(1)

Eiropas Komisija (“Komisija”) 2017. gada 21. decembrī sāka antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas (“ĶTR”, “Ķīna” jeb “attiecīgā valsts”) izcelsmes elektrisko velosipēdu importu Savienībā. Procedūra tika sākta, pamatojoties uz 10. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2016/1037 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret subsidētu importu no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (“pamatregula”). Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu par procedūras sākšanu (“paziņojums par procedūras sākšanu”) (2).

(2)

Komisija sāka izmeklēšanu pēc sūdzības, ko 2017. gada 8. novembrī iesniedza Eiropas Velosipēdu ražotāju asociācija (“EBMA” jeb “sūdzības iesniedzējs”) to Savienības ražotāju vārdā, kuri saražo vairāk nekā 25 % no kopējā velosipēdu produkcijas apjoma Savienībā. Sūdzībā bija ietverti pierādījumi par subsidēšanu un no tā izrietošu kaitējumu, kas bija pietiekams, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu.

(3)

Pirms antisubsidēšanas izmeklēšanas sākšanas Komisija informēja Ķīnas valdību (“ĶV”) (3), ka ir saņēmusi pienācīgi dokumentētu sūdzību, un aicināja ĶV uz apspriedi saskaņā ar pamatregulas 10. panta 7. punktu. ĶV pieņēma piedāvājumu apspriesties, un apspriede notika 2017. gada 18. decembrī. Apspriedes laikā tika pienācīgi ņemtas vērā ĶV iesniegtās piezīmes. Tomēr nebija iespējams panākt savstarpēji saskaņotu risinājumu.

(4)

Komisija 2018. gada 18. jūlijā noteica pagaidu antidempinga maksājumu tā paša ĶTR izcelsmes ražojuma importam (4) (“antidempinga regula”) izmeklēšanā, kas tika sākta, publicējot paziņojumu 2017. gada 20. oktobrī (5) (“vienlaikus notiekošā antidempinga izmeklēšana”).

(5)

Šajā antisubsidēšanas izmeklēšanā un vienlaikus notiekošajā antidempinga izmeklēšanā veiktā kaitējuma, cēloņsakarības un Savienības interešu analīze mutatis mutandis ir identiska, jo gan vienā, gan otrā izmeklēšanā tika izmantota viena un tā pati Savienības ražošanas nozares, reprezentatīvo izlasē iekļauto Savienības ražotāju un izmeklēšanas laikposma definīcija. Visi būtiskie elementi, kuri attiecas uz iepriekš minētajiem aspektiem, ir ņemti vērā arī šajā izmeklēšanā.

(6)

Pēc procedūras sākšanas piezīmes iesniedza ĶV, Ķīnas Iekārtu un elektronisko ražojumu importa un eksporta tirdzniecības palāta (“CCCME”) un Eiropas Elektrisko velosipēdu importētāju grupa (“CEIEB”), kas abas pārstāv vairākas ieinteresētās personas.

(7)

Puses apgalvoja, ka iemesli, kuru dēļ Komisija piemēroja konfidencialitāti to dažu ieinteresēto personu identitātei, kuras atbalstīja sūdzību, bija gan nepietiekami, gan nepamatoti. Tās piebilda, ka daži Savienības ražotāji importē nokomplektētus elektriskos velosipēdus no ĶTR, un tādējādi, ņemot vērā pamatregulas 9. panta 1. punktu, minētais fakts var liegt tos uzskatīt par Savienības ražošanas nozares dalībniekiem. Tās norādīja, ka konfidencialitātes piemērošana attiecībā uz dažu ieinteresēto personu identitāti neļauj ražotājiem eksportētājiem pienācīgi pārbaudīt šīs lietas stāvokli. Tāpat arī tās apgalvoja, ka sūdzībā nav iekļauts līdzīgā ražojuma visu zināmo Savienības ražotāju saraksts, kā arī šo ražotāju saražotās produkcijas apjoms un vērtība.

(8)

Komisija noraidīja šo apgalvojumu. Komisija atgādināja, ka pamatregulas 9. panta 1. punkts neliedz uzskatīt dažus Savienības ražotājus par vietējās ražošanas nozares dalībniekiem tikai tāpēc vien, ka tie importē attiecīgo ražojumu. Turklāt Komisija bija apmierināta ar Savienības ražošanas nozares pārstāvju pausto atbalsta līmeni šīs lietas sākšanai. Turklāt sūdzībā bija iekļauts Savienībā zināmo ražotāju saraksts (6), kā arī to kopējais produkcijas apjoms (7). Tādējādi ieinteresētās personas varēja novērtēt līdzīgā ražojuma Savienībā zināmo ražotāju sarakstu.

(9)

Šī informācija ļāva ĶV, CCCME un CEIEB konstatēt, ka divi uzņēmumi, kas minēti sarakstā kā Savienības ražotāji, arī importē elektriskos velosipēdus no attiecīgās valsts. Tādējādi ir skaidrs, ka minētās ieinteresētās personas šajā ziņā varētu pilnībā izmantot savas aizstāvības tiesības.

(10)

Tāpēc šie apgalvojumi tika noraidīti.

(11)

CCCME arī apgalvoja, ka sūdzībai nebija nepieciešamais pierādījumu pietiekamības līmenis, lai sāktu izmeklēšanu. CCCME norādīja četrus šā apgalvojuma pamatojumus.

(12)

Pirmkārt, attiecībā uz importa datiem, kuru pamatā ir Ķīnas eksporta statistika, kas iegūta no Ķīnas muitas, kopā ar korekcijām, kas tai veiktas, lai noteiktu ražojumu, uz kuru attiecas šī izmeklēšana, nebūtu jāpiešķir konfidencialitāte, un to avots Komisijai būtu pienācīgi jāpārbauda.

(13)

Otrkārt, konkrēta sūdzībā ietverta informācija, piemēram, iespējamais jaudas pārpalikums attiecīgajā ĶTR nozarē, ir maldinoša, jo tā attiecas nevis uz elektrisko velosipēdu nozari atsevišķi, bet uz elektrisko velosipēdu un velosipēdu kopējo ražošanu. Tāpat tiktu pārvērtēta Savienības elektrisko velosipēdu tirgus vērtība, jo tajā ietverti visi vieglie elektrotransportlīdzekļi un nevis tikai elektriskie velosipēdi.

(14)

Treškārt, lai gan sūdzība ir vērsta uz apgalvojumiem par Ķīnas elektrisko velosipēdu tirgus subsidēšanu, tajā vispār nav izvērtētas subsīdijas, kādas ir Eiropā.

(15)

Ceturtkārt, CCCME uzskatīja, ka sūdzībā bija ietverti vairāki nepamatoti apgalvojumi, kuri rada kaitējumu elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei ĶTR un kuros pausts, ka inovāciju šajā darījumdarbības jomā veicina Savienības ražotāji un ka Ķīnas ražotāji tikai replicē Savienības ražotāju izstrādātās elektrisko velosipēdu tehnoloģijas status quo.

(16)

Komisija veica sūdzības pārbaudi saskaņā ar pamatregulas 10. pantu, secinot, ka prasības attiecībā uz izmeklēšanas sākšanu tika izpildītas, proti, ka sūdzībā sniegto pierādījumu atbilstība un precizitāte bija pietiekama. Saskaņā ar pamatregulas 10. panta 2. punktu sūdzībā ietver šādu informāciju, ciktāl tā ir pamatoti pieejama sūdzības iesniedzējam attiecībā uz tajā norādītajiem faktoriem. Pamatojoties uz sniegtajiem pierādījumiem, Komisija uzskatīja, kā šī prasība ir ievērota. Šajā saistībā neviens no CCCME minētajiem aspektiem nebija noteicošais, lai Komisija sāktu izmeklēšanu par iespējamo kaitējumu radošo subsidēšanu.

(17)

Pirmkārt, attiecībā uz Ķīnas importa datiem Komisija atsaucas uz Īstenošanas regulas (ES) 2018/671 (“Reģistrācijas regula”) (8) 3.2. iedaļu un šīs regulas 4.3.1. iedaļu, kur šis arguments ir pietiekami izvērtēts.

(18)

Otrkārt, attiecībā uz jaudas pārpalikumu Ķīnā ir jāpārbauda elektrisko velosipēdu un velosipēdu kopējais jaudas pārpalikums, jo velosipēdu ražošanas jaudu var pārveidot par elektrisko velosipēdu ražošanas jaudu, nesaskaroties ar lielām izmaksām vai pūlēm (skatīt 634. apsvērumu), un ir reģistrēti pierādījumi, ka to patiešām regulāri veic uzņēmumi, kuri ražo abus ražojumus.

(19)

Visbeidzot, elementi, kas attiecas uz inovāciju un replikāciju vai subsīdijām ES, neietekmēja Komisijas novērtējumu, kas bija pamatā šīs lietas sākšanai, jo tie nav attiecināmi uz faktoriem, ko ņem vērā šajā sakarā.

(20)

Komisija tādējādi secināja, ka sūdzībā bija ietverti pietiekami pierādījumi par subsidēšanu un no tās izrietošu būtisku kaitējumu, un tie bija pietiekami, lai pamatotu izmeklēšanas sākšanu.

(21)

Sūdzības iesniedzējs 2018. gada 31. janvārī iesniedza pieprasījumu reģistrēt elektrisko velosipēdu importu no ĶTR saskaņā ar pamatregulas 24. panta 5. punktu. Komisija 2018. gada 3. maijā publicēja Reģistrācijas regulu, no 2018. gada 4. maija attiecinot reģistrāciju uz elektrisko velosipēdu importu no ĶTR.

(22)

Atbildot uz reģistrācijas pieprasījumu, ieinteresētās personas iesniedza piezīmes, kuras tika risinātas Reģistrācijas regulā. Komisija apstiprināja, ka sūdzības iesniedzēji iesniedza pietiekamus pierādījumus, lai pamatotu importa reģistrēšanas nepieciešamību. Proti, ĶTR ražojumu importam un tirgus daļām bija straujš pieaugums. Tāpēc šīs piezīmes tika noraidītas.

(23)

Subsidēšanas un kaitējuma izmeklēšana aptvēra laikposmu no 2016. gada 1. oktobra līdz 2017. gada 30. septembrim (“izmeklēšanas laikposms” jeb “IL”). To tendenču izvērtējums, kuras bija būtiskas kaitējuma novērtēšanai, aptvēra laikposmu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2017. gada 30. septembrim (“attiecīgais laikposms”).

(24)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija aicināja pieteikties ieinteresētās personas, kuras vēlas piedalīties izmeklēšanā. Komisija turklāt īpaši informēja sūdzības iesniedzēju, citus zināmos Savienības ražotājus, zināmos ražotājus eksportētājus un ĶV, zināmos importētājus, piegādātājus, lietotājus un tirgotājus, kā arī zināmās attiecīgās asociācijas par izmeklēšanas sākšanu un aicināja tos piedalīties.

(25)

Ieinteresētajām personām bija iespēja izteikt piezīmes par izmeklēšanas sākšanu un pieprasīt uzklausīšanu Komisijā un/vai pie tirdzniecības procedūru uzklausīšanas amatpersonas.

(26)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka saskaņā ar pamatregulas 27. pantu tā varētu veikt ieinteresēto personu atlasi.

(27)

Paziņojumā par procedūras sākšanu Komisija norādīja, ka tā bija izveidojusi provizorisku Savienības ražotāju izlasi. Komisija veica atlasi, pamatojoties uz lielāko reprezentatīvo līdzīgā ražojuma pārdošanas apjomu izmeklēšanas laikposmā, vienlaikus nodrošinot dažādu ražojumu veidu tvērumu un ģeogrāfisko izkliedētību.

(28)

Izlasē tika ietverti četri Savienības ražotāji. Izlasē iekļautie Savienības ražotāji veidoja 60 % no Savienības ražošanas nozares kopējā ražošanas apjoma un 58 % no kopējā pārdošanas apjoma. Komisija aicināja ieinteresētās personas sniegt piezīmes par pagaidu izlasi.

(29)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija apstiprināja, ka izlase ir reprezentatīva attiecībā uz Savienības ražošanas nozari.

(30)

Lai lemtu par to, vai ir jāveic atlase, un vajadzības gadījumā veidotu izlasi, Komisija aicināja nesaistītos importētājus sniegt informāciju, kas norādīta paziņojumā par procedūras sākšanu.

(31)

Divdesmit viens nesaistītais importētājs sniedza prasīto informāciju un piekrita iekļaušanai izlasē. Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 1. punktu Komisija izveidoja izlasi no pieciem nesaistītajiem importētājiem, kuriem ir lielākie importa apjomi Savienībā. Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 2. punktu par izlases veidošanu notika apspriešanās ar visiem zināmajiem importētājiem.

(32)

Ņemot vērā iepriekš minēto, Komisija secināja, ka izlase ir reprezentatīva attiecībā uz importētājiem, kas sadarbojās.

(33)

Lai izlemtu, vai nepieciešama atlase, un attiecīgā gadījumā izveidotu izlasi, Komisija aicināja visus ĶTR ražotājus eksportētājus sniegt informāciju, kas norādīta paziņojumā par procedūras sākšanu. Turklāt Komisija aicināja ĶV iestādes norādīt citus ražotājus eksportētājus un/vai sazināties ar citiem ražotājiem eksportētājiem, ja tādi ir, kuriem varētu būt interese piedalīties izmeklēšanā.

(34)

Septiņdesmit astoņi ražotāji eksportētāji/ražotāju eksportētāju grupas attiecīgajā valstī sniedza prasīto informāciju un piekrita iekļaušanai izlasē. Komisija saskaņā ar pamatregulas 27. panta 1. punkta b) apakšpunktu izveidoja turpmāk norādīto izlasi no piecām ražotāju eksportētāju grupām, pamatojoties uz attiecīgā ražojuma apjomu, kas minēts 60. apsvērumā un eksportēts uz Savienību, un arī ņemot vērā ar attiecīgo ražojumu saistīto ieguldījumu līmeni izmeklēšanas laikposmā un ģeogrāfisko izkliedētību. Tas tika uzskatīts par lielāko reprezentatīvo eksporta uz Savienību apjomu, ko pamatoti varēja izmeklēt pieejamajā laikposmā.

(35)

Izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas (“izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji”) pārstāvēja 43 % no attiecīgā ražojuma kopējā importa Savienībā.

(36)

Saskaņā ar pamatregulas 27. panta 2. punktu notika apspriešanās par atlasi ar visiem zināmajiem attiecīgajiem ražotājiem eksportētajiem un ĶV. Piezīmes par ierosināto izlasi tika saņemtas no sūdzības iesniedzēja un trīs ražotājiem eksportētājiem — viens bija iekļauts izlasē, divi ne.

(37)

Sūdzības iesniedzējs atzīmēja, ka Tiaņdzjiņa un Dzjansu ir provinces, kurās tiek saražots visvairāk elektrisko velosipēdu. Šajā saistībā sūdzības iesniedzējs argumentēja, ka ierosinātajā izlasē ir nepietiekami pārstāvēti uzņēmumi, kas atrodas Tiaņdzjiņā, un ierosināja iekļaut izlasē vēl vienu ražotāju eksportētāju.

(38)

Komisija atzīmēja, ka divi uzņēmumi no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem vai uzņēmumu grupas atrodas Tiaņdzjiņā. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka to uzņēmumu aptvērums, kuri atrodas Tiaņdzjiņas municipalitātē, ir pietiekams.

(39)

Viens ražotājs eksportētājs, kas sadarbojās, bet nebija iekļauts izlasē, prasīja, lai to iekļauj izlasē. Tā pieprasījums bija balstīts uz trīs elementiem. Pirmkārt, attiecīgais uzņēmums eksportēja uz Savienību ar saistīta tirgotāja starpniecību. Otrkārt, attiecīgais uzņēmums importēja lielu daudzumu izejmateriālu. Treškārt, attiecīgo uzņēmumu iekļaujot izlasē, palielinātos izlases ģeogrāfiskā izkliedētība.

(40)

Komisija neuzskatīja pirmos divus elementus par kritēriju, kas izmantojams, lai veidotu izlasi, kurai saskaņā ar pamatregulas 27. panta 1. punktu jābūt veidotai, pamatojoties uz ražojuma, uz kuru attiecas izmeklēšana, lielāko reprezentatīvo eksporta apjomu, ko atvēlētajā laikā var pienācīgi pārbaudīt. Turklāt vairāki no uzņēmumiem, kas pieteicās izlases veidošanas laikā, veica pārdošanu Savienībā ar saistīta tirgotāja starpniecību un arī eksportēja izejmateriālus. Turklāt Komisija ģeogrāfisko izkliedētību, kas bija panākta ierosinātajā izlasē, kurā bija pārstāvēti trīs no vissvarīgākajiem reģioniem elektrisko velosipēdu ražošanā, jau uzskatīja par pietiekamu.

(41)

Viens ražotājs eksportētājs, kas bija iekļauts izlasē, prasīja, lai to izslēdz no izlases. Tā pieprasījums bija balstīts uz trīs elementiem. Pirmkārt, attiecīgais uzņēmums eksportēja mazāku apjomu nekā pārējās četras izlasē iekļautās grupas. Otrkārt, tas atkārtoti norādīja zemāku savu ieguldījumu līmeni, precizējot, ka summā, ko ņēma vērā Komisija, bija iekļauti ieguldījumi citos ražojumos. Treškārt, tas atrodas ģeogrāfiskajā apgabalā, ko jau pārstāv citi izlasē iekļautie uzņēmumi.

(42)

Komisija izlasi veidoja, ne tikai pamatojoties uz eksporta apjomu uz Eiropas Savienību, bet arī ņemot vērā pierādījumus par iespējamo subsidēšanu, saskaņā ar informāciju, kas pieejama uzņēmumu, kuri sadarbojās, jaunākajos pieejamos gada pārskatos, un ģeogrāfisko izkliedētību izmeklēšanas laikposmā. Ņemot vērā visus šos faktorus kopā, tika uzskatīts, ka attiecīgais ražotājs eksportētājs jau ir pārstāvēts izveidotajā izlasē.

(43)

Tāpēc Komisija nolēma atzīt ierosināto izlasi par galīgo izlasi.

(44)

Divi izlasē neiekļauti ražotāji eksportētāji oficiāli pieprasīja atsevišķu pārbaudi atbilstoši pamatregulas 27. panta 3. punktam, sniedzot atbildes uz antisubsidēšanas anketas jautājumiem, kas bija paredzēti ražotājiem eksportētājiem. Viens no viņiem ir divu saistītu uzņēmumu grupa, savukārt otram ražotājam nav attiecīgajā ražojumā iesaistītu saistītu uzņēmumu. Tomēr vēl citu pieprasījumu pārbaudīšana papildus izlasē iekļautajām piecām uzņēmumu grupām būtu pārmērīgi apgrūtinoša un, saprātīgi vērtējot, to nevar veikt šai izmeklēšanai atvēlētajā termiņā. Komisija arī atzīmēja, ka šī izmeklēšana tiek veikta vienlaikus ar antidempinga izmeklēšanu par to pašu attiecīgo ražojumu un arī pārklājas ar citām izmeklēšanā, ko Komisija veic tajā pašā laikā. Tāpēc Komisija nolēma neizpildīt pieprasījumus par atsevišķas pārbaudes veikšanu un informēja par to attiecīgos uzņēmumus.

(45)

Viens ražotājs eksportētājs, proti, Wettsen Corporation, atkārtoti norādīja, ka tā situācija būtu jāpārbauda atsevišķi un ka tam varēja aprēķināt individuālu subsīdijas summu un kaitējuma apmēru. Minētais uzņēmums apgalvoja, ka būtu negodīgi un nepamatoti, ja tam piemērojamā subsīdija un kaitējuma apmērs tiktu noteikti, pamatojoties uz datiem, kas iegūti no izlasē iekļautajiem uzņēmumiem.

(46)

Komisija noraidīja šīs piezīmes, jo tā uzskatīja, ka — kā pierādīts 35. apsvērumā —, izveidotā izlase jau ir reprezentatīva, jo tā sastāv no piecām ražotāju grupām, kuras veido 11 dažādi tiesību subjekti. Attiecīgi izlase ir atbilstoša pamatregulas 27. panta 1. punkta b) apakšpunktam, un Komisija apstiprināja, ka izmeklēšanai pieejamajā termiņā tā nebūtu varējusi veikt analīzi par vēl vienu uzņēmumu. Komisija atzīmēja, ka jebkurā gadījumā šāds ražotājs eksportētājs, kas sadarbojas, var prasīt paātrinātu pārskatīšanu atbilstoši pamatregulas 20. pantam.

(47)

ĶV tika nosūtīta anketa. Tā ietvēra īpašas anketas Ķīnas Attīstības bankai (China Development Bank (“CDB”)), Ķīnas Eksporta un importa bankai (Export Import Bank of China (“EXIM”)), Ķīnas Bankai (“BOC”)), Ķīnas Lauksaimniecības bankai (Agricultural Bank of China (“ABC”)), Ķīnas Celtniecības bankai (China Construction Bank (“CCB”), Ķīnas Rūpniecības un tirdzniecības bankai (Industrial and Commercial Bank of China (“ICBC”)) un Ķīnas Eksporta un kredīta apdrošināšanas sabiedrībai (China Export & Credit Insurance Corporation (“Sinosure”)). Minētās bankas un iestādes sūdzībā tika konkrēti minētas (inter alia pamatojoties uz Komisijas konstatējumiem iepriekšējās izmeklēšanās) kā valsts iestādes vai struktūras, kam ir uzdota un uzticēta subsīdiju piešķiršana atbalstāmajām nozarēm, tostarp elektrisko velosipēdu ražotājiem.

(48)

Turklāt ĶV tika lūgts, lai tā pārsūta finanšu iestādēm īpaši paredzēto anketu ikvienai citai finanšu iestādei, kas piešķīrusi aizdevumus vai eksporta kredītus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem vai izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju pircējiem (saistībā ar eksporta pircēju kredītiem), kurus norādījuši paši izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji. Komisija prasīja, lai ražotāji eksportētāji iesniedz ĶV attiecīgo sarakstu, kurā norādītas finanšu iestādes, ar ko jāsazinās. ĶV tika arī prasīts apkopot visas atbildes, ko sniedz minētās finanšu iestādes, un nosūtīt tās tieši Komisijai.

(49)

Turklāt ĶV paredzētā anketa ietvēra īpašas anketas tiem izejmateriālu (t. i., akumulatoru, dzinēju un citu velosipēdu daļu — gan jau nokomplektētu, gan nenokomplektētu) ražotājiem, kas daļēji/pilnīgi pieder valstij (valstij piederoši uzņēmumi jeb “VPU”), vai privātiem uzņēmumiem, kas darbojas valdības uzdevumā. Šajā saistībā ĶV tika arī prasīts pārsūtīt minēto izejmateriālu ražotājiem paredzēto anketu ikvienam citam ražotājam, kas nodrošināja izejmateriālus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem un ko norādījuši paši izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji. Komisija prasīja, lai ražotāji eksportētāji iesniedz ĶV attiecīgo sarakstu, kurā norādītas struktūras, ar ko jāsazinās. ĶV tika prasīts lūgts apkopot visas atbildes, ko sniedz minētie uzņēmumi, un nosūtīt tās tieši Komisijai.

(50)

Viens izejmateriālu piegādātājs, proti, Bafang Electric (Suzhou) Co., Ltd. (“Bafang”), pieteicās pats pēc savas iniciatīvas un prasīja, lai tam iesniedz izejmateriālu ražotājiem paredzēto anketu. Minētais uzņēmums nodrošināja izejmateriālus trim no pieciem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Tāpēc Komisija pārsūtīja Bafang izejmateriālu ražotājiem paredzēto īpašo anketu.

(51)

Anketas tika nosūtītas arī piecām izlasē iekļautām ražotāju eksportētāju grupām, izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem un nesaistītiem importētājiem.

(52)

Komisija saņēma atbildes uz anketas jautājumiem no ĶV. Tās ietvēra atbildes uz īpašās anketas jautājumiem no EXIM Bank, ABC, BOC, ICBC un Sinosure. Komisija arī saņēma atbildes uz anketas jautājumiem no piecām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, no Ķīnas izejmateriālu piegādātāja, kas minēts 50. apsvērumā, un no izlasē iekļautajiem Savienības ražotājiem un izlasē iekļautajiem nesaistītajiem importētājiem.

(53)

Komisija ievāca un pārbaudīja visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu, lai noteiktu subsīdijas, to radīto kaitējumu un Savienības intereses.

(54)

Ķīnas Tirdzniecības ministrijā notika pārbaudes apmeklējums, kurā piedalījās arī amatpersonas no citām atbildīgajām ministrijām (“pārbaudes apmeklējums ĶV”). Minētajā pārbaudes apmeklējumā piedalījās arī pārstāvji no šādām finanšu iestādēm:

(55)

Turklāt saskaņā ar pamatregulas 26. pantu tika veikti pārbaudes apmeklējumi turpmāk norādīto uzņēmumu telpās.

(56)

Komisija pienācīgi informēja visus minētos uzņēmumus par pārbaudes apmeklējumu rezultātiem.

(57)

Ņemot vērā izmeklēšanas sarežģītību un ieinteresēto personu skaitu, Komisija nolēma nenoteikt pagaidu pasākumus šajā lietā. Komisija 2018. gada 24. septembrī informēja visas ieinteresētās personas, ka netiks noteikti kompensācijas maksājumi ĶTR izcelsmes elektrisko velosipēdu importam Savienībā un ka izmeklēšana tiks turpināta.

(58)

Komisija turpināja apkopot un pārbaudīt visu informāciju, ko tā uzskatīja par vajadzīgu galīgo konstatējumu izdarīšanai.

(59)

Komisija 2018. gada 31. oktobrī visām ieinteresētajām personām izpauda būtiskos faktus un apsvērumus, uz kuru pamata tā bija iecerējusi noteikt galīgo kompensācijas maksājumu elektrisko velosipēdu importam Savienībā, un aicināja visas personas 25 dienu laikā sniegt piezīmes. Šajā informācijas izpaušanā Komisija arī informēja ieinteresētās personas par tās pārbaudes apmeklējumu rezultātiem, arī par gadījumiem, kad Komisijai bija jāizmanto pieejamie fakti.

(60)

Attiecīgais ražojums ir ĶTR izcelsmes velosipēdi ar pedāļu mīšanas palīgfunkciju un ar palīgelektromotoru, kurus patlaban klasificē ar KN kodiem 8711 60 10 un ex 8711 60 90 (TARIC kods 8711609010) (“attiecīgais ražojums” jeb “elektriskie velosipēdi” (“e-velosipēdi”)).

(61)

Šī definīcija attiecas uz dažādiem elektrisko velosipēdu veidiem.

(62)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka turpmāk uzskaitītajiem ražojumiem ir vienas un tās pašas fizikālās pamatīpašības, kā arī vieni un tie paši galalietojumi:

(63)

Tāpēc minētie ražojumi ir uzskatāmi par līdzīgiem ražojumiem pamatregulas 2. panta c) punkta nozīmē.

(64)

Savās piezīmēs pēc izmeklēšanas sākšanas ĶV un CCCME apstrīdēja Komisijas nodomu uzskatīt visus elektriskos velosipēdus par vienu ražojumu. Tās jo īpaši apgalvoja, ka no izmeklēšanas darbības jomas jāizslēdz ātrgaitas elektriskie velosipēdi (elektriskie velosipēdi, kuru ātrums ir no 25 km/h līdz 45 km/h). Tās apgalvoja, ka, lai gan standarta elektrisko velosipēdu dzinēja maksimālā jauda (9) ir 250 W, ātrgaitas elektrisko velosipēdu dzinējam var būt lielāka jauda, kas parasti ir no 350 W līdz 500 W.

(65)

Ieinteresētās personas apgalvoja, ka ātrgaitas velosipēdiem ir būtiski atšķirīgas īpašības un paredzētie lietojumi, kā arī cenas. No patērētāju viedokļa ātrgaitas elektriskie velosipēdi nav savstarpēji aizstājami ar visiem pārējiem elektriskajiem velosipēdiem, uz kuriem attiecas šī izmeklēšana.

(66)

Saskaņā ar ĶV un CCCME datiem ir vairāki pamatojumi tam, kāpēc ātrgaitas elektriskie velosipēdi atšķiras no citiem elektriskajiem velosipēdiem. Pirmkārt, atšķirīgi ir izejmateriāli un sastāvdaļas. Piemēram, ātrgaitas elektrisko velosipēdu dzinējam ir lielāka maksimāli pieļaujamā jauda, un elektriskajos velosipēdos izmantotajiem materiāliem ir lielāka izturība un augstāka kvalitāte.

(67)

Otrkārt, būtiski atšķirīgas būtu to izmaksas un cenas. Tā kā pastāv stingrākas prasības attiecībā uz to detaļu kvalitāti un izturību, kas tiek izmantotas ātrgaitas elektrisko velosipēdu ražošanā, ātrgaitas elektrisko velosipēdu ražošanas izmaksas ir augstākas nekā parasto elektrisko velosipēdu ražošanas izmaksas, kas, savukārt, veido augstāku galīgo pārdošanas cenu.

(68)

Treškārt, atšķirīgi ir KN kodi. Kopš 2017. gada 1. janvāra parastie elektriskie velosipēdi ir klasificēti ar KN kodu 8711 60 10, un ātrgaitas elektriskie velosipēdi — ar KN kodu 8711 60 90. Pirms 2017. gada parastie elektriskie velosipēdi tika klasificēti ar (ex) KN kodu 8711 90 10, un ātrgaitas elektriskie velosipēdi — ar (ex) KN kodu 8711 90 90.

(69)

Ceturtkārt, ātrgaitas elektriskie velosipēdi tiek uzskatīti par mehāniskajiem transportlīdzekļiem (L1e-B transportlīdzekļa kategorija), tāpēc to vadītājiem ir nepieciešama vadītāja apliecība, un tiem jāvalkā ķivere. Šādas prasības neattiecas uz parastajiem elektriskajiem velosipēdiem. Šīs prasības būtiski ierobežos to personu loku, kuras var iegādāties un vadīt ātrgaitas elektriskos velosipēdus.

(70)

Piektkārt, uz ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem attiecas atšķirīgi patērētāju veidi. Visbiežāk parasto elektrisko velosipēdu pircēji galvenokārt ir biroja darbinieki vai vecāki cilvēki, kuri atzinīgi vērtē papildu vilces palīdzību, savukārt ātrgaitas elektrisko velosipēdu pircēji lielākoties ir jaunieši, kuri izmanto šos elektriskos velosipēdus intensīvākām darbībām vai sporta pasākumiem.

(71)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka visiem elektriskajiem velosipēdiem ir kopīgas galvenās īpašības. Jo īpaši atzīmēts, ka abiem velosipēdu veidiem paredzēta pedāļu mīšanas funkcija un tie ir aprīkoti ar palīgelektromotoru pedāļu mīšanas palīgfunkcijas nolūkā. Turklāt saskaņā ar Eiropas standartu EN 15194 uz visiem elektriskajiem velosipēdiem attiecas vienas un tās pašas testēšanas procedūras. Pamatojoties uz to, sūdzības iesniedzējs secināja, ka šajā izmeklēšanā tie ir viens ražojums.

(72)

Sūdzības iesniedzējs arī norādīja, ka sakarā ar to, ka palīgmotora palīgfunkcijas atslēgšanās ātrumu var viegli mainīt no 25 km/h līdz 45 km/h un otrādi, šī atšķirība galvenokārt ir datorprogrammatūras programmēšanas, nevis faktisko fizisko atšķirību jautājums.

(73)

Izmeklēšanas laikā importētājs apgalvoja, ka elektriskie velosipēdi, kurus klasificē L1e-A kategorijā, būtu jāizslēdz no ražojumu klāsta, uz kuru attiecas izmeklēšana. L1e-A kategorija ietver elektriskos velosipēdus ar palīgmotora atbalsta funkciju, kuru ātrums ir līdz 25 km/h, bet dzinēja jauda ir līdz 1 kW. Iespējams, ka L1e-A kategorijas elektriskie velosipēdi netiek ražoti Savienībā, un tie nav konkrēti minēti sūdzībā. Importētājs arī apgalvoja, ka L1e-A kategorijas elektriskie velosipēdi nevar radīt kaitējumu Savienības ražošanas nozarei, jo pirmais L1e-A kategorijas elektriskais velosipēds tika pārdots Savienības tirgū vairāk nekā astoņas nedēļas pēc tam, kad sūdzības iesniedzējs bija iesniedzis sūdzību.

(74)

Komisija ņēma vērā visas minētās piezīmes. Komisija atzīmēja, ka sūdzībā ietvertais ražojuma klāsts patiešām attiecās uz visiem velosipēdiem ar pedāļu mīšanas palīgfunkciju un ar palīgelektromotoru. Sūdzībā ietvertajam ražojuma klāstam nav ierobežojuma attiecībā uz transportlīdzekļu klasifikāciju. Tāpēc Komisija secināja, ka L1e-A kategorijas elektriskie velosipēdi ietilpst sūdzības tvērumā. Turklāt arī pēc 73. apsvērumā minētās importētāja tīmekļa vietnes aplūkošanas kļuva skaidrs, ka L1e-A kategorijas elektriskajiem velosipēdiem ir visas parastā elektriskā velosipēda priekšrocības, bet tikai — ar lielāku jaudas rezervi.

(75)

Attiecībā uz ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem ir apgalvots, ka tiem ir ievērojami lielākas ražošanas izmaksas un augstāka pārdošanas cena. Tas pats par sevi nav iemesls, lai ražojumu izslēgtu no ražojuma klāsta, jo ražojuma klāstā parasti ietilpst preces, kas tiek pārdotas par dažādām cenām. Tomēr šis faktors ir ņemts vērā cenu salīdzinājumos un kaitējuma apmēra aprēķinā.

(76)

Attiecībā uz atšķirīgu lietojumu un patērētāju uztveri ir apgalvots, ka parastie elektriskie velosipēdi tiek pārdoti galvenokārt vecākiem cilvēkiem, tādiem velosipēdistiem, kuriem riteņbraukšana ir atpūtas veids, kā arī biroja darbiniekiem, bet ātrgaitas elektriskos velosipēdus lielākoties izmanto, lai veiktu darbības, kurām raksturīga lielāka fiziskā piepūle, piemēram, pārvietošanās starp dzīvesvietu un darbavietu. Tomēr, tā kā biroja darbinieki, lai pārvietotos no mājām uz darbavietu, visticamāk, izmanto parastos elektriskos velosipēdus, šis izmantojums ir ļoti līdzīgs ātrgaitas elektrisko velosipēdu izmantojumam tajā pašā nolūkā. Tāpēc Komisija secina, ka paredzētais lietojums un patērētāju uztvere lielā mērā pārklājas un tādējādi nepamato ražojuma izslēgšanu.

(77)

Attiecībā uz abiem izslēgšanas pieprasījumiem Komisija secināja, ka ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem un L1e-A kategorijas velosipēdiem ir tādas pašas fiziskās īpašības kā pārējiem elektriskajiem velosipēdiem un ka tādējādi tie ietilpst ražojuma klāstā. Lai gan Komisija atzina, ka attiecīgā ražojuma vispārējā kategorijā ietilpst dažādi ražojuma veidi, šis fakts pats par sevi nevar būt pietiekams pamats izslēgšanai no ražojuma klāsta. Atšķirīga muitas klasifikācija vienā un tajā pašā attiecīgā ražojuma vispārējā kategorijā arī nav kritērijs, kas per se būtu iemesls izslēgšanai. Antidempinga un antisubsidēšanas izmeklēšanās patiešām ļoti bieži attiecīgais ražojums ietver virkni muitas kodu. Visbeidzot, prasības attiecībā uz attiecīgā ražojuma vai līdzīga ražojuma izmantošanu pēc pārdošanas neietekmē fiziskās pamatīpašības, kas definē šo ražojumu antisubsidēšanas izmeklēšanas nolūkā. Tāpat ražojuma klāstu nenosaka patērētāju kategorijas, kas izvēlēsies vienu vai otru ražojuma veidu. Tāpēc šie apgalvojumi tika noraidīti.

(78)

Viens importētājs apgalvoja, ka elektriskie trīsriteņi būtu jāizslēdz no izmeklēšanai paredzētā ražojuma klāsta. Tas apgalvoja, ka nav skaidrs, vai izmeklēšana faktiski aptvēra visus velosipēdu veidus (ietverot divriteņu, trīsriteņu un četrriteņu velosipēdus) vai tikai divriteņu velosipēdus, jo paziņojuma par procedūras sākšanu virsrakstā bija norādīts, ka antisubsidēšanas procedūra attiecas uz elektrisko velosipēdu importu.

(79)

Komisija norādīja, ka ražojuma klāsts, uz kuru attiecas izmeklēšana, tomēr tiek definēts nevis paziņojuma par procedūras sākšanu virsrakstā, bet gan 2. iedaļā “Ražojums, uz kuru attiecas izmeklēšana”. Šajā iedaļā ir skaidri noteikts, ka ražojums, uz kuru attiecas izmeklēšana, ietver “velosipēdus”. Termins “velosipēdi” neaprobežojas ar divriteņu velosipēdiem, bet ietver arī trīsriteņu un četrriteņu velosipēdus. Tā kā divriteņu velosipēdi neapstrīdami ir izplatītākais velosipēdu veids, virsraksts bija attiecināts uz divriteņu velosipēdiem, neizslēdzot no izmeklēšanas darbības jomas citu veidu velosipēdus. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(80)

Importētājs arī apgalvoja, ka izmeklēšana ir konkrēti vērsta uz divriteņu velosipēdiem. Komisija nepiekrita šim apgalvojumam. Tā bija apkopojusi informāciju, kas aptver visus elektrisko velosipēdu veidus. Savienības ražotājiem un ražotājiem eksportētājiem bija jānorāda riteņu skaits visiem ražojumiem, ko tie ražo un pārdod Savienības tirgū. Tāpēc ir skaidrs, ka visā izmeklēšanas gaitā trīsriteņu velosipēdi tika atsevišķi identificēti un izmeklēti. Tā kā divriteņu velosipēdi neapšaubāmi ir izplatītākais velosipēdu veids, nav pārsteidzoši, ka terminu “e-velosipēdi/ elektriskie velosipēdi” parasti lieto, attiecinot to uz visiem elektrisko velosipēdu veidiem gan šajā izmeklēšanā, gan tirgū. Tas nenozīmē, ka izmeklēšanā netika ņemti vērā citi velosipēdu veidi.

(81)

Tāpēc Komisija secināja, ka ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem, L1e-A kategorijas elektriskajiem velosipēdiem un elektriskajiem trīsriteņu velosipēdiem ir tādas pašas fiziskās pamatīpašības un pazīmes, kā arī galalietojumi, kā citiem elektrisko velosipēdu veidiem, un tāpēc tos nevar izslēgt no ražojuma klāsta, uz kuru attiecas izmeklēšana.

(82)

Pēc informācijas izpaušanas trīs Ķīnas ražotāji eksportētāji, viens importētājs un CCCME atkārtoti prasīja izslēgt no ražojuma klāsta elektriskos velosipēdus ar motorizētu pedāļu mīšanas palīgfunkciju, kuru ātrums ir līdz 45 km/h (“ātrgaitas elektriskie velosipēdi”).

(83)

Minētās personas argumentēja, ka ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem ir būtiski atšķirīgas īpašības un paredzētie lietojumi, uz tiem neattiecina tās pašas regulatīvās prasības, būtiski atšķiras to cenas un izmaksas, kā arī no patērētāju viedokļa tie nav savstarpēji aizvietojami ar pārējiem elektriskajiem velosipēdiem ar motorizētu pedāļu mīšanas palīgfunkciju, kuru ātrums ir līdz 25 km/h un uz kuriem attiecas šī izmeklēšana.

(84)

CCCME apgalvoja, ka Komisija nav ņēmusi vērā, ka patērētāju īstenotā izmaiņu veikšana programmatūrā attiecībā uz atslēgšanās ātrumu, kā minējis sūdzības iesniedzējs, ir nelikumīga, un piebilda, ka šo varbūtību nevar uzskatīt par iespējamu.

(85)

Sūdzības iesniedzējs piekrita, ka tas, ka patērētāji palielina motorizētās pedāļu mīšanas palīgfunkcijas atslēgšanās ātrumu, veicot izmaiņas programmatūrā, ir nelikumīgi. Tomēr tas atgādināja, ka tā apgalvojums nebija saistīts ar šādu iespēju, bet gan attiecās uz izmaiņām, ko veica ekonomikas dalībnieki (importētāji, tirgotāji) pirms elektrisko velosipēdu laišanas Savienības tirgū. Patiešām, ja šādas izmaiņas programmatūras programmēšanā ir saistītas ar motorizētās pedāļu mīšanas palīgfunkcijas atslēgšanās ātrumu samazināšanu, tās ir likumīgas no ražojuma tipa apstiprinājuma viedokļa. Sūdzības iesniedzējs piebilda, ka šādas izmaiņas programmatūras programmēšanā rada acīmredzamu antisubsidēšanas pasākumu apiešanas risku.

(86)

Komisija norādīja, ka 72. apsvērums attiecas ne tikai uz patērētāju veiktām izmaiņām programmatūrā, bet tajā ir runa par programmatūras programmēšanu kopumā. Turklāt minētajā apsvērumā ir skaidri minēta iespēja gan palielināt, gan samazināt atslēgšanās ātrumu. Lai gan CCCME norāda, ka tas, ka patērētājs palielina motorizētās pedāļu mīšanas palīgfunkcijas atslēgšanās ātrumu, veicot izmaiņas programmatūrā, ir nelikumīgi, tas tomēr neapšauba citas programmatūras programmēšanā veiktas izmaiņas, piemēram, motorizētās pedāļu mīšanas palīgfunkcijas atslēgšanās ātruma samazināšanu, ko veic 85. apsvērumā minētie ekonomikas dalībnieki. Tāpēc šis arguments tika noraidīts.

(87)

CCCME apgalvoja, ka sūdzības iesniedzēja arguments, ka visiem elektriskajiem velosipēdiem veic vienādus testus saskaņā ar standartu EN 15194, ir neprecīzs. CCCME norādīja, ka saskaņā ar standartu EN 15194 visiem elektriskajiem velosipēdiem piemēro vienādas testa procedūras. Tomēr minētajam standartam nav ietekmes uz ātruma starpību, kas nosaka atšķirīgas prasības un padara ātrgaitas elektriskos velosipēdus par savstarpēji neaizvietojamiem ar citiem elektriskajiem velosipēdiem. CCCME arī argumentēja, ka atšķirībā no parastajiem elektriskajiem velosipēdiem ātrgaitas elektriskie velosipēdi neietilpst standarta EN 15194 darbības jomā.

(88)

CCCME norādīja, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 168/2013 ātrgaitas elektriskie velosipēdi ir aplūkoti kā mopēdi, ko paredzēts izmantot uz koplietošanas ceļiem (10). Minētās regulas darbības joma neattiecas uz elektriskajiem velosipēdiem ar motorizētu pedāļu mīšanas palīgfunkciju, kuru ātrums ir līdz 25 km/h. Papildu noteikumi, kas piemērojami ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem, attiecas uz nodokļiem, licencēšanu un apdrošināšanu, numurzīmēm un mopēdiem atbilstošu ķiveru un drošības atbilstības pārbaudēm.

(89)

CCCME norādīja, ka 77. apsvērumā izklāstītā argumentācija, ka visiem elektriskajiem velosipēdiem ir vienādas fizikālās īpašības, neatspēko argumentu, ka pastāv atšķirīgas aprīkojuma un regulatīvās prasības, kas saistītas ar ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem. CCCME apgalvoja, ka šo atšķirīgo prasību dēļ ātrgaitas elektriskie velosipēdi nav savstarpēji aizvietojami ar citiem elektriskajiem velosipēdiem un ka patērētāji piekrīt šim viedoklim. Lai pamatotu šo apgalvojumu, CCCME atsaucās uz Eiropas Riteņbraucēju federācijas iebildumu pret Komisijas priekšlikumu pieprasīt civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu par visiem elektriskajiem velosipēdiem, nevis tikai ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem.

(90)

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka visiem elektriskajiem velosipēdiem ir vienādas fiziskās īpašības. Sūdzības iesniedzējs jo īpaši norādīja, ka visi elektriskie velosipēdi tiek izgatavoti no vienām un tām pašām velosipēdu detaļām un sastāvdaļām un ka nav tādu velosipēdu detaļu, kas tiktu izmantotas vienīgi ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem. Tas attiecas arī uz motoriem, ko ražo lielākie motoru ražotāji un ko var izmantot visu veidu elektrisko velosipēdu piedziņai ar atbilstoši saprogrammētu programmatūru. Tāpēc atšķirību starp ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem un citiem elektriskajiem velosipēdiem nevar ticami noteikt, pamatojoties uz to ārējo izskatu.

(91)

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka patērētāju uztvere nav noteicošs faktors ražojuma klāsta noteikšanā tirdzniecības aizsardzības procedūrās, un apgalvoja, ka dažādajās lietojuma kategorijās (piemēram, lietošanai svārstsatiksmē, uz sabiedriskajiem ceļiem, sacīkstēs un kalnos) ir pieejami elektriskie velosipēdi ar visiem motorizētas pedāļu mīšanas palīgfunkcijas līmeņiem un tos tirgo visām klientu grupām neatkarīgi no viņu vecuma un dzimuma. Tāpēc patērētāju uztvere un lietojums nepamato ātrgaitas elektrisko velosipēdu izslēgšanu no ražojuma klāsta.

(92)

Sūdzības iesniedzējs norādīja, ka tipa apstiprinājuma kritērijs un — vispārīgākā nozīmē — klasifikācija atbilstoši Regulai (ES) Nr. 168/2013 nav piemēroti ražojuma klāsta definēšanai šajā gadījumā. Sūdzības iesniedzējs argumentēja, ka tipa apstiprinājumu nepiemēro visiem ātrgaitas elektriskajiem velosipēdiem, bet tikai tiem, ko paredzēts izmantot uz koplietošanas ceļiem. Minētais izslēdz, piemēram, elektriskos kalnu velosipēdus, ko izmanto vienīgi sacensībām vai braukšanai pa bezceļiem kalnos, un tiem arī nepiemēro plašākas prasības attiecībā uz tipa apstiprinājumu (numurzīmi, ķiveri un apdrošināšanu).

(93)

Turklāt sūdzības iesniedzējs argumentēja, ka elektriskajiem velosipēdiem, kam nepiemēro tipa apstiprinājumu atbilstoši Regulai (ES) Nr. 168/2013, tik un tā piemēro tieši tādas pašas ražojumu drošības prasības saskaņā ar Savienības direktīvu par mašīnām. Sūdzības iesniedzējs arī piebilda, ka piemērojamais standarts, kas nosaka konkrētas prasības, ir viens un tas pats visiem elektriskajiem velosipēdiem, proti, harmonizētais standarts EN 15194, un tāpēc tas atkārtoja savu apgalvojumu, kas izklāstīts 71. apsvērumā.

(94)

Komisija norādīja, ka tās priekšlikums attiecināt prasību par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu uz visiem elektriskajiem velosipēdiem, uz kuru CCCME atsaucās, lai pamatotu savu apgalvojumu par patērētāju uztveres atšķirībām, vienlīdz apliecināja to, ka regulatīvo prasību atšķirības turpinājās un nenodrošināja piemērotu un stabilu pamatu ātrgaitas elektrisko velosipēdu izslēgšanai no ražojuma klāsta. Komisija secināja, ka iesniegtā papildu informācija nebija tāda veida informācija, kas mainītu tās konstatējumus par ražojuma klāstu, proti, ka elektriskajiem velosipēdiem ir vienādas fizikālās īpašības un iezīmes un ka patērētāju uztvere, kā arī lietojumi būtiski pārklājas. Tāpēc CCCME argumenti tika noraidīti.

(95)

Tā kā netika saņemtas citas piezīmes par ražojuma klāstu, Komisija apstiprināja secinājumus, kas izklāstīti 74.–81. apsvērumā.

(96)

Pirms Komisija analizēja iespējamo subsidēšanu īpašu subsīdiju vai subsīdiju programmu veidā (3.5. iedaļa un nākamās iedaļa), tā novērtēja valdības plānus, projektus un citus dokumentus, kuri attiecās uz vairāk nekā vienu no subsīdijām vai subsīdiju programmām. Komisija konstatēja, ka visas novērtējamās subsīdijas vai subsīdiju programmas turpmāk izklāstīto iemeslu ir daļa no ĶV centrālās plānošanas.

(97)

ĶTR Valsts ekonomiskās un sociālās attīstības trīspadsmitās piecgades plānā (“13. piecgades plāns”), kas attiecas uz 2016.–2020. gadu, ir uzsvērts ĶV stratēģiskais redzējums attiecībā uz galveno nozaru, piemēram, elektrisko velosipēdu ražošanas nozares, pilnveidi un attīstību.

(98)

Tajā ir uzsvērta tehnoloģiskās inovācijas nozīme ĶTR ekonomikas attīstībā, kā arī tas, cik svarīgi joprojām ir videi draudzīgās attīstības principi. Tāpat kā 12. piecgades plānā, arī šā plāna 5. nodaļā ir noteikts, ka viens no galvenajiem attīstības virzieniem ir veicināt tradicionālo rūpniecības nozaru struktūras modernizāciju. Šī ideja ir plašāk izklāstīta 22. nodaļā, kurā ir skaidrota stratēģija, kā modernizēt tradicionālās rūpniecības nozares ĶTR, veicinot to tehnoloģisku pārveidi. Šajā ziņā 13. piecgades plānā ir noteikts, ka uzņēmumiem tiks sniegts atbalsts, lai “veiktu visaptverošus uzlabojumus tādās jomās kā ražošanas tehnoloģijas, rūpniecības iekārtas, vides aizsardzība un energoefektivitāte”.

(99)

Jo īpaši V daļā (22.–24. nodaļā) ir izvirzīts mērķis attīstīt optimizētu mūsdienīgu rūpniecības sistēmu nolūkā nodrošināt, ka Ķīna līdz 2025. gadam kļūst par “ražošanas dzinējspēku”. Lai jaunās ražošanas nozares varētu sekmēt ekonomiku, plāns “mudina” attīstīt jaunās enerģijas transportlīdzekļus un veicina to izmantošanu, kā arī mudina attīstīt pilnībā elektriskus transportlīdzekļus. Sīkāk plāna 23. nodaļā par stratēģisku jaunu ražošanas nozaru attīstību ir norādīts, ka ĶV “atbalstīs nākamās paaudzes informācijas tehnoloģijas, jaunas enerģijas transportlīdzekļu, (..), videi nekaitīgas un mazoglekļa tehnoloģijas, (..) attīstību”. Turklāt ĶV “sekmēs inovāciju un rūpniecisko lietojumu jaunās augsto tehnoloģiju jomās, tādās kā (..) sistēmas augstas efektivitātes enerģijas uzglabāšanai un enerģijas sadalei, (..), vides aizsardzība (..)”.

(100)

Minētajā 13. piecgades plānā “jaunās enerģijas transportlīdzekļi” ir iekļauti kā viena no sešām Ķīnas “stratēģiskajām nozarēm” un ir noteikts, ka “tiks strādāts, lai nodrošinātu, ka stratēģisko jauno ražošanas nozaru pievienotā vērtība sasniedz 15 % no Ķīnas IKP”. Konkrēti 23. nodaļā ĶV apņemas:

(101)

Arī Vieglās rūpniecības attīstības plānā (2016.–2020. gadam) (“Vieglās rūpniecības attīstības plāns”), ko ĶV sagatavoja, lai īstenotu 13. piecgades plānu un stratēģiju “Ražots Ķīnā 2025”, velosipēdu un akumulatoru ražošanas nozares ir norādītas kā pamatnozares.

(102)

Velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozarēs ir vajadzīga “tehnoloģijas reformu inženiertehniskā izstrāde”, ko panāk, “industrializējot jaunu materiālu velosipēdus, inteliģentās, videi nekaitīgās un efektīvās elektrisko velosipēdu ražošanas līniju un būtiskās daļas”. Plānā jo īpaši ir arī ieteikts “sekmēt velosipēdu ražošanas nozares attīstību svara ziņā vieglas, daudzveidīgas, modernas un inteliģentas produkcijas virzienā; paātrināt īpaši izturīgu vieglu materiālu, pārvades, piedziņas sistēmas, jaunās enerģijas, inteliģento sensoru tehnoloģijas un lietu interneta tehnoloģijas pētniecību un izstrādi, kā arī lietojumu; “pievērsties tādu daudzveidīgu velosipēdu izstrādei, kas ir piemēroti modernai un ikdienas lietošanai, treniņiem un fitnesam, tāliem braucieniem laukos un ir ar augstu salocīšanas veiktspēju, un tādu elektrisko velosipēdu izstrādei, kas ir saderīgi ar standarta un inteliģentajiem elektriskajiem velosipēdiem, kuriem ir litija jonu akumulators”.

(103)

Vieglās rūpniecības attīstības plānā ir arī uzskaitīti daži konkrēti politikas pasākumi, lai sekmētu pamatnozares, piemēram, elektrisko velosipēdu un akumulatoru nozares, kā izklāstīts nākamajos trīs apsvērumos.

(104)

Pirmais pasākumu kopums ir saistīts ar tirgus pieejamības palielināšanas reformu, galvenokārt vienkāršojot administratīvos pasākumus (t. i., atceļot nevajadzīgus apstiprinājumus, mazinot un standartizējot maksas un apstiprināšanas procesu). ĶV arī uzskaita nozaru jomas un darījumdarbības virzienus, kuros ieguldījumi ir aizliegti vai ierobežoti (t. i., ieguldījumu katalogi; skatīt 126. apsvērumu).

(105)

Otrais pasākumu kopums attiecas uz finanšu nodokļu politikas atbalsta palielināšanu:

(106)

Trešais pasākumu kopums attiecas uz finanšu politikas atbalsta palielināšanu, jo īpaši uz šādām darbībām:

(107)

Vieglās rūpniecības attīstības plāni ir izstrādāti arī vietējā līmenī. Kā piemēru var minēt Tiaņdzjiņas municipalitātes Vieglās un tekstila rūpniecības attīstības 12. piecgades plānu (2011.–2015. gadam), kurā atbalstīta četru valsts līmeņa vieglās rūpniecības bāzu izveide attiecīgajā provincē: “Tiaņdzjiņas pilsēta uzbūvēs valsts līmeņa velosipēdu ražošanas un eksporta bāzi. Par pamatu izmantojot rūpniecisko parku “Ķīnas velosipēdu karaliste” Ucjinas apgabalā un (elektrisko) velosipēdu rūpniecisko parku Binhai apgabalā, mēs intensīvi attīstīsim (elektrisko) velosipēdu, rezerves detaļu u. c. ražošanas nozares”.

(108)

Tāpat Tiaņdzjiņas 13. piecgades plānā rūpniecības ekonomiskajai attīstībai ir noteikti skaidri mērķi atbalstīt velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozares, tostarp detaļu nozares, piemēram:

(109)

Konkrētāk, 13. piecgades plānā velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei (“13. velosipēdu plāns”), ko izdevusi Ķīnas Velosipēdu ražotāju asociācija (“CBA”), velosipēdu ražošanas nozare ir minēta kā viena no “jaunajām ražošanas nozarēm”: jauno ražošanas nozaru līmenis ir paaugstināts līdz valsts stratēģijas līmenim, piemēram, tādām nozarēm kā jaunā enerģija, jauni materiāli, internets, energotaupība un vides aizsardzība, kā arī informācijas tehnoloģija, tāpēc par nenovēršamu tendenci tradicionālajām ražošanas nozarēm ir kļuvusi ienākšana vidējā un augstākā līmeņa tehnoloģiju kopienā. Jo īpaši pēc piektās plenārsēdes, kas ierosināta, lai“veicinātu mazoglekļa satiksmes un transporta attīstību un sekmētu videi nekaitīgu pārvietošanos ar velosipēdiem, velosipēdu ražošanas nozare noteikti izmantos jaunās vēsturiskās attīstības iespējas.”

(110)

Turklāt 13. velosipēdu plānā ir noteikti izmērāmi mērķi, kas ĶV jāsasniedz velosipēdu ražošanas nozarē līdz 2020. gadam: “ieņēmumi, ko augstākā līmeņa uzņēmumi gūs no savas galvenās darījumdarbības, visā ražošanas nozarē sasniegs vidējo gada apgrozījuma pieaugumu, kas ir 6 %, un līdz 2020. gadam pārsniegs 200 miljardus RMB. Velosipēdu un rezerves detaļu eksporta apjoms saglabāsies stabils, un elektrisko velosipēdu eksports krasi palielināsies. Tiks vēl vairāk nostiprināta ražošanas nozares integrācija, un vadošo uzņēmumu ieguldījums izlaides apjomā pārsniegs 50 %. Ražošanas nozare izlolos, kopīgi veidos un uzlabos 3–5 nozares kopas un īpašos reģionus. Vidējā un augstākā līmeņa tehnoloģijas velosipēdu un litija akumulatoru elektrisko velosipēdu īpatsvars palielināsies katru gadu.”

(111)

Turklāt 13. velosipēdu plānā ir paredzēts, ka “tiks izveidots viens līdz divi starptautiski populāri zīmoli”. Papildus esošajām balvām, ko piešķir elektrisko velosipēdu ražotājiem (piemēram, “slavens Ķīnas zīmols”, “populāra Ķīnas preču zīme”, “vieglās rūpniecības zīmola veicināšanas sistēma”, “izdevīgs vieglās rūpniecības zīmols” un “rūpniecības zīmola veicināšanas parauguzņēmums”) plānā ir arī paredzēts uzlabot “zīmolu veicināšanas sistēmu” un veikt “zīmolu vērtības noteikšanu un novērtējumu”.

(112)

Viens no 13. velosipēdu plānā uzskaitītajiem galvenajiem uzdevumiem ir “turpināt daudzveidīgu, augstākā līmeņa tehnoloģijas un zīmola velosipēdu izstrādi ražošanas nozarē un pakāpeniski palielināt to cilvēku īpatsvaru, kuri pārvietojas ar velosipēdu, un vidējā un augstākā līmeņa tehnoloģijas velosipēdu īpatsvaru; ieviest vieglos, litija akumulatoru un viedos elektriskos velosipēdus un pastāvīgi palielināt litija akumulatoru velosipēdu tirgus daļu un elektrisko velosipēdu eksporta īpatsvaru”.

(113)

Tāpat 13. velosipēdu plānā kā viens no galvenajiem mērķiem ir norādīta “neatkarīgu zīmolu elektrisko velosipēdu eksporta īpatsvara un cenu noteikšanas tiesību palielināšana”.

(114)

To ieguldījumu projektu katalogā, kuri valdībai jāpārbauda un jāapstiprina, ĶV ir noteikusi paaugstinātu prioritāti alternatīvās enerģijas transportlīdzekļiem, tostarp elektriskajiem velosipēdiem: “Ražošanas jaudu, kas palielina tradicionālo, ar degvielu darbināmo transportlīdzekļu skaitu, stingri kontrolē tā, lai principā jauni tradicionālo, ar degvielu darbināmo transportlīdzekļu ražotāji vairs netiktu pārbaudīti un apstiprināti transportlīdzekļu būvniecībai. Pieliek pūles, lai aktīvi virzītu alternatīvās enerģijas transportlīdzekļu izstrādi veselībai nekaitīgā un pienācīgā veidā.”

(115)

Turpretī ar degvielu darbināmos mopēdus ĶV ir iekļāvusi “novecojušo ražojumu” sarakstā, kas ietverts Rūpniecības pārstrukturēšanas virzības katalogā (2011. gada redakcija, 2013. gada grozījums).

(116)

Tomēr ĶV centieni neaprobežojas tikai ar elektriskajiem velosipēdiem, bet attiecas arī uz to daļām, proti, dzinējiem vadības bloku un akumulatoriem.

(117)

13. velosipēdu plānā ir skaidri noteikta saikne starp elektrisko velosipēdu un to daļu izstrādi, iesakot “nepārtraukti paplašināt alumīnija sakausējumu, magnija sakausējumu, titāna sakausējumu un citu vieglo metālu sakausējumu, oglekļa šķiedru un citu kompozītmateriālu izmantošanu gatavajos velosipēdos un to daļās; uzlabot spēju neatkarīgi izgatavot nokomplektētus velosipēdus, paaugstinot daļu kvalitāti un līmeni; pilnveidot četru galveno elektrisko sastāvdaļu, proti, vadības ierīces, akumulatora, dzinēja un lādētāja, vispārējo veiktspēju nolūkā attīstīt efektīvu, enerģiju taupošu, drošu un uzticamu elektrisko velosipēdu elektrisko sistēmu.”

(118)

Turklāt 13. velosipēdu plānā ir paredzēts, ka “13. piecgades periodā “tiks sasniegti panākumi šādās pamattehnoloģijās”:

(119)

Saikne starp elektrisko velosipēdu un to daļu izstrādi bija noteikta jau 12. piecgades plānā velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei. Tajā ir vairākkārt minēta “ražošanas ķēžu” integrācija un vajadzība “paātrināt nozares kopējo pamattehnoloģiju pētniecību un izstrādi”.

(120)

Konkrētāk, 12. velosipēdu plānā starp galvenajiem mērķiem nozares attīstības mērķiem 12. piecgades periodā ir noteikti šādi:

(121)

12. velosipēdu plānā ir arī uzskaitītas galvenās tehnoloģiju inovācijas, kas sasniedzamas 12. piecgades periodā. Tās inter alia ir šādas:

(122)

Plašākas norādes par augšupējo komponentu izstrādes pakārtošanu elektrisko velosipēdu lejupējo komponentu ražošanas nozares attīstībai ir sniegtas Sudžou municipalitātes valdības Galvenā biroja paziņojumā par administratīvo pasākumu apriti attiecībā uz Municipālās rūpniecības un ekonomikas uzlabošanas īpašo fondu (SU FU BAN 2014-137) un saistītajā Paziņojumā par Sudžou municipalitātes 2016. gada fiskālās īpašās fondu programmas piemērošanu. Konkrēti minētās programmas A3.1. pantā cita starpā ir minēti šādi nosacījumi dotācijas saņemšanai: “ražojumiem ir tādas iezīmes kā liels tirgus potenciāls, augsts dzinējspēks un “plaisas novēršana” rūpnieciskajā ķēdē”.

(123)

Turklāt 13. piecgades plāna 23. nodaļā ir skaidri norādīts uz ĶV atbalstu “augsti efektīvas enerģijas uzglabāšanas” attīstīšanai (skatīt arī 97. apsvērumu).

(124)

Arī Vieglās rūpniecības attīstības plānā (2016.–2020. gadam) akumulatoru ražošanas nozare ir minēta kā viena no “pamatnozarēm”. Papildus vispārējiem politikas pasākumiem, kas izklāstīti 96.–107. apsvērumā, plānā ir ieteikts arī īstenot “Svina akumulatoru ražošanas nozares specifikācijas”.

(125)

Tiaņdzjiņas municipalitātes Vieglās un tekstila rūpniecības attīstības 13. piecgades plānā (2016.–2020. gadam) ir norādīta saikne starp atbalstu elektrisko velosipēdu ražošanai un to daļām: “Mēs veicināsim jaunu materiālu, tostarp kompozītmateriālu, vieglo sakausējumu, mazleģētā tērauda, izmantošanu velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanā. Mēs stimulēsim mikroskaitļotāju vadības tehnoloģijas, jaunās enerģijas akumulatoru un efektīvu elektroierīču izmantošanu elektroakumulatoros.”

(126)

Velosipēdu daļas un jo īpaši akumulatori un rāmjiem paredzēti vieglie metāli ir ietverti “atbalstāmo nozaru” sarakstā Ārvalstu ieguldījumu nozaru ievirzes katalogā (pārskatīts 2017. gadā). Sarakstā ir iekļautas jo īpaši šādas pozīcijas:

(127)

Tāpat Prioritāro nozaru katalogā ārvalstu ieguldījumiem centrālajā Ķīnā un Ziemeļķīnā ir atbalstīti ārvalstu ieguldījumi rūpniecībā saistībā ar elektrisko velosipēdu daļām, kas ietver: i) alumīnija sakausējuma materiālu un izstrādājumu ražošanu; ii) servomotoru un piedziņas ierīču ražošanu, iii) īpaša aprīkojuma pētniecību, izstrādi un ražošanu litija akumulatoru un citu litija izstrādājumu ražošanai, iv) vieglo materiālu, piemēram, īpaši izturīgu materiālu, izstrādi un ražošanu.

(128)

Litija akumulatori ir iekļauti “atbalstāmo nozaru” sarakstā Rūpniecības pārstrukturēšanas virzības katalogā (2013. gada grozījums) (2011. gada redakcija) (izdots ar Valsts attīstības un reformu komisijas Rīkojumu Nr. 9).

(129)

Elektrisko velosipēdu ražošanas nozare par stratēģisku, prioritāru un/vai atbalstāmu nozari atzīta arī turpmāk minētajos dokumentos.

(130)

Visbeidzot, kā liecina pieejamā informācija, elektrisko velosipēdu ražošanas nozare un to daļu (proti, akumulatoru, dzinēju, vadības bloku un vieglmetāla sastāvdaļu) ražošanas nozare tādējādi tiek uzskatītas par pamatnozarēm / stratēģiskām nozarēm, kuru attīstību ĶV aktīvi veicina kā politikas mērķi.

(131)

ĶV vispirms norādīja, ka tai nav pieejams 13. piecgades plāns velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei un attiecīgi nav spējīga iesniegt jebkādas piezīmes par plānu.

(132)

ĶV savā atbildē uz anketas jautājumiem arī norādīja, ka CBA ir tikai rūpnieciska asociācija, ko brīvprātīgi organizē velosipēdu, elektrisko velosipēdu un to rezerves daļu ražotāji. ĶV arī apgalvoja, ka CBA nav valdības departaments.

(133)

CBA apgalvoja, ka ir neatkarīga struktūra, ko nekontrolē ĶV. Lai pamatotu šo apgalvojumu, tā atsaucās uz “Tirdzniecības kameru un administratīvo struktūru vispārējo atsaistes plānu”, ko izdevis Ķīnas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas galvenais birojs un Valsts padomes galvenais birojs.

(134)

CBA arī apgalvoja, ka 13. velosipēdu piecgades plāns ir konfidenciāls.

(135)

Pēc informācijas izpaušanas Giant Group apgalvoja, ka viens no tā saistītajiem uzņēmumiem tikai ražoja līdzīgo ražojumu, bet neeksportēja elektriskos velosipēdus uz Savienību. Tāpēc jebkādu subsīdiju, ko saņēma minētais uzņēmums, nevar automātiski uzskatīt par subsīdiju, kas piešķirta ražojumam, kurš laists brīvā apritē Savienībā, izraisot kaitējumu Savienības ražošanas nozarei. Turklāt arī šādas piešķirtās subsīdijas radītie ieguvumi netika nodoti tālāk saistītajam uzņēmumam, kurš eksportēja attiecīgo ražojumu uz Savienību. Tādējādi Giant Group apgalvoja, ka subsīdija, ko saņēma uzņēmums, kurš ražoja līdzīgo ražojumu, neradīja ieguvumus eksportam, un tāpēc tā būtu jāizslēdz no eksporta uzņēmuma subsidēšanas apjoma aprēķina.

(136)

Komisija uzskatīja, ka 13. velosipēdu plānam vajadzēja būt pieejamam ĶV un ka tas nebūtu uzskatāms par ierobežotu, pamatojoties uz turpmāk izklāstītajiem faktiem.

(137)

Visbeidzot, CBA neiesniedza nekādus pierādījumus par 13. velosipēdu plāna konfidencialitāti.

(138)

Komisija apkopoja vairākus elementus, uz kuru pamata tika secināts, ka CBA bija cieša saikne ar ĶV, jo īpaši 2016. gadā, kad tika apstiprināts Velosipēdu plāns —

(139)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, Komisija noraidīja apgalvojumus par 13. velosipēdu plāna esību un konfidencialitāti un CBA neatkarību.

(140)

Attiecībā uz Giant Group apgalvojumu Komisija uzskatīja, ka dažādie tiesību subjekti, kas ražo un pārdod elektriskos velosipēdus, visi pieder pie vienas un tās pašas grupas. Giant Group to neapstrīdēja. Tāpēc saņēmēja konkrētā funkcija (neatkarīgi no tā, vai tas tieši eksportēja attiecīgo ražojumu izmeklēšanas laikposmā) tika uzskatīta par nebūtisku, ar nosacījumu, ka saņēmējs bija saistīts ar ražotāju eksportētāju un saņēma ieguvumus, kas saistīti ar ražojumu, uz kuru attiecas izmeklēšana. Giant Group neapstrīdēja, ka šādi ieguvumi patiešām tika saņemti. Komisija uzskatīja, ka ieguvumi, ko saņēma pie vienas grupas piederoši tiesību subjekti, kuri ir iesaistīti elektrisko velosipēdu ražošanā un pārdošanā, ir apkopoti grupas līmenī un ir attiecīgā gadījumā sadalīti. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(141)

Komisija prasīja, lai ĶV pārsūta īpašas anketas sešām valstij piederošām bankām, kas norādītas sūdzībā, kā arī jebkurām citām finanšu iestādēm, kas izsniedza aizdevumus vai eksporta kredītus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem.

(142)

ĶV apgalvoja, ka tā ir sazinājusies ar iepriekš minētajām finanšu iestādēm. Tomēr atbildes uz aptaujas anketas jautājumiem sniedza tikai četras sūdzībā konkrēti minētas valstij piederošas bankas.

(143)

ĶV informēja, ka tai nav tiesību prasīt informāciju no valstij piederošām bankām, kuras nebija atbildējušas uz anketas jautājumiem, jo tās darbojas neatkarīgi no ĶV. ĶV arī uzskatīja, ka Komisija ir tai piemērojusi nepamatotu slogu un ka nav pietiekamu norādījumu par to, kā iesniegt prasīto informāciju un kā sagatavot atbilžu nekonfidenciālās versijas.

(144)

Komisija nepiekrita šim viedoklim. Pirmkārt, ĶV ir pieejama no valstij piederošām struktūrām prasītā informācija par visām struktūrām, kurās ĶV ir galvenais akcionārs vai liels akcionārs. Saskaņā ar Ķīnas Tautas Republikas Likumu par valstij piederošiem uzņēmumu aktīviem (14) valstij piederošu aktīvu uzraudzības un administrēšanas aģentūras, ko izveidojusi Valsts padomes Valstij piederošu aktīvu uzraudzības un administrēšanas komisija un vietējās pašvaldības, valdības uzdevumā pilda valsts ieguldījumu uzņēmuma kapitāla ieguldītāja pienākumus un uzņemas atbildību. Tādējādi šādām aģentūrām ir tiesības saņemt peļņu no aktīviem, piedalīties svarīgu lēmumu pieņemšanā un atlasīt valsts ieguldījumu uzņēmumu vadošos darbiniekus. Turklāt saskaņā ar iepriekš minētā Likuma par valstij piederošiem aktīviem 17. pantu par valstij piederošiem aktīviem valsts ieguldījumu uzņēmumi atzīst, ka tos uzrauga un administrē vietējās pašvaldības un valdības departamenti un aģentūras, tie atzīst valsts uzraudzību un ir atbildīgi pret kapitāla ieguldītājiem.

(145)

Turklāt ĶV ir arī nepieciešamās pilnvaras mijiedarboties ar finanšu iestādēm, pat ja tās nav valstij piederošas, jo tās atrodas Ķīnas banku regulējuma iestādes jurisdikcijā. Piemēram, saskaņā ar Banku uzraudzības likuma (15) 33. un 36. pantu CBRC ir tiesības pieprasīt visām ĶTR reģistrētajām finanšu iestādēm iesniegt informāciju, piemēram, finanšu pārskatus, statistikas pārskatus un informāciju par uzņēmējdarbību un vadību. CBRC var arī uzdot finanšu iestādēm atklāt informāciju sabiedrībai. Šajā saistībā Komisijai nebija skaidrs, kāpēc ĶV nevarēja prasīt minētajām finanšu iestādēm, lai tās atbild uz jautājumiem īpašajā anketā, ko Komisija bija sagatavojusi šīs izmeklēšanas mērķim. ĶV netika prasīts apkopot, pārbaudīt un iesniegt vajadzīgo informāciju. ĶV tikai tika prasīts palīdzēt Komisijai iegūt nepieciešamo informāciju no finanšu iestādēm.

(146)

Turklāt, lai gan tās sniedza dažus vispārīgus skaidrojumus par savām aizdevumu apstiprināšanas un risku pārvaldības sistēmām, neviena no valstij piederošajām bankām, kas sadarbojās, nesniedza konkrētu informāciju par izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem sniegtajiem aizdevumiem, argumentējot, ka tām ir saistošas tiesību aktos noteiktās prasības un līgumu noteikumi attiecībā uz tās informācijas konfidencialitāti, kas skar izlasē iekļautos ražotājus eksportētājus.

(147)

Tāpēc Komisija neuzskatīja, ka būtu uzlikusi nepamatotu slogu ĶV. Visupirms jānorāda, ka Komisija ierobežoja savu izmeklēšanu līdz tām finanšu iestādēm, kas bija piešķīrušas aizdevumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Komisija arī uzskatīja, ka anketā bija sniegti pietiekami norādījumi par to, kā iesniegt prasīto informāciju un kā sagatavot atbilžu nekonfidenciālās versijas. ĶV arī neprecizēja, kuri konkrētie anketā ietvertie norādījumi tai nebija saprotami. Skaidrības labad — Komisija tikai prasīja, lai ĶV palīdz iegūt nepieciešamo informāciju no finanšu iestādēm, tomēr tās nesadarbojās. Tāpēc tā uzskatīja, ka pieprasījumi, kas adresēti ĶV, bija pamatoti un norādījumi bija pietiekami.

(148)

Turklāt Komisija prasīja bankām, kas sadarbojās, lai tās sazinās ar izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem saistībā ar to atļauju piešķirt piekļuvi banku rīcībā esošajai informācijai par konkrētiem uzņēmumiem. Tomēr, neraugoties uz Komisijas skaidri izteikto prasību, ne ĶV, ne bankas, kas sadarbojās, to neizpildīja.

(149)

Komisija arī bija prasījusi izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, lai tie piešķir piekļuvi informācijai par konkrētiem uzņēmumiem, kura bija visu to valstij piederošo un privāto banku rīcībā, no kurām tie bija saņēmuši aizdevumus. Lai gan izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji piekrita nodrošināt piekļuvi ar tiem saistītajiem bankas datiem, bankas atteicās sniegt nepieciešamo detalizēto informāciju, apgalvojot, ka šāda informācija ir konfidenciāla un to nevar izpaust.

(150)

Komisija saņēma tikai informāciju par korporatīvo struktūru un piederību no četrām valstij piederošām bankām, kas minētas 52. apsvērumā, bet nevis iepriekš minēto informāciju par aizdevumiem, kas bija piešķirti izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Turklāt Komisija nesaņēma nekādu informāciju no pārējām finanšu iestādēm, kas bija piešķīrušas aizdevumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Viena no šīm bankām, proti, EXIM, atteicās iesniegt savus statūtus, apgalvojot, ka tā ir konfidenciāla informācija, un tāpēc iesniedza tikai daļēju informāciju par tās korporatīvo pārvaldību.

(151)

Tāpat Komisijai netika iesniegta konkrēta informācija par riska novērtējumiem, iekšējo aizdevumu apstiprināšanu procesu vai izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem piešķirto aizdevumu kredītspējas izvērtēšanu, kā paskaidrots iepriekš 146.–150. apsvērumā. Tomēr šāda informācija bija nepieciešama, lai noteiktu, vai aizdevumi izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem tika piešķirti ar preferenciālām likmēm. Tā kā šādi dokumenti parasti ir attiecīgo banku iekšējie dokumenti, tos nevar iesniegt ar izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju atbildēm uz anketas jautājumiem.

(152)

Tā kā Komisijai nebija informācijas attiecībā uz lielāko daļu valstij piederošo banku, kas piešķīra aizdevumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, un ar konkrētiem uzņēmumiem saistītas informācijas par aizdevumiem, ko izsniedza bankas, kuras sadarbojās, tā uzskatīja, ka nav saņēmusi būtisku informāciju, kas attiecas uz šo izmeklēšanas aspektu.

(153)

Tāpēc, ņemot vērā nesadarbošanās pakāpi, Komisija informēja ĶV, ka, pārbaudot, vai iespējamā subsidēšana preferenciālu aizdevumu veidā tiešām bijusi un cik liels bijis tās apmērs, tai var būt nepieciešams izmantot pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu, un noteica ĶV termiņu tās piezīmju sniegšanai.

(154)

ĶV nesniedza piezīmes par pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu.

(155)

Tāpēc Komisijai, pārbaudot, vai iespējamā subsidēšana preferenciālu aizdevumu veidā tiešām bijusi un cik liels bijis tās apmērs, daļēji bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem.

(156)

Komisija prasīja ĶV, lai tā pārsūta īpašu anketu Sinosure. Sinosure sniedza atbildi uz anketas jautājumiem.

(157)

Tomēr Sinosure tikai daļēji atbildēja uz jautājumiem īpašajā anketā par eksporta kredīta apdrošināšanu, kas tika iesniegta izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Tomēr Sinosure nesniedza pieprasītos pamatojošos dokumentus par savu korporatīvo pārvaldību, piemēram, gada pārskatus vai statūtus, apgalvojot, ka tā ir konfidenciāla informācija.

(158)

Sinosure arī nesniedza nekādu konkrētu informāciju par elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei sniegto eksporta kredīta apdrošināšanu, prēmiju līmeni vai konkrētus skaitļus saistībā ar savu eksporta kredīta apdrošināšanas darījumu rentabilitāti.

(159)

Tā kā šāda informācija nebija pieejama, Komisija uzskatīja, ka nav saņēmusi būtisku informāciju, kas attiecas uz šo izmeklēšanas aspektu.

(160)

Kā izklāstīts 144. apsvērumā, pēc Komisijas izpratnes, ĶV ir pieejama no valstij piederošām struktūrām prasītā informācija par visām struktūrām, kurās ĶV ir galvenais akcionārs vai liels akcionārs. Tas attiecas arī uz Sinosure, kas ir pilnībā valstij piederoša struktūra. Tāpēc Komisija informēja ĶV, ka tai varētu būt nepieciešams izmantot pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu, lai pārbaudītu, vai iespējamā subsidēšana eksporta kredīta apdrošināšanas veidā tiešām bijusi un cik liels bijis tās apmērs, un noteica ĶV termiņu tās piezīmju sniegšanai.

(161)

ĶV nesniedza piezīmes par pamatregulas 28. panta 1. punkta piemērošanu.

(162)

Tādējādi Komisijai daļēji bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem, lai varētu izdarīt konstatējumus par eksporta kredīta apdrošināšanu.

(163)

Komisija prasīja ĶV, lai tā pārsūta Komisijas nosūtīto anketu izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju vietējiem daļu (proti, dzinēju, akumulatoru un vadības bloku) piegādātājiem. Šajā nolūkā Komisija arī prasīja visiem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, lai tie iesniedz ĶV savu vietējo piegādātāju sarakstu.

(164)

Lai gan izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji iesniedza ĶV savu vietējo piegādātāju sarakstu, ĶV atteicās nosūtīt anketu attiecīgajiem piegādātājiem. ĶV apgalvoja, ka tādējādi tiem tiks radīts nepamatots slogs. Tā arī apgalvoja, ka, tā kā minētie uzņēmumi darbojas neatkarīgi no ĶV, to iejaukšanās nebūtu sniegusi nekādu rezultātu.

(165)

Komisija nepiekrita šim viedoklim. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka slogs, ko rada jau sagatavotas anketas nosūtīšana jau sagatavotā sarakstā iekļautām kontaktpersonām, ir nenozīmīgs, jo īpaši ņemot vērā ierosināto iespēju izmantot elektronisko pastu. Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka attiecīgajām iestādēm būtu bijusi būtiska ietekme, pārliecinot sadarboties tos uzņēmumus, uz kuriem izmeklēšana neattiecas tieši, lai noskaidrotu tirgus situāciju Ķīnā. Komisijas ieskatā, ja uzņēmumi saņemtu pieprasījumu no ĶV sadarboties izmeklēšanā, rezultāts būtu bijis daudz efektīvāks nekā tad, ja tie paši uzņēmumi saņemtu vēstuli no Komisijas. Jebkurā gadījumā Komisija uzskatīja, ka informācija, ko var sniegt piegādātāji elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei, ir būtiska, nosakot, vai elektrisko velosipēdu ražošanas nozare saņēma izejmateriālus par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka būtu jāapkopo informācija šajā saistībā un ka ĶV būtu visizdevīgākajā situācijā, lai to izdarītu vai vismaz veicinātu šo procesu, kā to prasījusi Komisija. Arī Ķīnas elektrisko velosipēdu ražošanas nozares interesēs būtu atspēkot sūdzībā ietvertos apgalvojumus, ka tā saņēma izejmateriālus par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo. Tāpēc šajā saistībā izteiktie ĶV argumenti tika noraidīti.

(166)

ĶV arī atteicās iesniegt vietējo izejmateriālu piegādātāju pilnu sarakstu un informāciju par to īpašumtiesību struktūru, apgalvojot, ka tā ir konfidenciāla informācija. Šajā saistībā Komisija norāda, ka pamatregulā ir paredzēti veidi, kā aizsargāt konfidenciālu informāciju. ĶV arī nenorādīja, kuri no zināmajiem piegādātājiem bija valstij piederošas struktūras un kuriem bija privāti īpašnieki. ĶV paskaidroja, ka tā nav pilnvarota prasīt šādu informāciju no uzņēmumiem, kuri nebija atbildējuši uz anketas jautājumiem, jo tie darbojas neatkarīgi no ĶV. Tomēr Komisija saprot, ka ĶV ir pieejama informācija, kas pieprasīta no valstij piederošām struktūrām, par visām struktūrām, kurās ĶV ir galvenais akcionārs vai liels akcionārs. Arī pieprasot darījumdarbības licenci vai tās atjaunošanu, uzņēmumiem ir jāsniedz informācija par saviem akcionāriem Rūpniecības un tirdzniecības administrācijai. Šajā saistībā ĶV tādējādi ir pieejama informācija par akcionāriem. ĶV arī nesniedza informāciju par cenu noteikšanu.

(167)

Pieteicās tikai viens elektrisko dzinēju ražotājs un akumulatoru piegādātājs, proti, Bafang, kurš bija nodrošinājis izejmateriālus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, un tas prasīja, lai tam nosūta piegādātājiem paredzētu īpašu anketu. Šis piegādātājs arī atbildēja uz anketas jautājumiem. Neviens cits izejmateriālu piegādātājs nepieteicās.

(168)

Rezumējot, Komisija uzskatīja, ka tai nebija svarīgas informācijas par trīs aspektiem. Pirmkārt, nebija informācijas par izejmateriālu piegādātāju īpašumtiesībām un pārvaldības struktūru. Bez šādas informācijas Komisija nevarēja noteikt, vai šie ražotāji ir valsts iestādes vai nav. Otrkārt, nebija informācijas no izejmateriālu piegādātājiem par konkrētiem uzņēmumiem, piemēram, informācijas par izlasē iekļautajiem eksportētājiem piegādāto izejmateriālu cenu noteikšanu. Treškārt, nebija informācijas par tirgus struktūru. Tomēr šī informācija, kas vietējiem izejmateriālu piegādātājiem bija jāsniedz, ir nepieciešama, lai noteiktu, vai izejmateriāli izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem tika piegādāti par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo. Turklāt šādu informāciju varēja nodrošināt tikai paši izejmateriālu piegādātāji, un tāpēc to nevarēja sniegt, izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem atbildot uz anketas jautājumiem. Arī informācija par tirgus struktūru bija būtiska, un ĶV bija visizdevīgākajā situācijā, lai sniegtu šādu informāciju vai vismaz palīdzētu Komisijai to iegūt no izejmateriālu piegādātājiem.

(169)

Tāpēc Komisija uzskatīja, ka nav saņēmusi būtisku informāciju, kas attiecas uz šo izmeklēšanas aspektu.

(170)

Tāpēc Komisija informēja ĶV, ka, pārbaudot, vai iespējamā subsidēšana, piegādājot izejmateriālus par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo, patiešām bijusi un cik liels bijis tās apmērs, tai var būt nepieciešams izmantot pieejamos faktus saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu, un noteica ĶV termiņu tās piezīmju sniegšanai. ĶV nesniedza piezīmes.

(171)

Giant apgalvoja, ka Komisija ir nepareizi interpretējusi pamatregulas 28. pantu. Tas apgalvoja, ka 28. pantā ir atsauce uz ieinteresēto personu nesadarbošanos un ka dzinēju un akumulatoru ražotāji nav ieinteresētās personas. Tas arī apgalvoja, ka nav norādīts, ka Giant nesadarbojās, un ka tas sniedza visu informāciju par savām dzinēju un akumulatoru iegādēm. Giant arī apgalvoja, ka Komisijai bija tieši jāsazinās ar piegādātājiem, nevis jāpaļaujas uz to, ka ĶV veiks izmeklēšanas iestādes pienākumus, t. i., nosūtīs anketas izejmateriālu piegādātājiem.

(172)

Šajā saistībā vispirms jānorāda, ka netiek apstrīdēts, ka Giant pilnīgi sadarbojās izmeklēšanā un sniedza visu prasīto informāciju. Tomēr, kā minēts 163.–167. apsvērumā un rezumēts 168. apsvērumā, jāatgādina, ka ĶV nesadarbojās atbilstoši tās iespējām, tāpēc Komisijai trūka svarīgas informācijas par vairākiem šīs izmeklēšanas daļas aspektiem, proti, informācijas par izejmateriālu piegādātāju piederību un pārvaldības struktūru un informācijas par tirgus struktūru un uzvedību, jo ĶV nesniedza pienācīgas atbildes uz anketas jautājumiem, kā arī informācijas no izejmateriālu piegādātājiem par konkrētiem uzņēmumiem, jo ĶT nepārsūtīja attiecīgo anketu izejmateriālu piegādātāju kontaktpersonu sarakstā norādītajiem adresātiem. Attiecībā uz anketas izplatīšanu tiek norādīts uz 164. un 165. pantu, kurā šis jautājums jau ir iztirzāts. Jebkurā gadījumā, tā kā ĶV, neapšaubāmi, būtu jāuzskata par ieinteresēto personu šajā izmeklēšanā, tika uzskatīts, ka Komisija nekļūdījās pamatregulas 28. panta interpretācijā, kad tā uzskatīja, ka ĶV tikai daļēji sadarbojas, un izmantoja attiecīgajos jautājumos pieejamos faktus, kad ĶV daļējās sadarbošanās dēļ tai trūka svarīgas informācijas, kas ĶV un izejmateriālu piegādātājiem bija tieši jāsniedz pēc attiecīgās anketas saņemšanas no ĶV. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(173)

Tāpēc Komisijai saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu bija jāpaļaujas arī uz pieejamajiem faktiem, lai varētu izdarīt konstatējumus par elektrisko dzinēju un akumulatoru piegādi par atlīdzību, kas mazāka par pienācīgo.

(174)

Pamatojoties uz sūdzībā, paziņojumā par procedūras sākšanu un atbildēs uz Komisijas anketas jautājumiem sniegto informāciju, tika izmeklēta iespējama subsidēšana, aplūkojot šādas subsīdijas:

(175)

Spriežot pēc piecu izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju sniegtās informācijas, aizdevumus, kredītlīnijas vai bankas akceptus tām bija nodrošinājušas 18 finanšu iestādes, kas atrodas ĶTR. No minētajām 18 finanšu iestādēm 11 bija valstij piederošas bankas (16). Pārējās septiņas finanšu iestādes bija vai nu privātas iestādes, vai arī nesadarbošanās dēļ, kā aprakstīts 141.–155. apsvērumā, to piederību nevarēja noteikt. Tikai četras valstij piederošas bankas aizpildīja bankām (vai citām finanšu iestādēm) īpaši paredzēto anketu, neraugoties uz prasību ĶV sazināties ar visām attiecīgajām finanšu iestādēm, kas bija piešķīrušas aizdevumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, un nosūtīt tām attiecīgās anketas.

(176)

Komisija pārbaudīja, vai valstij piederošās bankas darbojās kā valsts iestādes pamatregulas 3. panta un 2. panta b) punkta nozīmē. Šajā ziņā kritērijs, ko piemēro, lai noteiktu, vai valstij piederošs uzņēmums ir valsts iestāde, ir šāds (17): “Svarīgi ir, vai struktūrai ir piešķirtas pilnvaras īstenot valdības funkcijas, nevis tas, kā to panāk. Ir daudz veidu, kā valdība šaurā izpratnē var piešķirt subjektiem pilnvaras. Attiecīgi, lai pierādītu, ka konkrētam subjektam ir piešķirtas šādas pilnvaras, nozīme var būt dažādiem pierādījumiem. Pierādījums, ka subjekts faktiski īsteno valdības funkcijas, var kalpot par pierādījumu, ka tam ir vai ir bijušas piešķirtas valdības pilnvaras, jo īpaši, ja minētie pierādījumi liecina par ilgstošu un sistemātisku praksi. Tādējādi mēs uzskatām, ka pierādījums, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār kādu subjektu un tā darbību, konkrētos apstākļos ir uzskatāms par pierādījumu, ka attiecīgajam subjektam ir valdības pilnvaras un tas izmanto šīs pilnvaras valdības funkciju veikšanai. Tomēr uzsveram, ka, izņemot pilnvaru tiešu deleģēšanu ar tiesību aktu, ar to vien, ka starp subjektu un valdību šaurā izpratnē pastāv formāla saikne, visticamāk nepietiek, lai konstatētu, ka tam ir valdības pilnvaras. Tādēļ, piemēram, tikai fakts, ka valdība ir kādas struktūras vairākuma akcionārs, neapliecina, ka valdība īsteno būtisku kontroli pār šo struktūru, nemaz nerunājot par to, ka valdība tai būtu piešķīrusi valdības pilnvaras. Tomēr dažos gadījumos, ja pierādījumi liecina, ka par valdības kontroli liecina daudzveidīgas formālas norādes, un ir arī pierādījumi, ka šī kontrole tiek izmantota būtiski, tad šie pierādījumi ļauj secināt, ka attiecīgais subjekts īsteno valdības pilnvaras.” Šajā lietā secinājums, ka valstij piederošajām bankām piešķirtas pilnvaras īstenot valdības funkcijas, ir balstīts uz formālām norādēm par valdības kontroli un pierādījumiem, ka tā tiek izmantota būtiski.

(177)

Komisija ievāca informāciju par valsts īpašumtiesībām, kā arī formālas norādes par valdības kontroli pār valstij piederošajām bankām. Tā analizēja arī, vai kontrole tiek izmantota būtiski. Šim nolūkam Komisijai bija daļēji jāpaļaujas uz pieejamiem faktiem, jo ĶV un valstij piederošās bankas atteicās sniegt pierādījumus par lēmumu pieņemšanas procesu, uz kura pamata tika piešķirts preferenciāls aizdevums.

(178)

Lai veiktu šo analīzi, Komisija vispirms pārbaudīja informāciju par trim valstij piederošajām bankām, kas bija atbildējušas uz īpašās anketas jautājumiem un varēja ierasties uz tikšanos ar Komisijas dienestu darbiniekiem.

(179)

Atbildes anketas jautājumiem sniedza šādas četras valstij piederošas bankas: EXIM, ABC, ICBC un BOC. Kā paskaidrots 150. apsvērumā, EXIM tomēr neiesniedza savus vispārējos statūtus, apgalvojot, ka tā ir konfidenciāla informācija. Tāpat arī Komisija nevarēja pārbaudīt sniegto informāciju, jo visas minētās bankas piekrita tikties ar Komisijas amatpersonām ĶV telpās, bet neļāva veikt pārbaudes apmeklējumus banku telpās.

(180)

Pamatojoties uz saņemto informāciju, kas bija sniegta atbildēs uz anketas jautājumiem un kas tika iegūta ĶV pārbaudes apmeklējuma laikā, Komisija konstatēja, ka ĶV tieši vai netieši piederēja vairāk nekā 50 % kapitāldaļu katrā no šīm finanšu iestādēm.

(181)

Attiecībā uz formālām norādēm par valdības kontroli pār četrām valstij piederošām bankām — Komisija visas šīs bankas kvalificēja kā “lielākās valstij piederošās finanšu iestādes”. Konkrēti Paziņojumā “Lielāko valstij piederošu finanšu iestāžu uzraudzības padomju iekšējie noteikumi” ir noteikts:“Šajos noteikumos minētās valstij piederošās finanšu iestādes ir valstij piederošas politikas bankas, komercbankas, finanšu aktīvu pārvaldības sabiedrības, vērtspapīru sabiedrības, apdrošināšanas sabiedrības u. c. (turpmāk “valstij piederošas finanšu iestādes”), kurām Valsts padome ieceļ uzraudzības padomes.”

(182)

Lielāko valstij piederošu finanšu iestāžu uzraudzības padomes ieceļ saskaņā ar “Lielāko valstij piederošu finanšu iestāžu uzraudzības padomju iekšējiem noteikumiem”. Pamatojoties uz minēto iekšējo noteikumu 3. un 5. pantu, Komisija konstatēja, ka uzraudzības padomes locekļus ieceļ Valsts padome, un uzraudzības padome tai atskaitās — tas liecina par valsts institucionālu kontroli pār valstij piederošo banku, kas sadarbojās, darījumdarbību. Papildus šīm vispārējām norādēm Komisija izdarīja turpmāk izklāstītos konstatējumus attiecībā uz trim valstij piederošajām bankām.

(183)

EXIM tika izveidota un darbojas saskaņā ar Valsts padomes pieņemto Paziņojumu par Ķīnas Eksporta un importa bankas izveidošanu, kā arī EXIM statūtiem. Saskaņā ar tās statūtiem (18) valsts tieši izvirza EXIM vadību. Uzraudzības padomi ieceļ Valsts padome saskaņā ar “Pagaidu noteikumiem par uzraudzības padomēm galvenajās valsts finanšu institūcijās” (Valsts padomes Dekrēts Nr. 282) un citiem normatīvajiem aktiem, un tā ir atbildīga attiecībā pret Valsts padomi.

(184)

Statūtos ir arī minēts, ka EXIM partijas komitejai ir vadoša un politiska pamatvirziena loma, lai nodrošinātu, ka EXIM īsteno liela apmēra politiskus partijas un valsts uzdevumus. Partijas administratīvā funkcija ir integrēta visos korporatīvās pārvaldības aspektos.

(185)

Statūtos ir arī norādīts, ka EXIM uzdevums ir atbalstīt ārējās tirdzniecības un ekonomiskās sadarbības attīstību, pārrobežu ieguldījumus, iniciatīvu “Viena josla, viens ceļš”, sadarbību starptautiskās jaudas jomā un iekārtu ražošanā. Tās darbības jomā ietilpst īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa aizdevumi, kas apstiprināti un ir saskaņā ar valsts ārējās tirdzniecības un “iešanas uz āru” politiku, piemēram, eksporta kredīti, importa kredīti, tehnisko aizdevumu līgumi ārvalstu valūtā, ārvalstu ieguldījumu aizdevumi, Ķīnas valdības aizdevumi ārvalstu atbalstam un eksporta pircēju aizdevumi.

(186)

ABC statūtu 137. pantā noteikts, ka Ķīnas valdībai kā galvenajai (79,62 %) kapitāldaļu turētājai ir pilnvaras iecelt visus direktoru padomes locekļus. Saskaņā ar statūtu 204. pantu tas attiecas arī uz uzraudzības padomi.

(187)

Turklāt saskaņā ar ABC statūtiem direktoru padome nosaka bankas stratēģiju, lemj par bankas budžetu, pieņem lēmumus par ieguldījumiem, ieceļ bankas prezidentu un direktoru, padomes sekretāru, kā arī izveido un uzrauga bankas riska pārvaldības sistēmu. Šis neizsmeļošais pienākumu saraksts ilustrē valsts iestāžu kontroli pār ABC ikdienas darbību.

(188)

Komisija arī konstatēja, ka valstij piederošās finanšu iestādes, tostarp ABC, ICBC un BOC, 2017. gadā ir grozījušas savus statūtus, lai palielinātu Ķīnas Komunistiskās partijas (“ĶKP”) nozīmi banku lēmumu pieņemšanā augstākajā līmenī.

(189)

Minētie jaunie statūti paredz, ka:

(190)

Statūtu 125. pantā noteikts, ka ĶV kā galvenajai (64,63 %) kapitāldaļu turētājai ir pilnvaras iecelt bankas direktoru padomē gan izpilddirektorus, gan direktorus bez izpildpilnvarām.

(191)

Turklāt saskaņā ar BOC statūtiem direktoru padome inter alia nosaka finanšu iestāžu stratēģiskos principus, darījumdarbības plānus un galvenos ieguldījumu plānus, ieceļ vai atlaiž no amata augstākā līmeņa darbiniekus, piemēram, prezidentu, direktoru padomes sekretāru, viceprezidentu un citus augstākā līmeņa vadītājus. Direktoru padome kapitāldaļu turētāju sapulcēs arī lemj par lēmumu īstenošanu, kā arī apstiprina korporatīvās pārvaldības politiku. Šis neizsmeļošais pienākumu saraksts ilustrē valsts iestāžu kontroli pār BOC ikdienas darbību.

(192)

Turklāt jaunie nosacījumi attiecībā uz ĶKP lomu, kas minēti iepriekš 189. apsvērumā, attiecas arī uz BOC:

(193)

Statūtu 115. pantā noteikts, ka ĶV kā galvenajai (69,31 %) kapitāldaļu turētājai ir pilnvaras iecelt bankas direktoru padomē gan izpilddirektorus, gan direktorus bez izpildpilnvarām.

(194)

Turklāt saskaņā ar ICBC statūtiem direktoru padome inter alia lemj par bankas darījumdarbības plāniem, ieguldījumu priekšlikumiem un attīstības stratēģijām, ieceļ vai atlaiž no amata augstākā līmeņa darbiniekus, piemēram, prezidentu, direktoru padomes sekretāru, viceprezidentu un citus augstākā līmeņa vadītājus. Direktoru padome kapitāldaļu turētāju sapulcēs arī lemj par lēmumu īstenošanu, kā arī formulē vadības pamatsistēmas. Šis neizsmeļošais pienākumu saraksts ilustrē valsts iestāžu kontroli pār ICBC ikdienas darbību.

(195)

Komisija arī ievāca informāciju par to, vai ĶV īstenoja būtisku kontroli pār četru valstij piederošo banku, kas sadarbojās, darbību attiecībā uz to aizdošanas politiku un riska novērtējumu gadījumos, kad tās sniegušas aizdevumus elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei. Šajā saistībā tika ņemti vērā šādi normatīvie dokumenti:

(196)

Izskatījusi minētos normatīvos dokumentus, Komisija konstatēja, ka finanšu iestādes ĶTR darbojas tādā tiesiskajā vidē, kas kopumā liek finanšu iestādēm, pieņemot finanšu lēmumus, tos pielāgot ĶV rūpniecības politikas mērķiem turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

(197)

Attiecībā uz EXIM — tās sabiedriskās politikas pilnvaras ir noteiktas paziņojumā par Ķīnas Eksporta un importa bankas izveidošanu, kā arī kā arī EXIM statūtos.

(198)

Vispārīgi 34. pants Banku likumā, kas attiecas uz visām finanšu iestādēm, kuras darbojas Ķīnā, paredz, ka “komercbankas aizdošanas darījumus veic atbilstoši valsts ekonomikas attīstības un sociālās attīstības vajadzībām, ievērojot valsts rūpniecības politikas pamatnostādnes”. Lai gan Banku likuma 4. pantā ir noteikts: “Komercbankas likumā noteiktajā kārtībā veic uzņēmējdarbību, kurā neiejaucas neviena struktūra vai privātpersona. Komercbankas neatkarīgi uzņemas civiltiesisko atbildību ar visu savu juridiskās personas mantu.”, izmeklēšanā tika konstatēts, ka Banku likuma 4. pants tiek piemērots, ievērojot Banku likuma 34. pantu, t. i., ja valsts noteikusi sabiedrisko politiku, tad bankas to īsteno un ievēro valsts norādījumus.

(199)

Turklāt Vispārīgo noteikumu par aizdevumiem 15. pants paredz: “Saskaņā ar valsts politiku attiecīgie departamenti var subsidēt aizdevumu procentus ar mērķi veicināt konkrētu nozaru izaugsmi un dažu teritoriju ekonomisko attīstību.”

(200)

Publiski pieejamā informācija arī apstiprināja, ka minētie noteikumi tiek piemēroti praksē. Piemēram, ICBC 2016. gada pārskatā inter alia ir noteikts: “Banka aktīvi īstenoja valsts politiku, turpināja atbalstīt piedāvājuma strukturālo reformu, [..]. Banka turpināja veicināt valdības pamatprogrammas un nozīmīgus būvprojektus un proaktīvi pielāgojās valsts attīstības stratēģijām attiecībā uz “četriem reģioniem” (rietumu, ziemeļaustrumu, austrumu un centrālajiem reģioniem) un “trīs atbalsta joslām” (iniciatīva “Belt and Road”, Pekinas–Tiaņdzjiņas–Hebei reģiona koordinēta attīstība un Jandzi upes ekonomiskās zonas attīstība)” (19).

(201)

Komisija arī konstatēja, ka Ķīnas Banku un regulējuma komisijai (“CBRC”) ir plaša ietekme attiecībā uz apstiprināšanu visu ĶTR dibināto finanšu iestāžu (tostarp privātu un ārvalstu finanšu iestāžu) pārvaldes visos aspektos, piemēram (20):

(202)

Pamatojoties uz minēto, Komisija secināja, ka ĶV izveidojusi normatīvu satvaru, kas jāievēro vadītājiem un uzraugiem, ko iecēlusi ĶV un kas atskaitās ĶV. Tāpēc ĶV, lai īstenotu būtisku kontroli pār valstij piederošo banku, kuras sadarbojās, darbību, kad tās piešķīra aizdevumus elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei, pamatojās uz minēto normatīvo satvaru.

(203)

Komisija arī vēlējās iegūt konkrētu pierādījumu tam, ka tika īstenota būtiska kontrole, pamatojoties uz konkrētiem aizdevumiem. Izmeklēšanas laikā valstij piederošās bankas, kas sadarbojās, uzstāja uz viedokli, ka, piešķirot konkrētos aizdevumus, tās praksē izmantoja sarežģītu kredītriska novērtēšanas politiku un modeļus.

(204)

Tomēr netika sniegti nekādi konkrēti piemēri attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Kā paskaidrots arī 144.–155. apsvērumā, četras valsts īpašumā esošās bankas, kas sadarbojās, regulatīvu un līgumisku iemeslu dēļ atteicās iesniegt informāciju, tostarp to īpašos kredītriska novērtējumus, kas saistīti ar izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, lai gan Komisija tiem bija nosūtījusi izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju rakstisku piekrišanu, kurā tie atteicās no savām konfidencialitātes tiesībām.

(205)

Tā kā nebija konkrētu pierādījumu par banku kredītspējas novērtējumiem, Komisija novērtēja vispārējo tiesisko vidi, kā izklāstīts iepriekš 195.–202. apsvērumā, kā arī četru valstij piederošo banku, kas sadarbojās, rīcību saistībā ar aizdevumiem, kuri tika piešķirti izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. ĶV pārbaudes apmeklējuma laikā šī rīcība bija acīmredzamā pretrunā to oficiālajai nostājai, jo praksē tās nevarēja iesniegt nekādus pierādījumus, ka tās rīkojās, pamatojoties uz rūpīgiem tirgus riska novērtējumiem.

(206)

Pārbaudes apmeklējumos tika konstatēts, ka, izņemot vienu ražotāju eksportētāju, kam IL nebija neatmaksātu bankas aizdevumu, pārējām četrām izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju grupām tika piešķirti aizdevumi ar procentu likmēm, kas bija līdzīgas Ķīnas Tautas bankas (“PBOC”) standarta procentu likmēm vai starpbanku atsauces procentu likmēm, neatkarīgi no minēto uzņēmumu finanšu un kredītriska stāvokļa. Tādējādi, salīdzinot ar likmi, kas atbilst četru izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju riska profilam, piešķirto aizdevumu likmes bija zemākas par tirgus likmēm. Turklāt viens izlasē iekļauts ražotājs eksportētājs tajā pašā dienā, kad tika atmaksāti vecie aizdevumi, bija saņēmis jaunus aizdevumus ar nosacījumiem, kas līdzīgi tiem, kurus piemēroja aizdevumiem ar tuvojošos atmaksas termiņu. Tādējādi šī kārtība darbojās de facto kā atjaunojamu kredītu sistēma. Turklāt trīs no pieciem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem saņēma bankas akceptus pret standarta maksu 0,05 % apmērā neatkarīgi no uzņēmumu finanšu un kredītriska stāvokļa.

(207)

Tāpēc Komisija secināja, ka ĶV ir īstenojusi būtisku kontroli pār valstij piederošo banku, kas sadarbojās, darbību attiecībā uz to aizdošanas politiku un riska novērtējumu saistībā ar elektrisko velosipēdu ražošanas nozari.

(208)

Komisija konstatēja, ka četras valstij piederošās finanšu iestādes, kas sadarbojās, faktiski īsteno iepriekš izklāstīto tiesisko regulējumu, elektrisko velosipēdu nozarē īstenodamas valdības funkcijas un tādējādi darbodamās kā valsts iestādes pamatregulas 2. panta b) punkta nozīmē, to lasot saistībā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu un saskaņā ar PTO judikatūru.

(209)

Kā izklāstīts iepriekš 3.3. iedaļā, neviena no pārējām valstij piederošajām bankām, kas bija piešķīrušas aizdevumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, neatbildēja uz īpašās anketas jautājumiem. Tādējādi atbilstoši 141.–153. un 155. apsvērumā izdarītajiem secinājumiem Komisija nolēma izmantot pieejamos faktus, lai noteiktu, vai minētās valstij piederošas bankas ir uzskatāmas par valsts iestādēm.

(210)

Antisubsidēšanas izmeklēšanā par dažu tādu karsti velmētu plakanu dzelzs, neleģētā vai cita veida leģētā tērauda ražojumu importu, kuru izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā (21), Komisija konstatēja, ka šādas bankas, kas bija piešķīrušas aizdevumus, kredītlīnijas vai bankas akceptus piecām izmeklēšanas izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, daļēji vai pilnībā piederēja valstij vai valsts juridiskām personām: Ķīnas Tirdzniecības banka, Šanhajas Pudunas attīstības banka, Bank of Ningbo, Everbright Bank, Komunikāciju banka, Ķīnas Celtniecības banka, Bohai Bank un Citic Bank. Tā kā nav iesniegta informācija, kurā būtu norādīts pretējais, Komisija to pašu secinājumu paturēja spēkā šajā izmeklēšanā.

(211)

Tā kā no attiecīgajām finanšu iestādēm netika saņemta informācija, kas liecinātu par pretējo, Komisija to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti iepriekš 3.5.1.1. iedaļā, arī noteica ĶV īpašumtiesības un kontroli, pamatojoties uz formālām norādēm. Tā kā nav pierādījumu par pretējo, jo īpaši tiek pieņemts, ka vadītājus un uzraugus valstij piederošajās bankās, kas nesadarbojās, ieceļ ĶV un tie atskaitās ĶV tādā pašā veidā kā valstij piederošo banku, kas sadarbojās, vadītāji un uzraugi.

(212)

Attiecībā uz būtiskas kontroles īstenošanu, tā kā nebija nekādas citas informācijas, Komisija uzskatīja, ka konstatējumi par četrām finanšu iestādēm, kas sadarbojās, ir reprezentatīvi arī attiecībā uz valstij piederošām finanšu iestādēm, kas nesadarbojās. Uz tām tieši tāpat attiecas normatīvais satvars, kas analizēts iepriekš 3.5.1.1. iedaļā. Tādējādi, tā kā nav norāžu par pretējo un pamatojoties uz pieejamiem faktiem, secinājums par konkrētu pierādījumu trūkumu par kredītspējas novērtējumiem ir spēkā tieši tāpat kā attiecībā uz četrām valstij piederošajām bankām, kas sadarbojās.

(213)

Turklāt Komisija novēroja, ka lielākajai daļai aizdevumu līgumu, kas piešķirti izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, bija līdzīgi nosacījumi un ka saskaņotās aizdevumu likmes arī bija līdzīgas un daļēji pārklājās ar likmēm, ko piedāvāja četras valstij piederošās bankas, kuras sadarbojās.

(214)

Tāpēc Komisija uzskatīja, ka konstatējumi par valstij piederošajām bankām, kas sadarbojās, ir saskaņā ar pamatregulas 28. pantu pieejamie fakti, lai novērtētu pārējās valstij piederošās bankas, jo šo triju finanšu iestāžu līdzība aizdevumu nosacījumu un likmju ziņā un reprezentativitāte bija pārbaudītas.

(215)

Ņemot to vērā, Komisija secināja, ka visas pārējās valstij piederošās bankas, kas piešķīra aizdevumus vienam no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir valsts iestādes pamatregulas 3. panta un 2. panta b) punkta nozīmē.

(216)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komisija konstatēja, ka visas valstij piederošās Ķīnas finanšu iestādes, kas bija piešķīrušas aizdevumus izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām, kas sadarbojās, ir valsts iestādes pamatregulas 3. panta un 2. panta b) punkta nozīmē.

(217)

Turklāt, pat ja valstij piederošās finanšu iestādes neuzskatītu par valsts iestādēm, tās var uzskatīt par tādām, kam ĶV uzticējusi vai ko ĶV ir norīkojusi veikt funkcijas, kuras parasti ir valdības kompetencē pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē, to pašu iemeslu dēļ, kas izklāstīti turpmāk 218.–222. apsvērumā. Tādējādi to darbība jebkurā gadījumā tiktu piedēvēta ĶV, kā paskaidrots 3.5.1. iedaļā.

(218)

Pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju, šādas finanšu iestādes tika uzskatītas par privātām iestādēm: Mizuho Bank (un Mizuho Corporate Bank), Bank of Tokyo Mitsubishi UF un Minsheng Bank. Attiecībā uz turpmāk norādītajām finanšu iestādēm — tā kā tās nesadarbojās un tā kā nebija pietiekamas publiski pieejamas informācijas, Komisija nevarēja pārbaudīt, vai tās ir valstij piederošas vai privātas iestādes: Zhejiang Jinhua Chengtai Rural Commerce Bank, Zhejiang Yongkang Rural Commerce Bank un Pufa Bankwere. Ievērojot piesardzīgu pieeju, Komisija analizēja minētās bankas tāpat kā privātās finanšu iestādes, un turpmāk tekstā tās dēvētas par “privātām finanšu iestādēm”. Komisija analizēja, vai šīm privātajām finanšu iestādēm ĶV bija uzticējusi vai norīkojusi piešķirt elektrisko velosipēdu nozarei subsīdijas pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta nozīmē.

(219)

PTO Apelācijas institūcija ziņojumā “United States — Countervailing duty investigation on Dynamic Random Access Memory (DRAMS) from Korea” (22) ir atzinusi, ka situācijas, kad valdība nodod atbildību privātai organizācijai, ir uzskatāmas par “uzticēšanu”, savukārt uz situācijām, kad valdība īsteno savu varu pār privātu organizāciju, attiecināms apzīmējums “norīkošana”. Abos gadījumos valdība izmanto privātu organizāciju par starpnieci finansiāla ieguldījuma veikšanai, un “lielākoties ir paredzams, ka uzticēšana privātai organizācijai vai privātas organizācijas norīkošana būs saistīta ar zināmiem draudiem vai pamudinājumiem” (23). Tajā pašā laikā pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkts neļauj dalībniekiem noteikt kompensācijas pasākumus ražojumiem “ja valdība tikai īsteno savas vispārējas regulatīvās pilnvaras” (24) vai ja valdības iejaukšanās “var izraisīt vai neizraisīt konkrētu rezultātu, konkrētos faktiskajos apstākļos tirgus dalībniekiem šajā tirgū īstenojot izvēles brīvību” (25). Tā vietā uzticēšana un norīkošana nozīmē “aktīvāku valdības rīcību, nevis tikai veicināšanas pasākumus” (26).

(220)

Normatīvais satvars attiecībā uz elektrisko velosipēdu ražošanas nozari, kas minēts iepriekš 195.–202. apsvērumā, attiecas uz visām finanšu iestādēm ĶTR, tostarp privātajām finanšu iestādēm. To ilustrē fakts, ka Banku likums un dažādi CBRC rīkojumi attiecas uz visām Ķīnas finansētajām un ārvalstu ieguldījumu bankām, ko pārvalda CBRC.

(221)

Turklāt izmeklēšanā tika konstatēts, ka lielākajā daļā izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju aizdevumu līgumu bija ietverti līdzīgi nosacījumi un ka aizdevumu likmes, ko piedāvāja privātās finanšu iestādes, vairākumā gadījumu bija līdzīgas un daļēji pārklājās ar likmēm, ko piedāvāja publiskajam sektoram piederošas finanšu iestādes.

(222)

No privātajām finanšu iestādēm netika saņemta citāda informācija, tāpēc Komisija secināja, ka attiecībā uz elektrisko velosipēdu ražošanas nozari visām finanšu iestādēm (tostarp privātajām finanšu iestādēm), kas darbojās Ķīnā CRBC uzraudzībā, valsts bija uzticējusi vai tās norīkojusi pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta pirmā ievilkuma nozīmē elektrisko velosipēdu ražošanas nozarē īstenot valdības politiku un piešķirt aizdevumus ar preferenciālām likmēm.

(223)

Pēc informācijas izpaušanas vairākas ieinteresētās personas apstrīdēja viedokli, ka ĶV “uztic” Ķīnas privātajām bankām pienākumus vai “norīko” tās veikt pienākumus.

(224)

Pirmkārt, viena persona apgalvoja, ka, neraugoties uz 198. apsvērumā minēto Ķīnas Banku likuma 34. pantu, likums nenosaka bankām pienākumu pielāgoties ĶV rūpniecības politikas mērķiem. Tā apgalvoja, ka 34. pants ir vispārīgs formulējums bez praktiskas ietekmes un ka valsts rūpniecības politikai ir tikai orientējoša, bet ne izšķiroša nozīme. Minētā persona arī atsaucās uz Ķīnas Banku likuma 41. pantu, lai pamatotu savu argumentu, ka ĶV nevar likt privātajām bankām īstenot konkrētu rīcību. Turklāt attiecīgā persona noraidīja, ka 221. apsvērumā izklāstītais apgalvojums, ka “aizdevumu likmes, ko piedāvāja privātās finanšu iestādes, vairākumā gadījumu bija līdzīgas un daļēji pārklājās ar likmēm, ko piedāvāja publiskajam sektoram piederošas finanšu iestādes” ir derīgs kā uzticēšanas vai norīkošanas apliecinājums. Rezumējot — minētā persona apgalvoja, ka pieejamie pierādījumi ir nepietiekami, lai apstiprinātu uzticēšanas vai norīkošanas esību.

(225)

Otrkārt, tā pati persona apgalvoja, ka CBRC pilnvaras apstiprināt vadītājus un administratīvās darbības, kas izskaidrotas 200. apsvērumā, nebūt nenorāda uz skaidru vai apstiprinošu uzticēšanas vai norīkošanas darbību.

(226)

Treškārt, minētā persona apgalvoja, ka tikai fakts, ka privātu struktūru rīcība nav komerciāli pamatota, nav pietiekams, lai konstatētu uzticēšanu vai norīkošanu.

(227)

Ceturtkārt, vairākas ieinteresētās personas argumentēja, ka Komisija nebija veikusi individuālu novērtējumu par katru finanšu iestādi un ka uzticēšanu vai norīkošanu nevar pierādīt, neveicot pārbaudi attiecīgajās finanšu iestādēs.

(228)

Visbeidzot, viena persona apgalvoja, ka Komisija ir sajaukusi jēdzienus “uzticēšana” un “norīkošana”.

(229)

Attiecībā uz pirmo, otro un trešo apgalvojumu Komisija vēlas atgādināt, ka ne finanšu iestādes, ne ĶV nesadarbojās un ka attiecīgi nav iesniegti pierādījumi vai atšķirīga informācija, kas atspēkotu iepriekš 175.–222. apsvērumā izdarītos secinājumus. Ķīnas Banku likums faktiski ir jāskata, ņemot vērā pieejamos pierādījumus kopumā, kas liecina, ka minētie apgalvojumi ir kaut kas vairāk, nevis tikai mudinājums. Arī attiecībā uz ceturto apgalvojumu nesadarbošanās dēļ nevienu no finanšu iestādēm nevarēja novērtēt individuāli. Turklāt no Ķīnas bankām iegūtā publiski pieejamā informācija ir pretrunā apgalvojumam, ka nav pierādījumu par uzticēšanu vai norīkošanu un ka ĶV nevar likt privātajām bankām īstenot konkrētu rīcību. ĶV tik tiešām norīko minētās privātās bankas sasniegt valsts politikas mērķus, proti, atbalstīt konkrētas atbalstāmās nozares, piešķirot preferenciālus aizdevumus. Turklāt, tā kā nebija informācijas par pretējo, kā norādīts iepriekš 221. apsvērumā, Komisija konstatēja, ka privātās bankas piemēroja nosacījumus un procentus likmes, kas bija līdzīgas valsts banku nosacījumiem un procentu likmēm. Tas liecina, ka privātās bankas ievēroja valdības aizdevumu politiku, kas noteikta Banku likumā un dažādajos CBRC rīkojumos. Visbeidzot, apgalvojums, ka Komisija ir sajaukusi jēdzienus “uzticēšana” un “norīkošana”, netika pamatots vai paskaidrots sīkāk. Tomēr Komisija atzīmēja, ka “uzticēšanas” un “norīkošanas” standarti nav savstarpēji izslēdzoši, jo abos gadījumos valdība izmanto privātu organizāciju par starpnieci, lai veiktu finansiālu ieguldījumu. Tāpēc šie apgalvojumi bija jānoraida.

(230)

Kā pierādīts 195.–202. apsvērumā, vairākos normatīvajos dokumentos, kas ir konkrēti vērsti uz elektrisko velosipēdu ražošanas nozares uzņēmumiem, finanšu iestādēm ir sniegti norādījumi piešķirt elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei aizdevumus ar preferenciālām likmēm. Pamatojoties uz minētajiem dokumentiem, ir pierādīts, ka finanšu iestādes piešķir preferenciālus aizdevumus tikai ierobežotam skaitam nozaru/uzņēmumu, kas ievēro attiecīgo ĶV politiku.

(231)

Tāpēc Komisija secināja, ka subsīdijas preferenciālu aizdevumu veidā nav vispārēji pieejamas, bet ir īpašas pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē. Turklāt neviena ieinteresētā persona nesniedza pierādījumus, ka šie preferenciālie aizdevumi tiek piešķirti, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

(232)

Pēc informācijas izpaušanas vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka preferenciālie aizdevumi nav īpaši saistāmi ar elektrisko velosipēdu ražošanas nozari un nebūtu jāuzskata par kompensējamiem. Tās argumentēja, ka Komisijai bija jāpierāda šādas īpašas iezīmes, pamatojoties uz tiešiem pierādījumiem. Viena no minētajām personām arī apgalvoja, ka 13. piecgades plānā papildus elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei faktiski ir minēts plašs citu nozaru klāsts un ka plānā nav tieši noteiktas subsīdijas vai dots rīkojums piešķirt subsīdijas, bet ir tikai pausts mudinājums atbalstīt tajā minētās nozares. Minētā persona arī apgalvoja, ka nevar secināt, ka bankas ir spiestas piešķirt aizdevumus ar preferenciālām likmēm.

(233)

Komisija vēlas atgādināt, ka, pirmkārt, kā norādīts 220. apsvērumā, normatīvais satvars attiecībā uz elektrisko velosipēdu ražošanas nozari attiecas uz visām finanšu iestādēm ĶTR, un tas cita starpā paredz, ka komercbankas aizdošanas darījumus veic atbilstoši valsts ekonomikas attīstības un sociālās attīstības vajadzībām, ievērojot valsts rūpniecības politikas pamatnostādnes. Otrkārt, kā noteikts 96.–139. apsvērumā, ne tikai 13. piecgades plāna, bet arī vairāku citu valdības plānu noteikumi paredz īpašu valdības politiku elektrisko velosipēdu ražošanas nozares atbalstam. Turklāt, tā kā ĶV un neviena no finanšu iestādēm nesadarbojās, šī bija vienīgā pieejamā informācija, uz kuras pamata Komisija varēja izdarīt secinājumus saskaņā ar pamatregulas 28. pantu. Turklāt neviena no ieinteresētajām personām neiesniedza pierādījumus, lai pamatotu šos apgalvojumus. Visbeidzot, Komisija atzīmēja, ka 13. piecgades plānu, to vērtējot attiecīgajā kontekstā, nevar uzskatīt tikai par mudinājumu, un arī tajā noteiktie valsts atbalsta mērķi neaprobežojas ar vairākumu ražošanas nozaru Ķīnā, bet īpaši attiecas uz konkrētām nozarēm. Tāpēc šie apgalvojumi tika noraidīti.

(234)

Lai aprēķinātu kompensējamās subsīdijas summu, Komisija novērtēja saņēmējiem radīto ieguvumu izmeklēšanas laikposmā. Saskaņā ar pamatregulas 6. panta b) punktu saņēmējam piešķirtais ieguvums ir starpība starp procentu summu, ko uzņēmums maksā par preferenciālu aizdevumu, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu aizdevumu, kuru tas faktiski varēja saņemt brīvajā tirgū.

(235)

Šajā ziņā Komisija novēroja vairākas Ķīnas elektrisko velosipēdu tirgus īpašas iezīmes. Kā paskaidrots iepriekš 3.5.1.–3.5.3. iedaļā, Ķīnas finanšu iestāžu piešķirtie aizdevumi liecina par ievērojamu valdības iejaukšanos un neatspoguļo likmes, kādas parasti tiek noteiktas funkcionējošā tirgū.

(236)

Izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas atšķiras to vispārējā finanšu stāvokļa ziņā. Izmeklēšanas laikposmā katrs no tiem saņēma dažādu veidu aizdevumus ar atšķirībām, piemēram, termiņa, nodrošinājuma, garantiju un citu saistītu nosacījumu ziņā. Šo abu iemeslu dēļ katram ražotājam eksportētājam, spriežot pēc tā saņemtajiem aizdevumiem, bija atšķirīga vidējā procentu likme.

(237)

Lai atspoguļotu šīs īpatnības, Komisija individuāli novērtēja katras izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas finanšu stāvokli. Šajā saistībā Komisija izmantoja aprēķinu metodiku preferenciāliem aizdevumiem, kas noteikta antisubsidēšanas izmeklēšanā attiecībā uz ĶTR izcelsmes karsti velmētiem plakaniem tērauda velmējumiem (27) un izskaidrota turpmākajos apsvērumos. Rezultātā Komisija aprēķināja ieguvumu no preferenciālās aizdošanas prakses individuāli katrai izlasē iekļautajai ražotāju eksportētāju grupai un attiecināja ieguvumu uz attiecīgo ražojumu.

(238)

Antisubsidēšanas izmeklēšanā par ĶTR izcelsmes karsti velmētu plakanu tēraudu ražojumiem (28) Komisija jau ir konstatējusi, ka iekšzemes kredītreitingi, kas piešķirti Ķīnas uzņēmumiem, nav ticami, pamatojoties uz Starptautiskā Valūtas fonda (“SVF”) (29) publicētu pētījumu, kurā parādīta neatbilstība starp starptautiskajiem un Ķīnas kredītreitingiem apvienojumā ar šīs izmeklēšanas konstatējumiem attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Patiešām, saskaņā ar SVF datiem vietējās kredītreitinga aģentūras vairāk nekā 90 % ķīniešu obligācijām piešķir vērtējumus no “AA” līdz “AAA”. Tas nav salīdzināms ar citiem tirgiem, piemēram, Savienības vai ASV tirgu. Piemēram, ASV tirgū mazāk nekā 2 % uzņēmumu saņem šādus augstākā līmeņa reitingus. Tādējādi Ķīnas kredītreitinga aģentūras ir lielā mērā novirzītas uz reitingu skalas augstāko līmeni. Tām ir ļoti plaša vērtējuma skala, un tās parasti apvieno obligācijas no ievērojami atšķirīgiem saistību neizpildes riskiem vienā plašā reitinga kategorijā (30).

(239)

Turklāt ārvalstu reitinga aģentūras, piemēram, Standard and Poor's un Moody's, parasti piemēro pieaugumu virs emitenta sākotnējā kredītreitinga, pamatojoties uz novērtējumu par uzņēmuma stratēģisko nozīmīgumu Ķīnas valdībai un jebkuras netiešās garantijas spēku, kad tās novērtē Ķīnas obligācijas, kas izdotas ārzemēs (31). Piemēram, cita starptautiskā reitingu aģentūra, proti, Fitch, ja iespējams, skaidri norāda, ka šādas garantijas ir galvenais virzītājspēks, kas balsta kredītreitingu, kuru tā nosaka Ķīnas uzņēmumiem (32).

(240)

Izmeklēšanas laikā Komisija noskaidroja papildu informāciju, kas papildināja šo analīzi. Pirmkārt, Komisija konstatēja, ka valsts var īstenot ietekmi pār kredītreitingu tirgu, jo kredītreitinga aģentūras — vismaz daļēji — pieder valstij. Tādējādi, kā liecina divi 2016. gadā publicēti pētījumi, Ķīnas tirgū darbojās aptuveni 12 kredītreitinga aģentūras, no kurām lielākā daļa ir piederēja valstij. Kopumā 60 % visu to uzņēmumu obligāciju, kuriem piešķirts kredītreitings Ķīnā, bija novērtējusi valstij piederoša kredītreitinga aģentūra (33).

(241)

ĶV apstiprināja, ka IL Ķīnas obligāciju tirgū darbojās 12 kredītreitinga aģentūras, no kurām 10 bija vietējās reitingu aģentūras. Bija arī divas Ķīnas un ārvalstu kopuzņēmumu kredītreitinga aģentūras.

(242)

Otrkārt, Ķīnas kredītreitingu tirgū nav pieejamas brīvas ieejas. Tas būtībā ir slēgts tirgus, jo kredītreitinga aģentūrām ir jābūt apstiprinātām Ķīnas Vērtspapīru regulējuma komisijā (“CSRC”) vai PBOC, pirms tās var sākt darbību (34). Izmeklēšanas laikposmā ārvalstu kredītreitinga aģentūrām nebija atļauts darboties Ķīnas iekšējā tirgū, jo kredītreitingu tirgus bija iekļauts “ierobežotajā” kategorijā ĶV “Ārvalstu ieguldījumu vadīšanas uzņēmumu katalogā”, un ārvalstu kredītreitinga aģentūrām bija aizliegts izsniegt vietējos obligāciju reitingus. PBOC 2017. gada vidū paziņoja, ka ārvalstu kredītreitinga aģentūrām noteiktos apstākļos būtu atļauts veikt kredītreitingus daļā vietējā obligāciju tirgus, taču izmeklēšanas laikposmā tas vēl nebija piemērojams (35). Neraugoties uz to, šajā laikposmā ārvalstu aģentūras izveidoja kopuzņēmumus ar dažām vietējām kredītreitinga aģentūrām, kas sniedz iekšzemes obligāciju emisiju kredītreitingus. Tomēr šie reitingi atbilst Ķīnas reitingu skalai, un tāpēc tie nav salīdzināmi ar starptautiskajiem reitingiem, kā paskaidrots iepriekš.

(243)

Turklāt izmeklēšanā tika konstatēts, ka tie nedaudzie izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, kas bija saņēmuši kredītreitingus, tos bija saņēmuši tikai no savām aizdevējbankām, nevis no kādas kredītreitinga aģentūras.

(244)

Ņemot vērā situāciju, kas aprakstīta iepriekš 238.–243. apsvērumā, Komisija secināja, ka Ķīnas kredītreitingi nenodrošina ticamu bāzes aktīvu kredītriska novērtējumu.

(245)

Šīs izmeklēšanas nolūkā Giant Group sastāvu Ķīnā veidoja viens ražotājs eksportētājs un trīs uzņēmumi, kas piegādāja izejmateriālus. Turklāt viens saistīts uzņēmums Ķīnā ražoja elektriskos velosipēdus, bet neeksportēja attiecīgo ražojumu uz Savienības tirgu. Citi šīs grupas uzņēmumi netika ņemti vērā šajā izmeklēšanā, jo tie nebija iesaistīti elektrisko velosipēdu ražošanā un pārdošanā. Grupas centrālais birojs atrodas Taivānā, un Ķīnā nav pārvaldītājsabiedrību, kas kontrolētu visus uzņēmumus, kuri darbojas ĶTR.

(246)

Spriežot pēc Giant Group finanšu pārskatiem, šīs grupas finanšu stāvoklis kopumā bija rentabls. Giant Group ražotājs eksportētājs darbojās ar peļņu izmeklēšanas laikposmā, bet cieta zaudējumus 2014. gadā. Izmeklēšanas laikposmā zaudējumi radās vēl diviem citiem grupas uzņēmumiem, uz kuriem attiecas izmeklēšana. Pārējie finanšu rādītāji, piemēram, parāda attiecība pret aktīviem vai procentu seguma attiecība, neliecināja par būtiskām strukturālām problēmām attiecībā uz šo uzņēmumu parāda atmaksas spējām. Ķīnas finanšu iestādes bija piešķīrušas Giant Group aizdevumus, kas bija izteikti RMB, USD, EUR un JPY valūtā. Tā arī nodrošināja nepieciešamos līdzekļus no trim bankām ar bankas akceptu starpniecību.

(247)

Kredītreitingus, ko Giant Group ražotājs eksportētājs uzrādīja Komisijai, nebija izdevušas atzītas kredītreitinga aģentūras, bet tie bija saņemti tikai no Ķīnas valstij piederošām finanšu iestādēm. Izmeklēšanas laikposmā minēto reitingu līmenis svārstījās no “AA+” līdz “BBB+”. Ņemot vērā 238.–243. apsvērumā minētos vispārējos Ķīnas kredītreitingu izkropļojumus un tā kā nebija citu kredītreitinga aģentūru izdotu reitingu, Komisija secināja, ka šādi kredītreitingi nav ticami.

(248)

Kā minēts iepriekš 3.5.1. iedaļā, Ķīnas kreditēšanas finanšu iestādes nesniedza nekādu kredītspējas novērtējumu. Tādējādi, lai noteiktu ieguvumu, Komisijai bija jānovērtē, vai procentu likmes aizdevumiem, kas tika piešķirti Giant Group, atbilst tirgus līmenim.

(249)

Tā kā nebija ticamu un konsekventu kredītreitingu par Giant Grupu un ņemot vērā īpašo rentabilitātes situāciju, kas izklāstīta 246. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka grupas vispārējais finanšu stāvoklis atbilst kredītreitingam “BB”, kas ir augstākais kredītreitings, kurš vairs neatbilst “investīciju kategorijai”. “Investīciju kategorija” nozīmē, ka kredītreitinga aģentūra uzskata uzņēmuma emitētās obligācijas uzskata par pietiekamām, lai bankām atļautu tajā veikt ieguldījumus. Tāpēc, lai noteiktu atbilstošu standartu, tika izmantotas attiecīgas nominālvērtības “BB” kredītreitinga uzņēmumu obligācijas, kas emitētas izmeklēšanas laikposmā.

(250)

Pēc tam, lai noteiktu tirgus likmi, PBOC standarta aizdevumu likmei tika piemērota prēmija, kas gaidāma par obligācijām, ko emitējušas firmas ar šādu kredītreitingu (BB).

(251)

Šis uzcenojums tika noteikts, aprēķinot relatīvo starpību starp ASV “AA” kredītreitinga uzņēmumu obligāciju un ASV “BB” kredītreitinga uzņēmumu obligāciju indeksiem, pamatojoties uz Bloomberg datiem par rūpniecības segmentiem. Šādi aprēķinātā relatīvā starpība pēc tam tika pieskaitīta standarta procentu likmēm, ko PBOC bija publicējusi aizdevuma piešķiršanas dienā (36), attiecībā uz to pašu laiku, uz kuru attiecās konkrētais aizdevums. Tas tika darīts atsevišķi attiecībā uz katru aizdevumu, kas piešķirts uzņēmumam.

(252)

Tāda pat situācija attiecībā uz tirgus kropļojumiem un derīgu kredītreitingu trūkums ir arī ĶTR ārvalstu valūtā izteiktu aizdevumu gadījumā, jo arī šos aizdevumus piešķir tās pašas Ķīnas finanšu iestādes. Tāpēc, kā konstatēts iepriekš, lai noteiktu atbilstošu standartu, tika izmantotas attiecīgas nominālvērtības “BB” kredītreitinga uzņēmumu obligācijas, kas emitētas izmeklēšanas laikposmā.

(253)

Pēc informācijas izpaušanas Giant Group apstrīdēja “BB” reitinga izmantošanu par standartu attiecībā uz grupas vispārējo finanšu stāvokli. Tas apgalvoja, ka Komisija nebija pirms informācijas izpaušanas norādījusi, ka būs prasība par pieņemamiem pierādījumiem atzīt tikai kredītreitingus, ko izdevušas neatkarīgas, specializētas kredītreitinga aģentūras, piemēram, Standard & Poor's, Moody's vai Fitch, un ka tā nekad nav prasījusi, lai šādi pierādījumi tiktu iesniegti. Giant arī apgalvoja, ka izvēlētajam standartam būtu jāatspoguļo Ķīnā dominējošie tirgus apstākļi, un argumentēja, ka piemērotāks būtu standarts, kura noteikšanai par pamatu izmantota Taivāna vai Honkonga. Giant arī apgalvoja, ka Komisija nav pietiekami paskaidrojusi, kāpēc tas nav kvalificējams par ieguldījumu kategorijas kredītreitingam atbilstošu, kaut arī tā finanšu rādītāji ir pozitīvi, un atzīmēja, ka informācija par grupas — kas ir pasaules mēroga grupa, kuras mātesuzņēmums ir kotēts Taivānas biržā — kredītspēju ir publiski pieejama.

(254)

Kā paskaidrots 238.–244. apsvērumā, izmeklēšanā tika konstatēts, ka Ķīnas kredītreitingi nenodrošina ticamu bāzes aktīvu kredītriska novērtējumu. Minētais uzņēmums arī neiesniedza nekādus konsekventus un ticamus kredītreitingus izmeklēšanas laikā. Jāatgādina, ka finanšu iestāžu nesadarbošanās dēļ Komisija nevarēja pārbaudīt to izmantoto kredītreitinga procedūru ticamību, arī ne ar attiecīgā ražotāja eksportētāja starpniecību. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka ir lietderīgi izmantot “BB” standartu, kā paskaidrots iepriekš 245.–252. apsvērumā. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts. Šajā saistībā arī jāatgādina, ka ražotājiem eksportētājiem nosūtītajā anketā patiešām bija ietverta prasība tiem norādīt savus kredītreitingus un ka uzņēmumiem tika prasīts sniegt pilnīgu informāciju noteiktajā termiņā, kas arī bija skaidri norādīts anketā. Tomēr netika iesniegta cita informācija papildus tai informācijai par uzņēmuma kredītreitingu, ko Komisija jau bija analizējusi. Tāpēc arī apgalvojums, ka Komisija nekad nav prasījusi sniegt šo informāciju, tika noraidīts.

(255)

Attiecībā uz apgalvojumu, ka Komisijai bija jāizvēlas standarts, kura noteikšanai par pamatu izmantota Taivāna vai Honkonga, — tas, šķiet, ir balstīts uz pieņēmumu, ka par procentu likmes standarta valsti tika izvēlētas ASV. Tas neatbilst patiesībai. Kā sīkāk paskaidrots iepriekš 251. apsvērumā, relatīvā starpība, nevis procentu likme kā tāda, tika aprēķināta starp ASV “AA” reitinga uzņēmumu obligācijām un ASV “BB” reitinga uzņēmumu obligācijām, pamatojoties uz Bloomberg datiem par rūpniecības segmentiem. Turklāt, kā sīkāk paskaidrots turpmāk 293. apsvērumā, šī relatīvā starpība ir neitrāla valsts ziņā. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(256)

Šīs izmeklēšanas nolūkā Jinhua Vision Group sastāvā bija divi ražotāji eksportētāji, no kuriem viens bija izbeidzis darbību IL, un viens uzņēmums, kas piegādāja izejmateriālus ražotājiem eksportētājiem. Citi šīs grupas uzņēmumi netika ņemti vērā šajā izmeklēšanā, jo tie nebija iesaistīti elektrisko velosipēdu ražošanā un pārdošanā. Grupas centrālais birojs atrodas Dzjiņhua, Ķīnā.

(257)

Abi Jinhua Vision Group sastāvā esošie ražotāji eksportētāji ziņoja par atšķirīgu peļņas situāciju. Jinhua Vision Co., Ltd. lielākoties darbojās ar peļņu IL, savukārt Yongkang Hulong Electric Vehicle Co., Ltd. cieta zaudējumus 2017. gadā un izbeidza darbību 2018. gadā. Turklāt citi finanšu rādītāji, piemēram, parāda attiecība pret aktīviem, neliecināja par būtiskām strukturālām problēmām attiecībā uz šo uzņēmumu parāda atmaksas spējām. Abiem Jinhua Vision Group sastāvā esošajiem ražotājiem eksportētājiem Ķīnas finanšu iestādes bija piešķīrušas RMB valūtā izteiktus aizdevumus.

(258)

Komisija ievēroja, ka abas finanšu iestādes, kas piešķīra aizdevumus Jinhua Vision Co., Ltd. (viena no tām bija valstij piederoša), bija piešķīrušas šim uzņēmumam kredītreitingu “A”. Turklāt Yongkang Hulong Electric Vehicle Co., Ltd. ir saņēmis kredītreitingus “BBB+” no vienas no valstij piederošajām finanšu iestādēm, kas piešķīra aizdevumus Jinua Vision Co., Ltd., un kredītreitingu “A” no citas finanšu iestādes. Ņemot vērā 238.–243. apsvērumā minētos Ķīnas kredītreitingu vispārējos izkropļojumus un specifisko rentabilitāti, kā izklāstīts iepriekš 257. apsvērumā, Komisija secināja, ka šādi kredītreitingi nav ticami.

(259)

Attiecīgi Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā minētās grupas vispārējo finanšu stāvokli, ir pamatoti piemērot vispārīgo standartu, kas ļauj piešķirt augstāko kredītreitingu spekulatīvās kategorijas obligācijām, kā paskaidrots 248.–252. apsvērumā. Tāpēc, lai noteiktu atbilstošu standartu, tika izmantotas attiecīgas nominālvērtības “BB” kredītreitinga uzņēmumu obligācijas, kas emitētas izmeklēšanas laikposmā.

(260)

Pēc informācijas izpaušanas Jinhua Vision Group un arī CCCME (pēdējais minētais uzņēmums — vispārīgi) apstrīdēja “BB” reitinga kā standarta piemērošanu attiecībā uz uzņēmuma finanšu stāvokli. Tas apgalvoja, ka ir nepamatoti izmantot “BB” reitinga uzņēmumu obligācijas atbilstoša standarta noteikšanai, ja nav pienācīgi izvērtēts uzņēmuma finanšu stāvoklis.

(261)

Attiecīgais ražotājs eksportētājs neiesniedza papildu pierādījumus, kas pamatotu cita kredītreitinga izmantošanu. Tāpēc šis arguments tika noraidīts to pašu iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti iepriekš 254. un 255. apsvērumā.

(262)

Šīs izmeklēšanas nolūkā Yadea Group sastāvā Ķīnā bija divi ražotāji (t. i., Yadea Group Co., Ltd. un Tianjin Yadea Co., Ltd.), viens tirgotājs eksportētājs (t. i., Wuxi Yadea Export-Import Co., Ltd.) un divi uzņēmumi, kas nodrošināja izejmateriālus vienam no ražotājiem (t. i., Jiangsu Yadea Technology Development Co., Ltd un Wuxi Xingwei Vehicle Fittings Co., Ltd.). Citi šīs grupas uzņēmumi netika ņemti vērā šajā izmeklēšanā, jo tie nebija iesaistīti elektrisko velosipēdu ražošanā un pārdošanā. Grupas centrālais birojs atrodas Usji, Ķīnā.

(263)

Spriežot pēc šo abu Yadea Group ražotāju finanšu pārskatiem, to finanšu stāvoklis kopumā bija rentabls. Tomēr no pamatdarbības peļņas viedokļa Yadea Group Co., Ltd. rentabilitāte 2017. gadā bija negatīva. Tās kopējo peļņu veidoja tikai ilgtermiņa kapitālieguldījumi 2017. gadā.

(264)

Yadea Group nesniedza informāciju par savu kredītreitingu, lai gan tai tika prasīts to darīt.

(265)

Lai gan neviens no Yadea Group uzņēmumiem, kas ražoja attiecīgo ražojumu, nesaņēma aizdevumus izmeklēšanas laikposmā, grupa nodrošināja nepieciešamos līdzekļus no četrām privātām un valstij piederošām bankām, izmantojot bankas akceptus.

(266)

Ņemot vērā 238.–243. apsvērumā minētos Ķīnas kredītreitingu vispārējos izkropļojumus un specifisko rentabilitāti, kā izklāstīts 263. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā grupas vispārējo finanšu stāvokli, ir pamatoti piemērot vispārīgo standartu, kas ļauj piešķirt augstāko kredītreitingu spekulatīvās kategorijas obligācijām, kā paskaidrots 248.–252. apsvērumā. Tāpēc, lai noteiktu atbilstošu standartu, tika izmantotas attiecīgas nominālvērtības “BB” kredītreitinga uzņēmumu obligācijas, kas emitētas izmeklēšanas laikposmā.

(267)

Šīs izmeklēšanas nolūkā Rununion Group sastāvu veidoja viens ražotājs eksportētājs, t. i., Suzhou Rununion Motivity Co., Ltd., un viens uzņēmums, kurš ražotājam eksportētājam iznomāja zemi, t. i., Suzhou Kaihua Electric Appliance Plastic Factory. Citi šīs grupas uzņēmumi netika ņemti vērā šajā izmeklēšanā, jo tie nebija iesaistīti elektrisko velosipēdu ražošanā un pārdošanā. Visi šīs grupas uzņēmumi atrodas Ķīnā.

(268)

Lai gan ražotāja eksportētāja finanšu stāvoklis bija labs, jo ražotājs eksportētājs darbojās ar peļņu 2016. un 2017. gadā, tā saistītā uzņēmuma stāvoklis bija atšķirīgs, t. i., šis uzņēmums darbojās ar zaudējumiem 2016. gadā. Minētā uzņēmuma uzkrātie zaudējumi vairāk nekā 20 reizes pārsniedza tā iemaksāto kapitālu.

(269)

Izmeklēšanas laikposmā ražotājs eksportētājs nodrošināja nepieciešamos līdzekļus no divām valstij piederošām bankām ar bankas akceptu starpniecību. Šādi bankas akcepti veidoja vairāk nekā 25 % no ražotāja eksportētāja kopējās bilances. Saistītais uzņēmums, kas iznomāja zemi, proti, Suzhou Kaihua Electric Appliance Plastic Factory, nodrošināja sev nepieciešamos līdzekļus ar aizņēmumu no saistīta uzņēmuma.

(270)

Turklāt citi finanšu rādītāji, piemēram, parāda attiecība pret aktīviem vai procentu seguma attiecība, neliecināja par būtiskām strukturālām problēmām attiecībā uz šo uzņēmumu parāda atmaksas spējām.

(271)

Komisija ievēroja, ka viena Ķīnas valstij piederoša finanšu iestāde bija piešķīrusi Suzhou Rununion Motivity Co., Ltd kredītreitingu “BBB+”, savukārt Suzhou Kaihua Electric Appliance Plastic Factory neiesniedza nekādu kredītreitingu. Ņemot vērā 238.–243. apsvērumā minētos Ķīnas kredītreitingu vispārējos izkropļojumus un specifisko rentabilitāti, kā izklāstīts 268.–270. apsvērumā, Komisija secināja, ka šāds reitings nav ticams.

(272)

Attiecīgi Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā minētās grupas vispārējo finanšu stāvokli, ir pamatoti piemērot vispārīgo standartu, kas ļauj piešķirt augstāko kredītreitingu spekulatīvās kategorijas obligācijām, kā paskaidrots 236.–240. apsvērumā. Tāpēc, lai noteiktu atbilstošu standartu, tika izmantotas attiecīgas nominālvērtības “BB” kredītreitinga uzņēmumu obligācijas, kas emitētas izmeklēšanas laikposmā.

(273)

Pēc informācijas izpaušanas Rununion Group apstrīdēja “BB” reitinga izmantošanu par standartu attiecībā uz uzņēmuma finanšu stāvokli. Tas apgalvoja, ka ir nepamatoti izmantot “BB” reitinga uzņēmumu obligācijas atbilstoša standarta noteikšanai, ja nav pienācīgi izvērtēts uzņēmuma finanšu stāvoklis.

(274)

Attiecīgais ražotājs eksportētājs neiesniedza papildu pierādījumus, kas pamatotu cita kredītreitinga izmantošanu. Tāpēc šis arguments tika noraidīts to pašu iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti iepriekš 254. un 255. apsvērumā.

(275)

Šīs izmeklēšanas nolūkā Bodo Group sastāvu veidoja viens ražotājs eksportētājs, t. i., Bodo Vehicle Group Co., Ltd. (“Bodo”), un viens uzņēmums (Tianjin Xinbao Vehicle Industry Co., Ltd jeb “Xinbao”), kas bija galvotājs par vairākiem aizdevumiem. Citi šīs grupas uzņēmumi netika ņemti vērā šajā izmeklēšanā, jo tie nebija iesaistīti elektrisko velosipēdu ražošanā un pārdošanā. Visi šīs grupas uzņēmumi atrodas Ķīnā.

(276)

Lai gan abi šie uzņēmumi bija finansiāli dzīvotspējīgi attiecīgajā laikposmā, Xinbao radās zaudējumi 2017. gadā.

(277)

Izmeklēšanas laikposmā ražotājs eksportētājs nodrošināja nepieciešamos līdzekļus no privātas Ķīnas finanšu iestādes, izmantojot finanšu nomu, un no divām valstij piederošām bankām, izmantojot aizdevumus un bankas akceptus.

(278)

Par aizdevumiem, par kuriem Bodo noslēdza līgumu ar Ķīnas valstij piederošu banku, galvoja uzņēmums, kam bija zemāks kredītreitings nekā pašai Bodo, un izmantotais nodrošinājums piederēja citam saistītam uzņēmumam, tādējādi viešot šaubas par šāda galvojuma stabilitāti.

(279)

Viena Ķīnas valstij piederoša finanšu iestāde bija piešķīrusi Bodo kredītreitingu “AA”, savukārt IL Xinbao kredītreitings pazeminājās no “A” līdz “BBB+”. Ņemot vērā 238.–243. apsvērumā minētos Ķīnas kredītreitingu vispārējos izkropļojumus un specifisko rentabilitāti, kā izklāstīts 276.–278. apsvērumā, Komisija secināja, ka šāds reitings nav ticams.

(280)

Ņemot vērā 238.–243. apsvērumā minētos Ķīnas kredītreitingu vispārējos izkropļojumus un specifisko rentabilitāti, kā izklāstīts 276.–278. apsvērumā, Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā grupas vispārējo finanšu stāvokli, ir pamatoti piemērot vispārīgo standartu, kas ļauj piešķirt augstāko kredītreitingu spekulatīvās kategorijas obligācijām, kā paskaidrots 217.–221. apsvērumā. Tāpēc, lai noteiktu atbilstošu standartu, tika izmantotas attiecīgas nominālvērtības “BB” kredītreitinga uzņēmumu obligācijas, kas emitētas izmeklēšanas laikposmā.

(281)

Pēc informācijas izpaušanas Bodo Group apstrīdēja “BB” reitinga izmantošanu par standartu attiecībā uz uzņēmuma finanšu stāvokli. Tas apgalvoja, ka ir nepamatoti izmantot “BB” reitinga uzņēmumu obligācijas atbilstoša standarta noteikšanai, ja nav pienācīgi izvērtēts uzņēmuma finanšu stāvoklis.

(282)

Attiecīgais ražotājs eksportētājs neiesniedza papildu pierādījumus, kas pamatotu cita kredītreitinga izmantošanu. Tāpēc šis arguments tika noraidīts to pašu iemeslu dēļ, kas jau izklāstīti iepriekš 254. un 255. apsvērumā.

(283)

Kā minēts 234. apsvērumā, saskaņā ar pamatregulas 6. panta b) punktu saņēmējam radītais ieguvums ir starpība starp procentu summu, ko uzņēmums maksā par preferenciālu aizdevumu, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu komerciālu aizdevumu, kuru tas faktiski varēja saņemt brīvajā tirgū.

(284)

Aizdevumiem un finanšu nomai, kas izteikta RMB valūtā, ārējais standarts salīdzināmam komerciālam aizdevumam tika noteikts, izmantojot piemērojamās procentu likmes, ko noteikusi Ķīnas Tautas Banka, tās koriģējot ar atbilstošo uzcenojumu (lai atspoguļotu “BB” reitingu). Uzcenojums tika noteikts, izmantojot vidējo relatīvo procentu likmju starpību starp obligācijām, ko emitējuši “A” un “BB” reitinga uzņēmumi ASV, pamatojoties uz Bloomberg datiem par rūpniecības segmentiem. Īpaša procentu likmju starpība tika piemērota par katru individuālo termiņu (trīs mēneši, seši mēneši, viens gads utt.) un pieskaitīta standarta procentu likmēm. Tas tika darīts atsevišķi par katru aizdevumu, kas piešķirts attiecīgajam ražotājam eksportētājam.

(285)

Pēc informācijas izpaušanas divas ieinteresētās personas apgalvoja, ka Ķīnas finanšu iestāde, kas sniedz finanšu nomas pakalpojumus izlasē iekļautam uzņēmumam, ir privāta iestāde un to nevar uzskatīt par valsts iestādi pamatregulas 2. panta b) punkta nozīmē. Tās arī apgalvoja, ka finanšu noma nav aizdevums — noma neietver aizņemšanos un atmaksāšanu ar procentiem, bet to veido tikai nomas darbība. Turklāt tās apgalvoja, ka izlīdzinātā ikmēneša maksājuma un ieguvuma aprēķina izpaušana nav pietiekama.

(286)

Šajā saistībā jāatsaucas uz 218.–229. apsvērumu, kurā secināts, ka visām finanšu iestādēm (tostarp privātām finanšu iestādēm), kas darbojās Ķīnā CBRC uzraudzībā, valsts bija uzticējusi vai bija tās norīkojusi pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta iv) punkta pirmā ievilkuma nozīmē īstenot valdības politiku un piešķirt elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei aizdevumus ar preferenciālām likmēm.

(287)

Attiecībā uz šāda veida finanšu darījuma kvalificēšanu jāatzīmē, ka attiecīgais izlasē iekļautais uzņēmums pats daļu no šāda darījuma izmaksām bija iegrāmatojis kā procentu izdevumus un ka arī PBOC kredītatsauču centrs (“CRCP”) atzīst šādu finanšu darījumu par aizdevumu.

(288)

Attiecībā uz informācijas izpaušanu Komisija uzskatīja, ka tā sniedza sīkus paskaidrojumus par izmantoto metodiku izlīdzinātā ikmēneša maksājuma aprēķināšanai un arī norādīja visas formulas, kas izmantotas saņemtā ieguvuma aprēķināšanai.

(289)

Aizdevumiem, kas izteikti USD valūtā, ārējais standarts salīdzināmam komerciālam aizdevumam tika noteikts, izmantojot piemērojamās īpašās mēneša USD LIBOR procentu likmes trīs mēnešiem vai sešiem mēnešiem, tās koriģējot ar atbilstošo uzcenojumu (lai atspoguļotu “BB” reitingu). Uzcenojums tika noteikts, izmantojot vidējo relatīvo procentu likmju starpību starp obligācijām, ko emitējuši “A” un “BB” reitinga uzņēmumi ASV, pamatojoties uz Bloomberg datiem par rūpniecības segmentiem. Īpaša procentu likmju starpība tika piemērota par katru individuālo termiņu (trīs mēneši, seši mēneši, viens gads utt.) un pieskaitīta standarta procentu likmēm. Tas tika darīts atsevišķi par katru aizdevumu, kas piešķirts attiecīgajam ražotājam eksportētājam.

(290)

Aizdevumiem, kas izteikti EUR valūtā, ārējais standarts salīdzināmam komerciālam aizdevumam tika noteikts, izmantojot ICE BofAML Euro High Yield Index vidējo likmi IL. Minēto indeksu veido vērtspapīri, kuru reitings ir zemāks par investīciju kategorijas reitingu (pamatojoties uz Moody's, S&P un Fitch vidējo reitingu).

(291)

Attiecībā uz aizdevumiem, kas izteikti JPY valūtā, netika atrasti dati par obligācijām, ko būtu emitējuši “BB” reitinga uzņēmumi Japānas tirgū, par rūpniecības segmentiem. Japānā ekonomikas attīstības līmenis ir līdzīgs kā ASV, tāpēc Komisija uzskatīja, ka USD vidējās LIBOR likmes ir visatbilstošākā aizstājējvērtība attiecībā uz JPY valūtā izteiktiem aizdevumiem.

(292)

Pēc informācijas izpaušanas gan CCCME, gan trīs no pieciem izlasē iekļautajiem uzņēmumiem apstrīdēja Komisijas izmantoto metodiku, izmantojot relatīvo starpību starp ASV “AA” kredītreitinga uzņēmumu obligācijām un ASV “BB” kredītreitinga uzņēmumu obligācijām, lai aprēķinātu ieguvumu no preferenciāliem aizdevumiem. Tie visi apgalvoja, ka Komisijai bija jāizmanto absolūtā, nevis relatīvā starpība starp ASV “AA” kredītreitinga obligācijām un ASV “BB” kredītreitinga obligācijām. Tika norādīti šādi galvenie iemesli:

(293)

Šie argumenti jau tika izklāstīti HRF lietā (37) un arī riepu lietā (38). Kā redzams 175.–187. apsvērumā par HRF lietu, Komisija noraidīja minētos argumentus turpmāk norādīto iemeslu dēļ.

(294)

Minēto iemeslu dēļ, kas ir vienlīdz spēkā pašreizējā izmeklēšanā, Komisija saglabāja nostāju, ka relatīvās starpības metode precīzāk atspoguļo riska prēmiju, ko finanšu iestāde piemērotu Ķīnas ražotājiem eksportētājiem neizkropļotā tirgū, jo īpaši ņemot vērā to, ka ĶTR bāzes procentu likme un ASV bāzes procentu likme laika gaitā ir attīstījušās atšķirīgi.

(295)

Turklāt Giant Group apgalvoja, ka vidējās USD LIBOR likmes nebūtu jāizmanto par aizstājējvērtību JPY valūtā izteiktiem aizdevumiem un ka bija jāizmanto kredītlikme, kāda pastāvēja attiecībā uz JPY valūtā izteiktiem aizdevumiem.

(296)

Komisija 291. apsvērumā jau paskaidroja, kāpēc tā uzskatīja, ka USD LIBOR likme bija visatbilstošākā aizstājējvērtība attiecībā uz JPY valūtā izteiktiem aizdevumiem. Tāpat netika iesniegti pierādījumi par līdzīgiem darījumiem Japānas tirgū. Tāpēc šis apgalvojums tiek noraidīts.

(297)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka Ķīnas finanšu iestādes izsniedza arī kredītlīnijas saistībā ar atsevišķu aizdevumu nodrošināšanu katram izlasē iekļautajam ražotājam eksportētājam. Tās sastāvēja no pamatnolīgumiem, saskaņā ar kuriem banka ļāva izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem izņemt konkrētu maksimālo līdzekļu summu dažādu parāda instrumentu veidā (aizdevumi, dokumentāri rēķini, tirdzniecības finansējums utt.). Normālos tirgus apstākļos šādām kredītlīnijām parasti tiek piemērota tā saucamā “administrēšanas” vai “saistību” maksa, lai kompensētu bankas izmaksas un riskus saistībā ar kredītlīnijas atvēršanu, kā arī tiek piemērota atjaunošanas maksa, kas tiek iekasēta katru gadu par kredītlīniju atjaunošanu. Tomēr Komisija konstatēja, ka daži no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem izmantoja nodrošinātās kredītlīnijas bez maksas.

(298)

Saskaņā ar pamatregulas 6. panta d) punkta ii) apakšpunktu saņemtais ieguvums ir starpība starp summu, ko uzņēmums maksā par kredītlīniju nodrošināšanu Ķīnas finanšu iestādēs, un summu, ko uzņēmums būtu maksājis par līdzīgu komerciālu kredītlīniju, kuru tas faktiski varēja saņemt tirgū un kuru uzskata par standartu.

(299)

Atsaucoties uz publiski pieejamiem datiem (39) par līdzīgu kredītlīniju atvēršanu, atbilstošais standarts attiecībā uz administrēšanas maksu tika noteikts 1,5 % līmenī. Kredītlīnijām, kas pastāvēja pirms IL un atjaunotas IL, kā standarts tika izmantota atjaunošanas maksa 1,25 % līmenī, pamatojoties uz to pašu avotu. Administrēšanas/atjaunošanas maksu parasti maksā reizi gadā. Attiecīgi administrēšanas/atjaunošanas maksa nebija sadalīta pa visu kredītlīnijas termiņu.

(300)

Maksas līmeni, ko izmanto kā standartu, piemēro pro rata katras attiecīgās kredītlīnijas summai, lai aprēķinātu subsīdijas summu (no kuras atskaita visas faktiski samaksātās maksas).

(301)

Pēc informācijas izpaušanas viens ražotājs eksportētājs apstrīdēja Komisijas novērtējumu, ka kredītlīniju līgumi piešķir tam ieguvumus. Tika norādīti šādi galvenie iemesli:

(302)

Komisija nepiekrīt izvirzītajiem argumentiem turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

(303)

Iepriekš izskaidroto iemeslu dēļ visi šajā sakarā izteiktie apgalvojumi tika noraidīti.

(304)

Bankas akcepti ir finanšu produkts, kura mērķis ir attīstīt aktīvāku vietējo naudas tirgu, paplašinot kredītiespējas. Tā pamatā ir apgalvotā Ķīnas banku sektora noturība, kur bankas, kas noslēdz vienošanās par bankas akceptu, uzņemas beznosacījumu pienākumu samaksāt konkrētu summu konkrētā datumā. Tādējādi bankas akcepti ir kredīta veids, kuru īstenojot, bankas pārņem piegādātāju kreditoru saistības no pircējiem un saskaņotā datumā pārskaita piegādātājiem saskaņotu summu. Līdz tam pašam datumam pircējs ir pārskaitījis to pašu summu bankai. Datums, kad veic maksājumu bankai, var atbilst maksājuma termiņam, kas saskaņots ar piegādātāju, vai var būt pēc šāda datuma. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka daudzos gadījumos datums, kad veikts maksājums bankai, bija pēc datuma, kad veikts maksājums piegādātājam. Dažos gadījumos tika konstatēts, ka maksājums veikts četrus līdz sešus mēnešus pēc rēķina apmaksas termiņa. Tādējādi šis finanšu produkts papildus tam, ka to izmanto kā bankas garantiju, dažos gadījumos nodrošina pircējam ilgāku maksājuma termiņu de facto aizdevuma veidā.

(305)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka bankas akceptus parasti izsniedz saskaņā ar vienošanos par bankas akceptu, kurā norāda bankas, piegādātāju un pircēja identitāti, bankas un pircēja saistības un precīzi norāda vērtību par katru piegādātāju, termiņu un sniegto garantiju. Bankas akceptus parasti izsniedza reizi mēnesī.

(306)

Attiecībā uz bankām — to bilancēs bankas akcepta vekseļu saistības ir norādītas kā saistības pret bankas akcepta turētāju un kā aktīvi attiecībā pret izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Turklāt, lai gan uz dažiem bankas akceptiem bija attiecināta kredītlīnija, Ķīnas tiesību aktos nav šādas juridiskas prasības.

(307)

Preču piegādātājam kā izdotā bankas akcepta uzrādītājam ir iespēja prasīt, lai izdevējbanka diskontē bankas akceptu pirms sākotnējā rēķina apmaksas termiņa, vai nogaidīt līdz apmaksas termiņam un veikt maksājumu par visu summu, vai arī izmantot bankas akceptu kā norēķinu līdzekli, lai izpildītu savas saistības pret citām pusēm.

(308)

Līdz brīdim, kad tiek panākta vienošanās starp pircēju un pārdevēju, pirkuma līgumos bankas akceptus var norādīt kā standarta norēķinu veidu kopā ar citiem norēķinu veidiem, piemēram, naudas pārvedumu vai maksājuma uzdevumu.

(309)

Viens izlasē iekļauts ražotājs eksportētājs iesniedza piezīmes izmeklēšanas gaitā un norādīja, ka bankas akceptus nevar uzskatīt par aizdevumiem, to pamatojot tādējādi, ka aizdevumi ir saistīti ar aizņemšanos, atmaksāšanu un procentu maksāšanu, savukārt bankas akcepti ietver solījumu par atmaksu. Tas arī apgalvoja, ka bankas akcepti ir maksājuma metode, kas neietver līdzekļu tiešu pārskaitīšanu. Tajā pašā jautājumā cits ražotājs eksportētājs atkārtoja, ka nav veikta līdzekļu pārskaitīšana, un apgalvoja, ka tā uzskaitē bankas akcepti ir norādīti nevis kā saistības pret banku, bet gan kā saistības pret piegādātājiem vekseļu saistību pozīcijā. Minētais ražotājs eksportētājs arī apgalvoja, ka konkrēti viņa gadījumā piegādātājam pārskaitītā nauda bija jāiemaksā kontā pirms bankas akcepta termiņa beigām un ka banka izņēma naudu no sava konta bankas akcepta termiņa beigu datumā, lai to tālāk pārskaitītu piegādātājiem pēc vienošanās ar attiecīgo piegādātāju. Turklāt tas arī norādīja, ka nesaņēma nekādu ieguvumu, ja bankas akcepts tika diskontēts pirms tā termiņa beigu datuma, un ka tas nezina, vai bankas akcepts patiešām tika diskontēts.

(310)

Šajā saistībā vispirms jānorāda, ka CRCP kredītatsauču centrs atzīst bankas akceptus par saistībām pret bankām tādā pašā līmenī kā aizdevumus, kredītvēstules vai tirdzniecības finansējumu. Būtu arī jānorāda, ka CRCP finansētājas ir finanšu iestādes, kas piešķir dažādu veidu aizdevumus, un ka šādas finanšu iestādes tādējādi ir atzinušas banku apceptus par saistībām, kas ir izpildāmas pret tām. Turklāt izmeklēšanas laikā apkopotās vienošanās par bankas akceptiem paredz, ka tad, ja pircējs neveic pilnu maksājumu bankas akcepta termiņa beigu datumā, banka nesamaksāto summu uzskata par nokavētu aizdevumu, kas jāatmaksā bankai.

(311)

Turklāt Komisija uzskatīja, ka pircēja saņemtie bankas akcepti ir līdzekļu pārvedumi, jo bankas akceptus izmanto kā norēķinu veidu tādā pašā līmenī kā maksājuma uzdevumu, t. i., tiklīdz bankas akcepts tiek izdots piegādātājam, uzskata, ka uzņēmumam ir jāapmaksā atbilstošais rēķins. To pierāda arī fakts, ka, veicot bankas akcepta pārvedumu piegādātājam, pircējs parasti, no vienas puses, samazina savas kreditora saistības pret piegādātāju un, no otras puses, par atbilstošu summu palielina savas maksājamo bankas vekseļu saistības. Šajā saistībā tika arī uzskatīts, ka nav nozīmes faktam, ka uzņēmuma uzskaites dokumentos šādas saistības tiek norādītas kā vekseļu saistības pret piegādātājiem, nevis pret bankām. Jebkurā gadījumā revidētajos pārskatos šādas saistības bija norādītas nevis kā debitoru saistības pret piegādātājiem, bet gan kā vekseļu saistības, neidentificējot kreditoru.

(312)

Attiecībā uz naudas plūsmām — Komisija uzskatīja, ka attiecīgā ražotāja eksportētāja iesniegtās piezīmes ir pretrunīgas tādā ziņā, ka, kā apgalvojis pats ražotājs eksportētājs, no vienas puses, tam bija jāpārskaita nauda no sava konta pirms bankas vekseļa termiņa beigu datuma, lai nodrošinātu maksājumu piegādātājam, bet, no otras puses, tas nezināja, vai vekseļi tika diskontēti un — attiecīgi — kad maksājums faktiski notika. Turklāt minētā persona neiesniedza pierādījumus par faktiskiem paredzamiem līdzekļu pārskaitījumiem bankai. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šie apgalvojumi bija jānoraida.

(313)

Cits ražotājs eksportētājs atkārtoti norādīja, ka nav saņēmis nekādu ieguvumu no bankas akceptu sistēmas, jo tā gadījumā nebija pēc rēķinu apmaksas termiņa beigām vai bankas vekseļa termiņa beigām veiktu maksājumu. Tajā pašā jautājumā vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka bankas akcepti nebūtu jāuzskata par aizdevumiem, jo tie nepiešķir to saņēmējiem ilgākus apmaksas termiņus, un arī apgalvoja, ka tas, kā konkrēts instruments ir raksturots vietējos tiesību aktos, neietekmē tā raksturojumu saskaņā ar PTO judikatūru.

(314)

Šajā saistībā, lai gan izmeklēšanā tika apstiprināts, ka konkrētā ražotāja eksportētāja gadījumā visi maksājumi tika veikti rēķinu vai bankas akceptu apmaksas termiņos, jāatgādina, ka bankas akceptu sistēma nodrošināja visiem ražotājiem eksportētājiem pakalpojumu (ar preferenciālu likmi, kas piešķīra kompensējamu ieguvumu, kā izklāstīts turpmāk 323.–342. apsvērumā), kura ietvaros saistības pret piegādātājiem tika uzskatītas par samaksājamām un ieskaitāmām saistībās pret bankām, kuras apsolīja samaksāt piegādātājiem līdz bankas akceptu termiņa beigām. Attiecībā uz apmaksas termiņiem Komisijai pieejamie pierādījumi liecina, ka vairākiem ražotājiem eksportētājiem bankas akceptu izmantošana patiešām faktiski pagarināja saistīto rēķinu apmaksas termiņu un ka par šādiem de facto aizdevumiem netika rēķināti procenti. Tāpēc, lai gan var apgalvot, ka bankas akceptu nolūks nebija pagarināt apmaksas termiņus, pieejamie pierādījumi liecināja par pretējo. Jebkurā gadījumā Komisija uzskatīja, ka fakts, ka par bankas akceptiem netiek maksāti procenti, tādējādi pagarinot atmaksas termiņu pārdevējam, ir vēl viens pierādījums, kas liecina, ka Ķīnas banku sektors ir izkropļots un nodrošina preferenciālus aizdevumus konkrētām pamatnozarēm. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šie apgalvojumi bija jānoraida.

(315)

Cita ieinteresētā persona apgalvoja, ka no ieguvuma aprēķina bāzes būtu jāatskaita summa, kas vienāda ar iemaksām, kuras tā veica kā garantiju par bankas akceptiem.

(316)

Šajā saistībā vispirms jānorāda, ka garantiju pieprasīšana no klientiem, kad tiem piešķir kredītlīnijas vai aizdevumus, ir vispārpieņemta banku prakse. Tiek norādīts arī uz 323. apsvērumu turpmāk, kurā ir paredzēts, ka aizņēmējiem Kanādā ir jābūt kredītlīnijai, lai tie varētu iegūt bankas akceptus. Pamatojoties uz minēto, nosakot likmes Kanādas tirgū, ņem vērā šādu garantiju esību. Turklāt būtu jāatzīmē, ka bankas šādas garantijas neizmanto, lai segtu nesamaksātos parādus piegādātājiem; tās tiek izmantotas kā metode, ar ko garantē, ka ražotājs eksportētājs izpildīs savas finansiālās saistības pret banku. Izmeklēšanā arī tika atklāts, ka Ķīnas bankas neprasa šādas garantijas sistemātiski un ka garantijām var būt dažādi veidi, tostarp tās var būt sākotnējās iemaksas vai termiņnoguldījumi ar procentiem. Turklāt Komisija arī norādīja, ka maksu par bankas akceptiem aprēķina, pamatojoties uz bankas akceptu nominālvērtību, nevis summu, no kuras atskaitīta garantijas summa. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(317)

Cita ieinteresētā persona apgalvoja, ka nevajadzēja aprēķināt ieguvumu attiecībā uz bankas akcepta maksu kā garantiju par Ķīnas banku sniegto finanšu pakalpojumu, pamatojoties uz to, ka bankām nav jāfinansē vekseļi, kad tos izdod vai kad beidzas to derīguma termiņš, jo šādus maksājumus finansē attiecīgais ražotājs eksportētājs, ja vien tam neiestājas maksātnespēja. Attiecīgi tiek apgalvots, ka bankām nerodas nekāds finanšu risks, jo tās darbojas tikai kā starpnieces. Minētā persona arī apgalvoja, ka līguma nosacījumi paredz pietiekamas finanšu garantijas bankām.

(318)

Šajā saistībā tiek norādīts uz 310. apsvērumu, kurā ir apstiprināts, ka finanšu iestādes atzīst bankas akceptus par aizdevumiem, un uz 304. apsvērumu, kurā ir paredzēts, ka bankas, kas noslēdz bankas akcepta līgumus, sniedz beznosacījumu solījumu, ka tās samaksās konkrētu summu konkrētā datumā. Turklāt, ņemot vērā, ka bankas akceptus var diskontēt, bankām būtu jānodrošina pietiekamu līdzekļu pieejamība laikposmā no bankas akcepta izdošanas līdz tā termiņa beigām. Šajā saistībā būtu arī jāatzīmē, ka kredītlīniju līgumi, kas piemērojami ĶTR, paredz, ka tos var izmantot dažādu veidu aizdevumiem, tostarp bankas akceptiem, tādējādi apstiprinot vajadzību bankai nodrošināt pietiekamu līdzekļu pieejamību. Kad bija izanalizēti starp finanšu iestādēm un ražotājiem eksportētājiem noslēgto līgumu nosacījumi, tika uzskatīts, ka tie ir neatbilstoši, ņemot vērā finanšu iestāžu iesaisti, beznosacījumu saistības un finanšu risku, ko finanšu iestādes uzņemas, noslēdzot bankas akceptu līgumus. Apgalvojums attiecīgi bija jānoraida.

(319)

Attiecībā uz īpašām iezīmēm tika uzskatīts, ka, kā minēts 106. apsvērumā un paredzēts vieglās rūpniecības attīstības plānā, proti, ĶV ir paredzējusi “īstenot finanšu politiku, kas atbalsta vidējo un mazo uzņēmumu attīstību, plašāk izpētīt vidējo un mazo uzņēmumu finanšu kanālus, pilnveidot vidējo un mazo uzņēmumu kredīta garantiju sistēmu”, bankas akcepti ir vēl viens preferenciāla atbalsta veids atbalstāmajām nozarēm, piemēram, elektrisko velosipēdu nozarei. Turklāt, sniedzot šāda veida atbalstu, netika ņemts vērā izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju finanšu stāvoklis, jo visas bankas iekasēja nemainīgu maksu, kas, spriežot pēc lietas materiālos pieejamās informācijas, bija mazāka nekā pieejamie starptautiskie standarti un pat mazāka nekā piemaksa, ko iekasēja no uzņēmumiem ar zemu kredītreitingu, kādi ir izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji (skatīt 324. apsvērumu).

(320)

Pēc informācijas izpaušanas vairākas ieinteresētās personas atkārtoja pirms informācijas izpaušanas izteikto apgalvojumu, ka bankas akcepta vekseļu sistēma ir vispārpieejams finansēšanas rīks, kas ir pieejams ne tikai elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei. Vairākas ieinteresētās personas arī apgalvoja, ka Komisijai īpašu iezīmju noteikšanā par pamatu bija jāizmanto tieši pierādījumi.

(321)

Šajā saistībā tiek norādīts uz 195.–202. un jo īpaši 319. apsvērumu, kuros ietverti tieši pierādījumi par šādas preferenciālas politikas īpašo iezīmju aspektiem, kas liecina, ka šāds finanšu instruments nav vispārpieejams un tāpēc ir īpaši saistāms ar ierobežotu nozaru skaitu, piemēram, elektrisko velosipēdu nozari. Tāpēc šie apgalvojumi bija jānoraida.

(322)

Lai aprēķinātu kompensējamās subsīdijas summu, Komisija novērtēja saņēmējiem radīto ieguvumu izmeklēšanas laikposmā.

(323)

Kā liecina pieejamā informācija, tāda bankas akceptu sistēma, kāda izklāstīta 304.–308. apsvērumā, nepastāv ES. Tomēr, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, šāda veida kredīts ir pieejams Kanādā, kur bankas akceptus izmanto korporatīvie aizņēmēji, lai izpildītu savas īstermiņa finansējuma prasības. Kanādā bankas akceptus parasti izmanto uzņēmumi, kam nav augstākais kredītreitings. Lai varētu iegūt šādus bankas akceptus, aizņēmējiem ir jābūt atvērtai kredītlīnijai, lai tos izņemtu.

(324)

Par šādas garantijas piedāvāšanu bankas parasti iekasē bankas akcepta maksu, kas noteikta Kanādas dolāra piedāvātās likmes (CDOR) līmenī, un zīmognodevu, kas svārstās no dažiem bāzes punktiem (bps) līdz vairāk nekā 100 bps atkarībā no aizņēmēju kredītspējas (40).

(325)

Normālos tirgus apstākļos par bankas akceptiem parasti būtu jāmaksā tā dēvētā bankas akcepta nodeva, un tie ir daļa no kredītlīnijas, jo bankas akcepts ir akceptējošās bankas tieša un beznosacījumu saistība. Izlasē iekļauto Ķīnas ražotāju eksportētāju gadījumā bankas akcepta maksa tika noteikta nemainīgas 0,05 % likmes apmērā no bankas akceptu summas neatkarīgi no katra izlasē iekļautā ražotāja eksportētāja kredītspējas, un kredītlīnijas, ja tādas pastāvēja, tika nodrošinātas bez maksas.

(326)

Pēc informācijas izpaušanas viens ražotājs eksportētājs apgalvoja, ka Komisija subsīdijas summas aprēķinā ir divkārši saskaitījusi dažas korekciju pozīcijas un ir iekļāvusi pozīcijas, kas nav būtiskas attiecībā uz bankas akceptu izdošanu. Tomēr aprēķinu pamatā bija informācija, ko sniedza attiecīgais uzņēmums un ko Komisija pārbaudīja, un kļūdas, uz kurām tika norādīts, vairs nevarēja pārbaudīt. Tāpēc šis apgalvojums tika noraidīts.

(327)

Vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka bankas akcepti nebūtu jāuzskata par aizdevumiem, jo tie nepiešķir to saņēmējiem ilgākus apmaksas termiņus, un arī apgalvoja, ka tas, kā konkrēts instruments ir raksturots dalībvalsts vietējos tiesību aktos, neietekmē tā raksturojumu saskaņā ar PTO judikatūru.

(328)

Vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka ĶTR un Kanādā pieejamie bankas akcepti ir dažādi instrumenti. ĶTR tos izmanto kā maksājumu metodi, savukārt Kanādā tos izmanto korporatīvie aizņēmēji, lai izpildītu savas īstermiņa finansējuma prasības.

(329)

Komisija nepiekrīt šim apgalvojumam un uzskata, ka abās valstīs bankas akcepti ir risinājums īstermiņa finansēšanas prasībām. Patiešām, izmantojot bankas akceptus, uzņēmumi redz, kā to saistības pret piegādātājiem tiek pārvērstas saistībās pret bankām. Turklāt izmeklēšanā tika atklāts, ka vairāku ražotāju eksportētāju gadījumā ar bankas akceptiem tika pagarināti ar tiem saistīto rēķinu apmaksas termiņi, tādējādi īstermiņā uzlabojot izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju kases stāvokli. Turklāt, kā aprakstīts Kanādas Bankas darbinieku diskusiju dokumenta (41) (“Kanādas Bankas dokuments”) 1. lappusē, pastāv vēl citas līdzības starp Ķīnas un Kanādas bankas akceptiem, kas abi paredz, ka jābūt korporatīvā aizņēmēja (klienta) “tiešam un beznosacījumu rīkojumam izņemt līdzekļus no tā izveidotās kredītlīnijas (dēvētas par “bankas akceptu”) Kanādas bankā. Kad notiek līdzekļu izņemšana, akceptējošā (jeb aizdevēja) banka garantē pamatsummu un procentus, apzīmogojot dokumentu, un tādējādi uzņemas pilnu atbildību par samaksu termiņa beigās, ja pamatā esošais korporatīvais aizņēmējs maksājumu neveic.” Ņemot vērā līdzības starp abiem tirgiem, šis apgalvojums bija jānoraida.

(330)

Cita ieinteresētā persona arī apgalvoja, ka atšķirībā no Ķīnas sistēmas Kanādas bankām līdzekļi jānodrošina dienā, kad tiek izdots bankas akcepts. Ar šādu pamatojumu minētā persona apgalvoja, ka bankām garantijas maksa sedz vairāk saistību, izmaksu un risku nekā Ķīnas sistēma.

(331)

Šajā saistībā būtu jāatzīmē, ka faktam, ka līdzekļi tiek darīti pieejami, nav nozīmes, jo arī Ķīnas sistēma paredz, ka bankai jānodrošina līdzekļu pieejamība, ja bankas akcepta turētājs vēlas diskontēt akceptu un iegūt pieejamus līdzekļus. Atbildības nodošana un iespējamā līdzekļu pārskaitīšana bankas akcepta turētājam arī izskaidro to, kāpēc bankas atzīst bankas akceptus par aizdevumiem. Attiecībā uz saistībām un riskiem Komisija uzskatīja, ka tie ir līdzvērtīgi, jo bankām ir jānodrošina līdzekļu pieejamība no izdošanas dienas, un tām ir beznosacījumu pienākums samaksāt bankas akceptu tā termiņa beigās, ja kreditoram iestājas maksātnespēja.

(332)

Viens ražotājs eksportētājs apgalvoja, ka saskaņā ar Kanādas Bankas dokumentu kredītlīnijas nav tiesību aktos noteikta prasība attiecībā uz bankas akceptiem Kanādas tirgū. Šajā saistībā vispirms tiek atzīmēts, ka Kanādas Bankas dokumentā nav šāda apgalvojuma. Gluži pretēji — tajā ir vairākas (42) atsauces uz izveidotas kredītlīnijas esību. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums tika noraidīts.

(333)

Saskaņā ar pamatregulas 6. panta c) punktu saņēmējiem tādējādi radītais ieguvums ir starpība starp summu, ko uzņēmums maksā par bankas akceptu nodrošināšanu Ķīnas finanšu iestādēs, un summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgiem bankas akceptiem, kurus tas saņemtu Kanādas tirgū un kurus uzskata par standartu.

(334)

Lai aprēķinātu ieguvumu, Komisija bankas akceptu maksu, ko maksāja attiecīgais izlasē iekļautais ražotājs eksportētājs, salīdzināja ar CDOR — atzīto Kanādas standarta indeksu bankas akceptiem, kuru termiņš ir viens gads vai mazāk —, to koriģējot ar atbilstošo uzcenojumu, lai ņemtu vērā pircēju kredītspēju (zīmognodevu). Tā kā nebija informācijas par zīmognodevas līmeni, tika izmantots tāds pats uzcenojums, kāds izmantots RMB valūtā izteiktiem aizdevumiem (skatīt 284. apsvērumu). Turklāt pēc analoģijas ar situāciju Kanādā un saskaņā ar 6. panta d) punkta ii) apakšpunktu arī ieguvums attiecībā uz kredītlīniju, kādai vajadzēja pastāvēt, tika aprēķināts, pamatojoties uz iepriekš 299. apsvērumā minēto standartu, par pamatu izmantojot bankas akcepta saistību vislielāko summu no katras atsevišķas bankas konkrētā IL brīdī.

(335)

Saskaņā ar pamatregulas 6. panta b) punktu attiecībā uz bankas akceptiem, ar kuriem tika pagarināts saistību izpildes termiņš attiecībā pret piegādātājiem, tika aprēķināts arī ieguvums attiecīgajiem izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem piešķirta de facto bezprocentu īstermiņa aizdevuma veidā. Lai noteiktu šo ieguvumu, Komisija izmantoja to pašu metodiku, kas izklāstīta 284. apsvērumā attiecībā uz RMB valūtā izteiktiem aizdevumiem.

(336)

Pēc informācijas izpaušanas viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka Komisija ir kļūdoties divkārši saskaitījusi ieguvumus, ieguvumam, kas aprēķināts attiecībā uz bankas akcepta maksu, pieskaitot “akcepta vekseļa kredītlīnijas administrēšanas maksu” un “akcepta vekseļa preferenciālos procentus”, kam vajadzēja būt samaksātiem par de facto aizdevumu.

(337)

Šajā saistībā būtu jāatzīmē, ka pieejamie pierādījumi par šo konkrēto ražotāju eksportētāju liecina, ka ar bankas akceptiem tika pagarināti ar tiem saistīto rēķinu apmaksas termiņi. Tādējādi bankas akcepti tika uzskatīti par de facto aizdevumu. Pamatojoties uz minēto un kā paskaidrots 335. apsvērumā, ieguvums tika aprēķināts arī kā de facto bezprocentu īstermiņa aizdevums. Turklāt, kā paskaidrots 334. apsvērumā pēc analoģijas ar situāciju Kanādas tirgū, neatkarīgi no de facto aizdevuma esības tika aprēķināts arī ieguvums attiecībā uz kredītlīniju, kurai vajadzēja būt izveidotai. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(338)

Cita ieinteresētā persona apgalvoja, ka kredītlīnijas radītā ieguvuma aprēķināšana papildus garantijas maksai ir divkārša saskaitīšana, pamatojoties uz to, ka garantijas maksa būtu jāuzskata par pietiekamu, lai segtu finansiālās izmaksas un riskus, kas saistīti ar bankas akcepta izdošanu. Tā arī apgalvoja, ka rakstiska kredītlīnijas līguma gadījumā ir nepamatoti uzskatīt, ka banka iekasētu maksu par šādas kredītlīnijas darījumu. Minētā persona arī apgalvoja, ka standarts garantijas maksai un kredītlīnijas maksai būtu jānosaka, pamatojoties uz vienu un to pašu avotu.

(339)

Šajā saistībā tiek norādīts uz 323. apsvērumu, kurā ir paredzēts, ka aizņēmējiem ir vajadzīga kredītlīnija, no kuras tie izņems līdzekļus. Turklāt, kā minēts 318. apsvērumā, jāatgādina, ka vairāku izlasē iekļautu ražotāju eksportētāju kredītlīniju līgumos ir noteikts, ka kredītlīniju var izmantot dažādu veidu aizdevumiem, tostarp bankas akceptiem. Tāpat arī Kanādas Bankas dokumentā ir paredzēts, ka “administrēšanas un pārstāvības maksas ir piemērojamas gan galvenajām, gan uz bankas akceptiem balstītajām kredītlīnijām.” Pēc analoģijas ar situāciju Kanādas tirgū tika uzskatīts par pamatotu iekļaut kredītlīnijas administrēšanas maksu ieguvuma aprēķinā. Attiecībā uz standartu noteikšanas avotu tiek norādīts uz 3.3.1. iedaļu un faktu, ka Komisijai, izvērtējot ar preferenciāliem aizdevumiem piešķirtās iespējamās subsidēšanas esību un apjomu, daļēji bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem. Jebkurā gadījumā tiek uzskatīts, ka izmantota informācija ir pamatota un atspoguļo standarta tirgus apstākļus.

(340)

Viena ieinteresētā persona apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi citu Ķīnas komercbanku “mazāk izdevīgos nosacījumus” un nav pamatojusi, kāpēc būtu atbilstoši izmantot “ārpusvalsts” standartu, kā arī nav veikusi nepieciešamās korekcijas, lai nodrošinātu salīdzināmību.

(341)

Šajā saistībā tiek atgādināts, ka, kā paskaidrots 3.3.1. iedaļā, ĶV sadarbojās tikai daļēji, ciktāl runa ir par preferenciāliem aizdevumiem, un ka Komisijai, izvērtējot ar preferenciāliem aizdevumiem piešķirtās iespējamās subsidēšanas esību un apjomu, daļēji bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem. Ņemot vērā šo daļējo sadarbošanos, Komisijai trūka būtiskas informācijas un savi konstatējumi bija jāpamato ar pieejamajiem faktiem. Pamatojoties uz minēto, Komisija konstatēja, ka Ķīnas finanšu tirgus ir izkropļots, jo valsts uztic valstij piederošām un privātām finanšu iestādēm vai tās pilnvaro īstenot valdības politiku un piešķirt elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei aizdevumus ar preferenciālām likmēm, kā secināts 217. un 222. apsvērumā. Tāpēc šis apgalvojums bija jānoraida.

(342)

Viena ieinteresētā persona arī apgalvoja, ka CDOR nav atbilstošs standarts, ņemot vērā tās finanšu stāvokli. Šajā saistībā tiek norādīts uz kredītreitingu novērtējumiem, kas veikti par izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem 3.5.4.1. iedaļā. Pamatojoties uz šādiem novērtējumiem, tika uzskatīts, ka visiem izlasē iekļautajiem vajadzētu būt “BB” kredītreitingam. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(343)

Viena ieinteresētā persona iesniedza nepārbaudītus papildu dokumentus un apgalvoja, ka ieguvums aprēķināts nepareizi, jo konkrēti līgumi bija jāuzskata par atjaunotiem līgumiem, nevis atsevišķiem līgumiem. Tā arī apgalvoja, ka tad, ja būtu iekasēta administratīva maksa, tā būtu samaksāta pirms IL. Turklāt minētā persona arī apgalvoja, ka Komisija nav ņēmusi vērā dokumentācijas jaunāko versiju (ar koriģētu sleju).

(344)

Attiecībā uz pirmo apgalvojumu pieejamie pārbaudītie pierādījumi neapstiprina, ka šāds līgums bija atjaunots līgums. Turklāt dokumentu, kas tika iesniegts pēc informācijas izpaušanas, lai pamatotu šo prasību, nevarēja pārbaudīt, un tas nebija jāņem vērā. Attiecībā uz otro apgalvojumu — kredītlīniju līgumi, kuru darbības termiņš sākās pirms IL, aptvēra daļu no IL un tādējādi arī izdošanas radīto priekšrocību, kas IL piešķirta Giant Group. Attiecībā uz trešo apgalvojumu būtu jāatzīmē, ka minētā konkrētā sleja nebija būtiska ieguvuma aprēķinam un tāpēc korekcijai nebija nekādas ietekmes.

(345)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka visi izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji izmeklēšanas laikposmā bija saņēmuši preferenciālus aizdevumus. Ņemot vērā finansiālā ieguldījuma esību, ražotāju eksportētāju ieguvumus un īpašās iezīmes, šos aizdevumus, kredītlīnijas un bankas akceptus būtu jāuzskata par kompensējamu subsīdiju.

(346)

Attiecībā uz preferenciāliem aizdevumiem noteiktā subsīdijas summa izmeklēšanas laikposmā izlasē iekļautajām uzņēmumu grupām ir šāda.

1. tabula

Preferenciāli aizdevumi

(347)

Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka Sinosure attiecīgā ražojuma ražotājiem nodrošinājis eksporta kredīta apdrošināšanu ar preferenciāliem noteikumiem.

(348)

Paziņojums par tirdzniecības veicināšanas stratēģijas īstenošanu ar zinātnes un tehnoloģiju starpniecību, izmantojot eksporta kredīta apdrošināšanu (Shang Ji Fa [2004], Nr. 368), ko kopīgi izdevusi MOFCOM un Sinosure.

(349)

Paziņojums par 2006. gada Ķīnas augsto tehnoloģiju eksporta kataloga izdošanu, Guo Ke Fa Ji Zi [2006] Nr. 16.

(350)

Trīs no piecām izlasē iekļautajām ražotāju eksportētāju grupām IL bija noslēgušas eksporta apdrošināšanas līgumus ar Sinosure.

(351)

Kā izklāstīts 157. apsvērumā, Sinosure tikai daļēji atbildēja uz jautājumiem īpašajā anketā par eksporta kredīta apdrošināšanu, kas tika iesniegta izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem. Tomēr, kā minēts iepriekš 156.–162. apsvērumā, Sinosure neiesniedza prasītos apliecinošos dokumentus attiecībā uz tā korporatīvo pārvaldību, piemēram, gada pārskatus vai statūtus.

(352)

ĶV pārbaudes apmeklējuma laikā klāt bija arī Sinosure, kas apstiprināja, ka tā pilnībā pieder valstij.

(353)

Turklāt Sinosure nesniedza konkrētāku informāciju par elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei sniegto eksporta kredīta apdrošināšanu, prēmiju līmeni vai konkrētus skaitļus saistībā ar savu eksporta kredīta apdrošināšanas darījumu rentabilitāti. Tāpēc Komisijai bija jāpapildina sniegtā informācija ar pieejamajiem faktiem.

(354)

Kā norādīts Sinosure atbildēs uz anketas jautājumiem, Sinosure ir valstij piederoša valsts apdrošināšanas sabiedrība, ko izveidojusi un atbalsta valsts, lai atbalstītu ĶTR ārējās ekonomiskās un tirdzniecības attīstību un sadarbību. Šī sabiedrība 100 % pieder valstij. Tai ir direktoru padome un uzraudzības padome. Valdībai ir pilnvaras iecelt un atlaist uzņēmuma augstākā līmeņa vadītājus. Pamatojoties uz atbildi, kas tika sniegta uz anketas jautājumiem, kā arī informāciju, kas tika sniegta pārbaudes apmeklējumā, Komisija secināja, ka attiecībā uz Sinosure ir oficiālas norādes par valdības kontroli.

(355)

Pamatojoties uz minēto, Komisija secināja, ka ĶV izveidojusi normatīvu satvaru, kas bija jāievēro vadītājiem un uzraugiem, kurus iecēlusi ĶV un kuri atskaitās ĶV. Tāpēc ĶV paļāvās uz normatīvo satvaru, lai īstenotu būtisku kontroli pār Sinosure darbību.

(356)

Pamatojoties uz konkrētiem apdrošināšanas līgumiem, Komisija vēlējās iegūt arī konkrētu pierādījumu tam, ka tiek īstenota būtiska kontrole. Pārbaudes apmeklējumā Sinosure joprojām apgalvoja, ka praksē tās prēmijas bija orientētas uz tirgu un balstītas uz riska novērtēšanas principiem. Tomēr netika iesniegti konkrēti piemēri attiecībā uz elektrisko velosipēdu ražošanas nozari vai izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem.

(357)

Tā kā par Sinosure pieejamā informācija bija nepilnīga, Komisija arī nevarēja konstatēt, vai Sinosure īstenoja kādu konkrētu rīcību attiecībā uz izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem piešķirto apdrošināšanu, kas ļautu Komisijai noteikt, vai Sinosure rīkojās atbilstoši tirgus principiem.

(358)

Šajā saistībā Komisija arī nevarēja novērtēt, vai Sinosure iekasētās prēmijas bija pietiekamas, lai segtu prasījumu izmaksas un Sinosure pieskaitāmās izmaksas.

(359)

Turklāt Komisija konstatēja, ka daži ražotāji eksportētāji bija izmantojuši un guvuši labumu no daļējas vai pilnīgas uzņēmumam Sinosure samaksāto eksporta kredīta apdrošināšanas prēmiju atmaksas.

(360)

Tāpēc Komisija secināja, ka Sinosure īsteno iepriekšminēto tiesisko regulējumu, īstenojot valdības funkcijas attiecībā uz elektrisko velosipēdu nozari, un tādējādi darbojas kā valsts iestāde pamatregulas 2. panta b) punkta nozīmē, to lasot saistībā ar pamatregulas 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta i) punktu. Turklāt Sinosure, ņemot vērā tās daļējo sadarbošanos, nevarēja pierādīt, ka tā rīkojās atbilstoši normāliem tirgus apstākļiem un nesniedza ieguvumus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, proti, ka apdrošināšana tika sniegta par likmēm, kas nebija mazākas par minimālo maksu, kura bija nepieciešama Sinosure, lai tā segtu savas pamatdarbības izmaksas. Tā kā nebija citu datu, Komisija secināja, ka ārējais standarts, kas izskaidrots turpmāk 362. apsvērumā, būtu arī vislabākā aplēse attiecībā uz pietiekamu prēmiju tirgus apstākļos.

(361)

Komisija arī noteica, ka subsīdijas, kas piešķirtas saskaņā ar eksporta apdrošināšanas programmu, ir īpašas, jo tās nevar iegūt, neveicot eksportu, un tādējādi tās ir atkarīgas no eksporta rādītajiem pamatregulas 4. panta 4. punkta a) apakšpunkta nozīmē.

(362)

Kompensējamās subsīdijas summu aprēķina, pamatojoties uz konstatēto saņēmējiem piešķirto ieguvumu IL. Saskaņā ar pamatregulas 6. panta c) punktu saņēmēju saņemtais ieguvums ir starpība starp prēmijas summu, ko uzņēmums maksā par Sinosure īstermiņa apdrošināšanu, un prēmijas summu, ko uzņēmums maksātu par līdzīgu tirgū pieejamu eksporta kredīta apdrošināšanu tirgū.

(363)

Tā kā Sinosure pārstāv apmēram 90 % no ĶTR vietējā eksporta apdrošināšanas tirgus, Komisija nevarēja noskaidrot vietēju apdrošināšanas prēmiju, kas būtu balstīta uz tirgus apstākļiem. Tādējādi Komisija atbilstoši iepriekšējai praksei izmantoja visatbilstošāko ārējo standartu, par kuru ir viegli pieejama informācija, t. i., prēmiju likmes, ko Amerikas Savienoto Valstu Eksporta un importa banka (“Ex-Im Bank”) piemēro nefinanšu iestādēm par eksportu uz ESAO valstīm (43).

(364)

Eksporta apdrošināšanas prēmiju kompensācijas, kas piešķirtas IL, tika uzskatītas par subsīdijām. Tā kā nebija pierādījumu par papildu izmaksām, kuras radušās ražotājiem eksportētājiem un attiecībā uz kurām būtu vajadzīga korekcija, ieguvums tika aprēķināts kā IL saņemtā atmaksātā pilnā summa.

(365)

Yadea prasīja precizēt ieguvuma aprēķinu un apgalvoja, ka ieguvums būtu jāaprēķina, pamatojoties uz kapitālu, ko faktiski kompensē zaudējumu gadījumā, ja tas ir mazāks par apdrošināto kapitālu. Yadea arī prasīja paskaidrot, vai Komisija savā aprēķinā ir piemērojusi jebkādu “imunitātes koeficientu”.

(366)

Šajā saistībā būtu jāatzīmē, ka ieguvums tika aprēķināts saskaņā ar 362. apsvērumā noteikto metodiku. Attiecībā uz ieguvumu — Komisija uzskatīja, ka tas būtu jāaprēķina par apdrošināto kapitālu, kas arī izmantots par pamatu, aprēķinot prēmiju, kuru samaksāja Yadea, kā norādīts tā atbildē uz anketas jautājumiem. Turklāt būtu jāatzīmē, ka imunitātes koeficients netika piemērots. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(367)

Šai shēmai noteiktā subsīdiju summa IL izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem ir norādīta turpmākajā tabulā.

2. tabula.

Preferenciāls finansējums un apdrošināšana: eksporta kredīta apdrošināšana

(368)

Sūdzība iesniedzējs apgalvoja, ka elektrisko velosipēdu ražošanas nozare saņēma izejmateriālus (t. i., akumulatorus, dzinējus un citas velosipēdu daļas, gan nokomplektētu, gan nenokomplektētas) par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo.

(369)

Izmeklēšanā Komisija pārbaudīja informāciju par izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju veiktajiem elektrisko velosipēdu daļu (akumulatoru un dzinēju) pirkumiem vietējā tirgū. Vienlaikus Komisija analizēja minēto daļu vienīgā vietējā piegādātāja, kas sadarbojās, proti, Bafang, cenu noteikšanas politiku, konstatējot, ka vietējā tirgū šim uzņēmumam minētās daļas tika piegādātas par zemākām cenām nekā eksportam.

(370)

Kā sīkāk paskaidrots 163.–173. apsvērumā, ĶV nesadarbojās saistībā ar izejmateriālu piegādātājiem Ķīnas vietējā tirgū un atteicās sniegt precizējumus vai būtisku informāciju par akumulatoru un dzinēju vietējo tirgu. Tāpēc Komisijai secinājumi bija jāizdara, saskaņā ar pamatregulas 28. pantu pamatojoties uz pieejamajiem faktiem.

(371)

Izmeklēšanā tika konstatēts, ka daži daļu piegādātāji izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem ir VPU vai Ķīnas Velosipēdu ražotāju asociācijas (CBA) locekļi. Uzņēmumiem, kas ir CBA locekļi, ir konkrēti pienākumi attiecībā uz ĶV politikas īstenošanu elektrisko velosipēdu ražošanas nozarē. Tāpēc Komisija analizēja zināmos ĶV politikas pasākumus saistībā ar dzinējiem un akumulatoriem un jo īpaši to, vai, pamatojoties uz šo informāciju un jebkuru citu informāciju, šādus ĶV politikas pasākumus var uzskatīt par tādiem, kas ļauj dzinēju vai akumulatoru piegādātājiem veikt pārdošanu par izdevīgākiem nosacījumiem nekā vietējiem elektrisko velosipēdu ražotājiem. Visbeidzot, Komisija analizēja, vai tā rezultātā Ķīnas dzinēju un akumulatoru piegādātāji saņēma ieguvumus no ĶV.

(372)

Kā norādīts 164. pantā, ĶV nepārsūtīja elektrisko velosipēdu daļu piegādātājiem paredzēto īpašo anketu zināmajiem piegādātājiem Ķīnā, lai gan tai tika prasīts to darīt. ĶV informēja, ka tai nav pilnvaru prasīt informāciju no elektrisko velosipēdu daļu piegādātājiem, jo tie darbojas neatkarīgi no ĶV.

(373)

ĶV arī neiesniedza to Ķīnas elektrisko velosipēdu daļu piegādātāju sarakstu, uz kuriem attiecas izmeklēšana, un informāciju par to īpašumtiesību struktūru, apgalvojot, ka tā ir konfidenciāla informācija. Tāpat ĶV arī nesniedza sīku informāciju par elektriskajiem velosipēdiem paredzēto izejmateriālu vietējā Ķīnas tirgus iezīmēm. Piemēram, tā nesniedza informāciju par valstij piederošo uzņēmumu (“VPU”) īpatsvaru vietējās ražošanas un patēriņa segmentā, vietējā tirgus lielumu, valsts un/vai VPU cenu noteikšanas politiku, izejmateriālu faktiskajām cenām vietējā tirgū, eksporta vai importa ierobežojumiem vai attiecīgo statistiku.

(374)

Kā minēts 50. apsvērumā, tikai viens velosipēdu daļu piegādātājs (Bafang), kas bija nodrošinājis izejmateriālus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, sniedza informāciju par savu darbību un tādējādi sadarbojās pēc savas iniciatīvas šajā izmeklēšanā.

(375)

Tā kā Komisija nesaņēma informāciju no ĶV, jo īpaši par vietējā tirgus struktūru, par cenu noteikšanas mehānismiem un cenām un par uzņēmumu akciju turējumiem, Komisija uzskatīja, ka nav saņēmusi būtisku informāciju, kas attiecas uz izmeklēšanu.

(376)

Piegādātājs, kas sadarbojās, ir viens no elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei paredzēto dzinēju galvenajiem ražotājiem Ķīnā. Tas pats piegādātājs arī pārdeva dzinējus un akumulatorus elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei. Izmeklēšanā tika konstatēts, ka uzņēmums eksportēja līdzvērtīgus dzinēju un akumulatoru modeļus par atšķirīgām cenām atkarībā no tirgus un vietējā tirgū dzinējus pastāvīgi pārdeva par ievērojami zemākām cenām nekā eksportam paredzētos.

(377)

Kā minēts iepriekš 3.2. iedaļā, Komisija informēja ĶV, ka, tā kā netika saņemtas atbildes uz anketas jautājumiem no izejmateriālu piegādātājiem un nebija nekādas ĶV sniegtas informācijas šajā saistībā, Komisijai var būt nepieciešams pamatot savus konstatējumus ar pieejamajiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu, ciktāl runa ir par informāciju attiecībā uz dzinēju, akumulatoru, vadības bloku un citu elektrisko velosipēdu daļu piegādātājiem.

(378)

Komisija sniedza ĶV iespēju iesniegt piezīmes. Tomēr ĶV nesniedza ne piezīmes, ne jebkādu papildu informāciju vai pierādījumus šajā saistībā.

(379)

Kā plašāk izklāstīts 404. apsvērumā, vispirms būt jānorāda, ka Ķīnas vietējā dzinēju tirgū pārsvarā dominē Ķīnas vietējie piegādātāji, kuru kopējā tirgus daļa ir lielāka nekā 90 %.

(380)

Tā kā ĶV nebija sniegusi informāciju par elektriskajiem velosipēdiem paredzēto dzinēju vietējo piegādātāju skaitu un piederību, Komisija vispirms analizēja piegādātāju situāciju, par kuru ziņoja piecas izlasē iekļautās ražotāju eksportētāju grupas.

(381)

Uz šāda pamata Komisija apzināja 10 Ķīnas piegādātājus.

(382)

No 10 piegādātājiem, kas piegādāja dzinējus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, trīs (tostarp Bafang) bija Ķīnas Velosipēdu ražotāju asociācijas (CBA) locekļi un viens bija VPU. VPU un CBA locekļi piegādāja 41 % no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem piegādātā kopējā daudzuma un līdz 66 % no kopējās vērtības IL. Komisija varēja pārliecināties par piederību privātiem uzņēmumiem tikai attiecībā uz trim no pārējiem piegādātājiem (kuri piegādāja 46 % no pirkumu apjoma un 29 % no pirkumu vērtības), bet informācija par atlikušajiem trīs piegādātājiem (kuri piegādāja 13 % no apjoma un 5 % no vērtības) netika atrasta. Kā izklāstīts 133., 134. un 136.–139. apsvērumā, attiecīgajā laikposmā CBA bija Valsts padomes pārvaldībā. Arī CBA statūtu 3. pantā ir noteikts, ka CBA cita starpā ievēro valsts politiku. Turklāt CBA statūti uzliek konkrētus pienākumus CBA locekļiem, kā to paredz statūtu 11. pants, kurā ir noteikts, ka locekļi ievēro “valsts normatīvos aktus velosipēdu ražošanas nozarē” un “ievēro Asociācijas noteikumus un īsteno tās lēmumus”.

(383)

Pamatojoties uz minēto, Komisija uzskatīja, ka CBA locekļiem ir saistoši stingri pienākumi pret to asociāciju, kuras darbību vada un pārrauga Valsts padomes Valstij piederošo aktīvu uzraudzības un administrēšanas komisija. Tādējādi CBA locekļus, tostarp daļu piegādātājus, uzskata par pakārtotiem galvenajiem uzņēmējiem velosipēdu ražošanas nozarē, kuriem ĶV ir uzticējusi īstenot valsts politiku, lai sasniegtu plašākos mērķus saistībā ar elektrisko velosipēdu ražošanu. Tāpēc Komisija veica šo politikas pasākumu plašāku izpēti.

(384)

Vairākas personas apgalvoja, ka CBA ir bezpeļņas apvienība, kuras locekļi ir velosipēdu ražošanas nozares uzņēmumi, pētniecības struktūras un vietējās apvienības, kas tai brīvprātīgi pievienojušās. Minētās personas arī apgalvoja, ka lielākā daļa CBA locekļu ir privātuzņēmumi.

(385)

Šajā saistībā Komisija atsaucās uz 166. un 170. apsvērumu, kuros ir norādīts, ka tai bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem, jo ĶV atteicās sniegt informāciju par vietējo izejmateriālu piegādātāju piederību. Komisijas rīcībā esošā informācija liecināja, ka vairāki CBA locekļi ir arī VPU.

(386)

ĶV apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi, ka CBA ir valsts iestāde.

(387)

Šajā saistībā Komisija atsaucās uz 138. apsvērumu un apstiprināja savu secinājumu, ka CBA darbojas atbilstoši “Valsts padomes, Civillietu ministrijas un sabiedrības kompetentās darījumdarbības struktūras” politikas norādījumiem un to uzraudzībā. Tas attiecas arī uz 2016. gadu, kad tika apstiprināts 13. velosipēdu plāns.

(388)

ĶV arī apgalvoja, ka tikai viena trešdaļa vietējo piegādātāju, kas piegādāja dzinējus izlasē iekļautajiem elektrisko velosipēdu ražotājiem eksportētājiem, ir VPU vai CBA locekļi. Turklāt tā norādīja, ka saskaņā ar pastāvošo judikatūru valsts īpašumtiesības nav pietiekams kritērijs, lai pierādītu uzticēšanu un norīkošanu.

(389)

Komisija vispirms atzīmēja, ka ĶV neapstrīdēja tās konstatējumus, ka ievērojama daļa vietējo piegādātāju, kas piegādāja dzinējus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, ir VPU un/vai CBA locekļi. Nesadarbošanās dēļ, lai gan valsts īpašumtiesības un/vai dalība CBA vien nav pietiekami nosacījumi, lai pierādītu uzticēšanu un norīkošanu, tie tomēr ir būtiski elementi šajā saistībā. Papildus tam, ka iepriekš 138. apsvērumā tika pierādīts, ka minētās struktūras ievēroja valdības politiku un mērķus, Komisija — kā skaidri izklāstīts turpmāk 390.–412. apsvērumā — arī konstatēja, ka ĶV vietējiem piegādātājiem, kas piegādāja dzinējus elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei, uzticēja un tos norīkoja īstenot konkrētas darbības. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šīs piezīmes tika noraidītas.

(390)

Komisija apzināja vairākus juridiskus avotus, kuros ir minēts valsts atbalsts dzinēju ražošanas nozarei, ņemot vērā dzinēju stāvokli elektrisko velosipēdu rūpnieciskās piegādes ķēdē.

(391)

Starp minētajiem dokumentālajiem avotiem ir 12. piecgades plāns velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei, 13. velosipēdu plāns, Vieglās rūpniecības attīstības plāns (2016.–2020. gadam), Sudžou municipalitātes valdības Galvenā biroja paziņojums par administratīvo pasākumu apriti attiecībā uz Municipālās rūpniecības un ekonomikas uzlabošanas īpašo fondu (SU FU BAN 2014-137) un ar to saistītais Paziņojums par Sudžou municipalitātes 2016. gada fiskālās īpašās fondu programmas piemērošanu, un Tiaņdzjiņas municipalitātes Vieglās un tekstila rūpniecības attīstības 13. piecgades plāns (2016.–2020. gadam). Minētie dokumenti ir analizēti iepriekš 3.1. iedaļā.

(392)

Tajos ir uzsvērta vajadzība uzlabot to būtisko izejmateriālu kvalitāti un veiktspēju, kurus piegādā elektrisko velosipēdu ražotājiem un kuri ietver arī dzinējus, un nokomplektēt velosipēdu rūpnieciskās piegādes ķēdi tā, lai Ķīnā varētu ieviest integrētu un autonomu elektrisko velosipēdu ražošanas ķēdi.

(393)

Minētajos dokumentos ir arī izklāstītas dažādās elektrisko velosipēdu ražotāju un to piegādātāju atbalsta shēmas, piemēram, subsīdijas preferenciāla finansējuma un nodokļu atvieglojumu/atbrīvojumu no nodokļiem veidā, kā izklāstīts 105. un 106. apsvērumā.

(394)

Vispirms jāatgādina, ka, ņemot vērā ĶV daļējo nesadarbošanos, atbildes uz anketas jautājumiem netika saņemtas no izejmateriālu piegādātājiem, izņemot Bafang, un ka Komisijai tāpēc trūka būtiskas informācijas par dzinēju piegādātāju vietējo tirgu. Attiecīgi Komisijai, lai izdarītu konstatējumus par uzticēšanu, bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu. Šajā saistībā Komisijai pieejamā informācija bija informācija, kas iegūta no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem par to vietējiem dzinēju piegādātājiem, publiski pieejamā informācija par CBA un tās locekļiem, informācija, kas iegūta no vienīgā izejmateriālu piegādātāja, kurš sadarbojās, un īpašs nozares ziņojums par dzinējiem Ķīnā, kuru iesniedza sūdzības iesniedzējs.

(395)

Attiecībā uz piegādātājiem, kas piegādāja izejmateriālus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, Komisija 382. apsvērumā konstatēja, ka CBA locekļi, kas piegādāja dzinējus izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, piegādāja 41 % no kopējā daudzuma, kas vietējā tirgū piegādāts izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem, un līdz 66 % no kopējās pirkumu vērtības vietējā tirgū IL. Turklāt Komisija 382. un 383. apsvērumā secināja, ka CBA locekļi, tostarp daļu piegādātāji, ir pakārtoti galvenie uzņēmēji, kuriem ir uzticēta valsts politikas īstenošana, lai sasniegtu plašākos mērķus saistībā ar elektrisko velosipēdu ražošanu. Pamatojoties uz minēto un tā kā nebija nekādas citas informācijas, minētais secinājums tika uzskatīts par reprezentatīvu attiecībā uz situāciju Ķīnas vietējā dzinēju tirgū.

(396)

Konkrēti attiecībā uz vienīgo dzinēju piegādātāju, kas sadarbojās, izmeklēšanā tika konstatēts, ka tas bija eksportējis līdzīgus modeļus par atšķirīgām cenām atkarībā no tirgus un vietējā tirgū dzinējus pastāvīgi pārdeva par izdevīgākām cenām nekā tā eksporta tirgū. Cenas vietējā tirgū bija par vairāk nekā 33 % zemākas nekā vidējās eksporta cenas. Konkrētu modeļu gadījumā šī atšķirība sasniedza 67 %.

(397)

Izmeklēšanā arī tika konstatēts, ka vieni un tie paši modeļi bija saistīti ar vienādām izmaksām neatkarīgi no galamērķa. Attiecīgi eksportēto un vietējā tirgū pārdoto modeļu cenu atšķirības nevarēja izskaidrot ar izmaksu atšķirībām. Bafang apgalvoja, ka šo cenu atšķirību iemesls bija lielākas pārdošanas izmaksas eksporta tirgū. Tomēr izmeklēšanā tika konstatēts, ka tikai maza daļa cenu starpības ir saistāma ar augstākām pārdošanas izmaksām. Bafang neapgalvoja, ka šādas atšķirības būtu skaidrojamas ar atšķirīgiem tirgus apstākļiem, un šādu hipotēzi arī neapstiprina šajā izmeklēšanā konstatētie fakti. Gluži pretēji — Bafang kā CBA loceklis ir pakārtots šai asociācijai, kuras 13. velosipēdu plānā ir izvirzīts mērķis uzlabot elektrisko velosipēdu ražotāju eksportētāju eksporta rādītājus, kā minēts iepriekš 112. un 113. apsvērumā. Tādējādi, lai veicinātu šīs ražošanas nozares eksporta rādītājus, tam ir uzticēts — vai tas ir norīkots — pārdot izejmateriālus vietējā tirgū par zemākām cenām, lai elektrisko velosipēdu ražotāji eksportētāji varētu piedāvāt savus ražojumus par ievērojami zemākām cenām nekā to konkurenti eksporta tirgos, kuriem dzinēji jāiepērk par nesubsidētām cenām.

(398)

Vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka Bafang lēmums noteikt eksporta tirgos augstākas cenas nekā vietējā tirgū nebūtu jāuzskata par neracionālu. Pirmkārt, tas var būt saistīts ar pēcpārdošanas izmaksām. Otrkārt, tas var būt atkarīgs no atšķirīgiem konkurences līmeņiem abos tirgos. Treškārt, tas var būt atkarīgs no lielāka vietējā piedāvājuma un Bafang zīmola atpazīstamības.

(399)

Attiecībā uz pirmo punktu tiek norādīts uz 397. apsvērumu, kurā šis apgalvojums jau ir iztirzāts, ņemot vērā informāciju, kas pārbaudīta piegādātāja telpās. Attiecībā uz otro un trešo punktu vispirms būtu jāatzīmē, ka minētais apgalvojums netika pamatots ar jauniem elementiem. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā ĶV daļējo nesadarbošanos, kā apspriests iepriekš 163.–169. apsvērumā, Komisijai trūka būtiskas informācijas par atšķirīgajiem konkurences līmeņiem vietējā un eksporta tirgū un par dažādo dzinēju piegādātāju stāvokli vietējā tirgū. Ņemot vērā minēto, Komisijai savi konstatējumi bija jāizdara, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, t. i., vienīgo atbildi uz anketas jautājumiem, kas tika saņemta no izejmateriālu piegādātājiem. Nav pierādījumu, ka vietējā un eksporta tirgū būtu atšķirīgs konkurences līmenis, kas pamato šādu atšķirīgu cenu noteikšanu abos tirgos. Nav arī pierādījumu par Bafang zīmola atpazīstamību un par to, kā tā ietekmēja atšķirīgu cenu noteikšanu. Zīmola atpazīstamībai varēja būt ietekme (ja tāda vispār bija) arī uz cenu noteikšanu vietējā tirgū, jo tā varēja būt par pamatu, lai vietējā tirgū noteiktu augstāku cenu nekā konkurentiem. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(400)

Turklāt, ņemot vērā vietējā tirgū pārdoto dzinēju un eksportam pārdoto dzinēju būtisko cenu atšķirību, racionāls ekonomisks lēmums būtu orientēties uz dzinēju pārdošanu eksporta tirgos, ņemot vērā, ka tajos var sasniegt daudz lielāku rentabilitāti. Lielāku rentabilitāti joprojām varētu sasniegt pat tad, ja uzņēmums samazinātu savas dzinēju eksporta cenas, salīdzinot ar cenām, kas bija noteiktas IL, lai iegūtu tirgus daļu trešo valstu tirgos. Proti, eksporta tirgos sasniegtā rentabilitāte joprojām būtu daudz lielāka nekā vietējā tirgū. Apvienojumā ar eksporta pārdošanas apjomu palielināšanos absolūtā rentabilitāte pat pārsniegtu pašreizējo līmeni. Neraugoties uz iepriekš izklāstīto, izmeklēšanā tika konstatēts, ka Bafang darbība IL norisinājās galvenokārt vietējā tirgū. Bafang apgalvoja, ka fakts, ka tā vietējie pārdošanas apjomi IL ļāva tam gūt saprātīgu peļņu, pierāda, ka tas nepārdeva vietējā tirgū par zemākām cenām un ka tā cenu noteikšana nebija neracionāla.

(401)

Lai gan netiek apstrīdēts, ka Bafang vietējie pārdošanas apjomi bija rentabli, dokumentācijā ietvertā informācija liecina, ka vietējās cenas bija ievērojami zemākas nekā eksporta cenas. Komisijas argumentācijas mērķis 400. apsvērumā bija norādīt nevis to, ka racionāls lēmums būtu gūt peļņu, bet gan to, ka racionāli būtu paplašināt eksporta pārdevumus, aptverot eksporta tirgus, kur peļņu varēja palielināt, ņemot vērā ievērojamo cenu atšķirību, kas iztirzāta 396. apsvērumā, vai alternatīvi paaugstināt cenu vietējā tirgū vismaz līdz eksporta pārdošanas cenas līmenim, tādējādi maksimāli palielinot uzņēmuma vispārējo peļņu.

(402)

Arī Giant apgalvoja, ka saskaņā ar ekspertu grupas ziņojumu “EK — kompensācijas pasākumi attiecībā uz DRAM mikroshēmām” (44)“komerciāli nepamatota rīcība nav pietiekams iemesls, lai konstatētu uzticēšanu vai norīkošanu”.

(403)

Šajā saistībā būtu jāatzīmē, ka, kā norādīts turpmāk 394.–397. un 404. apsvērumā, secinājums par uzticēšanu un norīkošanu nav balstīts uz cenu atšķirību, kas novērota attiecībā uz Bafang. Šis elements drīzāk tika uzskatīts par uzticēšanas un norīkošanas sekām, nevis tās pamatu. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums tika noraidīts.

(404)

Turklāt Komisija kā atsauci izmantoja īpašu nozares ziņojumu par elektriskajiem velosipēdiem paredzētiem dzinējiem Ķīnā, proti, “Konsultatīvo ziņojumu par e-velosipēdu motoru ražošanas nozares tirgus pieprasījumu un ieguldījumiem Ķīnā 2018.–2023. gadā”, ko sagatavoja YuboZhiye Market Consulting (45). Kā liecina tīmekļa vietnē sniegtais apraksts, ziņojuma “pamatā ir dati, ko nodrošinājuši YuboZhiye pētnieki saskaņā ar valsts statistikas aģentūrām, tirgus uzraudzības datubāzēm, nozaru asociācijām (stipendiātiem), importa un eksporta statistikas departamentiem, pētniecības institūtiem un citām iestādēm”. Ziņojums, kas ir publiski pieejams, liecina, ka 2017. gadā velosipēdu dzinēju imports veidoja mazāk nekā 10 % no vietējiem pārdošanas apjomiem. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka vietējā tirgus dalībnieki acīmredzami ir cenu noteicēji un ka tos nevarēja ietekmēt importa cenas, kas drīzāk ir “cenu sekotājas”. To apliecina analīze par izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju iepirkto dzinēju importa cenām, kas salīdzināmiem modeļiem būtībā atbilst cenām, kuras noteikuši vietējie dzinēju piegādātāji, tostarp Bafang. Konkrētāk attiecībā uz galveno modeli (dzinēja atrašanās vietas un jaudas apvienojums), kuru IL vietējā tirgū gan importēja, gan iepirka izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji, cenas starpība bija mazāka nekā 3 %.

(405)

Pēc informācijas izpaušanas Bafang norādīja, ka apgalvojums, ka vietējā tirgus dalībnieki ir cenu noteicēji un ka tos nevarēja ietekmēt importa cenas, nebija pamatots ar pierādījumiem. Tas arī apgalvoja, ka apgalvojums, ka vietējās cenas ir tādā pašā līmenī kā importa cenas, tikai atspoguļo pienācīgu atlīdzību.

(406)

Šajā saistībā jāatgādina, ka ĶV daļējās nesadarbošanās dēļ, kā izklāstīts 163.–173. apsvērumā, Komisijai nebija pieejama būtiska informācija par vietējā dzinēju tirgus struktūru, kā arī cenu noteikšanas mehānismu. Tāpēc Komisijai bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem, un tā uzskatīja, ka informācija, kas sniegta 404. apsvērumā minētajā īpašajā nozares ziņojumā par dzinējiem, bija pamatota. Turklāt, ņemot vērā, ka 2017. gadā dzinēju imports veidoja tikai 10 % no elektrisko dzinēju patēriņa Ķīnā, ir maz ticams, ka eksportētāji citās valstīs varētu — vismaz ievērojamā apjomā — ietekmēt vietējās cenas. Jebkurā gadījumā Bafang neiesniedza nekādus pierādījumus šā apgalvojuma pamatošanai. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija noraidīja šo apgalvojumu.

(407)

Attiecīgi fakts, ka importam paredzēto dzinēju cenas Ķīnas vietējā tirgū ir būtiski zemākas nekā eksportam paredzēto dzinēju cenas, ņemot vērā, ka ĶV nav sniegusi informāciju par pretējo, vēl jo vairāk liecina par to, ka valdība ir uzticējusi vietējiem dzinēju piegādātājiem un tos norīkojusi pārdot dzinējus elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei par zemām cenām, un par vietējo dzinēju piegādātāju neracionālu rīcību.

(408)

Turklāt ziņojumā ir ietverti pierādījumi, ka elektrisko velosipēdu ražošanas nozare tiek subsidēta un ka subsīdijas tiek piešķirtas, lai radītu vispārēju labumu elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei, tostarp dzinēju piegādātājiem. To konkrēti apliecina šāds izvilkums:

(409)

Komisija kā atsauci izmantoja Vieglās rūpniecības attīstības plānu (2016.–2020. gadam), lai noteiktu šīs “atbalsta politikas” būtību. Komisija jo īpaši atsaucās uz trīs atbalsta pasākumu kopumiem, kas izklāstīti 101.–106. apsvērumā.

(410)

Ziņojumā ir ietverta cita būtiska informācija, kas pierāda, ka Ķīnas dzinēju ražošanas nozare tiek atbalstīta kā daļa no elektrisko velosipēdu piegādes ķēdes:

(411)

Rezumējot — ziņojums apstiprina, ka elektrisko velosipēdu ražošanas nozare un dzinēju ražošanas nozare ir savstarpēji saistītas un ka dzinēju ražošanas nozares attīstība ir svarīga elektrisko velosipēdu ražošanas nozares attīstībai. Tas arī apliecina, ka ĶV piešķir subsīdijas dzinējiem, lai palielinātu visas ražošanas nozares ķēdes, kurā ietilpst elektrisko velosipēdu ražošanas nozare, konkurētspēju.

(412)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, Komisija secināja, ka ĶV uztic Ķīnas dzinēju ražotājiem vai tos norīko piegādāt šo izejmateriālu vietējiem elektrisko velosipēdu ražotājiem par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo.

(413)

Pēc informācijas izpaušanas Giant norādīja, ka saskaņā ar PTO apelācijas institūcijas ziņojumu “ASV — Izmeklēšana par kompensācijas maksājumu saistībā ar DRAM”“vienkāršus politikas paziņojumus” nevar “uzskatīt par uzticēšanu vai norīkošanu SKP nolīguma 1.1. panta a) punkta 1) apakšpunkta iv) punkta nozīmē (46)”. Turklāt “uzticēšana un norīkošana — uzticot atbildību privātai organizācijai vai īstenojot varu pār privātu organizāciju — nozīmē aktīvāku rīcību, nevis tikai veicināšanas pasākumus” (47). Apelācijas institūcija secināja, ka pierādījumi par “uzticēšanu privātai organizācijai vai tās norīkošanu būtu saistīti ar zināmiem draudiem vai pamudinājumiem” (48). Turklāt Giant arī atsaucās uz PTO ekspertu grupas ziņojumu “ASV — Eksporta ierobežojumi”, kurā norādīts, ka “tādējādi gan uzticēšanas, gan norīkošanas darbība ir noteikti saistīta ar šādiem trīs elementiem: i) tā ir skaidra un apstiprinoša darbība — vai tā būtu uzticēšana vai norīkošana; ii) tā ir adresēta konkrētai personai un iii) tās mērķis ir konkrēts uzdevums vai pienākums (49)”. Tāpēc ar uzraudzību vai vispārēju regulatīvo pilnvaru īstenošanu vien nepietiek, lai konstatētu uzticēšanu un norīkošanu (50).

(414)

Šajā saistībā būtu jāatzīmē, ka Komisijas secinājums nav balstīts vienīgi uz politikas paziņojumu, kas sīki izklāstīts iepriekš 3.1. iedaļā. Secinājums ir izdarīts, pamatojoties arī uz to, kādu funkciju veic CBA, kuru kā apvienību, kas apvieno ne tikai velosipēdu ražotājus, bet arī dzinēju ražotājus, uzrauga un vada Ķīnas visaugstākā iestāde, t. i., Valsts padome. Turklāt arī jāatgādina, ka CBA locekļiem ir pienākums īstenot CBA lēmumus, tāpēc šādus locekļus uzskatīja par pakārtotiem. Šajā saistībā jāatgādina, ka CBA izdeva 13. velosipēdu plānu, kura mērķis konkrēti ir uzlabot elektrisko velosipēdu ražotāju eksportētāju eksporta rādītājus, kā minēts 112. un 113. apsvērumā. Iepriekš izklāstītos apsvērumus pamato arī vairāki 408.–410. apsvērumā uzskaitīti izvilkumi no īpašā nozares ziņojuma par dzinējiem, kas apliecina, ka atbalsts dzinēju nozarei ietekmē tās stāvokli elektrisko velosipēdu piegādes ķēdē. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(415)

Giant arī uzskatīja, ka Komisija ir apvērsusi pierādīšanas pienākumu 407. apsvērumā, atsaukdamās uz ĶV daļējo nesadarbošanos saistībā ar izdarītajiem secinājumiem. Giant uzsvēra, ka pierādīšanas pienākumus ir Komisijai un ka Komisija nav pierādījusi, ka elektrisko velosipēdu akumulatoru un dzinēju nodrošināšana ir prakse, ko parasti īsteno valdība.

(416)

Šajā saistībā Komisija uzskatīja, ka pieejamie pierādījumi, kuru kopsavilkums sniegts 414. apsvērumā un kuri balstīti uz pieejamajiem faktiem, ir pietiekami, lai pierādītu uzticēšanu un norīkošanu. Jāatgādina arī, ka ĶV neiesniedza nekādas piezīmes vai papildu informāciju pēc tam, kad to informēja, ka Komisija bija iecerējusi piemērot pieejamos faktus attiecībā uz izejmateriālu piegādi par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija uzskata, ka tā nav apvērsusi pierādīšanas pienākumu. Tāpēc šis apgalvojums bija jānoraida.

(417)

Komisija vispirms vēlas atgādināt, ka ĶV daļējās nesadarbošanās dēļ Komisijai konstatējumi bija jāizdara, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, proti, īpašo nozares ziņojumu, ko iesniedza sūdzības iesniedzējs, un informāciju, ko sniedza vienīgais dzinēju piegādātājs, kurš sadarbojās un atbildēja uz Komisijas anketas jautājumiem.

(418)

Kā izklāstīts 410. apsvērumā, ziņojumā ir ietverti vairāki pierādījumi, ka elektrisko dzinēju ražošanas nozare saņēma atbalstu “nodokļu atmaksas stimulu”, “zemes izmantošanas tiesību, kapitāla pakalpojumu un darbaspēka piedāvājuma” veidā.

(419)

To apstiprināja arī izdarītie konstatējumi attiecībā uz Bafang. Patiešām, izmeklēšanā tika konstatēts, ka minētais uzņēmums saņēma vairāku veidu subsīdijas, ko veidoja zemes izmantošanas tiesības par atlīdzību, kura ir mazāka par pienācīgo, samazināta nodokļu likme un vairākas dotācijas.

(420)

Vairākas personas, atsaucoties uz PTO SKP nolīguma 14. panta d) punktu, kā arī pamatregulas 6. panta d) punktu, iesniedza piezīmes par atlīdzības pienācīgumu, ko attiecīgajai precei vai pakalpojumam nosaka, ņemot vērā dominējošos tirgus apstākļus pakalpojuma sniegšanas vai preces iegādes valstī. Proti, izmantotajam standartam vajadzētu būt saistītam ar Ķīnas tirgū dominējošajiem apstākļiem vai balstītam uz citas valsts tirgū vai pasaules tirgū dominējošajiem apstākļiem, kas pieejami saņēmējam.

(421)

Komisija konstatēja, ka dominējošie tirgus apstākļi ĶTR tirgū bija izkropļoti, ņemot vērā piemērojamo valsts un nozaru politiku, ko īstenoja ekonomikas dalībnieki. Turklāt ĶV daļējās nesadarbošanās dēļ Komisijai nebija būtiskas informācijas par situāciju Ķīnas dzinēju tirgū un par iespējamām korekcijām, kas bija jāveic. Attiecībā uz dominējošajiem apstākļiem citas valsts tirgū vai pasaules tirgū — šāda informācija nebija pieejama tādā detalizācijas pakāpē, kas ļautu izdarīt jēgpilnu salīdzinājumu. Attiecīgi Komisijai bija jāpaļaujas uz pieejamo informāciju. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secināja, ka Ķīnas tirgū dominējošie apstākļi nepamatoja korekciju veikšanu, un tāpēc aprēķināja standartu, izmantojot 432. apsvērumā aprakstīto metodiku.

(422)

Vairākas personas apgalvoja, ka Komisijai alternatīvi par neizkropļotu standartu bija jāizmanto izlasē iekļauto ražotāju, kas sadarbojās, dzinēju importa cenas.

(423)

Šajā saistībā, ņemot vērā vietējo dzinēju ražotāju tirgus daļu un faktu, ka minētie ražotāji ir cenu noteicēji Ķīnas tirgū, kā norādīts 404. apsvērumā, netika uzskatīts, ka ir atbilstoši par standartu izmantot importa cenas, jo to līmeni tieši tāpat ietekmēja tie paši izkropļojumi, kas bija vietējā tirgū. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(424)

Giant un ĶV apgalvoja, ka ar Komisijas pieeju tiek pārkāpts PTO SKP nolīguma 1.1. panta b) punkts, 10. pants un 32.1. pants, jo Komisija nevar apiet savu pienākumu secināt, ka ražotājiem uztic vai tos norīko īstenot konkrētas darbības. Šajā saistībā Giant apgalvoja, ka Komisijai: 1) ir jāanalizē, vai ražotājiem tika piešķirtas subsīdijas; 2) ir jāanalizē, vai dzinēji un akumulatori tika iegādāti godīgas konkurences apstākļos; 3) jāaprēķina, cik liela daļa subsīdiju ir nodotas tālāk.

(425)

Šajā saistībā tiek uzskatīts, ka Komisijas secinājums ir pamatots ar pietiekami detalizētiem apsvērumiem, kuru kopsavilkums sniegts 414. apsvērumā. Attiecībā uz Giant piezīmēm Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā ĶV nesadarbošanos un faktu, ka tikai viens piegādātājs sadarbojās pēc savas iniciatīvas, tai nebija būtiskas informācijas. Tomēr, pamatojoties uz pieejamo informāciju un Komisijas veikto analīzi, tika uzskatīts, ka ir izpildīti nosacījumi, lai secinātu par uzticēšanu un norīkošanu. Attiecībā uz nodošanu tālāk — tā kā Komisijas analīze nebija vērsta uz šo jautājumu, šis apgalvojums tika uzskatīts par nebūtisku. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šie apgalvojumi bija jānoraida.

(426)

Kā pierādīts 390.–412. apsvērumā, vairākos normatīvajos dokumentos, kas ir konkrēti vērsti uz elektrisko velosipēdu ražošanas nozares uzņēmumiem, izejmateriālu piegādātājiem ir sniegti norādījumi piegādāt elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei dzinējus par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo. Pamatojoties uz minētajiem dokumentiem, ir pierādīts, ka izejmateriālu piegādātāji piegādā dzinējus tikai ierobežotam skaitam nozaru/uzņēmumu, kas ievēro attiecīgo ĶV politiku.

(427)

Tāpēc Komisija secināja, ka subsīdijas, kas izpaudās kā dzinēju piegāde par atlīdzību, kura ir mazāka par pienācīgo, nav vispārpieejamas, bet ir īpašas pamatregulas 4. panta 2. punkta a) apakšpunkta nozīmē. Turklāt neviena ieinteresētā persona nesniedza pierādījumus, ka šāda veida subsīdijas tiek piešķirtas, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem vai nosacījumiem pamatregulas 4. panta 2. punkta b) apakšpunkta nozīmē.

(428)

Visi izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji iepirka dzinējus vietējā tirgū galvenokārt no nesaistītiem uzņēmumiem, kā arī zināmu daudzumu importēja. Nenozīmīgs daudzums tika iepirkts no saistītiem uzņēmumiem. Dažiem ražotājiem Bafang bija galvenais piegādātājs, kas piegādāja vairāk nekā 50 % no pirkumu apjoma.

(429)

Kā paskaidrots 396. apsvērumā, Bafang kā pakārtots uzņēmums, kam bija uzticēta valsts politikas īstenošana, vietējā tirgū pārdeva dzinējus par ievērojami zemākām cenām nekā eksportam paredzētos dzinējus. Tādējādi dzinēju pārdošana par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo, radīja ieguvumu Ķīnas ražotājiem eksportētājiem.

(430)

Vairākas ieinteresētās personas apgalvoja, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta a) un b) punktu tikai valdība ir tiesīga piešķirt subsīdiju. Tā kā Bafang ir privātuzņēmums, to nevar uzskatīt par valdību 2. panta b) punkta nozīmē un tāpēc tas nevar būt subsīdijas piešķīrējs.

(431)

Šajā saistībā tika uzskatīts, ka šī piezīme nav būtiska, ņemot vērā 412. apsvērumā izdarīto secinājumu, t. i., ka ĶV norīko elektrisko velosipēdu dzinēju ražotājus un tiem uztic piegādāt šo izejmateriālu par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo.

(432)

Izlasē iekļautajiem uzņēmumiem radītais ieguvums tika aprēķināts, salīdzinot Bafang noteiktās dzinēju cenas vietējā tirgū ar eksportam paredzēto dzinēju cenām IL. Šāds salīdzinājums tika veikts, izmantojot dzinēju atrašanās vietas (rumbas vai centrālais dzinējs) un jaudas (kW) apvienojumu. Aprēķinātie procentuālie rādītāji tika piemēroti cenām, ko maksāja izlasē iekļautie ražotāji eksportētāji par dzinēju iegādi no vietējiem piegādātājiem. Korekcijas netika veiktas.

(433)

Giant Group apgalvoja, ka nav saistības starp vietēji iegādātiem dzinējiem un elektriskajiem velosipēdiem, ko tas eksportēja uz ES.

(434)

Šajā saistībā tiek uzskatīts, ka 428. un 429. apsvērumā definētais ieguvums ir izdevīgs elektrisko velosipēdu ražotājiem eksportētājiem, kuri iepērk vietējos dzinējus par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo, un nav saistīts ar konkrētiem pārdoto elektrisko velosipēdu modeļiem. Tāpēc tika secināts, ka Giant Group saņēma ieguvumu, iegādājoties dzinējus vietējā tirgū par izkropļotām cenām ĶV uzticēšanas un norīkošanas dēļ, kā aprakstīts 394.–412. apsvērumā. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šis apgalvojums bija jānoraida.

(435)

Attiecībā uz vietējiem pārdošanas apjomiem Bafang apgalvoja, ka darījumu sarakstā, kas izmantots, lai noteiktu vidējo cenu vietējā tirgū pārdotajiem dzinējiem, bija ietverti pārdevumi saistītam uzņēmumam. Turklāt Bafang precizēja, ka šie saistītie pārdošanas apjomi bija paredzēti eksportam, jo tā saistītais uzņēmums darbojās kā vietējais tirgotājs, kas bija atbildīgs par eksporta pārdevumiem. Tāpēc Bafang prasīja, lai Komisija neiekļauj šos pārdošanas apjomus vietējo pārdošanas apjomu vidējo cenu aprēķinā.

(436)

Komisija piekrita šim apgalvojumam un neiekļāva šādus pārdošanas apjomus vietējo pārdošanas apjomu vidējo cenu aprēķinā, jo to pārliecināja Bafang iesniegtie pierādījumi, ka šie pārdošanas apjomi patiešām bija jāuzskata par “eksporta pārdevumiem”, kurus veica uzņēmuma saistītais vietējais tirgotājs. Jebkurā gadījumā dokumentācijā nebija pierādījumu par to, vai šie pārdevumi saistītajam tirgotājam tika veikti “godīgas konkurences apstākļos”, kā sīkāk paskaidrots 437.–441. apsvērumā. Tāpēc aprēķini tika attiecīgi grozīti, ņemot vērā tikai vietējos pārdevumus neatkarīgiem klientiem.

(437)

Attiecībā uz vidējo eksporta cenu — Bafang par pārdošanas apjomiem, kas iztirzāti 435. un 436. apsvērumā, apgalvoja, ka ar tā vietējā saistītā tirgotāja starpniecību eksportēto dzinēju cenas būtu pienācīgi jākoriģē, lai atskaitītu tirgotāja tirdzniecības, vispārējās un administratīvās izmaksas un peļņu.

(438)

Šajā saistībā nebija iespējams pārliecināties, vai darījumi starp Bafang un ar to saistīto uzņēmumu notika godīgas konkurences apstākļos un vai šā saistītā uzņēmuma eksporta pārdevumi nesaistītiem klientiem būtu jākoriģē ar saprātīgu tirdzniecības, vispārējās un administratīvo izmaksu un peļņas summu. Jebkurā gadījumā standartam, pēc kura novērtē eksporta cenu, jābūt noteiktam, par pamatu izmantojot faktisko eksporta cenu, ko maksā neatkarīgs pircējs, jo to uzskata par neizkropļotu tirgus cenu neatkarīgi no Bafang tirgotāja tirdzniecības, vispārējām un administratīvajām izmaksām un peļņas. Tāpēc, lai nodrošinātu vietējo pārdošanas apjomu un eksporta pārdošanas apjomu pienācīgu salīdzinājumu vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī, kā arī konsekvenci ar vietējo pārdevumu cenas korekciju, kas paskaidrota 435. un 436. apsvērumā, Komisija nolēma neiekļaut šos netiešos eksporta pārdevumus, kas īstenoti ar saistītā vietējā tirgotāja starpniecību, un attiecīgi grozīja vidējās eksporta cenas aprēķinu. Rezultātā tika veikts vietējās cenas un eksporta cenas salīdzinājums, ņemot vērā tikai Bafang tiešos pārdevumus neatkarīgiem klientiem gan vietējā, gan eksporta tirgū. Šādi koriģēto attiecīgo pārdošanas apjomu reprezentativitātes līmenis joprojām bija ievērojams un veidoja gandrīz 70 % no visiem eksporta pārdošanas apjomiem. Šie konstatējumi arī tika atkārtoti izpausti papildu galīgās informācijas dokumentā visām ieinteresētajām personām.

(439)

Pēc atkārtotās izpaušanas Bafang apgalvoja, ka tā saistītā uzņēmuma eksporta pārdevumi nesaistītiem klientiem nebūtu jāiekļauj aprēķinā un ka atbilstošie pārdošanas darījumi būtu pienācīgi jākoriģē uz leju, atskaitot tirdzniecības, vispārējās un administratīvās izmaksas un peļņu. Bafang arī apgalvoja, ka Komisija varēja prasīt šo informāciju izmeklēšanas laikā, lai pārliecinātos, ka pārdevumi saistītiem klientiem notika “godīgas konkurences apstākļos”.

(440)

Šajā saistībā būtu jāatgādina, ka cenu salīdzinājums tika veikts vienīgi, lai noteiktu standartu attiecībā uz dzinējiem, kurus pārdeva par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo. Ņemot vērā Bafang piezīmes pēc informācijas izpaušanas, tika uzskatīts par pamatotu neiekļaut aprēķinā eksporta darījumus, kas veikti ar saistītā tirgotāja starpniecību, kā to apgalvoja Bafang, jo šādos darījumos bija iekļautas tirdzniecības, vispārējās un administratīvās izmaksas un peļņa, kā arī nevarēja pārliecināties, vai šo darījumu pārdošanas cenas bija ticamas.

(441)

Turklāt būtu jāprecizē, ka par tirdzniecības, vispārējo un administratīvo izmaksu un peļņas esību tirdzniecības uzņēmuma līmenī Komisijas dienestiem tika darīts zināms tikai pēc pārbaudes apmeklējuma un ka Bafang nenorādīja uz šo jautājumu, kad tas sniedza informāciju par savu rentabilitāti abos dažādajos tirgos vai norādīja elementus, kas varētu pamatot vietējo un eksporta cenu atšķirību (skatīt 397. apsvērumu). Visbeidzot, būtu jāatzīmē, ka Bafang nepamatoja savu apgalvojumu ar pamatojošiem pierādījumiem, jo tas savās piezīmēs pēc informācijas izpaušanas vai atkārtotās izpaušanas nesniedza nekādu papildu informāciju par šādu tirdzniecības, vispārējo un administratīvo izmaksu un peļņas līmeni. Jebkurā gadījumā, kā paskaidrots 437. apsvērumā, pareizo standartu attiecībā uz eksporta pārdevumiem varēja noteikt tikai, par pamatu izmantojot faktisko cenu galapatērētājam neatkarīgi no pārdošanas ar citu tirgotāju starpniecību un atbilstošajiem tirgotāju tirdzniecības, vispārējo un administratīvo izmaksu un peļņas līmeņiem, jo tie nav būtiski, nosakot atbilstošo tirgus cenu subsīdijas radītā ieguvuma aprēķināšanai. Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija noraidīja šos apgalvojumus.

(442)

Šai shēmai noteiktā subsīdiju summa IL izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem ir norādīta turpmākajā tabulā.

3. tabula.

Dzinēju piegāde par atlīdzību, kas ir mazāka par pienācīgo

(443)

Tā kā ĶV nebija sniegusi informāciju par elektriskajiem velosipēdiem paredzēto akumulatoru vietējo piegādātāju skaitu un piederību, Komisijai bija jāizmanto pieejamie fakti pamatregulas 28. panta 1. punkta nozīmē. Šajā saistībā tā analizēja īpašu nozares ziņojumu par Ķīnas elektrisko velosipēdu litija akumulatoru ražošanas nozari, ko iesniedza sūdzības iesniedzējs, un piecu izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju akumulatoru piegādātāju situāciju.

(444)

Vienlaikus Komisija apzināja 23 Ķīnas akumulatoru piegādātājus, no kuriem vismaz trīs bija CBA locekļi un vismaz viens daļēji piederēja valstij. Minētie piegādātāji piegādāja 33 % no kopējā akumulatoru apjoma un 31 % no minēto pirkumu kopējās vērtības IL. Kā izklāstīts 133.–139. apsvērumā, attiecīgajā laikposmā CBA bija Valsts padomes pārvaldībā. Turklāt, kā izklāstīts 382. apsvērumā, CBA piemēro saviem locekļiem konkrētus pienākumus attiecībā uz valsts politikas īstenošanu.

(445)

Pamatojoties uz minēto, Komisija uzskatīja, ka CBA locekļiem ir saistoši stingri pienākumi pret to asociāciju, kuras darbību vada un pārrauga Valsts padomes Valstij piederošo aktīvu uzraudzības un administrēšanas komisija. Tādējādi CBA locekļus, tostarp akumulatoru piegādātājus, uzskata par pakārtotiem galvenajiem uzņēmējiem velosipēdu ražošanas nozarē, kuriem ir uzticēta valsts politikas īstenošana, lai sasniegtu plašākos mērķus saistībā ar elektrisko velosipēdu ražošanu. Tāpēc Komisija izpētīja šo politiku plašāk arī attiecībā uz akumulatoriem.

(446)

Līdzīgi kā attiecībā uz dzinējiem vairākas personas apgalvoja, ka CBA ir bezpeļņas apvienība, kuras locekļi ir velosipēdu ražošanas nozares uzņēmumi, pētniecības struktūras un vietējās apvienības, kas pievienojas brīvprātīgi. Minētās personas arī apgalvoja, ka lielākā daļa CBA locekļu ir privātuzņēmumi.

(447)

Šajā saistībā tiek norādīts uz 166. un 168. apsvērumu, kuros ir noteikts, ka Komisijai bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem, jo ĶV atteicās sniegt informāciju par vietējo izejmateriālu piegādātāju piederību. Minētie fakti liecināja, ka vairāki CBA locekļi ir arī VPU.

(448)

ĶV apgalvoja, ka Komisija nav pierādījusi, ka CBA ir valsts iestāde.

(449)

Šajā saistībā Komisija norādīja uz 138. apsvērumu un apstiprināja savu secinājumu, ka CBA darbojas atbilstoši “Valsts padomes, Civillietu ministrijas un sabiedrības kompetentās darījumdarbības struktūras” darījumdarbības norādījumiem un to uzraudzībā. Tas attiecas arī uz 2016. gadu, kad tika apstiprināts 13. velosipēdu plāns.

(450)

ĶV arī apgalvoja, ka saskaņā ar pastāvošo judikatūru valsts īpašumtiesības nav pietiekams kritērijs, lai pierādītu uzticēšanu un norīkošanu.

(451)

Lai gan valsts īpašumtiesības vien nav pietiekams nosacījums, lai pierādītu uzticēšanu un norīkošanu, tas tomēr ir būtisks elements šajā saistībā. Turklāt būtu jāatzīmē, ka, kā norādīts turpmāk 452.–484. apsvērumā, Komisijas analīzes pamatā ir vairāki citi faktori, kas pamato argumentu, ka ĶV uzticēja un norīkoja konkrētu darbību veikšanu vietējiem piegādātājiem, kas piegādāja akumulatorus elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei. Pamatojoties uz iepriekš minēto, šīs piezīmes bija jānoraida.

(452)

Komisija apzināja vairākus juridiskus avotus, kuros ir minēts valsts atbalsts akumulatoru ražošanas nozarei, ņemot vērā dzinēju stāvokli elektrisko velosipēdu rūpnieciskās piegādes ķēdē.

(453)

Pirmais dokuments ir Vieglās rūpniecības attīstības plāns (2016.–2020. gadam), ko ĶV sagatavoja, lai īstenotu 13. piecgades plānu un stratēģiju “Ražots Ķīnā 2025”. Plānā akumulatori ir norādīti kā viena no “pamatnozarēm”. Attiecībā uz akumulatoriem plānā ir ieteikts “sekmēt akumulatoru ražošanas nozari, lai attīstītos videi nekaitīgā, drošā, augstas veiktspējas un ilga kalpošanas laika virzienā; paātrināt pētniecību, izstrādi un industrializāciju attiecībā uz litija jonu akumulatoru augstas veiktspējas elektrodu materiāliem, akumulatoru diafragmām, elektrolītiem, jaunu veidu piedevām un uzlabotu sistēmu integrācijas tehnoloģiju, jauna veida svina akumulatoru, piemēram, spoles akumulatoru un svina oglekļa akumulatoru, tehnoloģiju un nākamās paaudzes svina akumulatoriem, piemēram, divpolīgajiem un svina plates nesaturošiem tīkliem un pamatmateriāliem (..); koncentrēties uz jaunu veidu galvanisko akumulatoru, jaunu veidu svina akumulatoru, jaunās enerģijas transportlīdzekļiem paredzētu jaudas akumulatoru un kurināmā elementu attīstīšanu; paātrināt svina uzņēmumu tehniskā aprīkojuma pārveidi un uzlabošanu saskaņā ar Standarta nosacījumiem svina skābes akumulatoru ražošanas nozarei (2015. gada redakcijā); aktīvi veicināt svina akumulatoru atkritumu pārstrādes sistēmas būvniecību.”

(454)

Plānā ir arī noteikti konkrēti politikas pasākumi, kas jāveicina katrā no šīm pamatnozarēm. Tie ir izklāstīti 101.–106. apsvērumā un cita starpā ietver preferenciālus aizdevumus, eksporta kredīta apdrošināšanas atbalstu un nodokļu politikas atbalstu.

(455)

Otrais dokuments ir stratēģija “Ražots Ķīnā 2025”. Tā ir valsts stratēģija, kas vērsta uz desmit pamatnozarēm, kurām atvēlēs īpašu atbalstu un uzmanību laikposmā līdz 2025. gadam. Atbalsts tiek piešķirts kā valstij piederošu banku nekomerciāli aizdevumi un kā atbrīvojums no pienākuma ievērot konkrētus standartus un noteikumus, un — cita starpā — privilēģijas. Ķīnas akumulatoru ražošanas nozare ir viena no valsts stratēģijā atbalstītajām jomām. Tas ir acīmredzams, spriežot pēc šā izvilkuma:

(456)

Trešais dokuments ir 13. piecgades plāns velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei, kurā uzskaitīti galvenie mērķi, prioritātes un atbalsta shēmas velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei un to galveno sastāvdaļu, tostarp akumulatoru, ražošanas nozarei:

(457)

Ceturtais dokuments ir 12. piecgades plāns velosipēdu un elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei, kas pieņemts 2015. gadā un tāpēc ir piemērojams attiecībā uz visu izmeklēšanas laikposma sākumu:

(458)

Piektais dokuments ir 13. piecgades plāns akumulatoru ražošanas nozarei, ko pieņēma Ķīnas Ķīmiskās un fizikālās enerģētikas asociācija 2016. gada 18. janvārī:

(459)

Papildus iepriekš izklāstītajiem juridiskajiem avotiem Komisija kā atsauci izmantoja ziņojumu par Ķīnas elektrisko velosipēdu litija akumulatoru ražošanas nozari (sagatavojis konsultāciju uzņēmums “Yubo Zhiye Business”). Ziņojums (“Padziļināta analīze par elektriskajiem velosipēdiem paredzēto litija jonu akumulatoru ražošanas nozari 2018.–2023. gadā un konsultatīvo ziņojumu par 13. piecgades attīstības plānu”) (51), kas publiski pieejams konsultāciju uzņēmuma tīmekļa vietnē (www.chinabgao.com), apliecina, ka šī ražošanas nozare tiek plaši subsidēta un ka subsīdijas tiek piešķirtas, lai radītu vispārēju labumu elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei:

(460)

Rezumējot — minētie dokumenti pierāda valdības atbalstu akumulatoru ražošanas nozarei, un tajos ir arī raksturoti pieejamie atbalsta pasākumi, kurus šī nozare ir varējusi izmantot savā labā pēdējos gados (preferenciāls finansējums, nodokļu atlaides/atbrīvojumi no nodokļiem un eksporta kredītu apdrošināšana). Turklāt minētajos dokumentos ir uzsvērta vajadzība plašāk integrēt akumulatoru un elektrisko velosipēdu ražošanas nozares, uzlabojot sadarbību un alianses, un ir atzīts, ka pastāv akumulatoru elektrisko velosipēdu subsidēšanas politika, lai veicinātu elektrisko velosipēdu popularizēšanu un eksportu.

(461)

Uz šāda pamata Komisija secināja, ka akumulatoru ražošanas nozare ir atbalstīta nozare, kas var gūt labumu no dažādām subsīdijām, un tās attīstība ir cieši saistīta ar elektrisko velosipēdu ražošanas nozares attīstību.

(462)

Ņemot vērā ĶV daļējo nesadarbošanos, atbildes uz anketas jautājumiem netika saņemtas no izejmateriālu piegādātājiem, un tāpēc Komisijai trūka būtiskas informācijas par akumulatoru piegādātāju vietējo tirgu. Attiecīgi Komisijai, lai izdarītu konstatējumus par uzticēšanu, bija jāpaļaujas uz pieejamajiem faktiem saskaņā ar pamatregulas 28. panta 1. punktu. Šajā saistībā Komisijai pieejamā informācija bija valdības plāni, kas izklāstīti 3.1. iedaļā, informācija, kas iegūta no izlasē iekļautajiem ražotājiem eksportētājiem par to vietējiem akumulatoru piegādātājiem, publiski pieejamā informācija par CBA un tās locekļiem un informācija, kas iegūta no vienīgā izejmateriālu piegādātāja, kurš sadarbojās, proti, Bafang.

(463)

Komisija atrada vairākus juridiskus avotus, kuros bija norādīts uz faktu, ka ĶV veica pasākumus, lai samazinātu akumulatoru izmaksas nolūkā radīt ieguvumu elektrisko velosipēdu ražotāju lejupējai nozarei.

(464)

Pirmais dokuments ir 13. velosipēdu plāns. Plānā ir noteikts, ka tiks sasniegti panākumi sešās pamattehnoloģijās. Viena no tām ir svina skābes akumulatoru un litija jonu akumulatoru vispārējās veiktspējas uzlabošana. Plānā ir arī noteikti trīs skaitliski novērtējami mērķi.

(465)

Otrais dokuments ir 13. piecgades velosipēdu plāns. Plānā ir noteiktas vairākas saiknes ar lejupējo ražošanas nozari un jo īpaši ar elektrisko velosipēdu ražošanas nozari, kā izklāstīts 458. apsvērumā. Tajā ir arī noteikts saikne starp dzinēju ražošanas nozares un elektrisko velosipēdu ražošanas nozares subsidēšanu: “Ieteicams ieviest litija jonu akumulatoru elektrisko velosipēdu subsīdiju politiku, lai veicinātu litija jonu akumulatoru elektrisko velosipēdu popularizēšanu” (V nodaļas V iedaļa).

(466)

Trešais dokuments ir īpašais nozares ziņojums par akumulatoriem, kurš aprakstīts 459. apsvērumā un kurā ir precizēts, ka “nākotnē litija jonu akumulatoru galvenie lietojumi būs vērsti uz elektroinstrumentiem, vieglajiem elektriskajiem velosipēdiem, jaunās enerģijas transportlīdzekļiem un enerģijas uzglabāšanas sistēmām” (V nodaļas II iedaļa). Tas vēl jo vairāk nostiprina Komisijas pārliecību, ka Ķīnas elektrisko velosipēdu ražošanas nozare pārorientējas uz litija akumulatoriem. To apstiprināja arī izlasē iekļauto ražotāju eksportētāju atbildes uz anketas jautājumiem.

(467)

Ceturtais dokuments ir “Īstenošanas atzinumi par elektrisko velosipēdu veselīgas attīstības turpmāku veicināšanu mūsu pilsētā”, ko publicēja Tiaņdzjiņas municipalitātes Ekonomikas un informācijas tehnoloģijas komisija. Saskaņā ar 13. velosipēdu plānā ietvertajiem noteikumiem minētajos atzinumos ir ieteikts izmantot vietējos akumulatorus elektrisko velosipēdu ražošanā un samazināt to izmaksas: “paļaujoties uz vietējiem vadošajiem akumulatoru un materiālu pētniecības, izstrādes un ražošanas uzņēmumiem, tādiem kā Lishen, BAK un Gateway, mēs uzlabosim drošu un uzticamu augstas veiktspējas un zemu izmaksu litija akumulatoru pētniecību un izstrādi elektriskajiem velosipēdiem un saistītām atbalsta tehnoloģijām”.

(468)

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, ir skaidrs, ka ĶV izstrādātā politika izveido saikni starp litija jonu akumulatoru ražošanas nozares attīstību un elektrisko velosipēdu ražošanas nozares attīstību. Politika arī paredz, ka akumulatoru ražošanas nozare ar subsīdiju starpniecību samazinās savas izmaksas un cenas, lai veicinātu elektrisko velosipēdu ražošanas nozares attīstību. Tas nepārprotami pierāda, ka ĶV ar šīs politikas starpniecību uztic akumulatoru ražotājiem un tos norīko pārdot akumulatorus par zemu cenu, radot ieguvumu lejupējai elektrisko velosipēdu ražošanas nozarei.