10.5.2019

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 123/4

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES REGULA (ES) 2019/712

(2019. gada 17. aprīlis)

par konkurences aizsardzību gaisa transportā un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 868/2004

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 100. panta 2. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

pēc apspriešanās ar Reģionu komiteju,

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)

Aviācija ir ļoti svarīga Savienības ekonomikā un Savienības iedzīvotāju ikdienas dzīvē, un tā ir viena no vissekmīgākajām un dinamiskākajām Savienības ekonomikas nozarēm. Tā ir ievērojams ekonomikas izaugsmes, nodarbinātības, tirdzniecības un tūrisma, kā arī savienojamības un mobilitātes virzītājspēks kā uzņēmumiem, tā iedzīvotājiem, jo īpaši Savienības aviācijas iekšējā tirgū. Gaisa pārvadājumu pakalpojumu apjoma pieaugums pēdējās desmitgadēs ir būtiski veicinājis savienojamības uzlabošanos Savienībā un ar trešām valstīm un ir lielā mērā sekmējis Savienības ekonomiku.

(2)

Savienības gaisa pārvadātāji ir tāda globāla tīkla centrā, kas nodrošina savienojumus Eiropas iekšienē un ar pārējo pasauli. Tiem būtu jādod iespēja konkurēt ar trešo valstu gaisa pārvadātājiem vidē, kurā valda atklāta un godīga konkurence. Tas ir vajadzīgs, lai sniegtu labumus patērētājiem, saglabātu labvēlīgus apstākļus augsta gaisa satiksmes savienojamības līmeņa nodrošināšanai Savienībā un nodrošinātu pārredzamību, vienlīdzīgus konkurences apstākļus un Savienības gaisa pārvadātāju konkurētspējas nepārtrauktību, kā arī augstu kvalitatīvas nodarbinātības līmeni Savienības aviācijas nozarē.

(3)

Saistībā ar pieaugošo konkurenci starp gaisa transporta nozares dalībniekiem pasaules līmenī, godīga konkurence ir neaizstājams starptautisko gaisa pārvadājumu pakalpojumu darbības vispārējais princips. Šis princips it sevišķi apliecināts 1944. gada 7. decembra Čikāgas Konvencijā par starptautisko civilo aviāciju (“Čikāgas konvencija”), kuras preambulā atzīta nepieciešamība starptautiskos gaisa pārvadājumu pakalpojumus noteikt, balstoties uz iespēju vienlīdzību. Čikāgas konvencijas 44. pantā arī teikts, ka Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija (“ICAO”) tiecas veicināt starptautisko gaisa pārvadājumu attīstību tā, lai nodrošinātu katrai līgumslēdzējai valstij taisnīgu iespēju izmantot starptautiskās aviosabiedrības un lai novērstu diskrimināciju starp līgumslēdzējām valstīm.

(4)	Godīgas konkurences princips Savienībā ir vispāratzīts, un uz tirgu kropļojošu praksi attiecas Savienības tiesību akti, kas Savienības un trešo valstu gaisa pārvadātājiem, kuri darbojas Savienībā, garantē vienlīdzīgas iespējas un godīgas konkurences apstākļus.

(5)

Tomēr, neraugoties uz Savienības un dažu trešo valstu ilgstošajām pūlēm, godīgas konkurences principi vēl nav definēti īpašos daudzpusējos noteikumos, jo sevišķi ICAO kontekstā vai Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) nolīgumos, piemēram, Vispārējā vienošanās par pakalpojumu tirdzniecību (GATS) un tā pielikumā par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kuru darbības jomā gaisa pārvadājumu pakalpojumi lielākoties neietilpst.

(6)	Būtu jāpastiprina centieni ICAO un PTO kontekstā aktīvi atbalstīt tādu starptautisku noteikumu izstrādāšanu, kuri garantē godīgas konkurences apstākļus visiem gaisa pārvadātājiem.

(7)

Gaisa pārvadātāju godīgas konkurences jautājumam būtu ieteicams pievērsties ar trešām valstīm noslēgtu gaisa transporta nolīgumu vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu kontekstā. Tomēr lielākajā daļā gaisa transporta nolīgumu vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu, kas noslēgti starp Savienību vai/un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un trešām valstīm, no otras puses, līdz šim nav ietverti attiecīgi noteikumi par godīgu konkurenci. Būtu jāpastiprina centieni risināt sarunas par godīgas konkurences klauzulu iekļaušanu esošajos un turpmākajos gaisa transporta nolīgumos vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumos ar trešām valstīm.

(8)

Godīgu konkurenci starp gaisa pārvadātājiem var nodrošināt arī ar attiecīgiem Savienības tiesību aktiem, tādiem kā Padomes Regula (EEK) Nr. 95/93 (3) un Padomes Direktīva 96/67/EK (4). Ciktāl godīga konkurence paredz Savienības gaisa pārvadātāju aizsardzību pret konkrētu praksi, ko piekopj trešās valstis vai trešo valstu gaisa pārvadātāji, šis jautājums iepriekš tika risināts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 868/2004 (5). Tomēr Regula (EK) Nr. 868/2004 ir izrādījusies neefektīva tās pamatā esošā vispārējā mērķa sasniegšanā, proti, godīgas konkurences nodrošināšanā. Īpaši tas attiecās uz dažiem regulas noteikumiem par attiecīgās prakses definēšanu, izņemot subsidēšanu, un par izmeklēšanas sākšanai un veikšanai piemērojamajām prasībām. Turklāt Regulā (EK) Nr. 868/2004 nebija noteikta papildināmība ar gaisa transporta nolīgumiem vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumiem, kuru puse ir Savienība. Ņemot vērā šo jautājumu risināšanai vajadzīgo grozījumu daudzumu un svarīgumu, ir lietderīgi Regulu (EK) Nr. 868/2004 aizstāt ar jaunu tiesību aktu.

(9)

Savienības aviācijas nozares konkurētspēja ir atkarīga no katras aviācijas vērtības veidošanas ķēdes daļas konkurētspējas, un to var uzturēt, vienīgi īstenojot papildu politikas virzienu kopumu. Savienībai būtu jāiesaistās konstruktīvā dialogā ar trešām valstīm, lai rastu pamatu godīgai konkurencei. Šajā sakarā efektīvi, samērīgi un atturoši tiesību akti joprojām ir vajadzīgi, lai veicinātu labvēlīgu apstākļu saglabāšanos augsta savienojamības līmeņa nodrošināšanai Savienībā un nodrošinātu godīgu konkurenci ar trešās valsts gaisa pārvadātājiem. Tālab būtu Komisijai jāpiešķir pilnvaras veikt izmeklēšanu un vajadzības gadījumā veikt attiecīgus pasākumus. Vajadzētu būt iespējai veikt šādus pasākumus tad, kad konkurenci kropļojoša prakse rada kaitējumu Savienības gaisa pārvadātājiem.

(10)

Diskriminācija varētu ietvert tādas situācijas, kad Savienības gaisa pārvadātājam piemēro atšķirīgu attieksmi bez objektīva pamatojuma, jo īpaši atšķirīgu attieksmi attiecībā uz: cenām un piekļuvi apkalpošanai uz zemes; lidostas infrastruktūru; aeronavigācijas pakalpojumiem; laika nišu piešķiršanu; administratīvām procedūrām, piemēram, vīzu piešķiršanas procedūrām ārvalstu pārvadātāju personālam; detalizētu gaisa pārvadājumu pakalpojumu pārdošanas un sadales kārtību; vai jebkuriem citiem “jautājumiem attiecībā uz darbību”, piemēram, apgrūtinošām muitošanas procedūrām vai jebkādu citu negodīgu finansiāla vai operacionāla rakstura praksi.

(11)

Procedūras saskaņā ar šo regulu būtu jānoslēdz, nepiemērojot tiesiskās aizsardzības pasākumus, ja šādu pasākumu pieņemšana būtu pretrunā Savienības interesēm, īpaši pievēršot uzmanību to ietekmei uz citām personām, proti, patērētājiem vai uzņēmumiem Savienībā, kā arī to ietekmei uz augsta līmeņa savienojamību visā Savienībā. Izvērtējot Savienības intereses, īpaša uzmanība būtu jāpievērš to dalībvalstu situācijai, kuras savienojamības nodrošināšanai ar pārējo pasauli tikai un vienīgi vai lielā mērā paļaujas uz gaisa transportu, un būtu jānodrošina konsekvence ar citām Savienības politikas jomām. Procedūras arī būtu jānoslēdz, nepiemērojot pasākumus, ja prasības šādu pasākumu piemērošanai nav izpildītas vai vairs netiek izpildītas.

(12)

Nosakot, vai tiesiskās aizsardzības pasākumu pieņemšana būtu pret Savienības interesēm, Komisijai būtu jāņem vērā visu ieinteresēto personu viedokļi. Lai rīkotu apspriešanās ar visām ieinteresētajām personām un dotu tām iespēju tikt uzklausītām, paziņojumā par izmeklēšanas sākšanu būtu jāprecizē termiņi, kādos jāsniedz informācija vai jāpiesakās uzklausīšanai. Ieinteresētajām personām vajadzētu būt informētām par nosacījumiem to sniegtās informācijas izpaušanai un tiesīgām atbildēt uz citu pušu komentāriem.

(13)	Lai Komisija būtu pienācīgi informēta par iespējamajiem elementiem, kas pamato izmeklēšanas sākšanu, visām dalībvalstīm, visiem Savienības gaisa pārvadātājiem vai visām Savienības gaisa pārvadātāju apvienībām vajadzētu būt tiesībām iesniegt sūdzību, kura būtu jāizskata saprātīgā laikposmā.

(14)	Lai nodrošinātu šīs regulas efektivitāti, ir svarīgi, lai Komisija varētu sākt procesu, balstoties uz sūdzību, kurā ir ietverti pirmšķietami pierādījumi par kaitējuma draudiem.

(15)

Veicot izmeklēšanu, Komisijai būtu jāpievērš uzmanība konkurenci kropļojošai praksei attiecīgajā kontekstā. Ņemot vērā prakses iespējamo daudzveidību, dažos gadījumos prakse un tās ietekme varētu skart vienīgi gaisa pārvadājumu darbības maršrutā starp divām pilsētām, savukārt citos gadījumos varētu būt nepieciešams ņemt vērā praksi un tās ietekmi uz plašāku transporta tīklu.

(16)

Ir svarīgi nodrošināt, lai izmeklēšana varētu aptvert visplašāko iespējamo piederīgo elementu diapazonu. Šādā nolūkā Komisijai vajadzētu būt iespējai veikt izmeklēšanu trešās valstīs, ja ir saņemta attiecīgo trešās valsts subjektu piekrišana un ja minētās trešās valstis nav izteikušas iebildumus. To pašu iemeslu dēļ un tādā pašā nolūkā būtu jānosaka dalībvalstīm pienākums pēc iespējas plašāk sniegt atbalstu Komisijai. Komisijai izmeklēšana būtu jāpabeidz uz vislabāko pieejamo pierādījumu pamata.

(17)

Izmeklēšanas laikā Komisija varētu apsvērt, vai ar konkurenci kropļojošo praksi tiek pārkāpts arī starptautisks gaisa transporta nolīgums vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgums, vai jebkāds cits nolīgums, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kura puse ir Savienība. Ja tā ir, Komisija varētu uzskatīt, ka konkurenci kropļojošai praksei, ar ko tiek pārkāpts arī starptautisks gaisa transporta nolīgums vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgums, vai jebkāds cits nolīgums, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kura puse ir Savienība, pienācīgāk būtu piemērot minētajā nolīgumā paredzētās strīdu izšķiršanas procedūras. Tādā gadījumā Komisijai vajadzētu būt tiesīgai apturēt izmeklēšanu, kura sākta saskaņā ar šo regulu. Ja, piemērojot strīdu izšķiršanas procedūras, kas paredzētas starptautiskā gaisa transporta nolīgumā vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumā, vai jebkādā citā nolīgumā, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kura puse ir Savienība, situācija netiek pietiekami koriģēta, Komisijai vajadzētu būt iespējai atsākt izmeklēšanu.

(18)

Aviācijas nolīgumiem un šai regulai būtu jāatvieglo dialogs ar attiecīgajām trešām valstīm, lai efektīvi risinātu strīdus un atjaunotu godīgu konkurenci. Ja Komisija veic izmeklēšanu par darbībām, uz kurām attiecas ar trešo valsti noslēgts gaisa transporta nolīgums vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgums, vai jebkāds cits nolīgums, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kura puse nav Savienība, būtu jānodrošina, ka Komisija rīkojas, pilnībā pārzinot visas procedūras, kuras attiecīgā dalībvalsts nodomājusi īstenot vai īstenojusi saskaņā ar šādu nolīgumu un kuras attiecas uz situāciju, par ko Komisija veic izmeklēšanu. Tāpēc būtu jānosaka dalībvalstīm pienākums sniegt Komisijai attiecīgu informāciju. Šādā gadījumā visām attiecīgajām dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām paziņot Komisijai par savu nodomu vērsties pret konkurenci kropļojošu praksi, izmantojot vienīgi strīdu izšķiršanas procedūras, kas ietvertas attiecīgajos ar trešo valsti noslēgtajos gaisa transporta nolīgumos vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumos, vai jebkādā citā nolīgumā, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kuru puse nav Savienība. Ja visas attiecīgās dalībvalstis informē Komisiju un nav izteikti nekādi iebildumi, Komisijai būtu uz laiku jāaptur izmeklēšana.

(19)

Ja attiecīgās dalībvalstis ir iecerējušas vērsties pret konkurenci kropļojošu praksi, izmantojot vienīgi strīdu izšķiršanas procedūras, kas piemērojamas saskaņā ar gaisa transporta nolīgumiem, gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumiem vai jebkādu citu nolīgumu, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, un ko tās noslēgušas ar attiecīgo trešo valsti, lai izpildītu savas saistības saskaņā ar minētajiem nolīgumiem, dalībvalstīm būtu jācenšas ātri sākt divpusējās strīdu izšķiršanas procedūras un tām par to būtu pilnībā jāinformē Komisija. Ja konkurenci kropļojošā prakse turpinās un Komisija atsāk izmeklēšanu, konstatējumi, kas gūti, piemērojot šādu gaisa transporta nolīgumu vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu, vai jebkādu citu nolīgumu, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, būtu jāņem vērā, lai nodrošinātu, ka pēc iespējas ātrāk tiek atjaunota godīga konkurence.

(20)	Būtu jāņem vērā konstatējumi, kuri gūti, piemērojot strīdu izšķiršanas procedūras saskaņā ar starptautisku gaisa transporta nolīgumu vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu, vai jebkādu citu nolīgumu, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kura puse ir Savienība.

(21)

Administratīvās efektivitātes labad un ņemot vērā iespēju izbeigt procedūras, nepiemērojot pasākumus, vajadzētu būt iespējai apturēt procedūras, ja attiecīgā trešā valsts vai attiecīgais trešās valsts subjekts ir apņēmīgi veikuši pasākumus nolūkā novērst attiecīgo konkurenci kropļojošu praksi vai no tās izrietošo kaitējumu vai kaitējuma draudus.

(22)

Konstatējumos par attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem radīto kaitējumu vai kaitējuma draudiem būtu jāatspoguļo reālistisks situācijas novērtējums, un tāpēc tiem būtu jāpamatojas uz visiem attiecīgajiem faktoriem, it sevišķi faktoriem, kuri attiecas uz minēto pārvadātāju situāciju un vispārējo stāvokli skartajā gaisa transporta tirgū.

(23)	Ir jāparedz nosacījumi, kuri būtu jāievēro procedūru noslēgšanai, piemērojot vai nepiemērojot tiesiskās aizsardzības pasākumus.

(24)

Tiesiskās aizsardzības pasākumi attiecībā uz konkurenci kropļojošu praksi ir paredzēti, lai kompensētu kaitējumu, ko rada šāda prakse. Tāpēc tie būtu jāīsteno, piemērojot finansiālus pienākumus vai citus pasākumus ar naudas izteiksmē izmērāmu vērtību, kuri spēj panāk tādu pašu efektu. Lai nodrošinātu atbilstību proporcionalitātes principam, jebkādiem pasākumiem būtu jāaprobežojas tikai ar to, kas vajadzīgs konstatētā kaitējuma kompensācijai. Tiesiskās aizsardzības pasākumos būtu jāņem vērā Savienības gaisa satiksmes tirgus pienācīga darbība, un no tiem nevajadzētu izrietēt nepamatotām priekšrocībām kādam gaisa pārvadātājam vai gaisa pārvadātāju grupai.

(25)	Šīs regulas mērķis nav noteikt jebkādus standartus trešās valsts gaisa pārvadātājiem, piemēram, attiecībā uz subsīdijām, ieviešot ierobežojošākus pienākumus nekā tos, kas piemērojami Savienības pārvadātājiem.

(26)

Situācijas, kuru izmeklēšana veikta saskaņā ar šo regulu, un to iespējamā ietekme uz dalībvalstīm dažādos apstākļos varētu atšķirties. Tāpēc vajadzētu būt iespējai piemērot tiesiskās aizsardzības pasākumus, atkarībā no konkrētā gadījuma, vienam vai vairākiem trešās valsts gaisa pārvadātājiem, konkrētā ģeogrāfiskā apgabalā vai uz konkrētu laikposmu vai paredzēt datumu nākotnē, no kura tie ir piemērojami.

(27)	Tiesiskās aizsardzības pasākumiem nebūtu jāietver satiksmes tiesību, ko dalībvalsts piešķīrusi trešai valstij, apturēšana vai ierobežošana.

(28)

Atbilstīgi tam pašam proporcionalitātes principam tiesiskās aizsardzības pasākumiem attiecībā uz konkurenci kropļojošu praksi būtu jāpaliek spēkā tikai tik ilgi un tik lielā apmērā, cik nepieciešams, ņemot vērā šādu praksi un no tās izrietošo kaitējumu. Tāpēc attiecīgi būtu jāveic pārskatīšana, ja apstākļi to prasa.

(29)	Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (6).

(30)

Komisijai būtu regulāri jāinformē Eiropas Parlaments un Padome par šīs regulas īstenošanu, izmantojot ziņojumu. Minētajā ziņojumā būtu jāietver informācija par: tiesiskās aizsardzības pasākumu piemērošanu; izmeklēšanas izbeigšanu bez tiesiskās aizsardzības pasākumiem; tiesiskās aizsardzības pasākumu pārskatīšanām; un sadarbību ar dalībvalstīm, ieinteresētajām personām un trešām valstīm. Uz minēto ziņojumu un tā izstrādi vajadzētu attiekties atbilstīgajam konfidencialitātes līmenim.

(31)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, visiem Savienības pārvadātājiem nodrošināt efektīvu, vienlīdzīgu, uz vienādiem kritērijiem un procedūrām balstītu aizsardzību pret kaitējumu vai kaitējuma draudiem, kas vienam vai vairākiem Savienības gaisa pārvadātājiem radušies trešo valstu vai trešo valstu subjektu piekoptas konkurenci kropļojošas prakses dēļ, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(32)	Ar šo regulu aizstāj Regulu (EK) Nr. 868/2004, tāpēc minētā regula būtu jāatceļ,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO REGULU.

I NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1. pants

Priekšmets

1. Šajā regulā ir paredzēti noteikumi par Komisijas veiktu izmeklēšanu un tiesiskās aizsardzības pasākumu pieņemšanu saistībā ar praksi, kas kropļo konkurenci starp Savienības gaisa pārvadātājiem un trešo valstu gaisa pārvadātājiem un rada kaitējumu vai kaitējuma draudus Savienības gaisa pārvadātājiem.

2. Šo regulu piemēro, neskarot Regulas (EEK) Nr. 95/93 12. pantu un Direktīvas 96/67/EK 20. pantu.

2. pants

Definīcijas

Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

1)	“gaisa pārvadātājs” ir gaisa pārvadātājs, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1008/2008 (7);

2)	“gaisa pārvadājumu pakalpojums” ir viens lidojums vai vairāki lidojumi, ko veic, par maksu vai par nomas maksu pārvadājot pasažierus, kravu vai pastu;

3)	“ieinteresētā persona” ir jebkura fiziska vai juridiska persona vai jebkura oficiāla struktūra ar tiesībsubjektību vai bez tās, kurai varētu būt ievērojama ieinteresētība procedūras rezultātos, tostarp, bet ne tikai gaisa pārvadātāji;

“attiecīgā dalībvalsts” ir jebkura dalībvalsts:

a)	kura ir piešķīrusi darbības licenci Savienības gaisa pārvadātājiem, ievērojot Regulu (EK) Nr. 1008/2008; vai

b)	saskaņā ar kuras gaisa transporta nolīgumu, gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu vai jebkuru citu nolīgumu, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem un kurš noslēgts ar attiecīgo trešo valsti, darbojas attiecīgie Savienības gaisa pārvadātāji;

“trešās valsts subjekts” ir jebkura pelnoša vai bezpeļņas fiziska vai juridiska persona vai jebkura oficiāla struktūra ar tiesībsubjektību vai bez tās, kura ir trešās valsts jurisdikcijā, neatkarīgi no tā, vai trešās valsts valdība īsteno kontroli pār to, un kura ir tieši vai netieši iesaistīta gaisa pārvadājumu pakalpojumu vai ar tiem saistīto pakalpojumu sniegšanā vai tādas infrastruktūras vai pakalpojumu nodrošināšanā, ko izmanto gaisa pārvadājumu pakalpojumu vai ar tiem saistīto pakalpojumu sniegšanai;

6)	“konkurenci kropļojoša prakse” ir diskriminācija un subsīdijas;

7)	“kaitējuma draudi” ir draudi, kuru izvēršanās par kaitējumu ir skaidri paredzama, ļoti iespējama un tūlītēja un kurus bez kādām pamatotām šaubām var attiecināt uz trešās valsts vai trešās valsts subjekta rīcību vai lēmumu;

“diskriminācija” ir jebkāda veida diferenciācija bez objektīva pamatojuma attiecībā uz gaisa pārvadājumu pakalpojumu vajadzībām pielietoto preču piegādi vai pakalpojumu, tostarp sabiedrisko pakalpojumu, sniegšanu vai attiecībā uz publisko iestāžu attieksmi saistībā ar šādiem pakalpojumiem, tostarp prakse, kas attiecas uz aeronavigācijas vai lidostu aprīkojumu un pakalpojumiem, degvielu, apkalpošanu uz zemes, drošību, datorizētām rezervēšanas sistēmām, laika nišu piešķiršanu, maksām un citāda gaisa pārvadājumu pakalpojumu vajadzībām pielietotā aprīkojuma vai pakalpojumu izmantošanu;

“subsīdija” ir finansiāls devums:

ko trešās valsts valdība vai cita publiska organizācija piešķir kādā no šādiem veidiem:

valdības vai citas publiskas organizācijas prakse, kas ietver līdzekļu tiešu pārskaitīšanu vai līdzekļu vai saistību (tādu kā dotācijas, aizdevumi, ieguldījums pašu kapitālā, aizdevuma garantijas, darbības zaudējumu kompensēšana vai publisko iestāžu uzlikta finansiāla sloga kompensēšana) iespējamu tiešu nodošanu;

ii)	valdība vai cita publiska organizācija atsakās no ieņēmumiem vai neiekasē ieņēmumus, kas citādi būtu iekasējami (piemēram, preferenciāls nodokļu režīms vai fiskālie stimuli, tādi kā nodokļu kredīti);

iii)	valdība vai cita publiska organizācija, tostarp valsts kontrolē esoši uzņēmumi, piegādā preces vai sniedz pakalpojumus vai pērk preces vai pakalpojumus;

iv)

valdība vai cita publiska organizācija veic maksājumus finansēšanas mehānismam vai uztic privātai struktūrai vai norīko privātu struktūru veikt vienu vai vairākas i), ii) un iii) apakšpunktā minēto veidu funkcijas, kas parasti būtu valdības kompetencē un kas praksē faktiski neatšķiras no funkcijām, ko parasti veic valdības;

b)	kas dod priekšrocības; un

c)	kas juridiski vai faktiski attiecas tikai uz subjektu vai nozari vai subjektu vai nozaru grupu piešķirošās iestādes jurisdikcijā;

10)	“Savienības gaisa pārvadātājs” ir gaisa pārvadātājs, kam ir derīga darbības licence, kuru piešķīrusi dalībvalsts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1008/2008;

11)	“attiecīgais Savienības gaisa pārvadātājs” ir gaisa pārvadātājs, kuram, iespējams, radies kaitējums vai kaitējuma draudi saskaņā ar 4. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

3. pants

Savienības intereses

1. Komisija nosaka Savienības intereses 13. panta 2. punkta b) apakšpunkta nolūkā, izvērtējot visas dažādās intereses, kas kopumā ir būtiskas konkrētajā situācijā. Nosakot Savienības intereses, prioritāti piešķir nepieciešamībai aizsargāt patērētāju intereses un saglabāt augsta līmeņa savienojamību pasažieriem un Savienībai. Saistībā ar visu aviācijas ķēdi Komisija var arī ņemt vērā attiecīgos sociālos faktorus. Komisija ņem vērā arī nepieciešamību izskaust konkurenci kropļojošu praksi, atjaunot efektīvu un godīgu konkurenci un izvairīties no jebkādiem iekšējā tirgus kropļojumiem.

2. Savienības intereses nosaka, pamatojoties uz Komisijas veiktu ekonomisko analīzi. Komisija minēto analīzi balsta uz informāciju, kas ievākta no ieinteresētajām personām. Nosakot Savienības intereses, Komisija arī meklē jebkādu citu relevantu informāciju, ko tā uzskata par vajadzīgu, un jo īpaši ņem vērā 12. panta 1. punktā izklāstītos faktorus. Informāciju ņem vērā tikai tad, ja tai ir pievienoti faktiski pierādījumi, kas pamato tās derīgumu.

3. Savienības interešu noteikšanu 13. panta 2. punkta b) apakšpunkta nolūkā veic vienīgi tad, ja visām ieinteresētajām personām ir bijusi iespēja pieteikties, rakstiski darīt zināmu savu viedokli, iesniegt informāciju Komisijai vai pieteikties uzklausīšanai Komisijā, saskaņā ar 4. panta 8. punkta b) apakšpunktā precizētajiem termiņiem. Pieteikumos uzklausīšanai izklāsta iemeslus saistībā ar Savienības interesēm, kuru dēļ personas vēlas tikt uzklausītas.

4. Ieinteresētās personas, kuras ir minētas šā panta 2. un 3. punktā, var pieprasīt, lai tām darītu pieejamus faktus un apsvērumus, ar kuriem, iespējams, tiks pamatoti lēmumi. Šādu informāciju saskaņā ar 8. pantu dara pieejamu tiktāl, cik tas iespējams, un neskarot nevienu turpmāku Komisijas lēmumu.

5. Ekonomisko analīzi, kas minēta 2. punktā, informācijas nolūkos nosūta Eiropas Parlamentam un Padomei.

II NODAĻA

KOPĪGI NOTEIKUMI PAR PROCEDŪRĀM

4. pants

Procedūras sākšana

1. Izmeklēšanu sāk pēc tam, kad rakstisku sūdzību ir iesniegusi dalībvalsts, viens vai vairāki Savienības gaisa pārvadātāji vai Savienības gaisa pārvadātāju apvienība, vai pēc Komisijas iniciatīvas, ja ir pirmšķietami pierādījumi par visu šādu apstākļu pastāvēšanu:

a)	trešās valsts vai trešās valsts subjekta piekopta konkurenci kropļojoša prakse;

b)	vienam vai vairākiem Savienības gaisa pārvadātājiem radies kaitējums vai kaitējuma draudi; un

c)	cēloņsakarība starp iespējamo praksi un iespējamo kaitējumu vai kaitējuma draudiem.

2. Saņemot sūdzību saskaņā ar 1. punktu, Komisija informē visas dalībvalstis.

3. Komisija laikus pārbauda sūdzībā ietverto vai Komisijas rīcībā esošo elementu precizitāti un atbilstību, lai noteiktu, vai pierādījumi ir pietiekami, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu saskaņā ar 1. punktu.

4. Komisija nolemj nesākt izmeklēšanu, ja sūdzībā izklāstītie fakti nenorāda uz sistēmisku problēmu un tiem nav būtiskas ietekmes uz vienu vai vairākiem Savienības gaisa pārvadātājiem.

5. Komisija informē sūdzības iesniedzēju un visas dalībvalstis, ja tā ir nolēmusi nesākt izmeklēšanu. Sniegtajā informācijā iekļauj minētā lēmuma iemeslus. Šo informāciju arī nosūta Eiropas Parlamentam saskaņā ar 17. pantu.

6. Ja sniegtie pierādījumi nav pietiekami 1. punkta nolūkā, Komisija 60 dienu laikā pēc sūdzības iesniegšanas datuma informē sūdzības iesniedzēju par šādu nepietiekamību. Sūdzības iesniedzējam atvēl 45 dienas papildu pierādījumu iesniegšanai. Ja sūdzības iesniedzējs noteiktajā termiņā to neizdara, Komisija var nolemt nesākt izmeklēšanu.

7. Ievērojot 4. un 6. punktu, Komisija ilgākais piecu mēnešu laikā pēc sūdzības iesniegšanas izlemj, vai sākt izmeklēšanu saskaņā ar 1. punktu.

8. Ievērojot 4. punktu, Komisija, ja tā uzskata, ka pierādījumi ir pietiekami, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu, veic šādus pasākumus:

a)	sāk procedūru un informē par to dalībvalstis un Eiropas Parlamentu;

publicē paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī; paziņojumā informē par izmeklēšanas sākšanu, norāda izmeklēšanas tvērumu, trešo valsti vai trešās valsts subjektu, kas, iespējams, piekopj konkurenci kropļojošu praksi, un iespējamo kaitējumu vai kaitējuma draudus, attiecīgos Savienības gaisa pārvadātājus un laikposmu, kurā ieinteresētās personas var pieteikties, rakstiski darīt zināmu savu viedokli, iesniegt informāciju vai pieteikties uzklausīšanai Komisijā. Minētais laikposms ir vismaz 30 dienas;

c)	oficiāli paziņo attiecīgās trešās valsts un attiecīgā trešās valsts subjekta pārstāvjiem par izmeklēšanas sākšanu;

d)	informē sūdzības iesniedzēju un 16. pantā noteikto komiteju par izmeklēšanas sākšanu.

9. Ja pirms izmeklēšanas sākšanas sūdzība tiek atsaukta, uzskata, ka sūdzība nav bijusi iesniegta. Tas neskar Komisijas tiesības sākt izmeklēšanu pēc pašas iniciatīvas saskaņā ar 1. punktu.

5. pants

Izmeklēšana

1. Pēc procedūras sākšanas Komisija sāk izmeklēšanu.

2. Izmeklēšanas mērķis ir noteikt, vai trešās valsts vai trešās valsts subjekta piekoptas konkurenci kropļojošas prakses dēļ attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem ir radies kaitējums vai kaitējuma draudi.

3. Ja šā panta 2. punktā minētās izmeklēšanas gaitā Komisija atrod pierādījumus par to, ka prakse varētu izraisīt negatīvu ietekmi uz konkrēta reģiona, dalībvalsts vai dalībvalstu grupas gaisa savienojamību un tādējādi uz pasažieriem, minētos pierādījumus ņem vērā 3. pantā minēto Savienības interešu noteikšanā.

4. Komisija cenšas iegūt visu informāciju, ko tā uzskata par nepieciešamu izmeklēšanas veikšanai, un pārbauda tās informācijas pareizību, ko tā saņēmusi vai ievākusi no attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem vai attiecīgās trešās valsts, ieinteresētās personas vai attiecīgā trešās valsts subjekta.

5. Ja saskaņā ar 4. punktu iesniegtā informācija nav pilnīga, to ņem vērā ar noteikumu, ka tā nav ne nepatiesa, ne maldinoša.

6. Ja pierādījumi vai informācija netiek pieņemta, par iemesliem tūlīt informē šo pierādījumu vai informācijas iesniedzēju un dod tam iespēju sniegt turpmākus paskaidrojumus noteiktā termiņā.

7. Komisija var prasīt, lai attiecīgās dalībvalstis tai sniegtu atbalstu izmeklēšanā. Jo īpaši, pēc Komisijas pieprasījuma tās veic vajadzīgos pasākumus, lai atbalstītu Komisiju izmeklēšanā, sniedzot tai relevantu un pieejamu informāciju. Pēc Komisijas pieprasījuma dalībvalstis cenšas palīdzēt attiecīgu pārbaužu un analīžu veikšanā.

8. Ja tas šķiet vajadzīgs, Komisija var veikt izmeklēšanu trešās valsts teritorijā ar noteikumu, ka attiecīgais trešās valsts subjekts ir devis piekrišanu un trešās valsts valdība ir oficiāli informēta un nav izteikusi nekādus iebildumus.

9. Personas, kuras pieteikušās termiņā, kas norādīts paziņojumā par izmeklēšanas sākšanu, uzklausa, ja tās ir lūgušas uzklausīšanu, pierādot, ka tās ir ieinteresētās personas.

10. Sūdzības iesniedzēji, ieinteresētās personas, dalībvalstis un attiecīgās trešās valsts vai attiecīgā trešās valsts subjekta pārstāvji var iepazīties ar visu informāciju, kas darīta pieejama Komisijai, izņemot dokumentus, kas paredzēti Komisijas un Savienības un attiecīgo dalībvalstu pārvaldes iestāžu iekšējai lietošanai, ar noteikumu, ka šāda informācija nav konfidenciāla 8. panta nozīmē, un ar noteikumu, ka tie ir iesnieguši Komisijai rakstisku pieprasījumu.

6. pants

Apturēšana

1. Komisija var apturēt izmeklēšanu, ja pret konkurenci kropļojošu praksi pienācīgāk šķiet vērsties, izmantojot vienīgi strīdu izšķiršanas procedūras, kas paredzētas piemērojamā gaisa transporta nolīgumā vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumā, kura puse ir Savienība, vai jebkādā citā nolīgumā, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem un kura puse ir Savienība. Komisija informē dalībvalstis par izmeklēšanas apturēšanu.

Komisija var atsākt izmeklēšanu jebkurā no šādiem gadījumiem:

procedūrā, ko veic saskaņā ar piemērojamo gaisa transporta nolīgumu vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu, vai jebkādu citu nolīgumu, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, ir konstatēts pārkāpums, ko izdarījusi nolīguma otra puse vai puses, un šis konstatējums ir kļuvis galīgs un saistošs minētajai otrai pusei vai pusēm, taču koriģējoši pasākumi nav veikti ātri vai attiecīgajās procedūrās paredzētajā laikposmā;

b)	konkurenci kropļojoša prakse nav izbeigta 12 mēnešu laikā no dienas, kad izmeklēšana apturēta.

2. Komisija aptur izmeklēšanu, ja 15 dienu laikā no dienas, kad paziņots par izmeklēšanas sākšanu:

visas 2. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētās attiecīgās dalībvalstis ir paziņojušas Komisijai par savu nodomu vērsties pret konkurenci kropļojošu praksi, izmantojot vienīgi strīdu izšķiršanas procedūras, kas piemērojamas saskaņā ar gaisa transporta nolīgumu, gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu vai jebkādu citu nolīgumu, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, – ko tās noslēgušas ar attiecīgo trešo valsti; un

b)	neviena no 2. panta 4. punkta a) apakšpunktā minētajām dalībvalstīm nav izteikusi iebildumus.

Šādos apturēšanas gadījumos piemēro 7. panta 1. un 2. punktu.

3. Komisija var atsākt izmeklēšanu jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)	2. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētās attiecīgās dalībvalstis nav sākušas strīdu izšķiršanas procedūru saskaņā ar attiecīgo starptautisko nolīgumu trīs mēnešu laikā no dienas, kad sniegts 2. punkta a) apakšpunktā minētais paziņojums;

b)	2. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētās attiecīgās dalībvalstis informē Komisiju, ka šā panta 2. punktā minēto strīdu izšķiršanas procedūru iznākums nav ticis piemērots pareizi un pietiekami ātri;

c)	visas attiecīgās dalībvalstis lūdz Komisiju atsākt izmeklēšanu;

d)	Komisija secina, ka konkurenci kropļojoša prakse nav izbeigta 12 mēnešu laikā no 2. punkta a) apakšpunktā minētā paziņojuma dienas, ko sniegušas attiecīgās dalībvalstis;

11. panta 3. punktā paredzētajos steidzamības gadījumos, ja deviņu mēnešu laikā no šā panta 2. punkta a) apakšpunktā minētā paziņojuma dienas, ko sniegušas 2. panta 4. punkta b) apakšpunktā minētās attiecīgās dalībvalstis, konkurenci kropļojoša prakse nav izbeigta; pēc attiecīgās dalībvalsts lūguma Komisija minēto laikposmu pienācīgi pamatotos gadījumos var pagarināt par ne vairāk kā trim mēnešiem.

7. pants

Sadarbība ar dalībvalstīm attiecībā uz procedūrām, kas saistītas ar gadījumiem, uz kuriem attiecas III nodaļa

1. Attiecīgā dalībvalsts informē Komisiju par visām attiecīgajām sanāksmēm, kas saskaņā ar gaisa transporta nolīgumu vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu, vai jebkuriem noteikumiem par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kuri ietverti jebkādā citā nolīgumā, kas noslēgts ar attiecīgo trešo valsti, ir plānotas, lai apspriestu jautājumu, uz kuru attiecas izmeklēšana. Attiecīgā dalībvalsts paziņo Komisijai darba kārtību un visu būtisko informāciju, kas ļauj izprast minētajās sanāksmēs apspriežamos jautājumus.

2. Attiecīgā dalībvalsts regulāri informē Komisiju par jebkuras tādas strīdu izšķiršanas procedūras norisi, kas paredzēta gaisa transporta nolīgumā vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumā, vai jebkādā citā nolīgumā, kurā ir ietverti noteikumi par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kas noslēgts ar attiecīgo trešo valsti, un attiecīgā gadījumā uzaicina Komisiju piedalīties minētajās sanāksmēs. Komisija attiecīgajai dalībvalstij var prasīt papildu informāciju.

8. pants

Konfidencialitāte

1. Ja tam ir pietiekams pamatojums, Komisija kā konfidenciālu informāciju apstrādā jebkuru informāciju, kas pēc savas būtības ir konfidenciāla, tostarp, bet ne tikai, informāciju, kuras izpaušana radītu ievērojamas konkurences priekšrocības konkurentam vai ļoti negatīvi ietekmētu personu, kura šādu informāciju sniegusi, vai personu, no kuras persona, kura informāciju sniegusi, šo informāciju ir ieguvusi, vai ko izmeklēšanā iesaistītas personas sniedz konfidenciāli.

2. Ieinteresētajām personām, kas sniedz konfidenciālu informāciju, tiek prasīts iesniegt nekonfidenciālus informācijas kopsavilkumus. Minētie kopsavilkumi ir pietiekami detalizēti, lai no tiem varētu pienācīgi saprast konfidenciāli iesniegtās informācijas būtību. Izņēmuma gadījumos ieinteresētās personas var norādīt, ka konfidenciālās informācijas kopsavilkumus nav iespējams sagatavot. Šādos izņēmuma gadījumos iesniedz paziņojumu, kurā ir izklāstīti iemesli, kāpēc nav iespējams sagatavot šādus kopsavilkumus.

3. Saskaņā ar šo regulu saņemto informāciju izmanto tikai tam mērķim, kuram tā pieprasīta. Šis punkts neliedz izmeklēšanas gaitā saņemto informāciju izmantot citas izmeklēšanas sākšanai saskaņā ar šo regulu.

4. Komisija un dalībvalstis, tostarp to attiecīgie ierēdņi, neatklāj nekādu konfidenciālu informāciju, kas saņemta saskaņā ar šo regulu, vai nekādu informāciju, ko izmeklēšanā iesaistīta persona sniegusi konfidenciāli, bez šādu informācijas sniegušās personas īpašas atļaujas. Informācijas apmaiņu starp Komisiju un dalībvalstīm vai jebkuru iekšēju dokumentu, ko sagatavojušas Savienības vai dalībvalstu iestādes, neizpauž, izņemot šajā regulā īpaši paredzētus gadījumus.

5. Ja izrādās, ka pieprasījums ievērot konfidencialitāti nav pamatots, un ja persona, kas sniedz informāciju, nevēlas informāciju darīt zināmu atklātībai vai atļaut tās izpaušanu vispārinātā vai kopsavilkuma veidā, attiecīgo informāciju var neņemt vērā.

6. Šis pants neliedz Savienības iestādēm izpaust vispārīgu informāciju un jo īpaši izpaust iemeslus, uz ko pamatoti saskaņā ar šo regulu pieņemtie lēmumi, vai izpaust pierādījumus, uz ko Savienības iestādes balstījušās, ciktāl tas ir nepieciešams, lai paskaidrotu šos iemeslus tiesas procesā. Veicot šādu izpaušanu, ņem vērā iesaistīto personu likumīgo ieinteresētību, lai to komercnoslēpumi vai valsts noslēpumi netiktu izpausti.

7. Dalībvalstis veic jebkādus vajadzīgos un atbilstīgos pasākumus, kuru nolūks ir nodrošināt konfidencialitāti informācijai, kas attiecas uz šīs regulas piemērošanu, un ar noteikumu, ka tie atbilst tās noteikumiem.

9. pants

Konstatējumu pamats nesadarbošanās gadījumā

Ja piekļuve vajadzīgajai informācijai tiek liegta vai citādi netiek nodrošināta šajā regulā paredzētajā termiņā vai ja izmeklēšana tiek būtiski traucēta, provizoriskos vai galīgos konstatējumus – apstiprinošus vai negatīvus – var izdarīt uz pieejamo faktu un pierādījumu pamata. Ja Komisija konstatē, ka ir sniegta nepatiesa vai maldinoša informācija, šādu informāciju neņem vērā.

10. pants

Informācijas atklāšana

1. Komisija attiecīgajai trešai valstij, attiecīgajam trešās valsts subjektam un attiecīgajam trešās valsts gaisa pārvadātājam, kā arī sūdzības iesniedzējam, ieinteresētajām personām, dalībvalstīm un attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem ne vēlāk kā vienu mēnesi pirms 16. pantā minētās komitejas sasaukšanas saskaņā ar 13. panta 2. punktu vai 14. panta 1. punktu izpauž svarīgākos faktus un apsvērumus, uz kuru pamata paredzēts pieņemt tiesiskās aizsardzības pasākumus vai izbeigt procedūru, nepieņemot tiesiskās aizsardzības pasākumus.

2. Šā panta 1. punktā minētā izpaušana neskar nekādu turpmāku lēmumu, ko var pieņemt Komisija. Ja Komisija paredz pamatot šādu lēmumu ar jebkādiem papildu vai atšķirīgiem faktiem un apsvērumiem, tos izpauž pēc iespējas drīz.

3. Papildu informāciju, kas sniegta pēc izpaušanas, ņem vērā tikai tad, ja tā ir saņemta termiņā, kuru Komisija nosaka katrā atsevišķā gadījumā un kurš ir vismaz 14 dienas, pienācīgi ņemot vērā lietas steidzamību. Ja papildus jāveic galīgā izpaušana, var noteikt īsāku laikposmu.

11. pants

Procedūras ilgums un apturēšana

1. Procedūru pabeidz 20 mēnešu laikā. Pienācīgi pamatotos gadījumos minēto laikposmu var pagarināt. Gadījumā, ja procedūra tiek apturēta, kā izklāstīts 4. punktā, minēto apturēšanas laikposmu neieskaita procedūras laikā.

2. Izmeklēšanu pabeidz 12 mēnešu laikā. Pienācīgi pamatotos gadījumos minēto laikposmu var pagarināt. Gadījumā, ja izmeklēšana tiek apturēta, kā izklāstīts 6. pantā, apturēšanas laikposmu neieskaita izmeklēšanas norises laikā. Ja izmeklēšanas laikposms tiek pagarināts, pagarinājuma laikposmu pievieno procedūras kopējam ilgumam, kas noteikts šā panta 1. punktā.

3. Steidzamības gadījumā, proti, situācijās, kad pēc sūdzības iesniedzēja vai ieinteresēto personu iesniegtiem skaidriem pierādījumiem kaitējums Savienības gaisa pārvadātājiem varētu būt neatgriezenisks, procedūru var saīsināt līdz deviņiem mēnešiem.

4. Komisija aptur procedūru, ja attiecīgā trešā valsts vai attiecīgais trešās valsts subjekts ir apņēmīgi veikuši pasākumus nolūkā novērst konkurenci kropļojošu praksi vai attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem radīto kaitējumu vai kaitējuma draudus.

5. Šā panta 4. punktā minētajos gadījumos Komisija atsāk procedūru, ja konkurenci kropļojošā prakse, attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem radītais kaitējums vai kaitējuma draudi nav novērsti pēc pienācīga laikposma, kas jebkurā gadījumā nav ilgāks par sešiem mēnešiem.

III NODAĻA

KONKURENCI KROPĻOJOŠA PRAKSE

12. pants

Kaitējuma vai kaitējuma draudu noteikšana

1. Kaitējuma konstatēšanai šīs nodaļas nolūkā pamatojas uz pierādījumiem un ņem vērā attiecīgos faktorus, jo sevišķi:

a)	attiecīgo Savienības gaisa pārvadātāju situāciju, īpaši tādu aspektu ziņā kā pārvadājumu biežums, kapacitātes izmantojums, ietekme uz tīklu, pārdošanas apjoms, tirgus daļa, peļņa, kapitāla atdeve, ieguldījumi un nodarbinātība;

b)	vispārējo situāciju ietekmētajos gaisa pārvadājumu pakalpojumu tirgos, īpaši tādā izteiksmē kā cenu vai tarifu līmenis, gaisa pārvadājumu pakalpojumu kapacitāte un biežums vai tīkla izmantojums.

2. Kaitējuma draudus nosaka, pamatojoties uz skaidriem pierādījumiem, nevis tikai apgalvojumiem, minējumiem vai maz ticamu iespējamību. Tam, ka draudi izvēršas par kaitējumu, ir jābūt skaidri paredzamam, ļoti iespējamam un tūlītējam, un tādam, ko bez kādām pamatotām šaubām var attiecināt uz trešās valsts vai trešās valsts subjekta rīcību vai lēmumu.

3. Kaitējuma draudu esamības konstatēšanā ņem vērā šādus faktorus:

a)	attiecīgo Savienības gaisa pārvadātāju situācijas attīstības prognozes, jo īpaši tādu aspektu ziņā kā pārvadājumu biežums, kapacitātes izmantojums, ietekme uz tīklu, pārdošanas apjoms, tirgus daļa, peļņa, kapitāla atdeve, ieguldījumi un nodarbinātība;

b)	vispārējās situācijas attīstības prognozes potenciāli ietekmētajos gaisa pārvadājumu pakalpojumu tirgos, īpaši tādā izteiksmē kā cenu vai tarifu līmenis, gaisa pārvadājumu pakalpojumu kapacitāte un biežums vai tīkla izmantojums.

Kaut arī neviens no a) un b) apakšpunktā minētajiem faktoriem pats par sevi nav izšķirīgs, aplūkoto faktoru kopumam ir jānoved pie slēdziena, ka turpmāka konkurenci kropļojoša prakse ir tūlītēja un, ja netiks īstenota aizsardzība, radīsies kaitējums.

4. Komisija izvēlas izmeklēšanas laikposmu, kas ietver, bet neaprobežojas ar laikposmu, kurā varētu būt nodarīts kaitējums, un analizē attiecīgos pierādījumus, kas pieejami par minēto laikposmu.

5. Ja kaitējumu vai kaitējuma draudus attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem ir radījuši citi faktori, nevis konkurenci kropļojošā prakse, tos nepiedēvē izskatāmajai praksei un neņem vērā.

13. pants

Izbeigšana, nepieņemot tiesiskās aizsardzības pasākumus

1. Ja sūdzība tiek atsaukta, Komisija izbeidz izmeklēšanu, nepieņemot tiesiskās aizsardzības pasākumus, ja vien Komisija neturpina izmeklēšanu pati pēc savas iniciatīvas.

2. Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko izbeidz saskaņā ar 5. pantu veikto izmeklēšanu, nepieņemot tiesiskās aizsardzības pasākumus, ja:

Komisija secina, ka nav konstatēts neviens no šādiem elementiem:

i)	trešās valsts vai trešās valsts subjekta piekoptas konkurenci kropļojošas prakses pastāvēšana;

ii)	attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem radīta kaitējuma vai kaitējuma draudu pastāvēšana;

iii)	cēloņsakarības pastāvēšana starp kaitējumu vai kaitējuma draudiem un izskatīto praksi;

b)	Komisija secina, ka tiesiskās aizsardzības pasākumu pieņemšana saskaņā ar 14. pantu būtu pretrunā Savienības interesēm;

c)	attiecīgā trešā valsts vai attiecīgais trešās valsts subjekts ir novērsuši konkurenci kropļojošo praksi; vai

d)	attiecīgā trešā valsts vai attiecīgais trešās valsts subjekts ir novērsuši attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem radīto kaitējumu vai kaitējuma draudus.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 16. panta 2. punktā minēto pārbaudes procedūru.

3. Lēmumam izbeigt izmeklēšanu saskaņā ar 2. punktu pievieno tā pamatojumu un lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

14. pants

Tiesiskās aizsardzības pasākumi

1. Neskarot 13. pantu, Komisija pieņem īstenošanas aktus, kuros nosaka tiesiskās aizsardzības pasākumus, ja saskaņā ar 5. pantu veiktajā izmeklēšanā tiek konstatēts, ka trešās valsts vai trešās valsts subjekta piekopta konkurenci kropļojoša prakse ir radījusi kaitējumu attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem.

Īstenošanas aktus, kuros nosaka šā panta 3. punkta a) apakšpunktā minētos tiesiskās aizsardzības pasākumus, pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 16. panta 2. punktā.

Īstenošanas aktus, kuros nosaka šā panta 3. punkta b) apakšpunktā minētos tiesiskās aizsardzības pasākumus, pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 16. panta 2. un 3. punktā.

2. Neskarot 13. pantu, Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, kuros nosaka tiesiskās aizsardzības pasākumus, ja saskaņā ar 5. pantu veiktajā izmeklēšanā tiek konstatēts, ka trešās valsts vai trešās valsts subjekta piekopta konkurenci kropļojoša prakse rada kaitējuma draudus saskaņā ar 12. panta 2. un 3. punktu attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem. Šie tiesiskās aizsardzības pasākumi nestājas spēkā, pirms kaitējuma draudi nav izvērtušies par reālu kaitējumu.

Īstenošanas aktus, kuros nosaka šā panta 3. punkta a) apakšpunktā minētos tiesiskās aizsardzības pasākumus, pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 16. panta 2. punktā.

3. Šā panta 1. un 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības pasākumus piemēro trešās valsts gaisa pārvadātājiem, kas gūst labumu no konkurenci kropļojošās prakses, un pasākumus var piemērot kādā no šādiem veidiem:

a)	finansiāls pienākums;

jebkurš uz darbību attiecināms pasākums ar ekvivalentu vai mazāku vērtību, piemēram, trešās valsts gaisa pārvadātāja koncesiju, tam pienākošos pakalpojumu vai citu tiesību apturēšana. Prioritāti piešķir savstarpējiem uz darbību attiecināmiem pasākumiem ar noteikumu, ka tie nav pretrunā Savienības interesēm vai nav nesavienojami ar Savienības tiesību aktiem vai starptautiskajām saistībām.

4. Šā panta 1. un 2. punktā minētie tiesiskās aizsardzības pasākumi nepārsniedz to, kas nepieciešams, lai kompensētu attiecīgajiem Savienības gaisa pārvadātājiem radīto kaitējumu. Šajā nolūkā minētie tiesiskās aizsardzības pasākumi var būt piemērojami tikai konkrētā ģeogrāfiskajā apgabalā vai var būt ierobežoti laikā.

5. Tiesiskās aizsardzības pasākumi neietver tādu satiksmes tiesību apturēšanu vai ierobežošanu, ko dalībvalsts piešķīrusi kādai trešai valstij saskaņā ar gaisa transporta nolīgumu, gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumu vai jebkuriem noteikumiem par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kuri ietverti jebkurā citā nolīgumā, kas noslēgts ar minēto trešo valsti.

6. Šā panta 1. un 2. punktā minētie tiesiskās aizsardzības pasākumi nerosina Savienību vai attiecīgās dalībvalstis pārkāpt gaisa transporta vai gaisa pārvadājumu pakalpojumu nolīgumus vai jebkurus noteikumus par gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kuri ietverti tirdzniecības nolīgumā vai jebkādā citā nolīgumā, kas noslēgts ar attiecīgo trešo valsti.

7. Lēmumam pabeigt izmeklēšanu, pieņemot 1. un 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības pasākumus, pievieno tā pamatojumu un lēmumu publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

15. pants

Tiesiskās aizsardzības pasākumu pārskatīšana

1. Šīs regulas 14. pantā minētie tiesiskās aizsardzības pasākumi paliek spēkā tikai tik ilgi un tik lielā mērā, cik nepieciešams, ņemot vērā konkurenci kropļojošās prakses turpināšanos un no tās izrietošo kaitējumu. Tādā nolūkā piemēro šā panta 2., 3. un 4. punktā izklāstīto pārskatīšanas procedūru. Komisija regulāri iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei rakstisku ziņojumu par tiesiskās aizsardzības pasākumu efektivitāti un ietekmi.

2. Ja apstākļi to prasa, pēc Komisijas vai sūdzības iesniedzēja iniciatīvas vai pēc attiecīgo dalībvalstu, attiecīgās trešās valsts vai attiecīgā trešās valsts subjekta pamatota pieprasījuma var pārskatīt nepieciešamību turpināt tiesiskās aizsardzības pasākumu piemērošanu to sākotnējā veidā.

3. Pārskatīšanas gaitā Komisija novērtē, vai vēl aizvien pastāv konkurenci kropļojošā prakse, kaitējums un cēloņsakarība starp praksi un kaitējumu.

4. Komisija pieņem īstenošanas aktus, ar ko attiecīgi atceļ, groza vai patur spēkā 14. pantā izklāstītos tiesiskās aizsardzības pasākumus. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta 16. panta 2. punktā.

IV NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

16. pants

Komiteju procedūra

1. Komisijai palīdz komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

3. Ja komiteja nesniedz atzinumu, Komisija nepieņem īstenošanas akta projektu un tiek piemērota Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. panta 4. punkta trešā daļa.

17. pants

Ziņojumi un informācija

1. Komisija regulāri ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas piemērošanu un īstenošanu. Ziņojumā, pienācīgi ņemot vērā konfidenciālas informācijas aizsardzības prasības 8. panta izpratnē, ietver informāciju par tiesiskās aizsardzības pasākumu piemērošanu, izmeklēšanas izbeigšanu bez tiesiskās aizsardzības pasākumiem, tiesiskās aizsardzības pasākumu pārskatīšanām un sadarbību ar dalībvalstīm, ieinteresētajām personām un trešām valstīm.

2. Eiropas Parlaments un Padome var Komisiju aicināt iesniegt un izskaidrot jebkādus jautājumus, kas saistīti ar šīs regulas piemērošanu.

18. pants

Atcelšana

Regulu (EK) Nr. 868/2004 atceļ. Atsauces uz atcelto regulu uzskata par atsaucēm uz šo regulu.

19. pants

Stāšanās spēkā

Šī regula stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī regula uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.

Strasbūrā, 2019. gada 17. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA

(1) OV C 197, 8.6.2018., 58. lpp.

(2) Eiropas Parlamenta 2019. gada 14. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 9. aprīļa lēmums.

(3) Padomes Regula (EEK) Nr. 95/93 (1993. gada 18. janvāris) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz laika nišu piešķiršanu Kopienas lidostās (OV L 14, 22.1.1993., 1. lpp.).

(4) Padomes Direktīva 96/67/EK (1996. gada 15. oktobris) par pieeju lidlauka sniegto pakalpojumu tirgum Kopienas lidostās (OV L 272, 25.10.1996., 36. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 868/2004 (2004. gada 21. aprīlis) par aizsardzību pret subsidēšanu un negodīgas cenu noteikšanas praksi, kas rada zaudējumus Kopienas gaisa pārvadātājiem gaisa satiksmes pakalpojumu sniegšanā no valstīm, kuras nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV L 162, 30.4.2004., 1. lpp.).

(6) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(7) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1008/2008 (2008. gada 24. septembris) par kopīgiem noteikumiem gaisa pārvadājumu pakalpojumu sniegšanai Kopienā (OV L 293, 31.10.2008., 3. lpp.).

10.5.2019

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 123/18

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2019/713

(2019. gada 17. aprīlis)

par krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/413/TI

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 83. panta 1. punktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (1),

saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru (2),

tā kā:

(1)	Krāpšana un viltošana attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem apdraud drošību, jo tie ir organizētās noziedzības ienākumu avoti un tādējādi palīdz īstenot citas noziedzīgas darbības, piemēram, terorismu, narkotiku tirdzniecību un cilvēku tirdzniecību.

(2)	Krāpšana un viltošana attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem ir šķēršļi arī digitālā vienotā tirgus izveidei, jo tie grauj patērētāju uzticību un rada tiešus ekonomiskus zaudējumus.

(3)	Padomes Pamatlēmums 2001/413/TI (3) ir jāatjaunina un jāpapildina, lai iekļautu papildu noteikumus attiecībā uz nodarījumiem, jo īpaši tiem, kas saistīti ar datorkrāpšanu, un uz sodiem, preventīviem pasākumiem, palīdzību cietušajiem, kā arī pārrobežu sadarbību.

(4)

Ievērojami trūkumi un atšķirības dalībvalstu tiesību aktos krāpšanas un viltošanas attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem apkarošanas jomā var kavēt minētā veida noziegumu novēršanu, atklāšanu un sankciju noteikšanu pret tiem un citiem ar to saistītiem un no tās izrietošiem smagiem un organizētiem noziegumiem un padara policijas un tiesu iestāžu sadarbību sarežģītāku un tādējādi mazāk efektīvu, negatīvi ietekmējot drošību.

(5)

Krāpšanai un viltošanai attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem ir nozīmīga pārrobežu dimensija, kuru pastiprina arvien lielākais digitālais komponents, kas uzsver nepieciešamību vēl vairāk tuvināt krimināltiesību aktus krāpšanas un viltošanas attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem jomā.

(6)

Pēdējos gados strauji pieaug ne tikai digitālā ekonomika, bet attīstās arī inovācijas daudzās jomās, tostarp maksājumu tehnoloģiju jomā. Jaunās maksāšanas tehnoloģijas ir saistītas ar jauna veida maksāšanas līdzekļu izmantošanu, kas, radot jaunas iespējas patērētājiem un uzņēmumiem, vienlaikus palielina arī krāpšanas iespējas. Attiecīgi, ņemot vērā minēto tehnoloģiju attīstību, tiesiskajam regulējumam ir jābūt aktuālam un atjauninātam, pamatojoties uz tehnoloģiski neitrālu pieeju.

(7)	Krāpšanu izmanto ne vien noziedzīgu grupējumu finansēšanai, bet tā arī ierobežo digitālā vienotā tirgus attīstību un dara iedzīvotājus atturīgākus pret iepirkšanos tiešsaistē.

(8)

Lai nodrošinātu saskaņotu pieeju šīs direktīvas piemērošanai dalībvalstīs un veicinātu apmaiņu ar informāciju un sadarbību starp kompetentajām iestādēm, svarīgi, lai krāpšanas un viltošanas attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem jomā ir vienotas definīcijas. Definīcijās būtu jāietver jauna veida bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļi, kas ļauj pārskaitīt elektronisko naudu un virtuālās valūtas. Bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu definīcijā būtu jāatzīst, ka bezskaidras naudas maksāšanas līdzeklis var sastāvēt no dažādiem elementiem, kas darbojas kopā, piemēram, mobilo maksājumu lietojumprogramma un attiecīga autorizācija (piemēram, parole). Ja šajā direktīvā tiek lietots jēdziens “bezskaidras naudas maksāšanas līdzeklis”, būtu jāuzskata, ka minētais līdzeklis rada līdzekļa turētājam vai lietotājam situāciju, kurā tas faktiski var pārskaitīt naudu vai monetāru vērtību vai iniciēt maksājuma uzdevumu. Piemēram, nelikumīgu mobilo maksājumu lietojumprogrammas iegūšanu bez vajadzīgās autorizācijas nebūtu jāuzskata par nelikumīgu bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa iegūšanu, jo tā faktiski nedod lietotājam iespēju pārskaitīt naudu vai monetāru vērtību.

(9)	Šī direktīva attiecas uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem tikai tiktāl, ciktāl runa ir par konkrētā līdzekļa maksāšanas funkciju.

(10)

Šai direktīvai uz virtuālajām valūtām būtu jāattiecas tikai tiktāl, ciktāl tās parasti var izmantot maksājumu veikšanai. Dalībvalstis būtu jāmudina valsts tiesību aktos nodrošināt, lai turpmākām virtuāla rakstura valūtām, ko izdod to centrālās bankas vai citas publiskas iestādes, tiktu garantēta tāda paša līmeņa aizsardzība pret krāpnieciskiem nodarījumiem, kāda ir noteikta bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem kopumā. Šī direktīva būtu jāattiecina uz e-makiem, kas ļauj pārskaitīt virtuālās valūtas, tādā pašā mērā kā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem. Termina “digitālais maiņas līdzeklis” definīcijai būtu jāatzīst, ka virtuālo valūtu pārskaitīšanai paredzētiem e-makiem var būt, bet ne vienmēr ir, maksāšanas līdzekļa iezīmes, un maksāšanas līdzekļa definīcija nebūtu jāpaplašina.

(11)	Viltotu rēķinu nosūtīšana, lai iegūtu maksājumu datus, šīs direktīvas tvērumā būtu jāuzskata par nelikumīgas piesavināšanās mēģinājumu.

(12)	Izmantojot krimināltiesības tiesiskajai aizsardzībai galvenokārt tiem maksāšanas līdzekļiem, kas izmanto speciālu aizsardzību pret imitāciju vai ļaunprātīgu izmantošanu, nodoms ir mudināt uzņēmējus nodrošināt šādu speciālu aizsardzību pašu emitētiem maksāšanas līdzekļiem.

(13)

Ir vajadzīgi efektīvi un iedarbīgi krimināltiesiski pasākumi, lai aizsargātu bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļus pret krāpšanu un viltošanu. Vienota krimināltiesiska pieeja it īpaši ir vajadzīga attiecībā uz tādas noziedzīgas rīcības sastāva elementiem, kas palīdz sagatavoties, lai bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļus patiešām krāpnieciski izmantotu. Tāda rīcība kā maksāšanas līdzekļu vākšana un valdījums ar nodomu veikt krāpnieciskas darbības, izmantojot, piemēram, pikšķerēšanu, datsmelšanu, vai virzot vai novirzot maksājumu pakalpojumu lietotājus uz neīstām tīmekļa vietnēm, un to izplatīšana, piemēram, pārdodot kredītkaršu informāciju internetā, būtu pati par sevi jāatzīst par noziedzīgu nodarījumu, kam nav nepieciešama faktiska krāpnieciska bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu izmantošana. Tādējādi šādai noziedzīgai rīcībai būtu jāaptver arī gadījumi, kad valdījums, iegāde vai izplatīšana obligāti nenoved pie krāpnieciskas šādu maksāšanas līdzekļu izmantošanas. Tomēr, ja šajā direktīvā nosaka kriminālatbildību par valdījumu vai turējumu, tajā kriminālatbildība nebūtu jānosaka tikai par bezdarbība. Šai direktīvai nebūtu jāparedz sankcijas par likumīgu maksāšanas līdzekļa izmantošanu, tostarp attiecībā uz inovatīvu maksājumu pakalpojumu sniegšanu, piemēram, tādu pakalpojumu, ko kopīgi izstrādājuši finanšu tehnoloģiju uzņēmumi.

(14)

Attiecībā uz šajā direktīvā minētajiem noziedzīgajiem nodarījumiem nodoma jēdzienu attiecina uz visiem elementiem, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem veido minētos noziedzīgos nodarījumus. Rīcības tīšumu, kā arī jebkādas zināšanas vai nolūku, kas vajadzīgs kā nodarījuma elements, ir iespējams izsecināt no objektīviem, faktiskiem apstākļiem. Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kuru izdarīšanai nav vajadzīgs nodoms.

(15)

Šī direktīva atsaucas uz tādiem klasiskiem rīcības veidiem kā krāpšana, viltošana, zādzība un nelikumīga piesavināšanās, kuru sastāvs valsts tiesību aktos noteikts jau pirms digitalizācijas laikmeta. Tādēļ šīs direktīvas paplašinātā darbības joma attiecībā uz nemateriāliem maksāšanas līdzekļiem prasa definēt līdzvērtīgus rīcības veidus digitālajā sfērā, ar ko papildina un stiprina Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/40/ES (4). Nelikumīgai nemateriāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa iegūšanai vajadzētu būt noziedzīgam nodarījumam vismaz tad, ja tā ietver kādu no Direktīvas 2013/40/ES 3.–6. pantā minēto nodarījumu izdarīšanu vai nemateriāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa piesavināšanos. “Piesavināšanās” būtu jāsaprot kā darbība, ko persona, kurai ir uzticēts nemateriāls bezskaidras naudas maksāšanas līdzeklis, veic, lai minēto instrumentu apzināti izmantotu bez tiesībām to darīt savā labā vai kādas citas personas labā. Šāda nelikumīgi iegūta līdzekļa iegādei krāpnieciskas izmantošanas nolūkā vajadzētu būt sodāmai, neprasot noteikt visus faktiskos nelikumīgās iegūšanas elementus un neprasot iepriekšēju vai vienlaicīgu notiesāšanu par predikatīvu nodarījumu, kas ir novedis līdz nelikumīgai iegūšanai.

(16)

Šī direktīva arī atsaucas uz rīkiem, ko var izmantot, lai izdarītu tajā minētos nodarījumus. Ņemot vērā, ka ir jāizvairās no kriminālatbildības noteikšanas, ja šādi rīki tiek ražoti un laisti tirgū likumīgiem nolūkiem un tādēļ – lai gan tos varētu izmantot noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai – paši par sevi nerada apdraudējumu, kriminālatbildības noteikšanai būtu jāattiecas tikai uz tiem rīkiem, kas ir galvenokārt izstrādāti vai speciāli pielāgoti nolūkā izdarīt šajā direktīvā minētos nodarījumus.

(17)

Sankcijām un sodiem par krāpšanu un viltošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem visā Savienībā. Šī direktīva neskar individuālo pieeju sodiem un to piemērošanu un spriedumu izpildi saskaņā ar lietas apstākļiem, un valsts krimināltiesību jomas tiesību aktu vispārējās normas.

(18)	Tā kā šajā direktīvā ir paredzēti minimālie noteikumi, dalībvalstis var brīvi pieņemt vai paturēt spēkā stingrākas krimināltiesību normas attiecībā uz krāpšanu un viltošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, tostarp plašāku definīciju nodarījumiem.

(19)

Ir lietderīgi paredzēt smagākus sodus, ja noziegums ir izdarīts, darbojoties noziedzīgā organizācijā, kā definēts Padomes Pamatlēmumā 2008/841/TI (5). Dalībvalstīm nevajadzētu būt pienākumam paredzēt īpašus atbildību pastiprinošus apstākļus, ja valsts tiesību akti paredz atsevišķus noziedzīgus nodarījumus un ja tā rezultātā var tikt noteikti smagāki sodi. Ja šajā direktīvā minētu nodarījumu ir izdarījusi viena un tā pati persona saistībā ar citu šajā direktīvā minētu nodarījumu, un viens no minētajiem nodarījumiem de facto ir nepieciešams otra nodarījuma elements, dalībvalsts var saskaņā ar valsts tiesību vispārīgajiem principiem paredzēt, ka šādu rīcību uzskata par atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz galveno nodarījumu.

(20)

Noteikumiem par jurisdikciju būtu jānodrošina, lai kriminālvajāšana par šajā direktīvā minētajiem nodarījumiem notiktu efektīvi. Kopumā nodarījumus vislabāk ir izskatīt tās valsts krimināltiesību sistēmā, kurā tie ir izdarīti. Tādēļ katrai dalībvalstij būtu jānosaka jurisdikcija attiecībā uz nodarījumiem, kas izdarīti tās teritorijā, un nodarījumiem, ko izdarījuši tās valstspiederīgie. Dalībvalstis var arī noteikt jurisdikciju attiecībā uz nodarījumiem, kas radījuši kaitējumu to teritorijā. Tās tiek stingri mudinātas to darīt.

(21)

Atgādinot par pienākumiem, kas noteikti Padomes Pamatlēmumā 2009/948/TI (6) un Padomes Lēmumā 2002/187/TI (7), kompetentās iestādes tiek mudinātas jurisdikcijas kolīziju gadījumos izmantot iespēju ar Eiropas Savienības Aģentūras tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās (Eurojust) palīdzību rīkot tiešas konsultācijas.

(22)

Ņemot vērā, ka efektīvai krāpšanas un viltošanas izmeklēšanai attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem ir vajadzīgi īpaši līdzekļi, un to nozīmi efektīvai starptautiskai sadarbībai starp valstu iestādēm, izmeklēšanas līdzekļiem, ko parasti izmanto gadījumos, kas saistīti ar organizēto noziedzību vai citiem smagiem noziegumiem, vajadzētu būt pieejamiem kompetentajām iestādēm visās dalībvalstīs, ja un tādā mērā, kādā minēto līdzekļu izmantošana ir atbilstīga un samērīga ar nodarījumu raksturu un smagumu, kā noteikts valsts tiesību aktos. Turklāt tiesībaizsardzības iestādēm un citām kompetentajām iestādēm būtu jānodrošina savlaicīga piekļuve būtiskai informācijai, lai veiktu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par šajā direktīvā minētajiem nodarījumiem. Dalībvalstis tiek mudinātas piešķirt pietiekamus cilvēkresursus un finanšu resursus, lai pienācīgi veiktu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par šajā direktīvā minētajiem nodarījumiem.

(23)	Valsts iestādēm, kas veic izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu par šajā direktīvā minētajiem nodarījumiem, vajadzētu būt pilnvarotām sadarboties ar citām valsts iestādēm tajā pašā dalībvalstī un to partneriem citās dalībvalstīs.

(24)

Daudzos gadījumos noziedzīgās darbības ir tādu incidentu pamatā, par kuriem būtu jāziņo attiecīgajām valsts kompetentajām iestādēm saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2016/1148 (8). Var būt aizdomas, ka šādi incidenti ir noziedzīgi, pat ja minētajā brīdī pierādījumi par noziedzīgu nodarījumu ir nepietiekami. Šādā kontekstā attiecīgie pamatpakalpojumu sniedzēji un digitālo pakalpojumu sniedzēji būtu jāmudina ziņot tiesībaizsardzības iestādēm, kā tas prasīts Direktīvā (ES) 2016/1148, lai radītu efektīvu un plašu pretestību noziedzīgiem nodarījumiem, atvieglotu vainīgo identificēšanu un to, ka tie atbild par savu rīcību. Konkrētāk, drošas un noturīgākas drošības vides veicināšanai ir nepieciešama sistemātiska ziņošana tiesībaizsardzības iestādēm par tādiem incidentiem, par kuru noziedzīguma smagumu ir radušās aizdomas. Turklāt attiecīgā gadījumā tiesībaizsardzības iestāžu veiktās izmeklēšanās būtu jāiesaista datordrošības incidentu reaģēšanas vienības, kas izraudzītas saskaņā ar Direktīvu (ES) 2016/1148, ar mērķi sniegt informāciju, kā to uzskata par piemērotu valsts līmenī, un arī nodrošināt speciālās zināšanas par informācijas sistēmām.

(25)

Būtisku drošības incidentu, kā minēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2015/2366 (9), izcelsme var būt noziedzīga. Attiecīgā gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzēji būtu jāmudina dalīties ar tiesībaizsardzības iestādēm ziņojumos, kas tiem saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/2366 jāiesniedz to piederības dalībvalsts kompetentajām iestādēm.

(26)

Savienības līmenī pastāv vairāki instrumenti un mehānismi, kas ļauj apmainīties ar informāciju starp valstu tiesībaizsardzības iestādēm, lai veiktu izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par noziegumiem. Lai sekmētu un paātrinātu sadarbību starp valstu tiesībaizsardzības iestādēm un nodrošinātu, ka minētie instrumenti un mehānismi tiek izmantoti pēc iespējas pilnīgāk, šai direktīvai būtu jāstiprina ar Pamatlēmumu 2001/413/TI ieviesto operatīvo kontaktpunktu nozīme. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nolemt izmantot pastāvošos operatīvo kontaktpunktu tīklus, piemēram, to, kas izveidots saskaņā ar Direktīvu 2013/40/ES. Kontaktpunktiem būtu jāsniedz efektīva palīdzība, piemēram, veicinot apmaiņu ar attiecīgo informāciju, kā arī tehnisku konsultāciju vai juridiskas informācijas sniegšanu. Lai nodrošinātu sekmīgu tīkla darbību, katram kontaktpunktam būtu jāspēj ātri sazināties ar kontaktpunktu citā dalībvalstī. Ņemot vērā to noziegumu būtisko pārrobežu dimensiju, uz kuriem attiecas šī direktīva, un jo īpaši elektronisko pierādījumu nepastāvīgo raksturu, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai nekavējoties risināt steidzamus pieprasījumus no tīkla un sniegt atbildi astoņu stundu laikā. Ļoti steidzamos un nopietnos gadījumos dalībvalstīm būtu jāinformē Eiropas Savienības Aģentūra tiesībaizsardzības sadarbībai (Eiropols).

(27)

Lai apkarotu krāpšanu un viltošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, ļoti svarīgi ir bez liekas kavēšanās ziņot par noziegumu publiskām iestādēm, jo tas bieži vien ir kriminālizmeklēšanas sākumpunkts. Būtu jāveic pasākumi, lai veicinātu to, ka fiziskas un juridiskas personas, it īpaši finanšu iestādes, ziņo tiesībaizsardzības un tiesu iestādēm. Minētie pasākumi var būt balstīti uz dažāda veida darbībām, tostarp leģislatīviem aktiem, kuri satur pienākumu ziņot par aizdomām par krāpšanu, vai neleģislatīvām darbībām, piemēram, tādu organizāciju vai mehānismu izveide vai atbalstīšana, kas veicina informācijas apmaiņu vai izpratnes veicināšanas kampaņas. Visi pasākumi, kuros ir ietverta personas datu apstrāde fiziskām personām, būtu jāveic saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (10). Jo īpaši, pārsūtot jebkādu informāciju tādu nodarījumu novēršanai un apkarošanai, kas attiecas uz krāpšanu un viltošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, būtu jāievēro minētajā regulā noteiktās prasības, jo īpaši attiecībā uz likumīgu apstrādes pamatojumu.

(28)

Lai atvieglotu ātru un tiešu ziņošanu par noziegumiem, Komisijai būtu rūpīgi jāizvērtē efektīvu tiešsaistes sistēmu izveide dalībvalstīs ziņošanai par krāpšanu un standartizētu ziņošanas veidņu izmantošana Savienības līmenī. Šādas sistēmas varētu atvieglot ziņošanu par krāpšanu ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, kas bieži vien notiek tiešsaistē, tādējādi stiprinot cietušajiem sniegto atbalstu, kibernoziedzības apdraudējuma identificēšanu un analīzi un valstu kompetento iestāžu darbu un pārrobežu sadarbību.

(29)

Šajā direktīvā minētajiem nodarījumiem bieži ir pārrobežu raksturs. Tādēļ šo nodarījumu apkarošana balstās uz ciešu sadarbību starp dalībvalstīm. Dalībvalstis tiek mudinātas attiecīgajā mērā nodrošināt, lai savstarpējas atzīšanas un tiesiskās palīdzības instrumenti tiktu efektīvi piemēroti nodarījumiem, uz kuriem attiecas šī direktīva.

(30)

Visu veidu krāpšanas un viltošanas attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, tostarp tiem, kas saistīti ar nelielām naudas summām, izmeklēšana un kriminālvajāšana ir ļoti svarīga, lai tos efektīvi apkarotu. Ziņošanas pienākumi, informācijas apmaiņa un statistikas ziņojumi ir efektīvi paņēmieni krāpniecisku darbību, jo īpaši līdzīgu darbību, kas saistītas ar nelielām naudas summām, atklāšanai ja tās izskata atsevišķi.

(31)

Krāpšana un viltošana attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem cietušajām personām var radīt nopietnas ekonomiskas un neekonomiskas sekas. Ja šādā krāpšanā ir ietverta, piemēram, identitātes zādzība, tās sekas bieži vien ir vēl nopietnākas, jo rada kaitējumu reputācijai un profesionālu kaitējumu, kaitējumu personas kredītnovērtējumam, kā arī ievērojamu emocionālo kaitējumu. Dalībvalstīm būtu jāpieņem palīdzības, atbalsta un aizsardzības pasākumi, kuru mērķis ir mazināt minētās sekas.

(32)	Bieži vien var paiet ilgs laiks, pirms cietušie konstatē, ka viņi ir cietuši zaudējumus krāpšanas un viltošanas nodarījumu rezultātā. Minētajā laikposmā var izvērsties virkne savstarpēji saistītu noziegumu, tādējādi palielinot cietušajiem radītās negatīvās sekas.

(33)

Fiziskām personām, kuras ir cietušas no krāpšanas, kas saistīta ar bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, ir tiesības, kas ir piešķirtas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/29/ES (11). Dalībvalstīm būtu jāpieņem pasākumi, ar kuriem sniedz palīdzību un atbalstu šādām cietušajām personām un kuru pamatā ir pasākumi, kas ir pieprasīti minētajā direktīvā, bet kuri labāk atbilst tādu personu īpašajām vajadzībām, kuras cietušas no krāpšanas, kas saistīta ar identitātes zādzību. Šādos pasākumos būtu jāietver jo īpaši tāda saraksta izveide, kurā iekļautas speciālās institūcijas, kas nodarbojas ar dažādiem ar identitāti saistītu noziegumu un cietušo atbalsta aspektiem, un specializēts psiholoģiskais atbalsts un konsultācijas attiecībā uz finanšu, praktiskajiem un juridiskajiem jautājumiem, kā arī palīdzība pieejamās kompensācijas saņemšanā. Dalībvalstis būtu jāmudina izveidot vienotu valsts informācijas rīku tiešsaistē, lai sekmētu cietušo piekļuvi palīdzībai un atbalstam. Konkrēta informācija un konsultācijas par aizsardzību pret šādu noziegumu negatīvajām sekām būtu jāpiedāvā arī juridiskām personām.

(34)

Šajā direktīvā būtu jāparedz tiesības juridiskām personām saskaņā ar valsts tiesību aktiem piekļūt informācijai par sūdzību iesniegšanas procedūrām. Šādas tiesības ir jo īpaši vajadzīgas maziem un vidējiem uzņēmumiem, un tām būtu jāsekmē labvēlīgākas darījumdarbības vides radīšana maziem un vidējiem uzņēmumiem. Fiziskām personām jau ir šādas tiesības saskaņā ar Direktīvu 2012/29/ES.

(35)

Dalībvalstīm ar Komisijas palīdzību būtu jāizveido vai jāstiprina politika krāpšanas un viltošanas attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem novēršanai un pasākumi, kuru mērķis ir mazināt risku šādu nodarījumu notikšanai, izmantojot informācijas un izpratnes veicināšanas kampaņas. Šajā kontekstā dalībvalstis varētu izstrādāt un regulāri atjaunināt pastāvīgu tiešsaistes izpratnes veicināšanas rīku ar praktiskiem piemēriem par krāpniecisku praksi – tādā formātā, ko būtu viegli saprast. Minētais rīks varētu būt saistīts ar vienoto valsts informācijas rīku tiešsaistē cietušajiem, vai būt tā daļa. Dalībvalstis varētu arī ieviest pētniecības un izglītības programmas. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš neaizsargāto personu vajadzībām un interesēm. Dalībvalstis tiek mudinātas nodrošināt, lai šādām kampaņām būtu pieejams pietiekams finansējums.

(36)	Ir jāvāc statistikas dati par krāpšanu un viltošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem. Tādēļ dalībvalstīm vajadzētu būt pienākumam nodrošināt tādas adekvātas sistēmas izveidi, kas reģistrē, apkopo un sniedz esošos statistikas datus par nodarījumiem, kas minēti šajā direktīvā.

(37)	Šīs direktīvas mērķis ir grozīt un paplašināt Pamatlēmuma 2001/413/TI noteikumus. Tā kā veicamie grozījumi ir būtiski un to skaits ir ievērojams, skaidrības labad attiecībā uz tām dalībvalstīm, kurām ir saistoša šī direktīva, Pamatlēmums 2001/413/TI būtu jāaizstāj pilnībā.

(38)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un Līgumam par Eiropas Savienības darbību (LESD), un neskarot minētā protokola 4. pantu, minētās dalībvalstis nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un tām šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(39)	Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs direktīvas pieņemšanā, un Dānijai šī direktīva nav saistoša un nav jāpiemēro.

(40)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, krāpšanai un viltošanai attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem piemērot iedarbīgus, samērīgus un atturošus kriminālsodus un uzlabot un veicināt gan kompetento iestāžu, gan fizisko un juridisko personu un kompetento iestāžu pārrobežu sadarbību, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet paredzētās rīcības mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(41)

Šajā direktīvā ir ņemtas vērā pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši ir atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, tostarp tiesības uz brīvību un drošību, privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība, personas datu aizsardzība, darījumdarbības brīvība, tiesības uz īpašumu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību, noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības un samērīguma principi, kā arī tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu. Nodrošināt minēto tiesību un principu pilnīgu ievērošanu ir šīs direktīvas mērķis, un tā būtu attiecīgi jāīsteno,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I SADAĻA

PRIEKŠMETS UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Priekšmets

Ar šo direktīvu paredz minimālos noteikumus par noziedzīgu nodarījumu un sankciju definēšanu saistībā ar krāpšanu un viltošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem. Tā veicina šādu nodarījumu novēršanu un palīdzības un atbalsta cietušajiem sniegšanu.

2. pants

Definīcijas

Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

“bezskaidras naudas maksāšanas līdzeklis” ir nemateriāla vai materiāla aizsargāta ierīce, priekšmets vai ieraksts vai to kombinācija, kas nav likumīgs maksāšanas līdzeklis un kas atsevišķi vai kopā ar procedūru vai procedūru kopumu ļauj turētājam vai lietotājam pārskaitīt naudu vai monetāru vērtību, tostarp, izmantojot digitālos maiņas līdzekļus;

b)	“aizsargāta ierīce, priekšmets vai ieraksts” ir ierīce, priekšmets vai ieraksts, kas ir aizsargāts pret imitāciju vai krāpniecisku izmantošanu, piemēram, ar noformējumu, kodu vai parakstu;

c)	“digitālais maiņas līdzeklis” ir jebkura elektroniskā nauda, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/110/EK (12) 2. panta 2. punktā, vai virtuālā valūta;

“virtuālā valūta” ir digitāls vērtības ekvivalents, ko nav emitējusi vai garantējusi centrālā banka vai publiska iestāde, kas nav obligāti piesaistīts juridiski izveidotai valūtai un kam nav valūtas vai naudas juridiskā statusa, bet ko fiziskas vai juridiskas personas pieņem kā maiņas līdzekli un ko var pārskaitīt, glabāt un tirgot elektroniskā veidā;

e)	“informācijas sistēma” ir informācijas sistēma, kā definēts Direktīvas 2013/40/ES 2. panta a) punktā;

f)	“datorizēti dati” ir datorizēti dati, kā definēts Direktīvas 2013/40/ES 2. panta b) punktā;

g)	“juridiska persona” ir jebkurš subjekts, kam saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem ir tiesībsubjektība, izņemot valstis vai publisko tiesību subjektus, kas īsteno valsts varu, un publisko tiesību starptautiskās organizācijas.

II SADAĻA

NODARĪJUMI

3. pants

Bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu krāpnieciska izmantošana

Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka turpmāk minētās darbības, ja tās izdara tīši, ir sodāmas kā noziedzīgs nodarījums:

a)	nozagta vai citādi nelikumīgi piesavināta vai iegūta bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa krāpnieciska izmantošana;

b)	viltota vai falsificēta bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa krāpnieciska izmantošana.

4. pants

Nodarījumi, kas saistīti ar materiālu bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu krāpniecisku izmantošanu

Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka turpmāk minētās darbības, ja tās izdara tīši, ir sodāmas kā noziedzīgs nodarījums:

a)	materiāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa zādzība vai citāda nelikumīga piesavināšanās;

b)	materiāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa krāpnieciska viltošana vai falsifikācija;

c)	nozagta vai citādi nelikumīgi piesavināta, vai viltota vai falsificēta materiāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa valdījums krāpnieciskas izmantošanas nolūkā;

d)	nozagta, viltota vai falsificēta materiāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa iegāde sev vai citai personai, tostarp tā saņemšana, piesavināšanās, pirkšana, pārvešana, importēšana, eksportēšana, pārdošana, transportēšana vai izplatīšana krāpnieciskas izmantošanas nolūkā.

5. pants

Nodarījumi, kas saistīti ar nemateriālu bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļu krāpniecisku izmantošanu

Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka turpmāk minētās darbības, ja tās izdara tīši, ir sodāmas kā noziedzīgs nodarījums:

a)	nemateriāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa nelikumīga iegūšana – vismaz tad, ja šī iegūšana ir ietvērusi kāda no Direktīvas 2013/40/ES 3.–6. pantā minēto nodarījumu izdarīšanu, vai nemateriāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa piesavināšanās;

b)	nemateriāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa krāpnieciska viltošana vai falsifikācija;

c)	nelikumīgi iegūta, viltota vai falsificēta nemateriāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa turējums krāpnieciskas izmantošanas nolūkā – vismaz tad, ja līdzekļa turējuma brīdī ir zināms, ka tā izcelsme ir nelikumīga;

d)	nelikumīgi iegūta, viltota vai falsificēta nemateriāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa iegāde sev vai citai personai, tostarp tā pārdošana, pārvešana vai izplatīšana, vai tā pieejamības nodrošināšana krāpnieciskas izmantošanas nolūkā.

6. pants

Krāpšana saistībā ar informācijas sistēmām

Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par naudas, monetāras vērtības vai virtuālās valūtas pārskaitīšanu vai pārskaitīšanas izraisīšanu, kuras rezultātā cita persona ir nelikumīgi zaudējusi īpašumu, ar mērķi gūt nelikumīgu labumu pārkāpuma izdarītājam vai trešajai personai, ir piemērojams sods kā par noziedzīgu nodarījumu, ja tā izdarīta tīši:

a)	bez tiesībām kavēt vai traucēt informācijas sistēmas darbību;

b)	bez tiesībām ievadīt, pārveidot, dzēst, pārsūtīt vai slāpēt datorizētus datus.

7. pants

Nodarījumu izdarīšanas rīki

Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ierīces vai instrumenta, datorizētu datu vai jebkādu citu līdzekļu, kas galvenokārt izstrādāti vai speciāli pielāgoti nolūkā izdarīt kādu no 4. panta a) un b) punktā, 5. panta a) un b) punktā vai 6. pantā minētajiem nodarījumiem, izgatavošana, iegāde sev vai citai personai, tostarp to importēšana, eksportēšana, pārdošana, transportēšana vai izplatīšana, vai to pieejamības nodrošināšana ir sodāma kā noziedzīgs nodarījums vismaz tad, ja minētās darbības ir veiktas nolūkā izmantot minētos līdzekļus.

8. pants

Kūdīšana, palīdzēšana un atbalstīšana, un mēģinājums

1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka kūdīšana izdarīt 3.–7. pantā minētos nodarījumus vai palīdzēšana un atbalstīšana to izdarīšanā ir sodāma kā noziedzīgs nodarījums.

2. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka mēģinājums izdarīt 3. pantā, 4. panta a), b) vai d) punktā, 5. panta a) vai b) punktā vai 6. pantā minētos nodarījumus ir sodāms kā noziedzīgs nodarījums. Attiecībā uz 5. panta d) punktu dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu vismaz to, ka nelikumīgi iegūta, viltota vai falsificēta nemateriāla bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļa krāpnieciskas iegādes mēģinājums sev vai citai personai ir sodāms kā noziedzīgs nodarījums.

9. pants

Sodi fiziskām personām

1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem ir paredzēti iedarbīgi, samērīgi un atturoši kriminālsodi.

2. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par 3. pantā, 4. panta a) un b) punktā un 5. panta a) un b) punktā minētajiem nodarījumiem piemērojamais maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vismaz diviem gadiem.

3. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par 4. panta c) un d) punktā un 5. panta c) un d) punktā minētajiem nodarījumiem piemērojamais maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vismaz vienu gadu.

4. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par 6. pantā minēto nodarījumu piemērojamais maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vismaz trim gadiem.

5. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par 7. pantā minēto nodarījumu piemērojamais maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vismaz diviem gadiem.

6. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka par 3.– 6. pantā minētajiem nodarījumiem piemērojamais maksimālais sods ir brīvības atņemšana uz vismaz pieciem gadiem, ja tie ir izdarīti, darbojoties noziedzīgā organizācijā, kā definēts Pamatlēmumā 2008/841/TI, bet neatkarīgi no tajā paredzētā soda.

10. pants

Juridisku personu atbildība

1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības par 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem, ko to labā, darbojoties individuāli vai kā juridiskas personas struktūrvienības daļa, izdarījusi kāda persona, kas veic šīs juridiskās personas vadības pienākumus, pamatojoties uz:

a)	pilnvarām pārstāvēt juridisko personu;

b)	pilnvarām pieņemt lēmumus juridiskās personas vārdā;

c)	pilnvarām īstenot kontroli juridiskās personas iekšienē.

2. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka juridiskas personas var saukt pie atbildības, ja 1. punktā minētās personas veiktās uzraudzības vai kontroles trūkuma dēļ bijis iespējams, ka kādu no 3.–8. mantā minētajiem nodarījumiem juridiskās personas labā izdara persona, kas ir tās pakļautībā.

3. Juridisku personu atbildība atbilstīgi 1. un 2. punktam neizslēdz kriminālprocesu pret fiziskām personām, kuras ir izdarītāji, uzkūdītāji vai līdzdalībnieki kādā no 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem.

11. pants

Sankcijas juridiskām personām

Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka juridiskai personai, kuru sauc pie atbildības, ievērojot 10. panta 1. vai 2. punktu, piemēro iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas, starp kurām ir naudas sods kā kriminālsods vai tāds naudas sods, kas nav kriminālsods, un var būt citas sankcijas, piemēram:

a)	liegtas tiesības saņemt valsts pabalstus vai atbalstu;

b)	uz laiku aizliegta piekļuve publiskajam finansējumam, tostarp iepirkuma procedūrām, dotācijām un koncesijām;

c)	pagaidu vai galīgs aizliegums veikt komercdarbību;

d)	pakļaušana tiesas uzraudzībai;

e)	likvidācija ar tiesas lēmumu;

f)	pagaidu vai galīga to uzņēmumu slēgšana, kas izmantoti nodarījuma izdarīšanā.

III SADAĻA

JURISDIKCIJA UN IZMEKLĒŠANA

12. pants

Jurisdikcija

1. Katra dalībvalsts veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu tās jurisdikciju attiecībā uz nodarījumiem, kas minēti 3.–8. pantā, ja pastāv viens vai vairāki no šādiem apstākļiem:

a)	nodarījums pilnībā vai daļēji izdarīts šīs valsts teritorijā;

b)	likumpārkāpējs ir tās valstspiederīgais.

2. Šā panta 1. punkta a) apakšpunkta nolūkā uzskata, ka nodarījums ir pilnībā vai daļēji izdarīts dalībvalsts teritorijā, ja likumpārkāpējs izdara nodarījumu, fiziski atrodoties minētajā teritorijā un neatkarīgi no tā, vai nodarījums ir izdarīts, izmantojot informācijas sistēmu minētajā teritorijā.

3. Dalībvalsts informē Komisiju, ja tā pieņem lēmumu noteikt jurisdikciju attiecībā uz kādu no 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem, kas izdarīts ārpus tās teritorijas, tostarp, ja:

a)	likumpārkāpēja pastāvīgā dzīvesvieta ir tās teritorijā;

b)	nodarījums ir izdarīts tādas juridiskas personas labā, kas veic uzņēmējdarbību tās teritorijā;

c)	nodarījums ir izdarīts pret tās valstspiederīgo vai personu, kura ir pastāvīgais iedzīvotājs tās teritorijā.

13. pants

Efektīva izmeklēšana un sadarbība

1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka personām, struktūrvienībām vai dienestiem, kas ir atbildīgi par 3.–8. pantā minēto nodarījumu izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu par tiem, ir pieejami tādi efektīvi un ar izdarīto noziegumu samērīgi izmeklēšanas līdzekļi, kādus izmanto organizētās noziedzības apkarošanai vai citu smagu noziegumu lietās.

2. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka gadījumos, kad valsts tiesību akti uzliek fiziskām un juridiskām personām pienākumu sniegt informāciju par 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem, šāda informācija bez liekas kavēšanās tiek nodota iestādēm, kas veic izmeklēšanu vai kriminālvajāšanu par minētajiem nodarījumiem.

IV SADAĻA

INFORMĀCIJAS APMAIŅA UN ZIŅOŠANA PAR NOZIEGUMU

14. pants

Informācijas apmaiņa

1. Lai apmainītos ar informāciju par 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem, dalībvalstis nodrošina, lai tām būtu valsts operatīvais kontaktpunkts, kas ir pieejams 24 stundas diennaktī, septiņas dienas nedēļā. Dalībvalstis nodrošina arī to, lai tām būtu procedūras, ar kurām ātri reaģē uz steidzamiem palīdzības pieprasījumiem un kompetentā iestāde atbild astoņās stundās no saņemšanas, norādot vismaz to, vai uz pieprasījumu tiks sniegta atbilde, kādā veidā tā tiks sniegta, un aptuvenu tās nosūtīšanas laiku. Dalībvalstis var pieņemt lēmumu izmantot jau pastāvošu operatīvo kontaktpunktu tīklu.

2. Dalībvalstis informē Komisiju, Eiropolu un Eurojust par 1. punktā minētajiem to izraudzītajiem kontaktpunktiem. Tās atjaunina minēto informāciju pēc vajadzības. Komisija minēto informāciju nosūta pārējām dalībvalstīm.

15. pants

Ziņošana par noziegumu

1. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka ir pieejami atbilstīgi ziņošanas kanāli, lai veicinātu ziņošanu tiesībaizsardzības iestādēm un citām kompetentajām valstu iestādēm par 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem bez liekas kavēšanās.

2. Dalībvalstis veic pasākumus, kas vajadzīgi, lai mudinātu finanšu iestādes un citas juridiskas personas, kas darbojas to teritorijā, bez liekas kavēšanās ziņot tiesībaizsardzības un citām kompetentajām iestādēm par aizdomām par krāpšanu nolūkā atklāt, novērst, izmeklēt 3.–8. pantā minētos nodarījumus vai veikt kriminālvajāšanu par tiem.

16. pants

Palīdzība un atbalsts cietušajiem

1. Dalībvalstis nodrošina, lai fiziskām un juridiskām personām, kas cietušas jebkura 3.–8. pantā minētā nodarījuma rezultātā, kuri veikti, ļaunprātīgi izmantojot personas datus, tiktu:

a)	piedāvāta konkrēta informācija un konsultācijas par to, kā aizsargāt sevi pret šādu nodarījumu negatīvajām sekām, piemēram, kaitējumu reputācijai; un

b)	sniegts saraksts ar speciālajām institūcijām, kas nodarbojas ar dažādiem ar identitāti saistītu noziegumu un cietušo atbalsta aspektiem.

2. Dalībvalstis tiek mudinātas izveidot vienotus valsts informācijas rīkus tiešsaistē, lai atvieglotu piekļuvi palīdzībai un atbalstam fiziskām vai juridiskām personām, kuras cietušas 3.–8. pantā minēto nodarījumu rezultātā, kas veikti, ļaunprātīgi izmantojot personas datus.

3. Dalībvalstis nodrošina, ka juridiskām personām, kas cietušas no šīs direktīvas 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem, bez liekas kavēšanās pirmajā sazināšanās reizē ar kompetento iestādi tiek sniegta informācija par:

a)	procedūrām sūdzību iesniegšanai par nodarījumu un cietušā lomu šādās procedūrās;

b)	tiesībām saņemt informāciju par lietu saskaņā ar valsts tiesību aktiem;

c)	procedūrām sūdzību iesniegšanai, ja kompetentā iestāde neievēro cietušā tiesības kriminālprocesa gaitā;

d)	kontaktinformāciju saziņai par to lietu.

17. pants

Preventīvi pasākumi

Dalībvalstis veic atbilstīgas darbības, tostarp ar interneta starpniecību, piemēram, informēšanas un izpratnes veidošanas kampaņas un pētniecības un izglītības programmas, kuru mērķis ir samazināt krāpšanas gadījumu kopējo skaitu, veicināt izpratni un samazināt risku kļūt par krāpšanas upuri. Vajadzības gadījumā dalībvalstis rīkojas sadarbībā ar ieinteresētajām personām.

18. pants

Uzraudzība un statistika

1. Līdz 2019. gada 31. augustam Komisija sagatavo sīki izstrādātu programmu šīs direktīvas tiešo rezultātu, koprezultātu un ietekmes uzraudzībai. Uzraudzības programmā apraksta, kādā veidā un kādos laika intervālos dati un citi nepieciešamie pierādījumi tiks apkopoti. Tajā norāda pasākumus, ko veic Komisija un dalībvalstis, lai vāktu un analizētu datus un citus pierādījumus un apmainītos ar tiem.

2. Dalībvalstis nodrošina tādas sistēmas darbību, ar kuras palīdzību reģistrē, ģenerē un sniedz anonimizētus statistikas datus, ar ko mēra ziņošanas, izmeklēšanas un tiesvedības stadijas attiecībā uz 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem.

3. Statistikas dati, kas minēti 2. punktā, aptver vismaz esošos datus par 3.–8. pantā minēto nodarījumu skaitu, ko reģistrējušas dalībvalstis, un to personu skaitu, pret kurām uzsākts kriminālprocess un kuras notiesātas par 3.–7. pantā minētajiem nodarījumiem.

4. Dalībvalstis katru gadu nosūta Komisijai datus, kas savākti, ievērojot 1., 2. un 3. punktu. Komisija nodrošina šo statistikas ziņojumu konsolidēta pārskata publicēšanu katru gadu un iesniegšanu kompetentajām specializētajām Savienības aģentūrām un struktūrām.

19. pants

Pamatlēmuma 2001/413/TI aizstāšana

Attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša, aizstāj Pamatlēmumu 2001/413/TI, neskarot minēto dalībvalstu pienākumus attiecībā uz termiņu minētā pamatlēmuma transponēšanai valsts tiesību aktos.

Attiecībā uz dalībvalstīm, kurām šī direktīva ir saistoša, atsauces uz Pamatlēmumu 2001/413/TI uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu.

20. pants

Transponēšana

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2021. gada 31. maijam. Dalībvalstis par to tūlīt informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

21. pants

Novērtēšana un ziņošana

1. Komisija līdz 2023. gada 31. maijam iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei, izvērtējot, cik lielā mērā dalībvalstis ir veikušas pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības. Dalībvalstis Komisijai dara zināmu visu informāciju, kas vajadzīga minētā ziņojuma sagatavošanai.

2. Komisija līdz 2026. gada 31. maijam veic novērtējumu par šīs direktīvas ietekmi uz krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem, kā arī par tās ietekmi uz pamattiesībām un iesniedz ziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei. Dalībvalstis sniedz Komisijai informāciju, kas vajadzīga minētā ziņojuma sagatavošanai.

3. Saistībā ar šā panta 2. punktā minēto novērtējumu Komisija ziņo arī par tādu valstu drošu tiešsaistes sistēmu izveides nepieciešamību, iespējamību un efektivitāti, kuras cietušajiem dod iespēju ziņot par visiem 3.–8. pantā minētajiem nodarījumiem, kā arī par tādu standartizētu Savienības ziņošanas veidņu ieviešanas nepieciešamību, iespējamību un efektivitāti, kuras kalpo par pamatu dalībvalstīm.

22. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm saskaņā ar Līgumiem.

Strasbūrā, 2019. gada 17. aprīlī

Eiropas Parlamenta vārdā –

priekšsēdētājs

A. TAJANI

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

G. CIAMBA

(1) OV C 197, 8.6.2018., 24. lpp.

(2) Eiropas Parlamenta 2019. gada 13. marta nostāja (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēta) un Padomes 2019. gada 9. aprīļa lēmums.

(3) Padomes Pamatlēmums 2001/413/TI (2001. gada 28. maijs) par krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem (OV L 149, 2.6.2001., 1. lpp.).

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/40/ES (2013. gada 12. augusts) par uzbrukumiem informācijas sistēmām, un ar kuru aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2005/222/TI (OV L 218, 14.8.2013., 8. lpp.).

(5) Padomes Pamatlēmums 2008/841/TI (2008. gada 24. oktobris) par cīņu pret organizēto noziedzību (OV L 300, 11.11.2008., 42. lpp.).

(6) Padomes Pamatlēmums 2009/948/TI (2009. gada 30. novembris) par jurisdikcijas īstenošanas konfliktu novēršanu un atrisināšanu kriminālprocesā (OV L 328, 15.12.2009., 42. lpp.).

(7) Padomes Lēmums 2002/187/TI (2002. gada 28. februāris), ar ko izveido Eurojust, lai pastiprinātu cīņu pret smagiem noziegumiem (OV L 63, 6.3.2002., 1. lpp.).

(8) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2016/1148 (2016. gada 6. jūlijs) par pasākumiem nolūkā panākt vienādi augsta līmeņa tīklu un informācijas sistēmu drošību visā Savienībā (OV L 194, 19.7.2016., 1. lpp.).

(9) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2366 (2015. gada 25. novembris) par maksājumu pakalpojumiem iekšējā tirgū, ar ko groza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regulu (ES) Nr. 1093/2010 un atceļ Direktīvu 2007/64/EK (OV L 337, 23.12.2015., 35. lpp.).

(10) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV L 119, 4.5.2016., 1. lpp.).

(11) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus un aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/220/TI (OV L 315, 14.11.2012., 57. lpp.).

(12) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/110/EK (2009. gada 16. septembris) par elektroniskās naudas iestāžu darbības sākšanu, veikšanu un konsultatīvu uzraudzību, par grozījumiem Direktīvā 2005/60/EK un Direktīvā 2006/48/EK un par Direktīvas 2000/46/EK atcelšanu (OV L 267, 10.10.2009., 7. lpp.).

		ISSN 1977-0715
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		L 123

Izdevums latviešu valodā	Tiesību akti	62. gadagājums 2019. gada 10. maijs

Saturs		I Leģislatīvi akti	Lappuse
		REGULAS
	*	Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/711 (2019. gada 17. aprīlis), ar ko attiecībā uz resursiem īpašajam piešķīrumam Jaunatnes nodarbinātības iniciatīvai groza Regulu (ES) Nr. 1303/2013	1
	*	Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/712 (2019. gada 17. aprīlis) par konkurences aizsardzību gaisa transportā un ar ko atceļ Regulu (EK) Nr. 868/2004	4
		DIREKTĪVAS
	*	Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2019/713 (2019. gada 17. aprīlis) par krāpšanas un viltošanas apkarošanu attiecībā uz bezskaidras naudas maksāšanas līdzekļiem un ar ko aizstāj Padomes Pamatlēmumu 2001/413/TI	18

	II Neleģislatīvi akti
	REGULAS
*	Komisijas Deleģētā regula (ES) 2019/714 (2019. gada 7. marts), ar ko aizstāj Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 211/2011 par pilsoņu iniciatīvu I pielikumu un groza II un VII pielikumu	30

	2014	2015	2016	2017	2018	2019	2020	Kopā
EUR, 2011. gada cenas	34 108 069 924	55 725 174 682	46 044 910 736	48 027 317 164	48 341 984 652	48 811 933 191	49 022 528 894	330 081 919 243

Beļģija	15 750
Bulgārija	12 750
Čehija	15 750
Dānija	10 500
Vācija	72 000
Igaunija	5 250
Īrija	9 750
Grieķija	15 750
Spānija	44 250
Francija	59 250
Horvātija	9 000
Itālija	57 000
Kipra	4 500
Latvija	6 000
Lietuva	8 250
Luksemburga	4 500
Ungārija	15 750
Malta	4 500
Nīderlande	21 750
Austrija	14 250
Polija	39 000
Portugāle	15 750
Rumānija	24 750
Slovēnija	6 000
Slovākija	10 500
Somija	10 500
Zviedrija	15 750