15.10.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 269/1

(1)

Laikposmā no 2003. gada līdz 2006. gadam Komisija saņēma vairākas sūdzības, kurās tika apgalvots, ka reģionālās iestādes ir piešķīrušas nelikumīgu valsts atbalstu Nīderheinas-Vēzes lidostai (turpmāk – “lidosta”).

(2)

Komisija 2005. gada 13. oktobra, 2007. gada 2. marta, 2007. gada 3. augusta, 2010. gada 19. oktobra un 2011. gada 1. aprīļa vēstulē pieprasīja Vācijai informāciju saistībā ar šīm sūdzībām.

(3)

Vācija atbildēja uz Komisijas informācijas pieprasījumiem 2005. gada 21. decembra, 2006. gada 2. februāra, 2007. gada 14. jūnija, 2007. gada 18. oktobra, 2010. gada 11. novembra un 2011. gada 30. maija vēstulē. Tomēr Vācijas 2011. gada 30. maija atbilde bija nepilnīga, jo tajā nebija sniegtas atbildes uz jautājumiem par laikposmu līdz 2009. gada jūlijam. Vācija norādīja, ka atsakās atbildēt uz šiem jautājumiem, jo iepriekš saistībā ar šiem jautājumiem bija ierosināta izmeklēšana, kuru Komisija slēdza 2009. gada jūlijā.

(4)

Komisija 2011. gada 24. augustā nosūtīja atgādinājumu Vācijai saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (3) (turpmāk – “Procesuālā regula”) 10. panta 3. punktu, dodot Vācijai iespēju iesniegt informāciju līdz 2011. gada 19. septembrim. Komisija piebilda, ka tā apsvērs iespēju izdot rīkojumu sniegt trūkstošo informāciju noteiktajā termiņā.

(5)

Vācija 2011. gada 13. septembra e-pasta vēstulē lūdza pagarināt termiņu līdz 2011. gada 19. oktobrim. Komisija piekrita pagarināt termiņu.

(6)

Vācija iesniedza atbildi 2011. gada 19. oktobrī. Tomēr tā bija nepilnīga, jo Vācija vēl aizvien atteicās atbildēt uz jautājumiem par laikposmu līdz 2009. gada jūlijam.

(7)

Komisija 2012. gada 25. janvāra vēstulē informēja Vāciju, ka tā ir nolēmusi ierosināt Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 108. panta 2. punktā minēto procedūru attiecībā uz iepriekš minēto nelikumīgo atbalstu (turpmāk – “lēmums sākt procedūru”).

(8)

Vācija 2012. gada 1. februāra e-pasta vēstulē lūdza pagarināt termiņu piezīmju iesniegšanai par lēmumu sākt procedūru. Komisijas dienesti pagarināja termiņu 2012. gada 10. februāra e-pasta vēstulē.

(9)

Vācija iesniedza savus apsvērumus Komisijai 2012. gada 13. martā un papildināja ar dokumentiem 2013. gada 4. martā.

(10)

Labojumus lēmumā sākt procedūru apstiprināja 2012. gada 13. jūlijā.

(11)

Komisijas lēmumu sākt procedūru publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2012. gada 14. septembrī (4). Komisija uzaicināja ieinteresētās personas mēneša laikā pēc minētās publikācijas iesniegt piezīmes par pārbaudāmajiem pasākumiem.

(12)

Komisija saņēma piezīmes no Diseldorfas lidostas, Klēves apgabala, FN GmbH un vairākām citām ieinteresētajām personām, galvenokārt uzņēmumiem, kuru darbība ir atkarīga no Nīderheinas-Vēzes lidostas pastāvēšanas. Komisija 2013. gada 18. aprīlī, 2013. gada 3. maijā un 2014. gada 19. jūnijā pārsūtīja šīs piezīmes Vācijai. Vācija 2013. gada 19. augusta un 2014. gada 3. jūlija vēstulē nosūtīja savus apsvērumus par ieinteresēto personu piezīmēm.

(13)

Komisija 2013. gada 18. aprīļa, 2013. gada 29. oktobra, 2014. gada 17. marta un 2014. gada 16. maija vēstulē pieprasīja papildu informāciju. Vācija atbildēja 2013. gada 19. augusta, 2013. gada 17. decembra, 2014. gada 15. janvāra, 2014. gada 16. aprīļa, 2014. gada 8. maija un 2014. gada 25. maija vēstulē.

(14)

Vācija 2014. gada 18. jūnija vēstulē piekrita, ka šo lēmumu pieņem angļu valodā. Tāpēc autentisks ir tikai teksts angļu valodā.

(15)

Lidosta atrodas Vācijā, Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē, Klēves apriņķī (administratīvajā rajonā) starp Vēzes un Kēvelāras pašvaldībām netālu no Vācijas un Nīderlandes robežas. Dienvidu virzienā lielākā tuvākā pilsēta ir Duisburga aptuveni 60 km attālumā. Ziemeļu virzienā Neimegenas pilsēta Nīderlandē atrodas aptuveni 50 km attālumā.

(16)

Desmit tuvākās lidostas ir šādas:

(17)

Laikposmā no 1954. gada līdz 1999. gadam lidostu izmantoja Apvienotās Karalistes Karaliskie gaisa spēki kā militāru lidostu. Pēc tam lidostu pārveidoja par civilo lidostu, un pasažieru pārvadājumus sāka veikt 2003. gadā.

(18)

Lidostas skrejceļš ir 2 440 metrus garš. Tās termināļa ietilpība ir 3,5 miljoni pasažieru. Pasažieru skaits ir mainījies šādi:

1. tabula

Satiksme Nīderheinas-Vēzes lidostā laikposmā no 2003. gada līdz 2012. gadam

(19)

Pašlaik lidostu apkalpo Ryanair un Transavia  (5). Aviokompānijas aptver vairāk nekā 50 starptautiskus galamērķus. Pašlaik visus lidostas pasažierus apkalpo zemo izmaksu aviopārvadātāji (turpmāk – “ZIP”). Ryanair apkalpo [80–99] (6) % visu lidostas pasažieru. Ryanair darbojas lidostā kopš tās atklāšanas un intervences periodā padarīja lidostu par vienu no savām bāzēm Vācijā, pastāvīgi novietojot tur deviņas lidmašīnas (kopš 2013. gada vasaras).

(20)

Līdz 2010. gadam vairāk nekā 50 % lidostas pasažieru bija no Nīderlandes, pārējie galvenokārt no tuvākajām apdzīvotajām vietām Vācijā un dažiem Beļģijas reģioniem. Saskaņā ar jaunāko publiskoto informāciju (7) Nīderlandes pasažieru daļa ir samazinājusies līdz 40 %.

(21)

Lidlauku 1954. gadā atklāja Karaliskie gaisa spēki militārām vajadzībām. Divdesmitā gadsimta 90. gadu sākumā Karaliskie gaisa spēki paziņoja par ieceri aiziet no lidlauka līdz 1999. gadam. Lidostas īpašumtiesības plānoja nodot Vācijas federālajai valdībai. Ņemot vērā plānoto civilo darba vietu skaita samazinājumu aptuveni par 400 darba vietām, Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība 1993. gadā plānoja izveidot civilo lidostu (Euroregionales Zentrum für Luftverkehr, Logistik und Gewerbe, “EuZZLG”) bijušajā militārajā lidlaukā. Saistībā ar šo tās dibināja uzņēmumu Flughafen Niederrhein GmbH (turpmāk – “FN GmbH”), lai pārvaldītu bijušā militārā lidlauka pārveidi turpmākai civilai izmantošanai.

(22)

FN GmbH reģistrēja 1993. gadā kā privātu uzņēmumu ar ierobežotu atbildību ar pašu kapitālu DM 50 000 (= EUR 25 564). Dibinātāji akcionāri bija Klēves apgabals (52 %) un Vēzes pašvaldība (48 %).

(23)

Sākotnēji Vēzes pašvaldība un Klēves apgabals plānoja, ka lidostu ekspluatēs privāts uzņēmums. Ņemot vērā šo mērķi, noteica četrus uzdevumus:

(24)

Karaliskie gaisa spēki 1999. gada 30. novembrī nodeva lidostas īpašumtiesības Vācijas federālajai valdībai.

(25)

Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība 1999. gada 16. decembrī reģistrēja uzņēmumu Entwicklungs- und Erschließungsgesellschaft Laarbruch GmbH (turpmāk – “EEL GmbH”). Klēves apgabalam pieder 52 % EEL GmbH akciju, Vēzes pašvaldībai – 48 %.

(26)

Tajā laikā EEL GmbH uzdevumi atšķīrās no FN GmbH uzdevumiem. FN GmbH izveidoja, lai pārvaldītu bijušās militārās lidostas pārveidi, savukārt EEL GmbH uzdeva pārvaldīt objektus laikposmā no militārās lidostas slēgšanas 1999. gadā līdz dienai, kad to iegādāsies privāts ieguldītājs.

(27)

Šajā saistībā EEL GmbH bija jānojauc bijušās militārās lidostas infrastruktūra un objekti, lai to varētu turpmāk izmantot komerciālos nolūkos.

(28)

Pēc tam, kad 2000. gada 23. augustā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme apstiprināja Klēves apgabala un Vēzes pašvaldības iesniegto militārā lidlauka pārveides plānu un Diseldorfas apgabala vadība 2001. gada 20. jūnijā piešķīra FN GmbH licenci civilās lidostas ekspluatēšanai (8), lidostas darbības un nekustamā īpašuma privatizācija notika divos posmos:

(29)

Vācijas federālā valdība noteica pārdošanas cenu nekustamajam īpašumam, uz kura bija uzcelta lidosta, saskaņā ar Bundeshaushaltsordnung 63. panta 3. punktu un Wertermittlungsverordnung. Saskaņā ar šo noteikumu federālajai valdība ir jāpārdod īpašums par tā pašreizējo vērtību, t. i., par tirgus cenu, ko nosaka neatkarīgs eksperts, ņemot vērā Wertermittlungsverordnung noteikumus. Šajā gadījumā neatkarīgs eksperts noteica, ka īpašuma vērtība ir EUR [11–20] miljoni, bet uz īpašuma esošo ēku vērtība ir EUR [4–10] miljoni, pamatojoties uz piedāvāto īpašuma attīstības un izmantošanas koncepciju. No šīm vērtībām eksperts atņēma EUR [4–10] miljonus par baraku nojaukšanu, kas bija pārveidošanas darbu daļa, un vēl EUR [2–5] miljonus par attiecīgajos vides un plānošanas tiesību aktos noteikto pasākumu veikšanu. Pirmos būvniecības darbus veica 2001. gadā (bunkeru nojaukšanu, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu infrastruktūras izveidi u. c.), lai sagatavotu lidostu civilai izmantošanai.

(30)

Uzreiz pēc dibināšanas 1999. gadā EEL GmbH pārņēma lidostas nekustamā īpašuma pārvaldīšanu, parakstot nomas līgumu. Pirmos attīstības pasākumus un pirmos būvniecības darbus veica laikposmā no 2000. gada līdz 2001. gadam.

(31)

Pēc tam, kad Diseldorfas apgabala vadība piešķīra FN GmbH licenci civilās lidostas ekspluatācijai saskaņā ar Vācijas aviācijas tiesību aktiem, un pēc tam, kad bija pabeigta FN GmbH pārdošana privātu ieguldītāju grupai ANH2001. gada 1. jūlijā, ANH atlīdzināja EEL GmbH izmaksas, kas vēlāk radās, pārvaldot lidostas infrastruktūru, tostarp veicot dažus pārveides darbus.

(32)

EEL GmbH 2002. gadā nodeva lidostas infrastruktūras pārvaldīšanu FN GmbH. FN GmbH zaudējumi 2002. gadā bija EUR 0,3 miljoni. EEL GmbH kopš 2003. gada vairs neveic uzdevumus, kas saistīti ar lidostas nekustamā īpašuma pārvaldīšanu. Tomēr Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība nelikvidēja EEL GmbH 2003. gadā.

(33)

Sākotnēji FN GmbH cieta finansiālus zaudējumus, pirms sāka gūt peļņu, kā atainots nākamajā tabulā.

2. tabula

2003.–2011. gada rezultāti un EBITDA

(34)

FN GmbH 2003. gada sākumā piedzīvoja finanšu grūtības, kas apdraudēja komerciālo lidojumu sākšanu (plānota 2003. gada 1. maijā) un tādējādi visu lidostas pārveides un attīstības projektu. Tāpēc EEL GmbH publiskie īpašnieki nolēma turpināt uzņēmuma darbību. EEL GmbH2003. gada 11. aprīlī piešķīra FN GmbH pirmo aizdevumu (turpmāk – “1. aizdevums”) EUR [11–20] miljonu apmērā ar procentu likmi, kas bija [1–5] % virs pamatlikmes. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju šim aizdevumam piemērotā pamatlikme bija Vācijas Civillikuma (Bürgerliches Gesetzbuch jeb BGB) 247. pantā paredzētā standarta likme, kas attiecīgajā dienā bija 1,97 % (9). Aizdevuma atmaksas termiņu noteica līdz 2005. gada 30. jūnijam. Kā nodrošinājumu noteica maksu par lidostas zemi un ēkām (Grundschuld) par labu EEL GmbH atbilstoši aizdevuma apmēram, proti, EUR [11–20] miljonus. Papildus tam, ja nemaksāšanas gadījumā būtu jāizmanto nodrošinājums, katru gadu noteiktu procentu likmi [15–23] % apmērā. Turklāt […] sniedza personīgu aizdevuma garantiju (selbstschuldnerische Bürgschaft) ne vairāk kā par EUR [5–15] miljoniem. Vācija nesniedza sīkāku informāciju par šīs personīgās garantijas apmēru. Šo personīgo garantiju 2003. gada 8. jūnijā aizstāja ar personīgu garantiju, ko sniedza […] EUR [5–15] miljonu apmērā. Turklāt FN GmbH privātie akcionāri ieķīlāja gan savas ANH GmbH akcijas FN GmbH kapitālā (novērtētas EUR [20–30] miljonu apmērā), gan Airport Network BV akcijas ANH GmbH kapitālā. Vācija nesniedza pilnīgu informāciju par sniegtā nodrošinājuma apmēru.

(35)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju ar šo aizdevumu EEL GmbH publiskie īpašnieki vēlējās sniegt FN GmbH pārejas finansējumu nepietiekamās likviditātes segšanai, lai uzņēmums varētu pabeigt to aktīvu iegādi un uzstādīšanu, kas nepieciešami, lai lidosta sāktu darboties laikā.

(36)

Lidosta sāka darboties 2003. gadā, un FN GmbH cieta EUR 7 miljonus lielus zaudējumus. Tikai gadu pēc tam, kad no lidostas sākās komerciālie lidojumi, tas ir, 2004. gadā, lidostai svarīgākā aviokompānija, Nīderlandes uzņēmums V-Bird, pārtrauca savu darbību maksātnespējas dēļ. Ņemot vērā pastāvīgās finanšu problēmas, ko tādēļ piedzīvoja FN GmbH, EEL GmbH 2004. gadā turpināja piešķirt aizdevumus FN GmbH.

(37)

Kopumā tikai 2004. gadā vien FN GmbH saņēma EEL GmbH aizdevumus EUR [4–10] miljonu apmērā (papildus otrajam pārbaudāmo pasākumu kopumam, ko veica tieši Klēves apgabals – skatīt 3.2. iedaļu). Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju šos aizdevumus piešķīra, lai attīstītu un pārveidotu iepriekš militāros nolūkos izmantoto lidostu, neradot pamatdarbības izmaksas.

(38)

FN GmbH 2004. gada beigās atkal cieta zaudējumus, šoreiz EUR 8,3 miljonu apmērā. Atkal FN GmbH bija nepieciešama papildu likviditāte. EEL GmbH piešķirtais 1. un 2. aizdevums (kopā EUR [10–20] miljoni) būtu jāatmaksā 2005. gada 30. jūnijā. Tajā laikā FN GmbH bija daļēji atmaksājis procentus par iepriekšējiem aizdevumiem. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju zaudējumus, ko FN GmbH cieta laikposmā no 2002. gada līdz 2006. gadam, sedza privātie īpašnieki.

(39)

Ņemot to vērā, EEL GmbH2005. gada 1. jūlijā piešķīra FN GmbH ceturto aizdevumu (turpmāk – “4. aizdevums”), šoreiz EUR [4–10] miljonu apmērā ar atmaksas termiņu 2010. gada 31. decembrī. Aizdevuma līguma 1. punkta 2. apakšpunktā noteica, ka aizdevumu piešķīra vienīgi ieguldījumiem. Turklāt 2. punktā pieprasīja FN GmbH (un nepieciešamības gadījumā EEL GmbH) pārbaudīt, vai rēķini ir saistīti vienīgi ar lidostas pabeigšanu un vai EEL GmbH (nevis FN GmbH) maksā rēķinus no aizdevuma. Papildus tam pārfinansēja 1., 2. un 3. aizdevumu (“1. pagarinājums”), kas kopā veidoja EUR [15–30] miljonus (bez procentiem). Šo aizdevumu atmaksas termiņu saskaņoja un pagarināja līdz 2010. gada 31. decembrim. Visiem šiem aizdevumiem no 2005. gada 1. jūlija piemēroja fiksētu procentu likmi [1–5] %. Tādējādi 1., 2. un 3. aizdevuma procentu likme bija pazemināta. Kā nodrošinājumu noteica maksu par lidostas zemi un ēkām (Grundschuld) par labu EEL GmbH atbilstoši 4. aizdevuma apmēram (EUR [4–10] miljoni) papildus iepriekšējo 1., 2. un 3. aizdevuma nodrošinājumu pagarinājumam (papildus tam, ja nemaksāšanas gadījumā būtu jāizmanto nodrošinājums, katru gadu noteiktu procentu likmi [15–23] % apmērā). Turklāt, lai nodrošinātu visus EEL GmbH prasījumus attiecībā uz visiem aizdevumiem, […] 2005. gada 1. jūlijā piešķīra personīgu garantiju (selbstschuldnerische Bürgschafte) ne vairāk kā EUR [20–30] miljonu apmērā (plus procenti un saliktie procenti). Ar šo garantiju pagarināja iepriekšējo garantiju, ko sniedza […] 2003. gada 8. jūnijā saistībā ar 1. aizdevumu. Visbeidzot, ieķīlāja Airport Network BV akcijas ANH GmbH kapitālā un ANH GmbH akcijas FN GmbH kapitālā. Vācija nesniedza pilnīgu informāciju par sniegtā nodrošinājuma apmēru.

(40)

Turklāt EEL GmbH un FN GmbH vienojās, ka FN GmbH maksās procentus ne vēlāk kā atmaksas termiņa pēdējā dienā, t. i., 2010. gada 31. decembrī, un, ja līdz šim datumam FN GmbH nedz gūs peļņu, nedz cietīs zaudējumus, kā arī kļūs ienesīgs, FN GmbH būs pienākums sākt maksāt procentus no dienas, kad tas vairs necietīs zaudējumus. Attiecībā uz procentu likmēm, ko piemēro pirmajiem trim aizdevumiem līdz to saskaņošanai ar 2005. gada 1. jūlija aizdevuma līgumu, 2010. gada 29. novembra pārfinansēšanas līguma (Darlehensverlängerungsvertrag) 5. punkta 4. apakšpunktā ir teikts, ka nemaksāšanas gadījumā katram no četriem aizdevumiem piemēro gada procentu likmi [15–23] % (11).

(41)

Vācija apgalvoja, ka EEL GmbH piekrita samazināt savu kreditora pakāpi (Rangrücktritterklärung) attiecībā uz piekļuvi maksājumu par zemi nodrošinājumam laikposmā no 2009. gada marta līdz 2010. gada 31. decembrim, lai FN GmbH varētu saņemt īstermiņa aizdevumu no [bankas] (skatīt 73. apsvērumu).

(42)

FN GmbH kļuva ienesīgs 2007. gadā. Tomēr pretēji iepriekš noslēgtajiem līgumiem FN GmbH nesāka atmaksāt ne aizdevumus, ne procentus. Saskaņā ar aprēķinu, ko veica 2010. gada 31. decembrī, atmaksas termiņa pēdējā dienā, par ko puses vienojās, noslēdzot līgumu, FN GmbH bija parādā EEL GmbH EUR [20–30] miljonus aizdevumos plus EUR [7–10] miljonus procentos, t. i., kopā EUR [24–40] miljonus. EEL GmbH otro reizi piekrita pārfinansēt visus četrus aizdevumus un uzkrātos procentu maksājumus (turpmāk – “2. pagarinājums”). FN GmbH un EEL GmbH2010. gada 29. novembrī parakstīja piekto aizdevuma līgumu, tādējādi pagarinot visu aizdevumu atmaksas termiņu līdz 2016. gada 31. decembrim.

(43)

Šim aizdevumu 2. pagarinājumam noteica [1–5] % likmi, tā kā Vācija norādīja, ka procentu likmi 2010. gada 29. novembra aizdevuma līgumā noteica, pieskaitot 1,24 % pamatlikmei […] bāzes punktus (12). EEL GmbH un FN GmbH vienojās, ka procentus, kas bija jāsamaksā līdz 2010. gada 31. decembrim, pieskaitīs aizdevuma pamatsummai, tādējādi palielinot to līdz EUR [24–40] miljoniem. Turklāt FN GmbH bija pienākums maksāt procentus katru ceturksni, un pirmais procentu maksājums bija jāveic līdz 2011. gada pirmā ceturkšņa beigām.

(44)

Nākamajā tabulā ir apkopoti piecu pārbaudāmo aizdevumu galvenie raksturlielumi.

3. tabula

Pārskats par publiskiem atbalsta pasākumiem, ko veica EEL GmbH par labu FN GmbH

(45)

FN GmbH 2011. gada pirmā ceturkšņa beigās atkal nespēja veikt pirmo procentu maksājumu atbilstoši 2010. gada 29. novembrī pagarinātajiem aizdevumu līgumiem (Darlehensverlängerungsvetrag). Klēves apgabals piekrita FN GmbH akcionāra piedāvājumam no 2011. gada marta saņemt FN GmbH akcijas par turpmāku procentu un pamatsummas maksājumu atlikšanu, konvertējot parādu akcijās (13).Tomēr vienošanos par šo parāda konvertēšanu akcijās parakstīja tikai 2012. gada beigās. Pašlaik Klēves apgabalam pieder 1,88 % FN GmbH akciju kapitāla (14).

(46)

Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme 2002. gada 15. oktobrī piešķīra FN GmbH valsts atbalstu EUR 3,525 miljonu apmērā, lai finansētu 50 % šādu izmaksu: perons, degvielas uzpildes teritorija, manevrēšanas ceļu paplašināšana un pašreizējo peronu atjaunināšana, precīzās glisādes apgaismojuma sistēma, malu apgaismojums, skrejceļa sākuma un beigu apgaismojums.

(47)

Šā atbalsta juridiskais pamatojums bija Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes Transporta, enerģētikas un teritoriālās plānošanas ministrijas rīkojums par atbalstu Ziemeļreinas-Vestfālenes lidostu būvniecības un renovācijas darbiem (ieguldījumiem infrastruktūrā) (Richtlinien über die Gewährung von Zuwendungen für Ausbau- und Erneuerungsmaßnahmen auf Flugplätzen RdErl. – MBl.NRW.1993 S. 617) (turpmāk – “1993. gada rīkojums”). Vēlāk šīs pamatnostādnes aizstāja ar pamatnostādnēm (VA 5-10-60/195-v. 2002. gada 25. novembris) (15), kas bija spēkā laikposmā no 2003. gada 1. janvāra līdz 2008. gada 1. janvārim.

(48)

Minētajā 1993. gada rīkojumā paredzēja piešķirt finansiālu atbalstu, lai segtu ieguldījumu izmaksas noteiktā lidostas infrastruktūrā, piemēram, skrejceļos, manevrēšanas ceļos, peronos, aizsargjoslās, gaisa satiksmes kontroles infrastruktūrā (torņu, radaru, optiskās brīdināšanas sistēmās), navigācijas apgaismojumā, optiskajās nosēšanās atbalsta ierīcēs, augstās celtnēs (termināļos, angāros u. c.), stāvvietās, nožogojumā, lidojumu drošības infrastruktūrā, piegādē un utilizācijā, aizsardzībā pret troksni, ugunsdrošībā, ziemas un glābšanas pakalpojumos, kā arī ieguldījumu izmaksas par ainavas saglabāšanas un vides aizsardzības pasākumiem. Saskaņā ar 1993. gada rīkojumu Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme piešķīra atbalstu līdz 40 % no attiecināmo izmaksu summas iepriekš minētajiem lidostas infrastruktūras veidiem. Starptautiskās lidostas un reģionālās lidostas varēja saņemt atbalstu līdz 65 % no attiecināmo izmaksu summas. Stāvvietu, nožogojuma un lidojumu drošības infrastruktūrai varēja piešķirt atbalstu līdz 80 % no attiecināmo izmaksu summas, pamatojoties uz lidostas iesniegumu.

(49)

Kā paskaidrots 28. apsvērumā, Vācijas federālā valdība 2002. gada 14. martā pārdeva lidostas īpašumu par EUR [5–15] miljoniem FN GmbH. Tajā pašā dienā Klēves apgabals noslēdza vienošanos ar FN GmbH par pārejas finansējuma piešķiršanu, lai daļēji segtu izmaksas, kas saistītas ar lidostas nekustamā īpašuma iegādi. Pārejas finansējumu piešķīra ar bezprocentu aizdevumu, kas bija pilnīgi nodrošināts ar lidostas nekustamajiem īpašumiem (EUR [5–15] miljonu vērtībā aizdevuma piešķiršanas dienā). Puses vienojās, ka EUR [4–10] miljonus no EUR [5–15] miljoniem priekšfinansēs Klēves apgabals. Airport Network B.V., ANH GmbH mātesuzņēmumam, bija līdz 2003. gada 30. decembrim jāatmaksā Klēves apgabalam šā bezprocentu aizdevuma pirmā daļa EUR [2–5] miljonu apmērā (ko tas izdarīja). Otrais maksājums EUR [2–5] miljonu apmērā bija jāveic piecus gadus pēc lidostas darbības sākuma, bet ne vēlāk kā 2007. gada 31. decembrī, ja netiek izpildīts Klēves apgabala un FN GmbH vienošanās punkts par darba vietu izveidi (350 darba vietu).

(50)

Klēves apgabals 2004. gada 8. jūlijā nolēma, ka FN GmbH nebūs jāatmaksā otrais maksājums EUR [2–5] miljonu apmērā, jo bija izveidots vairāk nekā 350 darba vietu.

(51)

Lai varētu piešķirt aizdevumus FN GmbH, pašam EEL GmbH bija nepieciešams finansējums. EEL GmbH pārfinansēja sevi ar saņemtajiem aizdevumiem:

(52)

EEL GmbH akcionāri 2005. gada jūlijā pārveidoja tā kapitāla struktūru, nolemjot iepludināt kapitālā EUR [5–15] miljonus un pārvērst EUR [1–4] miljonus lielu parādu akcijās, kas samazināja pirmā aizdevuma parādu līdz EUR [3–13] miljoniem. EEL GmbH atmaksāja otro aizdevumu EUR [2–5] miljonu apmērā. Visbeidzot, atlikušos aizdevumu līgumus EUR [3–13] miljonu un EUR [2–5] miljonu apmērā pagarināja līdz 2010. gada 31. decembrim. Tad no 2005. gada 1. jūlija noteica [3–8] % likmi, bet no 2005. gada 1. novembra – [3–8] %. Šos divus aizdevumus vēlreiz pagarināja 2010. gada 29. novembrī līdz 2016. gada 31. decembrim ar [3–8] % likmi.

(53)

Klēves apgabals vēlreiz iepludināja kapitālu EEL GmbH 2006. gadā (EUR [1–5] miljonus) un 2007. gadā (EUR [2–6] miljonus). Šie līdzekļi ir noteikti kā sabiedrības kapitāla rezerve, un tie ir jāatmaksā kopā ar aizdevumiem 2016. gada beigās. Kopā divi publiskie akcionāri ir piešķīruši EEL GmbH EUR [24–40] miljonus (iepludinājuši kapitālā EUR [15–25] miljonus, tostarp, pārvēršot parādu akcijās, un piešķīruši aizdevumus EUR [10–20] miljonu apmērā).

(54)

Vienlaikus EEL GmbH2003. gada 2. maijā saņēma aizdevumu EUR [2–5] miljonu apmērā no privātās [bankas]. Aizdevuma atmaksas termiņš bija 2005. gada 30. jūnijs, bet procentu likme [1–5] %. Vēzes pašvaldība sniedza 100 % valsts garantiju šim aizdevumam attiecīgi par labu EEL GmbH un [bankai]. Šo aizdevumu konvertēja 2005. gada 30. jūnijā, un valsts [banka] ([bankas] meitasuzņēmums) aizstāja [banku] kā kreditors. Atmaksas termiņu pagarināja pirmo reizi līdz 2010. gada 30. decembrim ar procentu likmi [1–5] % un otro reizi 2010. gadā līdz 2016. gada 31. decembrim ar procentu likmi [1–5] %.

(55)

Lēmumā sāk procedūru Komisija pauda bažas par to, vai EL GmbH piešķīra un pārfinansēja aizdevumus FN GmbH atbilstoši tirgus noteikumiem. Vispirms Komisija norādīja, ka Vācija nebija iesniegusi aizdevumu saņēmēja kredītvēsturi vai reitingu. Turklāt Komisija nevarēja izslēgt, ka FN GmbH bija finanšu grūtībās nonācis uzņēmums. Komisija arī norādīja, ka Vācija nebija sniegusi nekādus paskaidrojumus par atsevišķiem aizdevumiem piemērotajām procentu likmēm vai saņemto nodrošinājumu. Komisija arī norādīja, ka nebija sniegti paskaidrojumi par to, kāpēc publiskais aizdevuma izsniedzējs ir piekritis pārfinansēt aizdevumus, ikreiz pagarinot atmaksas termiņu, un kāpēc līdz šim nav pieprasīts atmaksāt aizdevuma pamatsummu un nesamaksātos procentus.

(56)

Ņemot vērā šos apsvērumus, Komisija sākotnēji pieņēma, ka, piešķirot un pārfinansējot aizdevumus FN GmbH, EEL GmbH nerīkojās kā tirgus ekonomikas ieguldītājs vai tirgus kreditors. Tā kā šķiet, ka visā periodā FN GmbH bija grūtībās nonācis uzņēmums, kas nespēja saņemt finansējumu no komercbankām vismaz līdz 2010. gada beigām, Komisija pauda sākotnējo viedokli, ka visa aizdevumu summa plus nesamaksātie procenti ir uzskatāmi par valsts atbalstu.

(57)

Tā kā šos pasākumus veica, par tiem nepaziņojot Komisijai, Komisija provizoriski secināja, ka tie bija nelikumīgs valsts atbalsts.

(58)

Visbeidzot, Komisijai bija šaubas par pārbaudāmo līgumu saderību ar iekšējo tirgu, ja tos kvalificē kā valsts atbalstu, galvenokārt, ņemot vērā Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu noteikumus (17).

(59)

Lēmumā sāk procedūru Komisija norādīja, ka Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes atbalsts FN GmbH bija selektīvs pasākums, jo ne visas lidostas šajā federālajā zemē bija tiesīgas saņemt šādu atbalstu. Ņemot vērā to, ka atbalstu piešķīra no valsts līdzekļiem, un to, ka, piešķirot ieguldījumu atbalstu, lidostai tika nodrošināta priekšrocība, nevar izslēgt, ka atbalsts bija valsts atbalsts.

(60)

Tā kā šos pasākumus veica, par tiem nepaziņojot Komisijai, Komisija provizoriski secināja, ka tie bija nelikumīgs valsts atbalsts.

(61)

Visbeidzot, Komisijai bija šaubas par pārbaudāmā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ja to kvalificē kā valsts atbalstu, galvenokārt, ņemot vērā Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu noteikumus (18).

(62)

Attiecībā uz Klēves apgabala tiešo atbalstu FN GmbH Komisija pauda sākotnējo viedokli, ka neviens tirgus ieguldītājs nepiešķirtu šādu dotāciju bez atlīdzības. Turklāt Komisija pauda šaubas, vai tirgus ekonomikas ieguldītājs piekristu neprasīt atmaksāt daļu no vēl neatmaksātās dotācijas, ņemot vērā apsvērumus par reģionā izveidotajām darba vietām.

(63)

Tā kā šos pasākumus veica, par tiem nepaziņojot Komisijai, Komisija provizoriski secināja, ka tie bija nelikumīgs valsts atbalsts.

(64)

Visbeidzot, Komisijai bija šaubas par pārbaudāmā pasākuma saderību ar iekšējo tirgu, ja to kvalificē kā valsts atbalstu, galvenokārt, ņemot vērā Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu noteikumus (18).

(65)

Lēmumā sāk procedūru Komisija pauda bažas par to, vai finansējumu, ko EL GmbH piešķīra tā publiskie akcionāri, piešķīra un pārfinansēja atbilstoši tirgus noteikumiem.

(66)

Tā kā šos pasākumus veica, par tiem nepaziņojot Komisijai, Komisija provizoriski secināja, ka tie bija nelikumīgs valsts atbalsts.

(67)

Visbeidzot, Komisija pauda bažas par šo pasākumu saderību ar iekšējo tirgu, ja tos kvalificē kā valsts atbalstu.

(68)

Vācija atsaucas uz 2.1. un 2.2. iedaļā minēto projekta pamatojumu. Euroregionales Zentrum für Luftverkehr, Logistik und Gewerbe stūrakmens bija attīstīt privātu civilo lidostu, kas darbotos bijušajā militārajā lidlaukā.

(69)

Vācija apgalvo, ka satiksmes izaugsmes attīstību kavēja ārēji faktori. Pirmkārt, V-bird, kura galvenā darbības bāze bija Nīderheinas-Vēzes lidostā, bankrots 2004. gada oktobrī izraisīja būtisku satiksmes samazināšanos, ko nevarēja pilnīgi kompensēt ar Ryanair un Hapagfly papildu lidojumiem līdz 2008. gadam, kad satiksme sasniedza 2004. gada līmeni. Otrkārt, vairākas tiesvedības valsts tiesās vairākkārtīgi radīja juridisku nenoteiktību aviokompānijām (19) un neparedzamas papildu izmaksas FN GmbH. Pirms FN GmbH ieguva pēdējo ekspluatācijas licenci 2009. gadā, tas nevarēja īstenot savu stratēģiju sākto tiesvedību dēļ un izvēlējās panākt vienošanos ārpus tiesas. Tomēr, lai iznākums būtu veiksmīgs, FN GmbH bija jāmaksā kompensācijas šajās lietās iesaistītajām pusēm EUR [5–10] miljonu apmērā. Treškārt, lidostas satiksme 2010. gadā cieta no gaisa satiksmes pārtraukuma Islandes vulkāna Eijafjadlajegidla izvirduma dēļ. Ceturtkārt, Vācija norāda, ka tā 2010. gada septembrī ieviesa pasažieru nodokli, kas mazināja Nīderheinas-Vēzes lidostas konkurētspēju salīdzinājumā ar citām Eiropas lidostām, kurās nav šāda nodokļa. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju tā rezultātā Ryanair samazināja savu darbību Nīderheinas-Vēzes lidostā, un tas izraisīja pasažieru skaita samazināšanos 2011. un 2012. gadā.

(70)

Vācija apgalvo, ka neatkarīgi no šiem negatīvajiem notikumiem, kurus nevarēja kontrolēt ne FN GmbH, ne EEL GmbH, ne to akcionāri, par projekta panākumiem liecina pakāpeniskais satiksmes pieaugums izmeklēšanas periodā (skatīt 18. apsvērumu), kas atbilda vai pat pārsniedza dažādu ekspertu pētījumos prognozēto satiksmes apmēru (izņemot 2011. gadā). Turklāt Vācija norāda, ka FN GmbH laika gaitā varētu palielināt arī savus ar aviāciju nesaistītos ieņēmumus un uzlabot ienesīgumu.

(71)

Vācija norāda, ka Nīderheinas-Vēzes lidosta ir lidostu “veiksmes stāsts”, jo tagad tā ir ne tikai trešā lielākā lidosta Nīderheinā-Vēzē, bet arī vienreizējs piemērs privātai infrastruktūrai, kas pārdota par tirgus cenu. Vācija piebilst, ka ieguldījumu apmērs lidostā vienmēr ir bijis ļoti augsts. FN GmbH kopējais ieguldījumu apmērs laikposmā no 2002. gada līdz 2011. gadam bija EUR [60–90] miljoni, no kuriem EUR [20–30] miljonus piešķīra komerciālo ēku attīstībai, EUR [10–20] miljonus ieguldīja lidmašīnu un peronu aprīkojumā, bet EUR [5–10] miljonus projektu sākšanā un paplašināšanā. Vācija apgalvo, ka kopš FN GmbH privatizācijas tas varēja pastāvīgi paļauties uz privātiem līdzekļiem šo būtisko ieguldījumu finansēšanai, proti: i) akcionāru aizdevumiem un kapitāla iepludināšanu; ii) komercbanku aizdevumiem; un iii) FN GmbH paša peļņu no pamatdarbības.

(72)

Saistībā ar vairākuma akcionāru atbalstu Vācija uzskata, ka ANH GmbH un tā akcionāri ir vairākkārtīgi atbalstījuši savu meitasuzņēmumu FN GmbH, lai segtu tā sākotnējās darbības izmaksas, kā arī ieguldījumus lidostas infrastruktūrā. Šo atbalstu sniedza, iepludinot kapitālu un piešķirot aizdevumus, un, lai to izdarītu, vairākuma akcionārs piekrita samazināt savu kreditora pakāpi (Rangrücktritterklärung). Vairākuma akcionārs pārvērta atmaksājamo parādu pašu kapitālā, kas vairs nevarēja veidot maksātnespējas masu. Tomēr Vācija norāda, ka privātie akcionāri vieni paši nebūtu varējuši izturēt šādu dārgu ieguldījumu visu finansiālo slogu un tiem bija nepieciešami papildu finansēšanas līdzekļi, ko tikai valsts iestādes varēja piešķirt atbilstoši tirgus noteikumiem. Šo ārējo atbalstu jau ņēma vērā 2003. gada uzņēmējdarbības plānā (skatīt 95. apsvērumu).

(73)

Saistībā ar komercbanku aizdevumiem Vācija apgalvo, ka FN GmbH varēja ļoti ātri saņemt kredītu no komercbankām, pateicoties savai veiksmīgajai komerciālajai darbībai. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju piekļuve bankām pierādīja, ka uzņēmējdarbības modelis, kas paļaujas uz privāto finansējumu, ir ilgtspējīgs. FN GmbH 2009. gada pirmajā pusē varēja parakstīt aizdevuma līgumu par ieguldījumu aizdevumu EUR [0–10] miljonu apmērā ar [banku]. Šā aizdevuma procentu likme bija [2–6] %, taču tā bija pakļauta EEL GmbH prasību pakārtotībai saistībā ar aizdevumiem, ko EEL GmbH piešķīra FN GmbH (tāpēc EEL GmbH bija jāsamazina sava kreditora pakāpe). Aizdevuma atmaksas termiņu noteica 2010. gada 31. decembrī. Tāpēc saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju līgumu nosacījumi attiecībā uz nodrošinājumu un procentu likmēm bija salīdzinoši labvēlīgi FN GmbH. FN GmbH pilnīgi atmaksāja aizdevumu [bankai] noteiktajā termiņā. Vācija piebilst, ka [banka] piedāvāja FN GmbH divas kredītiespējas (EUR [8–15] miljonus un EUR [1–5] miljonus) ar indikatīvu procentu likmi [1–5] % (20) un ka ar [banku] varēja noslēgt vienošanos par līzinga finansējumu aptuveni EUR [0–3] miljonu apmērā.

(74)

Attiecībā uz pašfinansējumu Vācija norāda, ka FN GmbH varētu arvien vairāk finansēt pašu ieguldījumus no pozitīvas operatīvās naudas plūsmas. Pirmais pozitīvais EBITDA (peļņa pirms procentiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas) bija 2006. gadā, bet pirmā neto peļņa – 2007. gadā, proti, tikai dažus gadus pēc darbības sākšanas. Turklāt Vācija pārmet Komisijai, ka tā lēmumā sāk procedūru ir kļūdaini un maldinoši norādījusi datus par FN GmbH apgrozījumu un izmaksām. Vācija attiecīgi iesniedza šādu informāciju par apgrozījuma un izmaksu salīdzinošo novērtējumu 2003.–2010. gadā.

4. tabula

FN GmbH ieņēmumi un izmaksas 2003.–2010. gadā

(75)

Vācija apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā visas ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu izpildi saistītās izmaksas (ar saimniecisko darbību nesaistītas izmaksas), kas nav saistītas ar lidostas ikdienas darbību, un tādējādi mākslīgi samazinājusi peļņu no pamatdarbības. Vācija uzskata, ka nākamajā tabulā ir atainots FN GmbH darbības reālais ienesīgums.

5. tabula

FN GmbH koriģētā izmaksu struktūra (bez izmaksām, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem)

(76)

Vācija uzskatīja, ka lidostas būvniecība nav saimnieciska darbība, ko varētu veikt paši privātie ieguldītāji, un ka Eiropā nav šāda piemēra (skatīt nākamo iedaļu). Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju privātie ieguldītāji būtu ieinteresētāki izmantot pastāvošo lidostas infrastruktūru, jo riski ir zemāki un pārvaldāmi.

(77)

Vācija ierosināja, ka lidostas infrastruktūras būvniecībai varētu vairs nepiemērot valsts atbalsta kontroli, lai novērstu privāto ieguldījumu trūkumu šajā jomā. Vācija apgalvo, ka šādas infrastruktūras būvniecība ir rīks, ar ko valsts var uzraudzīt ekonomisko attīstību un teritorijas plānošanas struktūru transporta politikā.

(78)

Turklāt Vācija uzskata, ka valsts atbalsts šajā gadījumā bija vairāk vērsts uz darbībām, kas saistītas ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu izpildi, kuriem nepiemēro Komisijas valsts atbalsta kontroli. No [20–30] miljoniem [20-30] varētu ieguldīt ugunsdrošības un drošības sistēmās. Vācija piebilda, ka pārējos EUR [2–5] miljonus pilnīgi izmantoja pārējo darbību finansēšanai 2011. gadā.

(79)

Vācija uzskata, ka privātas reģionālās lidostas infrastruktūras finansēšanai Eiropā nav tirgus. Saskaņā ar Vācijas sniegto informācija Eiropā ir tikai dažas pilnīgi privatizētas lidostas. Šādu lidostu piemēri ir Glāzgova-Prestvika un Lutona. Kaut arī saistībā ar šīm privātajām lidostām nebija sākta izmeklēšana, Vācija apšauba to, vai šīm lidostām nebija piešķirts valsts atbalsts. Vācija uzsvēra, ka pat Lībekas-Blankenzē lidostas piemērā Lībekas pašvaldība atguva platformas īpašumtiesības 2009. gadā. Šī īpašumtiesību nepietiekamība varētu būt saistīta ar augstajām fiksētajām izmaksām, kas rodas, būvējot lidostas infrastruktūru, un to Komisija atzina 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu projektā, ko vēl gatavoja, kamēr notika oficiālā izmeklēšanas procedūra (21). Turklāt Vācija norādīja, ka juridiskās neskaidrības, ko izraisīja obligātais lidostas sertifikācijas process, vienlaikus pasludinātais spriedums Aéroports de Paris lietā, kā arī starptautiskā vienošanā, ko parakstīja Vācija un Nīderlande, atturēja privātos ieguldītājus no iesaistīšanās šāda veida projektos. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju Komisijas sākotnējā novērtējumā lēmumā sākt procedūru bija nepienācīgi ņemts vērā tas, ka nepārsteidza komercbanku nelabvēlīgā attieksme pret privāto lidostu būvniecības finansēšanu un ka šajā jomā nebija funkcionējoša tirgus.

(80)

Vācija uzskata, ka Komisijas sākotnējā novērtējuma pamatā nebija skaidru kritēriju, lai novērtētu pārbaudāmo pasākumu atbilstību tirgum. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju Komisijai vajadzēja paļauties uz pastāvošo judikatūru (22) saistībā ar vispārīgiem pasta pakalpojumiem, kas apstiprinātu, ka tīkla izveide un uzturēšana neatbilst izteikti komerciālai pieejai. Vācija arī ierosina paļauties uz pastāvošo Komisijas praksi, kad Komisija apstiprināja līdzīgus atbalsta pasākumus. Lai pamatotu šo uzskatu, Vācija izmantoja Kaseles-Kaldenas lidostas infrastruktūras finansēšanas piemēru.

(81)

Vācija secināja, ka, ņemot vērā veiksmīgo lidostas attīstību, jebkurš privātais ieguldītājs būtu ieguldījis Nīderheinas-Vēzes lidostā, kā to izdarīja Vācija.

(82)

Vācija atspēko Komisijas sākotnējo secinājumu par to, ka FN GmbH var kvalificēt kā grūtībās nonākušu uzņēmumu saskaņā ar Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (“Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnes”) (23).

(83)

Vācija pamato šo apgalvojumu ar pieciem iemesliem. Pirmkārt, FN GmbH varēja gūt ieņēmumus ļoti īsā laikposmā pēc darbības sākuma (pirmais pozitīvais EBITDA 2006. gadā – izņemot ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem saistītie izdevumi – un pirmā neto peļņa 2007. gadā). Vācija norāda, ka reģionālajām lidostām sniegto finanšu pasākumu novērtējumos Komisija nekad nav kvalificējusi atbalsta saņēmēju, kas cieš zaudējumus darbības sākumā, kā grūtībās nonākušu uzņēmumu. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, ja Komisija uzstātu uz šādu pamatojumu, vairs nebūtu iespējams finansēt lidostu infrastruktūru.

(84)

Otrkārt, Vācija apgalvo, ka nevienā brīdī nebija izpildīts kāds no “stingrajiem” grūtībās nonākuša uzņēmuma kritērijiem. Vācija apstrīd lēmumā sāk procedūru iekļautās piezīme saistībā ar negatīvo pašu kapitālu un piebilst, ka vairākuma akcionārs uzturēja uzņēmumu finansiāli dzīvotspējīgu, piešķirot aizdevumu, iepludinot jaunu kapitālu un piekrītot samazināt savu kreditora pakāpi (Rangrücktritterklärung). Turklāt Vācija apstrīd Komisijas interpretāciju par Vispārējās tiesas spriedumiem lietās T-102/07 un T-120/07 Freistaat Sachsen/Komisija attiecībā uz to, ka negatīva pašu kapitāla gadījumā uzņēmumu automātiski kvalificē kā grūtībās nonākušu uzņēmumu. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju negatīva pašu kapitāla kritērijs ir tikai viens no vairākiem kritērijiem, ko ir noteikusi Vispārējā tiesa, lai noteiktu, vai uzņēmums ir nonācis grūtībās.

(85)

Treškārt, Vācija apgalvo, ka FN GmbH nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka uzņēmums ir nonācis grūtībās, jo FN GmbH uzņēmējdarbības attīstība ir bijusi pozitīva kopš paša sākuma. Proti, FN GmbH procentu maksājumu pieaugums neliecināja par finanšu grūtībām, piemēram, pārmērīgi lielām parādsaistībām, bet gan atainoja lielākā akcionāra vairākkārtīgos ieguldījumus FN GmbH.

(86)

Ceturtkārt, Vācija apgalvo, ka FN GmbH varēja atrisināt savas finanšu grūtības, pateicoties savai peļņai no pamatdarbības, aizņēmumiem no komercbankām, kā arī aizdevumiem un līdzekļiem, ko tas saņēma no sava lielākā akcionāra.

(87)

Visbeidzot, Vācija apgalvo, ka FN GmbH nevar uzskatīt par grūtībās nonākušu uzņēmumu saskaņā ar Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnēm, kas neattiecas uz uzņēmumiem, kuri izveidoti mazāk nekā trīs gadus pēc pamatnostādņu izstrādes (kā FN GmbH).

(88)

Vācija apgalvo, ka lēmumā sākt procedūru Komisija nepierādīja atbalsta pasākumu ietekmi uz konkurenci attiecīgajā tirgū, ko tā nebija definējusi.

(89)

Pēc šīm vispārīgajām piezīmēm Vācija pauda savu nostāju attiecībā uz dažādiem pārbaudāmajiem pasākumiem.

(90)

Vācija apgalvoja, ka visus maksājumus, ko finansēja no aizdevumiem, kurus EEL GmbH piešķīra FN GmbH, stingri kontrolēja EEL GmbH, kas uzraudzīja tiešos pārskaitījumus kreditoriem (treuhänderisch) FN GmbH vārdā.

(91)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju tādā veidā EEL GmbH varēja nodrošināt, ka tā resursus piešķīra tikai ieguldījumiem, nevis ikdienas darbībām.

(92)

Turklāt Vācija arī norāda, ka kā EEL GmbH akcionāriem Klēves apgabalam un Vēzes pašvaldībai bija piešķirtas ekskluzīvas tiesības FN GmbH dibināšanas procesā (Geschäftsvertrag), piemēram, pilnvaras iecelt FN GmbH izpilddirektoru (ko izmantoja 2004. gadā) un veto tiesības attiecībā uz atsevišķiem vadības pasākumiem, kā arī izmaiņām FN GmbH kapitālā vai tā pārdošanu. Šīs tiesības būs spēkā, līdz FN GmbH atmaksās visus parādus šiem diviem akcionāriem.

(93)

Vācija apgalvo, ka visā izmeklēšanas periodā visu ieguldījumu lēmumu pamatā bija tirgus pētījumi, kuru secinājumi sistemātiski liecināja par ieguldījumu nepieciešamību.

(94)

Saistībā ar šo Vācija vispirms piemin 1998. gada pētījumu (ko veica […]), saskaņā ar kuru Nīderheinas-Vēzes lidosta šķita ekonomiski pamatots un ilgtspējīgs projekts. Vācija minēja papildu pētījumus, kurus veica neilgi pēc tam un kuros ieteica specializēt jauno lidostas infrastruktūru ZIP segmentā, ko 20. gadsimta 90. gadu beigās uzskatīja par daudzsološāko izaugsmes avotu. Tajā laikā īpaši ZIP satiksmei paredzētas infrastruktūras būvniecību, lidostas ģeogrāfisko novietojumu (aptverot aptuveni 35 miljonus iedzīvotāju), tuvējo Amsterdamas un Diseldorfas lidostu piesātinājumu uzskatīja par konkurences priekšrocībām.

(95)

Vācija arī atsaucas uz uzņēmējdarbības plāniem, kuru pamatā bija plānotais ZIP satiksmes pieaugums, tuvējo lidostu platformu piesātinājums, līgumu noslēgšana ar Ryanair, lai varētu prognozēt lidostas finansiālos panākumus. Ņemot vērā nepieciešamību pildīt vides aizsardzības noteikumus, FN GmbH vienlaikus pieprasīja […] gaisa satiksmes prognozes (turpmāk – “[…] pētījums”), kurās noteica, ka 2010. gadā pārvadās 2,88 miljonus pasažieru, bet 2020. gadā no 3,1 miljona līdz 4,85 miljoniem pasažieru. Vācija piebilst, ka reģistrētie satiksmes dati liecina, ka uzņēmējdarbības plānu pilnīgi ievēroja līdz 2010. gadam neatkarīgi no iepriekš minētajiem nelabvēlīgajiem notikumiem.

(96)

Vācija arī paskaidro, ka 2009. gadā, ņemot vērā paplašināto Ryanair darbības jomu lidostā, FN GmbH izstrādāja vēl vienu uzņēmējdarbības plānu 2009.–2020. gadam (turpmāk – “2009. gada uzņēmējdarbības plāns”). Šo uzņēmējdarbības plānu nosūtīja [bankai], kas varēja ņemt vērā šo eksperta pētījumu, pieņemot lēmumu par komerciāla aizdevuma piešķiršanu FN GmbH.

(97)

Ņemot vērā šos aspektus, Vācija apstrīdēja Komisijas sākotnējo viedokli, ka FN GmbH uzņēmējdarbības modelis nebija ilgtspējīgs un privatizācijas procesu veica atbilstoši politiskiem apsvērumiem, nevis komerciāliem noteikumiem.

(98)

Vācija norādīja, ka lēmumā sākt procedūru ir izmantots nepareizs tiesiskais pamats, lai novērtētu EEL GmbH piešķirto aizdevumu procentu likmju atbilstību tirgum. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju Komisija savā vērtējumā izmantoja Komisijas 2008. gada Paziņojumu par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (turpmāk – “2008. gada Paziņojums par atsauces likmi”) (24). Vācija apgalvo, ka, tā kā laikposmā no 2003. gada līdz 2005. gadam veica lielāko daļu pārbaudāmo pasākumu, Komisijai bija jāpiemēro tās 1997. gada Paziņojums par atsauces un diskonta likmes noteikšanas metodi (turpmāk – “1997. gada Paziņojums par atsauces likmi”) (25).

(99)

Turklāt neatkarīgi no tā, kuru no diviem paziņojumiem piemērotu ratione temporis, Vācija apšaubīja jebkādas Komisijas atsauces likmes piemērošanu šajā gadījumā, jo lidostu infrastruktūras būvniecības jomā nav funkcionējoša finanšu tirgus.

(100)

Vācija piebilda, ka valsts iestāžu piešķirtie aizdevumi pilnīgi atbilda tirgum, jo:

(101)

Attiecībā uz privātā ieguldītāja pārbaudi Vācija atsaucās uz judikatūru lietā Itālijas Republika pret Komisiju  (26), kurā Tiesa noteica, ka, “lai noteiktu, vai šāds atbalsts atbilst valsts atbalsta būtībai, ir jāizvērtē, vai līdzīgos apstākļos privāts ieguldītājs, kura izmērs atbilst publisko sektoru administrējošo iestāžu izmēram, varētu piešķirt kapitālu šādā apmērā”. Vācija apgalvoja, ka privātais ieguldītājs EEL vietā būtu varējis ņemt vērā pienākumu nodrošināt juridisku atbilstību, un piekrita, ka ieguldījumu ienesīgums varētu būt novēlots, ņemot vērā ar atbilstības nodrošināšanu saistītās izmaksas, kā to jau atzina Komisija iepriekšējā individuālā atbalsta lietā Einzelbeihilfe für Wasserwerke  (27). Vācija arī piebilda, ka privāts ieguldītājs var ņemt vērā uzņēmējdarbības modeļa būtību/mērķi, lai pielāgotu ienesīguma prognozes. Saskaņā ar Komisijas 1984. gada 14. septembra Paziņojuma par valsts iestāžu daļām uzņēmumu kapitālā 3.2. punkta v) apakšpunktu (28)“ieguldījumu stratēģiskā būtība tirgos vai piegādēs ir tāda, ka šādu akciju iegādi var uzskatīt par kapitāla piešķīrēja normālu rīcību arī tad, ja ienesīgums ir novēlots”. Vācija secināja, ka šis noteikums izslēdz ekonomisku priekšrocību esību, piešķirot valsts atbalstu.

(102)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju atbalsts, ko piešķīra FN GmbH ar Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes lēmumu 2002. gada 15. oktobrī EUR 3,525 miljonu apmērā, nav atbalsts jeb vismaz atbalsts Procesuālās regulas nozīmē. Vācija apgalvo, ka atbalstu apstiprināja, pamatojoties uz 1993. gada rīkojumu. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju rīkojumu apstiprināja pirms Komisijas paziņojuma par EK Līguma 92. un 93. panta un EEZ līguma 61. panta piemērošanu valsts atbalstam aviācijas nozarē (turpmāk – “1994. gada aviācijas pamatnostādnes”) (29).

(103)

Vācija piebilda, ka lidostas infrastruktūras finansēšana kļuva par valsts atbalstu un to pakļāva Komisijas veiktai rūpīgai pārbaudei tikai pēc tam, kad a) Komisija 2005. gadā pieņēma Kopienas pamatnostādnes par lidostu finansēšanu un valsts atbalstu darbības sākšanai aviosabiedrībām, kas veic lidojumus no reģionālām lidostām (turpmāk – “2005. gada Aviācijas pamatnostādnes”) un b) Vispārējā tiesa un Eiropas Savienības Tiesa pieņēma bezprecedenta spriedumus šajā nozarē (30).

(104)

Šajā saistībā Vācija arī apgalvoja, ka Komisija lēmumā sākt procedūru izmantoja nepareizu tiesisko pamatojumu 2. pasākuma sākotnējai izvērtēšanai. Patiesi, lēmumam sāk procedūru (31) pamatā bija 1993. gada rīkojuma jaunā redakcija, kas stājās spēkā 2003. gada 1. janvārī – pēc atbalsta piešķiršanas.

(105)

Visbeidzot, Vācija uzskata, ka kopš ir atcelts 1993. gada rīkojums, uz kura pamata apstiprināja pārbaudāmo atbalsta pasākumu, Komisijai vairs nevajag izmantot Procesuālās regulas noteikumus attiecībā uz pastāvošo atbalstu.

(106)

Vācija uzskata, ka pārejas finansējuma piešķiršana bija nepieciešama, lai papildinātu privātos ieguldījumus lidostā darbības sākuma posmā. Saistībā ar FN GmbH atteikumu atmaksāt otro aizdevuma daļu Vācija uzskata, ka Klēves apgabals tīšām pieņēma šo lēmumu, jo FN GmbH bija izpildījis savu juridisko pienākumu izveidot vismaz 350 darba vietu.

(107)

Vācija apstrīd to, ka EEL GmbH pārfinansēšana ir darbība, kurā ir iesaistīta valsts, jo tā bija vienīgi kapitāla iepludināšana, ko veica EEL GmbH akcionāri. Vācija norāda, ka EEL GmbH pārfinansēšanu veica publiskie īpašnieki un privātbankas.

(108)

Vācija apgalvo, ka lēmumā sākt procedūru valsts atbalsts tiek skaitīts divas reizes (FN GmbH pārfinansēšana, ko veica EEL GmbH, un EEL GmbH pārfinansēšana, ko veica tā publiskie akcionāri), kaut arī tas ir tikai viens atbalsta pasākums. Vācija atgādina, ka Komisija atteicās turpināt divkāršu izvērtēšanu līdzīgā Leipzig/Halle lietā (32).

(109)

Vācija noliedz, ka EEL GmbH bija iesaistīts kādā saimnieciskā darbībā, un apgalvo, ka EEL GmbH būtu jāuzskata par pagaidu īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību, kas izveidota, lai pārvaldītu un attīstītu lidostas infrastruktūru. Vācija uzskata, ka EEL GmbH izveidoja, lai tas vadītu projektu efektīvāk nekā divi atsevišķi akcionāri (Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība) un lai pārredzamāk izmantotu akcionāru piešķirto atbalstu. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju neviens privātais ieguldītājs neveiktu tādas darbības, kādas veica EEL GmbH.

(110)

Visbeidzot, Vācija piebilda, ka EEL GmbH guva peļņas daļu, pateicoties atšķirībai starp procentu likmēm aizdevumiem, ko uzņēmums saņēma no saviem akcionāriem, un tiem, ko piešķīra FN GmbH.

(111)

Vācija apšauba, vai Komisija lēmumā sākt procedūru rūpīgi izvērtēja atbalsta saderību. Tā piebilst, ka, ņemot vērā turpmāk paskaidroto jautājumu par tiesisko paļāvību, Komisijai nevajadzētu turpināt izmeklēšanu vai apsvērt iespēju atgūt atbalstu. Visbeidzot, Vācija norāda, ka Komisija jau ir atbrīvojusi no izmeklēšanas Kaseles-Kaldenas lidostai piešķirto atbalstu, kas bija līdzīgs atbalstam, kuru piešķīra Nīderheinas-Vēzes lidostai. Vācija no tā secina, ka Komisijai būtu jāpaziņo, ka Nīderheinas-Vēzes lidostai piešķirtais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu.

(112)

Savās piezīmēs par lēmumu sākt procedūru Vācija atkārtoja iepriekšējos argumentus saistībā ar tiesisko paļāvību. Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju Komisijai bija jāinformē Vācija 2009. gada jūlijā (33) par to, ka tā nav iecerējusi izmeklēt šo lietu, un tādā veidā būtu nodrošināta tiesiskā paļāvība. Vācija secināja, ka Komisijai tajā laikā bija saistošs labas pārvaldības princips, un tai bija jāizbeidz sākotnējā izmeklēšana. Pamatojot savu viedokli, Vācija apgalvoja, ka Eiropas Savienības Tiesa Salzgitter lietā (34) noteica, ka tas, ka Komisija neizpildīja laikus savas uzrauga pilnvaras un nepieprasīja valsts atbalsta atgūšanu, nepadarīja lēmumu atgūt valsts atbalstu nelikumīgu, izņemot dažos gadījumos (piemēram, šajā), kad Komisija acīmredzami nerīkojās un pārkāpa savu pienākumu veikt pārbaudi.

(113)

Vācija apgalvoja, ka Komisijas oficiālajā izmeklēšanā neņēma vērā citus Komisijas tiesību aktus, piemēram, 2005. gada Konver II lēmumu (ar ko piešķīra 14,9 miljonus ECU Ziemeļreinas-Vestfālenes bijušās militārās lidostas pārveidei) un Rīcības plānu saistībā ar lidostu jaudu, efektivitāti un drošumu Eiropā (35), kurā ir skaidri pausts aicinājums izveidot jaunu lidostas infrastruktūru.

(114)

Diseldorfas lidostas ekspluatants Flughafen Düsseldorf Gmbh (turpmāk – “Flughafen Düsseldorf”) uzskata, ka četri pārbaudāmie pasākumi ietekmēja konkurenci vienotajā tirgū un tie būtu jāatzīst par nesaderīgiem. Saskaņā ar Flughafen Düsseldorf sniegto informāciju Nīderheinas-Vēzes lidosta palielinājās desmitkārtīgi mazāk nekā desmit gados tikai tāpēc, ka lidostas izmaksas mākslīgi pazemināja valsts atbalsts. Sākot lidojumus no Nīderheinas-Vēzes lidostas, Ryanair aizskarošā veidā izmantoja Düsseldorf zīmolu savās tirdzniecības kampaņās, kas maldināja potenciālos klientus un novirzīja tos uz Nīderheinas-Vēzes lidostu uz Flughafen Düsseldorf rēķina.

(115)

Vietējā tirdzniecības un rūpniecības kamera Niederrheinische Industrie- und Handelskammer Duisburg Wesel Kleve zu Duisburg (turpmāk – “Niederrheinische IHK”) norāda, ka militārās lidostas slēgšanas rezultātā apgabalā likvidēja 400 darba vietu un tas cieta aptuveni EUR 100 miljonus lielus zaudējumus, lai gan Nīderheinas-Vēzes lidostas attīstība bija ļoti veiksmīga un reģionā izveidoja 1 200 darba vietu. Niederrheinische IHK arī norāda, ka lidosta ir attīstījusies saskaņā ar 2003. gada rīcības plānu un ir kļuvusi par trešo lielāko reģionālo lidostu federālajā zemē. Nesenais pasažieru apgrozījuma samazinājums varētu būt lielā mērā saistīts ar gaisa transporta pasažieru nodokļa ieviešanu Vācijā.

(116)

Divas vietējās ceļojumu aģentūras – Erlebe-Fernreisen GmbH (turpmāk – “Erlebe-Fernreisen”) un Atlasreisen Partnerunternehmen (turpmāk – “Atlasreisen”) – atbalsta procedūras sākšanu saistībā ar Nīderheinas-Vēzes lidostu. Erlebe-Fernreisen uzskata, ka militārās lidostas renovācija un sadarbība ar Nīderheinas-Vēzes lidostas vadību veicināja uzņēmuma izaugsmi. Atlasreisen atgādina par to, ka lidostas spēja izturēt sarežģīto sertifikācijas procesu un gaisa transporta pasažieru nodokļa ieviešanu Vācijā.

(117)

Lidostas pakalpojumu sniedzējs Agello Service GmbH (turpmāk – “Agello”) uzskata, ka veiksmīga uzņēmējdarbības attīstība ir padarījusi Nīderheinas-Vēzes lidostu par trešo lielāko reģionālo lidostu federālajā zemē, un uzskata, ka tas ir veiksmīgs Eiropas projekts. Tas uzskata, ka nesenais pasažieru apgrozījuma samazinājums ir lielā mērā saistīts ar gaisa transporta pasažieru nodokļa ieviešanu Vācijā.

(118)

Vietējo iedzīvotāju grupa Pro:niederrhein, kas atbalsta Nīderheinas-Vēzes lidostu, uzskata, ka vērtējamais atbalsts nav nelikumīgs un ka lidosta ir nozīmīga reģionam, kā uzsvērts lūgumrakstā, ko 2006. gadā parakstīja vairāk nekā 20 000 cilvēku.

(119)

Lidostas pakalpojumu sniedzējs Tower Company GmbH (turpmāk – “Tower Company”), kas ir atbildīgs par lidojumu drošību, un pasažieru kontroles pakalpojumu sniedzējs STI Security Training International GmbH (turpmāk – “STI”) uzskata, ka sabiedrisko pakalpojumu uzdevumu darbības nevarēs pārvietot lidostas slēgšanas gadījumā. Tas aicina Komisiju savā vērtējumā ņemt vērā nodarbinātību.

(120)

Lidostas augsnes apstrādes pakalpojumu sniedzējs Serve2fly Heico Losch Airport Service GmbH (turpmāk – “Serve2fly”) un vietējais būvniecības uzņēmums I-Punkt GmbH (turpmāk – “I-Punkt”) uzskata, ka Nīderheinas-Vēzes lidostas uzņēmējdarbības attīstība ir bijusi ļoti veiksmīga un radījusi vairāk nekā 1 000 darba vietu mazāk attīstītajā Ziemeļreinas-Vestfālenes reģiona daļā. Serve2fly apgalvo, ka lēmumā sākt procedūru paustie uzskati ir pretrunā pašas Komisijas pamatnostādnēm, liedzot vietējām lidostām konkurēt tirgū. Serve2fly atgādina par negatīvajiem ārējiem notikumiem, kas bija jāpārvar lidostai, un aicina Komisiju ņemt tos vērā.

(121)

Vietējais apmācību uzņēmums Gaetan Data GmbH (turpmāk – “Gaetan Data”) apgalvo, ka lidosta ir unikāls resurss lidostas darbinieku apmācības jomā, un uzskata, ka Komisijai ir ātri jāizbeidz lieta.

(122)

Vietējais uzņēmums Van Boekel GmbH (turpmāk – “Van Boekel”), kas cita starpā darbojas ceļu būvniecības un ainavu dizaina jomā, lidmašīnu uzpildes pakalpojumu sniedzējs Rheinland Air Service Werft & Handel GmbH (turpmāk – “RAS”) un autobusu uzņēmums Schilling Omnibusverkehr GmbH (turpmāk – “SOV”), kas apkalpo Nīderheinas-Vēzes lidostu virzienā no Ķelnes un Diseldorfas, uzskata, ka tagad lidosta ir ienesīga Eiropas līmeņa privātā lidosta.

(123)

NRN Energie GmbH (turpmāk – “NRN Energie”) norāda, ka, pretēji Eindhovenas lidostai, šo lidostu finansēja privāts ieguldītājs, kas varēja paļauties uz papildu finansējumu militārajām darbībām, kuru piešķīra Nīderlande. Attiecībā uz valsts iesaistīšanos NRN Energie uzskata, ka valsts aizdevumi ir piešķirti atbilstoši tirgus noteikumiem. NRN Energie piekrīt Vācijas bažām par tiesiskās paļāvības principa pārkāpšanu.

(124)

Nodokļu konsultantu pakalpojumu uzņēmums KPP Steuerberatungsgesellschaft mbH (turpmāk – “KPP”) atsaucas uz FN GmbH būtisko peļņu no kapitāla ([10–20]) %) 2010. gadā. KPP apgalvo, ka FN GmbH saņemtie aizdevumi būtu lielā mērā uzskatāmi par pašu kapitālu un jebkurā gadījumā ir pilnīgi nodrošināti.

(125)

Klēves apgabals piekrīt visām Vācijas piezīmēm, jo īpaši tām, kas attiecas uz tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu. Tas arī uzsver pieaugošo pieprasījumu pēc reģionālajām lidostām Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē, kas ir viena no blīvāk apdzīvotajām teritorijām Eiropā, kuru nevar pilnīgi apmierināt tuvējā piesātinātā Diseldorfas lidosta. Klēves apgabals piebilst, ka Nīderheinas-Vēzes lidostas finansēšana pilnīgi atbilst 2005. gada Aviācijas pamatnostādnēm, jo tā bija kvalificēta kā D kategorijas lidosta (līdz 2007. gadam ieskaitot).

(126)

FN GmbH piekrīt visām Vācijas piezīmēm par lēmumu sākt procedūru, kurā tas ir iesaistīts. FN GmbH uzsver, ka pārbaudāmie pasākumi nav valsts atbalsts, jo īpaši aizdevumi, ko piešķīra EEL GmbH atbilstoši tirgus noteikumiem. Saskaņā ar FN GmbH sniegto informāciju neatkarīgi no būtiskajiem ieguldījumiem lidostas infrastruktūrā (EUR [50–100] miljoni) FN GmbH spēja uzturēt augstu pašu kapitāla attiecību (virs [20–50] %) un ierobežot pārbaudāmo finansēšanas pasākumu daļu kopējā finansējumā līdz mazāk nekā [20–50] %. FN GmbH piebilst, ka gan satiksmes rādītāji, gan peļņa no pamatdarbības ir auguši kopš darbības sākuma 2003. gadā un FN GmbH gūst peļņu katru gadu kopš 2007. gada. FN GmbH arī norāda, ka ieņēmumi no pamatdarbības turpina augt un lielākoties pārsniedz pamatdarbības izmaksas, kas ir stabilas. Saskaņā ar FN GmbH sniegto informāciju šie pārliecinošie darbības rādītāji būtu vēl labāki, ja peļņas un zaudējumu aprēķinos atskaitītu visus izdevumus, kas saistīti ar sabiedrisko pakalpojumu uzdevumiem.

(127)

FN GmbH uzsver, ka tas nav grūtībās nonācis uzņēmums un ka visi aizdevumi tika piešķirti atbilstoši tirgus noteikumiem. FN GmbH apgalvo, ka šajā kredītu kategorijā EEL GmbH piešķirto aizdevumu procentu likmes ir augstākas nekā Bundesbank likmes jauniem nodrošinātiem kredītiem vai Pfandbriefindex  (36) likmes (plus standarta 80–120 bāzes punktu rezerve).

(128)

Piecas privātpersonas apšauba, ka:

(129)

Vācija uzskata, ka procedūrā nedrīkst izmantot Kleinschnittger kunga iesniegtos apsvērumus, jo tie atklāj Klēves apgabala sapulcē apspriestu konfidenciālu informāciju, kas ir nelikumīgi iegūta un nodota Komisijai.

(130)

Attiecībā uz dažu privātpersonu iesniegtajām piezīmēm Vācija atsaucas uz informāciju, ko tā iesniedza 2013. gada 18. martā un 2013. gada 19. augustā un kas ir apkopota 5. iedaļā.

(131)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(132)

LESD 107. panta 1. punktā noteiktie kritēriji ir kumulatīvi. Tāpēc, lai atbalsts būtu valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jāizpilda katrs no šiem četriem nosacījumiem. Finansiālajam atbalstam jābūt šādam:

(133)

Šajā gadījumā Vācija apgalvoja, ka EEL GmbH un tā akcionāri pastāvīgi darbojās kā piesardzīgi tirgus ekonomikas dalībnieki ar mērķi gūt peļņu un ka pārbaudāmais atbalsts nedeva nekādu ekonomisku priekšroku, ko uzņēmums nevarētu iegūt normālos tirgus apstākļos. Ja tā būtu, Vācijas veiktie pasākumi nebūtu valsts atbalsts.

(134)

Pretēji Vācijas apgalvojumiem Komisija nav radījusi tiesisko paļāvību attiecībā uz sākotnējās izmeklēšanas izbeigšanu. Pirmkārt, arguments par to, ka Komisija būtu varējusi nerīkoties, ir neatbilstošs. Apvienotajās lietās Demesa unTerritorio Histórico de Álava/Komisija (38) Tiesa apstiprināja, ka acīmredzama Komisijas bezdarbība ir neatbilstoša rīcība, ja tai nav paziņots par atbalstu. Tā kā Vācija nepaziņoja par atbalstu (skatīt 247. apsvērumu), Vācija nevar lūgt tiesisko paļāvību. Komisija norāda, ka atsauce uz Salzgitter judikatūru ir neatbilstoša, jo šis spriedums attiecas tikai uz atgūšanas periodu lietā, kad Komisijas paziņojumā atbalstu atzina par nesaderīgu, nevis sākotnējās izmeklēšanas periodā, uz ko attiecas Vācijas piezīmes. Visbeidzot, Komisija norāda, ka tai ir tiesības turpināt oficiālo izmeklēšanu, jo tā nekad nav informējusi Vāciju par šīs lietas izbeigšanu.

(135)

Lēmumā sākt procedūru Komisija secināja, ka nevar izslēgt, ka FN GmbH bija finanšu grūtībās nonācis uzņēmums. Tomēr, ņemot vērā Vācijas sniegto informāciju, Komisija uzskata, ka FN GmbH finansiālā situācija laika gaitā ir uzlabojusies:

(136)

Tāpēc Komisija uzskata, ka uzņēmums nekad nebija Glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 9. punktā minētajā situācijā, kad uzņēmums “no saviem resursiem vai ar līdzekļiem, ko tas spēj iegūt no sava īpašnieka/akcionāriem vai kreditoriem, nespēj apturēt zaudējumus, kuri bez valsts iestāžu ārējas iejaukšanās īstermiņā vai vidējā termiņā gandrīz noteikti novedīs to līdz nespējai turpināt darbību”. Komisija secina, ka FN GmbH nekvalificējas kā grūtībās nonācis uzņēmums.

(137)

Vēl nesen lidostu attīstība bieži noritēja, pamatojoties tikai uz teritorijas plānošanas aspektiem vai, dažos gadījumos, pakļaujoties militārām prasībām. To darbību organizēja kā pārvaldes daļu, nevis komerciālu uzņēmumu. Arī konkurence starp lidostām un lidostu ekspluatantiem bija ierobežota un attīstījās pakāpeniski.

(138)

Tomēr pēdējos gados situācija ir mainījusies. Lai gan dažos gadījumos vēl aizvien varētu būt aktuāli šie zemes izmantošanas plānošanas apsvērumi un administratīvās struktūras, uz lielāko daļu lidostu attiecas komerctiesības, lai tās varētu darboties atbilstoši tirgus noteikumiem arvien konkurētspējīgākā vidē. Kompetences nodošana privātajam sektoram parasti ir noritējusi privatizācijas ceļā vai ar kapitāla ieguldījumu palīdzību. Pēdējos gados uzņēmumi un ieguldījumu un pensiju fondi ar privāto pašu kapitālu ir izrādījuši lielu interesi par lidostu iegādi, kā liecina šis gadījums.

(139)

Kā norādīts Komisijas Pamatnostādņu par valsts atbalstu lidostām un aviokompānijām (turpmāk – “2014. gada Aviācijas pamatnostādnes”) (39) 44. punktā, pakāpeniskā tirgus spēku attīstība lidostu nozarē neļauj noteikt precīzu datumu, no kura lidostas ekspluatācija būtu nešaubīgi uzskatāma par saimniecisko darbību. Tomēr Savienības tiesas ir atzinušas izmaiņas lidostu darbības būtībā. Leipzig/Halle lidostas lietā (40) Vispārējā tiesa noteica, ka no dienas, kad stājās spēkā spriedums Aéroports de Paris lietā lidostu infrastruktūras finansēšanu vairs nevar izslēgt no valsts atbalsta noteikumu piemērošanas. Tādējādi kopš Aéroports de Paris sprieduma dienas (2000. gada 12. decembra) lidostas infrastruktūras ekspluatācija un būvniecība ir jāuzskata par darbību, uz kuru attiecas valsts atbalsta kontrole.

(140)

Šajā lietā dažādos aizdevumus, ko EEL GmbH piešķīra FN GmbH, lai finansētu Nīderheinas-Vēzes lidostas būvniecību, un par ko ir sākta oficiāla izmeklēšanas procedūra, piešķīra no 2003. gada, proti, pēc sprieduma pasludināšanas Aéroports de Paris lietā. Tāpēc Komisija secina, ka tai ir tiesības pārbaudīt visus aizdevumus, ko EEL GmbH piešķīra FN GmbH.

(141)

Valsts atbalsta jēdziens attiecas uz ikvienu priekšrocību, ko piešķir tieši vai netieši, finansē no valsts līdzekļiem un ko piešķir valsts vai starpnieks, kurš darbojas atbilstoši tam piešķirtajām pilnvarām.

(142)

Šajā gadījumā atbalsta piešķīrējs EEL GmbH pilnīgi pieder valsts iestādēm, tas ir, viena daļa Klēves apgabalam, otra dala Vēzes pašvaldībai. Šā iemesla dēļ tas ir publisks uzņēmums saskaņā ar 2. panta b) apakšpunktu Komisijas Direktīvā 2006/111/EK (41) par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārredzamību, kā arī par dažu uzņēmumu finanšu pārredzamību.

(143)

Šajā laikā akcionāru struktūrā ir skaidri redzama Klēves apgabala un Vēzes pašvaldības pārliecinošā ietekme, jo Klēves apgabals (52 %) un Vēzes pašvaldība (48 %) ir vienīgie EEL GmbH akcionāri. Turklāt EEL GmbH valdē ir divi valsts iestāžu pārstāvji, proti, Vēzes pašvaldības mērs un Klēves apgabala landrāts.

(144)

Valsts iestādēm ir arī noteicoša finansiāla ietekme EEL GmbH, jo, kā norādīts iepriekš, 2004.–2005. gadā EEL GmbH saņēma dažādas subsīdijas no saviem akcionāriem (“likviditātes pabalstus” un kapitāla iepludināšanu). Tādējādi valsts pārvalde ir piešķīrusi tiešu finansiālu atbalstu EEL GmbH.

(145)

Tāpēc Komisija uzskata, ka EEL GmbH ir publisks uzņēmums un tā līdzekļi ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem.

(146)

Tomēr Tiesa ir arī lēmusi, ka, pat ja valsts ir tādā pozīcijā, kurā tā var kontrolēt publisku uzņēmumu un īstenot dominējošu ietekmi tā darbībā, konkrētā gadījumā nedrīkst automātiski pieņemt, ka šāda kontrole tiek īstenota. Publisks uzņēmums var darboties pietiekami neatkarīgi atkarībā no autonomijas pakāpes, ko tam nodrošina valsts. Tāpēc tikai pats fakts, ka publisko uzņēmumu kontrolē valsts, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka šā uzņēmuma veiktie pasākumi, piemēram, minētie aizdevumi, ir attiecināmi uz valsti. Tiesa norādīja, ka publiskam uzņēmumam piešķirta atbalsta attiecināmība uz valsti var būt atkarīga no vairākiem rādītājiem.

(147)

Šādi rādītāji var būt uzņēmuma integrācija valsts pārvaldes struktūrās, tā darbības veids un darbība tirgū parastos konkurences apstākļos ar privātiem uzņēmumiem, uzņēmuma juridiskais statuss (proti, vai uz to attiecas publiskās tiesības vai vispārējās uzņēmējdarbības tiesības), tas, cik intensīvi valsts iestādes veic uzņēmuma vadības uzraudzību, vai jebkurš cits rādītājs, kas konkrētajā gadījumā liecina par valsts iestāžu iesaistīšanos pasākuma apstiprināšanā vai ticamības trūkumu tam, ka valsts iestādes nav iesaistījušās pasākuma apstiprināšanā, turklāt jāņem vērā arī pasākuma tvērums, saturs vai nosacījumi.

(148)

Pirmkārt, jānorāda, ka būtiski ieguldījumu projekti, kas ietekmē lidostu, ir vietējo pašvaldību interesēs, kas bieži ir dažādā mērā iesaistītas dažādos projektos. Tas ir tāpēc, ka lidostai var būt ļoti liela nozīmē vairākos politikas virzienos: transporta politikā, reģiona vai valsts ekonomiskās attīstības politikā vai pilsētas un valsts plānošanas politikā. Šajā gadījumā lidostu faktiski ekspluatē privāts uzņēmums. Tomēr lēmums pārveidot bijušo militāro lidostu par civilo lidostu un pārdot to privātam ieguldītājam bija politisks lēmums. Turklāt Klēves apgabalam un Vēzes pašvaldībai bija būtiska nozīme šajā pārveidē.

(149)

Komisija norāda, ka EEL GmbH dibināja divas reģionālas valsts iestādes, lai sagatavotu lidostas nekustamo īpašumu turpmākai komerciālai izmantošanai par civilu lidostu un pārvaldītu nekustamo īpašumu, līdz to pārņems privātais ieguldītājs, kā noteikts 1999. gada 16. decembra dibināšanas lēmuma (Gesellschaftsvertrag) (42) 2. pantā. Kā paskaidrots 32. apsvērumā, šo darbību pārtrauca, līdz atjaunoja uzņēmuma darbību 2003. gada aprīlī. Kopš tā laika EEL GmbH nodarbojas ar jaunu ieguldījumu piesaistīšanu Nīderheinas-Vēzes lidostai, kas vēl aizvien atbilst tā sākotnējam uzdevumam.

(150)

Turklāt laikposmā no 1999. gada līdz 2001. gadam lidostu vadīja Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība (ar tolaik publisko uzņēmumu FN GmbH), un EEL GmbH izveidoja speciāli, lai nodrošinātu turpmāku civilās lidostas darbību.

(151)

No iepriekš minētā var secināt, ka EEL GmbH varētu uzskatīt par sabiedrību, kuru, kā noteikts 109. apsvērumā, dibināja Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība, lai sasniegtu savus sabiedriskās politikas mērķus attiecībā uz Nīderheinas-Vēzes lidostu, jo īpaši tās pārveidi no militāras par civilo lidostu, ko bija paredzēts finansēt un atbalstīt no pārbaudāmajiem pasākumiem. Šī ir skaidra norāde uz to, ka pārbaudāmie pasākumi ir attiecināmi uz Klēves apgabalu un Vēzes pašvaldību.

(152)

Turklāt lēmumu par to, ka EEL GmbH piešķirs FN GmbH aizdevumus un tos pagarinās, pieņēma EEL GmbH akcionāri, kas pārstāv valsts iestādes. Komisija arī norāda, ka divi publiskie akcionāri noteica apmēru, saturu un noteikumus katram aizdevumam, ko EEL GmbH piešķīra FN GmbH, kā uzsvērts EEL GmbH ģenerālās asamblejas protokolā.

(153)

Turklāt Klēves apgabals pārfinansēja visus aizdevumus, ko EEL GmbH piešķīra FN GmbH, proti, lidostas ekspluatantam (43). Tā ir vēl viena norāde, ka lēmumus piešķirt un pārfinansēt aizdevumus FN GmbH faktiski ierosināja valsts iestādes.

(154)

Turklāt EEL GmbH nav direktoru padomes. Abi rīkotājdirektori ir publisko akcionāru pārstāvji. Viens uzņēmuma rīkotājdirektors ir landrāts, kas ir Klēves apgabala vadītājs, bet otrs rīkotājdirektors ir Vēzes pašvaldības mērs. Turklāt EEL GmbH nav pastāvīgu darbinieku, un to vada viens valsts ierēdnis no Klēves apgabala. Šie aspekti skaidri parāda, ka ikvienu EEL GmbH lēmumu faktiski pieņem publisko akcionāru pārstāvji, kas ikdienā vada šo uzņēmumu, kā arī darbojas uzņēmuma vadībā. Tas apstiprina, ka pārbaudāmie pasākumi ir attiecināmi uz publiskajiem akcionāriem.

(155)

Turklāt, lai gan EEL GmbH juridiski ir privāts uzņēmums, uz to attiecas valsts uzskaites noteikumi (44).

(156)

Visbeidzot, ir plānots likvidēt EEL GmbH, tiklīdz FN GmbH atmaksās visus aizdevumus un procentus, ko tas ir parādā EEL GmbH. Tāpēc, kā apgalvo Vācija, EEL GmbH ir uzskatāms par sabiedrību, kuru izveidojuši tās divi publiskie akcionāri un kuras vienīgā funkcija ir apkopot resursus, kas paredzēti novirzīšanai FN GmbH ieguldījumiem. Tas arī apstiprina, ka pasākumus var attiecināt uz šiem publiskajiem akcionāriem.

(157)

Tāpēc Komisija uzskata, ka EEL GmbH lēmumi piešķirt aizdevumus FN GmbH un pagarināt to atmaksas termiņu, kas ir 1. pasākums, ir valsts līdzekļu piešķiršana un ir attiecināmi uz valsti.

(158)

Lai pārbaudītu, vai uzņēmums ir guvis labumu no ekonomiskas priekšrocības, ko radījis atbilstoši privileģētiem noteikumiem piešķirts aizdevums, Komisija piemēro “tirgus ekonomikas dalībnieka principa” kritēriju. Saskaņā ar šo principu kapitāls, ko valsts tieši vai netieši nodod uzņēmējsabiedrības rīcībā apstākļos, kuri atbilst parastiem tirgus apstākļiem, nav uzskatāms par valsts atbalstu (45).

(159)

Tāpēc Komisijai vispirms ir jāpārbauda, vai nosacījumi četros aizdevumos, ko EEL GmbH piešķīra FN GmbH, un divu aizdevumu termiņa pagarinājumi veido tādu ekonomisku priekšrocību FN GmbH, ko tas nebūtu ieguvis normālos tirgus apstākļos. Šajā gadījumā saistībā ar četriem aizdevumiem Vācija paskaidroja, ka bija ļoti maz iespējams, ka tajā laikā (2003.–2005. gadā) komercbankas piešķirtu aizdevumu FN GmbH, kā paskaidrots iepriekš.

(160)

Atbalsta elementa noteikšana pasākumos attiecas uz valsts atbalsta jēdzienu un, kā konsekventi norāda Tiesa, “valsts atbalsta jēdziens faktiski atbilst objektīvai situācijai, kas izvērtējama datumā, kurā Komisija pieņem lēmumu”. Lai novērtētu, vai aizdevumus no valsts līdzekļiem piešķīra atbilstoši tirgus noteikumiem, kā arī vai tie sniedz priekšrocību aizdevējam, Komisija var izmantot atsauces likmes aizstājēju, ja nav pieejama salīdzinoša tirgus likme. Tāpēc Komisija uzskata, ka piemērota metode atbalsta elementa noteikšanai ir metode, kas minēta Komisijas Paziņojumā par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodes pārskatīšanu (turpmāk – “2008. gada Paziņojums par atsauces likmi”) (46), kas stājās spēkā 2008. gada 1. jūlijā. Komisija aicina pārbaudīt šos pasākumus, ņemot vērā šo paziņojumu (47).

(161)

Saskaņā ar 2008. gada Paziņojumu par atsauces likmi aizdevuma procentu likmes rezerve ir atkarīga no nodrošinājuma līmeņa un aizņēmēja kredītreitinga. Tāpēc, lai noteiktu tirgum atbilstošu procentu likmi, Komisijai ir jāņem vērā FN GmbH kredītreitings un aizdevuma nodrošinājuma vērtība.

(162)

Laikposmā, kad piešķīra pirmos četrus aizdevumus, FN GmbH nebija saņēmis kredītreitingu aģentūras reitingu, kā arī nebija pieejams bankas iekšējais reitings. Tāpēc Vācija nolīga konsultantu uzņēmumu […] (turpmāk – “konsultants”), lai novērtētu FN GmbH reitingu katrā gadā, kad piešķīra no 1. līdz 4. aizdevumam. Konsultants iesniedza viena gada saistību nepildīšanas varbūtības (SNV) aplēses un reitingu. Šīs aplēses pārbaudīja un apstiprināja revīzijas uzņēmums […].

(163)

Konsultanta aplēšu pamatā ir 2006. gada Maksātspējas regula (48), ar ko Vācijā īsteno Bāzeles II noteikumus. Saskaņā ar Maksātspējas regulu bankām ir jāaprēķina viena gada saistību nepildīšanas varbūtība, piemērojot tā dēvēto uz iekšējiem reitingiem balstīto pieeju (IRB pieeju). Tomēr uz dažiem finansējuma veidiem, tā dēvētajiem Spezialfinanzierungen, neattiecas pienākums aprēķināt SNV. Šādiem finansējuma veidiem Maksātspējas regulā ir paredzēta vienkārša riska svēršana. Konsultanta SNV aplēšu un reitinga pamatā bija šī vienkāršotā vērtēšanas metode. Atbilstoši šai metodei vērtē šādus piecus faktorus: aizņēmēja finansiālo ietekmi, politisko un tiesisko vidi, uzņēmējdarbības raksturlielumus, īpašnieka ietekmi, nodrošinājumu.

(164)

SNV katram no aizdevumiem ir novērtēta robežās no [0,5–3] % līdz [1–5] %. Saskaņā ar konsultanta sniegto informāciju šī SNV atbilst […] reitingam. Jānorāda, ka šajā reitinga novērtējumā ir iekļautas nodrošinājuma aplēses un tādējādi ar katru aizdevumu saistītie zaudējumi, kas var rasties saistību nepildīšanas gadījumā (LGD). Tas nozīmē, ka konsultanta sniegtajā reitingā jau ir iekļauta potenciālā rezerve nodrošinājuma sniegšanai un tas ir emisijas reitings (pretstatā emitenta reitingam). Tomēr konsultanta ziņojumā nav iekļauta informācija par pārbaudāmo aizdevumu nodrošinājuma vērtību, kā arī nav sniegta informācija par katra aizdevuma LGD faktisko apmēru.

(165)

Ja ņem vērā tikai pirmos četrus faktorus, ko novērtēja konsultants (un neņem vērā pēdējo “Nodrošinājums”), konsultanta aplēsēs reitingam būtu jābūt tuvu emitenta reitingam. Piemēram, pirmajos četros faktoros vidējais punktu skaits ir [1–5], ko varētu interpretēt tuvu […] reitingam. Šis emitenta reitings attiecas uz 1., 2. un 3. aizdevumu. 4. aizdevumam emitenta reitings, kas aprēķināts, piemērojot šādu pieeju, ir […].

(166)

Komisija norāda, ka konsultanta ziņojums rada zināmas šaubas par reitinga novērtējuma kvalitāti. Turklāt šīs reitinga aplēses būtu jāuztver ar zināmu piesardzību, ņemot vērā, ka konsultantam nav ar aizdevumiem saistītu attiecību ar aizņēmēju. Tomēr reitinga aplēses ir diezgan zemas kredītreitinga aģentūru izmantotajā reitingu skalā, un nešķiet, ka tās būtu pretrunā [bankas] kredītreitinga aplēsēm vēlākam laikposmam.

(167)

Turklāt Vācija iesniedza FN GmbH viena gada saistību nepildīšanas varbūtības (SNV) aplēses, ko [banka] izmantoja 2009. un 2010. gadā. [banka] 2009. gadā piešķīra FN GmbH aizdevumu EUR [4–10] miljonu apmērā uz diviem gadiem. [banka] novērtēja, ka viena gada SNV bija [1–5] % 2009. un arī 2010. gadā. Saskaņā ar reitingu aģentūru publicētajām viena gada saistību nepildīšanas vidējās varbūtības aplēsēm (49) vidējā viena gada SNV [1–5] % apmērā atbilst reitingam robežās no […] līdz […].

(168)

Pirmo aizdevumu nodrošināja ar šādu nodrošinājumu, kad aizdevumu piešķīra (2003. gada 11. aprīlī):

(169)

Ja ņem vērā lidostas ilgtermiņa aktīvu bilances vērtību (EUR [5–20] miljoni) un atņem […] pirmās prioritātes prasījumu (EUR [1–6] miljoni), paliek aptuveni EUR [5–15] miljoni, lai segtu aizdevēja prasījumus (EUR [5–15] miljoni). Tādējādi aplēstie LGD ir aptuveni […] % (51). Šīs, ļoti iespējams, ir piesardzīgas LGD aplēses, jo personīgās garantijas un ieķīlāto akciju vērtība, par ko nav sniegta informācija, var būt lielāka.

(170)

Otro aizdevumu nodrošināja ar šādu nodrošinājumu, kad aizdevumu piešķīra (2004. gada 17. jūnijā):

(171)

Ja ņem vērā lidostas ilgtermiņa aktīvu bilances vērtību (EUR [20-40] miljoni) un atņem […] un EEL GmbH divus pirmās prioritātes prasījumus (EUR [1–6] miljoni un EUR [11–20] miljoni), paliek aptuveni EUR [10-25] miljoni, lai segtu EEL GmbH prasījumus saistībā ar 2. aizdevumu (EUR [1-5] miljoni). Šajā gadījumā atgūšanas likme ir aptuveni […] %. Tādējādi aplēstie LGD ir […].

(172)

Trešo aizdevumu nodrošināja ar šādu nodrošinājumu, kad aizdevumu piešķīra (2004. gada 28. jūlijā):

(173)

Ja ņem vērā lidostas ilgtermiņa aktīvu bilances vērtību (EUR [20-40] miljoni) un atņem […] un EEL GmbH divus pirmās prioritātes prasījumus (EUR [1–6] miljoni un EUR [10–20] miljoni), paliek aptuveni EUR [10–20] miljoni, lai segtu aizdevēja prasījumus saistībā ar 3. aizdevumu (EUR [2–5] miljoni). Šajā gadījumā atgūšanas likme ir aptuveni […] %. Tādējādi aplēstie LGD ir […].

(174)

Kad piešķīra 4. aizdevumu (2005. gada 1. jūlijā), visu iepriekšējo aizdevumu, kā arī nesamaksāto procentu aptuveni EUR [0,5–3] miljonu apmērā atmaksu pagarināja par vienādu atmaksas termiņu (līdz 2010. gada 31. decembrim). Kopējā aizdevumu summa bija EUR [20–30] miljoni plus nesamaksātie procenti EUR [0,5–3] miljonu apmērā. Šiem EEL GmbH prasījumiem apstiprināja šādu nodrošinājumu:

(175)

Lidostas ilgtermiņa aktīvu bilances vērtība (EUR [20–40] miljoni) un […] personīgā garantija (EUR [20–40) miljoni) sedz vairāk nekā 100 % kopējās aizdevuma un maksājamo procentu summas (EUR [20–30] miljoni plus EUR [0,5–3] miljoni). Tādējādi atgūšanas likme ir […] %, bet LGD ir […].

(176)

2010. gada 29. novembrī visus piešķirtos aizdevumus par kopējo summu EUR [20–30] miljoni plus uzkrātos un maksājamos procentus EUR [5–10] miljonu apmērā pagarināja vēl uz sešiem gadiem līdz 2016. gada 31. decembrim. Maksājamo summu nodrošināja ar šādu nodrošinājumu:

(177)

Lidostas ilgtermiņa aktīvu bilances vērtība (EUR [30–70] miljoni) un […] personīgā garantija, kuras lēstā vērtība ir aptuveni (EUR [30–70) miljoni), mīnus pirmās kārtas ķīla [bankai] (EUR [0,5–3] miljoni) sedz aptuveni […] % kopējās aizdevuma summas un maksājamos procentus (EUR [20–30] miljoni plus EUR [5–10] miljoni), kas nozīmē, ka LGD ir […].

(178)

Turpmāk tabulā ir apkopota informācija par katra aizdevuma reitingu un nodrošinājumu.

6. tabula

Katra aizdevuma reitings un nodrošinājums

(179)

Saskaņā ar 2008. gada Paziņojumu par atsauces likmi standarta procentu likmes nosaka, pieskaitot atbilstošu riska prēmiju viena gada pamatlikmei. Atbilstošas riska prēmijas ir ietvertas tabulā 2008. gada Paziņojumā par atsauces likmi, un tajā ir ņemts vērā emitenta reitings un aizdevuma nodrošinājums. Piemēram, otro aizdevuma pagarinājumu piešķīra ar augstu nodrošinājumu, un FN GmbH reitings ir no […] līdz […]. Rīkojoties piesardzīgi, Komisija apsver reitingu […]. Tāpēc FN GmbH atrodas reitinga grupā “([…])” (56) tabulā 2008. gada Paziņojumā par atsauces likmi. Riska rezerve, kas atbilst šai rezerves grupai un augstam nodrošinājumam, ir […] bāzes punkti. Piemērojamā pamatlikme laikā, kad piešķīra aizdevuma pagarinājumu (2010. gada 29. novembrī), bija 1,24 % (57).

(180)

Nākamajā tabulā ir apkopota informācija par faktiskajām aizdevuma likmēm un standarta atsauces likmēm, ko piemēro aizdevumu piešķiršanas brīdī saskaņā ar 2008. gada Paziņojumu par atsauces likmi.

7. tabula

Standarta procentu likmes un piemērotā procentu likme

(181)

Saskaņā ar iepriekš minētajām aplēsēm 1., 2. un 3. aizdevumu piešķīra ar procentu likmēm, kas ievērojami pārsniedz attiecīgās standarta likmes. Tāpēc Komisija uzskata, ka no šiem pasākumiem FN GmbH neguva nekādu ekonomisku priekšrocību.

(182)

Attiecībā uz 2. pagarinājumu iepriekš minētie dati liecina, ka to piešķīra atbilstoši tirgus noteikumiem, jo šim pagarinājumam piemērotā procentu likme ir augstāka nekā aplēstā standarta procentu likme. Tomēr vairāki aspekti rada šaubas par to, vai 2. pagarinājums nav valsts atbalsts, piemēram, tas, ka atbalsta saņēmējs vēl nebija atmaksājis iepriekšējos aizdevumus, turklāt 4. aizdevums un 1. pagarinājums ir valsts atbalsts, kā arī īsais laikposms starp 2. pagarinājuma piešķiršanu un sākotnējo līgumu, ko noslēdza valsts iestādes un FN GmbH par parāda pārvēršanu pašu kapitālā, kā minēts 45. apsvērumā. Jebkurā gadījumā Komisija uzskata, ka to pašu iemeslu dēļ, kas minēti 9.4. iedaļā par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu 1. pagarinājumā, ja 2. pagarinājumu kvalificē kā valsts atbalstu, šo atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu.

(183)

4. aizdevumu un 1. pagarinājumu piešķīra ar likmi, kas zemāka par standarta likmi par […] bāzes punktiem. Tāpēc Komisija uzskata, ka no 4. aizdevuma un 1. pagarinājuma FN GmbH guva ekonomisku priekšrocību, ko tas nebūtu guvis normālos tirgus apstākļos (58).

(184)

Šajā gadījumā Komisija norāda, ka 1. pasākums (4. aizdevums, 1. pagarinājums un, iespējams, 2. pagarinājums) ir atsevišķs atbalsta pasākums, ko īstenoja tikai FN GmbH, un tas nav vispārīgs pasākums.

(185)

Tāpēc priekšrocība, ko FN GmbH ieguva no 1. pasākuma (4. aizdevums, 1. pagarinājums un, iespējams, 2. pagarinājums), ir selektīva.

(186)

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru finansiāls atbalsts vai atbalsts natūrā kropļo konkurenci, ja tas nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem (59). Parasti, ja dalībvalsts piešķirta priekšrocība stiprina uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē noteiktā Savienības tirgū, ir uzskatāms, ka priekšrocība ir ietekmējusi tirdzniecību starp dalībvalstīm (60).

(187)

Lidostu administratori konkurē Eiropas līmenī, lai piesaistītu aviosabiedrības, lai tās atklātu jaunus maršrutus no lidostām un palielinātu lidojumu biežumu šajos maršrutos. Izvēloties lidostas, no kurām atvērt jaunus maršrutus vai palielināt lidojumu biežumu esošajos maršrutos, aviokompānijas salīdzina lidostas pēc tādiem faktoriem kā lidostas sniegto pakalpojumu veidi un attiecīgie klienti, pasažieru kopskaits vai ekonomiskā aktivitāte, noslogotība, piekļuve no sauszemes, kā arī maksājumu apmērs un vispārējie komerciālie apstākļi lidostas infrastruktūras un pakalpojumu izmantošanai (61). Piešķirot FN GmbH finansējumu atbilstoši labvēlīgākiem noteikumiem nekā normālie tirgus noteikumi, Vācija ļāva tam aviolīniju piesaistē konkurēt ar citiem lidostu administratoriem agresīvāk, nekā tas varētu konkurēt, ja maksātu par kapitālu atbilstoši normāliem tirgus noteikumiem.

(188)

Tāpēc 1. pasākums (4. aizdevums un 1. pagarinājums, un, iespējams, 2. pagarinājums) varētu izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību ES.

(189)

Faktisko aizdevuma likmju salīdzinājums ar standarta likmēm, pamatojoties uz 2008. gada Paziņojumu par atsauces likmi, liecina, ka visus aizdevumus un aizdevuma pagarinājumus, izņemot 4. aizdevumu un 1. pagarinājumu, piešķīra ar likmēm, kas bija augstākas par standarta likmēm.

(190)

Tāpēc Komisija var secināt, ka 1., 2. un 3. aizdevumu piešķīra atbilstoši tirgus apstākļiem, bet 4. aizdevumu un 1. pagarinājumu ne. Komisija atstāj atklātu jautājumu par to, vai 2. pagarinājumu piešķīra atbilstoši tirgus noteikumiem.

(191)

Tā kā ir izpildīti kumulatīvie kritēriji saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, Komisija uzskata, ka 4. pasākums, 1. pagarinājums un, iespējams, 1. pasākuma 2. pagarinājums ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(192)

Ir spēkā tas pats pamatojums, kas 1. pasākumam (skatīt 8.3.1. iedaļu iepriekš), lai gan Vācija apgalvoja, ka tas ir pastāvošs atbalsts (skatīt 102. apsvērumu). Leipzig Halle spriedumā Tiesa apstiprināja, ka kopš 2000. gada, proti, jau pirms 2. pasākuma īstenošanas 2002. gada 15. oktobrī, noteikumi par valsts atbalstu attiecas arī uz lidostas infrastruktūras būvniecību. Komisija uzskata, ka tāpēc pasākums bija valsts atbalsts lakā, kad to īstenoja. Pretēji Vācijas apgalvotajam tas, ka pasākumu apstiprināja, pamatojoties uz 1993. gada rīkojumu, neietekmē izvērtējumu. 1993. gada rīkojums ir tikai tiesisks pamats, kas ļauj īstenot tādus atbalsta pasākumus reģionālām lidostām, kurus Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme varētu darīt no 1993. gada. Taču tajā nebija paredzēta negrozāma apņemšanās attiecībā uz FN GmbH īstenot 2. pasākumu vai piešķirt atbalsta saņēmējam juridiskas pilnvaras (kā ir skaidri noteikts 1993. gada rīkojuma 1. pantā). Faktiski 2. pasākums ir 1993. gada rīkojumā paredzētās shēmas atsevišķas piemērošanas gadījums.

(193)

Tāpēc Komisija secina, ka tai ir tiesības pārbaudīt 2. pasākuma atbilstību noteikumiem par valsts atbalstu, jo laikā, kad to īstenoja, bija skaidrs, ka FN GmbH veic saimniecisku darbību.

(194)

Kā norādīts lēmuma sākt procedūru 111. punktā, valsts atbalstu sniedza tieši no Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes budžeta kā tiešu subsīdiju FN GmbH. Tātad Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme piešķīra finansējumu no valsts līdzekļiem, un tas ir attiecināms uz valsti.

(195)

Lai novērtētu, vai kāds valsts pasākums ir valsts atbalsts, ir jānosaka, vai labumu gūstošais uzņēmums saņem ekonomiskas priekšrocības, ko tas nebūtu saņēmis, pastāvot parastiem tirgus nosacījumiem.

(196)

Pārbaudāmajā gadījumā Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme piešķīra valsts līdzekļus kā tiešu dotāciju lidostas infrastruktūras ieguldījumu atbalstam. Šos līdzekļus saņēma FN GmbH kā lidostas administrators, lai finansētu ieguldījumus lidostā. Komisija norāda, ka neviens tirgus ieguldītājs nepiešķirtu šādu dotāciju bez atlīdzības un bez jebkādas iespējamas atdeves.

(197)

Tāpēc ieguldījumu subsīdija samazina ieguldījumu izmaksas, kas parasti būtu jāsedz lidostas ekspluatantam, bez jebkādas atlīdzības, un tāpēc tā ir ekonomiska priekšrocība FN GmbH.

(198)

Šajā gadījumā Komisija norāda, ka 2. pasākumā atsevišķi piemēroja shēmu, pamatojoties uz kuru priekšrocības radīja ne tikai Nīderheinas-Vēzes lidostai, bet arī vairākām citām lidostām Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē. Tomēr šī shēma nav vispārīgs pasākums, ko piemēro visām lidostām Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē, jo lielākās lidostas Diseldorfa un Ķelne/Bonna nav piemērotas šim federālās zemes īstenotajam atbalsta pasākumam. Jebkurā gadījumā, ja visas Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes lidostas būtu piemērotas, šāds nozarei raksturīgs pasākums būtu uzskatāms par selektīvu, jo tas dod priekšrocības tikai noteiktai nozarei noteiktā reģionā.

(199)

Tāpēc priekšrocība, ko 2. pasākums radīja FN GmbH, ir selektīva.

(200)

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru finansiāls atbalsts vai atbalsts natūrā kropļo konkurenci, ja tas nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem (62). Parasti, ja dalībvalsts piešķirta priekšrocība stiprina uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, kuri konkurē noteiktā Savienības tirgū, ir uzskatāms, ka priekšrocība ir ietekmējusi tirdzniecību starp dalībvalstīm (63).

(201)

Lidostu administratori konkurē Eiropas līmenī, lai piesaistītu aviosabiedrības, lai tās atklātu jaunus maršrutus no lidostām un palielinātu lidojumu biežumu šajos maršrutos. Izvēloties lidostas, no kurām atvērt jaunus maršrutus vai palielināt lidojumu biežumu esošajos maršrutos, aviokompānijas salīdzina lidostas pēc tādiem faktoriem kā lidostas sniegto pakalpojumu veidi un attiecīgie klienti, pasažieru kopskaits vai ekonomiskā aktivitāte, sastrēgumi, vai ir piekļuve no sauszemes, kā arī maksājumu apmērs un vispārējie komerciālie apstākļi lidostas infrastruktūras un pakalpojumu izmantošanai (64). Piešķirot FN GmbH finansējumu atbilstoši labvēlīgākiem noteikumiem nekā normālie tirgus noteikumi, Vācija ļāva tam aviolīniju piesaistē konkurēt ar citiem lidostu administratoriem agresīvāk, nekā tas varētu konkurēt, ja maksātu par kapitālu atbilstoši normāliem tirgus noteikumiem.

(202)

Tāpēc 2. pasākums varētu izkropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību ES.

(203)

2. pasākums ir valsts atbalsts FN GmbH LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(204)

Ir spēkā tas pats pamatojums, kas attiecās uz atbalsta esību aizdevumos, kurus piešķīra valstij piederošais EEL GmbH (skatīt 8.3.1. iedaļu iepriekš). Patiesi, dažādos pasākumus, kas veido 3. pasākumu, īstenoja 2002. gada 14. martā, tas ir, pēc sprieduma pasludināšanas Aéroports de Paris lietā. Saskaņā ar aizdevuma līguma 1. punkta 4. apakšpunktu pasākuma īstenošanas datums ir tas datums, kad atbalsta saņēmējs vienojās ar Vācijas federālo valdību par lidostas infrastruktūras iegādi, proti, 2002. gada 14. marts.

(205)

Tāpēc Komisija secina, ka tai ir tiesības pārbaudīt 3. pasākumu un izvērtēt tā atbilstību noteikumiem par valsts atbalstu, jo laikā, kad to īstenoja, bija skaidrs, ka FN GmbH veic saimniecisku darbību.

(206)

Atbalstu piešķīra FN GmbH tieši no Klēves apgabala budžeta. Tātad 3. pasākumu finansēja no valsts līdzekļiem, un tas ir attiecināms uz valsti.

(207)

Lai novērtētu, vai kāds valsts pasākums ir valsts atbalsts, ir jānosaka, vai labumu gūstošais uzņēmums saņem ekonomiskas priekšrocības, ko tas nebūtu saņēmis, pastāvot parastiem tirgus nosacījumiem. Šajā saistībā Komisijai ir jāanalizē, vai Klēves apgabals ir rīkojies kā tirgus ekonomikas ieguldītājs, atsakoties no pārejas finansējuma vienas daļas, ko iepriekš piešķīra FN GmbH.

(208)

Ieguldītājs tirgus ekonomikā rīkojas, pamatojoties uz gaidāmās peļņas prognozēm (65). Parasti tirgus ekonomikas ieguldītāja princips tiek uzskatīts par izpildītu, ja uzņēmuma struktūra un nākotnes perspektīvas ir atbilstošas, lai pamatotā laikposmā varētu gaidīt normālu peļņu dividenžu maksājumu vai kapitāla pieauguma veidā, salīdzinot šos rādītājus ar pielīdzināmu privātu uzņēmumu.

(209)

Šajā gadījumā Klēves apgabals piešķīra FN GmbH bezprocentu aizdevumu EUR [4–10] miljonu apmērā un atcēla FN GmbH pienākumu atmaksāt daļu EUR [2–5] miljonu apmērā, nesaņemot papildu atlīdzību. Ar šo pēdējo lēmumu patiesībā īstenoja aizdevuma līguma 4. punkta 1. apakšpunkta nosacījumus, saskaņā ar kuriem šo daļu neatmaksās, ja būs sasniegts mērķis izveidot 350 darba vietu. Tāpēc Komisija norāda, ka neviens tirgus ieguldītājs nepiešķirtu bezprocentu aizdevumu un neatteiktos no lielas aizdevuma daļas atmaksas bez atlīdzības.

(210)

Turklāt tirgus ekonomikas ieguldītāja vērtējumā nebūtu jāņem vērā pozitīvā ekonomiskā ietekme reģionā, kurā atrodas lidosta, tostarp attiecībā uz darba vietu radīšanu, jo Komisija, vērtējot, vai šis pasākums ir atbalsts, ņem vērā to, vai “līdzīgos apstākļos privāts ieguldītājs, pamatojoties uz paredzamajām peļņas iespējām un abstrahējoties no jebkādiem sociāla rakstura vai reģionālās vai nozaru politikas apsvērumiem, piešķirtu šādu kapitālu” (66). Šajā gadījumā vienīgais nosacījums atteikumam pildīt atmaksas pienākumu bija noteikts izveidojamo darba vietu skaits. Tomēr darba vietu skaits nebūtu jāņem vērā saistībā ar tirgus ekonomikas dalībnieka principu. Citiem vārdiem sakot, neviens tirgus ekonomikas ieguldītājs nepiekristu tādam atteikumam atmaksāt EUR [2–5] miljonus, kura pamatā ir apņemšanās izveidot darba vietas reģionā.

(211)

Tāpēc bezprocentu aizdevums un atteikums, ko atļāva Klēves apgabals, samazina izmaksas, kas normāli būtu jāsedz lidostas ekspluatantam, un tāpēc tā ir priekšrocība FN GmbH, ko tas nebūtu ieguvis normālos tirgus apstākļos.

(212)

Pārbaudāmo priekšrocību piešķīra tikai FN GmbH. Tā kā publisko finansējumu piešķīra vienam uzņēmumam, tas ir selektīvs LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(213)

Ir spēkā tas pats pamatojums, kas izklāstīts iepriekš attiecībā uz konkurences kropļojumiem un ietekmi uz tirdzniecību (skatīt 8.4.5. iedaļu).

(214)

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka valsts līdzekļi, ko Klēves apgabals piešķīra FN GmbH saskaņā ar līgumu par pārejas finansējumu, kas nepieciešams, lai segtu daļu lidostas nekustamā īpašuma iegādes izmaksu, ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punktā izpratnē.

(215)

Vācija apgalvo, ka EEL GmbH ir sabiedrība, kuras mērķis ir veicināt efektīvu un ekonomisku līdzekļu piešķiršanu FN GmbH.

(216)

Kā paskaidrots 25. apsvērumā, EEL GmbH dibināja Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība, lai pārvaldītu lidostas nekustamo īpašumu pirms tā privatizācijas. Pēc tam EEL GmbH nodarbojās ar aizdevumu piešķiršanu FN GmbH. Aizdevumu piešķiršana trešām personām pēc būtības ir saimnieciska darbība. Tāpēc, kad EEL GmbH tika atļauts īstenot pasākumus, kas veidoja 4. pasākumu, EEL GmbH veica saimniecisko darbību.

(217)

Saskaņā ar LESD 101. pantu jēdziens “uzņēmums” ietver ikvienu uzņēmumu, kas iesaistīts saimnieciskajā darbībā, neatkarīgi no tā juridiskā statusa un tā, kā tas tiek finansēts. EEL GmbH darbojas tikai kā valsts iestāžu sabiedrība un pati neveic saimniecisko darbību: tā vienīgais mērķis ir apkopot abu valsts iestāžu līdzekļus, lai finansētu lidostu attīstību.

(218)

Tā kā nav izpildīti kumulatīvie kritēriji saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu, Komisija uzskata, ka 4. pasākums nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(219)

Pat ja EEL GmbH uzskatītu par uzņēmumu, uz kuru visa 4. pasākuma īstenošanas periodā attiecās ES konkurences tiesību akti (bet tas tā nebija), Komisijas novērtējuma secinājums būtu tāds pats, proti, ka 4. pasākums nav valsts atbalsts, kā paskaidrots nākamajās iedaļās.

(220)

EEL GmbH ir saņēmis visu kapitālu, likviditātes pabalstus un iepludināto kapitālu, kas bija ietverts 4. pasākumā, no saviem akcionāriem, kas finansēja šos pasākumus no sava budžeta. 4. pasākums ietver arī 100 % garantiju, ko piešķīra Vēzes pašvaldība, pakļaujot riskam pašvaldības budžetu. Tāpēc visus pasākums, kas bija ietverti 4. pasākumā, finansēja no budžeta līdzekļiem abas iestādes, kuras turklāt nolēma veikt šos dažādos pasākumus.

(221)

Tātad 4. pasākumu finansēja no valsts līdzekļiem, un tas ir attiecināms uz valsti.

(222)

Lai novērtētu, vai kāds valsts pasākums ir valsts atbalsts, ir jānosaka, vai labumu gūstošais uzņēmums saņem ekonomiskas priekšrocības, ko tas nebūtu saņēmis, pastāvot parastiem tirgus nosacījumiem.

(223)

Saistībā ar šo Komisijai ir jāanalizē, vai Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība rīkojās tā, kā rīkotos piesardzīgi tirgus ekonomikas dalībnieki, kuru mērķis ir gūt peļņu (67), līdzīgos apstākļos, piešķirot EEL GmbH kapitālu, garantijas, aizdevumus un aizdevumu atmaksas termiņa pagarinājumus, kas veido 4. pasākumu.

(224)

Pirmkārt, ir svarīgi atgādināt, kā secināts 8.3.2. iedaļā, ka EEL GmbH ir īpašam nolūkam dibināta sabiedrība, ko izveidoja divi publiski akcionāri, lai pārvaldītu Nīderheinas-Vēzes lidostas nekustamo īpašumu, un kopš 2003. gada to izmantoja vienīgi tam, lai piešķirtu finansējumu minētajai lidostai. To apstiprina tas, ka (rakstveida) kopsapulcē 2003. gada 10. un 11. aprīlī šie divi publiskie akcionāri noteica jaunu EEL GmbH finansēšanas darbību, lai veiktu ieguldījumus Nīderheinas-Vēzes lidostā. Šis mērķis atbilst EEL GmbH mērķim, kas noteikts 1999. gada 16. decembra dibināšanas lēmuma 2. pantā (Gesellschaftsvertrag) (68). Turklāt, kā jau paskaidrots 153. apsvērumā, EEL GmbH nav direktoru padomes. Abi rīkotājdirektori ir publisko iestāžu pārstāvji. Viens uzņēmuma rīkotājdirektors ir landrāts, kas ir Klēves apgabala vadītājs, bet otrs rīkotājdirektors ir Vēzes pašvaldības mērs. Turklāt EEL GmbH nav pastāvīgu darbinieku, un to vada viens valsts ierēdnis no Klēves apgabala. Šie aspekti liecina, ka ikvienu EEL GmbH lēmumu faktiski pieņem publisko akcionāru pārstāvji, kas ikdienā vada šo uzņēmumu, kā arī darbojas uzņēmuma vadībā. Tas apstiprina, ka pārbaudāmie pasākumi ir attiecināmi uz publiskajiem akcionāriem.

(225)

Piemērojot tirgus ekonomikas dalībnieka principu 4. pasākumam, ir pienācīgi jāņem vērā tas, ka labuma guvējs šajos finansēšanas pasākumos ir īpašam nolūkam dibināta sabiedrība, ko izveidoja un kas pieder struktūrām, kuras īstenoja 4. pasākumu, un ko izmantoja vienīgi precīzi definētam mērķim, kuru noteica šīs pašas struktūras. Turklāt šajā saistībā ir pienācīgi jāņem vērā pats mērķis, kuram izmantoja un kura vajadzībām uzturēja darbībā īpašam nolūkam dibināto sabiedrību.

(226)

Īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības parasti izveido un izmanto privāti uzņēmumi dažādos apstākļos. Iespējamā situācija, kad izmanto īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību, ir gadījumi, kad divi neatkarīgi uzņēmumi izveido kopuzņēmumu, lai attīstītu konkrētu projektu vai veiktu konkrētu darbību vai funkciju (piemēram, pētniecību un attīstību, ražošanu, izplatīšanu) (69), no kuras gūst labumu katrs uzņēmums. Tāpēc īpašam nolūkam dibināta sabiedrība ir juridiska vienība, kurai abi uzņēmumi piešķir līdzekļus (finansējumu, darbiniekus, aktīvus…), kas ir nepieciešami to kopīgā projekta īstenošanai, funkcijas vai darbības veikšanai, un ar kuras palīdzību tie īsteno šo kopīgo projektu vai veic šo kopīgo funkciju vai darbību. Dažās situācijās, piemēram, kad īpašam nolūkam dibinātai sabiedrībai ir tikai ražošanas vai pētniecības un attīstības funkcija, tā saņem finansējumu savu mātesuzņēmumu vārdā, pati negūstot peļņu, ko varētu sadalīt akcionāriem, piemēram, dividenžu veidā. Tā vietā lai gūtu peļņu, sabiedrība veic darbības, kuras mātesuzņēmumi uzskata par nepieciešamām savu mērķu sasniegšanai.

(227)

Tāpēc ir skaidrs, ja divi neatkarīgi privāti uzņēmumi izveido un izmanto īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību precīzi definētam mērķim un nodrošina to ar finansējumu, tiem nav noteikti jānodrošina šis finansējums, lai gūtu finansiālu atdevi dividenžu vai procentu maksājumu veidā, kā to darītu ieguldītājs vai banka. Tā vietā tie sniedz šo finansējumu, lai sasniegtu mērķi, kuram izveidoja īpašam nolūkam dibināto sabiedrību.

(228)

Ņemot vērā šos apsvērumus, Klēves apgabala un Vēzes pašvaldības rīcība attiecībā pret EEL GmbH būtu jāanalizē, ņemot vērā to, ka šīs divas valsts iestādes ir vienīgās EEL GmbH akcionāres, un vienīgo EEL GmbH mērķi kopš 2003. gada, proti, piešķirt FN GmbH dažādus aizdevumus un atmaksas termiņu pagarinājumus, kas veido 1. pasākumu. Šajā saistībā būtu jāatgādina, ka dažādie pasākumi, kas veido 1. pasākumu, kā norādīts 8.3.2. iedaļā, ir skaidri attiecināmi uz Klēves apgabalu un Vēzes pašvaldību. Citiem vārdiem sakot, abas valsts iestādes izstrādāja un nolēma īstenot 1. pasākumu un nolēma šim mērķim izmantot EEL GmbH.

(229)

Tāpēc, piemērojot tirgus ekonomikas dalībnieka principu 4. pasākumam, tas, ka Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība nolēma īstenot 1. pasākumu un izmantot šim nolūkam EEL GmbH, būtu jāuzskata par sākumpunktu. Komisijai ir jānoskaidro šāds svarīgs jautājums: ja divi hipotētiski tirgus ekonomikas dalībnieki būtu nolēmuši īstenot tādus pasākumus kā tie, kas veido 1. pasākumu, vai tie izmantotu īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību, tādu kā EEL GmbH, un nodrošinātu to ar līdzīgu finansējumu tam, kas ietverts 4. pasākumā, lai sasniegtu šo mērķi?

(230)

Ņemot vērā šo informāciju, tas, ka dažus aizdevumus piešķīra EEL GmbH tā akcionāri ar likmēm, kas bija zemākas par parastām tirgus likmēm, garantiju piešķīra bez maksas vai kapitālu iepludināja bez skaidra mērķa gūt atdevi, nebūt nenozīmē, ka Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība nerīkojās attiecībā pret EEL GmbH tā, kā būtu rīkojušies parasti tirgus ekonomikas dalībnieki. Svarīgs ir šāds jautājums: vai tirgus ekonomikas dalībnieks uzskatītu, ka EEL GmbH piešķirtais finansējums 4. pasākumā ir pamatots, ņemot vērā EEL GmbH akcionāru mērķi, proti, īstenot 1. pasākumu.

(231)

Diviem piesardzīgiem tirgus ekonomikas dalībniekiem, kuriem ir viens mērķis, kā tas ir EEL GmbH publiskajiem akcionāriem, būtībā būtu bijušas divas izvēles iespējas: izveidot īpašam nolūkam dibinātu sabiedrību, kas līdzīga EEL GmbH, (1. iespēja), vai piešķirt aizdevumu tieši FN GmbH bez īpašas sabiedrības (2. iespēja). Racionāls tirgus ekonomikas dalībnieks neizskatītu citas iespējas, piemēram, privātu finanšu starpnieku izmantošanu, kas pieprasītu samaksu par šāda pakalpojuma sniegšanu. Šīs maksas dēļ šī iespēja palielinātu izmaksas, kas saistītas ar līdzekļu piešķiršanu FN GmbH.

(232)

Komisija norāda, ka, pieņemot lēmumu nodrošināt EEL GmbH finansējumu pašiem, nevis izmantot finanšu starpniekus, publiskie akcionāri ierobežoja savu finansiālo iesaistīšanos tiktāl, cik tas bija nepieciešams, lai finansētu FN GmbH 1. pasākuma ietvaros:

(233)

Komisija uzskata, ka tāpēc abu akcionāru izvēlētā 1. iespēja atbilst to noteiktajam mērķim piešķirt EEL GmbH līdzekļus vienīgi FN GmbH finansēšanai.

(234)

Turklāt Komisija uzskata, ka 1. iespējā tādas īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības kā EEL GmbH administratīvās un vadības izmaksas tiek samazinātas līdz minimumam (nekādas aktīvu iesaldēšanas, izņemot prasījumus attiecībā uz FN GmbH, nekādi pastāvīgi darbinieki un vadība, gandrīz nekādas darbības izmaksas, nekādas finansiālas izmaksas, izņemot [bankas] piešķirtā aizdevuma atmaksa). Turklāt tad, kad abi publiskie akcionāri nolēma īstenot 1. pasākumu, EEL GmbH jau pastāvēja kā sabiedrība, kas neguva ienākumus, tāpēc tā nebija jāveido ex nihilo. Īpašam nolūkam dibinātas sabiedrības izvēle arī veicināja finanšu darījumu ar trešām personām (piemēram, FN GmbH vai privātas bankas) pārvaldību, vienlaikus līdz minimumam samazinot abu akcionāru darījumu izmaksas. Savukārt, ja izvēlētos 2. iespēju, dublētos mehānismi FN GmbH atbalstam, kas palielinātu administratīvās un juridiskās izmaksas, kuras saistītas ar līdzekļu piešķiršanu FN GmbH (piemēram, juridisko līgumu dublēšanās), un, iespējams, ietekmētu projekta uzraudzības un vadības kvalitāti.

(235)

Tāpēc būtu racionāli, ja divi piesardzīgi tirgus ekonomikas dalībnieki, kuru ilgtermiņa mērķis ir gūt peļņu un darboties EEL GmbH publisko akcionāru vietā, izvēlētos 1. iespēju, nevis 2. iespēju. Komisija uzskata, ka tirgus ekonomikas ieguldītāja pārbaude ir izturēta un ka EEL GmbH nav guvis ekonomisku priekšrocību.

(236)

Kopš 2003. gada EEL GmbH darbība bija stingri ierobežota un saistīta tikai ar finansējuma piešķiršanu FN GmbH. EEL GmbH nevarēja iesaistīties citās darbībās. Piemēram, tā nevarēja piešķirt aizdevumus citām struktūrām.

(237)

Tāpēc vienīgā darbība, attiecībā uz kuru 4. pasākums varētu ietekmēt konkurences dinamiku, būtu finansējuma piešķiršana FN GmbH. Šāda ietekme uz konkurenci būtu iespējama, ja, neīstenojot 4. pasākumu, citiem finansējuma piešķīrējiem, piemēram, bankām vai citiem ieguldītājiem, nevis EEL GmbH, būtu lielākas iespējas piešķirt finansējumu FN GmbH, lai gūtu peļņu.

(238)

Tomēr, kā norādīt 8.5.3. iedaļā, Klēves apgabala un Vēzes pašvaldības skaidrs nodoms bija pašiem īstenot 1. pasākumu, lai piešķirtu finansējumu FN GmbH. Patiesi, vienīgais 4. pasākuma loģiskais pamats ir 1. pasākuma īstenošana.

(239)

Neīstenojot 4. pasākumu, EEL GmbH nevarētu pats īstenot 1. pasākumu. Tomēr 4. pasākuma iztrūkums tikai nozīmētu, ka Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība būtu nolēmuši īstenot 1. pasākumu, neizmantojot EEL GmbH, piemēram, veidojot tiešas juridiskas attiecības ar FN GmbH. Tāpēc, ja neīstenotu 4. pasākumu, bankām vai citiem ieguldītājiem nebūtu lielākas iespējas piešķirt finansējumu FN GmbH, lai gūtu peļņu, jo nepieciešamo finansējumu jebkurā gadījumā piešķirtu Klēves apgabals un Vēzes pašvaldība.

(240)

Tāpēc, pieņemot, ka 4. pasākums radītu ekonomisku priekšrocību EEL GmbH (quod non), šī priekšrocība nekādā veidā neietekmētu konkurenci un tirdzniecību, un tāpēc 4. pasākums nebūtu valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(241)

Iepriekš minēto iemeslu dēļ 4. pasākums nav valsts atbalsts EEL GmbH LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(242)

Situācijas, kurās pasākums ir pastāvošs atbalsts, ir izsmeļoši uzskaitītas Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. pantā (72).

(243)

Nav apstrīdams tas, ka pārbaudāmos pasākumus neīstenoja pirms Vācijas pievienošanās ES (minētā panta b) punkta i) apakšpunkts), tos nedrīkst uzskatīt par spēkā esošiem tādēļ, ka Komisija lēmumu nebija pieņēmusi noteiktajos procesuālajos termiņos (minētā panta b) punkta iii) apakšpunkts), kā arī pasākumus nevar uzskatīt par pastāvošu atbalstu tāpēc, ka beidzas noilguma termiņš (minētā panta b) punkta iv) apakšpunkts). Tie nekļuva par atbalstu, jo attīstījās kopējais tirgus un dalībvalstis neieviesa izmaiņas (minētā panta b) punkta v) apakšpunkta pirmais teikums) (73).

(244)

Ir skaidrs, ka šis novērtējums ir spēkā 2. pasākuma gadījumā, lai gan Vācija apgalvoja, ka tas ir pastāvošs atbalsts (skatīt 102. apsvērumu). Leipzig Halle spriedumā Eiropas Savienības Tiesa apstiprināja, ka kopš 2000. gada (74), tas ir, pirms 2. pasākuma īstenošanas 2002. gada 15. oktobrī (skatīt 46. apsvērumu), noteikumi par valsts atbalstu attiecas arī uz lidostas infrastruktūras būvniecību. Komisija uzskata, ka tāpēc pasākums bija valsts atbalsts laikā, kad to īstenoja. Pretēji Vācijas apgalvotajam, izvērtējumu neietekmē tas, ka pasākumu apstiprināja, pamatojoties uz 1993. gada rīkojumu. 1993. gada rīkojums ir tikai tiesisks pamats, kas atļauj īstenot atbalsta pasākumus reģionālām lidostām, ko Ziemeļreinas-Vestfālenes federālā zeme varētu darīt no 1993. gada, taču tas nepiešķir nekādas juridiskas pilnvaras šīm lidostām, kā skaidri noteikts 1993. gada rīkojuma 1. pantā.

(245)

2. pasākuma īstenošanas datums ir 2002. gada 15. oktobris, proti, pēc Aéroports de Paris sprieduma pasludināšanas. Tāpēc 2. pasākums jau bija valsts atbalsts, kad to īstenoja, kā paskaidrots 8.4.6. iedaļā, un nekļuva par atbalstu pēc tam, jo attīstījās kopējais tirgus. Turklāt 2. pasākumu īstenoja mazāk nekā desmit gadus pirms Komisija sāka oficiālo izmeklēšanas procedūru par to, un tāpēc tas nekļuva par pastāvošu atbalstu pēc noteiktā perioda beigām. Tāpēc 2. pasākums nekvalificējas kā pastāvošs atbalsts.

(246)

Saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu dalībvalstīm ir jāpaziņo par plāniem, ar kuriem paredzēts piešķirt atbalstu vai to grozīt, un tās nevar īstenot paredzētos pasākumus, pirms paziņošanas procedūrā nav pieņemts galīgais lēmums.

(247)

Tā kā Vācija nepaziņoja par visiem pārbaudāmajiem publiskajiem pasākumiem, 1., 2. un 3. pasākums ir nelikumīgs atbalsts.

(248)

Šis atbalsts ir vērtējams saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kurā ir noteikts, ka par atbalstu, kas ir saderīgs ar iekšējo tirgu, var uzskatīt “palīdzību, kas veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādai palīdzībai nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopējām interesēm”.

(249)

Šajā saistībā 2014. gada Aviācijas pamatnostādnes ir pamats, lai novērtētu, vai atbalsts lidostām var tikt atzīts par saderīgu atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

(250)

Saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādnēm Komisija uzskata, ka tās paziņojumu par noteikumiem, kas piemērojami nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai, nedrīkst piemērot gadījumos, kad nelikumīgs darbības atbalsts ir piešķirts lidostām līdz 2014. gada 4. aprīlim. Tā vietā Komisija piemēros 2014. pamatnostādnēs izklāstītos principus visām lietām, kas attiecas uz darbības atbalstu (izskatīšanā esošiem paziņojumiem un nelikumīgu nepaziņotu atbalstu) lidostām, pat ja atbalsts piešķirts līdz 2014. gada 4. aprīlim un pārejas perioda sākuma (75).

(251)

Attiecībā uz ieguldījumu atbalstu lidostām Komisija saskaņā ar paziņojumu par noteikumiem, kas piemērojami nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai, nelikumīgam atbalstam lidostām piemēro noteikumus, kas bija spēkā, kad piešķīra atbalstu. Attiecīgi gadījumos, kad nelikumīgs ieguldījumu atbalsts ir piešķirts līdz 2014. gada 4. aprīlim, tā piemēros principus, kas izklāstīti 2005. gada Aviācijas pamatnostādnēs (76).

(252)

Komisija jau ir secinājusi, ka 2. un 3. pasākums ir nelikumīgs valsts atbalsts, ko piešķīra līdz 2014. gada 4. aprīlim, bet 1. un 4. pasākums nekvalificējās kā valsts atbalsts.

(253)

Ņemot vērā 2014. gada pamatnostādņu noteikumus, kas minēti 250. un 251. apsvērumā, Komisijas pienākums ir noteikt, vai pārbaudāmie pasākumi ir darbības vai ieguldījumu nelikumīgs atbalsts.

(254)

Kā secināts 8.3.6. iedaļā, FN GmbH guva labumu no valsts atbalsta, ko piešķīra ar 4. aizdevumu un 1. pagarinājumu, un, iespējams, 2. pagarinājumu, kas veido 1. pasākumu. Komisija izvērtēs katru apakšpasākumu atsevišķi.

(255)

Komisija norāda, ka 4. pasākumu īstenoja, lai finansētu FN GmbH veiktos ieguldījumus: kā minēts 39. apsvērumā, 2005. gada 1. jūlijā noslēgtā aizdevuma līguma 1. punkta 2. apakšpunktā ir noteikts, ka aizdevumu piešķir tikai ieguldījumiem. Komisija secina, ka EL GmbH ir ieviesis kontroles mehānismus, kas noteikti aizdevuma līguma 2. punktā un kas nozīmē, ka FN GmbH (un EEL GmbH, pamatojoties uz pieprasījumu) bija jāpārbauda, vai rēķini bija saistīti tikai ar lidostas pabeigšanu un vai EEL GmbH (un nevis FN GmbH) maksāja rēķinus no aizdevuma. Šie kontroles mehānismi ir izrādījušie efektīvi, jo Vācija apliecināja, ka maksājumi no aizdevuma palīdzēja segt tikai ieguldījumu izmaksas. Tāpēc Komisija uzskata, ka 4. aizdevums ir nelikumīgs ieguldījumu atbalsts, ko piešķīra līdz 2014. gada 4. aprīlim, un tā saderība ir jāvērtē saskaņā ar 2005. gada Aviācijas pamatnostādnēm.

(256)

Attiecībā uz 1. pagarinājumu Komisija norāda, ka tā ir 1., 2. un 3. aizdevuma pārfinansēšana. Pēc būtības šis pagarinājums nav paredzēts jaunu ieguldījumu finansēšanai, ko Vācija nespēja apliecināt. Komisija uzskata, ka šo pagarinājumu piešķīra tikai tāpēc, lai atbrīvotu FN GmbH no tā īstermiņa pienākuma atlīdzināt visus uzkrātos aizdevumus un procentus. Tādējādi EEL GmbH un tā publiskie akcionāri gribēja nodrošināt, ka nemazinās FN GmbH likviditāte, kas varētu likt atbalsta saņēmējam samazināt tā ieguldījumus vai veicināt uzņēmuma nonākšanu grūtībās. Tāpēc Komisija uzskata, ka 1. aizdevums ir nelikumīgs darbības atbalsts, ko piešķīra līdz 2014. gada 4. aprīlim, un tā saderība ir jāvērtē saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādnēm.

(257)

Līdzīgi apsvērumi attiecas arī uz 2. pagarinājumu, ja to atzītu par valsts atbalstu.

(258)

FN GmbH guva labumu no 2. pasākuma, lai kompensētu pamatlīdzekļu iegādes un uzstādīšanas izmaksas, kā paskaidrots 46. apsvērumā. Saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 25. punktu ““ieguldījumu atbalsts” ir atbalsts, lai finansētu pamatlīdzekļus, jo īpaši, lai segtu kapitāla izmaksu finansējuma deficītu”. Tāpēc visas izmaksas, ko sedz no 2. pasākuma, ir ieguldījumu izmaksas. Tāpēc 2. aizdevums ir nelikumīgs ieguldījumu atbalsts, ko piešķīra līdz 2014. gada 4. aprīlim, un tā saderība ir jāvērtē saskaņā ar 2005. gada Aviācijas pamatnostādnēm.

(259)

Kā paskaidrots 3.3. iedaļā, pārbaudāmo 3. pasākumu īstenoja, lai piešķirtu FN GmbH pārejas finansējumu lidostas nekustamā īpašuma (615 hektāri zemes un 650 dažādas ēkas, lai pārveidotu lidostu par civilu lidostu) iegādes izmaksu segšanai. Kā noteikts 2002. gada 14. marta aizdevuma līguma preambulas 3. punktā un 1. pantā, pārejas finansējumu piešķīra ar bezprocentu aizdevumu vienīgi, lai finansētu ieguldījumu izmaksas, kas nepieciešamas, lai pabeigtu EuZZLG (skatīt 21. apsvērumu).

(260)

Tāpēc šis pārejas finansējums ir nelikumīgs ieguldījumu atbalsts, ko piešķīra līdz 2014. gada 4. aprīlim, un tā saderība ir jāvērtē saskaņā ar 2005. gada Aviācijas pamatnostādnēm.

(261)

Kā paskaidrots iepriekš, Komisija uzskata, ka 1. pasākuma 4. aizdevums, 2. pasākums un 3. pasākums ir ieguldījumu valsts atbalsts, savukārt 1. pasākuma 1. un, iespējams, 2. pagarinājums ir uzskatāms par darbības atbalstu.

(262)

Saskaņā ar 2005. gada pamatnostādņu 61. punktu Komisijai ir jāpārbauda, vai:

(263)

Papildus prasībai, saskaņā ar kuru jāizpilda konkrēti saderības kritēriji, kas izklāstīti 2005. gada Aviācijas pamatnostādnēs, lidostām paredzētajam valsts atbalstam – kā jebkuram citam valsts atbalsta pasākumam – jābūt nepieciešamam un samērīgam ar sasniedzamo likumīgo mērķi, lai to varētu atzīt par saderīgu atbalstu (77).

(264)

Pārbaudāmā ieguldījumu atbalsta mērķis bija finansēt bijušās Lielbritānijas militārās bāzes Vēzē pārveidi par civilo lidostu un ievērojami attīstīt lidostu. Šie pasākumi būtiski veicināja reģiona attīstību un jaunu darba vietu izveidi reģionā, kura ekonomiku ietekmēja Lielbritānijas militārās bāzes slēgšana. Kā norāda Vācija, pēc Lielbritānijas militārās bāzes slēgšanas aptuveni 6 300 cilvēku devās prom no šā reģiona, tāpēc tika zaudēts 400 civilo darba vietu, kas bija tieši saistītas ar militārās bāzes darbību, un aptuveni 80 uzņēmumi zaudēja aptuveni EUR 102 miljonus ieņēmumos. Turklāt pēc tam, kad devās prom Lielbritānijas karaspēks, tika pamestas 1 600 dzīvojamās vienības, kas ir vairāk nekā 30 % kopējā mājokļu fonda tikai Vēzes kopienā vienā.

(265)

Komisija norāda, ka saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, izveidojot un attīstot civilo lidostu, tika izveidots vairāk nekā 1 200 darba vietu Klēves apgabalā un lidostas uzņēmējdarbības parka telpās sapulcējās pakalpojumu uzņēmumi.

(266)

Kā norāda Vācija, Komisija jau ir zināmā mērā atzinusi šā projekta devumu reģiona ekonomikas attīstībā – un tādējādi ekonomikas kohēzijā, kas ir svarīgs Savienības mērķis. Komisija patiesi ir piešķīrusi struktūrfondu līdzekļus Nīderheinas-Vēzes lidostai saskaņā ar Konver II – programmu, kas bija paredzēta vienīgi tam, lai finansētu bijušo militāro telpu pārveidi Klēvē.

(267)

Pārbaudāmie ieguldījumu atbalsta pasākumi arī uzlaboja piekļuvi teritorijai. Patiesi, Nīderheinas-Vēzes lidostai tuvākās lidostas ir Diseldorfa (76 km jeb 51 minūšu attālumā, ceļojot pa sauszemi) un Eindhovena Nīderlandē (88 km jeb 1 stundas 12 minūšu attālumā, ceļojot pa sauszemi) (78).

(268)

Satiksme Diseldorfas un Eindhovenas lidostā pastāvīgi palielinājās 2003. gadā: satiksme Diseldorfā palielinājās no 14,3 miljoniem pasažieru 2003. gadā līdz aptuveni 21 miljonam 2013. gadā, savukārt Eindhovenas lidostā satiksme palielinājās no 0,4 miljoniem 2003. gadā līdz 3,4 miljoniem 2013. gadā. Šajā laikposmā pastāvīgo pieaugumu ietekmēja vienīgi pašu pārslodzes problēmas un jaudas ierobežojumi (jo īpaši nepietiekamais brīvo laika intervālu skaits Diseldorfā). Diseldorfas lidostas jauda sasniedza 22 miljonu pasažieru ierobežojumu 2013. gadā, bet Eindhovenas lidosta varēja apkalpot tikai 2,5 miljonus pasažieru 2012. gadā. Kaut arī Nīderheinas-Vēzes lidostā satiksme palielinājās, Komisija secina, ka kopš 2012. gada ir sākti vai pabeigti paplašināšanas darbi, lai palielinātu abu lidostu jaudu (79).

(269)

Tāpēc Komisija secina, ka ieguldījumi Nīderheinas-Vēzes lidostā nav pašreizējās neienesīgās infrastruktūras dublēšana. Tieši pretēji, Nīderheinas-Vēzes lidostai ir bijusi svarīga nozīme Diseldorfas atslogošanā, neierobežojot plānus paplašināt Diseldorfas un Eindhovenas lidostu. Neīstenojot izvērtējamo projektu, pastāvētu risks, ka reģions netiktu pietiekami apkalpots.

(270)

Tāpēc Komisija var secināt, ka infrastruktūras būvniecība un darbība atbilst precīzi definētam kopīgu interešu mērķim, proti, attīstīt reģiona ekonomiku un uzlabot piekļuvi reģionam.

(271)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju plānotā Nīderheinas-Vēzes lidostas modernizācija bija nepieciešama, lai pabeigtu bijušās militārās bāzes pārveidi par civilo aviācijas lidostu. Lai sāktu civilos lidojumus, bija jāveic manevrēšanas ceļu un peronu būvniecība un modernizācija.

(272)

Kā apgalvo Vācija, infrastruktūras projektu īstenoja tikai tik lielā apmērā, cik tas bija nepieciešams, lai sasniegtu noteiktos mērķus: kaut arī infrastruktūru būvēja ne vairāk kā 3,5 miljonu pasažieru lielai satiksmei, 1. tabulā minētā satiksmes statistika liecina, ka līdz 2010. gadam satiksme pastāvīgi palielinājās, sasniedzot 2,9 miljonus pasažieru, kas bija augstākais rādītājs, pirms tā atkal samazinājās līdz 2,2 miljoniem 2012. gadā. Tas nozīmē, ka plānotā satiksme lielā mērā bija atbilstoša faktiskajai satiksmei un projekts nav nesamērīgi liels vai sīki izstrādāts.

(273)

Tāpēc Komisija var secināt, ka attiecīgā infrastruktūra ir vajadzīga un samērīga ar noteiktajiem mērķiem.

(274)

Kā paskaidrots iepriekš, Nīderheinas-Vēzes lidosta 2010. gadā sasniedza pasažieru skaitu (2,9 miljoni pasažieru), kas bija tuvs maksimālajai lidostas jaudai (3,5 miljoni pasažieru). Šādu satiksmi sasniedza vien sešos darbības gados, kas ir daudz ātrāk nekā citas Vācijas lidostas, kuras piemēro to pašu ZIP stratēģiju (piemēram, Kaseles vai Hānas lidosta). Nīderheinas-Vēzes lidostas vērā ņemamo izaugsmi veicina lidostas lielā nozīme Diseldorfas un Eindhovenas lidostas atslogošanā, kā arī iedzīvotāju blīvums aptvēruma teritorijā (vairāk nekā 35 miljoni iedzīvotāju).

(275)

Pamatojoties uz iepriekš minētajiem pasažieru skaita rādītājiem, vidējā termiņā Nīderheinas-Vēzes lidostas attīstības projekts sniedza labas izmantošanas perspektīvas, jo īpaši attiecībā uz sākotnējo militāro infrastruktūru lidostā, ko sākotnējie ieguldījumi palīdzēja pārvērst par civilu platformu.

(276)

Komisija secina, ka pastāvošā civilā infrastruktūra vienmēr ir bijusi pieejama visiem potenciālajiem lietotājiem bez diskriminācijas.

(277)

Kad 2002. gada 15. oktobrī piešķīra atbalstu, Nīderheinas-Vēzes lidosta apkalpoja mazāk nekā vienu miljonu pasažieru, tāpēc saskaņā ar 2005. gada Aviācijas pamatnostādnēm kvalificējās kā maza reģionālā lidosta (D kategorija) (80).

(278)

Nīderheinas-Vēzes lidostas aptvēruma teritorija ir Vācijas rietumu reģioni un Nīderlandes austrumu reģioni. Kā norādīts iepriekš, Nīderheinas-Vēzes lidosta nav būtiski kaitējusi konkurencei aptvēruma teritorijā, tas ir, Diseldorfas un Eindhovenas lidostā, kas saskārās ar lielām pārslodzes problēmām un nepietiekamu skaitu brīvo laika intervālu (skatīt 268. apsvērumu).

(279)

Turklāt atšķirībā no abiem konkurentiem Nīderheinas-Vēzes lidostai nav ne savienojuma ar vilcienu, ne autoceļu sistēmu.

(280)

Turklāt Komisija norāda, ka darījumu braucienu segments aizņem 40 % tirgus Diseldorfas lidostā, bet tikai 7 % Nīderheinas-Vēzes lidostā.

(281)

Attiecībā uz Eindhovenas lidostu Komisija secina, ka no tās veic gan civilos, gan militāros lidojumus un infrastruktūras izmaksu finansējumu nodrošina gan civilās lidostas administratori, gan Nīderlandes militārais dienests. Eindhovenas lidosta 2010. un 2011. gadā maksāja aptuveni EUR 1 miljonu gadā, lai kompensētu Nīderlandes militārajam dienestam galvenokārt infrastruktūras uzturēšanas, drošības, gaisa kontroles izmaksas, taču tai nebija jāsedz sākotnējās izmaksas, kādas bija jāsedz (daļēji) Nīderheinas-Vēzes lidostai.

(282)

Turklāt kopējā projekta atbalsta intensitāte (skatīt turpmāko iedaļu par atbalsta nepieciešamību un samērīgumu) nepārsniedz projekta finansējuma deficītu. Lidostas ekspluatanta akcionāri finansēs vairāk nekā 50 % ieguldījumu izmaksu.

(283)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija var secināt, ka ietekme uz tirdzniecības attīstību nav pretrunā kopīgām interesēm.

(284)

Komisijai jānosaka, vai FN GmbH piešķirtais valsts atbalsts ir mainījis saņēmēja uzņēmuma rīcību tādējādi, ka tas veic darbības, ar kurām tiek veicināta vispārējas nozīmes mērķa sasniegšana un kuras tas i) neveiktu atbalsta nepiešķiršanas gadījumā vai ii) veiktu ierobežotā vai atšķirīgā veidā. Turklāt atbalsts tiek uzskatīts par samērīgu tikai tad, ja tādu pašu rezultātu nevarētu sasniegt ar mazāku atbalstu un mazākiem kropļojumiem. Tas nozīmē, ka atbalsta summai un intensitātei jābūt ierobežotai līdz minimumam, kas nepieciešams, lai atbalstāmā darbība varētu notikt.

(285)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju atbalsts bija nepieciešams, jo lidostas attīstība būtu pakļauta riskam, ņemot vērā FN GmbH grūto finansiālo situāciju laikā, kad piešķīra atbalstu. Vācija arī piebilst, ka tad, ja projektu īstenotu tieši valsts iestādes, šīm iestādēm būtu jāsedz būvniecības izmaksas, kā arī sākotnējie ar darbību saistītie zaudējumi. Komisija piekrīt šim viedoklim un norāda, ka publisko atbalstu piešķīra laikā, kad FN GmbH privātie akcionāri veica ļoti būtiskus ieguldījumus infrastruktūrā projekta sākotnējā posmā (EUR [20–60] miljoni 2002.–2003. gadā), vienlaikus sedzot sākotnējos ar darbību saistītos lidostas zaudējumus. Ir apšaubāmi, ka tādas vietējās pašvaldības ar ierobežotiem finanšu līdzekļiem kā Klēves apgabals un Vēzes komūna varētu pašas segt šāda liela mēroga projekta radīto finanšu slogu, vienlaikus sasniedzot tādu pašu rezultātu kā ar ierobežotu privātās iniciatīvas atbalstu. Ņemot vērā to, ka projekts ir riskants, jo tajā iesaistīta viena no retajām privātajām lidostām Eiropā, ierobežots valsts atbalsts šķiet pamatots tā sākotnējā posmā.

(286)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju bez atbalsta ieguldījumus nebūtu iespējams veikt tādā apjomā kā ar 1., 2. un 3. pasākumu. Kā pareizi norādīja Vācija, varēja veikt tikai ierobežotus ieguldījumus, piemēram, skrejceļa paplašināšanā. Dažus ieguldījumus nāktos atlikt uz ievērojamu laiku, tādējādi būtiski apgrūtinot lidostas darbību vai izraisot situāciju, kad lidosta nespēj apmierināt aptvēruma teritorijā esošo aviokompāniju un pasažieru plānoto pieprasījumu. Tāpēc var secināt, ka 1., 2. un 3. atbalsta pasākumam ir stimulējoša ietekme, jo tie ļāva atbalsta saņēmējam veikt ieguldījumus.

(287)

Attiecībā uz 2. pasākuma samērīguma novērtējumu lidostai piešķirtā publiskā finansējuma faktiskā summa bija EUR [2–5] miljoni. Kā paskaidrots 46. apsvērumā, šis atbalsts finansēja 50 % attiecināmo izdevumu saskaņā ar 1993. gada rīkojumu. Pārējo summu (EUR [2–5] miljoni) finansēja FN GmbH. Tādējādi atbalsta intensitāte ir 50 %.

(288)

Tā kā 2005. gada Aviācijas pamatnostādnes nesniedz atbildi uz jautājumu par atbalsta intensitāti, maksimālā pieļaujamā atbalsta summa ir jāierobežo līdz nepieciešamajam minimumam. Komisija norāda, ka ieguldījumus, ko atbalstīja ar 2. pasākumu, finansēja saskaņā ar pari passu noteikumiem. Tāpēc šajā gadījumā atbalsta intensitāte 50 % šķiet pamatota.

(289)

Attiecībā uz 1. pasākuma 4. aizdevuma un 3. pasākuma samērīgumu Komisija norāda, ka aizdevums ar zemu procenta likmi vai bezprocentu aizdevums ir mazāk kropļojošs pasākums nekā tieša dotācija. Turklāt, tā kā valsts iestādes pilnīgi nodrošināja aizdevumus, to finansiālā iesaistīšanās bija ļoti ierobežota. Attiecībā uz atteikuma atmaksāt pusi pārejas finansējuma saderīgumu Komisija piekrīt Vācijai, ka nosacījums izveidot 350 darba vietu ir stimuls lidostas privātajiem īpašniekiem būvēt un attīstīt lidostas infrastruktūru. Komisija norāda, ka šis stimuls darbojās, jo atteikuma laikā (2004. gadā), ilgi pirms līguma darbības termiņa beigām (2007. gada beigās), bija izveidotas 445 darba vietas.

(290)

Ņemot vērā iepriekš minēto izvērtējumu, Komisija secina, ka 1. (4. aizdevums), 2. un 3. pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu, pamatojoties uz LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

(291)

2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 5.1.2. iedaļā ir noteikti kritēriji, kurus Komisija piemēros, izvērtējot darbības atbalsta saderīgumu ar iekšējo tirgu saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Proti, saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 172. punktu Komisija piemēros šos kritērijus visos gadījumos, kad ir piešķirts darbības atbalsts lidostai, tostarp attiecībā uz izskatīšanā esošiem paziņojumiem un nelikumīgu nepaziņotu atbalstu, pat ja atbalsts piešķirts līdz 2014. gada 4. aprīlim, tas ir, pirms stājās spēkā 2014. gada Aviācijas pamatnostādnes. Saderīguma kritēriji darbības atbalstam, ko var piešķirt 10 gadus ilgā pārejas periodā, kas sākas 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu publicēšanas dienā, ir šādi:

(292)

Pieņemot, ka darbības atbalstu, ko ietvēra 1. pasākuma 1. pagarinājums un, iespējams, 2. pagarinājums, pilnīgi piešķīra, pirms stājās spēkā 2014. gada Aviācijas pamatnostādnes, šos saderīguma kritērijus piemēro, ņemot vērā 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 137. punktā izklāstītos apsvērumus (proti, dažus nosacījumus nepiemēro).

(293)

Pārbaudāmā valsts atbalsta mērķis bija uzturēt Nīderheinas-Vēzes lidostas darbību noteiktā līmenī.

(294)

Saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 113. punktu lidostām piešķirts darbības atbalsts palīdzēs kopīgu interešu mērķu sasniegšanai, ja tas palielina Savienības iedzīvotāju mobilitāti un savienojumus starp reģioniem, ir vērsts uz satiksmes pārslodzes novēršanu lidostās, kas ir svarīgākie Eiropas Savienības transporta mezgli, vai veicina reģionālo attīstību.

(295)

Kā secināts 270. apsvērumā, Nīderheinas-Vēzes lidostas būvniecība un darbība atbilst precīzi definētiem kopīgu interešu mērķiem, proti, attīstīt reģiona ekonomiku un uzlabot piekļuvi reģionam.

(296)

Saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 116. punktu un turpmākajiem punktiem darbības atbalsts lidostām tiks uzskatīts par nepieciešamu, ja tas veicina būtiskus uzlabojumus, ko nevarētu nodrošināt pats tirgus. Pamatnostādnēs arī norādīts, ka parasti mazu lidostu vajadzība pēc publiska finansējuma darbības izmaksu segšanai būs salīdzinoši lielāka augstu pastāvīgo izmaksu dēļ un lidostas, kurās pasažieru skaits ir no 200 000 līdz 700 000 pasažieriem gadā, var nebūt spējīgas lielā mērā segt savas kapitāla izmaksas.

(297)

Kopš 2003. gadā sāka darboties jaunais terminālis, pasažieru skaits gadā Nīderheinas-Vēzes lidostā sasniedza 207 992 200 3. gadā, 796 745 200 4. gadā un 591 744 200 5. gadā (skatīt 1. tabulu). Komisija secina, ka šajā sākuma posmā pasažieru plūsma ir bijusi ļoti atšķirīga, jo īpaši laikposmā no 2004. gada līdz 2005. gadam, kad tā samazinājās par 34 %. Tāpēc Komisija uzskata, ka pēdējos trīs gados vidējā pasažieru plūsma ir bijusi no 200 000 līdz 700 000 pasažieru. Vienlaikus Komisija arī norāda, ka FN GmbH vienmēr cieta zaudējumus (skatīt 5. tabulu) un pat nevarēja segt savas darbības izmaksas (koriģētais EBITDA ir negatīvs 2004. un 2005. gadā), kas 2014. gada Aviācijas pamatnostādnēs ir atzīts par raksturīgu šāda izmēra lidostām.

(298)

Tāpēc Komisija uzskata, ka darbības atbalsts, ko piešķīra Nīderheinas-Vēzes lidostai, ir nepieciešams.

(299)

Saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 120. punktu darbības atbalstam ir jābūt piemērotam politikas instrumentam, lai sasniegtu paredzēto mērķi vai atrisinātu problēmu. Tā kā Nīderheinas-Vēzes lidosta cieš zaudējumus darbības līmenī, vienīgais piemērotais instruments ir darbības atbalsts, kas ļauj lidostai turpināt darbību, nodrošinot Nīderheinas reģiona savienojamību. Citi instrumenti, piemēram, ieguldījumu atbalsts vai tiesiskā regulējuma pasākumi, nešķiet piemēroti, lai risinātu Nīderheinas-Vēzes lidostas finansiālās problēmas darbības līmenī. Tāpēc Komisija uzskata, ka darbības atbalsts, ko piešķīra Nīderheinas-Vēzes lidostai, ir piemērots instruments.

(300)

Saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 124. punktu darbības atbalstam ir stimulējoša ietekme, ja ir ticams, ka bez darbības atbalsta un ņemot vērā iespējamo ieguldījumu atbalstu un pasažieru plūsmas apjomu, saimnieciskās darbības apmērs attiecīgajā lidostā tiktu būtiski samazināts.

(301)

Nīderheinas-Vēzes lidosta saņēma ieguldījumu atbalstu jauna termināļa būvniecībai un jaunu drošības un drošuma prasību īstenošanai. Tas ļāva lidostai apmierināt Nīderheinas reģiona savienojamības un transporta vajadzības, kas izpaudās kā pasažieru skaita pieaugums pēdējos gados. Kaut arī pasažieru skaits pieaug, lidosta nespēj segt savas darbības izmaksas. Bez darbības valsts atbalsta lidosta nevarētu uzturēt pašreizējo satiksmes un ieguldījumu apmēru un tās saimnieciskā darbība samazinātos. Tomēr atbalsts nepārsniedza apmēru, kas nepieciešams, lai segtu darbības izmaksas, tādējādi atbalsta apmērs ir ierobežots līdz nepieciešamajam minimumam.

(302)

Tāpēc Komisija uzskata, ka darbības atbalstam Nīderheinas-Vēzes lidostai ir stimulējoša ietekme un tas ir samērīgs.

(303)

Saskaņā ar 2014. gada Aviācijas pamatnostādņu 131. punktu, izvērtējot lidostas darbības atbalsta saderību, Komisija ņems vērā konkurences kropļojumus un ietekmi uz tirdzniecību. Iespējama norāde uz konkurences kropļojumiem vai ietekmi uz tirdzniecību var būt tas, ka lidosta atrodas citas tādas lidostas aptvēruma teritorijā, kuras jauda nav pilnīgi izmantota.

(304)

Kā minēts 276. apsvērumā, Komisija jau ir secinājusi, ka ietekme uz tirdzniecības attīstību nav pretrunā kopīgām interesēm.

(305)

Visi pasākumi, uz kuriem attiecas izmeklēšana un kuri kvalificējas kā valsts atbalsts, ir saderīgi ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Šis secinājums nekādi neietekmē novērtējumu, ko Komisija varētu veikt nākotnē attiecībā uz citiem valsts atbalsta noteikumiem, kurus valsts iestādes varētu īstenot par labu FN GmbH.

(306)

Vācija 2014. gada 18. jūnija vēstulē piekrita, ka šo lēmumu pieņem angļu valodā. Tāpēc autentisks ir tikai teksts angļu valodā,

15.10.2015   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 269/47

(1)

Beļģija 2012. gada 11. maijā paziņoja Komisijai par uzņēmuma Val Saint-Lambert SA (turpmāk – “VSL”) glābšanas atbalstu atvieglotu nosacījumu aizdevuma veidā EUR 1 miljona apmērā. Konstatējot, ka glābšanas atbalsta daļa EUR 400 000 apmērā jau bija piešķirta 2012. gada 3. aprīlī, Komisija reģistrēja šo lietu nepaziņoto atbalstu reģistrā. Šis atbalsts palika nepaziņots, un par to arī vēlāk netika saņemts neviens paziņojums.

(2)

Beļģijas iestādes 2012. gada 3. oktobrī paziņoja par pārstrukturēšanas atbalstu uzņēmumam VSL. Šis atbalsts ir EUR 1 miljona aizdevuma termiņa pagarinājums par 10 gadiem.

(3)

Komisija ar 2013. gada 1. februāra vēstuli paziņoja Beļģijai savu lēmumu sākt Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – “LESD”) 108. panta 2. punktā noteikto procedūru attiecībā uz abiem iepriekš minētajiem atbalstiem un citiem uzņēmumam VSL piešķirtajiem pasākumiem.

(4)

Komisijas lēmums par procedūras sākšanu ir publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2) (turpmāk – “lēmums par procedūras sākšanu”). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par konkrēto atbalstu un pasākumiem.

(5)

Komisija no trešām personām nav saņēmusi piezīmes par šo jautājumu.

(6)

Beļģija 2013. gada 21. martā iesniedza savas piezīmes par lēmumu par procedūras sākšanu.

(7)

Beļģijas iestādes ar 2013. gada 14. novembra vēstuli informēja Komisiju, ka tās vēlas atsaukt paziņojumu par pārstrukturēšanas atbalstu. Tāpēc attiecīgais pasākums šajā lēmumā nav izvērtēts.

(8)

Komisija ar 2013. gada 17. oktobra un 14. novembra, kā arī 2013. gada 10. decembra vēstulēm Beļģijas iestādēm prasīja sniegt papildu informāciju. Beļģijas iestādes atbildēja ar 2013. gada 12. decembra un 11. decembra vēstulēm. Iestādes prasīja piešķirt papildu laiku, lai atbildētu uz 2013. gada 14. novembra informācijas pieprasījumu. Papildu laiku piešķīra ar 2013. gada 19. decembra vēstuli. Beļģijas iestāžu atbilde visbeidzot tika saņemta 2014. gada 6. janvārī. Komisija 2014. gada 7. februārī nosūtīja jaunu informācijas pieprasījumu. Beļģijas iestādes un Valonijas Pārvaldības un līdzdalības sabiedrības (turpmāk – “SOGEPA”) advokāts atbildēja attiecīgi 2014. gada 25. un 27. februārī. Beļģijas iestādēm 2014. gada 11. aprīlī tika nosūtīts jauns informācijas pieprasījums. Ar 2014. gada 30. aprīļa vēstuli Komisija Beļģijas iestādēm noteikto termiņu pagarināja līdz 2014. gada 23. maijam. Komisija noteiktajā datumā saņēma iestāžu atbildi.

(9)

Beļģijas iestādes ar 2014. gada 18. jūnija vēstuli atļāva Komisijai pieņemt un paziņot šo lēmumu tikai franču valodā.

(10)

Uzņēmums VSL ražo augstas kvalitātes vai luksusa kristāla priekšmetus. Tas atrodas Serēnā, Valonijā, tajā strādā 52 cilvēki, un tā gada apgrozījums ir aptuveni EUR 2 miljoni. Uzņēmuma ražojumiem ir laba reputācija, taču tā darbības vēsturē ir bijuši vairāki maksātnespējas gadījumi. Konkrēti, 2002. gadā sabiedrība SA Cristallerie du Val Saint-Lambert kļuva maksātnespējīga, un tās darbību pārņēma 2002. gada 19. decembrī izveidotā sabiedrība SA La cristallerie du Val Saint-Lambert (turpmāk – “CVSL”). Vēlāk Lježas komerctiesa ar 2008. gada 11. augusta spriedumu pasludināja CVSL maksātnespēju. Uzņēmuma darbību pārņēma divi privāti akcionāri: Châteaux Finances Corporation (turpmāk – “CFC”) – pārvaldītājsabiedrība, kurai pieder vairākas nekustamo īpašumu sabiedrības un ar vīna un gastronomijas nozari saistītas sabiedrības, un Société de Promotion d'Espaces Commerciaux et Industriels (turpmāk – “SPECI”) – uzņēmums, kas nodarbojas ar nekustamo īpašumu pārvaldību un attīstību.

(11)

Sākotnēji CFC un SPECI piederēja attiecīgi 70 % un 30 % VSL akciju. CFC un Valonijas reģions 2011. gada martā veica kapitāla palielināšanu, kurā SPECI nepiedalījās. Pašlaik 76 % VSL akciju pieder CFC, 17 % – Valonijas reģionam un 7 % – SPECI.

(12)

Kopš 2013. gada 14. oktobraVSL atkal ir maksātnespējas procesā.

(13)

VSL gūst labumu no ekskluzīvas licences attiecībā uz VSL preču zīmju, rasējumu un paraugu izmantošanu. Šo licenci uzņēmumam 2009. gada janvārī piešķīra Valonijas reģions, kas ir pašreizējais preču zīmju īpašnieks. Pirms tam līdz 2005. gada oktobrim VSL preču zīmes piederēja Compagnie financière du Val (turpmāk “CFV”), kas ir pēctece Val Saint-Lambert preču zīmju pārvaldījuma sabiedrībai, kura 100 % pieder SOGEPA (kas savukārt 100 % pieder Valonijas reģionam).

(14)

Ar 2005. gada 5. oktobra nodošanas līgumu CFV nodeva preču zīmju izmantošanas tiesības CVSL mātesuzņēmumam SA Interagora par EUR 500 000–800 000] (3). 2008. gada 11. augustā sabiedrība SA Interagora, kas bija kļuvusi par SA Val Saint-Lambert International (turpmāk – “VSLI”), kļuva maksātnespējīga un nesamaksāja CFV maksājuma starpību EUR 280 000 apmērā. Valonijas reģions izmantoja pirmpirkuma tiesības un 2008. gadā ieguva īpašumā preču zīmes par EUR [700 000–1 000 000].

(15)

Atbalsts VSL glābšanai ir EUR 1 miljona aizdevums ar atvieglotiem nosacījumiem, kuru 2012. gada 3. aprīlī piešķīra Valonijas reģions, ko pārstāvēja SOGEPA (SOGEPA rīkojas reģiona vārdā visos pasākumos, kas ietver SOGEPA intervenci); aizdevumu piešķīra uz sešu mēnešu laikposmu ar procentu likmi 3,07 % (bāzes likme – 2,07 + 100 punkti). Likmi vēlāk palielināja par rezervi 100 bāzes punktu apmērā kā izmaksu atlīdzību SOGEPA, proti, līdz 4,07 %. Daļu no EUR 1 miljona aizdevuma, proti, EUR 400 000, piešķīra kredītlīguma noslēgšanas dienā 2012. gada 3. aprīlī, nedarot to zināmu Komisijai saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu. Pārējo aizdevuma daļu, proti, EUR 600 000, piešķīra vēlākā datumā, kas Komisijai netika darīts zināms. Tomēr Komisija uzskata, ka tika piešķirta visa aizdevuma summa, proti, EUR 1 miljons, jo tā ir ierakstīta Lježas komerctiesai adresētajā prasījumā saistībā ar VSL maksātnespēju, ko minētā tiesa pasludināja 2013. gada 14. oktobrī.

(16)

Beļģijas iestādes 2012. gada 3. oktobrī paziņoja par pārstrukturēšanas atbalstu. Šis atbalsts ir EUR 1 miljona aizdevuma (1. pasākums) termiņa pagarinājums par 10 gadiem. Tomēr Beļģijas iestādes ar 2013. gada 14. novembra vēstuli informēja Komisiju, ka tās ir atsaukušas paziņojumu par pārstrukturēšanas atbalstu. Beļģijas iestādes 2013. gada 12. decembra vēstulē apstiprināja, ka šāds atbalsts nav izmantots. Tāpēc attiecīgais atbalsts šajā lēmumā nav izvērtēts.

(17)

Pirms iepriekš minētā glābšanas atbalsta (1. pasākums) Valonijas reģions, ko pārstāvēja SOGEPA un citas reģionam piederošas publiskas struktūras, kuras rīkojās tā vārdā, piemēram, CFV, laikposmā no 2008. gada līdz 2011. gadam VSL labā veica šādus sešus intervences pasākumus: EUR 150 000 nodrošinājums (3. pasākums), Val Saint-Lambert preču zīmju izmantošana un nodošana (4. pasākums), aizdevums EUR 1,5 miljonu apmērā (5. pasākums), kapitāla palielināšana par EUR 1,5 miljoniem (6. pasākums), ierobežota apjoma atbalsts (7. pasākums) un finansējums piesārņojuma mazināšanas darbiem projekta Cristal Park ietvaros (8. pasākums).

(18)

Lježas komerctiesa 2008. gada 11. augustā atzina sabiedrības CVSL, kura ekspluatēja kristāla izstrādājumu ražotni pirms VSL, maksātnespēju. Lai, neraugoties uz maksātnespēju, nodrošinātu ražotnes darbības nepārtrauktību nolūkā atrast pārņēmēju, Valonijas reģions ar 2008. gada 28. augusta lēmumu norīkoja SOGEPA izsniegt CVSL maksātnespējas administratoriem EUR 150 000 nodrošinājumu attiecībā uz bankas ING EUR 300 000 aizdevumu. Šo nodrošinājumu CVSL administratoriem piešķīra bez atlīdzības 2008. gada 24. septembrī.

(19)

Ir norādīts, ka VSL preču zīmes līdz 2005. gada oktobrim piederēja CFV.

(20)

Ar 2005. gada 5. oktobra nodošanas līgumu CFV nodeva preču zīmju izmantošanas tiesības CVSL mātesuzņēmumam SA Interagora par EUR [500 000–800 000]. Bija paredzēts EUR 700 000 maksājumu izpildīt, samaksājot daļu EUR [100 000–500 000] apmērā un veicot desmit ikgadējus maksājumus EUR [10 000–50 000] apmērā. Ar minētā līguma 7. pantu Valonijas reģionam tika piešķirtas pirmpirkuma tiesības gadījumā, ja līdz 2010. gada 5. oktobrimSA Interagora vai tā tiesību pārņēmēji paredzētu nodot preču zīmes, dizainparaugus un citus priekšmetus.

(21)

2008. gada 11. augustā sabiedrība SA Interagora, kas bija kļuvusi par VSLI, piedzīvoja maksātnespēju un nesamaksāja CFV atlikušo maksājumu EUR 280 000 apmērā.

(22)

2008. gada 1. oktobrīCVSL maksātnespējas administratori parakstīja vienošanās protokolu ar CFC un SPECI (CVSL darbības pārņēmējiem), kas ietvēra arī Val Saint-Lambert preču zīmju atpirkšanu no VSLI par EUR [700 000–1 000 000]. Tāpēc Valonijas reģions izmantoja savas pirmpirkuma tiesības (2005. gada 5. oktobra līguma 7. pants) par tādu pašu cenu un par to informēja administratorus 2008. gada 7. novembrī. Reģions 2009. gada 29. janvāra līgumā, kas noslēgts starp CFV un VSL, izvirzīja šādus nosacījumus:

(23)

Beļģijas iestādes savos apsvērumos informēja Komisiju, ka, noslēdzot 2012. gada 28. februārī sākto juridiskās pārstrukturēšanas procedūru (4), nesamaksātais atlikums bija vairs tikai EUR 61 250, nevis EUR 280 000, jo juridiskās pārstrukturēšanas procedūrā tika pieņemts lēmums summu samazināt par EUR 43 750, kā arī pirms procedūras piemērošanas tika atmaksāti EUR 105 000.

(24)

2009. gada 31. augustā Valonijas reģions, ko pārstāvēja SOGEPA, piešķīra VSL aizdevumu EUR 1,5 miljonu apmērā ar procentu likmi 4,7 % uz 7 gadiem, lai uzņēmums varētu iegādāties jaunas krāsnis. Šā aizdevuma nodrošinājums bija 1. pakāpes hipotēka uz VSL nekustamajiem īpašumiem, kuru vērtība saskaņā ar Beļģijas iestāžu sniegto informāciju, iespējams, bija lielāka par aizdevuma summu.

(25)

Valonijas reģions 2011. gada 17. martā nolēma veikt kapitāla ieguldījumu VSL EUR 1,5 miljonu apmērā jaunas krāsns iegādei. Laikposmā no 2009. gada 25. maija līdz 2011. gada 29. martamCFC (VSL vairākuma akcionārs) minētajā sabiedrībā ieguldīja prasījuma tiesības kopā EUR 5,2 miljonu apmērā.

(26)

Laikposmā no 2010. gada februāra līdz 2012. gada novembrim VSL saņēma EUR 197 503, ko piešķīra ar vairākiem ierobežota apjoma atbalsta pasākumiem. SOGEPA2011. gada 25. martā izmaksāja atbalstu Interim Manager EUR 97 785 apmērā. Taču, konstatējot, ka ir pārsniegta Komisijas Regulā (EK) Nr. 1998/2006 (5) paredzētā EUR 200 000 maksimālā robežvērtība, SOGEPA2012. gada 25. septembrī prasīja atmaksāt šo atbalstu ar procentiem.

(27)

Projektā Cristal Park bija paredzēts veikt VSL piederošo nekustamo īpašumu piesārņojuma mazināšanu par valsts līdzekļiem.

(28)

Ar 2012. gada 20. augusta vēstuli SPAQuE (publiska sabiedrība vides kvalitātes atbalstam) VSL nosūtīja nekustamo īpašumu iegādes piedāvājumu ar nosacījumiem par EUR 2 040 000, atskaitot piesārņojuma mazināšanas izmaksas, kas vēl nebija novērtētas. Minēto cenu EUR 2 040 000 apmērā noteica neatkarīgs Cushman & Wakefield eksperts 2012. gada 29. martā, precizējot, ka viņš nav kompetents novērtēt sanācijas izmaksas. Ar 2012. gada 5. septembra vēstuli VSL darīja zināmu SPAQuE piesārņojuma mazināšanas izmaksu summu, ko sabiedrība GEOLYS 2012. gada augustā bija noteikusi EUR 219 470 apmērā. Šajā vēstulē VSL informēja SPAQuE arī par piekrišanu pārdot nekustamos īpašumus par cenu EUR 2 040 000, atskaitot EUR 220 000. Attiecīgos nekustamos īpašumus pārdeva SPAQuE2012. gada 13. decembrī par cenu EUR 2 040 000, atskaitot piesārņojuma mazināšanas izmaksas, kas bija novērtētas EUR 220 000 apmērā, t. i., par EUR 1 820 000. Taču Beļģijas iestāžu nosūtītajā 2011. gada 1. decembra piezīmē piesārņojuma mazināšanas izmaksas bija novērtētas vairāku miljonu euro apmērā.

(29)

Pirms 2012. gada 13. decembra pārdošanas darījuma Serēnas pilsētas dome tās 2012. gada 10. septembra sanāksmē apstiprināja divus iespēju līguma projektus: vienu starp SPAQuE un Serēnas pilsētu un otru – starp Serēnas pilsētu un SPECI. Šajos projektos izklāstīti nosacījumi, ar kādiem sabiedrībai SPAQuE pārdotos nekustamos īpašumus pēc to piesārņojuma mazināšanas nodod tālāk starp minētajiem trīs subjektiem.

(30)

Līdz šim ir īstenots tikai 2012. gada 13. decembra pārdošanas darījums. Darbības, kas paredzētas Serēnas pilsētas domes apstiprinātajos līgumu projektos un iepriekš minētas 28. un 29. apsvērumā, nav īstenotas. Piesārņojuma mazināšanas darbi nav sākti.

(31)

Turklāt 2012. gada 11. decembrīSPAQuE un VSL parakstīja līgumu par Val Saint-Lambert kristāla izstrādājumu ražotnes daļas nodošanu pagaidu lietošanā. Saskaņā ar šo līgumu sabiedrība SPAQuE uz noteiktu laiku un bez atlīdzības nodod VSL lietošanā dažas ēkas, par kuru īpašnieci tā ir kļuvusi (sk. 27. apsvērumu). Savukārt VSL apņemas sadarboties ar SPAQuE, lai nodotu visu svarīgo informāciju, kas vajadzīga atjaunošanas un piesārņojuma mazināšanas darbu veikšanai ražotnē.

(32)

Komisija uzskatīja, ka visi izmeklētie pasākumi ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē. Komisija apšaubīja 1. pasākuma (glābšanas atbalsts), 3. pasākuma (nodrošinājums bez atlīdzības) un 4. pasākuma (preču zīmju izmantošana un nodošana) atbilstību tirgus ekonomikas privātā ieguldītāja principam. Attiecībā uz 5. pasākumu (aizdevums EUR 1,5 milj. apmērā) Komisija pauda šaubas par to, vai aizdevuma procentu likme nebija atbalsts. Komisija apšaubīja arī 6. pasākuma (kapitāla palielināšana) pari passu raksturu un pasākuma atbilstību tirgus ekonomikas privātā ieguldītāja principam. Attiecībā uz 7. pasākumu, kurā ietilpst ierobežota apjoma pasākumi, Komisija nebija pārliecināta, vai katrs no tiem atbilst iepriekš minētā regulējuma (6) nosacījumiem. Visbeidzot, attiecībā uz 8. pasākumu (nekustamo īpašumu pārdošana un dažu nekustamo īpašumu nodošana bezatlīdzības lietošanā) Komisija apšaubīja, ka zemesgabalu, ko uzņēmums VSL nodeva SPAQuE, pārdošanas cena nav uzskatāma par valsts atbalstu sakarā ar neskaidrībām par piesārņojuma mazināšanas izmaksu novērtējumu. Komisijai radās jautājumi arī par atbalsta klātesamību darījumā, ar kuru SPAQuE nodeva nekustamos īpašumus bezatlīdzības lietošanā uzņēmumam VSL. Attiecībā uz 3. pasākumu Komisija vēlējās noskaidrot arī to, vai starp CVSL un VSL ir bijusi saimnieciskā pēctecība. Visbeidzot, Komisija apšaubīja pasākumu kopuma saderību ar iekšējo tirgu un, konkrētāk, ar Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (7) (turpmāk “glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādnes”) (1., 2. un 3. pasākums).

(33)

Beļģijas iestādes neapstrīd to, ka VSL bija grūtības nonācis uzņēmums kopš 2012. gada 8. februāra – dienas, kad tika iesniegts juridiskās pārstrukturēšanas prasības pieteikums (kas, kā turpmāk redzams, ir norādīts vairāku attiecīgo pasākumu novērtējumā). Tomēr iestādes uzskata, ka uzņēmumu VSL pirms tam nevarēja kvalificēt kā grūtībās nonākušu uzņēmumu, jo, viņuprāt, VSL bija jaunizveidots uzņēmums un saņēma beznosacījumu atbalstu no vairākuma akcionāra, proti, CFC, atbilstoši glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 10. un 11. punktam un Komisijas pieņemtajiem lēmumiem (8).

(34)

Komisija lēmumā par procedūras sākšanu uzskatīja, ka šis aizdevums, kas bez nekāda nodrošinājuma piešķirts grūtībās nonākušam uzņēmumam, varēja būt atbalsts, jo VSL nebūtu varējis saņemt aizdevumu ar šādiem nosacījumiem no privātas bankas.

(35)

Beļģijas iestādes savās piezīmēs neapstrīd to, ka Valonijas reģiona 2012. gada 3. aprīlī piešķirtais EUR 1 miljona aizdevums ar atvieglotiem nosacījumiem ir atbalsts. Taču tās uzskata, ka šis atbalsts ir glābšanas atbalsts saskaņā ar glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 13. punktu, jo uzņēmuma VSL grūtības ir saistītas tikai ar šo uzņēmumu, nav sakarā ar patvaļīgu izmaksu sadalījumu grupas iekšienē un ir pārāk nopietnas, lai tās varētu novērst pati grupa. Iestādes skaidro, ka sabiedrība CFC tās darbības veidu un kapitālieguldījumu daudzveidības dēļ nevarēja VSL piešķirt visus savus līdzekļus. Kopš 2011. saimnieciskā gada beigām CFC likvīdie aktīvi būtiski samazinājās un 2012. gada 19. oktobrī bija tikai EUR 130 000. Beļģijas iestādes arī atgādina, ka, ņemot vērā biežumu, kādā CFC izsniedza avansā līdzekļus VSL (EUR 9,5 milj. kopš VSL nodibināšanas), un VSL pastāvīgi neapmierinošos finanšu rezultātus, CFC vairs nevarēja ar grupas līdzekļu palīdzību atrisināt VSL radušās grūtības.

(36)

Turklāt attiecībā uz “vienreiz un pēdējoreiz” principu, saskaņā ar kuru 1. pasākums būtu pretrunā ar glābšanas un pārstrukturēšanas pamatnostādņu 72. punktu un turpmākajiem punktiem, jo 3., 5., 6. un 7. pasākums ir glābšanas vai pārstrukturēšanas atbalsts, Beļģijas iestādes uzskata gluži pretēji, ka:

(37)

Paziņojums par šo pasākumu tika atsaukts, un Beļģijas iestādes to neīstenoja, tāpēc šis lēmums uz minēto pasākumu neattiecas un Beļģijas iestāžu piezīmes šajā sakarā vairs nav būtiskas.

(38)

Komisija lēmumā par procedūras sākšanu uzsvēra, ka EUR 150 000 nodrošinājums bez atlīdzības tika piešķirts grūtībās nonākušam uzņēmumam. Sabiedrība CVSL tolaik bija maksātnespējīga. Tāpēc šķiet, ka tas rada priekšrocības CVSL, jo neviens privāts uzņēmējdarbības veicējs nebūtu piešķīris šādu nodrošinājumu bez atlīdzības.

(39)

Beļģijas iestādes nav paudušas savu viedokli par to, vai šis pasākums ir kvalificējams kā atbalsts.

(40)

Iestādes turklāt precizēja, ka šis nodrošinājums bija piešķirts administratoriem un nevis maksātnespējīgajai sabiedrībai CVSL. Tās apgalvo, ka starp CVSL un VSL nebija saimnieciskās pēctecības. Iestādes uzskata, ka tās ir pietiekami uzskatāmi pierādījušas to, ka saimnieciskā pēctecība starp CVSL un VSL bija pārtraukta. Tās apgalvo, ka uzņēmumam VSL nodoto aktīvu klāsts bija daudz plašāks un pilnībā atšķirīgs no CVSL īpašumā esošo aktīvu klāsta, tāpēc pēctecības varbūtība ir jāizslēdz.

(41)

Beļģijas iestādes atgādina arī, ka VSL jaunie akcionāri vēlējās CVSL pārņemšanu saistīt ar lielu nekustamo īpašumu un tūrisma projektu, proti, Cristal Park. Tāpēc, viņuprāt, pārņemšanas ekonomiskais pamatojums ir pilnīgi nesaistīts ar kristāla izstrādājumu ražotnes ekspluatāciju, ko veica CVSL un kas bija balstīta tikai uz kristāla ražošanu.

(42)

Komisija lēmumā par procedūras sākšanu norādīja, ka VSL piešķirtās koncesijas atlīdzības mehānisms, kura pamatā ir VSL turpmākie ieņēmumi pirms procentu, nodokļu, nolietojuma un amortizācijas atskaitījumiem, šķiet, rada ekonomisku priekšrocību. Valonijas reģions ar koncesiju ir nodevis aktīvu bez atlīdzības nodrošinājuma, pastāvot iespējai, ka VSL ieņēmumi pirms procentu, nodokļu, nolietojuma un amortizācijas atskaitījumiem var būt negatīvi, kā tas bija iepriekšējos gados, un necerot gūt peļņu koncesijas beigās, izņemot inflācijai (indeksam) pielāgotas summas, kas rastos tikai no sestā gada. Privāts uzņēmējdarbības veicējs, iespējams, būtu izvēlējies atlīdzību ar stabilu un drošu pamatu. Turklāt lēmumā par procedūras sākšanu bija minēts, ka preču zīmju nodošanas nosacījumi varētu saturēt atbalsta elementus.

(43)

Beļģijas iestādes uzskata, ka nav pamatoti atsaukties uz VSL priekšteču sliktajiem rezultātiem (kā to ir darījusi Komisija), lai kritizētu to, kā ir aprēķināta atlīdzība, ko Valonijas reģions saņem apmaiņā pret piešķirto preču zīmju licenci.

(44)

Tās uzskata gluži pretēji, ka atlīdzības par preču zīmju izmantošanu aprēķināšana, pamatojoties uz ieņēmumiem pirms procentu, nodokļu, nolietojuma un amortizācijas atskaitījumiem, nav ekonomiski nepamatota izvēle. Viņuprāt, šī izvēle ir pamatota, ja ieņēmumi pirms procentu, nodokļu, nolietojuma un amortizācijas atskaitījumiem ir viens no grāmatvedības rādītājiem, kas ļauj Valonijas reģiona iestādēm novērtēt komerciālos panākumus saistībā ar to izstrādājumu pārdošanu, kuru preču zīmes tām pieder.

(45)

Beļģijas iestādes nav iesniegušas piezīmes par nosacījumiem attiecībā uz preču zīmju turpmāko pārdošanu VSL.

(46)

Komisija lēmumā par procedūras sākšanu apšaubīja nodrošinājuma kvalitāti. Pamatojoties uz Komisijai iesniegtajiem dokumentiem, noskaidrots, ka hipotēka vismaz daļēji attiecās uz atjaunojamiem VSL nekustamajiem īpašumiem. Taču šo īpašumu faktiskā vērtība nebija zināma, un tā, iespējams, bija negatīva. Tādēļ šķita, ka aizdevumam noteiktā likme 4,7 % apmērā bija pārāk zema. Atkarībā no nodrošinājuma kvalitātes bāzes likmei 1,778 % būtu jāpievieno 400–1 000 bāzes punkti.

(47)

Beļģijas iestādes secināja, ka nodrošinājumu vērtība bija teicama, jo tā aptvēra visu aizdevuma summu. To novērtējuma pamatā ir biroja Marengo 2009. gada janvārī un februārī sagatavots ekspertu vērtējums.

(48)

Komisija lēmumā par procedūras sākšanu konstatējusi, ka lēmums palielināt kapitālu bija pieņemts, pamatojoties uz vienkāršu finanšu plānojumu, nevis uzņēmējdarbības plānu. Plānojumā nav sniegti paskaidrojumi ne par to, kā uzņēmums plāno atveseļoties, ne par atlīdzību, ko tas plāno sniegt kapitāla nodrošinātājam, proti, Valonijas reģionam. Turklāt nešķiet, ka Valonijas reģions un CFC būtu vienādā situācijā un pakļauti tiem pašiem riskiem. Valonijas reģions pirms šī pasākumā nebija VSL akcionārs, un tam nav nekādu ar to saistītu ekonomisku interešu. Turpretī CFC ir VSL akcionārs, un tas ir ieinteresēts, lai uzņēmums atveseļotos vai vismaz samazinātu savus zaudējumus.

(49)

Beļģijas iestādes uzskata, ka šā pasākuma piešķiršanas brīdī VSL nebija nonācis grūtībās, jo vairākuma akcionārs tam pilnībā uzticējās un sniedza finansiālu atbalstu tā meitasuzņēmumam.

(50)

Iestādes pārmet Komisijai, ka tā ir pamatojusies uz ieguldījuma ex post rentabilitāti, lai noteiktu, vai tas ir valsts atbalsts vai nav. Šāda rīcība ir pretrunā ar Eiropas judikatūru.

(51)

Tās apgalvo, ka kapitāla ieguldījums bija maznozīmīgs un notika vienlaicīgi ar CFC veikto ieguldījumu. Turklāt arī tad, ja Valonijas reģions nebija VSL akcionārs, tam bija ekonomiska priekšrocība attiecībā uz kapitāla palielināšanu, jo, kā uzskata iestādes, tas bija ieinteresēts atbalstīt darbību uzņēmuma atveseļošanas un aizdevuma turpmākas atmaksas nolūkā.

(52)

Komisija lēmumā par procedūras sākšanu uzskatīja, ka VSL ir grūtībās no 2009. gada līdz pat šodienai un tāpēc nav varējis saņemt šāda veida atbalstu.

(53)

Beļģijas iestādes uzskata, ka VSL nevar kvalificēt kā grūtībās nonākušu uzņēmumu tāpēc, ka tas ir pirms mazāk nekā trīs gadiem jaunizveidots uzņēmums un līdz juridiskās pārstrukturēšanas procedūras sākumam baudīja vairākuma akcionāra uzticību. Tāpēc šie pasākumi ir de minimis regulas darbības jomā un nav uzskatāmi par atbalstu.

(54)

Komisija lēmumā par procedūras sākšanu uzskatīja, ka SPAQuE bija apņēmusies iegādāties nekustamos īpašumus, nezinot to sanācijas izmaksas.

(55)

Beļģijas iestādes paskaidro, ka attiecībā uz piesārņojuma mazināšanas izmaksām Valonijas tiesību akti ierobežo piesārņotā nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumu apjomu vēsturiska piesārņojuma gadījumā un atkarībā no izmantošanas zonām, kurās ir izvietoti piesārņotie nekustamie īpašumi attiecībā pret telpisko plānojumu. Beļģijas iestādes uzskata, ka pienākums tikt galā ar piesārņojumu būtu attiecināms uz VSL, taču tam var prasīt veikt teritorijas sanāciju tikai, lai to padarītu atbilstošu tam izmantošanas mērķim, kāds ir noteikts zonas, kurā tas atrodas, attīstības plānā, proti, rūpnieciskai izmantošanai. Tāpēc teritorijas piesārņojuma mazināšanas izmaksas ir jānovērtē, lai to pielāgotu tam izmantošanas mērķim, kāds bija spēkā pārdošanas brīdī, proti, šajā gadījumā – rūpnieciskai izmantošanai. Beļģijas iestādes uzskata, ka izmaksas bija novērtētas GEOLYS ziņojumā. Izmaksas pēc tam atskaitīja no pārdošanas cenas.

(56)

Beļģijas iestādes arī skaidro, ka pēc tam, kad SPAQuE būs iegādājusies nekustamos īpašumus, to piesārņojuma mazināšanas darbus ar valsts finansējuma atbalstu veiks valsts iestāde – SPAQuE. Saskaņā ar pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai attīrīšanas darbi, ko valsts iestāde veic vienā vai vairākos tai piederošajos zemesgabalos, nav uzskatāmi par valsts atbalstu.

(57)

Jautājumā par nekustamo īpašumu nodošanu bezatlīdzības lietošanā uzņēmumam VSL Beļģijas iestādes uzskata, ka šis nodošanas darījums attiecas uz privātai akciju sabiedrībai SPECI piederošiem nekustamajiem īpašumiem.

(58)

Komisija nav saņēmusi piezīmes.

(59)

LESD 107. panta 1. punktā noteikts, ka ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(60)

Šis noteikums paredz – lai izmeklētos pasākumus atzītu par valsts atbalstu, tiem: i) jābūt valstiskas izcelsmes, t. i., jābūt finansētiem no valsts līdzekļiem un attiecināmiem uz valsti; ii) jārada ekonomiska priekšrocība to saņēmējam; iii) jābūt selektīviem; un iv) jādraud radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(61)

Beļģija nav apstrīdējusi glābšanas atbalsta (1. pasākums) kvalificēšanu par atbalstu. Komisija lēmumā par procedūras sākšanu to ir ņēmusi vērā. Attiecībā uz 2. pasākumu Beļģija pēc formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas atsauca savu paziņojumu. Tāpēc tas šajā lēmumā nav izvērtēts. Taču Komisija apstrīd 3.–6., 7. un 8. pasākuma atzīšanu par atbalstu, jo tie nerada ekonomisku priekšrocību to saņēmējam vai ir de minimis.

(62)

Sabiedrība SOGEPA Valonijas reģiona vārdā piešķīra 1. pasākumu (aizdevums EUR 1 miljona apmērā), 3. pasākumu (nodrošinājums EUR 150 000 apmērā), 5. pasākumu (aizdevums EUR 1,5 miljonu apmērā) un 6. pasākumu (kapitāla palielināšana par EUR 1,5 miljoniem). Tā ir pilnībā valsts sabiedrība, tāpēc tās līdzekļus var uzskatīt par valsts līdzekļiem LESD 107. panta 1. punkta nozīmē (9).

(63)

Komisija norāda, ka līgums, ar ko uzņēmumam VSL piešķir ekskluzīvu un neierobežotu koncesiju attiecībā uz Val Saint-Lambert preču zīmju izmantošanu un ar kuru organizē to nodošanu, bija noslēgts starp VSL un Valonijas reģionu. Šis pasākums un preču zīmju turpmākās pārdošanas nosacījumi ir saistīti ar valsts līdzekļu izmantošanu.

(64)

Pamatojoties uz Beļģijas iestāžu nosūtīto informāciju, noskaidrots arī, ka kāda valsts iestāde vai sabiedrība ir piešķīrusi atbalstu, ko Beļģijas iestādes kvalificējušas kā de minimis, taču Beļģija nav precizējusi to, vai katrs no šiem gadījumiem ir saistīts ar Valonijas reģionu vai SOGEPA. Jebkurā gadījumā runa ir par valsts līdzekļiem, un Beļģijas iestādes neapstrīd šo pasākumu valstisko izcelsmi.

(65)

Komisija konstatē, ka SPAQuE ir valsts kapitāla uzņēmums un Valonijas reģionālās ieguldījumu sabiedrības (SRIW) meitasuzņēmums un ka Valonijas valdība tam jau bija piešķīrusi līdzekļus, kas paredzēti VSL nekustamo īpašumu piesārņojuma mazināšanai (10). Darījums, ar kuru SPAQuE iegādājās zemesgabalus VSL un tos nodeva bezatlīdzības lietošanā, daļēji ir saistīts ar valsts līdzekļu izmantošanu.

(66)

Lai spriestu par attiecināmību, Tiesa pamatojas uz “netiešu pierādījumu kopumu, kurš izriet no attiecīgā gadījuma apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir īstenots” (11).

(67)

Divas Valonijas reģiona publiskas struktūras, kuras rīkojās tā vārdā, proti, SOGEPA un SPAQuE, īstenoja 2.2. punktā minēto pasākumu piešķiršanu.

(68)

Valonijas Pārvaldības un līdzdalības sabiedrība – SOGEPA – ir akciju sabiedrība ar valsts kapitālu, kura pilnībā pieder Valonijas reģionam. Tā nodrošina Valonijas valdības lēmumu īstenošanu attiecībā uz intervenci tirdzniecības sabiedrībās un šādas intervences pārvaldību. Tā tika izveidota 1999. gadā, apvienojot Valonijas Dzelzs un tērauda sabiedrību (SWS) un Sabiedrību Valonijas reģiona līdzdalības tirdzniecības sabiedrībās pārvaldīšanai (SOWAGEP).

(69)

SOGEPA rīkojas saskaņā ar Valonijas valdības rīkojumiem. Tās statūtu 3. panta 1. punktā noteiks, ka “sabiedrības mērķis ir izpildīt visus uzdevumus, ko tai uzticējusi Valonijas valdība, (…). Tā jo īpaši nodrošina to lēmumu īstenošanu, ko Valonijas valdība pieņēmusi attiecībā uz intervenci tirdzniecības sabiedrībās, un pārvalda līdzdalību, obligācijas, avansus vai procentus, ko Valonijas reģions vai tā pati tur minētajās sabiedrībās”.

(70)

Sabiedrība SPAQuE tika izveidota 1991. gadā, un tā nodarbojas ar atkritumu poligonu un piesārņotu, pamestu rūpniecisko teritoriju piesārņojuma mazināšanu. Tās uzdevums ir apzināt piesārņotās vietas Valonijā. Sabiedrība SPAQuE ir Valonijas reģionālās ieguldījumu sabiedrības (SRIW) meitasuzņēmums, kuras 98,66 % pieder Valonijas reģionam un kuras uzdevums ir sekmēt Valonijas ekonomikas attīstību, finansiāli atbalstot tos Valonijas uzņēmumus vai Valonijā reģistrētus uzņēmumus, kuri īsteno rūpnieciskus projektus vai tādu pakalpojumu projektus, kas rada pievienoto vērtību.

(71)

Pamatojoties uz 2007. gada jūlijā noslēgto līgumu starp Valonijas reģionu un SPAQuE laikposmam no 2008. līdz 2012. gadam, kurš 2012. gada oktobrī tika pagarināts vēl uz sešiem mēnešiem, SPAQuE veic darbības to uzdevumu ietvaros, ko tai deleģējis Valonijas reģions. Tātad tā rīkojas pēc reģiona rīkojuma. Reģions jo īpaši sastāda prioritāro objektu sarakstu un nosaka īpašus sanācijas pilnvarojumus.

(72)

Ņemot vērā šo informāciju, Komisija uzskata, ka Valonijas reģions pieņem lēmumus, ko pēc tam īsteno SOGEPA. Attiecībā uz SPAQuE, šķiet, ka reģions ar deleģēto uzdevumu starpniecību var tieši ietekmēt SPAQuE veiktās darbības.

(73)

Tādēļ Komisija šajā procedūras posmā konstatē, ka izmeklētie pasākumi ir saistīti ar valsts līdzekļu izmantošanu un ir attiecināmi uz valsti.

(74)

Selektivitātes nosacījums ir viegli izpildīts. Komisija lēmumā par procedūras sākšanu konstatējusi, ka visi izmeklētie pasākumi tika piešķirti tikai vienai sabiedrībai – VSL – vai 3. pasākuma (nodrošinājums EUR 150 000 apmērā) gadījumā – CVSL administratoriem.

(75)

Tagad, pamatojoties uz piezīmēm, ko Beļģijas iestādes iesniegušas sakarā ar lēmumu par procedūras sākšanu, ir jāizvērtē ekonomiskās priekšrocības kritērijs attiecībā gan uz glābšanas atbalstu, gan citiem izmeklētajiem pasākumiem.

(76)

Glābšanas atbalsts, kas piešķirts kā aizdevums EUR 1 miljona apmērā ar likmi 3,07 %, ko palielināja par 100 procentu punktiem kā atlīdzību SOGEPA, sniedz ekonomisku priekšrocību VSL. Šo aizdevumu bez nekāda nodrošinājuma piešķīra grūtībās nonākušam uzņēmumam, kurš divus mēnešus iepriekš bija iesniedzis juridiskās pārstrukturēšanas prasības pieteikumu (sk. 5.2.1. punktu). Beļģijas iestādes atzina, ka VSL kā grūtībās nonācis uzņēmums nekad nebūtu varējis saņemt aizdevumu no privātas bankas. Tāpēc šis pasākums sniedza VSL priekšrocību līdz EUR 1 miljona apmērā (aizdevuma vērtība).

(77)

Komisija apšaubīja šī valsts intervences pasākuma saderību ar tirgus ekonomikas privātā ieguldītāja principu.

(78)

Beļģijas iestādes savās piezīmēs nav aplūkojušas ekonomiskās priekšrocības kritēriju, bet gan tikai apspriedušas jautājumu par to, vai starp CVSL un VSL ir bijusi saimnieciska pēctecība.

(79)

Visbeidzot, Komisijas rīcībā esošā informācija liecina, ka šis nodrošinājums attiecās uz aizdevumu EUR 300 000 apmērā, ko banka ING piešķīra CVSL administratoriem. Nodrošinājumu piešķīra EUR 150 000 apmērā bez atlīdzības. Šī aizdevuma mērķis bija nodrošināt CVSL darbības turpināšanu līdz sabiedrības iespējamai pārņemšanai.

(80)

Komisija norāda, ka Beļģijas iestādes to informēja, ka nodrošinājuma piešķiršanas laikā netika sagatavots un parakstīts neviens nodrošinājuma līgums starp ieinteresētajām personām. Līdz ar to vienīgais tās rīcībā esošais elements ir SOGEPA2008. gada 24. septembra vēstule bankai ING, kurā SOGEPA apstiprina savu nodrošinājumu darbības turpināšanas rezultātā radušos zaudējumu segšanai EUR 150 000 apmērā. Komisija tāpēc norāda, ka SOGEPA maksātnespējīga uzņēmuma administratoriem piešķīra nodrošinājumu, nesaņemot atlīdzību. Turklāt Beļģijas iestādes paziņoja, ka ING piešķīra aizdevumu ar nosacījumu, ka tiks saņemts nodrošinājums. Pamatojoties uz šiem elementiem, Komisija uzskata, ka bez valsts intervences visa aizdevuma summa nebūtu piešķirta. Komisija norāda arī, ka Valonijas reģionam nebija tiešas juridiskas vai komerciālas saiknes ar CVSL. Reģions tieši vai netieši (ar SOGEPA starpniecību) nebija CVSL akcionārs. Tāpēc reģionam nebija nekādas komerciālas intereses CVSL piešķirt šo bezatlīdzības nodrošinājumu.

(81)

Komisija no tā secina, ka, piešķirot nodrošinājumu bez atlīdzības, CVSL ir sniegta priekšrocība. Priekšrocība atbilst atlīdzībai, ko privāts uzņēmums būtu prasījis par nodrošinājuma piešķiršanu līdzīgos apstākļos un no kuras SOGEPA atteicās.

(82)

Beļģijas iestādes norādīja, ka 2009. gada 28. jūlijā administratori no pieejamiem līdzekļiem un izmantojot nodrošinājumu EUR 150 000 apmērā pilnībā atmaksāja EUR 300 000 aizdevumu.

(83)

Līdz ar to atbalsta summa atbilst starpībai starp aizdevuma procentu likmi, kādu CVSL administratori būtu maksājuši tirgū, ja nebūtu valsts nodrošinājuma, un procentu likmi, kāda patiesībā maksāta, izmantojot nodrošinājumu.

(84)

Šāda pieeja atbilst 4.2. punktam Komisijas paziņojumā par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu valsts atbalstam garantiju veidā (12): “Attiecībā uz individuālu garantiju skaidras naudas dotācijas ekvivalentu aprēķina kā starpību starp garantijas tirgus cenu un faktiski samaksāto cenu. Ja tirgū netiek sniegtas garantijas attiecīgajam darījumu veidam, nav arī datu par garantijas tirgus cenu. Minētajā gadījumā atbalsta elementu aprēķina tāpat kā dotācijas elementu aizdevumos ar atvieglotiem nosacījumiem, proti, kā starpību starp attiecīgo tirgus procentu likmi, kādu šis uzņēmums maksātu, ja nebūtu garantijas, un procentu likmi, kādu tas iegūst, izmantojot valsts garantiju, pēc tam, kad ņemtas vērā visas samaksātās prēmijas.”

(85)

Šī summa jāaprēķina pēc šādas formulas:

atbalsta summa = (14,59 % – 10,75 %) × 300 000 × 343/365 = EUR 10 825,64

(86)

14,59 % iegūst šādi: 4,59 % (Beļģijas bāzes likme 2008. gada augustā (13)), kam jāpieskaita 1 000 bāzes punkti atbilstoši CVSL stāvoklim (uzņēmums, kura novērtējums ir CCC ar zemu nodrošinājuma līmeni (14)). 10,75 % ir likme, kāda ir noteikta bankas ING aizdevumam, un 343 dienas ir periods no aizdevuma piešķiršanas līdz tā atmaksai.

(87)

Komisija šaubījās par VSL preču zīmju pārdošanas un izmantošanas atlīdzības nosacījumu (atlīdzība 1,5 % apmērā no EBITDA pirmajos piecos fiskālajos gados un 5 % apmērā no sestā fiskālā gada) atbilstību tirgus ekonomikas privātā ieguldītāja principam (15).

(88)

2009. gada 29. janvāra līgums starp Valonijas reģionam piederošo uzņēmumu Compagnie financière du Val un VSL paredz piešķirt ekskluzīvu licenci preču zīmju izmantošanai un nosacījumus, ar kādiem VSL var atpirkt preču zīmes (sk. 19. un turpmākos apsvērumus).

(89)

Komisija norāda, ka uz ekskluzīvu licenci preču zīmju izmantošanai attiecas tādi nosacījumi, kādus privāts uzņēmējdarbības veicējs nebūtu noteicis. Proti, Valonijas reģions apmaiņā pret darījumu VSL noteica šādu prasību: “Valonijas reģions šo izmantošanas licenci var izbeigt jebkurā laikā bez iepriekšēja brīdinājuma, ja VSL (vai tā tiesību pārņēmēji) nevar pierādīt, ka Val Saint-Lambert ražotnē Serēnā notiek kristāla izstrādājumu ar augstu pievienoto vērtību rūpnieciska ražošana un ir nodarbināti vismaz 60 % darbinieku pilna laika ekvivalenta izteiksmē, kuri nav pagaidu bezdarba (ekonomiskā bezdarba) situācijā dienā, kad CVSL ir kļuvis maksātnespējīgs (…).” Komisija secina, ka Valonijas reģions apmaiņā pret ekskluzīvās licences piešķiršanu ir uzņēmumam VSL noteicis pienākumu saglabāt ražošanu Serēnā esošajā ražotnē un nodrošināt iepriekš noteiktu nodarbinātības līmeni. Šie nosacījumi ietekmēja atlīdzību par licenci un preču zīmju turpmākās pārdošanas cenu.

(90)