23.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 337/1

(1)

Pasaules finanšu krīze, kas sākās 2007.–2008. gadā, atklāja pārmērīgas spekulatīvas darbības, nopietnus trūkumus regulējumā, neefektīvu uzraudzību, tirgu nepārredzamību un pārāk sarežģītus produktus finanšu sistēmā. Savienība ir pieņēmusi virkni pasākumu, lai padarītu banku sistēmu stiprāku un stabilāku, tostarp nosakot stingrākas kapitāla prasības, noteikumus par labāku pārvaldību un uzraudzības un noregulējuma režīmiem, un lai nodrošinātu to, ka finanšu sistēma izpilda savu lomu kapitāla novirzīšanā reālās ekonomikas finansēšanai. Šajā kontekstā izšķiroša nozīme ir arī panākumiem, kas gūti, veidojot banku savienību. Tomēr krīze ir parādījusi arī vajadzību uzlabot pārredzamību un uzraudzību ne tikai tradicionālajā banku nozarē, bet arī jomās, kurās notiek banku darbībām līdzīgas kredītstarpniecības darbības, kas pazīstamas kā paralēlā banku sistēma, kuras apmērs ir satraucošs un saskaņā ar veiktajām aplēsēm tas jau atbilst pusei no regulēto banku sistēmas. Jebkura nepilnība šajās darbībās, kuras ir līdzīgas kredītiestāžu veiktajām, potenciāli var negatīvi ietekmēt pārējo finanšu sektoru.

(2)

Savā darbā, lai ierobežotu paralēlo banku sistēmu, Finanšu stabilitātes padome (FSP) un Eiropas Sistēmisko risku kolēģija (ESRK), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1092/2010 (5), ir identificējušas riskus, kādus rada vērtspapīru finansēšanas darījumi (“VFD”). VFD rezultātā var palielināties sviras efekts, procikliskums un savstarpējā saistība finanšu tirgos. Jo īpaši pārredzamības trūkums saistībā ar VFD izmantošanu ir traucējis regulatoriem un uzraudzītājiem, kā arī ieguldītājiem pareizi izvērtēt un uzraudzīt attiecīgos banku darbībām līdzīgo darbību riskus un savstarpējās saistības līmeni finanšu sistēmā laikposmā pirms finanšu krīzes un tās laikā. Ņemot vērā iepriekš minēto, FSP 2013. gada 29. augustā pieņēma politikas satvaru ar nosaukumu “Paralēlās banku sistēmas pārraudzības un regulējuma stiprināšana” (“FSP politikas satvars”), lai novērstu paralēlo banku sistēmu radītos riskus saistībā ar vērtspapīru aizdevumu un repo darījumiem, ko 2013. gada septembrī apstiprināja G20 valstu un valdību vadītāji.

(3)

FSP 2014. gada 14. oktobrī publicēja tiesisko regulējumu diskontiem par nodrošinājumu tādiem VFD, kuru tīrvērte nenotiek centralizēti. Gadījumā, ja nenotiek tīrvērte, šādas darbības rada ievērojamus riskus, ja nav pienācīga nodrošinājuma. Pārredzamības uzlabošana attiecībā uz klientu aktīvu atkalizmantošanu būtu pirmais solis virzienā uz to, lai atvieglotu darījuma partneru spēju analizēt un novērst riskus, savukārt FSP līdz 2016. gadam plāno pabeigt darbu pie ieteikumu kopuma par diskontiem tādiem VFD, kuru tīrvērte nenotiek centralizēti, nolūkā nepieļaut pārmērīgu sviras efektu un mazināt koncentrācijas risku un saistību neizpildes risku.

(4)

Komisija 2012. gada 19. martā publicēja Zaļo grāmatu par paralēlo banku sistēmu. Pamatojoties uz saņemtajām plašajām atsauksmēm un ņemot vērā starptautiskos notikumus, Komisija 2013. gada 4. septembrī izdeva Paziņojumu Padomei un Eiropas Parlamentam ar nosaukumu “Paralēlā banku sistēma – vēršanās pret jauniem riska avotiem finanšu nozarē”. Paziņojumā uzsvērts, ka VFD sarežģītais un neskaidrais raksturs rada grūtības identificēt darījumu partnerus un uzraudzīt riska koncentrāciju un ka tas arī rada pārmērīga sviras efekta veidošanos finanšu sistēmā.

(5)

Augsta līmeņa ekspertu grupa, ko vadīja Erkki Liikanen, 2012. gada oktobrī pieņēma ziņojumu par Savienības banku nozares struktūras reformu. Cita starpā tā apsvēra mijiedarbību starp tradicionālo un paralēlo banku sistēmu. Ziņojumā tika atzīti ar paralēlo banku sistēmas darbībām saistītie riski, piemēram, augsts sviras rādītājs un procikliskums, un tajā aicināts samazināt savstarpējo saistību starp bankām un paralēlo banku sistēmu, kas bija “inficēšanās” avots sistēmiskās banku krīzes laikā. Ziņojumā arī ierosināti konkrēti strukturāli pasākumi, lai novērstu atlikušos trūkumus Savienības banku nozarē.

(6)

Savienības banku sistēmas strukturālās reformas tiek izskatītas priekšlikumā Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par strukturālajiem pasākumiem, ar ko uzlabo ES kredītiestāžu noturību. Tomēr strukturālu pasākumu noteikšana bankām varētu radīt situāciju, kad atsevišķas darbības tiek novirzītas uz mazāk regulētām jomām, piemēram, uz paralēlo banku sektoru. Tādēļ minētajam priekšlikumam būtu jāpievieno šajā regulā izklāstītās saistošās pārredzamības un ziņošanas prasības attiecībā uz VFD. Tādējādi šajā regulā izklāstītie regulas pārredzamības noteikumi papildina minēto priekšlikumu.

(7)

Šī regula ir atbilde uz nepieciešamību uzlabot vērtspapīru finansēšanas tirgu pārredzamību un līdz ar to arī finanšu sistēmas pārredzamību. Lai nodrošinātu līdzvērtīgus konkurences apstākļus un starptautisku konverģenci, šajā regulā tiek ievērots FSP politikas satvars. Ar to izveido Savienības regulējumu, saskaņā ar kuru datus par VFD var efektīvi paziņot darījumu reģistriem un informāciju par VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumiem atklāj ieguldītājiem kolektīvo ieguldījumu uzņēmumos. Šajā regulā iekļautajā VFD definīcijā nav ietverti atvasināto instrumentu līgumi Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 648/2012 (6) izpratnē. Tomēr ir ietverti darījumi, kurus parasti dēvē par likviditātes mijmaiņas līgumiem un nodrošinājuma mijmaiņas līgumiem, kuri neietilpst Regulas (ES) Nr. 648/2012 atvasināto instrumentu līgumu definīcijā. Šo nepieciešamību pēc starptautiskas konverģences pastiprina varbūtība, ka pēc Savienības banku nozares strukturālās reformas tās darbības, ko pašlaik veic tradicionālās bankas, varētu migrēt uz paralēlo banku sektoru un aptvert finanšu un nefinanšu sabiedrības. Tādēļ šīs darbības regulatoriem un uzraudzītājiem var kļūt vēl mazāk pārredzamas, neļaujot tiem gūt pienācīgu pārskatu par riskiem, kas saistīti ar VFD. Tas tikai padarītu vēl ciešākas jau izveidojušās saites starp regulēto un paralēlo banku sektoru konkrētos tirgos.

(8)

Izmaiņas tirgus praksēs un tehnoloģiju attīstība tirgus dalībniekiem ļauj izmantot tādus darījumus, kas nav tradicionāli VFD, kā finansējuma avotu, likviditātei un nodrošinājuma pārvaldībai, kā peļņas palielināšanas stratēģiju, lai segtu īso pārdošanu vai dividenžu nodokļu arbitrāžai. Šādiem darījumiem varētu būt līdzvērtīga ekonomiskā ietekme, un tie varētu radīt riskus, kas līdzīgi VFD, tostarp procikliskumu, ko izraisa nepastāvīgās aktīvu vērtības un svārstīgums; termiņu vai likviditātes pārveidošanu, kas rodas, ilgtermiņa vai nelikvīdus aktīvus finansējot ar īstermiņa vai likvīdiem aktīviem; un finanšu sistēmas “inficēšanos”, ko rada tādu darījumu ķēžu savstarpējā saistība, kuri ietver nodrošinājuma atkalizmantošanu.

(9)

Risinot jautājumus, kam pievērsta uzmanība FSP politikas satvarā, un reaģējot uz gaidāmajām pārmaiņām pēc Savienības banku nozares strukturālās reformas, dalībvalstis, domājams, pieņems atšķirīgus valsts līmeņa pasākumus, kas varētu radīt šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai un kaitēt tirgus dalībniekiem un finanšu stabilitātei. Turklāt tas, ka nav saskaņotu pārredzamības noteikumu, apgrūtina valstu iestāžu uzdevumu salīdzināt mikrolīmeņa datus, kas saņemti no dažādām dalībvalstīm, un tādējādi izprast reālos riskus, kādus atsevišķi tirgus dalībnieki rada sistēmai. Tāpēc ir nepieciešams novērst šādu traucējumu un šķēršļu rašanos Savienībā. Tādējādi šīs regulas atbilstīgs juridiskais pamats ir Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pants, kuru interpretē atbilstīgi konsekventai Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai.

(10)

Tāpēc jaunajos noteikumos par pārredzamību būtu jāparedz datu ziņošana par VFD, ko noslēguši visi tirgus dalībnieki – par to, vai tie ir finanšu vai nefinanšu struktūras, tostarp par nodrošinājuma sastāvu, par to, vai nodrošinājums ir pieejams atkalizmantošanai vai arī tas ir ticis atkalizmantots, par nodrošinājuma aizstāšanu dienas beigās un par piemērotajiem diskontiem. Lai samazinātu papildu darbības izmaksas tirgus dalībniekiem, jaunajiem noteikumiem un standartiem būtu jābalstās uz esošo infrastruktūru, darbības procesiem un formātiem, kas ir ieviesti, lai par atvasināto instrumentu līgumiem ziņotu darījumu reģistriem. Minētajā sakarā Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei) (“EVTI”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1095/2010 (7), ciktāl iespējams un vajadzīgs, būtu jāsamazina pārklāšanās un jāizvairās no nekonsekvences starp tehniskajiem standartiem, kas pieņemti, ievērojot šo regulu, un tiem, kas pieņemti, ievērojot Regulas (ES) Nr. 648/2012 9. pantu. Šajā regulā izklāstītajam tiesiskajam regulējumam, cik iespējams, vajadzētu būt tādam pašam, kā noteikts Regulā (ES) Nr. 648/2012 attiecībā uz ziņošanu par atvasināto instrumentu līgumiem darījumu reģistriem, kuri reģistrēti šim nolūkam. Ar to būtu arī jādod iespēja darījumu reģistriem, kuri ir reģistrēti vai atzīti saskaņā ar minēto regulu, pildīt ar šo regulu paredzēto reģistru funkciju, ja tie atbilst konkrētiem papildu kritērijiem un ja tie ir pabeiguši vienkāršotu reģistrēšanas procesu.

(11)

Lai nodrošinātu EVTI pilnvaru noteikt sankcijas saskaņotību un efektivitāti, uz tirgus dalībniekiem, kurus aptver šīs regulas darbības joma, atsaucoties uz Regulu (ES) Nr. 648/2012, būtu jāattiecina noteikumi par EVTI pilnvarām, kā noteikts minētajā regulā un kas attiecībā uz procedūras noteikumiem ir precizēti deleģētajos aktos, kuri pieņemti, ievērojot minētās regulas 64. panta 7. punktu.

(12)

Pienākums ziņot par VFD darījumu reģistriem nebūtu jāattiecina uz darījumiem ar Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) dalībniekiem. Tomēr, lai nodrošinātu, ka regulatori un uzraudzītāji gūst pienācīgu pārskatu par riskiem, kas saistīti ar VFD, kurus noslēgušas struktūras, ko tie regulē vai uzrauga, attiecīgajām iestādēm un ECBS dalībniekiem būtu cieši jāsadarbojas. Ar šādu sadarbību regulatoriem un uzraudzītajiem būtu jāvar izpildīt to attiecīgos pienākumus un pilnvaras. Šādai sadarbībai vajadzētu būt konfidenciālai un balstītai uz attiecīgo kompetento iestāžu pamatotu pieprasījumu, un tā būtu jāsniedz tikai ar nolūku ļaut minētajām iestādēm pildīt savus attiecīgos uzdevumus, pienācīgi ņemot vērā principus un prasības attiecībā uz centrālās bankas neatkarību, un veikt savus pienākumus kā monetārajām iestādēm, tostarp veicot ar monetāro, valūtas maiņas kursu un finanšu stabilitātes politiku saistītas darbības, kuras ECBS dalībniekiem ir juridiskas tiesības veikt. ECBS dalībniekiem vajadzētu būt iespējai atteikties sniegt informāciju, ja tie ir iesaistījušies darījumos, pildot savus pienākumus kā monetārās iestādes. Tiem būtu jāpaziņo prasītājai iestādei par katru šādu atteikumu kopā ar atteikuma pamatojumu.

(13)

Informācija par riskiem, kas piemīt vērtspapīru finansēšanas tirgiem, būtu jāuzglabā centralizēti, un tai vajadzētu būt viegli un tiešā veidā pieejamai, inter alia, EVTI, Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Banku iestādei) (“EBI”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (8), Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestādei) (“EAAPI”), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1094/2010 (9), attiecīgajām kompetentajām iestādēm, ESRK un attiecīgajām ECBS centrālajām bankām, tostarp Eiropas Centrālajai bankai (ECB), tai veicot savus pienākumus kā vienotajam uzraudzības mehānismam saskaņā ar Padomes Regulu (ES) Nr. 1024/2013 (10), lai varētu identificēt un uzraudzīt finanšu stabilitāti apdraudošos riskus, kas saistīti ar regulēto un neregulēto struktūru veiktajām paralēlās banku sistēmas darbībām. Izstrādājot vai ierosinot pārskatīt regulatīvos tehniskos standartus, kas paredzēti šajā regulā, EVTI būtu jāņem vērā tehniskie standarti, kas pieņemti, ievērojot Regulas (ES) Nr. 648/2012 81. pantu, ar kuru reglamentē darījumu reģistrus attiecībā uz atvasināto instrumentu līgumiem, un minēto tehnisko standartu turpmākā attīstība. EVTI arī būtu jātiecas nodrošināt, lai attiecīgajām kompetentajām iestādēm, ESRK un attiecīgajām ECBS centrālajām bankām, tostarp ECB, būtu tieša un tūlītēja piekļuve informācijai, kas vajadzīga, lai tās varētu veikt savus pienākumus, tostarp pienākumus noteikt un īstenot monetāro politiku un veikt finanšu tirgu infrastruktūru uzraudzību. Lai to nodrošinātu, EVTI regulatīvo tehnisko standartu projektā būtu jāparedz noteikumi par piekļuvi šādai informācijai.

(14)

Jāievieš noteikumi par informācijas apmaiņu starp kompetentajām iestādēm un jāstiprina palīdzības un sadarbības pienākumi, kas tām ir citai pret citu. Pārrobežu darbību pieaugošās aktivitātes dēļ kompetentajām iestādēm būtu savstarpēji jāsniedz attiecīgā informācija, kas vajadzīga to funkciju izpildei, lai nodrošinātu šīs regulas faktisko piemērošanu, tostarp piemērošanu situācijās, kad pārkāpums vai aizdomas par pārkāpumu var būt svarīgs iestādēm divās vai vairākās dalībvalstīs. Apmainoties ar informāciju, ir stingri jāievēro dienesta noslēpums, lai nodrošinātu nevainojamu minētās informācijas nosūtīšanu un īpašu tiesību aizsardzību. Neskarot valstu krimināltiesības vai nodokļu tiesības, kompetentajām iestādēm, EVTI, struktūrām vai fiziskām vai juridiskām personām, kas nav kompetentās iestādes un kas saņem konfidenciālu informāciju, tā būtu jāizmanto tikai savu pienākumu un funkciju pildīšanai. Tomēr tam nebūtu jāattur valsts iestādes, kas atbildīgas par sliktas pārvaldības novēršanu, kā arī par šādu gadījumu izmeklēšanu vai labošanu, no to funkciju veikšanas saskaņā ar valsts tiesību aktiem.

(15)

VFD plaši izmanto kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu pārvaldnieki efektīvai portfeļa pārvaldīšanai. Šāda izmantošana var ievērojami ietekmēt šo kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu darbības rezultātus. VFD var izmantot vai nu ieguldījumu mērķu izpildei, vai arī peļņas palielināšanai. Pārvaldnieki arī izmanto kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumus, kuru ietekme ir līdzvērtīga VFD ietekmei. VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumus kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu pārvaldnieki plaši izmanto, lai iesaistītos noteiktās stratēģijās vai lai palielinātu to peļņu. VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumu izmantošana varētu palielināt vispārējo kolektīvo ieguldījumu uzņēmuma riska profilu, taču to izmantojums nav pienācīgi atklāts ieguldītājiem. Ir ļoti svarīgi nodrošināt, lai ieguldītāji šādos kolektīvo ieguldījumu uzņēmumos varētu pieņemt apzinātus lēmumus un novērtēt kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu vispārējo riska un ienesīguma profilu. Izvērtējot VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumus, kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam būtu jāapsver ne tikai darījuma juridiskā forma, bet arī būtība.

(16)

Ieguldījumi, kas veikti, pamatojoties uz nepilnīgu vai neprecīzu informāciju par kolektīvo ieguldījumu uzņēmuma ieguldījumu stratēģiju, ieguldītājiem var radīt būtiskus zaudējumus. Tādēļ ir ārkārtīgi svarīgi, lai kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi atklātu visu attiecīgo detalizēto informāciju, kas saistīta ar VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumu izmantošanu. Turklāt pilnīga pārredzamība kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu jomā ir īpaši būtiska, jo visi aktīvi, kurus izmanto VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumos, nepieder kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu pārvaldniekiem, bet gan to ieguldītājiem. Tāpēc pilnīga atklātība attiecībā uz VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumiem ir būtisks instruments, lai nodrošinātos pret iespējamiem interešu konfliktiem.

(17)

Jaunie noteikumi par VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumu pārredzamību ir cieši saistīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/65/EK (11) un Direktīvu 2011/61/ES (12), jo minētās direktīvas veido tiesisko regulējumu, kas reglamentē kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu izveidi, pārvaldību un tirdzniecību.

(18)

Kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi drīkst darboties kā pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumi (PVKIU), ko pārvalda PVKIU pārvaldības sabiedrības, vai kā PVKIU ieguldījumu sabiedrības, kuras saņēmuši atļauju saskaņā ar Direktīvu 2009/65/EK, vai kā alternatīvo ieguldījumi fondi (AIF), ko pārvalda alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldnieki (AIFP), kuri saņēmuši atļauju vai reģistrēti saskaņā ar Direktīvu 2011/61/ES. Ar šo regulu ieviestie jaunie noteikumi par VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumu pārredzamību papildina minēto direktīvu noteikumus, un tie būtu jāpiemēro papildus minēto direktīvu noteikumiem.

(19)

Lai ieguldītājiem dotu iespēju apzināties, kādi riski saistīti ar VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumu izmantošanu, kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu pārvaldniekiem periodiskos pārskatos būtu sīki jāziņo par visiem gadījumiem, kad tie izmanto minētās metodes. Esošie periodiskie pārskati, kas jāsagatavo PVKIU pārvaldības sabiedrībām vai PVKIU ieguldījumu sabiedrībām un AIFP, būtu vēl jāpapildina ar informāciju par VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumu izmantošanu. Sīkāk precizējot minēto periodisko pārskatu saturu, EVTI būtu jāņem vērā administratīvais slogs un īpatnības, kas piemīt dažādiem VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumiem.

(20)

Kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu ieguldījumu politika attiecībā uz VFD un kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumiem būtu skaidri jāatklāj pirms līguma noslēgšanas sagatavotajos dokumentos, piemēram, saistībā ar PVKIU – attiecīgajos prospektos un attiecībā uz AIF – pirms līguma noslēgšanas ieguldītājiem paziņojamajā informācijā. Ar to būtu jānodrošina, lai ieguldītāji izprastu un novērtētu attiecīgos riskus, pirms tie pieņem lēmumu par ieguldījumu konkrētā PVKIU vai AIF.

(21)

Nodrošinājuma atkalizmantošana nodrošina likviditāti un ļauj darījumu partneriem samazināt finansēšanas izmaksas. Tomēr tai ir tendence veidot sarežģītas nodrošinājuma ķēdes starp tradicionālo un paralēlo banku sistēmu, tādējādi radot riskus finanšu stabilitātei. Pārredzamības trūkums par to, kādā mērā finanšu instrumenti, kuri tiek piedāvāti kā nodrošinājums, ir tikuši atkalizmantoti, un par attiecīgajiem riskiem bankrota gadījumā var mazināt uzticēšanos darījumu partneriem un palielināt finanšu stabilitāti apdraudošos riskus.

(22)

Lai palielinātu pārredzamību attiecībā uz atkalizmantošanu, būtu jānosaka minimālās informācijas prasības. Atkalizmantošanai būtu jānotiek vienīgi tad, ja darījumu partneris, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, ir skaidri informēts un ir sniedzis piekrišanu. Tādēļ atkalizmantošanas tiesības būtu jāatspoguļo tā darījumu partnera vērtspapīru kontā, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, ja vien minēto kontu nereglamentē trešās valsts tiesību akti, kuros atkalizmantošanas atspoguļošanai paredzēt citi piemēroti līdzekļi.

(23)

Lai gan šajā regulā paredzēto atkalizmantošanas noteikumu darbības joma ir plašāka par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/47/EK (13) darbības jomu, ar šo regulu netiek grozīta minētās direktīvas darbības joma, bet tā drīzāk būtu jāskata papildus minētajai direktīvai. Nosacījumi, ar kādiem darījumu partneriem ir atkalizmantošanas tiesības un ar kādiem tie var īstenot šīs tiesības, nekādā veidā nedrīkstētu mazināt aizsardzību, kas līgumam par finanšu nodrošinājumu īpašumtiesību nodošanas veidā paredzēta saskaņā ar Direktīvu 2002/47/EK. Ņemot vērā minēto, jebkādiem pārredzamības prasību pārkāpumiem attiecībā uz atkalizmantošanu nebūtu jāietekmē valsts tiesību akti saistībā ar darījuma spēkā esamību vai sekām.

(24)

Šajā regulā paredzēti stingri noteikumi par informāciju, kas darījumu partneriem jāatklāj par atkalizmantošanu, un tiem nebūtu jāskar tādu nozaru noteikumu piemērošana, kas pielāgoti konkrētiem dalībniekiem, struktūrām un situācijām. Tāpēc šajā regulā paredzētie noteikumi par atkalizmantošanu būtu jāpiemēro, piemēram, kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem un turētājbankām vai ieguldījumu brokeru sabiedrības klientiem tikai tiktāl, ciktāl kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem vai klientu aktīvu aizsardzībai piemērojamā tiesiskajā regulējumā attiecībā uz atkalizmantošanu nav paredzēti vēl stingrāki noteikumi, kuri veido lex specialis un kuriem tiek piešķirta prioritāte salīdzinājumā ar šīs regulas noteikumiem. Jo īpaši šai regulai nebūtu jāskar noteikumi saskaņā ar Savienības vai valstu tiesību aktiem, kas ierobežo darījumu partneru spēju iesaistīties tādu finanšu instrumentu atkalizmantošanā, kurus darījumu partneri vai personas, kas nav darījumu partneri, ir snieguši par nodrošinājumu. Atkalizmantošanas prasību piemērošana būtu jāatliek uz sešiem mēnešiem pēc šīs regulas spēkā stāšanās dienas, lai darījuma partneriem sniegtu pietiekami daudz laika pielāgot savus nenokārtotos nodrošinājuma līgumus, tostarp jumta līgumus, un nodrošināt to, ka jaunie nodrošinājuma līgumi atbilst šai regulai.

(25)

Lai veicinātu starptautiski saskaņotu terminoloģiju, šajā regulā termins “atkalizmantošana” izmantots atbilstoši FSP politikas satvaram. Tomēr tam nebūtu jārada nekonsekvence Savienības acquis un jo īpaši tam nebūtu jāskar termina “atkalizmantošana” (“atkārtota izmantošana”) izpratne, ko izmanto Direktīvā 2009/65/EK un Direktīvā 2011/61/ES.

(26)

Lai nodrošinātu, ka darījumu partneri ievēro no šīs regulas izrietošās saistības un ka tiem piemēro līdzīgu attieksmi visā Savienībā, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai kompetentajām iestādēm būtu pilnvaras piemērot administratīvus sodus un citus administratīvus pasākumus, kas būtu iedarbīgi, samērīgi un atturoši. Tāpēc šajā regulā noteiktajiem administratīvajiem sodiem un citiem administratīvajiem pasākumiem būtu jāatbilst konkrētām pamatprasībām attiecībā uz adresātiem, kritērijiem, kas ņemami vērā, piemērojot sankciju vai pasākumu, sankciju vai pasākumu publicēšanu, galvenajām pilnvarām piemērot sankcijas un administratīvo finansiālo sankciju apmēriem. Ir lietderīgi, ka sankcijas un citi pasākumi, kas noteikti saskaņā ar Direktīvu 2009/65/EK un Direktīvu 2011/61/ES, attiecas uz šajā regulā noteikto pārredzamības pienākumu, kas attiecas uz kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem, pārkāpumiem.

(27)

Kompetentajām iestādēm piešķirtajām sankciju piemērošanas pilnvarām nebūtu jāskar ECB ekskluzīvā kompetence anulēt kredītiestāžu atļaujas prudenciālās uzraudzības vajadzībām saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

(28)

Šīs regulas noteikumi par darījumu reģistru reģistrācijas pieteikumu un reģistrācijas atsaukumu neietekmē Regulas (ES) Nr. 1095/2010 V nodaļā paredzētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus.

(29)

Tehniskajiem standartiem finanšu pakalpojumu nozarē būtu jānodrošina konsekventa saskaņošana un noguldītāju, ieguldītāju un patērētāju atbilstīga aizsardzība visā Savienībā. Tā kā EVTI ir struktūra ar augsti specializētām zināšanām, ir efektīvi un lietderīgi tai uzticēt tādu regulatīvu tehnisko un īstenošanas standartu projektu izstrādi, kas nav saistīti ar politisku izvēli. Izstrādājot tehniskos standartus, EVTI būtu jānodrošina efektīvas administratīvas un ziņošanas procedūras. Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt regulatīvus tehniskos standartus, izmantojot deleģētos aktus saskaņā ar LESD 290. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 10. līdz 14. pantu, šādās jomās: sīkāka informācija, kas sniedzama par dažādiem VFD veidiem; sīkāka informācija par darījumu reģistra reģistrācijas pieteikšanu vai reģistrācijas paplašināšanu; sīkāka informācija par procedūrām, kuras darījumu reģistriem jāpiemēro, lai pārbaudītu tiem ziņoto informāciju par VFD; darījumu reģistra datu publicēšanas biežums, publicēšanas informācija un prasības attiecībā uz un piekļuve darījumu reģistra datiem; un vajadzības gadījumā pielikuma satura sīkāka precizēšana.

(30)

Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt EVTI izstrādātos īstenošanas tehniskos standartus, izmantojot īstenošanas aktus saskaņā ar LESD 291. pantu un saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1095/2010 15. pantu, attiecībā uz ziņojumu formātu un biežumu, darījumu reģistra reģistrācijas pieteikuma formātu vai reģistrācijas paplašināšanu, kā arī procedūrām un veidlapām, lai ar EVTI veiktu informācijas apmaiņu par sankcijām un citiem pasākumiem.

(31)

Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt tiesību aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz grozījumu veikšanu to struktūru sarakstā, kuras ir izslēgtas no šīs regulas darbības jomas, un attiecībā uz maksas veidiem, pakalpojumiem, par kuriem to iekasē, maksas apmēru un kārtību, kādā darījumu reģistriem jāveic samaksa. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(32)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai pieņemt lēmumus par trešo valstu noteikumu novērtēšanu trešās valsts darījumu reģistru atzīšanas nolūkā un lai izvairītos no iespējamām dublējošām vai pretrunīgām prasībām. Novērtējumam, kas ir lēmumu par trešo valstu ziņošanas prasību līdzvērtību pamatā, nebūtu jāskar darījumu reģistra, kas veic uzņēmējdarbību minētajā trešā valstī un ko ir atzinusi EVTI, tiesības sniegt ziņošanas pakalpojumus struktūrām, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā, jo lēmuma par līdzvērtību nolūkā atzīšanas lēmuma pieņemšanai vajadzētu būt neatkarīgai no šāda novērtējuma.

(33)

Ja īstenošanas akts par līdzvērtību tiek atcelts, uz darījumu partneriem atkal automātiski būtu jāattiecina visas šajā regulā noteiktās prasības.

(34)

Attiecīgā gadījumā Komisijai būtu jāsadarbojas ar trešo valstu iestādēm, lai rastu savstarpēji atbalstošus risinājumus, kas nodrošina saskaņotību starp šo regulu un minēto trešo valstu noteiktajām prasībām, un tādējādi šajā ziņā izvairītos no iespējamas prasību dublēšanās.

(35)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus, proti, uzlabot noteiktu finanšu tirgu darbību pārredzamību kā, piemēram, VFD izmantošanu un nodrošinājuma atkalizmantošanu, lai nodrošinātu attiecīgo risku uzraudzību un identificēšanu, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet šīs regulas mēroga un iedarbības dēļ tos var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(36)

Šajā regulā tiek ievērotas pamattiesības un Eiropas Savienības Pamattiesību hartā noteiktie principi, jo īpaši tiesības uz personas datu aizsardzību, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz aizstāvību un ne bis in idem principa piemērošanu, darījumdarbības brīvība, tiesības uz īpašumu, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Šī regula jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(37)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 45/2001 (14) 28. panta 2. punktu notika apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2014. gada 11. jūlijā sniedza atzinumu (15).

(38)

Jebkādai personas datu apmaiņai vai nosūtīšanai starp dalībvalstu kompetentajām iestādēm vai starp darījumu reģistriem būtu jānotiek saskaņā ar noteikumiem par personas datu nodošanu, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (16). Jebkādai EVTI, EBI vai EAAPI veiktai personas datu apmaiņai vai to nosūtīšanai būtu jānotiek saskaņā ar Regulā (EK) Nr. 45/2001 paredzētajiem personas datu nosūtīšanas noteikumiem.

(39)

Komisijai ar EVTI palīdzību būtu jāuzrauga un jāsagatavo ziņojumi Eiropas Parlamentam un Padomei par šajā regulā noteiktās ziņošanas prasības piemērošanu starptautiskā mērogā. Laikam, kāds Komisijai tiek paredzēts ziņojuma iesniegšanai, vajadzētu būt tādam, kas ļautu šīs regulas iepriekšēju efektīvu piemērošanu.

(40)

Ņemot vērā tā darba rezultātus, kas veikts attiecīgajos starptautiskajos forumos, un ar EVTI, EBI un ESRK palīdzību Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par progresu, kas gūts starptautiskos centienos mazināt ar VFD saistītos riskus, tostarp FSP ieteikumi par diskontiem tādiem VFD, kuru tīrvērte nenotiek centralizēti, un par minēto ieteikumu piemērotību Savienības tirgiem.

(41)

Šajā regulā izklāstīto pārredzamības prasību piemērošana būtu jāatliek, lai darījumu reģistriem sniegtu pietiekami daudz laika pieteikties šajā regulā noteiktās atļaujas saņemšanai un savu darbību atzīšanai un lai darījumu partneriem un kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem sniegtu pietiekami daudz laika izpildīt minētās prasības. Jo īpaši ir lietderīgi atlikt kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem paredzēto papildu pārredzamības prasību piemērošanu, ņemot vērā pamatnostādnes kompetentajām iestādēm un PVKIU pārvaldības sabiedrībām, ar kurām EVTI nāca klajā 2012. gada 18. decembrī un kurās ir noteikts neobligāts regulējums PVKIU pārvaldības sabiedrībām attiecībā uz atklāšanas pienākumiem un vajadzību samazināt administratīvo slogu kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu pārvaldniekiem. Lai nodrošinātu efektīvu ziņošanas par VFD īstenošanu, nepieciešams, lai katrs darījumu partneru tips pakāpeniski sāktu piemērot prasības. Šādā pieejā būtu jāņem vērā darījumu partnera faktiskās spējas izpildīt šajā regulā noteiktos ziņošanas pienākumus.

(42)

Šajā regulā noteiktie jaunie vienotie noteikumi par VFD un konkrētu ārpusbiržas atvasināto instrumentu, proti, kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgumu, pārredzamību ir cieši saistīti ar Regulā (ES) Nr. 648/2012 izklāstītajiem noteikumiem, jo uz minētajiem ārpusbiržas atvasinātajiem instrumentiem attiecas minētajā regulā noteiktās ziņošanas prasības. Lai nodrošinātu saskanīgu gan pārredzamības, gan ziņošanas prasību kopuma darbības jomu, ir skaidri jānošķir ārpus biržas un biržā tirgotie atvasinātie instrumenti neatkarīgi no tā, vai minētos līgumus tirgo Savienības vai trešo valstu tirgos. Tādēļ būtu jāgroza ārpusbiržas atvasināto instrumentu definīcija Regulā (ES) Nr. 648/2012, lai nodrošinātu, ka vienāda veida atvasināto instrumentu līgumi tiek apzīmēti vai nu kā ārpusbiržas atvasināti instrumenti, vai kā biržā tirgoti atvasināti instrumenti neatkarīgi no tā, vai minētos līgumus tirgo Savienības vai trešo valstu tirgos.

(43)

Tāpēc būtu attiecīgi jāgroza Regula (ES) Nr. 648/2012,

a)

VFD darījumu partneri, kas veic uzņēmējdarbību:

b)

pārvedamu vērtspapīru kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu pārvaldības sabiedrībām (PVKIU) un PVKIU ieguldījumu sabiedrībām saskaņā ar Direktīvu 2009/65/EK;

c)

alternatīvo ieguldījumu fondu pārvaldniekiem (AIFP), kas saņēmuši atļauju saskaņā ar Direktīvu 2011/61/ES;

d)

darījumu partneri, kas iesaistās atkalizmantošanā un kas veic uzņēmējdarbību:

a)

Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) dalībniekiem, citām dalībvalstu struktūrām, kuru funkcijas ir līdzīgas, un citām Savienības publiskām struktūrām, kuru pienākums ir pārvaldīt valsts parādu vai iesaistīties šādā pārvaldīšanā;

b)

Starptautisko norēķinu banku.

1)

“darījumu reģistrs” ir juridiska persona, kas centralizēti vāc un uztur datus par VFD;

2)

“darījumu partneris” ir finanšu darījumu partneris vai nefinanšu darījumu partneris;

3)

“finanšu darījumu partneris” ir:

4)

“nefinanšu darījumu partneris” ir uzņēmums, kas veic uzņēmējdarbību Savienībā vai trešā valstī un kas nav neviena no 3. punktā minētajām struktūrām;

5)

“kas veic uzņēmējdarbību” nozīmē:

6)

“filiāle” ir darījumdarbības vieta, kura nav galvenais birojs un kura ir daļa no darījumu partnera, un kurai nav juridiskas personas statusa;

7)

“vērtspapīru vai preču aizdevums” vai “vērtspapīru vai preču aizņēmums” ir darījums, ar kuru darījumu partneris nodod vērtspapīrus vai preces ar nosacījumu, ka aizdevuma ņēmējs uzņemas saistības atdot atpakaļ ekvivalentus vērtspapīrus vai preces kādā datumā nākotnē vai tad, kad to prasa aizdevuma devējs; šāds darījums ir vērtspapīru vai preču aizdevums attiecībā uz darījumu partneri, kurš nodod vērtspapīrus vai preces, un vērtspapīru vai preču aizņēmums attiecībā uz darījumu partneri, kuram tos nodod;

8)

“pirkuma–atpārdevuma darījums” un “pārdevuma–atpirkuma darījums” ir darījums, ar kuru darījumu partneris pērk vai pārdod vērtspapīrus, preces vai garantētās tiesības attiecībā uz īpašuma tiesībām uz vērtspapīriem vai precēm, attiecīgi vienojoties atpārdot vai atpirkt tāda paša apraksta vērtspapīrus, preces vai šādas garantētās tiesības par noteiktu cenu kādā datumā nākotnē; šo darījumu sauc par pirkuma–atpārdevuma darījumu, ja darījumu partneris pērk vērtspapīrus, preces vai garantētās tiesības, un par pārdevuma–atpirkuma darījumu, ja darījumu partneris pārdod iepriekš minēto; šādu pirkuma–atpārdevuma vai pārdevuma–atpirkuma darījumu nereglamentē ar līgumu par aktīvu pārdošanu ar atpirkšanu vai līgumu par aktīvu pirkšanu ar atpārdošanu, kā definēts 9. punktā;

9)

“repo darījums” ir darījums, ko regulē ar līgumu, ar kuru darījumu partneris nodod vērtspapīrus, preces vai garantētas tiesības attiecībā uz īpašuma tiesībām uz vērtspapīriem vai precēm, ja šo garantiju sniedz atzīta birža, kas ir tiesību turētāja attiecībā uz šiem vērtspapīriem vai precēm, un līgums liedz darījumu partnerim nodot vai ieķīlāt konkrēto vērtspapīru vai preci vairāk nekā vienam darījumu partnerim vienlaicīgi, ievērojot saistību tos atpirkt vai tādiem pašiem aizstātiem vērtspapīriem vai precēm – par noteiktu cenu noteiktā dienā nākotnē vai dienā, ko noteiks persona, kura nodod īpašuma tiesības, un tad tas ir līgums par aktīvu pārdošanu ar atpirkšanu darījumu partnerim, kas pārdod vērtspapīrus, un līgums par aktīvu pirkšanu ar atpārdošanu darījumu partnerim, kas tos pērk;

10)

“maržinālo aizdevumu darījums” ir darījums, kuros darījumu partneris izsniedz kredītu saistībā ar vērtspapīru pirkšanu, pārdošanu, glabāšanu vai tirgošanu, bet neietverot citus aizdevumus, kas nodrošināti ar vērtspapīriem;

11)

“vērtspapīru finansēšanas darījums” jeb “VFD” ir:

12)

“atkalizmantošana” nozīmē, ka darījumu partneris, kas ir nodrošinājuma saņēmējs, savā vārdā un uz sava rēķina vai uz cita darījumu partnera, tostarp jebkuras fiziskas personas, rēķina izmanto finanšu instrumentus, kurus tas saņēmis saskaņā ar nodrošinājuma līgumu – šāda izmantošana aptver īpašumtiesību nodošanu vai lietojuma tiesību īstenošana saskaņā ar Direktīvas 2002/47/EK 5. pantu, taču neietver finanšu instrumenta likvidāciju gadījumā, kad darījumu partneris, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, neizpilda maksājumu saistības;

13)

“īpašumtiesību nodošanas nodrošinājuma līgums” ir “finanšu nodrošinājuma līgums”, kā definēts Direktīvas 2002/47/EK 2. panta 1. punkta b) apakšpunktā un kas noslēgts starp darījumu partneriem, lai nodrošinātu jebkādas saistības;

14)

“vērtspapīra nodrošinājuma līgums” ir “finanšu nodrošinājuma līgums”, kā definēts Direktīvas 2002/47/EK 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā un kas noslēgts starp darījumu partneriem, lai nodrošinātu jebkādas saistības;

15)

“nodrošinājuma līgums” ir “īpašumtiesību nodošanas nodrošinājuma līgums” un “vērtspapīra nodrošinājuma līgums”;

16)

“finanšu instruments” ir finanšu instruments, kā definēts Direktīvas 2014/65/ES 4. panta 1. punkta 15. apakšpunktā;

17)

“prece” ir prece, kā definēts Komisijas Regulas (EK) Nr. 1287/2006 (22) 2. panta 1. punktā;

18)

“kopējo ieņēmumu mijmaiņas līgums” ir atvasināto instrumentu līgums, kā definēts Regulas (ES) Nr. 648/2012 2. panta 7. punktā, saskaņā ar kuru viens darījumu partneris attiecīgā atsauces pienākuma kopējos ekonomiskos rezultātus, tostarp ienākumus no procentu maksājumiem un maksām, ieguvumus un zaudējumus no cenu svārstībām un kredītzaudējumus, nodod citam darījumu partnerim.

a)

tikuši noslēgti pirms attiecīgās piemērošanas dienas, kas minēta 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā, un kas attiecīgajā dienā vēl nav pabeigti, ja;

b)

ir noslēgti attiecīgajā piemērošanas dienā, kas minēta 33. panta 2. punkta a) apakšpunktā, vai pēc tās.

a)

VFD puses un no tā radušos tiesību un pienākumu saņēmēju, ja tie atšķiras;

b)

pamatsummu; valūtu; aktīvus, kas izmantoti kā nodrošinājums, un to veidu, kvalitāti un vērtību; nodrošinājuma sniegšanai izmantoto metodi; vai nodrošinājums ir pieejams atkalizmantošanai; gadījumos, kad nodrošinājums ir nodalāms no citiem aktīviem, vai tas ir atkalizmantots; jebkuru nodrošinājuma aizstāšanu; atpirkuma likmi, aizdevuma maksu vai maržinālo aizdevuma likmi; jebkādu diskontu; valutēšanas dienu; termiņu; pirmo dienu, kad var veikt pieprasīšanu, un tirgus segmentu;

c)

atkarībā no VFD – šāda sīkāka informācija:

a)

vispārējos juridisko personu identifikatorus (LEIs) vai sākotnējos juridisko personu identifikatorus (pre-LEIs) līdz globālo juridiskās personas identifikatoru sistēmas pilnīgai īstenošanai;

b)

starptautiskos vērtspapīru identifikācijas numurus (ISINs); un

c)

unikālus darījuma identifikatorus.

a)

reģistrācijas pieteikumu;

b)

pieteikumu reģistrācijas paplašināšanai šīs regulas 4. panta nolūkos, ja darījumu reģistrs jau ir reģistrēts saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 648/2012 VI sadaļas 1. nodaļu.

a)

procedūras, kas minētas šā panta 2. punktā un kas darījumu reģistriem jāpiemēro, lai apstiprinātu tiem ziņotās informācijas pilnīgumu un pareizību saskaņā ar 4. panta 1. punktu;

b)

reģistrācijas pieteikumu, kas minēts 5. punkta a) apakšpunktā;

c)

vienkāršotu reģistrācijas paplašināšanas pieteikumu, kas minēts 5. punkta b) apakšpunktā, lai izvairītos no prasību dublēšanās.

a)

reģistrācijas pieteikums, kas minēts 5. punkta a) apakšpunktā;

b)

reģistrācijas paplašināšanas pieteikums, kas minēts 5. punkta b) apakšpunktā.

a)

nepārprotami atsakās no reģistrācijas vai nav sniedzis pakalpojumus pēdējos sešus mēnešus;

b)

ir saņēmis reģistrāciju, sniedzot nepatiesas ziņas vai izmantojot citus nelikumīgus līdzekļus;

c)

vairs neatbilst nosacījumiem, saskaņā ar kuriem to reģistrēja.

a)

EVTI;

b)

Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Banku iestāde) (“EBI”);

c)

Eiropas Uzraudzības iestāde (Eiropas Apdrošināšanas un aroda pensiju iestāde) (“EAAPI”);

d)

ESRK;

e)

kompetentā iestāde, kas uzrauga paziņoto darījumu tirdzniecības vietas;

f)

attiecīgie ECBS dalībnieki, tostarp Eiropas Centrālā banka (ECB), tai pildot uzdevumus saistībā ar vienoto uzraudzības mehānismu saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1024/2013;

g)

attiecīgās iestādes kādā trešā valstī, attiecībā uz kuru ir pieņemts īstenošanas akts, ievērojot 19. panta 1. punktu;

h)

uzraudzības iestādes, kas norīkotas saskaņā ar 4. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2004/25/EK (24);

i)

attiecīgās Savienības vērtspapīru un tirgus iestādes, kuru attiecīgie uzraudzības pienākumi un pilnvaras attiecas uz darījumiem, tirgiem, dalībniekiem un aktīviem, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā;

j)

Energoregulatoru sadarbības aģentūra, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 713/2009 (25);

k)

noregulējuma iestādes, kas norīkotas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/59/ES (26) 3. pantu;

l)

Vienotā noregulējuma valde, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 806/2014 (27);

m)

iestādes, kas minētas 16. panta 1. punktā.

a)

šā panta 1. punktā minēto pozīciju kopsavilkuma publicēšanas biežumu un sniedzamos datus un 2. punktā minētos VFD datus;

b)

darbības standartus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu laicīgu, strukturētu un visaptverošu:

c)

tādas informācijas datus, kurai ir jābūt pieejamai 2. punktā minētajām struktūrām, ņemot vērā to pilnvaras un konkrētās vajadzības;

d)

noteikumus, saskaņā ar kuriem 2. punktā minētajām struktūrām ir jābūt tiešai un tūlītējai piekļuvei darījumu reģistros glabātajiem datiem.

a)

PVKIU pārvaldības sabiedrības vai PVKIU ieguldījumu sabiedrības – pusgada un gada pārskatos, kas minēti Direktīvas 2009/65/EK 68. pantā;

b)

AIFP – gada pārskatā, kas minēts Direktīvas 2011/61/ES 22. pantā.

a)

darījumu partneris, kas ir nodrošinājuma saņēmējs, ir pienācīgi rakstiski informējis darījumu partneri, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, par riskiem un sekām, kas var būt saistītas ar vienu no turpmāk minētajiem gadījumiem:

b)

darījumu partneris, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, iepriekš ir paudis piekrišanu, ko rakstiski vai juridiski līdzvērtīgā veidā apliecina tā darījumu partnera paraksts, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, nodrošinājuma līgumā, kura noteikumos ir paredzētas izmantošanas tiesības saskaņā ar Direktīvas 2002/47/EK 5. pantu, vai ir skaidri piekritis sniegt nodrošinājumu, izmantojot īpašumtiesību nodošanas nodrošinājuma līgumu.

a)

atkalizmantošana tiek veikta saskaņā ar noteikumiem, kas izklāstīti 1. punkta b) apakšpunktā minētajā nodrošinājuma līgumā;

b)

finanšu instrumenti, kas saņemti saskaņā ar nodrošinājuma līgumu, tiek nodoti no darījumu partnera, kas ir nodrošinājuma sniedzējs, konta.

a)

finanšu darījumu partneriem – kompetentās iestādes vai valstu kompetentās iestādes Regulu (ES) Nr. 648/2012, (ES) Nr. 1024/2013, (ES) Nr. 909/2014 un Direktīvu 2003/41/EK, 2009/65/EK, 2011/61/ES, 2013/36/ES un 2014/65/ES nozīmē un uzraudzības iestādes Direktīvas 2009/138/EK nozīmē;

b)

nefinanšu darījumu partneriem – kompetentās iestādes, kas norīkotas saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 648/2012 10. panta 5. punktu;

c)

šīs regulas 13. un 14. panta piemērošanas nolūkā attiecībā uz PVKIU pārvaldības sabiedrībām un PVKIU ieguldījumu sabiedrībām – kompetentās iestādes, kas norīkotas saskaņā ar Direktīvas 2009/65/EK 97. pantu;

d)

šīs regulas 13. un 14. panta piemērošanas nolūkā attiecībā uz AIFP – kompetentās iestādes, kas norīkotas saskaņā ar Direktīvas 2011/61/ES 44. pantu.

a)

ja tās dalībvalsts iestādes, kuras kompetentā iestāde ir saņēmusi lūgumu, jau ir sākušas tiesvedību saistībā ar tām pašām darbībām un pret tām pašām personām; vai

b)

ja dalībvalstī, kuras kompetentā iestāde ir saņēmusi lūgumu, jau ir pasludināts galīgais spriedums attiecībā uz šādām personām saistībā ar tām pašām darbībām.

a)

minētajā trešā valstī atļauju saņēmušie darījumu reģistri atbilst juridiski saistošām prasībām, kas ir līdzvērtīgas šajā regulā noteiktajām prasībām;

b)

minētajā trešā valstī pastāvīgi tiek veikta darījumu reģistru efektīva uzraudzība un to pienākumu efektīva izpilde;

c)

pastāv dienesta noslēpuma garantijas, tostarp to komercnoslēpumu aizsardzība, kas iestādēm ir kopīgi ar trešām personām, un minētās garantijas ir vismaz līdzvērtīgas šajā regulā paredzētajām garantijām; un

d)

tiem darījumu reģistriem, kas minētajā trešā valstī ir saņēmuši atļauju, ir noteikts juridiski saistošs un izpildāms pienākums 12. panta 2. punktā minētajām struktūrām sniegt tiešu un tūlītēju piekļuvi datiem.

a)

pieteikumu atzīšanai;

b)

pieteikumu reģistrācijas paplašināšanai šīs regulas 4. panta nolūkos, ja darījumu reģistrs jau ir atzīts saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 648/2012.

a)

Komisija ar īstenošanas aktu, ievērojot 1. punktu, ir noteikusi, ka trešā valsts ir tāda, kurai ir līdzvērtīga un īstenojama regulatīvā un uzraudzības sistēma;

b)

trešās valsts attiecīgās iestādes ir pievienojušās sadarbības mehānismam ar EVTI, precīzi nosakot vismaz:

a)

ir līdzvērtīgs prasībām, kas noteiktas 4. pantā;

b)

nodrošina tādu dienesta noslēpuma aizsardzību, kas ir līdzvērtīga šajā regulā paredzētajai;

c)

tiek iedarbīgi piemērots un īstenots taisnīgi un bez izkropļojumiem tā, lai attiecīgajā trešā valstī tiktu nodrošināta efektīva uzraudzība un izpilde; un

d)

nodrošina, lai 12. panta 2. punktā minētajām struktūrām būtu vai nu tieša piekļuve detalizētai informācijai par VFD datiem saskaņā ar 19. panta 1. punktu, vai arī netieša piekļuve detalizētai informācijai par VFD saskaņā ar 20. pantu.

a)

izdot rīkojumu, ar kuru par pārkāpumu atbildīgajai personai pieprasa pārtraukt šādu rīcību un atturēties no šādas rīcības atkārtošanas;

b)

izdot publisku paziņojumu, kurā norāda atbildīgo personu un pārkāpuma būtību saskaņā ar 26. pantu;

c)

anulēt vai apturēt atļauju;

d)

noteikt jebkurai personai pagaidu aizliegumu pildīt vadības pienākumus vai jebkurai fiziskai personai, kuru uzskata par atbildīgu par šādu pārkāpumu, – aizliegumu īstenot vadības funkcijas;

e)

paredzēt administratīvo finansiālo sankciju maksimālo summu, kas ir vismaz trīs reizes lielāka par pārkāpuma dēļ gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu summu, ja attiecīgā iestāde to var noteikt, – pat ja minētās sankcijas pārsniedz f) un g) apakšpunktā minētās summas;

f)

attiecībā uz fiziskām personām – noteikt administratīvo finansiālo sankciju maksimālo summu vismaz EUR 5 000 000 apmērā vai atbilstošā vērtībā attiecīgās valsts valūtā 2016. gada 12. janvārī tajās dalībvalstīs, kur euro nav oficiālā valūta;

g)

attiecībā uz juridiskām personām noteikt administratīvo finansiālo sankciju maksimālo summu vismaz šādā apmērā:

a)

pārkāpuma smagumu un ilgumu;

b)

par pārkāpumu atbildīgās personas atbildības līmeni;

c)

par pārkāpumu atbildīgās personas finansiālo stāvokli, ņemot vērā tādus faktorus kā, piemēram, kopējais apgrozījums juridiskās personas gadījumā vai gada ienākumu apmērs fiziskas personas gadījumā;

d)

par pārkāpumu atbildīgās personas gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu nozīmīgumu, ciktāl tos var noteikt;

e)

par pārkāpumu atbildīgās personas sadarbības līmeni ar kompetento iestādi, neskarot vajadzību nodrošināt attiecīgās personas gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu atdošanu;

f)

par pārkāpumu atbildīgās personas agrākos pārkāpumus.

a)

specifiskas procedūras ziņojumu par 4. vai 15. panta pārkāpumiem saņemšanai un turpmākai rīcībai, tostarp drošu sakaru kanālu izveide šādiem ziņojumiem;

b)

atbilstīga aizsardzība pret represijām, diskrimināciju un cita veida netaisnīgu attieksmi pret saskaņā ar darba līgumu strādājošām personām, kuras ziņo par 4. vai 15. panta pārkāpumiem vai kuras ir apsūdzētas minēto pantu pārkāpumos;

c)

personas datu aizsardzība gan attiecībā uz personu, kas ziņo par 4. vai 15. panta pārkāpumu, gan attiecībā uz fizisku personu, kas, iespējams, izdarījusi pārkāpumu, tostarp aizsardzība attiecībā uz personu identitātes datu konfidencialitātes saglabāšanu visos procedūras posmos, neskarot tādas informācijas izpaušanu, ko pieprasa valsts tiesību akti saistībā ar izmeklēšanu vai tiesvedību.

a)

atliek lēmuma publicēšanu, līdz atlikšanas iemesli beidz pastāvēt;

b)

publicē lēmumu, ievērojot anonimitāti saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ja šāda publicēšana nodrošina attiecīgo personas datu efektīvu aizsardzību, un vajadzības gadījumā atliek attiecīgo datu publicēšanu uz pieņemamu laikposmu, ja ir paredzams, ka šajā laikā beigs pastāvēt iemesli anonīmai publicēšanai;

c)

nepublicē lēmumu gadījumā, kad kompetentā iestāde uzskata, ka publicēšana saskaņā ar a) vai b) apakšpunktu nebūs pietiekama, lai nodrošinātu:

a)

vai VFD izmantošanas rezultātā nerodas ievērojams sviras efekts, kas nav izskatīts spēkā esošā regulējumā;

b)

attiecīgos gadījumos iespējas, kas pieejamas, lai šādu rašanos novērstu;

c)

vai ir vajadzīgi papildu pasākumi minētā sviras efekta procikliskuma mazināšanai.

1)

regulas 2. panta 7. punktu aizstāj ar šādu:

2)

regulā iekļauj šādu pantu:

“2.a pants

Lēmumi par līdzvērtīgumu ārpusbiržas atvasināto instrumentu definēšanas nolūkos

1.   Šīs regulas 2. panta 7. punkta nolūkos trešās valsts tirgu uzskata par līdzvērtīgu regulētam tirgum Direktīvas 2004/39/EK 4. panta 1. punkta 14. apakšpunkta nozīmē, ja tas atbilst juridiski saistošām prasībām, kas ir līdzvērtīgas minētās direktīvas III sadaļā noteiktajām prasībām, un ja minētajā trešā valstī tam pastāvīgi piemēro efektīvu uzraudzību un prasību izpildi, kā Komisija noteikusi saskaņā ar šā panta 2. punktā minēto procedūru.

2.   Komisija var pieņemt īstenošanas aktus, ar ko nosaka, ka trešās valsts tirgus atbilst juridiski saistošām prasībām, kuras ir līdzvērtīgas Direktīvas 2004/39/EK III sadaļā noteiktajām prasībām, un ka minētajā trešā valstī tam pastāvīgi piemēro efektīvu uzraudzību un prasību izpildi 1. punkta nolūkos.

Minētos īstenošanas aktus pieņem saskaņā ar pārbaudes procedūru, kas minēta šīs regulas 86. panta 2. punktā.

3.   Komisija un EVTI savās tīmekļa vietnēs publicē to tirgu sarakstu, kuri būtu uzskatāmi par līdzvērtīgiem saskaņā ar 2. punktā minēto īstenošanas aktu. Minēto sarakstu periodiski atjaunina.”;

3)

regulas 81. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

“3.   Darījumu reģistrs turpmāk minētajām iestādēm dara pieejamu informāciju, kas nepieciešama, lai tās varētu pildīt savus attiecīgos pienākumus un pilnvaras:

(30)  Padomes Regula (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV L 287, 29.10.2013., 63. lpp.)."

(31)  Padomes Direktīva 2004/25/EK (2004. gada 21. aprīlis) par pārņemšanas piedāvājumiem (OV L 142, 30.4.2004., 12. lpp.)."

(32)  Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 713/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Energoregulatoru sadarbības aģentūru (OV L 211, 14.8.2009., 1. lpp.)."

(33)  Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/59/ES (2014. gada 15. maijs), ar ko izveido kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību atveseļošanas un noregulējuma režīmu un groza Padomes Direktīvu 82/891/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/24/EK, 2002/47/EK, 2004/25/EK, 2005/56/EK, 2007/36/EK, 2011/35/ES, 2012/30/ES un 2013/36/ES, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1093/2010 un (ES) Nr. 648/2012 (OV L 173, 12.6.2014., 190. lpp.).”"

a)

šīs regulas 4. panta 1. punktu, ko piemēro:

b)

šīs regulas 13. pantu, ko piemēro, sākot ar 2017. gada 13. janvāri;

c)

šīs regulas 14. pantu, ko piemēro, sākot ar 2017. gada 13. jūliju, kolektīvo ieguldījumu uzņēmumu gadījumā, uz kuriem attiecas Direktīva 2009/65/EK vai Direktīva 2011/61/ES un kuri ir izveidoti pirms 2016. gada 12. janvāra;

d)

šīs regulas 15. pantu, ko piemēro, sākot ar 2016. gada 13. jūliju, tostarp nodrošinājuma līgumiem, kas ir spēkā tajā dienā.

23.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 337/35

(1)

Pēdējos gados ir sasniegts ievērojams progress attiecībā uz mazummaksājumu integrāciju Savienībā, jo īpaši saistībā ar Savienības tiesību aktiem maksājumu jomā, jo īpaši ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/64/EK (4), Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 924/2009 (5), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/110/EK (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 260/2012 (7). Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (8) vēl vairāk tika papildināts maksājumu pakalpojumu tiesiskais regulējums, nosakot konkrētus ierobežojumus mazumtirgotāju iespējai noteikt papildmaksu saviem klientiem par konkrēta maksāšanas līdzekļa izmantošanu.

(2)

Pārskatīto Savienības maksājumu pakalpojumu tiesisko regulējumu papildina ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/751 (9). Ar minēto regulu jo īpaši ievieš noteikumus par starpbanku komisijas maksu uzlikšanu kartēm piesaistītiem darījumiem, un tās mērķis ir vēl vairāk paātrināt patiesi integrēta kartei piesaistītu maksājumu tirgus izveidi.

(3)

Direktīva 2007/64/EK tika pieņemta 2007. gada decembrī, pamatojoties uz Komisijas 2005. gada priekšlikumu. Kopš tā laika mazummaksājumu tirgū ir notikuši ievērojami tehniski jauninājumi, kas izraisīja elektronisko un mobilo maksājumu skaita strauju pieaugumu un jaunu maksājumu pakalpojumu veidu rašanos tirgū, radot jaunus uzdevumus saistībā ar spēkā esošo regulējumu.

(4)

Savienības maksājumu pakalpojumu tiesiskā regulējuma pārskatīšana un jo īpaši Direktīvas 2007/64/EK ietekmes analīze un Komisijas 2012. gada 11. janvāra Zaļās grāmatas “Ceļā uz karšu, interneta un mobilo maksājumu integrētu Eiropas tirgu” apspriešana ir apliecinājusi, ka notikumu attīstība ir radījusi ievērojamus sarežģījumus no regulējuma viedokļa. Svarīgas maksājumu tirgus jomas, jo īpaši karšu, interneta un mobilie maksājumi, joprojām ir sadrumstalotas pa valstīm. Daudzi inovatīvi maksājumu produkti vai pakalpojumi pilnībā vai lielā mērā neietilpst Direktīvas 2007/64/EK darbības jomā. Turklāt Direktīvas 2007/64/EK darbības joma un jo īpaši no tās darbības jomas izslēgtie elementi, piemēram, konkrētas ar maksājumiem saistītas darbības, dažos gadījumos ir izrādījušies pārāk neskaidri, pārāk vispārīgi vai vienkārši novecojuši, ņemot vērā tirgus attīstību. Tādējādi ir radusies juridiska nenoteiktība, iespējami drošības riski maksājumu ķēdē un patērētāju aizsardzības trūkums atsevišķās jomās. Ir izrādījies, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējiem ir grūti uzsākt inovatīvus, drošus un viegli lietojamus digitālos maksājumu pakalpojumus, lai nodrošinātu patērētājus un mazumtirgotājus ar efektīvām, ērtām un drošam maksāšanas metodēm Savienībā. Tam ir liels pozitīvs potenciāls, kas ir jāizpēta saskaņotāk.

(5)

Ir ļoti svarīgi turpināt attīstīt integrētu drošu elektronisko maksājumu iekšējo tirgu, lai atbalstītu Savienības ekonomikas izaugsmi un nodrošinātu, ka patērētājiem, tirgotājiem un uzņēmumiem ir maksājumu pakalpojumu izvēle un pārredzamība, lai pilnībā gūtu labumu no iekšējā tirgus.

(6)

Būtu jāizstrādā jauni noteikumi, lai novērstu nepilnības regulējumā, vienlaikus nodrošinot lielāku juridisko skaidrību un tiesiskā regulējuma saskaņotu piemērošanu visā Savienībā. Esošajiem un jaunajiem tirgus dalībniekiem būtu jāgarantē līdzvērtīgi darbības apstākļi, atvieglojot jaunu maksāšanas līdzekļu piekļuvi plašākam tirgum un nodrošinot augsta līmeņa patērētāju aizsardzību šo maksājumu pakalpojumu izmantošanā visā Savienībā. Tam būtu jārada efektivitāte maksājumu sistēmā kopumā, un tādējādi būtu jārodas lielākai maksājumu pakalpojumu izvēlei un lielākai pārredzamībai, vienlaikus stiprinot patērētāju uzticēšanos saskaņotam maksājumu tirgum.

(7)

Pēdējos gados ir palielinājušies ar elektroniskajiem maksājumiem saistīti drošības riski. Tas tā ir tāpēc, ka elektroniskie maksājumi ir kļuvuši tehniski sarežģītāki, to apjoms visā pasaulē pastāvīgi pieaug un rodas jauni maksājumu pakalpojumu veidi. Droši maksājumu pakalpojumi ir būtiski svarīgs nosacījums labi funkcionējošam maksājumu pakalpojumu tirgum. Maksājumu pakalpojumu lietotājiem tāpēc vajadzētu būt pienācīgi aizsargātiem pret šādiem riskiem. Maksājumu pakalpojumi ir būtiski svarīgu ekonomisko un sabiedrisko darbību veikšanai.

(8)

Šīs direktīvas noteikumi par pārredzamību un informācijas prasībām maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un par tiesībām un pienākumiem saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu un izmantošanu vajadzības gadījumā būtu arī jāpiemēro darījumiem, kuros viens no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem atrodas ārpus Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ), lai izvairītos no atšķirīgām pieejām dažādās dalībvalstīs, kas nenāktu par labu patērētājiem. Vajadzības gadījumā minētie noteikumi būtu jāattiecina arī uz darījumiem visās oficiālajās valūtās, kas veikti starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri atrodas EEZ.

(9)

Bezkonta naudas pārvedums ir vienkāršs maksājumu pakalpojums, ko parasti veic skaidrā naudā, kuru maksātājs sniedz maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kas attiecīgo summu, piemēram, ar komunikāciju tīkla palīdzību, nodod maksājuma saņēmējam vai citam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kurš rīkojas maksājuma saņēmēja vārdā. Dažās dalībvalstīs lielveikali, tirgotāji un citi mazumtirgotāji klientiem sniedz attiecīgus pakalpojumus, ar kuru palīdzību tie var samaksāt rēķinus par komunālajiem pakalpojumiem un citus regulārus ikdienas rēķinus. Šie rēķinu maksāšanas pakalpojumi būtu jāuzskata par bezkonta naudas pārvedumiem, ja vien kompetentās iestādes neuzskata, ka šī darbība atbilst citam maksājumu pakalpojumam.

(10)

Ar šo direktīvu tiek ieviesta neitrāla maksājumu darījumu pieņemšanas definīcija, lai aptvertu ne tikai tradicionālos pieņemšanas modeļus, kas balstīti uz maksājumu karšu lietojumu, bet arī citus darījumdarbības modeļus, tostarp tos, kur iesaistīts vairāk nekā viens pieņēmējs. Ar to būtu jānodrošina, lai tirgotāji saņemtu tādu pašu aizsardzību neatkarīgi no maksājuma instrumenta, ja darbība ir tāda pati kā maksājumu karšu darījumu pieņemšana. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem sniegtie tehniskie pakalpojumi, piemēram, tīra datu apstrāde un uzglabāšana vai termināļu izmantošana, nebūtu uzskatāma par pieņemšanu. Turklāt daži pieņemšanas modeļi neparedz, ka pieņēmējs veic faktisku naudas līdzekļu nodošanu maksājuma saņēmējam, jo iesaistītās puses var vienoties par cita veida norēķiniem.

(11)

Izslēgšana no Direktīvas 2007/64/EK darbības jomas attiecībā uz tādiem maksājumu darījumiem, ko izdara ar tirdzniecības pārstāvja starpniecību maksātāja vai maksājuma saņēmēja vārdā, dažādās dalībvalstīs tiek piemērota ļoti dažādi. Dažas dalībvalstis atļauj izmantot šo izslēgšanu e-komercijas platformām, kuras darbojas kā starpnieki gan atsevišķo pircēju, gan pārdevēju vārdā bez īstas iespējas risināt sarunas vai veikt preču vai pakalpojumu pārdošanu vai pirkšanu. Šādas izslēgšanas piemērošana pārsniedz minētajā direktīvā paredzēto atbrīvojuma darbības jomu un var potenciāli palielināt risku patērētājiem, jo minētie pakalpojumu sniedzēji paliek ārpus tiesiskā regulējuma nodrošinātās aizsardzības. Atšķirīgās piemērošanas prakses izkropļo arī konkurenci maksājumu tirgū. Lai novērstu minētās problēmas, izslēgšana būtu jāpiemēro tad, ja pārstāvji darbojas tikai maksātāja vai tikai maksājuma saņēmēja vārdā – neatkarīgi no tā, vai to īpašumā ir klienta naudas līdzekļi vai nav. Ja pārstāvji darbojas gan maksātāja, gan maksājuma saņēmēja vārdā (piemēram, noteiktās e-komercijas platformās), izslēgšana tiem būtu jāpiemēro vienīgi tad, ja klienta naudas līdzekļi ne brīdi nenonāk to īpašumā vai kontrolē.

(12)

Šī direktīva nebūtu jāpiemēro skaidrās naudas pārvadājumu uzņēmumu (CIT) un skaidrās naudas pārvaldības uzņēmumu (CMC) darbībām, ja attiecīgās darbības attiecas tikai uz banknošu un monētu fizisku transportēšanu.

(13)

Informācija no tirgus liecina, ka maksājumu darījumi, kuriem piemēro ierobežotā tīkla izslēgšanu, bieži aptver nozīmīgus maksājumu apjomus un vērtības un piedāvā patērētājiem simtiem vai tūkstošiem dažādu preču un pakalpojumu. Tas neatbilst Direktīvā 2007/64/EK paredzētā ierobežotā tīkla izslēgšanas mērķim un nozīmē lielāku risku un tiesiskās aizsardzības trūkumu maksājumu pakalpojumu lietotājiem, jo īpaši patērētājiem, kā arī acīmredzami nelabvēlīgāku stāvokli regulētā tirgus dalībniekiem. Lai palīdzētu ierobežot minētos riskus, vienu un to pašu instrumentu nebūtu jāvar izmantot, lai veiktu maksājumu darījumus nolūkā iegādāties preces un pakalpojumus vairāk nekā vienā ierobežotā tīklā vai nolūkā iegādāties neierobežotu preču un pakalpojumu klāstu. Maksājumu instruments būtu uzskatāms par tādu, ko lieto šādā ierobežotā tīklā, ja to var izmantot vienīgi šādos apstākļos, pirmkārt, lai iegādātos preces un pakalpojumus no konkrēta mazumtirgotāja vai konkrētā mazumtirdzniecības ķēdē, ja iesaistītie subjekti ir tieši saistīti ar komerciālu vienošanos, kurā, piemēram, paredzēta viena maksājumu zīmola izmantošana un tas, ka minēto maksājumu zīmolu izmanto tirdzniecības vietās un ka tas – ja iespējams – tiek norādīts uz maksājumu instrumenta, ko tajās var izmantot; otrkārt, lai iegādātos ļoti ierobežotu preču vai pakalpojumu klāstu, piemēram, ja izmantošanas joma ir faktiski ierobežota līdz konkrētam skaitam funkcionāli saistītu preču vai pakalpojumu, neatkarīgi no tirdzniecības vietas ģeogrāfiskā izvietojuma; vai, treškārt, ja maksājumu instrumentu reglamentē valsts vai reģionāla valsts iestāde konkrētiem sociāliem vai nodokļu mērķiem, lai iegādātos konkrētas preces vai pakalpojumus.

(14)

Maksājumu instrumenti, uz kuriem attiecas ierobežotā tīkla izslēgšana, varētu ietvert veikalu kartes, degvielas kartes, dalības kartes, sabiedriskā transporta kartes, autostāvvietu kuponus, maltīšu kuponus vai kuponus par konkrētiem pakalpojumiem, kam dažkārt piemēro īpašu nodokli vai darba tiesisko regulējumu ar nolūku sekmēt šo instrumentu izmantošanu, lai sasniegtu sociālās jomas tiesību aktos noteiktos mērķus. Ja šāds instruments specifiskai izmantošanai kļūst par vispārējas lietošanas instrumentu, uz to vairs nebūtu jāattiecas izslēgšanai no šīs direktīvas darbības jomas. Instrumenti, kurus var izmantot pirkumiem konkrētu tirgotāju veikalos, nebūtu jāizslēdz no šīs direktīvas darbības jomas, jo šādi instrumenti parasti tiek izstrādāti pakalpojumu sniedzēju tīklam, kas nepārtraukti aug. Ierobežotā tīkla izslēgšana būtu jāpiemēro kopā ar potenciālo maksājumu pakalpojumu sniedzēju pienākumu ziņot par darbībām, kas ietilpst tā darbības jomā.

(15)

Direktīvā 2007/64/EK noteikts, ka no tās piemērošanas ir izslēgti konkrēti maksājumu darījumi ar telesakaru vai informācijas tehnoloģiju ierīču starpniecību, kur tīkla operators darbojas ne tikai kā starpnieks digitālo preču un pakalpojumu piegādei ar attiecīgās ierīces starpniecību, bet arī pievieno šīm precēm vai pakalpojumiem vērtību. Konkrētāk, minētā izslēgšana ļauj noteikt tā saukto operatora maksu vai veikt pirkumus ar telefona rēķinu, kuri, sākot, piemēram, ar zvanu melodijas vai īpašus īsziņu pakalpojumiem, veicina jaunu darījumdarbības modeļu attīstību, kas balstīti uz nelielas vērtības digitālā satura un balss pakalpojumu pārdošanu. Minētie pakalpojumi ietver izklaidi, piemēram, tērzēšanu, lejupielādi, piemēram, video, mūzikas un spēļu lejupielādi, informācijas sniegšanu, piemēram, par laika apstākļiem, jaunumiem, sporta aktualitātēm, akcijām un informācijas dienestus, līdzdalību TV un radio, piemēram, balsošanu, pieteikšanos konkursos un atsauksmju sniegšanu tiešraidē. Tirgus atbildes reakcija neliecina, ka šādi maksāšanas darījumi, kas ir ieguvuši patērētāju uzticību un ir ērti neliela apjoma maksājumiem, būtu attīstījušies par vispārēju maksājumu starpniecības pakalpojumu. Tomēr, ņemot vērā attiecīgās izslēgšanas neskaidro formulējumu, tā dalībvalstīs ir īstenota dažādi, un tas ir radījis juridiskās noteiktības trūkumu operatoriem un patērētājiem un dažkārt ir ļāvis pieprasīt neierobežotu izslēgšanu no Direktīvas 2007/64/EK darbības jomas maksājumu starpniecības pakalpojumiem. Tādēļ ir lietderīgi precizēt un ierobežot atbilstības jomu attiecībā uz minēto izslēgšanu šādiem pakalpojumu sniedzējiem, precizējot maksājumu darījumu veidus, kuriem tas ir piemērojams.

(16)

Izslēgšanai, kas attiecas uz noteiktiem maksājumu darījumiem, ko veic ar telesakaru vai informācijas tehnoloģijas iekārtām, vajadzētu būt īpaši vērstam uz mikromaksājumiem par digitālo saturu un balss pakalpojumiem. Būtu jāiekļauj skaidra atsauce uz maksājumu darījumiem elektronisko biļešu iegādei, lai ņemtu vērā situācijas attīstību attiecībā uz maksājumiem, kad klienti jo īpaši var pasūtīt, samaksāt, saņemt un validēt elektroniskās biļetes no jebkuras vietas un jebkurā laikā, izmantojot mobilos tālruņus vai citas ierīces. Elektroniskās biļetes atļauj un atvieglo tādu pakalpojumu sniegšanu, kurus patērētāji citādi varētu iegādāties papīra biļešu formā, un tās attiecas uz tādām pakalpojumu jomām kā transports, izklaide, autostāvvietas un ieeja pasākumos, taču neattiecas uz fiziskām precēm. Tās tādējādi samazina ražošanas un izplatīšanas izmaksas, kas saistītas ar tradicionālajiem papīra biļešu pārdošanas kanāliem, un palielina klientu ērtības, piedāvājot jaunus un vienkāršus biļešu iegādes veidus. Lai samazinātu apgrūtinājumu tiem subjektiem, kas vāc ziedojumus labdarībai, maksājumu darījumi saistībā ar šādiem ziedojumiem arī būtu jāizslēdz. Dalībvalstīm būtu jābūt brīvībai saskaņā ar valsts tiesībām piemērot izslēgšanu tikai tiem ziedojumiem, ko vāc reģistrētas labdarības organizācijas. Izslēgšana kopumā būtu jāpiemēro tikai tad, ja maksājumu darījumu vērtība ir zemāka par konkrēto robežvērtību, lai skaidri ierobežotu to tikai attiecībā uz zema riska profila maksājumiem.

(17)

Vienotā euro maksājumu telpa (SEPA) ir atvieglojusi Savienības mēroga maksājumu apstrādes uzņēmumu (payment factories) un iekasēšanas uzņēmumu (collection factories) izveidošanu, atļaujot centralizēt vienas un tās pašas grupas maksājumu darījumus. Šajā ziņā maksājumu darījumiem, ko veic starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu vai starp viena un tā paša mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem un ko nodrošina maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš pieder pie tās pašas uzņēmumu grupas, vajadzētu būt izslēgtiem no šīs direktīvas darbības jomas. Mātesuzņēmuma vai tā meitasuzņēmuma veiktu maksājumu uzdevumu apkopošana grupas vārdā tālākai nosūtīšanai maksājumu pakalpojumu sniedzējam nebūtu jāuzskata par maksājumu pakalpojumu šīs direktīvas piemērošanai.

(18)

Direktīvā 2007/64/EK noteikts, ka no tās darbības jomas ir izslēgti maksājumu pakalpojumi, kurus piedāvā bankomātu izvietotāji (“bankomāti”), kas ir neatkarīgi no kontu apkalpojošiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Minētā izslēgšana ir veicinājusi neatkarīgu bankomātu pakalpojumu pieaugumu daudzās dalībvalstīs, jo īpaši mazāk apdzīvotos apgabalos. Minētās strauji augošās bankomātu tirgus daļas pilnīga izslēgšana no direktīvas darbības jomas tomēr radītu neskaidrību attiecībā uz naudas izņemšanas maksām. Pārrobežu situācijās tas varētu radīt dubultas maksas iekasēšanu par vienu un to pašu naudas izņemšanu, ko iekasē kontu apkalpojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs un bankomāta izvietotājs. Attiecīgi, lai saglabātu bankomāta pakalpojumu sniegšanu, vienlaicīgi nodrošinot skaidrību par izņemšanas maksām, ir lietderīgi saglabāt izslēgšanu, taču pieprasīt bankomātu operatoriem ievērot konkrētus šīs direktīvas pārredzamības noteikumus. Turklāt maksām, ko piemēro bankomāta operatori, nebūtu jāskar Regula (EK) Nr. 924/2009.

(19)

Pakalpojumu sniedzēji, kas vēlas izmantot izslēgšanu no Direktīvas 2007/64/EK darbības jomas, bieži iestādēm nav jautājuši, vai to darbība ietilpst vai ir izslēgta no minētās direktīvas darbības jomas, bet paļāvušies paši uz savu situācijas novērtējumu. Tas ir novedis pie tā, ka dažādās dalībvalstīs noteikta izslēgšana tiek piemērota atšķirīgi. Turklāt šķiet, ka dažreiz izslēgšanu maksājumu pakalpojumu sniedzēji varētu būt izmantojuši, lai pārveidotu darījumdarbības modeļus tā, lai piedāvātās maksājumu darbības neietilptu minētās direktīvas darbības jomā. Tādējādi var palielināties risks maksājumu pakalpojumu lietotājiem un veidoties dažādi apstākļi maksājumu pakalpojumu sniedzējiem iekšējā tirgū. Tādēļ pakalpojumu sniedzējiem par attiecīgām darbībām būtu pienākums ziņot kompetentām iestādēm, lai kompetentās iestādes varētu izvērtēt, vai tiek izpildītas attiecīgajos noteikumos izklāstītās prasības, un nodrošināt noteikumu viendabīgu interpretāciju iekšējā tirgū. Jo īpaši attiecībā uz visām izslēgšanām, kas balstītas uz robežvērtības ievērošanu, būtu jāparedz paziņošanas procedūra, lai nodrošinātu atbilstību konkrētām prasībām.

(20)

Turklāt ir svarīgi iekļaut prasību, ka potenciālajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jāziņo kompetentām iestādēm par darbībām, ko tie veic ierobežotā tīklā, pamatojoties uz šajā direktīvā izklāstītajiem kritērijiem, ja maksājumu darījumu vērtība pārsniedz konkrētu robežvērtību. Kompetentajām iestādēm būtu jāizvērtē, vai šādi paziņotās darbības var uzskatīt par darbībām, ko sniedz ierobežotā tīklā.

(21)

Maksājumu pakalpojumu definīcijai vajadzētu būt tehnoloģiski neitrālai un būtu jāļauj attīstīties jauniem maksājumu pakalpojumu veidiem, vienlaikus nodrošinot līdzvērtīgus darbības apstākļus gan esošajiem, gan jaunajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

(22)

Ar šo direktīvu būtu jāturpina Direktīvā 2007/64/EK noteiktā pieeja, kas aptver visus elektronisko maksājumu pakalpojumu veidus. Tādēļ šobrīd vēl nebūtu lietderīgi jaunos noteikumus piemērot pakalpojumiem, kur naudas līdzekļu nodošanu no maksātāja maksājuma saņēmējam vai to transportēšanu veic vienīgi banknotēs un monētās vai ja nodošanu veic ar čeku, vekseli, parādzīmi vai citiem instrumentiem, kuponiem vai kartēm, uz ko pamatojoties maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai cita persona nodos naudas līdzekļus maksājuma saņēmēja rīcībā.

(23)

Šai direktīvai nebūtu jāattiecas uz maksājumu darījumiem skaidrā naudā, jo skaidras naudas maksājumu vienotais tirgus jau pastāv. Šai direktīvai nebūtu jāattiecas arī uz maksājumu darījumiem ar drukātiem čekiem, jo drukātos čekus pēc būtības nevar apstrādāt tikpat efektīvi kā citus maksāšanas līdzekļus. Tomēr labai praksei šajā jomā būtu jābalstās uz šajā direktīvā izklāstītajiem principiem.

(24)

Ir jānosaka to maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorijas, kuri var likumīgi sniegt maksājumu pakalpojumus visā Savienībā, proti, kredītiestādes, kas pieņem no lietotājiem noguldījumus, kurus var izmantot, lai finansētu maksājumu darījumus, un uz ko būtu jāturpina attiecināt prudenciālās prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2013/36/ES (10), elektroniskās naudas iestādes, kas emitē elektronisko naudu, kuru var izmantot, lai finansētu maksājumu darījumus, un uz ko būtu jāturpina attiecināt prudenciālās prasības, kas noteiktas Direktīvā 2009/110/EK, un maksājumu iestādes un pasta žiro norēķinu iestādes, kurām ir tādas tiesības saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Minētā tiesiskā regulējuma piemērošana būtu jāattiecina tikai uz tādiem pakalpojumu sniedzējiem, kuriem maksājumu pakalpojumu sniegšana ir pastāvīga nodarbošanās vai darījumdarbība saskaņā ar šo direktīvu.

(25)

Šajā direktīvā ir paredzēti noteikumi tādu maksājumu darījumu izpildīšanai, kuros naudas līdzekļi ir elektroniskā nauda, kā definēts Direktīvā 2009/110/EK. Taču ar šo direktīvu nereglamentē elektroniskās naudas emisiju, kā paredzēts Direktīvā 2009/110/EK. Tādējādi maksājumu iestādēm nebūtu jāatļauj elektroniskās naudas emitēšana.

(26)

Ar Direktīvu 2007/64/EK ir izveidots prudenciālais režīms, ieviešot vienotu licenci visiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas nav saistīti ar noguldījumu pieņemšanu vai elektroniskās naudas emisiju. Šim nolūkam ar Direktīvu 2007/64/EK ir ieviesta jauna maksājumu pakalpojumu sniedzēju kategorija, proti, “maksājumu iestādes”, tādējādi saskaņā ar stingru un visaptverošu nosacījumu kopumu dodot atļauju sniegt maksājumu pakalpojumus visā Savienībā tādām juridiskām personām, kas neietilpst jau esošajās kategorijās. Tādējādi šādiem pakalpojumiem visā Savienībā būtu jāpiemēro vieni un tie paši nosacījumi.

(27)

Kopš Direktīvas 2007/64/EK pieņemšanas ir radušies jauni maksājumu pakalpojumu veidi, sevišķi interneta maksājumu jomā. Konkrētāk, e-komercijas jomā ir attīstījušies maksājumu iniciēšanas pakalpojumi. Minētos maksājumu pakalpojumus izmanto e-komercijas maksājumos, nodrošinot programmatūras savienojumu starp tirgotāja tīmekļa vietni un maksātāja kontu apkalpojošā maksājumu pakalpojuma sniedzēja tiešsaistes bankas pakalpojumu platformu, lai iniciētu maksājumus internetā uz kredīta pārveduma pamata.

(28)

Turklāt tehnoloģijas attīstība pēdējos gados ir radījusi virkni papildpakalpojumu, piemēram, konta informācijas pakalpojumus. Minētie pakalpojumi sniedz maksājumu pakalpojumu lietotājam apkopotu informāciju tiešsaistē par vienu vai vairākiem maksājumu kontiem, kuri atrodas viena vai vairāku citu maksājumu pakalpojumu sniedzēju turējumā un kuriem piekļūst, izmantojot kontu apkalpojošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja saskarnes tiešsaistē. Tādējādi maksājumu pakalpojuma lietotājs var nekavējoties iegūt vispārēju pārskatu par savu finansiālo situāciju ikvienā konkrētā brīdī. Šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz minētajiem pakalpojumiem, lai patērētāju maksājums un konta dati būtu pienācīgi aizsargāti, kā arī lai būtu juridiskā noteiktība par konta informācijas pakalpojumu sniedzēju statusu.

(29)

Maksājuma iniciēšanas pakalpojumi maksājuma iniciēšanas pakalpojumu sniedzējam sniedz iespēju maksājuma saņēmējam nodrošināt pārliecību, ka maksājums ir iniciēts, lai stimulētu maksājuma saņēmēju bez liekas kavēšanās izlaist preci vai sniegt pakalpojumu. Šādi pakalpojumi gan tirgotājiem, gan patērētājiem piedāvā lētu risinājumu un sniedz patērētājiem iespēju iepirkties tiešsaistē, pat ja viņiem nav maksājumu kartes. Tā kā uz maksājumu iniciēšanas pakalpojumiem šobrīd Direktīva 2007/64/EK neattiecas, tos ne vienmēr uzrauga kāda kompetentā iestāde un tiem ne vienmēr ir jāatbilst Direktīvai 2007/64/EK. Tas rada virkni juridisku jautājumu, piemēram, attiecībā uz patērētāju aizsardzību, drošību un atbildību, kā arī konkurences un datu aizsardzības jautājumus, jo īpaši attiecībā uz maksājumu pakalpojumu lietotāju datu aizsardzību saskaņā ar Savienības datu aizsardzības noteikumiem. Tādēļ minētās problēmas būtu jārisina ar jaunajiem noteikumiem.

(30)

Personalizēti drošības dati, kurus izmanto drošai klientu autentificēšanai, ko veic maksājumu pakalpojumu lietotājs vai maksājuma iniciēšanas pakalpojumu sniedzējs, parasti ir tie dati, ko izdod kontu apkalpojošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji. Maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējiem nav nepieciešams noslēgt līgumattiecības ar kontu apkalpojošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju, un neatkarīgi no tā, kādu darījumdarbības modeli maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēji izmanto, kontu apkalpojošiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jādod iespēja maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējiem paļauties uz autentifikācijas procedūrām, kuras nodrošinājuši kontu apkalpojošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji, lai maksātāja vārdā iniciētu konkrētu maksājumu.

(31)

Maksājuma iniciēšanas pakalpojuma sniedzējs, sniedzot tikai maksājuma iniciēšanas pakalpojumu, nevienā no maksājuma sistēmas ķēdes posmiem netur lietotāja naudas līdzekļus. Ja maksājuma iniciēšanas pakalpojuma sniedzējs vēlas sniegt maksājumu pakalpojumus, attiecībā uz kuriem tā turējumā ir lietotāja naudas līdzekļi, tam būtu jāiegūst pilnīga atļauja attiecībā uz šiem pakalpojumiem.

(32)

Maksājuma iniciēšanas pakalpojumi balstās uz maksājuma iniciēšanas pakalpojumu sniedzēju tiešu vai netiešu piekļuvi maksātāju kontiem. Kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kas nodrošina mehānismu netiešai piekļuvei, būtu arī jāpiešķir tieša piekļuve maksājuma iniciēšanas pakalpojumu sniedzējiem.

(33)

Ar šo direktīvu būtu jācenšas nodrošināt nepārtrauktību tirgū, ļaujot esošajiem un jaunajiem pakalpojumu sniedzējiem neatkarīgi no tā, kādu darījumdarbības modeli tie izmanto, piedāvāt savus pakalpojumus saskaņā ar skaidru un saskaņotu tiesisko regulējumu. Kamēr minētie noteikumi vēl netiek piemēroti, neskarot vajadzību nodrošināt maksājumu darījumu drošību un klientu aizsardzību pret acīmredzamu krāpšanas risku, dalībvalstīm, Komisijai, Eiropas Centrālajai bankai (ECB) un Eiropas Uzraudzības iestādei (Eiropas Banku iestādei), kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1093/2010 (11) (EBI), būtu jāgarantē godīga konkurence šajā tirgū, izvairoties no nepamatotas diskriminācijas pret jebkuru esošo tirgus dalībnieku. Jebkuram pakalpojumu sniedzējam, tostarp maksājumu pakalpojumu lietotāja kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, būtu jāvar piedāvāt maksājumu iniciēšanas pakalpojumus.

(34)

Šī direktīva būtiski nemaina nosacījumus, ar kādiem piešķir un saglabā spēkā atļauju maksājumu iestādēm. Tāpat kā Direktīvā 2007/64/EK, šie nosacījumi ietver prudenciālās prasības, kas ir samērīgas ar darbības un finansiālo risku, ar ko šīs iestādes sastopas, veicot darījumdarbību. Tādēļ nepieciešams pārdomāts režīms attiecībā uz sākotnējo kapitālu, apvienojot to ar pastāvīgo kapitālu, kuru atkarībā no tirgus vajadzībām noteiktā laikā varētu izstrādāt vēl detalizētāk. Tā kā maksājumu pakalpojumu jomā pastāv dažādība, šai direktīvai būtu jāpieļauj dažādas metodes un zināma uzraudzības brīvība, lai nodrošinātu, ka visi maksājumu pakalpojumu sniedzēji pret vienādiem riskiem izturētos vienādi. Prasībās attiecībā uz maksājumu iestādēm būtu jāņem vērā tas, ka maksājumu iestādes veic konkrētākas un ierobežotākas darbības, tādējādi radot šaurāka diapazona riskus, ko ir vieglāk uzraudzīt un kontrolēt nekā riskus, kas rodas saistībā ar kredītiestāžu darbības plašāku spektru. Jo īpaši maksājumu iestādēm būtu jāaizliedz pieņemt noguldījumus no lietotājiem, un tām būtu jāatļauj no lietotājiem pieņemtos naudas līdzekļus izmantot vienīgi maksājumu pakalpojumu sniegšanai. Nepieciešamajiem prudenciālajiem noteikumiem, tostarp sākotnējam kapitālam, vajadzētu būt samērīgiem ar risku, kas saistīts ar maksājumu iestādes sniegto attiecīgo maksājumu pakalpojumu. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kas sniedz tikai maksājumu iniciēšanas pakalpojumus, būtu jāuzskata par vidēji riskantiem attiecībā uz sākotnējo kapitālu.

(35)

Maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēji un konta informācijas pakalpojumu sniedzēji, sniedzot vienīgi minētos pakalpojumus, netur klienta naudas līdzekļus. Tāpēc būtu nesamērīgi minētajiem jaunajiem tirgus dalībniekiem uzlikt pašu kapitāla prasības. Tomēr ir svarīgi, ka tie attiecībā uz savām darbībām būtu spējīgi izpildīt savas saistības. Tādēļ būtu jāprasa, lai tiem būtu vai nu profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšana, vai salīdzināma garantija. EBI būtu jāizstrādā pamatnostādnes saskaņā ar Regulas (ES) Nr. 1093/2010 16. pantu attiecībā uz kritērijiem, kas dalībvalstīm jāizmanto, lai noteiktu profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas vai salīdzināmas garantijas minimālo naudas summu. EBI nebūtu jānošķir profesionālās darbības civiltiesiskās atbildības apdrošināšana no salīdzināmas garantijas, jo tām vajadzētu būt savstarpēji aizstājamām.

(36)

Lai izvairītos no tā, ka tiek ļaunprātīgi izmantota brīvība veikt uzņēmējdarbību, ir jāparedz prasība, ka maksājumu iestāde, kas lūdz atļauju dalībvalstī, vismaz daļu no tās maksājumu pakalpojumu darījumdarbības sniedz minētajā dalībvalstī.

(37)

Būtu jāparedz noteikums, ka maksājuma pakalpojuma lietotāja naudas līdzekļi jātur atsevišķi no maksājumu iestādes naudas līdzekļiem. Drošības prasības ir nepieciešamas, kad maksājumu iestādes rīcībā ir maksājuma pakalpojuma lietotāja naudas līdzekļi. Kad viena un tā pati maksājumu iestāde veic maksājumu darījumu gan maksātājam, gan maksājuma saņēmējam un kredītlīnija tiek sniegta maksātājam, varētu būt lietderīgi aizsargāt naudas līdzekļus maksājuma saņēmēja labā, ja tie ir maksājuma saņēmēja prasījums, ko vērš pret maksājumu iestādi. Uz maksājumu iestādēm būtu jāattiecina arī spēkā esošās prasības nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanai.

(38)

Ar šo direktīvu nemaina maksājumu iestāžu pienākumus ziņot par saviem kontiem vai to pienākumus veikt kontu revīziju gada un konsolidētajos pārskatos. Maksājumu iestādēm tiek prasīts sagatavot gada un konsolidētos pārskatus saskaņā ar Padomes Direktīvu 86/635/EEK (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2013/34/ES (13). Gada pārskati un konsolidētie pārskati jāpārbauda revidentiem, ja vien maksājumu iestāde saskaņā ar minētajām direktīvām nav atbrīvota no šā pienākuma.

(39)

Ja maksājumu pakalpojumu sniedzēji sniedz vienu vai vairākus maksājumu pakalpojumus, uz ko attiecas šī direktīva, tiem būtu vienmēr jātur maksājumu konti, kurus izmanto vienīgi maksājumu darījumiem. Lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji varētu sniegt maksājumu pakalpojumus, ir būtiski svarīgi, lai tiem būtu iespēja atvērt un uzturēt kontus kredītiestādēs. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai piekļuve šādiem kontiem tiktu nodrošināta nediskriminējoši un būtu samērīga ar likumīgo mērķi, ko ar to vēlas sasniegt. Kaut arī nodrošinātā piekļuve var būt ļoti vienkāršota, tai vienmēr vajadzētu būt pietiekami plašai, lai maksājumu iestāde spētu sniegt savus pakalpojumus netraucēti un efektīvi.

(40)

Ar šo direktīvu būtu jāreglamentē kredīta piešķiršana, ko veic maksājumu iestādes, proti, kredītlīnijas piešķiršana un kredītkaršu izdošana, tikai tad, ja tas ir cieši saistīts ar maksājumu pakalpojumiem. Tikai tad, ja kredītu piešķir, lai atvieglotu maksājumu pakalpojumus, un ja šāds kredīts ir īstermiņa un to piešķir uz laiku, kas nepārsniedz 12 mēnešus, tostarp ar iespēju to atjaunot, ir lietderīgi atļaut maksājumu iestādēm piešķirt šādu kredītu attiecībā uz to pārrobežu darbībām ar nosacījumu, ka tas tiek refinansēts, galvenokārt izmantojot maksājumu iestādes pašu kapitālu, kā arī citus kapitāla tirgū iegūtus naudas līdzekļus, nevis naudas līdzekļus, ko tā maksājumu pakalpojumu veikšanai tur klientu vārdā. Šiem noteikumiem nebūtu jāskar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2008/48/EK (14) vai citi attiecīgi Savienības tiesības vai valstu pasākumi par nosacījumiem kredīta piešķiršanai patērētājiem, kas nav saskaņoti ar šo direktīvu.

(41)

Kopumā sadarbība starp valstu kompetentajām iestādēm, kuras ir atbildīgas par atļauju piešķiršanu maksājumu iestādēm un kontroles veikšanu un kuras lemj par piešķirto atļauju atsaukšanu, ir izrādījusies apmierinoša. Tomēr kompetento iestāžu sadarbība būtu jāstiprina gan attiecībā uz informāciju, ar kuru tās apmainās, gan attiecībā uz šīs direktīvas saskaņotu piemērošanu un interpretēšanu, ja atļauju saņēmusī maksājumu iestāde vēlētos sniegt maksājumu pakalpojumus tādā dalībvalstī, kas nav tās piederības dalībvalsts, izmantojot tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību (“atļauju (pasu) piešķiršanas režīms”), tostarp internetā. EBI būtu jāpalīdz izšķirt strīdus starp kompetentajām iestādēm pārrobežu sadarbības kontekstā saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1093/2010. Tai arī būtu jāizstrādā regulatīvo tehnisko standartu kopuma projekts attiecībā uz sadarbību un datu apmaiņu.

(42)

Lai pastiprinātu to maksājumu iestāžu, tostarp to pārstāvju, darbības pārredzamību, kuras ir saņēmušas piederības dalībvalsts kompetento iestāžu atļauju vai tajās reģistrētas, un lai nodrošinātu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību Savienībā, ir nepieciešams nodrošināt netraucētu publisko piekļuvi sarakstam ar subjektiem, kas sniedz maksājumu pakalpojumus. Tādēļ EBI būtu jāizstrādā un jāuztur centrālais reģistrs, kurā tā publicē tādu subjektu nosaukumus, kas sniedz maksājumu pakalpojumus. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai dati, ko tās sniedz, tiktu atjaunināti. Ar minētajiem pasākumiem būtu arī jāveicina kompetento iestāžu sadarbības pastiprināšana.

(43)

Būtu jāveicina precīzas un atjauninātas informācijas pieejamība, pieprasot maksājumu iestādēm nekavējoties informēt savas piederības dalībvalsts kompetento iestādi par jebkādām izmaiņām, kuras ietekmē tās informācijas un apliecinājumu pareizību, kas sniegti saistībā ar atļauju, tostarp par papildu pārstāvjiem vai vienībām, kuru ārpakalpojumi tiek izmantoti. Tāpat kompetentajām iestādēm šaubu gadījumā būtu arī jāpārliecinās, ka saņemtā informācija ir pareiza.

(44)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai maksājumu iestādes, kas darbojas to teritorijā un kuru galvenais birojs atrodas citā dalībvalstī, regulāri ziņotu tām par savām darbībām to teritorijā informatīvos vai statistikas nolūkos. Ja minētās maksājumu iestādes darbojas, ievērojot tiesības veikt uzņēmējdarbību, būtu jābūt iespējamam šo informāciju izmantot arī, lai pārraudzītu atbilstību šīs direktīvas III un IV sadaļai, un dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt, lai šīs maksājumu iestādes ieceļ centrālo kontaktpunktu savā teritorijā nolūkā atvieglot kompetento iestāžu veiktu pārstāvju tīklu uzraudzību. EBI būtu jāizstrādā regulatīvo standartu projekts, izklāstot kritērijus, ar ko nosaka, kad centrālā kontaktpunkta iecelšana ir lietderīga un kādām vajadzētu būt tā funkcijām. Prasībai iecelt centrālo kontaktpunktu vajadzētu būt samērīgai ar to, lai panāktu mērķi nodrošināt pienācīgu saziņu un informācijas sniegšanu par atbilstību III un IV sadaļai uzņēmējā dalībvalstī.

(45)

Ārkārtas situācijās, kad ir vajadzīga tūlītēja rīcība, lai novērstu nopietnu apdraudējumu maksājumu pakalpojumu lietotāju kopīgajām interesēm uzņēmējā dalībvalstī, piemēram, krāpšanu lielā apmērā, uzņēmējas dalībvalsts kompetentajām iestādēm līdztekus uzņēmējas un piederības kompetento iestāžu pārrobežu sadarbībai būtu jāvar veikt piesardzības pasākumus, gaidot, ka piederības dalībvalsts kompetentās iestādes veiks pasākumus. Minētajiem pasākumiem vajadzētu būt atbilstīgiem, samērīgiem ar to mērķi, nediskriminējošiem un pagaidu rakstura. Visiem pasākumiem vajadzētu būt pienācīgi pamatotiem. Attiecīgās maksājumu iestādes piederības dalībvalsts kompetentās iestādes un citas attiecīgās iestādes, piemēram, Komisija un EBI, būtu jāinformē iepriekš vai – ja ārkārtas situācijā tas nav iespējams – bez liekas kavēšanās.

(46)

Lai gan šajā direktīvā ir noteikts minimālo pilnvaru kopums, kas kompetentajām iestādēm būtu vajadzīgs, lai uzraudzītu maksājumu iestāžu atbilstīgumu, minētās pilnvaras būtu jāizmanto, ievērojot pamattiesības, tostarp tiesības uz privātumu. Neskarot neatkarīgas iestādes (valsts datu aizsardzības iestādes) kontroli un saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartu dalībvalstīs būtu jāievieš pienācīgi un efektīvi aizsardzības pasākumi, ja pastāv iespēja, ka minēto pilnvaru izmantošana varētu izraisīt ļaunprātīgu izmantošanu vai patvaļu, ievērojami ietekmējot šādas tiesības, piemēram, vajadzības gadījumā paredzot nepieciešamību saņemt iepriekšēju atļauju no attiecīgās dalībvalsts tiesu iestādes.

(47)

Ir svarīgi nodrošināt, lai uz visām personām, kas sniedz maksājumu pakalpojumus, attiektos konkrētas tiesiskas un reglamentējošas minimālās prasības. Tādēļ ir vēlams pieprasīt reģistrēt visu personu, kas sniedz maksājumu pakalpojumus, identitāti un atrašanās vietu, tostarp arī tādu personu identitāti un atrašanās vietu, kuras nevar izpildīt visus nosacījumus, lai saņemtu atļauju kā maksājumu iestādes. Šāda pieeja atbilst Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas finanšu darba grupas VI īpašajam ieteikumam, kurā paredzēta tāda mehānisma izveide, lai maksājumu pakalpojumu sniedzējus, kas nevar izpildīt visus minētajā ieteikumā izklāstītos nosacījumus, tomēr varētu uzskatīt par maksājumu iestādēm. Šim nolūkam dalībvalstīm, pat ja personas ir pilnībā vai daļēji atbrīvotas no atļaujas nosacījumiem, tās būtu jāiekļauj maksājumu iestāžu reģistrā. Tomēr ir svarīgi paredzēt, ka iespēja piešķirt atbrīvojumu ir atkarīga no stingrām prasībām saistībā ar maksājumu darījumu vērtību. Maksājumu iestādēm, kuras izmanto atbrīvojumu, nebūtu jāizmanto tiesības veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību, un tām arī nebūtu jāīsteno šīs tiesības netiešā veidā, kamēr tās ir maksājumu sistēmas dalībnieces.

(48)

Ņemot vērā veikto darbību būtību un risku, kas saistīts ar konta informācijas pakalpojumu sniegšanu, ir lietderīgi nodrošināt īpašu prudenciālo režīmu konta informācijas pakalpojumu sniedzējiem. Konta informācijas pakalpojumu sniedzējiem būtu jāatļauj sniegt pārrobežu pakalpojumus, gūstot labumu no “atļauju (pasu) piešķiršanas” noteikumiem.

(49)

Ir svarīgi, lai jebkurš maksājumu pakalpojumu sniedzējs spētu piekļūt maksājumu sistēmu tehniskās infrastruktūras pakalpojumiem. Tomēr šādai piekļuvei vajadzētu būt atkarīgai no attiecīgām prasībām, lai nodrošinātu šo sistēmu integritāti un stabilitāti. Katram maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kurš iesniedz pieteikumu līdzdalībai maksājumu sistēmā, būtu jāuzņemas risks pašam izvēlēties sistēmu un jāsniedz pierādījumi maksājumu sistēmai, ka tā iekšējās procedūras ir pietiekami nodrošinātas pret jebkāda veida risku. Šajās maksājumu sistēmās parasti ir iekļautas četrpusējas karšu shēmas, kā arī galvenās sistēmas kredīta pārvedumu un tiešā debeta maksājumu apstrādei. Lai visā Savienībā nodrošinātu vienādu attieksmi pret dažādu kategoriju atļauju saņēmušiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar to licences noteikumiem, ir svarīgi precizēt noteikumus par piekļuvi maksājumu sistēmām.

(50)

Būtu jāparedz noteikumi par nediskriminējošu attieksmi pret atļauju saņēmušām maksājumu iestādēm un kredītiestādēm, lai visi iekšējā tirgū konkurējošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji minēto maksājumu sistēmu tehniskās infrastruktūras pakalpojumus varētu izmantot ar vieniem un tiem pašiem nosacījumiem. Ir lietderīgi paredzēt dažādu attieksmi pret atļauju saņēmušiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un tiem, kuri izmanto šajā direktīvā noteikto atbrīvojumu, kā arī Direktīvas 2009/110/EK 3. pantā noteikto atbrīvojumu, ņemot vērā atšķirības to attiecīgajā prudenciālajā režīmā. Katrā ziņā atšķirības cenu nosacījumos būtu jāatļauj tikai tad, ja tās ir pamatotas ar atšķirīgām izmaksām, kas rodas maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Tam nebūtu jāskar dalībvalstu tiesības ierobežot piekļuvi sistēmiski svarīgām sistēmām saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/26/EK (15), kā arī ECB un Eiropas Centrālo banku sistēmas kompetence attiecībā uz piekļuvi maksājumu sistēmām.

(51)

Šī direktīva neskar Direktīvas 98/26/EK piemērošanas jomu. Tomēr, lai nodrošinātu godīgu konkurenci starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, noteiktas maksājumu sistēmas dalībniekam, uz kuru attiecas Direktīvas 98/26/EK nosacījumi un kas sniedz pakalpojumus saistībā ar šādu sistēmu kādam atļauju saņēmušam vai reģistrētam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, ja tam tiek lūgts tā darīt, šādiem pakalpojumiem objektīvā, samērīgā un nediskriminējošā veidā būtu jāsniedz piekļuve jebkuram citam atļauju saņēmušam vai reģistrētam maksājumu pakalpojumu sniedzējam. Maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kam ir piešķirta šāda piekļuve, tomēr nebūtu jāuzskata par dalībniekiem, kā definēts Direktīvā 98/26/EK, un tādēļ tiem nebūtu jāizmanto aizsardzība, kas piešķirta saskaņā ar minēto direktīvu.

(52)

Noteikumi par piekļuvi maksājumu sistēmām nebūtu jāpiemēro sistēmām, ko ir izveidojis un ko izmanto viens maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Šādas slēgtas maksājumu sistēmas var izmantot vai nu kā tiešas konkurentes maksājumu sistēmām, vai arī drīzāk tās izmanto tādā tirgus nišā, kurā maksājumu sistēmas pienācīgi nedarbojas. Šādās sistēmās ietilpst trīspusējas shēmas, piemēram, trīspusējas karšu shēmas, ciktāl tās nekad nedarbojas kā de facto četrpusējas karšu shēmas, piemēram, pamatojoties uz licencēm, pārstāvjiem vai zīmolu koplietošanas partneriem. Šādās sistēmās parasti ietilpst arī tādi maksājumu pakalpojumi, ko piedāvā telesakaru operatori, ja shēmas operators gan maksātājam, gan maksājuma saņēmējam ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kā arī banku grupu iekšējās sistēmas. Lai stimulētu konkurenci, ko šādas slēgtas maksājumu sistēmas var radīt tradicionālajām maksājumu sistēmām, nebūtu piemēroti piešķirt trešām personām piekļuvi šīm slēgtajām patentētajām maksājumu sistēmām. Tomēr šādām slēgtām sistēmām vienmēr būtu jāpiemēro Savienības un valstu konkurences noteikumi, kuros var izvirzīt prasību nodrošināt piekļuvi šīm shēmām, lai saglabātu efektīvu konkurenci maksājumu tirgos.

(53)

Tā kā patērētāji un uzņēmumi nav vienādā stāvoklī, tiem nav vajadzīgs vienāds aizsardzības līmenis. Lai gan ir svarīgi garantēt patērētāju tiesības, līgumā paredzot noteikumus, no kuriem nevar atkāpties, ir saprātīgi ļaut uzņēmumiem un organizācijām vienoties citādi, kad tās nestrādā ar patērētājiem. Tomēr dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt, ka pret mikrouzņēmumiem, kā definēts Komisijas Ieteikumā 2003/361/EK (16), būtu jāattiecas tāpat kā pret patērētājiem. Katrā ziņā dažiem šīs direktīvas pamatnoteikumiem vajadzētu būt piemērojamiem vienmēr – neatkarīgi no lietotāja statusa.

(54)

Šajā direktīvā būtu jāprecizē maksājumu pakalpojumu sniedzēju pienākumi attiecībā uz informācijas sniegšanu maksājumu pakalpojumu lietotājiem, kam būtu jāsaņem vienādi augstvērtīga, skaidra informācija par maksājumu pakalpojumiem, lai viņi varētu veikt uz informāciju balstītu un brīvu izvēli visā Savienībā. Pārskatāmības labad šajā direktīvā ir paredzētas saskaņotas prasības, lai nodrošinātu to, ka maksājumu pakalpojumu lietotājiem tiek sniegta vajadzīga, pietiekama un saprotama informācija attiecībā uz maksājumu pakalpojumu līgumu un maksājumu darījumiem. Lai sekmētu maksājumu pakalpojumu vienotā tirgus raitu darbību, dalībvalstīm būtu jāpieņem tikai tie informēšanas noteikumi, kas paredzēti šajā direktīvā.

(55)

Patērētājiem vajadzētu būt aizsargātiem pret negodīgu un maldinošu praksi saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2005/29/EK (17), kā arī ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvām 2000/31/EK (18), 2002/65/EK (19), 2008/48/EK, 2011/83/ES (20) un 2014/92/ES (21). Arī turpmāk piemēro minētajās direktīvās paredzētos noteikumus. Tomēr īpaši būtu jāprecizē saistība starp šajā direktīvā un Direktīvā 2002/65/EK paredzētajām informēšanas prasībām pirms līguma slēgšanas.

(56)

Prasītajai informācijai vajadzētu būt samērīgai ar lietotāju vajadzībām, un tā būtu jāpaziņo standartizētā veidā, lai uzlabotu efektivitāti. Tomēr informēšanas prasībām saistībā ar vienreizēju maksājumu darījumu būtu jāatšķiras no informēšanas prasībām saistībā ar tādu pamatlīgumu, kurā paredzēta virkne maksājumu darījumu.

(57)

Praksē pamatlīgumi un maksājumu darījumi, uz ko tie attiecas, ir daudz vairāk izplatīti un ekonomiski svarīgāki nekā vienreizēji maksājumu darījumi. Ja izmanto maksājumu kontu vai konkrētu maksājumu instrumentu, ir vajadzīgs pamatlīgums. Tādējādi prasībām attiecībā uz iepriekšēju informēšanu saistībā ar pamatlīgumiem vajadzētu būt visaptverošām un informācija vienmēr būtu jāsniedz papīra formā vai ar cita pastāvīga informācijas nesēja palīdzību, tostarp izmantojot kontu izrakstu printera izdrukas, CD-ROM, DVD, cieto disku personālajā datorā, kurā var glabāt elektronisko pastu, un interneta vietnes ar noteikumu, ka šīs vietnes ir pieejamas turpmākai atsaucei pietiekamā laikposmā informācijas piekļuves mērķiem, un ar noteikumu, ka šīs vietnes ļauj atveidot tur uzglabāto informāciju neizmainītā veidā. Tomēr par to, kādā veidā sniegt turpmāku informāciju par veiktiem maksājumu darījumiem, maksājumu pakalpojumu sniedzējam un maksājumu pakalpojumu lietotājam būtu jādod iespēja vienoties pamatlīgumā – piemēram, ka, izmantojot interneta bankas pakalpojumus, visa informācija par maksājumu kontu ir pieejama tiešsaistē.

(58)

Vienreizējos maksājumu darījumos vienmēr būtu jāsniedz tikai svarīgākā informācija pēc maksājumu pakalpojumu sniedzēja ierosmes. Tā kā maksātājs, iesniedzot maksājuma uzdevumu, parasti ir klāt, nebūtu jāpieprasa, lai informācija katrā ziņā tiktu sniegta papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju. Maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāvar informāciju sniegt mutiski pie lodziņa vai darīt to viegli pieejamu citā veidā, piemēram, turot informāciju par nosacījumiem uz ziņojumu dēļa telpās. Turklāt būtu jāsniedz informācija arī par to, kur var atrast citu sīkāku informāciju, piemēram, tīmekļa vietnes adresi. Tomēr, ja patērētājs pieprasa, svarīgākā informācija būtu jāsniedz papīra formā vai izmantojot citu pastāvīgu informācijas nesēju.

(59)

Šajā direktīvā būtu jādod patērētājiem tiesības saņemt attiecīgo informāciju bez maksas, pirms tas uzņemas saistības, ko uzliek jebkāds maksājumu pakalpojumu līgums. Tāpat patērētājiem jebkurā līgumattiecību laikā būtu jābūt iespējai bez maksas papīra formā pieprasīt iepriekšēju informāciju, kā arī pamatlīgumu, lai tie varētu salīdzināt maksājumu pakalpojumu sniedzēju pakalpojumus un to nosacījumus un strīdu gadījumā varētu pārbaudīt savas līgumtiesības un saistības, tādējādi saglabājot augstu patērētāju aizsardzības līmeni. Šiem noteikumiem būtu jāatbilst Direktīvas 2002/65/EK noteikumiem. No šajā direktīvā paredzētajiem konkrētajiem noteikumiem par bezmaksas informāciju nebūtu jāizriet tam, ka tiktu atļauts iekasēt maksu par to, ka informācija patērētājiem tiek sniegta saskaņā ar citām piemērojamām direktīvām.

(60)

Izvēloties veidu, kādā maksājumu pakalpojumu sniedzējam pieprasītā informācija jāsniedz maksājumu pakalpojumu lietotājam, būtu jāņem vērā lietotāja vajadzības, kā arī praktiski tehniskie un izmaksu efektivitātes aspekti atkarībā no konkrētās situācijas attiecībā uz vienošanos attiecīgajā maksājumu pakalpojumu līgumā. Tādējādi šajā direktīvā būtu jāizšķir divi veidi, kādos maksājumu pakalpojumu sniedzējam jāsniedz informācija: vai nu informācija būtu jāsniedz, t. i., maksājumu pakalpojumu sniedzējam pašam pēc savas ierosmes attiecīgā laikā aktīvi jādara zināma informācija, kā noteikts šajā direktīvā, negaidot, kamēr maksājumu pakalpojumu lietotājs to lūgs; vai – informācija būtu jādara pieejama maksājumu pakalpojumu lietotājam, pamatojoties uz lūgumu par papildu informācijas sniegšanu. Otrajā situācijā maksājumu pakalpojumu lietotājam būtu jāizrāda aktīva ieinteresētība saņemt informāciju, piemēram, tā skaidri jāprasa maksājumu pakalpojumu sniedzējam, jāiereģistrējas bankas konta pastkastē vai jāieliek bankas karte kontu pārskatu printerī. Šādiem nolūkiem maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jānodrošina, lai piekļuve informācijai būtu iespējama un lai informācija maksājumu pakalpojumu lietotājam būtu pieejama.

(61)

Galvenā informācija par veiktajiem maksājumu darījumiem patērētājam būtu jāsaņem bez papildu maksas. Veicot vienreizēju maksājumu darījumu, maksājumu pakalpojumu sniedzējam nebūtu jāpieprasa atsevišķa maksa par minēto informāciju. Tāpat arī turpmāka ik mēnesi sniegta informācija par maksājumu darījumiem saskaņā ar pamatlīgumu būtu jāsniedz bez maksas. Tomēr, ņemot vērā pārredzamības nozīmi cenu noteikšanā un atšķirīgās klientu vajadzības, pusēm būtu jādod iespēja vienoties attiecībā uz maksu par biežāku informāciju vai papildinformāciju. Lai ņemtu vērā atšķirīgu praksi valstīs, dalībvalstīm būtu jābūt iespējai pieprasīt, ka maksājumu konta ikmēneša izrakstu uz papīra vai citā paliekošā veidā vienmēr sniedz bez maksas.

(62)

Lai atvieglotu patērētāju mobilitāti, patērētājiem vajadzētu būt iespējai bez maksas izbeigt pamatlīgumu. Tomēr attiecībā uz līgumiem, ko patērētāji izbeidz agrāk nekā sešu mēnešu laikā pēc stāšanās spēkā, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāatļauj piemērot maksas atbilstīgi izmaksām, kuras radušās tādēļ, ka patērētājs ir izbeidzis pamatlīgumu. Iepriekšējas paziņošanas termiņam, par kuru vienojas, attiecībā uz patērētājiem nevajadzētu būt garākam par vienu mēnesi, bet attiecībā uz maksājumu pakalpojumu sniedzējiem – ne īsākam par diviem mēnešiem. Šai direktīvai nebūtu jāskar maksājumu pakalpojumu sniedzēja pienākums ārkārtas apstākļos izbeigt maksājumu pakalpojumu līgumu saskaņā ar citiem attiecīgiem Savienības vai valsts tiesību aktiem, piemēram, par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai terorisma finansēšanu, saskaņā ar jebkādām darbībām, kas vērstas uz naudas līdzekļu iesaldēšanu, vai jebkādiem īpašiem pasākumiem, kas saistīti ar noziegumu novēršanu un izmeklēšanu.

(63)

Lai nodrošinātu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, dalībvalstīm patērētāju interesēs būtu jāspēj paturēt spēkā vai ieviest ierobežojumus vai aizliegumus attiecībā uz vienpusējām izmaiņām pamatlīguma nosacījumos, piemēram, ja nav pamatota iemesla šādām izmaiņām.

(64)

Līguma noteikumu mērķim vai sekām nevajadzētu būt tādu patērētāju diskriminācijai viņu valstspiederības vai dzīvesvietas dēļ, kas ir likumīgi Savienības rezidenti. Piemēram, ja pamatlīgumā ir paredzētas tiesības bloķēt maksājumu instrumenta izmantošanu objektīvi pamatotu iemeslu dēļ, maksājumu pakalpojumu sniedzējam nebūtu jāvar izmantot minētās tiesības tikai tādēļ, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs Savienībā ir mainījis dzīvesvietu.

(65)

Attiecībā uz pakalpojumu maksu pieredze liecina, ka maksas dalīšana starp maksātāju un maksājuma saņēmēju ir visefektīvākā sistēma, jo tā atvieglo maksājumu tūlītēju apstrādi. Tādēļ būtu jāparedz noteikums, lai attiecīgie maksājumu pakalpojumu sniedzēji parastos apstākļos pakalpojumu maksu no maksātāja un maksājuma saņēmēja iekasētu tiešā veidā. Uzliktās maksas summa var arī būt nulles vērtībā, jo šīs direktīvas noteikumiem nebūtu jāietekmē prakse, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs neiekasē maksu no patērētājiem par naudas ieskaitīšanu viņu kontos. Līdzīgā veidā atkarībā no līguma noteikumiem maksājumu pakalpojumu sniedzējs par maksājuma pakalpojuma lietošanu var iekasēt maksu tikai no maksājuma saņēmēja (tirgotāja), tādā gadījumā neuzliekot maksu maksātājam. Ir iespējams, ka maksājumu sistēmas uzliek maksu abonēšanas maksas veidā. Noteikumiem par pārskaitīto summu vai iekasēto maksu nav tiešas ietekmes, nosakot cenas starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vai starpniekiem.

(66)

Dažādas valstu prakses saistībā ar maksas noteikšanu par konkrēta maksājumu instrumenta izmantošanu (“papildmaksas”) ir radījušas ārkārtīgu neviendabīgumu Savienības maksājumu tirgū un neskaidrību patērētājiem, sevišķi e-komercijas un pārrobežu apstākļos. Tirgotāji tajās dalībvalstīs, kur papildmaksas ir atļautas, piedāvā produktus un pakalpojumus dalībvalstīs, kur tā ir aizliegta, un pieprasa no patērētāja papildmaksu. Ir zināmi arī daudzi piemēri tam, kā tirgotāji no patērētājiem pieprasa papildmaksas, kas ir daudz lielākas par izmaksām, kuras tirgotājam radušās saistībā ar konkrēta maksājumu instrumenta izmantošanu. Tomēr pārliecinošs pamatojums papildmaksas noteikšanas prakses pārskatīšanai ir tāds, ka ar Regulu (ES) 2015/751 tiek paredzēti noteikumi par starpbanku komisijas maksām, ko piemēro kartēm piesaistītiem maksājumiem. Starpbanku komisijas maksas ir galvenais elements, kas veido tirgotāju maksas attiecībā uz kartēm un kartēm piesaistītiem maksājumiem. Papildmaksas noteikšana ir novirzīšanas prakse, ko tirgotāji dažkārt izmanto, lai kompensētu kartēm piesaistītu maksājumu papildu izmaksas. Regula (ES) 2015/751 uzliek ierobežojumu starpbanku komisijas maksām. Minētais ierobežojums tiks piemērots pirms aizlieguma, kas noteikts ar šo direktīvu. Tādēļ dalībvalstīm būtu jāapsver iespēja maksājumu saņēmējiem aizliegt pieprasīt maksas par maksājumu instrumentu lietošanu, attiecībā uz ko starpbanku komisijas maksas ir reglamentētas saskaņā ar Regulas (ES) 2015/751 II nodaļu.

(67)

Kaut arī šajā direktīvā tiek atzīta maksājumu iestāžu nozīme, patērētāji maksājumu instrumentus tomēr galvenokārt iegūst ar kredītiestāžu starpniecību. Maksājumu pakalpojumu sniedzējam – kredītiestādei vai maksājumu iestādei –, kas neapkalpo patērētāja kontu, izdodot kartei piesaistītu maksājumu instrumentu, palielinātu konkurenci tirgū un tādējādi sniegtu lielākas izvēles iespējas un labāku piedāvājumu patērētājiem. Lai gan mūsdienās lielākā daļa maksājumu tirdzniecības vietā ir kartei piesaistīti maksājumi, pašreiz vērojamā novatorisma pakāpe maksājumu jomā tuvāko gadu laikā varētu strauji radīt jaunus maksājumu kanālus. Tādēļ ir lietderīgi, ka pārskatā par šo direktīvu Komisija pievērš īpašu uzmanību minētajai attīstībai un tam, vai būtu nepieciešams pārskatīt noteikuma par naudas līdzekļu pieejamības apstiprinājumu darbības jomu. Attiecībā uz maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas izdod kartei piesaistītus maksājumu instrumentus, jo īpaši debetkartes, saņemot kontu apkalpojošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja apstiprinājumu par naudas līdzekļu pieejamību patērētāja kontā, izdevējam tiktu dota iespēja labāk pārvaldīt un samazināt savu kredītrisku. Vienlaikus minētajam apstiprinājumam kontu apkalpojošam maksājumu pakalpojumu sniedzējam nebūtu jāļauj bloķēt naudas līdzekļus maksātāja maksājumu kontā.

(68)

Izmantojot karti vai kartei piesaistītu maksājumu instrumentu, bieži tiks izraisīta paziņojuma sagatavošana, ar ko apstiprina naudas līdzekļu pieejamību un divus izrietošus maksājumu darījumus. Pirmais darījums notiek starp izdevēju un tirgotāja kontu apkalpojošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju, bet otrais – parasti tiešā debeta maksājums – notiek starp maksātāja kontu apkalpojošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju un izdevēju. Pret abiem darījumiem būtu jāattiecas tāpat kā pret jebkuru citu līdzvērtīgu darījumu. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas izdod kartei piesaistītus maksājumu instrumentus, vajadzētu būt tādām pašām tiesībām un tādiem pašiem saskaņā ar šo direktīvu noteiktiem pienākumiem neatkarīgi no tā, vai tie ir maksātāja kontu apkalpojošie maksājumu pakalpojumu sniedzēji vai nav, jo īpaši attiecībā uz atbildību (piemēram, autentificēšanu) un atbildību pret maksājumu ķēdes dažādajiem dalībniekiem. Tā kā maksājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasījumu un apstiprinājumu par naudas līdzekļu pieejamību var veikt, izmantojot esošus drošus saziņas kanālus, tehniskas procedūras un infrastruktūru attiecībā uz saziņu starp maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējiem vai starp konta informācijas pakalpojumu sniedzējiem un kontu apkalpojošajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, ievērojot nepieciešamos drošības pasākumus, maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vai karšu turētājiem nedrīkstētu rasties papildu izmaksas. Turklāt – neatkarīgi no tā, vai maksājumu darījums notiek interneta vidē (tirgotāja tīmekļa vietnē) vai mazumtirdzniecības telpās, – kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāparedz pienākums sniegt izdevēja pieprasītu apstiprinājumu vienīgi tad, ja kontu apkalpojošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju turēti konti minētajam apstiprinājumam ir elektroniski pieejami, vismaz tiešsaistē. Ņemot vērā elektroniskās naudas specifiskumu, minēto mehānismu nebūtu jāvar piemērot maksājumu darījumiem ar kartēm, kurās tiek glabāta elektroniskā nauda, kā definēts Direktīvā 2009/110/EK.

(69)

Pienākumam personalizētos drošības datus glabāt drošībā ir ļoti liela nozīme, lai aizsargātu maksājumu pakalpojumu lietotāja naudas līdzekļus un ierobežotu riskus, kas saistīti ar krāpšanu un neautorizētu piekļuvi maksājumu kontam. Tomēr noteikumi vai citi pienākumi, ko maksājumu pakalpojumu sniedzēji uzlikuši maksājumu pakalpojumu lietotājiem saistībā ar personalizēto drošības datu glabāšanu drošībā, nebūtu jāizstrādā tā, ka maksājumu pakalpojumu lietotāji nevar izmantot priekšrocības, ko sniedz citu maksājumu pakalpojumu sniedzēju piedāvāti pakalpojumi, tostarp maksājumu iniciēšanas pakalpojumi un konta informācijas pakalpojumi. Turklāt minētajos noteikumos nebūtu jāiekļauj nekādi noteikumi, kas apgrūtinātu jebkādā veidā izmantot tādu citu maksājumu pakalpojumu sniedzēju maksājumu pakalpojumus, kas saņēmuši atļauju vai reģistrēti, ievērojot šo direktīvu.

(70)

Lai samazinātu risku un sekas, ko rada neautorizēti vai nepareizi veikti maksājumu darījumi, maksājumu pakalpojumu lietotājam pēc iespējas drīz būtu jāinformē maksājumu pakalpojumu sniedzējs par jebkādu apstrīdējumu attiecībā uz iespējami neautorizētiem vai nepareizi veiktiem maksājumu darījumiem ar noteikumu, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir izpildījis šajā direktīvā noteiktos informēšanas pienākumus. Ja maksājumu pakalpojumu lietotājs ievēro šo paziņošanas termiņu, maksājumu pakalpojumu lietotājam vajadzētu būt iespējai uzturēt savus prasījumus, uz kurām attiecas valsts noilguma termiņi. Šai direktīvai nebūtu jāietekmē citas savstarpējas prasības starp maksājumu pakalpojumu lietotājiem un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

(71)

Neautorizēta maksājumu darījuma gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzējam nekavējoties maksātājam būtu jāatmaksā minētā darījuma summa. Tomēr, ja pastāv lielas aizdomas par neautorizētu darījumu, kas izriet no maksājumu pakalpojumu lietotāja krāpnieciskas darbības, un ja aizdomas balstās uz objektīviem iemesliem, kuri ir paziņoti attiecīgajai valsts iestādei, maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāvar saprātīgā laikposmā veikt izmeklēšanu, pirms maksātājam tiek veikts atmaksājums. Lai maksātāju aizsargātu no nonākšanas nelabvēlīgā stāvoklī, atmaksājuma kreditēšanas valutēšanas dienai nevajadzētu būt pēc tās dienas, kad summa tikusi debetēta. Lai maksājumu pakalpojumu lietotāju mudinātu bez liekas kavēšanās ziņot maksājumu pakalpojumu sniedzējam par maksājumu instrumenta zādzību vai nozaudēšanu un tādējādi samazināt neautorizētu maksājumu darījumu risku, lietotāja atbildībai vajadzētu būt ļoti ierobežotas summas apjomā, ja vien maksājumu pakalpojumu lietotājs nav rīkojies krāpnieciski vai pieļāvis rupju neuzmanību. Tādējādi EUR 50 šķiet piemērota summa, lai lietotājiem nodrošinātu saskaņotu augsta līmeņa aizsardzību Savienībā. Ja maksātājam nav iespējas uzzināt par maksājumu instrumenta nozaudēšanu, zādzību vai piesavināšanos, atbildībai nebūtu jāpastāv. Turklāt, tiklīdz lietotāji ir informējuši maksājumu pakalpojumu sniedzēju, ka viņu maksājumu instrumenta drošība, iespējams, ir apdraudēta, no maksājumu pakalpojuma lietotājiem nebūtu jāprasa segt jebkādus turpmākus zaudējumus, kas izriet no minētā instrumenta neatļautas lietošanas. Šai direktīvai nebūtu jāskar maksājumu pakalpojumu sniedzēju atbildība par savu produktu tehnisko drošību.

(72)

Lai izvērtētu maksājumu pakalpojumu lietotāja iespējami pieļautu neuzmanību vai rupju neuzmanību, būtu jāņem vērā visi apstākļi. Pierādījumi par iespējamu rupju neuzmanību un tās apjomu parasti būtu jāvērtē saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tomēr, lai arī neuzmanības jēdziens ietver rūpības pienākuma pārkāpumu, ar rupju neuzmanību būtu jāsaprot vairāk nekā tikai neuzmanība, proti, uzvedība, kas norāda uz ievērojamu nevērību, piemēram, turēt tuvu maksājumu instrumentam atklātā un trešām personām viegli atrodamā formā datus, kas izmantojami, lai atļautu maksājumu darījumu. Tādi līguma noteikumi par maksājumu instrumenta nodrošināšanu un izmantošanu, kuru mērķis būtu palielināt patērētāja pierādīšanas pienākumu vai samazināt izdevēja pierādīšanas pienākumu, būtu uzskatāmi par spēkā neesošiem. Turklāt konkrētās situācijās un jo īpaši, ja maksājumu instrumenta pārdošanas vietā nav klāt, piemēram, tiešsaistes maksājumos, ir lietderīgi pieprasīt maksājumu pakalpojumu sniedzējam sniegt pierādījumus par iespējamu neuzmanību, jo maksātāja iespējas to izdarīt šādos gadījumos ir ļoti ierobežotas.

(73)

Būtu jāparedz noteikumi, kas reglamentē zaudējumu sadalījumu, ja notikuši neautorizēti maksājumu darījumi. Maksājumu pakalpojumu lietotājiem, kas nav patērētāji, var piemērot citus noteikumus, jo šādi lietotāji parasti var labāk izvērtēt krāpšanas risku un veikt pretpasākumus. Lai nodrošinātu augsta līmeņa patērētāju aizsardzību, maksātājam vienmēr vajadzētu būt tiesīgam pieprasīt savam kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam veikt atmaksājumu, pat ja maksājumu darījumā ir iesaistīts maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējs. Tas neskar atbildības sadalījumu starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem.

(74)

Maksājumu iniciēšanas pakalpojumu gadījumā maksājumu pakalpojumu lietotāju un iesaistīto maksājumu pakalpojumu sniedzēju tiesībām un pienākumiem vajadzētu būt atbilstīgiem sniegtajam pakalpojumam. Konkrētāk, ar atbildības sadali starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju, kas apkalpo kontu, un darījumā iesaistīto maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēju būtu jāliek tiem uzņemties atbildību katram par savu attiecīgo darījuma daļu, kuru tie kontrolē.

(75)

Šīs direktīvas mērķis ir palielināt patērētāju aizsardzību kartēm piesaistītu maksājumu darījumu gadījumos, kad darījumu precīza summa nav zināma, kad maksātājs dod piekrišanu maksājumu darījuma izpildei, piemēram, automātiskajās degvielas uzpildes stacijās, automašīnu nomas līgumos vai viesnīcu rezervācijās. Maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāvar bloķēt naudas līdzekļus maksātāja maksājumu kontā vienīgi tad, ja maksātājs ir devis piekrišanu attiecībā uz bloķējamo naudas līdzekļu precīzu summu, un šie naudas līdzekļi būtu jāatbloķē bez liekas kavēšanās pēc tam, kad ir saņemta informācija par maksājumu darījuma precīzu summu, un vēlākais uzreiz pēc maksājuma uzdevuma saņemšanas.

(76)

SEPA projekta mērķis ir turpināt izstrādāt kopīgus Savienības mēroga maksājumu pakalpojumus, kas aizstātu pašreizējos iekšzemes maksājumu pakalpojumus attiecībā uz maksājumiem, kuri denominēti euro. Lai nodrošinātu pilnīgu pāreju uz Savienības mēroga kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem, ar Regulu (ES) Nr. 260/2012 nosaka tehniskās un darbības prasības kredīta pārvedumiem un tiešā debeta maksājumiem euro. Saistībā ar tiešā debeta maksājumiem minētā regula paredz, ka maksātājs sniedz piekrišanu gan maksājuma saņēmējam, gan maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam (tieši vai netieši – ar maksājuma saņēmēja starpniecību) un ka mandātus kopā ar vēlāk izdarītajiem labojumiem vai atsaukumu glabā maksājuma saņēmējs vai maksājuma saņēmēja vārdā – trešā persona. Pašreizējā un līdz šim vienīgā Eiropas mēroga tiešā debeta maksājumu shēma patērētāju maksājumiem euro, ko izstrādājusi Eiropas Maksājumu padome, balstās uz principu, ka mandātu izpildīt tiešā debeta maksājumu maksātājs sniedz maksājuma saņēmējam un to glabā maksājuma saņēmējs. Mandātu var arī glabāt trešā persona maksājuma saņēmēja vārdā. Lai nodrošinātu plašu sabiedrības atbalstu SEPA un augstu patērētāju aizsardzības līmeni vienotajā euro maksājumu telpā, spēkā esošā Eiropas mēroga tiešā debeta sistēma nodrošina beznosacījumu tiesības uz atmaksājumu par autorizētiem maksājumiem. Ņemot to vērā, šīs direktīvas mērķis ir noteikt beznosacījumu tiesības uz atmaksājumu kā vispārēju prasību visiem euro denominētiem tiešā debeta darījumiem Savienībā.

Tomēr dalībvalstīs, kuru valūta nav euro, paralēli SEPA turpina pastāvēt līdzšinējās tādu tiešā debeta maksājumu shēmas, kas nav euro. Minētās shēmas ir efektīvas un nodrošina maksātājam tādu pašu augstu aizsardzības līmeni ar citiem drošības līdzekļiem, kas ne vienmēr balstās uz beznosacījuma tiesībām uz atmaksājumu. Šādā gadījumā maksātājam vajadzētu būt aizsargātam ar vispārīgu noteikumu par atmaksājumu, ja izpildītā maksājumu darījuma summa pārsniedz paredzamo summu. Turklāt dalībvalstīm būtu jāvar paredzēt noteikumus attiecībā uz atmaksājuma tiesībām, kas ir labvēlīgākas maksātājam. Pastāv reāls pieprasījums pēc konkrētiem euro denominētiem tiešā debeta maksājumu produktiem vienotajā euro maksājumu telpā, ko apliecina tas, ka dažās dalībvalstīs joprojām pastāv konkrēti līdzšinēji maksājumu pakalpojumi euro. Būtu samērīgi atļaut, lai maksātājs un maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs pamatlīgumā vienotos, ka maksātājam nav tiesību uz atmaksājumu situācijās, kad maksātājs ir aizsargāts vai nu tādēļ, ka maksātājs dod savu piekrišanu maksājumu darījuma izpildei tieši savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, tostarp, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs darbojas maksājuma saņēmēja vārdā, vai tādēļ, ka attiecīgā gadījumā maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai maksājuma saņēmējs vismaz četras nedēļas pirms attiecīgās dienas maksātājam veidā, par kādu ir panākta vienošanās, ir sniedzis vai darījis pieejamu informāciju par maksājumu darījumu nākotnē. Katrā ziņā maksātājam vienmēr vajadzētu būt aizsargātam ar vispārīgu atmaksājuma noteikumu neautorizēta vai nepareizi izpildīta maksājumu darījuma gadījumā.

(77)

Lai laikus varētu veikt finanšu plānošanu un maksājumu saistību izpildi, patērētājiem un uzņēmumiem ir jābūt skaidrībai par laikposmu, kas vajadzīgs maksājuma uzdevuma izpildei. Tādēļ šajā direktīvā būtu jānosaka, kad tiesības un pienākumi stājas spēkā, proti, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs saņem maksājuma uzdevumu, ieskaitot arī brīdi, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir bijusi iespēja to saņemt ar maksājumu pakalpojumu līgumā noteiktā saziņas līdzekļa palīdzību, neraugoties uz jebkādu agrāku iesaisti procesā līdz maksājuma uzdevuma izveidei un nosūtīšanai, piemēram, drošības un naudas līdzekļu pieejamības pārbaudēs, informācijā par personas identitātes numura lietošanu vai maksājuma vekseļa izdošanā. Turklāt maksājuma uzdevums būtu jāsaņem, kad maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir saņēmis maksājuma uzdevumu, ar ko konkrētā summa jādebetē no maksātāja konta. Šajā ziņā nebūtu svarīgi, kurā dienā vai brīdī maksājuma saņēmējs dod maksājumu pakalpojumu sniedzējam maksājuma uzdevumu, piemēram, kartes maksājumu vai tiešā debeta maksājuma iekasēšanai, vai kad maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājuma saņēmējam attiecīgo summu priekšfinansējumu kā iespējamu kredītmaksājumu tā kontā. Lietotājiem būtu jāvar paļauties uz pilnīgi sagatavota un derīga maksājuma uzdevuma pienācīgu izpildi, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējam līgumā vai noteikumos nav paredzēts iemesls izpildes atteikumam. Ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs atsakās izpildīt maksājuma uzdevumu, atteikums un atteikuma iemesls būtu jādara zināms maksājumu pakalpojuma lietotājam, tiklīdz tas iespējams, ievērojot Savienības un valsts tiesību aktu prasības. Ja pamatlīgumā ir paredzēts, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs var iekasēt maksu par atteikumu, šādai maksai vajadzētu būt objektīvi pamatotai un pēc iespējas zemākai.

(78)

Ņemot vērā to, cik ātri modernās un pilnībā automatizētās maksājumu sistēmas apstrādā maksājumu darījumus, kas nozīmē to, ka pēc noteikta brīža maksājuma uzdevumus vairs nevar atsaukt bez lielām izmaksām par manuālu operāciju, ir skaidri jānosaka termiņš, līdz kuram iespējams atsaukt maksājumu. Tomēr atkarībā no maksājumu pakalpojuma un maksājuma uzdevuma veida pusēm būtu jāvar mainīt maksājuma atsaukuma termiņu. Šajā ziņā atsaukumam vajadzētu būt piemērojamam vienīgi maksājumu pakalpojumu lietotāja un maksājumu pakalpojumu sniedzēja starpā, tādējādi neskarot maksājumu darījumu neatsaucamību un galīgumu maksājumu sistēmās.

(79)

Šādai neatsaucamībai nebūtu jāietekmē maksājumu pakalpojumu sniedzēja tiesības vai pienākumi, kas paredzēti saskaņā ar dažu dalībvalstu tiesību aktiem, pamatojoties uz maksātāja pamatlīgumu vai attiecīgās valsts tiesību aktiem, normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem vai pamatnostādnēm, – atmaksāt maksātājam izpildītā maksājumu darījuma summu, ja maksātājam ir strīds ar maksājuma saņēmēju. Šāds atmaksājums būtu jāuzskata par jaunu maksājuma uzdevumu. Izņemot šos gadījumus, juridiski strīdi, kas rodas attiecībās, kuras ir maksājuma uzdevuma pamatā, būtu jārisina tikai starp maksātāju un maksājuma saņēmēju.

(80)

Attiecībā uz pilnībā integrētu tūlītēju maksājumu apstrādi un juridisko noteiktību par jebkādu pakārtotu saistību izpildi maksājumu pakalpojumu lietotāju starpā ir būtiski, lai visa summa, ko pārskaita maksātājs, tiktu kreditēta maksājuma saņēmēja kontā. Attiecīgi nevienam no starpniekiem, kas iesaistīti maksājumu darījumu izpildē, nebūtu jādod iespēja veikt atskaitījumus no pārskaitītās summas. Tomēr būtu jāparedz iespēja maksājuma saņēmējiem ar viņu maksājumu pakalpojumu sniedzēju noslēgt vienošanos, kas ļauj pakalpojumu sniedzējam atskaitīt sevis noteiktās maksas. Tomēr, lai maksājuma saņēmējs varētu pārliecināties, ka atbilstīgā summa ir pareizi samaksāta, pēc tam sniegtajā informācijā par maksājumu darījumu būtu jāiekļauj ne tikai pārskaitīto naudas līdzekļu pilna summa, bet arī jebkādu atskaitīto maksu apjoms.

(81)

Nelielas vērtības maksājumu instrumentiem vajadzētu būt lētai un viegli lietojamai alternatīvai lētu preču un pakalpojumu gadījumā, un tie nebūtu jāpārslogo ar pārmērīgām prasībām. Tādēļ attiecīgas informēšanas prasības un noteikumi par to izpildi būtu jāattiecina tikai uz būtisku informāciju, ņemot vērā arī tehniskās iespējas, ko var pamatoti gaidīt no instrumentiem, kuri attiecas tikai uz nelielas vērtības maksājumiem. Neraugoties uz atvieglināto režīmu, maksājumu pakalpojumu lietotāji būtu pienācīgi jāaizsargā, ņemot vērā šo maksājumu instrumentu radīto ierobežoto risku, īpaši attiecībā uz priekšapmaksas maksājumu instrumentiem.

(82)

Lai uzlabotu maksājumu efektivitāti visā Savienībā, būtu jāparedz maksimālais izpildes laiks – viena diena visiem maksātāja iniciētiem maksājuma uzdevumiem euro vai tādas dalībvalsts valūtā, kuras naudas vienība nav euro, tostarp kredīta pārvedumiem un bezkonta naudas pārvedumiem. Visiem pārējiem maksājumiem, piemēram, maksājumiem, ko iniciē maksājuma saņēmējs vai ar tā starpniecību, tostarp tiešā debeta un karšu maksājumiem, ja nav skaidras vienošanās starp maksājumu pakalpojumu sniedzēju un maksātāju par ilgāku izpildes laiku, būtu jāpiemēro tas pats vienas dienas izpildes laiks. Vajadzētu būt iespējai minētos laikposmus pagarināt par vienu darbdienu, ja maksājuma uzdevums ir iesniegts papīra formā, lai ļautu saņemt maksājumu pakalpojumus patērētājiem, kuri ir pieraduši lietot dokumentus vienīgi papīra formā. Ja tiek izmantota tiešā debeta maksājumu sistēma, maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam būtu jāiesniedz iekasēšanas rīkojums termiņā, par kuru ir vienojušies maksājuma saņēmējs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs, tādējādi ļaujot nokārtot maksājumu dienā, par ko panākta vienošanās. Tā kā maksājumu infrastruktūras bieži ir ļoti efektīvas un lai novērstu esošās pakalpojumu kvalitātes pazemināšanos, dalībvalstīm būtu jāļauj saglabāt vai izstrādāt noteikumus, vajadzības gadījumā nosakot izpildes laiku, kas ir īsāks par vienu darbdienu.

(83)

Noteikumi par izpildi pilnā apmērā un par izpildes laiku būtu jāuzskata par labu praksi, ja viens no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem atrodas ārpus Savienības.

(84)

Lai stiprinātu patērētāju uzticēšanos saskaņotam maksājumu tirgum, maksājumu pakalpojumu lietotājiem ir svarīgi zināt maksājumu pakalpojumu faktiskās izmaksas un piemērojamās maksas, lai viņi varētu izdarīt savu izvēli. Tādējādi būtu jāaizliedz izmantot nepārredzamas cenu noteikšanas metodes, jo pastāv vispārējs uzskats, ka šo metožu rezultātā lietotājiem ir ārkārtīgi sarežģīti noteikt maksājumu pakalpojuma faktisko cenu. Jo īpaši nedrīkstētu atļaut izmantot lietotājam neizdevīgu valutēšanas dienu.

(85)

Lai nodrošinātu maksājumu sistēmas raitu un efektīvu darbību, lietotājam jāspēj paļauties uz to, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs izpildīs maksājumu darījumu pareizi un noteiktajā laikā. Parasti maksājumu pakalpojumu sniedzējs spēj izvērtēt riskus, kas saistīti ar maksājumu darījumu. Tieši maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas nodrošina maksājumu sistēmu, veic pasākumus, lai atsauktu nepareizi vai kļūdaini piešķirtus naudas līdzekļus, un vairumā gadījumu lemj par maksājumu darījuma izpildē iesaistītajiem starpniekiem. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, ir piemēroti noteikt maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildību, izņemot ārkārtas un neparedzamus apstākļos, par tāda maksājumu darījuma izpildi, kam piekritis lietotājs, izņemot darbības un bezdarbības gadījumus, ko pieļāvis maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kuru izvēlējies vienīgi maksājuma saņēmējs. Tomēr, lai maksātājs nepaliktu neaizsargāts mazticamos apstākļos, kad nav skaidrs, vai maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir pienācīgi saņēmis maksājuma summu, attiecīgais pierādīšanas pienākums būtu jāuzņemas maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam. Parasti var sagaidīt, ka starpniekiestāde, parasti “neitrāla” struktūra, piemēram, centrālā banka vai tīrvērtes iestāde, kas nosūta maksājuma summu no maksājumu pakalpojuma sniedzēja, kas atbild par nosūtīšanu, tam, kurš atbild par maksājuma saņemšanu, saglabā konta datus un vajadzības gadījumā tos varēs darīt zināmus. Ja maksājuma summa ir kreditēta saņemošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja kontā, maksājuma saņēmējam nekavējoties būtu jāiesniedz prasījums savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam par summas ieskaitīšanu kontā.

(86)

Maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam, proti, konta apkalpošanas maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai – attiecīgajā gadījumā – maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējam, būtu jāuzņemas atbildība par maksājuma pareizu izpildi, tostarp jo īpaši par maksājumu darījuma pilnu summu un izpildes laiku, kā arī pilna atbildība par jebkādām kļūmēm, ko izraisījušas citas personas maksājumu sistēmas ķēdē līdz pat maksājuma saņēmēja kontam. No šīs atbildības izriet, ka maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam vajadzētu labot maksājumu darījuma izpildi vai nekavējoties atmaksāt attiecīgā darījuma summu maksātājam, ja maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav kreditēta vai tikai ar kavēšanos ir kreditēta pilna summa, neskarot citus iespējamos prasījumus, kas iespējami saskaņā ar valsts tiesību aktiem. Tā kā atbildību uzņemas maksājumu pakalpojumu sniedzējs, maksātājam vai maksājuma saņēmējam nebūtu jāuzņemas nekādas izmaksas saistībā ar nepareizo maksājumu. Ja maksājumu darījumi netiek izpildīti, tiek izpildīti kļūdaini vai ar kavēšanos, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēju veikto laboto maksājumu valutēšanas datums vienmēr atbilstu pareizas izpildes valutēšanas datumam.

(87)

Šai direktīvai būtu jāattiecas tikai uz maksājumu pakalpojumu lietotāja un maksājumu pakalpojumu sniedzēja savstarpējām līgumsaistībām un pienākumiem. Tomēr, lai kredītu pārvedumi un citi maksājumu pakalpojumi darbotos pareizi, ir vajadzīgs, lai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem un to starpniekiem, piemēram, apstrādātājiem, būtu līgumi, kuros noteiktas to savstarpējās tiesības un pienākumi. Šo vienveidīgo līgumu būtiska daļa ir jautājumi par saistībām. Lai nodrošinātu maksājumu pakalpojumu sniedzēju un starpnieku, kuri piedalās maksājumu darījumā, uzticamību, ir jābūt juridiskai noteiktībai, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas nav atbildīgs, saņem kompensāciju par tam radītajiem zaudējumiem vai samaksātajām summām, ievērojot šīs direktīvas noteikumus par atbildību. Turpmākas tiesības un sīkāka informācija par regresa prasījumu saturu, kā arī tas, kā apstrādāt prasības pret maksājumu pakalpojumu sniedzēju vai starpnieku saistībā ar kļūdaini veiktu maksājumu darījumu, būtu jānosaka līgumā.

(88)

Maksājumu pakalpojumu sniedzējam vajadzētu varēt nepārprotami norādīt vajadzīgo informāciju, lai pareizi izpildītu maksājuma uzdevumu. Tomēr, no otras puses, lai izvairītos no sadrumstalotības un neapdraudētu integrētas maksājumu sistēmas izveidi Savienībā, dalībvalstīm nedrīkstētu ļaut noteikt prasību attiecībā uz maksājumu darījumiem lietot konkrētu identifikatoru. Tomēr tam nebūtu jāliedz dalībvalstīm prasīt maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējam pienācīgu rūpību un to, ka tas pārbauda, ja vien tas ir tehniski iespējams un ja nav vajadzīga manuāla iejaukšanās, unikālā identifikatora atbilstību un, ja konstatē, ka unikālais identifikators nesaskan, atteikt maksājuma uzdevumu un par to informēt maksātāju. Maksājumu pakalpojumu sniedzēja atbildībai būtu jāattiecas tikai uz pareizu maksājumu darījuma izpildi saskaņā ar maksājumu pakalpojumu lietotāja doto maksājuma uzdevumu. Ja maksājumu darījumā iesaistītie naudas līdzekļi nonāk pie nepareizā saņēmēja tādēļ, ka maksātājs ir norādījis nepareizu unikālo identifikatoru, maksātāja un maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējiem nebūtu jābūt atbildīgiem, taču tiem būtu jābūt pienākumam sadarboties, darot visu iespējamo, lai atgūtu naudas līdzekļus, tostarp sniegt attiecīgu informāciju.

(89)

No tā, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji sniedz maksājumu pakalpojumus, var izrietēt personas datu apstrāde. Personas datu apstrādei šīs direktīvas nolūkos piemēro Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 95/46/EK (22), valstu noteikumus, ar kuriem transponē Direktīvu 95/46/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 45/2001 (23). Jo īpaši, ja personas dati tiek apstrādāti šīs direktīvas nolūkos, būtu jāprecizē konkrēts mērķis, jāmin juridiskais pamats un jāievēro attiecīgās drošības prasības, kas minētas Direktīvā 95/46/EK, un jāievēro tādi principi kā nepieciešamība, samērīgums, mērķa ierobežojums un samērīgs datu glabāšanas termiņš. Turklāt visās datu apstrādes sistēmās, kas tiek izstrādātas un izmantotas šīs direktīvas ietvaros, būtu jāiekļauj integrēta datu aizsardzība un datu aizsardzība pēc noklusējuma.

(90)

Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā, tostarp tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz personas datu aizsardzību, darījumdarbības brīvību, tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un tiesības netikt divreiz tiesātam vai sodītam krimināllietā par to pašu noziedzīgo nodarījumu. Šī direktīva jāīsteno saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(91)

Maksājumu pakalpojumu sniedzēji ir atbildīgi par drošības pasākumiem. Minētajiem pasākumiem ir jābūt samērīgiem ar attiecīgajiem drošības riskiem. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāizveido sistēma risku mazināšanai un jāuztur efektīvas incidentu pārvaldības procedūras. Būtu jāizveido regulārs ziņošanas mehānisms, lai nodrošinātu, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji regulāri kompetentajām iestādēm sniedz atjauninātu novērtējumu par saviem drošības riskiem un pasākumiem, ko tie ir veikuši šo risku novēršanai. Turklāt, lai nodrošinātu, ka tiek līdz minimumam samazināts kaitējums lietotājiem, citiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem vai maksājumu sistēmām (piemēram, būtiski traucējumi kādā maksājumu sistēmā), ir ļoti svarīgi, lai maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu pienākums par ievērojamiem drošības incidentiem bez liekas kavēšanās ziņot kompetentajām iestādēm. EBI būtu jāparedz koordinatora loma.

(92)

Drošības incidentu ziņošanas pienākumiem nebūtu jāskar citi incidentu ziņošanas pienākumi, kas paredzēti citos Savienības tiesību aktos, un jebkuras šajā direktīvā paredzētās prasības būtu jāsaskaņo ar ziņošanas pienākumiem, kuri noteikti ar citiem Savienības tiesību aktiem, un tām vajadzētu būt samērīgām ar minētajiem pienākumiem.

(93)

Jāizstrādā skaidrs tiesiskais regulējums, ar ko nosaka nosacījumus, saskaņā ar kuriem maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēji un konta informācijas pakalpojumu sniedzēji ar konta turētāja piekrišanu var sniegt savus pakalpojumus, kad kontu apkalpojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs minēto pakalpojumu veidu sniegšanai neprasa izmantot īpašu, uz tiešu vai netiešu piekļuvi balstītu darījumdarbības modeli. Maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējiem un konta informācijas pakalpojumu sniedzējiem, no vienas puses, un kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, no otras puses, būtu jāievēro nepieciešamās datu aizsardzības un drošības prasības, kas noteiktas vai minētas šajā direktīvā vai iekļautas regulatīvajos tehniskajos standartos. Minētajiem regulatīvajiem tehniskajiem standartiem vajadzētu būt savietojamam ar dažādajiem pieejamajiem tehnoloģiskiem risinājumiem. Lai nodrošinātu drošu saziņu starp attiecīgajiem dalībniekiem saistībā ar minētajiem pakalpojumiem, EBI būtu arī jāprecizē vienotu un atklātu saziņas standartu prasības, kas jāīsteno visiem kontu apkalpojošajiem maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kuri ļauj sniegt maksājumu pakalpojumus tiešsaistē. Tas nozīmē, ka ar minētajiem atklātajiem standartiem būtu jānodrošina dažādo tehnoloģisko saziņas risinājumu sadarbspēja. Ar minētajiem vienotajiem un atklātajiem standartiem būtu jānodrošina arī, lai kontu apkalpojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs būtu informēts par to, ka pie viņa vēršas maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējs vai konta informācijas pakalpojumu sniedzējs, nevis pats klients. Standartiem būtu jānodrošina arī, lai maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēji un konta informācijas pakalpojumu sniedzēji sazinātos ar kontu apkalpojošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju un iesaistītajiem klientiem drošā veidā. Izstrādājot minētās prasības, EBI īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, lai piemērojamie standarti ļauj dažādu maksājumu pakalpojumu veikšanai izmantot jebkura veida izplatītās ierīces (tādas kā dators, planšetdators un mobilais telefons).

(94)

Izstrādājot regulatīvos tehniskos standartus par autentificēšanu un saziņu, EBI sistemātiski būtu jāizvērtē un jāņem vērā privātuma aspekts, lai apzinātu riskus, kas saistīti ar katru no pieejamām tehniskām iespējām, un to, kādus aizsarglīdzekļus varētu ieviest, lai apdraudējumu datu aizsardzībai samazinātu līdz minimālam līmenim.

(95)

Ļoti nozīmīga ir elektronisko maksājumu drošība, lai garantētu lietotāju aizsardzību un stabilas vides attīstību e-komercijai. Visi maksājumu pakalpojumi, kas tiek piedāvāti elektroniski, būtu jāveic drošā veidā, pielietojot tehnoloģijas, ar kurām var garantēt drošu lietotāja autentificēšanu un, cik iespējams, maksimāli samazināt krāpšanas risku. Nešķiet pamatoti garantēt tādu pašu aizsardzības līmeni attiecībā uz to maksājumu darījumu aizsardzību, kurus iniciē un izpilda saskaņā ar citu kārtību, kas nav elektronisko platformu vai ierīču izmantošana, piemēram, uz papīra formātu balstīti maksājumu darījumi, tirdzniecība pa pastu vai pasūtījumi pa telefonu. Stabils interneta un mobilo maksājumu pieaugums būtu jāpavada vispārējai drošības pasākumu pastiprināšanai. Maksājumu pakalpojumos, kurus piedāvā ar interneta starpniecību vai izmantojot citus distances sakaru kanālus un kuru darbība nav atkarīga no tā, kur fiziski atrodas ierīce, kas izmantota maksājumu darījumu iniciēšanai, vai izmantotais maksājumu instruments, tāpēc būtu jāietilpst darījumu autentificēšanai, izmantojot dinamiskos kodus, lai lietotājs jebkurā brīdī būtu informēts par sevis autorizētā darījuma apjomu un maksājuma saņēmēju.

(96)

Drošības pasākumiem būtu jāatbilst ar maksājumu pakalpojumu saistītā riska līmenim. Lai ļautu izstrādāt lietotājdraudzīgus un pieejamus maksāšanas līdzekļus zema riska maksājumiem, piemēram, nelielas vērtības bezkontakta maksājumiem tirdzniecības vietā ar mobilo tālruni vai bez tā, regulatīvajos tehniskajos standartos būtu jāprecizē izņēmumi attiecībā uz drošības prasību piemērošanu. Lai mazinātu riskus, kas saistīti ar personas datu izmānīšanu un citām krāpnieciskām darbībām, ir jānodrošina personalizētu drošības datu droša izmantošana. Šajā ziņā lietotājam būtu jāvar paļauties uz tādu pasākumu pieņemšanu, kas aizsargā personalizētu drošības datu konfidencialitāti un integritāti. Minētie pasākumi parasti ietver šifrēšanas sistēmas, kas balstās uz maksātāja personīgajām ierīcēm – ieskaitot karšu lasītājus vai mobilos tālruņus, vai kuras maksātājam nodrošina kontu apkalpojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs, izmantojot citus kanālus, piemēram, SMS vai e-pastus. Pasākumi, kas parasti ietver šifrēšanas sistēmas, kuras var dot autentificēšanas kodus, piemēram, vienreizējas paroles, var pastiprināt maksājumu darījumu drošību. Tas, ka maksājumu pakalpojumu lietotāji izmanto šādus autentificēšanas kodus, būtu uzskatāms par saderīgu ar tiem noteiktajiem pienākumiem attiecībā uz maksājumu instrumentiem un personalizētajiem drošības datiem arī tad, ja ir iesaistīti maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēji vai konta informācijas pakalpojumu sniedzēji.

(97)

Dalībvalstīm būtu jānosaka, vai tās kompetentās iestādes, kas ir izraudzītas, lai maksājumu iestādēm izsniegtu atļauju, varētu būt kompetentās iestādes arī attiecībā uz strīdu alternatīvas izšķiršanas (SAI) procedūrām.

(98)

Neskarot klientu tiesības vērsties tiesā, dalībvalstīm būtu jānodrošina viegli pieejama, atbilstīga, neatkarīga, objektīva, pārredzama un efektīva maksājumu pakalpojumu sniedzēju un maksājumu pakalpojumu lietotāju SAI procedūra, kas izriet no šajā direktīvā paredzētajām tiesībām un pienākumiem. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 593/2008 (24) ir noteikts, ka patērētāja aizsardzība, kas noteikta saistošos tās valsts tiesību aktu noteikumos, kurā ir patērētāja parastā dzīvesvieta, netiek mazināta ar līguma noteikumiem par līgumam piemērojamām tiesībām. Lai izveidotu efektīvu un lietderīgu strīdu izšķiršanas procedūru, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji ieviestu efektīvu sūdzību izskatīšanas procedūru, kuru to maksājumu pakalpojumu lietotāji var izmantot, pirms strīds tiek nodots izšķiršanai SAI procedūrā vai tiesā. Sūdzību izskatīšanas procedūrā būtu jāiekļauj īsi un skaidri noteikti termiņi, kuros maksājumu pakalpojumu sniedzējam uz sūdzību būtu jāatbild. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai SAI vienībām būtu pietiekamas spējas atbilstošā un efektīvā veidā iesaistīties pārrobežu sadarbībā attiecībā uz strīdiem saistībā ar tiesībām un pienākumiem, ievērojot šo direktīvu.

(99)

Ir jānodrošina, lai tiktu efektīvi piemēroti valstu tiesību aktu noteikumi, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu. Tādēļ būtu jāizstrādā attiecīgas procedūras, ar kuru palīdzību būs iespējams izskatīt sūdzības pret maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, kas nepilda šos noteikumus, un vajadzības gadījumā nodrošināt, lai tiek noteikti efektīvi, samērīgi un preventīvi sodi. Lai nodrošinātu efektīvu atbilstību šai direktīvai, dalībvalstīm būtu jāizraugās kompetentās iestādes, kas atbilst Regulā (ES) Nr. 1093/2010 paredzētajiem nosacījumiem un darbojas neatkarīgi no maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Pārredzamības nolūkos dalībvalstīm būtu jāpaziņo Komisijai, kuras iestādes ir izraudzītas, un jāsniedz to pienākumu apraksts, ievērojot šo direktīvu.

(100)

Neskarot tiesības vērsties tiesā nolūkā nodrošināt atbilstību šai direktīvai, dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai arī kompetentajām iestādēm tiktu piešķirtas vajadzīgās pilnvaras, tostarp pilnvaras uzlikt sodus, ja maksājumu pakalpojumu sniedzējs nepilda šajā direktīvā paredzētās tiesības un pienākumus, jo īpaši, ja pastāv atkārtota pārkāpuma risks vai bažas par patērētāju kopīgajām interesēm.

(101)

Ir svarīgi, lai patērētāji tiktu skaidri un saprotami informēti par viņu tiesībām un pienākumiem saskaņā ar šo direktīvu. Tādēļ Komisijai par minētajām tiesībām un pienākumiem būtu jāsagatavo brošūra.

(102)

Šī direktīva neskar valstu tiesību aktu noteikumus par sekām attiecībā uz atbildību par neprecizitātēm izraksta formulējumā vai nosūtīšanā.

(103)

Šai direktīvai nebūtu jāskar noteikumi attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem piemērojamo PVN režīmu Padomes Direktīvā 2006/112/EK (25).

(104)

Ja šī direktīva atsaucas uz summām euro, minētās summas būtu jāsaprot kā ekvivalenta summa valsts valūtā dalībvalstīs, kuru valūta nav euro.

(105)

Juridiskās noteiktības labad ir lietderīgi izstrādāt pārejas noteikumus, kas ļautu personām, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar ko transponēta Direktīva 2007/64/EK, pirms šīs direktīvas spēkā stāšanās ir sākušas darbību kā maksājumu iestādes, attiecīgajā dalībvalstī noteiktu laiku turpināt šo darbību.

(106)

Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz to, lai pielāgotu atsauci uz Ieteikumu 2003/361/EK, ja šis ieteikums tiek grozīts, un lai atjauninātu maksājumu pakalpojumu sniedzēja izpildīto maksājumu darījumu vidējo apjomu, ko izmanto par robežvērtību dalībvalstīm, kuras izmanto iespēju atbrīvot no autorizēšanas prasībām (kādas to daļas) mazas maksājumu iestādes, lai ņemtu vērā inflāciju. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(107)

Lai nodrošinātu šīs direktīvas saskaņotu piemērošanu, Komisijai būtu jāvar paļauties uz EBI speciālajām zināšanām un atbalstu, kurai būtu jādod uzdevums izstrādāt pamatnostādnes un regulatīvu tehnisko standartu projektu par maksājumu pakalpojumu drošības aspektiem, jo īpaši attiecībā uz drošu klienta autentificēšanu, kā arī par dalībvalstu sadarbību saistībā ar atļauju saņēmušu maksājumu iestāžu pakalpojumu sniegšanu un uzņēmējdarbības veikšanu citās dalībvalstīs. Komisijai vajadzētu būt pilnvarotai pieņemt šos regulatīvo tehnisko standartu projektus. Šie īpašie uzdevumi pilnībā saskan ar EBI lomu un pienākumiem, kas paredzēti Regulā (ES) Nr. 1093/2010.

(108)

EBI, kad tā izstrādā pamatnostādnes, regulatīvo tehnisko standartu projektu un īstenošanas tehnisko standartu projektu, ievērojot šo direktīvu un saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1093/2010, būtu jānodrošina, lai tā apspriestos ar visām attiecīgajām ieinteresētajām personām, tostarp maksājumu pakalpojumu tirgū, atspoguļojot visas iesaistīto intereses. Ja ir vajadzīgs pareizs viedokļu līdzsvars, EBI būtu jāpieliek īpaši centieni uzzināt attiecīgo nebanku sektora dalībnieku viedokļus.

(109)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi – proti, iekšējā maksājumu pakalpojumu tirgus turpmāku integrāciju – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo ir jāsaskaņo liels daudzums atšķirīgu noteikumu, kas šobrīd pastāv daudzu dalībvalstu tiesību sistēmās, bet to mēroga un iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šā mērķa sasniegšanai.

(110)

Saskaņā ar dalībvalstu un Komisijas 2011. gada 28. septembra kopīgo politisko deklarāciju par skaidrojošiem dokumentiem (26) dalībvalstis ir apņēmušās pamatotos gadījumos ziņojumam par saviem transponēšanas pasākumiem pievienot vienu vai vairākus dokumentus, kuros ir paskaidrota saikne starp direktīvas sadaļām un attiecīgajām daļām valsts transponēšanas instrumentos. Attiecībā uz šo direktīvu likumdevējs uzskata, ka šādu dokumentu nosūtīšana ir pamatota.

(111)

Ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu, un tas ir sniedzis atzinumu 2013. gada 5. decembrī (27).

(112)

Tāpēc attiecīgi būtu jāgroza Direktīvas 2002/65/EK, 2009/110/EK un 2013/36/ES un Regula (ES) Nr. 1093/2010.

(113)

Ņemot vērā Direktīvā 2007/64/EK veicamo izmaiņu daudzumu, ir lietderīgi to atcelt un aizstāt,

a)

kredītiestādes, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 575/2013 (28) 4. panta 1. punkta 1. apakšpunktā, tostarp to filiāles kā definēts minētās regulas 4. panta 1. punkta 17. apakšpunktā, ja šādas filiāles atrodas Savienībā – neatkarīgi no tā, vai minēto filiāļu galvenie biroji atrodas Savienībā vai saskaņā ar Direktīvas 2013/36/ES 47. pantu un valsts tiesību aktiem – ārpus Savienības;

b)

elektroniskās naudas iestādes, kā definēts Direktīvas 2009/110/EK 2. panta 1. punktā, tostarp saskaņā ar minētās direktīvas 8. pantu un valsts tiesību aktiem, minēto iestāžu filiāles, ja šādas filiāles atrodas Savienībā un to galvenie biroji atrodas ārpus Savienības, un vienīgi tiktāl, ciktāl minēto filiāļu sniegtie maksājumu pakalpojumi ir saistīti ar elektroniskās naudas emitēšanu;

c)

pasta žiro norēķinu iestādes, kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesīgas sniegt maksājumu pakalpojumus;

d)

maksājumu iestādes;

e)

ECB un valstu centrālās bankas, kad tās nerīkojas kā monetāras vai citas valsts iestādes;

f)

dalībvalstis vai to reģionālās vai vietējās iestādes, kad tās nerīkojas kā valsts iestādes.

a)

nosacījumu pārredzamību un informēšanas prasībām attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem; kā arī

b)

maksājumu pakalpojumu lietotāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju attiecīgās tiesības un pienākumi saistībā ar maksājumu pakalpojumu sniegšanu kā pastāvīgu nodarbošanos vai darījumdarbību.

a)

maksājumu darījumiem, ko izdara tikai skaidrā naudā tieši no maksātāja maksājumu saņēmējam bez jebkādiem starpniekiem;

b)

maksājumu darījumiem starp maksātāju un maksājuma saņēmēju, ko izdara ar tirdzniecības pārstāvja starpniecību, kurš ar vienošanos ir pilnvarots risināt sarunas vai veikt preču vai pakalpojumu pārdošanu vai pirkšanu tikai maksātāja vai tikai maksājuma saņēmēja vārdā;

c)

profesionālām darbībām banknošu un monētu fiziskai transportēšanai, tostarp to iekasēšanai, apstrādei un piegādei;

d)

bezpeļņas darbības vai labdarības nolūkos veiktiem maksājumu darījumiem, kas ietver skaidras naudas iekasēšanu un piegādi un ko neveic kā profesionālu darbību;

e)

pakalpojumiem, kuros maksājumu saņēmējs skaidru naudu kā daļu no maksājumu darījuma nodod maksātājam pēc tam, kad maksājumu pakalpojumu lietotājs tieši pirms maksājumu darījuma izpildes to tiešā veidā ir pieprasījis kā maksu par preču vai pakalpojumu iegādi;

f)

valūtas maiņas darbībām ar skaidru naudu, ja naudas līdzekļi nav noguldīti maksājumu kontā;

g)

maksājumu darījumiem, kas pamatojas uz kādu no turpmāk minētajiem dokumentiem, kuri izrakstīti maksājumu pakalpojumu sniedzējam, lai nodotu naudas līdzekļus maksājumu saņēmēja rīcībā:

h)

maksājumu darījumiem, ko veic maksājumu vai vērtspapīru norēķinu sistēmā starp norēķinu iestādēm, galvenajiem darījumu partneriem, tīrvērtes iestādēm un/vai centrālajām bankām un citiem sistēmas dalībniekiem, un maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, neskarot 35. pantu;

i)

maksājumu darījumiem saistībā ar vērtspapīru aktīvu apkalpošanu, ietverot dividendes, ieņēmumus vai citu sadali, vai izpirkšanu vai pārdošanu, ko veic h) apakšpunktā minētās personas vai ieguldījumu brokeru sabiedrības, kredītiestādes, kolektīvu ieguldījumu uzņēmumi vai aktīvu pārvaldīšanas uzņēmumi, kas sniedz ieguldījumu pakalpojumus, vai citas vienības, kurām atļauts turēt finanšu instrumentus;

j)

tehnisko pakalpojumu sniedzēju sniegtajiem pakalpojumiem, kas atbalsta maksājumu pakalpojumu sniegšanu, ja to īpašumā nevienu brīdi nenonāk pārskaitāmie naudas līdzekļi, tostarp datu apstrādei un uzglabāšanai, uzticēšanās un privātuma aizsardzības pakalpojumiem, datu un subjektu autentificēšanai, informācijas tehnoloģiju (IT) un komunikāciju tīklu nodrošināšanai, termināļu un maksājumu pakalpojumiem izmantojamo ierīču nodrošināšanai un uzturēšanai, izņemot maksājumu iniciēšanas pakalpojumus un konta informācijas pakalpojumus;

k)

pakalpojumiem, kas balstās uz konkrētiem maksājumu instrumentiem, kurus var izmantot tikai ierobežotā veidā un kuri atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:

l)

maksājumu darījumiem, ko elektronisko komunikāciju tīklu vai pakalpojumu sniedzējs tīkla vai pakalpojuma abonentam sniedz papildus elektronisko komunikāciju pakalpojumiem:

ar noteikumu, ka viena i) un ii) apakšpunktā minētā maksājumu darījuma vērtība nepārsniedz EUR 50 un:

m)

maksājumu darījumiem, ko veic starp maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, to pārstāvjiem vai filiālēm pašu vajadzībām;

n)

maksājumu darījumiem un saistītiem pakalpojumiem, ko veic starp mātesuzņēmumu un tā meitasuzņēmumu vai starp viena un tā paša mātesuzņēmuma meitasuzņēmumiem, neiesaistot tādus maksājumu pakalpojumu sniedzēju starpniekus, kuri nepieder pie tās pašas uzņēmumu grupas;

o)

skaidras naudas izņemšanas pakalpojumiem, ko, izmantojot bankomātus, piedāvā pakalpojumu sniedzēji, rīkojoties viena vai vairāku karšu izdevēju vārdā, kuri nav puse pamatlīgumā ar klientu, kas izņem skaidru naudu no maksājuma konta, ar nosacījumu, ka šie pakalpojumu sniedzēji neveic citus I pielikumā minētos maksājumu pakalpojumus. Tomēr klients būtu jāinformē par jebkādām naudas izņemšanas maksām, kas minētas 45., 48., 49. un 59. pantā, pirms tiek veikta naudas izņemšana, kā arī skaidras naudas saņemšanas brīdī naudas izņemšanas darījuma beigās.

1)

“piederības dalībvalsts” ir:

2)

“uzņēmēja dalībvalsts” ir dalībvalsts, kura nav piederības dalībvalsts un kurā maksājumu pakalpojumu sniedzējam ir pārstāvis vai filiāle, vai kurā tas sniedz maksājumu pakalpojumus;

3)

“maksājumu pakalpojums” ir kāds no I pielikumā izklāstītajiem darījumdarbības veidiem;

4)

“maksājumu iestāde” ir juridiska persona, kurai saskaņā ar 11. pantu piešķirta atļauja sniegt un izpildīt maksājumu pakalpojumus visā Savienībā;

5)

“maksājumu darījums” ir maksātāja vai maksātāja vārdā iniciēta vai maksājuma saņēmēja iniciēta naudas līdzekļu nodošanas, pārskaitīšanas vai izņemšanas darbība neatkarīgi no maksātāja un maksājuma saņēmēja attiecību pamatā esošajiem pienākumiem;

6)

“attālināts maksājumu darījums” ir maksājumu darījums, kas iniciēts ar interneta starpniecību vai ar ierīci, ko var izmantot distances saziņai;

7)

“maksājumu sistēma” ir naudas līdzekļu pārskaitīšanas sistēma, kurā ir oficiālas un standartizētas procedūras un kopīgi noteikumi attiecībā uz maksājumu darījumu apstrādi, tīrvērti un/vai norēķināšanos;

8)

“maksātājs” ir tāda fiziska vai juridiska persona, kura ir maksājumu konta turētāja un kura atļauj veikt maksājuma uzdevumu no šā maksājumu konta, vai gadījumā, ja maksājumu konta nav, fiziska vai juridiska persona, kas dod maksājuma uzdevumu;

9)

“maksājuma saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir maksājumu darījuma naudas līdzekļu iecerētais saņēmējs;

10)

“maksājumu pakalpojumu lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas izmanto maksājumu pakalpojumu kā maksātājs, maksājuma saņēmējs vai kā abi;

11)

“maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir 1. panta 1. punktā minētā struktūra vai fiziska vai juridiska persona, kura izmanto atbrīvojumu atbilstīgi 32. vai 33. pantam;

12)

“maksājumu konts” ir tāds konts uz viena vai vairāku maksājumu pakalpojumu lietotāju vārda, ko izmanto maksājumu darījumu izpildei;

13)

“maksājuma uzdevums” ir maksātāja vai maksājuma saņēmēja rīkojums savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, ar kuru pieprasa izpildīt maksājumu darījumu;

14)

“maksājumu instruments” ir jebkāda personalizēta ierīce un/vai procedūru kopums, par ko maksājumu pakalpojumu lietotājs un maksājumu pakalpojumu sniedzējs ir vienojušies un ko izmanto, lai iniciētu maksājuma uzdevumu;

15)

“maksājumu iniciēšanas pakalpojums” ir pakalpojums, ar ko iniciē maksājuma uzdevumu pēc maksājumu pakalpojumu lietotāja pieprasījuma attiecībā uz maksājumu kontu, kuru tur cits maksājumu pakalpojumu sniedzējs;

16)

“konta informācijas pakalpojums” ir tiešsaistes pakalpojums, ar ko sniedz konsolidētu informāciju par vienu vai vairākiem maksājumu kontiem, kas atrodas maksājumu pakalpojumu lietotāja turējumā vai nu pie cita maksājumu pakalpojumu sniedzēja, vai pie vairāk nekā viena maksājumu pakalpojumu sniedzēja;

17)

“kontu apkalpojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas nodrošina un uztur maksātāja maksājumu kontu;

18)

“maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas veic I pielikuma 7. punktā minēto darījumdarbību;

19)

“konta informācijas pakalpojumu sniedzējs” ir maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas veic I pielikuma 8. punktā minēto darījumdarbību;

20)

“patērētājs” ir fiziska persona, kas maksājumu pakalpojumu līgumos, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar tās komercdarbību, darījumdarbību vai profesiju;

21)

“pamatlīgums” ir maksājumu pakalpojumu līgums, ar kuru reglamentē atsevišķu un secīgu maksājumu darījumu izpildi nākotnē un kurā var būt iekļautas saistības un nosacījumi maksājumu konta izveidei;

22)

“bezkonta naudas pārvedums” ir tāds maksājumu pakalpojums, ar kuru naudas līdzekļus saņem no maksātāja, neizveidojot maksājumu kontu maksātāja vai maksājuma saņēmēja vārdā, un tā vienīgais mērķis ir pārskaitīt atbilstīgu summu maksājuma saņēmējam vai citam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, kas rīkojas maksājuma saņēmēja vārdā, un/vai šādus naudas līdzekļus saņem maksājuma saņēmēja vārdā un dara pieejamus maksājuma saņēmējam;

23)

“tiešā debeta maksājums” ir maksājumu pakalpojums maksātāja maksājumu konta debetēšanai, ja maksājumu darījumu iniciē maksājumu saņēmējs, pamatojoties uz maksātāja piekrišanu maksājumu saņēmējam, maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam vai maksātāja paša maksājumu pakalpojumu sniedzējam;

24)

“kredīta pārvedums” ir maksājumu pakalpojums maksājuma saņēmēja maksājumu konta kreditēšanai ar tādu maksājumu darījumu vai virkni maksājumu darījumu no maksātāja maksājumu konta, kuru, pamatojoties uz maksātāja sniegtu rīkojumu, veic tas maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš ir maksātāja maksājumu konta turētājs;

25)

“naudas līdzekļi” ir banknotes un monētas, bezskaidra nauda vai elektroniskā nauda, kā definēts Direktīvas 2009/110/EK 2. panta 2. punktā;

26)

“valutēšanas diena” ir atskaites brīdis, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmanto, lai aprēķinātu procentus par naudas līdzekļiem, kas debetēti no maksājumu konta vai kreditēti tajā;

27)

“atsauces valūtas maiņas kurss” ir valūtas maiņas kurss, ko izmanto par pamatu, lai aprēķinātu jebkādu valūtas maiņu, un ko dara pieejamu maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai ko iegūst no publiski pieejama avota;

28)

“atsauces procentu likme” ir procentu likme, ko izmanto par pamatu, lai aprēķinātu jebkādus piemērojamos procentus, un ko iegūst no publiski pieejama avota, kuru abas maksājumu pakalpojumu līguma puses var pārbaudīt;

29)

“autentificēšana” ir procedūra, kas maksājumu pakalpojumu sniedzējam dod iespēju pārbaudīt maksājumu pakalpojumu lietotāja identitāti vai konkrēta maksājumu instrumenta izmantošanas pamatojumu, tostarp lietotāja personalizēto drošības datu pielietojumu;

30)

“droša lietotāju autentificēšana” ir autentificēšana, izmantojot divus vai vairākus elementus, ko klasificē kā zināšanas (to, ko zina tikai lietotājs), valdījumu (to, kas ir tikai lietotāja valdījumā) un neatņemamas īpašības (lietotājam raksturīgas īpašības) un kas ir savstarpēji neatkarīgi, proti, neatbilstība vienam kritērijam neapdraud pārējo elementu uzticamību, un kas ir izstrādāti tā, lai nodrošinātu autentificēšanas datu konfidencialitātes aizsardzību;

31)

“personalizēti drošības dati” ir personalizēti elementi, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs sniedz maksājumu pakalpojumu lietotājam autentificēšanas nolūkā;

32)

“sensitīvi maksājumu dati” ir dati, tostarp personalizēti drošības dati, ko var izmantot krāpnieciskā nolūkā. Maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēju un konta informācijas pakalpojumu sniedzēju darbībām konta īpašnieka vārds/uzvārds un konta numurs nav sensitīvi maksājumu dati;

33)

“unikāls identifikators” ir burtu, ciparu vai simbolu kombinācija, ko maksājumu pakalpojumu sniedzējs noteicis maksājumu pakalpojumu lietotājam un kas maksājumu pakalpojumu lietotājam jānorāda, lai nepārprotami identificētu citu maksājumu darījumā iesaistīto maksājumu pakalpojumu lietotāju un/vai šā otra maksājumu pakalpojuma lietotāja maksājumu kontu;

34)

“distances saziņas līdzekļi” ir metode, ko bez maksājumu pakalpojumu sniedzēja un maksājumu pakalpojumu lietotāja vienlaicīgas fiziskās klātbūtnes var izmantot maksājumu pakalpojumu līguma slēgšanai;

35)

“pastāvīgs informācijas nesējs” ir instruments, kurš dod iespēju maksājumu pakalpojumu lietotājam uzglabāt informāciju, kas adresēta šim maksājumu pakalpojumu lietotājam personīgi, tā, lai tā būtu pieejama turpmākai atsaucei informēšanas nolūkam atbilstīgu laikposmu un ļautu neizmainītā veidā atveidot uzglabāto informāciju;

36)

“mikrouzņēmums” ir uzņēmums, kas brīdī, kad noslēdz maksājumu pakalpojumu līgumu, ir uzņēmums, kā definēts Ieteikuma 2003/361/EK pielikuma 1. pantā un 2. panta 1. un 3. punktā;

37)

“darbdiena” ir diena, kurā maksātāja attiecīgais maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai maksājumu saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kas iesaistīts maksājumu darījuma izpildē, ir atvērts darījumdarbībai, kas nepieciešama maksājumu darījuma izpildei;

38)

“pārstāvis” ir fiziska vai juridiska persona, kas maksājumu pakalpojumu sniegšanā rīkojas maksājumu iestādes vārdā;

39)

“filiāle” ir tāda darījumdarbības vieta, kura nav maksājumu iestādes galvenais birojs un kura nav tiesību subjekts, un kura tieši veic dažus vai visus darījumus, kas ir raksturīgi maksājumu iestādes darījumdarbībai; visas darījumdarbības vietas, ko vienā dalībvalstī izveidojusi maksājumu iestāde, kuras galvenais birojs ir citā dalībvalstī, uzskata par vienu filiāli;

40)

“grupa” ir tādu uzņēmumu grupa, kurus savstarpēji saista Direktīvas 2013/34/ES 22. panta 1., 2. vai 7. punktā minētās attiecības, vai tādu uzņēmumu grupa, kuri definēti Komisijas Deleģētās regulas (ES) Nr. 241/2014 (29) 4.,5., 6. un 7. pantā un kurus savstarpēji saista attiecības, kas minētas Regulas (ES) Nr. 575/2013 10. panta 1. punktā vai 113. panta 6. vai 7. punktā;

41)

“elektronisko komunikāciju tīkls” ir tīkls, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (30) 2. panta a) punktā;

42)

“elektronisko komunikāciju pakalpojums” ir pakalpojums, kā definēts Direktīvas 2002/21/EK 2. panta c) punktā;

43)

“digitālais saturs” ir preces vai pakalpojumi, kurus rada un piegādā digitālā formātā, kura izmantošana vai patēriņš ir iespējams vienīgi ar kādu tehnisku ierīci, un kurš nekādā veidā neietver fizisku preču un pakalpojumu izmantošanu vai patēriņu;

44)

“maksājumu darījumu pieņemšana” ir maksājumu pakalpojums, ko sniedz maksājumu pakalpojumu sniedzējs, līgumiski vienojoties ar maksājuma saņēmēju par to, ka tas pieņems un apstrādās maksājumu darījumus, kuru rezultātā naudas līdzekļi tiek pārskaitīti maksājuma saņēmējam;

45)

“maksājumu instrumentu izdošana” ir maksājumu pakalpojums, ko sniedz maksājumu pakalpojumu sniedzējs, kurš ir noslēdzis līgumisku vienošanos nodrošināt maksātājam maksājumu instrumentu, ar ko iniciēt un apstrādāt maksātāja maksājumu darījumus;

46)

“pašu kapitāls” ir kapitāls, kā definēts Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 118. apakšpunktā, kad vismaz 75 % no pirmā līmeņa kapitāla ir pirmā līmeņa pamata kapitāls, kā minēts minētās regulas 50. pantā, un otrā līmeņa kapitāls ir vienāds ar vienu trešdaļu no pirmā līmeņa kapitāla vai mazāks par to;

47)

“maksājumu zīmols” ir jebkurš materiāls vai digitāls nosaukums, jēdziens, zīme, simbols vai to kombinācija, kas ļauj noteikt, ar kuras maksājumu karšu shēmas palīdzību tiek veikti kartēm piesaistīti maksājumu darījumi;

48)

“maksājumu zīmolu koplietošana” ir divu vai vairāku maksājumu zīmolu vai viena maksājumu zīmola maksājumu lietojumprogrammu iekļaušana vienā un tajā pašā maksājumu instrumentā.

a)

darbības programmu, kurā jo īpaši norāda paredzēto maksājumu pakalpojumu veidu;

b)

darījumdarbības plānu, ietverot provizorisku budžeta aprēķinu pirmajiem trim finanšu gadiem, kas liecina par to, ka pieteikuma iesniedzējs spēj lietot piemērotas un samērīgas sistēmas, resursus un procedūras, lai stabili darbotos;

c)

pierādījumus tam, ka maksājumu iestādei ir 7. pantā paredzētais sākotnējais kapitāls;

d)

attiecībā uz maksājumu iestādēm, kas minētas 10. panta 1. punktā, – to pasākumu aprakstu, kas veikti, lai aizsargātu maksājumu pakalpojumu lietotāju naudas līdzekļus saskaņā ar 10. pantu;

e)

aprakstu par pieteikuma iesniedzēja pārvaldības pasākumiem un iekšējās kontroles mehānismiem, tostarp administratīvām, riska pārvaldības un grāmatvedības procedūrām, kas liecina par to, ka minētie pārvaldības pasākumi, kontroles mehānismi un procedūras ir samērīgas, piemērotas, pareizas un pietiekamas;

f)

aprakstu par izstrādātajām procedūrām, lai uzraudzītu, izskatītu un turpmāk pārraudzītu drošības incidentus un klientu sūdzības, kas saistītas ar drošību, tostarp ziņošanas mehānismu par incidentiem, kurā ņemti vērā 96. pantā paredzētie maksājumu iestāžu ziņošanas pienākumi;

g)

aprakstu par izstrādātajiem procesiem, lai reģistrētu, uzraudzītu, izsekotu un ierobežotu piekļuvi sensitīviem maksājumu datiem;

h)

aprakstu par darījumdarbības nepārtrauktības kārtību, tostarp skaidri noteiktas kritiski svarīgas darbības, efektīvus ārkārtas situāciju plānus un procedūru šādu plānu regulārai atbilstības un efektivitātes pārbaudei un pārskatīšanai;

i)

aprakstu par principiem un definīcijām, kuras piemēro statistikas datu vākšanai attiecībā uz darbības rezultātiem, darījumiem un krāpšanu;

j)

drošības politikas dokumentu, tostarp detalizētu riska novērtējumu attiecībā uz maksājumu pakalpojumiem un aprakstu par drošības kontroli un riska mazināšanas pasākumiem, kas veikti, lai maksājumu pakalpojumu lietotājus pienācīgi aizsargātu pret apzinātajiem riskiem, tostarp krāpšanu un sensitīvu un personas datu nelikumīgu izmantošanu;

k)

maksājumu iestādēm, uz kurām attiecas pienākumi attiecībā uz nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu (ES) 2015/849 (31) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/847 (32) – to iekšējās kontroles mehānismu aprakstu, ko pieteikuma iesniedzējs ir ieviesis, lai ievērotu šos pienākumus;

l)

aprakstu par pieteikuma iesniedzēja organizatorisko struktūru, tostarp attiecīgā gadījumā aprakstu par to, kā paredzēts izmantot pārstāvjus un filiāles, un par veicamajām pārbaudēm no attāluma un uz vietas, ko pieteikuma iesniedzējs apņemas tajās veikt vismaz reizi gadā, kā arī aprakstu par ārpakalpojumu mehānismiem un par tā dalību valsts vai starptautiskā maksājumu sistēmā;

m)

to personu identitāti, kurām Regulas (ES) Nr. 575/2013 4. panta 1. punkta 36. apakšpunkta nozīmē ir tieši vai netieši iegūta būtiska līdzdalība pieteikuma iesniedzējā, kā arī to faktiskās līdzdalības apjomu un pierādījumus par to atbilstību, ņemot vērā vajadzību nodrošināt maksājumu iestādes pārdomātu un piesardzīgu vadību;

n)

valdes locekļu un par maksājumu iestādes vadību atbildīgo personu identitāti un attiecīgā gadījumā to personu identitāti, kas atbildīgas par maksājumu iestādes maksājumu pakalpojumu darbību vadību, kā arī pierādījumus, ka šīm personām ir laba reputācija un ka tām ir atbilstīgas zināšanas un pieredze, lai sniegtu maksājumu pakalpojumus, kā noteikts maksājumu iestādes piederības dalībvalstī;

o)

attiecīgā gadījumā obligāto revidentu un revīzijas uzņēmumu identitāti, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2006/43/EK (33);

p)

datus par pieteikuma iesniedzēja juridisko statusu un statūtus;

q)

pieteikuma iesniedzēja galvenā biroja adresi.

a)

uzņēmuma riska profilu;

b)

to, vai uzņēmums sniedz citus I pielikumā minētos maksājumu pakalpojumus vai ir iesaistīts cita veida darījumdarbībā;

c)

darbības apmēru:

d)

salīdzināmu garantiju konkrētās iezīmes un kritērijus to īstenošanai.

a)

ja maksājumu iestāde sniedz tikai maksājumu pakalpojumu, kas minēts I pielikuma 6. punktā, tās kapitāls nekad nav mazāks par EUR 20 000;

b)

ja maksājumu iestāde sniedz maksājumu pakalpojumu, kas minēts I pielikuma 7. punktā, tās kapitāls nekad nav mazāks par EUR 50 000;

c)

ja maksājumu iestāde sniedz jebkādu no maksājumu pakalpojumiem, kas minēti I pielikuma 1.–5. punktā, tās kapitāls nekad nav mazāks par EUR 125 000.

A metode

Maksājumu iestāžu pašu kapitāls ir vismaz 10 % no to fiksēto pieskaitāmo izdevumu kopsummas iepriekšējā gadā. Kompetentās iestādes var pielāgot šo prasību, ja kopš iepriekšējā gada maksājumu iestādes darījumdarbībā ir notikušas būtiskas pārmaiņas. Ja maksājumu iestāde aprēķinu veikšanas dienā nav veikusi darījumdarbību pilnu gadu, minētā prasība ir vismaz 10 % attiecībā uz tās darījumdarbības plānā paredzēto fiksēto pieskaitāmo izdevumu kopsummu, ja vien kompetentās iestādes neprasa veikt korekciju minētajā plānā.

B metode

Maksājumu iestādes pašu kapitāls ir summa, kas ir vismaz tik liela kā kopsumma, ko veido turpmāk norādītie elementi, sareizināti ar mēroga koeficientu k, kā noteikts 2. punktā turpmāk, kur maksājumu summa (MS) ir viena divpadsmitā daļa no maksājumu darījumu kopsummas, ko maksājumu iestāde izpildījusi iepriekšējā gadā:

C metode

Maksājumu iestādes pašu kapitāls ir summa, kas ir vismaz tik liela kā atbilstīgais rādītājs, kā noteikts a) apakšpunktā, sareizinot gan ar reizinājuma koeficientu, kas noteikts b) apakšpunktā, gan ar mēroga koeficientu k, kas noteikts 2. punktā:

a)

0,5, ja maksājumu iestāde sniedz tikai maksājumu pakalpojumu, kas minēts I pielikuma 6. punktā;

b)

1, ja maksājumu iestāde sniedz jebkādu no maksājumu pakalpojumiem, kas minēti I pielikuma 1.–5. punktā.

a)

naudas līdzekļus nevienu brīdi nesajauc kopā ar citu fizisku vai juridisku personu naudas līdzekļiem, kas nav maksājumu pakalpojumu lietotāji, kā vārdā naudas līdzekļi tiek glabāti, un, ja nākamās darbdienas beigās, kura seko dienai, kad naudas līdzekļi saņemti, tos joprojām glabā maksājumu iestāde, kas tos vēl nav nogādājusi maksājuma saņēmējam, nedz nosūtījusi citam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, tos novieto atsevišķā kontā kredītiestādē vai iegulda drošos, likvīdos, zema riska aktīvos, kā tos definējušas piederības dalībvalsts kompetentās iestādes; un tos novieto atsevišķi atbilstīgi valsts tiesību aktiem maksājumu pakalpojumu lietotāju interesēs, aizsargājot pret citu maksājumu iestādes kreditoru prasījumiem, jo īpaši maksātnespējas gadījumā;

b)

naudas līdzekļus nodrošina ar apdrošināšanas polisi vai kādu citu salīdzināmu garantiju, ko izsniedzis tāds apdrošināšanas uzņēmums vai kredītiestāde, kas nepieder tai pašai grupai, kam pieder pati maksājumu iestāde, par tādu pašu summu, kādu nošķirtu apdrošināšanas polises vai citas salīdzināmas garantijas neesamības gadījumā; attiecīgā summa izmaksājama gadījumā, ja maksājumu iestāde nespēj pildīt savas finanšu saistības.

a)

nav izmantojusi atļauju 12 mēnešu laikā, nepārprotami atsakās no tās vai ilgāk par sešiem mēnešiem nav nodarbojusies ar darījumdarbību, ja vien attiecīgā dalībvalsts nav noteikusi, ka šādos gadījumos atļauja zaudē spēku; vai arī

b)

ir saņēmusi atļauju, iesniedzot nepatiesas ziņas vai ar citiem nelikumīgiem līdzekļiem; vai arī

c)

vairs neatbilst atļaujas piešķiršanas nosacījumiem vai neinformē kompetento iestādi par būtiskām izmaiņām šajā ziņā; vai arī

d)

turpinot tās maksājumu pakalpojumu darījumdarbību, apdraudētu maksājumu sistēmas stabilitāti vai uzticēšanos tai; vai

e)

atbilst kādam no citiem gadījumiem, kuros attiecīgās valsts tiesību akti paredz atļaujas atsaukšanu.

a)

atļauju saņēmušās maksājumu iestādes un to pārstāvjus;

b)

fiziskās un juridiskās personas, kuras izmanto atbrīvojumu atbilstīgi 32. vai 33. pantam, un to pārstāvjus; un

c)

iestādes, kuras minētas 2. panta 5. punktā un kuras saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesīgas sniegt maksājumu pakalpojumus.

a)

darbības pakalpojumu un ar tiem cieši saistītu palīgpakalpojumu sniegšana, piemēram, maksājumu darījumu izpildes nodrošināšana, ārvalstu valūtas maiņas pakalpojumi, glabāšana, kā arī datu uzglabāšana un apstrāde;

b)

maksājumu sistēmu ekspluatācija, neskarot 35. pantu;

c)

darījumdarbība, kas nav maksājumu pakalpojumu sniegšana, ņemot vērā piemērojamos Savienības un valsts tiesību aktus.

a)

kredīts ir palīgdarbība, un to piešķir vienīgi saistībā ar maksājumu darījuma izpildi;

b)

neatkarīgi no valsts noteikumiem par kredītu sniegšanu, izmantojot kredītkartes, saistībā ar maksājumu piešķirtais un saskaņā ar 11. panta 9. punktu un 28. pantu izsniegtais kredīts ir atmaksājams īsā laikposmā, kas nekādā gadījumā nav ilgāks par 12 mēnešiem;

c)

šādu kredītu nepiešķir no naudas līdzekļiem, kas saņemti vai tiek turēti maksājumu darījumu izpildes nolūkā;

d)

lai atbilstu uzraudzības iestāžu prasībām, maksājumu iestādes pašu kapitāls jebkurā laikā ir atbilstīgs piešķirtā kredīta kopējai summai.

a)

pārstāvja vārdu un uzvārdu/nosaukumu un adresi;

b)

aprakstu par iekšējās kontroles mehānismiem, kurus pārstāvis izmantos nolūkā pildīt pienākumus saistībā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un terorisma finansēšanu saskaņā ar Direktīvu (ES) 2015/849 un kurus nekavējoties atatjaunina gadījumā, ja sākotnējā paziņojumā sniegtajā informācijā tiek ieviestas būtiskas izmaiņas;

c)

datus par valdes locekļiem un personām, kas atbild par tā pārstāvja vadību, kuru izmantos maksājumu pakalpojumu sniegšanai, un tiem pārstāvjiem, kuri nav maksājumu pakalpojumu sniedzēji, kā arī pierādījumus tam, ka šīs personas ir atbilstīgas un piemērotas;

d)

maksājumu iestādes maksājumu pakalpojumus, par kuriem pārstāvis saņems pilnvaras; un

e)

attiecīgā gadījumā pārstāvja unikālo identifikācijas kodu vai numuru.

a)

ar ārpakalpojumiem neparedz augstākās vadības atbildības deleģēšanu;

b)

šajā direktīvā noteiktās maksājumu iestādes attiecības un pienākumi attiecībā uz tās maksājumu pakalpojumu lietotājiem paliek nemainīgas;

c)

netiek vājināti nosacījumi, kuri maksājumu iestādei jāievēro, lai tā varētu saņemt atļauju saskaņā ar šo sadaļu un lai šī atļauja paliktu spēkā;

d)

netiek atcelti vai grozīti nekādi citi nosacījumi, ar kādiem maksājumu iestādei piešķirta atļauja.

a)

izvirzīt maksājumu iestādei prasību sniegt visu informāciju, kas nepieciešama atbilstības uzraudzībai, attiecīgā gadījumā precizējot prasības iemeslu un termiņu, kādā informācija ir jāsniedz;

b)

veikt pārbaudes uz vietas maksājumu iestādē, pie jebkura pārstāvja vai jebkurā filiālē, kas sniedz maksājumu pakalpojumus, par ko atbild maksājumu iestāde, vai jebkurā ārpakalpojumu vienībā;

c)

izdot ieteikumus, pamatnostādnes un attiecīgā gadījumā saistošus administratīvos noteikumus;

d)

apturēt vai atsaukt atļauju atbilstīgi 13. pantam.

a)

citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas ir atbildīgas par atļaujas piešķiršanu maksājumu iestādēm un to uzraudzību;

b)

ECB un dalībvalstu centrālajām bankām, kas rīkojas kā monetārās un pārraudzības iestādes, un vajadzības gadījumā citām valsts iestādēm, kuras ir atbildīgas par maksājumu un norēķinu sistēmu pārraudzību;

c)

citām attiecīgajām iestādēm, kas izraudzītas saskaņā ar šo direktīvu, Direktīvu (ES) 2015/849 un citiem Savienības tiesību aktiem, kurus piemēro maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, piemēram, tiesību aktiem, kas piemērojami nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un terorisma finansēšanas novēršanas jomā;

d)

EBI, kuras uzdevums ir palīdzēt nodrošināt uzraudzības mehānismu konsekventu un saskaņotu darbību, kā minēts Regulas (ES) Nr. 1093/2010 1. panta 5. punkta a) apakšpunktā.

a)

maksājumu iestādes nosaukums, adrese un atļaujas numurs, ja tāds ir;

b)

dalībvalsts(-is), kurā(-ās) tā plāno darboties;

c)

sniedzamais(-ie) maksājumu pakalpojums(-i);

d)

ja maksājumu iestāde plāno izmantot pārstāvi – 19. panta 1. punktā minētā informācija;

e)

ja maksājumu iestāde plāno izmantot filiāli – 5. panta 1. punkta b) un e) apakšpunktā minētā informācija attiecībā uz maksājumu pakalpojumu darījumdarbību uzņēmējā dalībvalstī, filiāles organizatoriskās struktūras apraksts un to personu identitāte, kas atbildīgi par filiāles vadību.

a)

visu to darījumu apjomu un vērtību, ko maksājumu iestāde veic uzņēmējās dalībvalstīs;

b)

sniegto maksājumu pakalpojumu veidu; un

c)

kopējo pārstāvju skaitu, kas veic uzņēmējdarbību uzņēmējā dalībvalstī.

a)

attiecīgās personas, tostarp jebkura pārstāvja, par ko tā uzņemas pilnu atbildību, iepriekšējos 12 mēnešos izpildīto maksājumu darījumu ikmēneša vidējā kopējā vērtība nepārsniedz dalībvalsts noteiktu ierobežojumu, bet nekādā gadījumā nav lielāka par EUR 3 miljoniem. Minēto prasību novērtē attiecībā pret tās darījumdarbības plānā paredzēto maksājumu darījumu kopējo summu, ja vien kompetentās iestādes neprasa minēto plānu koriģēt; un

b)

neviena fiziskā persona, kas ir atbildīga par darījumdarbības pārvaldību vai vadīšanu, nav tiesāta par noziedzīgiem nodarījumiem, kas ir saistīti ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu vai teroristu finansēšanu, vai citiem finanšu noziegumiem.

a)

ierobežojošus noteikumus attiecībā uz faktisku līdzdalību citās maksājumu sistēmās;

b)

noteikumus, kas savstarpēji diskriminē atļauju saņēmušus maksājumu pakalpojumu sniedzējus vai reģistrētus maksājumu pakalpojumu sniedzējus attiecībā uz dalībnieku tiesībām, pienākumiem un pilnvarām;

c)

ierobežojumus, kuru pamatā ir iestādes statuss.

a)

Direktīvā 98/26/EK paredzētajām maksājumu sistēmām;

b)

maksājumu sistēmām, kas aptver tikai un vienīgi maksājumu pakalpojumu sniedzējus, kuri pieder vienai grupai.

a)

atkāpjoties no 51., 52. un 56. panta, maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksātājam tikai informāciju par maksājumu pakalpojumu galvenajām iezīmēm, tostarp veidu, kādā maksājuma instrumentu var izmantot, atbildību, uzlikto maksu un citu būtisku informāciju, kas vajadzīga, lai varētu pieņemt pamatotu lēmumu, kā arī norāda, kur viegli pieejama cita informācija un nosacījumi, kas minēti 52. pantā;

b)

var vienoties par to, ka, atkāpjoties no 54. panta, maksājumu pakalpojumu sniedzējam netiek prasīts ierosināt izmaiņas pamatlīguma nosacījumos tādā pašā veidā, kā noteikts 51. panta 1. punktā;

c)

var vienoties par to, ka, atkāpjoties no 57. un 58. panta, pēc maksājumu darījuma izpildes:

a)

norāde uz informāciju vai unikālu identifikatoru, kas jāsniedz maksājumu pakalpojumu lietotājam, lai varētu pienācīgi iniciēt vai izpildīt maksājuma uzdevumu;

b)

maksājumu pakalpojuma izpildes maksimālo laiku;

c)

visas maksas, kas maksājumu pakalpojumu lietotājam jāmaksā maksājumu pakalpojumu sniedzējam, un attiecīgā gadījumā minēto maksu sadalījums;

d)

attiecīgā gadījumā faktisko vai atsauces valūtas maiņas kursu, ko piemēro maksājumu darījumam.

a)

maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēja nosaukums, tā galvenā biroja ģeogrāfiskā adrese un attiecīgā gadījumā tā pārstāvja vai filiāles ģeogrāfiskā adrese, kas veic uzņēmējdarbību dalībvalstī, kurā piedāvā maksājumu pakalpojumu, un jebkāda cita kontaktinformācija, tostarp elektroniskā pasta adrese, kas ir atbilstīga saziņai ar maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēju; un

b)

kompetentās iestādes kontaktinformācija.

a)

apstiprinājumu par maksājuma uzdevuma veiksmīgu iniciēšanu, ko izsniedz maksātāja kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam;

b)

atsauci, kas ļauj maksātājam un maksājuma saņēmēja identificēt maksājumu darījumu un vajadzības gadījumā maksājuma saņēmējam identificēt maksātāju un jebkādu informāciju, kas pārsūtīta kopā ar maksājumu darījumu;

c)

maksājumu darījuma summu;

d)

attiecīgā gadījumā jebkādas tādas maksas apmēru, kas maksājama maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējam par darījumu un attiecīgā gadījumā minētās maksas apmēra sadalījumu.

a)

atsauci, kas ļauj maksātājam identificēt maksājumu darījumu, un vajadzības gadījumā informāciju par maksājuma saņēmēju;

b)

maksājumu darījuma summu valūtā, kāda izmantota maksājuma uzdevumā;

c)

jebkādas maksājumu darījuma maksas apmēru, kas maksātājam jāmaksā, un attiecīgā gadījumā minētās maksas apmēra sadalījumu;

d)

attiecīgā gadījumā valūtas maiņas kursu, ko maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumu darījumā, vai atsauci uz to, ja tas atšķiras no kursa, kas noteikts saskaņā ar 45. panta 1. punkta d) apakšpunktu, un maksājumu darījuma summu pēc valūtas konvertēšanas;

e)

maksājuma uzdevuma saņemšanas dienu.

a)

atsauci, kas ļauj maksājuma saņēmējam identificēt maksājumu darījumu un vajadzības gadījumā maksātāju, kā arī jebkādu informāciju, kas pārsūtīta kopā ar maksājumu darījumu;

b)

maksājumu darījuma summu valūtā, kādā naudas līdzekļi ir maksājuma saņēmēja rīcībā;

c)

jebkādas maksājumu darījuma maksas apmēru, kas maksājuma saņēmējam jāmaksā, un attiecīgā gadījumā minētās maksas apmēra sadalījumu;

d)

attiecīgā gadījumā valūtas maiņas kursu, ko maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumu darījumā, un maksājumu darījuma summu pirms minētās valūtas konvertēšanas;

e)

kreditēšanas valutēšanas dienu.

1)

par maksājumu pakalpojumu sniedzēju:

2)

par maksājumu pakalpojumu izmantošanu:

3)

par maksām, procentu likmēm un valūtas maiņas kursiem:

4)

par saziņu:

5)

par aizsardzības un korektīviem pasākumiem:

6)

par izmaiņām pamatlīgumā un pamatlīguma izbeigšanu:

7)

par pārsūdzību:

a)

izpildes maksimālo laiku;

b)

maksu, kas jāsedz maksātājam;

c)

attiecīgā gadījumā jebkādu maksu apmēra sadalījumu.

a)

atsauci, kas ļauj maksātājam identificēt katru maksājumu darījumu, un – attiecīgā gadījumā – informāciju par maksājuma saņēmēju;

b)

maksājumu darījuma summu valūtā, kādā tā debetēta no maksātāja maksājumu konta, vai valūtā, kāda izmantota maksājuma uzdevumā;

c)

jebkuras maksājumu darījuma maksas apmēru un – attiecīgā gadījumā – minētās maksas apmēra sadalījumu vai procentus, kas jāsedz maksātājam;

d)

attiecīgā gadījumā – valūtas maiņas kursu, ko maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumu darījumā, un maksājumu darījuma summu pēc minētās valūtas konvertēšanas;

e)

debetēšanas valutēšanas dienu vai maksājuma uzdevuma saņemšanas dienu.

a)

atsauci, kas ļauj maksājuma saņēmējam identificēt maksājumu darījumu un maksātāju, kā arī jebkādu informāciju, kas pārsūtīta līdz ar maksājumu darījumu;

b)

maksājumu darījuma summu valūtā, kādā ir kreditēts maksājuma saņēmēja maksājumu konts;

c)

jebkuras maksājumu darījuma maksas apmēru un – attiecīgā gadījumā – minētās maksas apmēra sadalījumu vai procentus, kas jāsedz maksājuma saņēmējam;

d)

attiecīgā gadījumā valūtas maiņas kursu, ko maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējs izmantojis maksājumu darījumā, un maksājumu darījuma summu pirms minētās valūtas konvertēšanas;

e)

kreditēšanas valutēšanas dienu.

a)

nepiemēro 69. panta 1. punkta b) apakšpunktu, 70. panta 1. punkta c) un d) apakšpunktu un 74. panta 3. punktu, ja maksājumu instrumentā nav atļauta tā bloķēšana vai tā turpmākas lietošanas novēršana;

b)

nepiemēro 72. un 73. pantu un 74. panta 1. un 3. punktu, ja maksājumu instrumentu izmanto anonīmi vai ja maksājumu pakalpojuma sniedzējs cita, maksājumu instrumentam raksturīga iemesla dēļ nevar pierādīt, ka maksājumu darījums ir ticis autorizēts;

c)

atkāpjoties no 79. panta 1. punkta, maksājumu pakalpojumu sniedzējam nav jāziņo maksājumu pakalpojumu lietotājam par maksājuma uzdevuma izpildes atteikumu, ja neizpilde ir skaidra no apstākļiem;

d)

atkāpjoties no 80. panta, maksātājs nevar atsaukt maksājuma uzdevumu pēc tam, kad ir nodots maksājuma uzdevums vai ir dota piekrišana izpildīt maksājumu darījumu maksājuma saņēmējam;

e)

atkāpjoties no 83. un 84. panta, piemēro citus izpildes laikposmus.

a)

pieprasījuma brīdī maksātāja maksājumu konts ir pieejams tiešsaistē;

b)

maksātājs ir devis nepārprotamu piekrišanu tam, ka kontu apkalpojošais maksājumu pakalpojumu sniedzējs atbild uz konkrēta maksājumu pakalpojumu sniedzēja pieprasījumiem, lai apstiprinātu, ka summa, kas atbilst konkrētajam kartei piesaistītajam maksājumu darījumam, ir pieejama maksātāja maksājumu kontā;

c)

šā punkta b) apakšpunktā minētā piekrišana ir dota, pirms tiek saņemts pirmais pieprasījums sniegt apstiprinājumu.

a)

maksātājs ir devis nepārprotamu piekrišanu tam, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs pieprasa 1. punktā minēto apstiprinājumu;

b)

maksātājs ir iniciējis kartei piesaistīto maksājumu darījumu par attiecīgo summu, izmantojot maksājumu pakalpojumu sniedzēja izdotu kartei piesaistītu maksājumu instrumentu;

c)

maksājumu pakalpojumu sniedzējs autentificējas kontu apkalpojošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja sistēmā pirms katra apstiprinājuma pieprasījuma un drošā veidā sazinās ar kontu apkalpojošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju saskaņā ar 98. panta 1. punkta d) apakšpunktu.

a)

saistībā ar maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniegšanu nevienā brīdī netur maksātāja naudas līdzekļus;

b)

nodrošina, lai maksājumu pakalpojumu lietotāja personalizētie drošības dati nebūtu pieejami citām personām, izņemot lietotāju un personalizēto drošības datu izdevēju, un lai maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējs tos pārsūtītu, izmantojot drošus un efektīvus kanālus;

c)

nodrošina, lai jebkura cita informācija par maksājumu pakalpojumu lietotāju, kas iegūta, sniedzot maksājumu iniciēšanas pakalpojumus, tiktu sniegta tikai maksājuma saņēmējam un tikai ar maksājumu pakalpojumu lietotāja nepārprotamu piekrišanu;

d)

katru reizi, kad tiek iniciēts maksājums, identificē sevi maksātāja kontu apkalpojošā maksājumu pakalpojumu sniedzēja sistēmā un drošā veidā sazinās ar kontu apkalpojošo maksājumu pakalpojumu sniedzēju, maksātāju un maksājuma saņēmēju saskaņā ar 98. panta 1. punkta d) apakšpunktu;

e)

neuzglabā sensitīvus maksājumu pakalpojumu lietotāja maksājumu datus;

f)

nepieprasa maksājumu pakalpojumu lietotājam nekādus citus datus kā tikai tos, kas vajadzīgi, lai sniegtu maksājumu iniciēšanas pakalpojumu;

g)

neizmanto nekādus datus, nepiekļūt tiem vai neuzglabāt tos nekādos citos nolūkos kā vienīgi, lai sniegtu maksājumu iniciēšanas pakalpojumu, kā to nepārprotami lūdzis maksātājs;

h)

nemaina darījuma summu, maksājuma saņēmēju vai jebkādu citu tā elementu.

a)

droši sazinās ar maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar 98. panta 1. punkta d) apakšpunktu;

b)

nekavējoties pēc tam, kad no maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēja ir saņemts maksājuma uzdevums, sniedz vai dara pieejamu maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzējam visu informāciju par maksājumu darījuma iniciēšanu un visu informāciju, kas pieejama kontu apkalpojošajam maksājumu pakalpojumu sniedzējam par maksājumu darījuma izpildi;

c)

apstrādā maksājuma uzdevumus, kas pārsūtīti, izmantojot maksājumu iniciēšanas pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, tieši tādā pašā veidā, izņemot, ja atšķirīgai apstrādei ir objektīvi iemesli, – jo īpaši attiecībā uz termiņiem, prioritāti vai maksām – kā maksājuma uzdevumus, ko maksātājs pārsūtījis pats tieši.

a)

sniedz pakalpojumus vienīgi ar maksājumu pakalpojumu lietotāja nepārprotamu piekrišanu;

b)

nodrošina, lai maksājumu pakalpojumu lietotāja personalizētie drošības dati nebūtu pieejami citām personām, izņemot lietotāju un personalizēto drošības datu izdevēju, un lai konta informācijas pakalpojumu sniedzējs, tos pārsūtot, izmantotu drošus un efektīvus kanālus;

c)

katrā saziņas sesijā identificē sevi maksājumu pakalpojumu lietotāja kontu apkalpojošā(-o) maksājumu pakalpojumu sniedzēja(-u) sistēmā un drošā veidā sazinās ar kontu apkalpojošo(-ajiem) maksājumu pakalpojumu sniedzēju(-iem) un maksājumu pakalpojuma lietotāju saskaņā ar 98. panta 1. punkta d) apakšpunktu;

d)

piekļūst vienīgi informācijai no konkrētiem maksājumu kontiem un saistītiem maksājumu darījumiem;

e)

nepieprasa sensitīvus maksājumu datus, kas saistīti ar maksājumu kontiem;

f)

neizmanto nekādus datus, nepiekļūt tiem vai neuzglabā tos nekādos citos nolūkos kā vienīgi, lai veiktu konta informācijas pakalpojumu, ko nepārprotami lūdzis maksājumu pakalpojumu lietotājs, saskaņā ar datu aizsardzības noteikumiem.

a)

droši sazinās ar konta informācijas pakalpojumu sniedzējiem saskaņā ar 98. panta 1. punkta d) apakšpunktu; un

b)

datu pieprasījumus, kuri nosūtīti, izmantojot konta informācijas pakalpojumu sniedzēja pakalpojumus, apstrādā vienādi, izņemot, ja atšķirīgai apstrādei ir objektīvi iemesli.

a)

lieto maksājumu instrumentu saskaņā ar noteikumiem, kas reglamentē maksājumu instrumenta izdošanu un lietošanu, kuriem jābūt objektīviem, nediskriminējošiem un samērīgiem;

b)

bez liekas kavēšanās informē maksājumu pakalpojumu sniedzēju vai tā norādīto subjektu, tiklīdz kļuvis zināms, ka maksājumu instruments ir nozaudēts, nozagts, nelikumīgi piesavināts vai notikusi tā neatļauta lietošana.

a)

nodrošina, lai personalizētie drošības dati nebūtu pieejami citām personām, kuras nav tāds maksājumu pakalpojumu lietotājs, kas ir tiesīgs izmantot maksājumu instrumentu, neskarot maksājumu pakalpojumu lietotāja pienākumus, kas izklāstīti 69. pantā;

b)

atturas no nepieprasītu maksājumu instrumentu sūtīšanas, izņemot gadījumus, kad maksājumu instruments, kas jau atrodas maksājumu pakalpojumu lietotāja turējumā, ir jāaizstāj;

c)

nodrošina, lai maksājumu pakalpojumu lietotājam pastāvīgi būtu pieejami vajadzīgie naudas līdzekļi, kas tam ļauj veikt paziņošanu, ievērojot 69. panta 1. punkta b) apakšpunktu, vai prasīt atbloķēt maksājumu instrumentu, ievērojot 68. panta 4. punktu; pēc maksājumu pakalpojumu lietotāja pieprasījuma maksājumu pakalpojumu sniedzējs nodrošina maksājumu pakalpojumu lietotājam naudas līdzekļus, ar kuriem 18 mēnešus pēc paziņošanas pierādīt, ka maksājumu pakalpojumu lietotājs ir veicis šādu paziņošanu;

d)

sniedz maksājuma pakalpojuma lietotājam iespēju veikt paziņošanu, ievērojot 69. panta 1. punkta b) apakšpunktu, bez maksas un, ja nosaka maksu, tad tikai par aizstāšanas izmaksām, kas tieši saistītas ar maksājumu instrumentu;

e)

novērš maksājumu instrumenta jebkāda veida lietošanu, kad ir veikta paziņošana, ievērojot 69. panta 1. punkta b) apakšpunktu.

a)

maksājumu instrumenta nozaudēšanu, zādzību vai nelikumīgu piesavināšanos maksātājam nebija iespējams atklāt pirms maksājuma, izņemot gadījumus, kad maksātājs ir rīkojies krāpnieciski; vai

b)

zaudējumi radušies maksājumu pakalpojumu sniedzēja darbinieka, pārstāvja vai filiāles vai ārpakalpojumu vienības darbības vai bezdarbības rezultātā.

a)

veicot maksājumu darījuma autorizāciju, nav norādīta precīza maksājumu darījuma summa;

b)

maksājumu darījuma summa pārsniedz summu, ko maksātājs pamatoti būtu varējis paredzēt, ņemot vērā iepriekšējo maksājumu vēsturi, pamatlīguma nosacījumus un attiecīgos lietas apstākļus.

a)

maksātājs ir devis savu piekrišanu maksājumu darījuma izpildei tieši maksājumu pakalpojumu sniedzējam; un

b)

attiecīgā gadījumā – maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai maksājuma saņēmējs vismaz četras nedēļas pirms attiecīgās dienas maksātājam veidā, par kādu ir panākta vienošanās, ir sniedzis vai darījis pieejamu informāciju par maksājumu darījumu nākotnē.

a)

maksājumu darījumiem euro;

b)

maksājumu darījumiem valsts robežās tādas dalībvalsts valūtā, kura nav eurozonā;

c)

maksājumu darījumiem, kuros notiek tikai vienas valūtas konvertēšana no euro tādas dalībvalsts valūtā, kura nav eurozonā, ar noteikumu, ka vajadzīgā valūtas konvertēšana notiek attiecīgajā dalībvalstī, kas nav eurozonā, un – pārrobežu maksājumu darījumu gadījumā – pārrobežu pārskaitījums notiek euro.

a)

nav veikta nekāda valūtas konvertēšana; vai

b)

nav veikta nekāda valūtas konvertēšana starp euro un dalībvalsts valūtu vai starp divām dalībvalsts valūtām.