(1)

Padomes Regulā (ES) Nr. 904/2010 (3) paredzēti noteikumi par dalībvalstu veikto informācijas apmaiņu un glabāšanu, lai noteiktu īpašos režīmus, kā paredzēts Padomes Direktīvas 2006/112/EK (4) XII sadaļas 6. nodaļā.

(2)

Lai minētos īpašos režīmus no 2021. gada 1. janvāra paplašinātu, attiecinot tos arī uz preču un pakalpojumu tālpārdošanu, izņemot telekomunikāciju pakalpojumus, radio un televīzijas apraides pakalpojumus un elektroniski sniegtus pakalpojumus, ir jāpaplašina darbības joma šīs regulas noteikumiem par informācijas sniegšanu un naudas pārskaitīšanu starp identifikācijas dalībvalsti un patēriņa dalībvalstīm.

(3)

Ņemot vērā īpašo režīmu paplašināto darbības jomu, kas attieksies arī uz preču un visu pakalpojumu tālpārdošanu, būtiski palielināsies to darījumu skaits, par kuriem ir jāziņo PVN deklarācijā. Lai identifikācijas dalībvalstij dotu pietiekami daudz laika apstrādāt PVN deklarācijas, ko nodokļa maksātāji iesnieguši saskaņā ar īpašajiem režīmiem, par 10 dienām būtu jāpagarina termiņš, kas paredzēts, lai katrai patēriņa dalībvalstij nodotu informāciju par PVN deklarāciju un samaksāto PVN summu.

(4)

Lai varētu piemērot īpašo režīmu paplašināšanu, attiecinot tos no trešām teritorijām vai trešām valstīm importētu preču tālpārdošanai, importa dalībvalsts muitas dienestam jāspēj identificēt tādu preču importu mazos sūtījumos, attiecībā uz kurām pievienotās vērtības nodoklis (PVN) ir jāmaksā saskaņā ar kādu no īpašajiem režīmiem. Tāpēc identifikācijas numurs, ar kuru PVN tiek maksāts, būtu jāpaziņo jau iepriekš, lai muitas dienesti varētu pārbaudīt tā derīgumu preču importēšanas brīdī.

(5)

Uz nodokļa maksātājiem, kuri izmanto šādus īpašus režīmus, var attiekties identifikācijas dalībvalsts un visu patēriņa dalībvalstu, kurās tiek piegādātas preces vai pakalpojumi, uzskaites pieprasījumi un administratīvās procedūras. Lai uzņēmumiem, kā arī nodokļu administrācijām samazinātu ar vairākkārtējiem uzskaites pieprasījumiem un administratīvajām procedūrām saistītu administratīvo slogu un atbilstības nodrošināšanas izmaksas un lai novērstu darba dublēšanos, šādi pieprasījumi un procedūras būtu pēc iespējas jākoordinē identifikācijas dalībvalstij.

(6)

Lai vienkāršotu statistikas datu vākšanu par īpašo režīmu piemērošanu, Komisija būtu jāpilnvaro izgūt apkopotu statistisko un diagnostisko informāciju, tādu kā dažāda veida elektronisko ziņojumu skaits, ar kuriem apmainījušās dalībvalstis, par īpašajiem režīmiem, izņemot datus par atsevišķiem nodokļa maksātājiem.

(7)

Informācija, kas jāsniedz nodokļa maksātājam un jānosūta starp dalībvalstīm īpašo režīmu piemērošanas nolūkā, kā arī tehniskā kārtība, tostarp kopējie elektroniskie ziņojumi, ko nodokļa maksātājs izmanto šīs informācijas sniegšanai vai nosūtīšanai starp dalībvalstīm, būtu jānosaka saskaņā ar šajā regulā paredzēto komiteju procedūru.

(8)

Ņemot vērā laiku, kāds nepieciešams to pasākumu ieviešanai, kuri vajadzīgi, lai īstenotu šo regulu un lai dalībvalstis pielāgotu savas IT sistēmas PVN reģistrācijai, deklarēšanai un maksāšanai, kā arī, lai ņemtu vērā grozījumus, kas ieviesti ar 2. pantu Padomes Direktīvā (ES) 2017/2455 (5), šī regula būtu jāpiemēro no dienas, kad piemēro minētos grozījumus.

(9)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 904/2010,

1)

regulas 1. panta 4. punktu aizstāj ar šādu:

2)

regulas 2. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

3)

regulas 17. panta 1. punkta d) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

4)

regulas 17. panta 1. punktā pievieno šādu apakšpunktu:

5)

regulas 17. panta 2. punktu aizstāj ar šādu:

6)

regulas 31. pantu groza šādi:

7)

regulas XI nodaļu groza šādi:

8)

regulas I pielikuma 1. punktu aizstāj ar šādu:

(1)

Padomes Direktīvā 2006/112/EK (3) paredzēti īpaši režīmi pievienotās vērtības nodokļa (PVN) iekasēšanai tādiem nodokļa maksātājiem, kuri neveic uzņēmējdarbību attiecīgā dalībvalstī un sniedz telekomunikāciju, apraides vai elektroniskus pakalpojumus personām, kas nav nodokļa maksātājas.

(2)

Padomes Direktīva 2009/132/EK (4) paredz atbrīvojumu no PVN importētiem maziem niecīgas vērtības sūtījumiem.

(3)

Šo īpašo režīmu, kas tika ieviesti no 2015. gada 1. janvāra, izvērtējums liecina par vairākiem trūkumiem. Pirmkārt, būtu jāsamazina slogs, kas gulstas uz mikrouzņēmumiem, kuri veic uzņēmējdarbību dalībvalstī un neregulāri sniedz šādus pakalpojumus citās dalībvalstīs, un kas izriet no PVN saistību izpildes tajās dalībvalstīs, kurās tie neveic uzņēmējdarbību. Tādēļ būtu jāievieš Kopienas mēroga robežvērtība, līdz kurai minētajai pakalpojumu sniegšanai uzliek PVN dalībvalstī, kurā veic uzņēmējdarbību. Otrkārt, prasība ievērot rēķinu piesūtīšanas prasības visās dalībvalstīs, kurās sniedz pakalpojumus, ir ļoti apgrūtinoša. Tādējādi, lai samazinātu slogu uzņēmumiem, noteikumiem par rēķinu piesūtīšanu vajadzētu būt tiem, kas ir piemērojami tā pakalpojumu sniedzēja identifikācijas dalībvalstī, kurš izmanto īpašos režīmus. Treškārt, nodokļa maksātāji, kas neveic uzņēmējdarbību Kopienā, bet kas ir reģistrējušies kā PVN maksātāji dalībvalstī, piemēram, tādēļ, ka tie minētajā dalībvalstī neregulāri veic darījumus, par kuriem uzliek PVN, nevar izmantot ne īpašo režīmu nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību Kopienā, ne īpašo režīmu nodokļa maksātājiem, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā. Tādējādi šādiem nodokļa maksātājiem vajadzētu būt iespējai izmantot īpašo režīmu nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību Kopienā.

(4)

Turklāt novērtējums par īpašajiem režīmiem telekomunikāciju, apraides vai elektroniski sniegtiem pakalpojumiem, kas ieviesti 2015. gada 1. janvārī, liecina, ka termiņš, kas paredzēts, lai izpildītu prasību par PVN deklarācijas iesniegšanu, – 20 dienas pēc tā taksācijas perioda beigām, uz kuru attiecas deklarācija –, ir par īsu, it īpaši tādiem pakalpojumiem, ko sniedz, izmantojot telekomunikāciju tīklu, saskarni vai portālu, jo uzskata, ka pakalpojumus, kas sniegti, izmantojot minēto tīklu, saskarni vai portālu, sniedzis tīkla, saskarnes vai portāla operators, kura pienākums ir iegūt PVN deklarācijas aizpildīšanai nepieciešamo informāciju no katra atsevišķā pakalpojumu sniedzēja. Turklāt novērtējums apliecināja arī to, ka prasība izdarīt labojumus konkrētā taksācijas perioda PVN deklarācijā nodokļa maksātājiem ir ļoti apgrūtinoša, jo tā var nozīmēt, ka tiem katru ceturksni atkārtoti jāiesniedz vairākas PVN deklarācijas. Tādēļ termiņš PVN deklarācijas iesniegšanai būtu jāpagarina no 20 dienām līdz tā mēneša beigām, kurš seko taksācijas periodam, un nodokļa maksātājiem būtu jāļauj labojumus iepriekšējās PVN deklarācijās veikt nākamajās deklarācijās, nevis tajās deklarācijās, uz ko labojumi attiecas.

(5)

Lai izvairītos no tā, ka nodokļa maksātājiem, kas sniedz pakalpojumus, izņemot telekomunikāciju, apraides vai elektroniski sniegtus pakalpojumus, personām, kas nav nodokļa maksātājas, ir jāidentificējas PVN nolūkā katrā dalībvalstī, kurā par minētajiem pakalpojumiem ir uzliekams PVN, dalībvalstīm būtu jāatļauj nodokļa maksātājiem, kas sniedz šādus pakalpojumus, reģistrācijai, PVN deklarēšanai un PVN maksāšanai izmantot IT sistēmu, tādējādi ļaujot tiem deklarēt un maksāt PVN par minētajiem pakalpojumiem vienā dalībvalstī.

(6)

Iekšējā tirgus veidošanas, globalizācijas un tehnoloģiju pilnveidošanās rezultātā ir ļoti strauji uzplaukusi elektroniskā komercija un tādējādi arī preču tālpārdošana gadījumos, kad preču piegādes notiek no vienas dalībvalsts uz otru vai arī no trešām teritorijām vai trešām valstīm uz Kopienu. Attiecīgie Direktīvu 2006/112/EK un 2009/132/EK noteikumi būtu jāpielāgo šīm pārmaiņām, ņemot vērā principu, ka nodokļus uzliek galamērķī, un nepieciešamību aizsargāt dalībvalstu nodokļu ieņēmumus, radīt vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecīgajiem uzņēmumiem un samazināt tiem slogu. Tādēļ īpašais režīms telekomunikāciju, apraides vai elektroniski sniegtiem pakalpojumiem, ko sniedz nodokļa maksātāji, kas veic uzņēmējdarbību Kopienā, bet ne patēriņa dalībvalstī, būtu jāattiecina arī uz preču tālpārdošanu Kopienas iekšienē, un līdzīgs īpašais režīms būtu jāievieš no trešām teritorijām vai trešām valstīm importētu preču tālpārdošanai. Lai skaidri noteiktu darbības jomu pasākumiem, ko piemēro preču tālpārdošanai Kopienas iekšienē un no trešām teritorijām vai trešām valstīm importētu preču tālpārdošanai, minētie jēdzieni būtu jādefinē.

(7)

Preču tālpārdošana, kad preču piegādes notiek no vienas dalībvalsts uz otru vai arī no trešām teritorijām vai trešām valstīm uz Kopienu, vairumā gadījumu tiek veicināta, izmantojot tādu elektronisku saskarni kā tirdzniecības vieta, platforma, portāls vai līdzīgs mehānisms, bieži vien izmantojot pasūtījumu izpildes (fulfilment) noliktavu režīmus. Kaut arī dalībvalstis var paredzēt, ka par PVN nomaksu šādos gadījumos solidāri atbildīga ir kāda cita persona, nevis par PVN nomaksu atbildīgā persona, izrādās, ka ar to vien nepietiek, lai nodrošinātu efektīvu un iedarbīgu PVN iekasēšanu. Tādēļ, lai sasniegtu minēto mērķi un samazinātu administratīvo slogu pārdevējiem, nodokļu administrācijām un patērētājiem, tie nodokļa maksātāji, kas veicina preču tālpārdošanu, izmantojot šādu elektronisku saskarni, ir jāiesaista PVN iekasēšanā par minētajiem pārdevumiem, paredzot, ka tie ir uzskatāmi par personām, kas veic minētos pārdevumus. No trešām teritorijām vai trešām valstīm uz Kopienu importētu preču tālpārdošanai šis noteikums būtu jāpiemēro, attiecinot to tikai uz tādu preču pārdošanu, kuras tiek nosūtītas vai transportētas sūtījumos, kuru patiesā vērtība nepārsniedz EUR 150; savukārt, pārsniedzot minēto vērtību, muitas nolūkiem importēšanas laikā nepieciešama pilna apmēra muitas deklarācija.

(8)

Uzskaites glabāšana vismaz desmit gadus par nodokļa maksātāju piegādēm, ko veicina, izmantojot tādu elektronisku saskarni kā tirdzniecības vieta, platforma, portāls vai līdzīgs mehānisms, ir vajadzīga, lai palīdzētu dalībvalstij pārbaudīt, vai PVN par minētajām piegādēm ir uzskaitīts pareizi. Desmit gadu laikposms atbilst spēkā esošajiem noteikumiem par uzskaites veikšanu. Ja uzskaite ietver personas datus, tai būtu jāatbilst Savienības tiesību aktiem par datu aizsardzību.

(9)

Lai samazinātu slogu uzņēmumiem, kas izmanto īpašo režīmu preču tālpārdošanai Kopienas iekšienē, būtu jālikvidē pienākums izsniegt rēķinu par šādiem pārdevumiem. Lai šādiem uzņēmumiem nodrošinātu juridisko noteiktību, definīcijā par minēto preču piegādi būtu skaidri jānorāda, ka to piemēro arī tādā gadījumā, kad preces transportē vai nosūta piegādātāja interesēs, tostarp gadījumā, kad piegādātājs netiešā veidā piedalās preču transportēšanā vai nosūtīšanā.

(10)

Tāda īpašā režīma darbības joma, ko piemēro no trešām teritorijām vai trešām valstīm importētu preču tālpārdošanai, būtu jāierobežo, attiecinot to tikai uz tādu preču pārdošanu, kuru patiesā vērtība nepārsniedz EUR 150 un kuras tiek tieši nosūtītas no trešās teritorijas vai trešās valsts pircējam Kopienā; savukārt, pārsniedzot minēto vērtību, muitas nolūkiem importēšanas laikā nepieciešama pilna apmēra muitas deklarācija. Akcīzes preces no minētā režīma darbības jomas būtu jāizslēdz, jo akcīzes nodoklis ir daļa no summas, kurai importējot uzliek PVN. Lai izvairītos no nodokļu dubultās uzlikšanas, būtu jāievieš atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa, importējot preces, kuras deklarētas saskaņā ar minēto īpašo režīmu.

(11)

Turklāt, lai izvairītos no konkurences izkropļojumiem Kopienas un ārpuskopienas piegādātāju starpā un lai izvairītos no nodokļu ieņēmumu zaudējumiem, ir nepieciešams atcelt Direktīvā 2009/132/EK noteikto atbrīvojumu attiecībā uz importētajām precēm mazos niecīgas vērtības sūtījumos.

(12)

Nodokļa maksātājam, kas izmanto īpašo režīmu no trešām teritorijām vai trešām valstīm importētu preču tālpārdošanai, būtu jāļauj iecelt starpnieku, kurš veic uzņēmējdarbību Kopienā, par personu, kas ir atbildīga par PVN nomaksu un par to saistību izpildi, kas noteiktas minētajā īpašajā režīmā, nodokļa maksātāja vārdā un interesēs.

(13)

Lai aizsargātu dalībvalstu nodokļu ieņēmumus, nodokļa maksātājam, kas neveic uzņēmējdarbību Kopienā un izmanto minēto īpašo režīmu, būtu jānosaka par pienākumu iecelt starpnieku. Tomēr šis pienākums nebūtu jāpiemēro, ja tas veic uzņēmējdarbību tādā valstī, ar kuru Savienība ir noslēgusi savstarpējās palīdzības nolīgumu.

(14)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai attiecībā uz saraksta izveidošanu, kurā uzskaitītas trešās valstis, ar kurām Savienība ir noslēgusi savstarpējās palīdzības nolīgumu, kura darbības joma ir līdzīga Padomes Direktīvai 2010/24/ES (5) un Padomes Regulai (ES) Nr. 904/2010 (6), īstenošanas pilnvaras būtu jāpiešķir Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (7). Tā kā trešo valstu saraksta izveidošana ir tieši saistīta ar administratīvo sadarbību pievienotās vērtības nodokļa jomā, ir lietderīgi, ka Komisijai palīdz Administratīvās sadarbības pastāvīgā komiteja, kas izveidota ar Regulas (ES) Nr. 904/2010 58. pantu.

(15)

Pēc ļoti strauja elektroniskās komercijas uzplaukuma un no tā izrietošā tādu mazo Kopienā importēto sūtījumu skaita pieauguma, kuru patiesā vērtība nepārsniedz EUR 150, dalībvalstīm būtu sistemātiski jāatļauj izmantot īpašos režīmus importa PVN deklarēšanai un maksāšanai. Minētos režīmus var piemērot gadījumā, ja netiek izmantots īpašais režīms no trešām teritorijām vai trešām valstīm importētu preču tālpārdošanai. Ja importa dalībvalsts neparedz samazinātu PVN likmju sistemātisku piemērošanu saskaņā ar šo īpašo režīmu, pēdējam pircējam vajadzētu būt iespējai izvēlēties standarta importa procedūru, lai izmantotu iespējamo samazināto PVN likmi.

(16)

Šīs direktīvas noteikumu piemērošanas dienu nosaka, attiecīgā gadījumā ņemot vērā laiku, kas nepieciešams, lai īstenotu šīs direktīvas īstenošanai nepieciešamos pasākumus, un kas nepieciešams dalībvalstīm, lai pielāgotu savu IT sistēmu reģistrācijai un PVN deklarēšanai un maksāšanai.

(17)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, PVN saistību vienkāršošanu – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(18)

Saskaņā ar Dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (8) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos paziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros paskaidrota direktīvas komponentu saistība ar attiecīgajām valsts transponēšanas instrumentu daļām. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(19)

Tādēļ būtu attiecīgi jāgroza Direktīva 2006/112/EK un Direktīva 2009/132/EK,

1)

direktīvas 58. pantu aizstāj ar šādu:

(*1)  Padomes Direktīva (ES) 2017/2455 (2017. gada 5. decembris), ar ko groza Direktīvu 2006/112/EK un Direktīvu 2009/132/EK attiecībā uz konkrētām pievienotās vērtības nodokļa saistībām pakalpojumu sniegšanā un preču tālpārdošanā (OV L 348, 29.12.2017., 7. lpp.).”;"

2)

direktīvas 219.a pantu aizstāj ar šādu:

3)

direktīvas 358.a panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

4)

direktīvas 361. panta 1. punkta e) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

1)

direktīvas 14. pantā pievieno šādu punktu:

2)

pievieno šādu pantu:

3)

direktīvas 33. pantu aizstāj ar šādu:

4)

direktīvas 34. pantu svītro;

5)

direktīvas 35. pantu aizstāj ar šādu:

6)

direktīvas 58. panta 2. līdz 6. punktu svītro;

7)

direktīvas V sadaļā iekļauj šādu nodaļu:

8)

pievieno šādu pantu:

9)

direktīvas 143. panta 1. punktā iekļauj šādu apakšpunktu:

10)

direktīvas 220. panta 1. punkta 2. apakšpunktu aizstāj ar šādu:

11)

pievieno šādu pantu:

12)

direktīvas XII sadaļas 6. nodaļas virsrakstu aizstāj ar šādu:

“Īpaši režīmi nodokļa maksātājiem, kas sniedz pakalpojumus personām, kuras nav nodokļa maksātājas, vai kas veic preču tālpārdošanu”;

13)

direktīvas 358. panta 1., 2. un 3. punktu svītro;

14)

direktīvas 2. iedaļas virsrakstu aizstāj ar šādu:

“Īpašs režīms pakalpojumiem, ko sniedz nodokļa maksātāji, kuri neveic uzņēmējdarbību Kopienā”;

15)

direktīvas 358.a pantā iekļauj šādu punktu:

16)

direktīvas 359. pantu aizstāj ar šādu:

17)

direktīvas 362. pantu aizstāj ar šādu:

18)

direktīvas 363. panta a) apakšpunktu aizstāj ar šādu:

19)

direktīvas 364. un 365. pantu aizstāj ar šādiem:

20)

direktīvas 368. pantu aizstāj ar šādu:

21)

direktīvas XII sadaļas 6. nodaļas 3. iedaļas virsrakstu aizstāj ar šādu:

“Īpašs režīms preču tālpārdošanai Kopienas iekšienē un pakalpojumiem, ko sniedz nodokļa maksātāji, kuri veic uzņēmējdarbību Kopienā, bet ne patēriņa dalībvalstī”;

22)

direktīvas 369.a pantā iekļauj šādu punktu:

23)

direktīvas 369.b un 369.c pantu aizstāj ar šādiem:

24)

direktīvas 369.e pantu groza šādi:

25)

direktīvas 369.f un 369.g pantu aizstāj ar šādiem:

26)

direktīvas 369.h panta 1. punkta otrās daļas otro teikumu aizstāj ar šādu:

“Ja pakalpojumu sniegšana veikta citās valūtās, nodokļa maksātājs, kas izmanto šo īpašo režīmu, aizpildot PVN deklarāciju, izmanto valūtas maiņas kursu, kas bija spēkā taksācijas perioda pēdējā dienā.”;

27)

direktīvas 369.i panta pirmo daļu aizstāj ar šādu:

“Nodokļa maksātājs, kas izmanto šo īpašo režīmu, nomaksā PVN, norādot uz attiecīgo PVN deklarāciju, vēlākais – beidzoties termiņam, kura laikā deklarācija jāiesniedz.”;

28)

direktīvas 369.j pantu aizstāj ar šādu:

29)

direktīvas 369.k panta 1. punktu aizstāj ar šādu:

30)

direktīvas XII sadaļas 6. nodaļā pievieno šādu iedaļu:

(*2)  Padomes Direktīva 2010/24/ES (2010. gada 16. marts) par savstarpēju palīdzību prasījumu piedziņā saistībā ar noteiktiem maksājumiem, nodokļiem, un citiem pasākumiem (OV L 84, 31.3.2010., 1. lpp.).”;"

31)

direktīvas XII sadaļā pievieno šādas nodaļas:

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums (ES) 2017/1324 (2) paredz Savienības dalību partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (“PRIMA”), ko kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis.

(2)

Alžīrijas Tautas Demokrātiskā Republika (“Alžīrija”) ir izteikusi vēlmi pievienoties PRIMA kā iesaistītā valsts un ar tādiem pašiem noteikumiem kā dalībvalstīm un Pētniecības un inovācijas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) asociētajām trešām valstīm, kas iesaistījušās PRIMA.

(3)

Saskaņā ar Lēmuma (ES) 2017/1324 1. panta 2. punktu Alžīrija kļūst par PRIMA iesaistīto valsti, ja ar Savienību tiek noslēgts starptautisks nolīgums sadarbībai zinātnes un tehnoloģiju jomā, kurā ir paredzēti noteikumi Alžīrijas dalībai PRIMA.

(4)

Saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2017/2209 (3)2017. gada 26. oktobrī tika parakstīts Nolīgums par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību starp Eiropas Savienību un Alžīrijas Tautas Demokrātisko Republiku, kurā paredzēti noteikumi Alžīrijas Tautas Demokrātiskās Republikas dalībai partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) (“nolīgums”), ņemot vērā, ka tas vēl noslēdzams.

(5)

Nolīgums būtu jāapstiprina,

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums (ES) 2017/1324 (2) paredz Savienības dalību partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (“PRIMA”), ko kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis.

(2)

Ēģiptes Arābu Republika (“Ēģipte”) ir izteikusi vēlmi pievienoties PRIMA kā iesaistītā valsts un ar tādiem pašiem noteikumiem kā dalībvalstīm un Pētniecības un inovācijas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) asociētajām trešām valstīm, kas iesaistījušās PRIMA.

(3)

Saskaņā ar Lēmuma (ES) 2017/1324 1. panta 2. punktu Ēģipte kļūst par PRIMA iesaistīto valsti, ja ar Savienību tiek noslēgts starptautisks nolīgums sadarbībai zinātnes un tehnoloģiju jomā, kurā ir paredzēti noteikumi Ēģiptes dalībai PRIMA.

(4)

Saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2017/2210 (3)2017. gada 27. oktobrī tika parakstīts Nolīgums par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību starp Eiropas Savienību un Ēģiptes Arābu Republiku, kurā paredzēti noteikumi Ēģiptes Arābu Republikas dalībai partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) (“nolīgums”), ņemot vērā, ka tas vēl noslēdzams.

(5)

Nolīgums būtu jāapstiprina,

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums (ES) 2017/1324 (2) paredz Savienības dalību partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (“PRIMA”), ko kopīgi īsteno vairākas dalībvalstis.

(2)

Jordānijas Hāšimītu Karaliste (“Jordānija”) ir izteikusi vēlmi pievienoties PRIMA kā iesaistītā valsts un ar tādiem pašiem noteikumiem kā dalībvalstīm un Pētniecības un inovācijas pamatprogrammas “Apvārsnis 2020” (2014.–2020. gads) asociētajām trešām valstīm, kas iesaistījušās PRIMA.

(3)

Saskaņā ar Lēmuma (ES) 2017/1324 1. panta 2. punktu Jordānija kļūst par iesaistīto valsti, ja ar Savienību tiek noslēgts starptautisks nolīgums sadarbībai zinātnes un tehnoloģiju jomā, kurā ir paredzēti noteikumi Jordānijas dalībai PRIMA.

(4)

Saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2017/2211 (3)2017. gada 10. novembrī tika parakstīts Nolīgums par zinātnisko un tehnoloģisko sadarbību starp Eiropas Savienību un Jordānijas Hāšimītu Karalisti, kurā paredzēti noteikumi Jordānijas Hāšimītu Karalistes dalībai partnerībā pētniecības un inovācijas jomā Vidusjūras reģionā (PRIMA) (“nolīgums”), ņemot vērā, ka tas vēl noslēdzams.

(5)

Nolīgums būtu jāapstiprina,

(1)

Padomes Īstenošanas regulā (ES) Nr. 282/2011 (2) ir paredzēti sīki izstrādāti noteikumi par prezumpciju pakalpojumu saņēmēja piederības vietas noteikšanai, lai noteiktu pakalpojumu sniegšanas vietu telekomunikāciju, apraides vai elektroniski sniegtiem pakalpojumiem, ko sniedz personai, kura nav nodokļa maksātāja.

(2)

Novērtējums par minēto prezumpciju piemērošanas prasībām ir parādījis, ka nodokļa maksātājam, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī un sniedz šādus pakalpojumus personai, kura nav nodokļa maksātāja, citās dalībvalstīs, noteiktos apstākļos ir ļoti apgrūtinoši iegūt divus atsevišķus pierādījumus, kuri nav savstarpēji pretrunīgi, par tā pakalpojumu saņēmēja uzņēmējdarbības vietu vai vietu, kurā tam ir pastāvīgā adrese vai parastā dzīvesvieta.

(3)

Šāds slogs ir īpaši apgrūtinošs maziem un vidējiem uzņēmumiem. Prasībai par vienu pierādījumu vajadzētu vienkāršot pienākumus šādiem uzņēmumiem, kuru Kopienas iekšienē sniegtie pakalpojumi patērētajiem citās dalībvalstīs nepārsniedz konkrētu robežvērtību.

(4)

Vienkāršotā prasība pierādīt pakalpojumu saņēmēja atrašanās vietu papildina ar Padomes Direktīvas (ES) 2017/2455 (3) 1. pantu ieviestos grozījumus attiecībā uz īpašajiem režīmiem, kas noteikti Direktīvas 2006/112/EK XII sadaļas 6. nodaļā, un tāpēc būtu jāpiemēro no tās pašas dienas.

(5)

Tāpēc Īstenošanas regula (ES) Nr. 282/2011 būtu attiecīgi jāgroza,

(1)

Regula (EK) Nr. 882/2004 nosaka vispārīgus noteikumus par oficiālo kontroļu veikšanu, kas vajadzīga, lai cita starpā pārbaudītu atbilstību pārtikas higiēnas noteikumiem. Saskaņā ar minēto regulu Eiropas Savienības references laboratorijas (“ES references laboratorijas”) ir atbildīgas jo īpaši par valsts references laboratoriju nodrošināšanu ar sīku informāciju par analīzes metodēm un šādu metožu piemērošanas koordinēšanu. ES references laboratorijas ir norādītas minētās regulas VII pielikumā.

(2)

Piena un piena produktu ES references laboratorijas darba programmas mērķis būtībā ir sniegt analīzes metodes un nodrošināt kopīgu pieeju valstu references laboratoriju veiktajām starplaboratoriju kvalifikācijas pārbaudēm attiecībā uz kvalitātes marķieriem, piemēram, somatisko šūnu skaitu un baktēriju skaitu. Pašlaik gan oficiālās laboratorijās, kuras veic oficiālās kontroles, gan laboratorijās, kuras pārtikas uzņēmumi arvien vairāk izmanto minēto marķieru – viena no faktoriem, kas nosaka saimniecībā savāktā piena cenu, – analīzei, tiek izmantotas aktuālākās zināšanas par minēto analīžu atbilstīgu veikšanu.

(3)

Piena un piena produktu ES references laboratorija Savienībā vairs nav nepieciešama. Tādēļ tā būtu jāsvītro no Regulas (EK) Nr. 882/2004 VII pielikumā iekļautā ES references laboratoriju saraksta.

(4)

Tāpēc Regulas (EK) Nr. 882/2004 VII pielikums būtu attiecīgi jāgroza.

(5)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Augu, dzīvnieku, pārtikas aprites un dzīvnieku barības pastāvīgās komitejas atzinumu,

(1)

Ja Padomei jāpieņem akts ar kvalificētu balsu vairākumu, ir jāpārbauda, vai dalībvalstis, kas veido kvalificēto balsu vairākumu, aptver vismaz 65 % no Savienības iedzīvotājiem.

(2)

Minētie procenti tiek aprēķināti saskaņā ar iedzīvotāju skaita rādītājiem, kuri noteikti Padomes reglamenta (“reglaments”) III pielikumā.

(3)

Reglamenta 11. panta 6. punktā ir paredzēts, ka Padomei saskaņā ar informāciju, kas Eiropas Savienības Statistikas birojam pieejama iepriekšējā gada 30. septembrī, ir jāpielāgo minētajā pielikumā noteiktos skaitļus, šādam pielāgojumam stājoties spēkā katra gada 1. janvārī.

(4)

Tādēļ attiecīgi būtu jāveic reglamenta pielāgojums 2018. gadam,

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome ir pieņēmusi Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un ieviest procedūras, ar kurām paredzēts nodrošināt viņu nekavējošu atpakaļatdošanu uz dalībvalsti, kurā atrodas viņu parastā dzīvesvieta, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Briseles IIa regula papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā mērogā izveido saistību un sadarbības sistēmu attiecībās starp konvencijas dalībvalstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas dalībvalstis.

(5)

Savienība mudina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu īstenošanu, kopā ar dalībvalstīm inter alia piedaloties speciālajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgs tiesiskais regulējums, kas piemērojams attiecībās starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu būt vislabākais risinājums sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka to piemēro attiecībās starp valsti, kas tai pievienojas, un konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija liedz tādām reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām kā Savienība kļūt par tās dalībnieci. Tāpēc Savienība minētajai konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko tā akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas atzinumu 1/13 (3), 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētā pievienošanās akcepta deklarācija ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Gruzija savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 1997. gada 24. jūlijā. Attiecībā uz Gruziju 1980. gada Hāgas konvencija stājās spēkā 1997. gada 1. oktobrī.

(11)

Visas attiecīgās dalībvalstis, izņemot Dāniju, Luksemburgu un Rumāniju, jau ir akceptējušas Gruzijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Gruzija ir akceptējusi Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Maltas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Gruzijas stāvokļa izvērtēšanas tika secināts, ka Luksemburga un Rumānija var Savienības interesēs akceptēt Gruzijas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Dienvidāfrika savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 1997. gada 8. jūlijā. Attiecībā uz Dienvidāfriku 1980. gada Hāgas konvencija stājās spēkā 1997. gada 1. oktobrī.

(13)

Visas attiecīgās dalībvalstis, izņemot Luksemburgu un Rumāniju, jau ir akceptējušas Dienvidāfrikas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Dienvidāfrika ir akceptējusi Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Maltas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Dienvidāfrikas stāvokļa izvērtēšanas tika secināts, ka Luksemburga un Rumānija var Savienības interesēs akceptēt Dienvidāfrikas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(14)

Tādēļ Luksemburga un Rumānija būtu jāpilnvaro saskaņā ar šajā lēmumā ietvertajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko tās Savienības interesēs akceptē Gruzijas un Dienvidāfrikas pievienošanos1980. gada Hāgas konvencijai. Pārējām Savienības dalībvalstīm, kas jau akceptējušas Gruzijas un Dienvidāfrikas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nav jādeponē jauna pievienošanās akcepta deklarācija, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām līdzšinējās deklarācijas paliek spēkā.

(15)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai Briseles IIa regula ir saistoša, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(16)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome ir pieņēmusi Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un ieviest procedūras, ar kurām paredzēts nodrošināt viņu nekavējošu atpakaļatdošanu uz dalībvalsti, kurā atrodas viņu parastā dzīvesvieta, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Briseles IIa regula papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā mērogā izveido saistību un sadarbības sistēmu attiecībās starp konvencijas dalībvalstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas dalībvalstis.

(5)

Savienība mudina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu īstenošanu, kopā ar dalībvalstīm inter alia piedaloties speciālajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgs tiesiskais regulējums, kas piemērojams attiecībās starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu būt vislabākais risinājums sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka to piemēro attiecībās starp valsti, kas tai pievienojas, un konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija liedz tādām reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām kā Savienība kļūt par tās dalībnieci. Tāpēc Savienība minētajai konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko tā akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas atzinumu 1/13 (3), 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētā pievienošanās akcepta deklarācija ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Sanmarīno savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 2006. gada 14. decembrī. Attiecībā uz Sanmarīno 1980. gada Hāgas konvencija stājās spēkā 2007. gada 1. martā.

(11)

Visas attiecīgās dalībvalstis, izņemot Horvātiju, Dāniju, Nīderlandi, Portugāli un Rumāniju, jau ir akceptējušas Sanmarīno pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Sanmarīno stāvokļa izvērtēšanas tika secināts, ka Horvātija, Nīderlande, Portugāle un Rumānija var Savienības interesēs akceptēt Sanmarīno pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ Horvātija, Nīderlande, Portugāle un Rumānija būtu jāpilnvaro saskaņā ar šajā lēmumā ietvertajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko tās Savienības interesēs akceptē Sanmarīno pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pārējām Savienības dalībvalstīm, kas jau akceptējušas Sanmarīno pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nav jādeponē jauna pievienošanās akcepta deklarācija, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām līdzšinējās deklarācijas paliek spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai Briseles IIa regula ir saistoša, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome ir pieņēmusi Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un ieviest procedūras, ar kurām paredzēts nodrošināt viņu nekavējošu atpakaļatdošanu uz dalībvalsti, kurā atrodas viņu parastā dzīvesvieta, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Briseles IIa regula papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā mērogā izveido saistību un sadarbības sistēmu attiecībās starp konvencijas dalībvalstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas dalībvalstis.

(5)

Savienība mudina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu īstenošanu, kopā ar dalībvalstīm inter alia piedaloties speciālajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgs tiesiskais regulējums, kas piemērojams attiecībās starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu būt vislabākais risinājums sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka to piemēro attiecībās starp valsti, kas tai pievienojas, un konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija liedz tādām reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām kā Savienība kļūt par tās dalībnieci. Tāpēc Savienība minētajai konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko tā akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas atzinumu 1/13 (3), 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētā pievienošanās akcepta deklarācija ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Panama savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 1994. gada 2. februārī. Attiecībā uz Panamu 1980. gada Hāgas konvencija stājās spēkā 1994. gada 1. maijā.

(11)

Visas attiecīgās dalībvalstis, izņemot Austriju un Rumāniju, jau ir akceptējušas Panamas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Panama ir akceptējusi Bulgārijas, Igaunijas, Kipras, Latvijas, Lietuvas, Maltas un Slovēnijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Panamas situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka Austrija un Rumānija var Savienības interesēs akceptēt Panamas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Urugvaja savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 1999. gada 18. novembrī. Attiecībā uz Urugvaju 1980. gada Hāgas konvencija stājās spēkā 2000. gada 1. februārī.

(13)

Visas attiecīgās dalībvalstis, izņemot Austriju un Rumāniju, jau ir akceptējušas Urugvajas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Urugvaja ir akceptējusi Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pievienošanos. Pēc Urugvajas situācijas novērtēšanas tika secināts, ka Austrijas un Rumānija var Savienības interesēs akceptēt Urugvajas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(14)

Kolumbija savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 1995. gada 13. decembrī. Attiecībā uz Kolumbiju 1980. gada Hāgas konvencija stājās spēkā 1996. gada 1. martā.

(15)

Visas attiecīgās dalībvalstis, izņemot Austriju un Rumāniju, jau ir akceptējušas Kolumbijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Kolumbija ir akceptējusi Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Maltas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Kolumbijas situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka Austrija un Rumānija var Savienības interesēs akceptēt Kolumbijas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(16)

Salvadora savu pievienošanās instrumentu attiecībā uz 1980. gada Hāgas konvenciju deponēja 2001. gada 5. februārī. Attiecībā uz Salvadoru 1980. gada Hāgas konvencija stājās spēkā 2001. gada 1. maijā.

(17)

Visas attiecīgās dalībvalstis, izņemot Austriju un Rumāniju, jau ir akceptējušas Salvadoras pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Salvadora ir akceptējusi Bulgārijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Salvadoras situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka Austrija un Rumānija var Savienības interesēs akceptēt Salvadoras pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(18)

Tādēļ Austrija un Rumānija būtu jāpilnvaro saskaņā ar šajā lēmumā ietvertajiem noteikumiem deponēt savu deklarāciju, ar ko tās Savienības interesēs akceptē Panamas, Urugvajas, Kolumbijas un Salvadoras pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pārējām Savienības dalībvalstīm, kas jau akceptējušas Panamas, Urugvajas, Kolumbijas un Salvadoras pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nav jādeponē jauna pievienošanās akcepta deklarācija, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām līdzšinējās deklarācijas paliek spēkā.

(19)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai Briseles IIa regula ir saistoša, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(20)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,