26.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 139/1

(1)

Saņēmusi sūdzību 2001. gada 10. maijā, Komisija 2001. gada 9. novembrī nosūtīja Vācijas Federatīvajai Republikai anketu. Par pasākumu Komisijai tika paziņots ar 2002. gada 8. martā saņemto 2002. gada 5. marta atbildi uz Komisijas anketu. Tā kā pasākums tajā laikā jau bija īstenots, tas tika uzskaitīts pie atbalsta shēmām, par kurām Komisijai nav paziņots (atbalsts Nr. NN 159/02).

(2)

Vācija nosūtīja papildinformāciju 2002. gada 20. novembra vēstulē, kas saņemta 2002. gada 25. novembrī, 2003. gada 28. aprīļa vēstulē, kas saņemta 2003. gada 2. maijā, 2003. gada 27. maija vēstulē, kas saņemta 2003. gada 28. maijā, un 2003. gada 2. oktobra faksa ziņojumā.

(3)

Komisija 2004. gada 19. februāra vēstulē SG-Greffe (2004) D/200645 paziņoja Vācijai par savu lēmumu uzsākt procedūru saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 108. panta 2. punktu attiecībā uz atbalstu.

(4)

Komisijas lēmums uzsākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (3). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par atbalstu.

(5)

Komisija nesaņēma piezīmes no ieinteresētajām personām (4).

(6)

Vācija iesniedza Komisijai piezīmes 2004. gada 18. marta vēstulē, kas reģistrēta kā saņemta 2004. gada 23. martā. Papildu piezīmes tika iesniegtas 2006. gada 10. janvāra vēstulē, kas reģistrēta 2006. gada 10. janvārī, un 2007. gada 13. jūlija vēstulē, kas reģistrēta 2007. gada 16. jūlijā.

(7)

Komisija 2008. gada 21. oktobra vēstulē SG-Greffe (2008) D/206430 paziņoja Vācijai par lēmumu paplašināt procedūru, kas attiecībā uz atbalstu uzsākta saskaņā ar LESD 108. panta 2. punktu.

(8)

Komisijas lēmums paplašināt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (5). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par atbalstu.

(9)

Komisija nesaņēma piezīmes no ieinteresētajām personām.

(10)

Vācija (pēc 2008. gada 17. novembra lūguma piešķirt termiņa pagarinājumu, ko Komisija pieņēma 2008. gada 21. novembrī) sniedza Komisijai piezīmes 2008. gada 23. decembra vēstulē, kas reģistrēta 2009. gada 5. janvārī.

(11)

Kredit an die Gesellschaft für Weinabsatz mit nachfolgendem Forderungsverzicht [Aizdevums uzņēmumam Gesellschaft für Weinabsatz (vīna noieta veicināšanas sabiedrība) un tam sekojošā atteikšanās no prasījumiem]

(12)

Pasākums tika īstenots, pamatojoties uz līgumā noformētu vienošanos starp Wiederaufbaukasse der rheinland-pfälzischen Weinbaugebiete (Reinzemes-Pfalcas vīnkopības apgabalu rekonstrukcijas fonds, WAK) un Gesellschaft für Weinabsatz Pfalz GmbH (Pfalcas vīna noieta veicināšanas uzņēmums, GfW).

(13)

Pasākuma mērķis bija piešķirt GfW aizdevumu vīnogu misas iegādei no vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem. Saskaņā ar vienošanos ķīla bija nodrošināti aktīvi. Uz šiem aktīviem dažādā pakāpē attiecās vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju (Weinbaubetriebe und Kommissionäre) īpašumtiesību vienkārša, paplašināta vai pagarināta saglabāšana (Eigentumsvorbehalt). Atteikšanās no prasījumiem tika īstenota, kad GfW nonāca finansiālās grūtībās tirgus cenu krituma dēļ.

(14)

WAK ir Maincā reģistrēta Reinzemes-Pfalcas federālās zemes publisko tiesību juridiska persona. Tā darbojas vīnkopības nozarē līdzīgi kā banka. WAK parasti piešķir aizdevumus zemes pārdalīšanai (Flurbereinigung). WAK darbību finansē iemaksas, nodevas, aizdevumi un dotācijas (Weinbergsaufbaugesetz [Vīna audzēšanas uzņēmumu attīstības veicināšanas likums] 8. panta 1. punkts).

(15)

Pasākuma atbalsta saņēmējs bija GfW, kam WAK piešķīra aizdevumu ar noteikumiem, kas neatbilda tirgus nosacījumiem.

(16)

GfW bija Bauern- und Winzerverband Rheinland-Pfalz Süd (dienvidu Reinzemes-Pfalcas zemnieku un vīnkopības uzņēmumu apvienība) pilnībā piederošs meitasuzņēmums. Tas tika nodibināts 1984. gadā nolūkā veicināt vīna noietu un nodarbojas ar dzirkstošā vīna, vīnogu sulas, vīnogu želejas, vīnogu degvīna un brendija ražošanu un tirdzniecību. GfW arī sniedza vīnkopības uzņēmumiem pakalpojumus saistībā ar destilācijas pasākumiem (Destillationsmaßnahmen). Pie šiem destilācijas pasākumiem pieder pasākumi, uz kuriem attiecas tirgus kopīgā organizācija (6) un valsts finansētā destilācija, ko parasti veic, pamatojoties uz Padomes lēmumiem (7). Šajā sakarā GfW sniedza konsultācijas mazajiem vīna ražotājiem un organizēja vīna transportēšanu uz spirta rūpnīcām.

(17)

Citi iespējamie saņēmēji ir vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji, no kuriem aizdevuma saņemšanas rezultātā GfW bija iespēja iegādāties misu un kuri neatteicās no saviem prasījumiem pret GfW pēc tam, kad, GfW nonākot finansiālās grūtībās, WAK pieņēma lēmumu tā rīkoties.

(18)

GfW 1999. gadā par WAK piešķirto aizdevumu EUR 15 302 696,25 apmērā un saviem līdzekļiem iegādājās 44 miljonus litru misas. 60 % misas blīvuma rādītājs bija vismaz 60 grādi pēc Eksles skalas un vidējais rādītājs bija 81 grāds pēc Eksles skalas. 40 % misas bija parasta galda vīna misa, kuras blīvuma rādītājs bija vismaz 44 grādi pēc Eksles skalas un kas tika iegādāta, lai izmantotu profilakses nolūkā veiktas destilācijas labvēlīgos nosacījumus. Visas iegādātās misas vidējā cena bija EUR 0,38 litrā. Gatavu vīnu neiegādājās. Pirkums tika veikts, pamatojoties uz vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju īpašumtiesību vienkāršu, paplašinātu vai pagarinātu saglabāšanu (einfache, erweiterte, verlängerte Eigentumsvorbehalte). Vienlaikus tika panākta vienošanās šos nodrošinātos aktīvus izmantot kā ķīlu fondam WAK.

(19)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju GfW plānoja attiecībā uz 40 % misas izmantot Regulas (EK) Nr. 822/87 sniegtās destilācijas iespējas un pārstrādāt 60 % misas jēlvīnā, kas būtu paredzēts dzirkstošā vīna ražošanai, un to pārdot dzirkstošā vīna ražotājiem. GfW arī plānoja 20 % jēlvīna glabāt krājumos no deviņiem mēnešiem līdz vienam gadam, lai izmantotu ES subsīdijas par vīna uzglabāšanu saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 822/87, un pēc tam to pārdot dzirkstošā vīna ražošanai paredzētā jēlvīna tirgū.

(20)

Vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji 1999. gada 11. novembrī saņēma avansu, kas bija 80 % no pirkuma cenas. Avansa maksājuma cena par litru bija vidēji EUR 0,31.

(21)

GfW 1999. gadā nosūtīja 40 % krājumu uz destilāciju profilakses nolūkā. Ņemot vērā jēlvīna cenu kritumu tirgū 1999. gada beigās, GfW nolēma togad nepārdot jēlvīnu, bet gaidīt, kad tirgus 2000. gadā atgūsies.

(22)

Baltvīna tirgus 2000. gadā salīdzinoši lielo ražu un dzirkstošā vīna pārdošanas apjoma samazināšanās dēļ piedzīvoja vēl lielāku kritumu (vidējās cenas dažos gadījumos kritās pat par EUR 0,20). Lielākā daļa uzglabātā neiepildītā vīna bija jānosūta uz vēl vienu destilāciju.

(23)

Vīna tirgus kopīgās organizācijas grozījumu rezultātā, kas tika pieņemti 1999. gadā un stājās spēkā 2000. gada 1. augustā, destilāciju profilakses nolūkā saskaņā ar Regulu (EEK) Nr. 822/87 aizstāja ar destilāciju dzeramā alkohola tirgus apgādāšanai saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1493/1999. Nosacījumi bija ievērojami nelabvēlīgāki, un par šo pasākumu varēja saņemt tikai apmēram pusi tās cenas, kas iepriekš tika maksāta par destilāciju profilakses nolūkā (EUR 0,50–EUR 0,55 litrā).

(24)

Pēc cenu krituma 2000. gadā kļuva skaidrs, ka GfW negūs plānoto peļņu ne vīna tirgū, ne par destilāciju, lai apgādātu dzeramā alkohola tirgu. Rezultātā bija ievērojami jāsamazina GfW krājumu uzskaites vērtība, un GfW saistības pārsniedza uzņēmuma aktīvus.

(25)

Ņemot vērā iepriekš aprakstītās komerciālās problēmas, tika sagatavots starpposma uzskaites pārskats par kārtējo gadu līdz 2000. gada 31. oktobrim, ko pārbaudīja revidents. 2000. gada 31. oktobrīGfW saistības (EUR 15 670 155) pārsniedza tā apgrozāmos līdzekļus (EUR 9 886 856) par EUR 5 783 299; GfW saistības ir uzskaitītas tabulā turpmāk tekstā. Saskaņā ar uzņēmuma Wirtschaftsprüfungsgesellschaft Falk & Co. GmbH sagatavoto ziņojumu, tā kā GfW saistības pārsniedz tā aktīvus (Überschuldung), pret uzņēmumu ļoti drīz tiks sākts maksātnespējas process, ja nekas netiks darīts, lai no tā izvairītos.

(26)

1.   tabula

(27)

Saskaņā ar Vācijas Maksātnespējas likuma (Insolvenzordnung) 19. pantu, ja uzņēmuma saistības pārsniedz tā aktīvus, pret to jāierosina maksātnespējas process. Šā iemesla dēļ GfW valdei bija pienākums saskaņā ar Likuma par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (GmbHG) 64. pantu un Maksātnespējas likuma (InsO) 19. pantu trīs nedēļu laikā pēc brīža, kad uzņēmuma saistības pārsniedza tā aktīvus (Überschuldung), iesniegt maksātnespējas procesa sākšanas pieteikumu.

(28)

Tā kā uzņēmumam draudēja maksātnespēja, GfW lūdza daļai kreditoru (WAK, vīnkopības uzņēmumiem un apmēram 130 vīna tirgotājiem, kas bija iesaistīti 18. apsvērumā aprakstītajā pirkuma darījumā) atteikties no daļas nesamaksāto prasījumu, lai uzņēmums varētu turpināt uzņēmējdarbību. Bija paredzēts, ka vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji atteiksies no 90 % nesamaksāto prasījumu, kas nozīmētu, ka tie saņemtu tikai vēl 2 % no norunātās pirkuma cenas. Pārējo tās summas daļu, par kuru saistības pārsniedza aktīvus, bija paredzēts dzēst, pakārtojot WAK prasījumus un WAK atsakoties no prasījumiem.

(29)

WAK kā galvenais kreditors (skatīt 1. tabulu) ar sliktāku nodrošinājuma situāciju bija ievērojami ieinteresēts gaidāmās maksātnespējas novēršanā. Tāpēc tas mēģināja pārliecināt vīnkopības uzņēmumus un vīna tirgotājus piekrist daļēji atteikties no prasījumiem. WAK arī parakstīja rakstisku 2000. gada 4. decembra vienošanos ar GfW, kurā tas piekrīt pakārtot daļu nesamaksāto prasījumu, kas atbilst GfW tīrā parāda summai, par labu citiem kreditoriem. Pakārtoto prasījumu galīgo summu bija paredzēts norādīt tikai pēc tam, kad būtu saņemti apliecinājumi par vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju atteikšanos no prasījumiem, lai tiktu pakārtota pēc iespējas mazāka prasījumu summa. Tika arī norunāts, ka WAK, ja vēlāk maksātnespējas procesa novēršanas nolūkā būtu vajadzīgs, atteiksies no tādas pašas prasījumu summas, par kādu pakārtojis savus prasījumus.

(30)

No 2 700 vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem 1 700 apliecināja gatavību atteikties no 90 % nesamaksāto prasījumu, kas atbilst apmēram 60 % visas grupas nesamaksāto prasījumu. Tomēr pārējie vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji konkrēti noraidīja piedāvājumu vai neatbildēja uz lūgumu. Bija skaidrs, ka daļa no tiem bija nolēmuši neatteikties no saviem prasījumiem, jo tiem bija labvēlīgāka nodrošinājuma situācija – daļai bija ilgs īpašumtiesību saglabāšanas periods, un tie jau avansā bija saņēmuši 80 % no norunātās cenas. Tāpēc viņu ieguvums maksātnespējas procesā būtu lielāks nekā piedāvātie 2 % no norunātās pirkuma cenas.

(31)

Turklāt vairāki vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji bija iesnieguši sūdzības pret GfW, un šīs sūdzības tika izskatītas tiesā, kas piedāvāja vienošanās par norēķiniem. Vienošanās par norēķiniem paredzēja, ka GfW būtu jāmaksā 70 % no atlikušo prasījumu summas un 30 % tiktu atsaukti. Tiesa arī nolēma, ka GfW jāsedz 80 % tiesas nodevu. Līdzīgas vienošanās par norēķiniem piedāvāja citas tiesas, tāpēc, ņemot to vērā, GfW vairs nevarēja sagaidīt, ka pārējie vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji piekritīs atteikties no 90 % atlikušo prasījumu. Turklāt vairāki vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji tagad paziņoja, ka pieprasīs atmaksāt visus atlikušos 20 %.

(32)

Vācijas Maksātnespējas likuma 305.a pantā noteikts, ka ārpustiesas vienošanās (außergerichtliche Einigung), lai izvairītos no maksātnespējas procesa, ir neveiksmīga, ja kaut viens kreditors pēc ārpustiesas vienošanās sarunu sākšanas nolemj sākt parāda piedziņu.

(33)

Tāpēc, pretēji sākumā iecerētajam, GfW vairs nevarēja lūgt vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem atteikties no saviem prasījumiem. Tā vietā GfW parakstīja 2001. gada 21. februāra vienošanos ar WAK, kurā bija noteikts, ka WAK piekrīt pilnībā segt GfW 2000. gada deficītu, atsakoties no saviem prasījumiem par summu EUR 5 005 441,60. Atlikušajai parāda summai par laiku no 2001. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim netiktu piemēroti procenti. Vienošanās arī bija noteikts, ka vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju atlikušie prasījumi tiktu apmierināti pilnībā. Šādi tika garantēta WAK nepakārtoto prasījumu drošība, labota uzņēmuma saistību un aktīvu attiecības situācija, uz laiku tika novērsts maksātnespējas process un GfW varēja turpināt uzņēmējdarbību.

(34)

No 2000. gada 1. novembra līdz 2000. gada 31. decembrimGfW atmaksāja WAK aizdevumu EUR 1 440 446,92 apmērā. 2001.–2005. gadā GfW turpināja uzņēmējdarbību un regulāri atmaksāja WAK aizdevumu, kopā EUR 3 728 969,40 apmērā. Turklāt 2001. gadā GfW veica WAK procentu maksājumus kopā EUR 149 757,16 apmērā.

(35)

Apgrozījuma krituma GfW ierastajos darbības virzienos un nepietiekamas kapitalizācijas dēļ GfW līdz 2004. gada 31. decembrim bija nolēmis pārtraukt visas darbības un likvidēt GfW. Visu pārējo uzņēmējdarbības virzienu krājumi tika pārdoti. Visi ieņēmumi tika lietoti, lai atmaksātu parādu WAK. Ar pircēju (privātpersonu) tika panākta vienošanās, ka visu atlikušo krājumu vērtība atbilstīgi krājumu sarakstam 2004. gada 31. decembrī tiks pārskaitīta WAK 2005. gada beigās. Tika panākta vienošanās, ka šī vērtība atbilst sākotnējai iegādes vērtībai, proti, EUR 79 579,79.

(36)

GfW tika likvidēts 2005. gada 1. jūnijā un svītrots no uzņēmumu reģistra 2006. gadā. Uzņēmumam nav tiesību pārmantotāja, un nav nevienas juridiskās personas, no kuras atbalstu varētu atgūt.

(37)

Līdz 2005. gada 31. decembrim bija samaksāts EUR 9 897 154,65 aizdevuma un EUR 793 994,99 procentu maksājumu. Pēc likvidācijas GfW atlikušie aktīvi (EUR 87 079,79), atlikušie nesamaksātie prasījumi WAK apmēram EUR 313 000 tika paziņoti par neatgūstamiem un norakstīti. Tādēļ aizdevuma nesamaksātā daļa kopā bija EUR 5 318 441,60 (sākotnējā atteikšanas no prasījumiem EUR 5 005 441,60 apmērā un pēc likvidācijas atlikušie prasījumi EUR 313 000 apmērā).

(38)

WAK aizdevums GfW EUR 15 302 696,25 apmērā tika piešķirts 1999. gadā vairākos maksājumos uz termiņu no 12 līdz 18 mēnešiem.

(39)

Tika piemērotas šādas procentu likmes:

(40)

Piegādātāji 1999. gada 11. novembrī saņēma avansu 80 % apmērā no norunātās cenas. Turklāt daļai piegādātāju tika saglabātas īpašumtiesības, kas nebeidzās piegādātās produkcijas pārstrādes, jaukšanas vai maisīšanas posmā, tāpēc daļa krājumu tika izmantota, lai segtu šo piegādātāju prasījumu atlikušos 20 %. Tika arī norunāts krājumus ieķīlāt WAK. Tomēr īpašumtiesību saglabāšanas dēļ, kamēr nebija apmierināti prasījumi, uz kuriem attiecās īpašumtiesību saglabāšanas pagarinājums, WAK bija tikai sekundāras prasījuma tiesības uz daļu no krājumiem. Tāpēc ar cenu svārstībām saistītā riska vislielākā daļa bija jāuzņemas GfW un tā kreditoriem, no kuriem WAK bija visnozīmīgākais.

(41)

Par WAK piešķirto aizdevumu GfW veica tikai ierobežotus procentu maksājumus: no 1999. gada 11. novembra līdz 1999. gada 31. decembrim (likme 3,28 %), no 2000. gada 1. janvāra līdz 2000. gada 31. decembrim (3,51–5,15 %) un no 2001. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim (4,55–5,25 %). Pēc 2001. gada 31. decembra procenti vairs netika pieprasīti.

(42)

Ņemot vērā risku, ko WAK uzņēmās, aizdodot naudu GfW, papildus parastajai procentu likmei bija jāpiemēro arī ievērojama riska prēmija. Procentu likmei šāda riska prēmija netika pieskaitīta, tāpēc aizdevuma piešķiršanas brīdī var konstatēt atbalsta elementu. Šo atbalsta elementu var aprēķināt kā starpību starp piemēroto procentu likmi un tirgus procentu likmes un tās riska prēmijas summu, ko būtu bijis jāpiemēro.

(43)

Saskaņā ar Komisijas paziņojumu par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodi (8), kurā izdarīti grozījumi ar Komisijas paziņojumu par tehniskiem pielāgojumiem attiecībā uz atsauces likmes un pazeminātas likmes noteikšanas metodi (9), kas piemērojams attiecīgajā laikposmā, Vācijas bāzes atsauces likme bija 5,23–6,33 %. Saskaņā ar paziņojumu noteiktā atsauces likme ir minimālā likme, ko drīkst palielināt gadījumos, kas saistīti ar konkrētu risku (piemēram, uzņēmumam ir sarežģījumi vai nav sniegts parasti banku pieprasītais nodrošinājums). Šādos gadījumos piemaksa var sasniegt 400 vai vairāk pamata punktu, ja neviena privātbanka nepiekrīt sniegt konkrēto aizdevumu.

(44)

Pēc Vācijas sniegtās informācijas Vācijas banku piemērotās procentu likmes tajā pašā laikposmā līdzīgiem kredītiem bija 5,25–6,50 % (VR-Bank Südliche Winstrasse e.G.) un 5,40–6 % (Die Kreissparkasse Bad Dürkheim).

(45)

Vienreizējs pasākums.

(46)

Komisija uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, jo tai bija aizdomas, ka prasījumu pakārtošana un atteikšanās no prasījumiem varētu būt valsts atbalsts LESD 107. panta nozīmē.

(47)

Pamatojoties uz informāciju, kas bija pieejama formālās izmeklēšanas procedūras pirmās uzsākšanas brīdī, Komisija jo īpaši bija pārbaudījusi, vai prasījumu pakārtošana un atteikšanās no prasījumiem īstenota atbilstīgi privātā kreditora kritērijam.

(48)

Pārbaudot atbilstību privātā kreditora kritērijam, tiek novērtēts, vai tādos pašos tirgus apstākļos privāts kreditors būtu rīkojies tāpat kā kreditors, kas ir publisko tiesību subjekts. Apskatāmajā gadījumā privātajiem kreditoriem 2000. gada 31. oktobrī bija prasījumi pret GfW par kopējo summu EUR 5,5 miljoni, bet neviens no tiem nebija atteicies no prasījumiem. Neatkarīga revidenta ziņojumā bija norādīts, ka WAK bija ekonomisks pamatojums pakārtot daļu savu prasījumu un atteikties no tiem, bet nebija paskaidrots, kāpēc neviens cits kreditors nebija gatavs atteikties no saviem prasījumiem.

(49)

Uzsākot formālo izmeklēšanas procedūru, Komisija secināja, ka procedūras uzsākšanas brīdī nevarēja izslēgt, ka WAK prasījumu pakārtošana un atteikšanās no prasījumiem (GfW piešķirtais aizdevums un šā aizdevuma turpmākie procentu maksājumi) neatbilst privātā kreditora kritērijam, jo šķita, ka tie sniedzas tālāk, nekā absolūti vajadzīgs, un bija ārkārtīgi labvēlīgi ne tikai GfW, bet arī pārējiem kreditoriem (galvenokārt vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem), kuru prasījumi tika apmierināti pilnībā.

(50)

Formālās izmeklēšanas procedūras uzsākšana tika paplašināta, ietverot aizdevuma piešķiršanu. Konkrētāk – tika paustas šaubas par to, vai aizdevums piešķirts saskaņā ar tirgus nosacījumiem (netika piemērota riska prēmija) un ar pietiekamu nodrošinājumu.

(51)

Paplašinot formālo izmeklēšanas procedūru, atkal radās šaubas par iespējamo atbalstu vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem. Tajā laikā pieejamā informācija šķietami norādīja uz to, ka par misu samaksātā cena bijusi augstāka par attiecīgo tirgus cenu, ka darījuma mērķis nav bijis gūt maksimālu peļņu, bet atbalstīt vīna un misas tirgu, un ka vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju nodrošinājuma situācija saskaņā ar pārdošanas līgumu bijusi labvēlīgāka nekā normālos apstākļos.

(52)

Šaubas par cenu pastiprināja dokumenti, ko iesniedza Vācija pēc procedūras pirmās uzsākšanas, kas liecināja, ka viena litra galda vīna cena (bez PVN) Pfalcā-Reinhesenē 1999. gadā svārstījās no minimālās cenas EUR 0,26 (oktobrī/novembrī) līdz EUR 0,30 (jūnijā/septembrī), EUR 0,35 (aprīlī) līdz maksimālajai cenai EUR 1,10 (februārī, jūnijā, novembrī/decembrī). Tāpēc minimālā tirgus cena, ko par galda vīnu varēja saņemt brīdī, kad tika piešķirts aizdevums, bija EUR 0,26 litrā.

(53)

Tāpēc šķiet, ka vidējā iegādes cena EUR 0,38 litrā bija augstāka nekā zemākā tirgus cena, kas bija apmēram EUR 0,26 litrā.

(54)

Komisija saņēma informāciju, kurā bija norādīts, ka iepriekš minētā atteikšanās no prasījumiem tikusi finansēta par WAK līdzekļiem. Būdama publiskā sektora iestāde, kas finansē WAK, Reinzemes-Pfalcas federālā zeme esot izskatījusi iespējamu kapitāla ieplūdināšanu samazinātās WAK kapitāla bāzes dēļ, bet pieņēmusi noraidošu galīgo lēmumu.

(55)

Komisija saņēma sūdzību par aizdomām uz valsts atbalstu, kas saistīts ar WAK atteikšanos no prasījumiem. Sūdzības iesniedzējs apgalvoja, ka GfW konkurējis vīna destilātu pārdošanas tirgū un atteikšanās no prasījumiem par labu šim uzņēmumam konkurentiem radītu ievērojamas problēmas realizēt savus produktus. Sūdzības iesniedzējs iesniedza vairākus avīžrakstus ar informāciju par WAK atteikšanos no prasījuma par labu GfW.

(56)

Tās pašas sūdzības iesniedzējs arī pārsūtīja vēstuli, ko bija saņēmis no valsts prokuratūras Kaizerslauternā (centrālā ekonomiskās noziedzības izmeklēšanas biroja) kā atbildi uz tam nosūtīto vēstuli. Kaizerslauternas prokuratūras vēstulē ir apkopota informācija, kas bija saņemta no sūdzības iesniedzēja avīžrakstu un apgalvojumu veidā, un sūdzības iesniedzējs tiek informēts, ka, pamatojoties uz saņemto informāciju, nav pamata sākt kriminālizmeklēšanu (strafrechtliches Ermittlungsverfahren einzuleiten).

(57)

Komisija, veicot formālo izmeklēšanas procedūru, nesaņēma piezīmes.

(58)

Pēc procedūras pirmās uzsākšanas sūdzības iesniedzēja atkārtoti nosūtītajās vēstulēs nebija jaunu faktu vai argumentu.

(59)

Vācija ir sniegusi visaptverošu informāciju par aizdevuma, ko WAK piešķīra GfW, nosacījumiem, un tā ir iekļauta pasākuma aprakstā II iedaļā.

(60)

Savās piezīmēs Vācija piekrīt, ka procenti, ko WAK piemēroja GfW piešķirtajam aizdevumam, bija zemāki nekā tirgū piemērotās procentu likmes. Vācija atzīst, ka starpība starp tirgū piemēroto procentu likmi un aizdevumam piemēroto procentu likmi ir uzskatāma par atbalstu GfW LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(61)

Vācija arī sniedz pierādījumus par to, ka GfW tika likvidēts 2005. gada 1. jūnijā. Visu pārējo uzņēmējdarbības virzienu atlikušie krājumi tika pārdoti. Visi ieņēmumi tika lietoti, lai atmaksātu parādu WAK. Ar pircēju (privātpersonu) tika panākta vienošanās, ka visu atlikušo krājumu vērtība atbilstīgi krājumu sarakstam 2004. gada 31. decembrī tiks pārskaitīta WAK 2005. gada beigās. Tika panākta vienošanās, ka šī vērtība atbilst sākotnējai iegādes vērtībai, proti, EUR 79 579,79. GfW tika svītrots no uzņēmumu reģistra 2006. gadā, un tam nav tiesību pārmantotāja, un nav nevienas juridiskās personas, no kuras atbalstu varētu atgūt. Tāpēc Vācija uzskata, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (10) parāda atgūšana nav iespējama.

(62)

Vācijas iestādes apliecina, ka apstāklis, ka GfW saistībā ar misas pārdošanu piekrita vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju īpašumtiesību vienkāršai, paplašinātai vai pagarinātai saglabāšanai, bija saskaņā ar pieņemto uzņēmējdarbības praksi. Vācijas iestādes arī apliecina, ka tas, ka, piešķirot GfW aizdevumu, WAK pieņēma nodrošinātos aktīvus kā ķīlu, neraugoties uz to, ka uz tiem attiecās īpašumtiesību saglabāšana, arī ir saskaņā ar pieņemto uzņēmējdarbības praksi.

(63)

Turklāt Vācija apgalvo, ka GfW 1999. gada rudenī iegādājās misu par tirgus cenu, jo 60 % iegādātās misas bija kvalitatīva misa (blīvuma rādītājs vismaz 60 grādi pēc Eksles skalas), nevis parasta galda vīna misa, kā tika pieņemts, uzsākot procedūru. Pēc Vācijas iestāžu sniegtās informācijas dzirkstošā vīna ražošanas kvalitātes prasības ir augstākas nekā galda vīna ražošanas kvalitātes prasības (blīvuma rādītājs attiecīgi vismaz 60 un 44 grādi pēc Eksles skalas). Pārējie 40 % misas bija parastā galda vīna misa, kas tika iegādāta, lai izmantotu profilakses nolūkā veiktas destilācijas labvēlīgos nosacījumus.

(64)

Vācija savās piezīmēs uzsvēra, ka GfW tirdzniecības koncepcija attiecībā uz 60 % krājumu paredzēja iegādāties lielu daudzumu augstas kvalitātes misas, kas pēc tam tiktu pārstrādāta viendabīgās dzirkstošā vīna ražošanai paredzēta jēlvīna partijās (Sektgrundwein) atbilstīgi vīna darītavu viendabīguma un kvalitātes prasībām. Dzirkstošā vīna ražošanai paredzētajam jēlvīnam jābūt ar zemu SO2 līmeni un augstu augļskābju līmeni. To var sasniegt tikai tad, ja misu iegādājas rudens tirdzniecības periodā un GfW pats izgatavotu jēlvīnu no misas.

(65)

Saskaņā ar Vācijas iestāžu sniegto informāciju dzirkstošā vīna ražošanai paredzētā jēlvīna tirgū misas, kuras blīvuma rādītājs ir 60 grādi pēc Eksles skalas, cena bija EUR 0,312 litrā. Par katru papildu grādu pēc Eksles skalas (līdz maksimāli 80 grādiem pēc Eksles skalas) maksāja papildus EUR 0,005 litrā. Vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem par viņu piegādāto kvalitatīvo misu, kas bija 60 % no iegādātās misas, maksāja saskaņā ar šādu principu.

(66)

Šai sakarībā Vācijas iestādes norāda uz konkrēto tirgu. Vācijas iestādes uzskata, ka minēto 60 % krājumu cenu nevar pielīdzināt parastā galda vīna tirgus cenai, jo GfW šos krājumus nepārdotu parastā galda vīna tirgū, bet dzirkstošā vīna ražošanai lietojama kvalitatīvāka jēlvīna tirgū. Vācija arī atsaucas uz pieprasījuma aizstāšanas teoriju, kas norāda, ka divus ražojumus nepārdod vienā tirgū tad, ja vienu ražojumu nevar aizstāt ar otru, pat ja viena ražojuma cena mainās. Konkrētajā gadījumā prasību dēļ, kas attiecas uz misu un dzirkstošā vīna ražošanai izmantojamo jēlvīnu, to nevar aizstāt ar parastu galda vīna misu vai galda vīnu, pat ja galda vīna cena ievērojami samazinātos. Tāpēc galda vīna cenas samazināšanās neietekmēs dzirkstošā vīna ražošanai izmantojamās misas cenu, jo šos ražojumus nevar savstarpēji aizstāt.

(67)

Saskaņā ar Vācijas vīnkopju apvienības (Deutsche Weinbauverband) importa statistiku 1998.–2001. gadā importētā baltvīna, kas savas augstās kvalitātes dēļ ir derīgs dzirkstošā vīna ražošanai, tirgus cena bija EUR 0,38 litrā, kas ir ievērojami augstāka nekā galda vīna cena, proti, EUR 0,26 litrā. Vācija savās piezīmēs secina, ka pastāv divi atsevišķi tirgi, no kuriem viens ir parastā galda vīna un galda vīna misas tirgus, bet otrs ir dzirkstošā vīna ražošanai izmantojama kvalitatīva jēlvīna un kvalitatīvas misas tirgus.

(68)

Vācija uzskata, ka tas ļauj secināt, ka tā vīna, kas netika nosūtīts uz destilāciju, konkrētais tirgus ir dzirkstošā vīna ražošanai paredzēta kvalitatīva jēlvīna tirgus, kurā produkciju var pārdot par daudz augstākām cenām (EUR 0,38 litrā) nekā parastā galda vīna tirgus cena (EUR 0,26 litrā). Tāpēc Vācija secina, ka cena, ko GfW maksāja par misu, atbilda tirgus cenai konkrētajā tirgū, iekļaujot parastu peļņas normu.

(69)

Turklāt GfW plānoja piedalīties ES uzglabāšanas un destilācijas programmās (GfW jau iepriekš bija vīnkopjiem piedāvājis šādus pakalpojumus). Saskaņā ar uzglabāšanas programmu par 20 % krājumu, kas vēlāk tiktu pārdoti kā dzirkstošā vīna ražošanai izmantojams jēlvīns, tika maksāti EUR 0,06 litrā. Saskaņā ar destilācijas programmu par 40 % krājumu, kas tika nosūtīti uz destilāciju, tika maksāti EUR 0,50–0,55 litrā.

(70)

Vācijas iestādes uzskata, ka ar šīm darbībām brīdī, kad WAK piešķīra aizdevumu GfW, bija iespējams nopelnīt. No vienas puses, GfW plānoja izmantot 40 % iegādātās misas destilācijai profilakses nolūkā 1999. gada decembrī par destilācijas cenu, kas bija ievērojami augstāka nekā iegādes cena (EUR 0,50–0,55 litrā). No otras puses, tika prognozēts, ka dzirkstošā vīna ražotāji maksās salīdzinoši labu cenu (EUR 0,36-EUR 0,41 litrā) par lielām partijām vienveidīga jēlvīna ar garantētu kvalitāti. Vācijas iestādes argumentē, ka GfW varēja gūt vidējos pārdošanas ieņēmumus EUR 0,44-EUR 0,46 apmērā par litru, kas ir daudz lielāki nekā vidējā cena EUR 0,38 litrā, ko uzņēmums maksāja vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem.

(71)

Plāni tika pamatoti ar šādiem pieņēmumiem par mērķa cenām:

(72)

Pamatojoties uz šiem pieņēmumiem, tika sagaidīts, ka vidējā pārdošanas cena būs EUR 0,44–0,46/l.

(73)

No iepriekš izklāstītās realizācijas prognozes var iegūt šādus aprēķinus par peļņu:

(74)

Tā kā kopējais tilpums bija apmēram 44 miljoni litru, tika paredzēts, ka kopējā peļņa būs apmēram EUR 2,64–3,96 miljoni.

(75)

Vācija arī atsaucas uz to, ka Eiropas Komisijas lēmumos par procedūras uzsākšanu minētā galda vīna tirgus cena (EUR 0,26 litrā) ir zemākais cenas piedāvājums par galda vīnu 1999. gada novembrī. Pilnais galda vīna tirgus cenas diapazons 1999. gada novembrī ir EUR 0,26–0,56 litrā. Turklāt šis cenas diapazons attiecās uz visu 1999. gadu. 2000. gadā cenas diapazons bija EUR 0,20–0,41 litrā. Vācija arī uzsver, ka 60 % misas, ko iegādājās GfW, vidējais blīvuma rādītājs bija 81 grāds pēc Eksles skalas, kas ir daudz augstāks nekā galda vīnam prasītais rādītājs (44 grādi), tāpēc tas izpaudās arī cenā, ko GfW maksāja par misu.

(76)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju tika konstatēts, ka pēc starpposma uzskaites pārskata sagatavošanas 2000. gada novembrī GfW draudēja maksātnespēja. Tajā brīdīGfW bija apmēram EUR 6 miljonu liels konta deficīts, kas tika apstiprināts, gatavojot 2000. gada pārskatu. Iztrūkums radās tāpēc, ka krājumu, kas joprojām bija GfW valdījumā, vērtība pēc ievērojama tirgus cenu krituma bija samazinājusies, kas nozīmēja, ka GfW varētu pārdot savus krājumus par zemāku cenu, nekā sākotnēji tika paredzēts.

(77)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju 2000. gada 31. oktobrīWAK pret GfW vēl bija prasījumi par apmēram EUR 10 miljoniem. WAK bija ieķīlāti GfW nodrošinātie aktīvi, kuru vērtība tajā brīdī bija EUR 5,7 miljoni. Uz tiem attiecās vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju īpašumtiesību (vienkārša, paplašināta vai pagarināta) saglabāšana, tāpēc saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju maksātnespējas gadījumā to prasījumiem būtu priekšroka. Tādējādi saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju maksātnespējas procedūras gadījumā GfW būtu jāsamaksā vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem apmēram EUR 3,5 miljoni, pirms tas varētu maksāt kādam citam kreditoram.

(78)

Lai laikus novērstu ar radušos deficītu saistīto situāciju un saskaņā ar GmbHG 64. pantu un InsO 19. pantu netiktu uzsākts maksātnespējas process, bija jārīkojas nekavējoties.

(79)

Vācija norāda, ka WAK kā galvenais kreditors ar sliktāku nodrošinājuma situāciju bija ļoti ieinteresēts gaidāmās maksātnespējas novēršanā. Tāpēc tas mēģināja pārliecināt vīnkopības uzņēmumus un vīna tirgotājus atteikties no daļas no saviem prasījumiem, kā arī 2000. gada 4. decembrī vienojās ar GfW par turpmāk minēto:

(80)

Neraugoties uz to, ka ar lielāko daļu vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju sarunu sākums bija sekmīgs un tie piekrita atteikties no saviem prasījumiem, GfW centieni galu galā cieta neveiksmi citas vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju daļas un to juristu saskaņotas rīcības dēļ. Viņi nevēlējās atteikties no saviem prasījumiem savas nodrošinājuma prioritārās situācijas dēļ, kas izrietēja no īpašumtiesību paplašinātas vai pagarinātas saglabāšanas, un iesniedza sūdzības. Šīs sūdzības tika izskatītas tiesā, kas piedāvāja vienošanās par norēķiniem. Vienošanās par norēķiniem paredzēja, ka GfW būtu jāmaksā 70 % atlikušo prasījumu summas un 30 % tiktu atsaukti. Tiesa arī nolēma, ka GfW jāsedz 80 % tiesas nodevu. Līdzīgas vienošanās par norēķiniem piedāvāja citas tiesas. Ņemot to vērā, GfW vairs nevarēja sagaidīt, ka pārējie vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji piekritīs atteikties no 90 % atlikušo prasījumu. Turklāt vairāki vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji paziņoja, ka pieprasīs atmaksāt visus atlikušos 20 %. Tas, ka 1 700 no 2 700 vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem jau bija norādījuši, ka būtu gatavi atteikties no daļas savu prasījumu, vairs nebija būtiski, jo Vācijas Maksātnespējas likuma 305.a pantā noteikts, ka ārpustiesas vienošanās (außergerichtliche Einigung), lai izvairītos no maksātnespējas procesa, ir neveiksmīga, ja kaut viens kreditors pēc ārpustiesas vienošanās sarunu sākšanas nolemj sākt parāda piedziņu.

(81)

Tāpēc WAK2001. gada 21. februārī vienojās ar GfW segt 2000. gada deficītu, atsakoties no saviem prasījumiem EUR 5 005 441,60 apmērā, paredzēt, ka atlikušai parāda summai no 2001. gada 1. janvāra līdz 2001. gada 31. decembrim netiks piemēroti procentu maksājumi un ka tiks pilnībā apmierināti vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju prasījumi. Tika garantēta nepakārtoto prasījumu drošība. GfW deficīta stāvoklis bija atrisināts, maksātnespējas process bija novērsts, un GfW varēja turpināt darbību.

(82)

Vācija apgalvo, ka prasījumu pakārtošana un atteikšanās no prasījumiem atbilst privātā kreditora kritērijam. Pamatojot šo apgalvojumu, Vācija atsaucas uz attiecīgu judikatūru.

(83)

Atteikšanās no daļas no prasījumiem var būt vajadzīga, lai palielinātu faktiski atgūto summu (11). Privāts kreditors tā rīkotos, lai pēc iespējas mazinātu savus zaudējumus. Ja prasījums nebūtu pietiekami nodrošināts, izredzes atgūt parādu, neciešot zaudējumus, varētu uzlabot, vienojoties par parāda atmaksas atlikšanu, jo parādniekam būtu iespēja pārvarēt krīzi un uzlabot savu stāvokli (12). EKT spriedumā HAMSA lietā tiesa noraida Komisijas iepriekšējo praksi, saskaņā ar ko tika pieprasīts, lai privātie un publiskie kreditori atteiktos no līdzvērtīgas savu prasījumu daļas atkarībā no to parāda apmēra. Tā vietā tiesa noteica, ka privātā kreditora kritēriju var piemērot arī tad, ja dažādie kreditori atsakās no saviem prasījumiem neproporcionālā apmērā. EKT uzsver, ka izšķiroša nozīme ir kreditora statusam jeb dažādo kreditoru nodrošinājuma prioritārajai secībai, proti, vai kreditora prasījums ir nodrošināts, prioritārs vai parasts. EKT noteica, ka kreditors, kas ir publisko tiesību subjekts, rīkotos kā privāts kreditors, ja pieņemtu lēmumu atteikties no daļas savu prasījumu pēc tam, kad būtu plaši un racionāli izvērtējis, cik daudz viņš varētu atgūt, ar likvidāciju saistīto risku un uzņēmuma sanācijas iespējas (13). Nobeigumā Vācijas iestādes atsaucas uz Komisijas lēmumu Huta Cynku lietā, kur Komisija nolēma, ka gadījumā, ja pārstrukturēšana sniegtu labākus ieņēmumus nekā likvidācija, netiek radīta priekšrocība un līdz ar to nav arī valsts atbalsta (14).

(84)

Ar šādu pamatojumu Vācija argumentē, ka WAK kā galvenais kreditors bija sliktākā nodrošinājuma situācijā nekā vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji, gan prasījumu pakārtošana, gan atteikšanās no prasījumiem atbilda privātā kreditora kritērijam un nebija uzskatāma par valsts atbalstu. Maksātnespējas procedūrā WAK būtu zaudējis vismaz tikpat daudz, un visdrīzāk zaudētu ievērojami lielāku atlikušās prasījuma daļas summu.

(85)

Tikai tad, ja tiktu novērsta GfW maksātnespēja un apmierināti vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju atlikušie prasījumi, WAK būtu pilnas nodrošinājuma tiesības uz atlikušajiem krājumiem un izredzes atgūt lielāku daļu atlikušo prasījumu, nekā varētu atgūt maksātnespējas procedūrā.

(86)

Skatoties no priekšnovērtējuma perspektīvas, WAK rīcība, kā uzskatīja Vācija, bija pareiza, jo īpaši tas, ka tam izdevās nodrošināt lielākas parāda daļas atmaksu, uzlabojot savu nelabvēlīgo nodrošinājuma situāciju, iegūstot primārās nodrošinājuma tiesības un novēršot gaidāmo GfW maksātnespēju. Vācijas iestādes uzskatīja, ka jebkura privāta banka šādā situācijā būtu rīkojusies tāpat.

(87)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju, veicot GfW uzskaites priekšnovērtējumu, tiktu konstatēts, ka, ļaujot GfW turpināt darbību, WAK spētu atgūt EUR 5 112 918,81 miljonus lielu parāda summu. Savukārt, ja tiktu sākts GfW maksātnespējas process, WAK varētu atgūt augstākais EUR 2,4 miljonus. Starpība ir vismaz EUR 2,7 miljoni.

(88)

Šos apsvērumus apstiprina 2003. gada 3. februāra ziņojums, ko pēc WAK pasūtījuma sagatavoja neatkarīgs revidents (15) un ko iesniedza Vācijas iestādes. Ziņojumā secināts, ka WAK bija ekonomisks pamatojums pakārtot savus prasījumus, atteikties no daļas savu prasījumu uz iepriekšminēto summu un atteikties no turpmākajiem procentu maksājumiem. Vācija iesniedza šā secinājuma argumentāciju, kas ir izklāstīta turpmāk.

(89)

Vācijas iestādes uzsver, ka pēcnovērtējums liecina, ka lēmums pakārtot prasījumus un atteikties no prasījumiem bija ekonomiski pamatotāks, jo parāda summa, kas tika atgūta, novēršot GfW maksātnespēju, bija EUR 4 670 517,65, kas ir lielāka nekā maksimālā summa, ko varētu atgūt maksātnespējas procesā, proti, EUR 2,4 miljoni.

(90)

Vācijas iestādes secina, ka, tā kā prasījumu pakārtošana un atteikšanās no prasījumiem atbilda privātā kreditora kritērijam, var uzskatīt, ka brīdī, kad WAK pakārtoja prasījumus un atteicās no prasījumiem, vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem netika piešķirts atbalsts.

(91)

Līdz brīdim, kad stājās spēkā Padomes 2008. gada 29. aprīļa Regula (EK) Nr. 479/2008 par vīna tirgus kopīgo organizāciju (16), uz vīnkopību un vīna pārstrādi attiecās Regula (EK) Nr. 1493/1999. Regulas (EK) Nr. 1493/1999 71. pantā noteikts, ka Līguma 87., 88. un 89. pantu (tagad LESD 107., 108. un 109. pants) piemēro to produktu ražošanai un tirdzniecībai, uz kuriem attiecas šī regula. Līdz 2000. gada 31. jūlijam uz vīnkopību un vīna pārstrādi attiecās Regula (EEK) Nr. 822/87. Regulas (EEK) Nr. 822/87 76. pantā noteikts, ka Līguma 92., 93. un 94. pantu (tagad LESD 107., 108. un 109. pants) piemēro regulas 1. pantā minēto produktu ražošanai un tirdzniecībai. Tāpēc apskatāmie pasākumi jāpārbauda saskaņā ar noteikumiem par valsts atbalstu.

(92)

Saskaņā ar LESD 107. panta 1. punktu ir aizliegts jebkāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(93)

WAK ir publisko tiesību juridiska persona, un tās darbība tiek daļēji finansēta no Reinzemes-Pfalcas federālās zemes līdzekļiem, bet daļēji – no parafiskāliem maksājumiem. Tāpēc pasākums tiek finansēts no valsts līdzekļiem.

(94)

Šķiet, ka uzņēmumam sniegts atbalsts ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, ja šis uzņēmums darbojas tirgū, kas ir atvērts Savienības iekšējai tirdzniecībai (17). Lauksaimniecības produktu iekšējā tirdzniecība Savienībā ir nozīmīga tirdzniecības joma. Tāpēc šis atbalsts var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (18).

(95)

Tiesa ir nospriedusi, ka, lai noteiktu, vai valsts pasākums ir atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jānosaka arī, vai saņemošais uzņēmums gūst ekonomisku priekšrocību, ko tas negūtu parastos tirgus apstākļos (19), un/vai pasākums ļauj uzņēmumam izvairīties no tādu izmaksu segšanas, kuras tam parasti būtu jāsedz no saviem finanšu līdzekļiem (20). Ar to tiešām pietiktu, lai varētu norādīt uz iespējamu konkurences kropļošanu (21).

(96)

WAK aizdevums EUR 15 302 696,25 apmērā tika piešķirts 1999. gada rudenī. GfW aizdevuma termiņā tika piemērota procentu likme 3,28–5,25 % apmērā. Riska prēmija netika piemērota. Vācijas atsauces likme šajā laikposmā bija 5,23–6,33 %.

(97)

Vācijas iestādes piekrīt Komisijas viedoklim, ka šis aizdevums nav piešķirts saskaņā ar tirgus nosacījumiem. Ja aizdevums būtu piešķirts saskaņā ar tirgus nosacījumiem, tiktu piemērota augstāka pamata procentu likme un tai tiktu pieskaitīta riska prēmija, ņemot vērā ierobežoto nodrošinājumu, kādu sniedza aizdevuma ķīla.

(98)

Var secināt, ka GfW piešķirtajā aizdevumā bija valsts atbalsta elements LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, jo GfW guva ekonomisku priekšrocību, ko negūtu parastos tirgus apstākļos. Atbalsta elementu aprēķina kā starpību starp piemērotajiem procentiem un atsauces likmes un pienācīgas riska prēmijas summu.

(99)

Atbalsta iespējamā nodošana tiesību pārmantotājiem

(100)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju GfW tika likvidēts 2005. gada 1. jūnijā. Visu pārējo uzņēmējdarbības virzienu krājumi tika pārdoti. Visi ieņēmumi tika lietoti, lai atmaksātu parādu WAK. Ar pircēju (privātpersonu) tika panākta vienošanās, ka visu atlikušo krājumu vērtība atbilstīgi krājumu sarakstam 2004. gada 31. decembrī tiks pārskaitīta WAK 2005. gada beigās. Tika panākta vienošanās, ka šī vērtība atbilst sākotnējai iegādes vērtībai, proti, EUR 79 579,79. GfW tika svītrots no uzņēmumu reģistra 2006. gadā, un tam nav tiesību pārmantotāja, un nav nevienas juridiskās personas, no kuras atbalstu varētu atgūt. Tāpēc Vācija uzskata, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (22) parāda atgūšana nav iespējama.

(101)

Tā kā WAK atlikušie aktīvi tika izpārdoti, persona, kas tos iegādājās, iespējams, guva priekšrocību no WAK piešķirtā atbalsta. Tomēr, tā kā šī persona samaksāja sākotnējo iegādes cenu, bet tirgus kopš tā laika pagājušajos gados bija piedzīvojis kritumu, ir skaidrs, ka pircēja samaksātā cena ir vismaz vienāda ar tirgus cenu. Tāpēc Komisija secina, ka GfW atlikušo krājumu pircējam netika nodots atbalsts. Vienlaikus GfW vairs nepastāvēja, tāpēc nav atbalsta, ko atgūt.

(102)

Prasījumu pakārtošanu un atteikšanos no prasījumiem un procentu maksājumiem finansēja no WAK pašu līdzekļiem un atbilstoša WAK ņemta aizdevumu, tāpēc tiek uzskatīts, ka tas finansēts no valsts līdzekļiem.

(103)

Lai noteiktu, vai prasījumu pakārtošana un atteikšanās no prasījumiem un procentu maksājumiem ir valsts atbalsts uzņēmumam GfW LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, ir jānosaka, vai GfW gūst ekonomisku priekšrocību, ko tas negūtu parastos tirgus apstākļos, un/vai pasākums ļāvis GfW izvairīties no tādu izmaksu segšanas, kuras tam parasti būtu jāsedz no saviem finanšu līdzekļiem. Šis novērtējums jāveic, piemērojot privātā kreditora kritēriju. Pārbaudot atbilstību privātā kreditora kritērijam, tiek novērtēts, vai tādos pašos tirgus apstākļos privāts kreditors būtu rīkojies tāpat kā kreditors, kas ir publisko tiesību subjekts.

(104)

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atteikšanās no daļas no prasījumiem var būt vajadzīga, lai palielinātu faktiski atgūto summu. Privāts kreditors tā rīkotos, lai pēc iespējas mazinātu savus zaudējumus (23). Ja prasījums nebūtu pietiekami nodrošināts, izredzes atgūt parādu, neciešot zaudējumus, varētu uzlabot, vienojoties par parāda atmaksas atlikšanu, jo parādniekam būtu iespēja pārvarēt krīzi un uzlabot savu stāvokli (24).

(105)

EKT spriedumā HAMSA lietā (25) Tiesa noraida Komisijas iepriekšējo praksi, kad tika pieprasīts, lai privātie un publiskie kreditori atteiktos no līdzvērtīgas savu prasījumu daļas atkarībā no to parāda apmēra. Tā vietā Tiesa noteica, ka privātā kreditora kritēriju var piemērot arī tad, ja dažādie kreditori atsakās no saviem prasījumiem neproporcionālā apmērā. Tālāk citēts sprieduma 168. un 169. punkts:

(106)

Turklāt HAMSA  (26) lietā EKT noteica, ka publisks kreditors rīkotos kā privāts kreditors, ja pieņemtu lēmumu atteikties no daļas savu prasījumu pēc tam, kad būtu plaši un racionāli izvērtējis, cik daudz viņš varētu atgūt, ar likvidāciju saistīto risku un uzņēmuma sanācijas iespējas. Visbeidzot, Komisijas lēmumā Huta Cynku  (27) lietā Komisija nolēma, ka gadījumā, ja pārstrukturēšana sniegtu labākus ieņēmumus nekā likvidācija, netiek radīta priekšrocība un līdz ar to nav arī valsts atbalsta.

(107)

Atsaucoties uz iepriekš citēto judikatūru, lai novērtētu, vai privāts kreditors būtu rīkojies vai ir rīkojies tāpat kā WAK, ir jāpārbauda, kādas izvēles iespējas bija WAK rīcībā, kad tika secināts, ka GfW draud maksātnespēja, un kādas būtu šo izvēles iespēju ekonomiskais rezultāts. Otrkārt, šāda pārbaude jāveic arī attiecībā uz vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem, un pēc tam ir jāizvērtē, vai WAK situāciju var salīdzināt ar vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju situāciju un vai to var vērtēt, pamatojoties uz vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju rīcību.

(108)

Uzzinot, ka GfW draud maksātnespēja, WAK bija divas iespējas. Tas varēja ļaut sākt maksātnespējas procesu vai varēja censties to novērst, panākot vienošanos ar GfW, kas ļautu GfW turpināt uzņēmējdarbību. Pamatojoties uz informāciju, ko sniedza Vācijas iestādes un ko apstiprināja neatkarīga revidenta sagatavots 2003. gada 3. februāra ziņojums (sk. 88. apsvērumu), turpmāk ir aprakstīts šo divu izvēles iespēju ekonomiskais rezultāts pēc Vācijas uzskatiem. Skatoties no priekšnovērtējuma perspektīvas, ja tiktu ierosināts maksātnespējas process, WAK varēja cerēt, ka no saviem prasījumiem atgūs augstākais apmēram EUR 2,4 miljonus. Ja WAK parakstītu vienošanos ar GfW, atsakoties no daļas no saviem prasījumiem un tādējādi ļaujot GfW turpināt uzņēmējdarbību, saskaņā ar priekšnovērtējumu WAK varētu sagaidīt, ka no saviem prasījumiem atgūs apmēram EUR 5,1 miljonu. Tādējādi gadījumā, ja izdotos novērst GfW maksātnespēju, bija iespēja atgūt par EUR 2,7 miljoniem vairāk. Tas, vai vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji vēlētos rīkoties tāpat, aprēķinus par atgūtajiem līdzekļiem ietekmēja nedaudz, bet nemainīja abu alternatīvu salīdzinājuma rezultātu.

(109)

Ziņojumā iekļautā aplēse par maksātnespējas gadījumā atgūto līdzekļu daudzumu, proti, EUR 2,4 miljoniem, ir pamatota uz Vācijas pieņēmumu, ka vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju prasījumi EUR 4,4 miljonu apmērā būtu jāapmierina pirms WAK prasījumiem. Tomēr Eiropas Komisija uzskata, ka Vācijas Maksātnespējas likums paredz, ka pirms parādu atlīdzināšanas WAK būtu jāatlīdzina tikai parāds tiem vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem, uz kuriem attiecas īpašumtiesību pagarināta saglabāšana. Pārējo parādu statuss būtu līdzvērtīgs tās summas statusam, ko uzņēmums bija parādā WAK. Tomēr Eiropas Komisijas aprēķinos redzams, ka pat tad, ja WAK un vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju parādam būtu vienāds statuss, WAK varētu paredzēt, ka maksātnespējas gadījumā atgūs augstākais EUR 4,7 miljonus (pamatojoties uz maksimālo kopējo parāda atmaksas summu maksātnespējas gadījumā, kas bija EUR 6,8 miljoni, un pieņemot, ka parāds WAK un vīnkopības uzņēmumiem tiktu atlīdzināts proporcionāli parāda kopsummai, proti, EUR 10 miljoni un EUR 4,4 miljoni attiecīgi WAK un vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem). Tāpēc var secināt, ka priekšnovērtējuma perspektīvā WAK būtu izdevīgāk ļaut novērst GfW maksātnespēju.

(110)

No otras puses, vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem bija jāveic pavisam atšķirīgs aprēķins. Pirmkārt, viņi jau bija saņēmuši 80 % maksājumu par piegādāto preci. Otrkārt, pieņemot GfW piedāvājumu, viņi saņemtu tikai 10 % no vēl maksājamajiem 20 %. Faktiski tas nozīmēja, ka, parakstot vienošanos, viņi saņemtu tikai papildu 2 % no norunātās iegādes cenas. Tas noteikti bija mazāk, nekā viņi varēja sagaidīt atgūt maksātnespējas procesā neatkarīgi no sava nodrošinājuma statusa (vienkāršā, paplašinātā vai pagarinātā īpašumtiesību saglabāšana). Vidēji viņi varēja cerēt, ka saņems 48 % atlikušo prasījumu (EUR 2,1 miljons no kopējās summas, ko uzņēmums bija viņiem parādā, jeb EUR 4,4 miljoniem). Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka daļa vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju noraidīja GfW piedāvājumu. Treškārt, noteikti bija acīmredzams, ka WAK būs ieinteresēts atteikties no daļas savu prasījumu un novērst maksātnespēju, pat ja vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji to nedarītu, kas arī ļautu vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem atgūt lielāku daļu atlikušo prasījumu nekā piedāvātos 10 %. Ceturtkārt, vairāki no viņiem jau bija iesūdzējuši GfW tiesā un guvuši sev labvēlīgu tiesas nolēmumu, kas uzlika GfW pienākumu atlīdzināt 80 % atlikušo prasījumu.

(111)

Var secināt, ka, neraugoties uz to, ka gan vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji, gan WAK bija GfW kreditori, viņiem pieejamās alternatīvas un to rezultāts bija tik atšķirīgs, ka viņu situācija nav salīdzināma. Tam, ka vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji izlēma neatteikties no saviem prasījumiem, nevajadzētu negatīvi ietekmēt analīzi, kas jāveic, lai noteiktu, vai WAK rīcība atbilda privātā kreditora kritērijam.

(112)

Pēc WAK dažādo alternatīvu savstarpēja salīdzinājuma Komisija secina, ka prasījumu daļēja pakārtošana un daļēja atteikšanās no prasījumiem 2000. gada 4. decembrī un 2001. gada 21. februārī par kopējo summu EUR 5 005 441,60, un atteikšanās no procentu maksājumiem pēc 2000. gada 31. decembra bija WAK visizdevīgākā alternatīva, un tāpēc atbilst privātā kreditora kritērijam. Prasījumu pakārtošanas un atteikšanās no prasījumiem rezultātā tiek atlikta parāda atlīdzināšana, kas kreditoram ir izdevīgāka nekā likvidācija. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (28) publiskam kreditoram rūpīgi jāizsver, kurš variants būtu izdevīgāks – saskaņā ar pārstrukturēšanas plānu piedāvātā summa vai summa, ko būtu iespējams atgūt pēc uzņēmuma likvidācijas. Tādējādi GfW neieguva nekādu priekšrocību, ko tas negūtu parastos tirgus apstākļos, un, WAK pieņemot lēmumu pakārtot prasījumus un atteikties no daļas savu prasījumu, GfW netika piešķirts valsts atbalsts.

(113)

Uzsākot procedūras, tika paustas šaubas, vai WAK lēmums pakārtot prasījumus un atteikties no prasījumiem attiecas uz minimālo iespējamo prasījumu apjomu. Tomēr saskaņā ar Vācijas piezīmēm WAK atteicās no tāda prasījumu apjoma, kāds bija vajadzīgs, lai segtu GfW 2000. gada deficītu, kas bija jādara saskaņā ar Vācijas Maksātnespējas likumu (sk. 25. apsvērumu), lai netiktu sākts maksātnespējas process un ļautu GfW turpināt uzņēmējdarbību. Pirmajā GfW un WAK līgumā (parakstīts 2000. gada 4. decembrī), lai novērstu GfW maksātnespēju, WAK vienojās ar GfW par to, ka WAK pakārtos savus prasījumus par summu, kas atbilst GfW deficītam, pēc tam, kad vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji būs piekrituši atteikties no 90 % savu atlikušo prasījumu, un vajadzības gadījumā atteiksies no prasījumu summas, kuru abi bija vienojušies pakārtot (sk. Vācijas piezīmju 79. un 80. apsvērumu). Prasījumu summa, no kuras WAK atteicās, bija lielāka, nekā sākotnēji tika gaidīts, jo, neraugoties uz WAK un GfW centieniem pārliecināt vīnkopības uzņēmumus un vīna tirgotājus dot savu ieguldījumu, lai palīdzētu novērst GfW maksātnespēju (skatīt Vācijas piezīmju 79. un 80. apsvērumu), vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji izlēma neatteikties no saviem prasījumiem iepriekš 110. apsvērumā uzskaitīto iemeslu dēļ. Kā norādīts 108. apsvērumā, vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju lēmumam par neatteikšanos no atlikušo prasību daļas bija tikai neliela ietekme uz WAK ekonomisko novērtējumu un tas nemainīja šā novērtējuma iznākumu: WAK ekonomiski izdevīgāk bija palīdzēt GfW nepieļaut šā uzņēmuma maksātnespējas procesa sākšanu.

(114)

Tāpēc Komisija secina, ka WAK lēmums pakārtot daļu prasījumu un atteikties no daļas prasījumu bija WAK visizdevīgākā alternatīva, tāpēc tas atbilst privātā kreditora principam un nav uzskatāms par valsts atbalstu GfW LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(115)

Uzsākot un pēc tam paplašinot formālo izmeklēšanas procedūru, tika uzdoti jautājumi par iespējamo atbalstu vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem. Pirmkārt, GfW pirkuma brīdī piešķīra vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem salīdzinoši labvēlīgu nodrošinājuma situāciju, un radās šaubas par to, vai šāda nodrošinājuma situācija patiešām atbilst parastai uzņēmējdarbības praksei. Otrkārt, tika aplēsts, ka par iegādāto misu tika maksāta cena, kas pārsniedza tirgus cenu. Treškārt, tika apšaubīts vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju lēmums neatteikties no saviem prasījumiem brīdī, kad GfW draudēja maksātnespēja, kopā ar WAK lēmumu pakārtot daļu prasījumu un pēc tam no tiem atteikties, kaut gan vīnkopības uzņēmumi un vīna tirgotāji izlēma neatteikties no 90 % atlikušo prasījumu (20 % krājumu vērtības).

(116)

Vācijas iestādes savās piezīmēs ir sniegušas apliecinājumus, ka vienkārša, paplašināta vai pagarināta vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju īpašumtiesību saglabāšana saistībā ar misas iegādi patiešām atbilda parastai uzņēmējdarbības praksei. Tas nozīmē, ka, kaut gan vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem, jo īpaši tiem, uz kuriem attiecās pagarinātā īpašumtiesību saglabāšana, tika radīta salīdzinoši labvēlīga nodrošinājuma situācija, tā bija saskaņā ar parastu uzņēmējdarbības praksi, un nodrošinājuma līmenis nebija lielāks kā tad, ja viņi vienotos ar privātu pircēju.

(117)

Komisija atsaucas uz ieteikumiem (29), ko Vācijas Vīna darītavu un vīna mazumtirgotāju federācija Trīrē, Vācijas Vīna tirgotāju federācija Maincā un Vācijas vīnkopju apvienība Bonnā (Der Bundesverband der Deutschen Weinkellereien und des Weinfachhandels e.V., Trier, der Bundesverband der Deutschen Weinkommissionäre e.V., Mainz und der Deutsche Weinbauverband e.V., Bonn) reģistrējušas Vācijas konkurences iestādē (Bundeskartellamt) saskaņā ar Likuma pret konkurences ierobežojumiem (des Gesetzes gegen Wettbewerbsbeschränkungen) (30) 22. panta 3. punkta 2. apakšpunktu. Ieteikumu pirmā redakcija tika reģistrēta 1990. gadā, bet pašreizējā redakcija – 2005. gadā. Šajos ieteikumos tika skaidri norādīts, ka gadījumos, kad preču nodošanas laikā netiek samaksāta pilna pirkuma cena, pārdevējam jāsaglabā īpašumtiesības līdz brīdim, kad tiek samaksāta pilna cena. Apskatāmajā gadījumā vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem bija dažāda nodrošinājuma situācija. Maksājumi pilnībā nodrošināti bija tikai tiem, uz kuriem attiecās pagarināta īpašumtiesību saglabāšana. Tas nozīmē, ka vidēji vīnkopības uzņēmumu un vīna tirgotāju nodrošinājuma situācija nebija tik spēcīga, kā ieteikts iepriekš minētajos ieteikumos. Tāpēc Komisija, atsaucoties uz ieteikumiem un faktisko nodrošinājuma situāciju, pieņem Vācijas iestāžu apliecinājumus par to, ka līdzīga nodrošinājuma situācija kā apskatāmajā gadījumā vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem ir parasta uzņēmējdarbības prakse un ka nodrošinājuma situācija nebija labvēlīgāka, kā būtu saskaņā ar parastu līgumu starp diviem privāttiesību subjektiem, un tāpēc nav uzskatāma par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(118)

Uzsākot procedūras, tika apgalvots, ka cena, ko GfW maksāja par iegādāto misu, pārsniedza tirgus cenu. Kā tirgus cena tika izmantota galda vīna cena, un kā atsauces cena tika norādīts EUR 0,26 litrā. Vācija savās piezīmēs ir sniegusi būtisku informāciju par GfW uzņēmējdarbības stratēģiju, kas liecina, ka konkrētais tirgus nav parastā galda vīna tirgus un ka GfW stratēģija bija trīskārša. Pirmkārt, iegādāties galda vīna misu, ko izmantot, lai piedalītos ES destilācijas programmā (40 % krājumu). Otrkārt, iegādāties kvalitatīvu misu ar nolūku to pārdot dzirkstošā vīna ražošanai izmantojama kvalitatīva jēlvīna tirgū (60 % krājumu). Treškārt, piedalīties ES uzglabāšanas programmā ar 20 % krājumu, ko pēc tam pārdot dzirkstošā vīna ražošanai. Analizējot, vai divi ražojumi pieder pie viena un tā paša tirgus, Komisija izmanto “Komisijas paziņojumu par attiecīgā tirgus definēšanu Kopienas konkurences tiesību aktu vajadzībām” (31). Saskaņā ar paziņojuma 7. punktu “Attiecīgo ražojumu tirgus aptver visus tos ražojumus un/vai pakalpojumus, kurus klients (patērētājs) uzskata par apmaināmiem vai aizvietojamiem no šo ražojumu raksturojuma, cenu un paredzētā lietojuma viedokļa”.

(119)

Misa, kas tika iegādāta, lai izmantotu ES destilācijas programmu, protams, pieder parastā galda vīna tirgum. Tomēr par attiecīgo cenu jāpieņem cena, ko samaksāja par vīnu, ko nosūtīja uz destilāciju.

(120)

Tāpat kā visu ierasto lauksaimniecības tirgu intervences pasākumu, arī destilācijas profilakses nolūkā, ko īsteno atbilstīgi Regulas (EEK) Nr. 822/87 38. pantam, galvenais mērķis ir likvidēt vīna tirgū pārmērīgu piedāvājumu, tāpēc šās brīvprātīgās destilācijas cenai jābūt pietiekami augstai, lai motivētu ražotājus nosūtīt vīnu uz destilāciju. Destilācijas pasākuma faktisko gada cenu definēja Padome, nosakot to 65 % apmērā no tā dēvētās orientējošās cenas.

(121)

Pašu orientējošo cenu Padome noteica vienreiz gadā, un tā tika skaidri noteikta, lai atbalstītu tirgu. Lai tas izdotos, bija jānosaka pietiekami augsta cena. Padomes 1999. gada 19. jūlija Regula (EK) Nr. 1676/1999, ar ko nosaka vīna orientējošo cenu 1999./2000. vīna gadā (32), noteica dažādu vīna kategoriju orientējošās cenas. AII kategorijas (galda baltvīns no Sylvaner vai Müller-Thurgau tipa šķirņu vīnogām) cena tika noteikta EUR 82,81 hektolitrā, bet AIII (galda baltvīns no Riesling tipa šķirņu vīnogām) – EUR 94,57 hektolitrā. Saskaņā ar Komisijas 1999. gada 26. jūlija Regulas (EK) Nr. 1681/1999, ar ko nosaka iepirkuma cenas, atbalstu un dažas citas summas, ko 1999./2000. vīna gadā piemēro intervences pasākumiem vīna nozarē (33), III pielikumu, precīzā summa, ko maksāja par destilāciju, bija atkarīga no piegādātā vīna spirta tilpumkoncentrācijas procenta, jo cenu par destilācijai profilakses nolūkā paredzētu vīnu (65 % no orientējošās cenas) Komisija togad aprēķināja nevis, pamatojoties uz daudzumu hektolitros, bet spirta tilpumkoncentrācijas vienībām vienā hektolitrā.

(122)

Komisijas galvenā funkcija attiecībā uz vīna destilāciju bija novērtēt faktisko situāciju tirgū un attiecīgi katru gadu katrai dalībvalstij noteikt vīna daudzumu, ko atļauts pieņemt destilācijai profilakses nolūkā. Komisijas 1999. gada 5. novembra Regula (EK) Nr. 2367/1999, kas ievieš profilaktisku destilāciju, kura paredzēta Padomes Regulas (EEK) Nr. 822/87 38. pantā 1999./2000. vīna gadam (34), atļāva Vācijas tirgū destilēt 148 000 hektolitru vīna. Komisijas 2000. gada 14. marta Regula (EK) Nr. 546/2000, ar ko groza Regulu (EK) Nr. 2367/1999, kas ievieš profilaktisku destilāciju, kura paredzēta Padomes Regulas (EEK) Nr. 822/87 38. pantā 1999./2000. vīna gadam (35), palielināja šo daudzumu līdz 468 000 hektolitru. Regula (EK) Nr. 2367/1999 ierobežoja uz destilāciju nosūtīto vīna daudzumu līdz 40 % no ražošanas apjoma. Pēc Komisijas reģistros ietvertās informācijas Vācijas ražotāji saskaņā ar šo shēmu destilēja apmēram 400 000 hektolitru vīna.

(123)

Pēc Vācijas iestāžu sniegtās informācijas par vīnu, ko nosūtīja uz destilāciju, maksāja EUR 0,50–0,55 litrā. Ņemot vērā iepriekš minēto aprēķināšanas metodi, Komisija uzskata Vācijas iestāžu norādīto cenu par reālistisku.

(124)

Komisija secina, ka ES intervence tirgū attiecībā uz ievērojamu daļu vīna radīja divus atsevišķus tirgus. Vienā no tiem atsauces cena bija cena, ko maksāja par vīnu, ko nosūtīja uz destilāciju; šajā gadījumā EUR 0,50–0,55 litrā, bet otrā no tiem atsauces cena bija tirgus cena. Tāpēc vīna cenu EUR 0,26 litrā, kas tika minēta lēmumā par procedūras uzsākšanu, nevar uzskatīt par nosūtīšanai uz destilāciju paredzētās misas attiecīgu atsauces cenu.

(125)

Lai noteiktu tās misas attiecīgo tirgu, kas tika iegādāta, lai to pārstrādātu dzirkstošā vīna ražošanai izmantojamā jēlvīnā, vispirms ir jāizvērtē, vai pastāv atsevišķi vīna tirgi un vai GfW iegādātā misa pieder pie tā paša tirgus kā galda vīns. Būs arī jāizlemj, vai kvalitatīvāku vīnu varēja pārdot par augstāku cenu. Komisijas statistikā vienmēr ir norādītas dažādas cenas atkarībā no vīna kvalitātes. Komisijas štata vīna speciālisti apgalvo, ka atšķiras pat dažādu partiju vīna cenas, un pieejamajā statistikā par vīnu ir reģistrētas tikai dažādas kvalitātes vīna vidējās cenas. Faktisko cenu ietekmē vairāki elementi. Nozīmīgākie elementi ir vīna kvalitāte, izturēšanas laiks, reputācija, pieprasījums un spirta tilpumkoncentrācijas vienības/blīvums pēc Eksles skalas. Blīvums pēc Eksles skalas norāda vīnogu gatavības pakāpi un cukura līmeni tajās. Tas ir svarīgs rādītājs, jo nosaka vīna galīgo dabīgo spirta tilpumkoncentrācijas procentu. Vācijas Vīna institūts (Deutsches Weininstitute) apgalvo, ka šampanieša/dzirkstošā vīna ražošanai vajadzīgs jēlvīns ar augstu spirta tilpumkoncentrācijas procentu (36).

(126)

Tas pamato Vācijas apgalvojumus, ka misas blīvuma rādītājam pēc Eksles skalas ir jābūt augstākam, ja no tās paredzēts izgatavot dzirkstošo vīnu, nekā tad, ja no tās ir paredzēts izgatavot galda vīnu, un ka par misu ar augstāku blīvuma rādītāju pēc Eksles skalas bija jāveic piemaksa. Tāpēc Komisija pieņem Vācijas argumentus par to, ka pastāv atsevišķi tirgi un ka dzirkstošā vīna ražošanai paredzētās misas cenai bija jābūt augstākai nekā galda vīna ražošanai izmantojamās misas cenai. Rezultātā Komisija arī piekrīt tam, ka iegādes brīdī GfW samaksāto cenu nevar salīdzināt ar galda vīna cenu EUR 0,26 litrā, kā tika darīts, uzsākot procedūru.

(127)

Vācija turpina sniegt informāciju par konkrētajā tirgū, proti, dzirkstošā vīna ražošanai paredzētas kvalitatīvas misas tirgū, sasniedzamo cenu. Saskaņā ar šo informāciju dzirkstošā vīna ražošanai paredzētā jēlvīna tirgū misas, kuras blīvuma rādītājs ir 60 grādi pēc Eksles skalas, pamata cena bija EUR 0,312 litrā. Par katru papildu grādu pēc Eksles skalas (līdz maksimāli 80 grādiem pēc Eksles skalas) maksāja papildu EUR 0,005 litrā. Vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem par viņu piegādāto kvalitatīvo misu, kas bija 60 % no iegādātās misas, maksāja saskaņā ar šādu principu. Turklāt saskaņā ar Vācijas iesniegto Vācijas Vīnkopju apvienības (Deutsche Weinbauverband) importa statistiku par 1998.–2001. gadu importētā beztaras baltvīna, kas savas augstās kvalitātes dēļ ir piemērots dzirkstošā vīna ražošanai, tirgus cena bija EUR 0,38 litrā.

(128)

Komisija ir gatava pieņemt Vācijas argumentus par to, ka konkrētā tirgus cena ir apmēram EUR 0,38 litrā, pamatojoties uz savu štata vīna speciālistu informāciju par vīna cenas noteikšanu, Vācijas Vīna institūta (Deutsches Weininstitute) sniegto iepriekš minēto informāciju un GfW uzņēmējdarbības plānā ietverto peļņas aprēķinu.

(129)

Vācijas iesniegtajā GfW uzņēmējdarbības plānā redzams, ka misas iegādes brīdī GfW paredzēja, ka varēs nosūtīt 40 % krājumu uz destilāciju profilakses nolūkā par cenu EUR 0,50–0,55 litrā, pārdot 60 % krājumu par cenu EUR 0,375 litrā un par 20 % krājumu paredzēja papildus saņemt ES subsīdiju par vīna uzglabāšanu EUR 0,06 litrā, un pēc gada pārdot šo daļu par EUR 0,375 litrā. Kopā uzņēmums paredzēja, ka pārdos krājumus par vidējo cenu EUR 0,44–0,46 un gūs peļņu EUR 0,06–0,09 litrā. Rezultātā kopējā peļņa būtu apmēram EUR 2,64–3,96 miljoni.

(130)

GfW 1999. gadā nosūtīja 40 % savu krājumu uz destilāciju profilakses nolūkā, par ko saņēma cenu EUR 0,50–0,55 litrā. Cenu krituma dēļ vīna tirgū 1999. gada beigās, ko GfW nebija prognozējis, jo iepriekšējā gadā cenas bija augstākas, GfW nolēma togad nepārdot atlikušos krājumus, bet uzglabāt un pārdot tos 2000. gadā, vai, ja tirgū saglabātos zemas cenas, vēlreiz nosūtīt krājumus uz destilāciju profilakses nolūkā. Šis lēmums pamatojās uz pieņēmumu, ka tiks turpināta destilācijas programma profilakses nolūkā. Tomēr jaunā Regula (EK) Nr. 1493/1999 par vīna tirgus kopīgo organizāciju atcēla destilāciju profilakses nolūkā. Tās vietā tika ieviesta izvēles iespēja: brīvprātīga destilācija, lai apgādātu dzeramā alkohola tirgu. Ieviesto jauno krīzes destilācijas pasākumu var izmantot tikai izņēmuma gadījumos, kad ir tirgus traucējumi. Regulas (EK) Nr. 1493/1999 35. apsvērums nepārprotami norāda uz destilācijas sistēmas kā pārpalikušās produkcijas mākslīga noieta tirgus radīšanas līdzekļa likvidēšanu. Jaunā regula stājās spēkā 2000. gada 31. jūlijā.

(131)

GfW tas nozīmēja, ka destilācijas pasākumi 2000./2001. vīna gadā bija ievērojami neizdevīgāki kā iepriekšējos gados. Izmantojot destilācijas pasākumu, lai apgādātu dzeramā alkohola tirgu, varēja gūt tikai apmēram pusi no iepriekšējā destilācijas pasākumā gūtās vidējās cenas, kas bija EUR 0,50–0,55 litrā.

(132)

Vācijas iestādes uzskata, ka brīdī, kad GfW nolēma uzglabāt vīnu krājumos, šādu notikumu attīstību nevarēja prognozēt. Savukārt Komisija uzskata, ka šāda notikumu attīstība bija paredzama. Jaunajā vīna tirgus kopīgajā organizācijā tika skaidri norādīts, ka destilācijas sistēma jālikvidē. Tāpēc GfW brīdī, kad tika pieņemts lēmums īstenot otro destilācijas pasākumu, bija jāapzinās, ka destilācijas pasākumi 2000. gada otrajā pusē un vēlāk nepalīdzēs mazināt cenu krituma sekas vīna tirgū.

(133)

Tomēr polemika par to, vai GfW bija jāzina par grozījumiem regulā, ir lieka. Iegādes brīdī spēkā esošajā uzņēmējdarbības plānā, pēc kura jāizvērtē GfW kā privāta ieguldītāja rīcība, bija ietverts tikai viens destilācijas pasākums profilakses nolūkā, kas tika realizēts un par ko GfW saņēma EUR 0,50–0,55 litrā. Tajā nebija paredzēts otrs destilācijas pasākums profilakses nolūkā, tāpēc šāda destilācijas pasākuma paredzamā peļņa iegādes brīdī nebija ietverta vispārējā peļņas aprēķinā. Tas nebija paredzēts uzņēmējdarbības plānā, un, kaut gan nav šaubu, ka GfW lēmums pēc tirgus cenu krituma īstenot otru destilācijas pasākumu bija neveiksmīgs, to nevar uzskatīt par valsts atbalstu vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem iegādes brīdī.

(134)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija secina, ka par 1999. gada rudenī iegādāto misu GfW samaksāja tirgus cenu, tāpēc vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem netika piešķirts valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(135)

Šā lēmuma 114. apsvērumā tika secināts, ka WAK pakārtoja prasījumus un atteicās no prasījumiem tikai sava pašlabuma dēļ un atbilstīgi privātā kreditora kritērijam, tāpēc GfW netika piešķirts valsts atbalsts. Tam, ka WAK lēmums bija izdevīgs vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem, nav nozīmes, jo tas nebija šā lēmuma nolūks, bet tikai sekas WAK darbībām, ko tas veica, lai atgūtu pēc iespējas lielāku savu līdzekļu daļu.

(136)

Komisija secina, ka WAK, pakārtojot savus prasījumus un atsakoties no saviem prasījumiem, nepiešķīra vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

(137)

Tā kā atbalsta elements, kas bija ietverts aizdevumā, ko WAK piešķīra GfW, tika piešķirts un samaksāts, iepriekš par to nepaziņojot Komisijai, tas ir nelikumīgs Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (37), 1. panta f) punkta izpratnē.

(138)

Tāpēc ir jāpārbauda, vai ir piemērojams kāds no LESD 107. panta 1. punktā paredzētā valsts atbalsta aizlieguma atbrīvojumiem.

(139)

No pašreizējā skatupunkta 107. panta 2. punktā, kā arī 3. punkta a), b) un d) apakšpunktā paredzētie atbrīvojumi nav piemērojami, jo attiecīgais atbalsts nav:

(140)

Tāpēc vienīgais atbrīvojums, ko, iespējams, varētu piemērot, ir LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētais atbrīvojums.

(141)

Atbalsta piešķiršanas brīdī atbalsts primārajiem ražotājiem tika izvērtēts tieši saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Saskaņā ar tajā brīdī spēkā esošo praksi atbalstu ieguldījumiem, kredītiem, lopkopības nozarē, ražotāju organizācijām, popularizēšanai un veicināšanai, slimību radītu zaudējumu kompensācijai, apdrošināšanas prēmiju izmaksai un tehniskās palīdzības sniegšanai varēja atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu, ja atbalsts atbilstu noteiktiem kritērijiem. Tomēr attiecīgais atbalsts nepieder ne pie vienas no iepriekš uzskaitītajām atbalsta kategorijām, uz kurām attiecas atbrīvojumi.

(142)

Turklāt Komisija, kas bija nobažījusies, vai kāds aspekts nepaliks bez uzmanības, pārbaudīja, vai attiecīgajā gadījumā nav piemērojamas pamatnostādnes attiecībā uz grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanu un pārstrukturēšanu. Pirmais nosacījums, kas jāizpilda uzņēmumam, lai saņemtu atbalstu glābšanai vai pārstrukturēšanai, ir tāds, ka tam jābūt uzskatāmam par nonākušu grūtībās Pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (38) izpratnē. Komisijas rīcībā esošā informācija nekādi nenorāda, ka uzņēmums būtu uzskatāms par grūtībās nonākušu iepriekš minēto pamatnostādņu izpratnē atbalsta piešķiršanas brīdī. GfW nonāca grūtībās tikai pēc gada, kad tirgū iestājās lejupslīde.

(143)

Jebkurā gadījumā Komisija vēlas uzsvērt, ka, lai īstenotu pienākumu sadarboties ar Komisiju, attiecīgajai dalībvalstij jāiesniedz visi pierādījumi, kas pēc to būtības ļautu šai iestādei pārbaudīt, vai ir ievēroti tās atkāpes nosacījumi, ko dalībvalsts ir lūgusi izmantot (39). Attiecīgajā gadījumā Vācijas iestādes nekad nav lūgušas piemērot pamatnostādnes par glābšanu un pārstrukturēšanu un nav sniegušas nekādus dokumentus, kas ļautu Komisijai novērtēt datus šo pamatnostādņu izpratnē; Vācijas iestādes nav arī sniegušas nekādu dokumentāciju, kas ļautu Komisijai novērtēt, vai atbalsts nepieder pie kādas citas 126. punktā minētās ar iekšējo tirgu saderīga atbalsta kategorijas, neraugoties uz informāciju, ko Komisija sniedza lēmuma par izmeklēšanas procedūras uzsākšanu 44. punktā.

(144)

Atbalsta pasākumi, kuru saderība ir jānovērtē tieši saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ir jāvērtē ierobežojoši. Ir skaidri jāpierāda, ka atbalsta pasākuma pozitīvā ietekme ir lielāka nekā kaitējums, ko atbalsts varētu radīt konkurencei un iekšējā tirgus pareizai darbībai. Vienpusējus valsts atbalsta pasākumus, kas ir paredzēti tikai tam, lai uzlabotu ražotāju finansiālo situāciju, bet nekādi neveicina nozares attīstību, nevar uzskatīt par šiem kritērijiem atbilstošiem, tāpēc tie ir darbības atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(145)

Iepriekš minēto iemeslu dēļ GfW piešķirtais atbalsts kā aizdevuma elements neatbilst nevienam no 107. panta 3. punktā minētajiem iespējamiem atbrīvojumiem. Tāpēc tas ir atbalsts, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

(146)

Nekādi citi izņēmumi saskaņā ar LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu nav piemērojami.

(147)

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka GfW piešķirto aizdevumu nevar uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu. Komisija arī uzskata, ka Vācija šo pasākumu ir īstenojusi nelikumīgi.

(148)

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka vēlāk īstenotā prasījumu pakārtošana un atteikšanās no prasījumiem un turpmākiem procentu maksājumiem nav valsts atbalsts ne uzņēmumam GfW, ne vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem.

(149)

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Komisija uzskata, ka misas iegāde tika veikta par tirgus cenām un saskaņā ar vispārpieņemtu uzņēmējdarbības praksi, tāpēc nav valsts atbalsts vīnkopības uzņēmumiem un vīna tirgotājiem.

(150)

Ja nelikumīgi piešķirts valsts atbalsts tiek atzīts par nesaderīgu ar iekšējo tirgu, šādu atbalstu parasti atgūst no saņēmēja, lai pēc iespējas atjaunotu to konkurences pozīciju, kāda bija pirms atbalsta piešķiršanas.

(151)

Tā kā GfW nav tiesību pārņēmēja, atgūšana saskaņā ar pastāvīgo judikatūru (40) nav iespējama,

26.5.2012   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 139/18

(1)

Ar savu 2009. gada 14. janvāra lēmumu Komisija pagaidu kārtā apstiprināja Anglo Irish Bank (turpmāk “Anglo”) rekapitalizāciju (2). Šī rekapitalizācija netika īstenota, jo Īrija pieņēma lēmumu Anglo nacionalizēt, nevis rekapitalizēt. Savā 2009. gada 16. februāra lēmumā Komisija secināja, ka nacionalizācija neietver valsts atbalstu (3).

(2)

Savā 2009. gada 26. jūnija lēmumā, pamatojoties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 87. panta 3. punkta b) apakšpunktu, Komisija deva atļauju piešķirt Anglo ārkārtas palīdzību kapitāla injekciju veidā EUR 4 miljardu (4 000 miljonu) apmērā uz sešiem mēnešiem, un ņēma vērā Īrijas apņemšanos nosūtīt tai pārstrukturēšanas plānu līdz 2009. gada novembra beigām (4).

(3)

Īrija 2009. gada 30. novembrī nosūtīja Komisijai (5) Anglo sagatavoto pārstrukturēšanas plānu (turpmāk “sākotnējais Anglo pārstrukturēšanas plāns”). Komisija 2009. gada 24. novembrī un 18. decembrī nosūtīja Īrijai pieprasījumu sniegt informāciju par sākotnējo Anglo pārstrukturēšanas plānu.

(4)

Īrija 2010. gada 17. februārī informēja Komisiju par plānoto papildu kapitāla injekciju Anglo ne vairāk kā EUR 10,44 miljardu apmērā (turpmāk “otrā rekapitalizācija”).

(5)

Ar 2010. gada 31. marta lēmumu (6) Komisija pagaidu kārtā līdz galīgajam lēmumam par Anglo pārstrukturēšanas plānu apstiprināja otro rekapitalizāciju. Ar šo lēmumu Komisija arī nolēma sākt Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk “Līgums”) 108. panta 2. punktā noteikto procedūru saistībā ar sākotnējo Anglo pārstrukturēšanas plānu un ar to saistītajiem Īrijas veiktajiem atbalsta pasākumiem (turpmāk “lēmums sākt procedūru”). Lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī2010. gada 7. augustā. Komisija uzaicināja ieinteresētās personas iesniegt piezīmes par atbalstu. Trešo personu piezīmes netika saņemtas.

(6)

Īrija 2010. gada 31. maijā iesniedza pārskatītu Anglo Irish Bank pārstrukturēšanas plānu (turpmāk “otrais Anglo pārstrukturēšanas plāns”).

(7)

Komisija 2010. gada 2. jūnijā nosūtīja Īrijai pieprasījumu sniegt informāciju par otro Anglo pārstrukturēšanas plānu. Šie jautājumi tika apspriesti sanāksmē 2010. gada 24. jūnijā, kurā piedalījās Komisijas ierēdņi, Īrijas valsts iestādes un Anglo pārstāvji. Īrijas valsts iestādes rakstiski sniedza atbildes uz jautājumiem 2010. gada 9. un 12. jūlijā.

(8)

Īrija 2010. gada 28. jūnijā informēja Komisiju par vēl vienu kapitāla injekciju par labu Anglo ne vairāk kā EUR 10 054 miljonu apmērā (turpmāk “trešā rekapitalizācija”) (7).

(9)

Savā 2010. gada 10. augusta lēmumā (8) Komisija pagaidu kārtā līdz galīgajam lēmumam par galīgo Anglo pārstrukturēšanas plānu apstiprināja trešo rekapitalizāciju.

(10)

Īrija 2010. gada 31. augustā iesniedza Komisijai jaunu priekšlikumu par Anglo pārstrukturēšanu, kurā tika noteikta bankas sadalīšana un darbības pārtraukšana desmit gadu laikā.

(11)

Ņemot vērā sīkāku novērtējumu par Anglo perspektīvām, 2010. gada 30. septembrī Īrijas finanšu ministrs paziņoja, ka Anglo darbības noregulēšanai nepieciešamā kopējā kapitāla injekcija būtu EUR 29,3 miljardi saskaņā ar bāzes prognozēm un saskaņā ar stresa scenāriju papildus būtu nepieciešami EUR 5 miljardi.

(12)

Īrija 2010. gada 26. oktobrī iesniedza Anglo glābšanas plānu (turpmāk “trešais Anglo pārstrukturēšanas plāns”), kurā sīkāk paskaidroja, kā tiks īstenota uzņēmuma glābšana, par ko attiecīgā informācija pirmo reizi tika sniegta 2010. gada 31. augustā.

(13)

Turpmākajās nedēļās Komisijas dienesti lūdza sniegt skaidrojumus un 2010. gada 29. oktobrī lūdza sniegt papildinformāciju. Īrijas iestādes sniedza atbildes vairākos e-pasta ziņojumos un telefonkonferencēs.

(14)

Īrija 2010. gada 8. decembrī informēja Komisiju par papildu rekapitalizāciju EUR 4 946 miljonu apmērā (turpmāk “ceturtā rekapitalizācija”) un valsts garantijām dažām Anglo saistībām.

(15)

Savā 2010. gada 21. decembra lēmumā (9) Komisija pagaidu kārtā apstiprināja ceturto rekapitalizāciju un garantijas dažām Anglo saistībām līdz galīgā Anglo pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanai.

(16)

Komisija 2010. gada 30. marta lēmumā pagaidu kārtā apstiprināja Irish Nationwide Building Society (Īrijas Tautas krājaizdevu sabiedrība, turpmāk “INBS”) rekapitalizāciju EUR 2,7 miljardu apmērā uz sešiem mēnešiem, sākot no rekapitalizācijas īstenošanas uzsākšanas dienas (kas ir 2009. gada 22. decembris), vai, ja Īrija iesniegtu pārstrukturēšanas plānu pirms minētā datuma, līdz Komisijas galīgajam lēmumam par INBS pārstrukturēšanas plānu (turpmāk “pirmā INBS rekapitalizācija”) (10).

(17)

Īrijas finanšu ministrs 2010. gada 30. martā paziņoja, ka, ņemot vērā INBS bilances samazināšanos, ko izraisīja aktīvu nodošana National Asset Management Agency (Valsts aktīvu pārvaldības aģentūra, turpmāk “NAMA”), INBS nevarēs turpināt pastāvēt kā neatkarīgs un autonoms uzņēmums.

(18)

Īrija 2010. gada 22. jūnijā informēja Komisiju par INBS pārstrukturēšanas plānu (turpmāk “INBS pārstrukturēšanas plāns”). Saskaņā ar plānu INBS turpmāk paredzēts pārvaldīt, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu, līdz tā tiks pārdota atbilstīgam pircējam.

(19)

Turpmākajās nedēļās Īrija neoficiāli informēja Komisiju, ka tā izvērtē citas iespējas saistībā ar INBS nākotni. Īpaši Īrija plānoja pārbaudīt tirgus gatavību iegādāties INBS daļas.

(20)

Publiskā paziņojumā par stāvokli Īrijas banku nozarē Īrijas finanšu ministrs 2010. gada 30. septembrī paziņoja, ka INBS nepieciešama papildu rekapitalizācija EUR 2,7 miljardu apmērā (kas kopumā veidotu rekapitalizāciju EUR 5,4 miljardu apmērā). Par šo kapitāla injekciju (turpmāk “otrā INBS rekapitalizācija”) Komisija tika informēta 2010. gada 12. oktobrī.

(21)

Savā 2010. gada 21. decembra lēmumā Komisija pagaidu kārtā apstiprināja otro INBS rekapitalizāciju uz sešiem mēnešiem vai, ja Īrija iesniegtu pārstrukturēšanas plānu līdz 2011. gada 31. janvārim, līdz Komisijas galīgajam lēmumam par minētās bankas pārstrukturēšanas plānu (11).

(22)

2010. gada 28. novembrī tika panākta vienošanās starp Īriju, Eiropas Savienību, Eiropas Centrālo banku (turpmāk “ECB”) un Starptautisko Valūtas fondu par Īrijas atbalsta programmu (turpmāk “atbalsta programma”). Atbalsta programmas ietvaros Īrija piekrita veikt pasākumus banku rekapitalizācijai un reorganizācijai atbilstīgi banku sistēmas atveseļošanas programmai (turpmāk “banku sistēmas programma”). Banku sistēmas programmas kontekstā tika sagatavots ekonomikas un finanšu politikas memorands (turpmāk “MEFP”), kurā tika noteikti pasākumi Īrijas finanšu nozares dzīvotspējas atjaunošanai (12). MEFP 10. punktā noteikts, ka “tiks veikta strauja un apņēmīga rīcība Anglo Irish Bank (Anglo) un Irish Nationwide Building Society (INBS) stāvokļa noregulēšanai tā, lai tiktu nodrošināta noguldītāju aizsardzība un stiprināta banku sistēma. Šim nolūkam līdz 2011. gada janvāra beigām Eiropas Komisijai tiks iesniegts kopā ar SVF izstrādāts pārskatītais priekšlikums Anglo un INBS darbības noregulēšanai” (13).

(23)

Īrija 2011. gada 12. janvārī sniedza Komisijai informāciju par plānoto Anglo un INBS noguldījumu pārdošanu. Sīkāka informācija par pārdošanas procesu tika iesniegta 2011. gada 2. februārī un 2011. gada 21. februārī.

(24)

Īrija 2011. gada 16. janvārī iesniedza Komisijai informāciju par paredzēto Anglo un INBS darbības noregulēšanu. Komisija 2011. gada 31. janvārī saņēma no Īrijas kopēju pārstrukturēšanas un glābšanas plānu par Anglo un INBS (turpmāk “kopējais pārstrukturēšanas plāns”).

(25)

Īrija 2011. gada 5. aprīlī atjaunināja kopējo pārstrukturēšanas plānu, iekļaujot tajā ietekmi, ko radīja līdz minētajam datumam veiktā noguldījumu un NAMA obligāciju nodošana, un nomainot Anglo un INBS prognozētos rezultātus un bilances par 2010. gadu ar faktiskajiem rezultātiem un bilancēm, kuri bija kļuvuši zināmi līdz minētajam datumam. Nākamā atjauninātā informācija tika saņemta 2010. gada 21. aprīlī.

(26)

Bilances izteiksmē Anglo ir viena no lielākajām Īrijas bankām. 2010. gada 31. decembrī tās bilance bija EUR 72,2 miljardi (14) un aizdevumu portfelis bija EUR [. .] (15) miljardi. Pēc savas uzņēmējdarbības modeļa Anglo bija banka, kas specializējas vienā noteiktā finanšu jomā, kas ir aizdevumi komerciālam nekustamam īpašumam, galvenokārt trīs valstu tirgos: Īrijā, Apvienotajā Karalistē un ASV. Sākoties finanšu krīzei, Anglo uzrādīja ievērojamus zaudējumus, kurus lielākoties izraisīja izdevumi saistībā ar aktīvu vērtības samazināšanos bankas komerciālo aizdevumu portfelī. Īrija nacionalizēja Anglo 2009. gada [. .].

(27)

Sīkāks apraksts par Anglo un tās grūtībām sniegts 2010. gada 31. marta lēmuma sākt procedūru 2.2. un 2.3. iedaļā.

(28)

Anglo uzņēmējdarbības modelis izrādījās neilgtspējīgs un izraisīja nepieredzētas finanšu grūtības un zaudējumus globālās finanšu krīzes kontekstā. Anglo uzņēmējdarbība bija pārmērīgi koncentrēta uz aizdevumiem komerciālam īpašumam un radīja pārmērīgi lielu pakļautību riskam šajā ekonomikas nozarē, kuru finanšu krīze skāra īpaši smagi: komerciālo īpašumu cenas no augstākā punkta samazinājās līdz zemākajam par vairāk nekā 62 % Īrijā, 37 % Apvienotajā Karalistē un 45 % ASV (16). Turklāt Anglo aizdevumus daļēji sedza liela apjoma finansējums, kas kā finansējuma avots finanšu krīzes dēļ izsīka.

(29)

Anglo riska pārvaldība nebija pietiekami attīstīta, un tika pieļauts gan nekontrolēts bilances pieaugums, gan riskantu aizdevumu veikšana (piemēram, apjomīgi aizdevumi ar augstu aizdevuma summas attiecību pret objekta vērtību un aizdevumi, kad noteiktu laiku tiek maksāti tikai procenti par nemainīgu atlikušo pamatsummu), īpaši laikā, kad Īrijā bija vērojams straujš īpašuma cenu pieaugums. Laikā no 1984. gada līdz 2008. gadam bankas bilances saliktais pieaugums bija par apmēram 30 % gadā, un rezultātā bankas bilance 2008. gadā sasniedza EUR [. .] miljardus. Aizdevumu attiecība pret noguldījumiem (turpmāk “A/N”) palielinājās no 100 % pirms 1990. gada līdz vidēji 217 % laikā no 2008. gada līdz 2009. gadam.

(30)

Anglo saņēma četrkārtēju rekapitalizāciju, aktīvu glābšanas pasākumu, kas bankai ļāva nodot NAMA samazinātas vērtības aizdevumus aptuveni EUR 35 miljardu apmērā, un valsts garantijas vairumam tās saistību (skatīt 66. apsvērumu).

(31)

Sīkāks apraksts par INBS sniegts Komisijas 2010. gada 30. marta lēmuma par INBS pirmo rekapitalizāciju 2.1. iedaļā. Tādējādi šajā iedaļā sniegts tikai īss kopsavilkums.

(32)

INBS ir krājaizdevu sabiedrība, un tās bilances kopsumma 2010. gada 31. decembrī bija EUR 12,1 miljards. Pirms finanšu krīzes tā bija sestā lielākā finanšu iestāde Īrijā pēc bilances apmēra. INBS piedāvāja tradicionālos neliela apjoma bankas produktus saviem biedriem (t. i., uzkrājumu veidošanu un hipotekāro kreditēšanu). Laikā pirms finanšu krīzes INBS agresīvi izvērsa savu darbību, veicot riskantus aizdevumus komerciālam īpašumam, kas kļuva par tās galveno darbību. INBS galvenokārt darbojās Īrijā, kur tās nodaļu tīklu veidoja 50. nodaļu biroji un 40. nodaļu aģenti, un Apvienotajā Karalistē, kur tai nebija nodaļu biroju.

(33)

INBS aizdevumu portfeļa vērtība 2010. gada 31. decembrī bija EUR 1,9 miljardi pēc aizdevumu nodošanas NAMA EUR 8,5 miljardu apmērā (17). Neliela apjoma noguldījumi 2010. gada 31. decembrī veidoja EUR 3,9 miljardus. INBS 2009. gadā uzrādīja zaudējumus EUR 3,3 miljardu apmērā.

(34)

INBS grūtību cēlonis bija tās pārmērīgi lielā pakļautība riskam saistībā ar slikti pārbaudītiem aizdevumiem komerciālam īpašumam Īrijā (šādi aizdevumi veidoja apmēram 80 % no kopējā INBS aizdevumu portfeļa). Attiecīgi finanšu krīzes laikā, kad īpašumu, īpaši komerciālu īpašumu, cenas strauji samazinājās gan Īrijā, gan Apvienotajā Karalistē, INBS veidojās lieli zaudējumi tās aizdevumu portfelī. Šo zaudējumu dēļ INBS bija spiesta ievērojami samazināt aktīvu vērtību 2009. gadā un 2010. gadā.

(35)

INBS saņēma divkārtēju rekapitalizāciju, aktīvu glābšanas pasākumu, kas tai ļāva nodot NAMA samazinātas vērtības aizdevumus komerciālam īpašumam EUR 8,9 miljardu apmērā, un valsts garantijas vairumam tās saistību (skatīt 67. apsvērumu).

(36)

Pirms Īrijas veiktās pirmās rekapitalizācijas INBS piederēja tās biedriem. Pirmās INBS rekapitalizācijas rezultātā uzņēmums nonāca pilnīgā valsts kontrolē. Tādējādi biedri zaudēja kontroli pār INBS un zaudēja visas ekonomiskās īpašumtiesības.

(37)

Sākotnējais Anglo pārstrukturēšanas plāns tika nosūtīts Komisijai 2009. gada 30. novembrī. Pilnīgs apraksts par sākotnējo Anglo pārstrukturēšanas plānu ietverts lēmuma sākt procedūru 2.4. iedaļā, un minētajā lēmumā Komisija paudusi bažas par plāna atbilstību Pārstrukturēšanas paziņojuma (18) nosacījumiem. Īpaši Komisija apšaubīja, vai plāna īstenošanas rezultātā tiks atjaunota Anglo dzīvotspēja ilgtermiņā, tiks ierobežotas pārstrukturēšanas izmaksas, lai tās nepārsniegtu minimālo apjomu, un tiks ierobežoti konkurences kropļojumi. Tādējādi Komisija attiecībā uz minēto plānu uzsāka Līguma 108. panta 2. punktā noteikto procedūru. Vienlaikus Komisija pieprasīja iesniegt pārskatīto pārstrukturēšanas plānu līdz 2010. gada 31. maijam.

(38)

Īrija 2010. gada 31. maijā iesniedza pārskatītu pārstrukturēšanas plānu, kurā tika sniegta ievērojami pārskatīta pieeja Anglo pārstrukturēšanai.

(39)

Atbilstīgi lēmumam sākt procedūru otrajā Anglo pārstrukturēšanas plānā tika sniegti vairāki iespējamie pārstrukturēšanas scenāriji: i) pilnībā likvidēt Anglo 12 mēnešu laikā, ii) pilnībā pārtraukt Anglo darbību 10 gadu laikā, iii) pilnībā pārtraukt Anglo darbību 20 gadu laikā, iv) stabilizēt visu Anglo un saglabāt uzņēmumu atbilstīgi darbības nepārtrauktības principam, un v) sadalīt Anglo, kas nozīmē pārtraukt tās darbību 80 % apmērā un izveidot aktīvu pārvaldes sabiedrību, savukārt atlikusī daļa turpinātu strādāt (kā banka ar labu aktīvu kvalitāti).

(40)

Šī lēmuma 39. apsvēruma v) daļā minētais bankas sadalīšanas scenārijs tika norādīts kā vēlamais Īrijas valsts iestāžu risinājums. Saskaņā ar šo scenāriju aktīvu pārvaldes sabiedrība turētu “sliktākas kvalitātes aktīvus”, kuri netiktu nodoti ne NAMA, ne bankai ar labo aktīvu kvalitāti (kuras portfeļa vērtība sadalīšanas laikā būtu EUR 13,6 miljardi), un aktīvi tiktu pārvaldīti tā, lai pēc iespējas palielinātu to atgūstamo vērtību, tanī pašā laikā samazinot valsts finansējumu. Aktīvu pārvaldes sabiedrība neveiktu jaunu uzņēmējdarbību, un tā tiktu likvidēta 2020. gadā.

(41)

Banka ar labo aktīvu kvalitāti kļūtu par ievērojami mazāku valstij piederošu komercbanku, kura būtu dzīvotspējīga ilgtermiņā, kuras bilance tiktu ievērojami samazināta un kurai būtu zemāks riska profils. Banku ar labo aktīvu kvalitāti tika plānots privatizēt piecu gadu laikā, daļēji atdodot valstij tās ieguldīto Anglo.

(42)

Īrija 2010. gada 26. oktobrī iesniedza ievērojami pārskatītu priekšlikumu par Anglo pārstrukturēšanu, pamatojoties uz 2010. gada 31. augustā iesniegto dokumentu. Trešajā Anglo pārstrukturēšanas plānā vispārīgi noteikta Anglo sadalīšana divos juridiski neatkarīgos, valstij piederošos uzņēmumos, t. i., finansēšanas bankā un aktīvu atgūšanas bankā, un sadalīšanas rezultātā Anglo darbība tiktu pārtraukta apmēram desmit gados. Turpmāks valsts atbalsts būtu nepieciešams visā abu banku pastāvēšanas laikā kapitāla injekciju, pastāvīga centrālās bankas finansējuma un plašas valsts garantiju struktūras veidā. Plānā paredzētais nepieciešamais kapitāls ir EUR 29,3 miljardi atbilstīgi bāzes scenārijam un EUR 34 miljardi atbilstīgi stresa scenārijam.

(43)

Īrija norādīja, ka jauno pieeju Anglo pārstrukturēšanai, saskaņā ar kuru banka neveic kreditēšanu, noteica tirgus apstākļu pasliktināšanās. Īrija iebilda, ka Anglo finansēšanas nosacījumi un noskaņojums saistībā ar Īrijas valsti pasliktinājušies kopš otrā Anglo pārstrukturēšanas plāna iesniegšanas, bet NAMA nodoto aizdevumu diskonts un zaudējumi NAMA nenodoto aizdevumu portfelī pārsnieguši prognozētos rādītājus.

(44)

INBS pārstrukturēšanas plāns tika iesniegts Komisijai 2010. gada 22. jūnijā. Atbilstīgi tam, kas tika prasīts pirmajā lēmumā par INBS rekapitalizāciju, INBS pārstrukturēšanas plānā tika izskatīti vairāki risinājumi: i) pārstrukturēt INBS un turpināt tās darbību, plānojot pārdot uzņēmumu aptuveni 2013. gadā, ii) nekavējoties pārtraukt INBS darbību vai iii) pakāpeniski pārtraukt INBS darbību līdz 2020. gadam. Uzņēmuma pārdošanai būtu nepieciešams vismazākais valsts atbalsta apjoms papildus EUR 2,7 miljardiem, kurus valsts jau bija nodrošinājusi plāna iesniegšanas laikā.

(45)

Laikā pirms pārdošanas INBS bija plānots izveidot par nelielu krājaizdevu sabiedrību. Tā nodotu NAMA ievērojamu daļu no sava pašreizējā komerciālo aizdevumu portfeļa un vairs neizsniegtu komerciālus aizdevumus, bet izsniegtu tikai hipotekāros kredītus mājokļa iegādei un nodrošinātu krājkontus saviem klientiem.

(46)

INBS pārstrukturēšanas plānā nebija paredzēti konkrēti pasākumi atbalsta radīto konkurences kropļojumu ierobežošanai.

(47)

Īrija 2011. gada 31. janvārī iesniedza Komisijai kopēju plānu Anglo un INBS pārstrukturēšanai un glābšanai. Kopējā pārstrukturēšanas plānā tika paredzēts apvienot Anglo ar INBS pēc to attiecīgo noguldījumu portfeļu pārdošanas un izveidot vienu uzņēmumu (turpmāk “apvienotais uzņēmums”), kas būtu licencēts, pilnībā regulēts un pilnībā piederētu valstij. Kopējā sākuma bilance pēc apvienošanas būtu EUR [60–70] miljardi.

(48)

Apvienotais uzņēmums: i) nodrošinās no Anglo mantotā aizdevumu komerciālam īpašumam portfeļa glābšanu desmit gadu laikā, izmantojot atpirkšanu un pārdošanu, ii) nodrošinās INBS neliela apjoma hipotekāro aizdevumu portfeļa glābšanu [. .] gadu laikā un iii) paļausies uz [. .]. Apvienotā banka turēs tikai nelielu noguldījumu apjomu un neuzsāks ne jaunu kreditēšanas, ne citādu jaunu darbību.

(49)

Apvienotais uzņēmums turēs dažādas parādzīmes, kas izmantotas Anglo un INBS rekapitalizēšanai. Norēķinu par visām parādzīmēm veiks atbilstīgi to maksājumu grafikam (19). [. .] Apvienotajam uzņēmumam būs arī neliela apjoma subordinētais parāds, kura apjoms atbildīs summai, ko uzņēmumam neizdosies atpirkt secīgi veiktas saistību pārvaldības ietvaros.

(50)

Ierosinātā kopējā pārstrukturēšanas plāna mērķis ir novērst turpmāku zaudējumu risku, ko rada jauni aizdevumi, efektīvi pārvaldīt aizdevumu portfeļa glābšanu un nepieciešamību pēc valsts atbalsta saglabāt minimālā līmenī. Nodrošinot, ka divu aizdevumu portfeļu glābšana notiek vienā apvienotā uzņēmumā, tiks nodrošināta sinerģija attiecībā uz spējām, infrastruktūru un procesiem.

(51)

Saskaņā ar atbalsta programmu Īrija apņēmās pirms Anglo un INBS apvienošanas nodot to noguldījumus (kurus grāmato bilances pasīvos) un NAMA obligācijas (kuras grāmato bilances aktīvos) dzīvotspējīgām iestādēm atklātā procesā. Tika izteikts aicinājums iesniegt piedāvājumus par NAMA obligāciju un noguldījumu paketi. Pārdošanas process par abu uzņēmumu noguldījumiem aptuveni EUR 12,2 miljardu apmērā un NAMA obligācijām aptuveni EUR 15,9 miljardu apmērā tika pabeigts (20)2011. gada 24. februārī.

(52)

Pretēji iepriekšējiem Anglo pārstrukturēšanas plāna variantiem apvienotais uzņēmums principā neturēs noguldījumus savu aktīvu finansēšanai, bet izstāsies no noguldījumu tirgus.

(53)

Tomēr atbilstīgi saistībām (skatīt 2.2.5.1. iedaļu) apvienotajam uzņēmumam būs atļauts turēt uzņēmumu noguldījumus nelielā apjomā, kurus turēs kā garantiju aizdevumiem, kas piešķirti vairākām korporatīvām iestādēm (nodrošināti mantotie aizdevumi vai noguldījumi saistībā ar aizņēmēju kontiem). Kopējā pārstrukturēšanas plānā tiek pieņemts, ka maksimālais noguldījumu apjoms apvienošanās laikā būs EUR 1 miljards.

(54)

Kopējā pārstrukturēšanas plāna pamatā ir šādi pieņēmumi:

(55)

Apvienotajam uzņēmumam nepieciešams plašs valsts garantiju kopums (skatīt arī 69. apsvērumu), kas aptver šādas riska pozīcijas:

(56)

Saskaņā ar kopējo pārstrukturēšanas plānu apvienotais uzņēmums nemaksās par valsts garantijām, izņemot par noguldījumu garantijām (50 bāzes punktus) atbilstošo saistību garantiju (ELG) shēmas darbības laikā un par jau garantētām nedzēstām obligācijām (par kurām maksa, kas ir 95–125 bāzes punkti, tiks maksāta ELG shēmas darbības laikā līdz minēto obligāciju dzēšanas termiņam).

(57)

Saskaņā ar bāzes scenāriju kopējā pārstrukturēšanas plānā tiek pieņemts, ka bez jau faktiski veiktajām kapitāla injekcijām EUR 34,7 miljardu apmērā (EUR 29,3 miljardiem par labu Anglo un EUR 5,4 miljardiem par labu INBS) papildu kapitāls nebūs nepieciešams (22). Šīs summas atbilst summām, kuras jau atļautas saskaņā ar četriem glābšanas plāniem par labu Anglo un diviem glābšanas plāniem par labu INBS  (23). Kopējā pārstrukturēšanas plānā norādīts, ka atbilstīgi stresa scenārijam (kas jo īpaši nozīmē lielāku vērtības samazinājumu un zaudējumus saistībā ar aizdevumu atsavināšanu) nepieciešamais kapitāla apjoms palielinātos un sasniegtu EUR 38 miljardus, kas nozīmētu papildu kapitālu EUR 3,3 miljardu apmērā [. .] plāna darbības laikā (kas ir desmit gadi). Papildus riskam par lielāku vērtības samazinājumu un zaudējumiem saistībā ar aizdevumu atsavināšanu kopējā pārstrukturēšanas plānā noteikti arī daži papildu riski, kuru dēļ apvienotais uzņēmums varētu vērsties pēc palīdzības [. .] pēc nepieciešamajiem EUR 3,3 miljardiem atbilstīgi stresa scenārijam.

(58)

Pirmkārt, kopējā pārstrukturēšanas plānā noteikts finansējuma izmaksu pieauguma risks un valūtas kursa risks. [. .] (24). Kopumā apvienošanās laikā apvienotajam uzņēmumam būs nepieciešama pieeja centrālās bankas finansējumam aptuveni [. .] apmērā. Nepieciešamais finansējuma apmērs pakāpeniski samazināsies un sasniegs [. .]. Ja plānotā perioda laikā un minētajā apjomā nebūs iespējams paļauties uz centrālās bankas finansējumu (25), apvienotajam uzņēmumam vajadzēs izmantot citus finansējuma avotus, ja tādi ir, kuri var izmaksāt dārgāk.

(59)

Turklāt daži apvienotā uzņēmuma aktīvi ir ilgtermiņa aktīvi ar fiksētu procentu likmi (parasti parādzīmes), kuru finansēšanai izmanto ļoti īsa termiņa finansējumu [. .].

(60)

[. .].

(61)

Turklāt kopējā pārstrukturēšanas plānā tiek norādīts uz riskiem, kuri ir saistīti ar apvienotā uzņēmuma grūtībām veikt savu darbību saskaņā ar darbības nepārtrauktības principu, tanī pašā laikā atrodoties darbības noregulēšanas režīmā. [. .] Visbeidzot, apvienošanās procesa rezultātā var palielināties darbības riski, kam savukārt var būt nepieciešams papildu kapitāls.

(62)

Ir grūti novērtēt šādu risku materializēšanās iespēju. Šādi riski un nenoteiktība netika iestrādāti, plānojot nepieciešamo kapitālu atbilstīgi stresa scenārijam.

(63)

Īrija ir sniegusi virkni saistību attiecībā uz apvienoto uzņēmumu, īpaši lai ierobežotu konkurences kropļojumus, ko radīs Anglo un INBS saņemtais valsts atbalsts. Visas saistības ir pievienotas šim lēmumam I pielikumā. Šī lēmuma vajadzībām Komisija sagatavojusi vispārīgu kopsavilkumu, kas sniegts 63.–66. apsvērumā.

(64)

Īrija nodrošinās, ka apvienotais uzņēmums ievēro I pielikumā uzskaitītās saistības. Īrija sniegs regulārus ziņojumus par pasākumiem, kas veikti, lai nodrošinātu saistību ievērošanu. Pirmo ziņojumu iesniegs Komisijai ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc šī lēmuma paziņošanas datuma, un pēc tam ziņojumus sniegs ik pēc sešiem mēnešiem.

(65)

Gan Anglo, gan INBS saņēma ievērojamu valsts atbalstu. Pēc apvienošanās apvienotais uzņēmums arī gūs labumu no vairākiem valsts pasākumiem. Šajā iedaļā norādīti šie pasākumi (skatīt arī 1. tabulu).

(66)

Glābšanas periodā Anglo saņēma vairākus valsts atbalsta pasākumus, kurus Komisija apstiprinājusi vairākos lēmumos saistībā ar šo lietu (27) un kuri minēti šī apsvēruma un 67., 68. un 69. apsvēruma a)–v) apakšpunktā:

(67)

Glābšanas periodā INBS saņēma j)–o) apakšpunktā minētos pasākumus, kurus apstiprināja Komisija:

(68)

Papildus 66. un 67. apsvēruma a)–o) apakšpunktā minētajiem valsts atbalsta pasākumiem Anglo un INBS pirms apvienošanās saņēma p) un q) apakšpunktā minētos glābšanas pasākumus:

(69)

Pēc apvienošanās apvienotajam uzņēmumam tiks nodrošināti r)–v) apakšpunktā minētie pasākumi:

(70)

Šī lēmuma 66. un 67. apsvēruma a)–o) apakšpunktā minētos pasākumus Komisija jau bija izvērtējusi agrāko lēmumu kontekstā par Anglo un INBS, un tie atzīti par glābšanas atbalstu. Papildus glābšanas pasākumiem Īrija informēja Komisiju par plānotajiem papildu pasākumiem Anglo un INBS darbības noregulēšanai, kas minēti 68. un 69. apsvēruma p)–v) apakšpunktā.

(71)

Attiecībā uz Komisijas jau apstiprinātajiem pasākumiem (t. i., 66. un 67. apsvēruma a)–o) apakšpunktā minētie pasākumi) jāuzsver, ka CIFS garantiju shēmas darbība beidzās 2010. gada 30. septembrī (66. un 67. apsvēruma a) un j) apakšpunktā minētie pasākumi), un to nomainīja ELG shēma, kura tiek atkārtoti piemērota īstermiņa saistībām (66. un 67. apsvēruma c), g), l) un n) apakšpunktā minētie pasākumi). Pēc apvienošanās šīs shēmas nomainīs atsevišķas valsts garantijas (69. apsvēruma r) un v) apakšpunktā minētie pasākumi), kad ELG shēma vairs nepastāvēs; skatīt 77. un 81. apsvērumu).

(72)

Attiecībā uz 66. un 67. apsvēruma d) un m) apakšpunktā minētajiem pasākumiem aizdevumu nodošana NAMA [. .] apmērā tika pabeigta 2010. gada novembrī, piemērojot vidējo diskontu, kas ir 62 % Anglo aizdevumiem un 64 % INBS aizdevumiem.

(73)

Kopā ar ceturto rekapitalizāciju Anglo saņēma valsts atbalstu ārpusbilances darījumiem (66. apsvēruma i) apakšpunktā minētais pasākums). Šī garantija, par kuru Anglo neveic maksu, faktiski dod garantiju Anglo darījumu partneriem darījumos ar atvasinātiem finanšu instrumentiem (galvenokārt darījumos par riska ierobežošanu) un klīringa sistēmās.

(74)

Pirms apvienošanās un tādējādi faktiskās pārstrukturēšanas Anglo un INBS saņēma papildu glābšanas pasākumus (68. apsvēruma p) un q) apakšpunktā minētie pasākumi). Laikā no 2009. gada marta līdz apvienošanai Anglo jau bija saņēmusi ELA no CBI, ko daļēji garantēja valsts (68. apsvēruma p) apakšpunktā minētais pasākums). Valsts garantētā ELA daļa nav bijusi pastāvīga un ir mainījusies no EUR [. .] miljardiem 2010. gada septembrī līdz EUR [. .] miljardiem 2011. gada martā. Anglo par ELA maksā CBI procentu likmi, ko veido ECB bāzes likme (patlaban tā ir 125 bāzes punkti), kam pieskaitīti [. .] bāzes punkti (turpmāk “b/p”), bet neveic maksu par garantiju.

(75)

INBS arī saņēma valsts garantiju par daļu no ELA, ko tai izsniedza CBI (68. apsvēruma q) apakšpunktā minētais pasākums). Kopumā laikā no 2011. gada 24. februāra līdz apvienošanai INBS saņēma valsts garantiju par ELA EUR [. .] miljardu apmērā. INBS arī par ELA maksā CBI procentu likmi, ko veido ECB bāzes likme (patlaban tā ir 125 b/p), kam pieskaitīti [. .] b/p, bet neveic maksu par valsts garantiju.

(76)

Apvienotais uzņēmums [. .] vairākas valsts garantijas un kapitāla injekciju EUR 3,3 miljardu apmērā atbilstīgi stresa scenārijam (69. apsvēruma r)–v) apakšpunktā minētie pasākumi).

(77)

Apvienotais uzņēmums saņems valsts garantiju noguldījumiem, kurus tam nodos Anglo un INBS (69. apsvēruma r) apakšpunktā minētais pasākums). Šādu noguldījumu maksimālais apjoms būs EUR 1,05 miljardi. Tos galvenokārt veido noguldījumi, kuri ir nodrošināti vai saistīti ar aizņēmēja kontu, kas nodots apvienotajam uzņēmumam, un tādēļ Anglo un INBS tos nenodeva. Apvienotais uzņēmums veiks vienādu maksu, kas ir 50 b/p, ELG shēmas darbības laikā, un neveiks nekādu maksu pēc shēmas darbības beigām.

(78)

Apvienotais uzņēmums arī saņems pasākumu, kas tika piešķirts Anglo pirms apvienošanās, t. i., turpmāku valsts garantiju ārpusbilances darījumiem par summu, kas aplēsta aptuveni EUR [. .] miljardu apmērā (47) (69. apsvēruma s) apakšpunktā minētais pasākums). Apvienotais uzņēmums neveic maksu par šo garantiju.

(79)

Lai finansētu Anglo un INBS darbības noregulēšanu, kopējā pārstrukturēšanas plānā paredzēts, ka apvienotais uzņēmums saņems valsts garantiju par daļu no ELA, kuru tas saņems (69. apsvēruma t) apakšpunktā minētais pasākums). Kopumā apvienotajam uzņēmumam būs pieejama ELA, kuras apmērs nepārsniegs EUR [. .] miljardus apvienošanās sākumā, pēc tam samazināsies un būs [. .]. Apvienotais uzņēmums maksās CBI procentu likmi, kas ir [. .] b/p par finansējumu euro un [. .] b/p par finansējumu ārvalstu valūtās, bet neveiks maksu par valsts garantiju.

(80)

Atbilstīgi kopējam pārstrukturēšanas plānam [. .], ja tā finanšu stāvoklis turpinās pasliktināties (atbilstīgi stresa scenārijam; 69. apsvēruma u) apakšpunktā minētais pasākums). Šādā gadījumā [. .], kas nepārsniegs EUR 3,3 miljardus kapitāla [. .]. Šāda pieeja nodrošinās, ka apvienotais uzņēmums īstenos atbilstību attiecīgajām minimālajām regulējumā noteiktajām kapitāla prasībām, ko noteikusi Īrijas finanšu iestāžu uzraudzības iestāde (patlaban kopējais kapitāla rādītājs ir 8 %).

(81)

Visbeidzot, apvienotais uzņēmums saņems valsts garantiju par esošo liela apjoma finansējumu, kas ir apmēram EUR 3 miljardi un ko Anglo nodos apvienotajam uzņēmumam (69. apsvēruma v) apakšpunktā minētais pasākums). Apvienotais uzņēmums maksās 95–125 b/p ELG darbības laikā un neveiks nekādu maksu pēc shēmas darbības beigām.

(82)

Komisija formālu izmeklēšanas procedūru par sākotnējo Anglo pārstrukturēšanas plānu uzsāka 2010. gada 31. martā, pieņemot lēmumu par viedokli. Pēc minētā datuma Īrija ir vairākkārt būtiski mainījusi Anglo pārstrukturēšanas plānu, līdz 2011. gada 31. janvārī tā iesniedza Anglo un INBS kopējo pārstrukturēšanas plānu. Vairums bažu, kas tika izteiktas lēmumā sākt procedūru (skatīt attiecīgā lēmuma 4.3.1. iedaļu (54)), bija saistītas ar sākotnējo Anglo pārstrukturēšanas plānu, kura pamatā bija pieņēmums par Anglo sadalīšanu, izveidojot banku ar labu aktīvu kvalitāti un banku ar sliktu aktīvu kvalitāti. Šīm bažām vairs nav pamata, jo Anglo pārstās iesaistīties jaunās darbībās, tiks apvienota ar INBS un koncentrēsies uz aizdevumu portfeļa glābšanu laika gaitā.

(83)

Tomēr pilnīguma apsvērumu dēļ 3.1. iedaļā sniegts kopsavilkums par bažām, kuras Komisija pauda lēmumā sākt procedūru.

(84)

Komisija pauda bažas par bankas ar labo aktīvu kvalitāti (lēmumā sākt procedūru tā saukta arī par “NewCo”) dzīvotspējas atgūšanu un bankas ar slikto aktīvu kvalitāti (lēmumā sākt procedūru tā saukta arī par “Old Anglo”) darbības organizētu pārtraukšanu, jo lēmuma pieņemšanas laikā nebija pietiekamas informācijas par abu uzņēmumu darbības plāniem. Komisija arī apšaubīja, vai aplēses par NAMA nodoto un NAMA nenodoto aizdevumu vērtības samazināšanos ir pietiekamas. Turklāt sākotnējā Anglo pārstrukturēšanas plānā sniegtie makroekonomikas pieņēmumi šķita nepilnīgi un attiecīgi radīja šaubas par to pamatotību. Komisija arī pauda bažas par dažām jaunām darbībām, kādās iesaistīsies banka ar labo aktīvu kvalitāti, jo šādu darbību jomā bankai nav iepriekšējas pieredzes. Komisija arī apšaubīja, ka bankas ar labo aktīvu kvalitāti finansējuma un likviditātes vajadzības var tikt apmierinātas, pamatojoties uz konkrēto plānu.

(85)

Attiecībā uz sloga sadalījumu un Anglo pašas ieguldījumu Komisija apšaubīja, vai Anglo pašas ieguldījums pārstrukturēšanā ir pietiekams, ņemot vērā bankas ar labo aktīvu kvalitāti perspektīvo paplašināšanos, veicot jaunas darbības, kam nepieciešams ievērojams ieguldījums. Turklāt Komisija norādīja, ka sākotnējā Anglo pārstrukturēšanas plānā Īrijas valsts iestādes nebija apsvērušas, vai Anglo varētu veikt ieguldījumu pārstrukturēšanā, pārdodot aktīvus vai izmantojot citus līdzekļus.

(86)

Komisija arī norādīja, ka tā apšauba, ka plānā norādītie pasākumi Anglo saņemtā milzīgā valsts atbalsta radīto konkurences kropļojumu ierobežošanai ir pietiekami, lai kompensētu kropļojošo ietekmi, kādu rada atbalsts Anglo.

(87)

Komisija nesaņēma nevienu trešās personas piezīmi pēc lēmuma sākt procedūru publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

(88)

Īrija nesniedza piezīmes par lēmumu sākt procedūru, bet iesniedza piezīmes par otro Anglo pārstrukturēšanas plānu un tad par trešo Anglo pārstrukturēšanas plānu 2010. gada 26. oktobrī.

(89)

Trešo pārstrukturēšanas plānu nomainīja kopējais pārstrukturēšanas plāns, kuru Īrija iesniedza 2011. gada 31. janvārī.

(90)

Jānovērtē, vai kopējā pārstrukturēšanas plānā ietvertie pasākumi ir valsts atbalsts. Saskaņā ar Līguma 107. panta 1. punktu ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(91)

Attiecībā uz pasākumiem, kurus Komisija jau pagaidu kārtā apstiprinājusi kā glābšanas atbalstu savos iepriekšējos lēmumos par Anglo un INBS (t. i., 66. un 67. apsvēruma a)–o) apakšpunktā minētie pasākumi), Komisija jau secinājusi, ka šie pasākumi ir valsts atbalsts par labu Anglo un INBS. Tādējādi šajā lēmumā nav nepieciešams atkārtoti novērtēt, vai tie ir valsts atbalsts.

(92)

Pasākumi, kuri jāvērtē saistībā ar šo lēmumu, lai noteiktu, vai tie ir valsts atbalsts, minēti 68. un 69. apsvērumā. Šādi pasākumi ir p) apakšpunktā minētais pasākums par labu Anglo, q) apakšpunktā minētais pasākums par labu INBS un r)–v) apakšpunktā minētie pasākumi par labu apvienotajam uzņēmumam. Saistībā ar šo jāatzīmē, ka Īrija piekrīt tam, ka pasākumi ir valsts atbalsts.

(93)

Šī lēmuma 68. un 69. apsvēruma p)–v) apakšpunktā minētie pasākumi tiek finansēti, izmantojot valsts līdzekļus, jo pasākumus veido valsts garantijas un tiešās dotācijas, ko finansē valsts, un tādēļ jāuzskata, ka šie pasākumi ir valsts atbalsts.

(94)

Jāizvērtē, vai 66.–69. apsvērumā minētie pasākumi piešķir selektīvu priekšrocību vienam vai vairākiem valsts atbalsta saņēmējiem. Minētie pasākumi piešķir selektīvu priekšrocību, jo labumu gūst vienīgi Anglo, INBS un apvienotais uzņēmums.

(95)

Šī lēmuma 66.–69. apsvērumā minētie pasākumi piešķir priekšrocību Anglo un INBS saimnieciskajai darbībai līdz apvienošanai, un pēc apvienošanās – apvienotā uzņēmuma saimnieciskajai darbībai.

(96)

Anglo piešķirtā valsts garantija sedz EUR [. .] miljardus no ELA, ko Anglo saņēma no CBI (68. apsvēruma p) apakšpunktā minētais pasākums), un tā palīdzēja Anglo finansēt savus aktīvus. Šī garantija piešķir priekšrocību Anglo, jo šāda garantija nav pieejama tirgū un [. .]. Turklāt valsts garantija par ELA piešķirta tā, ka Anglo nav jāmaksā atlīdzība. Tas, ka nav jāmaksā atlīdzība, rada Anglo papildu priekšrocību, jo tai neveidojas izmaksas saistībā ar garantiju.

(97)

Tādu pašu iemeslu dēļ valsts garantija par ELA, ko INBS saņēma EUR [. .] miljardu apmērā, sākot no 2011. gada 24. februāra, piešķir priekšrocību INBS (68. apsvēruma q) apakšpunktā minētais pasākums).

(98)

Attiecībā uz pasākumiem par labu apvienotajam uzņēmumam jāmin, ka šis uzņēmums saņems vairākas turpmākas valsts garantijas, piemēram, par atlikušajiem noguldījumiem (69. apsvēruma r) apakšpunktā minētais pasākums), ārpusbilances darījumiem (69. apsvēruma s) apakšpunktā minētais pasākums), par ELA (69. apsvēruma t) apakšpunktā minētais pasākums) un par esošo liela apjoma finansējumu (69. apsvēruma v) apakšpunktā minētais pasākums). Apvienotais uzņēmums maksās tikai par garantiju [. .], noguldījumiem un liela apjoma finansējumu ELG shēmas darbības laikā (tas neveiks maksu pēc shēmas darbības beigām), bet neveiks maksu par citām garantijām. Šādas garantijas rada priekšrocību apvienotajam uzņēmumam, palīdzot nodrošināt, lai apvienotais uzņēmums nenonāktu situācijā, kad tas nepilda savas saistības. Faktiski bez nepieciešamā finansējuma, ko veido garantētā ELA, atlikušie noguldījumi un atlikušais liela apjoma finansējums, un bez garantijām ārpusbilances saistībām nebūtu iespējama organizēta darbības noregulēšana. Turklāt apvienotais uzņēmums neveiks maksu par vairākām garantijām, tādēļ tam veidojas papildu priekšrocība, jo tam nerodas lielākas finansēšanas izmaksas un attiecīgi lielāki zaudējumi.

(99)

Visbeidzot, [. .] EUR 3,3 miljardi atbilstīgi stresa scenārijam, lai segtu papildu zaudējumus, ko rada aizdevumu portfeļa glābšana. [. .] Rekapitalizācija [. .] dod priekšrocību apvienotajam uzņēmumam, jo tā nodrošina, ka darbības noregulēšanas laikā apvienotais uzņēmums ievēro attiecīgās regulējumā noteiktās kapitāla prasības. [. .].

(100)

Secinājums: 68. un 69. apsvēruma p)–v) apakšpunktā norādītie pasākumi var kropļot konkurenci un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(101)

Kā norādīts 6.1.4. iedaļā, bez valsts atbalsta pasākumiem ne Anglo, ne INBS nevarētu pildīt savas saistības un tām vajadzētu pilnībā izstāties no tirgus, kurā tās aktīvi darbojās. Saņemot ļoti liela apjoma valsts atbalstu, tās turpināja aktīvi darboties noguldījumu tirgū (līdz to noguldījumi 2011. gada februārī tika nodoti Allied Irish Bank un Irish Life & Permanent) un ļoti ierobežotā apjomā tās darbojās komerciālo aizdevumu tirgū īpašuma jomā un hipotekāro aizdevumu tirgū mājokļu jomā (apkalpojot esošos aizdevumus). Tādējādi sniegtais valsts atbalsts kropļoja konkurenci. Minētajos tirgos Anglo un INBS konkurēja ne tikai ar Īrijas bankām, bet arī ārvalstu dalībniekiem, kuri aktīvi darbojās Īrijā. Anglo aktīvi darbojās Apvienotajā Karalistē (gan noguldījumu, gan komerciālo aizdevumu jomā), un tādēļ tā konkurēja ar vietējiem AK dalībniekiem un citu dalībvalstu dalībniekiem, kuri aktīvi darbojās šajā tirgū. Tomēr jāatzīmē, ka abu uzņēmumu darbība pēdējo gadu laikā tika arvien vairāk ierobežota, tādējādi samazinot negatīvo ietekmi uz konkurētspēju un tirdzniecību.

(102)

Apvienotais uzņēmums turpinās veikt dažas ierobežotas saimnieciskas darbības tirgū, kurā aktīvi darbojas Īrijas un ārvalstu bankas. Īpaši tam būs atļauts saglabāt noguldījumus nelielā apjomā un izsniegt aizdevumus esošiem klientiem, lai palielinātu attiecīgo aizdevumu TPV atbilstīgi Īrijas saistībām (skatīt 2.3.2. iedaļu). Bez valsts atbalsta apvienotais uzņēmums nevarētu veikt šīs darbības. Jāatzīmē, ka apvienotā uzņēmuma darbības noregulēšanas rezultātā uzņēmuma bilance tiks samazināta, tādējādi tā ievērojami ierobežotās darbības dēļ būtiski samazināsies konkurences kropļojumi un ietekme uz tirdzniecību tajos konkurencei atvērtajos tirgos, kuros apvienotais uzņēmums turpinās darboties.

(103)

Šī lēmuma 66.–69. apsvērumā minētajiem pasākumiem nepiemēro tirgus ekonomikas ieguldītāja principu, jo šie pasākumi ir daļa no ievērojamas glābšanas pasākumu paketes par labu Anglo un INBS. Turklāt, pat ja šo principu piemērotu, šādi pasākumi neatbilst parastai tirgus darbībai. Neviens tirgus ekonomikas ieguldītājs neīstenotu minētos pasākumus, lai glābtu Anglo un INBS un tad tās apvienotu, glābjot aizdevumu portfeli, jo pastāv ļoti nelielas izredzes atgūt ieguldījumu (kopējā rekapitalizācija par labu Anglo un INBS ir EUR 34,7 miljardi atbilstīgi bāzes scenārijam). Neviens tirgus ekonomikas dalībnieks, būdams valsts situācijā, nevarētu nodrošināt nepieciešamo kapitālu un finansējumu, lai atvieglotu Anglo un INBS darbību noregulēšanu. Ņemot vērā situāciju tirgos un gatavību iesaistīties darījumos ar Īrijas aktīviem un saistībām, tirgus dalībniekam nebūtu iespējams iegūt šādu finansējumu.

(104)

Īrija plāno ieviest jaunus atbalsta pasākumus (69. apsvēruma r)–v) apakšpunktā minētie pasākumi), lai atvieglotu Anglo un INBS darbību noregulēšanu. Šie pasākumi ļaus apvienot Anglo un INBS, izveidojot vienu juridisko personu. Apvienotā uzņēmuma galvenais mērķis ir glābt Anglo un INBS aizdevumu portfeļus, lai palielinātu atdevi un samazinātu izmaksas Īrijas nodokļu maksātājiem.

(105)

Saskaņā ar kopējo pārstrukturēšanas plānu apvienotais uzņēmums veiks tikai ierobežotas kreditēšanas darbības saskaņā ar esošajiem līgumiem, un to vienīgais mērķis ir nodrošināt aizdevumu portfeļa TPV saglabāšanu, tādējādi ierobežojot situācijas, kad apvienotais uzņēmums konkurē ar citām bankām. Atbilstīgi Īrijas teiktajam apvienotais uzņēmums tikai pārdos aktīvus to dzēšanas termiņa beigās vai pārdos tos tirgū. Apvienotais uzņēmums izmantos ieņēmumus, lai atmaksātu parādus to termiņa beigās un finansētu pastāvīgās darbības izmaksas un paturētās iepriekšējo periodu saistības. Tādējādi jāsecina, ka pēc apvienošanās apvienotais uzņēmums turpinās veikt dažas ierobežotas saimnieciskas darbības, un tādēļ tas uzskatāms par valsts atbalsta pasākumu saņēmēju.

(106)

Savukārt Anglo un INBS pirms plānotās apvienošanas varēja turpināt savu darbību tikai ar valsts garantiju atbalstu to saistībām, rekapitalizācijai un aktīvu glābšanas pasākumiem (66. un 67. apsvēruma a)–o) apakšpunktā norādītie pasākumi). Tādējādi Anglo un INBS ir minēto pasākumu saņēmēji.

(107)

Pamatojoties uz iepriekš teikto, jāsecina, ka 66.–69. apsvēruma a)–v) apakšpunktā minētie pasākumi ir valsts atbalsts.

(108)

Gan Anglo, gan INBS saņēma atsevišķu valsts atbalstu vairākkārtēju rekapitalizāciju veidā. Anglo kopumā tika piešķirti EUR 29,3 miljardi, veicot četras kapitāla injekcijas (55). INBS kopumā tika piešķirti EUR 5,4 miljardi, veicot divas kapitāla injekcijas.

(109)

Gan Anglo, gan INBS piedalījās NAMA (66. un 67. apsvēruma d) un m) apakšpunktā minētie pasākumi). Attiecībā uz atbalsta apjomu saskaņā ar samazinātas vērtības aktīvu pasākumu, t. i., aktīvu nodošanu NAMA, jāatzīmē, ka Samazinātas vērtības aktīvu paziņojuma (turpmāk “Samazinātas vērtības aktīvu paziņojums”) (56) 20. punkta a) apakšpunkta 2. zemsvītras piezīmē noteikts, ka atbalsta summa saskaņā ar aktīvu glābšanas pasākumu ir starpība starp aktīvu nodošanas vērtību un tirgus cenu. Tomēr ir ļoti grūti aplēst aptverto aktīvu tirgus vērtību, jo vairums šādu aktīvu ir netirgoti aizdevumi. Turklāt faktisko atbalsta apjomu var noteikt tikai pēc tam, kad Īrija būs pabeigusi vērtēt tai nodotos aktīvus atbilstīgi Komisijas lēmumam lietā N 725/09 (57), un tad varēs izdarīt galīgos secinājumus par atbalsta apjomu. Saistībā ar šo Komisijai bija pieejama informācija par atbalsta apjomu saistībā ar pirmo un otro NAMA nodoto aizdevumu laidienu, savukārt informācija par pēdējiem laidieniem joprojām tiek gaidīta.

(110)

Pamatojoties uz pieejamo informāciju par NAMA nodoto aizdevumu pirmo un otro laidienu, var izdarīt vairākus secinājumus. Pirmkārt, NAMA nodoto Anglo aizdevumu komerciālam īpašumam pirmā laidiena nominālvērtība bija EUR 9 251 miljoni. Laidiena ietvaros atbalsta apjoms bija EUR 870 miljoni, kas ir 9,4 % no nodoto aizdevumu nominālajiem atlikumiem. Otrkārt, otrajā laidienā Anglo nodeva NAMA aizdevumus, kuru nominālvērtība bija EUR 6 747 miljoni. Šī laidiena ietvaros atbalsta apjoms bija EUR 427 miljoni, kas ir 6,3 % no nodoto aizdevumu nominālajiem atlikumiem. Procentuāli atbalsts vidēji ir 7,9 % no aizdevumu nominālajiem atlikumiem divos laidienos. Piemērojot šo procentos izteikto lielumu nākamajiem laidieniem (EUR 19 miljardi), atbalsta apjoms laidienu ietvaros būs apmēram EUR 1,5 miljardi. Tiek lēsts, ka kopējais valsts atbalsta apjoms saistībā ar NAMA nodotiem Anglo aizdevumiem komerciālam īpašumam, aizdevumiem īpašuma attīstīšanai un saistītiem aizdevumiem var būt apmēram EUR 2 797 miljoni (58).

(111)

Pirmajā laidienā INBS nodeva aizdevumu atlikumus, kuru nominālvērtība bija EUR 669 miljoni. Laidiena ietvaros atbalsts bija EUR 70 miljoni, kas ir 10,5 % no nodoto aizdevumu nominālajiem atlikumiem. Otrajā laidienā INBS nodeva aizdevumu atlikumus, kuru nominālvērtība bija EUR 591 miljons. Laidiena ietvaros atbalsts bija EUR 43,7 miljoni, kas ir 7,4 % no nodoto aizdevumu nominālajiem atlikumiem. Procentuāli atbalsts vidēji ir 9 % no aizdevumu nominālajiem atlikumiem divos laidienos. Piemērojot šo procentos izteikto lielumu nākamajiem laidieniem (EUR 7,7 miljardi), aplēstais atbalsta apjoms laidienu ietvaros var būt aptuveni EUR 693 miljoni. Tiek lēsts, ka kopējais valsts atbalsta apjoms saistībā ar NAMA nodotiem INBS aizdevumiem komerciālam īpašumam, aizdevumiem īpašuma attīstīšanai un saistītiem aizdevumiem var būt apmēram EUR 806 miljoni (59).

(112)

Kaut gan precīzais valsts atbalsta apjoms saistībā ar nākamajiem laidieniem tiks pārbaudīts vēlāk, nav jāzina precīzais atbalsta apjoms šajos pēdējos laidienos, lai novērtētu kopējā pārstrukturēšanas plāna saderību ar Līgumu, jo: i) Komisija jau ir piekritusi nodošanas cenas noteikšanas veidam atbilstīgi Komisijas lēmumam par NAMA  (60), ii) nekādas iespējamās atbalsta apjoma pārmaiņas neietekmēs šajā lēmumā norādīto Komisijas novērtējumu par atbalstu, ņemot vērā lielās līdz šim iesaistītās summas un to, ka Anglo un INBS pilnībā izstāsies no tirgus, un iii) īpaši jāatzīmē, ka lielāks atbalsts nepalielinās konkurences kropļojumus, kurus radīja apvienotā uzņēmuma darbības noregulēšana, jo tas nenozīmētu, ka apvienotais uzņēmums veiks vairāk darbību konkurējošā tirgū.

(113)

Anglo un INBS arī piedalījās CIFS un ELG garantiju shēmās (66. un 67. apsvēruma a), c), g), j), l) un n) apakšpunktā minētie pasākumi). Laika gaitā ir mainījies saistību apjoms, kas tika segts katram uzņēmumam saskaņā ar abām shēmām. Piemēram, Anglo gadījumā CIFS shēmas segums saistībām sasniedza savu lielāko apjomu 2008. gada septembrī, kad tas bija EUR [. .] miljardi, un tad tas samazinājās un bija EUR [. .] miljardi 2010. gada 30. jūnijā, kas daļēji bija saistīts ar ELG ieviešanu. Savukārt ELG segums Anglo saistībām, kas 2010. gada 30. jūnijā sasniedza savu augstāko līmeni – EUR [. .] miljardi, samazinājās un 2011. gada 31. martā bija EUR [. .] miljardi, ko izraisīja noguldījumu nodošana Allied Irish Banks. Attiecībā uz INBS vērojama tāda pati tendence.

(114)

Turklāt gan Anglo, gan INBS saņēma valsts garantijas īstermiņa saistībām un ELA, savukārt Anglo saņēma valsts garantiju [. .] ārpusbilances saistībām.

(115)

Jāatzīmē, ka attiecībā uz finanšu grūtībās nonākušām sabiedrībām, ja banka nespēj piesaistīt negarantētu parādu pietiekamā apjomā, lai segtu visu sev nepieciešamo finansējumu, atbalsta daļa šādās garantijās var sasniegt garantiju nominālvērtības apjomu. Tas tā nepārprotami bija, kad Anglo un INBS sāka izmantot CIFS 2008. gadā un ELG, garantijas īstermiņa saistībām 2010. gadā un garantijas par ELA, turklāt Anglo arī saņēma valsts garantiju ārpusbilances saistībām. Saistībā ar šo veidojās ievērojama pārklāšanās starp dažādām garantijām, precīzāk – starp CIFS un ELG shēmu, tādēļ varēja rasties dubulta uzskaite. Tajā pašā laikā dažādu garantiju segtās summas laika gaitā svārstījās (CIFS, ELG shēma un ELA). Tāpat jāatceras, ka abu minēto banku dalība valsts garantiju shēmās netiek ņemta vērā, aprēķinot atbalsta apjoma attiecību pret abu banku riska svērtajiem aktīviem (turpmāk “RSA”), lai noteiktu, vai ir vajadzīga padziļināta pārstrukturēšana. No otras puses, atbalsta daļa garantijās tiks ņemta vērā pārstrukturēšanas kontekstā. Šo iemeslu dēļ Komisija neaprēķināja atbalsta apjomu saistībā ar minētajām valsts garantijām.

(116)

Apvienotais uzņēmums [. .] papildu kapitālu EUR 3,3 miljardu apmērā, ja īstenosies stresa scenārijs.

(117)

Apvienotais uzņēmums arī saņem valsts garantijas par saviem atlikušajiem noguldījumiem, kuru maksimālais apjoms ir EUR 1 miljards, ārpusbilances darījumiem, kuru bruto maksimālais apjoms ir [. .], un turpmāku valsts garantiju par ELA vai citu līdzīgu instrumentu, kuru tas saņem, un kuras aplēstais apjoms nepārsniedz [. .], uzsākot apvienošanos. Lai aprēķinātu valsts atbalsta apjomu, Komisija uzskata, ka attiecībā uz apvienotajam uzņēmumam sniegtajām garantijām piemēro 115. apsvērumā minētos argumentus.

(118)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, jāsecina, ka Anglo saņemtais valsts atbalsts rekapitalizācijas un aktīvu glābšanas pasākumu veidā ir vismaz EUR 32 miljardi (43,9 % no RSA). INBS saņemtais valsts atbalsts rekapitalizācijas un aktīvu glābšanas pasākuma veidā ir vismaz EUR 6,2 miljardi (59 % no RSA). Minētie rādītāji ievērojami pārsniedz Rekapitalizācijas paziņojumā (61) un Samazinātas vērtības aktīvu paziņojumā noteikto slieksni, kas ir 2 %.

(119)

Visbeidzot jāsecina, ka iesaistītā valsts atbalsta kopējais apjoms, saskaitot summas saistībā ar rekapitalizāciju un aktīvu glābšanas pasākumu par labu Anglo un INBS, kā arī apvienotā uzņēmuma rekapitalizāciju atbilstīgi stresa scenārijam, lēšams vismaz EUR 41,5 miljardu apmērā (62).

(120)

Novērtējot Anglo un INBS kopējā pārstrukturēšanas plāna saderīgumu, vispirms jāvērtē, vai tiek piemērots Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunkts, un tad vērtē, vai kopējais pārstrukturēšanas plāns atbilst Rekapitalizācijas paziņojuma un Pārstrukturēšanas paziņojuma prasībām.

(121)

Saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu Komisija var paziņot, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, ja tiek plānots, ka atbalsts “novērš nopietnus traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā”. Saistībā ar šo jāatzīst, ka tirgus apstākļi kopš 2008. gada ceturtā ceturkšņa visā pasaulē ir bijuši sarežģīti. Īriju finanšu krīze skāra jo īpaši. Ekonomikas lejupslīde kopā ar īpašuma cenu samazināšanos un Īrijas banku pakļautība riskam saistībā ar aizdevumiem par zemi un īpašuma attīstīšanu izraisīja ievērojamu Īrijas banku aktīvu vērtības samazināšanos. Īrijas bankām arī bija pastāvīgas problēmas iegūt finansējumu un kapitālu tirgos, kuras bija saistītas ar Īrijas īpašumu tirgus nenoteiktību. Rezultātā spiediens skāra arī Īrijas valsti un bija nepieciešama atbalsta programma.

(122)

Komisija atzina, ka globālā finanšu krīze var radīt nopietnus dalībvalsts ekonomikas traucējumus un pasākumi banku atbalstam var novērst šādus traucējumus; šis uzskats tika pausts Banku jomas paziņojumā (63), Rekapitalizācijas paziņojumā, Samazinātas vērtības aktīvu paziņojumā un Pārstrukturēšanas paziņojumā. Attiecībā uz Īrijas ekonomiku tas pausts dažādos Komisijas lēmumos par Īrijas veiktajiem pasākumiem cīņā ar finanšu krīzi (64).

(123)

Ņemot vērā konkrētos apstākļus Īrijā un situācijas uzlabošanos, bet ne pilnīgu stabilizēšanos finanšu tirgos, Komisija uzskata, ka pasākumus var vērtēt Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunkta kontekstā.

(124)

Anglo, INBS un apvienotais uzņēmums ir saņēmuši un arī turpmāk saņems vairākus valsts atbalsta pasākumus, kuru saderību Komisija nav iepriekš izvērtējusi. Šādi pasākumi ir, piemēram, valsts garantija par ELA gan Anglo, gan INBS (68. apsvēruma p) un q) apakšpunktā minētie pasākumi) un valsts garantijas un rekapitalizācija atbilstīgi stresa scenārijam [. .] (69. apsvēruma r)–v) apakšpunktā minētie pasākumi). Turklāt Anglo un INBS saņēma pasākumus, kurus Komisija atzinusi par saderīgiem kā glābšanas pasākumus (66. un 67. apsvēruma a)–o) apakšpunktā minētie pasākumi), bet kuri tagad jāvērtē, lai noteiktu, vai tie ir saderīgi kā pārstrukturēšanas atbalsts. Jānovērtē šo pasākumu un kopējā pārstrukturēšanas plāna saderība Banku jomas paziņojuma, Rekapitalizācijas paziņojuma un Pārstrukturēšanas paziņojuma kontekstā.

(125)

Kaut gan Anglo un INBS saņēma aktīvu glābšanas pasākumus, nododot aktīvus NAMA, Anglo un INBS darbības noregulēšana pati par sevi nav pamats valsts atbalsta piešķiršanai aktīvu glābšanas pasākuma veidā. Visi Anglo un INBS aktīvi un pasīvi tiks apvienoti vienā uzņēmumā īpaši tādēļ, lai veiktu to kā kopuma glābšanu. Attiecīgi apvienošanās un aktīvu darbības noregulēšana atbilstīgi Samazinātas vērtības aktīvu paziņojumam nav jāvērtē.

(126)

Atbilstīgi Banku jomas paziņojuma 15. punktam, lai atbalsts vai atbalsts shēma būtu saderīga saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, tai jāatbilst vispārīgiem saderīguma kritērijiem saskaņā ar Līguma 107. panta 3. punktu, kas nozīmē atbilstību šādiem nosacījumiem:

(127)

Šos vispārējos kritērijus piemēro gan rekapitalizācijai, gan garantijām. Rekapitalizācijas paziņojumā sīkāk paskaidroti trīs Banku jomas paziņojumā minētie principi un noteikts, ka rekapitalizācija var veicināt finanšu stabilitātes atjaunošanu. Īpaši Rekapitalizācijas paziņojuma 6. punktā noteikts, ka rekapitalizācija var arī būt piemērots risinājums to finanšu iestāžu problēmām, kuras ir kļuvušas maksātnespējīgas.

(128)

Apvienotā uzņēmuma rekapitalizācija atbilstīgi stresa scenārijam (69. apsvēruma u) apakšpunktā minētais pasākums) tiek veikta, lai uzņēmumam būtu pietiekams kapitāls regulējumā noteikto kapitāla prasību izpildei, kamēr tas veic Anglo un INBS aizdevumu portfeļu glābšanu. Kapitāla injekcija ir visefektīvākais un tiešākais pasākums, risinot potenciālu kapitāla deficītu, kas var rasties stresa apstākļos, jo tā tieši uzlabo apvienotā uzņēmuma kopējā kapitāla rādītāju.

(129)

[. .]

(130)

Valsts garantijas Anglo un INBS par saņemto ELA (68. apsvēruma p) un q) apakšpunktā minētie pasākumi) un apvienotajam uzņēmumam par atlikušajiem noguldījumiem (69. apsvēruma r) apakšpunktā minētais pasākums), liela apjoma finansējumu (69. apsvēruma v) apakšpunktā minētais pasākums), saņemto ELA (69. apsvēruma t) apakšpunktā minētais pasākums) un ārpusbilances saistībām (69. apsvēruma s) apakšpunktā minētais pasākums) tika sniegtas, lai nodrošinātu, ka apvienotā uzņēmuma saņemtais finansējums ir nodrošināts un apvienotais uzņēmums nenonāk situācijā, kad tas nepilda savas saistības. Šis finansējums ir nepieciešams, lai nodrošinātu, ka finansējums Anglo un INBS ir pietiekams to aktīvu segšanai, savukārt apvienotā uzņēmuma saņemtais finansējums ļaus tam laika gaitā veikt Anglo un INBS aizdevumu portfeļu glābšanu. [. .]

(131)

Apvienotā uzņēmuma rekapitalizācija saskaņā ar stresa scenāriju ir piemērota, jo tā efektīvi sasniedz mērķi, kas ir nodrošināt apvienotā uzņēmuma atbilstību regulējumā noteiktajām kapitāla prasībām. Tādējādi pasākums efektīvi sasniedz mērķi, kas ir novērst situāciju, kad apvienotais uzņēmums nepilda savas saistības.

(132)

Garantijas pasākumi ir piemēroti, jo tie nodrošina, ka Anglo un INBS pirms apvienošanās un apvienotajam uzņēmumam pēc apvienošanās ir pietiekams finansējums savu uzdevumu veikšanai, tanī pašā laikā novēršot iespējamu situāciju, kad apvienotais uzņēmums nepilda savas saistības.

(133)

Turklāt dažādie valsts atbalsta pasākumi nodrošina finanšu stabilitātes saglabāšanu Īrijā.

(134)

Saskaņā ar Banku jomas paziņojumu atbalsta pasākuma apmēram un formai jābūt tādiem, kas nepieciešami atbalsta mērķa sasniegšanai. Šāda prasība nozīmē, ka kapitāla injekcijām un garantijām jābūt minimālā apjomā, kāds nepieciešams mērķa sasniegšanai. Šajā kontekstā var piebilst, ka kapitāla injekcija tiks veikta tikai stresa apstākļos, tās apjoms ir ierobežots un nepārsniedz EUR 3,3 miljardus. Rekapitalizācija nodrošinās, ka apvienotais uzņēmums izpildīs regulējumā noteiktās kapitāla prasības. Savukārt valsts garantijas nodrošinās apvienotajam uzņēmumam pieejamu finansējumu tā pienākumu pildīšanai, pamatojoties uz darbības turpināšanas principu.

(135)

Attiecībā uz atlīdzību, kāda apvienotajam uzņēmumam jāmaksā par rekapitalizāciju, valsts no apvienotā uzņēmuma nesaņems fiksētu atlīdzību par rekapitalizāciju. Anglo, INBS un apvienotais uzņēmums arī neveic maksu par garantiju par ELA, un apvienotais uzņēmums neveic maksu par garantiju ārpusbilances saistībām. Apvienotais uzņēmums arī pārtrauks maksāt par garantijām liela apjoma finansējumam un noguldījumiem pēc ELG shēmas darbības beigām.

(136)

Attiecībā uz rekapitalizāciju Rekapitalizācijas paziņojuma 15. un 44. punktā paskaidrots, ka pienācīgi pamatotos gadījumos īstermiņā var pieņemt mazāku atlīdzību no grūtībās nonākušām bankām, ja atlīdzības neprasīšana tiek atspoguļota pārstrukturēšanas plānā. Faktiski apvienotais uzņēmums ir instruments darbības noregulēšanai, kas veicinās organizētu Anglo un INBS darbības noregulēšanu. Tas veiks tikai tādas saimnieciskas darbības, kas nepieciešamas aizdevumu portfeļa glābšanai. Saistībā ar šo Īrija ir uzņēmusies attiecīgas saistības (skatīt 2.3.2. iedaļu). Gan Anglo, gan INBS izstāsies no Īrijas kredītu un noguldījumu tirgus. Var secināt, ka šādi veikta pārstrukturēšana kompensē atlīdzības nemaksāšanu. Visbeidzot, Anglo un INBS ir pilnībā nacionalizētas, un to attiecīgie akcionāri zaudējuši savas tiesības un līdzdalību abās iestādēs. Rezultātā jebkuri iespējamie ieņēmumi, kas tiks gūti, kamēr apvienotais uzņēmums veiks darbības noregulēšanu, tiks pilnā mērā uzkrāti par labu valstij.

(137)

Banku jomas paziņojuma 26. punktā tiek pieņemts, ka par garantiju shēmām jāmaksā atbilstīga maksa. Maksa pēc iespējas jātuvina summai, ko varētu uzskatīt par tirgus cenu, tomēr jāņem vērā iespējamās grūtības saņēmējiem uzņemties tādu summu atmaksu, ko varētu atbilstoši iekasēt. Kā sīkāk norādīts 135. apsvērumā, jāatzīmē, ka apvienotajam uzņēmumam tiks noteikta maksa, ņemot vērā Anglo un INBS darbības noregulēšanu. Šādos apstākļos jāsecina, ka ir pamatoti, ka apvienotais uzņēmums neveic maksu par garantiju.

(138)

Jāsecina, ka apvienotā uzņēmuma rekapitalizācija atbilstīgi stresa scenārijam un valsts garantijas Anglo, INBS un apvienotajam uzņēmumam ir nepieciešamas, lai nodrošinātu apvienotā uzņēmuma kapitāla pietiekamību un pietiekamu tam pieejamo finansējumu, tanī pašā laikā tiek samazināts iespējamais risks, ka apvienotais uzņēmums nepilda savas saistības. Attiecībā uz atlīdzību par atbalsta pasākumiem, lai nodrošinātu atbalstu minimālā apjomā, ir pamatoti, ka netiek maksāta atlīdzība, ņemot vērā to, ka apvienotais uzņēmums noregulēs Anglo un INBS darbību.

(139)

Apvienotais uzņēmums nodrošinās Anglo un INBS darbības noregulēšanu un to, ka rezultātā abas iestādes izstāsies no Īrijas noguldījumu un kredītu tirgus. Kā noteikts 105. apsvērumā, apvienotais uzņēmums veiks tikai dažas ierobežotas saimnieciskas darbības, lai veiktu Anglo un INBS aizdevumu portfeļu glābšanu. Komisija pozitīvi vērtē Īrijas saistības, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka apvienotā uzņēmuma veiktās saimnieciskās darbības ir pēc iespējas ierobežotas. Apvienotais uzņēmums izsniegs kredītus tikai saistībā ar mantotajiem Anglo un INBS aizdevumu portfeļiem (aizdevumu pārstrukturēšana, nodrošinājuma vērtības saglabāšana), un uz šādiem kredītiem attieksies stingri ierobežojumi. Apvienotais uzņēmums nepiesaistīs noguldījumus un neiesaistīsies jaunās darbībās. Attiecīgi konkurences kropļojumi, kurus izraisījis milzīgais atbalsts Anglo, INBS un apvienotajam uzņēmumam, būs ierobežoti.

(140)

Jāsecina, ka: i) apvienotā uzņēmuma rekapitalizācija stresa apstākļos un garantijas ir piemērotas, lai nodrošinātu Anglo un INBS darbības noregulēšanu, ii) Anglo un INBS izstāsies no Īrijas noguldījumu un kredītu tirgus, iii) ir pamatoti, ka, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, par ieguldījumiem Anglo, INBS un apvienotajā uzņēmumā netiks maksāta atlīdzība un tie nedos pozitīvu atdevi, un iv) ir pietiekami daudz pasākumu, kuri ierobežo negatīvu plašāku ietekmi uz citiem konkurentiem.

(141)

Pārstrukturēšanas paziņojumā noteikti valsts atbalsta noteikumi, kurus piemēro finanšu iestāžu pārstrukturēšanai pašreizējās finanšu krīzes laikā. Atbilstīgi Pārstrukturēšanas paziņojumam, lai finanšu iestādes pārstrukturēšana būtu saderīga ar Līguma 107. panta 3. punkta b) apakšpunktu, tai pašreizējās finanšu krīzes kontekstā jānodrošina, ka:

(142)

Kopējā pārstrukturēšanas plāna mērķis ir noregulēt Anglo un INBS darbību, ko organizēti veic apvienotais uzņēmums. Attiecīgi nav jānovērtē apvienotā uzņēmuma dzīvotspēja.

(143)

Kopējā pārstrukturēšanas plānā paredzēta organizēta Anglo un INBS darbības noregulēšana, pamatojoties uz valsts atbalstu. Abu banku mantoto aizdevumu portfeļu glābšana tiks veikta desmit gadu laikā. Īrija veikusi aplēses par kapitāla injekcijām, kas nepieciešamas [. .], lai nodrošinātu garantiju pret risku, ka apvienotais uzņēmums varētu nepildīt savas saistības. Turklāt apvienotais uzņēmums saņems valsts garantijas, lai veiktu darbības, kas nepieciešamas Anglo un INBS aktīvu glābšanai.

(144)

Attiecīgi ir izveidoti nosacījumi, lai organizēti varētu glābt apvienotā uzņēmuma aktīvus.

(145)

Pārstrukturēšanas paziņojumā norādīts, ka nepieciešams saņēmēja atbilstīgs ieguldījums, lai ierobežotu atbalstu līdz nepieciešamajam minimālajam apjomam un novērstu konkurences kropļojumus un neētisku rīcību. Lai to panāktu: a) gan pārstrukturēšanas izmaksām, gan atbalsta apjomam jābūt ierobežotam, un b) nepieciešams ievērojams saņēmēja paša ieguldījums.

(146)

Saskaņā ar Pārstrukturēšanas paziņojuma principiem atbalsta apjomam jābūt ierobežotam līdz minimālajam nepieciešamajam apjomam un bankām vispirms jāizmanto pašu resursi pārstrukturēšanas finansēšanai.

(147)

Īrija ir pieņēmusi lēmumu, ka Anglo un INBS neturpinās darbību, ņemot vērā milzīgos zaudējumus, kas radušies abām iestādēm, un nenoteiktību, kādu tirgū radītu to darbības turpināšana. Īpaši valsts nonāktu riskantā situācijā, jo, kamēr abas bankas aktīvi darbojas, tai būtu pastāvīgi jāveic kapitāla injekcijas Anglo un INBS, lai segtu zaudējumus un nodrošinātu, ka abas iestādes pilda finanšu iestāžu uzraudzības iestādes noteiktās kapitāla prasības. Izvēloties iespēju noregulēt abu banku darbību, Īrija ir pielikusi punktu tirgus spekulācijām par Anglo un INBS un noskaidrojusi valstij radušās izmaksas saistībā ar atbalstu abām iestādēm.

(148)

Īrijas lēmums un 2.3.2. iedaļā minētās saistības nodrošinās, ka atbalsts netiks izmantots jaunu darbību attīstīšanai, kam būtu vajadzīgs kapitāls un finansējums, un tādējādi tiek veicināta atbalsta apjoma ierobežošana līdz nepieciešamajam minimumam. Īpaši tas nozīmē, ka apvienotais uzņēmums neizsniegs jaunus kredītus un ierobežos savu darbību, pārvaldot mantoto Anglo un INBS aizdevumu portfeli atbilstīgi stingriem ierobežojumiem.

(149)

Anglo un INBS darbības noregulēšanas ietvaros Īrija ir pieņēmusi lēmumu apvienot abus uzņēmumus, lai pārvaldītu tikai vienu mehānismu to darbības noregulēšanai. Šāds risinājums varētu radīt sinerģiju aizdevumu portfeļu glābšanas, cilvēkresursu un finansējuma pārvaldības izteiksmē. Kaut gan šādas sinerģijas ir ierobežotas, tās atvieglos aktīvu glābšanu. [. .] Apvienojot divus uzņēmumus, konkrētajā gadījumā tiek ierobežots kapitāls, kāds Īrijai būtu jāiepludina abās minētajās bankās.

(150)

Vispārīgi runājot, abu banku apvienošana vienkāršos darbības noregulēšanas struktūru un potenciāli tā var samazināt strukturālās izmaksas, kaut arī ierobežotā mērā.

(151)

Kā alternatīvu iespēju Īrija varētu apsvērt tūlītēju Anglo un INBS likvidāciju. Tomēr Komisija uzskata, ka likvidācija būtu saistīta ar lielākām izmaksām nekā organizēta darbības noregulēšana un tai būtu nepieciešams lielāks valsts atbalsts. [. .]

(152)

Attiecībā uz komerciāliem aizdevumiem, kurus Anglo nodeva apvienotajam uzņēmumam, kopējā pārstrukturēšanas plānā paredzēta nominālvērtības samazināšanās [. .] apmērā (65). Ņemot vērā Anglo tirgus konsultantu 2010. gada maijā veiktās aplēses par diskonta līmeni, kādu piemērotu, pārdodot NAMA nenodotos aizdevumus ar ievērojamu cenas diskontu, zaudējumi būtu daudz lielāki nekā tad, ja aizdevumu portfelis tiek organizēti glābts ([. .]) (66). Kopumā zaudējumi, kādi rastos, ja Anglo likvidētu nekavējoties, būtu lielāki salīdzinājumā ar zaudējumiem, kādus radītu aizdevumi, ja to glābšana notiktu ilgākā laika posmā. Jāuzsver, ka īpaši attiecībā uz Īrijas aizdevumiem neviens darījums nav bijis tik lielā apjomā, par kādu ir runa šajā dokumentā. Attiecīgi visi skaitļi ir aplēses, kuru pamatā ir ekspertu spriedums, un nav zināms, vai straujas pārdošanas gadījumā varētu atrast pircēju tik milzīgam aktīvu apjomam, pat ja tos pārdotu par ļoti zemu cenu.

(153)

Likvidācijas procesā aktīvu pārdošanas radītos ieņēmumus sadala, lai veiktu atmaksu pirmās kārtas obligāciju turētājiem, noguldītājiem un atmaksātu valsts garantēto ECB/CBI finansējumu. [. .]

(154)

Anglo gadījumā valsts garantija nesedz nenodrošinātu parādu apmēram EUR [. .] miljardu apmērā (67). [. .]. Pārējo Anglo nenodrošinātā parāda daļu (apmēram EUR 3 miljardus) sedz valsts garantija, un attiecīgajiem parāda vērtspapīru turētājiem valsts maksās nominālvērtību. Kopumā likvidācijas gadījumā pirmās kārtas nenodrošinātie obligāciju turētāji palielina zaudējumus par maksimālo neto summu [. .] miljardu apmērā. Šo summu pārsniedz papildu zaudējumi, kādi rastos, ja Anglo aktīvi tiktu pārdoti par ievērojami diskontētām cenām.

(155)

Turklāt likvidācijas gadījumā subordinētā parāda vērtspapīru turētājiem nāktos ciest zaudējumus. Tomēr, tā kā subordinētā parāda vērtspapīri pēdējā laikā tika atpirkti un atlikušo apgrozībā esošo subordinētā parāda vērtspapīru apjoms nav liels, šie zaudējumi nekompensētu papildu valsts atbalstu, kāds būtu nepieciešams, lai atmaksātu citiem, augstākas kārtas parāda vērtspapīru turētājiem (68).

(156)

Secinājums: strauji likvidējot aizdevumu portfeli – pieņemot, ka tas ir iespējams, kaut gan šis pieņēmums ir saistīts ar lielu nenoteiktību –, Īrijai rastos lielākas izmaksas nekā saistībā ar plānoto Anglo un INBS aktīvu glābšanu desmit gadu laikā, kad vispirms tiktu pārdoti aktīvi, kurus ir vieglāk pārdot, bet aktīvi, kurus nevar pārdot, tiktu turēti vairākus gadus.

(157)

Attiecībā uz mantoto INBS komerciālo aizdevumu portfeli apsvērumi ir līdzīgi (portfelis ir gandrīz pilnībā nodots NAMA). Lielāko daļu INBS saistību arī garantējusi Īrija (69).

(158)

Attiecībā uz mantoto INBS hipotekāro aizdevumu portfeli INBS pārstrukturēšanas plānā Īrija norādīja, ka, pamatojoties uz portfeļa kvalitāti un tirgus izpēti par darījumiem ar līdzīgiem labākas kvalitātes aktīviem Īrijā un Apvienotajā Karalistē, [. .], var pamatoti plānot ievērojamu diskontu īstermiņa darījumiem saistībā ar INBS hipotekāro aizdevumu portfeli.

(159)

Kopējā pārstrukturēšanas plānā prognozēts, ka INBS hipotekāro aizdevumu portfeļa kopējie zaudējumi būtu apmēram [. .], pamatojoties uz [. .] vērtības samazinājumu. Ja hipotekāro aizdevumu portfeli pārdotu 2011. gadā, [. .]. Labums, kāds veidotos, organizēti noregulējot INBS darbību, varētu samazināties, ja par hipotekāro aizdevumu portfeli tiktu piedāvāts mazāks diskonts nekā plānots. Tomēr diskonts varētu [. .].

(160)

Secinājums: organizēta Anglo un INBS darbības noregulēšana, izmantojot apvienoto uzņēmumu, ierobežotu pārstrukturēšanas izmaksas un valsts atbalstu līdz minimāli nepieciešamajam apjomam.

(161)

Atbilstīgi principam par saņēmējas bankas pašas ieguldījumu pārstrukturēšanas posmā: i) saņēmējai bankai pēc iespējas jāizmanto savi resursi pārstrukturēšanas finansēšanai, piemēram, pārdodot aktīvus, un ii) ar pārstrukturēšanu saistītās izmaksas atbilstīgi jāsedz arī personām, kuras ieguldījušas bankā, sedzot zaudējumus ar pieejamo kapitālu un maksājot atbilstīgu atlīdzību valstij par veiktajiem intervences pasākumiem. Sloga sadalīšanas mērķis ir divkāršs: ierobežot konkurences kropļojumus un novērst neētisku rīcību (70).

(162)

Atbilstīgi pašreizējam plānam par Anglo un INBS darbības noregulēšanu abu iestāžu pašu ieguldījums pārstrukturēšanā ir palielināts un ir lielākais iespējamais, jo visi aktīvi ir paredzēti pārdošanai un ieņēmumi pilnībā tiek uzkrāti darbības noregulēšanas finansēšanai. Tomēr aktīvu vērtība ir tādā mērā samazinājusies, ka to pārdošanas radītie ieņēmumi ir niecīgi salīdzinājumā ar kapitāla injekcijām, kas veiktas abās bankās.

(163)

Turklāt abas bankas ir pārdevušas savus noguldījumu portfeļus.

(164)

Saistībā ar sloga sadalīšanu Pārstrukturēšanas paziņojumā noteikts, ka pārstrukturēšanas izmaksas sedz ne tikai valsts, bet arī bankas kādreizējie ieguldītāji un bijušie akcionāri.

(165)

Konkrētajā gadījumā ar Anglo privātie akcionāri bija pilnībā “izskausti” un banka bija pilnībā nacionalizēta.

(166)

INBS pirms valsts veiktās rekapitalizācijas piederēja tās biedriem. Tas nozīmē, ka t. s. “biedriem ar daļām” (personām, kurām ir noguldījumu konts INBS) bija tiesības uz peļņu no pārpalikuma, kas gūts, realizējot aktīvus gadījumā, ja sabiedrība tiek pārveidota par parastu banku, tiek pārtraukta tās darbība vai tā tiek likvidēta. Pirmās INBS rekapitalizācijas rezultātā valsts pilnībā pārņēma kontroli pār INBS, emitējot īpašas ieguldījumu daļas, un pēc šīs emisijas INBS biedri zaudēja visas tiesības uz peļņu no pārpalikuma, kas gūts, realizējot aktīvus par labu valstij (piemēram, INBS pārdošanas gadījumā). Rezultātā biedru ar daļām ekonomiskās tiesības tika pilnībā “izskaustas”.

(167)

Tādējādi gan Anglo akcionāri, gan INBS biedri deva lielāko iespējamo ieguldījumu, nododot valstij kontroli pār abām iestādēm un to īpašumtiesības.

(168)

Subordinētā parāda vērtspapīru turētāji arī deva ievērojamu ieguldījumu pārstrukturēšanā, izmantojot saistību pārvaldības pasākumus (turpmāk “saistību pārvaldības pasākumi”); Anglo gadījumā tika veikti divi šādi pasākumi, INBS gadījumā – viens. Saistību pārvaldības pasākumi Anglo tika veikti 2009. gada augustā un 2010. gada decembrī, un to rezultātā tika radīti lieli zaudējumi obligāciju turētājiem, gūta peļņa pirms nodokļiem apmēram EUR 3,5 miljardu apmērā un nodrošināts papildu pirmā līmeņa kapitāls bankai (71). INBS veica saistību pārvaldības pasākumu 2009. gadā, un tā rezultātā obligāciju turētāji apmainīja savus vērstpapīrus, piemērojot 42 % diskontu nominālvērtībai, tādējādi atbrīvojot iestādei EUR 112 miljonus no pirmā līmeņa pašu kapitāla.

(169)

Kopumā apvienotā uzņēmuma turējumā būs subordinētās saistības EUR 500 miljonu apmērā (2010. gada 31. decembrī), kas ir ievērojami mazāk nekā Anglo un INBS turētais subordinētais parāds 2008. gada 31. decembrī (attiecīgi EUR 5 miljardi un EUR 300 miljoni), kas liecina par milzīgiem zaudējumiem subordinēto obligāciju turētājiem. Turklāt Īrija arī apņēmusies, ka apvienotais uzņēmums nemaksās kuponus un neizmantos iespēju atsaukt subordinētā parāda instrumentus un hibrīdkapitāla instrumentus, ja vien tam nebūs juridiska pienākuma to darīt.

(170)

Ņemot vērā ārkārtīgi apjomīgo valsts atbalstu abām iestādēm salīdzinājumā ar to lielumu un atbilstīgajām izmaksām valstij, ir likumīgi novērtēt, vai nevarētu īstenot sloga sadalīšanu, iesaistot pirmās kārtas kreditorus. Saistībā ar šo jānorāda, ka Īrijā pirmās kārtas obligāciju turētājiem ir tāds pats kārtas līmenis kā noguldījumu kontu turētājiem. [. .] Kā jau norādīts, banku likvidācija būtu saistīta ar ievērojami lielāku vajadzību pēc valsts atbalsta un lielākām faktiskajām izmaksām nodokļu maksātājiem. Līdz šim Komisija nav saņēmusi nevienu sīki izstrādātu priekšlikumu par to, kā augstākas kārtas kreditorus iesaistīt [. .] sloga sadalīšanā, nepalielinot valstij radītās izmaksas par darbības noregulēšanu.

(171)

Vispārīgs secinājums: pašreizējā tiesiskajā regulējumā Anglo un INBS pašu ieguldījums organizētā darbības noregulēšanā atbilst Pārstrukturēšanas paziņojuma nosacījumiem.

(172)

Pārstrukturēšanas paziņojumā noteikts, ka pasākumiem, kuri ierobežo kropļojumus, ir jābūt atkarīgiem no atbalsta apmēra un atbalsta saņēmējas iestādes klātbūtnes tirgū pēc pārstrukturēšanas.

(173)

Kā aprakstīts 6.2.5. iedaļā iepriekš, apjoms, kādu saņēma Anglo, INBS un pēc tam apvienotais uzņēmums kā to darbību turpinātājs, ir ārkārtīgi liels gan absolūtā izteiksmē, gan salīdzinājumā ar iestāžu lielumu un RSA. Atbalsts rāda iestāžu problēmu mērogu.

(174)

Tanī pašā laikā konkurences kropļojumi ir ierobežoti, jo iestādes gandrīz pilnībā izstāsies no visiem tirgiem, kuros tās darbojās. Apvienotā uzņēmuma komerciālo darbību maksimāli ierobežos Īrijas piedāvātās saistības, kā norādīts 2.3.2. iedaļā. Apvienotais uzņēmums veiks mantotā Anglo un INBS aizdevuma portfeļa glābšanu un neiesaistīsies jaunās darbībās. Tas arī pārtrauks piesaistīt noguldījumus (72). Visas Īrijas piedāvātās saistības paliks spēkā un tiks piemērotas, līdz aktīvu glābšana būs pilnībā pabeigta.

(175)

Turpmākajos apsvērumos paskaidrots, kā Īrijas saistības nodrošina, ka konkurences kropļojumi tiek ierobežoti un ir minimāli.

(176)

Komisija pozitīvi vērtē Īrijas apņemšanos, ka apvienotais uzņēmums neattīstīs jaunas darbības un neiesaistīsies jaunos tirgos. Apvienotais uzņēmums vienīgi veiks mantotā Anglo un INBS aizdevumu portfeļa glābšanu, un tiks likvidēts, kad mantoto aktīvu glābšana būs pilnībā pabeigta.

(177)

Turklāt apvienotais uzņēmums nebūs pilnvarots iegādāties vai saņemt līdzdalību citās sabiedrībās, tādējādi tas nevarēs izmantot valsts līdzekļus savas darbības paplašināšanai.

(178)

Apvienotais uzņēmums nepiešķirs aizdevumus jauniem klientiem un ierobežos savu kreditēšanas darbību, pārvaldot tikai mantoto Anglo un INBS aizdevumu portfeli. Tādējādi apvienotais uzņēmums aktīvi pārvaldīs aizdevumu portfeli tā, lai tiktu palielināta aktīvu TPV, kas ir parasta komercprakse bankām, kuras darbojas atbilstīgi darbības turpināšanas principam.

(179)

Attiecībā uz komerciālo aizdevumu portfeli aktīvi pārvaldīt var arī nozīmēt ierobežotu papildu kreditēšanu aizņēmējam īpašuma pabeigšanai vai uzlabošanai, lai tādējādi tiktu saglabāta vai palielināta aktīvu TPV. Tomēr aktīvi pārvaldīt var tikai ierobežotā apjomā, jo apvienotā uzņēmuma komerciālo aizdevumu portfelis nevienā gadā plāna periodā nevar pārsniegt kopējā pārstrukturēšanas plānā noteiktās prognozes par vairāk nekā [. .]. Turklāt vispārējai augstākai robežai, līdz kurai var palielināt komerciālo aizdevumu portfeli, tiek pievienotas vairākas papildu augstākās robežas, kādas tiek piemērotas konkrētiem aizņēmējiem, kā aprakstīts 2.3.2. iedaļā.

(180)

Īrija arī apņēmusies, ka netiks piešķirti papildu hipotekārie aizdevumi mājoklim saistībā ar mantoto INBS hipotekāro aizdevumu portfeli (ja vien bankai nebūs juridiska pienākuma to darīt). Hipotekāro aizdevumu portfelis tiks pārvaldīts tā, lai pēc iespējas palielinātu TPV, un jaunu aizdevumu izsniegšana būs stingri ierobežota, nosakot, ka augstākā robeža papildu avansa maksājumiem hipotekāriem aizdevumiem mājoklim būs EUR 20 miljoni 2011.–2012. gadā un EUR 5 miljoni gadā pēc tam. Šādas augstākās robežas (gadā vidēji EUR 10 miljoni 2011. un 2012. gadā un EUR 5 miljoni gadā pēc tam) veido mazāk nekā 1 % no apvienotā uzņēmuma hipotekāro aizdevumu portfeļa nominālvērtības, tādējādi tas nevarēs paplašināt savu darbību hipotekāro aizdevumu tirgū.

(181)

Kopumā maksimālais aizdevumu portfeļa līmenis un Īrijas saistības nodrošinās, ka mantotie Anglo un INBS aizdevumu portfeļi tiks pārvaldīti piesardzīgi, lai maksimālu palielinātu portfeļu atdevi, neļaujot apvienotajam uzņēmumam iesaistīties patiesi jaunā kreditēšanas darbībā ar jauniem vai esošiem klientiem. Apvienotā uzņēmuma komerciālā darbība tādējādi būs ierobežota, un tas veiks tikai minimāli nepieciešamās darbības, savukārt Īrijas saistības nodrošinās, ka apvienotā uzņēmuma darbība nebūs iemesls bažām par konkurences kropļošanu.

(182)

Saskaņā ar atbalsta programmu 2011. gada 24. februārī tika pabeigta pārdošana, kas aptvēra Anglo un INBS noguldījumus aptuveni EUR 12,2 miljardu apmērā un NAMA obligācijas abās iestādēs aptuveni EUR 15,9 miljardu apmērā (skatīt 2.3.1.1. iedaļu).

(183)

Tomēr apvienotais uzņēmums paturējis noguldījumus, kuru apjoms to nodošanas dienā nepārsniedz EUR 1 miljardu.

(184)

Konkrēti, daži uzņēmumu noguldījumi tiek turēti kā garantija aizdevumiem, kas piešķirti vairākiem uzņēmumiem (kontos, no kuriem darījumu dienas beigās summa, kas pārsniedz noteiktu līmeni, tiek automātiski ieskaitīta instrumentā ar augstākiem procentu ienākumiem, parasti naudas tirgus fondos). Tā kā šādu noguldījumu turēšana ir daļa no aizdevuma līguma starp iestādēm un dažiem klientiem, attiecīgi tā ir daļa no Anglo un INBS aizdevumu portfeļu organizētas glābšanas. Tomēr apvienotā uzņēmuma darbība būs ierobežota, jo tas nepiesaistīs noguldījumus no jauniem klientiem un paturētie noguldījumi tiks pakāpeniski atmaksāti.

(185)

Apvienotais uzņēmums samazinās paturētos noguldījumus aptuveni tādā pašā tempā, kādā tiks likvidēti saistītie aktīvi (vai, ja nav saistītu aktīvu, aptuveni tādā pašā tempā, kādā tiks likvidēts vispārējais neto aizdevumu portfelis). Turklāt Īrija ir apņēmusies, ka apvienotā uzņēmuma noguldījumu portfelis nevienā brīdī nepārsniegs kopējā pārstrukturēšanas plānā norādītās prognozes par vairāk nekā EUR 200 miljoniem.

(186)

Secinājums: apvienotā uzņēmuma komerciālā darbība noguldījumu tirgū ir ievērojami samazināta un ierobežota un nepārsniedz minimāli nepieciešamo apmēru mantoto Anglo un INBS aizdevumu portfeļu organizētai glābšanai. Īrijas saistības tādējādi garantēs, ka apvienotā uzņēmuma darbība saistībā ar noguldījumiem neradīs ievērojamus konkurences kropļojumus Īrijas noguldījumu tirgū.

(187)

Jāsecina, ka ārkārtīgi apjomīgais valsts atbalsts neradīs neatbilstīgus konkurences kropļojumus, jo tos attiecīgi neitralizēs ievērojami samazināta klātbūtne tirgū. Pasākumi konkurences kropļojumu novēršanai atbilst Pārstrukturēšanas paziņojuma prasībām, jo apvienotais uzņēmums neiesaistīsies jaunās darbībās un pārtrauks piesaistīt noguldījumus, savukārt tā kreditēšanas darbība būs ierobežota un attieksies tikai uz mantoto Anglo un INBS aizdevumu portfeļu parastu pārvaldību un glābšanu. Visbeidzot, apvienotais uzņēmums pilnībā beigs pastāvēt Īrijas kredītu un noguldījumu tirgū, un tādēļ konkurence vairs netiks kropļota. Turklāt apvienotajam uzņēmumam tiks piemērots aizliegums veikt iegādes.

(188)

Pārstrukturēšanas paziņojuma 46. punktā norādīts, ka, lai pārbaudītu, vai pārstrukturēšanas plāns tiek pienācīgi īstenots, Komisija pieprasīs dalībvalstīm sniegt regulārus, sīki izstrādātus ziņojumus. Attiecīgi Īrijai jāsniedz Komisijai šādi ziņojumi reizi sešos mēnešos, sākot no šī lēmuma paziņošanas dienas.

(189)

Gadījumā ar Anglo un INBS pārstrukturēšanu tiks iecelts uzraudzības pilnvarnieks uz trim gadiem, kas uzraudzīs Īrijas saistību piemērošanu. Uzraudzības pilnvarnieks būs atbildīgs par visu saistību uzraudzību (skatīt II pielikumu). Īpaši uzraudzības pilnvarnieks regulāri uzraudzīs, vai apvienotais uzņēmums pārvalda mantotos Anglo un INBS aizdevumu portfeļus atbilstīgi saistību nosacījumiem, un pārliecināsies, vai Anglo un INBS aizdevumu portfeļu pārvaldības rezultātā netiek kropļota konkurence tirgū.

(190)

Jāsecina, ka Anglo un INBS kopējais pārstrukturēšanas plāns atbilst Pārstrukturēšanas paziņojuma prasībām. Plānā noteikta Anglo un INBS aktīvu organizēta glābšana. Banku pašu ieguldījums ir pietiekams, slogs tiek ievērojami sadalīts, un valsts atbalsts ir ierobežots un nepārsniedz minimālo apjomu. Pasākumi konkurences kropļojumu novēršanai ir atbilstīgi, un, visbeidzot, tiks īstenota atbilstīga uzraudzība.

(191)

Šī lēmuma 66.–69. apsvēruma a)–v) apakšpunktā un 1. tabulā minētos pasākumus uzskata par pārstrukturēšanas atbalstu. Attiecībā uz atbalsta pasākumiem, uz kuriem attiecas 2010. gada 31. marta lēmums sākt procedūru, Komisija uzskata, ka atbilstīgi 7. panta 3. punktam Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (73), minētie pasākumi ir saderīgi ar iekšējo tirgu atbilstīgi LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam. Attiecībā uz šajā lēmumā minētajiem pārējiem pasākumiem Komisija atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 659/1999 4. panta 3. punktam neiebilst pret šiem pasākumiem, jo tie ir saderīgi ar iekšējo tirgu atbilstīgi LESD 107. panta 3. punkta b) apakšpunktam,

a)

[. .] Anglo Irish Bank rekapitalizācija EUR 29,44 miljardu apmērā;

b)

Irish Nationwide Building Society īstenotā rekapitalizācija EUR 5,4 miljardu apmērā;

c)

īstenotās valsts garantijas Anglo Irish Bank, tostarp garantiju shēma kredītiestādēm (CIFS), atbilstošo saistību garantiju shēma (ELG), ārkārtas likviditātes palīdzība (ELA) un garantijas īstermiņa saistībām un ārpusbilances saistībām;

d)

īstenotās valsts garantijas par labu Irish Nationwide Building Society, tostarp CIFS, ELG, ELA un garantijas īstermiņa saistībām;

e)

īstenotie Anglo Irish Bank aktīvu glābšanas pasākumi, t. i., atbilstošo aizdevumu nodošana Valsts aktīvu pārvaldības aģentūrai (National Assets Management Agency, NAMA) EUR 35 miljardu apmērā;

f)

īstenotie Irish Nationwide Building Society aktīvu glābšanas pasākumi, t. i., atbilstošo aizdevumu nodošana NAMA EUR 8,9 miljardu apmērā;

g)

[. .] apvienotā uzņēmuma rekapitalizācija EUR 3,3 miljardu apmērā atbilstīgi stresa scenārijam;

h)

plānotās garantijas apvienotajam uzņēmumam par tā liela apjoma finansējumu, noguldījumiem un ārpusbilances saistībām.