9.7.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 173/1

(1)

Eiropadomes 2014. gada 23.–24. oktobra secinājumos par klimata un enerģētikas politikas satvaru laikposmam līdz 2030. gadam ir apstiprināts saistošs mērķrādītājs līdz 2030. gadam visas tautsaimniecības mērogā panākt siltumnīcefekta gāzu emisiju iekšējo samazinājumu vismaz par 40 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni, un Eiropadomes 2016. gada 17.–18. marta sanāksmē šo mērķrādītāju vēlreiz apstiprināja.

(2)

Eiropadomes 2014. gada 23.–24. oktobra secinājumos ir noteikts, ka šis mērķrādītājs Savienībai ir jāsasniedz kopīgi izmaksu ziņā pēc iespējas lietderīgākā veidā, līdz 2030. gadam panākot samazinājumus salīdzinājumā ar 2005. gadu par 43 % un 30 % attiecīgi siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā (“ES ETS”) un ETS neaptvertajos sektoros. Parīzes nolīgumā (3) cita starpā ir izvirzīts ilgtermiņa mērķis, kas atbilst virsuzdevumam globālo vidējās temperatūras pieaugumu ierobežot krietni zem 2 °C atzīmes salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni un tiekties temperatūras kāpumu iegrožot līdz 1,5 °C salīdzinājumā ar pirmsindustriālā laikmeta līmeni. Visām dalībvalstīm ir jāpiedalās šajos centienos, un visām ekonomikas nozarēm, tostarp transporta nozarei, ir jāsekmē tādu emisiju samazinājumu sasniegšana, par kuriem vienojusies Eiropadome, un Parīzes nolīguma ilgtermiņa mērķu izpilde.

(3)

Komisijas 2016. gada Eiropas mazemisiju mobilitātes stratēģija izvirza mērķi, ka līdz gadsimta vidum transporta radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju līmenim jābūt vismaz par 60 % zemākam nekā 1990. gadā, un ir jāuzņem kurss uz nulles emisiju.

(4)

Lai sasniegtu minēto mērķi, ir lietderīgi apsvērt virkni dažādu pasākumu. Papildus CO2 emisiju standartu noteikšanai lielas noslodzes transportlīdzekļiem, proti, kravas automobiļiem, autobusiem un tālsatiksmes autobusiem, minētie pasākumi varētu ietvert arī citas darbības, kas veicina efektivitātes uzlabošanu un samazina lielas noslodzes transportlīdzekļu CO2 emisijas, piemēram, slodzes optimizāciju, braukšanu saistītās kolonnās, vadītāju apmācību, alternatīvu degvielu izmantošanu, autoparka atjaunošanu, riepas ar zemu rites pretestību, sastrēgumu mazināšanu un investīcijas infrastruktūras uzturēšanā.

(5)

Siltumnīcefekta gāzu emisijas no lielas noslodzes transportlīdzekļiem pašlaik veido aptuveni ceturto daļu autotransporta radīto emisiju Savienībā, un, ja netiks veikti papildu pasākumi, ir gaidāms, ka laikposmā no 2010. līdz 2030. gadam to apjoms pieaugs par 10 %, bet laikposmā no 2010. līdz 2050. gadam – par 17 %. Lai sekmētu nepieciešamo emisiju samazinājumu transporta nozarē, jāīsteno efektīvi pasākumi lielas noslodzes transportlīdzekļu radīto emisiju ierobežošanai.

(6)

Savā 2014. gada paziņojumā par Smagdarba transportlīdzekļu degvielas patēriņa un CO2 emisiju samazināšanas stratēģiju Komisija atzina, ka šādu pasākumu ieviešanas priekšnoteikums ir regulēta procedūra CO2 emisiju un degvielas patēriņa noteikšanai.

(7)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 595/2009 (4) nodrošina satvaru šādas regulētas procedūras izveidei. Mērījumi, kas veikti saskaņā ar minēto procedūru, sniegs pamatotus un salīdzināmus CO2 emisiju un degvielas patēriņa datus par katru lielas noslodzes transportlīdzekli attiecībā uz ievērojamu lielas noslodzes transportlīdzekļu parka daļu Savienībā. Konkrēta lielas noslodzes transportlīdzekļa pircējam un attiecīgajai reģistrācijas dalībvalstij būs piekļuve minētajai informācijai, kas daļēji novērsīs informācijas trūkumu.

(8)

Liela daļa transporta uzņēmumu ir mazie un vidējie uzņēmumi. Turklāt tiem vēl nav pieejama standartizēta informācija degvielas efektivitātes tehnoloģiju novērtēšanai vai lielas noslodzes transportlīdzekļu salīdzināšanai, lai pieņemtu pamatotus iegādes lēmumus, tādējādi samazinot savus degvielas rēķinus, kas veido vairāk nekā ceturto daļu no to darbības izmaksām.

(9)

Informācija par lielas noslodzes transportlīdzekļa CO2 emisijām un degvielas patēriņu būtu jāpublisko, lai ļautu visiem transportlīdzekļu operatoriem pieņemt pamatotus iegādes lēmumus un nodrošinātu augsta līmeņa pārredzamību. Visiem lielas noslodzes transportlīdzekļu ražotājiem būs iespēja salīdzināt savu un citu marku transportlīdzekļu veiktspēju. Tas stimulēs inovāciju un mudinās izstrādāt energoefektīvākus lielas noslodzes transportlīdzekļus, tādējādi palielinot konkurētspēju. Minētā informācija arī sniegs politikas veidotājiem Savienības un dalībvalstu līmenī stingru pamatu tādas politikas izstrādei, kas veicinātu energoefektīvāku lielas noslodzes transportlīdzekļu izmantošanas pieaugumu.

(10)

Lai pilnībā izprastu Savienības lielas noslodzes transportlīdzekļu parka konfigurāciju, tā attīstību laika gaitā un iespējamo ietekmi uz CO2 emisijām, ir lietderīgi, ka dalībvalstu kompetentās iestādes veic monitoringu un paziņo Komisijai datus par visu jauno lielas noslodzes transportlīdzekļu un visu jauno piekabju reģistrāciju, iekļaujot datus par spēka piedziņu, kā arī attiecīgo virsbūvi.

(11)

Tāpēc ir lietderīgi, ka lielas noslodzes transportlīdzekļu ražotāji veic monitoringu un paziņo Komisijai CO2 emisiju un degvielas patēriņa vērtības, kas noteiktas katram jaunam lielas noslodzes transportlīdzeklim, ievērojot Komisijas Regulu (ES) 2017/2400 (5).

(12)

CO2 emisiju un degvielas patēriņa datu pieejamība par dažādām lielas noslodzes transportlīdzekļu kategorijām ir atkarīga no tā, kad uz minētajām kategorijām attieksies Regula (ES) 2017/2400. Lai nodrošinātu skaidrību un juridisko noteiktību attiecībā uz transportlīdzekļu ražotājiem noteiktajiem monitoringa un ziņošanas pienākumiem, šajā regulā būtu jānorāda monitoringa un ziņošanas sākuma gadi par katru lielas noslodzes transportlīdzekļu kategoriju, kas ir tās darbības jomā. Ievērojot Regulu (ES) 2017/2400, dati būs pieejami par noteiktiem jauniem lielas noslodzes transportlīdzekļiem, kas reģistrēti 2019. gadā. Sākot no minētā gada, būtu jāpieprasa ražotājiem veikt monitoringu un paziņot tehniskos datus, kas saistīti ar minētajiem transportlīdzekļiem. Par citām lielas noslodzes transportlīdzekļu kategorijām un lielas noslodzes transportlīdzekļu grupām dati kļūs pieejami tikai vēlāk. Būtu jānosaka saprātīgs laikposms, kurā jānosaka sākuma gadi datu monitoringam un ziņošanai par minētajām transportlīdzekļu kategorijām un transportlīdzekļu grupām. Ņemot vērā to, ka ir tehniski sarežģīti izstrādāt procedūras CO2 emisiju un degvielas patēriņa noteikšanai pārējām lielas noslodzes transportlīdzekļu kategorijām un lielas noslodzes transportlīdzekļu grupām, laikposmam vajadzētu būt septiņiem gadiem pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas.

(13)

Sabiedrības interesēs ir tas, lai tehniskie dati, kas ir būtiski lielas noslodzes transportlīdzekļa CO2 emisiju un degvielas patēriņa rādītāju noteikšanā, tiktu aktīvi izplatīti sabiedrībai, lai palielinātu lielas noslodzes transportlīdzekļa specifikāciju un ar tām saistītās veiktspējas pārredzamību un sekmētu konkurenci ražotāju vidū. Nebūtu jāpublicē dati, kas ir sensitīvi, pamatojoties uz personas datu aizsardzības un godīgas konkurences apsvērumiem. Daži dati, kas ir saistīti ar lielas noslodzes transportlīdzekļu aerodinamiskajiem rādītājiem, būtu jāpublisko diapazona formātā, lai ņemtu vērā godīgas konkurences apsvērumus. Paziņotie dati būtu jāpublisko tā, lai tie būtu viegli pieejami sabiedrībai un bez maksas. Šī regula neskar vēl citas publiskas piekļuves tiesības vides informācijai, cita starpā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1367/2006 (6).

(14)

Svarīgi, lai monitoringa un ziņošanas sistēma būtu lietotājdraudzīga visiem pārvadātājiem neatkarīgi no to lieluma un resursiem. Tāpat ir svarīgi, lai Komisija aktīvi veicinātu šādu sistēmu, lai nodrošinātu, ka tai ir jēgpilna ietekme uz nozari un lai palielinātu informētību par paziņoto datu pieejamību.

(15)

Ar dalībvalstu un ražotāju iepriekšējā kalendārajā gadā nosūtīto datu analīzi, ko veic Komisija, būtu jāiepazīstina sabiedrība, tā lai skaidri parādītu Savienības un katras dalībvalsts lielas noslodzes transportlīdzekļu parka, kā arī katra ražotāja rādītājus. Tam vajadzētu sniegt iespēju veikt salīdzināšanu pašos parkos un starp tiem attiecībā uz vidējo degvielas patēriņu un CO2 emisijām katrai lielas noslodzes transportlīdzekļu grupai katrā ekspluatācijas profilā.

(16)

Svarīgi, lai CO2 emisiju un degvielas patēriņa vērtības, kas noteiktas, ievērojot Regulu (ES) 2017/2400, pareizi atspoguļotu lielas noslodzes transportlīdzekļu veiktspēju. Tādēļ minētajā regulā ir izklāstīti noteikumi, kā veikt simulācijas rīka darbības, kā arī attiecīgo sastāvdaļu, atsevišķu tehnisko vienību un sistēmu īpašību, kas ir saistītas ar CO2 emisijām un degvielas patēriņu, verifikāciju un nodrošināt to atbilstību. Minētajā verifikācijas procedūrā būtu jāiekļauj testēšana uz ceļa. Jaunais tipa apstiprināšanas regulējums, kā izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2018/858 (7) ļauj nodrošināt to, ka noviržu gadījumā ražotājs veic korektīvus pasākumus un ka neatbilstības gadījumā Komisija var piemērot administratīvus naudas sodus. Jaunajā regulējumā ir arī atzīts, ka ir svarīgi ļaut trešām personām veikt transportlīdzekļu neatkarīgu testēšanu un piekļūt nepieciešamajiem datiem. Komisijai būtu jāveic šādu verifikācijas testu rezultātu monitorings un minēto rezultātu analīze būtu jāiekļauj gada ziņojumā.

(17)

Ir svarīgi nodrošināt, lai dati, kuriem veic monitoringu un ziņošanu, ir pamatoti un uzticami. Tādēļ Komisijas rīcībā vajadzētu būt līdzekļiem, lai verificētu un, ja nepieciešams, labotu galīgos datus. Tāpēc monitoringa prasībās būtu jāiekļauj arī parametri, kas ļauj atbilstoši izsekot un verificēt datus.

(18)

Komisijai vajadzētu būt iespējai piemērot administratīvu naudas sodu gadījumā, ja tā konstatē, ka ražotāja paziņotie dati atšķiras no datiem, kas reģistrēti saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 595/2009 un jo īpaši saskaņā ar Komisijas Regulu (ES) Nr. 582/2011 (8) un Regulu (ES) 2017/2400, vai ja ražotājs piemērojamajā termiņā nesniedz prasītos datus. Minētajiem naudas sodiem vajadzētu būt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem.

(19)

Balstoties uz pieredzi, kas gūta, veicot monitoringu un paziņojot datus par CO2 emisijām atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 443/2009 (9) par jauniem vieglajiem transportlīdzekļiem un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) Nr. 510/2011 (10) par jauniem vieglajiem kravas automobiļiem, ir lietderīgi atbildību par šādu datu apmaiņu ar kompetentajām dalībvalstu iestādēm un ražotājiem, kā arī par galīgās datubāzes pārvaldību Komisijas vārdā uzticēt Eiropas Vides aģentūrai. Ir arī lietderīgi iespēju robežās saskaņot lielas noslodzes transportlīdzekļu monitoringa un ziņošanas procedūras ar tām procedūrām, kas jau pastāv mazas noslodzes transportlīdzekļiem.

(20)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus, saskaņā ar kuriem īsteno šīs regulas noteikumus par to, kā verificē un labo datus, kuriem veic monitoringu, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (11).

(21)

Lai nodrošinātu to, ka datu prasības un monitoringa un ziņošanas procedūra laika gaitā saglabā savu nozīmību lielas noslodzes transportlīdzekļu parka CO2 emisiju pienesuma novērtēšanā, lai nodrošinātu, ka ir pieejami dati par jaunām un progresīvām CO2 samazināšanas tehnoloģijām un par uz ceļa veiktu verifikācijas testu rezultātiem, un lai nodrošinātu, ka gaisa pretestības vērtību diapazoni joprojām ir nozīmīgi informācijas un salīdzināmības nolūkos, kā arī lai papildinātu noteikumus par administratīviem naudas sodiem, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz to, lai ievietotu aptverto lielas noslodzes transportlīdzekļu kategoriju monitoringa un ziņošanas sākuma gadus, veiktu grozījumus datu prasībās un monitoringa un ziņošanas procedūrā, kas noteiktas šīs regulas pielikumos, konkretizētu, kādi dati dalībvalstīm jāziņo uz ceļa veiktu verifikācijas testu rezultātu monitoringa veikšanai, veiktu grozījumus gaisa pretestības vērtību diapazonos un definētu ražotājiem uzliekamo administratīvo naudas sodu kritērijus, aprēķināšanu un iekasēšanas metodi. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (12). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(22)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, veikt monitoringu un ziņot par jaunu lielas noslodzes transportlīdzekļu CO2 emisijām un degvielas patēriņu Savienībā, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tā mēroga un iedarbības dēļ minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

a)

M1, M2, N1 un N2 kategorijas transportlīdzekļi, kuru atskaites masa pārsniedz 2 610 kg un uz kuriem neattiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 715/2007 (13), un visi M3 un N3 kategorijas transportlīdzekļi;

b)

O3 un O4 kategorijas transportlīdzekļi.

a)

ja tā konstatē, ka dati, ko ražotājs paziņojis, ievērojot šīs regulas 5. pantu, atšķiras no datiem, kas izriet no ražotāja uzskaites datnes vai no motora tipa apstiprinājuma sertifikāta, kurš izsniegts Regulas (EK) Nr. 595/2009 satvarā, un novirze ir izdarīta ar nolūku vai pieļauta rupjas nolaidības dēļ;

b)

ja dati nav iesniegti termiņā, kas ir piemērojams, ievērojot 5. panta 1. punktu, un kavēšanos nevar pienācīgi attaisnot.

a)

Komisijas izveidotajā procedūrā tiek ievērotas tiesības uz labu pārvaldību un jo īpaši tiesības tikt uzklausītam un tiesības piekļūt lietas materiāliem, vienlaikus ievērojot konfidencialitātes un komercnoslēpuma likumīgas aizsardzības apsvērumus;

b)

aprēķinot atbilstīgu administratīvo naudas sodu, Komisija vadās pēc iedarbīguma, samērīguma un atturēšanas principiem, attiecīgā gadījumā ņemot vērā novirzes vai kavēšanās smagumu un ietekmi, to lielas noslodzes transportlīdzekļu skaitu, uz kuriem attiecas datu novirze vai novēlota ziņošana, ražotāja labticību, ražotāja atsaucības un sadarbības pakāpi, novirzes vai kavēšanās atkārtošanos, biežumu vai ilgumu, kā arī iepriekšējās sankcijas, kas uzliktas tam pašam ražotājam;

c)

administratīvos naudas sodus iekasē bez liekas kavēšanās, nosakot samaksas termiņus un – attiecīgā gadījumā – ietverot iespēju sadalīt samaksu vairākos maksājumos un posmos.

a)

atjaunināt vai pielāgot I pielikuma A daļā un B daļā noteiktās datu prasības, ja tas tiek uzskatīts par nepieciešamu, lai veiktu pilnīgu analīzi saskaņā ar 10. pantu;

b)

ievietot sākuma gadus I pielikuma B daļas 1. punktā;

c)

atjaunināt vai pielāgot I pielikuma C daļā izklāstītos diapazonus, ņemot vērā izmaiņas lielas noslodzes transportlīdzekļu konstrukcijā un nodrošinot, ka diapazoni joprojām ir nozīmīgi informācijas un salīdzināmības nolūkos;

d)

pielāgot II pielikumā izklāstīto monitoringa un ziņošanas procedūru, lai ņemtu vērā šīs regulas piemērošanā gūto ieredzi.

9.7.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 173/16

(1)

Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir iekšējā tirgus pamatprincipi, kas noteikti Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD). Savienība padziļina minēto principu īstenošanu un piemērošanu ar mērķi garantēt vienlīdzīgus konkurences apstākļus uzņēmumiem un to, lai tiktu ievērotas darba ņēmēju tiesības.

(2)

Pakalpojumu sniegšanas brīvība ietver arī uzņēmumu tiesības sniegt pakalpojumus citas dalībvalsts teritorijā un šajā nolūkā uz laiku norīkot savus darba ņēmējus uz šādas citas dalībvalsts teritoriju. Saskaņā ar LESD 56. pantu ir aizliegts ierobežot brīvību sniegt pakalpojumus Savienībā attiecībā uz tiem dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību vienā dalībvalstī, bet pakalpojumus sniedz personai, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī.

(3)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 3. pantu Savienībai ir jāveicina sociālais taisnīgums un aizsardzība. Saskaņā ar LESD 9. pantu Savienībai, nosakot un īstenojot savu politiku un darbības, ir jāņem vērā prasības, kas saistītas ar augsta nodarbinātības līmeņa veicināšanu, atbilstīgas sociālās aizsardzības nodrošināšanu, sociālās atstumtības apkarošanu un izglītības, mācību un cilvēku veselības aizsardzības līmeņa paaugstināšanu.

(4)

Vairāk kā divdesmit gadus pēc Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 96/71/EK (4) pieņemšanas ir kļuvis nepieciešams novērtēt, vai tā vēl aizvien nodrošina pareizo līdzsvaru starp vajadzību veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību un nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus, no vienas puses, un vajadzību aizsargāt darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības, no otras puses. Lai nodrošinātu to, ka noteikumi tiek piemēroti vienādi, un lai panāktu patiesu sociālo konverģenci, līdztekus Direktīvas 96/71/EK pārskatīšanai par prioritāti būtu jāuzskata arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/67/ES (5) īstenošana un piemērošana.

(5)

Darbā norīkoto darba ņēmēju jomā ļoti svarīga nozīme ir pietiekamiem un precīziem statistikas datiem, jo īpaši saistībā ar konkrētos nodarbinātības sektoros katrā dalībvalstī darbā norīkoto darba ņēmēju skaitu. Dalībvalstīm un Komisijai šādi dati būtu jāapkopo un jāuzrauga.

(6)

Vienlīdzīgas attieksmes princips un jebkādas ar valstspiederību saistītas diskriminācijas aizliegums ir nostiprināts Savienības tiesībās jau kopš dibināšanas Līgumiem. Vienādas darba samaksas princips ir īstenots ar sekundārajiem tiesību aktiem, un minētais princips attiecas ne tikai uz vīriešiem un sievietēm, bet arī uz darba ņēmējiem ar līgumu uz noteiktu laiku un salīdzināmiem pastāvīgajiem darba ņēmējiem, uz nepilna laika un pilna laika darba ņēmējiem un uz pagaidu darba aģentūras darba ņēmējiem un salīdzināmiem lietotājuzņēmuma darba ņēmējiem. Minētie principi ietver visu tādu pasākumu aizliegumu, kuri tieši vai netieši diskriminē valstspiederības dēļ. Piemērojot šos principus, ir jāņem vērā attiecīgā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra.

(7)

Kompetentajām iestādēm un struktūrām saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi būtu jāvar pārliecināties, ka izmitināšanas apstākļi, ko darbā norīkotiem darba ņēmējiem tieši vai netieši nodrošina darba devēji, atbilst tiem valsts noteikumiem dalībvalstī, uz kuras teritoriju darba ņēmēji tiek norīkoti darbā (uzņēmējdalībvalsts), kas ir piemērojami arī darbā norīkotajiem darba ņēmējiem.

(8)

Darbā norīkotajiem darba ņēmējiem, kurus no pastāvīgās darba vietas uzņēmējdalībvalstī uz laiku nosūta uz citu darba vietu, būtu jāsaņem vismaz tāda pati komandējuma nauda vai atlīdzība, kādu attiecīgajā dalībvalstī piemēro vietējiem darba ņēmējiem, kad tie atrodas ārpus savas dzīvesvietas profesionālu iemeslu dēļ, to ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumu segšanai. Tam būtu jāattiecas arī uz izmaksām, kas radušās darbā norīkotiem darba ņēmējiem, kad tiem ir jāceļo uz savu pastāvīgo darba vietu uzņēmējdalībvalstī un no tās. Būtu jāizvairās no dubultas ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izmaksu segšanas.

(9)

Norīkošana darbā pēc būtības ir īslaicīga. Darbā norīkotie darba ņēmēji pēc tam, kad viņi ir pabeiguši darbu, kuram viņi tikuši norīkoti, parasti atgriežas dalībvalstī, no kuras viņi tikuši nosūtīti. Tomēr, ņemot vērā to, ka daži norīkojumi ir ilglaicīgi, un atzīstot saikni starp uzņēmējdalībvalsts darba tirgu un darba ņēmējiem, kas norīkoti darbā uz tik ilgiem laikposmiem, gadījumos, kad norīkojums pārsniedz 12 mēnešus, uzņēmējdalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzņēmumi, kas norīko darbā darba ņēmējus uz šo uzņēmējdalībvalstu teritoriju, garantētu šiem darba ņēmējiem papildu nodarbinātības noteikumu kopumu, kas obligāti jāpiemēro darba ņēmējiem tajā dalībvalstī, kurā darbs tiek veikts. Pēc pakalpojumu sniedzēja motivēta paziņojuma minētais laikposms būtu jāpagarina.

(10)

Lielāka darba ņēmēju aizsardzība ir jānodrošina tādēļ, lai garantētu brīvību sniegt pakalpojumus taisnīgi gan īstermiņā, gan ilgtermiņā, jo īpaši novēršot Līgumos paredzēto tiesību pārkāpšanu. Tomēr noteikumi, ar kuriem nodrošina šādu darba ņēmēju aizsardzību, nevar skart tādu uzņēmumu, kas norīko darba ņēmējus darbā uz citas dalībvalsts teritoriju, tiesības atsaukties uz brīvību sniegt pakalpojumus tostarp tajos gadījumos, kad norīkojums darbā pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus. Tādēļ jebkuriem noteikumiem, ko piemēro darbā norīkotiem darba ņēmējiem saistībā ar norīkojumu, kas pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus, ir jāatbilst minētajai brīvībai. Saskaņā ar iedibināto judikatūru pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumi ir pieļaujami tikai tad, ja tie ir pamatoti ar sevišķi svarīgiem iemesliem saistībā ar sabiedrības interesēm un ja tie ir samērīgi un vajadzīgi.

(11)

Ja norīkojums darbā pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus, papildu nodarbinātības noteikumu kopumam, kas jānodrošina tam uzņēmumam, kurš darba ņēmējus norīko darbā uz citas dalībvalsts teritoriju, būtu jāattiecas arī uz tiem darba ņēmējiem, kuri tiek norīkoti darbā ar mērķi aizvietot citus darbā norīkotos darba ņēmējus, kas veic to pašu uzdevumu tajā pašā vietā, – lai nodrošinātu, ka šādas aizvietošanas netiek izmantotas, lai izvairītos no citkārt piemērojamiem noteikumiem.

(12)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/104/EK (6) ir pausts princips, ka darba un nodarbinātības pamata nosacījumiem, ko piemēro pagaidu darba aģentūru darba ņēmējiem, vajadzētu būt vismaz tādiem pašiem, kādus šādiem darba ņēmējiem piemērotu, ja lietotājuzņēmums pats tos būtu pieņēmis darbā veikt šo pašu darbu. Minētais princips būtu jāattiecina arī uz pagaidu darba aģentūru darba ņēmējiem, kuri norīkoti darbā citas dalībvalsts teritorijā. Ja tiek piemērots minētais princips, lietotājuzņēmumam būtu jāinformē pagaidu darba aģentūra par darba nosacījumiem un atalgojumu, ko tas piemēro saviem darba ņēmējiem. Dalībvalstis ar zināmiem nosacījumiem var atkāpties no vienlīdzīgas attieksmes un vienlīdzīgas samaksas principiem, ievērojot Direktīvas 2008/104/EK 5. panta 2. un 3. punktu. Ja tiek piemērots šāds izņēmums, pagaidu darbaspēka nodrošināšanas uzņēmumam vai darbā iekārtošanas aģentūrai nav vajadzīga informācija par lietotājuzņēmuma darba nosacījumiem, un tāpēc nebūtu jāpiemēro informācijas prasība.

(13)

Pieredze liecina, ka darba ņēmēji, kurus pagaidu darbaspēka nodrošināšanas uzņēmums vai darbā iekārtošanas aģentūra ir izīrējusi lietotājuzņēmumam, dažreiz tiek nosūtīti uz citas dalībvalsts teritoriju saistībā ar starptautisku pakalpojumu sniegšanu. Būtu jānodrošina minēto darba ņēmēju aizsardzība. Lai darba devējam dotu iespēju darbā norīkotajam darba ņēmējam attiecīgā gadījumā piemērot labvēlīgākus nodarbinātības noteikumus, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka lietotājuzņēmums pagaidu darbaspēka nodrošināšanas uzņēmumu vai darbā iekārtošanas aģentūru informē par tādiem darbā norīkotiem darba ņēmējiem, kuri uz laiku strādā citas dalībvalsts teritorijā, nevis tās dalībvalsts teritorijā, kurā viņi parasti strādā vai nu pagaidu darbaspēka nodrošināšanas uzņēmumā vai darbā iekārtošanas aģentūrā vai lietotājuzņēmumā.

(14)

Šai direktīvai, tāpat kā Direktīvai 96/71/EK, nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 883/2004 (7) un (EK) Nr. 987/2009 (8) piemērošana.

(15)

Ņemot vērā starptautisko autopārvadājumu izteikti mobilo darba raksturu, šīs direktīvas īstenošana šajā nozarē rada īpašus juridiskus jautājumus un grūtības, kas mobilitātes tiesību aktu kopuma ietvaros jārisina ar īpašiem noteikumiem attiecībā uz autopārvadājumiem, pastiprinot arī cīņu pret krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu.

(16)

Patiesi integrētā un konkurētspējīgā iekšējā tirgū uzņēmumi konkurē, pamatojoties uz tādiem faktoriem kā ražīgums, efektivitāte un darbaspēka izglītības un prasmju līmenis, kā arī to ražojumu un pakalpojumu kvalitāte un to inovācijas līmenis.

(17)

Dalībvalstu kompetencē ir paredzēt noteikumus par atalgojumu saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Jautājums par algu noteikšanu ir tikai un vienīgi dalībvalstu un sociālo partneru pārziņā. Īpaša uzmanība būtu jāveltī tam, lai netiktu nodarīts kaitējums valstu algu noteikšanas sistēmām vai lai netiktu ierobežota iesaistīto pušu brīvība.

(18)

Kad salīdzina darbā norīkotajam darba ņēmējam maksāto atalgojumu ar atalgojumu, kas pienākas saskaņā ar uzņēmējdalībvalsts valsts tiesību aktiem un/vai praksi, būtu jāņem vērā atalgojuma bruto summa. Būtu jāsalīdzina atalgojuma kopējās bruto summas, nevis atsevišķi atalgojuma pamatelementi, kas atbilstīgi šai direktīvai ir noteikti kā obligāti. Tomēr, lai nodrošinātu pārredzamību un palīdzētu kompetentajām iestādēm un struktūrām veikt pārbaudes un kontroles, atalgojuma pamatelementiem ir jābūt pietiekami detalizēti identificējamiem saskaņā ar dalībvalsts, no kuras attiecīgais darba ņēmējs ticis norīkots, tiesību aktiem un/vai praksi. Ja vien komandējuma nauda, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu neattiecas uz tādiem izdevumiem, kas faktiski radušies saistībā ar norīkojumu darbā, piemēram, ar ceļa, ēdināšanas un naktsmītnes izdevumiem, tā būtu jāuzskata par atalgojuma daļu un tā būtu jāņem vērā, lai salīdzinātu atalgojuma kopējās bruto summas.

(19)

Komandējuma nauda, kas saistīta ar attiecīgo norīkojumu darbā, bieži kalpo vairākiem mērķiem. Ciktāl tās mērķis ir atlīdzināt izdevumus, kas radušies saistībā ar norīkojumu darbā, piemēram, izdevumus par ceļu, ēdināšanu un naktsmītni, tā nebūtu jāuzskata par atalgojuma daļu. Dalībvalstu ziņā ir – atbilstīgi saviem valsts tiesību aktiem un/vai praksei – paredzēt noteikumus par šādu izdevumu atlīdzināšanu. Darba devējam būtu darbā norīkotajiem darba ņēmējiem šādi izdevumi jāatlīdzina saskaņā ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi, ko piemēro darba attiecībām.

(20)

Ņemot vērā ar attiecīgo norīkojumu darbā saistītās komandējuma naudas būtiskumu, būtu jāizvairās no tā, ka nav skaidrs, kuri šādas komandējuma naudas elementi tiek piešķirti kā tādu izdevumu atlīdzinājums, kas radušies saistībā ar norīkojumu darbā. Visa komandējuma nauda būtu jāuzskata par tādu, ko izmaksā kā atlīdzību par izdevumiem, izņemot gadījumus, kad nodarbinātības noteikumos, kas izriet no normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, koplīgumiem, šķīrējtiesas nolēmumiem vai līgumiskas vienošanās, ko piemēro darba attiecībām, ir noteikts, kuri komandējuma naudas elementi tiek piešķirti kā tādu izdevumu atlīdzinājums, kas radušies saistībā ar norīkojumu darbā, un kuri ir atalgojuma daļa.

(21)

Atalgojuma pamatelementiem un citiem nodarbinātības noteikumiem, ko paredz valsts tiesību akti vai koplīgumi, kā minēts šajā direktīvā, vajadzētu būt skaidriem un pārredzamiem visiem uzņēmumiem un darbā norīkotajiem darba ņēmējiem. Tā kā informācijas pārredzamība un piekļuve informācijai ir būtiska juridiskajai noteiktībai un tiesībaizsardzībai, ņemot vērā Direktīvas 2014/67/ES 5. pantu, ir pamatoti paplašināt dalībvalstu pienākumu vienotā oficiālā tīmekļa vietnē publicēt informāciju par nodarbinātības noteikumiem un iekļaut tajā arī obligātos atalgojuma pamatelementus, kā arī papildu tādu nodarbinātības noteikumu kopumu, ko saskaņā ar šo direktīvu piemēro norīkojumam darbā, kas pārsniedz 12 mēnešus vai attiecīgā gadījumā 18 mēnešus. Katrai dalībvalstij būtu jānodrošina, ka vienotajā oficiālajā tīmekļa vietnē iekļautā informācija ir precīza un tiek regulāri atjaunināta. Jebkādām uzņēmumam noteiktām sankcijām par to, ka tas nav ievērojis darbā norīkotajiem darba ņēmējiem garantējamos nodarbinātības noteikumus, vajadzētu būt samērīgām, un nosakot šādas sankcijas, būtu jo īpaši jāņem vērā tas, vai vienotajā oficiālajā valsts tīmekļa vietnē ievietotā informācija par nodarbinātības noteikumiem tika sniegta saskaņā ar Direktīvas 2014/67/ES 5. pantu, ievērojot sociālo partneru autonomiju.

(22)

Direktīvā 2014/67/ES ir paredzēti vairāki noteikumi, kas nodrošina to, ka noteikumi par darba ņēmēju norīkošanu darbā tiek izpildīti un ka tos ievēro visi uzņēmumi. Minētās direktīvas 4. pantā ir paredzēti faktiskie apstākļi, kurus var ņemt vērā konkrētu situāciju vispārējā novērtējumā, lai noteiktu, vai norīkojums darbā ir patiess, un lai novērstu noteikumu ļaunprātīgu izmantošanu un apiešanu.

(23)

Darba devējiem būtu pirms norīkojuma sākuma jāveic atbilstoši pasākumi, lai saskaņā ar Padomes Direktīvu 91/533/EEK (9) darba ņēmējam sniegtu būtisku informāciju par nodarbinātības noteikumiem, kas attiecas uz norīkojumu darbā.

(24)

Ar šo direktīvu izveido līdzsvarotu regulējumu attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un darbā norīkoto darba ņēmēju aizsardzību, kurš ir nediskriminējošs, pārredzams un samērīgs un kurā vienlaikus ir ievērota valstu sociālo partneru attiecību dažādība. Šī direktīva neliedz piemērot tādus nodarbinātības noteikumus, kas darbā norīkotajiem darba ņēmējiem ir labvēlīgāki.

(25)

Lai novērstu pārkāpumus apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas situācijās un lai aizsargātu darbā norīkoto darba ņēmēju tiesības, dalībvalstīm būtu jāveic atbilstoši pasākumi saskaņā ar Direktīvas 2014/67/ES 12. pantu, lai nodrošinātu atbildību apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas gadījumos.

(26)

Lai nodrošinātu pareizu Direktīvas 96/71/EK piemērošanu, būtu jāpastiprina koordinācija starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm un/vai struktūrām un Savienības līmeņa sadarbība cīņā pret krāpšanu, kas saistīta ar darba ņēmēju norīkošanu darbā.

(27)

Ar darba ņēmēju darbā norīkošanu saistītas cīņas pret krāpšanu kontekstā Eiropas platformai sadarbības stiprināšanai nolūkā novērst nedeklarētu darbu (“platforma”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumu (ES) 2016/344 (10), saskaņā ar savām pilnvarām būtu jāpiedalās krāpšanas gadījumu uzraudzībā un izvērtēšanā, jāuzlabo dalībvalstu administratīvās sadarbības īstenošana un efektivitāte, jāveido brīdināšanas mehānismi un ar palīdzību un atbalstu jāpiedalās pastiprinātā kompetento iestāžu vai struktūru administratīvajā sadarbībā un informācijas apmaiņā starp tām. Pildot minētos uzdevumus, platformai ir cieši jāsadarbojas ar Ekspertu komiteju par darba ņēmēju norīkošanu darbā, kas izveidota ar Komisijas Lēmumu 2009/17/EK (11).

(28)

Dažām ar darba ņēmēju darbā norīkošanu saistītām krāpšanas vai ļaunprātīgas izmantošanas situācijām ir pārrobežu raksturs, tāpēc ir pamatoti ar konkrētiem pasākumiem tiekties pastiprināt pārrobežu dimensiju attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu vai struktūru veiktajās pārbaudēs, pieprasījumos un informācijas apmaiņā. Minētajā nolūkā administratīvās sadarbības ietvaros, kas paredzēta Direktīvās 96/71/EK un 2014/67/ES, jo īpaši Direktīvas 2014/67/ES 7. panta 4. punktā, kompetento iestāžu vai struktūru rīcībā vajadzētu būt līdzekļiem, kas nepieciešami, lai brīdinātu par šādām situācijām un lai apmainītos ar informāciju nolūkā novērst un apkarot krāpšanu un ļaunprātīgu izmantošanu.

(29)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (12) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos paziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros izskaidrota saikne starp direktīvas elementiem un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs šādu dokumentu nosūtīšanu uzskata par pamatotu.

(30)

Direktīva 96/71/EK būtu attiecīgi jāgroza,

1)

direktīvas 1. pantu groza šādi:

2)

direktīvas 3. pantu groza šādi:

3)

direktīvas 4. panta 2. punkta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“2.   Dalībvalstis paredz sadarbību starp kompetentajām iestādēm vai struktūrām, tostarp valsts iestādēm, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir atbildīgas par 3. pantā minēto nodarbinātības noteikumu uzraudzību, tostarp Savienības līmenī. Šāda sadarbība jo īpaši ir saistīta ar atbildēm uz pamatotiem šo iestāžu vai struktūru lūgumiem sniegt informāciju par darba ņēmēju starptautisko izīrēšanu un tādu acīmredzamu pārkāpumu vai iespējamu nelikumīgu darbību kā, piemēram, ar darba ņēmēju norīkošanu darbā saistītu starptautisku nedeklarēta darba un fiktīvas pašnodarbinātības gadījumu, apkarošanu. Ja tās dalībvalsts, no kuras attiecīgais darba ņēmējs ir norīkots darbā, kompetentajai iestādei vai struktūrai nav tās dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgais darba ņēmējs ir norīkots darbā, kompetentās iestādes vai struktūras pieprasītās informācijas, tā mēģina iegūt šo informāciju no citām attiecīgās dalībvalsts iestādēm vai struktūrām. Ja dalībvalstij, kuras teritorijā attiecīgais darba ņēmējs ir norīkots darbā, informācija pastāvīgi tiek sniegta ar kavēšanos, par to tiek informēta Komisija, kas veic atbilstīgus pasākumus.”;

4)

direktīvas 5. pantu aizstāj ar šādu:

“5. pants

Uzraudzība, kontrole un izpilde

Dalībvalsts, kuras teritorijā attiecīgais darba ņēmējs ir norīkots darbā, un dalībvalsts, no kuras attiecīgais darba ņēmējs ir norīkots, ir atbildīgas par šajā direktīvā un Direktīvā 2014/67/ES paredzēto pienākumu uzraudzību, kontroli un izpildi, un tās veic atbilstīgus pasākumus gadījumā, ja šīs direktīvas prasības netiek pildītas.

Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, ko piemēro par to valsts noteikumu pārkāpumiem, kuri pieņemti saskaņā ar šo direktīvu, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to piemērošanu. Paredzētās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un atturošas.

Dalībvalstis jo īpaši nodrošina, lai darba ņēmējiem un/vai darba ņēmēju pārstāvjiem būtu pieejamas atbilstīgas procedūras šīs direktīvas noteikto pienākumu izpildei.

Gadījumos, kad pēc vispārēja novērtējuma, ko dalībvalsts veikušas, ievērojot Direktīvas 2014/67/ES 4. pantu, tiek konstatēts, ka uzņēmums neatbilstīgi vai krāpnieciski rada iespaidu, ka darba ņēmēja situācija ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, attiecīgā dalībvalsts nodrošina, ka attiecīgais darba ņēmējs gūst labumu no attiecīgajiem tiesību aktiem un prakses.

Dalībvalstis nodrošina, lai šā panta piemērošanas rezultātā attiecīgajam darba ņēmējam netiktu piemēroti mazāk labvēlīgi nosacījumi nekā tie, kurus piemēro darbā norīkotajiem darba ņēmējiem.”;

5)

pielikuma ievaddaļu aizstāj ar šādu:

“Pie 3. panta 2. punktā minētajām darbībām pieder visi būvdarbi, kas saistīti ar ēku celtniecību, remontēšanu, apkopi, pārveidošanu vai nojaukšanu, un jo īpaši šādi darbi:”.

a)

apakšuzņēmuma līgumu slēgšanas gadījumā;

b)

saistībā ar šīs direktīvas 3. panta 3. punktu, ņemot vērā norises attiecībā uz tiesību aktu, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/22/EK (13) groza attiecībā uz kontroles prasībām, un paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz Direktīvu 96/71/EK un Direktīvu 2014/67/ES saistībā ar autovadītāju norīkošanu darbā autotransporta nozarē.

9.7.2018   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 173/25

(1)

Brīvība izvēlēties profesiju ir viena no pamattiesībām. Eiropas Savienības Pamattiesību harta (“Harta”) garantē brīvību izvēlēties profesiju, kā arī darījumdarbības brīvību. Darba ņēmēju pārvietošanās brīvība, brīvība veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvība ir iekšējā tirgus pamatprincipi, kas noteikti Līgumā par Eiropas Savienības darbību (LESD). Tāpēc valstu noteikumi, ar kuriem organizē piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās, nedrīkstētu veidot nepamatotus vai nesamērīgus šķēršļus, kas kavētu minēto pamattiesību īstenošanu.

(2)

Ja Savienības tiesību aktos nav īpašu noteikumu, kas saskaņo prasības attiecībā uz piekļuvi darbībai reglamentētā profesijā vai darbošanos tajā, dalībvalsts kompetencē ir lemt, vai un kādā veidā reglamentēt profesiju, nepārkāpjot nediskriminēšanas un samērīguma principus.

(3)

Samērīguma princips ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem. No judikatūras (3) izriet, ka valstu pasākumiem, kuru rezultātā LESD garantēto pamatbrīvību īstenošana tiek kavēta vai padarīta nepievilcīgāka, būtu jāizpilda četri noteikumi, proti: tie būtu jāpiemēro nediskriminējošā veidā; to pamatā vajadzētu būt sabiedrības interešu mērķiem; tiem vajadzētu būt piemērotiem, lai panāktu ar tiem iecerētā mērķa sasniegšanu; un tiem vajadzētu paredzēt vienīgi to, kas nepieciešams minētā mērķa sasniegšanai.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2005/36/EK (4) ietverts dalībvalstu pienākums, uzsākot “savstarpējās novērtēšanas procesu”, novērtēt, cik samērīgas ir to prasības, kas ierobežo piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās, un paziņot minētā novērtējuma rezultātus Komisijai. Minētais process nozīmē, ka dalībvalstīm bija jāizvērtē visi to tiesību akti attiecībā uz visām profesijām, kas reglamentētas to teritorijā.

(5)

Savstarpējās novērtēšanas procesa rezultāti atklāja, ka trūkst skaidrības par kritērijiem, kas dalībvalstīm jāizmanto, novērtējot, cik samērīgas ir prasības, kas ierobežo piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās, kā arī to, ka šo prasību kontrole ir neviendabīga visos reglamentācijas līmeņos. Lai novērstu iekšējā tirgus sadrumstalotību un šķēršļus, kas jāpārvar, lai uzsāktu vai izvērstu noteiktas darbības darbinieka vai pašnodarbinātā statusā, vajadzētu būt vienotai pieejai Savienības līmenī, lai nepieļautu, ka tiek pieņemti nesamērīgi pasākumi.

(6)

Savā 2015. gada 28. oktobra paziņojumā “vienotā tirgus pilnīgošana – plašākas iespējas cilvēkiem un uzņēmējdarbībai” Komisija norādīja, ka ir jāpieņem analītisks samērīguma satvars, lai dalībvalstis to izmantotu, pārskatot profesiju esošo reglamentāciju vai ierosinot jaunu.

(7)

Šīs direktīvas mērķis ir paredzēt noteikumus attiecībā uz samērīguma novērtēšanu, kas dalībvalstīm jāveic pirms jaunas profesiju reglamentācijas ieviešanas vai esošās grozīšanas, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, vienlaikus garantējot pārredzamību un augstu patērētāju aizsardzības līmeni.

(8)

Darbībām, kas ir ietvertas šajā direktīvā, būtu jāattiecas uz reglamentētajām profesijām, kas ietilpst Direktīvas 2005/36/EK darbības jomā. Šī direktīva būtu jāpiemēro prasībām, kas ierobežo piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās vai jaunās profesijās, kuru reglamentēšanu dalībvalstis apsver. Šī direktīva būtu jāpiemēro papildus Direktīvai 2005/36/EK un neskarot citus noteikumus, kas paredzēti atsevišķā Savienības tiesību aktā par piekļuvi darbībai konkrētā reglamentētā profesijā vai darbošanos tajā.

(9)

Šī direktīva neskar dalībvalstu kompetenci noteikt izglītības un profesionālās apmācības sistēmu organizēšanu un saturu un jo īpaši attiecībā uz iespēju deleģēt profesionālajām organizācijām pilnvaras organizēt vai uzraudzīt profesionālo izglītību un apmācību. Noteikumiem, kas neierobežo piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās, piemēram, redakcionāliem grozījumiem, apmācību kursu satura tehniskiem pielāgojumiem vai apmācību noteikumu modernizācijai, nebūtu jāietilpst šīs direktīvas darbības jomā. Ja profesionālās izglītības vai apmācības periods ietver darbības, kas tiek atalgotas, būtu jāgarantē brīvība veikt uzņēmējdarbību un brīvība sniegt pakalpojumus.

(10)

Ja dalībvalstis transponē konkrētas prasības, kas attiecībā uz konkrētas profesijas reglamentāciju noteiktas atsevišķā Savienības tiesību aktā, kurš neatstāj dalībvalstīm iespēju izvēlēties precīzu veidu, kā tās transponēt, samērīguma novērtēšana, kā prasīts atbilstīgi attiecīgiem šīs direktīvas noteikumiem, nebūtu jāpiemēro.

(11)

Dalībvalstīm būtu jāspēj izmantot vienotus reglamentējošos noteikumus, kas izstrādāti, pamatojoties uz skaidri definētiem juridiskiem jēdzieniem attiecībā uz dažādiem profesiju reglamentēšanas veidiem visā Savienībā. Pastāv dažādi profesijas reglamentēšanas veidi, piemēram, nosakot, ka konkrētai darbībai var piekļūt vai šo darbību var veikt tikai personas, kam ir attiecīga profesionālā kvalifikācija. Dalībvalstis var arī reglamentēt, kādā veidā var darboties profesijā, nosakot profesionālo nosaukumu izmantošanas noteikumus vai nosakot kvalifikācijas prasības tikai pašnodarbinātām personām, algotiem speciālistiem vai uzņēmumu vadītājiem vai to juridiskajiem pārstāvjiem, jo īpaši gadījumos, kad darbību veic juridiska persona profesionāla uzņēmuma veidā.

(12)

Pirms tiek ieviesti jauni vai grozīti esošie normatīvie vai administratīvie akti, kas ierobežo piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās, dalībvalstīm būtu jānovērtē, vai šie noteikumi ir samērīgi. Novērtēšanas apjomam vajadzētu būt samērīgam ar ieviešamo noteikumu būtību, saturu un ietekmi.

(13)

Dalībvalstu pienākums ir pierādīt pamatotību un samērīgumu. Tādējādi dalībvalsts ierosinātās reglamentācijas iemeslu pamatojumam būtu jāpievieno analīze, kurā izvērtē dalībvalsts pieņemtā pasākuma atbilstību un samērīgumu, un konkrēti pierādījumi, kas pamato tās argumentus. Lai gan dalībvalstij pirms šāda pasākuma pieņemšanas nav jāiesniedz īpašs pētījums vai īpaša veida pierādījumi vai materiāli par tā samērīgumu, tai būtu jāveic objektīva analīze, kas pierāda, ka pastāv patiesi riski sabiedrības interešu mērķu sasniegšanai, ņemot vērā konkrētos apstākļus minētajā dalībvalstī.

(14)

Dalībvalstīm samērīguma novērtējumi būtu jāveic objektīvi un neatkarīgi, tostarp, ja profesija tiek reglamentēta netieši, piešķirot reglamentēšanas pilnvaras konkrētai profesionālai struktūrai. Minētie novērtējumi varētu ietvert atzinumu, ko sniegusi neatkarīga struktūra, kurai attiecīgā dalībvalsts uzticējusi sniegt šādu atzinumu, tostarp esošas struktūras, kuras ir iesaistītas valsts likumdošanā. Tas ir jo īpaši svarīgi gadījumos, kad novērtēšanu veic vietējās iestādes, reglamentējošās struktūras vai profesionālās organizācijas, kuras tuvāk pārzina vietējos apstākļus un kurām ir īpašas zināšanas, un kuras tāpēc noteiktos gadījumos varētu vislabāk noteikt veidu, kā sasniegt sabiedrības interešu mērķus, bet kuru politiskā izvēle varētu sniegt labumu jau nodibinātiem ekonomikas dalībniekiem uz tirgus jaunpienācēju rēķina.

(15)

Ir lietderīgi pārraudzīt tādu jaunu vai grozītu noteikumu samērīgumu, kas ierobežo piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās. Ierobežojošu valsts tiesību aktu samērīgums reglamentēto profesiju jomā būtu jāpārskata, ne tikai pamatojoties uz minētā valsts tiesību akta mērķi tā pieņemšanas brīdī, bet arī ņemot vērā tā sekas, kas novērtētas pēc tā pieņemšanas. Valsts tiesību akta samērīguma novērtēšana būtu jāveic, pamatojoties uz to, kāda attīstība ir notikusi reglamentētās profesijas jomā pēc tiesību akta pieņemšanas.

(16)

Kā to apstiprina iedibinātā judikatūra, ir aizliegti jebkādi nepamatoti ierobežojumi, kas izriet no valsts tiesību aktiem un kas ierobežo uzņēmējdarbības veikšanas brīvību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, tostarp jebkāda diskriminācija valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ.

(17)

Ja iespēja uzsākt vai izvērst darbību darbinieka vai pašnodarbinātā statusā ir atkarīga no tā, vai tiek izpildītas konkrētas prasības, kas attiecas uz konkrētu profesionālo kvalifikāciju, ko tieši vai netieši ir noteikušas dalībvalstis, ir jānodrošina, ka šādas prasības ir pamatotas ar sabiedrības interešu mērķiem, piemēram, ar mērķiem LESD izpratnē, proti, sabiedriskā kārtība, valsts drošība un sabiedrības veselība, vai ar sevišķi svarīgiem iemesliem, kas skar vispārējas intereses un kas par tādiem atzīti Tiesas judikatūrā. Nepieciešams arī precizēt, ka par sevišķi svarīgiem iemesliem, kas skar vispārējas intereses un kas par tādiem atzīti Tiesas judikatūrā, uzskatāmi arī šādi iemesli: sociālā nodrošinājuma sistēmas finansiālā līdzsvara saglabāšana; patērētāju, pakalpojumu saņēmēju, tostarp garantējot amatniecības darba kvalitāti, un darba ņēmēju aizsardzība, atbilstīgas tiesvedības aizsardzība; tirgus darījumu taisnīguma nodrošināšana; krāpšanas apkarošana, nodokļu nemaksāšanas un izvairīšanās no nodokļu maksāšanas novēršana un fiskālās uzraudzības efektivitātes aizsardzība; transporta drošība; vides un pilsētvides aizsardzība; dzīvnieku veselība; intelektuālais īpašums; valsts vēstures un mākslas mantojuma nodrošināšana un saglabāšana; sociālās politikas mērķi; un kultūrpolitikas mērķi. Saskaņā ar iedibināto judikatūru tikai ekonomiskas dabas pamatojums, proti, valsts ekonomikas veicināšana, ierobežojot pamatbrīvības, vai tikai administratīvi apsvērumi, piemēram, kontroles vai statistikas informācijas vākšana, nevar tikt uzskatīti par sevišķi svarīgiem iemesliem, kas skar vispārējas intereses.

(18)

Dalībvalstu ziņā ir noteikt, kādu aizsardzības līmeni tās vēlas nodrošināt sabiedrības interešu mērķiem, un atbilstīgu reglamentācijas līmeni samērīguma robežās. Tas, ka viena dalībvalsts piemēro stingrākus noteikumus nekā cita, nenozīmē, ka pirmās dalībvalsts noteikumi ir nesamērīgi un tāpēc nesaderīgi ar Savienības tiesību aktiem.

(19)

Attiecībā uz sabiedrības veselības aizsardzību saskaņā ar LESD 168. panta 1. punktu visu Savienības politiku un darbību definēšanā un īstenošanā ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis. Šī direktīva pilnībā atbilst minētajam mērķim.

(20)

Lai nodrošinātu, ka noteikumi, ko tās ievieš, un grozījumi, ko tās pieņem spēkā esošiem noteikumiem, ir samērīgi, dalībvalstīm būtu jāņem vērā samērīguma novērtēšanas kritēriji un papildu kritēriji, kas attiecas uz reglamentēto profesiju, kura tiek analizēta. Ja dalībvalsts ir nodomājusi reglamentēt profesiju vai grozīt esošos noteikumus, būtu jāņem vērā ar sabiedrības interešu mērķu sasniegšanu saistīto risku būtība, jo īpaši riski pakalpojuma saņēmējiem, tostarp patērētājiem, profesionāļiem vai trešām personām. Būtu arī jāpatur prātā, ka profesionālo pakalpojumu jomā starp patērētājiem un profesionāļiem parasti pastāv informācijas asimetrija, jo profesionāļiem ir augsta līmeņa tehniskās zināšanas, kuru patērētājiem var nebūt.

(21)

Prasības saistībā ar profesionālo kvalifikāciju būtu jāuzskata par nepieciešamām vienīgi tad, ja esošie pasākumi, piemēram, produktu drošuma vai patērētāju aizsardzības tiesības, nevar tikt uzskatīti par piemērotiem vai patiesi efektīviem iecerētā mērķa sasniegšanai.

(22)

Lai izpildītu samērīguma prasību, pasākumam vajadzētu būt piemērotam, lai nodrošinātu iecerētā mērķa sasniegšanu. Pasākums būtu jāuzskata par piemērotu iecerētā mērķa sasniegšanas nodrošināšanai vienīgi tad, ja tas patiesi atspoguļo centienus sasniegt minēto mērķi konsekventā un sistemātiskā veidā, piemēram, ja salīdzināmā veidā tiek risināti līdzīgi riski, kas attiecas uz noteiktām darbībām, un ja jebkādi izņēmumi attiecībā uz noteiktajiem ierobežojumiem tiek piemēroti saskaņā ar iecerēto mērķi. Turklāt valsts pasākumam būtu jādod reāls ieguldījums iecerēto mērķu sasniegšanā, un tāpēc tad, ja tam nav nekādas ietekmes uz sniegto pamatojumu, tas nebūtu jāuzskata par piemērotu.

(23)

Dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā pasākumu kopējā ietekme uz personu brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti Savienībā, uz patērētāju izvēli un uz sniegto pakalpojumu kvalitāti. Pamatojoties uz to, dalībvalstīm jo īpaši būtu jānoskaidro, vai ierobežojuma apmērs attiecībā uz piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās ir samērīgs ar iecerēto mērķu nozīmīgumu un gaidāmajiem ieguvumiem.

(24)

Dalībvalstīm būtu jāsalīdzina iecerētais valsts pasākums ar alternatīviem un mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuru rezultātā varētu sasniegt to pašu mērķi, bet tiktu piemēroti mazāki ierobežojumi. Ja pasākumi tiek pamatoti tikai ar patērētāju aizsardzību un identificētie riski skar tikai profesionāļa un patērētāja attiecības un tāpēc tiem nav negatīvas ietekmes uz trešām personām, dalībvalstīm būtu jāizvērtē, vai to mērķi nevarētu sasniegt ar līdzekļiem, kas ir mazāk ierobežojoši nekā darbību rezervēšana profesionāļiem. Piemēram, ja patērētāji var pamatoti izvēlēties – izmantot vai neizmantot kvalificētu speciālistu sniegtos pakalpojumus –, būtu jāizmanto mazāk ierobežojoši līdzekļi, piemēram, profesionālā nosaukuma aizsardzība vai reģistrēšanās profesionālajā reģistrā. Reglamentācija, kas paredz darbību rezervēšanu un aizsargātu profesionālo nosaukumu, būtu jāapsver, ja pasākuma mērķis ir novērst būtiska kaitējuma risku sabiedrības interešu mērķiem, piemēram, sabiedrības veselībai.

(25)

Ja tas ir svarīgi no analizējamā pasākuma būtības un satura viedokļa, dalībvalstīm būtu jāņem vērā arī šādi elementi: saistība starp profesijas aptverto profesionālo darbību loku un nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju; uzdevumu sarežģītība, jo īpaši saistībā ar nepieciešamās apmācības vai pieredzes apmēru, būtību un ilgumu; dažādu profesionālās kvalifikācijas iegūšanas veidu esamība; vai darbības, kas rezervētas kādiem noteiktiem profesionāļiem, var veikt arī citi profesionāļi; un reglamentētās profesijas praktizēšanā īstenotā autonomijas pakāpe, jo īpaši, ja ar reglamentēto profesiju saistītās darbības veikšanu kontrolē un par to ir atbildīgs pienācīgi kvalificēts profesionālis.

(26)

Šajā direktīvā ir ņemta vērā zinātnes un tehnoloģiju attīstība, un tā sekmē iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tostarp digitālajā vidē. Ņemot vērā tehnoloģiskos jauninājumus un zinātnes attīstību, vairākām profesijām īpaši nozīmīgi varētu būt atjauninājumi attiecībā uz prasībām piekļuvei darbībai minētajās profesijās, jo īpaši profesionāliem pakalpojumiem, ko sniedz ar elektroniskiem līdzekļiem. Ja dalībvalstis reglamentē profesiju, būtu jāpievērš uzmanība tam, ka zinātnes un tehnoloģiju attīstība varētu mazināt vai palielināt informācijas asimetriju starp profesionāļiem un patērētājiem. Ja zinātnes un tehnoloģiju attīstība rada augstu risku sabiedrības interešu mērķiem, dalībvalstu ziņā ir attiecīgā gadījumā mudināt profesionāļus neatpalikt no minētās attīstības.

(27)

Dalībvalstīm būtu vispusīgi jāizvērtē apstākļi, kādos pasākums tiek pieņemts un īstenots, un jo īpaši jāpārbauda jaunu vai grozītu noteikumu ietekme saistībā ar citām prasībām, kas ierobežo piekļuvi darbībai profesijā vai darbošanos tajā. Varētu paredzēt, ka noteiktas darbības var uzsākt un izvērst ar noteikumu, ka ir izpildītas vairākas prasības, piemēram, ar profesijas organizatorisko struktūru saistītie noteikumi, obligāta dalība profesionālā organizācijā vai struktūrā, profesionālās ētikas, pārraudzības un atbildības noteikumi. Tāpēc, novērtējot jaunu vai grozītu aktu ietekmi, dalībvalstīm būtu jāņem vērā esošās profesijas praktizēšanai noteiktās prasības, tostarp prasības, kas attiecas uz pastāvīgu profesionālo izaugsmi, obligātu dalību profesionālā organizācijā vai struktūrā, reģistrācijas vai atļauju shēmu, kvantitatīviem ierobežojumiem, konkrētu juridisko formu un kapitāla daļu vai akciju turēšanu, teritoriālos ierobežojumus, daudznozaru ierobežojumus un nesavietojamības noteikumus, prasības attiecībā uz apdrošināšanas segumu, valodas zināšanu prasības, ciktāl tās nepieciešamas profesijas praktizēšanai, fiksētu minimālo un/vai maksimālo tarifu prasības, un prasības saistībā ar reklāmu.

(28)

Papildu prasību ieviešana varētu būt piemērota, lai sasniegtu sabiedrības interešu mērķus. Tas vien, ka to individuālā vai kopējā ietekme būtu jānovērtē, vēl nenozīmē, ka šīs prasības prima facie ir nesamērīgas. Piemēram, pienākums pastāvīgi iesaistīties profesionālajā izaugsmē varētu būt piemērots, lai nodrošinātu, ka profesionāļi seko attīstībai savās attiecīgajās jomās, ciktāl tas neparedz diskriminējošus un nesamērīgus noteikumus, kaitējot jaunpienācējiem. Tāpat par piemērotu varētu uzskatīt obligātu dalību profesionālā organizācijā vai struktūrā, ja valsts minētajām profesionālajām organizācijām vai struktūrām uzticējusi nodrošināt attiecīgos sabiedrības interešu mērķus, piemēram, uzraugot likumīgu profesijas praktizēšanu vai organizējot vai uzraugot pastāvīgu profesionālo apmācību. Ja profesijas neatkarību nevar pienācīgi garantēt ar citiem līdzekļiem, dalībvalstis varētu apsvērt iespēju piemērot aizsardzības pasākumus, piemēram, ierobežojot to personu līdzdalību, kas nav profesionāļi, vai paredzot, ka balsstiesību vairākumam jāpieder personām, kas strādā profesijā, ja vien šādi aizsardzības pasākumi nepārsniedz to, kas ir nepieciešams sabiedrības interešu mērķa aizsargāšanai. Dalībvalstis varētu apsvērt fiksēta minimālā un/vai maksimālā tarifa prasības, kas pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumiem, kur tas ir nepieciešams, lai efektīvi piemērotu principu par izmaksu atlīdzināšanu, ciktāl šāds ierobežojums ir samērīgs un ja attiecīgā gadījumā ir paredzētas atkāpes no minimālajiem un/vai maksimālajiem tarifiem. Ja papildu prasību ieviešana dublē prasības, ko dalībvalsts jau ir ieviesusi kontekstā ar citiem noteikumiem vai procedūrām, šādas prasības nevar uzskatīt par samērīgām iecerētā mērķa sasniegšanai.

(29)

Saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK II sadaļu dalībvalstis nedrīkst pakalpojumu sniedzējiem, kas veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī un sniedz īslaicīgus un gadījuma rakstura profesionālos pakalpojumus, izvirzīt – piekļuvei darbībai reglamentētā profesijā vai lai darbotos tajā – prasības vai ierobežojumus, kas aizliegti ar minēto direktīvu, piemēram, atļauju saņemšanu no profesionālas organizācijas vai struktūras, reģistrāciju vai dalību tajā vai lai tiem būtu pārstāvji uzņēmējas dalībvalsts teritorijā. Dalībvalstis vajadzības gadījumā var prasīt pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlas sniegt īslaicīgus vai gadījuma rakstura pakalpojumus, sniegt informāciju rakstiskas deklarācijas veidā, ko iesniedz pirms pirmās pakalpojuma sniegšanas, un atjaunināt šo deklarāciju katru gadu. Tāpēc, lai atvieglotu profesionālo pakalpojumu sniegšanu, ir nepieciešams, ņemot vērā pakalpojuma īslaicīguma vai gadījuma raksturu, atkārtoti norādīt, ka prasībām, piemēram, par automātisku pagaidu reģistrāciju vai pro forma dalību profesionālā organizācijā vai struktūrā, iepriekšējām deklarācijām un dokumentiem, kā arī nodevu vai maksu samaksāšanu, vajadzētu būt samērīgām. Šīs prasības nedrīkstētu radīt pakalpojumu sniedzējiem nesamērīgu apgrūtinājumu un nedrīkstētu radīt šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanai vai padarīt to nepievilcīgāku. Dalībvalstīm jo īpaši būtu jānovērtē, vai prasība sniegt noteiktu informāciju un dokumentus saskaņā ar Direktīvu 2005/36/EK un vai iespēja iegūt papildu informāciju, izmantojot administratīvo sadarbību starp dalībvalstīm Iekšējā tirgus informācijas sistēmā, ir samērīga un pietiekama, lai nepieļautu nopietnu risku, ka pakalpojumu sniedzēji apies piemērojamos noteikumus. Šī direktīva tomēr nebūtu jāpiemēro pasākumiem, kas paredzēti, lai nodrošinātu atbilstību piemērojamiem nodarbinātības noteikumiem.

(30)

Kā apstiprina iedibinātā judikatūra, cilvēku veselība un dzīvība ieņem pirmo vietu starp interesēm, ko aizsargā LESD. Tāpēc dalībvalstīm būtu pienācīgi jāņem vērā mērķis nodrošināt augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni, novērtējot veselības aprūpes profesiju prasības, piemēram, rezervētas darbības, aizsargāts profesionālais nosaukums, nepārtraukta profesionālā attīstība vai noteikumi par profesijas organizatorisko struktūru, profesionālā ētika un pārraudzība, vienlaikus ievērojot minimālās apmācības prasības, kas noteiktas Direktīvā 2005/36/EK. Dalībvalstīm jo īpaši būtu jānodrošina, ka veselības aprūpes profesiju reglamentācija, kas skar sabiedrības veselību un pacientu drošību, ir samērīga un palīdz nodrošināt piekļuvi veselības aprūpei, kas ir viena no Hartā atzītām pamattiesībām, kā arī drošu, augstas kvalitātes un efektīvu veselības aprūpi iedzīvotājiem to teritorijā. Izstrādājot politiku attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumiem, būtu jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt pieejamību, pakalpojuma augstu kvalitāti un pienācīgu un drošu apgādi ar zālēm saskaņā ar sabiedrības veselības vajadzībām attiecīgās dalībvalsts teritorijā, kā arī nepieciešamība nodrošināt veselības aprūpes speciālistu profesionālo neatkarību. Attiecībā uz veselības aprūpes profesiju reglamentācijas pamatojumu dalībvalstīm būtu jāņem vērā mērķis nodrošināt augstu cilvēka veselības aizsardzības līmeni, tostarp pieejamību un augstas kvalitātes veselības aprūpi iedzīvotājiem, un pienācīgu un drošu apgādi ar zālēm, ņemot vērā rīcības brīvību, kas minēta šīs direktīvas 1. pantā.

(31)

Iekšējā tirgus pienācīgai darbībai ir svarīgi nodrošināt, ka dalībvalstis pirms tādu jaunu prasību ieviešanas vai esošo prasību grozīšanas, kas ierobežo piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās, sniedz informāciju iedzīvotājiem, pārstāvošajām asociācijām un citām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp sociālajiem partneriem. Dalībvalstīm būtu jāiesaista visas ieinteresētās puses un jādod tām iespēja paust savu viedokli. Attiecīgos un piemērotos gadījumos dalībvalstīm būtu jāveic sabiedriskā apspriešana saskaņā ar valsts procedūrām.

(32)

Dalībvalstīm būtu pilnībā jāņem vērā arī pilsoņu tiesības uz tiesu pieejamību, ko garantē Hartas 47. pants un Līguma par Eiropas Savienību (LES) 19. panta 1. punkts. No tā izriet, ka saskaņā ar valsts tiesībās noteiktajām procedūrām un konstitucionālajiem principiem valsts tiesām būtu jāspēj izvērtēt, vai prasības, kas ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, ir samērīgas, lai nodrošinātu katrai fiziskai vai juridiskai personai tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret ierobežojumiem, kas attiecas uz brīvību izvēlēties profesiju, brīvību veikt uzņēmējdarbību un brīvību sniegt pakalpojumus.

(33)

Lai apmainītos ar informāciju par paraugpraksi, dalībvalstīm būtu jāveic nepieciešamie pasākumi nolūkā mudināt sniegt pienācīgu un regulāri atjauninātu informāciju citām dalībvalstīm par profesiju reglamentāciju, kā arī par šādas reglamentācijas ietekmi. Komisijai būtu jāveicina minētā apmaiņa.

(34)

Lai palielinātu pārredzamību un veicinātu samērīguma novērtējumus, pamatojoties uz salīdzināmiem kritērijiem, dalībvalstu iesniegtajai informācijai, neskarot LESD 346. pantu, vajadzētu būt viegli pieejamai reglamentēto profesiju datubāzē, lai citas dalībvalstis un ieinteresētās personas varētu iesniegt Komisijai un attiecīgajām dalībvalstīm savus apsvērumus. Komisijai minētie apsvērumi būtu pienācīgi jāņem vērā kopsavilkuma ziņojumā, ko sagatavo saskaņā ar Direktīvu 2005/36/EK.

(35)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus, proti, nodrošināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un novērst nesamērīgus ierobežojumus attiecībā uz piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet rīcības mēroga dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

a)

“aizsargāts profesionālais nosaukums” ir profesijas reglamentācijas forma, atbilstīgi kurai profesionālās darbības vai profesionālo darbību kopuma nosaukuma izmantošana ar normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem ir tieši vai netieši pakļauta prasībai pēc konkrētas profesionālās kvalifikācijas un ja par nepienācīgu minētā nosaukuma izmantošanu piemēro sankcijas;

b)

“rezervētas darbības” ir profesijas reglamentācijas forma, atbilstīgi kurai tiesības veikt profesionālo darbību vai profesionālo darbību kopumu ar normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem ir tieši vai netieši rezervētas reglamentētas profesijas locekļiem, kam ir konkrēta profesionālā kvalifikācija, tostarp, ja šī darbība ir kopīga arī citām reglamentētām profesijām.

a)

ar sabiedrības interešu mērķu sasniegšanu saistīto risku būtību, jo īpaši riskus pakalpojuma saņēmējiem, tostarp patērētājiem, profesionāļiem vai trešām personām;

b)

vai spēkā esošās speciālās vai vispārīgākas dabas normas, piemēram, tās, kas ietvertas tiesību aktos produktu nekaitīguma jomā vai patērētāju aizsardzības jomā, nav pietiekamas, lai nodrošinātu iecerētā mērķa sasniegšanu;

c)

aktu piemērotību, proti, vai tie ir piemēroti iecerētā mērķa sasniegšanai un vai tie patiesi ataino minēto mērķi konsekventā un sistemātiskā veidā un tādējādi risina identificētos riskus līdzīgā veidā kā salīdzināmās darbībās;

d)

ietekmi uz personu brīvu pārvietošanos un pakalpojumu brīvu apriti Savienībā, uz patērētāju izvēli un uz sniegto pakalpojumu kvalitāti;

e)

iespēju izmantot mazāk ierobežojošus līdzekļus sabiedrības interešu mērķu sasniegšanai; piemērojot šo punktu, ja aktus pamato tikai ar patērētāju aizsardzību un ja identificētie riski attiecas tikai uz profesionāļa un patērētāja attiecībām, tādējādi negatīvi neietekmējot trešās personas, dalībvalstis jo īpaši novērtē, vai mērķi var sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem nekā darbību rezervēšana;

f)

jauno vai grozīto aktu ietekmi apvienojumā ar citiem aktiem, ar ko ierobežo piekļuvi darbībai profesijā vai darbošanos tajā, un jo īpaši to, kā jaunie vai grozītie akti apvienojumā ar citām prasībām sekmē tā paša sabiedrības interešu mērķa sasniegšanu un vai tie ir nepieciešami tā sasniegšanai.

a)

saistība starp profesijas aptverto vai tai rezervēto darbību loku un nepieciešamo profesionālo kvalifikāciju;

b)

saistība starp attiecīgo uzdevumu sarežģītību un vajadzību to veicējiem iegūt konkrētu profesionālo kvalifikāciju, jo īpaši attiecībā uz nepieciešamās apmācības vai pieredzes apmēru, būtību un ilgumu;

c)

iespēju iegūt profesionālo kvalifikāciju alternatīvā ceļā;

d)

vai un kāpēc darbības, kas rezervētas kādām noteiktām profesijām, var vai nevar būt kopīgas arī citām profesijām;

e)

kāda ir reglamentētās profesijas autonomijas pakāpe un kā organizatoriskie un pārraudzības pasākumi ietekmē izvirzīto mērķu sasniegšanu, jo īpaši, ja ar reglamentēto profesiju saistītās darbības veikšanu kontrolē un par to ir atbildīgs pienācīgi kvalificēts profesionālis;

f)

zinātnes un tehnoloģiju attīstību, kas var efektīvi mazināt vai palielināt informācijas asimetriju starp profesionāļiem un patērētājiem;

a)

rezervētās darbības, aizsargātu profesionālo nosaukumu vai cita veida reglamentāciju Direktīvas 2005/36/EK 3. panta 1. punktā a) apakšpunkta nozīmē;

b)

pienākumus pastāvīgi pilnveidot profesionālo izaugsmi;

c)

noteikumus, kas attiecas uz profesijas organizatorisko struktūru, profesionālo ētiku un pārraudzību;

d)

obligātu dalību profesionālā organizācijā vai struktūrā, reģistrācijas vai atļauju shēmas, jo īpaši, ja tiek prasīts, ka ir jābūt konkrētai profesionālai kvalifikācijai;

e)

kvantitatīvus ierobežojumus, jo īpaši prasības, kas ierobežo praktizēšanas atļauju skaitu vai kas nosaka to darbinieku, vadītāju vai pārstāvju minimālo vai maksimālo skaitu, kam ir konkrēta profesionālā kvalifikācija;

f)

konkrētas juridiskās formas prasības vai prasības, kas attiecas uz uzņēmuma kapitāla daļu vai akciju turēšanu vai vadību, tiktāl, cik šīs prasības ir tieši saistītas ar reglamentētās profesijās īstenošanu;

g)

teritoriālus ierobežojumus, tostarp, ja dažādās dalībvalsts teritorijas daļās profesija tiek reglamentēta veidā, kas atšķiras no reglamentēšanas veida citās daļās;

h)

prasības, kas ierobežo reglamentētās profesijas īstenošanu kopīgi vai partnerībā, kā arī nesavietojamības noteikumus;

i)

prasības saistībā ar apdrošināšanas segumu vai citiem individuāliem vai kolektīviem profesionālās atbildības aizsardzības līdzekļiem;

j)

prasības saistībā ar valodas zināšanām, ciktāl tās nepieciešamas profesijas praktizēšanai;

k)

noteiktas minimālā un/vai maksimālā tarifa prasības;

l)

reklāmai piemērojamās prasības.

a)

automātiska pagaidu reģistrācija vai pro forma dalība profesionālā organizācijā vai struktūrā, kas minēta Direktīvas 2005/36/EK 6. panta pirmās daļas a) apakšpunktā;

b)

iepriekšēja deklarācija saskaņā ar Direktīvas 2005/36/EK 7. panta 1. punktu, nepieciešamie dokumenti saskaņā ar minētā panta 2. punktu vai jebkāda cita līdzvērtīga prasība;

c)

pakalpojumu sniedzējam izvirzītas maksas vai cita maksājuma samaksāšana saistībā ar administratīvām procedūrām, kas saistītas ar piekļuvi darbībai reglamentētās profesijās vai darbošanos tajās.