14.10.2017

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 265/1

PADOMES DIREKTĪVA (ES) 2017/1852

(2017. gada 10. oktobris)

par nodokļu strīdu izšķiršanas mehānismiem Eiropas Savienībā

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 115. pantu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

pēc leģislatīvā akta projekta nosūtīšanas valstu parlamentiem,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta atzinumu (1),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru,

tā kā:

(1)

Situācijās, kad dažādas dalībvalstis atšķirīgi interpretē vai piemēro divpusējo nodokļu nolīgumu un konvenciju vai Konvencijas par nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanu sakarā ar asociēto uzņēmumu peļņas korekciju (90/436/EEK) (3) (“Savienības Arbitrāžas konvencija”) noteikumus, var rasties nopietni nodokļu šķēršļi uzņēmumiem, kuri darbojas pārrobežu mērogā. Tie rada pārmērīgu nodokļu slogu uzņēmumiem un var radīt ekonomikas izkropļojumus un neefektivitāti, kā arī negatīvi ietekmēt pārrobežu ieguldījumus un izaugsmi.

(2)	Šā iemesla dēļ ir svarīgi, lai Savienībā pastāvētu mehānismi, kas nodrošina efektīvu izšķiršanu strīdiem par šādu divpusēju nodokļu līgumu un Savienības Arbitrāžas konvencijas interpretāciju un piemērošanu, jo īpaši strīdiem, kuri izraisa nodokļu dubulto uzlikšanu.

(3)

Mehānismi, kas pašreiz paredzēti divpusējos nodokļu līgumos un Savienības Arbitrāžas konvencijā, visos gadījumos, iespējams, savlaicīgi nenodrošina šādu strīdu efektīvu izšķiršanu. Uzraudzība, ko veic, īstenojot Savienības Arbitrāžas konvenciju, ir atklājusi dažus būtiskus trūkumus, jo īpaši attiecībā uz piekļuvi procedūrai un procedūras garumu un efektīvu pabeigšanu.

(4)

Lai veidotu taisnīgāku nodokļu vidi, jāpastiprina pārredzamības noteikumi un jānostiprina pasākumi, kas vērsti pret nodokļu apiešanu. Vienlaikus, veidojot taisnīgu nodokļu uzlikšanas sistēmu, ir jānodrošina, lai strīdu izšķiršanas mehānismi būtu visaptveroši, efektīvi un ilgtspējīgi. Strīdu izšķiršanas mehānismu uzlabojumi ir vajadzīgi arī tāpēc, lai reaģētu uz risku, ka pieaugs dubultās vai vairākkārtējās nodokļu uzlikšanas strīdu skaits, kas skar potenciāli lielas summas, jo nodokļu administrācijas ir ieviesušas regulārāku un mērķtiecīgāku revīziju praksi.

(5)

Lai panāktu taisnīgas un efektīvas nodokļu sistēmas Savienībā, ir būtiski ieviest efektīvu un iedarbīgu nodokļu strīdu izšķiršanas sistēmu, kas nodrošina juridisko noteiktību un rada uzņēmējdarbībai labvēlīgu vidi ieguldījumiem. Ar strīdu izšķiršanas mehānismiem būtu jārada arī saskaņota un pārredzama sistēma, kas paredzēta, lai atrisinātu strīdus, un tādējādi tiem būtu jānodrošina ieguvumi visiem nodokļu maksātājiem.

(6)

Strīdu izšķiršana būtu jāpiemēro divpusēju nodokļu līgumu un Savienības Arbitrāžas konvencijas atšķirīgai interpretācijai un piemērošanai – jo īpaši atšķirīgai interpretācijai un piemērošanai, kas izraisa nodokļu dubulto uzlikšanu. Tas būtu jāpanāk, izmantojot procedūru, saskaņā ar kuru lieta vispirms tiek nodota attiecīgo dalībvalstu nodokļu iestādēm, lai izšķirtu strīdu, izmantojot savstarpējas vienošanās procedūru. Dalībvalstis būtu jāmudina savstarpējas vienošanās procedūras termiņa noslēguma posmos izmantot nesaistošas strīdu alternatīvas izšķiršanas formas, tādas kā mediācija vai samierināšana. Ja konkrētā laikposmā vienošanās netiek panākta, lieta būtu jāiesniedz izskatīšanai strīdu izšķiršanas procedūrā. Izvēlei attiecībā uz to, kādu metodi strīdu izšķiršanai izmanto, vajadzētu būt elastīgai – vai nu izmantot ad hoc struktūras, vai pastāvīgākas struktūras. Strīdu izšķiršanas procedūras formas varētu būt padomdevēja komisija, kuras sastāvā ir gan attiecīgo nodokļu iestāžu pārstāvji, gan neatkarīgas autoritatīvas personas, vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija (pēdējā minētā nodrošinātu elastību strīdu izšķiršanas metožu izvēlē). Lai atrisinātu strīdu saistošā veidā, vajadzības gadījumā dalībvalstis ar divpusēju nolīgumu kā alternatīvu varētu izvēlēties arī citu strīdu izšķiršanas procesu, piemēram, “galīgā piedāvājuma” arbitrāžas procesu (ko dēvē arī par “pēdējā labākā piedāvājuma” arbitrāžu). Nodokļu iestādēm būtu jāpieņem galīgs saistošs lēmums, ņemot vērā padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinumu.

(7)

Uzlabotajam strīdu izšķiršanas mehānismam būtu jāpamatojas uz jau esošajām sistēmām Savienībā, tostarp Savienības Arbitrāžas konvenciju. Tomēr šīs direktīvas darbības jomai vajadzētu būt plašākai nekā Savienības Arbitrāžas konvencijas darbības jomai, kas attiecas tikai uz strīdiem par transfertcenu noteikšanu un peļņas attiecināšanu uz pastāvīgām darījumdarbības vietām. Šī direktīva būtu jāpiemēro visiem nodokļu maksātājiem, kuriem uzliek nodokļus par ienākumu un kapitālu, uz ko attiecas divpusēji nodokļu līgumi un Savienības Arbitrāžas konvencija. Vienlaikus būtu jāsamazina administratīvais slogs privātpersonām, mikrouzņēmumiem, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kad tie izmanto strīdu izšķiršanas procedūru. Turklāt būtu jānostiprina strīdu izšķiršanas posms. Jo īpaši ir nepieciešams paredzēt to procedūru ilguma ierobežojumu, kas nepieciešamas, lai izšķirtu nodokļu dubultās uzlikšanas strīdus, un pieņemt noteikumus par strīdu izšķiršanas procedūru attiecībā uz nodokļu maksātājiem.

(8)	Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (4).

(9)	Šajā direktīvā tiek respektētas pamattiesības un ievēroti principi, kas jo īpaši atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Jo īpaši ar šo direktīvu tiecas nodrošināt, lai tiktu pilnībā ievērotas tiesības uz taisnīgu tiesu un darījumdarbības brīvība.

(10)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, izveidot efektīvu un iedarbīgu procedūru, kas paredzēta, lai izšķirtu strīdus, ņemot vērā iekšējā tirgus pienācīgu darbību, – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet darbības mēroga un ietekmes dēļ šo mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(11)	Komisijai būtu jāpārskata šīs direktīvas piemērošana pēc pieciem gadiem, un dalībvalstīm būtu jāsniedz Komisijai atbilstoša informācija, lai sekmētu šo pārskatīšanu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO DIREKTĪVU.

1. pants

Priekšmets un darbības joma

Šajā direktīvā ir izklāstīti noteikumi par mehānismu, kas paredzēts, lai izšķirtu strīdus starp dalībvalstīm, kuri rodas, interpretējot un piemērojot nolīgumus un konvencijas, kas paredz novērst nodokļu dubulto uzlikšanu ienākumam un attiecīgā gadījumā kapitālam. Tajā ir arī izklāstītas skarto personu tiesības un pienākumi gadījumos, kad šādi strīdi rodas. Šajā direktīvā jautājums, kas izraisa šādus strīdus, turpmāk ir minēts kā “strīdus jautājums”.

2. pants

Definīcijas

1. Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:

a)	“kompetentā iestāde” ir dalībvalsts iestāde, ko par tādu izraudzījusies attiecīgā dalībvalsts;

b)	“kompetentā tiesa” ir dalībvalsts tiesa vai cita struktūra, kuru par tādu izraudzījusies attiecīgā dalībvalsts;

“nodokļu dubultā uzlikšana” ir to nodokļu, uz kuriem attiecas 1. pantā minētais nolīgums vai konvencija, uzlikšana divās vai vairākās dalībvalstīs par vienu un to pašu ar nodokli apliekamo ienākumu vai kapitālu, ja tas rada vai nu i) papildu nodokli, ii) nodokļu saistību palielinājumu, vai iii) zaudējumu atcelšanu vai samazināšanu, ko varētu izmantot, lai kompensētu ar nodokli apliekamo peļņu;

d)	“skartā persona” ir ikviena persona, tostarp privātpersona, kura ir dalībvalsts rezidente nodokļu vajadzībām un kuras aplikšanu ar nodokļiem tieši ietekmē strīdus jautājums.

2. Ja vien kontekstā nav paredzēts citādi, ikvienam terminam, kas nav definēts šajā direktīvā, ir tāda nozīme, kāda tam minētajā brīdī ir saskaņā ar 1. pantā minēto attiecīgo nolīgumu vai konvenciju, kas piemērojama dienā, kad saņemts pirmais paziņojums par darbību, kura izraisīja vai izraisīs strīdus jautājumu. Ja šādā nolīgumā vai konvencijā definīcija nav dota, nedefinētam terminam ir tāda nozīme, kāda tam minētajā brīdī bija piešķirta saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem tādu nodokļu nolūkos, kuriem piemērojams minētais nolīgums vai konvencija, un jebkura nozīme saskaņā ar minētās dalībvalsts piemērojamajiem nodokļu tiesību aktiem prevalē pār nozīmi, kas terminam piešķirta saskaņā ar citiem minētās dalībvalsts tiesību aktiem.

3. pants

Sūdzība

1. Ikvienai skartajai personai ir tiesības iesniegt katras attiecīgās dalībvalsts katrai kompetentajai iestādei sūdzību par strīdus jautājumu, pieprasot tā izšķiršanu. Sūdzību iesniedz trīs gadu laikā pēc tam, kad saņemts pirmais paziņojums par darbību, kas izraisa vai izraisīs strīdus jautājumu, neatkarīgi no tā, vai skartā persona ir izmantojusi tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas ir pieejami saskaņā ar jebkuras attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem, vai ne. Skartā persona sūdzību ar tādu pašu informāciju vienlaicīgi iesniedz katrai kompetentajai iestādei un sūdzībā norāda, kuras citas dalībvalstis ir iesaistītas. Skartā persona nodrošina, lai katra attiecīgā dalībvalsts saņemtu sūdzību vismaz vienā no šādām valodām:

a)	vienā no minētās dalībvalsts oficiālajām valodām saskaņā ar valsts tiesību aktiem; vai

b)	jebkurā citā valodā, ko šāda dalībvalsts akceptē šajā nolūkā.

2. Divu mēnešu laikā pēc sūdzības saņemšanas katra kompetentā iestāde apstiprina, ka ir saņēmusi sūdzību. Divu mēnešu laikā pēc šādas sūdzības saņemšanas katra kompetentā iestāde informē arī pārējo attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes par sūdzības saņemšanu. Kompetentās iestādes minētajā laikā informē arī cita citu par valodu vai valodām, kuras tās plāno izmantot saziņai attiecīgā procesa laikā.

3. Sūdzību akceptē tikai tad, ja skartā persona, kas sūdzību iesniedz, vispirms ir sniegusi katras attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm šādu informāciju:

a)	nosaukums(-i), adrese(-es), nodokļa maksātāja identifikācijas numurs(-i) un jebkāda cita informācija, kas vajadzīga, lai identificētu skarto(-ās) personu(-as), kas iesniegusi(-ušas) sūdzību kompetentajām iestādēm, un jebkuru citu attiecīgo personu;

b)	attiecīgie taksācijas periodi;

sīkāka informācija par attiecīgajiem lietas faktiem un apstākļiem (tostarp sīkāka informācija par darījuma struktūru un attiecībām starp skarto personu un pārējām attiecīgo darījumu pusēm, kā arī attiecīgā gadījumā jebkādi fakti, kas pēc labas ticības konstatēti savstarpēji saistošā nolīgumā starp skarto personu un nodokļu administrāciju) un precīzāk – to darbību veids un datums, kas izraisa strīdus jautājumu (tostarp attiecīgos gadījumos sīkāka informācija par tiem pašiem ienākumiem, kas saņemti citā dalībvalstī, un par šādu ienākumu iekļaušanu apliekamajos ienākumos citā dalībvalstī, un informācija par nodokli, kas iekasēts vai tiks iekasēts par šādiem ienākumiem citā dalībvalstī), kā arī saistītās summas attiecīgo dalībvalstu valūtās, ar visu apliecinošo dokumentu kopijām;

atsauce uz piemērojamajiem valstu noteikumiem un nolīgumiem vai konvencijām, kas minēti 1. pantā; ja ir piemērojams vairāk nekā viens nolīgums vai konvencija, skartā persona, kas sūdzību iesniedz, norāda, kurš nolīgums vai konvencija tiek interpretēta saistībā ar attiecīgo strīdus jautājumu. Šāds nolīgumu vai konvencija ir piemērojamais nolīgums vai konvencija šīs direktīvas nolūkos;

šāda informācija, ko sniegusi skartā persona, kas iesniedza sūdzību kompetentajām iestādēm, kopā ar visu apliecinošo dokumentu kopijām:

i)	paskaidrojums, kāpēc skartā persona uzskata, ka pastāv strīdus jautājums;

ii)	informācija par visām pārsūdzībām un tiesvedībām, ko skartā persona ir sākusi par attiecīgajiem darījumiem, un par visiem ar strīdus jautājumu saistītiem tiesu lēmumiem;

iii)	skartās personas apņemšanās pēc iespējas pilnīgāk un ātrāk atbildēt uz visiem kompetentās iestādes izteiktiem atbilstīgiem pieprasījumiem un sniegt visu dokumentāciju pēc kompetento iestāžu pieprasījuma;

iv)	attiecīgā gadījumā galīgā nodokļu aprēķina lēmuma kopija galīgā nodokļu aprēķina paziņojuma formā, nodokļu revīzijas ziņojuma vai cita līdzvērtīga dokumenta kopija, kurš izraisīja strīdus jautājumu, un to visu citu dokumentu kopijas, kurus izdevušas nodokļu iestādes attiecībā uz strīdus jautājumu;

informācija par visām sūdzībām, ko iesniegusi skartā persona saskaņā ar citu savstarpējas vienošanās procedūru vai citu strīdu izšķiršanas procedūru, kā noteikts 16. panta 5. punktā, un skartās personas skaidri pausta apņemšanās, ka tā attiecīgajā gadījumā ievēros 16. panta 5. punktā izklāstītos noteikumus;

f)	jebkāda specifiska papildu informācija, ko pieprasījušas kompetentās iestādes un ko uzskata par nepieciešamu, lai sāktu konkrētās lietas izskatīšanu pēc būtības.

4. Katras attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes var pieprasīt 3. punkta f) apakšpunktā minēto informāciju trīs mēnešu laikā pēc sūdzības saņemšanas. 4. pantā paredzētās savstarpējas vienošanās procedūras laikā var iesniegt turpmākus informācijas pieprasījumus, ja kompetentās iestādes uzskata to par nepieciešamu. Piemēro valsts tiesību aktus par informācijas aizsardzību un aizsardzību attiecībā uz tirdzniecības noslēpumu, komercnoslēpumu, rūpniecisku vai dienesta noslēpumu.

Skartā persona, kas saņem pieprasījumu saskaņā ar 3. punkta f) apakšpunktu, sniedz atbildi trīs mēnešu laikā pēc pieprasījuma saņemšanas. Šīs atbildes kopiju vienlaicīgi nosūta arī pārējo attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

5. Katras attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes pieņem lēmumu par sūdzības akceptēšanu vai noraidīšanu sešu mēnešu laikā pēc tās saņemšanas vai sešu mēnešu laikā pēc 3. punkta f) apakšpunktā minētās informācijas saņemšanas – atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāks. Kompetentās iestādes nekavējoties informē skarto personu un pārējo dalībvalstu kompetentās iestādes par savu lēmumu.

Sešu mēnešu laikā pēc sūdzības saņemšanas vai sešu mēnešu laikā pēc 3. punkta f) apakšpunktā minētās informācijas saņemšanas – atkarībā no tā, kurš datums ir vēlāks, – kompetentā iestāde var pieņemt lēmumu izšķirt strīdus jautājumu vienpusēji, neiesaistot pārējās attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes. Šādā gadījumā attiecīgā kompetentā iestāde nekavējoties paziņo par to skartajai personai un pārējām attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm; pēc šā paziņojuma saskaņā ar šo direktīvu paredzētos procesus izbeidz.

6. Skartā persona, kas vēlas atsaukt sūdzību, vienlaicīgi katras attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm iesniedz rakstisku paziņojumu par atsaukšanu. Ar šādu paziņojumu nekavējoties izbeidz visus saskaņā ar šo direktīvu paredzētos procesus. Dalībvalstu kompetentās iestādes, kas saņem šādu paziņojumu, nekavējoties informē pārējās attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes par procesu izbeigšanu.

Ja kāda iemesla dēļ strīdus jautājums vairs nepastāv, visus saskaņā ar šo direktīvu paredzētos procesus nekavējoties izbeidz, un attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nekavējoties informē skarto personu par šo situāciju un par tās vispārējiem iemesliem.

4. pants

Savstarpējas vienošanās procedūra

1. Ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes akceptē sūdzību, tās, izmantojot savstarpējas vienošanās procedūru, cenšas izšķirt strīdus jautājumu divu gadu laikā pēc pēdējā paziņojuma par lēmumu, ar kuru akceptē sūdzību un kuru pieņēmusi viena no dalībvalstīm.

Pēc attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes pieprasījuma, ko tā iesniegusi visām pārējām attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, pirmajā daļā minēto divu gadu termiņu var pagarināt par vienu gadu, ja pieprasītāja kompetentā iestāde sniedz rakstisku pamatojumu.

2. Pēc tam, kad dalībvalstu kompetentās iestādes ir vienojušās par to, kā izšķirt strīdus jautājumu 1. punktā noteiktajā termiņā, katras attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde nekavējoties paziņo šo vienošanos skartajai personai kā lēmumu, kurš ir saistošs iestādei un kura izpildi skartā persona var pieprasīt attiecīgā gadījumā ar nosacījumu, ka skartā persona akceptē šo lēmumu un atsakās no tiesībām izmantot jebkādu citu tiesiskās aizsardzības līdzekli. Ja procesi par šādiem citiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem jau ir sākti, lēmums kļūst saistošs un izpildāms tikai tad, kad skartā persona ir iesniegusi pierādījumus attiecīgo dalībvalstu kompetentām iestādēm par to, ka ir veiktas darbības, lai izbeigtu minētos procesus. Šādus pierādījumus sniedz ne vēlāk kā 60 dienu laikā no dienas, kad šāds lēmums ir paziņots skartajai personai. Lēmumu pēc tam nekavējoties īsteno neatkarīgi no jebkādiem termiņiem, kas paredzēti attiecīgo dalībvalstu tiesību aktos.

3. Ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nav vienojušās par to, kā izšķirt strīdus jautājumu 1. punktā noteiktajā termiņā, katras attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde informē skarto personu, norādot vispārējos iemeslus, kāpēc nav bijis iespējams panākt vienošanos.

5. pants

Kompetentās iestādes lēmums attiecībā uz sūdzību

1. Attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde var pieņemt lēmumu noraidīt sūdzību 3. panta 5. punktā paredzētajā termiņā, ja:

a)	sūdzībai nav pievienota saskaņā ar 3. panta 3. punktu nepieciešamā informācija (tostarp jebkāda informācija, kas pieprasīta saskaņā ar 3. panta 3. punkta f) apakšpunktu un kas netika iesniegta 3. panta 4. punktā norādītajā termiņā);

b)	strīdus jautājums nepastāv; vai

c)	sūdzība netika iesniegta triju gadu termiņā, kas noteikts 3. panta 1. punktā.

Informējot skarto personu saskaņā ar 3. panta 5. punkta noteikumiem, kompetentā iestāde izklāsta noraidījuma vispārējos iemeslus.

2. Ja attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde nav pieņēmusi lēmumu par sūdzību 3. panta 5. punktā paredzētajā termiņā, uzskata, ka minētā kompetentā iestāde ir akceptējusi sūdzību.

3. Skartajai personai ir tiesības pārsūdzēt attiecīgo dalībvalstu kompetento iestāžu lēmumu saskaņā ar valsts noteikumiem, ja visas attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes ir noraidījušas sūdzību. Skartā persona, kas izmanto pārsūdzības tiesības, nevar iesniegt pieprasījumu saskaņā ar 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu:

a)	kamēr par lēmumu joprojām var iesniegt pārsūdzību saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem;

b)	ja lēmumu par noraidīšanu vēl var pārsūdzēt saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts pārsūdzības procedūru; vai

c)	ja lēmums par noraidīšanu ir apstiprināts saskaņā ar pārsūdzības procedūru a) apakšpunktā, bet nav iespējams atkāpties no attiecīgās tiesas vai citu tiesu iestāžu lēmuma kādā no attiecīgajām dalībvalstīm.

Ja pārsūdzības tiesības ir izmantotas, 6. panta 1. punkta a) apakšpunkta nolūkos ņem vērā attiecīgās tiesas vai citas tiesu iestādes lēmumu.

6. pants

Strīdu izšķiršana padomdevējā komisijā

1. Pēc pieprasījuma, ko skartā persona iesniegusi attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, šādas kompetentās iestādes izveido padomdevēju komisiju (“padomdevēju komisija”) saskaņā ar 8. pantu, ja:

a)	vismaz viena, bet ne visas attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar 5. panta 1. punktu ir noraidījušas sūdzību, ko iesniegusi šāda skartā persona; vai

b)	attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes ir akceptējušas sūdzību, ko iesniedza skartā persona, bet tās nav panākušas vienošanos par to, kā, izmantojot savstarpējas vienošanās procedūru, izšķirt strīdus jautājumu 4. panta 1. punktā noteiktajā termiņā.

Skartā persona var iesniegt šādu pieprasījumu tikai tad, ja saskaņā ar jebkādiem piemērojamiem valstu noteikumiem pret 5. panta 1. punktā minēto noraidīšanu: nevar iesniegt pārsūdzību; pārsūdzība jau nav iesniegta; vai skartā persona ir oficiāli atteikusies no pārsūdzības tiesībām. Šajā sakarā pieprasījumā iekļauj paziņojumu.

Skartā persona iesniedz pieprasījumu izveidot padomdevēju komisiju rakstveidā ne vēlāk kā 50 dienu laikā no dienas, kad saņemts paziņojums saskaņā ar attiecīgi 3. panta 5. punktu vai 4. panta 3. punktu, vai 50 dienu laikā no dienas, kad attiecīgā tiesa vai tiesu iestāde ir izsniegusi lēmumu saskaņā ar 5. panta 3. punktu. Padomdevēju komisiju izveido ne vēlāk kā 120 dienu laikā no šāda pieprasījuma saņemšanas dienas, un, tiklīdz tā ir izveidota, tās priekšsēdētājs nekavējoties informē par to skarto personu.

2. Padomdevēja komisija, kas izveidota 1. punkta a) apakšpunktā minētajā gadījumā, sešu mēnešu laikā no tās izveidošanas dienas pieņem lēmumu par sūdzības akceptēšanu. Tā savu lēmumu paziņo kompetentajām iestādēm 30 dienu laikā pēc tā pieņemšanas.

Ja padomdevēja komisija ir apstiprinājusi, ka ir izpildītas visas 3. pantā izklāstītās prasības, pēc vienas kompetentās iestādes pieprasījuma sāk 4. pantā paredzēto savstarpējas vienošanās procedūru. Attiecīgā kompetentā iestāde par minēto pieprasījumu paziņo padomdevējai komisijai, pārējām attiecīgajām kompetentajām iestādēm un skartajai personai. Termiņš, kas paredzēts 4. panta 1. punktā, sākas no dienas, kad paziņots padomdevējas komisijas pieņemtais lēmums par sūdzības akceptēšanu.

Ja neviena kompetentā iestāde 60 dienu laikā pēc padomdevējas komisijas lēmuma paziņošanas dienas nav pieprasījusi sākt savstarpējas vienošanās procedūru, padomdevēja komisija sniedz atzinumu par to, kā izšķirt strīdus jautājumu, kā paredzēts 14. panta 1. punktā. Šādā gadījumā 14. panta 1. punkta nolūkos uzskata, ka padomdevēja komisija ir izveidota dienā, kad beidzies minētais 60 dienu termiņš.

3. Šā panta 1. punkta pirmās daļas b) apakšpunktā minētajā gadījumā padomdevēja komisija sniedz atzinumu par to, kā izšķirt strīdus jautājumu saskaņā ar 14. panta 1. punktu.

7. pants

Kompetento tiesu vai valstu iecēlējstruktūru īstenota iecelšana

1. Ja padomdevēja komisija netiek izveidota 6. panta 1. punktā paredzētajā termiņā, dalībvalstis paredz, ka attiecīgā skartā persona var vērsties kompetentā tiesā vai jebkurā citā struktūrā vai pie personas, kas saskaņā ar to valsts tiesību aktiem ir izraudzītas šādu funkciju veikšanai (valsts iecēlējstruktūra), lai tiktu izveidota padomdevēja komisija.

Ja dalībvalsts kompetentā iestāde nav iecēlusi vismaz vienu neatkarīgu autoritatīvu personu un aizstājēju, skartā persona var pieprasīt kompetentajai tiesai vai valsts iecēlējstruktūrai minētajā dalībvalstī iecelt neatkarīgu autoritatīvu personu un aizstājēju no 9. pantā minētā saraksta.

Ja visu attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes to nav izdarījušas, skartā persona var pieprasīt katras dalībvalsts kompetentajām tiesām vai valsts iecēlējstruktūrai iecelt abas neatkarīgās autoritatīvās personas no 9. pantā minētā saraksta. Minētās neatkarīgās autoritatīvās personas ieceļ priekšsēdētāju, izlozējot no neatkarīgo personu saraksta, saskaņā ar 8. panta 3. punktu.

Skartās personas iesniedz savu pieprasījumu iecelt neatkarīgās autoritatīvās personas un to aizstājējus katrai savai attiecīgajai rezidences vietas valstij, ja procesā ir iesaistīta vairāk nekā viena skartā persona, vai dalībvalstīm, kuru kompetentās iestādes nav iecēlušas vismaz vienu neatkarīgu autoritatīvu personu un aizstājēju, ja ir iesaistīta tikai viena skartā persona.

2. Neatkarīgo personu un to aizstājēju iecelšanu saskaņā ar šā panta 1. punktu uztic dalībvalsts kompetentajai tiesai vai valsts iecēlējstruktūrai tikai pēc tam, kad ir beidzies 6. panta 1. punktā minētais 120 dienu termiņš, un 30 dienu laikā pēc minētā termiņa beigām.

3. Kompetentā tiesa vai valsts iecēlējstruktūra pieņem lēmumu saskaņā ar 1. punktu un paziņo to pieprasījuma iesniedzējam. Procedūra, ko kompetentā tiesa piemēro, lai ieceltu neatkarīgās personas, ja dalībvalstis tās nav iecēlušas, ir tā pati, ko piemēro saskaņā ar valstu noteikumiem saistībā ar civillietu un komerclietu arbitrāžu, kad tiesas vai valstu iecēlējstruktūras ieceļ šķīrējtiesnešus, jo puses nav spējušas vienoties šajā jautājumā. Dalībvalsts kompetentā tiesa vai valsts iecēlējstruktūra informē attiecīgās dalībvalsts kompetento iestādi, kura savukārt informē citu attiecīgo dalībvalstu kompetento iestādi. Tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kura sākotnēji neiecēla neatkarīgu autoritatīvu personu un tās aizstājēju, ir tiesīga pārsūdzēt minētās dalībvalsts tiesas vai valsts iecēlējstruktūras lēmumu ar noteikumu, ka kompetentajai iestādei ir tiesības to darīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Noraidījuma gadījumā pieprasījuma iesniedzējam ir tiesības pārsūdzēt tiesas lēmumu saskaņā ar valsts procesuālajiem noteikumiem.

8. pants

Padomdevēja komisija

1. Direktīvas 6. pantā minēto padomdevēja komisiju veido:

a)	viens priekšsēdētājs;

b)	viens pārstāvis no katras attiecīgās kompetentās iestādes. Ja kompetentās iestādes tam piekrīt, šādu pārstāvju skaitu var palielināt līdz diviem pārstāvjiem katrai kompetentajai iestādei;

c)	viena neatkarīga autoritatīva persona, ko ieceļ katra attiecīgo dalībvalstu kompetentā iestāde no 9. pantā minētā saraksta. Ja kompetentās iestādes tam piekrīt, šādu iecelto pārstāvju skaitu var palielināt līdz diviem pārstāvjiem katrai kompetentajai iestādei.

2. Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes vienojas par neatkarīgu autoritatīvu personu iecelšanas noteikumiem. Pēc tam, kad ir ieceltas neatkarīgās autoritatīvās personas, katrai no tām ieceļ aizstājēju saskaņā ar noteikumiem par neatkarīgo personu iecelšanu tiem gadījumiem, ja neatkarīgās personas nevar pildīt savus pienākumus.

3. Ja vienošanās par neatkarīgu autoritatīvu personu iecelšanas noteikumiem nav panākta saskaņā ar 2. punkta noteikumiem, šādu personu iecelšana notiek ar izlozes palīdzību.

4. Izņemot gadījumu, kad neatkarīgas autoritatīvas personas ir iecēlusi kompetentā tiesa vai valsts iecēlējstruktūra, kā paredzēts 7. panta 1. punktā, jebkuras attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde var iebilst pret jebkuras konkrētas neatkarīgas autoritatīvas personas iecelšanu jebkāda tāda iemesla dēļ, par ko iepriekš panākta vienošanās starp attiecīgajām kompetentajām iestādēm, vai jebkura no turpmāk minētajiem iemesliem dēļ:

a)	minētā persona pieder pie vienas attiecīgās nodokļu administrācijas vai darbojas tās uzdevumā, vai bija šādā situācijā jebkurā brīdī iepriekšējo triju gadu laikā;

b)	minētajai personai jebkurā brīdī pēdējo piecu gadu laikposmā pirms tās iecelšanas ir vai ir bijusi būtiska līdzdalība vai balsstiesības jebkurā attiecīgajā skartajā personā, vai minētā persona ir vai ir bijusi jebkuras attiecīgās skartās personas darbinieks vai padomnieks;

c)	minētā persona negarantē pietiekamu objektivitāti attiecībā uz strīda vai strīdu izšķiršanu, par ko vēl jālemj;

d)	minētā persona ir darbinieks uzņēmumā, kas sniedz konsultācijas nodokļu jautājumos vai citādi profesionālā veidā sniedz konsultācijas nodokļu jomā, vai jebkurā brīdī pēdējo trīs gadu laikā pirms savas iecelšanas ir bijis tādā situācijā.

5. Jebkura attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde var pieprasīt, lai autoritatīva persona, kas iecelta saskaņā ar 2. vai 3. punktu, vai tās aizstājējs atklātu jebkādu ieinteresētību, attiecības vai jebkādu citu jautājumu, kas varētu ietekmēt minētās personas neatkarību vai objektivitāti vai kas varētu pamatoti radīt iespaidu par neobjektivitāti procesā.

12 mēnešus pēc padomdevējas komisijas lēmuma pasludināšanas neatkarīga autoritatīva persona, kas ir iekļauta padomdevējas komisijas sastāvā, neatrodas situācijā, kura kompetentajai iestādei būtu devusi iemeslu iebilst pret tās iecelšanu, kā paredzēts šajā punktā, ja tā būtu atradusies minētajā situācijā brīdī, kad tā tika iecelta tajā pašā padomdevējā komisijā.

6. Kompetento iestāžu pārstāvji un neatkarīgās autoritatīvās personas, kas ieceltas saskaņā ar šā panta 1. punktu, ievēlē priekšsēdētāju no 9. pantā minētā personu saraksta. Ja vien katras kompetentās iestādes pārstāvji un neatkarīgās autoritatīvās personas nav vienojušās citādi, priekšsēdētājs ir tiesnesis.

9. pants

Neatkarīgo autoritatīvo personu saraksts

1. Neatkarīgo autoritatīvo personu sarakstu veido visas neatkarīgās autoritatīvās personas, kuras izvirzījušas dalībvalstis. Šajā nolūkā katra dalībvalsts izvirza vismaz trīs personas, kas ir kompetentas un neatkarīgas un kas spēj rīkoties objektīvi un godīgi.

2. Katra dalībvalsts paziņo Komisijai to neatkarīgo autoritatīvo personu vārdus, kuras tā izvirzījusi. Katra dalībvalsts turklāt sniedz Komisijai pilnīgu un atjauninātu informāciju par minēto personu darba un akadēmisko pieredzi, kompetenci, zināšanām un jebkādiem interešu konfliktiem, kas tām varētu būt. Dalībvalstis var precizēt paziņojumā, kuru no minētajām personām var iecelt par priekšsēdētāju.

3. Dalībvalstis nekavējoties informē Komisiju par visām izmaiņām neatkarīgo personu sarakstā.

Katra dalībvalsts izstrādā procedūras jebkuras tās ieceltas personas svītrošanai no neatkarīgo autoritatīvo personu saraksta, ja minētā persona vairs nav neatkarīga.

Ja, ņemot vērā šā panta attiecīgos noteikumus, dalībvalstij ir pamatots iemesls iebilst pret neatkarīgas autoritatīvas personas palikšanu minētajā sarakstā neatkarības trūkuma dēļ, tā informē Komisiju un sniedz atbilstošus pierādījumus, kas pamato tās bažas. Komisija savukārt informē dalībvalsti, kura izvirzījusi šādu personu, par iebildumiem un to pamatojošiem pierādījumiem. Pamatojoties uz šādiem iebildumiem un to pamatojošiem pierādījumiem, pēdējā minētā dalībvalsts sešu mēnešu laikā veic nepieciešamos pasākumus, lai izmeklētu sūdzību, un izlemj, vai minēto personu paturēt sarakstā vai svītrot no tā. Pēc tam dalībvalsts attiecīgi nekavējoties paziņo to Komisijai.

10. pants

Strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija

1. Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes var vienoties padomdevējas komisijas vietā izveidot strīdu alternatīvās izšķiršanas komisiju (“strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija”), lai sniegtu atzinumu par to, kā izšķirt strīdus jautājumu saskaņā ar 14. pantu. Dalībvalstu kompetentās iestādes var arī vienoties izveidot strīdu alternatīvās izšķiršanas komisiju kā pastāvīga rakstura komiteju (“pastāvīga komiteja”).

2. Izņemot 8. panta 4. un 5. punktā izklāstītos noteikumus par tās locekļu neatkarību, strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas sastāvs un forma var atšķirties no padomdevējas komisijas.

Vajadzības gadījumā strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija var piemērot jebkuru strīdu izšķiršanas procesu vai metodi, lai atrisinātu strīdus jautājumu saistošā veidā. Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar šo pantu var vienoties par jebkuru citu strīdu izšķiršanas procesa veidu, tostarp “galīgā piedāvājuma” arbitrāžas procesu (ko dēvē arī par “pēdējā labākā piedāvājuma” arbitrāžu), un strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija to var piemērot kā alternatīvu strīdu izšķiršanas procesa veidam, ko piemēro padomdevēja komisija saskaņā ar 8. pantu, t. i., neatkarīgam atzinuma procesam.

3. Attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes vienojas par darbības noteikumiem saskaņā ar 11. pantu.

4. Šīs direktīvas 12. un 13. pantu piemēro strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijai, ja vien 11. pantā minētajos darbības noteikumos nav paredzēts citādi.

11. pants

Darbības noteikumi

1. Dalībvalstis paredz, ka 120 dienu laikposmā, kas paredzēts 6. panta 1. punktā, katras attiecīgās dalībvalsts kompetentā iestāde paziņo skartajai personai turpmāk minēto:

a)	padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas darbības noteikumus;

b)	datumu, līdz kuram pieņem atzinumu par strīdus jautājuma izšķiršanu;

c)	atsauces uz visām piemērojamām tiesību normām dalībvalstu tiesību aktos un visiem piemērojamajiem nolīgumiem vai konvencijām.

2. Darbības noteikumus paraksta to dalībvalstu kompetentās iestādes, kas iesaistītas strīdā.

Darbības noteikumos jo īpaši ir paredzēti šādi aspekti:

a)	strīdus jautājuma apraksts un raksturojums;

b)	darba uzdevumi, par kuriem dalībvalstu kompetentās iestādes vienojas attiecībā uz juridiskiem un faktu jautājumiem, kas jārisina;

c)	strīdu izšķiršanas struktūras forma, kas ir vai nu padomdevēja komisija, vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija, kā arī strīdu alternatīvās izšķiršanas procesa veids, ja tas atšķiras no neatkarīga atzinuma procesa, ko piemēro padomdevēja komisija;

d)	strīdu izšķiršanas procedūras termiņš;

e)	padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas sastāvs (tostarp locekļu skaits un vārdi, sīkāka informācija par to kompetenci un kvalifikāciju, kā arī jebkādu locekļu interešu konfliktu atklāšana);

f)	noteikumi, kas reglamentē skartās(-o) personas(-u) un trešo personu dalību procesā, memorandu, informācijas un pierādījumu apmaiņu, izmaksas, izmantojamo strīdu izšķiršanas procesa veidu un visus citus attiecīgos procesuālos vai organizatoriskos jautājumus;

g)	loģistikas pasākumi padomdevējas komisijas procesiem un tās atzinuma sniegšanai.

Ja padomdevēja komisija ir izveidota, lai sniegtu atzinumu saskaņā ar 6. panta 1. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu, darbības noteikumos izklāsta tikai to informāciju, kas minēta 11. panta 2. punkta otrās daļas a), d), e) un f) apakšpunktā.

3. Ar īstenošanas aktiem Komisija, pamatojoties uz šā panta 2. punkta otrās daļas noteikumiem, paredz darbības standartnoteikumus. Šādus darbības standartnoteikumus piemēro gadījumos, kad darbības noteikumi ir nepilnīgi vai ja tie skartajai personai nav paziņoti. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 20. panta 2. punktā minēto procedūru.

4. Ja kompetentās iestādes nav paziņojušas skartajai personai darbības noteikumus saskaņā ar 1. un 2. punktu, neatkarīgās autoritatīvās personas un priekšsēdētājs pabeidz darbības noteikumu izstrādi, pamatojoties uz standarta veidlapu, kas paredzēta 3. punktā, un nosūta tos skartajai personai divu nedēļu laikā no dienas, kad izveidota minētā padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija. Ja neatkarīgās personas un priekšsēdētājs nav vienojušies par darbības noteikumiem vai nav paziņojuši tos skartajai personai, skartā persona vai skartās personas var vērsties kādas attiecīgās dalībvalsts kompetentajā tiesā, lai iegūtu rīkojumu par darbības noteikumu īstenošanu.

12. pants

Procesa izmaksas

1. Izņemot 2. punktā paredzētos gadījumus un ja vien attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes nav vienojušās citādi, dalībvalstis sedz vienādās daļās šādas izmaksas:

a)	neatkarīgu autoritatīvu personu izdevumus, proti, summu, kas līdzvērtīga vidējai summai, ko parasti atmaksā attiecīgo dalībvalstu augstākā līmeņa ierēdņiem; un

b)	attiecīgā gadījumā neatkarīgu personu honorārus, kas nepārsniedz EUR 1 000 katrai personai dienā par katru padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas sanāksmes dienu.

Dalībvalstis nesedz izmaksas, kas radušās skartajai personai.

2. Ja skartā persona ir iesniegusi:

a)	paziņojumu par sūdzības atsaukšanu saskaņā ar 3. panta 6. punktu; vai

b)	pieprasījumu saskaņā ar 6. panta 1. punktu pēc noraidīšanas, kas veikta saskaņā ar 5. panta 1. punktu, un padomdevēja komisija ir nolēmusi, ka attiecīgās kompetentās iestādes ir rīkojušās pareizi, noraidot sūdzību,

un ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes tam piekrīt, visas 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētās izmaksas sedz skartā persona.

13. pants

Informācija, pierādījumi un uzklausīšana

1. Direktīvas 6. pantā minētās procedūras nolūkos, ja attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes tam piekrīt, attiecīgā(-ās) skartā(-ās) persona(-as) var sniegt padomdevējai komisijai vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijai jebkādu informāciju, pierādījumus vai dokumentus, kas var būt svarīgi lēmumam. Skartā(-ās) persona(-as) un attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes sniedz jebkādu informāciju, pierādījumus vai dokumentus pēc padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas pieprasījuma. Tomēr minētās kompetentās iestādes var atteikties sniegt informāciju padomdevējai komisijai jebkurā no šādiem gadījumiem:

a)	lai iegūtu informāciju, ir jāveic administratīvi pasākumi, kas ir pretrunā valsts tiesību aktiem;

b)	informāciju nevar iegūt saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem;

c)	informācija attiecas uz tirdzniecības noslēpumu, komercnoslēpumu, rūpniecisku noslēpumu, dienesta noslēpumu vai tirdzniecības procesu;

d)	informācijas izpaušana ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai.

2. Skartās personas, ja tās to pieprasa un ja tam piekrīt attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes, var ierasties padomdevējā komisijā vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijā vai var būt tajās pārstāvētas. Skartās personas ierodas padomdevējā komisijā vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijā vai ir tajās pārstāvētas pēc šo komisiju pieprasījuma.

3. Neatkarīgajām autoritatīvajām personām vai jebkuriem citiem locekļiem ir pienākums ievērot dienesta noslēpumu saskaņā ar katras attiecīgās dalībvalsts tiesību aktiem attiecībā uz informāciju, ko tās saņem kā padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas locekļi. Skartās personas un attiecīgā gadījumā to pārstāvji apņemas ievērot jebkuras tādas informācijas (tostarp informācijas par dokumentiem) slepenību, ko tās saņem šādu procesu laikā. Skartā persona un tās pārstāvji šajā sakarā sniedz paziņojumu attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ja tas tiek pieprasīts procesu laikā. Dalībvalstis pieņem atbilstošas sankcijas visiem noslēpuma glabāšanas pienākuma pārkāpumiem.

14. pants

Padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinums

1. Padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija sniedz savu atzinumu attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc dienas, kad tā tika izveidota. Ja padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija uzskata, ka strīdus jautājums ir tāds, ka atzinuma sniegšanai būtu vajadzīgi vairāk nekā seši mēneši, šo termiņu var pagarināt par trim mēnešiem. Padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija informē attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes un skartās personas par jebkādu šādu pagarinājumu.

2. Padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija savu atzinumu balsta uz 1. pantā minēto piemērojamo nolīgumu vai konvenciju noteikumiem, kā arī uz visiem piemērojamajiem valsts noteikumiem.

3. Padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija pieņem atzinumu ar tās locekļu vienkāršu balsu vairākumu. Ja balsu vairākumu nevar panākt, priekšsēdētāja balsojums nosaka galīgo atzinumu. Priekšsēdētājs paziņo kompetentajām iestādēm padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinumu.

15. pants

Galīgais lēmums

1. Sešu mēnešu laikā pēc padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinuma paziņošanas attiecīgās kompetentās iestādes vienojas par to, kā izšķirt strīdus jautājumu.

2. Kompetentās iestādes var pieņemt lēmumu, kas atšķiras no padomdevējas komisijas vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas atzinuma. Tomēr, ja tās nespēj panākt vienošanos par to, kā izšķirt strīdus jautājumu, minētais atzinums tām ir saistošs.

3. Katra dalībvalsts paredz, ka tās kompetentā iestāde nekavējoties paziņo skartajai personai galīgo lēmumu par strīdus jautājuma izšķiršanu. Ja šāds paziņojums nav nosūtīts 30 dienu laikā pēc lēmuma pieņemšanas, skartā persona var iesniegt pārsūdzību savas rezidences vietas dalībvalstī saskaņā ar piemērojamajiem valsts noteikumiem, lai iegūtu galīgo lēmumu.

4. Galīgais lēmums ir saistošs attiecīgajai dalībvalstij, un tas nerada precedentu. Galīgo lēmumu īsteno ar nosacījumu, ka skartā(-ās) persona(-as) 60 dienu laikā no dienas, kad galīgais lēmums tika paziņots, attiecīgajā gadījumā akceptē galīgo lēmumu un atsakās no tiesībām izmantot jebkādu citu tiesiskās aizsardzības līdzekli.

Izņemot gadījumus, kad attiecīgās dalībvalsts attiecīgā tiesa vai cita tiesu iestāde nolemj, ka, saskaņā ar tās piemērojamiem valsts noteikumiem par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un piemērojot 8. pantā minētos kritērijus, nebija nodrošināta neatkarība, galīgo lēmumu īsteno saskaņā ar valsts tiesību aktiem attiecīgajās dalībvalstīs, kuras galīgā lēmuma rezultātā groza savu nodokļu sistēmu neatkarīgi no jebkādiem termiņiem, kas paredzēti valsts tiesību aktos. Ja galīgais lēmums nav īstenots, skartā persona, lai panāktu tā īstenošanu, var vērsties tās dalībvalsts kompetentajā tiesā, kura galīgo lēmumu nav īstenojusi.

16. pants

Mijiedarbība ar valstu tiesvedībām un atkāpes

1. Tas, ka kādas dalībvalsts īstenota darbība, kas izraisa strīdus jautājumu, kļūst par galīgu saskaņā ar valsts tiesību aktiem, neliedz skartajai personai izmantot šajā direktīvā paredzētās procedūras.

2. Strīdus jautājuma iesniegšana izskatīšanai savstarpējas vienošanās procedūrā vai strīdu izšķiršanas procedūrā saskaņā ar attiecīgi 4. un 6. pantu neliedz dalībvalstij sākt vai turpināt tiesvedību vai administratīvos procesus un kriminālprocesus attiecībā uz vieniem un tiem pašiem jautājumiem.

3. Skartās personas var izmantot tiesiskās aizsardzības līdzekļus, kas tām pieejami saskaņā ar attiecīgo dalībvalstu tiesību aktiem. Tomēr, ja skartā persona ir sākusi tiesvedību, lai pieprasītu šādu tiesiskās aizsardzības līdzekli, attiecīgi 3. panta 5. punktā un 4. panta 1. punktā minēto termiņu tecējums sākas ar dienu, kurā spriedums, kas pasludināts minētajā tiesvedībā, ir kļuvis galīgs vai kurā minētā tiesvedība ir citādi pilnībā izbeigta, vai kurā tiesvedība ir apturēta.

4. Ja lēmumu par strīdus jautājumu ir pieņēmusi minētās dalībvalsts attiecīgā tiesa vai cita tiesu iestāde un ja minētās dalībvalsts tiesību akti neļauj dalībvalstij atkāpties no lēmuma, minētā dalībvalsts var paredzēt, ka:

pirms attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes saskaņā ar 4. pantā paredzēto savstarpējas vienošanās procedūru ir panākušas vienošanos par to pašu strīdus jautājumu, šādas dalībvalsts kompetentajai iestādei jāpaziņo pārējām attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm par attiecīgās tiesas vai citas tiesu iestādes lēmumu un par to, ka minētās procedūras jāizbeidz no dienas, kad saņemts šāds paziņojums;

pirms skartā persona ir iesniegusi pieprasījumu saskaņā ar 6. panta 1. punktu, 6. panta 1. punkta noteikumus nepiemēro, ja strīdus jautājums ir palicis neizšķirts visas 4. pantā paredzētās savstarpējas vienošanās procedūras laikā; šādā gadījumā minētās dalībvalsts kompetentā iestāde informē pārējās attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes par attiecīgās tiesas vai citas tiesu iestādes lēmuma sekām;

šīs direktīvas 6. pantā paredzētais strīdu izšķiršanas process jāizbeidz, ja attiecīgās tiesas vai citas tiesu iestādes lēmums ir pieņemts jebkurā laikā pēc tam, kad skartā persona ir iesniegusi pieprasījumu saskaņā ar 6. panta 1. punktu, bet pirms padomdevēja komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija ir sniegusi savu atzinumu attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm saskaņā ar 14. pantu; šādā gadījumā attiecīgās dalībvalsts kompetentajai iestādei jāinformē pārējās attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes un padomdevēju komisija vai strīdu alternatīvās izšķiršanas komisija par attiecīgās tiesas vai citas tiesu iestādes lēmuma sekām.

5. Ar sūdzības iesniegšanu, kā paredzēts 3. pantā, izbeidz jebkādu citu notiekošu procesu saskaņā ar savstarpējas vienošanās procedūru vai strīdu izšķiršanas procedūru saskaņā ar nolīgumu vai konvenciju, kas tiek interpretēta vai piemērota saistībā ar attiecīgo strīdus jautājumu. Šādu citu notiekošu procesu saistībā ar attiecīgo strīdus jautājumu izbeidz no dienas, kurā jebkura no attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir pirmoreiz saņēmusi sūdzību.

6. Atkāpjoties no 6. panta, attiecīgā dalībvalsts var liegt piekļuvi strīdu izšķiršanas procedūrai saskaņā ar minēto pantu gadījumos, ja minētajā dalībvalstī tika noteikts sods saistībā ar koriģētu ienākumu vai kapitālu izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, apzinātas saistību nepildīšanas vai klajas nolaidības rezultātā. Ja bija sākta tiesvedība vai administratīvie procesi, kuri, iespējams, varētu novest pie šādiem sodiem un ja šie procesi norit vienlaicīgi ar jebkuriem citiem šajā direktīvā minētiem procesiem, kompetentā iestāde var apturēt šajā direktīvā paredzētos procesus no sūdzības akceptēšanas dienas līdz minēto procesu galīgā iznākuma dienai.

7. Dalībvalsts var liegt piekļuvi strīdu izšķiršanas procedūrai saskaņā ar 6. pantu, izskatot katru gadījumu atsevišķi, ja strīdus jautājums neietver nodokļu dubulto uzlikšanu. Šādā gadījumā minētās dalībvalsts kompetentā iestāde nekavējoties informē skarto personu un pārējo attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes.

17. pants

Īpaši noteikumi privātpersonām un mazākiem uzņēmumiem

Ja skartā persona:

a)	ir privātpersona; vai

b)	nav liels uzņēmums vai neietilpst lielā grupā (kā abi definēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/34/ES (5)),

tad skartā persona sūdzības, atbildes uz lūgumu pēc papildu informācijas, atsaukšanu un pieprasījumus, kas precizēti attiecīgi 3. panta 1. punktā, 3. panta 4. punktā, 3. panta 6. punktā un 6. panta 1. punktā (“iesniegumi”), atkāpjoties no minētajiem noteikumiem, var iesniegt tikai tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kurā skartā persona ir rezidents. Minētās dalībvalsts kompetentā iestāde vienlaicīgi un divu mēnešu laikā pēc šādu iesniegumu saņemšanas paziņo par to visu pārējo attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Tiklīdz šāds paziņojums ir sniegts, uzskata, ka skartā persona ir iesniegusi iesniegumu visām attiecīgajām dalībvalstīm dienā, kad ir sniegts šāds paziņojums.

Gadījumā, ja tiek saņemta papildu informācija saskaņā ar 3. panta 4. punktu, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kas saņēma papildu informāciju, pārsūta kopiju vienlaicīgi visām citu attiecīgo dalībvalstu kompetentajām iestādēm. Tiklīdz šī iesniegšana ir veikta, uzskata, ka visas attiecīgās dalībvalstis ir saņēmušas papildu informāciju dienā, kad ir saņemta informācija.

18. pants

Publicitāte

1. Padomdevējas komisijas un strīdu alternatīvās izšķiršanas komisijas savus atzinumus izdod rakstiski.

2. Kompetentās iestādes var vienoties publicēt 15. pantā minētos galīgos lēmumus pilnībā, ja tam piekrīt katra attiecīgā skartā persona.

3. Ja kompetentā iestāde vai attiecīgā skartā persona nepiekrīt tam, ka galīgais lēmums tiek publicēts pilnībā, kompetentās iestādes publicē galīgā lēmuma kopsavilkumu. Minētajā kopsavilkumā iekļauj lietas un priekšmeta aprakstu, datumu, attiecīgos taksācijas periodus, juridisko pamatu, nozari un īsu aprakstu par galīgo iznākumu. Tajā iekļauj arī aprakstu par izmantotās arbitrāžas metodi.

Pirms publicēšanas kompetentās iestādes nosūta skartajai personai informāciju, kas jāpublicē saskaņā ar pirmo daļu. Ne vēlāk kā 60 dienas pēc šādas informācijas saņemšanas skartā persona var pieprasīt kompetentajai iestādei nepublicēt informāciju, kas attiecas uz jebkādu tirdzniecības noslēpumu, komercnoslēpumu, rūpniecisku vai dienesta noslēpumu vai tirdzniecības procesu vai kas ir pretrunā sabiedriskajai kārtībai.

4. Izmantojot īstenošanas aktus, Komisija izveido standarta veidlapas šā panta 2. un 3. punktā minētās informācijas paziņošanai. Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar 20. panta 2. punktā minēto procedūru.

5. Kompetentās iestādes nekavējoties paziņo Komisijai informāciju, kas jāpublicē saskaņā ar 3. punktu.

19. pants

Komisijas loma un administratīvais atbalsts

1. Komisija atjaunina un dara pieejamu tiešsaistē kompetento iestāžu sarakstu un neatkarīgo autoritatīvo personu sarakstu, kas minēti 8. panta 4. punktā. Minētajā sarakstā ir tikai minēto personu vārdi.

2. Dalībvalstis informē Komisiju par pasākumiem, ko tās veikušas, lai piemērotu sankcijas par visiem 13. pantā paredzētā noslēpuma glabāšanas pienākuma pārkāpumiem. Komisija par to informē pārējās dalībvalstis.

3. Komisija uztur centrālu repozitoriju, kurā tiek arhivēta un tiešsaistē darīta pieejama informācija, kas ir publicēta saskaņā ar 18. panta 2. un 3. punktu.

20. pants

Komiteju procedūra

1. Komisijai palīdz Strīdu izšķiršanas komiteja. Minētā komiteja ir komiteja Regulas (ES) Nr. 182/2011 nozīmē.

2. Ja ir atsauce uz šo punktu, piemēro Regulas (ES) Nr. 182/2011 5. pantu.

21. pants

Pārskatīšana

Līdz 2024. gada 30. jūnijam Komisija izvērtē šīs direktīvas īstenošanu un iesniedz ziņojumu Padomei. Minētajam ziņojumam vajadzības gadījumā pievieno leģislatīva akta priekšlikumu.

22. pants

Transponēšana

1. Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības vēlākais līdz 2019. gada 30. jūnijam. Dalībvalstis tūlīt dara zināmus Komisijai minēto noteikumu tekstus.

Kad dalībvalstis pieņem minētos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālai publikācijai. Dalībvalstis nosaka paņēmienus, kā izdarāma šāda atsauce.

2. Dalībvalstis dara Komisijai zināmus to tiesību aktu galvenos noteikumus, ko tās pieņem jomā, uz kuru attiecas šī direktīva.

23. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

To piemēro jebkurai sūdzībai, kas iesniegta kopš 2019. gada 1. jūlija par strīdus jautājumiem saistībā ar ienākumiem vai kapitālu, kurš gūts taksācijas gadā, kas sākas 2018. gada 1. janvārī vai pēc šā datuma. Tomēr attiecīgo dalībvalstu kompetentās iestādes var vienoties piemērot šo direktīvu attiecībā uz jebkuru sūdzību, kas iesniegta pirms minētās dienas vai par agrākiem taksācijas gadiem.

24. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

Luksemburgā, 2017. gada 10. oktobrī

Padomes vārdā –

priekšsēdētājs

T. TÕNISTE

(1) 2017. gada 6. jūlija atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(2) 2017. gada 22. februāra atzinums (Oficiālajā Vēstnesī vēl nav publicēts).

(3) OV L 225, 20.8.1990., 10. lpp.

(4) Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (OV L 55, 28.2.2011., 13. lpp.).

(5) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/34/ES (2013. gada 26. jūnijs) par noteiktu veidu uzņēmumu gada finanšu pārskatiem, konsolidētajiem finanšu pārskatiem un saistītiem ziņojumiem, ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2006/43/EK un atceļ Padomes Direktīvas 78/660/EEK un 83/349/EEK (OV L 182, 29.6.2013., 19. lpp.).

14.10.2017

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 265/23

KOMISIJAS ĪSTENOŠANAS LĒMUMS (ES) 2017/1857

(2017. gada 13. oktobris),

ar ko Amerikas Savienoto Valstu tiesisko, uzraudzības un izpildes sistēmas, kuras piemēro Regulētā tirgū tirgotu preču nākotnes līgumu tirdzniecības komisijas uzraudzītiem atvasināto instrumentu darījumiem, atzīst par līdzvērtīgām konkrētām Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem 11. panta prasībām

(Dokuments attiecas uz EEZ)

EIROPAS KOMISIJA,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 4. jūlija Regulu (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem (1) un jo īpaši tās 13. panta 2. punktu,

tā kā:

(1)

Regulas (ES) Nr. 648/2012 13. pantā paredzēts mehānisms, kura mērķis ir radīt risinājumus, ar ko nodrošināt konsekvenci starp Savienības un trešo valstu noteiktām tiesiskajām prasībām minētās regulas darbības jomā. Viens no minētajiem risinājumiem ir Komisijas pilnvaras pieņemt lēmumus, ar ko paziņo, ka trešās valsts tiesiskās, uzraudzības un izpildes sistēmas ir līdzvērtīgas Regulas (ES) Nr. 648/2012 4., 9., 10. un 11. pantā noteiktajām prasībām, līdz ar ko tiek uzskatīts, ka darījumu partneri, kas noslēguši darījumu, kurš ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, – ja vismaz viens no darījuma partneriem veic uzņēmējdarbību attiecīgajā trešajā valstī – ir izpildījuši minētās prasības, ievērojot trešās valsts tiesiskā režīma prasības. Minētais paziņojums par līdzvērtību ļauj izvairīties no dublējošiem vai pretrunīgiem noteikumiem un tādējādi palīdz sasniegt Regulas (ES) Nr. 648/2012 vispārējo mērķi samazināt sistēmisko risku un palielināt atvasināto instrumentu tirgus pārredzamību, nodrošinot, ka principi, par ko panākta vienošanās ar Savienības starptautiskajiem partneriem un kas noteikti minētajā regulā, starptautiskā mērogā tiek konsekventi piemēroti.

(2)

Regulas (ES) Nr. 648/2012 11. panta 1., 2. un 3. punktā (kā precizēts tehniskajos standartos, kas pieņemti saskaņā ar minētās regulas 11. panta 14. punkta a) un b) apakšpunktu un 11. panta 15. punktu) noteiktas Savienības tiesiskās prasības attiecībā uz noteikumu savlaicīgu apstiprināšanu, portfeļa sablīvēšanu un saskaņošanu, ko piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti, minētajiem līgumiem piemērojamie vērtēšanas un strīdu izšķiršanas pienākumi (“operacionālā riska mazināšanas metodes”), kā arī pienākumi saistībā ar nodrošinājuma (“maržu”) apmaiņu starp darījumu partneriem.

(3)

Lai trešās valsts tiesisko režīmu varētu uzskatīt par līdzvērtīgu Savienības tiesiskajam režīmam attiecībā uz operacionālā riska mazināšanas metodēm un maržu prasībām, piemērojamo tiesisko, uzraudzības un izpildes sistēmu iznākumam pēc būtības vajadzētu būt līdzvērtīgam Savienības prasībām attiecībā uz to panāktajiem regulatīvajiem mērķiem. Līdz ar to šā līdzvērtības novērtējuma mērķis ir pārliecināties, ka Amerikas Savienoto Valstu (ASV) tiesiskās, uzraudzības un izpildes sistēmas nodrošina, ka ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumi, kuriem CCP neveic tīrvērti un kurus noslēdzis vismaz viens darījuma partneris, kas veic uzņēmējdarbību minētajā trešajā valstī, nerada Savienības finanšu tirgiem risku, kurš būtu augstāks par to risku, kam minētie tirgi varētu tikt pakļauti, ja šāda veida līgumu noslēgtu darījumu partneri, kuri veic uzņēmējdarbību Savienībā, un ka līdz ar to minētās sistēmas Savienībā nerada nepieļaujama līmeņa sistēmisko risku.

(4)

Komisija 2013. gada 1. septembrī saņēma Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādes (EVTI) tehnisko konsultāciju par ASV tiesiskajām, uzraudzības un izpildes sistēmām (2), citstarp attiecībā uz operacionālā riska mazināšanas metodēm, ko piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti. EVTI savā tehniskajā konsultācijā konstatēja, ka ASV juridiski saistošās prasības par noteikumu savlaicīgu apstiprināšanu, portfeļa saskaņošanu un portfeļa sablīvēšanu ir līdzvērtīgas juridiski saistošajām prasībām, kuras piemēro saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 648/2012. Tomēr EVTI uzskatīja, ka tās novērtējuma laikā ASV strīdu izšķiršanas režīms nebija līdzvērtīgs Regulas (ES) Nr. 648/2012 11. panta 1. punktā noteiktajam režīmam. Turklāt EVTI konstatēja, ka attiecīgajā brīdī nebija iespējams novērtēt, vai divpusējām maržām piemērojamais režīms ir līdzvērtīgs, jo Savienībā vēl nebija izstrādāti tehniskie standarti divpusējo maržu noteikumu precizēšanai.

(5)

Komisija, veicot savu novērtējumu, ir ņēmusi vērā EVTI konsultāciju, kā arī kopš tā laika notikušās regulatīvās izmaiņas. Tomēr šā lēmuma pamatā nav tikai salīdzinoša analīze par ASV piemērojamajām tiesiskajām, uzraudzības un izpildes prasībām, bet arī novērtējums par minēto prasību iznākumu un to piemērotību no minētajiem līgumiem izrietošos riskus mazināt veidā, kas uzskatāms par līdzvērtīgu Regulas (ES) Nr. 648/2012 noteikto prasību iznākumam.

(6)

Tiesiskās, uzraudzības un izpildes sistēmas, ko ASV piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, ir noteiktas Doda-Franka Volstrītas reformas un patērētāju aizsardzības likuma (Dodd Frank Wall Street Reform and Consumer Protection Act) (“Doda-Franka akts”) VII sadaļā un konkrētajos īstenošanas noteikumos, ko pieņēmusi Regulētā tirgū tirgotu preču nākotnes līgumu tirdzniecības komisija (“CFTF noteikumi”). Ar Doda-Franka likumu, kas stājās spēkā 2010. gada jūlijā, ieviesa jaunu tiesisko regulējumu attiecībā uz noteiktiem ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, kas Preču biržas likuma (Commodity Exchange Act jeb CEA) 1.a iedaļas 47. punktā definēti kā mijmaiņas darījumi, ar mērķi mazināt sistēmisko risku, palielināt pārredzamību un veicināt tirgus integritāti finanšu sistēmā. Mijmaiņas darījumi ir CFTF jurisdikcijā, un lielāko daļu Doda-Franka likuma VII sadaļas operatīvo noteikumu sāka piemērot 2011. gadā.

(7)

Operacionālā riska mazināšanas metodes, ko piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti, ar Doda-Franka likuma 731. iedaļu pievienoja Preču biržas likumam kā jaunu 4.s iedaļas i) punktu, un tās piemēro mijmaiņas darījumu dīleriem un lielākajiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem, kā definēts Preču biržas likumā. Tāpēc šim lēmumam būtu jāaptver tiesiskās, uzraudzības un izpildes sistēmas attiecībā uz noteikumu savlaicīgu apstiprināšanu, portfeļa sablīvēšanu un saskaņošanu, vērtēšanas un strīdu izšķiršanas pienākumiem, kā arī maržu prasībām, kas piemērojamas mijmaiņas darījumu dīleriem un lielākajiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem, kuri veic uzņēmējdarbību ASV un kuri saņem atļauju un tiek uzraudzīti saskaņā ar CFTC noteikumiem. Tomēr šis lēmums nebūtu jāattiecina uz ASV tiesiskajām, uzraudzības un izpildes sistēmām, kas piemērojamas personām, kuras saskaņā ar 1934. gada Likumu par vērtspapīru biržu (15 U.S.C. 78a et seq.) Vērtspapīru un biržu darījumu komisijā ir reģistrētas kā uz vērtspapīriem balstītu mijmaiņas darījumu dīleri vai nozīmīgi uz vērtspapīriem balstītu mijmaiņas darījumu dalībnieki.

(8)

CFTC noteikumi par operacionālā riska mazināšanas metodēm, ko piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti, ietver pienākumus, kuri ir līdzīgi Regulas (ES) Nr. 648/2012 11. panta 1. un 2. punktā noteiktajiem pienākumiem. Proti, CFTC noteikumu 23. daļas I apakšdaļā ir ietvertas konkrētas sīki izstrādātas prasības par noteikumu savlaicīgu apstiprināšanu, portfeļa sablīvēšanu un saskaņošanu, vērtēšanas un strīdu izšķiršanas pienākumiem, ko piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti. CFTC noteikumu prasības ir līdzvērtīgas Regulas (ES) Nr. 648/2012 prasībām visos šādos aspektos: i) portfeļa saskaņošanas biežums un robežvērtības atbilst; ii) noteikumu savlaicīgas apstiprināšanas termiņi atbilst; iii) prasības par portfeļa sablīvēšanu, pamatojoties uz principu “ievēro vai paskaidro”; iv) prasības ik dienu vērtēt darījumus, kuriem nav veikta tīrvērte. Ņemot vērā, ka prasību, kuras attiecas uz vienošanos par strīdu izšķiršanu, darbības jomas atšķirībām ir ierobežota ietekme, minētās prasības arī būtu jāuzskata par līdzvērtīgām Regulas (ES) Nr. 648/2012 prasībām par strīdu izšķiršanu.

(9)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, saistībā ar CFTC jurisdikcijā esošiem mijmaiņas darījumiem, kas definēti Preču biržas likuma 1.a sadaļas 47. punktā, CFTC tiesiskās, uzraudzības un izpildes sistēmas, ko piemēro mijmaiņas darījumu dīleriem un nozīmīgiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem, ir līdzvērtīgas Regulas (ES) Nr. 648/2012 prasībām attiecībā uz noteikumu savlaicīgu apstiprināšanu, portfeļa sablīvēšanu un saskaņošanu, vērtēšanas un strīdu izšķiršanas pienākumiem, ko piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti, kā noteikts minētās regulas 11. panta 1. punktā un 11. panta 2. punktā.

(10)

Runājot par maržām attiecībā uz ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti, CFTC juridiski saistošās prasības veido 2016. gada janvārī publicētie noteikumi “Mijmaiņas darījumu, kuriem nav veikta tīrvērte, maržas prasības mijmaiņas darījumu dīleriem un nozīmīgiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem” (“galīgais maržas noteikums”) un 2016. gada augustā publicētajiem noteikumiem “Mijmaiņas darījumu, kuriem nav veikta tīrvērte, maržas prasības mijmaiņas darījumu dīleriem un nozīmīgiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem – maržas prasību pārrobežu piemērošana” (“pārrobežu maržu noteikums”).

(11)

Lai gan CFTF noteikumi par ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumu, kuriem CCP neveic tīrvērti, operacionālā riska mazināšanas metodēm ir piemērojami visiem mijmaiņas darījumu dīleriem un nozīmīgiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem, CFTC noteikumus par minēto ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumu maržām piemēro tikai mijmaiņas darījumu dīleriem un nozīmīgiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem, kas nav pakļauti prudenciālā regulējuma iestādei. Preču biržas likumā jēdziena “prudenciālā regulējuma iestāde” definīcija ietver Federālo rezervju sistēmas valdi, Valūtas kontroliera biroju, Federālo noguldījumu apdrošināšanas korporāciju, Lauksaimniecības kredītu administrāciju un Federālo mājokļu finansēšanas aģentūru.

(12)

CFTC noteikumos, ko piemēro maržām attiecībā uz ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti, pieprasīts vienīgi tas, ka apmaiņa ar sākotnējo maržu notiek ar “segtu darījumu partneri”, kā definēts CFTC noteikumu 23. sadaļas 151. punktā. Segts darījumu partneris ir darījumu partneris, kas ir “finansiālais galalietotājs ar būtisku mijmaiņas darījuma risku vai mijmaiņas darījuma struktūra, kura slēdz mijmaiņas darījumu ar segtu mijmaiņas darījuma struktūru.” Saskaņā ar CFTC noteikumu 23. sadaļas 150. punktu būtisks mijmaiņas darījumu risks ir ārpusbiržas atvasināto instrumentu, kuriem nav veikta tīrvērte, vidējā dienas nosacītā vērtība, kas pārsniedz USD 8 miljardus (8 000 miljoni), savukārt analogā robežvērtība, kas noteikta Komisijas Deleģētajās regulas (ES) 2016/2251 (3) 28. pantā, ir EUR 8 miljardi (8 000 miljoni). Savienībā prasībai apmainīties ar mainīgo maržu nav būtiskuma robežvērtības un to piemēro visiem darījumu partneriem, uz kuriem attiecas Regulas (ES) Nr. 648/2012 11. panta 3. punkts. CFTC noteikumi attiecībā uz sākotnējās un mainīgās maržas kombinēto minimālo pārveduma summu galīgajā maržas noteikumā ir USD 500 000, savukārt saistītā prasība, kas noteikta Deleģētās regulas (ES) 2016/2251 25. pantā, ir EUR 500 000. Ņemot vērā valūtu atšķirību ierobežoto ietekmi, minētās summas būtu jāuzskata par līdzvērtīgām.

(13)

Galīgā maržas noteikuma prasības attiecas uz mijmaiņas darījumiem, kas ietver gandrīz visus līgumus, kuri Regulā (ES) Nr. 648/2012 definēti kā ārpusbiržas atvasinātie instrumenti, izņemot regulētā tirgū netirgotus ārvalstu valūtas nākotnes darījumus un ārvalstu valūtas mijmaiņas darījumus, attiecībā uz kuriem galīgais maržas noteikums nenosaka nekādas prasības. Turklāt CFTC noteikumos nav ietverts nekāds īpašs režīms attiecībā uz strukturētiem produktiem, tostarp segtajām obligācijām un vērtspapīrošanas darījumiem. Savienībā ārvalstu valūtas mijmaiņas darījumiem un regulētā tirgū netirgotiem ārvalstu valūtas nākotnes darījumiem piemēro atbrīvojumu no sākotnējās maržas prasībām, un arī atvasinātajiem instrumentiem, kas riska ierobežošanas nolūkā ir asociēti ar segtajām obligācijām, var piemērot atbrīvojumu no sākotnējās maržas prasībām. Līdz ar to šis lēmums būtu jāattiecina tikai uz ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, kam maržas piemēro gan saskaņā ar Savienības noteikumiem, gan arī CFTC noteikumiem.

(14)

CFTC noteikumu prasības attiecībā uz sākotnējās maržas aprēķināšanu ir līdzvērtīgas Regulas (ES) Nr. 648/2012 prasībām. CTFT noteikumos, tāpat kā Deleģētās Regulas (ES) 2016/2251 IV pielikumā, ļauts izmantot standartizēto modeli. Turpretim iekšējos vai trešo personu modeļus var izmantot minētajam aprēķinam, ja tie ietver zināmus konkrētus parametrus, tostarp minimālos ticamības intervālus un maržinālos riska periodus, kā arī zināmus vēsturiskos datus, tostarp spriedzes periodus. Minētajiem modeļiem ir jāsaņem CFTC vai reģistrētas regulētā tirgū tirgotu nākotnes darījumu asociācijas apstiprinājums.

(15)

CFTC noteikumu prasības par atbilstīgu nodrošinājumu un par to, kā minētais nodrošinājums tiek turēts un nošķirts, ir līdzvērtīgas Deleģētās regulas (ES) 2016/2251 4. panta prasībām. CFTC noteikumos ietverts līdzvērtīgs saraksts ar atbilstīgu nodrošinājumu, un galīgā maržas noteikuma preambulā noteikts, ka mijmaiņas darījumu dīleriem un lielākajiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem, kas nav pakļauti prudenciālā regulējuma iestādei, būtu jāņem vērā nodrošinājuma koncentrācija. Līdz ar to CFTC prasības par maržām attiecībā uz ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti, būtu jāuzskata par līdzvērtīgām Regulas (ES) Nr. 648/2012 11. panta 3. punktā noteiktajām prasībām.

(16)

Kas attiecas uz profesionālā noslēpuma līdzvērtīga līmeņa aizsardzību, Amerikas Savienotajās Valstīs informācijai, kas atrodas CFTC un citu federālo regulatīvo iestāžu rīcībā, piemēro Privātuma likumu un Informācijas brīvības likumu. Saskaņā ar Informācijas brīvības likumu indivīdam vai organizācijai ir jāveic pasākumi, lai nodrošinātu iesniegtās informācijas konfidencialitāti. Tāpēc Privātuma likumā un Informācijas brīvības likumā paredzētas profesionālā noslēpuma garantijas (tostarp komercnoslēpumu aizsardzība), ja iestādes ar tiem dalās ar trešām personām, kuras ir līdzvērtīgas Regulas (ES) Nr. 648/2012 VIII sadaļā minētajām. Būtu jāuzskata, ka ASV prasības profesionālo noslēpumu aizsargā Regulā (ES) Nr. 648/2012 garantētajai aizsardzībai līdzvērtīgā līmenī.

(17)

Visbeidzot, kas attiecas uz tiesisko sistēmu efektīvu uzraudzību un izpildi ASV, CFTC ir plašas izmeklēšanas un uzraudzības pilnvaras, lai novērtētu atbilstību noteikumu savlaicīgai apstiprināšanai, portfeļa sablīvēšanai un saskaņošanai, vērtēšanas un strīdu izšķiršanas pienākumiem, ko piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti. CFTC var veikt virkni uzraudzības pasākumu, lai apturētu jebkādus piemērojamo prasību pārkāpumus. Turklāt ASV tiesiskais regulējums paredz civiltiesiskos sodus, tostarp pagaidu vai pastāvīgus ierobežojošus rīkojumus vai tiesas priekšrakstus, naudas sodus, kā arī kriminālsodus par piemērojamo prasību pārkāpumiem. Tāpēc būtu jāuzskata, ka ar minētajiem pasākumiem taisnīgā un nekropļojošā veidā tiek nodrošināta efektīva attiecīgo tiesisko, regulatīvo un izpildes sistēmu piemērošana saskaņā ar Doda-Franka likumu, Preču biržas likumu un CFTC noteikumiem, lai nodrošinātu efektīvu uzraudzību un izpildi.

(18)

Komisijai sadarbībā ar EVTI būtu jāturpina regulāri pārraudzīt šā lēmuma pamatā esošo ASV tiesisko, uzraudzības un izpildes sistēmu, kuras piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, norises un efektīvu īstenošanu saistībā ar noteikumu savlaicīgu apstiprināšanu, portfeļa sablīvēšanu un saskaņošanu, vērtēšanas, strīdu izšķiršanas un maržas prasībām, ko piemēro ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem CCP neveic tīrvērti. Tam nebūtu jāskar iespēja, ka Komisija jebkurā brīdī veic īpašu pārskatīšanu, ja attiecīgās norises liek Komisijai no jauna novērtēt ar šo lēmumu piešķirto līdzvērtību. Šādas atkārtotas novērtēšanas rezultātā varētu tikt atcelts šis lēmums.

(19)	Šajā lēmumā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Eiropas Vērtspapīru komitejas atzinumu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Regulas (ES) Nr. 648/2012 13. panta 3. punkta nolūkos Amerikas Savienoto Valstu (“ASV”) operacionālā riska mazināšanas metožu tiesiskās, uzraudzības un izpildes sistēmas, ko piemēro darījumiem, kurus Regulētā tirgū netirgotu nākotnes līgumu tirdzniecības komisija (“CFTC”) saskaņā ar Doda-Franka likuma 721. sadaļas a) punkta 21. apakšpunktu regulē kā “mijmaiņas darījumus” un kuriem CCP neveic tīrvērti, uzskata par līdzvērtīgām Regulas (ES) Nr. 648/2012 11. panta 1. un 2. punkta prasībām, ja vismaz viens no minēto darījumu partneriem veic uzņēmējdarbību ASV un ir reģistrēts CFTC kā mijmaiņas darījumu dīleris vai nozīmīgs mijmaiņas darījumu dalībnieks.

2. pants

Regulas (ES) Nr. 648/2012 13. panta 3. punkta nolūkos ASV nodrošinājuma apmaiņas tiesiskās, uzraudzības un izpildes sistēmas, ko piemēro darījumiem, kurus Regulētā tirgū netirgotu nākotnes līgumu tirdzniecības komisija (“CFTC”) saskaņā ar Doda-Franka likuma 721. sadaļas a) punkta 21. apakšpunktu regulē kā “mijmaiņas darījumus” un kuriem CCP neveic tīrvērti, uzskata par līdzvērtīgām Regulas (ES) Nr. 648/2012 11. panta 3. punkta prasībām, ja vismaz viens no minēto darījumu partneriem veic uzņēmējdarbību ASV un ir reģistrēts CFTC kā mijmaiņas darījumu dīleris vai nozīmīgs mijmaiņas darījumu dalībnieks un ja minētajam darījumu partnerim piemēro noteikumus “Mijmaiņas darījumu, kuriem nav veikta tīrvērte, maržas prasības mijmaiņas darījumu dīleriem un nozīmīgiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem” un “Mijmaiņas darījumu, kuriem nav veikta tīrvērte, maržas prasības mijmaiņas darījumu dīleriem un nozīmīgiem mijmaiņas darījumu dalībniekiem – maržas prasību pārrobežu piemērošana”.

3. pants

Šis lēmums stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tā publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

Briselē, 2017. gada 13. oktobrī

Komisijas vārdā –

priekšsēdētājs

Jean-Claude JUNCKER

(1) OV L 201, 27.7.2012., 1. lpp.

(2) ESMA/2013/BS/1157, Technical advice on third country regulatory equivalence under EMIR – US, Final report, European Securities and Markets Authority, 2013. gada 1. septembris.

(3) Komisijas 2016. gada 4. oktobra Deleģētā regula (ES) 2016/2251, ar ko Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem papildina attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem riska mazināšanas metodēm, kas paredzētas ārpusbiržas atvasināto instrumentu līgumiem, kuriem tīrvērti neveic centrālais darījumu partneris (OV L 340, 15.12.2016., 9. lpp.).

		ISSN 1977-0715
Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis		L 265

Izdevums latviešu valodā	Tiesību akti	60. gadagājums 2017. gada 14. oktobris

Saturs		I Leģislatīvi akti	Lappuse
		DIREKTĪVAS
	*	Padomes Direktīva (ES) 2017/1852 (2017. gada 10. oktobris) par nodokļu strīdu izšķiršanas mehānismiem Eiropas Savienībā	1

	II Neleģislatīvi akti
	LĒMUMI
*	Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2017/1853 (2017. gada 10. oktobris), ar kuru groza Īstenošanas lēmumu 2011/335/ES, ar ko Lietuvas Republikai atļauj piemērot atkāpi no 287. panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu	15
*	Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2017/1854 (2017. gada 10. oktobris), ar kuru groza Īstenošanas lēmumu 2014/797/ES, ar ko Igaunijas Republikai atļauj piemērot pasākumu, atkāpjoties no 26. panta 1. punkta a) apakšpunkta, 168. panta un 168.a panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu	17
*	Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2017/1855 (2017. gada 10. oktobris), ar ko Rumānijai atļauj piemērot īpašu pasākumu, atkāpjoties no 287. panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu	19
*	Padomes Īstenošanas lēmums (ES) 2017/1856 (2017. gada 10. oktobris), ar ko Polijas Republikai atļauj ieviest īpašu pasākumu, atkāpjoties no 193. panta Direktīvā 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu	21
*	Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) 2017/1857 (2017. gada 13. oktobris), ar ko Amerikas Savienoto Valstu tiesisko, uzraudzības un izpildes sistēmas, kuras piemēro Regulētā tirgū tirgotu preču nākotnes līgumu tirdzniecības komisijas uzraudzītiem atvasināto instrumentu darījumiem, atzīst par līdzvērtīgām konkrētām Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 648/2012 par ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem, centrālajiem darījumu partneriem un darījumu reģistriem 11. panta prasībām ( 1 )	23


	(1) Dokuments attiecas uz EEZ.