17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/1

(1)

Padome 2012. gada 18. janvārī pieņēma Regulu (ES) Nr. 36/2012.

(2)

Viena persona un divas vienības vairs ilgāk nebūtu jāiekļauj Regulas (ES) Nr. 36/2012 II pielikumā ietvertajā to fizisko un juridisko personu, vienību vai struktūru sarakstā, uz kurām attiecina ierobežojošos pasākumus.

(3)

Tāpēc Regula (ES) Nr. 36/2012 būtu attiecīgi jāgroza,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/3

(1)

Lai nodrošinātu Regulai (EEK) Nr. 2658/87 pievienotās kombinētās nomenklatūras vienveidīgu piemērošanu, ir jāpieņem noteikumi par šīs regulas pielikumā minēto preču klasifikāciju.

(2)

Regulā (EEK) Nr. 2658/87 ir izklāstīti vispārīgie kombinētās nomenklatūras interpretācijas noteikumi. Minētie noteikumi attiecas arī uz jebkuru citu nomenklatūru, kura pilnīgi vai daļēji balstās uz KN vai pievieno tai papildu apakšnodaļas un ir izveidota ar īpašiem Savienības noteikumiem, lai piemērotu tarifu un citus pasākumus, kas saistīti ar preču tirdzniecību.

(3)

Šīs regulas pielikuma tabulas 1. ailē aprakstītās preces saskaņā ar minētajiem vispārīgajiem noteikumiem būtu jāklasificē ar minētās tabulas 2. ailē norādīto KN kodu atbilstīgi 3. ailē noteiktajam pamatojumam.

(4)

Ir lietderīgi noteikt, ka saistošo izziņu par tarifu, kas izdota attiecībā uz precēm, uz kurām attiecas šī regula, bet kas neatbilst šīs regulas noteikumiem, izziņas turētājs var turpināt izmantot noteiktu laikposmu saskaņā ar Padomes Regulas (EEK) Nr. 2913/92 (2) 12. panta 6. punktu. Būtu jānosaka, ka minētais laikposms ir trīs mēneši.

(5)

Muitas kodeksa komiteja nav sniegusi atzinumu tās priekšsēdētāja noteiktajā termiņā,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/7

(1)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 531/2012 iekšzemes pakalpojumu sniedzējiem nevienā dalībvalstī nevajadzētu viesabonentiem piemērot papildmaksu papildus iekšzemes mazumtirdzniecības cenai par regulēto viesabonēšanas zvanu saņemšanu, ievērojot godīgas izmantošanas politikas limitus. Šo noteikumu piemēro no 2017. gada 15. jūnija ar nosacījumu, ka minētajā datumā ir piemērojams tiesību akts, kurš jāpieņem saskaņā ar priekšlikumu vairumtirdzniecības viesabonēšanas tirgus jomā, kā noteikts minētās regulas 19. panta 2. punktā.

(2)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 531/2012 pārejas periodā no 2016. gada 30. aprīļa līdz dienai, kad ir piemērojams minētās regulas 19. panta 2. punktā paredzētais tiesību akts, iekšzemes pakalpojumu sniedzēji var piemērot papildmaksu papildus iekšzemes mazumtirdzniecības cenai par regulēto mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu izmantošanu.

(3)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 531/2012 pēc pārejas perioda iekšzemes pakalpojumu sniedzēji var piemērot papildmaksu papildus iekšzemes mazumtirdzniecības cenai par regulēto mazumtirdzniecības viesabonēšanas pakalpojumu izmantošanu, pārsniedzot jebkādus godīgas izmantošanas politikas limitus.

(4)

Regulā (ES) Nr. 531/2012 noteikts, ka papildmaksa, ko piemēro regulēto viesabonēšanas zvanu saņemšanai, nedrīkst pārsniegt vidējo svērto mobilā savienojuma pabeigšanas tarifu maksimumu visā Savienībā.

(5)

Eiropas Elektronisko komunikāciju regulatoru iestāde Komisijai ir iesniegusi informāciju, kas ievākta no dalībvalstu regulatīvajām iestādēm attiecībā uz: i) mobilā savienojuma pabeigšanas tarifu maksimālo līmeni, ko tās katrā valsts tirgū piemēro vairumtirdzniecības balss zvanu savienojuma pabeigšanai atsevišķos mobilo sakaru tīklos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (2) (Pamatdirektīva) 7. un 16. pantu un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/19/EK (3) (Piekļuves direktīva) 13. pantu, un ii) kopējo abonentu skaitu dalībvalstīs.

(6)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 531/2012 Komisija vidējo svērto mobilā savienojuma pabeigšanas tarifu maksimumu visā Savienībā ir aprēķinājusi šādi: i) reizinot mobilā savienojuma pabeigšanas tarifu maksimumu konkrētā dalībvalstī ar kopējo abonentu skaitu minētajā dalībvalstī, ii) saskaitot visās dalībvalstīs iegūtos reizinājumus un iii) dalot iegūto kopsummu ar kopējo abonentu skaitu visās dalībvalstīs.

(7)

Lai aprēķinātu vidējo svērto mobilā savienojuma pabeigšanas tarifu maksimumu visā Savienībā, ir izmantotas datu vērtības, kas iegūtas 2015. gada 1. jūlijā. Attiecībā uz valstīm, kuras nav eurozonā, attiecīgais valūtas maiņas kurss ir 2015. gada 2. ceturkšņa vidējais maiņas kurss, kas iegūts no Eiropas Centrālās bankas datubāzes.

(8)

Saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 531/2012 Komisijai katru gadu jāpārskata vidējais svērtais mobilā savienojuma pabeigšanas tarifu maksimums visā Savienībā.

(9)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Komunikāciju komitejas atzinumu,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/9

(1)

Īstenošanas regulā (ES) Nr. 543/2011, piemērojot Urugvajas kārtas daudzpusējo tirdzniecības sarunu iznākumu, paredzēti kritēriji, pēc kuriem Komisija nosaka standarta importa vērtības minētās regulas XVI pielikuma A daļā norādītajiem produktiem no trešām valstīm un laika periodiem.

(2)

Standarta importa vērtību aprēķina katru darbdienu saskaņā ar Īstenošanas regulas (ES) Nr. 543/2011 136. panta 1. punktu, ņemot vērā mainīgos dienas datus. Tāpēc šai regulai būtu jāstājas spēkā dienā, kad to publicē Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/11

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt procedūras, kas nodrošinātu viņu ātru atgriešanu to pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Regula (EK) Nr. 2201/2003 papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas Konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā līmenī izveido saistību un sadarbības sistēmu starp līgumslēdzējām valstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas puses.

(5)

Savienība aicina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu piemērošanu, kopā ar dalībvalstīm piedaloties inter alia īpašajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgu tiesisko regulējumu, kas piemērojams starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu uzskatīt par vislabāko risinājumu sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka tā tiek piemērota starp valsti, kas tai pievienojas, un tām konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija neļauj reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, piemēram, Savienībai, kļūt par tās dalībnieci. Tādēļ Savienība konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 1/13, 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētās akceptēšanas deklarācijas ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Seišelas savu instrumentu par pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai deponēja 2008. gada 27. maijā. 1980. gada Hāgas konvencija Seišelās stājās spēkā 2008. gada 1. augustā.

(11)

Vairākas dalībvalstis jau ir akceptējušas Seišelu pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Seišelu situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka tās dalībvalstis, kuras vēl nav akceptējušas Seišelu pievienošanos, var Savienības interesēs akceptēt Seišelu pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ dalībvalstīm, kuras vēl nav akceptējušas Seišelu pievienošanos, vajadzētu būt pilnvarotām saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko Savienības interesēs akceptē Seišelu pievienošanos. Beļģijas Karalistei, Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai, Igaunijas Republikai, Īrijai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Itālijas Republikai, Kipras Republikai, Latvijas Republikai, Lietuvas Republikai, Luksemburgas Lielhercogistei, Ungārijai, Maltai, Polijas Republikai, Slovēnijas Republikai, Slovākijas Republikai, Somijas Republikai un Zviedrijas Karalistei, kas jau ir akceptējušas Seišelu pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nebūtu jādeponē jaunas deklarācijas par akceptēšanu, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām pašreizējās deklarācijas joprojām ir spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Regula (EK) Nr. 2201/2003, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/14

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt procedūras, kas nodrošinātu viņu ātru atgriešanu to pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Regula (EK) Nr. 2201/2003 papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā līmenī izveido saistību un sadarbības sistēmu starp līgumslēdzējām valstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas puses.

(5)

Savienība aicina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu piemērošanu, kopā ar dalībvalstīm piedaloties inter alia īpašajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgu tiesisko regulējumu, kas piemērojams starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu uzskatīt par vislabāko risinājumu sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka tā tiek piemērota starp valsti, kas tai pievienojas, un tām konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija neļauj reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, piemēram, Savienībai, kļūt par tās dalībnieci. Tādēļ Savienība konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 1/13, 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētās akceptēšanas deklarācijas ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Krievijas Federācija savu instrumentu par pievienošanos deponēja 2011. gada 28. jūlijā. 1980. gada Hāgas konvencija Krievijas Federācijā stājās spēkā 2011. gada 1. oktobrī.

(11)

Vairākas dalībvalstis jau ir akceptējušas Krievijas Federācijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Krievijas Federācijas situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka tās dalībvalstis, kuras vēl nav akceptējušas Krievijas Federācijas pievienošanos, var Savienības interesēs akceptēt Krievijas Federācijas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ dalībvalstīm, kuras vēl nav akceptējušas Krievijas Federācijas pievienošanos, vajadzētu būt pilnvarotām saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko Savienības interesēs akceptē Krievijas Federācijas pievienošanos. Bulgārijas Republikai, Čehijas Republikai, Igaunijas Republikai, Īrijai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Horvātijas Republikai, Lietuvas Republikai, Rumānijai, Slovēnijas Republikai, Slovākijas Republikai un Somijas Republikai, kas jau ir akceptējušas Krievijas Federācijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nebūtu jādeponē jaunas deklarācijas par akceptēšanu, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām pašreizējās deklarācijas joprojām ir spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Regula (EK) Nr. 2201/2003, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/17

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt procedūras, kas nodrošinātu viņu ātru atgriešanu to pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Regula (EK) Nr. 2201/2003 papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā līmenī izveido saistību un sadarbības sistēmu starp līgumslēdzējām valstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas puses.

(5)

Savienība aicina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu piemērošanu, kopā ar dalībvalstīm piedaloties inter alia īpašajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgu tiesisko regulējumu, kas piemērojams starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu uzskatīt par vislabāko risinājumu sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka tā tiek piemērota starp valsti, kas tai pievienojas, un tām konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija neļauj reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, piemēram, Savienībai, kļūt par tās dalībnieci. Tādēļ Savienība konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 1/13, 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētās akceptēšanas deklarācijas ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Albānija savu instrumentu par pievienošanos deponēja 2007. gada 4. maijā. 1980. gada Hāgas konvencija Albānijā stājās spēkā 2007. gada 1. augustā.

(11)

Vairākas dalībvalstis jau ir akceptējušas Albānijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Albānijas situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka tās dalībvalstis, kuras vēl nav akceptējušas Albānijas pievienošanos, var Savienības interesēs akceptēt Albānijas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ dalībvalstīm, kuras vēl nav akceptējušas Albānijas pievienošanos, vajadzētu būt pilnvarotām saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko Savienības interesēs akceptē Albānijas pievienošanos. Beļģijas Karalistei, Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai, Igaunijas Republikai, Īrijai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Itālijas Republikai, Kipras Republikai, Latvijas Republikai, Lietuvas Republikai, Ungārijai, Maltai, Nīderlandes Karalistei, Polijas Republikai, Slovēnijas Republikai, Slovākijas Republikai, Somijas Republikai un Zviedrijas Karalistei, kas jau ir akceptējušas Albānijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nebūtu jādeponē jaunas deklarācijas par akceptēšanu, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām pašreizējās deklarācijas joprojām ir spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Regula (EK) Nr. 2201/2003, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/20

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt procedūras, kas nodrošinātu viņu ātru atgriešanu to pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Regula (EK) Nr. 2201/2003 papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā līmenī izveido saistību un sadarbības sistēmu starp līgumslēdzējām valstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas puses.

(5)

Savienība aicina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu piemērošanu, kopā ar dalībvalstīm piedaloties inter alia īpašajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgu tiesisko regulējumu, kas piemērojams starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu uzskatīt par vislabāko risinājumu sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka tā tiek piemērota starp valsti, kas tai pievienojas, un tām konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija neļauj reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, piemēram, Savienībai, kļūt par tās dalībnieci. Tādēļ Savienība konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 1/13, 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētās akceptēšanas deklarācijas ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Maroka savu instrumentu par pievienošanos deponēja 2010. gada 9. martā. 1980. gada Hāgas konvencija Marokā stājās spēkā 2010. gada 1. jūnijā.

(11)

Vairākas dalībvalstis jau ir akceptējušas Marokas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Marokas situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka tās dalībvalstis, kuras vēl nav akceptējušas Marokas pievienošanos, var Savienības interesēs akceptēt Marokas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ dalībvalstīm, kuras vēl nav akceptējušas Marokas pievienošanos, vajadzētu būt pilnvarotām saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko Savienības interesēs akceptē Marokas pievienošanos. Beļģijas Karalistei, Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai, Igaunijas Republikai, Īrijai, Grieķijas Republikai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Itālijas Republikai, Kipras Republikai, Latvijas Republikai, Lietuvas Republikai, Ungārijai, Maltai, Nīderlandes Karalistei, Rumānijai, Slovākijas Republikai, Somijas Republikai un Zviedrijas Karalistei, kas jau ir akceptējušas Marokas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nebūtu jādeponē jaunas deklarācijas par akceptēšanu, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām pašreizējās deklarācijas joprojām ir spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Regula (EK) Nr. 2201/2003, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/23

(1)

Eiropas Savienība bērnu tiesību aizsardzības veicināšanu ir izvirzījusi par vienu no saviem mērķiem, kā noteikts Līguma par Eiropas Savienību 3. pantā. Pasākumi bērnu aizsardzībai pret nelikumīgu aizvešanu vai aizturēšanu ir minētās politikas būtiska sastāvdaļa.

(2)

Padome pieņēma Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2) (“Briseles IIa regula”), kuras mērķis ir aizsargāt bērnus no nelabvēlīgās ietekmes, ko rada nelikumīga aizvešana vai aizturēšana, un izstrādāt procedūras, kas nodrošinātu viņu ātru atgriešanu to pastāvīgās dzīvesvietas valstī, kā arī nodrošināt saskarsmes tiesību un aizgādības tiesību aizsardzību.

(3)

Regula (EK) Nr. 2201/2003 papildina un pastiprina 1980. gada 25. oktobra Hāgas konvenciju par starptautiskās bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem (“1980. gada Hāgas konvencija”), kas starptautiskā līmenī izveido saistību un sadarbības sistēmu starp līgumslēdzējām valstīm un starp centrālajām iestādēm un kas tiecas nodrošināt nelikumīgi aizvestu vai aizturētu bērnu ātru atgriešanu.

(4)

Visas Savienības dalībvalstis ir 1980. gada Hāgas konvencijas puses.

(5)

Savienība aicina trešās valstis pievienoties 1980. gada Hāgas konvencijai un atbalsta 1980. gada Hāgas konvencijas pareizu piemērošanu, kopā ar dalībvalstīm piedaloties inter alia īpašajās komisijās, kuras regulāri organizē Hāgas Starptautisko privāttiesību konference.

(6)

Kopīgu tiesisko regulējumu, kas piemērojams starp Savienības dalībvalstīm un trešām valstīm, varētu uzskatīt par vislabāko risinājumu sensitīvos starptautiskās bērnu nolaupīšanas gadījumos.

(7)

1980. gada Hāgas konvencijā ir noteikts, ka tā tiek piemērota starp valsti, kas tai pievienojas, un tām konvencijas dalībvalstīm, kuras ir deklarējušas, ka akceptē šo pievienošanos.

(8)

1980. gada Hāgas konvencija neļauj reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, piemēram, Savienībai, kļūt par tās dalībnieci. Tādēļ Savienība konvencijai nevar pievienoties, un tā nevar arī deponēt deklarāciju, ar ko akceptē attiecīgas valsts pievienošanos.

(9)

Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas Atzinumu 1/13, 1980. gada Hāgas konvencijā paredzētās akceptēšanas deklarācijas ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē.

(10)

Armēnija savu instrumentu par pievienošanos deponēja 2007. gada 1. martā. 1980. gada Hāgas konvencija Armēnijā stājās spēkā 2007. gada 1. jūnijā.

(11)

Vairākas dalībvalstis jau ir akceptējušas Armēnijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai. Pēc Armēnijas situācijas izvērtēšanas tika secināts, ka tās dalībvalstis, kuras vēl nav akceptējušas Armēnijas pievienošanos, var Savienības interesēs akceptēt Armēnijas pievienošanos saskaņā ar 1980. gada Hāgas konvencijas noteikumiem.

(12)

Tādēļ dalībvalstīm, kuras vēl nav akceptējušas Armēnijas pievienošanos, vajadzētu būt pilnvarotām saskaņā ar šajā lēmumā izklāstītajiem noteikumiem deponēt savas deklarācijas, ar ko Savienības interesēs akceptē Armēnijas pievienošanos. Beļģijas Karalistei, Čehijas Republikai, Vācijas Federatīvajai Republikai, Igaunijas Republikai, Īrijai, Spānijas Karalistei, Francijas Republikai, Itālijas Republikai, Kipras Republikai, Latvijas Republikai, Lietuvas Republikai, Ungārijai, Maltai, Polijas Republikai, Slovēnijas Republikai, Slovākijas Republikai, Somijas Republikai un Zviedrijas Karalistei, kas jau ir akceptējušas Armēnijas pievienošanos 1980. gada Hāgas konvencijai, nebūtu jādeponē jaunas deklarācijas par akceptēšanu, jo saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām pašreizējās deklarācijas joprojām ir spēkā.

(13)

Apvienotajai Karalistei un Īrijai ir saistoša Regula (EK) Nr. 2201/2003, un tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā un piemērošanā.

(14)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/26

(1)

Padome 2013. gada 31. maijā pieņēma Lēmumu 2013/255/KĀDP.

(2)

Viena persona un divas vienības vairs ilgāk nebūtu jāiekļauj Lēmuma 2013/255/KĀDP I pielikumā ietvertajā to fizisko un juridisko personu, vienību vai struktūru sarakstā, uz kurām attiecina ierobežojošos pasākumus.

(3)

Tāpēc Lēmums 2013/255/KĀDP būtu attiecīgi jāgroza,

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/28

(1)

Padome 2015. gada 26. janvārī, 5. februārī un 23. jūnijā pieņēma Lēmumus (ES) 2015/116 (1), (ES) 2015/190 (2) un (ES) 2015/994 (3), ar ko laikposmam no 2015. gada 26. janvāra līdz 2020. gada 25. janvārim ieceļ Reģionu komitejas locekļus un viņu aizstājējus.

(2)

Pēc pilnvaru termiņa beigām 2015. gada 10. decembrī atbrīvojās Reģionu komitejas locekļa vieta, un, pamatojoties uz to, tika ierosināta Dimitrios KALOGEROPOULOS kunga (politically accountable to the Municipal Council of Maroussi) kandidatūra.

(3)

Pēc Panagiotis KATSIVELAS kunga pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojusies Reģionu komitejas locekļa aizstājēja vieta,

a)

par locekli:

un

b)

par locekļa aizstājēju:

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/29

(1)

Padome 2015. gada 26. janvārī, 5. februārī un 23. jūnijā pieņēma Lēmumus (ES) 2015/116 (1), (ES) 2015/190 (2) un (ES) 2015/994 (3), ar ko laikposmam no 2015. gada 26. janvāra līdz 2020. gada 25. janvārim ieceļ Reģionu komitejas locekļus un viņu aizstājējus.

(2)

Pēc Ignazio MARINO kunga pilnvaru termiņa beigām ir atbrīvojusies viena Reģionu komitejas locekļa vieta.

(3)

Pēc Antonio DECARO kunga iecelšanas Reģionu komitejas locekļa amatā atbrīvosies viena Reģionu komitejas locekļa aizstājēja vieta,

a)

par locekli:

kā arī

b)

par locekļa aizstājēju:

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/30

(1)

Patlaban Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes svarīgāko velosipēda daļu importam Eiropas Savienībā tiek piemērots antidempinga maksājums (“paplašinātais maksājums”), jo ar Regulu (EK) Nr. 71/97 (“paplašināšanas regula”) tika paplašināts antidempinga maksājums, kas noteikts Ķīnas Tautas Republikas (“Ķīna”) izcelsmes velosipēdu importam.

(2)

Saskaņā ar paplašināšanas regulas 3. pantu Eiropas Komisija (“Komisija”) ir pilnvarota pieņemt pasākumus, kas nepieciešami, lai atļautu atbrīvot no paplašinātā maksājuma svarīgāko velosipēda daļu importu, kas nav saistīts ar antidempinga maksājuma apiešanu.

(3)

Minētie īstenošanas pasākumi ir ietverti Regulā (EK) Nr. 88/97 (“atbrīvojumu regula”), ar ko izveido īpašu atbrīvojumu sistēmu.

(4)

Uz šā pamata Komisija no paplašinātā maksājuma ir atbrīvojusi vairākus velosipēdu montētājus (“no maksājuma atbrīvotās Puses”).

(5)

Kā paredzēts atbrīvojumu regulas 16. panta 2. punktā, Komisija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī ir publicējusi secīgus no maksājuma atbrīvoto Pušu sarakstus (4).

(6)

Atbilstoši atbrīvojumu regulai 2014. gada 16. aprīlī tika pieņemts jaunākais Komisijas īstenošanas lēmums par atbrīvojumiem (5).

(7)

Turklāt pēc pārbaudes, kas tika sākta ar Komisijas Paziņojumu 2014/C-299/08 (6), Komisija, pieņemot Komisijas Īstenošanas Regulu (ES) 2015/831 (7), atjaunināja no maksājuma atbrīvoto Pušu sarakstu.

(8)

No 1., 2. un 4. tabulā uzskaitītajām Pusēm Komisija saņēma atbrīvojuma lūgumus, kā arī visu informāciju, kas vajadzīga, lai, ievērojot atbrīvojumu regulas 4. panta 1. punktu, noteiktu, vai lūgumi ir atbilstīgi.

(9)

Pusēm tika dota iespēja iesniegt piezīmes par Komisijas secinājumiem, kas attiecās uz minēto lūgumu atbilstīgumu.

(10)

Ievērojot atbrīvojumu regulas 5. panta 1. punktu, no dienas, kad Komisija saņēmusi lūgumu, līdz lēmuma pieņemšanai par minēto Pušu lūgumu pamatotību tiek atlikta paplašinātā maksājuma samaksa attiecībā uz visu to svarīgāko velosipēda daļu importu, kuras minētās Puses deklarējušas laišanai brīvā apgrozībā.

(11)

1. tabulā uzskaitīto Pušu lūgumu pamatotības izskatīšana ir pabeigta.

1. tabula

(12)

Komisija minētajā izskatīšanā konstatēja, ka Ķīnas izcelsmes daļu vērtība ir mazāka nekā 60 % no to daļu kopējās vērtības, kuras tiek izmantotas minēto Pušu veiktā montāžā.

(13)

Tādējādi to veiktā montāža neietilpst Regulas (EK) Nr. 1225/2009 13. panta 2. punkta darbības jomā.

(14)

Šā iemesla dēļ un saskaņā ar atbrīvojumu regulas 7. panta 1. punktu Puses, kas uzskaitītas 1. tabulā, būtu jāatbrīvo no paplašinātā maksājuma.

(15)

Saskaņā ar 7. panta 2. punktu minēto Pušu atbrīvojumam būtu jāstājas spēkā no lūguma saņemšanas dienas, turklāt to muitas parāds, kas saistīts ar paplašināto maksājumu, no minētās dienas būtu jāuzskata par spēkā neesošu.

(16)

Minētās Puses tika informētas par Komisijas secinājumiem, kas attiecas uz to lūgumu pamatotību, un tām tika dota iespēja iesniegt piezīmes par tiem.

(17)

Atbrīvojums tiks piemērots tikai tām Pusēm, kuru nosaukumi un adreses konkrēti minēti 1. tabulā, tāpēc no maksājuma atbrīvotajām Pusēm būtu nekavējoties jāinformē Komisija (8) par visām ar tām saistītajām izmaiņām (piemēram, pēc nosaukuma, juridiskās formas vai adreses maiņas vai jaunu montāžas subjektu izveides).

(18)

Šādā gadījumā Pusei būtu jāsniedz visa attiecīgā informācija, jo īpaši par visām izmaiņām tās darbībās, kas saistītas ar montāžu. Attiecīgā gadījumā Komisija atjauninās informāciju par šādu Pusi.

(19)

2. tabulā uzskaitīto Pušu lūgumu pamatotības izskatīšana ir pabeigta.

2. tabula

(20)

Komisija minētajā izskatīšanā konstatēja, ka Ķīnas izcelsmes velosipēda daļu vērtība ir lielāka nekā 60 % no to daļu kopējās vērtības, kuras tiek izmantotas minētās Puses veiktajā montāžā, turklāt minētā Puse nav pierādījusi, ka vērtība, kas pievienota ievestajām montāžā izmantotajām daļām, pārsniegusi 25 % no ražošanas izmaksām.

(21)

Tādējādi šīs Puses veiktā montāža ir Regulas (EK) Nr. 1225/2009 13. panta 2. punkta darbības jomā un atbrīvojuma kritēriji nav izpildīti.

(22)

Minēto apsvērumu dēļ un ievērojot atbrīvojumu regulas 7. panta 3. punktu, Komisijai nepieciešams noraidīt minētās Puses lūgumu un atcelt paplašinātā maksājuma samaksas atlikšanu, kas paredzēta atbrīvojumu regulas 5. pantā.

(23)

Tādējādi no dienas, kad saņemts atbrīvojuma lūgums, ko iesniegusi minētā Puse, būtu jāiekasē paplašinātais maksājums; proti, no dienas, kad atlikšana stājusies spēkā.

(24)

Minētā Puse tika informēta par Komisijas secinājumiem, kas attiecas uz tās lūguma pamatotību, un tai tika dota iespēja iesniegt piezīmes par tiem. Noteiktajā termiņā piezīmes netika iesniegtas.

(25)

Iepriekšējos apsvērumos minētais neizslēdz to, ka saskaņā ar atbrīvojumu regulas 14. pantu tiek piemērots atbrīvojums no maksājuma saskaņā ar īpašās izmantošanas kontroli.

(26)

No maksājuma atbrīvotā Puse, kas norādīta 3. tabulā, pieteicās un informēja Komisiju, ka mainīta tās juridiskā forma un nosaukums. Komisija, izskatījusi iesniegto informāciju, secināja, ka minētās izmaiņas nekādā veidā neietekmē montāžu, ņemot vērā atbrīvojumu regulā izklāstītos atbrīvojuma nosacījumus.

(27)

Lai gan minētās Puses atbrīvojums no paplašinātā maksājuma, kas atļauts, ievērojot atbrīvojumu regulas 7. panta 1. punktu, netiek skarts, būtu jāatjaunina informācija par šo Pusi.

3. tabula

(28)

4. tabulā uzskaitīto Pušu lūgumu pamatotības izskatīšana ir pabeigta. Līdz lēmuma pieņemšanai par minēto Pušu lūgumu pamatotību tiek atlikta tām noteiktā paplašinātā maksājuma samaksa.

(29)

Samaksas atlikšana tiek piemērota tikai tām Pusēm, kuru nosaukumi un adreses konkrēti minēti 4. tabulā, tāpēc minētajām Pusēm būtu nekavējoties jāinformē Komisija (9) par visām ar tām saistītajām izmaiņām (piemēram, pēc nosaukuma, juridiskās formas vai adreses maiņas vai jaunu montāžas subjektu izveides).

(30)

Šādā gadījumā Pusei būtu jāsniedz visa attiecīgā informācija, jo īpaši par visām izmaiņām tās darbībās, kas saistītas ar montāžu. Attiecīgā gadījumā Komisija atjauninās informāciju par šādu Pusi.

4. tabula

17.12.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 331/37

(1)

Monetārā nolīguma starp Eiropas Savienību un Monako Firstisti (“Monetārais nolīgums”) 11. panta 2. punktā noteikts, ka Monako Firstiste piemēro tādus pašus noteikumus, kādi noteikti Francijas Republikā, lai transponētu Monetārā nolīguma A pielikumā norādītos Savienības tiesību aktus attiecībā uz kredītiestāžu darbību un prudenciālo regulējumu un sistēmisko risku novēršanu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās.

(2)

Saskaņā ar Monetārā nolīguma 11. panta 3. punktu Komisijai ir jāgroza minētā nolīguma A pielikumā iekļautais saraksts pēc jebkura attiecīgā akta grozīšanas, kā arī katru reizi, kad Savienība pieņem jaunu aktu.

(3)

Savienība ir pieņēmusi divdesmit četrus tiesību aktus par kredītiestāžu darbību un prudenciālo regulējumu un sistēmisko risku novēršanu maksājumu un vērtspapīru norēķinu sistēmās, un tādējādi tie ir jāiekļauj Monetārā nolīguma A pielikumā:

(4)

Tādējādi būtu jāgroza Monetārā nolīguma A pielikums,