētu lietot likumīgi. Tāpēc būtu jāizbeidz licencēšana attiecībā uz kālija hlorātu, kālija perhlorātu, nātrija hlorātu un nātrija perhlorātu. Licencēšana būtu jāatļauj vienīgi attiecībā uz ierobežotu skaitu ierobežotu sprāgstvielu prekursoru, attiecībā uz kuriem pastāv veids, kā plašas sabiedrības locekļi tos varētu lietot likumīgi. Šādai licencēšanai vajadzētu būt ierobežotai līdz tādai koncentrācijai, kas nepārsniedz šajā regulā paredzēto augšējo robežvērtību. Pārsniedzot minēto augšējo robežvērtību, sprāgstvielu nelikumīgas izgatavošanas risks ir lielāks nekā plašas sabiedrības locekļu veiktais minēto sprāgstvielu prekursoru nelielais likumīgais lietojums, ņemot vērā to, ka ar minēto prekursoru alternatīvām vai to zemāku koncentrāciju var sasniegt tādu pašu efektu. Ar šo regulu arī būtu jānosaka apstākļi, kas kompetentajām iestādēm būtu noteikti jāņem vērā, apsverot, vai izsniegt licenci. Tam kopā ar licences formātu, kas noteikts III pielikumā, būtu jāatvieglo citu dalībvalstu izsniegtu licenču atzīšana.

(8)

Vajadzētu būt iespējai citu dalībvalstu izsniegtu licenču savstarpējai atzīšanu veikt divpusēji vai daudzpusēji, lai sasniegtu vienotā tirgus mērķus.

(9)

Šajā regulā noteikto ierobežojumu un kontroles pasākumu piemērošanas nolūkā tiem ekonomikas dalībniekiem, kas attiecīgās vielas pārdod profesionāliem lietotājiem vai plašas sabiedrības locekļiem, kuri ir licences turētāji, vajadzētu būt iespējai balstīties uz informāciju, kas ir darīta pieejama piegādes ķēdes iepriekšējos posmos. Tāpēc ikvienam ekonomikas dalībniekam piegādes ķēdē būtu jāinformē reglamentēto sprāgstvielu prekursoru saņēmējs par to, ka uz minēto sprāgstvielu prekursoru darīšanu par pieejamu, ievešanu, turēšanu īpašumā vai lietošanu, ko veic plašas sabiedrības locekļi, attiecas šī regula, un to dara, piemēram, iepakojumam piestiprinot atbilstīgu etiķeti vai pārbaudot, ka atbilstīga etiķete ir piestiprināta iepakojumam, vai iekļaujot minēto informāciju drošības datu lapā, kas sagatavota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1907/2006 (4) II pielikumu.

(10)

Ekonomikas dalībnieks un profesionāls lietotājs atšķiras ar to, ka ekonomikas dalībnieki dara pieejamu sprāgstvielu prekursoru citai personai, savukārt profesionālie lietotāji iegādājas vai ieved sprāgstvielu prekursoru tikai savām vajadzībām. Ekonomikas dalībniekiem, kas minēto vielu pārdod profesionāliem lietotājiem, citiem ekonomikas dalībniekiem vai plašas sabiedrības locekļiem, kuriem ir licence, būtu jānodrošina, ka viņu personāls, kas ir iesaistīts sprāgstvielu prekursoru tirdzniecībā, ir informēts par to, kuri no produktiem, ko tas dara pieejamu, satur sprāgstvielu prekursorus, piemēram, iekļaujot informāciju par to, ka produkts satur sprāgstvielu prekursoru, produkta svītrkodā.

(11)

Atšķirība starp profesionāliem lietotājiem, kuriem drīkstētu darīt pieejamus ierobežotos sprāgstvielu prekursorus, un plašas sabiedrības locekļiem, kuriem tos nedrīkstētu darīt pieejamus, ir atkarīga no tā, vai persona plāno izmantot attiecīgo sprāgstvielu prekursoru mērķiem, kas ir saistīti ar attiecīgās personas konkrēto komercdarbību, darījumdarbību vai profesiju, tostarp mežsaimniecisku, dārzkopības un lauksaimniecisku darbību – vai nu pilnas slodzes, vai daļējas slodzes – un nav obligāta prasība saistīt to ar tās zemes platības lielumu, kurā attiecīgā persona veic šo darbību. Tāpēc ekonomikas dalībniekiem nevajadzētu darīt pieejamus ierobežotus sprāgstvielu prekursorus ne fiziskām, ne juridiskām personām, kas veic profesionālu darbību jomās, kurās konkrētie ierobežotie sprāgstvielu prekursori parasti netiek lietoti profesionālos nolūkos, nedz arī fiziskām vai juridiskām personām, kas iesaistītas darbībās, kuras nav saistītas ne ar kādu profesionālo nolūku.

(12)

Uz ekonomisko dalībnieku personālu, kas iesaistīts sprāgstvielu prekursoru darīšanā par pieejamiem, gadījumos kad tas izmanto sprāgstvielu prekursorus personīgām vajadzībām, vajadzētu attiekties tādiem pašiem šīs regulas noteikumiem, kādus piemēro plašas sabiedrības locekļiem.

(13)

Ekonomikas dalībniekiem būtu jāsaglabā darījumu dati, lai būtiski palīdzētu iestādēm novērst, atklāt un izmeklēt ar pašdarinātiem spridzekļiem izdarītus smagus noziegumus, saukt pie atbildības par tiem un pārbaudīt atbilstību šai regulai. Šajā nolūkā būtiska ir visu piegādes ķēdes aktoru un visu klientu identifikācija – vai tie būtu plašas sabiedrības locekļi, profesionāli lietotāji vai ekonomikas dalībnieki. Tā kā pašdarināti spridzekļi varētu tikt nelikumīgi izgatavoti un lietoti tikai ievērojamu laikposmu pēc sprāgstvielu prekursoru pārdošanas, darījumu dati būtu jāsaglabā, cik vien ilgi tas ir nepieciešami, samērīgi un atbilstīgi, lai veicinātu izmeklēšanas, un ņemot vērā vidējos pārbaudes laikposmus.

(14)

Šī regula būtu jāpiemēro arī ekonomikas dalībniekiem, kas darbojas tiešsaistē, tostarp tiem, kas darbojas tiešsaistes tirdzniecības vietās. Tāpēc ekonomikas dalībniekiem, kas darbojas tiešsaistē, būtu arī jāapmāca savs personāls un jāievieš piemērotas procedūras aizdomīgu darījumu atklāšanai. Turklāt tiem būtu jādara pieejami ierobežotie sprāgstvielu prekursori plašas sabiedrības locekļiem tikai tajās dalībvalstīs, kas uztur vai nosaka licencēšanas režīmu saskaņā ar šo regulu, un tikai pēc tam, kad ir pārbaudīts, vai šim plašās sabiedrības loceklim ir derīga licence. Pēc tam, kad ir pārbaudīta iespējamā klienta identitāte, piemēram, izmantojot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 910/2014 (5) noteiktos mehānismus, ekonomikas dalībniekam būtu jāpārbauda, vai izsniegtā licence aptver paredzēto darījumu, piemēram, fiziski pārbaudot licenci sprāgstvielas prekursora piegādes laikā vai – ar iespējamā klienta piekrišanu – sazinoties ar tās dalībvalsts kompetento iestādi, kura izsniedza licenci. Ekonomikas dalībniekiem, kas darbojas tiešsaistē, tāpat kā tiem, kuri darbojas bezsaistē, arī būtu jāpieprasa profesionālo lietotāju deklarācijas par galalietošanu.

(15)

Tiešsaistes tirdzniecības vietas darbojas tikai kā starpnieki starp ekonomikas dalībniekiem, no vienas puses, un plašas sabiedrības locekļiem, profesionāliem lietotājiem vai citiem ekonomikas dalībniekiem, no otras puses. Tādēļ tiešsaistes tirdzniecības vietas nebūtu jāiekļauj ekonomikas dalībnieka definīcijā un nebūtu jāpieprasa tām instruēt savu personālu, kas ir iesaistīts ierobežotu sprāgstvielu prekursoru tirdzniecībā, attiecībā uz šajā regulā noteiktiem pienākumiem vai pārbaudīt iespējamā klienta identitāti un vajadzības gadījumā licenci vai no iespējamā klienta pieprasīt citu informāciju. Tomēr, ņemot vērā centrālo lomu, ko tiešsaistes tirdzniecības vietas ieņem tiešsaistes darījumos, tostarp attiecībā uz reglamentētu sprāgstvielu prekursoru tirdzniecību, tām skaidri un efektīvi būtu jāinformē savi lietotāji, kuri ar to pakalpojumu starpniecību plāno darīt pieejamus reglamentētus sprāgstvielu prekursorus, par pienākumiem saskaņā ar šo regulu. Turklāt tiešsaistes tirdzniecības vietām būtu jāveic pasākumi, piemēram, piedāvājot instrumentus licenču pārbaudes atvieglošanai, lai palīdzētu nodrošināt, ka to lietotāji ievēro savus pienākumus attiecībā uz pārbaudi. Ņemot vērā to, ka arvien pieaug tiešsaistes tirdzniecības vietu nozīme attiecībā uz visu veidu piegādi, kā arī to, cik svarīgs ir šis iepirkuma kanāls – tostarp arī teroristu nolūkiem –, uz tiešsaistes tirdzniecības vietām būtu jāattiecina tie paši atklāšanas un ziņošanas pienākumi, kā uz ekonomikas dalībniekiem, savukārt procedūras aizdomīgu darījumu atklāšanai būtu pienācīgi jāpielāgo specifiskajai tiešsaistes videi.

(16)

Pienākumiem, kas tiešsaistes tirdzniecības vietām noteikti saskaņā ar šo regulu, nebūtu jākļūst par vispārējas pārraudzības pienākumu. Šajā regulā būtu jānosaka tikai specifiski pienākumi tiešsaistes tirdzniecības vietām attiecībā uz tādu aizdomīgu darījumu atklāšanu un ziņošanu, kuri notiek to tīmekļa vietnēs vai kuros izmanto to datošanas pakalpojumus. Tiešsaistes tirdzniecības vietas nebūtu uzskatāmas par atbildīgām, pamatojoties uz šo regulu, par darījumiem, kas netika atklāti, neraugoties uz to, ka tiešsaistes tirdzniecības vietai ir piemērotas, saprātīgas un samērīgas procedūras šādu aizdomīgu darījumu atklāšanai.

(17)

Ar šo regulu ekonomikas dalībniekiem tiek prasīts ziņot par aizdomīgiem darījumiem neatkarīgi no tā, vai iespējamais klients ir plašas sabiedrības loceklis, profesionāls lietotājs vai ekonomikas dalībnieks. Pienākumi saistībā ar reglamentētiem sprāgstvielu prekursoriem, tostarp pienākums ziņot par aizdomīgiem darījumiem, būtu jāattiecina uz visām vielām, kas uzskaitītas I un II pielikumā – neatkarīgi no to koncentrācijas. Tomēr no šīs regulas darbības jomas ir izslēgti produkti, kuri sprāgstvielu prekursorus satur vienīgi tik mazā daudzumā un tik sarežģītos maisījumos, ka sprāgstvielu prekursoru ekstrakcija tehniski ir ārkārtīgi sarežģīta.

(18)

Lai uzlabotu šīs regulas piemērošanu, gan ekonomikas dalībniekiem, gan publiskajām iestādēm būtu jāparedz atbilstoša apmācība par šīs regulas noteiktajiem pienākumiem. Dalībvalstīs vajadzētu būt inspekcijas iestādēm, būtu regulāri jāorganizē izpratnes veicināšanas pasākumi, kas pielāgoti atsevišķu sektoru īpatnībām, un būtu jāuztur pastāvīgs dialogs ar ekonomikas dalībniekiem visos piegādes ķēdes līmeņos, tostarp ar tiem ekonomikas dalībniekiem, kas darbojas tiešsaistē.

(19)

Vielas, ko noziedznieki izvēlas nelikumīgai sprāgstvielu izgatavošanai, var ātri mainīties. Tādēļ vajadzētu būt iespējai šajā regulā paredzēto ziņošanas pienākumu attiecināt arī uz citām vielām, vajadzības gadījumā steidzamības kārtā. Lai pielāgotos iespējamām izmaiņām vielu ļaunprātīgā izmantošanā par sprāgstvielu prekursoriem, saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus attiecībā uz šīs regulas grozīšanu, mainot tās koncentrācijas robežvērtības, virs kurām konkrētas saskaņā ar šo regulu ierobežotas vielas nedrīkst darīt pieejamas plašas sabiedrības locekļiem, un uzskaitot papildu vielas, attiecībā uz kurām ir jāziņo par aizdomīgiem darījumiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (6). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(20)

Lai pievērstos tām vielām, kas vēl nav uzskaitītas I vai II pielikumā, bet par kurām dalībvalsts konstatē pietiekamu pamatu uzskatīt, ka tās varētu izmantot sprāgstvielu nelikumīgai izgatavošanai, būtu jāparedz drošības klauzula atbilstīgai Savienības procedūrai. Turklāt, ņemot vērā specifiskus riskus, kuriem paredzēts pievērsties šajā regulā, ir lietderīgi atļaut dalībvalstīm konkrētos apstākļos pieņemt drošības pasākumus, tostarp attiecībā uz tām vielām, uz kurām jau attiecas pasākumi saskaņā ar šo regulu. Turklāt dalībvalstīm būtu jāļauj saglabāt valsts pasākumi, par kuriem tās jau informējušas vai paziņojušas Komisijai saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 98/2013 13. pantu.

(21)

Tiesiskais regulējums tiktu vienkāršots, ja atbilstīgus uz drošību vērstus Regulas (EK) Nr. 1907/2006 ierobežojumus par amonija nitrāta darīšanu pieejamu iestrādātu šajā regulā. Šajā nolūkā būtu attiecīgi jāgroza Regulas (EK) Nr. 1907/2006 XVII pielikums.

(22)

Šajā regulā tiek prasīta persondatu apstrāde un to tālāka atklāšana trešām personām aizdomīgu darījumu gadījumā. Šāda apstrāde un atklāšana nozīmē iejaukšanos pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un uz persondatu aizsardzību. Attiecīgi būtu jānodrošina, ka tiek pienācīgi aizsargātas pamattiesības uz persondatu aizsardzību personām, kuru dati tiek apstrādāti, piemērojot šo regulu. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (7) reglamentē persondatu apstrādi, ko veic saskaņā ar šo regulu. Tāpēc persondatu apstrāde, kas ir saistīta ar licences piešķiršanu un ziņošanu par aizdomīgiem darījumiem, būtu jāveic saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, tostarp attiecībā uz vispārīgiem datu aizsardzības principiem – likumīgums, godprātība un pārredzamība, nolūka ierobežojumi, datu minimizēšana, precizitāte, glabāšanas ierobežojums, integritāte un konfidencialitāte –, kā arī prasību pienācīgi ievērot datu subjekta tiesības.

(23)

Komisijai būtu jāizvērtē šī regula, pamatojoties uz lietderības, efektivitātes, būtiskuma, saskaņotības un ES pievienotās vērtības kritērijiem. Minētajam izvērtējumam būtu jāveido pamats ietekmes novērtējumam par iespējamiem turpmākiem pasākumiem. Šīs regulas izvērtējuma nolūkā informācija būtu jāvāc regulāri.

(24)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, ierobežot plašas sabiedrības locekļu piekļuvi sprāgstvielu prekursoriem, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tās mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(25)

Regula (ES) Nr. 98/2013 būtu jāatceļ,

(1)

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir Savienības iekšējā tirgus pamatprincipi, kas noteikti Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD).

(2)

Ievērojot Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. pantu, Savienības darbība ir vērsta uz to, lai izveidotu sociālo tirgus ekonomiku ar augstu konkurētspēju, kuras mērķis ir panākt pilnīgu nodarbinātību un sociālo attīstību, veicināt sociālo taisnīgumu un aizsardzību, sieviešu un vīriešu līdztiesību un solidaritāti starp paaudzēm un apkarot diskrimināciju. Ievērojot LESD 9. pantu, Savienībai, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, ir jāņem vērā prasības, kas cita starpā saistītas ar augsta līmeņa nodarbinātības veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu, kā arī ar izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu.

(3)

Eiropas Parlaments, Padome un Komisija 2017. gada 17. novembrī sociālajā samitā par taisnīgām darbvietām un izaugsmi, kas notika Gēteborgā, kopīgi paziņoja par Eiropas sociālo tiesību pīlāra izveidi. Kā apstiprināts Eiropadomes 2017. gada 14. un 15. decembrī notikušās sanāksmes secinājumos, minētajā samitā tika uzsvērts, ka, lai turpinātu attīstīt Savienības sociālo dimensiju, vispirms ir jādomā par cilvēkiem un, izvēršot centienus visos līmeņos, ir jāsekmē konverģence.

(4)

Kopīgajā deklarācijā par ES likumdošanas prioritātēm 2018. un 2019. gadā Eiropas Parlaments, Padome un Komisija apņēmās rīkoties, lai stiprinātu Savienības sociālo dimensiju, strādājot pie tā, lai uzlabotu sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanu, aizsargājot darba ņēmējus no veselības apdraudējumiem darbavietā, ar modernizētiem darba ņēmēju darbā norīkošanas noteikumiem nodrošinot taisnīgu attieksmi pret visām personām Savienības darba tirgū un turpinot uzlabot Savienības tiesību aktu izpildi pāri robežām.

(5)

Lai aizsargātu mobilu darba ņēmēju tiesības un veicinātu taisnīgu konkurenci starp uzņēmumiem, jo īpaši starp maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), ir ļoti svarīgi panākt Savienības tiesību aktu labāku pārrobežu izpildi darbaspēka mobilitātes jomā un vērsties pret ļaunprātīgu rīcību.

(6)

Būtu jāizveido Eiropas Darba iestāde (“Iestāde”), lai palīdzētu stiprināt taisnīgumu iekšējā tirgū un uzticēšanos tam. Būtu skaidri jādefinē Iestādes mērķi, stingri pievēršoties ierobežotam skaitam uzdevumu, lai nodrošinātu, ka pieejamie līdzekļi tiek pēc iespējas efektīvāk izmantoti jomās, kurās Iestāde var nodrošināt vislielāko pievienoto vērtību. Šajā nolūkā Iestādei būtu jāpalīdz dalībvalstīm un Komisijai centienos stiprināt piekļuvi informācijai, būtu jāatbalsta noteikumu ievērošana un dalībvalstu sadarbība Savienības tiesību aktu, kas saistīti ar darbaspēka mobilitāti Savienībā, konsekventā, efektīvā un iedarbīgā piemērošanā un izpildē visā Savienības teritorijā un sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanā un būtu jāuzņemas mediatora loma un jāatvieglo risinājumu rašana strīdu gadījumā.

(7)

Ir ļoti svarīgi uzlabot personu un darba devēju, jo īpaši MVU, piekļuvi informācijai par to tiesībām un pienākumiem darbaspēka mobilitātes, pakalpojumu brīvas aprites un sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinēšanas jomās, lai tie varētu pilnībā izmantot iekšējā tirgus piedāvātās iespējas.

(8)

Iestādei būtu jāveic savas darbības darbaspēka Savienības mēroga pārrobežu mobilitātes un sociālā nodrošinājuma koordinēšanas jomā, tostarp darba ņēmēju pārvietošanās brīvības, darba ņēmēju norīkošanas un ļoti mobilu pakalpojumu jomā. Tai būtu arī jāuzlabo dalībvalstu sadarbība nedeklarēta darba novēršanā un citās situācijās, kas apdraud iekšējā tirgus pienācīgu darbību, piemēram, saistībā ar “pastkastīšu” struktūrām un fiktīvu pašnodarbinātību, neskarot dalībvalstu kompetenci lemt par valstu pasākumiem. Ja Iestāde savu darbību veikšanas laikā uzzina par iespējamiem pārkāpumiem Savienības tiesību aktu jomā, piemēram, par pārkāpumiem attiecībā uz darba apstākļiem vai veselības aizsardzību un drošību, vai darbaspēka ekspluatāciju, tai būtu jāspēj par tiem ziņot attiecīgo dalībvalstu valsts iestādēm un vajadzības gadījumā arī Komisijai un citām kompetentajām Savienības iestādēm, un šajos jautājumos sadarboties ar tām.

(9)

Iestādes darbību tvērumam būtu jāattiecas uz konkrētiem Savienības tiesību aktiem, kas uzskaitīti šajā regulā, tostarp tajos izdarītajos grozījumos. Minētais saraksts būtu jāpaplašina, ja tiek pieņemti turpmāki Savienības tiesību akti par darbaspēka mobilitāti Savienības mērogā.

(10)

Iestādei, negaidot pamudinājumu, būtu aktīvi jāatbalsta Savienības un valstu centieni Savienības mēroga darbaspēka mobilitātes un sociālā nodrošinājuma koordinēšanas jomā un savi uzdevumi jāveic, pilnībā sadarbojoties ar Savienības iestādēm un struktūrām, kā arī ar dalībvalstīm, nepieļaujot darba dublēšanos un veicinot sinerģiju un papildināmību.

(11)

Iestādei šīs regulas darbības jomā būtu jāpalīdz vieglāk piemērot Savienības tiesību aktus un nodrošināt to izpildi, un tai būtu jāveicina atbalsts minēto noteikumu izpildes nodrošināšanai ar vispārēji piemērojamiem koplīgumiem saskaņā ar dalībvalstu praksi. Lai to panāktu, Iestādei būtu jāizveido vienota Savienības tīmekļa vietne, kas nodrošinātu pieeju visām atbilstīgajām Savienības tīmekļa vietnēm un valstu tīmekļa vietnēm, kuras izveidotas, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/67/ES (4) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2014/54/ES (5). Neskarot uzdevumus un darbības, ko veic Administratīvā komisija sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijai, kura izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (6) (“Administratīvā komisija”), Iestādei būtu arī jāpalīdz koordinēt sociālās nodrošināšanas sistēmas.

(12)

Dažos gadījumos, lai risinātu konkrētas vajadzības konkrētās nozarēs, piemēram, starptautisko pārvadājumu, tostarp pa ceļu, dzelzceļu, jūru, iekšzemes ūdensceļiem un gaisu, nozarē, ir pieņemti Savienības tiesību akti atsevišķās nozarēs. Šīs regulas darbības jomā Iestādei būtu jāpievēršas arī šādu Savienības nozaru tiesību aktu piemērošanas pārrobežu mobilitātes un sociālās nodrošināšanas aspektiem. Iestādes darbību tvērums, jo īpaši jautājums, vai tās darbībām būtu jāaptver arī citi Savienības tiesību akti, kas attiecas uz nozaru vajadzībām starptautisko pārvadājumu nozarē, būtu regulāri jāizvērtē un vajadzības gadījumā jāpārskata.

(13)

Iestādes darbībām vajadzētu attiekties uz personām, uz kurām attiecas Savienības tiesību akti šīs regulas darbības jomā, tostarp darba ņēmējiem, pašnodarbinātām personām un darba meklētājiem. Šādu personu vidū vajadzētu būt gan Savienības pilsoņiem, gan trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir likumīgi Savienības rezidenti, piemēram, norīkotiem darba ņēmējiem, uzņēmuma ietvaros pārceltiem darba ņēmējiem vai pastāvīgiem iedzīvotājiem un arī viņu ģimenes locekļiem, kā tas ir noteikts ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem, kuri reglamentē šādu personu mobilitāti Savienībā.

(14)

Iestādes izveidei nebūtu jārada jaunas tiesības vai pienākumi ne personām, ne darba devējiem, ieskaitot ekonomikas dalībniekus un bezpeļņas organizācijas, jo Iestādes darbībām uz šādām personām un darba devējiem būtu jāattiecas tādā mērā, cik uz tiem attiecas Savienības tiesību akti šīs regulas darbības jomas ietvaros. Ciešākai sadarbībai izpildes nodrošināšanas jomā nebūtu jārada pārmērīgs administratīvais slogs ne mobiliem darba ņēmējiem, ne darba devējiem, jo īpaši MVU, un tā nedrīkstētu kļūt par darbaspēka mobilitāti bremzējošu faktoru.

(15)

Lai nodrošinātu, ka personas un darba devēji var gūt labumu no taisnīga un efektīva iekšējā tirgus, Iestādei būtu jāatbalsta dalībvalstu centieni veicināt to iespējas būt mobiliem vai sniegt pakalpojumus un pieņemt darbā jebkurā vietā Savienībā, tostarp iespējas piekļūt pārrobežu mobilitātes pakalpojumiem, piemēram, darba, stažēšanās un māceklības piedāvājumu pārrobežu piemeklēšanai un mobilitātes shēmām, piemēram, “Tava pirmā EURES darbavieta” vai “ErasmusPRO”. Iestādei – sadarbībā ar citiem Savienības informācijas dienestiem, piemēram, “Tavs Eiropas padomdevējs”, un pilnībā izmantojot portālu “Tava Eiropa”, kurš kļūs par vienotās digitālās vārtejas, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2018/1724 (7), pamatu, un nodrošinot saskanību ar to, – būtu arī jāpalīdz uzlabot informācijas pārredzamību, tostarp par tiesībām un pienākumiem, kas paredzēti Savienības tiesību aktos, un personu un darba devēju piekļuvi pakalpojumiem.

(16)

Šajā nolūkā Iestādei būtu jāsadarbojas ar citām attiecīgām Savienības iniciatīvām un tīkliem, īpaši ar Eiropas valstu nodarbinātības dienestu tīklu, Eiropas Biznesa atbalsta tīklu, Robežu kontaktpunktu SOLVIT un Vecāko darba inspektoru komiteju, kā arī attiecīgajiem valstu dienestiem, piemēram, struktūrām, kuras veicina vienlīdzīgu attieksmi un atbalsta Savienības darba ņēmējus un viņu ģimenes locekļus un kuras dalībvalstis izraudzījušās, ievērojot Direktīvu 2014/54/ES. Iestādei būtu jāaizstāj Komisija attiecībā uz Eiropas Nodarbinātības dienestu tīkla (EURES) Eiropas Koordinācijas biroja, kurš izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/589 (8), pārvaldību, ieskaitot lietotāju vajadzību un darbības prasību noteikšanu EURES portāla un saistīto informācijas tehnoloģiju (IT) pakalpojumu efektivitātes nodrošināšanai, izņemot IT nodrošināšanu un IT infrastruktūras darbību un pilnveidi, par ko joprojām gādās Komisija.

(17)

Lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu taisnīgu, vienkāršu un efektīvu piemērošanu un īstenošanu, Iestādei būtu jāatbalsta sadarbība un savlaicīga informācijas apmaiņa starp dalībvalstīm. Valsts sadarbības koordinatoriem, kas strādā Iestādē, kopā ar pārējo personālu būtu jāatbalsta dalībvalstu sadarbības pienākumu izpilde, jāpaātrina apmaiņas starp tām ar tādu procedūru palīdzību, kas paredzētas, lai mazinātu kavēšanos, un jānodrošina saikne ar citiem valsts sadarbības koordinatoru birojiem, struktūrām un kontaktpunktiem, kas izveidoti saskaņā ar Savienības tiesību aktiem. Iestādei būtu jāveicina inovatīvu pieeju izmantošana rezultatīvai un efektīvai pārrobežu sadarbībai, ieskaitot elektroniskos datu apmaiņas rīkus, piemēram, sociālā nodrošinājuma informācijas elektroniskās apmaiņas sistēmu un Iekšējā tirgus informācijas sistēmu (IMI), un būtu jāsekmē procedūru digitalizācija un tādu IT rīku uzlabošana, kuri tiek izmantoti ziņu apmaiņai starp valstu iestādēm.

(18)

Lai palielinātu dalībvalstu spēju nodrošināt to cilvēku aizsardzību, kuri īsteno savas tiesības brīvi pārvietoties, un spēju cīnīties pret tādiem Savienības tiesību aktu pārkāpumiem šīs regulas darbības jomā, kuriem ir pārrobežu dimensija, Iestādei būtu jāatbalsta valstu iestādes saskaņotu un kopīgu inspekciju veikšanā, tostarp atvieglojot inspekciju īstenošanu saskaņā ar Direktīvas 2014/67/ES 10. pantu. Minētajām inspekcijām būtu jānotiek pēc dalībvalstu pieprasījuma vai pēc to piekrišanas Iestādes ierosinājumam. Iestādei dalībvalstīm, kas piedalās saskaņotajās vai kopīgajās inspekcijās, būtu jāsniedz stratēģisks, loģistikas un tehnisks atbalsts, pilnībā ievērojot konfidencialitātes prasības. Inspekcijas būtu jāveic, vienojoties ar attiecīgajām dalībvalstīm, un tām būtu jānotiek saskaņā ar to dalībvalstu valsts tiesību aktos paredzēto tiesisko regulējumu vai praksi, kur tās tiek veiktas. Dalībvalstīm būtu jāveic turpmāki pasākumi saistībā ar saskaņoto vai kopīgo inspekciju rezultātiem atbilstoši valsts tiesību aktiem vai praksei.

(19)

Saskaņotas un kopīgas inspekcijas nedrīkstētu aizstāt vai mazināt valstu kompetenci. Arī valstu iestādes kā pilntiesīgi dalībnieki būtu pilnībā jāiesaista šādu inspekciju īstenošanas procesā. Ja par inspekcijām valsts līmenī ir atbildīgas arodbiedrības, saskaņotas un kopīgas inspekcijas būtu jāveic tikai tad, ja tām ir piekrituši un tajās tiek iesaistīti atbilstīgie sociālie partneri.

(20)

Lai sekotu līdzi jaunākajām tendencēm, problēmām vai nepilnībām darbaspēka mobilitātes un sociālā nodrošinājuma koordinēšanas jomā, Iestādei, sadarbojoties ar dalībvalstīm un attiecīgā gadījumā ar sociālajiem partneriem, būtu jāizveido analītiskās un riska novērtēšanas spējas. Tajās būtu jāietilpst darba tirgus analīzes un pētījumu veikšanai, kā arī salīdzinošajai izvērtēšanai. Iestādei būtu jāuzrauga potenciāla prasmju vai darbaspēka pārrobežu plūsmu nelīdzsvarotība, tostarp tās iespējamā ietekme uz teritoriālo kohēziju. Iestādei arī būtu jāsniedz atbalsts riska novērtējumā, kas minēts Direktīvas 2014/67/ES 10. pantā. Iestādei būtu jānodrošina sinerģija un papildināmība ar Savienības aģentūrām, dienestiem vai tīkliem. Tādēļ tai būtu jāpieprasa SOLVIT un līdzīgu dienestu ieguldījums, risinot konkrētām nozarēm specifiskus uzdevumus un problēmas, kas atkārtoti rodas saistībā ar darbaspēka mobilitāti un kas ietilpst šīs regulas darbības jomā. Iestādei arī būtu jāatvieglo un jāracionalizē datu vākšanas darbības, kuras paredz Savienības tiesību akti šīs regulas darbības jomā. Tas nenozīmē jaunu ziņošanas pienākumu radīšanu dalībvalstīm.

(21)

Lai stiprinātu valsts iestāžu spējas darbaspēka mobilitātes un sociālā nodrošinājuma koordinācijas jomā un uzlabotu Savienības tiesību aktu konsekventu piemērošanu šīs regulas darbības jomā, Iestādei būtu jāpalīdz valsts iestāžu darbībā, tostarp izstrādājot praktiskas vadlīnijas, izveidojot apmācības programmas un programmas, kas vērstas uz mācīšanos no līdzbiedriem, tostarp darba inspekcijām, tām vēršoties pret tādām problēmām kā fiktīva pašnodarbinātība un ar darba ņēmēju darbā norīkošanu saistīta ļaunprātīga rīcība, veicinot savstarpējās palīdzības projektus, atvieglojot personāla apmaiņu, piemēram, tādu, kas minēta Direktīvas 2014/67/ES 8. pantā, un atbalstot dalībvalstis tādu informētības veicināšanas kampaņu organizēšanā, kurās personas un darba devēji tiek informēti par to tiesībām un pienākumiem. Iestādei būtu jāveicina apmaiņa ar labu praksi un zināšanām un to izplatīšana un pārņemšana un jāveicina savstarpēja izpratne par dažādām valstu sistēmām un praksi.

(22)

Iestādei būtu jāveido sinerģija starp tās uzdevumu nodrošināt taisnīgu darbaspēka mobilitāti un novērst nedeklarētu darbu. Šajā regulā nedeklarēta darba “novēršana” ir preventīvu pasākumu veikšana pret nedeklarētu darbu, atturēšana no tā un tā apkarošana, kā arī tā deklarēšanas sekmēšana. Pamatojoties uz “Eiropas platformas sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu”, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2016/344 (9), zināšanām un darba metodēm, Iestādei, iesaistot sociālos partnerus, būtu jāizveido pastāvīga darba grupa, arī ar nosaukumu “Eiropas platforma sadarbības stiprināšanai nolūka novērst nedeklarētu darbu”. Iestādei būtu jānodrošina platformas, kas izveidota ar Lēmumu (ES) 2016/344, esošo darbību netraucēta nodošana šai jaunajai darba grupai Iestādē.

(23)

Iestādei būtu jāuzņemas mediatora loma. Dalībvalstīm būtu jāspēj strīdīgās individuālās lietas nodot mediācijai Iestādē pēc tam, kad nav izdevies tās atrisināt tieša kontakta un dialoga ceļā. Mediācijā būtu jārisina tikai dalībvalstu strīdi, bet personām un darba devējiem, kuri saskaras ar grūtībām savu Savienības tiesību īstenošanā, būtu jāturpina vērsties valsts un Savienības dienestos, kuri paredzēti šādu lietu izskatīšanai, piemēram, SOLVIT tīklā, kurā Iestādei šādas lietas būtu jānodod. SOLVIT tīklam arī būtu jāspēj Iestādes izskatīšanai nodot lietas, kurās problēmu nevar atrisināt starp valstu pārvaldēm esošo atšķirību dēļ. Iestādei būtu jāuzņemas mediatora loma, neskarot Eiropas Savienības Tiesas (Tiesa) kompetences attiecībā uz Savienības tiesību aktu interpretāciju un neskarot Administratīvās komisijas kompetences.

(24)

Eiropas sadarbspējas satvars (EIF) nodrošina principus un ieteikumus, kā uzlabot sadarbspējas darbību pārvaldību un sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, izveidot starporganizāciju un pārrobežu attiecības, racionalizēt procesus, kas atbalsta gala-gala digitālās apmaiņas, un nodrošināt, ka gan esoši, gan jauni tiesību akti atbalsta sadarbspējas principus. Eiropas sadarbspējas atsauces arhitektūra (EIRA) ir vispārīga struktūra, kas sastāv no principiem un pamatnostādnēm, ko piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā (ES) 2015/2240 (10) minēto sadarbspējas risinājumu īstenošanai. Gan EIF, gan EIRA būtu jāsniedz norādes un atbalsts Iestādei attiecībā uz sadarbspējas jautājumiem.

(25)

Iestādei būtu jātiecas Savienībai un valstu ieinteresētajām personām nodrošināt labāku piekļuvi tiešsaistes informācijai un pakalpojumiem un atvieglot informācijas apmaiņu starp tām. Tāpēc Iestādei pēc iespējas būtu jāmudina izmantot digitālos rīkus. Papildus IT sistēmām un tīmekļa vietnēm arvien lielāka būtiska loma pārrobežu darbaspēka mobilitātes tirgū ir tādiem digitālajiem rīkiem kā tiešsaistes platformas un datubāzes. Tāpēc šādi instrumenti ir lietderīgi, lai nodrošinātu vieglu piekļuvi attiecīgajai tiešsaistes informācijai un lai Savienībai un valstu ieinteresētajām personām atvieglotu informācijas apmaiņu attiecībā uz to pārrobežu pasākumiem.

(26)

Iestādei būtu jātiecas uz to, lai tīmekļa vietnes un mobilās lietotnes, kas izveidotas šajā regulā noteikto uzdevumu īstenošanai, atbilstu attiecīgajām Savienības prasībām par piekļūstamību. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/2102 (11) dalībvalstīm ir jānodrošina, lai to publisko iestāžu tīmekļa vietnes būtu piekļūstamas saskaņā ar uztveramības, darbināmības, saprotamības un robustuma principiem un lai tās atbilstu minētās direktīvas prasībām. Minētā direktīva neattiecas uz Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru tīmekļa vietnēm un mobilajām lietotnēm. Tomēr Iestādei būtu jācenšas ievērot minētajā direktīvā izklāstītos principus.

(27)

Iestāde būtu jāpārvalda un tai būtu jādarbojas saskaņā ar principiem, kas noteikti Eiropas Parlamenta, Padomes un Eiropas Komisijas 2012. gada 19. jūlija kopīgajā paziņojumā par decentralizētajām aģentūrām.

(28)

Vienlīdzības princips ir viens no Savienības tiesību pamatprincipiem. Tas paredz, ka sieviešu un vīriešu līdztiesību nodrošina visās jomās, tostarp nodarbinātības, darba un atalgojuma jomā. Visām pusēm būtu jātiecas panākt, lai Valdē un Ieinteresēto personu grupā būtu līdzsvarota sieviešu un vīriešu pārstāvība. Minēto mērķi Valdei būtu jātiecas sasniegt attiecībā uz priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka amatiem kopumā.

(29)

Lai nodrošinātu efektīvu Iestādes darbību, tās Valdē vajadzētu būt pārstāvētām dalībvalstīm un Komisijai. Eiropas Parlaments, kā arī starpnozaru sociālo partneru organizācijas Savienības līmenī, vienlīdzīgi pārstāvot arodbiedrību un darba devēju organizācijas, un nodrošinot pienācīgu MVU pārstāvību, arī var izvirzīt pārstāvjus Valdei. Valdes sastāvam, ieskaitot priekšsēdētāja un priekšsēdētāja vietnieka atlasi, būtu jāatbilst dzimumu līdzsvara, pieredzes un kvalifikācijas principiem. Lai nodrošinātu rezultatīvu un efektīvu Iestādes darbību, Valdei jo īpaši būtu jāpieņem gada darba programma, jāveic savas funkcijas attiecībā uz Iestādes budžetu, jāpieņem Iestādei piemērojamie finansiālie noteikumi, jāieceļ izpilddirektors un jānosaka procedūras, kas attiecas uz izpilddirektora lēmumu pieņemšanu attiecībā uz Iestādes darbības uzdevumiem. Valdes sanāksmēs kā novērotājiem vajadzētu būt iespēja piedalīties tādu trešo valstu pārstāvjiem, kuras piemēro Savienības noteikumus šīs regulas darbības jomā.

(30)

Izņēmuma gadījumos, ja ir jāsaglabā maksimālais konfidencialitātes līmenis, valdes apspriedēs nevajadzētu piedalīties Eiropas Parlamenta ieceltajam neatkarīgajam ekspertam un starpnozaru sociālo partneru Savienības līmeņa organizāciju pārstāvjiem. Šāds noteikums būtu skaidri jānorāda Valdes reglamentā, un tas attiektos tikai uz sensitīvu informāciju par atsevišķiem gadījumiem, lai nodrošinātu, ka eksperta un pārstāvju efektīva līdzdalība Valdes darbā netiek nepamatoti ierobežota.

(31)

Būtu jāieceļ izpilddirektors, lai nodrošinātu Iestādes vispārējo administratīvo pārvaldību un Iestādei uzticēto uzdevumu izpildi. Citi darbinieki var aizvietot izpilddirektoru, ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, lai nodrošinātu Iestādes ikdienas vadību saskaņā ar Iestādes iekšējiem noteikumiem, neradot papildu vadības amatus.

(32)

Neskarot Komisijas pilnvaras, Valdei un izpilddirektoram vajadzētu būt neatkarīgiem savu pienākumu izpildē un būtu jārīkojas sabiedrības interesēs.

(33)

Iestādei ar īpašas Ieinteresēto personu grupas palīdzību būtu tieši jāizmanto attiecīgo ieinteresēto personu zinātība jautājumos, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā. Tās sastāvā vajadzētu būt pārstāvjiem no Savienības līmeņa sociālajiem partneriem, tostarp atzītiem Savienības nozaru sociālajiem partneriem, kuri pārstāv nozares, ko darbaspēka mobilitātes problēmas skar visvairāk. Ieinteresēto personu grupai vajadzētu būt iepriekš informētai un tai vajadzētu spēt pēc pieprasījuma vai pēc pašu iniciatīvas sniegt Iestādei savus atzinumus. Veicot savas darbības, Ieinteresēto personu grupa pienācīgi ņems vērā atzinumus, kurus sniegusi Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijas padomdevējas komiteja, kas izveidota ar Regulu (EK) Nr. 883/2004, un Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevējas komiteja, kura izveidota saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 492/2011 (12), un izmantos abu minēto komiteju zinātību.

(34)

Lai garantētu Iestādes pilnīgu autonomiju un neatkarību, tai būtu jāpiešķir autonoms budžets, kura ieņēmumus veido iemaksas no Savienības vispārējā budžeta, brīvprātīgas finanšu iemaksas no dalībvalstīm un iemaksas no trešām valstīm, kas iesaistās Iestādes darbā. Izņēmuma un pienācīgi pamatotos gadījumos tai būtu jāspēj saņemt deleģēšanas nolīgumus vai ad hoc dotācijas un iekasēt maksu par publikācijām vai jebkādiem pakalpojumiem, ko sniedz Iestāde.

(35)

Iestādes darbībai vajadzīgie tulkošanas pakalpojumi būtu jāsniedz Eiropas Savienības iestāžu Tulkošanas centram (Tulkošanas centrs). Iestādei būtu jāsadarbojas ar Tulkošanas centru, lai noteiktu rādītājus attiecībā uz kvalitāti, savlaicīgumu un konfidencialitāti, skaidri noteiktu Iestādes vajadzības un prioritātes un izveidotu pārredzamas un objektīvas tulkošanas procesa procedūras.

(36)

Personas datu apstrādei šīs regulas ietvaros būtu jānotiek atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (13) vai (ES) 2018/1725 (14) atkarībā no tā, kura ir piemērojama. Tas ietver atbilstīgu tehnisku un organizatorisku pasākumu ieviešanu, lai izpildītu minētajās regulās noteiktos pienākumus, jo īpaši pasākumus attiecībā uz apstrādes likumību, apstrādes darbību drošību, informācijas sniegšanu un datu subjektu tiesībām.

(37)

Lai nodrošinātu Iestādes darbības pārredzamību, būtu jāparedz, ka Iestādei tiek piemērota Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1049/2001 (15). Atbilstīgi LESD 228. pantam Iestādes darbības būtu jāpārrauga Eiropas ombudam.

(38)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (16) būtu jāpiemēro Iestādei, un tai būtu jāpievienojas Eiropas Parlamenta, Eiropas Savienības Padomes un Eiropas Kopienu Komisijas 1999. gada 25. maija Iestāžu nolīgumam par iekšējo izmeklēšanu, kuru veic Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF).

(39)

Iestādes uzņēmējai dalībvalstij būtu jānodrošina labākie iespējamie apstākļi pienācīgai Iestādes darbībai.

(40)

Lai nodrošinātu atvērtus un pārredzamus nodarbinātības nosacījumus un vienlīdzīgu attieksmi pret darbiniekiem, uz Iestādes darbiniekiem un izpilddirektoru būtu jāattiecina Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi un Savienības pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība, kas noteikti Padomes Regulā (EEK, Euratom, EOTK) Nr. 259/68 (17) (attiecīgi “Civildienesta noteikumi” un “Nodarbināšanas kārtība”), tostarp noteikumi par dienesta noslēpumu vai citas līdzvērtīgas prasības attiecībā uz konfidencialitāti.

(41)

Attiecīgās kompetences ietvaros Iestādei būtu jāsadarbojas ar Savienības aģentūrām, jo īpaši nodarbinātības un sociālās politikas jomā izveidotajām aģentūrām, izmantojot to zinātību un maksimāli palielinot sinerģiju: Eiropas Dzīves un darba apstākļu uzlabošanas fondu (Eurofound), Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centru (Cedefop), Eiropas Darba drošības un veselības aizsardzības aģentūru (EU-OSHA) un Eiropas Izglītības fondu (ETF), kā arī – attiecībā uz cīņu ar organizēto noziedzību, ieskaitot cilvēku tirdzniecību, – Eiropas Savienības Aģentūru tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropolu) un Eiropas Savienības Aģentūru tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust). Ar šādu sadarbību būtu jānodrošina koordinācija un jāveicina sinerģijas veidošanās, nepieļaujot nekādu dublēšanos minēto struktūru darbībā.

(42)

Sociālā nodrošinājuma sistēmu koordinācijas jomā Iestādei un Administratīvajai komisijai būtu cieši jāsadarbojas ar mērķi panākt sinerģiju un izvairīties no jebkādas dublēšanās.

(43)

Lai pievienotu operatīvo dimensiju darbaspēka pārrobežu mobilitātes jomās pastāvošo struktūru darbībām, Iestādei būtu jāpilda uzdevumi, kurus veic Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības tehniskā komiteja, kas izveidota saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 492/2011, Ekspertu komiteja par darba ņēmēju norīkošanu darbā, kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2009/17/EK (18), tostarp informācijas apmaiņa par administratīvo sadarbību, palīdzība ar īstenošanu saistītos jautājumos, kā arī izpilde pāri robežām, un platforma, kas izveidota ar Lēmumu (ES) 2016/344. Līdz ar Iestādes darbības uzsākšanu minētajām struktūrām būtu jābeidz pastāvēt. Valde var nolemt izveidot īpašas darba grupas vai ekspertu grupas.

(44)

Sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinācijas padomdevēja komiteja un Darba ņēmēju pārvietošanās brīvības padomdevēja komiteja nodrošina forumu apspriedēm ar sociālajiem partneriem un valdības pārstāvjiem valsts līmenī. Iestādei būtu jāsniedz ieguldījums to darbā, un tā drīkst piedalīties to sanāksmēs.

(45)

Lai atspoguļotu šo jauno institucionālo sistēmu, Regulas (EK) Nr. 883/2004, (ES) Nr. 492/2011 un (ES) 2016/589 būtu jāgroza un Lēmums (ES) 2016/344 būtu jāatceļ, tiklīdz Iestāde uzsāk darbību.

(46)

Iestādei būtu jāievēro valstu darba attiecību sistēmu dažādība, kā arī sociālo partneru autonomija, kā tas ir skaidri atzīts LESD. Dalība Iestādes darbībās neskar dalībvalstu kompetenci, pienākumus un atbildību, kas cita starpā paredzēta attiecīgajās un piemērojamās Starptautiskās Darba organizācijas (SDO) konvencijās, piemēram, Konvencijā Nr. 81 par darba inspekciju ražošanā un tirdzniecībā, un dalībvalstu pilnvaras regulēt valsts darba attiecības, būt par starpnieku tajās vai tās uzraudzīt, jo īpaši attiecībā uz tādu tiesību īstenošanu, kas attiecas uz koplīguma slēgšanu un kolektīvu rīcību.

(47)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, tās darbības jomā veicināt taisnīgas darbaspēka mobilitātes nodrošināšanu visā Savienībā un palīdzēt dalībvalstīm un Komisijai koordinēt sociālā nodrošinājuma sistēmas Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, tām rīkojoties nesaskaņoti, un to, ka minēto darbību pārrobežu rakstura un lielākas dalībvalstu sadarbības dēļ to labāk var sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(48)

Šajā regulā ir respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, kā noteikts LES 6. pantā,

(1)

Tiešsaistes starpniecības pakalpojumi ir galvenie uzņēmējdarbības un jaunu uzņēmējdarbības modeļu, tirdzniecības un inovācijas veicinātāji; tie var arī uzlabot patērētāju labklājību, un tos aizvien biežāk izmanto gan privātais, gan publiskais sektors. Šie pakalpojumi sniedz piekļuvi jauniem tirgiem un paver jaunas komerciālas izdevības, tādējādi ļaujot uzņēmumiem izmantot iekšējā tirgus sniegtās priekšrocības. Tie ļauj minētās priekšrocības izmantot Savienības patērētājiem, jo īpaši paplašinot patērētājiem piedāvāto preču un pakalpojumu klāstu, kā arī sekmējot konkurētspējīgu cenu piedāvāšanu tiešsaistē, bet tie arī rada problēmas, kas jārisina, lai nodrošinātu juridisko noteiktību.

(2)

Tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem var būt izšķirīga nozīme to uzņēmumu komerciālos panākumos, kas šādus pakalpojumus izmanto, lai sasniegtu patērētājus. Tāpēc, lai pilnībā izmantotu tiešsaistes platformu ekonomikas sniegtās priekšrocības, ir svarīgi, lai uzņēmumi varētu uzticēties tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem, ar kuriem tie stājas komercattiecībās. Tas ir svarīgi galvenokārt tāpēc, ka augošais skaits darījumu, kuros izmanto tiešsaistes starpniecības pakalpojumus un kurus veicina spēcīgs un uz datiem balstīts netiešs tīkla efekts, palielina šādu komerciālo lietotāju, jo īpaši mikrouzņēmumu, mazo un vidējo uzņēmumu (MVU), atkarību no minētajiem pakalpojumiem, kas tiem vajadzīgi, lai sasniegtu patērētājus. Ņemot vērā pieaugošo atkarību, minēto pakalpojumu sniedzējiem bieži vien ir lielākas iespējas aizstāvēt savas intereses un faktiski rīkoties vienpusēji veidā, kas ir netaisnīgs un var kaitēt uzņēmumu, kuri ir to lietotāji, leģitīmajām interesēm un netiešā veidā arī Savienības patērētājiem. Piemēram, tie varētu vienpusēji noteikt komerciālajiem lietotājiem praksi, kas ievērojami atšķiras no labas komercprakses vai ir pretrunā labai ticībai un taisnīgai darījumu veikšanai. Šī regula pievēršas šādām potenciālām nesaskaņām tiešsaistes platformu ekonomikā.

(3)

Patērētāji ir pieņēmuši tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, un konkurētspējīga, taisnīga un pārredzama tiešsaistes ekosistēma, kurā uzņēmumi rīkojas atbildīgi, ir arī būtiska patērētāju labklājības nodrošināšanai. Tiešsaistes platformu ekonomikas pārredzamības un uzticamības nodrošināšana darījumu attiecībās starp uzņēmumiem varētu arī netieši palīdzēt uzlabot patērētāju uzticēšanos tiešsaistes platformu ekonomikai. Tomēr tiešsaistes platformu ekonomikas attīstības tiešo ietekmi uz patērētājiem regulē citi Savienības tiesību akti, jo īpaši patērētāju acquis.

(4)

Uzņēmumiem, kas preces un pakalpojumus patērētājiem piedāvā tīmekļa vietnēs, nozīmīgs interneta datplūsmas avots var būt tiešsaistes meklētājprogrammas, tāpēc tās var ievērojami ietekmēt tādu korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāju komerciālos panākumus, kuri savas preces vai pakalpojumus iekšējā tirgū piedāvā tiešsaistē. Savukārt patērētāju izvēli un šādu korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāju komerciālos panākumus būtiski ietekmē tas, kā tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji ranžē tīmekļa vietnes, tostarp tādas, kurās korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāji piedāvā savas preces un pakalpojumus. Tādējādi tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji, pat ja viņiem nav līgumattiecību ar šiem korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem, faktiski var vienpusēji rīkoties veidā, kas ir netaisnīgs un var kaitēt korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāju leģitīmajām interesēm un netiešā veidā arī Savienības patērētājiem.

(5)

Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju un komerciālo lietotāju attiecību veids varētu arī izraisīt situācijas, kad komerciālo lietotāju iespējas gūt tiesisko aizsardzību ir visai ierobežotas gadījumos, ja tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju vienpusēja rīcība noved pie strīda. Daudzos gadījumos šie pakalpojumu sniedzēji nepiedāvā pieejamu un efektīvu iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu. Izveidotie strīdu alternatīvas izšķiršanas mehānismi dažādu iemeslu dēļ, tostarp sakarā ar specializētu mediatoru trūkuma un komerciālo lietotāju bailēm no atbildes rīcības, arī var izrādīties neefektīvi.

(6)

Tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un tiešsaistes meklētājprogrammām, kā arī darījumiem, ko veicina minētie pakalpojumi, piemīt pārrobežu potenciāls, un mūsdienu ekonomikā tie ir īpaši svarīgi pareizai Savienības iekšējā tirgus darbībai. Dažu šo pakalpojumu sniedzēju iespējams negodīgā un kaitējošā komercprakse un efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu neesamība kavē pilnīgu šā potenciāla īstenošanu un negatīvi ietekmē pareizu iekšējā tirgus darbību.

(7)

Savienības līmenī būtu jāizveido mērķtiecīgs obligāto noteikumu kopums, lai iekšējā tirgū nodrošinātu taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu tiešsaistes uzņēmējdarbības vidi. Jo īpaši komerciālajiem tiešsaistes starpniecības pakalpojumu lietotājiem būtu jānodrošina pienācīga pārredzamība, kā arī efektīvas tiesiskās aizsardzības iespējas visā Savienībā, lai Savienībā sekmētu pārrobežu darījumdarbību un tādējādi uzlabotu pareizu iekšējā tirgus darbību un lai vērstos pret iespējamu jaunu sadrumstalotību konkrētās jomās, uz kurām attiecas šī regula.

(8)

Minētajiem noteikumiem būtu jāparedz arī pienācīgi stimuli, lai veicinātu godīgumu un pārredzamību, jo īpaši attiecībā uz korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāju ranžēšanu meklēšanas rezultātos, ko ģenerē tiešsaistes meklētājprogrammas. Vienlaikus minētajiem noteikumiem vajadzētu atzīt un pasargāt visas tiešsaistes platformu ekonomikas inovācijas būtisko potenciālu un nodrošināt veselīgu konkurenci, kuras rezultātā palielinās patērētāju izvēles iespējas. Ir lietderīgi precizēt, ka šai regulai nevajadzētu skart valstu civiltiesības, jo īpaši līgumtiesības, piemēram, noteikumus par līguma spēkā esamību, rašanos, sekām vai izbeigšanu, ciktāl valstu civiltiesību noteikumi atbilst Savienības tiesībām un ciktāl uz attiecīgajiem aspektiem neattiecas šīs regulas noteikumi. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība piemērot valsts tiesību aktus, ar kuriem aizliedz vienpusēju rīcību vai negodīgu komercpraksi vai piemēro sankcijas par to, ciktāl uz attiecīgajiem aspektiem neattiecas šī regula.

(9)

Tā kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un tiešsaistes meklētājprogrammām parasti ir pasaules mērogs, šī regula būtu jāpiemēro minēto pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgi no tā, vai viņi darījumdarbību veic kādā dalībvalstī vai arī ārpus Savienības, ja vien ir izpildīti divi kumulatīvi nosacījumi. Pirmkārt, komerciālajiem lietotājiem vai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem darījumdarbība būtu jāveic Savienībā. Otrkārt, komerciālajiem lietotājiem vai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem, sniedzot minētos pakalpojumus, savas preces vai pakalpojumi būtu jāpiedāvā patērētājiem, kuri vismaz attiecībā uz daļu darījuma atrodas Savienībā. Lai noteiktu, vai komerciālie lietotāji vai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāji piedāvā preces vai pakalpojumus patērētājiem Savienībā, ir nepieciešams pārliecināties, vai ir acīmredzams, ka komerciālie lietotāji vai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāji vērš savu darbību uz patērētājiem, kuri atrodas vienā vai vairākās dalībvalstīs. Šis kritērijs būtu jāinterpretē saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas attiecīgo judikatūru attiecībā uz Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1215/2012 (3) 17. panta 1. punkta c) apakšpunktu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 (4) 6. panta 1. punkta b) apakšpunktu. Šādiem patērētājiem būtu jāatrodas Savienībā, bet to dzīvesvietai nav jābūt Savienībā un tiem nav jābūt kādas dalībvalsts valstspiederīgajiem. Tādējādi šī regula nebūtu jāpiemēro gadījumos, kad komerciālie lietotāji vai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāji neveic darījumdarbību Savienībā vai kad tie veic darījumdarbību Savienībā, bet tiešsaistes starpniecības pakalpojumus vai tiešsaistes meklētājprogrammas izmanto, lai preces vai pakalpojumus piedāvātu tikai tādiem patērētājiem, kas atrodas ārpus Savienības, vai personām, kas nav patērētāji. Turklāt šī regula būtu jāpiemēro neatkarīgi no tiesību aktiem, kas citādi piemērojami līgumam.

(10)

Dažāda veida attiecības starp uzņēmumiem un patērētājiem tiešsaistē tiek īstenotas ar tādu pakalpojumu sniedzēju starpniecību, kas sniedz daudzpusējus pakalpojumus, kuri pamatā balstās uz vienu un to pašu ekosistēmas veidošanas uzņēmējdarbības modeli. Lai ietvertu attiecīgos pakalpojumus, tiešsaistes starpniecības pakalpojumi būtu jādefinē precīzi un tehnoloģiju ziņā neitrāli. Pakalpojumiem jo īpaši būtu jāsastāv no informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kurus raksturo mērķis atvieglot tiešo darījumu uzsākšanu starp komerciālajiem lietotājiem un patērētājiem neatkarīgi no tā, vai darījumi tiek noslēgti tiešsaistē, attiecīgo tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēja vai komerciālā lietotāja tiešsaistes portālā, bezsaistē vai vispār netiek noslēgti, proti, nevajadzētu būt prasībai par līgumattiecībām starp komerciālajiem lietotājiem un patērētājiem kā par priekšnoteikumu tam, lai tiešsaistes starpniecības pakalpojumi būtu šīs regulas piemērošanas jomā. Tikai margināla rakstura pakalpojuma iekļaušana nebūtu jāuzskata par tādu, kas nosaka, ka tīmekļa vietnes vai pakalpojuma mērķis ir veicināt darījumus tiešsaistes starpniecības pakalpojumu nozīmē. Turklāt pakalpojumi būtu jāsniedz, pamatojoties uz līgumattiecībām starp pakalpojumu sniedzējiem un komerciālajiem lietotājiem, kuri piedāvā preces vai pakalpojumus patērētājiem. Šādas līgumattiecības būtu jāuzskata par pastāvošām, ja abas attiecīgās puses nepārprotamā veidā pastāvīgā informācijas nesējā izsaka savu nodomu uzņemties saistības, turklāt tai nav obligāti jābūt rakstveida piekrišanai.

(11)

Tādējādi tiešsaistes starpniecības pakalpojumu piemēriem, uz kuriem attiecas šī regula, būtu jāietver e-komercijas tiešsaistes tirdzniecības vietas, tostarp sadarbības tiešsaistes tirdzniecības vietas, kurās darbojas komerciālie lietotāji, tiešsaistes lietojumprogrammatūru pakalpojumi, piemēram, lietotņu veikali, un tiešsaistes sociālo plašsaziņas līdzekļu pakalpojumi neatkarīgi no tā, kāda tehnoloģija ir izmantota šādu pakalpojumu sniegšanai. Šajā ziņā tiešsaistes starpniecības pakalpojumus varētu nodrošināt arī ar balss palīdzības tehnoloģiju. Nevajadzētu būt nozīmei arī tam, vai minētie darījumi starp komerciālajiem lietotājiem un patērētājiem ir saistīti ar samaksu naudā, vai tam, ka tie daļēji tiek noslēgti bezsaistē. Tomēr šī regula nebūtu jāpiemēro vienādranga tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem, kuros nepiedalās komerciālie lietotāji, tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem, kas notiek tikai starp uzņēmumiem un netiek piedāvāti patērētājiem, tiešsaistes reklāmu rīkiem un tiešsaistes reklāmu apmaiņas platformām, ja to mērķis nav atvieglot tiešo darījumu uzsākšanu un ja tie neparedz līgumattiecības ar patērētājiem. Tā paša iemesla dēļ šai regulai nebūtu jāattiecas uz meklētājprogrammu optimizācijas programmatūras pakalpojumiem, kā arī tādiem pakalpojumiem, kuru pamatā ir reklāmu bloķēšanas programmatūra. Šai regulai nebūtu jāattiecas uz tehnoloģiskajām funkcijām un saskarnēm, kas tikai savieno aparatūru un lietotnes, jo parasti tās neatbilst prasībām, ko izvirza tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem. Tomēr šādas funkcijas vai saskarnes var būt tieši saistītas ar konkrētiem tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem vai papildināt tās un, ja tas tā ir, uz attiecīgajiem tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu jāattiecina pārredzamības prasības attiecībā uz atšķirīgu attieksmi, pamatojoties uz šīm funkcijām un saskarnēm. Šī regula nebūtu jāpiemēro arī tiešsaistes maksājumu pakalpojumiem, jo tie neatbilst piemērojamajām prasībām, bet būtībā drīzāk papildina darījumu, ar kuru attiecīgajiem patērētājiem tiek piegādātas preces un sniegti pakalpojumi.

(12)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas attiecīgo judikatūru un ņemot vērā to, ka komerciālo lietotāju atkarība galvenokārt ir novērota saistībā ar tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem, kas kalpo kā piekļuve patērētājiem, kuri ir fiziskas personas, patērētāja jēdziens, ko izmanto, lai precizētu šīs regulas darbības jomu, būtu jāattiecina tikai uz fiziskām personām, kuru rīcības nolūks nav saistīts ar šo personu komercdarbību, darījumdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju.

(13)

Ņemot vērā inovācijas straujo tempu, šajā regulā izmantotajai tiešsaistes meklētājprogrammas definīcijai vajadzētu būt tehnoloģiski neitrālai. Jo īpaši šo definīciju būtu jāsaprot kā tādu, kas attiecas arī uz balss pieprasījumiem.

(14)

Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem ir tendence izmantot iepriekš formulētus noteikumus un, lai vajadzības gadījumā efektīvi aizsargātu komerciālos lietotājus, šī regula būtu jāpiemēro tad, ja tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs vienpusēji nosaka līgumattiecību noteikumus neatkarīgi no to nosaukuma vai formas. Tas, vai noteikumi ir vienpusēji noteikti, būtu jāizvērtē katrā gadījumā atsevišķi, veicot vispārēju novērtējumu. Minētajā vispārējā novērtējumā iesaistīto pušu relatīvais lielums, tas, ka ir notikušas sarunas vai ka konkrēti noteikumi varētu būt apspriesti šādās sarunās un tās kopīgi noteikuši attiecīgais pakalpojumu sniedzējs un komerciālais lietotājs, pats par sevi nebūtu jāuzskata par izšķirošu faktoru. Turklāt pienākums tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem padarīt savus noteikumus viegli pieejamus komerciālajiem lietotājiem, tostarp to tirdzniecības attiecību posmā pirms līguma noslēgšanas, nozīmē, ka komerciālajiem lietotājiem netiks liegta šīs regulas rezultātā iegūtā pārredzamība, jo viņi var jebkādā veidā veiksmīgi risināt sarunas.

(15)

Lai nodrošinātu, ka vispārīgie līguma noteikumi dod iespēju komerciālajiem lietotājiem noteikt tiešsaistes starpniecības pakalpojumu izmantošanas, izbeigšanas un apturēšanas komercnosacījumus, kā arī garantēt to darījuma attiecību paredzamību, minētie noteikumi būtu jāizstrādā vienkāršā un skaidri saprotamā valodā. Noteikumi nebūtu jāuzskata par tādiem, kas ir sagatavoti vienkāršā un skaidri saprotamā valodā, ja tie ir neskaidri, nenoteikti vai tajos trūkst detalizētas informācijas par svarīgiem komerciāliem jautājumiem un tādējādi tie nesniedz komerciālajiem lietotājiem pietiekamu paredzamību attiecībā uz svarīgākajiem līgumattiecību aspektiem. Turklāt maldinoša valoda nebūtu jāuzskata par vienkāršu un skaidri saprotamu.

(16)

Lai nodrošinātu, ka komerciālajiem lietotājiem ir pienācīga skaidrība par to, kur un kam tiek pārdotas viņu preces un pakalpojumi, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu to komerciālajiem lietotājiem jānodrošina pārredzamība attiecībā uz jebkādiem papildu pārdošanas kanāliem vai potenciāli saistītām programmām, ko tie varētu izmantot minēto preču vai pakalpojumu pārdošanai. Papildu kanāli un saistītās programmas būtu jāsaprot tehnoloģiski neitrālā veidā, bet varētu, inter alia, ietvert citas tīmekļa vietnes, lietotnes vai citus tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, ko izmanto, lai tirgotu komerciālā lietotāja piedāvātās preces vai pakalpojumus.

(17)

Intelektuālā īpašuma tiesību piederībai un kontrolei var būt būtiska ekonomiska nozīme gan tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, gan to komerciālajiem lietotājiem. Lai nodrošinātu skaidrību un pārredzamību komerciālajiem lietotājiem un uzlabotu viņu izpratni, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar noteikumiem būtu jāietver vispārīga vai detalizētāka informācija, ja tie to vēlas, par minēto noteikumu vispārējo ietekmi, ja tāda ir, attiecībā uz komerciālā lietotāja intelektuālā īpašuma tiesību piederību un kontroli. Šāda informācija varētu inter alia ietvert informāciju, piemēram, par logotipu, preču zīmju vai zīmolu vispārējo izmantošanu.

(18)

Vispārīgo noteikumu pārredzamība var būtiski veicināt ilgtspējīgas darījuma attiecības un novērst netaisnīgu rīcību, kas kaitē komerciālajiem lietotājiem. Tādēļ tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jānodrošina, ka noteikumi ir viegli pieejami visos komercattiecību posmos, tostarp potenciāliem komerciālajiem lietotājiem pirms līguma noslēgšanas, un ka jebkuras šo noteikumu izmaiņas attiecīgajiem komerciālajiem lietotājiem tiek paziņotas pastāvīgā informācijas nesējā noteiktā paziņošanas termiņā, kas, ņemot vērā konkrētos apstākļus, ir pamatots un samērīgs un ir vismaz 15 dienas. Samērīgi paziņošanas termiņi, kas ir ilgāki nekā 15 dienas, būtu jāpiešķir, ja ierosinātās izmaiņas noteikumos prasa komerciālajiem lietotājiem veikt tehniskus vai komerciālus pielāgojumus nolūkā panākt atbilstību izmaiņām, piemēram, pieprasot, lai tie veiktu būtiskus tehniskus pielāgojumus savām precēm vai pakalpojumiem. Minēto paziņošanas termiņu nevajadzētu piemērot, ja un tādā mērā, kādā attiecīgais komerciālais lietotājs no tā ir nepārprotami atteicies, vai ja un tādā mērā, kādā nepieciešamība ieviest izmaiņas, neievērojot paziņošanas termiņu, izriet no juridiskajām vai normatīvajām saistībām, kas pakalpojuma sniedzējam ir noteiktas ar Savienības vai valsts tiesību aktiem. Tomēr jēdziens “izmaiņas” nebūtu jāattiecina uz redakcionālām izmaiņām, ciktāl tās nemaina noteikumu saturu vai jēgu. Prasība paziņot par ierosinātajām izmaiņām, izmantojot pastāvīgu informācijas nesēju, ļautu komerciālajiem lietotājiem efektīvi pārskatīt šīs izmaiņas vēlākā posmā. Komerciālajiem lietotājiem vajadzētu būt tiesīgiem izbeigt savu līgumu 15 dienu laikā pēc paziņojuma par jebkādām izmaiņām saņemšanas, ja vien līgumam nepiemēro īsāku laikposmu, piemēram, saskaņā ar valsts civiltiesībām.

(19)

Parasti jaunu preču vai pakalpojumu, tostarp lietotņu, iesniegšana tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem būtu jāuzskata par nepārprotamu apstiprinošu darbību, kuras rezultātā komerciālais lietotājs atsakās no paziņošanas termiņa, kas nepieciešams noteikumu izmaiņām. Tomēr gadījumos, kad saprātīgs un samērīgs paziņošanas termiņš pārsniedz 15 dienas, jo izmaiņas noteikumos prasa, lai komerciālais lietotājs veiktu būtiskus tehniskus pielāgojumus savām precēm vai pakalpojumiem, nevajadzētu uzskatīt, ka komerciālais lietotājs ir automātiski atteicies no paziņošanas termiņa, ja tas iesniedz jaunas preces un pakalpojumus. Gadījumos, kad, piemēram, tiek izņemtas vai pievienotas atsevišķas tiešsaistes starpniecības pakalpojumu funkcijas, kas komerciālajiem lietotājiem bija pieejamas, vai ja komerciālajiem lietotājiem varētu būt jāpielāgo savas preces vai jāpārprogrammē savi pakalpojumi, lai varētu turpināt darboties tiešsaistes starpniecības pakalpojumu platformā, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējam vajadzētu iepriekš paredzēt, ka izmaiņas noteikumos prasīs komerciālajam lietotājam veikt būtiskus tehniskos pielāgojumus.

(20)

Lai aizsargātu komerciālos lietotājus un abām pusēm sniegtu juridisko noteiktību, kompetentajai tiesai vajadzētu būt iespējai konstatēt, ka neatbilstīgie noteikumi ir spēkā neesoši, t. i., tie jāuzskata par tādiem, kas nekad nav pastāvējuši, erga omnes un ex tunc. Tomēr tam būtu jāattiecas tikai uz konkrētajiem noteikumiem, kas nav atbilstīgi. Pārējiem noteikumiem būtu jāpaliek spēkā un izpildāmiem, ciktāl tos var nodalīt no neatbilstīgajiem noteikumiem. Pēkšņas esošo noteikumu izmaiņas var būtiski traucēt komerciālo lietotāju darbību. Tāpēc, lai ierobežotu šādu negatīvu ietekmi uz komerciālajiem lietotājiem un lai atturētu no šādas rīcības, izmaiņām, kas veiktas, neievērojot pienākumu paredzēt noteiktu paziņošanas termiņu, vajadzētu būt spēkā neesošām, t. i., tās jāuzskata par tādām, kas nekad nav pastāvējušas, erga omnes un ex tunc.

(21)

Lai nodrošinātu, ka komerciālie lietotāji var pilnībā izmantot komerciālās iespējas, ko piedāvā tiešsaistes starpniecības pakalpojumi, šo pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu pilnībā liegt saviem komerciālajiem lietotājiem piedāvājumā vai klātbūtnē attiecīgajos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos izmantot savu tirdzniecības identitāti. Tomēr šis traucējumu aizliegums nebūtu jāsaprot kā komerciālo lietotāju tiesības vienpusēji noteikt savu piedāvājumu vai klātbūtni attiecīgajos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos.

(22)

Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējam var būt likumīgi iemesli pieņemt lēmumu ierobežot, apturēt vai izbeigt sava pakalpojumu sniegšanu konkrētam komerciālajam lietotājam, cita starpā izņemot no sortimenta atsevišķas konkrētā komerciālā lietotāja preces vai pakalpojumus vai faktiski dzēšot meklēšanas rezultātus. Ja komerciālo lietotāju darbība nav pavisam apturēta, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji var arī ierobežot to sortimenta atsevišķus elementus, piemēram, tos pazeminot vai negatīvi ietekmējot komerciālā lietotāja pamanāmību (“pelēkošana”), kas var ietvert tā ranžējuma pazemināšanu. Tomēr, ņemot vērā to, ka šādi lēmumi var būtiski ietekmēt attiecīgā komerciālā lietotāja intereses, tie būtu jāsniedz pirms tam vai vienlaikus ar to, kad ierobežošana vai apturēšana stājas spēkā, pastāvīgā informācijas nesējā norādot minētā lēmuma pamatojumu. Lai mazinātu šādu lēmumu negatīvo ietekmi uz komerciālajiem lietotājiem, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu arī jādod iespēja precizēt faktus, kuru dēļ pieņemts minētais lēmums, iekšējā sūdzību izskatīšanas procesa ietvaros – tas palīdzēs komerciālajiem lietotājiem atjaunot atbilstību, ja tas ir iespējams. Turklāt, ja tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs atceļ lēmumu ierobežot, apturēt vai izbeigt, piemēram, tādēļ, ka lēmums bija pieņemts kļūdas dēļ vai ka lēmuma pamatā esošo noteikumu pārkāpums nav izdarīts negodprātīgi un ir novērsts apmierinošā veidā, pakalpojumu sniedzējam būtu bez nepamatotas kavēšanās jāatjauno attiecīgā komerciālā lietotāja statuss, tostarp nodrošinot komerciālajam lietotājam jebkādu piekļuvi personas vai citiem datiem vai abu veidu datiem, kas bija pieejami pirms lēmuma.

Pamatojums attiecībā uz lēmumu ierobežot, apturēt vai izbeigt tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšanu būtu jāformulē tā, lai komerciālajam lietotājam būtu skaidrs, vai pastāv iespēja apstrīdēt lēmumu, kas tādējādi uzlabotu komerciālā lietotāja iespējas vajadzības gadījumā panākt efektīvu tiesisko aizsardzību. Pamatojumā būtu jānorāda lēmuma iemesli, balstoties uz pakalpojuma sniedzēja noteikumos iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, un tam būtu samērīgi jāattiecas uz attiecīgajiem konkrētajiem apstākļiem, tostarp trešo personu paziņojumiem, kuru dēļ pieņemts minētais lēmums. Tomēr nevajadzētu prasīt, lai tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs sniedz ierobežošanas, apturēšanas vai izbeigšanas pamatojumu, ja ar to tiktu pārkāptas kādas juridiskas vai normatīvas saistības. Turklāt nebūtu jāprasa sniegt pamatojumu tad, ja tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs var pierādīt, ka attiecīgais komerciālais lietotājs ir vairākkārt pārkāpis piemērojamos noteikumus, kā rezultātā tiek izbeigta visu attiecīgo tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšana.

(23)

Tiešsaistes starpniecības pakalpojuma izbeigšana un ar to saistītā tādu datu dzēšana, kuri tika sniegti, lai izmantotu tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, vai kuri radās, sniedzot tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, veido būtiskas informācijas zaudējumu, kas varētu nozīmīgi ietekmēt komerciālos lietotājus un varētu kaitēt arī to spējai pienācīgi izmantot citas tiesības, kas tiem piešķirtas ar šo regulu. Tāpēc tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējam vismaz 30 dienas pirms tam, kad tiek izbeigta visu tā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšana, būtu pastāvīgā informācijas nesējā jāsniedz attiecīgajam komerciālajam lietotājam pamatojums. Tomē, gadījumos, kad juridiskas vai normatīvas saistības liek tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējam izbeigt tā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšanu kopumā kādam konkrētam komerciālam lietotājam, šis paziņošanas termiņš nebūtu jāpiemēro. Tāpat 30 dienu paziņošanas termiņš nebūtu jāpiemēro tad, ja tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs lūdz izbeigšanas tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ievērojot Savienības tiesību aktus, kas atļauj tūlītēju izbeigšanu gadījumā, kad, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus un izsverot abu pušu intereses, nav pamatoti sagaidāms, ka līgumiskās attiecības turpināsies līdz termiņam, par ko vienojās, vai līdz paziņošanas termiņa beigām. Visbeidzot, 30 dienu paziņošanas termiņš nebūtu jāpiemēro, ja tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs var pierādīt atkārtotu noteikumu pārkāpumu. Dažādie izņēmumi 30 dienu paziņošanas termiņam var jo īpaši rasties saistībā ar nelikumīgu vai nepiemērotu saturu, preces vai pakalpojuma drošumu, viltošanu, krāpšanu, ļaunprogrammatūru, surogātpastu, datu pārkāpumiem, citiem kiberdrošības riskiem vai preces vai pakalpojuma piemērotību nepilngadīgajiem. Lai nodrošinātu proporcionalitāti, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, ja tas ir saprātīgi un tehniski iespējams, būtu jāizņem no sortimenta tikai atsevišķas komerciālā lietotāja preces vai pakalpojumi. Visu tiešsaistes starpniecības pakalpojumu izbeigšana ir visbargākais pasākums.

(24)

Preču un pakalpojumu ranžēšana, ko veic tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji, būtiski ietekmē patērētāju izvēli un līdz ar to arī to komerciālo lietotāju komerciālos panākumus, kuri piedāvā šīs preces un pakalpojumus patērētājiem. Ranžēšana attiecas uz komerciālo lietotāju piedāvājumu salīdzinošo pamanāmību vai meklēšanas rezultātiem piešķirto atbilstību atkarībā no tā, kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji vai tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji tos attēlo, izkārto vai paziņo, izmantojot algoritmisku secības noteikšanu, novērtējuma vai atsauksmju mehānismus, vizuālu izcelšanu vai citus uzmanības pievēršanas instrumentus vai to kombinācijas. Prognozējamība paredz, ka tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji ranžējumu nosaka nepatvaļīgā veidā. Tāpēc, lai šie procesi komerciālajiem lietotājiem kļūtu paredzamāki, lai viņi varētu labāk izprast ranžēšanas mehānisma darbību un salīdzināt dažādu pakalpojumu sniedzēju ranžēšanas metodes, pakalpojumu sniedzējiem būtu iepriekš jānorāda galvenie ranžēšanā izmantotie parametri. Šī pārredzamības pienākuma konkrētā uzbūve komerciālajiem lietotājiem ir svarīga, jo tas nozīmē, ka jāidentificē ierobežots parametru kopums, kas ir visbūtiskākie, no varbūt daudz lielāka skaita parametru, kuriem ir zināma ietekme uz ranžējumu. Šim argumentētajam aprakstam būtu jāpalīdz komerciālajiem lietotājiem uzlabot savu preču un pakalpojumu parādīšanu vai dažas būtiskas minēto preču vai pakalpojumu īpašības. Galvenā parametra jēdziens būtu jāsaprot kā tāds, kas ietver visus vispārīgos kritērijus, procesus, īpašos signālus, kas iekļauti algoritmos, vai citus pielāgošanas vai pazemināšanas mehānismus, ko izmanto saistībā ar ranžēšanu.

(25)

Ranžējumu veidojošo galveno parametru aprakstā būtu jāiekļauj arī paskaidrojums par jebkuru iespēju komerciālajiem lietotājiem par samaksu aktīvi ietekmēt ranžēšanu, kā arī paskaidrojumu par tās relatīvo ietekmi. Šajā nozīmē samaksa varētu attiekties uz maksājumiem, kuru galvenais vai vienīgais mērķis ir uzlabot ranžējumu, kā arī netiešu samaksu, kas izpaužas kā komerciālā lietotāja piekrišana jebkādām papildu saistībām un kam praktiskas sekas var būt ranžējuma uzlabojums, piemēram, jebkādu palīgpakalpojumu vai jebkādu maksas iespēju izmantošana. Šā apraksta saturs, tostarp galveno parametru skaits un tips, attiecīgi var ievērojami atšķirties atkarībā no konkrētajiem tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem, bet tam būtu jāsniedz komerciālajiem lietotājiem pietiekama izpratne par to, kā ranžēšanas mehānismā tiek ņemtas vērā to piedāvāto faktisko preču vai pakalpojumu iezīmes, un izpratne par šo preču vai pakalpojumu atbilstību konkrētu tiešsaistes starpniecības pakalpojumu patērētājiem. Komerciālo lietotāju preču vai pakalpojumu kvalitātes mērīšanai izmantotie indikatori, redaktoru izmantošana un viņu iespējas ietekmēt minēto preču vai pakalpojumu ranžējumu, tas, cik lielā mērā samaksa ietekmē ranžējumu, kā arī elementi, kas nav saistīti vai ir tikai attāli saistīti ar pašu preci vai pakalpojumu, piemēram, tiešsaistes piedāvājuma noformējuma elementi, varētu būt piemēri galvenajiem parametriem, kuriem – ja tie ir vienkāršā un skaidri saprotamā valodā izklāstīti ranžēšanas mehānisma vispārīgajā aprakstā – būtu jāpalīdz komerciālajiem lietotājiem gūt vajadzīgo pietiekamo izpratni par tā darbību.

(26)

Tāpat arī tīmekļa vietņu, īpaši to vietņu, kurās uzņēmumi piedāvā preces un pakalpojumus patērētājiem, ranžēšana, ko veic tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji, būtiski ietekmē patērētāju izvēli un šādu korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāju komerciālos panākumus. Tādēļ tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsniedz apraksts par galvenajiem parametriem, kas nosaka, kā tiks ranžētas visas indeksētās tīmekļa vietnes, tostarp tīmekļa vietnes, ko izmanto korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāji, kā arī citas tīmekļa vietnes, un minēto galveno parametru relatīvais nozīmīgums salīdzinājumā ar citiem parametriem. Tiešsaistes meklētājprogrammu gadījumā šim aprakstam būtu ne vien jāpiedāvā informācija par preču un pakalpojumu īpašībām un to atbilstību patērētājiem, bet arī jāsniedz korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem atbilstīga izpratne par to, vai – un, ja tā ir, tad kā un cik lielā mērā – tiek ņemta vērā konkrēta izmantotās tīmekļa vietnes dizaina specifika, piemēram, optimizācija attēlošanai mobilajās telesakaru ierīcēs. Tajā būtu jāiekļauj arī paskaidrojums par jebkuru iespēju korporatīvo tīmekļu vietņu lietotājiem par samaksu aktīvi ietekmēt ranžējumu, kā arī paskaidrojums par tā relatīvo ietekmi. Tā kā starp tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem nav līgumattiecību, minētajam aprakstam vajadzētu būt pieejamam sabiedrībai acīmredzamā un viegli pieejamā vietā attiecīgajā tiešsaistes meklētājprogrammā. Šajā nozīmē tīmekļa vietņu daļas, kas prasa lietotājiem pieteikties vai reģistrēties, nebūtu jāsaprot kā viegli un publiski pieejamas.

Lai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem nodrošinātu paredzamību, apraksts būtu arī regulāri jāatjaunina, tostarp nodrošinot, ka visas galveno parametru izmaiņas var viegli identificēt. Atjauninātu galveno parametru apraksta esamība arī nāktu par labu lietotājiem, kas nav tiešsaistes meklētājprogrammas korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāji. Dažos gadījumos tiešsaistes meklētājprogrammu nodrošinātāji var pieņemt lēmumu ietekmēt ranžēšanu konkrētā gadījumā vai izņemt noteiktu tīmekļa vietni no ranžēšanas, pamatojoties uz trešās puses paziņojumu. Tā kā tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēju gadījumā atšķirībā no tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem starp iesaistītajām pusēm nav līgumattiecību, tādēļ tiem nevar prasīt tieši paziņot korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem par izmaiņām ranžējumā vai izņemšanu no saraksta, kas saistītas ar trešās puses paziņojumu. Tomēr korporatīvās tīmekļa vietnes lietotājam vajadzētu būt iespējai pārbaudīt paziņojuma saturu, kas konkrētajā gadījumā ir pamatā izmaiņām ranžējumā vai noteiktas tīmekļa vietnes izņemšanai no saraksta, iepazīstoties ar paziņojuma saturu, piemēram, publiski pieejamā tiešsaistes datubāzē. Tas palīdzētu mazināt konkurentu iespējas ļaunprātīgi izmantot paziņojumus, kuru rezultātā var notikt izņemšana no saraksta.

(27)

Tiešsaistes starpniecības vai tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem ar šo regulu nevajadzētu prasīt atklāt detalizētu ranžēšanas mehānismu darbību, tostarp algoritmus. Tāpat nevajadzētu kaitēt to spējai vērsties pret trešo personu veiktām negodprātīgām manipulācijām ar ranžējumu, tostarp patērētāju interesēs. Vispārīgam galveno ranžēšanas parametru aprakstam būtu jāaizsargā minētās intereses, vienlaikus nodrošinot komerciālajiem lietotājiem un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem pietiekamu izpratni par to, kā darbojas ranžēšana saistībā ar to, kā viņi izmanto konkrētus tiešsaistes starpniecības pakalpojumus vai tiešsaistes meklētājprogrammas. Lai nodrošinātu šīs regulas mērķa sasniegšanu, apsvērumiem par tiešsaistes starpniecības pakalpojumu vai tiešsaistes meklētājprogrammu lietotāju komerciālajām interesēm nekad nevajadzētu būt par iemeslu tam, ka tiek atteikts izpaust galvenos parametrus, kas nosaka ranžējumu. Šajā sakarā, lai gan šī regula neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/943 (5), sniegtajam aprakstam būtu vismaz jābalstās uz faktiskajiem datiem par izmantoto ranžēšanas parametru atbilstību.

(28)

Komisijai būtu jāizstrādā vadlīnijas, lai palīdzētu tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un tiešsaistes meklētājprogrammu sniedzējiem piemērot šajā regulā noteiktās ranžēšanas pārredzamības prasības. Šiem centieniem būtu jāpalīdz optimizēt veidu, kādā galvenos parametrus, kas nosaka ranžējumu, identificē un parāda komerciālajiem lietotājiem un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem.

(29)

Palīgpreces un palīgpakalpojumi būtu jāsaprot kā preces un pakalpojumi, kas tiek piedāvātas patērētājam nekavējoties pirms darījuma pabeigšanas, kas uzsākts tiešsaistes starpniecības pakalpojumos, lai papildinātu komerciālā lietotāja piedāvāto primāro preci vai pakalpojumu. Palīgpreces un palīgpakalpojumi attiecas uz produktiem, kas parasti, lai tie darbotos, ir atkarīgi un ir tieši saistīti ar primāro preci vai pakalpojumu. Tādēļ šim terminam nebūtu jāaptver tās preces un pakalpojumi, ko pārdod tikai papildus attiecīgajai primārajai precei vai produktam, nevis kas pēc sava rakstura tos papildina. Palīgpakalpojumu piemēri ietver remonta pakalpojumus konkrētai precei vai finanšu produktus, kā piemēram, automašīnas īres apdrošināšana, ko piedāvā, lai papildinātu komerciālā lietotāja piedāvātas konkrētas preces vai pakalpojumus. Līdzīgi palīgpreces varētu ietvert preces, kas papildina konkrētu komerciālā lietotāja piedāvātu produktu, radot jauninājumu vai pielāgošanas rīku, kas saistīts ar minēto konkrēto produktu. Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, kas piedāvā patērētājiem tādas preces vai pakalpojumus, kas ir komerciālā lietotāja pārdotās preces vai pakalpojuma palīgpreces vai palīgpakalpojumi, izmantojot savus tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, būtu savos noteikumos būtu jāizklāsta apraksts par piedāvāto palīgpreču un palīgpakalpojumu veidu. Šādam aprakstam vajadzētu būt pieejamam noteikumos neskatoties uz to, vai palīgpreci vai palīgpakalpojumu piegādā pats tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs vai kāda trešā puse. Šādam aprakstam vajadzētu būt pietiekoši visaptverošam, lai komerciālais lietotājs varētu saprast, vai kāda prece vai pakalpojums tiek pārdots kā palīgprece vai palīgpakalpojums komerciālā lietotāja precei vai pakalpojumam. Aprakstā nevajadzētu obligāti iekļaut konkrētu preci vai pakalpojumu, bet drīzāk tajā vajadzētu iekļaut tā produkta veidu, kas tiek piedāvāts kā papildu produkts komerciālā lietotāja primārajam produktam. Turklāt šajā aprakstā jebkādā gadījumā būtu jāiekļauj to, vai komerciālajam lietotājam ir atļauts, un ar kādiem nosacījumiem, piedāvāt savas palīgpreces un palīgpakalpojumus papildus primārajai precei vai pakalpojumam, ko tas piedāvā tiešsaistes starpniecības pakalpojumos.

(30)

Ja tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs pats piedāvā patērētājiem noteiktas preces vai pakalpojumus, izmantojot savus tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, vai dara to, izmantojot tā kontrolē esošu komerciālo lietotāju, tad minētais pakalpojumu sniedzējs varētu tieši konkurēt ar citiem tā tiešsaistes starpniecības pakalpojuma komerciālajiem lietotājiem, kurus tas nekontrolē, un tas pakalpojumu sniedzējam varētu dot ekonomisku stimulu un spēju izmantot savu kontroli pār tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem, lai sniegtu tehniskas vai ekonomiskas priekšrocības saviem vai tā kontrolē esoša komerciālā lietotāja piedāvājumiem, šādas priekšrocības liedzot konkurējošiem komerciālajiem lietotājiem. Šāda rīcība varētu mazināt godīgu konkurenci un ierobežot patērētāju izvēli. Šādās situācijās jo īpaši ir svarīgi, lai tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs rīkotos pārredzamā veidā un pienācīgi aprakstītu jebkādu iespējamu atšķirīgu attieksmi un izklāstītu tās iemeslus – neatkarīgi no tā, vai tā tiek īstenota ar juridiskiem, komerciāliem vai tehniskiem līdzekļiem, piemēram, ar operētājsistēmām saistītām funkcionalitātēm, – pret precēm vai pakalpojumiem, ko viņš piedāvā pats, salīdzinājumā ar attieksmi pret tām precēm vai pakalpojumiem, ko piedāvā citi komerciālie lietotāji. Lai nodrošinātu proporcionalitāti, šī pienākuma izpilde būtu jāparedz vispārējā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu līmenī, nevis tādu atsevišķu preču vai pakalpojumu līmenī, ko piedāvā, izmantojot minētos pakalpojumus.

(31)

Ja tiešsaistes meklētājprogrammu sniedzējs pats piedāvā patērētājiem noteiktas preces vai pakalpojumus, izmantojot savas tiešsaistes meklētājprogrammas, vai dara to, izmantojot tā kontrolē esošu korporatīvas tīmekļa vietnes lietotāju, tad minētais meklētājprogrammu sniedzējs varētu tieši konkurēt ar citiem tā tiešsaistes meklētājprogrammu korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem, kurus tas nekontrolē. Šādās situācijās jo īpaši ir svarīgi, lai tiešsaistes meklētājprogrammas sniedzējs rīkotos pārredzami un aprakstītu jebkādu iespējamu atšķirīgu attieksmi – neatkarīgi no tā, vai tā tiek īstenota ar juridiskiem, komerciāliem vai tehniskiem līdzekļiem – pret precēm vai pakalpojumiem, ko viņš piedāvā pats vai to dara, izmantojot tā kontrolē esošu korporatīvās tīmekļa vietnes lietotāju, salīdzinājumā ar attieksmi pret tām precēm vai pakalpojumiem, ko piedāvā konkurējoši korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāji. Lai nodrošinātu proporcionalitāti, šis pienākums būtu jāpiemēro vispārējā tiešsaistes meklētājprogrammas līmenī, nevis tādu atsevišķu preču vai pakalpojumu līmenī, ko piedāvā, izmantojot minētos pakalpojumus.

(32)

Šajā regulā būtu jāaplūko konkrēti līguma noteikumi, jo īpaši situācijās ar nelīdzsvarotu spēku samēru sarunu risināšanā, lai nodrošinātu, ka līgumattiecības tiek īstenotas labticīgi un pamatojoties uz godprātību darījumos. Paredzamība un pārredzamība prasa, lai komerciālajiem lietotājiem tiktu dota reāla iespēja iepazīties ar izmaiņām noteikumos, kurus tādēļ nevajadzētu piemērot ar atpakaļejošu spēku, izņemot tad, ja tās ir balstītas uz juridisku vai normatīvu pienākumu vai tās ir izdevīgas minētajiem komerciālajiem lietotājiem. Turklāt komerciālajiem lietotājiem būtu jāpiedāvā skaidrība par noteikumiem, saskaņā ar kuriem var izbeigt to līgumattiecības ar tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem. Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu jānodrošina, ka izbeigšanas noteikumi vienmēr ir proporcionāli un ka tos var izmantot bez liekām grūtībām. Visbeidzot, komerciālie lietotāji būtu pilnībā jāinformē par jebkādu piekļuvi, kas tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem saglabājas pēc līguma termiņa beigām, attiecībā uz informāciju, ko komerciālie lietotāji sniedz vai rada tiešsaistes starpniecības pakalpojumu izmantošanas kontekstā.

(33)

Tiešsaistes platformu ekonomikā spēja piekļūt datiem, tostarp personas datiem, un izmantot tos var pavērt iespēju radīt būtisku vērtību – gan kopumā, gan iesaistītajiem komerciālajiem lietotājiem un tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem. Līdz ar to ir svarīgi, lai tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji sniegtu komerciālajiem lietotājiem skaidru aprakstu par to, kādā apmērā, veidā un ar kādiem nosacījumiem minētie pakalpojumu sniedzēji piekļūst konkrētu kategoriju datiem un izmanto tos. Aprakstam vajadzētu būt samērīgam, un tas varētu attiekties uz vispārīgiem piekļuves nosacījumiem, nevis uz faktisko datu vai datu kategoriju pilnīgu identifikāciju. Tomēr aprakstā varētu iekļaut arī konkrētu faktisko datu veidu identifikāciju un īpašus piekļuves nosacījumus, kas varētu būt ļoti svarīgi komerciālajiem lietotājiem. Šādi dati varētu ietvert komerciālo lietotāju uzkrātos vērtējumus un atsauksmes par tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem. Kopumā aprakstam būtu jāļauj komerciālajiem lietotājiem saprast, vai tie var izmantot datus, lai veicinātu vērtības radīšanu, tostarp, iespējams, saglabājot trešo personu datu pakalpojumus.

(34)

Tādā pašā veidā ir svarīgi, lai komerciālie lietotāji saprastu, vai pakalpojumu sniedzējs apmainās ar trešām personām ar jebkādiem datiem, kas iegūti, komerciālajiem lietotājiem izmantojot starpniecības pakalpojumus. Komerciālie lietotāji būtu jo īpaši jāinformē par jebkādu datu apmaiņu ar trešām personām, kas notiek nolūkos, kuri nav nepieciešami tiešsaistes starpniecības pakalpojumu pienācīgai darbībai; piemēram, ja pakalpojuma sniedzējs sniedz datus par naudu komerciālu apsvērumu dēļ. Lai ļautu komerciālajiem lietotājiem pilnībā izmantot pieejamās tiesības ietekmēt šādu datu koplietošanu, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vajadzētu skaidri informēt arī par iespējām atteikties no datu koplietošanas, ja šāda iespēja pastāv saskaņā ar līgumattiecībām ar komerciālo lietotāju.

(35)

Minētās prasības nebūtu jāsaprot kā jebkāds pienākums tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem izplatīt vai neizplatīt personas datus vai nepersondatus saviem komerciālajiem lietotājiem. Tomēr pārredzamības pasākumi varētu palīdzēt intensīvākai datu koplietošanai un kā nozīmīgs inovācijas un izaugsmes avots sekmēt centienus radīt vienotu Eiropas datu telpu. Personas datu apstrādē būtu jāievēro Savienības tiesiskais regulējums attiecībā uz fizisku personu aizsardzību saistībā ar personas datu apstrādi, kā arī attiecībā uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību elektroniskajos sakaros, jo īpaši Regula (ES) 2016/679 (6), Direktīva (ES) 2016/680 (7) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/58/EK (8).

(36)

Atsevišķos gadījumos tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji ar saviem noteikumiem varētu ierobežot komerciālos lietotājus, kuri vēlas, izmantojot citus līdzekļus, nevis minētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumus, piedāvāt patērētājiem preces vai pakalpojumus ar izdevīgākiem nosacījumiem. Minētajos gadījumos attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem būtu jānorāda šādas rīcības iemesls, jo īpaši atsaucoties uz galvenajiem ekonomiskajiem, komerciālajiem vai juridiskajiem apsvērumiem attiecībā uz ierobežojumiem. Tomēr šis pārredzamības pienākums nebūtu jāsaprot kā tāds, kas ietekmē šādu ierobežojumu likumības novērtēšanu saskaņā ar citiem Savienības tiesību aktiem vai dalībvalstu tiesību aktiem, kuri ir saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, tostarp konkurences un negodīgas komercprakses jomā, un šādu tiesību aktu piemērošanu.

(37)

Lai komerciālajiem lietotājiem, tostarp tiem, kuru attiecīgo tiešsaistes starpniecības pakalpojumu izmantošana varētu tikt ierobežota, apturēta vai pārtraukta, dotu iespēju piekļūt tūlītējiem, piemērotiem un efektīviem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu jāievieš iekšēja sūdzību izskatīšanas sistēma. Iekšējās sūdzību izskatīšanas sistēmas mērķim vajadzētu būt balstītam uz pārredzamības un vienlīdzīgas attieksmes principiem, ko piemēro vienādās situācijās, un nodrošināt, ka ievērojamu daļu sūdzību tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējs un attiecīgais komerciālais lietotājs var atrisināt divpusēji un pieņemamā laikposmā. Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji varētu saglabāt sava pieņemtā lēmuma spēkā esamību sūdzības izskatīšanas laikā. Jebkurš mēģinājums panākt vienošanos, izmantojot iekšējās sūdzību izskatīšanas procesu, neietekmē tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju vai komerciālo lietotāju tiesības ierosināt tiesvedību jebkurā brīdī iekšējā sūdzības izskatīšanas procesā vai pēc tam. Turklāt tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu jāpublicē un vismaz reizi gadā jāpārbauda informācija par savas iekšējās sūdzību izskatīšanas sistēmas darbību un efektivitāti, lai palīdzētu komerciālajiem lietotājiem izprast galvenos problēmu veidus, kas var rasties saistībā ar dažādu tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšanu, un iespēju ātri un efektīvi panākt divpusēju atrisinājumu.

(38)

Šīs regulas prasības attiecībā uz iekšējām sūdzību izskatīšanas sistēmām noteiktas, lai tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem nodrošinātu pietiekamu elastīgumu šo sistēmu uzturēšanā un konkrētu sūdzību risināšanā, tādējādi līdz minimumam samazinot administratīvo slogu. Turklāt iekšējām sūdzību izskatīšanas sistēmām būtu jāļauj tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vajadzības gadījumā samērīgā veidā vērsties pret jebkādu minēto sistēmu negodprātīgu izmantošanu, ko daži komerciālie lietotāji varētu censties darīt. Ņemot vērā šādu sistēmu izveides un darbības izmaksas, ir lietderīgi no minētajiem pienākumiem atbrīvot jebkuru tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju, kas ir mazais uzņēmums saskaņā ar attiecīgajiem Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (9) noteikumiem. Minētajā ieteikumā izklāstītie konsolidācijas noteikumi nodrošina, ka ir novērsta jebkāda apiešana. Minētajam atbrīvojumam nevajadzētu skart minēto uzņēmumu tiesības brīvprātīgi izveidot iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu, kas atbilst šajā regulā izklāstītajiem kritērijiem.

(39)

Ar vārda “iekšēja” izmantošanu nebūtu jāsaprot, ka tiek liegta iekšējo sūdzību izskatīšanas sistēmu deleģēšana ārējam pakalpojumu sniedzējam vai citai korporatīvai struktūrai, kamēr šāds sniedzējs vai cita korporatīvā struktūra ir pilnīgi atbildīga un tai ir iespēja nodrošināt iekšējās sūdzību izskatīšanas sistēmas atbilstību šīs regulas prasībām.

(40)

Mediācija var piedāvāt tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un to komerciālajiem lietotājiem līdzekļus strīdu izšķiršanai pieņemamā veidā, neizmantojot tiesvedību, kas var būt laikietilpīga un dārga. Tāpēc tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu jāatvieglo mediācija, proti, jānorāda vismaz divi publiski vai privāti mediatori, kurus viņi vēlas iesaistīt. Prasības norādīt minimālo mediatoru skaitu mērķis ir nodrošināt mediatoru neitralitāti. Ja mediatori savus pakalpojumus sniedz no vietas ārpus Savienības, tie būtu jānorāda tikai tad, ja ir pārliecība, ka šo pakalpojumu izmantošana attiecīgajiem komerciālajiem lietotājiem nekādā veidā neatņem tiesisko aizsardzību, ko nodrošina Savienības vai dalībvalstu tiesību akti, tostarp šīs regulas prasības un piemērojamie tiesību akti par personas datu un komercnoslēpumu aizsardzību. Lai minētie mediatori būtu pieejami, taisnīgi un cik vien iespējams ātri, efektīvi un lietderīgi, tiem būtu jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Tomēr tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un viņu komerciālajiem lietotājiem joprojām vajadzētu būt brīvībai kopīgi norādīt jebkuru mediatoru pēc savas izvēles pēc tam, kad starp tiem izraisījies strīds. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2008/52/EK (10) šajā regulā paredzētajai mediācijai vajadzētu būt brīvprātīgai procedūrai tādā nozīmē, ka puses pašas ir atbildīgas par procesu un var to sākt un izbeigt jebkurā laikā. Neskarot tās brīvprātīgo raksturu, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu labā ticībā jāizskata lūgumi iesaistīties šajā regulā paredzētajā mediācijā.

(41)

Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu jāsedz samērīga mediācijas izmaksu daļa, ņemot vērā visus attiecīgos konkrētās lietas elementus. Minētajā sakarā mediatoram būtu jāiesaka, kāda ir samērīga daļa konkrētajā gadījumā. Ņemot vērā izmaksas un administratīvo slogu, kas saistīti ar nepieciešamību noteikumos norādīt mediatorus, ir lietderīgi no minētā pienākuma atbrīvot visus tos tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējus, kas ir mazie uzņēmumi saskaņā ar attiecīgajiem Ieteikuma 2003/361/EK noteikumiem. Minētajā ieteikumā paredzētie konsolidācijas noteikumi nodrošina, ka ir novērsta jebkāda minētā pienākuma apiešana. Tomēr tam nevajadzētu skart minēto uzņēmumu tiesības savos noteikumos norādīt mediatorus, kas atbilst šajā regulā izklāstītajiem kritērijiem.

(42)

Tā kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem vienmēr vajadzētu būt pienākumam noteikt mediatorus, kurus tie vēlas iesaistīt, un pienākumam labticīgi iesaistīties jebkādos mediācijas centienos, ko veic, ievērojot šo regulu, šie pienākumi būtu jānosaka tā, lai nepieļautu, ka komerciālie lietotāji mediācijas sistēmu izmanto ļaunprātīgi. Komerciālajiem lietotājiem arī vajadzētu būt pienākumam mediācijā iesaistīties labticīgi. Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu būt pienākumam iesaistīties mediācijā, ja komerciāls lietotājs ierosina lietu par tematu, ar kuru saistībā šis komerciālais lietotājs ir iepriekš iesniedzis mediācijas lietu un minētajā lietā mediators ir konstatējis, ka komerciālais lietotājs nav rīkojies labticīgi. Tāpat tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem nevajadzētu būt pienākumam iesaistīties mediācijā ar komerciālajiem lietotājiem, kuri ir mediatoram vairākkārt nesekmīgi centušies iesniegt lietas mediācijai. Šādām izņēmuma situācijām nevajadzētu ierobežot komerciālā lietotāja spēju iesniegt mediācijas lietu, ja, kā noteicis mediators, mediācijas temats nav saistīts ar iepriekšējām lietām.

(43)

Lai Savienībā veicinātu ar tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniegšanu saistītu strīdu izšķiršanu, izmantojot mediāciju, Komisijai ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm būtu jāveicina specializētu mediācijas organizāciju izveide, jo tādu pašlaik nav. Tādu mediatoru iesaistei, kuriem ir specializētas zināšanas par tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem, kā arī zināšanas par konkrētajām nozarēm, kurās minētie pakalpojumi tiek sniegti, būtu jāvairo abu pušu uzticēšanās mediācijas procesam un jāpalielina iespēja šajā procesā panākt ātru, taisnīgu un apmierinošu rezultātu.

(44)

Dažādi faktori, piemēram, ierobežoti finanšu līdzekļi, bailes no atbildes rīcības un ekskluzīvas tiesības izvēlēties noteikumos ietveramos tiesas un valsts tiesību aktu noteikumus, var ierobežot esošo tiesiskās aizsardzības iespēju efektivitāti, jo īpaši to iespēju efektivitāti, kuras izmantojot, komerciālajiem lietotājiem vai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem jārīkojas atsevišķi un jābūt identificējamiem. Lai nodrošinātu šīs regulas efektīvu piemērošanu, būtu jāparedz, ka organizācijas, apvienības, kas pārstāv komerciālos lietotājus vai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājus, kā arī noteiktas dalībvalstīs izveidotās publiskās iestādes var iesniegt prasību valstu tiesās saskaņā ar valsts tiesību aktiem, tostarp valsts procesuālajām prasībām. Šādai prasību iesniegšanai valstu tiesās vajadzētu būt vērstai uz to, lai apturētu vai aizliegtu šajā regulā izklāstīto noteikumu pārkāpumus un novērstu turpmākus zaudējumus, kas varētu apdraudēt ilgtspējīgas darījuma attiecības tiešsaistes platformu ekonomikā. Lai nodrošinātu, ka šādas organizācijas vai apvienības minētās tiesības īsteno efektīvi un piemērotā veidā, tām vajadzētu atbilst noteiktiem kritērijiem. Konkrētāk, tām jābūt pienācīgi izveidotām saskaņā ar dalībvalsts tiesību aktu, tām jābūt bezpeļņas struktūrām un tām jāīsteno savi mērķi ilgstošā veidā. Minētajām prasībām būtu jānovērš jebkāda organizāciju vai apvienību ad hoc veidošana konkrētai darbībai vai konkrētām darbībām vai nolūkā iegūt peļņu. Turklāt būtu jānodrošina, ka finansētājiem, kuri ir trešās personas, nav nepienācīgas ietekmes uz minēto organizāciju vai apvienību lēmumu pieņemšanu.

Lai izvairītos no interešu konflikta, jo īpaši vajadzētu nepieļaut tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju vai tiešsaistes meklētājprogrammu nepienācīgu ietekmi uz organizācijām vai apvienībām, kuras pārstāv komerciālos lietotājus vai korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājus. Novērtēt, vai šie atbilstības kritēriji ir izpildīti, valstu tiesām palīdzēs pilnībā publiski atklāta informācija par dalību un finansējuma avotiem. Ņemot vērā attiecīgo publisko iestāžu īpašo statusu dalībvalstīs, kurās šādas iestādes ir izveidotas, būtu jānosaka vienīgi tas, ka tām saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktu noteikumiem ir īpaši uzdots veikt šādus pasākumus vai nu attiecīgo pušu kopējās interesēs, vai arī vispārējās interesēs, bez nepieciešamības šos kritērijus piemērot šādām publiskām iestādēm. Jebkādām šādām darbībām nekādā veidā nevajadzētu ietekmēt komerciālo lietotāju un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāju tiesības veikt tiesiskas darbības individuāli.

(45)

Būtu jāpaziņo Komisijai to organizāciju, apvienību un publisko iestāžu identitāte, kurām dalībvalstu ieskatā vajadzētu būt kvalificētām celt prasību saskaņā ar šo regulu. Šādā paziņojumā dalībvalstīm būtu jāveic konkrēta atsauce uz attiecīgajiem valsts noteikumiem, saskaņā ar kuriem organizācija, apvienība vai publiska iestāde tika izveidota, un attiecīgā gadījumā jāatsaucas uz attiecīgo publisko reģistru, kurā organizācija vai apvienība ir reģistrēta. Ar šo dalībvalstīm doto papildu izraudzīšanās iespēju būtu jānodrošina zināma juridiskā noteiktība un pārredzamība, uz ko komerciālie lietotāji un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāji var paļauties. Vienlaikus tās mērķis ir padarīt juridiskās procedūras efektīvākas un īsākas, kas šķiet piemēroti šādā kontekstā. Komisijai būtu jānodrošina minēto organizāciju, apvienību un publisko iestāžu saraksta publicēšana Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Iekļaušanai minētajā saraksta vajadzētu kalpot kā atspēkojamam pierādījumam par prasības cēlējas organizācijas, apvienības vai publiskas iestādes tiesībspēju un rīcībspēju. Ja pastāv bažas attiecībā uz kādu izraudzīšanu, dalībvalstij, kas organizāciju, apvienību vai publisko iestādi ir izraudzījusies, būtu minētās bažas jāizmeklē. Organizācijām, apvienībām un publiskām iestādēm, kuras dalībvalsts nav izraudzījusies, vajadzētu būt iespējai celt prasību valsts tiesās, turklāt to tiesībspēju pārbauda saskaņā ar šajā regulā izklāstītajām prasībām.

(46)

Dalībvalstīm būtu jānosaka pienākums nodrošināt šīs regulas atbilstīgu un efektīvu piemērošanu. Dalībvalstīs jau pastāv atšķirīgas izpildes sistēmas, un tām nebūtu jānosaka pienākums veidot jaunas valsts izpildes struktūras. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzticēt pastāvošajām iestādēm, tostarp tiesām, šī regulas izpildi. Šai regulai nebūtu jāuzliek pienākums dalībvalstīm nodrošināt ex officio izpildi vai uzlikt soda naudas.

(47)

Komisijai ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm būtu nepārtraukti jāuzrauga šīs regulas piemērošana. Šajā sakarā Komisijai būtu jācenšas izveidot plašu informācijas apmaiņas tīklu, iesaistot attiecīgās ekspertu struktūras, izcilības centrus un tiešsaistes platformu ekonomikas novērošanas centru. Dalībvalstīm pēc pieprasījuma būtu jāsniedz Komisijai visa attiecīgā informācija, kas šajā sakarā ir to rīcībā. Visbeidzot, šīm darbībām būtu jāgūst labums no tā, ka kopumā palielināsies pārredzamība komerciālo lietotāju un tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotāju un tiešsaistes meklētājprogrammu komerciālajās attiecībās, ko ir iecerēts panākt ar šo regulu. Lai efektīvi pildītu savus 16. un 18. pantā paredzētos pienākumus, Komisijai būtu jācenšas vākt informāciju no tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem. Tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem attiecīgā gadījumā būtu godprātīgi jāsadarbojas nolūkā veicināt šādu datu vākšanu.

(48)

Rīcības kodeksi, ko izstrādājuši vai nu attiecīgie pakalpojumu sniedzēji vai arī tos pārstāvošas organizācijas vai apvienības, var veicināt šīs regulas pareizu piemērošanu, tādēļ to izstrāde būtu jāveicina. Izstrādājot šādus rīcības kodeksus un apspriežoties ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, būtu jāņem vērā attiecīgo nozaru īpatnības, kā arī MVU īpatnības. Šādi rīcības kodeksi būtu jāformulē objektīvā un nediskriminējošā veidā.

(49)

Komisijai būtu šī regula periodiski jāizvērtē un cieši jāuzrauga tās ietekme uz tiešsaistes platformu ekonomiku, galvenokārt ar mērķi noteikt grozījumu nepieciešamību, ņemot vērā attiecīgo tehnoloģiju vai tirgus attīstību. Novērtējumā būtu jāvērtē arī ietekme uz komerciālajiem lietotājiem, kas varētu rasties, ja tiek izmantotas ekskluzīvas tiesības izvēlēties noteikumos ietveramos tiesas valsts tiesību aktu noteikumus, ko vienpusēji nosaka tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji. Lai gūtu plašu priekšstatu par norisēm nozarē, vērtējumā būtu jāņem vērā dalībvalstu un attiecīgo ieinteresēto personu pieredze. Šīs regulas novērtējumā, kas jāveic Komisijai, vajadzīgās informācijas ieguvē būtiska nozīme ir tiešsaistes platformu ekonomikas novērošanas centra ekspertu grupai, kura izveidota saskaņā ar Komisijas Lēmumu C(2018) 2393. Tāpēc Komisijai būtu pienācīgi jāņem vērā atzinumi un ziņojumi, ko tai iesniedz minētā grupa. Pēc novērtējuma Komisijai būtu jāveic nepieciešamie pasākumi. Var būt lietderīgi veikt turpmākus pasākumus, tostarp pieņemt normatīvus aktus, ja izrādās, ka ar šajā regulā paredzētajām normām nepietiek, lai pienācīgi risinātu nozarē izplatīto nelīdzsvarotību un negodīgu komercpraksi.

(50)

Sniedzot šajā regulā prasīto informāciju, pēc iespējas būtu jāņem vērā personu ar invaliditāti īpašās vajadzības saskaņā ar mērķiem, kas noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (11).

(51)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi – proti, nodrošināt taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu tiešsaistes uzņēmējdarbības vidi iekšējā tirgū – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet mēroga un ietekmes dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā būtu jāparedz vienīgi tie pasākumi, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(52)

Šīs regulas nolūks ir nodrošināt, ka pilnībā tiek ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, un veicināt darījumdarbības brīvību, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā,

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1132 (3) cita starpā paredzēti noteikumi par atklātību un par dalībvalstu centrālo reģistru, komercreģistru un sabiedrību reģistru savstarpējo savienojamību.

(2)

Digitālo rīku un procesu izmantošana, lai vieglāk, ātrāk, īsākā termiņā un rentablāk uzsāktu saimniecisko darbību, izveidojot sabiedrību vai atverot minētās sabiedrības filiāli citā dalībvalstī, un lai sniegtu visaptverošu un pieejamu informāciju par sabiedrībām, ir viens no priekšnosacījumiem iekšējā tirgus, kurā valda konkurence, efektīvai darbībai, modernizācijai un administratīvai saskaņošanai un sabiedrību konkurētspējas un uzticamības nodrošināšanai.

(3)

Ir būtiski izveidot tiesisko un administratīvo vidi, kas atbilstu jaunajiem globalizācijas un digitalizācijas sociālajiem un ekonomiskajiem uzdevumiem, lai, no vienas puses, nodrošinātu nepieciešamo aizsardzību pret ļaunprātīgu izmantošanu un krāpšanu un, no otras puses, virzītos uz tādu mērķu sasniegšanu kā ekonomiskās izaugsmes veicināšana, darbvietu radīšana un investīciju piesaiste Savienībai, kas visi radītu ekonomiskas un sociālas priekšrocības sabiedrībai kopumā.

(4)

Pašlaik dalībvalstīs ir ievērojami atšķirīga situācija attiecībā uz tiešsaistes rīkiem, kurus uzņēmēji un sabiedrības var izmantot, lai sazinātos ar iestādēm sabiedrību tiesību jautājumos. E-pārvaldes pakalpojumi dalībvalstīs atšķiras. Dažas dalībvalstis nodrošina visaptverošus un lietotājdraudzīgus pakalpojumus, kas pilnībā pieejami tiešsaistē, savukārt citas dalībvalstis konkrētos būtiskos sabiedrību dzīves cikla posmos nespēj nodrošināt tiešsaistes risinājumus. Piemēram, dažas dalībvalstis ļauj izveidot sabiedrības vai veikt izmaiņas reģistrā iesniegtos dokumentos un informācijā vienīgi personīgi, dažas minētās darbības ļauj veikt personīgi vai tiešsaistē, savukārt vēl citās tās var izdarīt tikai tiešsaistē.

(5)

Turklāt attiecībā uz piekļuvi informācijai par sabiedrībām Savienības tiesības paredz, ka minimāls datu kopums vienmēr jāsniedz bez maksas. Tomēr šādas informācijas tvērums joprojām ir ierobežots. Piekļuve šādai informācijai ir atšķirīga, proti, dažās dalībvalstīs bez maksas ir pieejams vairāk informācijas nekā citās dalībvalstīs, kas līdz ar to šajā ziņā Savienībā rada nelīdzsvarotību.

(6)

Komisija paziņojumā “Digitālā vienotā tirgus stratēģija Eiropai” un paziņojumā “ES e-pārvaldes rīcības plāns 2016.–2020. gadam. Pārvaldes digitalizēšanās paātrināšana” uzsvēra valsts pārvaldes iestāžu nozīmi, palīdzot uzņēmumiem viegli uzsākt to darbību, darboties tiešsaistē un paplašināties pāri robežām. ES E-pārvaldes rīcības plānā īpaši ir atzīts, cik svarīgi ir uzlabot digitālo rīku izmantošanu, izpildot ar sabiedrību tiesībām saistītās prasības. Turklāt 2017. gada 6. oktobra“Tallinas deklarācijā par e-pārvaldi” dalībvalstis stingri aicināja pastiprināt centienus, lai nodrošinātu efektīvas, uz lietotājiem orientētas elektroniskās procedūras Savienībā.

(7)

2017. gada jūnijā sāka darboties dalībvalstu centrālo reģistru, komercreģistru un sabiedrību reģistru savstarpējā savienojamība, tādējādi lielā mērā atvieglojot pārrobežu piekļuvi informācijai par sabiedrībām Savienībā un ļaujot dalībvalstu reģistriem savstarpēji elektroniski sazināties saistībā ar konkrētām pārrobežu darbībām, kas skar sabiedrības.

(8)

Lai atvieglotu sabiedrību izveidi un filiāļu reģistrāciju un lai samazinātu izmaksas, laiku un administratīvo slogu saistībā ar minētajiem procesiem, jo īpaši mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumi (MVU), kā noteikts Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (4), būtu jāievieš procedūras, ar kurām nodrošina, lai sabiedrību izveidi un filiāļu reģistrāciju pilnībā varētu veikt tiešsaistē. Ar šo direktīvu nebūtu jāuzliek pienākums sabiedrībām izmantot šādas procedūras. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt, ka dažas vai visas tiešsaistes procedūras ir obligātas. Tagadējās izmaksas un slogs saistībā izveides un reģistrācijas procedūrām izriet ne tikai no administratīvajām maksām, ko iekasē par uzņēmuma izveidošanu vai filiāles reģistrēšanu, bet arī no citām prasībām, kuru dēļ kopējā procesa veikšanai ir nepieciešams ilgāks laiks, jo īpaši tad, ja tiek pieprasīta pieteikuma iesniedzēja fiziska klātbūtne. Turklāt informācija par šādām procedūrām būtu jādara pieejama tiešsaistē un bez maksas.

(9)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1724 (5) par vienotas digitālās vārtejas izveidi paredz vispārējus noteikumus attiecībā uz tiešsaistes informācijas sniegšanu, procedūrām un palīdzības pakalpojumiem, kas ir nozīmīgi iekšējā tirgus darbībai. Šī direktīva paredz īpašus noteikumus par sabiedrību ar ierobežotu atbildību izveidi, filiāļu reģistrēšanu un par to, kā sabiedrības un filiāles iesniedz dokumentus un informāciju tiešsaistē (“tiešsaistes procedūras”), uz ko neattiecas minētā regula. Jo īpaši dalībvalstīm tīmekļa vietnēs, kas pieejamas, izmantojot vienoto digitālo vārteju, būtu jāsniedz speciāla informācija par šajā direktīvā paredzētajām tiešsaistes procedūrām un dibināšanas dokumentu paraugiem (“veidnēm”).

(10)

Nodrošināt iespēju pilnībā tiešsaistē izveidot sabiedrības, reģistrēt filiāles un iesniegt dokumentus un informāciju ļautu sabiedrībām saziņā ar dalībvalstu kompetentajām iestādēm izmantot digitālos rīkus. Lai vairotu uzticību, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 910/2014 gan valsts, gan pārrobežu lietotājiem ir iespējama droša elektroniskā identifikācija un uzticamības pakalpojumu izmantošana. Turklāt, lai nodrošinātu pārrobežu elektronisko identifikāciju, dalībvalstīm būtu jāizveido elektroniskās identifikācijas shēmas, kurās paredzēti atļauti elektroniskās identifikācijas līdzekļi. Šādas valstu shēmas tiktu izmantotas kā pamats citā dalībvalstī izdotu elektroniskās identifikācijas līdzekļu atzīšanai. Lai nodrošinātu augstu uzticēšanās līmeni pārrobežu situācijās, būtu jāatzīst tikai tie elektroniskās identifikācijas līdzekļi, kas atbilst Regulas (ES) Nr. 910/2014 (6) 6. pantam. Katrā gadījumā ar šo direktīvu būtu tikai jāuzliek dalībvalstīm pienākums nodrošināt, ka pieteikuma iesniedzēji, kas ir Savienības pilsoņi, var tiešsaistē izveidot sabiedrības, reģistrēt filiāles un tiešsaistē iesniegt dokumentus un informāciju, izmantojot elektroniskās identifikācijas līdzekļus. Dalībvalstīm būtu jāizlemj, kādā veidā darīt publiski pieejamus to atzītos identifikācijas līdzekļus, tostarp tos, uz kuriem neattiecas Regula (ES) Nr. 910/2014.

(11)

Dalībvalstīm būtu jāvar izlemt, kura persona vai personas saskaņā ar valsts tiesību aktiem uzskatāmas par pieteikuma iesniedzējiem attiecībā uz tiešsaistes procedūrām, ar noteikumu, ka tas neierobežo šīs direktīvas darbības jomu un mērķi.

(12)

Lai atvieglotu tiešsaistes procedūras sabiedrībām, dalībvalstu reģistriem vajadzētu būt tādiem, lai noteikumi par maksām, ko piemēro šajā direktīvā paredzētajām tiešsaistes procedūrām, būtu pārredzami un tiktu piemēroti nediskriminējošā veidā. Tomēr prasībai nodrošināt noteikumu par maksām pārredzamību attiecīgā gadījumā nebūtu jāskar līgumslēgšanas brīvība starp pieteikuma iesniedzējiem un personām, kuras tiem palīdz ikvienā tiešsaistes procedūru posmā, tostarp brīvība vienoties par atbilstīgu šādu pakalpojumu cenu.

(13)

Maksas, ko iekasē reģistri par tiešsaistes procedūrām, būtu jāaprēķina, pamatojoties uz attiecīgo pakalpojumu izmaksām. Šādas maksas cita starpā varētu segt arī nelielu, bez maksas veiktu pakalpojumu izmaksas. Dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām ņemt vērā visas izmaksas, kas saistītas ar tiešsaistes procedūru veikšanu, tostarp arī uz tām attiecināmā pieskaitāmo izdevumu daļu. Turklāt būtu jāļauj dalībvalstij noteikt vienotas likmes maksas un noteikt to summu uz nenoteiktu laiku, ar noteikumu, ka tās regulāri pārbauda, vai netiek pārsniegtas attiecīgo pakalpojumu vidējās izmaksas. Jebkurām maksām par tiešsaistes procedūrām, ko iekasē par dalībvalstu reģistra izmantošanu, nevajadzētu pārsniegt summu, kas vajadzīga, lai atgūtu izmaksas par attiecīgo pakalpojumu sniegšanu. Turklāt, ja procedūras pabeigšanai vajadzīgs maksājums, vajadzētu būt iespējai, ka maksājumu var veikt, izmantojot plaši pieejamus pārrobežu maksājumu pakalpojumus, piemēram, kredītkartes un bankas pārskaitījumus.

(14)

Dalībvalstīm būtu jāpalīdz personām, kuras vēlas izveidot sabiedrību vai reģistrēt filiāli, ar vienotās digitālās vārtejas palīdzību un attiecīgā gadījumā e-tiesiskuma portālā sniedzot skaidrā un lietotājam saprotamā veidā konkrētu informāciju par procedūrām un prasībām, kas jāizpilda, lai izveidotu kapitālsabiedrības, reģistrētu filiāles un iesniegtu dokumentus un informāciju, par noteikumiem saistībā ar vadītāja atstādināšanu no amata un izklāstu par sabiedrību administratīvo, vadības un uzraudzības struktūru pilnvarām un pienākumiem.

(15)

Vajadzētu būt iespējai pilnībā izveidot sabiedrības tiešsaistē. Tomēr dalībvalstīm būtu jāļauj ierobežot atsevišķu veidu šajā direktīvā precizētu kapitālsabiedrību izveidi tiešsaistē saistībā ar to, ka atsevišķiem sabiedrību veidiem valsts tiesību aktos paredzētā izveide ir sarežģīta. Katrā gadījumā dalībvalstīm būtu jāparedz sīki izstrādāti noteikumi par izveidi tiešsaistē. Vajadzētu būt iespējamam veikt izveidi tiešsaistē, iesniedzot dokumentus vai informāciju elektroniskā formā, neskarot dalībvalstu materiālos un procedūras noteikumus, tostarp noteikumus par dibināšanas dokumentu sagatavošanas juridiskajām procedūrām, un iesniegto dokumentu vai informācijas autentiskumu, precizitāti, pareizību, uzticamību un atbilstīgu juridisko formu. Tomēr minētajiem materiālajiem un procedūras noteikumiem nevajadzētu novest pie tā, ka tiešsaistes procedūras, jo īpaši sabiedrības izveide tiešsaistē un filiāles reģistrācija tiešsaistē, nav iespējamas. Ja tehniski nav iespējams iegūt dokumentu elektroniskās kopijas, kas atbilstu dalībvalstu prasībām, izņēmuma kārtā varētu pieprasīt dokumentus papīra formātā.

(16)

Ja ir ievērotas visas formalitātes, kas prasītas sabiedrības izveidei tiešsaistē, tostarp prasības par to, lai sabiedrība būtu pareizi iesniegusi visus dokumentus un informāciju, sabiedrību izveidei iestādēs vai pie personām vai struktūrām, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarotas nodarboties ar jebkuru tiešsaistes procedūru aspektu, vajadzētu būt ātrai. Tomēr gadījumos, kad ir šaubas par nepieciešamo formalitāšu izpildi, tostarp attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja identitāti, sabiedrības nosaukuma likumību, vadītāja atstādināšanu no amata vai jebkādas citas informācijas vai dokumenta atbilstību juridiskajām prasībām, vai gadījumos, kad ir aizdomas par krāpšanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, izveide tiešsaistē varētu būt ilgāka un iestādēm noteiktajam termiņam nebūtu jāsākas, pirms ir izpildītas šādas formalitātes. Jebkurā gadījumā, ja procedūru nav iespējams pabeigt noteiktajā termiņā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pieteikuma iesniedzējs tiek informēts par kavēšanās iemesliem.

(17)

Lai nodrošinātu savlaicīgu sabiedrības izveidi tiešsaistē vai filiāles reģistrāciju tiešsaistē, dalībvalstīm nebūtu jānosaka, ka minētā izveide vai reģistrācija ir atkarīga no tā, vai ir saņemta jebkāda licence vai atļauja, pirms var veikt minēto izveidi vai reģistrāciju, ja vien tas nav paredzēts valsts tiesību aktos, lai nodrošinātu, ka pienācīgi tiek uzraudzītas konkrētas darbības. Pēc izveides vai reģistrācijas ar valsts tiesību aktiem būtu jāreglamentē situācijas, kurās sabiedrībām vai filiālēm nav atļauts veikt konkrētas darbības bez licences vai atļaujas saņemšanas.

(18)

Lai palīdzētu uzņēmumiem, jo īpaši MVU to izveidē, vajadzētu būt iespējai izveidot privātu kapitālsabiedrību, izmantojot veidnes, kam vajadzētu būt pieejamām tiešsaistē. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādas veidnes var izmantot izveidei tiešsaistē, un arī turpmāk vajadzētu būt tiesīgām brīvi noteikt kāda ir to juridiskā vērtība. Šādās veidnēs varētu iekļaut iepriekšnoteiktu izvēles iespēju kopumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Pieteikuma iesniedzējiem vajadzētu būt iespējai izvēlēties, vai izmantot veidnes vai arī izveidot sabiedrību ar individuāli izveidotiem dibināšanas dokumentiem, un dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nodrošināt veidnes arī citiem sabiedrību veidiem.

(19)

Lai ievērotu dalībvalstu pastāvošās tradīcijas attiecībā uz sabiedrību tiesībām, ir svarīgi nodrošināt elastīgumu attiecībā uz to, kādā veidā dalībvalstis nodrošina sabiedrību izveides, filiāļu reģistrācijas un dokumentu un informācijas iesniegšanas sistēmu, kas pilnībā darbojas tiešsaistē, tostarp saistībā ar notāru vai advokātu uzdevumu ikvienā šādu tiešsaistes procedūru posmā. Jautājumus, kas attiecas uz tiešsaistes procedūrām, kurus nereglamentē šī direktīva, aizvien būtu jāreglamentē ar valsts tiesību aktiem.

(20)

Turklāt, lai apkarotu krāpšanu un sabiedrību piesavināšanos un nodrošinātu to dokumentu un informācijas drošības un uzticamības aizsardzības pasākumus, kas atrodas valstu reģistros, noteikumos par tiešsaistes procedūrām, kas paredzēti šajā direktīvā, būtu arī jāiekļauj to personu identitātes un tiesībspējas pārbaudes, kas vēlas izveidot sabiedrību vai reģistrēt filiāli, vai iesniegt dokumentus vai informāciju. Minētās pārbaudes varētu būt daļa no likumības pārbaudes, kuras veikšanu pieprasa atsevišķas dalībvalstis. To līdzekļu un metožu izstrāde un pieņemšana, ar ko veikt minētās pārbaudes, būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā. Šajā nolūkā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt notāru vai advokātu iesaisti jebkurā tiešsaistes procedūru posmā. Tomēr šādai iesaistei nebūtu jāliedz procedūru pilnībā veikt tiešsaistē.

(21)

Ja tas ir pamatoti sabiedrības interešu vārdā, identitātes ļaunprātīgas izmantošanas vai izmainīšanas novēršanā vai tā nodrošināšanā, ka ir ievēroti noteikumi par pieteikuma iesniedzēja tiesībspēju un pilnvarām pārstāvēt sabiedrību, dalībvalstīm būtu jāatļauj veikt tādus pasākumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem var pieprasīt pieteikuma iesniedzēja fizisku klātbūtni tās dalībvalsts iestādē vai pie personas vai struktūras, kura saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarota nodarboties ar jebkuriem tiešsaistes procedūru aspektiem, kurā tiek veidota sabiedrība vai reģistrēta filiāle. Tomēr šāda fiziska klātbūtne nebūtu jāpieprasa sistemātiski, bet vienīgi izvērtējot katru gadījumu atsevišķi, un ja ir iemesls aizdomām, ka pieteikuma iesniedzējs vilto identitāti vai ka nav ievēroti noteikumi par pieteikuma iesniedzēju tiesībspēju un pilnvarām pārstāvēt sabiedrību. Šādām aizdomām vajadzētu būt balstītām uz informāciju, kas pieejama iestādēm, personām vai struktūrām, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir pilnvarotas veikt šāda veida pārbaudes. Gadījumā, ja nepieciešama fiziska klātbūtne, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka visus pārējos procedūras posmus var pabeigt tiešsaistē. Jēdziens “tiesībspēja” būtu jāsaprot tā, ka tas ietver rīcībspēju.

(22)

Būtu jāļauj dalībvalstīm arī dot iespēju to kompetentajām iestādēm, personām vai struktūrām ar papildus elektroniskām identitātes, tiesībspējas un likumības pārbaudēm, pārbaudīt to, vai ir izpildīti visi nosacījumi sabiedrību izveidei. Šādas pārbaudes varētu cita starpā ietvert videokonferences vai citus tiešsaistes līdzekļus, ar ko reāllaikā nodrošina audiovizuālu savienojumu.

(23)

Lai nodrošinātu, ka visas personas, kas mijiedarbojas ar sabiedrībām, ir aizsargātas, dalībvalstīm būtu jāspēj novērst krāpniecisku vai citu ļaunprātīgu darbību, atsakoties kādu konkrētu personu iecelt sabiedrības vai filiāles vadītāja amatā, ņemot vērā ne tikai minētās personas līdzšinējo darbību konkrētās dalībvalsts teritorijā, bet, ja tas paredzēts valsts tiesību aktos, - arī informāciju, ko sniegušas citas dalībvalstis. Tāpēc būtu jāļauj dalībvalstīm pieprasīt informāciju no citām dalībvalstīm. Atbildē varētu būt iekļauta vai nu informācija par spēkā esošo atstādināšanu no amata, vai cita informācija, kas attiecas uz atstādināšanu no amata dalībvalstī, kura saņēma pieprasījumu. Šādi informācijas pieprasījumi būtu jāapmierina, izmantojot reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu. Minētajā saistībā dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām brīvi izvēlēties, kā vislabāk vākt šādu informāciju, piemēram, apkopojot attiecīgo informāciju no reģistriem vai citām vietām, kurās tā tiek glabāta saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem, vai izveidojot īpašus reģistrus vai īpašas sadaļas uzņēmējsabiedrību reģistros. Ja ir vajadzīga papildu informācija, piemēram, par atstādināšanas no amata laikposmu un iemesliem, būtu jāļauj dalībvalstīm to sniegt, izmantojot visas pieejamās informācijas apmaiņas sistēmas saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr ar šo direktīvu nebūtu jāuzliek pienākums šādu informāciju pieprasīt visos gadījumos. Turklāt tam, ka dalībvalstīm ir ļauts ņemt vērā informāciju par atstādināšanu no amata citā dalībvalstī, nebūtu jāuzliek pienākums dalībvalstīm atzīt atstādināšanu no amata, kas spēkā citās dalībvalstīs.

(24)

Lai nodrošinātu, ka visas personas, kas mijiedarbojas ar sabiedrībām vai filiālēm, ir aizsargātas un ka tiek novērsta krāpnieciska vai cita ļaunprātīga darbība, ir svarīgi, lai dalībvalstu kompetentās iestādes spētu pārbaudīt, vai personai, kuru plānots iecelt vadītāja amatā, nav aizliegts veikt vadītāja pienākumus. Minētajā saistībā kompetentajām iestādēm, izmantojot uzņēmējsabiedrību reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu, būtu jāzina arī tas, vai attiecīgā persona ir iekļauta kādā no reģistriem, kas attiecas uz vadītāju atstādināšanu no amata citās dalībvalstīs. Reģistriem, iestādēm, personām vai struktūrām, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem pilnvarotas nodarboties ar jebkuriem tiešsaistes procedūru aspektiem, šādus personas datus nevajadzētu glabāt ilgāk, nekā nepieciešams, lai izvērtētu, vai konkrētā persona ir ieceļama vadītāja amatā. Tomēr šādām vienībām varētu būt vajadzība šādu informāciju uzglabāt ilgāku laikposmu nelabvēlīga lēmuma iespējamas pārskatīšanas nolūkos. Jebkurā gadījumā uzglabāšanas laikposmam nevajadzētu pārsniegt valsts noteikumos paredzēto laikposmu, kādā uzglabājami personas dati, kas attiecas uz sabiedrības izveidi vai filiāles reģistrāciju vai ar to saistīto dokumentu vai informācijas iesniegšanu.

(25)

Šajā direktīvā paredzētajiem pienākumiem saistībā ar sabiedrību izveidi un filiāļu reģistrāciju tiešsaistē nebūtu jāskar jebkuras citas formalitātes, kas nav saistītas ar sabiedrību tiesībām un kas sabiedrībai ir jāizpilda, lai uzsāktu darbību saskaņā ar Savienības un valsts tiesību aktiem.

(26)

Tāpat kā attiecībā uz sabiedrību izveidi un filiāļu reģistrāciju tiešsaistē, lai samazinātu izmaksas un slogu sabiedrībām, arī visā sabiedrības dzīves ciklā vajadzētu būt iespējai pilnībā tiešsaistē iesniegt dokumentus un informāciju valstu reģistriem. Tajā pašā laikā dalībvalstīm būtu jāvar ļaut dokumentus un informāciju iesniegt ar citiem līdzekļiem, tostarp papīra veidā. Turklāt sabiedrības informācijas atklāšana būtu īstenojama, tiklīdz minētā informācija ir darīta pieejama minētajos valstu reģistros, jo tad tie ir savienoti un nodrošina visaptverošu atsauces avotu lietotājiem. Lai nepieļautu esošo informācijas atklāšanas līdzekļu darbības traucējumus, dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai izvēlēties – publicēt visu vai daļu no sabiedrības informācijas valsts oficiālajā vēstnesī, vienlaikus nodrošinot, ka reģistrs elektroniski nosūta informāciju minētajam valsts oficiālajam vēstnesim. Šai direktīvai nevajadzētu skart valsts noteikumus attiecībā uz reģistra juridisko vērtību un valsts oficiālā vēstneša lomu.

(27)

Lai atvieglotu veidu, kādā informāciju, ko glabā valstu reģistros, var meklēt citām sistēmām un apmainīties ar to ar citām sistēmām, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pēc tam, kad beidzies attiecīgais transponēšanas periods, visi dokumenti un informācija, ko sabiedrība vai filiāle sniedz jebkurai iestādei, personai vai struktūrai, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem pilnvarota nodarboties ar jebkuru no tiešsaistes procedūru aspektiem, kā daļu no šajā direktīvā paredzētajām tiešsaistes procedūrām, valstu reģistros var glabāt mašīnlasāmā un meklēšanai piemērotā formātā vai kā strukturētus datus. Tas nozīmē, ka datnes formāts būtu jāstrukturē tāda veidā, lai lietojumprogrammas varētu viegli identificēt, atpazīt un izgūt konkrētus datus un to iekšējo struktūru. Prasība nodrošināt tādu dokumentu un informācijas formātu, kurā iespējams veikt meklēšanu, nebūtu jāattiecina nedz uz skenētiem parakstiem, nedz uz citiem datiem, kas nav piemēroti mašīnlasīšanai. Tā kā tam varētu būt nepieciešams veikt izmaiņas esošajās dalībvalstu informācijas sistēmās, šai prasībai būtu jāparedz ilgāks transponēšanas laikposms.

(28)

Lai sabiedrībām samazinātu izmaksas, administratīvo slogu un procedūru ilgumu, sabiedrību tiesību jomā dalībvalstīm būtu jāpiemēro “vienreizējas iesniegšanas princips”, kas ir nostiprināts Savienībā, par ko cita starpā liecina Regula (ES) 2018/1724, Eiropas Komisijas e-pārvaldes rīcības plāns vai Tallinas deklarācija par e-pārvaldi. Vienreizējas iesniegšanas principa piemērošana nozīmē, ka sabiedrībām netiek prasīts iesniegt vienu un to pašu informāciju valsts iestādēm vairāk par vienu reizi. Piemēram, sabiedrībām nebūtu jāiesniedz viena un tā pati informācija gan valsts reģistram, gan valsts oficiālajam vēstnesim. Tā vietā reģistram pašam jau iesniegtā informācija būtu jāsniedz valsts oficiālajam vēstnesim. Tāpat, ja sabiedrība ir izveidota vienā dalībvalstī un vēlas reģistrēt filiāli citā dalībvalstī, sabiedrībai vajadzētu būt iespējai izmantot dokumentus vai informāciju, kas jau ir iesniegti reģistrā. Turklāt, ja sabiedrība ir izveidota vienā dalībvalstī, bet tai ir filiāle citā dalībvalstī, sabiedrībai vajadzētu būt iespējai iesniegt informāciju par konkrētām izmaiņām sabiedrības informācijā tikai tam reģistram, kurā sabiedrība ir reģistrēta, bez vajadzības to pašu informāciju iesniegt reģistram, kurā ir reģistrēta filiāle. Gluži pretēji – ar tādu informāciju kā uzņēmuma nosaukuma maiņa vai sabiedrības juridiskās adreses maiņa būtu elektroniski jāapmainās starp reģistru, kurā ir reģistrēta sabiedrība, un reģistru, kurā ir reģistrēta filiāle, izmantojot reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu.

(29)

Lai nodrošinātu, ka ir pieejama konsekventa un atjaunināta informācija par sabiedrībām Savienībā un vēl vairāk palielinātu pārredzamību, vajadzētu būt iespējai izmantot reģistru savstarpējo savienojamību, lai apmainītos ar informāciju par jebkura veida sabiedrību, kas reģistrēta dalībvalstu reģistros saskaņā ar valstu tiesību aktiem. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai darīt dokumentu un informācijas par minētajiem citiem sabiedrību veidiem elektroniskas kopijas pieejamas minētajā reģistru savstarpējas savienojamības sistēmā.

(30)

Pārredzamības un darba ņēmēju, kreditoru un mazākuma kapitāldaļu turētāju interešu aizsardzības labad un lai iekšējā tirgū veicinātu uzticēšanos darījumdarbības darījumiem, tostarp pārrobežu darījumiem, ir svarīgi, lai ieguldītāji, ieinteresētās personas, uzņēmējdarbības partneri un iestādes var viegli piekļūt sabiedrību informācijai. Lai uzlabotu piekļuvi minētajai informācijai, visās dalībvalstīs bez maksas būtu jābūt pieejamai plašākai informācijai. Šajā informācijā būtu jāiekļauj sabiedrības statuss un informācija par tās filiālēm citās dalībvalstīs, kā arī informācija par personām, kuras vai nu kā struktūra vai kā jebkuras šādas struktūras locekļi ir pilnvaroti pārstāvēt sabiedrību. Turklāt cena par to, lai vai nu papīra, vai elektroniskas kopijas veidā iegūtu visus attiecīgās sabiedrības publiskotos dokumentus un informāciju vai jebkuras šādu dokumentu un informācijas daļas, nedrīkstētu pārsniegt administratīvās izmaksas, tostarp izmaksas par reģistru izveidi un uzturēšanu, ar noteikumu, ka cena nav nesamērīga salīdzinājumā ar pieprasīto informāciju.

(31)

Pašreiz dalībvalstīm ir iespēja izveidot papildu piekļuves punktus saistībā ar reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu. Tomēr Komisijai nav iespējams pievienot citas ieinteresētās personas reģistru savstarpējās savienojamības sistēmai. Lai citas ieinteresētās personas gūtu labumu no reģistru savstarpējās savienojamības sistēmas un nodrošinātu, ka to sistēmās ir iekļauta precīza, atjaunināta un uzticama informāciju par sabiedrībām, Komisija būtu jāpilnvaro noteikt papildu piekļuves punktus. Šādiem piekļuves punktiem vajadzētu būt saistītiem ar tām sistēmām, ko izstrādājusi un uztur Komisija vai citas Savienības iestādes, struktūras, biroji vai aģentūras, lai tās varētu veikt savas administratīvās funkcijas vai izpildītu Savienības tiesību aktu noteikumus.

(32)

Lai palīdzētu sabiedrībām, kas veic uzņēmējdarbību iekšējā tirgū, vieglāk paplašināt savu darījumdarbību pāri robežām, tām vajadzētu būt iespējai tiešsaistē atvērt un reģistrēt filiāles citā dalībvalstī. Tāpēc dalībvalstīm līdzīgā veidā kā attiecībā uz sabiedrībām būtu jādara iespējams tiešsaistē reģistrēt filiāles un tiešsaistē iesniegt dokumentus un informāciju, tādējādi palīdzot samazināt izmaksas, kas vienlaikus mazinātu administratīvo slogu un ar pārrobežu darbībām saistīto formalitāšu ilgumu.

(33)

Ja tiek reģistrēta tādas sabiedrības filiāle, kas ir reģistrēta citā dalībvalstī, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai arī pārbaudīt konkrētu informāciju par sabiedrību, izmantojot reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu. Turklāt, ja tiek slēgta filiāle vienā dalībvalstī, minētās dalībvalsts reģistram par to būtu jāinformē dalībvalsts, kurā ir reģistrēta sabiedrība, izmantojot reģistru savstarpējās savienojamības sistēmu, un abiem reģistriem būtu jāreģistrē informācija par šādu slēgšanu.

(34)

Lai nodrošinātu saskaņotību ar Savienības un valstu tiesību aktiem, ir nepieciešams svītrot noteikumus, kas attiecas uz kontaktkomiteju, kura vairs nepastāv, un atjaunināt Direktīvas (ES) 2017/1132 I un II pielikumā iekļauto sabiedrību veidu sarakstu.

(35)

Lai ņemtu vērā turpmākās izmaiņas dalībvalstu tiesību aktos un Savienības tiesību aktos attiecībā uz sabiedrību veidiem, pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar 290. pantu Līgumā par Eiropas Savienības darbību būtu jādeleģē Komisijai, lai atjauninātu Direktīvas (ES) 2017/1132 I, II un IIA pielikumā iekļauto sabiedrību veidu sarakstu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (7). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(36)

Šīs direktīvas noteikumi, tostarp pienākumi attiecībā uz sabiedrību reģistrāciju, neietekmē valstu tiesību aktus, kas attiecas uz nodokļu pasākumiem dalībvalstīs, vai to teritoriālās un administratīvās apakšvienības.

(37)

Šai direktīvai nebūtu jāietekmē nedz dalībvalstu pilnvaras noraidīt pieteikumus sabiedrību izveidei un filiāļu reģistrācijai krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas gadījumos, nedz dalībvalstu veiktas izmeklēšanas un izpildes darbības, tostarp tās, ko veic policija vai citas kompetentās iestādes. Nebūtu jāietekmē arī citi pienākumi atbilstīgi Savienības vai valstu tiesību aktiem, tostarp tie, kas izriet no noteikumiem par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, terorisma finansēšanas apkarošanu un faktiskajām īpašumtiesībām. Šī direktīva neietekmē Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/849 (8) noteikumus, kas attiecas uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas riskiem, jo īpaši pienākumus saistībā ar pienācīgu klienta uzticamības pārbaudes pasākumu veikšanu, pamatojoties uz riska pakāpi, un pienākumu identificēt un reģistrēt jebkuras jaunizveidotas vienības faktisko īpašnieku tās inkorporācijas dalībvalstī.

(38)

Šī direktīva būtu jāpiemēro atbilstīgi Savienības tiesību aktiem par datu aizsardzību un privātuma un personas datu aizsardzību, kā noteikts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā. Šajā direktīvā noteikto fizisko personu personas datu jebkāda apstrāde ir jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (9).

(39)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (10) 28. panta 2. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2018. gada 26. jūlijā sniedza savu atzinumu.

(40)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, sniegt vairāk digitālu risinājumu sabiedrībām iekšējā tirgū, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā paredzēto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(41)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (11) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(42)

Ņemot vērā valstu sistēmās šīs direktīvas noteikumu ievērošanai nepieciešamo izmaiņu sarežģītību un to, cik būtiskas ir atšķirības starp dalībvalstīm attiecībā uz digitālo rīku un procesu izmantošanu sabiedrību tiesību jomā, ir lietderīgi paredzēt, ka dalībvalstis, kas atsevišķu šīs direktīvas noteikumu transponēšanā saskaras ar sevišķām grūtībām, var paziņot Komisijai, ka tās vēlas izmantot attiecīgā īstenošanas perioda pagarinājumu līdz vienam gadam. Dalībvalstīm būtu jānorāda objektīvi iemesli, lai iesniegtu pieteikumu šādam pagarinājumam.

(43)

Komisijai šī direktīva būtu jāizvērtē. Saskaņā ar 22. punktu 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Eiropas Komisiju par labāku likumdošanas procesu minētā izvērtēšana būtu jāveic, pamatojoties uz pieciem kritērijiem, proti, efektivitāte, lietderība, būtiskums, saskaņotība un ES pievienotā vērtība, un tai būtu jāveido pamats ietekmes novērtējumiem attiecībā uz iespējamiem turpmākiem pasākumiem. Dalībvalstīm būtu jāpalīdz veikt minēto izvērtējumu, sniedzot Komisijai datus, kas tām pieejami par to, kā sabiedrību izveide tiešsaistē darbojas praksē, piemēram, datus par to, cik sabiedrību izveidotas tiešsaistē, cik gadījumos izmantotas veidnes vai cik bieži bijusi nepieciešama fiziska klātbūtne, cik laika vidēji prasījusi izveide tiešsaistē un kādas bijušas vidējās izmaksas.

(44)

Būtu jāvāc informācija, lai novērtētu šīs direktīvas ietekmi, ņemot vērā tajā noteiktos mērķus, un lai veiktu izvērtējumu saskaņā ar 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu 22. punktu.

(45)

Tādēļ Direktīva (ES) 2017/1132 būtu attiecīgi jāgroza,