(1)

Elektroniskās komercijas izaugsmes potenciāls Savienībā vēl nav pilnībā izmantots. Eiropas digitālā vienotā tirgus stratēģija tiecas holistiski novērst lielākos šķēršļus pārrobežu e-komercijas attīstībai Savienībā, lai atraisītu šo potenciālu. Patērētājiem nodrošinot labāku piekļuvi digitālajam saturam un digitālajiem pakalpojumiem un uzņēmumiem atvieglojot digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādi, ir iespējams veicināt Savienības digitālo ekonomiku un stimulēt vispārējo izaugsmi.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26. panta 1. un 2. punkts nosaka, ka Savienība paredz pasākumus, lai izveidotu iekšējo tirgu, kas aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite, vai nodrošinātu tā darbību. LESD 169. panta 1. punktā un 169. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēts, ka Savienība veicina augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu, izmantojot pasākumus, kas pieņemti saskaņā ar LESD 114. pantu iekšējā tirgus izveides ietvaros. Šīs direktīvas mērķis ir panākt pareizo līdzsvaru starp augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu un uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu, vienlaikus nodrošinot subsidiaritātes principa ievērošanu.

(3)

Lai panāktu patiesu digitālo vienoto tirgu, palielinātu juridisko noteiktību, samazinātu darījumu izmaksas, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), būtu nepieciešama dažu digitālā satura piegādes līgumu vai digitālo pakalpojumu aspektu saskaņošana, ņemot par pamatu augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

(4)

Uzņēmumi, jo īpaši MVU, kuri pāri robežām piedāvā digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus, bieži saskaras ar papildu izmaksām, kas izriet no atšķirībām starp valstu imperatīvajām normām patērētāju līgumtiesību jomā un juridiskās nenoteiktības. Uzņēmumiem turklāt rodas izmaksas, pielāgojot savus līgumus, jo dažās dalībvalstīs jau tiek piemērotas īpašas imperatīvās normas par digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi, tādējādi radot šādus līgumus regulējošo īpašo valstu tiesību aktu piemērošanas jomas un satura atšķirības.

(5)

Patērētāji ne vienmēr jūtas droši, veicot pārrobežu pirkumus, it sevišķi to darot tiešsaistē. Viens no šīs patērētāju nedrošības pamatiemesliem ir neskaidrība par galvenajām līgumiskajām tiesībām un skaidra regulējuma trūkums attiecībā uz līgumiem par digitālo saturu vai digitālajiem pakalpojumiem. Daudzi patērētāji saskaras ar problēmām saistībā ar digitālā satura vai digitālo pakalpojumu kvalitāti vai piekļuvi tiem. Piemēram, viņi saņem nepareizu vai nederīgu digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus vai nevar piekļūt attiecīgajam digitālajam saturam vai digitālajiem pakalpojumiem. Rezultātā patērētāji cieš finansiālu un cita veida kaitējumu.

(6)

Lai risinātu šādas problēmas, gan uzņēmumiem, gan patērētājiem vajadzētu būt iespējai paļauties uz pilnībā saskaņotām līgumiskajām tiesībām attiecībā uz dažiem īpaši būtiskiem aspektiem, kas skar digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi Savienībā. Regulējuma galveno aspektu pilnīga saskaņošana būtiski stiprinātu juridisko noteiktību gan patērētājiem, gan uzņēmumiem.

(7)

Saskaņoti patērētāju līgumtiesību noteikumi visās dalībvalstīs atvieglotu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi visā Savienībā. Tie garantētu uzņēmumiem stabilu līgumtiesību vidi, kad šie uzņēmumi piegādā digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus citās dalībvalstīs. Tie arī novērstu juridisko sadrumstalotību, kura pretējā gadījumā varētu rasties, parādoties jauniem valstu tiesību aktiem, kas regulē tieši digitālo saturu un digitālos pakalpojumus.

(8)

Patērētājiem vajadzētu gūt labumu no saskaņotām tiesībām ar augstu aizsardzības līmeni attiecībā uz digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādi. Viņiem vajadzētu būt skaidri noteiktām imperatīvām tiesībām, saņemot vai piekļūstot digitālajam saturam vai digitālajiem pakalpojumiem no jebkuras vietas Savienībā. Šādām tiesībām būtu jāpalielina viņu uzticēšanās līmenis saistībā ar digitālā satura vai digitālo pakalpojumu saņemšanu. Tam arī vajadzētu veicināt tā kaitējuma samazināšanu, no kura pašlaik cieš patērētāji, jo būtu skaidri noteiktu tiesību kopums, kas ļaus risināt problēmas ar digitālo saturu vai digitālajiem pakalpojumiem.

(9)

Šai direktīvai būtu pilnībā jāsaskaņo konkrēti galvenie noteikumi, kas līdz šim nav reglamentēti Savienības vai valstu līmenī.

(10)

Šajā direktīvā būtu skaidri un viennozīmīgi jādefinē tās darbības joma un jāsniedz skaidri materiālie noteikumi par digitālo saturu vai digitālajiem pakalpojumiem, kas ietilpst tās darbības jomā. Gan šīs direktīvas darbības jomai, gan tās materiālajiem noteikumiem vajadzētu būt tehnoloģiski neitrāliem un atbilst nākotnes vajadzībām.

(11)

Šajā direktīvā būtu jāparedz kopīgi noteikumi par konkrētām prasībām, kas attiecas uz līgumiem par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi starp tirgotājiem un patērētājiem. Šajā nolūkā būtu pilnībā jāsaskaņo noteikumi par digitālā satura vai digitālo pakalpojumu atbilstību līgumam, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem digitālā satura vai digitālo pakalpojumu nepiegādāšanas vai neatbilstības līgumam gadījumos un šo aizsardzības līdzekļu izmantošanas kārtību, kā arī par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma modificēšanu. Pilnībā saskaņoti noteikumi par dažiem būtiskiem patērētāju līgumtiesību elementiem atvieglotu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, iespēju piedāvāt savas preces citās dalībvalstīs. Pilnībā saskaņojot svarīgākos noteikumus, patērētājiem būtu nodrošināts augsts patērētāju aizsardzības līmenis un palielinātos viņu labklājība. Dalībvalstīm tiek liegta iespēja direktīvas piemērošanas jomā pieņemt citas formālas vai materiāltiesiskas prasības. Piemēram, dalībvalstīm nevajadzētu paredzēt tādus noteikumus par pierādīšanas pienākuma pārnešanu, kuri atšķiras no šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem, vai patērētāja pienākumu informēt tirgotāju par neatbilstību noteiktā termiņā.

(12)

Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus, ciktāl attiecīgos jautājumus neregulē šī direktīva, piemēram, valstu noteikumus par līgumu izstrādi, spēkā esamību, spēkā neesamību vai sekām vai digitālā satura vai digitālā pakalpojuma likumību. Šai direktīvai arī nebūtu jānosaka līgumu par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi juridiskā būtība, un jautājums par to, vai līgums par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi ir uzskatāms, piemēram, par pirkuma, pakalpojumu, nomas vai sui generis līgumu, būtu jāatstāj valstu tiesību aktu kompetencē. Šai direktīvai arī nevajadzētu skart valsts noteikumus, kuri nav konkrēti attiecināti uz patērētāju līgumiem un kuros paredzēti īpaši tiesiskās aizsardzības līdzekļi attiecībā uz konkrētiem defektu veidiem, kuri nebija redzami līguma slēgšanas brīdī, proti, valsts noteikumus, kuros var būt paredzēti konkrēti noteikumi par pārdevēja atbildību slēptu defektu gadījumā. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus, kuros digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstības gadījumā paredzēti ārpuslīgumiski patērētāju tiesiskās aizsardzības līdzekļi pret personām iepriekšējos darījumu ķēdes posmos vai citām personām, kas pilda šādu personu pienākumus.

(13)

Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt, piemēram, patērētāja prasījumus saistībā ar tādas trešās puses atbildību, kura nav tirgotājs, kas piegādā digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai apņemas to piegādāt, piemēram, tāda izstrādātāja atbildību, kurš vienlaikus nav tirgotājs saskaņā ar šo direktīvu.

(14)

Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt, piemēram, kādas sekas izriet no digitālā satura vai digitāla pakalpojuma nepiegādāšanas vai neatbilstības līgumam, ja nepiegādāšanas vai neatbilstības cēlonis ir ārpus tirgotāja kontroles esošs šķērslis un ja nav bijis sagaidāms, ka tirgotājs no šā šķēršļa vai tā sekām būtu varējis izvairīties vai tos pārvarēt, piemēram, force majeure gadījumā.

(15)

Dalībvalstīm būtu arī jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt, piemēram, pušu tiesības apturēt savu pienākumu vai savu pienākumu daļas izpildi līdz brīdim, kad otra puse izpilda savus pienākumus. Piemēram, dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai reglamentēt to, vai neatbilstības gadījumos patērētājam ir tiesības aizturēt cenas vai cenas daļas samaksu līdz brīdim, kad tirgotājs ir nodrošinājis digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību, vai arī – vai tirgotājam ir tiesības neizmaksāt jebkuru atlīdzinājumu, kas pienākas patērētājam saistībā ar līguma izbeigšanu, līdz brīdim, kad patērētājs ir izpildījis šajā direktīvā paredzēto pienākumu atgriezt materiālo informācijas nesēju tirgotājam.

(16)

Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt šīs direktīvas noteikumu piemērošanu, attiecinot to uz līgumiem, uz kuriem neattiecas šīs direktīvas darbības joma, vai kā citādi reglamentēt šādus līgumus. Piemēram, dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība attiecināt aizsardzību, ko šī direktīva sniedz patērētājiem, arī uz fiziskām vai juridiskām personām, kuras nav patērētāji šīs direktīvas nozīmē, piemēram, nevalstiskajām organizācijām, jaunuzņēmumiem vai MVU.

(17)

Patērētāja definīcijai būtu jāattiecas uz fiziskām personām, kuras rīkojas nesaistīti ar savu komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt arī rīcības brīvībai divējāda lietojuma līgumu gadījumos, ja līgums ir noslēgts ar mērķi, kas daļēji ir, bet daļēji arī nav saistīts ar personas komercdarbību, un ja ar komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka līguma kopējā kontekstā tas nav noteicošais, paredzēt, vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem minētā persona arī būtu jāuzskata par patērētāju.

(18)

Šī direktīva būtu jāpiemēro ikvienam līgumam, kura ietvaros tirgotājs piegādā vai apņemas piegādāt patērētājam digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Platformas nodrošinātājus šajā direktīvā varētu uzskatīt par tirgotājiem, ja tie darbojas nolūkos, kas saistīti ar viņu pašu uzņēmējdarbību, un kā tieši patērētāja līgumpartneri attiecībā uz digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī rīcības brīvībai šīs direktīvas piemērošanu attiecināt uz platformas nodrošinātājiem, kuri neatbilst prasībām, lai tos uzskatītu par tirgotāju atbilstīgi šai direktīvai.

(19)

Šai direktīvai būtu jārisina problēmas saistībā ar dažādām digitālā satura un digitālo pakalpojumu kategorijām un to piegādi. Lai neatpaliktu no ātrās tehnoloģiskās attīstības un lai digitālā satura vai digitālā pakalpojuma jēdziens pēc būtības būtu izmantojams arī nākotnē, šajā direktīvā cita starpā būtu jāietver datorprogrammas, lietotnes, video datnes, audio datnes, mūzikas datnes, digitālās spēles, e-grāmatas vai citas e-publikācijas, kā arī digitālie pakalpojumi, kuri ļauj izveidot, apstrādāt, uzglabāt datus digitālā formā vai piekļūt tiem, tostarp programmatūra kā pakalpojums, piemēram, video un audio koplietošana un citu veidu datņu mitināšana, tekstapstrāde vai spēles, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē un sociālajos plašsaziņas līdzekļos. Tā kā pastāv dažādi digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādes veidi, piemēram, nodošana materiālā informācijas nesējā, lejupielāde, ko veic patērētāji savās ierīcēs, straumēšana tīmeklī, piekļuves nodrošināšana digitālā satura uzglabāšanas iespējām vai piekļuve sociālo plašsaziņas līdzekļu lietošanai, šai direktīvai vajadzētu būt piemērojamai neatkarīgi no informācijas nesēja, kas izmantots digitālā satura vai digitālā pakalpojumā nodošanai vai piekļuves nodrošināšanai digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam. Taču šī direktīva nebūtu jāpiemēro interneta piekļuves pakalpojumiem.

(20)

Šai direktīvai un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2019/771 (3) būtu vienai otru jāpapildina. Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi par dažām digitālā satura piegādes vai digitālo pakalpojumu sniegšanas līgumu prasībām, savukārt Direktīvā (ES) 2019/771 ir paredzēti noteikumi par atsevišķām preču pārdošanas līgumu prasībām. Tāpēc, lai apmierinātu patērētāju cerības un nodrošinātu skaidru un vienkāršu tiesisko regulējumu digitālā satura tirgotājiem, šī direktīva būtu jāpiemēro arī digitālajam saturam, ko piegādā tādos materiālos informācijas nesējos kā DVD, CD, USB zibatmiņas un atmiņas kartes, kā arī pašam materiālajam informācijas nesējam ar noteikumu, ka minētais materiālais informācijas nesējs darbojas tikai un vienīgi kā digitālā satura nesējs. Tomēr tā vietā, lai piemērotu šīs direktīvas noteikumus par tirgotāja pienākumu piegādāt un par patērētāja tiesiskās aizsardzības līdzekļiem piegādes neveikšanas gadījumā, būtu jāpiemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/83/ES (4) noteikumi par pienākumiem saistībā ar preču piegādi un tiesiskās aizsardzības līdzekļiem piegādes neveikšanas gadījumā. Turklāt Direktīvas 2011/83/ES noteikumi, piemēram, par atteikuma tiesībām un līguma būtību, saskaņā ar kuru preces tiek piegādātas, arī turpmāk būtu jāpiemēro minētajiem materiālajiem informācijas nesējiem un tajos piegādātajam digitālajam saturam. Šī direktīva neskar izplatīšanas tiesības, kas piemērojamas šīm precēm saskaņā ar autortiesību regulējumu.

(21)

Līgumiem par preču, tostarp preču, kurām ir digitāli elementi, pārdošanu būtu jāpiemēro Direktīva (ES) 2019/771. Ar jēdzienu “preces, kurām ir digitāli elementi”, būtu jāsaprot preces, kas ietver digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai kam ir savstarpēja saikne ar tiem tādā veidā, ka minētā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neesamība neļautu precēm veikt to funkcijas. Digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam, kas ir ietverts vai kam ir savstarpēja saikne ar precēm šādā veidā, būtu jāietilpst Direktīvas (ES) 2019/771 darbības jomā, ja to nodrošina kopā ar precēm saskaņā ar pārdošanas līgumu, kas attiecas uz minētajām precēm. Tam, vai precē iekļautā vai ar to savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegāde ir iekļauta pārdošanas līgumā ar pārdevēju, vajadzētu būt atkarīgam no šā līguma satura. Tajā būtu jāietver tāds precē iekļautais vai ar to savstarpēji saistītais digitālais saturs vai digitālais pakalpojums, kura piegāde ir skaidri paredzēta līgumā. Būtu jāietver arī tie pārdošanas līgumi, ko var uzskatīt par tādiem, kas aptver specifiska digitāla satura vai specifiska digitāla pakalpojuma piegādi, jo tie parasti piemīt šā paša veida precēm un tos patērētājs varētu pamatoti sagaidīt, ņemot vērā preču raksturu un jebkuru publisku paziņojumu, ko sniedzis pārdevējs vai ko iepriekšējos darījumu ķēdes posmos sniegušas citas personas, tostarp ražotājs, vai kas sniegts to vārdā. Ja, piemēram, viedtelevizors tiktu reklamēts kā tāds, kam ir kāda konkrēta video lietojumprogramma, tad minētā video lietojumprogramma būtu uzskatāma par daļu no pārdošanas līguma. Tas būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir iepriekš uzstādīts pašā precē, vai arī to vēlāk vajag lejupielādēt citā ierīcē un tam ir tikai savstarpēja saikne ar preci.

Tā, piemēram, viedtālrunim varētu būt pievienota standartizēta, iepriekš uzstādīta lietojumprogramma, ko nodrošina saskaņā ar pārdošanas līgumu, piemēram, modinātājpulksteņa lietojumprogramma vai kameras lietojumprogramma. Vēl viens iespējamais piemērs ir viedpulkstenis. Šādā gadījumā pats pulkstenis būtu uzskatāms par preci, kam ir digitāli elementi un kas var pildīt savas funkcijas vienīgi ar lietotni, kura tiek nodrošināta saskaņā ar pārdošanas līgumu, bet kura patērētājam ir jālejupielādē viedtālrunī; lietotne tad būtu ar preci savstarpēji saistīts digitāls elements. Tas būtu jāpiemēro arī gadījumos, kad precē ietverto vai ar to savstarpēji saistīto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu piegādā nevis pats pārdevējs, bet saskaņā ar pārdošanas līgumu – trešā persona. Lai novērstu nenoteiktību gan tirgotājiem, gan patērētājiem, gadījumos, kad rodas šaubas par to, vai digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir iekļauts pārdošanas līgumā, būtu jāpiemēro Direktīva (ES) 2019/771. Turklāt pārdevēja un patērētāja divpusēju līgumisku attiecību, kas paredz arī precē ietvertā vai ar to savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi, konstatēšanu nevajadzētu ietekmēt vienkārši tam, ka patērētājam ir jāpiekrīt licences līgumam ar trešo personu, lai tam tiktu nodrošināts digitālais saturs vai digitālais pakalpojums.

(22)

Turpretī, ja precē iekļauta vai ar to savstarpēji saistīta digitāla satura vai digitāla pakalpojuma neesamība neliedz precēm veikt savas funkcijas vai ja patērētājs noslēdz līgumu par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi un tas neietilpst preču, kurām ir digitāli elementi, pārdošanas līgumā, minētais līgums būtu uzskatāms par tādu, kas neietilpst līgumā par preču pārdošanu pat tad, ja pārdevējs ir minētā otrā līguma starpnieks piegādātājam, kas ir trešā persona, un minētais līgums varētu ietilpt šīs direktīvas darbības jomā. Tā, piemēram, ja patērētājs no lietotņu veikala savā viedtālrunī lejupielādē spēles lietotni, spēles lietotnes piegādes līgums neietilpst paša viedtālruņa pārdošanas līgumā. Tādēļ Direktīva (ES) 2019/771 būtu jāpiemēro tikai pārdošanas līgumam, kas saistīts ar viedtālruni, savukārt uz spēles lietotnes piegādi varētu attiekties šī direktīva, ja ir izpildīti šīs direktīvas nosacījumi. Vēl viens piemērs būtu gadījums, kad ir skaidra vienošanās par to, ka patērētājs iegādājas viedtālruni bez konkrētas operētājsistēmas un pēc tam noslēdz līgumu par operētājsistēmas piegādi no trešās personas. Šādā gadījumā atsevišķi iegādātas operētājsistēmas piegāde nebūtu daļa no pārdošanas līguma un tādēļ neietilptu Direktīvas (ES) 2019/771 darbības jomā, bet varētu ietilpt šīs direktīvas darbības jomā, ja ir izpildīti šīs direktīvas nosacījumi.

(23)

Patērētāji izmanto tādus vērtības digitālus ekvivalentus kā elektroniski vaučeri vai e-kuponi, lai digitālajā vienotajā tirgū samaksātu par dažādām precēm vai pakalpojumiem. Šādi vērtības digitāli ekvivalenti kļūst svarīgi saistībā ar digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi, tāpēc šīs direktīvas izpratnē tie būtu jāuzskata par maksājuma veidu. Ar vērtības digitālajiem ekvivalentiem būtu jāsaprot arī virtuālās valūtas, ciktāl tās tiek atzītas valstu tiesību aktos. Maksājumu veidu nošķiršana varētu kļūt par cēloni diskriminācijai un sniegt nepamatotu stimulu uzņēmumiem pāriet uz digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādāšanu apmaiņā pret vērtības digitāliem ekvivalentiem. Tomēr, tā kā vērtības digitāliem ekvivalentiem nav citas funkcijas kā maksājuma veida funkcija, tos pašus par sevi nevajadzētu uzskatīt par digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu šīs direktīvas izpratnē.

(24)

Digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus bieži piegādā arī situācijās, kurās patērētājs nemaksā cenu, bet sniedz tirgotājam personas datus. Šādi uzņēmējdarbības modeļi jau tiek izmantoti dažādās formās ievērojamā tirgus daļā. Pilnībā atzīstot, ka tiesības uz personas datu aizsardzība ir pamattiesības un ka tāpēc personas datus nevar uzskatīt par preci, šai direktīvai būtu jānodrošina, ka patērētājiem šādos uzņēmējdarbības modeļos ir tiesības uz līgumiskiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Tāpēc šī direktīva būtu jāpiemēro līgumiem, kuru ietvaros tirgotājs piegādā vai apņemas piegādāt patērētājam digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, bet patērētājs sniedz vai apņemas sniegt personas datus. Minētos personas datus tirgotājam varētu sniegt līguma noslēgšanas brīdī vai vēlāk, piemēram, brīdī, kad patērētājs sniedz tirgotājam piekrišanu par jebkādu personas datu izmantošanu, kurus patērētājs varētu augšupielādēt vai izveidot, kad izmanto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Savienības tiesību aktos par personas datu aizsardzību ir paredzēts izsmeļošs personas datu likumīgas apstrādes juridisko pamatu saraksts. Šī direktīva būtu jāpiemēro ikvienam līgumam, saskaņā ar ko patērētājs sniedz vai apņemas sniegt tirgotājam personas datus. Piemēram, šī direktīva būtu jāpiemēro gadījumos, kuros patērētājs atver kontu sociālajā plašsaziņas līdzeklī un norāda savu vārdu un e-pasta adresi, kas tiek izmantoti citiem nolūkiem, ne tikai digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādei vai juridisko prasību izpildei. Tā būtu jāpiemēro arī gadījumos, kad patērētājs dod piekrišanu attiecībā uz jebkuriem materiāliem, kas ir uzskatāmi par personas datiem, piemēram, fotoattēliem vai ierakstiem, ko patērētājs augšupielādē vai tirgotājs apstrādā tirgvedības nolūkos. Tomēr dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība noteikt, vai ir izpildītas valsts tiesību aktu prasības par līguma izveidi, esamību un spēkā esamību.

(25)

Ja digitālo saturu nepiegādā un digitālos pakalpojumus nesniedz pret cenas samaksu, šī direktīva nebūtu jāpiemēro situācijās, kad tirgotājs vāc personas datus tikai un vienīgi, lai piegādātu digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, vai vienīgi ar nolūku izpildīt juridiskās prasības. Šādas situācijas var būt, piemēram, gadījumi, kad patērētāja reģistrēšanās drošības un identificēšanas nolūkos ir prasīta piemērojamos tiesību aktos. Šī direktīva nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kurās tirgotājs vāc tikai metadatus, piemēram, informāciju par patērētāja ierīci vai pārlūkošanas vēsturi, izņemot, ja šādu situāciju uzskata par līgumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tā nebūtu jāpiemēro arī situācijās, kad patērētājs, kas nav noslēdzis līgumu ar tirgotāju, ir pakļauts reklāmām tikai un vienīgi, lai piekļūtu digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam. Tomēr dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt šīs direktīvas piemērošanu, attiecinot to arī uz tādām situācijām, vai citādi reglamentēt tādas situācijas, kuras nav ietvertas šīs direktīvas darbības jomā.

(26)

Šī direktīva būtu jāpiemēro līgumiem par digitālā satura izstrādi, kas īpaši pielāgots konkrētām patērētāja prasībām, tostarp īpaši pielāgotai programmatūrai. Šī direktīva būtu jāpiemēro arī elektronisku datņu piegādei, kas nepieciešama preču 3D drukas kontekstā, ciktāl šādas datnes atbilst digitālā satura vai digitālo pakalpojumu definīcijai šīs direktīvas izpratnē. Tomēr šai direktīvai nevajadzētu reglamentēt tiesības vai pienākumus, kas saistīti ar precēm, kuras izgatavotas, izmantojot 3D drukas tehnoloģiju.

(27)

Ņemot vērā to, ka, ka šī direktīva būtu jāpiemēro līgumiem, kuru mērķis ir digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegāde patērētājam, to nevajadzētu piemērot situācijās, kad galvenais līguma priekšmets ir profesionālu pakalpojumu sniegšana, piemēram, tulkošanas pakalpojumi, arhitektūras pakalpojumi, juridiskie pakalpojumi vai citi profesionāli konsultāciju pakalpojumi, kurus nereti veic tirgotājs pats personīgi, neatkarīgi no tā, vai tirgotājs izmanto digitālus līdzekļus, lai nodrošinātu pakalpojuma rezultātu vai piegādātu vai nodotu to patērētājam. Līdzīgi šī direktīva nebūtu jāpiemēro publiskiem pakalpojumiem, piemēram, sociālā nodrošinājuma pakalpojumiem, vai publiskiem reģistriem, ja digitālos līdzekļus izmanto vienīgi tam, lai nodotu pakalpojumu patērētājam vai lai paziņotu par to. Šī direktīva nebūtu jāpiemēro arī autentiskiem instrumentiem un citiem notariāliem aktiem neatkarīgi no tā, vai tie tiek īstenoti, reģistrēti, pavairoti vai nodoti ar digitāliem līdzekļiem.

(28)

Strauji attīstās tādu numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu tirgus, kuros nenotiek pieslēgšanās publiski piešķirtiem numerācijas resursiem. Pēdējos gados ir parādījušies jauni digitālie pakalpojumi, kuri nodrošina starppersonu sakaru iespējas internetā, piemēram, tīmekļa e-pasta un tiešsaistes ziņapmaiņas pakalpojumi, kā rezultātā arvien vairāk patērētāju tādus lieto. Šādu iemeslu dēļ ir jānodrošina efektīva patērētāju aizsardzība saistībā ar šādiem pakalpojumiem. Tāpēc šī direktīva būtu jāpiemēro arī numurneatkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem.

(29)

Šī direktīva nebūtu jāpiemēro veselības aprūpei, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2011/24/ES (5). “Veselības aprūpes” izslēgšana no šīs direktīvas darbības jomas būtu jāattiecina arī uz jebkādu digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, kas ir medicīniska ierīce, kā definēts Padomes Direktīvā 93/42/EEK (6) vai 90/385/EEK (7) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 98/79/EK (8), ja šādu medicīnisku ierīci ir izrakstījis vai izsniedzis veselības nozares darbinieks, kā definēts Direktīvā 2011/24/ES. Tomēr šī direktīva būtu jāpiemēro digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam, kas ir medicīniska ierīce, piemēram, veselības lietotnēm, kuras patērētājs var iegūt arī tad, ja viņam to nav izrakstījis vai izsniedzis veselības nozares darbinieks.

(30)

Savienības tiesību aktos par finanšu pakalpojumiem ir daudz noteikumu par patērētāju aizsardzību. Finanšu pakalpojumi, kā tie definēti minētajā nozarē piemērojamos tiesību aktos, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/65/EK (9), arī aptver digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus, kas saistīti ar finanšu pakalpojumiem vai kas dod tiem piekļuvi, un tāpēc uz tiem attiecas aizsardzība, kas paredzēta Savienības tiesību aktos finanšu pakalpojumu jomā. Tādējādi līgumi, kas saistīti ar tādu digitālo saturu vai digitālajiem pakalpojumiem, kas ir finanšu pakalpojums, nebūtu jāiekļauj šīs direktīvas darbības jomā.

(31)

Šī direktīva nebūtu jāpiemēro digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam, ko sniedz plašai sabiedrībai mākslinieciska izpildījuma vai cita veida pasākuma ietvaros, piemēram, kā digitālu kinematogrāfisko projekciju vai audiovizuālu teatrālu priekšnesumu. Tomēr šī direktīva būtu jāpiemēro, ja digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu plašai sabiedrībai sniedz ar signāla pārraides starpniecību kā, piemēram, digitālās televīzijas pakalpojumus.

(32)

Bezmaksas un atklātā pirmkoda programmatūra, ja pirmkods tiek atklāti kopīgots un lietotāji programmatūrai vai tās modificētajām versijām var brīvi piekļūt, tās modificēt un izplatīt, var veicināt izpēti un inovācijas digitālā satura un digitālo pakalpojumu tirgū. Lai šādai tirgus attīstībai neliktu šķēršļus, šī direktīva nebūtu jāpiemēro arī bezmaksas un atklātā pirmkoda programmatūrai ar nosacījumu, ka tā netiek piegādāta pret cenas samaksu un ka patērētāja personas dati tiek izmantoti tikai nolūkā uzlabot programmatūras drošumu, saderību vai sadarbspēju.

(33)

Digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus nereti kombinē ar preču vai citu pakalpojumu sniegšanu un piedāvā patērētājam viena un tā paša līguma ietvaros, vienā paketē ietverot dažādus elementus, piemēram, digitālās televīzijas nodrošināšanu un elektroniskas ierīces iegādi. Šādos gadījumos līgumā starp patērētāju un tirgotāju ietver gan digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādes līguma elementus, gan arī citu līgumu veidu, piemēram, preču tirdzniecības vai pakalpojumu līgumu, elementus. Šī direktīva būtu jāpiemēro vienīgi tiem vispārējā līguma elementiem, kuri attiecas uz digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi. Pārējie līguma elementi būtu jāreglamentē ar noteikumiem, kuri ir piemērojami tādiem līgumiem saskaņā ar valsts tiesību aktiem, vai attiecīgā gadījumā – ar cita Savienības tiesību akta noteikumiem, ar kuru reglamentē konkrētu nozari vai priekšmetu. Līdzīgi jebkuras sekas, kādas viena elementa izbeigšana paketes līgumā varētu radīt pārējiem minētā paketes līguma elementiem, būtu jāreglamentē ar valsts tiesību aktiem. Tomēr, lai nodrošinātu konsekvenci ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/1972 (10) konkrētas nozares noteikumiem, kuri reglamentē paketes līgumus gadījumos, kad tirgotājs minētās direktīvās izpratnē piedāvā digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu kopā ar numuratkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu vai interneta piekļuves pakalpojumu, šīs direktīvas noteikumi par digitālā satura modificēšanu nebūtu jāpiemēro līgumu paketes elementam, kas attiecas uz digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Tā vietā visiem paketes elementiem, tostarp arī digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam, būtu jāpiemēro attiecīgie Direktīvas (ES) 2018/1972 noteikumi.

(34)

Šīs direktīvas noteikumi par līgumu paketēm būtu jāpiemēro tikai gadījumiem, kur viens un tas pats tirgotājs vienam un tam pašam patērētājam piedāvā dažādus paketes elementus saskaņā ar vienu līgumu. Šai direktīvai nevajadzētu skart valstu tiesību aktus, kas reglamentē nosacījumus, saskaņā ar kuriem var uzskatīt, ka līgums par digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi ir saistīts ar citu līgumu vai papildina citu līgumu, ko patērētājs ir noslēdzis ar šo vai citu tirgotāju, tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas izmantojami saskaņā ar katru līgumu, vai sekas, kādas viena līguma izbeigšana radītu cita līguma darbībai.

(35)

Komercpraksei, kuras ietvaros digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piedāvājumus apvieno paketē ar preču vai citu pakalpojumu nodrošināšanu, piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (11), kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem. Šāda piedāvājumu apvienošanu paketēs pati par sevi Direktīvā 2005/29/EK nav aizliegta. Tomēr tā ir aizliegta gadījumos, kuros tā tiek atzīta par negodīgu pēc katra atsevišķā gadījuma izvērtēšanas saskaņā ar minētajā direktīvā noteiktiem kritērijiem. Savienības konkurences tiesību akti arī ļauj pievērsties sasaistīšanas un komplektēšanas praksei gadījumos, kad tā ietekmē konkurenci un kaitē patērētājiem.

(36)

Šai direktīvai nebūtu jāskar citi Savienības tiesību akti, kas reglamentē konkrētu nozari vai priekšmetu, piemēram, telekomunikācijas, elektronisko komerciju un patērētāju aizsardzību. Tai nevajadzētu skart arī Savienības un valstu tiesību aktus par autortiesībām un blakustiesībām, tostarp tiešsaistes satura pakalpojumu pārnesamību.

(37)

Šīs direktīvas darbības jomā varētu ietilpt darbības, kas saistītas ar personas datu apstrādi. Savienības tiesību aktos ir paredzēts visaptverošs satvars personas datu aizsardzībai. Šī direktīva jo īpaši neskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (12) un Direktīvu 2002/58/EK (13). Minēto satvaru piemēro jebkādiem personas datiem, ko apstrādā saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva. Līdz ar to personas dati būtu jāvāc vai citādi jāapstrādā tikai saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 un Direktīvu 2002/58/EK. Kolīzijas gadījumā starp šo direktīvu un Savienības tiesību aktiem personas datu aizsardzības jomā pēdējiem vajadzētu būt pārākiem.

(38)

Ar šo direktīvu nebūtu jāreglamentē nosacījumi likumīgai personas datu apstrādei, jo šo jautājumu reglamentē jo īpaši ar Regulu (ES) 2016/679. Tādējādi jebkāda personas datu apstrāde saistībā ar līgumu, kas ir šīs direktīvas darbības jomā, ir likumīga tikai tad, ja tā atbilst Regulas (ES) 2016/679 noteikumiem par juridiskajiem pamatiem personas datu apstrādei. Ja personas datu apstrāde pamatojas uz piekrišanu, jo īpaši, ievērojot Regulas (ES) 2016/679 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu, piemēro minētās regulas īpašos noteikumus, tostarp nosacījumus par to, lai novērtētu, vai piekrišana ir sniegta brīvi. Ar šo direktīvu nebūtu jāreglamentē sniegtās piekrišanas spēkā esamība. Regulā (ES) 2016/679 ir paredzētas arī visaptverošas tiesības uz datu dzēšanu un datu pārnesamību. Šai direktīvai nebūtu jāskar minētās tiesības, kuras piemēro jebkādiem personas datiem, kurus patērētājs sniedz tirgotājam vai kurus tirgotājs vāc saistībā ar jebkādu līgumu, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, un gadījumā, ja patērētājs ir izbeidzis līgumu saskaņā ar šo direktīvu.

(39)

Tiesības uz datu dzēšanu un patērētāja tiesības atsaukt piekrišanu par personas datu apstrādi būtu pilnībā jāpiemēro arī saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva. Patērētāja tiesībām izbeigt līgumu saskaņā ar šo direktīvu nebūtu jāskar patērētāja tiesības saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 atsaukt jebkādu piekrišanu, kas sniegta attiecībā uz patērētāja personas datu apstrādi.

(40)

Ar šo direktīvu nebūtu jāreglamentē sekas attiecībā uz līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, gadījumā, ja patērētājs atsauc piekrišanu par patērētāja personas datu apstrādi. Šādām sekām būtu jāpaliek kā valsts tiesību jautājumam.

(41)

Tirgotājs digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus patērētājam var piegādāt dažādos veidos. Ir lietderīgi noteikt vienkāršus un skaidrus noteikumus attiecībā uz minētā pienākuma piegādāt, kas ir tirgotāja galvenā līgumsaistība, nodrošinot patērētājam digitālā satura vai digitālo pakalpojumu pieejamību vai piekļuvi tiem, kārtību un izpildes laiku. Būtu jāuzskata, ka digitālā satura vai digitālā pakalpojuma pieejamība vai piekļuve tiem patērētājiem ir nodrošināta tad, ja digitālais saturs vai digitālais pakalpojums vai jebkurš līdzeklis, kas noder, lai tam piekļūtu vai to lejupielādētu, ir sasniedzis patērētāju un tirgotājam vairs nav jāveic nekādas darbības, kuru mērķis būtu ļaut patērētājam izmantot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu saskaņā ar līgumu. Ņemot vērā, ka tirgotājs principā nav atbildīgs par darbību, ko veic, vai bezdarbību, ko pieļauj trešā puse, kura darbina fizisku vai virtuālu aprīkojumu, piemēram, elektronisku platformu vai mākoņglabāšanas aprīkojumu, kuru patērētājs izvēlas digitālā satura vai digitālā pakalpojuma saņemšanai vai glabāšanai, būtu jāpietiek ar to, ka tirgotājs piegādā digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu minētajai trešai pusei. Tomēr fizisko vai virtuālo aprīkojumu nevar uzskatīt par tādu, ko izvēlējies patērētājs, ja tas ir tirgotāja kontrolē vai ir līgumiski saistīts ar tirgotāju, vai ja patērētājs minēto fizisko vai virtuālo aprīkojumu ir izvēlējies digitālā satura vai digitālā pakalpojuma saņemšanai, bet šī bija vienīgā tirgotāja piedāvātā izvēle, lai saņemtu digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai lai piekļūtu tam.

Ja fizisko vai virtuālo aprīkojumu nevar uzskatīt par tādu, ko izvēlējies patērētājs, tirgotāja pienākums piegādāt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu nebūtu jāuzskata par izpildītu, ja digitālais saturs vai digitālais pakalpojums tiek piegādāts fiziskajā vai virtuālajā aprīkojumā, bet patērētājs nevar saņemt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai piekļūt tam saskaņā ar šo direktīvu. Minētajos gadījumos patērētāja rīcībā vajadzētu būt tiem pašiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas būtu piemērojami, ja tirgotājs nebūtu piegādājis digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Kas attiecas uz piegādes laiku, saskaņā ar tirgus praksi un tehniskajām iespējām, kā arī nolūkā nodrošināt zināmu elastības līmeni, digitālais saturs vai digitālais pakalpojums būtu jāpiegādā bez nepamatotas kavēšanās, ja vien puses nelemj vienoties citādi, lai tiktu nodrošināti citi piegādes modeļi.

(42)

Digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam būtu jāatbilst prasībām, par kurām līgumā vienojušies tirgotājs un patērētājs. Konkrēti, tam būtu jāatbilst aprakstam, daudzumam (piemēram, to mūzikas datņu skaits, kurām var piekļūt), kvalitātei (piemēram, attēla izšķirtspēja), valodai un versijai, par kuru vienošanās panākta līgumā. Tam vajadzētu arī būt tādai drošībai, funkcionalitātei, saderībai, sadarbspējai un citām iezīmēm kā noteikts līgumā. Līguma prasībās būtu jāiekļauj prasības, kuras izriet no informācijas, kas sniegta pirms līguma, kura saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES ir līguma neatņemama daļa. Minētās prasības varētu būt arī noteiktas pakalpojumu līmeņa līgumā, ja saskaņā ar piemērojamajiem valsts tiesību aktiem šāda veida līgums ir patērētāja un tirgotāja līgumattiecību daļa.

(43)

Funkcionalitātes jēdziens būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz veidiem, kuros digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu var izmantot. Piemēram, jebkādu tehnisko ierobežojumu esamība vai neesamība, piemēram, aizsardzība, izmantojot digitālo tiesību pārvaldību vai reģionālo kodējumu, varētu ietekmēt digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēju pildīt visas savas funkcijas, ņemot vērā tā nolūku. Sadarbspējas jēdziens attiecas uz to, vai un kādā mērā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums spēj darboties ar aparatūru vai programmatūru, kas atšķiras no tām, ar kurām parasti izmanto tāda paša tipa digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus. Sekmīga darbība varētu ietvert, piemēram, digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēju apmainīties ar informāciju ar šādu citu programmatūru vai aparatūru un izmantot informāciju, ar ko veikta apmaiņa.

(44)

Ņemot vērā to, ka digitālais saturs un digitālie pakalpojumi nepārtraukti attīstās, tirgotāji var vienoties ar patērētājiem nodrošināt atjauninājumus un elementus, kad tie kļūst pieejami. Tāpēc būtu arī jāizvērtē digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstība attiecībā uz to, vai digitālais saturs vai pakalpojums ir atjaunināts tādā veidā, kā ir noteikts līgumā. Tas, ka nav piegādāti atjauninājumi, par kuriem vienošanās panākta līgumā, būtu uzskatāms par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību. Turklāt defektīvi vai nepilnīgi atjauninājumi arī būtu uzskatāmi par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, ņemot vērā to, ka tas nozīmētu, ka šādi atjauninājumi netiek veikti tādā veidā, kā norādīts līgumā.

(45)

Lai nodrošinātu atbilstību un to, ka patērētājiem netiek liegtas viņu tiesības, piemēram, gadījumos, kad līgumā ir noteikti ļoti zemi standarti, digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam būtu jāatbilst ne tikai šajā direktīvajā noteiktajām subjektīvajām atbilstības prasībām, bet arī tajā paredzētajām objektīvajām atbilstības prasībām. Atbilstība cita starpā būtu jānovērtē, ņemot vērā mērķi, kuram parasti izmanto tāda paša veida digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus. Tiem arī vajadzētu būt tādām īpašībām un parastajiem šāda veida digitālā satura vai pakalpojuma veiktspējas rādītājiem, ko patērētāji var pamatoti sagaidīt, ņemot vērā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma raksturu un jebkādus publiskus paziņojumus par konkrētiem digitālā satura vai digitālā pakalpojuma raksturlielumiem, ko sniedzis tirgotājs vai citas personas iepriekšējos darījumu ķēdes posmos vai kas sniegti to vārdā;

(46)

Pamatotības standartiem attiecībā uz jebkādu šajā direktīvā minētu atsauci uz to, ko kāda persona var pamatoti sagaidīt, vajadzētu būt objektīvi konstatējamiem, ņemot vērā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma būtību un nolūku, lietas apstākļus un iesaistīto personu paražas un praksi. Jo īpaši būtu objektīvi jānovērtē, kas ir uzskatāms par samērīgu termiņu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstības nodrošināšanai, ņemot vērā neatbilstības raksturu.

(47)

Laikposmā, kurā patērētājs to pamatoti sagaidītu, tirgotājam būtu jānodrošina patērētājam atjauninājumi, tostarp drošības atjauninājumi, lai digitālais saturs vai digitālais pakalpojums paliktu atbilstīgs un drošs. Piemēram, attiecībā uz digitālo saturu vai digitālajiem pakalpojumiem, kuru nolūks ir ierobežots laikā, pienākumam nodrošināt atjauninājumus būtu jāaprobežojas ar minēto laiku, bet attiecībā uz citu veidu digitālo saturu vai digitālajiem pakalpojumiem laikposms, kurā būtu jānodrošina patērētājam atjauninājumi, varētu sakrist ar laikposmu, kurā ir spēkā atbildība par neatbilstību, vai būt par to ilgāks, piemēram, jo īpaši attiecībā uz drošības atjauninājumiem. Patērētājam būtu jāsaglabā rīcības brīvība attiecībā uz to, vai instalēt nodrošinātos atjauninājumus. Tomēr, ja patērētājs izlemj neinstalēt atjauninājumus, patērētājs nevar sagaidīt, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums saglabās atbilstību. Tirgotājam būtu jāinformē patērētājs par to, ka viņa lēmums neinstalēt atjauninājumus, kas vajadzīgi digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstības saglabāšanai, tostarp drošības atjauninājumus, ietekmēs tirgotāja atbildību par to digitālā satura vai digitālā pakalpojuma elementu atbilstību, ko šiem atjauninājumiem paredzēts uzturēt. Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt pienākumus nodrošināt drošības atjauninājumus, kas paredzēti Savienības tiesību aktos vai valstu tiesību aktos.

(48)

Personas datu apstrādei saistībā ar jebkuru līgumu, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, būtu jāpiemēro Regula (ES) 2016/679 vai jebkuri citi Savienības tiesību akti par datu aizsardzību. Šai direktīvai turklāt nebūtu jāskar tiesības, pienākumi un ārpuslīgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas paredzēti Regulā (ES) 2016/679. Cēloņus, kuru rezultātā rodas neatbilstība Regulā (ES) 2016/679 paredzētajām prasībām, tostarp tādiem pamatprincipiem kā prasība nodrošināt datu apjoma samazināšanu, integrētu datu aizsardzību un datu aizsardzību pēc noklusējuma, atkarībā no apstākļiem konkrētajā gadījumā arī var uzskatīt par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību šajā direktīvā paredzētajām subjektīvajām vai objektīvajām atbilstības prasībām. Viens piemērs varētu būt gadījums, kurā tirgotājs līgumā nepārprotami uzņemas pienākumu, vai līgumu var šādi interpretēt, kas ir saistīts arī ar tirgotāja pienākumiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679. Minētajā gadījumā šāda līgumiskā apņemšanās var kļūt par subjektīvo atbilstības prasību daļu. Otrs piemērs varētu būt gadījums, kurā Regulā (ES) 2016/679 paredzēto pienākumu neizpilde varētu vienlaikus padarīt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu nederīgu savam paredzētajam nolūkam un tāpēc ir uzskatāma par neatbilstību objektīvajai atbilstības prasībai, kura paredz, ka digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam ir jābūt derīgam tiem nolūkiem, kādā parasti tiktu izmantots tāda paša veida digitālais saturs vai digitālais pakalpojums.

Tas būtu, piemēram, gadījums, kurā datu šifrēšanas programmatūras tirgotājs neveic Regulā (ES) 2016/679 prasītus pienācīgus pasākumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu, ka personas dati principiāli netiek izpausti neatļautiem saņēmējiem, tādējādi padarot šifrēšanas programmatūru nederīgu savam paredzētajam nolūkam, proti, drošai datu nosūtīšanai no patērētāja paredzētajam saņēmējam. Visbeidzot, varētu būt gadījumi, kuros Regulā (ES) 2016/679 paredzēto tirgotāja pienākumu neizpilde var būt digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība objektīvajai atbilstības prasībai, kas paredz, ka digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam ir jāpiemīt iezīmēm, kas parasti piemīt tāda paša veida digitālajam saturam un digitālajiem pakalpojumiem un ko patērētājs var pamatoti sagaidīt. Piemēram, ja tiešsaistes iepirkšanās lietojumprogrammas tirgotājs neveic Regulā (ES) 2016/679 paredzētos pasākumus attiecībā uz patērētāja personas datu apstrādes drošību un tā rezultātā patērētāja kredītkartes informācija tiek atklāta ļaunprogrammatūrai vai spiegprogrammatūrai, minētā neizpilde arī varētu būt digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība šīs direktīvas izpratnē, jo patērētājs pamatoti sagaida, ka šāda veida lietojumprogrammai parasti piemīt iezīmes, kas nepieļauj maksājumu informācijas izpaušanu. Ja cēloņi, kuru rezultātā rodas neatbilstība Regulā (ES) 2016/679 paredzētajām prasībām, rada arī digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību šajā direktīvā paredzētām subjektīvajām vai objektīvajām atbilstības prasībām, patērētājam vajadzētu būt tiesībām uz šajā direktīvā paredzētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības gadījumā, izņemot, ja līgums saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem vairs nav spēkā vai var būt atceļams.

(49)

Lai nodrošinātu pietiekamu elastību, vajadzētu būt iespējai pusēm atkāpties no objektīvajām atbilstības prasībām. Šādai atkāpei vajadzētu būt iespējamai tikai tad, ja patērētājs par to ir konkrēti informēts un ja patērētājs to pieņem atsevišķi no tā, ko paredz citi paziņojumi vai vienošanās, un ar aktīvu un nepārprotamu rīcību. Abus nosacījumus varētu izpildīt, piemēram, iezīmējot lodziņu, nospiežot pogu vai aktivizējot līdzīgu darbību.

(50)

Piemērojot šīs direktīvas noteikumus, tirgotājiem būtu jāizmanto starptautiskā līmenī, Savienības līmenī vai konkrētās nozares līmenī izstrādāti standarti, atklātas tehniskās specifikācijas, labā prakse un ētikas kodeksi, tostarp attiecībā uz plaši lietojamu un mašīnlasāmu formātu, ko izmanto tā satura izgūšanai, kas nav personas dati, kurus lietotājs sniedzis vai izveidojis, lietojot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, kā arī attiecībā uz informācijas sistēmu un digitālās vides drošību. Šajā kontekstā Komisija varētu prasīt starptautisku un Savienības standartu izstrādi un tirdzniecības asociāciju un citu reprezentatīvu organizāciju ētikas kodeksu izstrādi, lai varētu atbalstīt šīs direktīvas vienotu ieviešanu.

(51)

Daudzi digitālā satura veidi vai digitālie pakalpojumi, piemēram, piekļuve mākoņpakalpojumiem, tiek piegādāti pastāvīgi kādu laikposmu. Tāpēc ir nepieciešams nodrošināt digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību visā līguma darbības laikā. Digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādes īstermiņa pārtraukumi būtu jāuzskata par neatbilstības gadījumiem, ja pārtraukumi ir vairāk nekā nenozīmīgi vai ir regulāri. Turklāt, ņemot vērā digitālā satura un digitālo pakalpojumu biežo uzlabošanu, it īpaši atjauninājumu veidā, patērētājam piegādājamajai digitālā satura vai digitālā pakalpojuma versijai vajadzētu būt visjaunākajai līguma noslēgšanas brīdī pieejamajai versijai, ja vien puses nav vienojušās citādi.

(52)

Lai tas pareizi darbotos, ir nepieciešams digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus pareizi integrēt patērētāja aparatūrā un programmatūras vidē. Digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība, kas radusies nepareizas integrēšanas dēļ, būtu jāuzskata par paša digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, ja to integrējis tirgotājs vai tas tika integrēts tā kontrolē, vai to integrējis patērētājs, ievērojot tirgotāja sniegtās integrēšanas instrukcijas, un nepareizā integrēšana notikusi nepieciešamo integrēšanas instrukciju nepilnību dēļ, piemēram, saistībā ar nepilnībām vai neskaidrībām, apgrūtinot integrēšanas instrukciju lietošanu vidējam patērētājam.

(53)

Ierobežojumi, kas skar patērētāja iespējas lietot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu saskaņā ar šo direktīvu, varētu izrietēt no ierobežojumiem, kurus noteicis intelektuālā īpašuma tiesību subjekts saskaņā ar intelektuālā īpašuma tiesībām. Šādi ierobežojumi var izrietēt no galalietotāja licences līguma, saskaņā ar ko patērētājam tiek piegādāts digitālais saturs vai digitālais pakalpojums. Šāda situācija var rasties, piemēram, ja galalietotāja licences līgums aizliedz patērētājam izmantot zināmas ar digitālā satura vai digitālā pakalpojuma funkcionalitāti saistītas iezīmes. Šāds ierobežojums varētu padarīt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu neatbilstīgu šajā direktīvā noteiktajām objektīvajām atbilstības prasībām, ja tas attiektos uz iezīmēm, kas parasti piemīt tāda paša veida digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam un ko patērētājs var pamatoti sagaidīt. Šādos gadījumos patērētājam vajadzētu būt iespējai pieprasīt šajā direktīvā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus par neatbilstību no tirgotāja, kurš piegādāja digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Tirgotājam vajadzētu būt iespējai no šādas atbildības izvairīties, tikai izpildot nosacījumus atkāpei no šajā direktīvā noteiktajām objektīvajām atbilstības prasībām, proti, tikai tad, ja tirgotājs pirms līguma noslēgšanas konkrēti informē patērētāju, ka digitālā satura vai digitālā pakalpojuma kāda konkrēta īpašība atkāpjas no objektīvajām atbilstības prasībām, un patērētājs ir skaidri un atsevišķi pieņēmis minēto atkāpi.

(54)

Juridiskie defekti ir īpaši svarīgs jautājums saistībā ar digitālo saturu vai digitālajiem pakalpojumiem, kas ir intelektuālā īpašuma tiesību objekti. Ierobežojumi, kas skar patērētāja iespējas lietot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu saskaņā ar šo direktīvu, varētu izrietēt no trešās puses tiesību pārkāpumiem. Šādi pārkāpumi varētu faktiski liegt patērētājam baudīt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, vai dažas no tā funkcijām, piemēram, ja patērētājs vispār nevar piekļūt digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam vai nevar to izdarīt likumīgi. Minētais varētu notikt, ja trešā puse pamatoti pieprasa, lai tirgotājs pārstāj pārkāpt šīs tiesības un pārstāj piedāvāt attiecīgo digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai ja patērētājs nevar izmantot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, nepārkāpjot likumu. Trešās puses tiesību pārkāpuma gadījumā, no kura izriet ierobežojums, kas liedz vai ierobežo digitālā satura vai digitālā pakalpojuma izmantošanu saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajām subjektīvajām un objektīvajām atbilstības prasībām, patērētājam vajadzētu būt tiesībām uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības gadījumā, izņemot, ja attiecīgās valsts tiesību akti paredz līguma spēkā neesamību vai izbeigšanu, piemēram, gadījumā, ja tiek pārkāpta tiesiskā garantija pret atsavināšanu.

(55)

Tirgotājam vajadzētu būt atbildīgam patērētāja priekšā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstības gadījumā un par jebkuru digitālā satura vai digitālā pakalpojuma nepiegādāšanu. Tā kā digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus var piegādāt patērētājiem, izmantojot vienu vai vairākas atsevišķas piegādes, vai arī pastāvīgi kādu laikposmu, ir pamatoti, ka attiecīgais termiņš digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstības noteikšanai tiek noteikts, ievērojot minētos atšķirīgos piegādes veidus.

(56)

Digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu var piegādāt patērētājam ar vienreizēju piegādi, piemēram, kad patērētājs lejupielādē e-grāmatu un to saglabā savā personīgajā ierīcē. Līdzīgi, piegāde var sastāvēt no virknes šādu atsevišķu piegāžu, piemēram, kad patērētājs saņem saiti, lai lejupielādētu jaunu e-grāmatu katru nedēļu. Šīs digitālā satura vai digitālā pakalpojuma kategorijas atšķirības elements ir fakts, ka patērētāji digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam pēc tam var piekļūt uz neierobežotu laiku. Šādos gadījumos digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstība būtu jāvērtē piegādes brīdī, un tāpēc tirgotājam vajadzētu būt atbildīgam tikai par jebkuru neatbilstību, kas pastāv brīdī, kad notiek vienreizējā piegāde vai katra atsevišķā piegāde. Lai garantētu juridisko noteiktību, tirgotājiem un patērētājiem būtu jāspēj paļauties uz saskaņotu minimālo termiņu, kurā tirgotāju var saukt pie atbildības par neatbilstību. Saistībā ar līgumiem, kuros paredzēta digitālā satura vai digitālā pakalpojuma vienreizēja piegāde vai virkne atsevišķu piegāžu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka tirgotāji ir atbildīgi vismaz divus gadus no piegādes, ja saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem tirgotājs ir atbildīgs tikai par neatbilstību, kas parādās konkrētā laikposmā pēc piegādes.

(57)

Digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus varētu patērētājiem piegādāt arī pastāvīgi kādā laikposmā. Pastāvīgā piegāde var ietvert gadījumus, kad tirgotājs patērētājiem digitālo pakalpojumu dara pieejamu uz noteiktu laikposmu vai uz neierobežotu laiku, piemēram, divu gadu mākoņglabāšanas līgumu vai dalību sociālo plašsaziņas līdzekļu platformā uz neierobežotu laiku. Šīs kategorijas atšķirības elements ir fakts, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums patērētājiem ir pieejams vai tam var piekļūt tikai noteiktajā līguma darbības laikposmā vai tik ilgi, kamēr ir spēkā līgums uz neierobežotu laiku. Tāpēc ir pamatoti, ka šādos gadījumos tirgotājam vajadzētu būt atbildīgam tikai par neatbilstību, kas atklājas minētajā laikposmā. Pastāvīgās piegādes elementam nevajadzētu obligāti būt saistītam ar ilgtermiņa piegādi. Tādi gadījumi kā videoklipa straumēšana tīmeklī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā neatkarīgi no attiecīgā audiovizuālā faila faktiskā ilguma. Gadījumi, kad digitālā satura vai digitālā pakalpojuma konkrētus elementus dara pieejamus periodiski, vairākās reizēs kādā laikposmā vai tik ilgi, kamēr ir spēkā līgums uz neierobežotu laiku, arī būtu jāuzskata par pastāvīgu piegādi kādā laikposmā, piemēram, ja līgums paredz, ka pretvīrusu programmu var lietot vienu gadu un ka šajā laikposmā tā tiks automātiski atjaunināta katra mēneša pirmajā dienā, vai ka tirgotājs izdos atjauninājumus ikreiz, kad kļūs pieejami jauni digitālas spēles elementi, un digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir pieejams patērētājiem vai tam var piekļūt tikai noteiktajā līguma darbības laikposmā vai tik ilgi, kamēr ir spēkā līgums uz neierobežotu laiku.

(58)

Dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība regulēt valsts noilguma termiņus. Tomēr šādiem noilguma termiņiem nebūtu jāliedz patērētājiem izmantot savas tiesības visā laikposmā, kurā tirgotājs ir atbildīgs par neatbilstību. Lai gan, ņemot vērā iepriekš minēto, ar šo direktīvu nevajadzētu saskaņot dalībvalstu noteikto noilguma termiņu sākumpunktu, tai tomēr būtu jānodrošina, ka šādi termiņi ļauj patērētājiem izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus jebkādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama vismaz laikposmā, kurā tirgotājs ir atbildīgs par neatbilstību.

(59)

Ņemot vērā digitālā satura un digitālo pakalpojumu īpašo būtību un ievērojamo sarežģītību, kā arī ņemot vērā, ka tirgotājam ir labākas zināšanas un piekļuve zinātībai, tehniskajai informācijai un augsta tehniskā līmeņa palīdzībai, tieši tirgotājs, visticamāk, atrodas labākā pozīcijā nekā patērētājs, lai varētu zināt, kāpēc digitālais saturs vai digitālais pakalpojums netiek piegādāts vai nav atbilstīgs. Tirgotājs arī, visticamāk, atrodas labākā pozīcijā, lai varētu novērtēt, vai nepiegādāšanu vai neatbilstību izraisīja patērētāja digitālās vides nesaderība ar digitālā satura vai digitālā pakalpojuma tehniskajām prasībām. Tāpēc strīda gadījumā, kaut gan patērētājam ir jāpierāda digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība, patērētājam nebūtu jāpierāda, ka neatbilstība pastāvēja digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādes laikā vai – pastāvīgas piegādes gadījumā – līguma darbības laikā.

Tā vietā tieši tirgotājam būtu jāpierāda digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstība minētajā laikā vai laikposmā. Minētajam pierādīšanas pienākumam uz tirgotāju būtu jāattiecas neatbilstības gadījumā, kas parādās viena gada laikā kopš piegādes, ja līgums paredz digitālā satura vai digitālā pakalpojuma vienreizēju piegādi vai virkni atsevišķu piegāžu, un līguma darbības laikā, ja līgums paredz pastāvīgu piegādi kādā laikposmā. Tomēr, ja tirgotājs pierāda, ka patērētāja digitālā vide ir nesaderīga ar tehniskajām prasībām, par ko tirgotājs patērētāju skaidri un saprotami informēja pirms līguma noslēgšanas, patērētājam būtu jāpierāda, ka digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība pastāvēja digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādes laikā, ja līgums paredz vienreizēju piegādi vai virkni atsevišķu piegāžu, vai – ja līgums paredz pastāvīgu piegādi kādā laikposmā – līguma darbības laikā.

(60)

Neskarot patērētāja pamattiesības uz privātās dzīves aizsardzību, tostarp saziņas konfidencialitāti, un uz personas datu aizsardzību, patērētājam būtu jāsadarbojas ar tirgotāju, lai tirgotājs varētu pārliecināties par to, vai neatbilstības cēlonis ir patērētāja digitālā vide, izmantojot patērētājam visneuzbāzīgākos pieejamos tehniskos līdzekļus. To bieži var veikt, piemēram, sniedzot tirgotājam automātiski ģenerētus pārskatus par incidentiem vai informāciju par patērētāja interneta savienojumu. Tikai izņēmuma kārtā un labi pamatotos gadījumos, kad, pēc labākās apziņas izmantojot visus citus līdzekļus, tomēr nav nevienas citas iespējas, patērētājiem var būt jāatļauj virtuālā piekļuve savai digitālajai videi. Tomēr gadījumos, kad patērētājs nesadarbojas ar tirgotāju un patērētājs ir ticis informēts par šādas nesadarbošanās sekām, patērētājam būtu jāpierāda ne tikai digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība, bet arī tas, ka digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība pastāvēja digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādes laikā, ja līgums paredz vienreizēju piegādi vai virkni atsevišķu piegāžu, vai – ja līgums paredz pastāvīgu piegādi kādā laikposmā – līguma darbības laikā.

(61)

Ja tirgotājs nav piegādājis digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, patērētājam būtu jāprasa tirgotājam piegādāt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Šādos gadījumos tirgotājam būtu jārīkojas bez nepamatotas kavēšanās vai papildu laikposmā, par ko puses īpaši vienojušās. Ņemot vērā to, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums tiek piegādāts digitālā formātā, lielākajā daļā gadījumu piegādei nebūtu vajadzīgs nekāds papildu laiks, lai digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu darītu pieejamu patērētājam. Tāpēc šādos gadījumos tirgotāja pienākumam piegādāt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu bez liekas kavēšanās būtu jānozīmē to, ka tas jāpiegādā nekavējoties. Ja tirgotājs arī pēc tam neveic digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izbeigt līgumu. Īpašos apstākļos, piemēram, ja ir skaidrs, ka tirgotājs nepiegādās digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai patērētājam ir būtiski svarīgs noteikts piegādes laiks, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izbeigt līgumu, iepriekš nepieprasot tirgotājam piegādāt digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu.

(62)

Neatbilstības gadījumā patērētājiem vajadzētu būt tiesīgiem prasīt, lai tiktu panākta digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstība, vai saņemt samērīgu cenas samazinājumu, vai izbeigt līgumu.

(63)

Atkarībā no digitālā satura vai digitālā pakalpojuma tehniskā raksturojuma būtu jāatļauj tirgotājam izvēlēties konkrētu veidu, kā atjaunot digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību, piemēram, izlaižot atjauninājumus vai darot patērētājam pieejamu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma jaunu kopiju.

(64)

Ņemot vērā digitālā satura un digitālo pakalpojumu dažādību, nebūtu piemēroti noteikt fiksētus termiņus ar digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu saistīto tiesību izmantošanai vai pienākumu izpildei. Šādos termiņos netiktu ņemta vērā šāda dažādība un, atkarībā no konkrētā gadījuma, tie varētu būt vai nu pārāk īsi vai nu pārāk gari. Tāpēc būtu lietderīgāk prasīt digitālā satura un digitālo pakalpojumu atbilstības atjaunošanu samērīgā termiņā. Šādai prasībai nevajadzētu liegt pusēm iespēju vienoties par noteiktu laiku, kurā atjaunot digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību. Digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstība būtu jāatjauno bez maksas. Jo īpaši patērētājam nebūtu jāsedz nekādas izmaksas, kas saistītas ar digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atjauninājuma izstrādi.

(65)

Ja digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstības atjaunošana ir juridiski vai faktiski neiespējama vai ja tirgotājs atsakās atjaunot digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību, jo tas tirgotājam radītu nesamērīgas izmaksas, vai ja tirgotājs pieņemamā laikā bez maksas vai neradot būtiskas neērtības patērētājam nav atjaunojis digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību, patērētājam vajadzētu būt tiesīgam uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem cenas samazinājuma vai līguma izbeigšanas veidā. Zināmās situācijās ir pamatoti paredzēt, ka patērētājam vajadzētu būt tiesīgam uz cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu nekavējoties, piemēram, ja tirgotājs jau iepriekš nav sekmīgi atjaunojis digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību vai ja no patērētāja nevar sagaidīt turpmāku uzticēšanos tirgotāja spējai atjaunot digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību, ņemot vērā neatbilstības būtiskumu. Piemēram, patērētājam vajadzētu būt tiesībām tiešā veidā prasīt samazināt cenu vai izbeigt līgumu, ja patērētājam tiek piegādāta pretvīrusu programmatūra, kura pati ir inficēta ar vīrusiem un būtu uzskatāma par šādas ļoti būtiskas neatbilstības piemēru. Tas pats būtu attiecināms uz gadījumiem, kad ir skaidrs, ka tirgotājs samērīgā termiņā vai nesagādājot būtiskas neērtības patērētājam neatjaunos digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību.

(66)

Situācijā, kad patērētājam ir tiesības uz to, ka tiek samazināta cena, kas samaksāta par kādā laikposmā piegādātu digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, aprēķinot cenas samazinājumu, būtu jāņem vērā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma vērtības samazinājums, kas radies gan neatbilstības dēļ, gan arī tā laikposma dēļ, kurā patērētājs nevarēja izmantot atbilstīgu digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu.

(67)

Gadījumos, kad digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir piegādāts apmaiņā pret cenas samaksu, patērētājam vajadzētu būt tiesīgam līgumu izbeigt tikai tad, ja neatbilstība nav nebūtiska. Turpretī gadījumos, kad digitālais saturs vai digitālais pakalpojums nav piegādāts apmaiņā pret cenas samaksu, bet gan pret patērētāja sniegtiem personas datiem, patērētājam vajadzētu būt tiesīgam izbeigt līgumu arī tad, ja neatbilstība ir nebūtiska, jo patērētājam nav pieejams viens no tiesiskās aizsardzības veidiem, respektīvi, cenas samazinājums. Ja patērētājs gan maksā cenu, gan sniedz personas datus, patērētājam neatbilstības gadījumā vajadzētu būt tiesīgam uz visiem pieejamajiem tiesiskās aizsardzības veidiem. Ja ir izpildīti visi pārējie nosacījumi, patērētājam jo īpaši vajadzētu būt tiesīgam uz digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstības atjaunošanu, par digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu samaksātajai summai proporcionālu cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu.

(68)

Kad patērētājs izbeidz līgumu, tirgotājam būtu jāatgriež patērētāja samaksātā cena. Tomēr gadījumos, kad digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir ticis piegādāts kādā laikposmā, un ja digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir bijis atbilstīgs tikai daļu no minētā laikposma, būtu jālīdzsvaro patērētāju un tirgotāju leģitīmās intereses. Tāpēc šādā gadījumā, izbeidzot līgumu, patērētājam vajadzētu būt tiesīgam tikai uz tādu daļu no samaksātās cenas, kas atbilst un ir proporcionāla laikam, kurā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums nebija atbilstīgs. Patērētājam vajadzētu arī būt tiesīgam uz jebkuru cenas daļu, ko patērētājs samaksājis avansā par jebkuru laikposmu, kas būtu atlicis pēc līguma izbeigšanas.

(69)

Ja patērētājs sniedz tirgotājam personas datus, tirgotājam būtu jāievēro Regulā (ES) 2016/679 paredzētie pienākumi. Šādi pienākumi būtu jāpilda arī tad, ja patērētājs gan maksā cenu, gan sniedz personas datus. Pēc līguma izbeigšanas tirgotājam būtu jāatturas arī no jebkura satura izmantošanas, kas nav personas dati, kuru patērētājs ir sniedzis vai radījis, izmantojot tirgotāja piegādāto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Šāds saturs varētu ietvert digitālus attēlus, video un audio datnes un mobilajās ierīcēs radītu saturu. Tomēr tirgotājam vajadzētu būt tiesīgam turpināt izmantot saturu, ko patērētājs ir sniedzis vai radījis, ja šāds saturs ir neizmantojams bez saistības ar tirgotāja piegādāto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu un attiecas tikai uz patērētāja darbību, ja tirgotājs to ir apkopojis ar citiem datiem un to nevar atdalīt vai atdalīšana prasītu nesamērīgas pūles, vai ja to ir radījis patērētājs kopā ar citiem un to var turpināt lietot citi patērētāji.

(70)

Patērētāja motivācija izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstības gadījumā varētu tikt mazināta, ja patērētājam tā rezultātā var tikt liegta piekļuve saturam, kas nav personas dati un ko patērētājs ir sniedzis vai radījis, izmantojot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Tāpēc, lai nodrošinātu, ka patērētājs gūst labumu no efektīvas aizsardzības attiecībā uz tiesībām izbeigt līgumu, pēc līguma izbeigšanas tirgotājam pēc patērētāja pieprasījuma būtu jādara patērētājam pieejams šāds saturs.

(71)

Patērētājam vajadzētu būt tiesīgam bez tirgotāja radītiem šķēršļiem izgūt minēto saturu plaši izmantotā mašīnlasāmā formātā samērīgā laikposmā bez maksas, izņemot izmaksas, kas patērētājam rodas savas digitālās vides izmantošanas laikā, piemēram, tīkla savienojuma izmaksas, jo tās nav konkrēti saistītas ar satura izgūšanu. Tomēr tirgotāja pienākumam darīt pieejamu šādu saturu nevajadzētu būt piemērojamam, ja saturs ir izmantojams tikai saistībā ar tirgotāja piegādāto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu un attiecas tikai uz patērētāja darbību digitālā satura vai digitālā pakalpojuma lietošanas laikā, vai ja tirgotājs to ir apkopojis ar citiem datiem un to nevar atdalīt vai atdalīšana prasītu nesamērīgas pūles. Šādos gadījumos saturam nav būtiskas praktiskas lietojamības un nozīmīguma patērētājam, vienlaikus ņemot vērā arī tirgotāja intereses. Turklāt tirgotāja pienākumam patērētājam līguma izbeigšanas gadījumā darīt pieejamu saturu, kas nav personas dati un ko ir sniedzis vai radījis patērētājs, nebūtu jāskar tirgotāja tiesības neizpaust noteiktu saturu saskaņā ar piemērojamajiem tiesību aktiem.

(72)

Ja līgums tiek izbeigts, no patērētāja nebūtu jāpieprasa samaksa par neatbilstīga digitālā satura vai digitālā pakalpojuma izmantošanas laiku, jo tas patērētājam liegtu efektīvu aizsardzību. Savukārt patērētājam būtu jāatturas no digitālā satura vai digitālā pakalpojuma izmantošanas un no tā pieejamības nodrošināšanas trešām personām, piemēram, izdzēšot digitālo saturu vai jebkādas izmantojamas kopijas vai padarot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu citādi nepieejamu.

(73)

Tirgotāja atbildības par zaudējumiem princips ir līgumu par digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādi būtisks elements. Tādēļ patērētājam vajadzētu būt tiesībām pieprasīt kompensāciju par viņam nodarīto kaitējumu neatbilstības vai digitālā satura vai digitālā pakalpojuma nepiegādāšanas dēļ. Kompensācijai pēc iespējas būtu jārada patērētājam situācija, kurā patērētājs būtu bijis, ja digitālais saturs vai digitālais pakalpojums būtu pienācīgi piegādāts un būtu atbilstīgs. Tā kā šādas tiesības uz zaudējumu atlīdzību jau tiek nodrošinātas visās dalībvalstīs, šai direktīvai nevajadzētu skart valstu noteikumus par kompensācijām patērētājiem par kaitējumu, kas radies minēto noteikumu pārkāpumu rezultātā.

(74)

Šajā direktīvā būtu arī jāpievēršas modifikācijām, piemēram, atjauninājumiem un modernizācijai, ko tirgotāji veic digitālajā saturā vai digitālajā pakalpojumā, kas patērētājam piegādāts vai darīts pieejams kādā laikposmā. Ņemot vērā digitālā satura un digitālo pakalpojumu straujo mainīgumu, šādi atjauninājumi, modernizācija vai tamlīdzīgas modifikācijas var būt vajadzīgas un bieži ir patērētājam izdevīgas. Dažas modifikācijas, piemēram, tādas, kas paredzētas līgumā kā atjauninājumi, var būt līgumsaistību daļa. Citas modifikācijas var būt vajadzīgas, lai izpildītu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma objektīvās atbilstības prasības, kā izklāstīts šajā direktīvā. Par citām modifikācijām, ar kurām tiktu pieļauta atkāpe no objektīvajām atbilstības prasībām un kuru ieviešana līguma noslēgšanas brīdī ir paredzama, būtu līguma noslēgšanas brīdī atsevišķi jāvienojas ar patērētāju.

(75)

Līdztekus modifikācijām, kuru mērķis ir atbilstības uzturēšana, būtu jāatļauj tirgotājam ar zināmiem nosacījumiem modificēt digitālā satura vai digitālā pakalpojuma iezīmes, ar noteikumu, ka šādai modifikācijai līgumā ir paredzēts pamatots iemesls. Šādi pamatoti iemesli varētu attiekties uz gadījumiem, kad modifikācijas ir vajadzīgas, lai digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu pielāgotu jaunai tehniskai videi vai lietotāju skaita pieaugumam, vai citiem svarīgiem operatīviem iemesliem. Šādas izmaiņas parasti sniedz patērētājam labumu, jo uzlabo digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu. Attiecīgi līgumslēdzējām pusēm vajadzētu būt iespējai iekļaut līgumā klauzulas, kas ļauj tirgotājam veikt modifikācijas. Lai līdzsvarotu patērētāju un uzņēmēju intereses, šāda tirgotājam dota iespēja būtu jāsasaista ar patērētāja tiesībām izbeigt līgumu, ja šādas modifikācijas vairāk nekā tikai nebūtiski negatīvi ietekmē digitālā satura vai digitālo pakalpojumu izmantošanu vai piekļuvi tiem. Objektīvs novērtējums par to, cik lielā mērā modifikācijas negatīvi ietekmē patērētāju, proti, digitālā satura vai digitālo pakalpojumu izmantošanu vai piekļuvi tiem, būtu jāveic, ņemot vērā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma raksturu un nolūku un to, kāda parasti šāda tipa digitālajam saturam vai digitālajiem pakalpojumiem ir kvalitāte, funkcionalitāte, saderība un citas galvenās iezīmes. Šajā direktīvā paredzētajiem noteikumiem par šādiem atjauninājumiem, modernizāciju vai līdzīgām modifikācijām tomēr nebūtu jāattiecas uz situācijām, kad puses noslēdz jaunu digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādes līgumu, piemēram, jaunas digitālā satura vai digitālā pakalpojuma versijas izplatīšanas rezultātā.

(76)

Patērētāji būtu skaidri un saprotami jāinformē par modifikācijām. Ja modifikācija vairāk nekā nebūtiski negatīvi ietekmē to, kā patērētājs piekļūst digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam vai to izmanto, patērētājs būtu jāinformē tādā veidā, kas ļauj informāciju glabāt pastāvīgā informācijas nesējā. Pastāvīgam informācijas nesējam būtu jāsniedz patērētājam iespēja saglabāt informāciju tik ilgi, cik nepieciešams to patērētāja interešu aizsardzībai, kuras izriet no patērētāja attiecībām ar tirgotāju. Šādiem informācijas nesējiem jo īpaši būtu jāietver dokumenti papīra formātā, DVD, CD, USB atmiņas ierīces, atmiņas kartes un cietie diski, kā arī elektroniskā pasta vēstules.

(77)

Ja modifikācija vairāk nekā nebūtiski negatīvi ietekmē to, kā patērētājs piekļūst digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam vai to izmanto, patērētājam šādas modifikācijas rezultātā vajadzētu būt tiesībām bez jebkādas maksas līgumu izbeigt. Tirgotājs var arī nolemt ļaut patērētājam bez jebkādām papildu izmaksām saglabāt piekļuvi digitālajam saturam vai digitālajam pakalpojumam bez modifikācijas un atbilstīgi, un šādā gadījumā patērētājam nevajadzētu būt tiesībām līgumu izbeigt. Tomēr, ja digitālais saturs vai digitālais pakalpojums, kura pieejamību tirgotājs patērētājam turpināja nodrošināt, vairs neatbilst subjektīvajām un objektīvajām atbilstības prasībām, patērētājam būtu jāspēj paļauties uz tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus neatbilstības dēļ, kā paredzēts šajā direktīvā. Ja nav izpildītas šajā direktīvā noteiktās šādai modifikācijai izvirzītās prasības un modifikācijas rezultātā rodas neatbilstība, nevajadzētu tikt ietekmētām šajā direktīvā paredzētajām patērētāja tiesībām uz digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstības atjaunošanu, cenas samazināšanu vai līguma izbeigšanu. Līdzīgi gadījumā, ja pēc modifikācijas rodas digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība, kuru nav izraisījusi modifikācija, patērētājam joprojām saistībā ar minētā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību vajadzētu būt tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kā paredzēts šajā direktīvā.

(78)

Patērētājam piegādātā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstība bieži rodas vienā no posmiem darījumu ķēdē, kas saista sākotnējo izstrādātāju ar gala tirgotāja. Lai gan gala tirgotājam vajadzētu būt atbildīgam patērētāja priekšā neatbilstības gadījumā, ir svarīgi nodrošināt, lai tirgotājam būtu atbilstošas tiesības attiecībā pret darījumu ķēdes dažādām personām, lai viņš varētu izpildīt savas saistības pret patērētāju. Šādām tiesībām vajadzētu attiekties tikai uz finanšu darījumiem, un tāpēc tām nebūtu jāattiecas uz situācijām, kad tirgotājs ir atbildīgs patērētāja priekšā par tāda digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, kas veidots no programmatūras vai balstās uz programmatūru, kuru viņam bez maksas un saskaņā ar bezmaksas un atklātā pirmkoda licenci piegādājusi kāda cita persona kādā iepriekšējā darījumu ķēdes posmā. Tomēr tās darījumu ķēdē iesaistītās personas, pret kurām gala tirgotājs var vērsties, un šādu prasību iesniegšanas kārtība un nosacījumi būtu jānosaka dalībvalstīm saskaņā ar tajās piemērojamiem valstu tiesību aktiem.

(79)

Personām un organizācijām, kurām saskaņā ar valstu tiesību aktiem ir leģitīmas intereses aizsargāt patērētāju līgumiskās un datu aizsardzības tiesības, būtu jānodrošina tiesības uzsākt tiesvedību – vai nu tiesā vai arī administratīvā iestādē, kura ir tiesīga izskatīt sūdzības, vai arī uzsākt attiecīgu tiesvedību –, lai nodrošinātu, ka tiek piemēroti valsts noteikumi, ar kuriem transponē šo direktīvu.

(80)

Nekam šajā direktīvā nebūtu jāskar starptautisko privāttiesību normu piemērošana, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 593/2008 (14) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1215/2012 (15).

(81)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (16) pielikums būtu jāgroza, iekļaujot atsauci uz šo direktīvu, lai veicinātu pārrobežu sadarbību par šīs direktīvas izpildi.

(82)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/22/EK (17) I pielikums būtu jāgroza, iekļaujot atsauci uz šo direktīvu, lai nodrošinātu, ka šajā direktīvā noteiktās patērētāju kopējās intereses ir aizsargātas.

(83)

Patērētājiem vajadzētu spēt gūt labumu no tiesībām, kas viņiem noteiktas šajā direktīvā, tiklīdz sāk piemērot valstu transponēšanas pasākumus. Tāpēc minētie valstu transponēšanas pasākumi būtu jāpiemēro arī beztermiņa vai noteikta termiņa līgumiem, kas noslēgti pirms piemērošanas dienas un kuros paredzēta digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegāde, kas īstenota pastāvīgi kādā laikposmā vai ar vairākām atsevišķām piegādes darbībām, bet tikai attiecībā uz digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, ko sniedz no valstu transponēšanas pasākumu piemērošanas dienas. Tomēr, lai līdzsvarotu patērētāju un tirgotāju likumīgās intereses, valstu transponēšanas pasākumi, ar kuriem transponē šīs direktīvas noteikumus par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma modificēšanu un regresa prasījuma tiesībām, būtu jāpiemēro tikai līgumiem, kas noslēgti pēc pasākumu piemērošanas dienas saskaņā ar šo direktīvu.

(84)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (18) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(85)

Ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (19), un tas sniedza atzinumu 2017. gada 14. martā (20).

(86)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, veicināt iekšējā tirgus darbību, konsekventi risinot ar līgumtiesībām saistītos šķēršļus digitālā satura vai digitālo pakalpojumu piegādei, vienlaicīgi novēršot juridisko sadrumstalotību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet, ievērojot nepieciešamību nodrošināt valstu tiesību aktu saskaņotību ar harmonizētu līgumtiesību noteikumu palīdzību, kas turklāt veicinātu koordinētas izpildes darbības, minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(87)

Šajā direktīvā ievēro pamattiesības un pamatbrīvības, un principus, kuri atzīti jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, tostarp tās 16., 38. un 47. pantā,

—

digitālā satura vai digitālā pakalpojuma atbilstību līgumam,

—

tiesiskās aizsardzības līdzekļiem šādas neatbilstības gadījumā vai nepiegādāšanas gadījumos un minēto tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas kārtību, un

—

digitālā satura vai digitālā pakalpojuma modifikāciju.

1)

“digitālais saturs” ir dati, kas ir radīti un piegādāti digitālā veidā;

2)

“digitālais pakalpojums” ir:

3)

“preces, kurām ir digitāli elementi”, ir jebkuri materiāli kustami priekšmeti, kas ietver digitālu saturu vai digitālu pakalpojumu vai ir savstarpēji saistīti ar to tādā veidā, ka minētā digitāla satura vai digitāla pakalpojuma neesamība neļautu precēm pildīt savas funkcijas;

4)

“integrēšana” ir digitālā satura vai digitālā pakalpojuma sasaistīšana ar patērētāja digitālās vides komponentiem un iekļaušana tajos, lai digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu izmantotu atbilstīgi šajā direktīvā paredzētajā atbilstības prasībām;

5)

“tirgotājs” ir jebkura fiziska vai jebkura privāta vai publiska juridiska persona, kura saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas – tostarp ar jebkuras citas personas, kas darbojas minētās fiziskās vai juridiskās personas vārdā vai uzdevumā, starpniecību –, nolūkā, kas ir saistīts ar tās komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

6)

“patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kas saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkā, kas nav saistīts ar minētās personas komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

7)

“cena” ir naudas summa vai vērtības digitāls ekvivalents, kas jāsamaksā par digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi;

8)

“personas dati” ir personas dati, kā tie definēti Regulas (ES) 2016/679 4. panta 1. punktā;

9)

“digitālā vide” ir aparatūra, programmatūra un jebkurš tīkla savienojums, ko izmanto patērētājs, lai izmantotu digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu vai piekļūtu tam;

10)

“saderība” ir digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēja darboties ar tādu aparatūru vai programmatūru, ar ko parasti izmanto tāda paša veida digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus, bez nepieciešamības digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus konvertēt;

11)

“funkcionalitāte” ir digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēja pildīt savas funkcijas, ņemot vērā tā nolūku;

12)

“sadarbspēja” ir digitālā satura vai digitālā pakalpojuma spēja darboties ar aparatūru vai programmatūru, kas atšķiras no tās, ar ko parasti izmanto tāda paša tipa digitālo saturu vai pakalpojumus;

13)

“pastāvīgs informācijas nesējs” ir jebkurš instruments, kas patērētājam vai tirgotājam dod iespēju uzglabāt personīgi šai personai adresētu informāciju tādā veidā, lai tā būtu pieejama turpmākai atsaucei informācijas saturam atbilstīgā laikposmā, un kas ļauj neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju.

a)

tā apraksts, daudzums un kvalitāte, funkcionalitāte, saderība, sadarbspēja un citas iezīmes atbilst līguma prasībām;

b)

tas ir derīgs jebkuram konkrētam nolūkam, kuram patērētājs to pieprasa un ko patērētājs ir darījis zināmu tirgotājam ne vēlāk kā līguma noslēgšanas brīdī, un attiecībā uz kuru tirgotājs ir sniedzis piekrišanu;

c)

tas tiek piegādāts ar visiem piederumiem, instrukcijām, tostarp instalēšanas instrukciju, un kopā ar to patērētājam tiek sniegta līgumā prasītā palīdzība; un

d)

tas ir atjaunināts, kā noteikts līgumā.

a)

digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu integrēja tirgotājs vai tirgotājs uzņēmās atbildību par integrēšanu; vai

b)

tika paredzēts, ka digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu integrēs patērētājs, un integrēšana tika veikta nepareizi tirgotāja sniegto integrēšanas instrukciju trūkumu dēļ.

(1)

Lai saglabātu konkurētspēju globālajos tirgos, Savienībai ir jāuzlabo iekšējā tirgus darbība un jāspēj veiksmīgi reaģēt uz daudzveidīgajām problēmām, ko mūsdienās rada ekonomika, kuru arvien vairāk virza tehnoloģija. Digitālā vienotā tirgus stratēģija nosaka vispusīgu satvaru, kas atvieglos digitālās dimensijas integrēšanu iekšējā tirgū. Digitālā vienotā tirgus stratēģijas pirmajā pīlārā tiek risināts ES iekšējās tirdzniecības sadrumstalotības jautājums, aplūkojot visus galvenos šķēršļus pārrobežu e-komercijas – kas ir nozīmīgākā daļa no uzņēmumu veiktas pārrobežu preču tirdzniecības patērētājiem – attīstībai.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 26. panta 1. un 2. punkts paredz, ka Savienība paredz pasākumus, lai izveidotu iekšējo tirgu vai nodrošinātu tā darbību saskaņā ar attiecīgajiem Līgumu noteikumiem, un ka iekšējais tirgus aptver telpu bez iekšējām robežām, kurā ir nodrošināta preču un pakalpojumu brīva aprite. LESD 169. panta 1. punkts un 169. panta 2. punkta a) apakšpunkts paredz, ka Savienība, izmantojot pasākumus, kas saistībā ar iekšējā tirgus izveides pabeigšanu pieņemti saskaņā ar LESD 114. pantu, veicina augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu. Šīs direktīvas mērķis ir panākt pareizo līdzsvaru starp augsta patērētāju aizsardzības līmeņa sasniegšanu un uzņēmumu konkurētspējas veicināšanu, vienlaikus nodrošinot subsidiaritātes principa ievērošanu.

(3)

Lai panāktu patiesu digitālu vienoto tirgu, palielinātu juridisko noteiktību un samazinātu darījumu izmaksas, jo īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem (“MVU”), būtu jāsaskaņo atsevišķi preču pārdošanas līgumu aspekti, par pamatu ņemot augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

(4)

E-komercija ir ļoti svarīgs izaugsmes virzītājs iekšējā tirgū. Taču izaugsmes potenciāls netiek ne tuvu pilnībā izmantots. Lai stiprinātu Savienības konkurētspēju un veicinātu izaugsmi, ir nepieciešams, lai Savienība ātri rīkotos un mudinātu ekonomikas dalībniekus pilnībā izmantot iekšējā tirgus piedāvāto potenciālu. Iekšējā tirgus potenciāls var tikt pilnībā izmantots tikai tad, ja visiem tirgus dalībniekiem tiek nodrošināta netraucēta piekļuve preču pārrobežu pārdošanai, tostarp e-komercijas darījumos. Līgumtiesību noteikumi, kas kalpo par pamatu darījumu slēgšanai starp tirgus dalībniekiem, ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ietekmē uzņēmumu lēmumu par to, vai piedāvāt preces pāri robežām. Minētie noteikumi ietekmē arī patērētāju vēlmi izmantot šādu iepirkšanās veidu un uzticēties tam.

(5)

Tehnoloģiskā attīstība ir novedusi pie tādu preču tirgus vēršanās plašumā, kuras ietver digitālo saturu vai digitālos pakalpojumus vai ir ar tiem savstarpēji saistītas. Tā kā šādu ierīču skaits palielinās un patērētāji tās arvien vairāk izmanto, ir nepieciešama Savienības līmeņa rīcība, lai nodrošinātu augstu patērētāju aizsardzības līmeni un palielinātu juridisko noteiktību attiecībā uz noteikumiem, ko piemēro šo produktu pārdošanas līgumiem. Juridiskās noteiktības palielināšana palīdzētu pastiprināt patērētāju un pārdevēju uzticēšanos.

(6)

Savienības noteikumi, kas piemērojami preču pārdošanai, joprojām ir sadrumstaloti, lai arī noteikumi par piegādes nosacījumiem un – attiecībā uz distances līgumiem vai ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem – par informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, un atteikuma tiesībām jau pilnībā tika saskaņoti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (3). Citi svarīgākie līguma elementi, tādi kā atbilstības kritēriji, tiesiskās aizsardzības līdzekļi neatbilstības līgumam gadījumā un to galvenā izmantošanas kārtība, pašlaik ir pakļauti minimālajai saskaņošanai atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 1999/44/EK (4). Dalībvalstīm ir bijis atļauts pārsniegt Savienības standartus un ieviest vai saglabāt noteikumus, kas nodrošina vēl augstāku patērētāju aizsardzības līmeni. Tā rīkojoties, dalībvalstis ir mainījušas atšķirīgus elementus un atšķirīgā mērā. Līdz ar to valstu noteikumi, ar kuriem tiek transponēta Direktīva 1999/44/EK, pašlaik ievērojami atšķiras attiecībā uz būtiskiem elementiem, tādiem kā tiesiskās aizsardzības līdzekļu hierarhijas trūkums vai esamība.

(7)

Pastāvošās būtiskās atšķirības var nelabvēlīgi ietekmēt gan uzņēmumus, gan patērētājus. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 593/2008 (5) uzņēmumiem, kuru darbības ir vērstas uz patērētājiem citās dalībvalstīs, ir jāņem vērā patērētāja pastāvīgās dzīvesvietas valsts imperatīvās patērētāju līgumtiesību normas. Tā kā minētie noteikumi dažādās dalībvalstīs atšķiras, uzņēmumi varētu saskarties ar papildu izmaksām. Tādēļ daudzi uzņēmumi var dot priekšroku tirdzniecības turpināšanai tikai iekšzemē vai arī eksportēšanai uz vienu vai divām dalībvalstīm. Minētā izvēle samazināt ar pārrobežu tirdzniecību saistītās izmaksas un risku nozīmē, ka tiek zaudētas komerciālās ekspansijas un apjomradītu ietaupījumu iespējas. Tas jo īpaši skar MVU.

(8)

Lai arī Regulas (EK) Nr. 593/2008 piemērošanas rezultātā patērētājiem tiek nodrošināts augsts aizsardzības līmenis, kad tie iepērkas no ārzemēm, juridiskā sadrumstalotība nelabvēlīgi ietekmē arī patērētāju uzticēšanās pārrobežu darījumiem līmeni. Lai arī šādu neuzticēšanos veicina vairāki faktori, viens no būtiskākajiem patērētāju bažas raisošajiem faktoriem ir nenoteiktība attiecībā uz svarīgākajām līgumiskajām tiesībām. Šī nenoteiktība pastāv neatkarīgi no tā, vai gadījumos, kad pārdevēji uz patērētājiem vērš savas pārrobežu darbības, patērētājus aizsargā viņu pašu dalībvalsts imperatīvie patērētāju līgumtiesību noteikumi viņu dalībvalstīs, un neatkarīgi no tā, vai patērētāji noslēdz pārrobežu līgumus ar pārdevējiem, taču attiecīgais pārdevējs neveic komercdarbības patērētāja dalībvalstī.

(9)

Lai arī preču pārdošana tiešsaistē veido lielāko daļu no pārrobežu pārdošanas Savienībā, atšķirības valstu līgumtiesībās vienlīdz lielā mērā ietekmē mazumtirgotājus, kas izmanto distances pārdošanas kanālus, un mazumtirgotājus, kas pārdod klātienē, un liedz tiem iespēju paplašināt darbību pāri robežām. Šai direktīvai būtu jāattiecas uz visiem pārdošanas kanāliem, lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visiem uzņēmumiem, kas pārdod preces patērētājiem. Nosakot vienotus noteikumus attiecībā uz visiem pārdošanas kanāliem, ar šo direktīvu būtu jānovērš jebkāda diverģence, kas radītu nesamērīgu slogu aizvien lielākam skaitam multikanālu mazumtirgotāju Savienībā. Nepieciešamība saglabāt konsekventus noteikumus par preču pārdošanu un garantijām attiecībā uz visiem pārdošanas kanāliem tika apstiprināta 2017. gada 29. maijā publicētajā Komisijas veiktajā patērētāju un tirgvedības tiesību atbilstības pārbaudē, kas ietvēra arī Direktīvu 1999/44/EK.

(10)

Šai direktīvai būtu jāaptver noteikumi, kas piemērojami preču, tostarp preču, kurām ir digitāli elementi, pārdošanai, tikai attiecībā uz svarīgākajiem līgumu elementiem, kas nepieciešami, lai pārvarētu ar līgumtiesībām saistītus šķēršļus iekšējā tirgū. Tādēļ būtu pilnībā jāsaskaņo noteikumi par atbilstības prasībām, patērētājiem pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem preču neatbilstības līgumam gadījumā un to galveno izmantošanas kārtību un būtu jāpalielina patērētāju aizsardzības līmenis salīdzinājumā ar Direktīvu 1999/44/EK. Pilnībā saskaņoti noteikumi par dažiem būtiskiem patērētāju līgumtiesību elementiem atvieglotu uzņēmumiem, jo īpaši MVU, iespēju piedāvāt savus produktus citās dalībvalstīs. Pilnībā saskaņojot svarīgākos noteikumus, patērētājiem būtu nodrošināts augsts patērētāju aizsardzības līmenis un palielinātos viņu labklājība.

(11)

Šīs direktīva papildina Direktīvu 2011/83/ES. Ar Direktīvu 2011/83/ES galvenokārt paredz noteikumus par prasībām attiecībā uz informāciju, kas sniedzama pirms līguma noslēgšanas, tiesībām atteikties no distances līgumiem un ārpus uzņēmuma telpām noslēgtiem līgumiem, piegādi un riska pāriešanu, savukārt ar šo direktīvu ievieš noteikumus par preču atbilstību, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības gadījumā un to izmantošanas kārtību.

(12)

Šī direktīva būtu jāpiemēro tikai materiāliem kustamiem priekšmetiem, kas ir preces šīs direktīvas nozīmē. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai reglamentēt līgumus par nekustamā īpašuma, piemēram, dzīvojamo ēku, un tā galveno komponentu, kas paredzēti kā būtiska šāda nekustamā īpašuma daļa, pārdošanu.

(13)

Šai direktīvai un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai (ES) 2019/770 (6) būtu vienai otru jāpapildina. Direktīva (ES) 2019/770 paredz noteikumus par noteiktām prasībām attiecībā uz digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādes līgumiem, savukārt šī direktīva paredz noteikumus par noteiktām prasībām attiecībā uz preču pārdošanas līgumiem. Tātad, lai apmierinātu patērētāju gaidas un nodrošinātu skaidru un vienkāršu tiesisko regulējumu digitālā satura vai digitālo pakalpojumu tirgotājiem, Direktīva (ES) 2019/770 attiecas uz digitālā satura un digitālo pakalpojumu piegādi, tostarp digitālā satura piegādi materiālā informācijas nesējā, tādā kā DVD, CD, USB zibatmiņa un atmiņas karte, kā arī pašu materiālo informācijas nesēju ar noteikumu, ka materiālais informācijas nesējs tiek izmantots tikai kā digitālā satura nesējs. Savukārt šī direktīva būtu jāpiemēro preču pārdošanas līgumiem, tostarp tādu preču pārdošanas līgumiem, kurām ir digitāli elementi un kurām to funkciju veikšanai tāpēc ir nepieciešams digitāls saturs vai digitāls pakalpojums.

(14)

Ar terminu “preces” šajā direktīvā būtu jāsaprot, ka tas ietver “preces, kurām ir digitāli elementi”, un tāpēc tam būtu jāattiecas arī uz jebkādu digitālu saturu vai digitālu pakalpojumu, kas ir ietverts šādās precēs vai savstarpēji saistīts ar šādām precēm tādā veidā, ka minētā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neesamība neļautu šīm precēm pildīt savas funkcijas. Digitālais saturs, kas ir ietverts precē vai savstarpēji saistīts ar to, var būt jebkādi dati, kuri sagatavoti un piegādāti digitālā veidā, piemēram, operētājsistēmas, lietotnes un jebkāda cita programmatūra. Digitālais saturs var būt iepriekš uzstādīts pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī vai, ja minētais līgums to paredz, to var uzstādīt pēc tam. Digitālie pakalpojumi, kas ir savstarpēji saistīti ar preci, var ietvert pakalpojumus, kuri ļauj sagatavot, apstrādāt vai uzglabāt datus digitālā veidā vai piekļūt tiem, piemēram, programmatūru kā pakalpojumu, ko piedāvā mākoņdatošanas vidē, nepārtrauktu satiksmes datu piegādi navigācijas sistēmās vai nepārtrauktu individuāli pielāgotu treniņu plānu piegādi viedpulkstenī.

(15)

Šī direktīva būtu jāpiemēro preču, tostarp tādu, kurām ir digitāli elementi, pārdošanas līgumiem gadījumos, kad precēs ietvertā vai ar tām savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neesamības dēļ preces nevarētu pildīt savas funkcijas un kad šāds digitāls saturs vai digitāls pakalpojums tiek nodrošināts kopā ar precēm saskaņā ar šo preču pārdošanas līgumu. Tam, vai precēs iekļautā vai ar tām savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegāde ir iekļauta ar pārdevēju slēdzamajā pārdošanas līgumā, vajadzētu būt atkarīgam no šā līguma satura. Iepriekš minētajam būtu jāietver tāds precēs iekļauts vai ar tām savstarpēji saistīts digitāls saturs vai digitāli pakalpojumi, kuru piegāde ir skaidri prasīta līgumā. Tam būtu jāietver arī pārdošanas līgumi, kurus var uzskatīt par tādiem, kas aptver specifiska digitāla satura piegādi vai specifiska digitāla pakalpojuma sniegšanu, tāpēc, ka tie parasti ir ietverti tāda paša veida precēs un patērētājs tos varētu pamatoti sagaidīt, ņemot vērā preču veidu un jebkādu publisku paziņojumu, kuru sniedzis pārdevējs vai citas personas iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, tostarp ražotājs, vai kurš sniegts pārdevēja vai šādu citu personu vārdā. Ja, piemēram, viedtelevizors tiktu reklamēts kā tāds, kuram ir īpaša videolietotne, tad minētā videolietotne būtu uzskatāma par daļu no pārdošanas līguma. Tas būtu jāpiemēro neatkarīgi no tā, vai digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir iepriekš uzstādīts pašā precē vai arī tas pēc tam ir lejupielādējams citā ierīcē un ir tikai savstarpēji saistīts ar konkrēto preci. Tā, piemēram, viedtālrunim varētu būt pievienota standartizēta iepriekš uzstādīta lietojumprogramma, ko nodrošina saskaņā ar pārdošanas līgumu, piemēram, modinātājpulksteņa lietojumprogramma vai fotoaparāta lietojumprogramma. Vēl viens iespējamais piemērs ir viedpulkstenis. Šādā gadījumā pats pulkstenis būtu uzskatāms par preci, kam ir digitāli elementi un kas var pildīt savas funkcijas tikai ar lietotnes palīdzību, kura tiek nodrošināta saskaņā ar pārdošanas līgumu, bet kura patērētājam ir jālejupielādē viedtālrunī; lietotne tad būtu ar preci savstarpēji saistītais digitālais elements. Tas būtu jāpiemēro arī gadījumos, kad precē ietverto vai ar to savstarpēji saistīto digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu piegādā nevis pats pārdevējs, bet trešā persona saskaņā ar pārdošanas līgumu. Lai novērstu nenoteiktību gan pārdevējiem, gan patērētājiem, gadījumos, kad rodas šaubas par to, vai digitālais saturs vai digitālais pakalpojums ir iekļauts pārdošanas līgumā, būtu piemērojami šīs direktīvas noteikumi. Turklāt pārdevēja un patērētāja divpusēju līgumisku attiecību, kas paredz arī precē ietvertā vai ar to savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādi, noteikšanu nevajadzētu ietekmēt vienkārši tam, ka patērētājam ir jāpiekrīt licences līgumam ar trešo personu, lai tam tiktu nodrošināts digitālais saturs vai digitālais pakalpojums.

(16)

Turpretī, ja precē iekļauta vai ar to savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neesamība neliedz precei pildīt savas funkcijas vai kad patērētājs noslēdz līgumu par digitāla satura piegādi vai digitāla pakalpojuma sniegšanu, kas neietilpst tādu preču pārdošanas līgumā, kurām ir digitāli elementi, minētais līgums būtu uzskatāms par tādu, kas nošķirts no līguma par preču pārdošanu pat tad, ja pārdevējs ir šā otrā ar piegādātāju, kas ir trešā persona, noslēgtā līguma starpnieks, un tas var būt Direktīvas (ES) 2019/770 darbības jomā, ja tiek izpildīti minētajā direktīvā paredzētie nosacījumi. Piemēram, ja patērētājs no lietotņu veikala savā viedtālrunī lejupielādē spēles lietotni, šīs spēles lietotnes piegādes līgums neietilpst paša viedtālruņa pārdošanas līgumā. Tādēļ šī direktīva būtu jāpiemēro tikai viedtālruņa pārdošanas līgumam, savukārt spēles lietotnes piegādei vajadzētu būt Direktīvas (ES) 2019/770 darbības jomā, ja ir izpildīti minētās direktīvas nosacījumi. Vēl viens piemērs būtu gadījums, kad ir skaidra vienošanās par to, ka patērētājs iegādājas viedtālruni bez konkrētas operētājsistēmas un pēc tam slēdz līgumu par operētājsistēmas piegādi no trešās personas. Šādā gadījumā atsevišķi iegādātās operētājsistēmas piegāde nebūtu daļa no pārdošanas līguma un tādēļ neietilptu šīs direktīvas darbības jomā, bet varētu ietilpt Direktīvas (ES) 2019/770 darbības jomā, ja ir izpildīti minētās direktīvas nosacījumi.

(17)

Juridiskās skaidrības labad šajā direktīvā būtu jāparedz pārdošanas līguma definīcija un arī skaidri jānosaka tās darbības joma. Šīs direktīvas darbības jomā būtu jāiekļauj arī līgumi par precēm, kas vēl tikai tiks izgatavotas vai ražotas, tostarp vadoties pēc patērētāja specifikācijām. Turklāt preču uzstādīšana varētu ietilpt šīs direktīvas darbības jomā, ja šāda uzstādīšana ir iekļauta pārdošanas līgumā un ja tā ir jāveic pārdevējam vai pārdevējs ir par to atbildīgs. Gadījumos, kad līgums ietver gan preču pārdošanas, gan pakalpojumu sniegšanas elementus, tas, vai visu līgumu var uzskatīt par pārdošanas līgumu šīs direktīvas nozīmē, būtu nosakāms ar valsts tiesību aktiem.

(18)

Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt valstu tiesību aktus tiktāl, ciktāl attiecīgos jautājumus, jo īpaši attiecībā uz preču likumību, zaudējumu atlīdzību un vispārīgajiem līgumtiesību aspektiem, tādiem kā līgumu izstrāde, spēkā esamība, spēkā neesamība vai sekas, nereglamentē šī direktīva. Tam pašam būtu jāattiecas uz līguma darbības izbeigšanas sekām un uz atsevišķiem ar labošanu vai nomaiņu saistītiem aspektiem, kurus šī direktīva nereglamentē. Reglamentējot pušu tiesības apturēt savu pienākumu vai to daļas izpildi līdz brīdim, kad otrā puse izpilda savus pienākumus, dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt nosacījumus, ar kādiem patērētājs ir tiesīgs aizturēt cenas samaksu, un kārtību, kādā šāda aizturēšana veicama. Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt patērētāja tiesības uz to zaudējumu atlīdzību, kuri tam radušies, pārdevējam pārkāpjot šo direktīvu. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valsts noteikumus, kas konkrēti neattiecas uz patērētāju līgumiem un kas paredz īpašus tiesiskās aizsardzības līdzekļus atsevišķu defektu veidu gadījumā, kas nebija redzami pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī, proti, valsts tiesību aktus, kuros var būt paredzēti konkrēti noteikumi par pārdevēja atbildību slēptu defektu gadījumā. Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt valsts tiesību aktus, kuros preču neatbilstības gadījumā patērētājiem ir paredzēti ārpuslīgumiski tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ko var vērst pret personām iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, piemēram, ražotājiem, vai citām personām, kas pilda šādu personu pienākumus.

(19)

Šai direktīvai arī nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu rīcības brīvību ļaut patērētājiem izvēlēties konkrētu tiesiskās aizsardzības līdzekli gadījumos, kad preču neatbilstība kļūst redzama īsi pēc to piegādes, proti, valsts tiesību aktus, kas var paredzēt patērētāja tiesības noraidīt preces, kurām ir defekts, un uzskatīt līgumu par lauztu vai pieprasīt tūlītēju nomaiņu konkrētā īsā, ne ilgākā par 30 dienām, laikposmā pēc preču piegādes.

(20)

Dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība reglamentēt pārdevēja pienākumus attiecībā uz informāciju, kas sniedzama saistībā ar līguma slēgšanu, vai pārdevēja pienākumu brīdināt patērētāju, piemēram, par atsevišķām preces iezīmēm, patērētāja nodrošināto materiālu piemērotību vai iespējamiem trūkumiem, ko varētu izraisīt īpaši patērētāja lūgumi, piemēram, patērētāja lūgums balles tērpa šūšanai izmantot kādu konkrētu audumu.

(21)

Dalībvalstīm arī būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt šīs direktīvas noteikumu piemērošanas jomu, iekļaujot tajā līgumus, kas neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, vai citādi reglamentēt šādus līgumus. Piemēram, dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt ar šo direktīvu noteikto aizsardzību, attiecinot to arī uz tām fiziskām vai juridiskām personām, kas nav patērētāji šīs direktīvas nozīmē, piemēram, nevalstiskām organizācijām, jaunuzņēmumiem vai MVU.

(22)

Patērētāja definīcijai būtu jāattiecas uz fiziskām personām, kuras rīkojas nesaistīti ar savu komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju. Tomēr dalībvalstīm vajadzētu būt arī rīcības brīvībai divējāda lietojuma līgumu gadījumos, ja līgums ir noslēgts ar mērķi, kas daļēji ir, bet daļēji arī nav saistīts ar personas komercdarbību, un ja ar komercdarbību saistītais mērķis ir tik ierobežots, ka līguma kopējā kontekstā tas nav noteicošais, paredzēt, vai un saskaņā ar kādiem nosacījumiem minētā persona arī būtu jāuzskata par patērētāju.

(23)

Šī direktīva būtu jāpiemēro visiem līgumiem, ar kuru palīdzību pārdevējs nodod vai apņemas nodot preču īpašumtiesības patērētājam. Platformas pakalpojumu sniedzējus varētu uzskatīt par pārdevējiem saskaņā ar šo direktīvu, ja tie darbojas nolūkā, kas saistīts ar to uzņēmējdarbību un kā patērētāja tiešais līgumpartneris preču pārdošanā. Dalībvalstīm būtu jāsaglabā rīcības brīvība paplašināt šīs direktīvas piemērošanas jomu, iekļaujot tajā platformas pakalpojumu sniedzējus, kuri neatbilst prasībām, lai varētu tikt uzskatīti par pārdevēju saskaņā ar šo direktīvu.

(24)

Lai rastu līdzsvaru starp nepieciešamību nodrošināt juridisko noteiktību un atbilstošu tiesību normu elastību, jebkura atsauce šajā direktīvā uz to, ko var sagaidīt no personas vai ko persona var sagaidīt, būtu uzskatāma par atsauci uz to, ko var pamatoti sagaidīt. Pamatotības standartam vajadzētu būt objektīvi noteiktam, ņemot vērā līguma veidu un nolūku, lietas apstākļus un iesaistīto personu ieradumus un praksi.

(25)

Lai viestu skaidrību attiecībā uz to, ko patērētājs var sagaidīt no precēm, un par pārdevēja atbildību gadījumā, kad nav piegādāts tas, kas tika sagaidīts, ir ļoti svarīgi pilnībā saskaņot noteikumus, kas ļauj noteikt preču atbilstību. Šajā direktīvā ikvienai atsaucei uz atbilstību būtu jāattiecas uz preču atbilstību pārdošanas līgumam. Lai aizsargātu abu pārdošanas līguma pušu leģitīmās intereses, atbilstība būtu jānovērtē, balstoties gan uz subjektīvām, gan objektīvām prasībām attiecībā uz atbilstību.

(26)

Tādēļ precēm būtu jāatbilst prasībām, par kurām pārdevējs un patērētājs ir vienojušies pārdošanas līgumā. Šādas prasības var ietvert cita starpā preču kvantitāti, kvalitāti, veidu un aprakstu, to piemērotību konkrētam nolūkam, kā arī preču piegādi kopā ar piederumiem, par kuriem panākta vienošanās, un jebkādām instrukcijām. Pārdošanas līguma prasībām būtu jāietver prasības, kas izriet no informācijas, kura sniedzama pirms līguma noslēgšanas un kura saskaņā ar Direktīvu 2011/83/ES ir pārdošanas līguma neatņemama daļa.

(27)

Funkcionalitātes jēdziens būtu jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz veidiem, kādos preces spēj pildīt savas funkcijas, ņemot vērā nolūku, kādam tās paredzētas. Sadarbspējas jēdziens attiecas uz to, vai un cik lielā mērā preces spēj darboties ar aparatūru vai programmatūru, kas atšķiras no aparatūras un programmatūras, ar kurām tāda paša veida preces parasti tiek izmantotas. Sekmīga darbība varētu ietvert, piemēram, preču spēju veikt informācijas apmaiņu ar šādu citu programmatūru vai aparatūru un izmantot apmaiņas ceļā iegūto informāciju.

(28)

Ņemot vērā to, ka digitālais saturs vai digitālie pakalpojumi, kas ir ietverti precēs vai ir savstarpēji saistīti ar tām, nepārtraukti attīstās, pārdevēji var vienoties ar patērētājiem par šādu preču atjauninājumu nodrošināšanu. Atjauninājumi, par kuriem panākta vienošanās pārdošanas līgumā, var uzlabot un pastiprināt preču digitālā satura vai digitālā pakalpojuma elementu, paplašināt to funkcijas, pielāgot tos tehnikas attīstībai, aizsargāt tos pret jauniem drošības apdraudējumiem vai kalpot citiem mērķiem. Tādēļ būtu jānovērtē arī tādu preču atbilstība, kurās ir ietverts digitāls saturs vai digitāli pakalpojumi vai ar kurām tie ir savstarpēji saistīti, lai noteiktu, vai šādu preču digitālā satura vai digitālā pakalpojuma elements tiek atjaunināts saskaņā ar pārdošanas līgumu. Tas, ka netiek piegādāti atjauninājumi, par kuriem vienošanās panākta līgumā, būtu uzskatāms par preču neatbilstību. Turklāt defektīvi vai nepilnīgi atjauninājumi arī būtu uzskatāmi par preču neatbilstību, ņemot vērā to, ka tas nozīmētu to, ka šādi atjauninājumi netiek veikti pārdošanas līgumā noteiktajā veidā.

(29)

Lai preces būtu atbilstīgas, tām būtu jāatbilst ne tikai subjektīvajām prasībām attiecībā uz atbilstību, bet arī objektīvajām prasībām attiecībā uz atbilstību, kas izklāstītas šajā direktīvā. Atbilstība būtu jānovērtē, cita starpā ņemot vērā nolūku, kādā tāda paša veida preces parasti tiktu izmantotas, to, vai tās tiek piegādātas ar piederumiem un instrukcijām, kuru saņemšanu patērētājs var pamatoti sagaidīt, vai to, vai tās atbilst paraugam vai modelim, ko pārdevējs ir darījis pieejamu patērētājam. Precēm arī būtu jāpiemīt tādām īpašībām un iezīmēm, kādas parasti piemīt tāda paša veida precēm un kādas pircējs var pamatoti sagaidīt, ņemot vērā preču veidu un jebkuru publisku paziņojumu, ko sniedzis pārdevējs vai citas personas iepriekšējos darījumu ķēdes posmos vai kas sniegts pārdevēja vai šādu citu personu vārdā.

(30)

Papildus līgumā paredzētiem atjauninājumiem pārdevējam būtu jānodrošina arī atjauninājumi – tostarp drošības atjauninājumi –, kuru mērķis ir nodrošināt to, ka preces, kam ir digitāli elementi, saglabā savu atbilstību. Pārdevēja pienākumam vajadzētu būt nodrošināt tikai tādus atjauninājumus, kas šādām precēm ir nepieciešami, lai saglabātu to atbilstību objektīvajām un subjektīvajām prasībām attiecībā uz atbildību, kuras ir noteiktas šajā direktīvā. Ja vien puses nav līgumā vienojušās citādi, pārdevējam nevajadzētu būt pienākumam nedz nodrošināt preču digitālā satura vai digitālā pakalpojuma modernizētas versijas, nedz uzlabot vai paplašināt preču funkcijas, tādējādi pārsniedzot noteiktās atbilstības prasības. Ja atjauninājums, ko nodrošinājis pārdevējs vai trešā persona, kas saskaņā ar pārdošanas līgumu piegādā digitālu saturu vai sniedz digitālu pakalpojumu, izraisa preces, kurai ir digitāli elementi, neatbilstību, pārdevējam vajadzētu būt atbildīgam par šīs preces atbilstības atjaunošanu. Patērētājam būtu jāsaglabā izvēles brīvība uzstādīt minētos nodrošinātos atjauninājumus. Ja patērētājs nolemj neuzstādīt atjauninājumus, kas ir nepieciešami, lai preces, kurām ir digitāli elementi, saglabātu savu atbilstību, tam tomēr nevajadzētu sagaidīt, ka šādas preces būs atbilstīgas arī turpmāk. Pārdevējam būtu jāinformē patērētājs par to, ka patērētāja lēmums neuzstādīt atjauninājumus, kas nepieciešami, lai preces, kurām ir digitāli elementi, saglabātu savu atbilstību, tostarp drošības atjauninājumus, ietekmēs pārdevēja atbildību par preču, kurām ir digitāli elementi, to iezīmju atbilstību, kuru atbilstību paredzēts saglabāt ar attiecīgo atjauninājumu palīdzību. Šai direktīvai nevajadzētu skart pienākumus nodrošināt drošības atjauninājumus, kas paredzēti Savienības tiesību aktos vai valstu tiesību aktos.

(31)

Principā gadījumos, kad digitālais saturs vai digitālais pakalpojums, kas ir ietverts precēs vai ir savstarpēji saistīts ar tām, tiek piegādāts ar vienreizēju piegādi, pārdevējam vajadzētu būt atbildīgam tikai par piegādes brīdī pastāvošo neatbilstību. Tomēr pienākumam nodrošināt atjauninājumus būtu jāatspoguļo tas, ka jebkādu šādu preču digitālā vide pastāvīgi mainās. Tādēļ atjauninājumi ir nepieciešams instruments, lai nodrošinātu, ka preces spēj darboties tādā pašā veidā, kādā tās darbojās piegādes brīdī. Turklāt atšķirībā no tradicionālām precēm preces, kurām ir digitāli elementi, nav pilnībā nošķirtas no pārdevēja sfēras, jo pārdevējs vai trešā persona, kas saskaņā ar pārdošanas līgumu piegādā digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, spēj atjaunināt preces no attāluma, parasti, izmantojot internetu. Tādēļ, ja digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu piegādā ar vienreizēju piegādi, pārdevējam vajadzētu būt atbildīgam par tādu atjauninājumu nodrošināšanu, kuri ir nepieciešami, lai preces, kam ir digitāli elementi, saglabātu savu atbilstību patērētāja pamatoti sagaidītā laikposmā, pat ja šīs preces bijušas atbilstīgas piegādes brīdī. Laikposms, kurā patērētājs var pamatoti sagaidīt atjauninājumu saņemšanu, būtu jānovērtē, pamatojoties uz preču veidu, nolūku, kādam tās paredzētas, un digitālajiem elementiem, kā arī ņemot vērā pārdošanas līguma apstākļus un veidu. Patērētājs normālos apstākļos sagaidītu atjauninājumu saņemšanu vismaz tik ilgi, kamēr pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību, tomēr dažos gadījumos patērētāja pamatotās gaidas var pārsniegt minēto laikposmu, jo īpaši attiecībā uz drošības atjauninājumiem. Citos gadījumos, piemēram, attiecībā uz precēm, kam ir digitāli elementi, kuru izmantošanas nolūks ir ierobežots laikā, pārdevēja pienākums nodrošināt atjauninājumus parasti nepārsniegtu šo laikposmu.

(32)

Ilgākas preču ilgizturības nodrošināšana ir svarīga, lai panāktu ilgtspējīgākus patēriņa modeļus un aprites ekonomiku. Tāpat arī neatbilstīgu produktu neielaišana Savienības tirgū, stiprinot tirgus uzraudzību un nodrošinot pareizos stimulus ekonomikas dalībniekiem, ir ļoti svarīga, lai palielinātu uzticēšanos iekšējā tirgus darbībai. Šajā nolūkā vispiemērotākais līdzeklis tam, lai ieviestu ilgizturības un citas ar produktiem saistītas prasības attiecībā uz noteiktiem produktu veidiem un grupām, izmantojot šim nolūkam pielāgotus kritērijus, ir konkrētiem produktiem piemērojami Savienības tiesību akti. Tādēļ ar šo direktīvu būtu jāpapildina mērķi, kurus īsteno ar šādiem Savienības tiesību aktiem, kas piemērojami konkrētiem produktiem, un tai būtu jāietver ilgizturība kā objektīvs kritērijs preču atbilstības novērtēšanai. Šajā direktīvā ilgizturība būtu jāattiecina uz preču spēju saglabāt savas vajadzīgās funkcijas un sniegumu parastas lietošanas gaitā. Lai preces būtu atbilstīgas, tām vajadzētu piemist ilgizturībai, kāda parasti piemīt tāda paša veida precēm un kādu patērētājs var pamatoti sagaidīt, ņemot vērā konkrēto preču veidu, tostarp iespējamu nepieciešamību pēc pamatotas preču uzturēšanas, piemēram, regulāras pārbaudes vai automašīnas filtru maiņas, un jebkādu publisku paziņojumu, ko sniegusi jebkura persona, kas ir posms darījumu ķēdē, vai kas sniegts tās vārdā. Novērtēšanā būtu jāņem vērā arī visi citi attiecīgie apstākļi, tādi kā preču cena un tas, cik bieži un intensīvi patērētājs preces lieto. Turklāt tiktāl, cik konkrēta informācija par ilgizturību ir norādīta jebkādā pirms līguma slēgšanas sniedzamajā informācijā, kas ir daļa no pārdošanas līguma, patērētājam būtu jāspēj uz to paļauties kā uz daļu no subjektīvajām prasībām attiecībā uz atbilstību.

(33)

Saskaņā ar šo direktīvu pārdevējam vajadzētu būt pienākumam piegādāt patērētājam preces, kas ir atbilstīgas piegādes brīdī. Pastāv iespēja, ka pārdevēji izmanto rezerves daļas, lai izpildītu savu pienākumu salabot preces, ja tās ir bijušas neatbilstīgas piegādes brīdī. Lai gan ar šo direktīvu nevajadzētu kā objektīvu prasību attiecībā uz atbilstību pārdevējiem noteikt pienākumu nodrošināt rezerves daļu pieejamību konkrētā laikposmā, tai nevajadzētu skart citus valsts tiesību aktu noteikumus, kas pārdevējam, ražotājam vai citām personām, kas ir posms darījumu ķēdē, nosaka pienākumu nodrošināt rezerves daļu pieejamību vai par šādu pieejamību informēt patērētājus.

(34)

Liels skaits preču ir jāuzstāda, pirms patērētājs var tās lietderīgi izmantot. Turklāt tādu preču gadījumā, kurām ir digitāli elementi, digitālā satura vai digitālā pakalpojuma uzstādīšana parasti ir nepieciešama, lai patērētājs spētu šādas preces izmantot saskaņā ar tām paredzēto nolūku. Tādēļ jebkāda neatbilstība, ko rada nepareiza preču uzstādīšana, tostarp precēs ietvertā vai ar tām savstarpēji saistītā digitālā satura vai digitālā pakalpojuma nepareiza uzstādīšana, būtu uzskatāma par neatbilstību, ja uzstādīšanu ir veicis vai kontrolējis pārdevējs. Ja ir bijis paredzēts, ka preces uzstāda patērētājs, neatbilstība, ko rada nepareiza uzstādīšana, būtu uzskatāma par preču neatbilstību neatkarīgi no tā, vai uzstādīšanu ir veicis patērētājs vai trešā persona patērētāja atbildībā, ja šādas nepareizas uzstādīšanas iemesls ir trūkumi uzstādīšanas instrukcijās, piemēram, uzstādīšanas instrukciju nepilnīgums vai neskaidrība, kas vidusmēra patērētājam rada grūtības minētās instrukcijas izmantot.

(35)

Atbilstībai būtu jāaptver materiālie defekti, kā arī juridiskie trūkumi. Ierobežojumi, ko rada trešās personas tiesību, jo īpaši intelektuālā īpašuma tiesību, pārkāpums, varētu liegt vai ierobežot iespēju izmantot preces saskaņā ar līgumu. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka šādos gadījumos patērētājam ir tiesības uz šajā direktīvā izklāstītajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem neatbilstības gadījumā, ja vien valsts tiesību akti neparedz, ka šādā gadījumā attiecīgais līgums vairs nav spēkā vai tiek izbeigts.

(36)

Lai nodrošinātu pietiekamu elastību noteikumos, piemēram, attiecībā uz lietotu preču pārdošanu, būtu jāparedz iespēja pusēm atkāpties no šajā direktīvā paredzētajām objektīvajām prasībām attiecībā uz atbilstību. Šādai atkāpei vajadzētu būt iespējamai tikai tad, ja patērētājs par to ir konkrēti informēts un ja patērētājs to pieņem atsevišķi no tā, ko paredz citi paziņojumi vai vienošanās, un ar aktīvu un nepārprotamu rīcību.

(37)

Lai palielinātu juridisko noteiktību gan patērētājiem, gan pārdevējiem, ir nepieciešams skaidri norādīt laiku, kad būtu novērtējama preču atbilstība. Attiecīgajam preču atbilstības novērtēšanas laikam vajadzētu būt laikam, kad preces tiek piegādātas. Tam būtu jāattiecas arī uz tādām precēm, kas ietver ar vienreizēju piegādi piegādātu digitālu saturu vai digitālu pakalpojumu vai ir savstarpēji saistītas ar to. Tomēr gadījumos, kad digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu, kas ietverts precēs vai ir savstarpēji saistīts ar tām, ir paredzēts piegādāt pastāvīgi kādā laikposmā, attiecīgajam laikam, kad nosaka šāda digitālā satura vai digitālā pakalpojuma elementa atbilstību, nevajadzētu būt vienam konkrētam brīdim laikā, bet gan laikposmam, kas sākas piegādes brīdī. Juridiskās noteiktības labad minētajam laikposmam vajadzētu būt vienādam ar laikposmu, kurā pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību.

(38)

Ar šo direktīvu nevajadzētu reglamentēt jēdziena “piegāde” nozīmi, to atstājot dalībvalstu ziņā, jo īpaši attiecībā uz jautājumu, kas pārdevējam ir jādara, lai izpildītu savu pienākumu piegādāt preces. Turklāt atsaucēm uz piegādes brīdi šajā direktīvā nevajadzētu skart noteikumus par riska pāriešanu, kurus paredz Direktīva 2011/83/ES un kuri ir attiecīgi ieviesti dalībvalstu tiesību aktos.

(39)

Preces, kurām ir digitāli elementi, būtu uzskatāmas par piegādātām patērētājam tad, kad ir piegādāts preču fiziskais komponents un ir notikusi digitālā satura vai digitālā pakalpojuma vienreizējā piegāde vai sākta digitālā satura vai digitālā pakalpojuma pastāvīgā piegāde kādā laikposmā. Tas nozīmē, ka pārdevējam digitālais saturs vai digitālais pakalpojums arī būtu jādara pieejams patērētājam tādā veidā, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums vai jebkādi līdzekļi, kas ir piemēroti tā lejupielādēšanai vai piekļūšanai tam, ir sasnieguši patērētāja sfēru un pārdevējam nav nepieciešams veikt nekādas papildu darbības, lai patērētājs varētu izmantot digitālo saturu vai digitālo pakalpojumu saskaņā ar līgumu, piemēram, norādot saiti vai nodrošinot lejupielādes iespēju. Tādēļ, ja fiziskais komponents ir piegādāts agrāk, attiecīgajam atbilstības noteikšanas brīdim vajadzētu būt laikam, kad tiek piegādāts digitālais saturs vai digitālais pakalpojums. Tā rezultātā var garantēt vienotu sākumpunktu atbildības laikposmam attiecībā uz fizisko komponentu, no vienas puses, un uz digitālo elementu, no otras puses. Turklāt daudzos gadījumos patērētājs nav spējīgs pamanīt fiziskā komponenta defektu pirms digitālā satura vai digitālā pakalpojuma piegādes.

(40)

Ja preces ir jāuzstāda pārdevējam, patērētājs atsevišķos gadījumos var nebūt spējīgs izmantot preces vai pamanīt defektu pirms uzstādīšanas pabeigšanas. Tādēļ gadījumos, kad saskaņā ar pārdošanas līgumu preces ir jāuzstāda pārdevējam vai pārdevēja atbildībā, preces būtu uzskatāmas par piegādātām patērētājam tad, kad ir pabeigta to uzstādīšana.

(41)

Lai nodrošinātu juridisko noteiktību pārdevējiem un patērētāju vispārēju uzticēšanos pārrobežu pirkumiem, būtu jāparedz laikposms, kurā patērētājam ir tiesības uz tiesiskās aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz jebkādu neatbilstību, kas pastāv attiecīgajā atbilstības noteikšanas laikā. Ņemot vērā to, ka, īstenojot Direktīvu 1999/44/EK, lielākā daļa dalībvalstu ir noteikušas divu gadu laikposmu un praksē tirgus dalībnieki minēto laikposmu uzskata par saprātīgu, minētais laikposms būtu jāsaglabā. Tādam pašam laikposmam būtu jāattiecas uz precēm, kurām ir digitāli elementi. Tomēr gadījumos, kad līgums paredz pastāvīgu piegādi vairāk nekā divu gadu laikposmā, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz jebkādu digitālā satura vai digitālā pakalpojuma neatbilstību, kas rodas vai kļūst redzama laikposmā, kurā saskaņā ar līgumu ir jāpiegādā digitālais saturs vai digitālais pakalpojums. Lai dalībvalstīm nodrošinātu elastību attiecībā uz patērētāju aizsardzības līmeņa paaugstināšanu savos valsts tiesību aktos, tām vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt tādus pārdevēja atbildības laikposmus, kas ir ilgāki par šajā direktīvā noteiktajiem laikposmiem.

(42)

Lai nodrošinātu saskaņotību ar pastāvošajām valstu tiesību sistēmām, dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt vai nu to, ka pārdevēji ir atbildīgi par neatbilstību, kas kļūst redzama konkrētā laikposmā, iespējams, to sasaistot ar noilguma termiņu, vai arī to, ka noilguma termiņš attiecas tikai uz patērētājam paredzētiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem. Pirmajā gadījumā dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka pārdevēja atbildības laikposms netiek apiets, izmantojot patērētājam paredzētu tiesiskās aizsardzības līdzekļu noilguma termiņu. Lai gan, ņemot vērā iepriekš minēto, ar šo direktīvu nevajadzētu saskaņot dalībvalstu noteikto noilguma termiņu sākumpunktu, tai būtu jānodrošina, ka šādi noilguma termiņi neierobežo patērētāju tiesības izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus tādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama laikposmā, kurā pārdevējs ir atbildīgs par neatbilstību. Otrajā gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai saglabāt vai ieviest noilguma termiņu tikai attiecībā uz patērētājam paredzētu tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, neieviešot konkrētu laikposmu, kurā neatbilstībai ir jākļūst redzamai, lai pārdevējs par to būtu atbildīgs. Lai nodrošinātu, ka patērētāji ir vienlīdz aizsargāti arī šādos gadījumos, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad tiek piemērots tikai noilguma termiņš, patērētājiem joprojām ir iespējams izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus jebkādas neatbilstības gadījumā, kura kļūst redzama vismaz laikposmā, kas šajā direktīvā paredzēts kā atbildības laikposms.

(43)

Lietotu preču gadījumā varētu būt pamatoti piemērot atšķirīgu režīmu attiecībā uz atsevišķiem aspektiem. Lai gan parasti divu vai vairāk gadu ilgs atbildības laikposms vai noilguma termiņš ir piemērots, lai saskaņotu pārdevēja un patērētāja intereses, lietotu preču gadījumā tā varētu nebūt. Tādēļ šādu preču gadījumā dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ļaut pusēm vienoties par īsāku atbildības laikposmu vai noilguma termiņu. Paredzot, ka par šo jautājumu puses vienojas līgumā, tiek palielināta līgumiskā brīvība un tiek nodrošināts, ka patērētājs tiek informēts gan par preces kā lietotas preces būtību, gan par saīsināto atbildības laikposmu vai noilguma termiņu. Tomēr šādam līgumā noteiktam laikposmam nevajadzētu būt īsākam par vienu gadu.

(44)

Ar šo direktīvu nebūtu jāreglamentē nosacījumi, ar kādiem var apturēt vai pārtraukt atbildības laikposmu, kas paredzēts šajā direktīvā, vai noilguma termiņu. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai paredzēt atbildības laikposma vai noilguma termiņa apturēšanu vai pārtraukšanu, piemēram, preces labošanas vai nomaiņas gadījumā vai ja starp pārdevēju un patērētāju notiek sarunas, lai panāktu mierizlīgumu.

(45)

Viena gada vai divu gadu – ja dalībvalstis izvēlas piemērot divu gadu laikposmu – laikā patērētājam tikai būtu jāpierāda, ka prece nav atbilstīga, bez nepieciešamības pierādīt arī to, ka neatbilstība faktiski pastāvēja attiecīgajā atbilstības noteikšanas brīdī. Lai atspēkotu patērētāja prasību, pārdevējam būtu jāpierāda, ka minētajā brīdī neatbilstība nepastāvēja. Turklāt dažos gadījumos pieņēmums, ka neatbilstība pastāvēja attiecīgajā atbilstības noteikšanas brīdī, var būt nesaderīgs ar preču vai neatbilstības veidu. Pirmais gadījums varētu attiekties uz precēm, kas sabojājas savu raksturīgo iezīmju dēļ, piemēram, ātrbojīgi produkti, tādi kā ziedi, vai precēm, kas ir paredzētas vienreizējai lietošanai. Otrajā gadījumā tā varētu būt neatbilstība, kas var rasties tikai patērētāja rīcības dēļ vai tāda acīmredzama ārēja iemesla dēļ, kurš atgadījies pēc tam, kad preces tikušas piegādātas patērētājam. Tādu preču gadījumā, kurām ir digitāli elementi, ja līgumā ir paredzēta digitālā satura vai digitālā pakalpojuma pastāvīga piegāde, patērētājam nevajadzētu pierādīt, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums nebija atbilstīgs attiecīgajā atbilstības noteikšanas laikā. Lai atspēkotu patērētāja prasību, pārdevējam būtu jāpierāda, ka digitālais saturs vai digitālais pakalpojums minētajā laikā bija atbilstīgs.

(46)

Dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam saglabāt vai ieviest noteikumus, kas paredz – lai patērētājs varētu izmantot savas tiesības, patērētājam par neatbilstību ir jāinformē pārdevējs laikposmā, kas nav īsāks par diviem mēnešiem, sākot no dienas, kad patērētājs šādu neatbilstību atklāja. Dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam nodrošināt augstāku patērētāju aizsardzības līmeni, neieviešot šādu pienākumu.

(47)

Lai palielinātu juridisko noteiktību un likvidētu vienu no būtiskākajiem šķēršļiem, kas kavē iekšējā tirgus darbību, ar šo direktīvu būtu pilnībā jāsaskaņo tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas patērētājiem pieejami preču neatbilstības gadījumā, un nosacījumi, ar kādiem šādus līdzekļus var izmantot. Neatbilstības gadījumā patērētājam jo īpaši vajadzētu būt tiesīgam uz preču atbilstības panākšanu, samērīgu cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu.

(48)

Lai panāktu preču atbilstību, patērētājiem vajadzētu būt paredzētai iespējai izvēlēties starp preces labošanu vai nomaiņu. Patērētājiem nodrošinātajai iespējai pieprasīt labošanu vajadzētu veicināt ilgtspējīgu patēriņu, un tā varētu sekmēt produktu lielāku ilgizturību. Patērētāja izvēlei starp labošanu un nomaiņu vajadzētu būt ierobežotai tikai gadījumos, kad izvēlētais variants ir juridiski vai faktiski neiespējams vai salīdzinājumā ar otro pieejamo variantu pārdevējam radītu nesamērīgas izmaksas. Piemēram, par nesamērīgu varētu uzskatīt prasību nomainīt preces nelielas skrambas dēļ, ja šāda nomaiņa radītu ievērojamas izmaksas un skrambu ir iespējams viegli novērst.

(49)

Pārdevējam vajadzētu būt atļautam atteikties panākt preču atbilstību, ja nav iespējama nedz labošana, nedz nomaiņa vai ja tās pārdevējam radītu nesamērīgas izmaksas. Tas pats būtu attiecināms arī uz gadījumiem, kad nav iespējama nedz labošana, nedz nomaiņa un alternatīvais tiesiskās aizsardzības līdzeklis pārdevējam radītu nesamērīgas izmaksas. Piemēram gadījumos, kad preces atrodas vietā, kas nav vieta, kur tās sākotnēji tika piegādātas, pārdevējam varētu rasties nesamērīgi pasta un transporta izdevumi.

(50)

Kad kļūst redzama preces neatbilstība, patērētājam par to būtu jāinformē pārdevējs, lai dotu tam iespēju panākt preces atbilstību. Pārdevējam tas būtu jāizdara saprātīgā laikposmā. Tātad patērētājam principā nevajadzētu būt tūlītējām tiesībām uz cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu, bet patērētājam būtu jādod pārdevējam saprātīgs laikposms neatbilstīgās preces salabošanai vai nomaiņai. Ja minētajā termiņā pārdevējs preci nav salabojis vai nomainījis, patērētājam vajadzētu būt tiesīgam, ilgāk negaidot, pieprasīt un panākt cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu.

(51)

Ja labošana vai nomaiņa nav izrādījies pienācīgs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, lai novērstu preces neatbilstību, patērētājam vajadzētu būt tiesībām uz cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu. Tas jo īpaši attiecas uz gadījumu, kad pārdevējs nav pabeidzis labošanu vai nomaiņu vai kad pēc apstākļiem ir skaidrs, ka pārdevējs nepabeigs labošanu vai nomaiņu, vai kad pārdevējs ir atteicies panākt preču atbilstību, jo labošana un nomaiņa nav iespējama vai pārdevējam radītu nesamērīgas izmaksas.

(52)

Atsevišķās situācijās varētu būt pamatoti paredzēt patērētājam tiesības uz tūlītēju cenas samazinājumu vai līguma izbeigšanu. Gadījumos, kad pārdevējs ir rīkojies, lai panāktu preču atbilstību, bet pēc tam kļūst redzama neatbilstība, ņemot vērā visus lietas apstākļus, piemēram, preču veidu un vērtību un neatbilstības veidu un nozīmīgumu, būtu objektīvi jānosaka tas, vai patērētājam būtu jāpiekrīt turpmākiem pārdevēja centieniem panākt preču atbilstību. Jo īpaši dārgu vai sarežģītu preču gadījumā varētu būt pamatoti ļaut pārdevējam vēlreiz mēģināt novērst neatbilstību. Būtu jāņem vērā arī tas, vai no patērētāja var sagaidīt turpmāku uzticēšanos pārdevēja spējai panākt preču atbilstību vai nē, piemēram, gadījumā, ja tā pati problēma parādās divreiz. Tāpat arī atsevišķās situācijās neatbilstība varētu būt tik būtiska, ka patērētājs nespēj saglabāt uzticēšanos pārdevēja spējai panākt preču atbilstību, kā, piemēram, gadījumos, kad neatbilstība nopietni ietekmē patērētāja spēju normāli izmantot preces un no patērētāja nevar sagaidīt uzticēšanos tam, ka pārdevēja veikta labošana vai nomaiņa šo problēmu novērsīs.

(53)

Lai saglabātu līdzsvaru starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izbeigt līgumu tikai gadījumos, kad neatbilstība nav nebūtiska.

(54)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai reglamentēt nosacījumus, ar kādiem debitora funkcijas var pildīt cita persona, piemēram, nosacījumus, ar kādiem pārdevēja pienākumu salabot preci var izpildīt patērētājs vai trešā persona uz pārdevēja rēķina.

(55)

Lai patērētājus pasargātu no ilgas kavēšanās riska, jebkāda labošana vai nomaiņa būtu sekmīgi jāpabeidz saprātīgā laikposmā. Saprātīgam laikposmam labošanas vai nomaiņas pabeigšanai būtu jāatbilst īsākajam iespējamajam laikposmam, kas nepieciešams, lai pabeigtu labošanu vai nomaiņu. Minētais laikposms būtu objektīvi jānosaka, ņemot vērā preču veidu un sarežģītību, neatbilstības veidu un būtiskuma pakāpi un labošanai vai nomaiņai nepieciešamos centienus. Īstenojot šo direktīvu, dalībvalstīm būtu jāspēj interpretēt labošanai vai nomaiņai nepieciešamā saprātīgā laikposma jēdzienu, paredzot noteiktus laikposmus, kurus kopumā var uzskatīt par labošanai vai nomaiņai pietiekamiem, jo īpaši attiecībā uz īpašām produktu kategorijām.

(56)

Šajā direktīvā nebūtu jāparedz noteikumi par to, kur ir jāpilda debitora pienākumi. Tādēļ ar šo direktīvu nevajadzētu noteikt nedz piegādes vietu, nedz to, kur būtu veicama labošana vai nomaiņa, un šādi jautājumi būtu jāatstāj dalībvalstu ziņā.

(57)

Gadījumos, kad pārdevējs panāk preces atbilstību ar nomaiņas palīdzību, patērētājam nevajadzētu būt pienākumam maksāt par preču parasto izmantošanu pirms to nomaiņas. Preču izmantošana būtu uzskatāma par parastu, ja tā atbilst preču veidam un nolūkam, kādam tās ir paredzētas.

(58)

Lai patērētājs varētu izmantot savas tiesības izbeigt līgumu, gadījumos, kad patērētājs iegādājas vairākas preces un neatbilstība ietekmē tikai dažas no saskaņā ar līgumu piegādātajām precēm, patērētājam vajadzētu būt tiesībām izbeigt līgumu arī attiecībā uz pārējām precēm, kas nopirktas kopā ar neatbilstīgajām precēm – pat ja minētās pārējās preces ir atbilstīgas –, ja nav iespējams pamatoti sagaidīt, ka patērētājs piekritīs paturēt tikai atbilstīgās preces.

(59)

Attiecībā uz gadījumiem, kad patērētājs izbeidz līgumu neatbilstības dēļ, ar šo direktīvu būtu jānosaka noteikumi par tikai svarīgākajām līguma izbeigšanas tiesību izmantošanas sekām un kārtību, jo īpaši pušu pienākums atdot to, ko tās ir saņēmušas. Līdz ar to pārdevējam būtu jāatmaksā cena, ko tas saņēmis no patērētāja, un patērētājam būtu jāatdod piegādātās preces.

(60)

Šai direktīvai nevajadzētu ietekmēt dalībvalstu rīcības brīvību reglamentēt līguma izbeigšanas sekas, kas nav paredzētas šajā direktīvā, piemēram, preču vērtības samazināšanās vai to iznīcināšanas vai zaudējuma sekas. Dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam reglamentēt kārtību, kādā patērētājam atlīdzina cenu, piemēram, kārtību par līdzekļiem, kas jāizmanto šādai atlīdzināšanai, vai par iespējamām izmaksām un maksu, kas rodas atlīdzināšanas rezultātā. Dalībvalstīm, piemēram, vajadzētu būt arī rīcības brīvībai paredzēt noteiktus termiņus cenas atlīdzināšanai vai preču atdošanai.

(61)

Princips, kas paredz pārdevēja atbildību par zaudējumu atlīdzību, ir būtisks pārdošanas līgumu elements. Tādēļ patērētājiem vajadzētu būt tiesīgiem pieprasīt kompensāciju par jebkādiem zaudējumiem, kas radušies, pārdevējam pārkāpjot šīs direktīvas noteikumus, tostarp par zaudējumiem, kas radušies neatbilstības dēļ. Šādai kompensācijai pēc iespējas būtu jānodrošina patērētājam tāds stāvoklis, kādā tas būtu bijis, ja preces būtu bijušas atbilstīgas. Tā kā šādas tiesības uz zaudējumu atlīdzību jau ir nodrošinātas visās dalībvalstīs, šai direktīvai nevajadzētu skart valstu noteikumus par tādu zaudējumu atlīdzināšanu patērētājiem, kas radušies minēto noteikumu pārkāpšanas rezultātā. Būtu jāsaglabā arī dalībvalstu rīcības brīvība reglamentēt patērētāju tiesības uz kompensāciju situācijās, kad labošana vai nomaiņa ir radījusi būtiskas neērtības vai aizkavējusies.

(62)

Lai nodrošinātu pārredzamību, attiecībā uz komercgarantijām būtu jāparedz noteiktas pārredzamības prasības līdzās Direktīvā 2011/83/ES paredzētajām prasībām pirms līguma noslēgšanas sniegt informāciju par komercgarantiju pastāvēšanu un nosacījumiem. Turklāt, lai uzlabotu juridisko noteiktību un novērstu patērētāju maldināšanu, šajā direktīvā būtu jāparedz, ka gadījumos, kad komercgarantijas nosacījumi, kas ir iekļauti saistītajā reklāmā, patērētājam ir labvēlīgāki nekā nosacījumi, kas iekļauti garantijas paziņojumā, noteicošajiem vajadzētu būt tiem nosacījumiem, kuri ir labvēlīgāki. Visbeidzot, šai direktīvai būtu jāparedz noteikumi par garantijas paziņojuma saturu un veidu, kādā tas darāms pieejams patērētājiem. Piemēram, garantijas paziņojumam būtu jāietver komercgarantijas nosacījumi un jānosaka, ka komercgarantija neietekmē juridisko atbilstības garantiju, un jāpaskaidro, ka komercgarantijas nosacījumi ir saistības papildus juridiskai atbilstības garantijai. Dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai paredzēt noteikumus par citiem komercgarantiju aspektiem, kas nav iekļauti šajā direktīvā, piemēram, par iespēju piesaistīt komercgarantijai debitorus, kuri nav garantētājs, ar noteikumu, ka šādi noteikumi patērētājiem neliedz aizsardzību, ko viņiem sniedz pilnībā saskaņotie šīs direktīvas noteikumi par komercgarantijām. Dalībvalstīm vajadzētu saglabāt rīcības brīvību pieprasīt, ka komercgarantijas būtu sniedzamas bez maksas, tomēr tām būtu jānodrošina, ka jebkādas pārdevēja vai ražotāja saistības, kas ietilpst šajā direktīvā noteiktajā komercgarantiju definīcijā, atbilst saskaņotajiem šīs direktīvas noteikumiem.

(63)

Ņemot vērā to, ka pārdevējs patērētāja priekšā ir atbildīgs par jebkādu preču neatbilstību, ko izraisījusi pārdevēja vai trešās personas darbība vai bezdarbība, pārdevējam vajadzētu būt iespējai izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret atbildīgo personu darījumu ķēdes iepriekšējos posmos. Šādos līdzekļos būtu jāietver tādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, kas attiecas uz neatbilstību, kura radusies tādas neatjaunināšanas, tostarp drošības jomā, rezultātā, kas būtu bijusi nepieciešama, lai saglabātu preces, kurai ir digitāli elementi, atbilstību. Tomēr šai direktīvai nevajadzētu skart principu, kas paredz rīcības brīvību slēgt līgumu starp pārdevēju un citām personām darījuma ķēdē. Dalībvalstīm būtu jāparedz detalizēti noteikumi par šo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanu, jo īpaši – pret ko un kādā veidā šādi tiesiskās aizsardzības līdzekļi ir vēršami un vai šiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem ir imperatīvs raksturs. Šai direktīvai nebūtu jāreglamentē jautājums par to, vai arī patērētājs var celt prasību tieši pret personu iepriekšējos darījumu ķēdes posmos, izņemot gadījumus, kad ražotājs par precēm patērētājam piedāvā komercgarantiju.

(64)

Personām un organizācijām, attiecībā uz kurām saskaņā ar valstu tiesību aktiem tiek uzskatīts, ka tām ir leģitīmas intereses aizsargāt patērētāju līgumiskās tiesības, vajadzētu būt nodrošinātām tiesībām sākt tiesvedību vai nu tiesā, vai administratīvā iestādē, kas ir kompetenta izskatīt sūdzības vai sākt atbilstošu tiesvedību.

(65)

Nekam šajā direktīvā nevajadzētu skart starptautisko privāttiesību normu, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 593/2008 un Regulas (ES) Nr. 1215/2012 (7) piemērošanu.

(66)

Direktīva 1999/44/EK būtu jāatceļ. Atcelšanas datums būtu jāsaskaņo ar šīs direktīvas transponēšanas datumu. Lai nodrošinātu to, ka sākot no transponēšanas dienas noslēgtiem līgumiem tiek vienādi piemēroti normatīvie un administratīvie akti, kas nepieciešami, lai dalībvalstis varētu izpildīt šīs direktīvas prasības, šī direktīva nebūtu jāpiemēro līgumiem, kuri noslēgti pirms tās transponēšanas dienas.

(67)

Lai atvieglotu pārrobežu sadarbību šīs direktīvas īstenošanas nodrošināšanā, būtu jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2017/2394 (8) pielikums, iekļaujot tajā atsauci uz šo direktīvu.

(68)

Lai nodrošinātu šajā direktīvā noteikto patērētāju kolektīvo interešu aizsardzību, būtu jāgroza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/22/EK (9) I pielikums, iekļaujot tajā atsauci uz šo direktīvu.

(69)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (10) dalībvalstis ir apņēmušās, paziņojot savus transponēšanas pasākumus, pamatotos gadījumos pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota saikne starp direktīvas sastāvdaļām un atbilstīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(70)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, veicināt iekšējā tirgus darbību, konsekventi risinot jautājumus par tādiem šķēršļiem preču pārrobežu pārdošanai Savienībā, kuri saistīti ar līgumtiesībām, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo katra dalībvalsts atsevišķi nav spējīga atrisināt pastāvošo tiesiskā regulējuma sadrumstalotības problēmu, nodrošinot savu tiesību aktu saskaņotību ar citu dalībvalstu tiesību aktiem, bet, ar pilnīgas saskaņošanas palīdzību novēršot svarīgākos ar līgumtiesībām saistītos šķēršļus, to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(71)

Komisijai būtu jāpārskata šīs direktīvas piemērošana piecus gadus pēc tās stāšanās spēkā, tostarp jo īpaši noteikumi par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, pierādīšanas pienākumu – arī attiecībā uz lietotām precēm, kā arī publiskās izsolēs pārdotām precēm – un ražotāja sniegto ilgizturības komercgarantiju. Komisijai būtu jāizvērtē arī tas, vai šīs direktīvas un Direktīvas (ES) 2019/770 piemērošana nodrošina konsekventu un saskaņotu tiesisko regulējumu digitāla satura vai digitālu pakalpojumu un preču, kurām ir digitāli elementi, piegādei.

(72)

Šajā direktīvā ir ievērotas pamattiesības, brīvības un principi, kas atzīti jo īpaši ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu, tostarp tie, kuri noteikti tās 16., 38. un 47. pantā,

1)

“pārdošanas līgums” ir jebkāds līgums, saskaņā ar kuru pārdevējs nodod vai apņemas nodot preču īpašumtiesības patērētājam un patērētājs samaksā vai apņemas samaksāt šo preču cenu;

2)

“patērētājs” ir jebkura fiziska persona, kas saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkā, kas nav saistīts ar minētās personas komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

3)

“pārdevējs” ir jebkura fiziska vai jebkura privāta vai publiska juridiska persona, kura saistībā ar līgumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas – tostarp ar jebkuras citas personas, kas darbojas minētās fiziskās vai juridiskās personas vārdā vai uzdevumā, starpniecību – nolūkā, kas ir saistīts ar minētās personas komercdarbību, uzņēmējdarbību, amatniecisko darbību vai profesiju;

4)

“ražotājs” ir preču izgatavotājs, preču importētājs Savienībā vai jebkura persona, kas uzrāda sevi kā ražotāju, uz precēm norādot savu nosaukumu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi;

5)

“preces” ir:

6)

“digitāls saturs” ir dati, kas ir radīti un piegādāti digitālā veidā;

7)

“digitāls pakalpojums” ir:

8)

“saderība” ir preču spēja funkcionēt ar aparatūru vai programmatūru, ar kuru parasti izmanto tāda paša veida preces, bez nepieciešamības šīs preces, aparatūru vai programmatūru pārveidot;

9)

“funkcionalitāte” ir preču spēja pildīt savas funkcijas, ņemot vērā nolūku, kādam tās paredzētas;

10)

“sadarbspēja” ir preču spēja darboties ar aparatūru vai programmatūru, kas atšķiras no tās, ar kuru parasti izmanto tāda paša veida preces;

11)

“pastāvīgs informācijas nesējs” ir jebkurš instruments, kas patērētājam vai pārdevējam dod iespēju uzglabāt šai personai personīgi adresētu informāciju tādā veidā, ka tā ir pieejama turpmākai atsaucei informācijas saturam atbilstīgā laikposmā, un kas ļauj neizmainītā veidā pavairot uzglabāto informāciju;

12)

“komercgarantija” ir – papildus pārdevēja juridiskajam pienākumam sniegt atbilstības garantiju – jebkādas pārdevēja vai ražotāja (“garantētājs”) saistības pret patērētāju atlīdzināt samaksāto cenu, nomainīt vai salabot preces vai veikt ar to funkciju uzturēšanu saistītas darbības jebkādā veidā, ja šīs preces neatbilst specifikācijām vai jebkādām citām ar atbilstību nesaistītām prasībām, kas izklāstītas garantijas paziņojumā vai attiecīgajā reklāmā, kura pieejama pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī vai pirms līguma noslēgšanas;

13)

“ilgizturība” ir preču spēja saglabāt savas vajadzīgās funkcijas un sniegumu normālas lietošanas gaitā;

14)

“bez maksas” nozīmē bez tādu nepieciešamo izmaksu segšanas, kuras rodas saistībā ar preču atbilstības panākšanu, jo īpaši bez pasta, transporta, darbaspēka vai materiālu izmaksu segšanas;

15)

“publiska izsole” ir pārdošanas metode, kad pārdevējs piedāvā preces vai pakalpojumus patērētājiem – kas personīgi ierodas izsolē vai kam tiek dota iespēja personīgi ierasties izsolē –, izmantojot pārredzamu un konkurējošu cenas solīšanas procedūru, kuru vada izsoles rīkotājs un kurā veiksmīgajam solītājam ir saistības iegādāties attiecīgās preces vai pakalpojumus.

a)

atbilst pārdošanas līgumā noteiktajam aprakstam, veidam, daudzumam un kvalitātei, un tām piemīt līgumā noteiktā funkcionalitāte, saderība, sadarbspēja un citas iezīmes;

b)

ir derīgas jebkuram konkrētam nolūkam, kuram patērētājs tās pieprasa, kuru patērētājs ir darījis zināmu pārdevējam, vēlākais, pārdošanas līguma noslēgšanas brīdī un attiecībā uz kuru pārdevējs ir sniedzis piekrišanu;

c)

tiek piegādātas ar visiem piederumiem un instrukcijām, tostarp uzstādīšanas instrukciju, kā pārdošanas noteikts līgumā; un

d)

tiek piegādātas kopā ar atjauninājumiem, kā noteikts pārdošanas līgumā.

a)

uzstādīšana ir daļa no pārdošanas līguma un to veica vai par tās veikšanu uzņēmās atbildību pārdevējs; vai

b)

bija paredzēts, ka preces uzstādīs patērētājs, patērētājs to veica un nepareizās uzstādīšanas iemesls bija trūkumi uzstādīšanas instrukcijās, kuras nodrošināja pārdevējs vai – preču, kurām ir digitāli elementi, gadījumā – digitālā satura vai digitālā pakalpojuma pārdevējs vai piegādātājs.