29.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 181/1

(1)

Padomes Regula (EK) Nr. 1185/2003 (3) nosaka vispārīgu “haizivju spuru atdalīšanas” prakses aizliegumu, kuras laikā atdala haizivs spuras un atlikušo haizivs ķermeni palaiž atpakaļ jūrā.

(2)

Zivis, kas pieder Elasmobranchii taksonam, tostarp haizivis un rajveidīgās zivis, to dzīves cikla īpašību dēļ, ko raksturo lēna augšana, vēla dzimumgatavība un neliels mazuļu skaits, kopumā ir ļoti jutīgas pret krājumu pārmērīgu izmantošanu, lai gan bioloģiskā produktivitāte visām sugām nav vienāda. Kopumā, dažas haizivju populācijas pēdējos gados intensīvi zvejo, tostarp kuģi, kas kuģo ar dalībvalsts karogu un darbojas Savienības ūdeņos un ūdeņos ārpus Savienības, un tās ir būtiski apdraudētas, jo ievērojami palielinājies pieprasījums pēc haizivju produktiem, jo īpaši haizivju spurām.

(3)

Haizivju spuras nav tradicionāla eiropiešu uztura sastāvdaļa, taču haizivis ir nepieciešams elements Savienības jūras ekosistēmā. Tādēļ haizivju krājumu pārvaldībai un saglabāšanai, kā arī vispārīgāk – ilgtspējīgi pārvaldītas zvejniecības nozares veicināšanai par labu videi un cilvēkiem, kas šajā nozarē strādā, vajadzētu būt prioritātei.

(4)

Pašreizējās zinātnes atziņas, kas balstās uz haizivju nozvejas rezultātu analīzi, kopumā norāda, ka daudzi haizivju krājumi ir nopietni apdraudēti, lai gan situācija visām sugām vai pat vienai sugai dažādās jūras zonās nav vienāda. Saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) sniegto informāciju apdraudēti ir vairāk nekā 25 % no visām pelaģisko haizivju sugām, no kurām vairāk nekā 50 % ir lielās okeāna pelaģiskās haizivis. Pēdējos gados saskaņā ar Savienības tiesību aktiem vai reģionālo zvejniecības pārvaldības organizāciju sistēmā ir aizliegta aizvien vairāku haizivju sugu, tostarp to haizivju, kuru spuras ir īpaši vērtīgas tirdzniecībā, nozveja, saglabāšana uz kuģa, pārkraušana vai izkrāvumi.

(5)

Pašreiz Savienības flotes visvairāk notver zilo haizivju (Priconace glauca) un īsspuru mako (Isurus oxyrinchus) sugas, kuras IUCN attiecīgi klasificē kā “gandrīz apdraudētas” un “neaizsargātas” un kuras veido aptuveni 70 % no kopējiem paziņotajiem haizivju izkrāvumiem. Tomēr citas sugas, tostarp āmurhaizivis un zīdainās haizivis, arī ir pakļautas nozvejai Savienības ūdeņos un ūdeņos ārpus Savienības un sniedz ieguldījumu zivsaimniecības saimnieciskajā dzīvotspējā.

(6)

Regula (EK) Nr. 1185/2003 pašlaik ļauj dalībvalstīm izsniegt īpašas zvejas atļaujas, kas ļauj veikt haizivju apstrādi uz kuģa, haizivju spuras atdalot no to ķermeņa. Lai nodrošinātu saskanību starp haizivs spuru un ķermeņa svaru, ir noteikta spuru un liemeņa svara attiecība. Spuru un liemeņu svara attiecības izmantošana rada nopietnas kontroles un izpildes problēmas. Šādas svara attiecības izmantošana nav pietiekama, lai novērstu augstākas izmēra kategorijas zivju atlasīšanas praksi, un ņemot vērā atšķirības spuru griešanas metodēs un dažādu haizivju sugu spuru izmēros un svarā, tās izmantošana varētu veicināt praksi, kad haizivju spuras tiek atdalītas, neatklājot šo faktu. Pēc apstrādes darbībām spuras un ķermeņus var izkraut atšķirīgās ostās. Šādos apstākļos tiek traucēta datu vākšana inter alia par sugu identifikāciju un populāciju struktūru, kas ir zinātnisko ieteikumu pamatā, lai noteiktu saglabāšanas un pārvaldības pasākumus zivsaimniecības jomā.

(7)

Ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 1999. gadā pieņemto Starptautisko rīcības plānu par haizivju saglabāšanu un pārvaldību, Savienībai būtu jāpieņem visi pasākumi, kas vajadzīgi, lai saglabātu haizivis un līdz minimumam samazinātu atkritumus un izmetumus no haizivju nozvejas. Padome 2009. gada 23. aprīļa secinājumos apstiprināja Savienības vispārīgo pieeju un konkrētus mērķus, kā noteikts saistītajā 2009. gada 5. februāra Komisijas paziņojumā par Eiropas Kopienas rīcības plānu haizivju resursu saglabāšanai un pārvaldībai. Padome arī mudināja Komisiju īpašu uzmanību pievērst jautājumam par haizivju spuru atdalīšanu un pēc iespējas agrāk iesniegt priekšlikumu par Regulas (EK) Nr. 1185/2003 grozījumiem, jo īpaši attiecībā uz tajā paredzētajām atkāpēm un ar tām saistītiem noteikumiem.

(8)

Zivsaimniecības zinātnes, tehnikas un ekonomikas komiteja (ZZTEK) atzīst haizivju spuru atdalīšanas problēmas pastāvēšanu, aicina šo problēmu izskaust bez atkāpēm un iesaka, ka visi Elasmobranchii sugu īpatņi būtu jāizkrauj, neatdalot no to ķermeņiem spuras/spārnveida spuras.

(9)

Reģionālās zvejniecības pārvaldības organizācijās arvien vairāk tiek izskatīts jautājums par haizivju spuru atdalīšanu. Turklāt to zinātniskās struktūras atbalsta haizivju izkraušanu, neatdalot no to ķermeņiem spuras, un norāda, ka tas ir labākais veids, kā novērst spuru atdalīšanu un palīdzēt iegūt datus, kas vajadzīgi krājumu izvērtēšanai. Gan ikgadējas Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas rezolūcijas par ilgtspējīgu zivsaimniecību, kas tiek izdotas kopš 2007. gada, gan 2008. gada IUCN pasaules politika pret haizivju spuru atdalīšanu, gan Nolīguma par zivju krājumiem pārskatīšanas konferences 2010. gada sanāksme ir rosinājušas valstis veikt pasākumus, lai pieprasītu, ka visas haizivis tiek izkrautas ar neatdalītām spurām.

(10)

Prasītā ietekmes izvērtējuma ietvaros, Komisija 2010. un 2011. gadā rīkoja publiskas konsultācijas, lai savāktu informāciju par vispiemērotāko veidu, kādā grozīt Regulu (EK) Nr. 1185/2003. Savā ietekmes izvērtējumā Komisija secināja, ka, lai sasniegtu pamatmērķi – saglabāt haizivju krājumu –, minētajai regulai būtu jāparedz, ka visas haizivis tiek izkrautas ar neatdalītām spurām.

(11)

Tādēļ būtu atbilstīgi jāgroza Regula (EK) Nr. 1185/2003,

1)

regulas 2. panta 3. punktu svītro;

2)

3. pantā iekļauj šādu punktu:

“1.a   Neskarot 1. punktu, lai atvieglotu glabāšanu uz kuģa, haizivju spurās var izdarīt iegriezumus un tās pielocīt pie liemeņa, bet tās nedrīkst atdalīt no liemeņa pirms izkraušanas.”;

3)

regulas 4. un 5. pantu svītro;

4)

regulas 6. pantu aizstāj ar šādu:

“6. pants

Ziņojumi

1.   Ja zvejas kuģi, kas kuģo ar kādas dalībvalsts karogu, zvejo, saglabā uz kuģa, pārkrauj citā kuģī vai izkrauj haizivis, karoga dalībvalsts saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1224/2009 (2009. gada 20. novembris), ar ko izveido Kopienas kontroles sistēmu, lai nodrošinātu atbilstību kopējās zivsaimniecības politikas noteikumiem (4), un Komisijas Īstenošanas regulu (ES) Nr. 404/2011 (2011. gada 8. aprīlis), ar kuru pieņem sīki izstrādātus noteikumus par to, kā īstenojama Padomes Regula (EK) Nr. 1224/2009 (5), Komisijai ik gadu līdz 1. maijam nosūta visaptverošu ziņojumu par šīs regulas īstenošanu iepriekšējā gadā. Ziņojumā raksturo, kā karoga dalībvalsts uzrauga tās kuģu atbilstību šai regulai Savienības ūdeņos un ūdeņos ārpus Savienības, un izpildes pasākumus, ko tā īstenojusi pārkāpumu gadījumā. Karoga dalībvalsts, jo īpaši norāda visu šādu informāciju:

2.   Pēc tam, kad dalībvalstis saskaņā ar 1. punktu ir iesniegušas otro gada ziņojumu, Komisija līdz 2016. gada 1. janvārim ziņo Eiropas Parlamentam un Padomei par šīs regulas darbību un starptautiskām izmaiņām šajā jomā.

29.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 181/4

(1)

Savienība ir noteikusi sev mērķi uzturēt un attīstīt brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kurā ir nodrošināta personu brīva pārvietošanās un ir atvieglota tiesu iestāžu pieejamība, jo īpaši piemērojot tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu civillietās. Lai pakāpeniski izveidotu šādu telpu, Savienībai ir jāpieņem pasākumi saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jo īpaši tad, kad tas nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai.

(2)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 81. panta 1. punktā ir noteikts, ka Savienībā tiesu iestāžu sadarbībai civillietās, kurās ir pārrobežu elementi, jāpamatojas uz tiesas nolēmumu un ārpustiesas lēmumu savstarpējas atzīšanas principu.

(3)

Kopējā tiesiskuma telpā bez iekšējām robežām svarīgi ir noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt vienā dalībvalstī noteikto aizsardzības pasākumu ātru un vienkāršu atzīšanu un attiecīgos gadījumos izpildi citā dalībvalstī, lai nodrošinātu, ka aizsardzība, ko fiziskai personai sniedz vienā dalībvalstī, saglabājas un tiek sniegta jebkurā citā dalībvalstī, uz kuru minētā persona ceļo vai pārceļas. Būtu jānodrošina, lai Savienības pilsoņi, likumīgi izmantojot savas tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 3. panta 2. punktu un LESD 21. pantu, nezaudētu minēto aizsardzību.

(4)

Savstarpēja uzticēšanās tiesvedībai Savienībā un mērķis nodrošināt aizsardzības pasākumu ātrāku un ar mazākām izmaksām saistītu apriti Savienībā attaisno principu, saskaņā ar kuru aizsardzības pasākumi, kas noteikti vienā dalībvalstī, tiek atzīti visās citās dalībvalstīs bez kādas īpašas procedūras. Tādēļ pret aizsardzības pasākumu, kas noteikts vienā dalībvalstī (“izcelsmes dalībvalsts”), būtu jāattiecas tā, it kā tas būtu noteikts dalībvalstī, kurā lūdz tā atzīšanu (“uzrunātā dalībvalsts”).

(5)

Lai panāktu aizsardzības pasākumu brīvu apriti, ir vajadzīgi un lietderīgi, ka normas, ar kurām reglamentē aizsardzības pasākumu atzīšanu un attiecīgos gadījumos – izpildi –, reglamentē Savienības tiesību akts, kas ir saistošs un tieši piemērojams.

(6)

Šī regula būtu jāpiemēro aizsardzības pasākumiem, kurus nosaka nolūkā aizsargāt personu, ja ir nopietns pamats uzskatīt, ka ir apdraudēta minētās personas dzīvība, fiziskā vai psiholoģiskā neaizskaramība, personas brīvība, drošība vai seksuālā neaizskaramība, lai, piemēram, novērstu jebkādu vardarbību, kas saistīta ar dzimumu, vai vardarbību ciešās attiecībās, piemēram, fizisku vardarbību, uzmākšanos, seksuālu vardarbību, vajāšanu, iebiedēšanu vai cita veida netiešu ietekmēšanu. Ir svarīgi uzsvērt, ka šo regulu piemēro visiem cietušajiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir cietuši no vardarbības saistībā ar dzimumu.

(7)

Ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2012/29/ES (2012. gada 25. oktobris), ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus (3), nodrošina, ka noziegumos cietušie saņem pienācīgu informāciju un atbalstu.

(8)

Šī regula papildina Direktīvu 2012/29/ES. Tas, ka persona tiek aizsargāta saskaņā ar civillietās noteiktu aizsardzības pasākumu, nenozīmē, ka minēto personu nevar definēt kā “cietušo” saskaņā ar minēto direktīvu.

(9)

Šīs regulas darbības joma ietilpst jomā, kas paredz tiesu iestāžu sadarbību civillietās LESD 81. panta nozīmē. Šo regulu piemēro tikai aizsardzības pasākumiem, kas noteikti civillietās. Uz aizsardzības pasākumiem, kas pieņemti krimināllietās, attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/99/ES (2011. gada 13. decembris) par Eiropas aizsardzības rīkojumu (4).

(10)

Jēdziens “civillietas” būtu jāinterpretē autonomi saskaņā ar Savienības tiesību principiem. Aizsardzības pasākuma civiltiesiskā rakstura izvērtēšanā noteicošajam nevajadzētu būt tās iestādes veidam – civillietu, administratīvo lietu vai krimināllietu –, kura noteikusi aizsardzības pasākumu.

(11)

Šai regulai nebūtu jāiejaucas Padomes Regulas (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (5) (“Briseles IIa regulas”) darbībā. Lēmumi, kuri pieņemti saskaņā ar Briseles IIa regulu, būtu arī turpmāk jāatzīst un jāizpilda saskaņā ar minēto regulu.

(12)

Šajā regulā ir ņemtas vērā dalībvalstu dažādās tiesiskās tradīcijas, un tā neiejaucas valstu sistēmās, kuras piemēro aizsardzības pasākumu noteikšanai. Šī regula nerada dalībvalstīm pienākumu grozīt savas valsts sistēmas, lai civillietās varētu noteikt aizsardzības pasākumus, vai ieviest aizsardzības pasākumus civillietās šīs regulas piemērošanai.

(13)

Lai ņemtu vērā to iestāžu dažādos veidus, kuras dalībvalstīs nosaka aizsardzības pasākumus civillietās, un atšķirībā no citām tiesu iestāžu sadarbības jomām, šī regula būtu jāpiemēro gan tiesu iestāžu nolēmumiem, gan administratīvo iestāžu lēmumiem ar noteikumu, ka administratīvās iestādes dod garantijas jo īpaši attiecībā uz objektivitāti un pušu tiesībām uz lēmuma pārskatīšanu tiesā. Policijas iestādes nekādā gadījumā nebūtu jāuzskata par izdevējiestādēm šīs regulas nozīmē.

(14)

Pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu, aizsardzības pasākumi, kas izcelsmes dalībvalstī noteikti civillietās, uzrunātajā dalībvalstī būtu jāatzīst par aizsardzības pasākumiem civillietās saskaņā ar šo regulu.

(15)

Saskaņā ar savstarpējās atzīšanas principu atzīšana ir spēkā visā aizsardzības pasākuma ilguma laikā. Tomēr, ņemot vērā to aizsardzības pasākumu dažādību, kuri paredzēti dalībvalstu tiesību aktos, jo īpaši attiecībā uz to ilgumu un to, ka šī regula parasti tiks piemērota steidzamos gadījumos, atzīšanai saskaņā ar šo regulu izņēmuma kārtā vajadzētu būt spēkā tikai uz 12 mēnešu laikposmu no šajā regulā paredzētās apliecības izdošanas neatkarīgi no tā, ka pats aizsardzības pasākums var būt ilgāks (vienalga, vai pasākums ir pagaidu, ar konkrētu termiņu vai beztermiņa).

(16)

Gadījumos, kad aizsardzības pasākuma ilgums ir garāks par 12 mēnešiem, atzīšanas spēkā esamības ierobežojumam saskaņā ar šo regulu nebūtu jāskar aizsargātās personas tiesības atsaukties uz minēto aizsardzības pasākumu saskaņā ar jebkuru citu pieejamu Savienības tiesību aktu, kurā paredzēta atzīšana, vai iesniegt pieteikumu valsts aizsardzības pasākuma noteikšanai uzrunātajā dalībvalstī.

(17)

Šīs regulas priekšmeta īpašā rakstura dēļ atzīšanas spēkā esamības ierobežošana ir izņēmuma gadījums un tai nebūtu jākalpo par precedentu citiem instrumentiem civillietās un komerclietās.

(18)

Šai regulai būtu jāattiecas tikai uz tāda pienākuma atzīšanu, kurš noteikts ar aizsardzības pasākumu. Tai nebūtu jāregulē aizsardzības pasākuma īstenošanas vai izpildes kārtība un nebūtu jāattiecas uz iespējamām sankcijām, kuras varētu piemērot, ja aizsardzības pasākumā noteiktais pienākums uzrunātajā dalībvalstī tiktu pārkāpts. Minētos jautājumus nosaka minētās dalībvalsts tiesību aktos. Tomēr saskaņā ar Savienības tiesību vispārējiem principiem un īpaši savstarpējās atzīšanas principu dalībvalstīm ir jānodrošina, ka saskaņā ar šo regulu atzītie aizsardzības pasākumi var stāties spēkā uzrunātajā dalībvalstī.

(19)

Ar aizsardzības pasākumiem, uz kuriem attiecas šī regula, būtu jāsniedz aizsargātajai personai aizsardzība viņas dzīvesvietā, darbavietā vai citā vietā, ko minētā persona regulāri apmeklē, piemēram, tuvu radinieku dzīvesvietā vai skolā vai izglītības iestādē, kuru apmeklē viņas bērns. Neatkarīgi no tā, vai attiecīgā vieta vai tā apgabala platība, kurā aizsardzības pasākums darbojas, aizsardzības pasākumā ir norādīta kā viena vai vairākas noteiktas adreses vai kā atsauce uz ierobežotu zonu, kurai persona, kas rada apdraudējumu, attiecīgi nedrīkst tuvoties vai kurā nedrīkst iekļūt (vai abu kombinācija), ar aizsardzības pasākumu uzliktā pienākuma atzīšana ir saistīta ar mērķi, kāds šai vietai ir saistībā ar aizsargāto personu, nevis ar konkrēto adresi.

(20)

Ievērojot iepriekš izklāstīto un ar noteikumu, ka tiek saglabāta aizsardzības pasākuma raksturs un būtiskie elementi, uzrunātās dalībvalsts kompetentajai iestādei vajadzētu būt iespējai koriģēt aizsardzības pasākuma faktiskos elementus, ja šāda korekcija ir vajadzīga, lai aizsardzības pasākuma atzīšana būtu efektīva praksē uzrunātajā dalībvalstī. Faktiskie elementi ietver adresi, vispārēju atrašanās vietu vai minimālo attālumu no aizsargātās personas, adreses vai vispārējās atrašanās vietas, kurš jāievēro personai, kas rada apdraudējumu. Tomēr šāda korekcija nedrīkst skart aizsardzības pasākuma veidu un tā civiltiesisko raksturu.

(21)

Lai atvieglotu aizsardzības pasākuma koriģēšanu, apliecībā būtu jānorāda, vai aizsardzības pasākumā norādītā adrese ir dzīvesvieta, darbavieta vai vieta, kuru aizsargātā persona regulāri apmeklē. Turklāt, attiecīgā gadījumā apliecībā būtu jānorāda arī ierobežota zona (aptuvens rādiuss no konkrētās adreses), kurā uz personu, kas rada apdraudējumu, attiecas aizsardzības pasākumā noteiktais pienākums.

(22)

Lai atvieglotu aizsardzības pasākumu brīvu apriti Savienībā, ar šo regulu būtu jāievieš vienota apliecības forma un šajā nolūkā jāizveido daudzvalodu standarta veidlapa. Izdevējiestādei pēc aizsargātās personas pieprasījuma būtu jāizdod apliecība.

(23)

Apliecības daudzvalodu standarta veidlapā vajadzētu būt pēc iespējas mazāk brīva teksta laukiem, lai tulkojumu vai transliterāciju vairumā gadījumu varētu nodrošināt, aizsargātajai personai neradot izmaksas, izmantojot standarta veidlapu attiecīgajā valodā. Jebkādas izmaksas par tulkošanu, kas nepieciešama papildus daudzvalodu standarta veidlapā iekļautajam tekstam, ir jāsadala saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem.

(24)

Ja apliecībā ir brīvs teksts, uzrunātās dalībvalsts kompetentajai iestādei būtu jānosaka, vai ir vajadzīgs tulkojums vai transliterācija. Tam nebūtu jāliedz aizsargātajai personai vai izcelsmes dalībvalsts izdevējiestādei nodrošināt tulkojumu vai transliterāciju pēc savas iniciatīvas.

(25)

Lai gadījumos, kad aizsardzības pasākums noteikts aizmuguriski vai saskaņā ar tiesvedību, kurā nav paredzēta personas, kas rada apdraudējumu, iepriekšēja informēšana (“ex parte tiesvedība”), nodrošinātu, ka tiek ievērotas minētās personas tiesības uz aizstāvību, apliecības izdošanai vajadzētu būt iespējamai tikai tad, ja minētajai personai ir bijusi iespēja nodrošināt sev aizstāvību pret aizsardzības pasākumu. Tomēr, lai novērstu apiešanu un ņemot vērā to, ka gadījumi, kuros nepieciešami aizsardzības pasākumi, parasti ir steidzami, nebūtu jānosaka, ka apliecību var izdot tikai pēc tam, kad beidzies termiņš šādai aizstāvībai. Apliecība būtu jāizdod, tiklīdz aizsardzības pasākums ir izpildāms izcelsmes dalībvalstī.

(26)

Ņemot vērā tādus mērķus kā vienkāršība un ātrums, šajā regulā paredz vienkāršas un ātras metodes, kuras jāizmanto, lai personu, kas rada apdraudējumu, informētu par tiesvedības pasākumiem. Minētās īpašās informēšanas metodes būtu jāpiemēro vienīgi šīs regulas nolūkos, ņemot vērā tās priekšmeta īpašo raksturu, tām nebūtu jākalpo par precedentu citiem instrumentiem civillietās un komerclietās un nebūtu jāietekmē tos dalībvalsts pienākumus attiecībā uz tiesas un ārpustiesas dokumentu izsniegšanu ārvalstīs civillietās, kuri saistīti ar divpusēju vai daudzpusēju vienošanos starp minēto dalībvalsti un trešo valsti.

(27)

Informējot par apliecību personu, kas rada apdraudējumu, un arī koriģējot aizsardzības pasākuma faktiskos elementus uzrunātajā dalībvalstī, pietiekami liela uzmanība būtu jāvelta tam, lai ievērotu aizsargātās personas intereses, proti, lai netiktu atklāta viņas atrašanās vieta vai cita kontaktinformācija. Personai, kas rada apdraudējumu, šāda informācija nebūtu jāatklāj, ja vien šāda atklāšana nepieciešama, lai nodrošinātu aizsardzības pasākuma ievērošanu vai izpildi.

(28)

Apliecības izdošanai nevajadzētu būt pārsūdzamai.

(29)

Apliecībā būtu jāveic labojumi, ja acīmredzamas kļūdas vai neprecizitātes dēļ, piemēram, drukas kļūdas vai transkripcijas vai kopēšanas kļūdas dēļ apliecība nepareizi atspoguļo aizsardzības pasākumu, vai tā būtu jāatsauc, ja ir skaidrs, ka tā izsniegta nepamatoti, piemēram, ja izmantota pasākumam, kas neietilpst šīs regulas darbības jomā, vai tikusi izdota, pārkāpjot izdošanas nosacījumus.

(30)

Izcelsmes dalībvalsts izdevējiestādei pēc pieprasījuma būtu jāpalīdz aizsargātajai personai iegūt informāciju par tām uzrunātās dalībvalsts iestādēm, kurās ir jāatsaucas uz aizsardzības pasākumu vai kurās ir jāprasa tā izpilde.

(31)

Lai tiesas spriešana notiktu saskaņoti, būtu jāizvairās no nesavienojamu nolēmumu pieņemšanas divās dalībvalstīs. Šajā nolūkā regulā būtu jāparedz pamati aizsardzības pasākuma atzīšanas vai izpildes atteikumam gadījumos, kad tas nav savienojams ar uzrunātajā dalībvalstī pieņemtu vai atzītu tiesas nolēmumu.

(32)

Sabiedrības interešu apsvērumi ārkārtas gadījumos var būt attaisnojums tam, ka uzrunātās dalībvalsts tiesas atsakās atzīt vai izpildīt aizsardzības pasākumu, ja tā piemērošana būtu klajā pretrunā minētās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai. Tomēr tiesām nevajadzētu būt iespējai piemērot sabiedriskās kārtības izņēmumu, lai atteiktos atzīt vai izpildīt aizsardzības pasākumu, kad tas būtu pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartā izklāstītajām tiesībām un jo īpaši tās 21. pantam.

(33)

Ja aizsardzības pasākumu aptur vai atceļ vai apliecību atsauc izcelsmes dalībvalstī, uzrunātās dalībvalsts kompetentajai iestādei pēc attiecīgās apliecības iesniegšanas būtu jāaptur vai jāatceļ aizsardzības pasākuma atzīšanas spēkā esamība un vajadzības gadījumā izpilde.

(34)

Tiesu iestādēm citās dalībvalstīs vajadzētu būt aizsargātajai personai faktiski pieejamām. Lai šādu faktisku pieejamību nodrošinātu procedūrās, uz kurām attiecas šī regula, ir jāsniedz juridiskā palīdzība saskaņā ar Padomes Direktīvu 2003/8/EK (2003. gada 27. janvāris) par to, kā uzlabot tiesu pieejamību pārrobežu strīdos, nosakot kopīgus obligātus noteikumus attiecībā uz juridisko palīdzību šādos strīdos (6).

(35)

Lai atvieglotu šīs regulas piemērošanu, būtu jāparedz, ka dalībvalstis saistībā ar Eiropas Tiesiskās sadarbības tīklu civillietās un komerclietās, kurš izveidots ar Padomes Lēmumu 2001/470/EK (7), sniedz konkrētu informāciju par to, kādus valsts noteikumus un kādu kārtību tajās piemēro attiecībā uz aizsardzības pasākumiem civillietās. Dalībvalstu sniegtajai informācijai vajadzētu būt pieejamai Eiropas e-tiesiskuma portālā.

(36)

Lai nodrošinātu vienotus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai attiecībā uz šajā regulā paredzēto veidlapu izstrādi un to tālāku grozīšanu. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (8).

(37)

Lai pieņemtu īstenošanas aktus, ar ko izstrādā un pēc tam groza veidlapas, kuras paredzētas šajā regulā, būtu jāizmanto pārbaudes procedūra.

(38)

Šajā regulā ir ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Jo īpaši tā tiecas nodrošināt tiesības uz aizstāvību un taisnīgu tiesu, kas paredzētas hartas 47. un 48. pantā. Šī regula būtu jāpiemēro saskaņā ar minētajām tiesībām un principiem.

(39)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, paredzēt noteikumus vienkāršam un ātram mehānismam, lai atzītu dalībvalstī civillietās noteiktus aizsardzības pasākumus, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(40)

Saskaņā ar 3. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots LES un LESD, minētās dalībvalstis ir paziņojušas, ka tās vēlas piedalīties šīs regulas pieņemšanā un piemērošanā.

(41)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šīs regulas pieņemšanā un Dānijai šī regula nav saistoša un nav jāpiemēro.

(42)

Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs 2011. gada 17. oktobrī sniedza atzinumu (9), pamatojoties uz 41. panta 2. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (10),

1)

“aizsardzības pasākums” ir jebkurš lēmums neatkarīgi no tā nosaukuma, kuru nosaka izcelsmes dalībvalsts izdevējiestāde saskaņā ar savas valsts tiesību aktiem un ar kuru nosaka vienu vai vairākus turpmāk minētos pienākumus personai, kas rada apdraudējumu, ar mērķi aizsargāt citu personu, ja var tikt apdraudēta pēdējās minētās personas fiziskā vai psiholoģiskā neaizskaramība:

2)

“aizsargātā persona” ir fiziska persona, kura ir ar aizsardzības pasākumu piešķirtās aizsardzības objekts;

3)

“persona, kas rada apdraudējumu,” ir fiziska persona, kurai nosaka vienu vai vairākus no 1. punktā minētajiem pienākumiem;

4)

“izdevējiestāde” ir jebkura tiesu iestāde vai jebkura cita dalībvalsts izraudzīta iestāde, kuras kompetencē ir jautājumi, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, ar noteikumu, ka šāda cita iestāde pusēm garantē objektivitāti un to, ka tās lēmumus attiecībā uz aizsardzības pasākumu, saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā tā darbojas, var pārskatīt tiesu iestādē un tiem ir tāds pats spēks un sekas kā tiesu iestādes pieņemtiem nolēmumiem tādos pašos jautājumos;

5)

“izcelsmes dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā aizsardzības pasākums ir noteikts;

6)

“uzrunātā dalībvalsts” ir dalībvalsts, kurā tiek lūgta aizsardzības pasākuma atzīšana un vajadzības gadījumā izpilde.

a)

aizsardzības pasākuma kopiju, kas atbilst nosacījumiem, lai noteiktu tā autentiskumu;

b)

apliecību, kas saskaņā ar 5. pantu izdota izcelsmes dalībvalstī; un

c)

vajadzības gadījumā apliecības transliterāciju un/vai tulkojumu saskaņā ar 16. pantu.

a)

izdevējiestādes nosaukums un adrese/kontaktinformācija;

b)

lietas atsauces numurs;

c)

apliecības izdošanas datums;

d)

informācija par aizsargāto personu – vārds, uzvārds, dzimšanas datums un vieta – ja zināms – un adrese, kas izmantojama paziņošanas nolūkā un kurai pievienots skaidri redzams brīdinājums, ka minētā adrese var tikt atklāta personai, kas rada apdraudējumu;

e)

informācija par personu, kas rada apdraudējumu – vārds, uzvārds, dzimšanas datums un vieta – ja zināms – un adrese, kas izmantojama paziņošanas nolūkā;

f)

visa informācija, kas nepieciešama aizsardzības pasākuma izpildei, tostarp vajadzības gadījumā norādot pasākuma veidu un pienākumus, kas ar to noteikti personai, kura rada apdraudējumu, kā arī precizējot, kāda funkcija ir vietai un/vai ierobežotai zonai, kurai minētajai personai ir aizliegts attiecīgi tuvoties vai kurā ir aizliegts iekļūt;

g)

aizsardzības pasākuma ilgums;

h)

atzīšanas spēkā esamības ilgums atbilstīgi 4. panta 4. punktam;

i)

deklarācija, kas apliecina, ka ir izpildītas 6. pantā paredzētās prasības;

j)

informācija par tiesībām, kuras ir piešķirtas saskaņā ar 9. un 13. pantu;

k)

ērtības labad šīs regulas pilns nosaukums.

a)

labo, ja pārrakstīšanās kļūdas dēļ ir radusies neatbilstība starp aizsardzības pasākumu un apliecību; vai

b)

atsauc, ja skaidri redzams, ka tā, ņemot vērā 6. pantā izklāstītās prasības un šīs regulas darbības jomu, ir izsniegta nepamatoti.

a)

acīmredzami pretrunā uzrunātās dalībvalsts sabiedriskajai kārtībai; vai

b)

nesavienojama ar uzrunātajā dalībvalstī pieņemtu vai atzītu spriedumu.

a)

to iestāžu veidu, kuras ir kompetentas jautājumos, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, vajadzības gadījumā norādot:

b)

valodu vai valodas, kurās veikti tulkojumi ir pieņemami, kā minēts 16. panta 1. punktā.

29.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 181/13

(1)

Padomes Regulas (EK) Nr. 552/97 (1997. gada 24. marts), ar ko uz laiku atsauc Mjanmas Savienības piekļuvi vispārējām tarifa preferencēm (2), 1. pantā, kas grozīts ar 28. panta 1. punktu Padomes Regulā (EK) Nr. 732/2008 (2008. gada 22. jūlijs) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu laikposmā no 2009. gada 1. janvāra (3), noteikts, ka uz laiku tiek atsaukta Mjanmas/Birmas piekļuve vispārējām tarifa preferencēm, kuras piešķir ar Regulu (EK) Nr. 732/2008.

(2)

Regulas (EK) Nr. 732/2008 15. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka minētajā regulā minētā preferenču režīma piemērošanu visiem vai dažiem produktiem, kuru izcelsme ir saņēmējvalstī, var uz laiku atcelt par nopietniem un sistemātiskiem tādu principu pārkāpumiem, kas izklāstīti minētās regulas III pielikuma A daļā uzskaitītajās konvencijās, pamatojoties uz attiecīgo uzraudzības iestāžu slēdzienu.

(3)

Starptautiskās Darba organizācijas (ILO) 1930. gada Konvencija par piespiedu darbu (Nr. 29) ir minēta Regulas (EK) Nr. 732/2008 III pielikuma A daļā.

(4)

Ievērojot Regulas (EK) Nr. 552/97 2. pantu, minētās regulas piemērošana būtu jābeidz, ņemot vērā Komisijas ziņojumu par piespiedu darbu Mjanmā/Birmā, kas pierāda, ka ir izbeigtas darbības, kuras minētas Regulas (EK) Nr. 732/2008 15. panta 1. punkta a) apakšpunktā.

(5)

Starptautiskā darba konference (ILC) 2012. gada 13. jūnijā pieņēma rezolūciju “Par pasākumiem attiecībā uz Mjanmu, ko pieņem, pamatojoties uz ILO konstitūcijas 33. pantu” (“ILC rezolūcija”). Ņemot vērā ILC Standartu piemērošanas komitejas 2012. gada 4. jūnija secinājumus un to, ka esošo pasākumu turpināšana vairs nesniegtu iecerēto rezultātu, ILC nolēma atcelt ierobežojumus, ar kuriem Mjanmas/Birmas valdībai tika liegta piekļuve ILO tehniskajai sadarbībai un palīdzībai. Tā arī uz gadu apturēja ILO prasību saviem biedriem pārskatīt attiecības ar Mjanmu/Birmu, lai nodrošinātu, ka šajās attiecībās netiek izmantots piespiedu darbs.

(6)

2012. gada 17. septembrī Komisija publicēja ziņojumu, ievērojot Padomes Regulas (EK) Nr. 552/97 2. pantu attiecībā uz piespiedu darbu Mjanmā/Birmā, kurā ietverti tās secinājumi (“ziņojums”). Ziņojumā secināts, ka progress, kuru Mjanma/Birma ir panākusi ILO ieteikumu ievērošanā un kuru apstiprinājušas attiecīgās ILO uzraudzības iestādes, nozīmē, ka to principu pārkāpumi, kas minēti ILO Konvencijā Nr. 29, vairs nav uzskatāmi par “nopietniem un sistemātiskiem”, un ieteikts, ka Mjanmas/Birmas piekļuvi vispārējām tarifa preferencēm būtu jāatjauno.

(7)

Ņemot vērā ILC rezolūciju un minēto ziņojumu un, ievērojot Regulas (EK) Nr. 552/97 2. pantu, ar to datumu, kurā tika pieņemta ILC rezolūcija, būtu jāatceļ Mjanmas/Birmas uz laiku apturētā piekļuve tarifa preferencēm, kas piešķirtas ar Regulu (EK) Nr. 732/2008.

(8)

Komisijai būtu jāturpina uzraudzīt situācija Mjanmā/Birmā attiecībā uz piespiedu darbu un būtu jāreaģē uz to saskaņā ar spēkā esošajām procedūrām, tostarp nepieciešamības gadījumā atsākot atcelšanas procedūras,

29.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 181/15

(1)

Padome 2008. gada 25. septembra Rezolūcijā par visaptverošu Eiropas mēroga plānu cīņai pret viltošanu un pirātismu pieprasīja pārskatīt Padomes Regulu (EK) Nr. 1383/2003 (2003. gada 22. jūlijs) par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (2).

(2)

Tādu preču tirdzniecība, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, rada lielu kaitējumu tiesību subjektiem, lietotājiem vai ražotāju grupām un likumīgajiem ražotājiem un tirgotājiem. Ar šādu tirdzniecību varētu arī tikt maldināti patērētāji, un dažos gadījumos varētu tikt apdraudēta viņu veselība un drošība. Minētās preces, cik vien iespējams, Savienībā nevajadzētu laist apgrozībā, un būtu jāpieņem pasākumi, lai novērstu šādu nelikumīgu tirdzniecību, neierobežojot likumīgo tirdzniecību.

(3)

Pārskatot Regulu (EK) Nr. 1383/2003, tika konstatēts, ka, ņemot vērā izmaiņas ekonomikas, tirdzniecības un juridiskajā jomā, ir nepieciešami daži tiesiskā regulējuma uzlabojumi, lai muitas dienesti intelektuālā īpašuma tiesības īstenotu efektīvāk, kā arī lai nodrošinātu pienācīgu juridisko noteiktību.

(4)

Muitas dienestiem vajadzētu būt kompetentiem īstenot intelektuālā īpašuma tiesības attiecībā uz precēm, kas saskaņā ar Savienības tiesību aktiem muitas jomā ir pakļautas muitas uzraudzībai vai muitas kontrolei, un pienācīgi pārbaudīt šādas preces, lai novērstu darbības, ar ko tiek pārkāpti tiesību akti intelektuālā īpašuma tiesību jomā. Intelektuālā īpašuma tiesību īstenošana uz robežām, kur attiecīgās preces tiek pakļautas vai kur tām vajadzētu būt pakļautām muitas uzraudzībai vai muitas kontrolei, ir efektīvs veids, kā ātri un iedarbīgi nodrošināt tiesisku aizsardzību tiesību subjektam, kā arī lietotājiem un ražotāju grupām. Ja muitas dienesti uz robežas aptur preču izlaišanu vai aiztur preces, būtu vajadzīga tikai viena tiesvedības procedūra, savukārt vairākas atsevišķas procedūras būtu nepieciešamas, lai tādā pašā līmenī nodrošinātu tiesību īstenošanu attiecībā uz precēm, kuras ir nonākušas tirgū un kuru sūtījumi ir sadalīti un piegādāti mazumtirgotājiem. Izņēmums būtu jānosaka attiecībā uz precēm, kas brīvā apgrozībā izlaistas galapatēriņa režīmā, jo šādas preces, kaut arī izlaistas brīvā apgrozībā, joprojām ir muitas uzraudzībā. Šī regula nebūtu jāpiemēro attiecībā uz precēm, kuras ceļotāji pārvadā savā personiskajā bagāžā, ar noteikumu, ka šīs preces ir paredzētas ceļotāju personiskai lietošanai un nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka notiek komerciāla rakstura pārvadājumi.

(5)

Regula (EK) Nr. 1383/2003 neattiecas uz dažiem intelektuālā īpašuma tiesību veidiem, un daži pārkāpumu veidi neietilpst tās darbības jomā. Lai pastiprinātu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanu, muitas darbības būtu jāattiecina arī uz tiem pārkāpumu veidiem, uz kuriem Regula (EK) Nr. 1383/2003 neattiecas. Tādēļ papildus tiesībām, uz kurām jau attiecas Regula (EK) Nr. 1383/2003, šai regulai būtu jāattiecas uz komercnosaukumiem, ciktāl tie saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir aizsargāti kā ekskluzīvas īpašuma tiesības, uz pusvadītāju izstrādājumu topogrāfijām, funkcionālajiem modeļiem un ierīcēm, kas galvenokārt izstrādātas, izgatavotas vai pielāgotas, lai radītu iespējas apiet tehnoloģiskos līdzekļus vai lai atvieglotu to apiešanu.

(6)

Regulas (EK) Nr. 1383/2003 darbības jomā neietilpst pārkāpumi, kas saistīti ar tā dēvēto nelikumīgo paralēlo tirdzniecību un pārsniegumiem. Preces, kas saistītas ar nelikumīgu paralēlo tirdzniecību, proti, kas izgatavotas ar tiesību subjekta piekrišanu, bet Eiropas Ekonomikas zonā pirmoreiz tirgū nonākušas bez tā piekrišanas, un kas saistītas ar pārsniegumiem, proti, persona, kuru tiesību subjekts ir pilnvarojis izgatavot preces noteiktā daudzumā, tās izgatavojusi, pārsniedzot daudzumu, par ko vienojusies ar tiesību subjektu, tiek izgatavotas kā autentiskas preces, un tādēļ nav lietderīgi paredzēt, lai muitas dienesti pievērš uzmanību šādām precēm. Tādēļ no šīs regulas darbības jomas būtu jāizslēdz arī nelikumīga paralēlā tirdzniecība un pārsniegumi.

(7)

Lai nodrošinātu šīs regulas pareizu īstenošanu, dalībvalstīm sadarbībā ar Komisiju būtu atbilstīgi jāapmāca muitas darbinieki.

(8)

Pilnībā īstenojot šo regulu, tiks papildus veicināta tāda iekšējā tirgus darbība, kurā tiesību subjektiem nodrošina efektīvāku aizsardzību, sekmē radošumu un jauninājumus un kurā patērētāji saņem uzticamus un kvalitatīvus izstrādājumus, un tam savukārt būtu jāveicina pārrobežu darījumi starp patērētājiem, uzņēmumiem un tirgotājiem.

(9)

Dalībvalstīm ir arvien mazāk resursu muitas jomā. Tāpēc būtu jāatbalsta riska pārvaldības tehnoloģiju un stratēģiju veicināšana, lai maksimāli izmantotu muitas dienestiem pieejamos resursus.

(10)

Šajā regulā ir iekļauti tikai procesuālie noteikumi muitas dienestiem. Tātad ar šo regulu netiek paredzēti kritēriji, pēc kuriem nosaka, vai noticis intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums.

(11)

Saskaņā ar PTO ministru konferencē Dohā 2001. gada 14. novembrī pieņemto Deklarāciju par TRIPS nolīgumu un sabiedrības veselību Nolīgumu par intelektuālā īpašuma tiesību aspektiem saistībā ar tirdzniecību (TRIPS nolīgums) var interpretēt un īstenot un tas būtu jāinterpretē un jāīsteno tā, lai tiktu atbalstītas PTO locekļu tiesības aizsargāt sabiedrības veselību un jo īpaši tiesības veicināt vispārēju piekļuvi zālēm. Tādēļ, ievērojot Savienības starptautiskās saistības un tās politiku attiecībā uz sadarbību attīstības jomā, attiecībā uz zālēm, kuru pārvadāšana, šķērsojot Savienības muitas teritoriju (ar vai bez pārkraušanas, uzglabāšanas noliktavā, kravas sadalīšanas vai pārvadāšanas veida vai transportlīdzekļu maiņas), ir tikai daļa no visa pārvadājuma, kas sākas un beidzas ārpus Savienības teritorijas, muitas dienestiem, novērtējot intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma risku, būtu jāņem vērā jebkura būtiska iespējamība, ka šādas zāles varētu nonākt Savienības tirgū.

(12)

Šai regulai nebūtu jāietekmē noteikumi, ar ko reglamentē tiesu kompetenci, jo īpaši tie noteikumi, kuri iekļauti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (3).

(13)

Personām, lietotājiem, struktūrām vai ražotāju grupām, kas var savā vārdā uzsākt tiesvedību par iespējamu intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu, vajadzētu būt tiesīgām iesniegt pieprasījumu.

(14)

Lai nodrošinātu, ka intelektuālā īpašuma tiesības tiek īstenotas visā Savienībā, ir lietderīgi atļaut personām vai vienībām, kas vēlas īstenot tiesības, kuras attiecas uz visu Savienības teritoriju, vērsties vienas dalībvalsts muitas dienestos. Šādiem pieprasītājiem vajadzētu spēt prasīt, lai minētie dienesti pieņem lēmumu, kurā noteikts, ka jārīkojas, lai izpildītu intelektuālā īpašuma tiesības gan viņu pašu dalībvalstī, gan jebkurā citā dalībvalstī.

(15)

Lai nodrošinātu intelektuālā īpašuma tiesību savlaicīgu īstenošanu, būtu jānodrošina, ka gadījumos, kad muitas dienestiem saskaņā ar pamatotām norādēm ir aizdomas, ka ar to uzraudzībā esošajām precēm tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, tie gan pēc savas iniciatīvas, gan pēc pieprasījuma var pārtraukt minēto preču laišanu apgrozībā vai aizturēt tās, lai ļautu personai vai vienībai, kura ir tiesīga iesniegt pieprasījumu, uzsākt tiesvedību ar mērķi noteikt, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

(16)

Ar Regulu (EK) Nr. 1383/2003 dalībvalstīm deva atļauju noteikt procedūru, saskaņā ar kuru ir atļauts konkrētas preces iznīcināt, neuzsākot tiesvedību, kurā būtu jākonstatē, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības. Eiropas Parlamenta 2008. gada 18. decembra Rezolūcijā par viltošanas ietekmi uz starptautisko tirdzniecību (4) ir atzīts, ka dalībvalstīs, kurās minētā procedūra ir pieejama, šāda procedūra ir izrādījusies ļoti veiksmīga. Tādēļ šai procedūrai vajadzētu būt obligātai attiecībā uz visiem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, un tā būtu jāpiemēro, ja preču deklarētājs vai valdītājs piekrīt to iznīcināšanai. Turklāt šajā procedūrā būtu jāparedz, ka muitas dienesti drīkst uzskatīt, ka preču deklarētājs vai valdītājs ir piekritis preču iznīcināšanai, ja noteiktā laikposmā viņš nepārprotami nav iebildis pret preču iznīcināšanu.

(17)

Lai maksimāli samazinātu administratīvo slogu un izmaksas, būtu jāievieš konkrēta procedūra attiecībā uz maziem sūtījumiem, kuros ir viltotas un pirātiskas preces; tādējādi būtu ļauts šīs preces iznīcināt bez pieprasījuma iesniedzēja nepārprotami izteiktas piekrišanas. Tomēr, lai minētā procedūra tiktu piemērota, pieprasījuma iesniedzējam pieprasījumā būtu jāpauž vispārīgs lūgums to piemērot. Turklāt muitas dienestiem vajadzētu būt arī iespējai prasīt, lai pieprasījuma iesniedzējs segtu izmaksas, kas saistītas ar minētās procedūras piemērošanu.

(18)

Lielākas juridiskās noteiktības labad ir lietderīgi mainīt termiņus attiecībā uz tādu preču izlaišanas apturēšanu vai aizturēšanu, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, un nosacījumus, kuros ir paredzēts, ka muitas dienestiem jāsniedz attiecīgajām personām un vienībām informācija par aizturētajām precēm, kā paredzēts Regulā (EK) Nr. 1383/2003.

(19)

Ņemot vērā, ka pasākumi, ko muitas dienesti pieņem, īstenojot šo regulu, ir pagaidu un preventīvi un ka atšķiras to pušu intereses, kuras minētie pasākumi ietekmē, būtu jāpielāgo daži procedūru aspekti, lai nodrošinātu netraucētu regulas piemērošanu, vienlaikus ievērojot attiecīgo pušu tiesības. Tādējādi saistībā ar dažādiem paziņojumiem, kas paredzēti šajā regulā, muitas dienestiem būtu jāinformē attiecīgā persona, pamatojoties uz dokumentiem par muitas procedūru vai stāvokli, kādā preces atrodas. Turklāt, tā kā preču iznīcināšanas kārtība netieši nozīmē to, ka gan preču deklarētājam vai valdītājam, gan lēmuma saņēmējam būtu līdztekus jādara zināmi savi iespējamie iebildumi pret iznīcināšanu, būtu jānodrošina, lai lēmuma saņēmējam būtu iespēja reaģēt uz iebildumu, ko pret iznīcināšanu varētu paust preču deklarētājs vai valdītājs. Tādēļ būtu jānodrošina, lai preču deklarētājam vai valdītājam par preču izlaišanas apturēšanu vai preču aizturēšanu tiktu paziņots pirms lēmuma saņēmēja vai tajā pašā dienā.

(20)

Muitas dienesti un Komisija tiek mudināti sadarboties ar Eiropas Intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu novērošanas centru atbilstīgi to attiecīgajai kompetencei.

(21)

Lai novērstu tādu preču starptautisko tirdzniecību, ar kurām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, TRIPS nolīgumā ir paredzēts, ka PTO dalībvalstīm ir jāveicina informācijas apmaiņa starp muitas dienestiem par šādu preču tirdzniecību. Tātad Komisijai un dalībvalstu muitas dienestiem vajadzētu būt iespējai ar trešo valstu atbilstīgajiem dienestiem apmainīties ar informāciju par gadījumiem, kad ir aizdomas, ka tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, tostarp par precēm, kuru tranzītam izmanto Savienības teritoriju un kuru izcelsme vai galamērķis ir minētās trešās valstis.

(22)

Efektivitātes labad būtu jāpiemēro Padomes Regula (EK) Nr. 515/97 (1997. gada 13. marts) par dalībvalstu pārvaldes iestāžu savstarpēju palīdzību un šo iestāžu un Komisijas sadarbību, lai nodrošinātu muitas un lauksaimniecības tiesību aktu pareizu piemērošanu (5).

(23)

Muitas dienestu pienākumi būtu jānosaka saskaņā ar dalībvalstu tiesību aktiem, taču tam, ka muitas dienesti apstiprina pieprasījumu, nevajadzētu nozīmēt, ka lēmuma saņēmējam ir tiesības uz kompensāciju gadījumā, kad preces, par kurām ir aizdomas, ka tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, muitas dienesti nav atklājuši un tās ir izlaistas apgrozībā vai nav veikti nekādi pasākumi, lai šādas preces aizturētu.

(24)

Tā kā muitas dienesti rīkojas pēc pieprasījuma, ir lietderīgi paredzēt, ka lēmuma saņēmējam būtu jāsedz visas izmaksas, kas muitas dienestiem radušās, veicot pasākumus, lai īstenotu lēmuma saņēmēja intelektuālā īpašuma tiesības. Tomēr tam nevajadzētu nozīmēt, ka lēmuma saņēmējs nevar prasīt kompensāciju no tiesību pārkāpēja vai citām personām, kuras saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā preces atklātas, varētu uzskatīt par atbildīgām. Attiecīgos gadījumos šādas personas varētu ietvert arī starpniekus. Izmaksas un zaudējumi, kas personām, kuras nav muitas dienesti, radušies muitas rīcības dēļ, ja preču izlaišana ir apturēta vai preces ir aizturētas, pamatojoties uz trešās personas prasību, kas balstīta uz intelektuālā īpašuma tiesībām, būtu jāreglamentē ar speciāliem tiesību aktiem, kas piemērojami katrā konkrētajā gadījumā.

(25)

Šajā regulā ir paredzēts, ka muitas dienesti var atļaut muitas uzraudzībā no vienas vietas uz citu Savienības muitas teritorijā pārvietot preces, kuras ir jāiznīcina. Turklāt muitas dienesti var nolemt šādas preces izlaist brīvā apgrozībā, lai tās pēc tam tiktu pārstrādātas vai lai no tām atbrīvotos nekomerciālā veidā, tostarp izpratnes veicināšanas, apmācības un izglītošanas nolūkā.

(26)

Muitas dienestu veiktā intelektuālā īpašuma tiesību īstenošana ietvers datu apmaiņu par lēmumiem, kas pieņemti par pieprasījumiem. Šāda datu apstrāde attiecas arī uz personas datiem, un tā būtu jāveic saskaņā ar Savienības tiesībām, kā izklāstīts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (6) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 45/2001 (2000. gada 18. decembris) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi Kopienas iestādēs un struktūrās un par šādu datu brīvu apriti (7).

(27)

Apmaiņa ar informāciju, kas attiecas uz lēmumiem par pieprasījumiem un muitas rīcību, būtu jāveic, izmantojot centrālo elektronisko datubāzi. Būtu jānosaka vienība, kas kontrolēs un pārvaldīs datubāzi, un vienības, kuras būs atbildīgas par datubāzē iekļauto datu apstrādes drošību. Paredzot jebkādu iespējamo sadarbspēju vai apmaiņu, vispirms un galvenokārt būtu jāievēro datu izmantošanas mērķa ierobežojuma princips, proti, dati būtu jāizmanto tikai tam mērķim, kuram attiecīgā datubāze izveidota, un nevajadzētu atļaut datu papildu apmaiņu vai savstarpēju izmantošanu citā nolūkā.

(28)

Lai nodrošinātu iespēju pielāgot mazo sūtījumu definīciju, ja izrādās, ka praksē tā nav piemērojama, ņemot vērā vajadzību nodrošināt procedūras efektīvu darbību vai lai vajadzības gadījumā novērstu minētās procedūras apiešanu attiecībā uz sūtījumu sastāvu, būtu jādod pilnvaras Komisijai pieņemt vispārēji piemērojamus neleģislatīvus aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu, lai grozītu nebūtiskus elementus mazo sūtījumu definīcijā, proti, tajā noteiktās konkrētās daudzuma norādes. Īpaši būtiski ir, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(29)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus to noteikumu piemērošanai, ar kuriem paredz, kā praksē tiek veikta datu apmaiņa ar trešām valstīm, un to noteikumu piemērošanai, kas attiecas uz pieprasījuma veidlapām un veidlapām, ko izmanto, lai lūgtu pagarināt laikposmu, kurā muitas dienestiem jāveic attiecīgie pasākumi, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras, proti, pilnvaras noteikt minētās datu apmaiņas norises kārtību un izstrādāt standarta veidlapas. Minētās pilnvaras būtu jāīsteno saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (8). Īstenojamo regulas noteikumu priekšmets attiecas uz kopējās tirdzniecības politikas jomu, tomēr, lai izstrādātu standarta veidlapas, būtu jāizmanto konsultēšanās procedūra, ņemot vērā attiecīgo īstenošanas aktu veidu un ietekmi, jo visas norādes par to, kādu informāciju minētajās veidlapās iekļauj, tieši izriet no šajā regulā minētā. Tādēļ ar minētajiem īstenošanas aktiem noteiks tikai veidlapas formu un struktūru, un tie nekādi neietekmēs Savienības kopējo tirdzniecības politiku.

(30)

Regula (EK) Nr. 1383/2003 būtu jāatceļ.

(31)

Ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju apspriedās saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 45/2001 28. panta 2. punktu, un tas sniedza atzinumu 2011. gada 12. oktobrī (9),

a)

ja tās ir deklarētas izlaišanai brīvā apgrozībā, eksportēšanai vai atkārtotai eksportēšanai;

b)

ja tās tiek ievestas Savienības muitas teritorijā vai izvestas no tās;

c)

ja tām piemēro muitas maksājumu atlikšanas procedūru vai ja tās novieto brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā.

1)

“intelektuālā īpašuma tiesības” nozīmē:

2)

“preču zīme” ir:

3)

“dizainparaugs” ir:

4)

“ģeogrāfiskās izcelsmes norāde” ir:

5)

“viltotas preces” ir:

6)

“pirātiskas preces” ir preces, ar kurām dalībvalstī, kurā tās tiek atklātas, pārkāpj autortiesības vai blakustiesības, vai tiesības uz dizainparaugu un kuras ir vai ietver kopijas, kas izgatavotas bez autortiesību vai blakustiesību, vai dizainparauga tiesību subjekta piekrišanas vai tās personas piekrišanas, kuru tiesību subjekts pilnvarojis attiecīgajā preču izgatavošanas valstī;

7)

“preces, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības” ir preces, par kurām ir pietiekamas liecības, ka dalībvalstī, kurā minētās preces ir atklātas, tās prima facie ir:

8)

“tiesību subjekts” ir persona, kam ir intelektuālā īpašuma tiesības;

9)

“pieprasījums” ir kompetentajai muitas nodaļai iesniegts lūgums muitas dienestiem rīkoties gadījumos attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka ar tām tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības;

10)

“pieprasījums dalībvalstī” ir pieprasījums kādas dalībvalsts muitas dienestiem rīkoties šajā dalībvalstī;

11)

“pieprasījums Savienībā” ir pieprasījums, kurš iesniegts vienā dalībvalstī un kurā šīs dalībvalsts un vienas vai vairāku citu dalībvalstu muitas dienestiem ir lūgts rīkoties attiecīgajās dalībvalstīs;

12)

“pieprasītājs” ir persona vai vienība, kuras vārdā ir iesniegts pieprasījums;

13)

“lēmuma saņēmējs” ir tāda lēmuma saņēmējs, ar kuru tiek apstiprināts pieprasījums;

14)

“preču valdītājs” ir persona, kas ir to preču īpašnieks, par kurām ir aizdomas, ka ar tām pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, vai kam ir līdzīgas tiesības rīkoties ar tām, vai kam ir fiziska vara pār šādām precēm;

15)

“deklarētājst” ir deklarētājs, kā definēts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 4. panta 18. punktā;

16)

“iznīcināšana” ir preču fiziska iznīcināšana, pārstrāde vai nekomerciāla atbrīvošanās no precēm tā, lai neradītu kaitējumu lēmuma saņēmējam;

17)

“Savienības muitas teritorija” ir Kopienas muitas teritorija, kā definēts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 3. pantā;

18)

“preču izlaišana” ir preču izlaišana, kā definēts Regulas (EEK) Nr. 2913/92 4. panta 20. punktā;

19)

“mazs sūtījums” ir pasta vai ekspreskurjerpasta sūtījums:

Piemērojot a) apakšpunktu, “vienības” ir preces, kas klasificēta atbilstīgi kombinētajai nomenklatūrai saskaņā ar I pielikumu Padomes Regulā (EEK) Nr. 2658/87 (1987. gada 23. jūlijs) par tarifu un statistikas nomenklatūru un kopējo muitas tarifu (20), ja tā ir neiesaiņota, vai šādu preču kopums, kas mazumtirdzniecības nolūkā paredzēts pārdošanai galapatērētājam.

Piemērojot šo definīciju, atsevišķas preces ar vienu un to pašu kombinētās nomenklatūras kodu uzskata par dažādām vienībām, bet preces, kas ir komplekti un ir apzīmētas ar vienu kombinētās nomenklatūras kodu, uzskata par vienu vienību;

20)

“preces, kas ātri bojājas,” ir preces, kuras muitas dienesti uzskata par tādām, kas bojājas, ja tās uzglabā līdz 20 dienām no dienas, kad apturēta šo preču izlaišana, vai pēc to aizturēšanas;

21)

“ekskluzīva licence” ir licence (neatkarīgi no tā, vai tā ir vispārēja vai ierobežota), saskaņā ar kuru licenciāts drīkst izmantot intelektuālā īpašuma tiesības tā, kā tas atļauts saskaņā ar minēto licenci, bet tas ir aizliegts visām pārējām personām, tostarp personai, kas licenci piešķir.

1)

pieprasījumu dalībvalstī vai pieprasījumu Savienībā:

2)

pieprasījumu dalībvalstī:

3)

pieprasījumu Savienībā: personas, kam ir ekskluzīvas licences attiecībā uz visu teritoriju divās vai vairākās dalībvalstīs, ja minētajiem licences valdītājiem tiesību subjekts ir devis oficiālu atļauju minētajās dalībvalstīs uzsākt tiesvedību, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības.

a)

to iesniedz kompetentajai muitas nodaļai četru darbdienu laikā pēc tam, kad paziņots, ka preču izlaišana ir apturēta vai preces ir aizturētas;

b)

tas ir pieprasījums dalībvalstī;

c)

tajā ietver 6. panta 3. punktā minēto informāciju. Pieprasītājs tomēr var neiesniegt informāciju, kas norādīta minētā punkta g), h) vai i) apakšpunktā.

a)

ziņas, kas attiecas uz pieprasītāju;

b)

pieprasītāja statuss 3. panta nozīmē;

c)

dokumenti, kuros sniegti pierādījumi, ar ko kompetentajai muitas nodaļai apliecina, ka pieprasītājs ir tiesīgs iesniegt pieprasījumu;

d)

ja pieprasītājs pieprasījumu iesniedz ar pārstāvja starpniecību – ziņas par personu, kas pieprasītāju pārstāv, un pierādījums tam, ka minētā persona ir pilnvarota rīkoties kā pārstāvis saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā pieprasījums ir iesniegts;

e)

īstenojamo intelektuālā īpašuma tiesību uzskaitījums;

f)

ja iesniegts pieprasījums Savienībā – dalībvalstis, kurās tiek pieprasīta muitas rīcība;

g)

konkrēti un tehniski dati par autentiskajām precēm, tostarp marķējumi, piemēram, svītrkods un vajadzības gadījumā attēli;

h)

informācija, kas vajadzīga, lai muitas dienesti varētu viegli identificēt attiecīgās preces;

i)

informācija, kas svarīga analīzei un novērtēšanai, kuru muitas dienesti veic, lai noteiktu attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma risku, piemēram, informācija par oficiālajiem izplatītājiem;

j)

norāde, vai saskaņā ar šā punkta g), h) vai i) apakšpunktu sniegtā informācija ir jāapzīmē kā ierobežotas pieejamības informācija saskaņā ar 31. panta 5. punktu;

k)

sīkākas ziņas par jebkuru pārstāvi, ko pieprasītājs iecēlis juridisko un tehnisko jautājumu risināšanai;

l)

pieprasītāja apņemšanās informēt kompetento muitas nodaļu par jebkuru no 15. pantā minētajām situācijām;

m)

pieprasītāja apņemšanās sniegt un atjaunināt jebkuru informāciju, kas svarīga analīzei un novērtējumam, kuru muitas dienesti veic, lai noteiktu attiecīgo intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpuma risku;

n)

pieprasītāja apņemšanās uzņemties atbildību saskaņā ar 28. pantā minētajiem nosacījumiem;

o)

pieprasītāja apņemšanās segt 29. pantā minētās izmaksas saskaņā ar minētajā pantā paredzētajiem nosacījumiem;

p)

pieprasītāja piekrišana tam, ka Komisija un dalībvalstis drīkst apstrādāt viņa iesniegtos datus;

q)

norāde, vai pieprasītājs pieprasa izmantot 26. pantā minēto procedūru un vai piekrīt segt izmaksas – ja muitas dienesti to pieprasa – saistībā ar preču iznīcināšanu saskaņā ar minēto procedūru.

a)

dalībvalstī, kurā pieprasījums tika iesniegts, – dienā pēc lēmuma pieņemšanas;

b)

visās pārējās dalībvalstīs, kurās prasīts, lai muitas dienesti rīkotos, – nākamajā dienā pēc tās dienas, kad muitas dienesti ir informēti saskaņā ar 14. panta 2. punktu, ar noteikumu, ka lēmuma saņēmējs ir izpildījis 29. panta 3. punktā minētos pienākumus attiecībā uz tulkošanas izmaksām.

a)

lēmumus, ar ko apstiprina pieprasījumu;

b)

lēmumus, ar ko atceļ lēmumus par pieprasījuma apstiprināšanu;

c)

lēmumus, ar ko groza lēmumus par pieprasījuma apstiprināšanu;

d)

lēmumus, ar ko pagarina laikposmu, kurā muitas dienestiem jārīkojas.

a)

lēmumus, ar ko apstiprina pieprasījumu;

b)

lēmumus, ar ko atceļ lēmumus par pieprasījuma apstiprināšanu;

c)

lēmumus, ar ko groza lēmumus par pieprasījuma apstiprināšanu;

d)

lēmumus, ar ko pagarina laikposmu, kurā muitas dienestiem jārīkojas.

a)

ja intelektuālā īpašuma tiesības, uz kurām attiecas pieprasījums, zaudē spēku;

b)

ja lēmuma saņēmējs citu iemeslu dēļ vairs nav tiesīgs iesniegt pieprasījumu;

c)

izmaiņas informācijā, kas minēta 6. panta 3. punktā.

a)

atcelt jebkuru lēmumu, ko tā pieņēmusi, lai minētajam lēmuma saņēmējam apstiprinātu pieprasījumu dalībvalstī, un atteikties pagarināt laikposmu, kurā muitas dienestiem jārīkojas;

b)

tās teritorijā apturēt laikposmā, kurā muitas dienestiem jārīkojas, jebkuru lēmumu, ar ko minētajam lēmuma saņēmējam apstiprina pieprasījumu Savienībā.

a)

nepilda paziņošanas pienākumus, kas noteikti 15. pantā;

b)

nepilda pienākumu attiecībā uz paraugu atdošanu, kas noteikts 19. panta 3. punktā;

c)

nepilda pienākumus attiecībā uz izmaksām un tulkojumu, kas noteikti 29. panta 1. un 3. punktā;

d)

bez pamatota iemesla neuzsāk tiesvedību, kā noteikts 23. panta 3. punktā vai 26. panta 9. punktā.

a)

ja muitas dienesti vienas darbdienas laikā pēc preču izlaišanas apturēšanas vai preču aizturēšanas nav atklājušas nevienu personu vai vienību, kas būtu tiesīga iesniegt pieprasījumu saistībā ar intelektuālā īpašuma tiesību varbūtējo pārkāpumu;

b)

ja muitas dienesti nav saņēmuši pieprasījumu saskaņā ar 5. panta 3. punktu vai ir šādu pieprasījumu noraidījuši.

a)

tiesvedības uzsākšanai, lai noteiktu, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, un minētās tiesvedības gaitā;

b)

saistībā ar kriminālizmeklēšanu, kas saistīta ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu un ko uzsākušas publiskas iestādes tajā dalībvalstī, kurā preces atklātas;

c)

kriminālprocesa uzsākšanai un tā gaitā;

d)

kompensācijas piedzīšanai no tiesību pārkāpēja vai citām personām;

e)

lai ar preču deklarētāju vai valdītāju panāktu vienošanos par preču iznīcināšanu saskaņā ar 23. panta 1. punktu;

f)

lai ar preču deklarētāju vai valdītāju panāktu vienošanos par 24. panta 2. punkta a) apakšpunktā minēto galvojuma summu.

a)

preču veids un daudzums;

b)

intelektuālā īpašuma tiesības, par kurām ir aizdomas, ka tās tiek pārkāptas;

c)

preču izcelsme, vieta, no kuras preces ieved, un galamērķis;

d)

informācija par transportlīdzekļu pārvietošanos, jo īpaši:

e)

informācija par konteineru pārvadāšanu, jo īpaši:

a)

lēmuma saņēmējs pēc tam, kad paziņots par preču izlaišanas apturēšanu vai preču aizturēšanu, 10 darbdienu laikā vai triju darbdienu laikā tādu preču gadījumā, kas ātri bojājas, muitas dienestiem ir rakstiski apstiprinājis, ka ir pārliecināts par intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu;

b)

lēmuma saņēmējs pēc tam, kad paziņots par preču izlaišanas apturēšanu vai preču aizturēšanu, 10 darbdienu laikā vai triju darbdienu laikā tādu preču gadījumā, kas ātri bojājas, muitas dienestiem ir rakstiski apstiprinājis, ka piekrīt preču iznīcināšanai;

c)

preču deklarētājs vai valdītājs pēc tam, kad paziņots par preču izlaišanas apturēšanu vai preču aizturēšanu, 10 darbdienu laikā vai triju darbdienu laikā tādu preču gadījumā, kas ātri bojājas, muitas dienestiem ir rakstiski apstiprinājis, ka piekrīt preču iznīcināšanai. Ja preču deklarētājs vai valdītājs minētajos termiņos muitas dienestiem nav apstiprinājis, ka piekrīt preču iznīcināšanai, vai paziņojis, ka iebilst pret to, muitas dienesti var uzskatīt, ka preču deklarētājs vai valdītājs ir piekritis minēto preču iznīcināšanai.

a)

preču deklarētājs vai valdītājs ir nodrošinājis galvojuma summu, kas ir pietiekama, lai aizsargātu lēmuma saņēmēja intereses;

b)

iestāde, kuras kompetencē ir noteikt, vai ir pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, nav atļāvusi veikt piesardzības pasākumus;

c)

ir nokārtotas visas muitas formalitātes.

a)

netiek izlaistas brīvā apgrozībā, ja vien muitas dienesti ar lēmuma saņēmēja piekrišanu nenolemj, ka tas ir jādara gadījumā, ja paredzēts preces pārstrādāt vai atbrīvoties no tām nekomerciālā veidā, tostarp izmantot tās izpratnes veicināšanas, apmācības un izglītošanas nolūkā. Nosacījumus, saskaņā ar kuriem preces var izlaist brīvā apgrozībā, nosaka muitas dienesti;

b)

netiek izvestas ārpus Savienības muitas teritorijas;

c)

netiek eksportētas;

d)

netiek atkārtoti eksportētas;

e)

netiek pakļautas muitas maksājumu atlikšanas procedūrai;

f)

netiek novietotas brīvajā zonā vai brīvajā noliktavā.

a)

tās ir preces, par kurām ir aizdomas, ka tās ir viltotas vai pirātiskas;

b)

tās nav preces, kas ātri bojājas;

c)

tās ir preces, uz kurām attiecas lēmums par pieprasījuma apstiprināšanu;

d)

lēmuma saņēmējs pieprasījumā ir lūdzis, lai tiktu izmantota šajā pantā izklāstītā procedūra;

e)

tās ir preces, ko pārvadā, izmantojot mazus sūtījumus.

a)

ka muitas dienestiem ir nodoms preces iznīcināt;

b)

preču deklarētāja vai valdītāja tiesības saskaņā ar 4., 5. un 6. punktu.

a)

lēmumiem, ar ko apstiprina pieprasījumus, pievienojot pieprasījumu un tā pielikumus;

b)

lēmumiem, ar ko pagarina laikposmu, kurā muitas dienestiem jārīkojas, vai lēmumiem, ar kuriem atceļ vai groza lēmumu par pieprasījuma apstiprināšanu;

c)

pieprasījumu apstiprinoša lēmuma īstenošanas apturēšanu.

a)

6. pantu, 12. panta 7. punktu un 22. panta 3. punktu, ko piemēro no 2013. gada 19. jūlija;

b)

31. panta 1. punktu un 3. līdz 7. punktu un 33. pantu, ko piemēro no dienas, kad ir izveidota 32. pantā minētā centrālā datubāze. Komisija publisko minēto datumu.

29.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 181/35

(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pantā ir noteikts, ka pasākumos, kuru mērķis ir iekšējā tirgus izveide un darbības nodrošināšana un kuri attiecas, inter alia, uz veselību, drošību un patērētāju tiesību aizsardzību, Komisijai par galveno jāuzskata augsts aizsardzības līmenis, īpašu uzmanību pievēršot visiem atklājumiem, kas pamatojas uz zinātnes faktiem.

(2)

Nekaitīgas un pilnvērtīgas pārtikas brīva aprite ir būtisks iekšējā tirgus aspekts, un tā ievērojami veicina iedzīvotāju veselību un labklājību, kā arī viņu sociālās un ekonomiskās intereses.

(3)

Pārtikai piemērojamo Savienības tiesību aktu mērķis ir, inter alia, gādāt par to, lai tirgū nenonāktu kaitīga pārtika. Tādēļ no to pārtikas kategoriju sastāva, uz kurām attiecas šī regula, vajadzētu izslēgt visas vielas, kas tiek uzskatītas par kaitīgām attiecīgajām iedzīvotāju grupām vai nepiemērotām patēriņam.

(4)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/39/EK (2009. gada 6. maijs) par īpašas diētas pārtikas produktiem (3) ir paredzēti vispārīgi noteikumi par tādu pārtikas produktu sastāvu un pagatavošanu, kuri ir īpaši izstrādāti, lai apmierinātu īpašas uztura vajadzības personām, kam tie paredzēti. Vairākums minētajā direktīvā paredzēto noteikumu ir spēkā kopš 1977. gada un ir jāpārskata.

(5)

Direktīvā 2009/39/EK ir sniegta vienota “īpašas diētas pārtikas produktu” definīcija un vispārīgas marķēšanas prasības, tostarp tādas, kas paredz, ka uz šādiem pārtikas produktiem vajadzētu būt norādei par to piemērotību paredzētajiem diētas nolūkiem.

(6)

Direktīvā 2009/39/EK noteiktās vispārējās sastāva un marķēšanas prasības ir papildinātas ar vairākiem neleģislatīviem Savienības aktiem, kas piemērojami īpašām pārtikas kategorijām. Šajā saistībā saskaņoti noteikumi ir paredzēti Komisijas Direktīvās 96/8/EK (1996. gada 26. februāris) par pārtikas produktiem, ko paredzēts izmantot svara samazināšanas diētām ar samazinātu enerģētisko vērtību (4), un 1999/21/EK (1999. gada 25. marts) par diētisko pārtiku cilvēkiem ar veselības traucējumiem (5). Arī Komisijas Direktīvā 2006/125/EK (6) ir paredzēti daži saskaņoti noteikumi attiecībā uz apstrādātu graudaugu pārtiku un bērnu pārtiku zīdaiņiem un maziem bērniem. Komisijas Direktīvā 2006/141/EK (7) ir paredzēti saskaņoti noteikumi attiecībā uz mākslīgajiem maisījumiem zīdaiņiem un mākslīgajiem papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, un Komisijas Regulā (EK) Nr. 41/2009 (8) ir paredzēti saskaņoti noteikumi par tādu pārtikas produktu sastāvu un marķēšanu, kas piemēroti cilvēkiem, kuri nepanes lipekli.

(7)

Turklāt saskaņoti noteikumi ir paredzēti Padomes Direktīvā 92/52/EEK (1992. gada 18. jūnijs) par mākslīgā piena maisījumiem zīdaiņiem un mākslīgā piena maisījumiem maziem bērniem, kas paredzēti eksportam uz trešajām valstīm (9), un Komisijas Regulā (EK) Nr. 953/2009 (2009. gada 13. oktobris) par vielām, ko īpašu uztura apsvērumu dēļ var pievienot īpašas diētas pārtikas produktiem (10).

(8)

Direktīvā 2009/39/EK ir iekļauta prasība par valsts līmeņa vispārēju paziņošanas procedūru attiecībā uz pārtiku, ko pārtikas uzņēmumi uzrādījuši kā tādu, uz kuru attiecas “īpašas diētas pārtikas produktu” definīcija, attiecībā uz kuru Savienības tiesību aktos nav paredzēti īpaši noteikumi, lai veicinātu šādas pārtikas efektīvu monitoringu, ko veic dalībvalstis, pirms tā tiek laista Savienības tirgū.

(9)

Komisijas 2008. gada 27. jūnija ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par minētās paziņošanas procedūras īstenošanu tika norādīts, ka “īpašas diētas pārtikas produktu” definīcija var radīt sarežģījumus, jo, kā izrādījās, valstu iestādes to var interpretēt atšķirīgi. Tāpēc ziņojumā ir secināts, ka Direktīva 2009/39/EK būtu jāpārskata, lai nodrošinātu Savienības tiesību aktu efektīvāku un saskaņotāku īstenošanu.

(10)

Agra CEAS Consulting2009. gada 29. aprīļa pētījuma ziņojumā par Direktīvas 2009/39/EK pārskatīšanu ir apstiprināti secinājumi, ko Komisija pauda 2008. gada 27. jūnija ziņojumā par paziņošanas procedūras īstenošanu, un konstatēts, ka minētajā direktīvā noteiktās plašās definīcijas dēļ arvien lielāks daudzums pārtikas produktu pašlaik tiek pārdoti un marķēti kā īpašas diētas pārtikas produkti. Pētījuma ziņojumā tāpat ir norādīts, ka dalībvalstīs būtiski atšķiras pārtika, ko reglamentē ar minēto direktīvu; līdzīga pārtika, tostarp uztura bagātinātāji, dažādās dalībvalstīs var tikt vienlaicīgi pārdota kā īpašas diētas pārtika un/vai kā parasta patēriņa pārtika, kas paredzēta visiem vai atsevišķām iedzīvotāju grupām, piemēram, grūtniecēm, sievietēm pēcmenopauzes periodā, gados veciem cilvēkiem, augošiem bērniem, pusaudžiem, mainīgi aktīvām personām un citiem. Šāda situācija grauj iekšējā tirgus darbību, rada juridisko nenoteiktību kompetentajām iestādēm, pārtikas uzņēmumiem, jo īpaši mazajiem un vidējiem uzņēmumiem (MVU), un patērētājiem, turklāt nevar izslēgt ļaunprātīgas tirdzniecības un konkurences kropļošanas risku. Tāpēc attiecīgi ir jānovērš atšķirības interpretēšanā, vienkāršojot regulējošo vidi.

(11)

Šķiet, ka nesen pieņemtie citi Savienības tiesību akti ir vairāk pielāgoti augošam un inovatīvam pārtikas tirgum nekā Direktīva 2009/39/EK. Šajā ziņā īpaši svarīgi ir šādi tiesību akti: Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/46/EK (2002. gada 10. jūnijs) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz uztura bagātinātājiem (11), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1924/2006 (2006. gada 20. decembris) par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem (12) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 1925/2006 (2006. gada 20. decembris) par vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai (13). Turklāt minēto Savienības tiesību aktu noteikumi pienācīgi reglamentētu vairākas pārtikas kategorijas, uz kurām attiecas Direktīva 2009/39/EK, radot mazāku administratīvo slogu un lielāku skaidrību par darbības jomu un mērķiem.

(12)

Pieredze arī liecina, ka daži noteikumi, kas iekļauti Direktīvā 2009/39/EK vai pieņemti saskaņā ar to, vairs nav efektīvi iekšējā tirgus darbības nodrošināšanai.

(13)

Tāpēc būtu jāatceļ jēdziens “īpašas diētas pārtikas produkti”, un Direktīva 2009/39/EK būtu jāaizstāj ar šo tiesību aktu. Lai vienkāršotu šā akta piemērošanu un nodrošinātu piemērošanas konsekvenci visās dalībvalstīs, šis akts būtu jāpieņem kā regula.

(14)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (14), ir noteikti vienoti principi un definīcijas Savienības pārtikas aprites tiesību aktiem. Dažas minētajā regulā iekļautās definīcijas būtu jāpiemēro arī saistībā ar šo regulu.

(15)

Noteikts skaits pārtikas kategoriju dažām iedzīvotāju grupām ir daļa no uztura vai vienīgais uztura avots. Šādas pārtikas kategorijas ir būtiskas dažiem režīmiem un/vai lai apmierinātu uztura vajadzības dažām skaidri noteiktām mazāk aizsargātām iedzīvotāju grupām. Minētās pārtikas kategorijas ietver maisījumus zīdaiņiem un papildu ēdināšanas maisījumus zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtiku un bērnu pārtiku, kā arī īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku. Pieredze liecina, ka noteikumi, kas paredzēti Direktīvās 1999/21/EK, 2006/125/EK un 2006/141/EK, pietiekami nodrošina minēto pārtikas kategoriju brīvu apriti, vienlaikus nodrošinot augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni. Tāpēc, ņemot vērā Direktīvas 1999/21/EK, 2006/125/EK un 2006/141/EK, šajā regulā ir lietderīgi pievērsties vispārējām sastāva un informācijas prasībām minētajām pārtikas kategorijām.

(16)

Turklāt, tā kā palielinās tādu cilvēku skaits, kam ir ar lieko svaru vai aptaukošanos saistītas problēmas, tirgū tiek laists arvien lielāks daudzums pārtikas, kas ir pilnīgi uztura aizstājēji svara kontrolei. Pašlaik šādu tirgū esošu pārtiku var iedalīt produktos, kas paredzēti uzturam ar mazu kaloriju daudzumu, kuras satur 3 360 kJ (800 kcal) līdz 5 040 kJ (1 200 kcal), un produktos, kas paredzēti uzturam ar ļoti mazu kaloriju daudzumu, kuras parasti satur mazāk nekā 3 360 kJ (800 kcal). Ņemot vērā attiecīgās pārtikas veidu, attiecībā uz to ir lietderīgi paredzēt dažus īpašus noteikumus. Pieredze liecina, ka Direktīvā 96/8/EK izklāstītie attiecīgie noteikumi pietiekami nodrošina tādas pārtikas brīvu apriti, kas paredzēta kā pilnīgi uztura aizstājēji svara kontrolei, vienlaikus nodrošinot augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni. Tāpēc, ņemot vērā Direktīvas 96/8/EK attiecīgos noteikumus, šajā regulā ir lietderīgi pievērsties vispārējām sastāva un informācijas prasībām pārtikai, ar ko paredzēts aizstāt visu ikdienas uzturu, tostarp pārtikai ar ļoti zemu enerģētisko vērtību.

(17)

Šajā regulā, inter alia, būtu jāietver definīcijas maisījumiem zīdaiņiem un papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtikai un bērnu pārtikai, īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai un pilnīgiem uztura aizstājējiem svara kontrolei, ņemot vērā attiecīgos noteikumus Direktīvās 96/8/EK, 1999/21/EK, 2006/125/EK un 2006/141/EK.

(18)

Regulā (EK) Nr. 178/2002 ir noteikti riska analīzes principi saistībā ar pārtiku un izveidotas struktūras un mehānismi zinātniskajiem un tehniskajiem novērtējumiem, ko veic Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (“Iestāde”). Šīs regulas nolūkos ar Iestādi būtu jāapspriežas visos jautājumos, kas varētu ietekmēt sabiedrības veselību.

(19)

Svarīgi, lai sastāvdaļas, ko izmanto šīs regulas darbības jomā esošās pārtikas ražošanā, ir piemērotas to personu, kurām šāda pārtika paredzēta, uztura vajadzību apmierināšanai un tās uzturvērtības pietiekamība ir konstatēta ar vispāratzītiem zinātniskiem datiem. Šāda pietiekamība būtu jāpierāda, sistemātiski pārskatot pieejamos zinātniskos datus.

(20)

Attiecīgajos Savienības tiesību aktos, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 396/2005 (2005. gada 23. februāris), ar ko paredz maksimāli pieļaujamos pesticīdu atlieku līmeņus augu un dzīvnieku izcelsmes pārtikā un barībā (15), noteiktie maksimālie pesticīdu atlieku līmeņi būtu jāpiemēro, neskarot šajā regulā un saskaņā ar šo regulu pieņemtajos deleģētajos aktos paredzētos īpašos noteikumus.

(21)

Pesticīdu izmantošana var izraisīt pesticīdu atliekas pārtikā, uz kuru attiecas šī regula. Tāpēc šāda izmantošana būtu cik vien iespējams jāierobežo, ņemot vērā prasības, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1107/2009 (2009. gada 21. oktobris) par augu aizsardzības līdzekļu laišanu tirgū (16). Tomēr izmantošanas ierobežošana vai aizliegums negarantētu, ka pārtikā, uz ko attiecas šī regula, tostarp zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētā pārtikā, nebūs pesticīdu, jo daži pesticīdi piesārņo apkārtējo vidi un šādā pārtikā var būt to atliekas. Tādēļ maksimālais atlieku līmenis šādā pārtikā būtu jānosaka viszemākajā sasniedzamajā līmenī, lai aizsargātu mazāk aizsargātas iedzīvotāju grupas, ņemot vērā labu lauksaimniecības praksi un citus ietekmes avotus, piemēram, vides piesārņojumu.

(22)

Saskaņā ar šo regulu pieņemtajos deleģētajos aktos būtu jāņem vērā konkrētiem pesticīdiem noteiktie ierobežojumi un aizliegumi, kas ir līdzvērtīgi tiem, kas pašlaik noteikti Direktīvas 2006/125/EK un 2006/141/EK pielikumos. Minētie ierobežojumi un aizliegumi būtu regulāri jāatjaunina, īpašu uzmanību pievēršot pesticīdiem, kas satur aktīvas vielas, aizsargvielas vai sinerģistus, kuri saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1272/2008 (2008. gada 16. decembris) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (17) klasificēti kā 1A un 1B kategorijas mutagēnas vielas, 1A vai 1B kategorijas kancerogēnas vielas, 1A vai 1B kategorijas vielas, kas ir kaitīgas reproduktīvai funkcijai, vai kas uzskatāmas par tādām, kuras traucē endokrīnās sistēmas darbību un var negatīvi ietekmēt cilvēkus.

(23)

Vielas, kuras ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 258/97 (1997. gada 27. janvāris), kas attiecas uz jauniem pārtikas produktiem un jaunām pārtikas produktu sastāvdaļām (18), darbības jomā, nebūtu jāpievieno pārtikai, uz ko attiecas šī regula, ja vien šādas vielas atbilst gan tirgū laišanas nosacījumiem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 258/97, gan tiem nosacījumiem, kas izklāstīti šajā regulā un saskaņā ar šo regulu pieņemtajos deleģētajos aktos. Ja ir ieviestas būtiskas izmaiņas saskaņā ar šo regulu izmantotas vielas ražošanas metodē vai šādas vielas daļiņu lielumā, piemēram, izmantojot nanotehnoloģijas, minētā viela būtu jāuzskata par atšķirīgu no tās, kas izmantota saskaņā ar šo regulu, un tā būtu jāpārvērtē saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 258/97 un vēlāk saskaņā ar šo regulu.

(24)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem (19) ir noteiktas vispārējās marķēšanas prasības. Minētās marķēšanas prasības kā vispārējs noteikums būtu jāpiemēro pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas šī regula. Tomēr, lai sasniegtu šīs regulas konkrētos mērķus, šajā regulā vajadzības gadījumā būtu jāparedz arī papildu prasības Regulai (ES) Nr. 1169/2011 vai atkāpes no tās.

(25)

Šīs regulas darbības jomā ietilpstošas pārtikas marķējumā, noformējumā vai reklāmā šādai pārtikai nebūtu jāpiedēvē cilvēku slimību novērsošas vai ārstējošas īpašības, ne arī jānorāda uz šādām īpašībām. Īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētas pārtikas mērķis ir nodrošināt uztura režīmu pacientiem, kuriem, piemēram, konkrētas slimības, traucējuma vai veselības stāvokļa dēļ ir ierobežota, vājināta vai traucēta spēja uzņemt parasto pārtiku. Atsauci uz uztura režīmu, kas noteikts slimības, traucējuma vai veselības stāvokļa dēļ, kuram šī pārtika paredzēta, nevajadzētu uzskatīt par tādu, kas šai pārtikai piedēvē īpašības novērst, ārstēt vai izārstēt cilvēku slimības.

(26)

Lai nodrošinātu aizsardzību mazāk aizsargātiem patērētājiem, marķēšanas prasībām būtu jānodrošina, lai patērētāji varētu precīzi identificēt produktu. Visai rakstiskajai un grafiskajai informācijai, kas attiecas uz maisījumiem zīdaiņiem un papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, vajadzētu būt tādai, lai dažādos maisījumus varētu skaidri atšķirt. Grūtības noteikt marķējumā attēlotā bērna precīzu vecumu varētu mulsināt patērētājus un apgrūtināt produkta identificēšanu. Minēto risku vajadzētu novērst, nosakot pienācīgus marķēšanas ierobežojumus. Turklāt, ņemot vērā to, ka maisījumi zīdaiņiem ir pārtika, kas apmierina zīdaiņa uztura vajadzības no dzimšanas līdz brīdim, kad tiek sākta atbilstoša papildu ēdināšana, pareizai produkta identifikācijai ir izšķiroša nozīme patērētāju aizsardzībā. Tāpēc zīdaiņiem paredzētu maisījumu noformēšanas un reklamēšanas jomā būtu jāievieš atbilstīgi ierobežojumi.

(27)

Šajā regulā būtu jāparedz kritēriji īpašo sastāva un informācijas prasību noteikšanai maisījumiem zīdaiņiem, papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, apstrādātu graudaugu pārtikai un bērnu pārtikai, īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai un pilnīgiem uztura aizstājējiem svara kontrolei, ņemot vērā Direktīvas 96/8/EK, 1999/21/EK, 2006/125/EK un 2006/141/EK.

(28)

Regulā (EK) Nr. 1924/2006 ir paredzēti noteikumi un nosacījumi uzturvērtības un veselīguma norāžu lietošanai uz pārtikas. Minētie noteikumi vispārēji būtu jāpiemēro pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas šī regula, ja vien šajā regulā vai saskaņā ar šo regulu pieņemtajos deleģētajos aktos nav noteikts citādi.

(29)

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ieteikumiem zīdaiņi ar mazu dzimšanas svaru būtu jāēdina ar mātes pienu. Tomēr zīdaiņiem ar mazu dzimšanas svaru un priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem var būt īpašas uztura vajadzības, kuras nevar apmierināt ar mātes pienu vai parastiem maisījumiem zīdaiņiem. Faktiski uztura vajadzības zīdaiņiem ar mazu dzimšanas svaru un priekšlaicīgi dzimušiem zīdaiņiem var būt atkarīgas no minētā zīdaiņa veselības stāvokļa, jo īpaši no minētā zīdaiņa svara salīdzinājumā ar vesela zīdaiņa svaru, un no tā, cik nedēļas pirms paredzētā laika viņš ir piedzimis. Katrā gadījumā atsevišķi jāizlemj, vai zīdaiņa stāvoklis ir tāds, ka viņam mediķu uzraudzībā būtu jālieto īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta pārtika, kas izstrādāta, lai apmierinātu zīdaiņa uztura vajadzības (maisījums) un pielāgota minētā zīdaiņa īpašajam uztura režīmam.

(30)

Direktīvā 1999/21/EK ir prasīts, lai dažas prasības attiecībā uz sastāvu maisījumiem zīdaiņiem un papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, kā tas noteikts Direktīvā 2006/141/EK, piemērotu īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai bērniem atkarībā no viņu vecuma. Tomēr dažus noteikumus, tostarp attiecībā uz marķēšanu, noformēšanu, reklāmu, un veicināšanas un komerciālo praksi, kas noteikti Direktīvā 2006/141/EK, pašlaik nepiemēro šādai pārtikai. Tirgus attīstības un šādas pārtikas ievērojama pieauguma dēļ ir jāpārskata tādas prasības zīdaiņiem paredzētiem maisījumiem kā prasības par pesticīdu izmantošanu produktos, kuri paredzēti šādu maisījumu ražošanai, pesticīdu atliekām, marķēšanu, noformēšanu, reklamēšanu un veicināšanas un komerciālo praksi, kas attiecīgā gadījumā būtu jāpiemēro arī īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētai pārtikai, kura izstrādāta, lai apmierinātu zīdaiņa uztura vajadzības.

(31)

Savienības tirgū arvien palielinās uz piena bāzes gatavotu dzērienu un līdzīgu produktu skaits, kurus reklamē kā īpaši piemērotus maziem bērniem. Šādi produkti, kurus var iegūt no dzīvnieku vai augu izcelsmes olbaltumvielām, piemēram, govs piena, kazas piena, sojas vai rīsiem, bieži vien tiek pārdoti kā “piens bērniem” vai “piens maziem bērniem”, vai lietojot līdzīgu terminoloģiju. Kaut arī šos produktus pašlaik reglamentē dažādi Savienības tiesību akti, piemēram, Regulas (EK) Nr. 178/2002, (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006 un Direktīva 2009/39/EK, uz tiem neattiecas spēkā esošie īpašie pasākumi, ko piemēro zīdaiņiem un maziem bērniem paredzētai pārtikai. Pastāv dažādi viedokļi par to, vai šādi produkti apmierina tās iedzīvotāju grupas īpašās uztura vajadzības, kurai tie paredzēti. Tādēļ Komisijai pēc apspriešanās ar Iestādi būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojums par to, vai ir vajadzīgi īpaši noteikumi attiecībā uz minēto produktu sastāvu un marķēšanu un, ja nepieciešams, cita veida prasības. Šajā ziņojumā būtu jāiekļauj, inter alia, mazu bērnu uztura vajadzības un minēto produktu loma viņu uzturā, ņemot vērā mazu bērnu patēriņa modeli, uzturvērtības devu un līmeni, kādā mazi bērni ir pakļauti piesārņojumu un pesticīdu uzņemšanai. Ziņojumā būtu jāapsver arī šādu produktu sastāvs un vai tiem ir kādas uzturvērtības priekšrocības, salīdzinot ar normālu uzturu no krūts atšķirtam bērnam. Komisija šim ziņojumam varētu pievienot tiesību akta priekšlikumu.

(32)

Direktīvā 2009/39/EK ir paredzēts, ka īpašus noteikumus var pieņemt par šādām divām īpašām pārtikas grupām, uz kurām attiecas īpašas diētas pārtikas produktu definīcija: “pārtikas produkti, kas paredzēti intensīvas muskuļu piepūles gadījumos, īpaši sportistiem”, un “pārtikas produkti personām, kas slimo ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem (diabētu)”. Attiecībā uz īpašiem noteikumiem par pārtiku personām, kas slimo ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem (diabētu), Komisijas 2008. gada 26. jūnija ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par pārtikas produktiem personām, kas slimo ar ogļhidrātu vielmaiņas traucējumiem (diabētu), ir secināts, ka nav zinātniska pamatojuma īpašu sastāva prasību noteikšanai. Attiecībā uz pārtiku, kas paredzēta intensīvas muskuļu piepūles gadījumos, īpaši sportistiem, nevarēja panākt apstiprinošu secinājumu par īpašu noteikumu izstrādi, jo dalībvalstīm un ieinteresētajām personām ir ļoti atšķirīgi viedokļi par īpašo tiesību aktu darbības jomu, iekļaujamo pārtikas apakškategoriju skaitu, sastāva prasību noteikšanas kritērijiem un iespējamo ietekmi uz jauninājumiem produktu izstrādē. Tādēļ šajā posmā nevajadzētu izstrādāt īpašus noteikumus. Vienlaikus, pamatojoties uz pārtikas uzņēmumu iesniegtajiem pieprasījumiem, tika izskatītas attiecīgas norādes attiecībā uz to atļaušanu saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1924/2006.

(33)

Tomēr pastāv dažādi viedokļi par to, vai ir vajadzīgi papildu noteikumi, lai nodrošinātu atbilstīgu aizsardzību patērētājiem, kas lieto sportistiem paredzētu pārtiku, sauktu arī par pārtiku, kas paredzēta intensīvas muskuļu piepūles gadījumos. Tādēļ Komisija būtu jāaicina pēc apspriešanās ar Iestādi iesniegt Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu, vai ir vajadzīgi noteikumi attiecībā uz sportistiem paredzētu pārtiku. Apspriežoties ar Iestādi, būtu jāņem vērā Pārtikas zinātniskās komitejas 2001. gada 28. februāra ziņojums par tādas pārtikas sastāvu un specifikāciju, kas paredzēta intensīvas muskuļu piepūles gadījumos, īpaši sportistiem. Komisijai savā ziņojumā īpaši būtu jānovērtē, vai ir vajadzīgi noteikumi, lai nodrošinātu patērētāju aizsardzību.

(34)

Komisijai būtu jāpieņem tehniskas pamatnostādnes, lai pārtikas uzņēmumiem, jo īpaši MVU, atvieglotu šīs regulas ievērošanu.

(35)

Ņemot vērā pašreizējo tirgus situāciju, Direktīvas 2006/125/EK un 2006/141/EK un Regulu (EK) Nr. 953/2009, ir lietderīgi izstrādāt un šai regulai pielikumā pievienot Savienības sarakstu, kurā iekļautas vielas, kas ietilpst šādās vielu kategorijās: vitamīni, minerālvielas, aminoskābes, karnitīns un taurīns, nukleotīdi, holīns un inozīts. No minētajām kategorijām piederīgām vielām tikai tās, kas iekļautas Savienības sarakstā, vajadzētu atļaut pievienot pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas šī regula. Iekļaujot vielas Savienības sarakstā, būtu jāprecizē, kurai no šīs regulas aptvertajām pārtikas kategorijām minētās vielas var pievienot.

(36)

Vielu iekļaušanai Savienības sarakstā nebūtu jānozīmē, ka ir vajadzīga vai vēlama to pievienošana vienai vai vairākām pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas šī regula. Savienības saraksta mērķis ir tikai atspoguļot, kuras vielas, kas pieder konkrētām vielu kategorijām, ir atļauts pievienot vienai vai vairākām pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas šī regula, jo īpašas sastāva prasības noteiktu sastāvu katrai pārtikas kategorijai, uz ko attiecas šī regula.

(37)

Vairākas vielas, kuras drīkst pievienot pārtikai, uz kuru attiecas šī regula, varētu pievienot tehnoloģiskos nolūkos kā pārtikas piedevas, krāsvielas vai aromatizētājus, vai citiem šādiem nolūkiem, tostarp izmantot atļautajās vīndarības metodēs un procesos, kas paredzēti attiecīgos pārtikai piemērojamos Savienības tiesību aktos. Šajā saistībā Savienības līmenī attiecībā uz minētajām vielām ir pieņemtas specifikācijas. Ir lietderīgi minētās specifikācijas piemērot vielām neatkarīgi no tā, ar kādu mērķi tās tiek lietotas pārtikā, ja vien šajā regulā nav noteikts citādi.

(38)

Attiecībā uz Savienības sarakstā iekļautajām vielām, kurām Savienības līmenī vēl nav pieņemti tīrības kritēriji, un lai nodrošinātu augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni, būtu jāpiemēro vispāratzīti tīrības kritēriji, kas atbilstu ieteikumiem, ko sniegušas starptautiskas organizācijas un aģentūras, tostarp, bet ne tikai Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas/PVO Pārtikas piedevu apvienotā ekspertu komiteja (JECFA) un Eiropas farmakopeja. Neskarot LESD izklāstītos noteikumus, dalībvalstīm vajadzētu atļaut paturēt spēkā valsts noteikumus, kuros ir noteikti stingrāki tīrības kritēriji.

(39)

Lai precizētu prasības tām pārtikas kategorijām, uz ko attiecas šī regula, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz īpašu sastāva un marķējuma prasību noteikšanu tām pārtikas kategorijām, uz kurām attiecas šī regula, tostarp marķējuma prasības, kas papildina Regulu (ES) Nr. 1169/2011 vai atkāpjas no tās, un attiecībā uz uzturvērtības un veselīguma norāžu atļaušanu. Turklāt, lai patērētāji varētu ātri gūt labumu no tehniskā un zinātniskā progresa, jo īpaši saistībā ar novatoriskiem produktiem, un tādējādi stimulētu inovāciju, Komisijai būtu jādeleģē arī pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz minēto prasību regulāru atjaunināšanu, ņemot vērā visus attiecīgos datus, tostarp ieinteresēto personu sniegtos datus. Turklāt, lai ņemtu vērā tehnisko progresu, zinātnisko attīstību vai patērētāju veselību, Komisijai būtu jādeleģē pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz tādu vielu kategoriju iekļaušanu Savienības sarakstā, kurām ir uzturvērtības vai fizioloģiska ietekme, vai attiecībā uz šādu kategoriju svītrošanu no to vielu kategorijām, uz kuru attiecas Savienības saraksts. Tādā pašā nolūkā un ievērojot šajā regulā iekļautos papildu nosacījumus, Komisijai būtu jādeleģē arī pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz Savienības saraksta grozīšanu, pievienojot kādu jaunu vielu, svītrojot kādu vielu vai pievienojot, svītrojot vai grozot Savienības sarakstā iekļautos ar vielām saistītos elementus. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī. Komisijai, sagatavojot un izstrādājot deleģētos aktus, būtu jānodrošina vienlaicīga, savlaicīga un atbilstīga attiecīgo dokumentu nosūtīšana Eiropas Parlamentam un Padomei.

(40)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir īstenošanas pilnvaras Komisijai, lai pieņemtu lēmumu attiecībā uz to, vai attiecīgā pārtika ir šīs regulas darbības jomā un kādā pārtikas kategorijā tā ietilpst. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (2011. gada 16. februāris), ar ko nosaka normas un vispārīgus principus par dalībvalstu kontroles mehānismiem, kuri attiecas uz Komisijas īstenošanas pilnvaru izmantošanu (20).

(41)

Pašlaik noteikumi attiecībā uz to, kā lietot apzīmējumus “nesatur lipekli” un “ļoti zems lipekļa saturs” ir izklāstīti Regulā (EK) Nr. 41/2009. Minētā regula saskaņo informāciju, ko patērētājiem sniedz par lipekļa neesamību vai samazinātu lipekļa daudzumu pārtikā, un tajā paredzēti īpaši noteikumi par pārtiku, kas īpaši ražota, sagatavota un/vai apstrādāta tā, lai samazinātu lipekļa saturu vienā vai vairākās lipekli saturošās sastāvdaļās vai lai šādas lipekli saturošas sastāvdaļas aizstātu, un par citu pārtiku, kas ir sagatavota tikai no sastāvdaļām, kurās dabiskā veidā nav lipekļa. Regulā (ES) Nr. 1169/2011 ir paredzēti noteikumi par informāciju, kas jāsniedz par visu pārtiku, tostarp nefasētu pārtiku, attiecībā uz to, vai tās sastāvā ir tādas sastāvdaļas kā lipekli saturošas sastāvdaļas, kam ir zinātniski pierādīta alerģiska vai nepanesamību izraisoša ietekme, lai patērētāji, īpaši tie, kuri cieš no pārtikas alerģijas vai lipekļa nepanesamības, varētu veikt apzinātu un drošu izvēli. Skaidrības un konsekvences labad noteikumi par to, kā lietot apzīmējumu “nesatur lipekli” un “ļoti zems lipekļa saturs”, arī būtu jāreglamentē ar Regulu (ES) Nr. 1169/2011. Tiesību aktos, kas jāpieņem saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 1169/2011, lai pārvietotu Regulā (EK) Nr. 41/2009 iekļautos noteikumus par apzīmējumu “nesatur lipekli” un “ļoti zems lipekļa saturs” lietošanu, būtu jānodrošina vismaz tāds pats aizsardzības līmenis, kas cilvēkiem, kuri nepanes lipekli, pašlaik ir noteikts saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 41/2009. Minētā noteikumu pārvietošana būtu jāpabeidz, pirms tiek piemērota šī regula. Turklāt Komisijai vajadzētu arī apsvērt, kā nodrošināt, lai cilvēki, kuri nepanes lipekli, tiktu pienācīgi informēti par to, kāda ir atšķirība starp pārtiku, kas ir īpaši ražota, sagatavota un/vai apstrādāta tā, lai samazinātu lipekļa saturu vienā vai vairākās lipekli saturošās sastāvdaļās, un citu pārtiku, kas ir sagatavota tikai no sastāvdaļām, kurās dabiskā veidā nav lipekļa.

(42)

Marķēšanas un sastāva noteikumi attiecībā uz laktozes neesamību vai samazinātu daudzumu pārtikā Savienības līmenī pašlaik nav saskaņoti. Tomēr minētās norādes ir ļoti svarīgas personām, kas nepanes laktozi. Regulā (ES) Nr. 1169/2011 ir izklāstīti noteikumi par informāciju, kas jāsniedz par vielām, kam ir zinātniski pierādīta alerģiska vai nepanesamību izraisoša ietekme, lai patērētāji, piemēram, tie, kas nepanes laktozi, varētu veikt apzinātu un drošu izvēli. Skaidrības un konsekvences labad noteikumi par to, kā lietot apzīmējumus attiecībā uz laktozes neesamību vai samazinātu daudzumu pārtikā, būtu jāreglamentē ar Regulu (ES) Nr. 1169/2011, ņemot vērā Iestādes 2010. gada 10. septembra zinātnisko atzinumu par laktozes robežvērtībām laktozes nepanesības un galaktozēmijas gadījumos.

(43)

“Ēdienreizes aizstājējus svara kontrolei”, ar ko paredzēts aizstāt daļu no ikdienas uztura, uzskata par īpašas diētas pārtiku, un pašreiz to reglamentē īpaši noteikumi saskaņā ar Direktīvu 96/8/EK. Tomēr tirgū arvien biežāk parādās plaša patēriņa pārtika, uz kuras ir līdzīgi apzīmējumi, kas noformēti kā veselīguma norādes svara kontroles mērķiem. Lai novērstu jebkādu iespēju sajaukt dažādu šīs grupas pārtiku svara kontroles mērķiem, kā arī juridiskās noteiktības un Savienības tiesību aktu saskaņotības labad, šādas norādes būtu reglamentējamas tikai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1924/2006, un tām būtu jāatbilst minētās regulas prasībām. Pirms sāk piemērot šo regulu, ir jāpabeidz tehniskie pielāgojumi, kas veikti atbilstīgi Regulai (EK) Nr. 1924/2006 attiecībā uz veselīguma norādēm, kurās ir atsauce uz ķermeņa svara kontroli, un attiecībā uz pārtiku, ko noformē kā “ēdienreizes aizstājējus svara kontrolei”, un šādu norāžu lietošanas nosacījumiem, ko regulē Direktīva 96/8/EK.

(44)

Šī regula neietekmē pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, tostarp vārda brīvību, kā tas paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā saistībā ar 52. pantu, kā arī citos atbilstošos noteikumos.

(45)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus – proti, noteikt sastāva un informācijas prasības dažām pārtikas kategorijām, izstrādāt Savienības sarakstu, kurā iekļauj vielas, ko drīkst pievienot konkrētām pārtikas kategorijām, un izstrādāt noteikumus Savienības saraksta atjaunināšanai – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka minētās rīcības mēroga dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(46)

Direktīvā 92/52/EEK ir paredzēts, ka tiem maisījumiem zīdaiņiem un papildu ēdināšanas maisījumiem zīdaiņiem, ko eksportē vai reeksportē no Savienības, ir jāatbilst Savienības tiesību aktiem, ja vien importētāja valsts nepieprasa citādi vai nenosaka citādi savos noteikumos. Minētais princips attiecībā uz pārtiku jau ir noteikts Regulā (EK) Nr. 178/2002. Tāpēc vienkāršošanas un juridiskās noteiktības labad Direktīva 92/52/EEK būtu jāatceļ.

(47)

Direktīvas 96/8/EK, 1999/21/EK, 2006/125/EK, 2006/141/EK, 2009/39/EK un Regulas (EK) Nr. 41/2009 un (EK) Nr. 953/2009 arī būtu jāatceļ.

(48)

Ir nepieciešami piemēroti pārejas pasākumi, lai pārtikas uzņēmumi varētu pielāgoties šīs regulas prasībām,

a)

maisījumi zīdaiņiem un papildu ēdināšanas maisījumi zīdaiņiem;

b)

apstrādātu graudaugu pārtika un bērnu pārtika;

c)

īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta pārtika;

d)

pilnīgi uztura aizstājēji svara kontrolei.

a)

“pārtika”, “pārtikas uzņēmums”, “mazumtirdzniecība” un “laišana tirgū”, kā attiecīgi noteikts Regulas (EK) Nr. 178/2002 2. pantā un 3. panta 3., 7. un 8. punktā;

b)

“fasēts pārtikas produkts”, “marķējums” un “ar inženierijas paņēmieniem iegūts nanomateriāls”, kā attiecīgi noteikts Regulas (ES) Nr. 1169/2011 2. panta 2. punkta e), j) un t) apakšpunktā;

c)

“uzturvērtības norāde” un “veselīguma norāde”, kā attiecīgi noteikts Regulas (EK) Nr. 1924/2006 2. panta 2. punkta 4. un 5. apakšpunktā.

a)

“zīdainis” ir bērns līdz 12 mēnešu vecumam;

b)

“mazs bērns” ir bērns vecumā no viena līdz trim gadiem;

c)

“maisījums zīdaiņiem” ir pārtika, kas paredzēta lietošanai zīdaiņiem pirmajos dzīves mēnešos un kas apmierina šādu zīdaiņu uztura vajadzības līdz atbilstošas papildu ēdināšanas uzsākšanai;

d)

“papildu ēdināšanas maisījums zīdaiņiem” ir pārtika, kas paredzēta lietošanai zīdaiņiem, uzsākot atbilstošu papildu ēdināšanu, un kas ir galvenais šķidrums šādu zīdaiņu pakāpeniski dažādotā uzturā;

e)

“apstrādātu graudaugu pārtika” ir pārtika, kas:

f)

“bērnu pārtika” ir pārtika, kas paredzēta, lai apmierinātu veselu zīdaiņu īpašās vajadzības, kad viņi tiek atšķirti no krūts, un veseliem maziem bērniem kā uztura papildinājums un/vai viņu pakāpeniskai pieradināšanai pie parastās pārtikas, izņemot:

g)

“īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzēta pārtika” ir īpaši apstrādāta vai izgatavota un ārsta uzraudzībā lietojama pārtika pacientu, tostarp zīdaiņu, uztura režīmam; tā ir paredzēta kā vienīgā vai papildu pārtika ne tikai pacientiem ar ierobežotu, vājinātu vai traucētu organisma vielmaiņu, spēju uzņemt, sagremot, uzsūkt vai izdalīt parasto pārtiku vai to sastāvā esošas noteiktas uzturvielas vai metabolītus, bet arī pacientiem ar citām medicīniski noteiktām uztura, kuru uztura režīmu nevar izstrādāt, tikai pārveidojot parasto uzturu;

h)

“pilnīgi uztura aizstājēji svara kontrolei” ir pārtika, kas ir īpaši izstrādāta lietošanai uzturā ar ierobežotu enerģētisko vērtību svara samazināšanai un kas aizstāj visu ikdienas uzturu, ja to lieto, ievērojot pārtikas uzņēmuma norādes.

a)

vai attiecīgā pārtika ietilpst šīs regulas darbības jomā;

b)

kurai 1. panta 1. punktā minētajai konkrētai pārtikas kategorijai pieder attiecīgā pārtika.

a)

īpašajām sastāva prasībām, kas piemērojamas pārtikai, kura minēta 1. panta 1. punktā, izņemot pielikumā izklāstītās prasības;

b)

īpašajām prasībām par pesticīdu izmantošanu produktos, kas paredzēti 1. panta 1. punktā minētās pārtikas ražošanai, un par pesticīdu atliekām šādā pārtikā. Īpašās prasības attiecībā uz 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajām pārtikas kategorijām un īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku, kas izstrādāta, lai apmierinātu zīdaiņu un mazu bērnu uztura vajadzības, regulāri atjaunina un tajās, inter alia, iekļauj noteikumus, lai pēc iespējas samazinātu pesticīdu izmantošanu;

c)

īpašajām prasībām par 1. panta 1. punktā minētās pārtikas marķēšanu, noformēšanu un reklamēšanu, tostarp tās uzturvērtības un veselīguma norāžu atļaušanu;

d)

paziņošanas prasības 1. panta 1. punktā minētās pārtikas laišanai tirgū, lai veicinātu šādas pārtikas efektīvu oficiālo monitoringu, un uz ko balstoties pārtikas uzņēmumi paziņo to dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kurā minētā pārtika tiek tirgota;

e)

prasībām par reklamēšanas un komercdarbības praksi saistībā ar maisījumiem zīdaiņiem;

f)

prasībām par informāciju, kas sniedzama saistībā ar zīdaiņu un mazu bērnu ēdināšanu, lai nodrošinātu pietiekamu informāciju par attiecīgo ēdināšanas praksi;

g)

īpašām prasībām attiecībā uz īpašiem medicīniskiem nolūkiem paredzētu pārtiku, kas izstrādāta, lai apmierinātu zīdaiņa uztura vajadzības, tostarp sastāva prasībām un prasībām par pesticīdu izmantošanu produktos, kuri paredzēti šādas pārtikas ražošanai, un pesticīdu atliekām, marķēšanu, noformēšanu, reklāmu, un veicināšanas un komerciālo praksi, ja nepieciešams.

a)

vitamīni;

b)

minerālvielas;

c)

aminoskābes;

d)

karnitīns un taurīns;

e)

nukleotīdi;

f)

holīns un inozīts.

a)

šīs regulas 1. panta 1. punktā minēto pārtikas kategoriju, kurai var pievienot vielas, kas ietilpst šā panta 1. punktā minētajās vielu kategorijās;

b)

vielas nosaukumu, aprakstu un vajadzības gadījumā tās veida specifikāciju;

c)

vajadzības gadījumā vielas lietošanas nosacījumus;

d)

vajadzības gadījumā vielai piemērojamos tīrības kritērijus.

a)

vielu kategorijas svītrošanu;

b)

tādas vielu kategorijas pievienošanu, kurai ir uzturvērtības vai fizioloģiska ietekme.

a)

kādas vielas pievienošanu Savienības sarakstam;

b)

kādas vielas svītrošanu no Savienības saraksta;

c)

šīs regulas 15. panta 3. punktā minēto elementu pievienošanai, svītrošanai vai grozīšanai.

—

šīs regulas 11., 16., 18. un 19. pantu, ko piemēro no 2013. gada 19. jūlija;

—

šīs regulas 15. pantu un pielikumu, ko piemēro no tās pašas dienas, kad piemēro 11. panta 1. punktā minētos deleģētos aktus.

29.6.2013   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 181/57

(1)

Noslēdzoties Eiropas Parlamenta 2009.–2014. gada sasaukumam, spēku zaudēs Protokola Nr. 36 par pārejas noteikumiem 2. panta 1. un 2. punkts.

(2)

Noslēdzoties Eiropas Parlamenta 2009.–2014. gada sasaukumam, spēku zaudēs 19. panta 1. punkts Aktā par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumi Līgumā par Eiropas Savienību, Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā.

(3)

Ir nekavējoties jāpanāk atbilstība Protokola Nr. 36 2. panta 3. punkta noteikumiem, un tādēļ jāpieņem Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais lēmums, lai dalībvalstis varētu laikus veikt nepieciešamos iekšējos pasākumus Eiropas Parlamenta 2014.–2019. gada sasaukuma vēlēšanu rīkošanai.

(4)

Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punkta pirmā daļa nosaka Eiropas Parlamenta sastāva kritērijus, proti, ka Savienības pilsoņu pārstāvju skaits nepārsniedz septiņi simti piecdesmit, neskaitot priekšsēdētāju, ka šī pārstāvība ir līdzsvaroti proporcionāla, ar minimālo slieksni seši locekļi katrai dalībvalstij, un ka nevienai dalībvalstij nepiešķir vairāk par deviņdesmit sešām vietām.

(5)

Līguma par Eiropas Savienību 10. pants paredz, inter alia, ka Savienības darbības pamatā ir pārstāvības demokrātija, pilsoņi Savienības līmenī tiek tieši pārstāvēti Eiropas Parlamentā un dalībvalstis Padomē pārstāv to valdības, kas par savu darbību saskaņā ar demokrātijas principiem atbild vai nu savu valstu parlamentiem, vai saviem pilsoņiem. Tāpēc Līguma par Eiropas Savienību 14. panta 2. punkts par Eiropas Parlamenta sastāvu piemērojams saistībā ar plašāku Līgumos noteikto institucionālo kārtību, kas ietver arī noteikumus par lēmumu pieņemšanu Padomē,

—

Eiropas Parlamenta vietu sadalījumā pilnībā izmanto Līgumā par Eiropas Savienību noteikto minimālo un maksimālo skaitu, lai sadalījums pēc iespējas labāk atbilstu attiecīgajam iedzīvotāju skaitam dalībvalstīs,

—

attiecība starp katras dalībvalsts iedzīvotāju skaitu un vietu skaitu pirms noapaļošanas līdz veseliem skaitļiem ir mainīga atkarībā no attiecīgā dalībvalstu iedzīvotāju skaita tādējādi, ka katrs Eiropas Parlamenta deputāts no dalībvalstīm, kurās iedzīvotāju skaits ir lielāks, pārstāv vairāk pilsoņu nekā katrs deputāts no dalībvalstīm, kurās iedzīvotāju skaits ir mazāks, un otrādi – jo dalībvalstī ir vairāk iedzīvotāju, jo lielāks skaits vietu tai pienākas.