(1)

Saistībā ar formālo izmeklēšanas procedūru valsts atbalsta lietā C 51/05 par valsts atbalsta pasākumiem, ko Francija piešķīrusi Institut Français du Pétrole (4), Francijas iestādes 2006. gada 18. jūlija vēstulē, kas reģistrēta 2006. gada 19. jūlijā, informēja Komisijas dienestus, ka publiskā organizācija IFP, kas agrāk bija profesionāla organizācija normatīvā akta – 1943. gada 17. novembra likuma Nr. 43-612 par profesionālo interešu pārvaldi – izpratnē, pārveidota par publisku organizāciju, kas nodarbojas ar rūpnieciskiem un komerciāliem jautājumiem (turpmāk tekstā “EPIC”). Šī pārveide izriet no diviem dokumentiem, kurus Francijas iestādes pievienojušas vēstulei: i) 2006. gada 6. jūlija dekrēta Nr. 2006-797, ar ko nosaka jaunos publiskās organizācijas IFP statūtus, un ii) 2005. gada 13. jūlija likuma Nr. 2005-781 par programmu, ar kuru nosaka enerģētikas politikas virzienus (kura piemērošanai tika pieņemts minētais dekrēts).

(2)

Ar 2007. gada 3. augusta un 2008. gada 7. maija vēstulēm Komisija Francijas iestādēm nosūtīja informācijas pieprasījumus, uz kuriem tās sniedza atbildes attiecīgi 2007. gada 28. septembra un 2008. gada 26. jūnija vēstulēs.

(3)

Saistībā ar kādu agrāku lietu Komisija 2008. gada 16. jūlijā pieņēma lēmumu (turpmāk tekstā “Lēmums C 51/2005”) par pirmo atbalsta pasākumu, ko Francija sniegusi grupai IFP (5). Minētajā lēmumā Komisija uzsvēra, ka jautājums par papildu valsts atbalsta esību iespējamas neierobežotas valsts garantijas veidā, kas izriet no publiskās organizācijas IFP EPIC statusa, būtu jāizmeklē atsevišķi saistībā ar citu procedūru.

(4)

Šī otrā procedūra, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā, par kuru Komisija 2008. gada 16. jūlijā pieņēma lēmumu (6) (turpmāk tekstā “lēmums par procedūras sākšanu”), kas pieņemts atbilstoši Padomes 1999. gada 22. marta Regulai (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (7) (turpmāk tekstā “procedūras regula”) attiecībā uz neierobežotu valsts garantiju, kas, iespējams, piešķirta grupai IFP.

(5)

Komisija 2008. gada 11. oktobrīEiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētājā lēmumā par procedūras sākšanu aicināja trešās ieinteresētās personas iesniegt savas piezīmes par minēto pasākumu.

(6)

Francija savus apsvērumus Komisijai nosūtīja 2008. gada 14. oktobra vēstulē.

(7)

Ar 2008. gada 6. novembra vēstuli, ko Komisija reģistrēja tajā pašā dienā, sabiedrības UOP Limited valdes informēja Komisiju par sava klienta vēlmi paust apsvērumus par attiecīgo pasākumu. Ņemot vērā tulkošanai nepieciešamo laiku, tā lūdza pagarināt termiņu apsvērumu iesniegšanai līdz 2008. gada 30. novembrim. 2008. gada 7. novembra vēstulē Komisija norādīja, ka tā piekrīt šīs prasības pamatojumam un piešķir sabiedrībai UOP Limited atbildes sniegšanai papildu termiņu līdz 2008. gada 30. novembrim. 2008. gada 28. novembra vēstulē, ko Komisija reģistrēja tajā pašā dienā, sabiedrība UOP Limited nosūtīja sava klienta apsvērumus par lēmumu sākt procedūru.

(8)

Ar to pašu 2008. gada 28. novembra vēstuli sabiedrības UOP Limited valdes lūdza atļauju, lai tās klients varētu iesniegt papildu piezīmes procedūras gaitā. 2008. gada 17. decembra vēstulē Komisija pauda piekrišanu pagarināt sabiedrībai UOP Limited atbildes iesniegšanas termiņu līdz 2009. gada 23. janvārim, lai tā varētu iesniegt iespējamos papildu apsvērumus. 2009. gada 23. janvāra vēstulē sabiedrības UOP Limited valdes nosūtīja sava klienta papildu apsvērumus.

(9)

Ar 2009. gada 6. maija vēstuli Komisija nepieciešamajā konfidenciālajā versijā paziņoja Francijas iestādēm visus sabiedrības UOP Limited apsvērumus attiecībā uz lēmumu par procedūras sākšanu. Komisija uzaicināja Francijas iestādes apsvērumus nosūtīt ne vēlāk kā 2009. gada 8. jūnijā. 2009. gada 2. jūnija vēstulē Francijas iestādes lūdza pagarināt šo termiņu līdz 2009. gada 22. jūnijam, jo trešās personas iesniegtie apsvērumi pēc Francijas iestāžu domām bija sīki un padziļināti jāanalizē un tām bija nepieciešama apspriede ar vairākiem ministriju dienestiem. 2009. gada 9. jūnija vēstulē Komisija piešķīra pagarinājumu līdz 2009. gada 22. jūnijam. 2009. gada 22. jūnija vēstulē Francijas iestādes nosūtīja savas piezīmes par sabiedrības UOP Limited apsvērumiem.

(10)

Ar 2009. gada 29. jūlija vēstuli Komisija Francijas iestādēm lūdza papildu informāciju un aicināja tās atbildi iesniegt līdz 2009. gada 24. augustam. 2009. gada 19. augusta vēstulē Francijas iestādes lūdza pagarināt atbildes iesniegšanas termiņu līdz 2009. gada 7. septembrim; Komisija ar 2009. gada 20. augusta vēstuli tām šo pagarinājumu piešķīra. 2009. gada 8. septembra vēstulē Francijas iestādes beidzot iesniedza prasīto informāciju.

(11)

Ar 2009. gada 20. novembra vēstuli Komisija Francijas iestādēm lūdza jaunu papildu informāciju un aicināja tās atbildi sniegt divdesmit dienu laikā. 2009. gada 14. decembra vēstulē Francijas iestādes lūdza pagarināt atbildes iesniegšanas termiņu līdz 2010. gada 22. janvārim; Komisija ar 2009. gada 18. decembra vēstuli tām šo pagarinājumu piešķīra. 2010. gada 13. janvāra vēstulē Francijas iestādes beidzot iesniedza prasīto informāciju.

(12)

Komisijas dienesti 2010. gada 20. maijā Briselē noorganizēja sanāksmi, lai kopā ar Francijas iestādēm apspriestu Komisijas 2010. gada 26. janvāra Lēmuma Nr. C 56/07 (ex E 15/05) par valsts atbalstu, kuru Francija piešķīrusi La Poste (8) (turpmāk tekstā “Lēmums C 56/2007”), ietekmi uz šo lietu. Tā kā La Poste ir publiska struktūra, kurai līdz tam bija statuss, kurš pielīdzināms publiskas organizācijas, kas nodarbojas ar rūpnieciskiem un komerciāliem jautājumiem (EPIC) (9), statusam, lietai saistībā arLa Poste (turpmāk tekstā “lieta La Poste” vai “Pasta lieta”), kas uz to attiecas, ir daudz kopīga ar attiecīgo pasākumu, tā kā Francijas iestādes savos apsvērumos par katru no abām lietām mutatis mutandis izvirzīja tos pašus argumentus. 2010. gada 4. jūnijā Francijai elektroniski tika nosūtīts papildu jautājumu saraksts, jo Komisijas dienesti vēlējās, lai būtu Francijas iestāžu rakstisks dokuments par dažādajiem šajā sanāksmē pārrunātajiem jautājumiem. 2010. gada 16. jūlijā Francijas iestādes paziņoja pieprasīto informāciju.

(13)

Ar 2010. gada 29. septembra vēstuli Komisija lūdza Francijas iestādes iesniegt papildu informāciju un uzaicināja tās atbildi sniegt divdesmit dienu laikā. 2010. gada 7. oktobra vēstulē Francijas iestādes lūdza pagarināt atbildes iesniegšanas termiņu līdz 2010. gada 26. novembrim; 2010. gada 8. oktobra vēstulē Komisija tām piešķīra šo termiņa pagarinājumu. 2010. gada 26. novembra vēstulē Francijas iestādes beidzot iesniedza pieprasīto informāciju.

(14)

Kā Komisija norādīja lēmumā par procedūras sākšanu un iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 (10), publiskajai organizācijai IFP ir trīs uzdevumi:

Mērķu līgumā, kas noslēgts ar valsti, ir noteikti tās darbības galvenie virzieni piecu gadu laikposmiem.

(15)

Turklāt publiskā organizācija IFP tieši vai netieši kontrolē komercsabiedrības, ar kurām tā noslēgusi ekskluzīvus pētniecības un licences līgumus. Pamatojoties uz vairākiem saskaņotiem elementiem, kuru detaļas aprakstītas 137. apsvērumā, Komisija iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 pauda viedokli, ka apvienība, ko veido publiskās akciju sabiedrības Axens, Beicip-Franlab un Prosernat, kā arī to mātesuzņēmums – publiskā organizācija IFP, veido vienu saimniecisku grupu (turpmāk tekstā “grupa IFP”) konkurences tiesību izpratnē.

(16)

Axens darbojas katalizatoru un naftas pārstrādes un naftas ķīmijas tehnoloģiju tirgū un 2006. gadā, kad mātesuzņēmums nomainīja statusu, tā kopējais apgrozījums bija 308,45 miljoni euro. Publisko organizāciju IFP un Axens vieno divi ekskluzīvi līgumi – kopējas licences līgums un produktu licences līgums, kā arī vienošanās par rūpniecisko izpēti (11). Kā atlīdzību par šiem līgumiem meitasuzņēmums mātesuzņēmumam pārskaita, no vienas puses, maksājumus, kas saņemti no licences līgumiem, un, no otas puses, atlīdzību […] (*2) par piekļuvi publiskās organizācijas IFP pētniecības resursiem.

(17)

Sabiedrība Beicip-Franlab izstrādā un izplata programmatūras naftas atradņu un naftas ieguves jomā, kā arī veic izpēti un sniedz konsultācijas. 2006. gadā tās apgrozījums bija 42 miljoni euro. Ekskluzīva vienošanās par izstrādi, pārdošanu un izmantošanu, kas noslēgta 2003. gadā uz desmit gadiem, nosaka, ka sabiedrībai Beicip-Franlab [publiskā organizācija IFP piedāvā rezultātus, kas gūti pētījumos] (**) par algoritmiem, modeļiem un metodoloģiju [kurus izstrādājusi] (**) publiskā organizācija IFP naftas atradņu un naftas ieguves jomā, un var pieprasīt IFP, pamatojoties uz šiem rezultātiem, izstrādāt noteiktus produktus. Beicip-Franlab sedz visas izmaksas, kas saistītas ar publiskās organizācijas IFP atbalstīto produktu izstrādi. Turklāt Beicip-Franlab maksā dažādas papildu atlīdzības […] (*), kas paredzētas, lai segtu uzturēšanu un izmantošanas tiesības. 2005. gadā tika parakstīta papildvienošanās, ar ko tika grozīta atlīdzības kārtība, saglabājot principu, ka Beicip-Franlab sedz visas izstrādes izmaksas.

(18)

Sabiedrība Prosernat veic izpēti un sniedz pakalpojumus, kā arī piegādā iekārtu komplektus gāzes attīrīšanas un atsērošanas tehnoloģiju jomā. 2006. gadā tās apgrozījums bija 49,9 miljoni euro. Starp publisko organizāciju IFP un Prosernat2003. gada 18. augustā ar atpakaļejošu spēku no 2002. gada 1. janvāra uz desmit gadiem tika parakstīts kopējās licences līgums un vienošanās par rūpniecisko izpēti, kas paredz, ka Prosernat ir ekskluzīva licences koncesija attiecībā uz publiskās organizācijas IFP patentiem un [IFP piedāvā rezultātus] (**), kas gūti pētījumos […] (*) gāzes attīrīšanas un atsērošanas tehnoloģiju jomā. Atkarībā no gada apgrozījuma Prosernat mātesuzņēmumam maksā atlīdzību par licenci attiecībā uz metodēm, kā arī atlīdzību, ko attiecībā uz iekārtām aprēķina katrā konkrētajā gadījumā atsevišķi. Atlīdzība publiskajai organizācijai IFP, ko Prosernat maksā par piekļuvi izpētes rezultātiem, ir […] (*) % no Prosernat kopējā gada apgrozījuma.

(19)

Atbilstoši iepriekš minētā Lēmuma C 51/2005 6. pantam 2009. gadā ekskluzīvajos līgumos tika iekļauta klauzula (12), kas regulē atlīdzību, ko meitasuzņēmumi Axens un Prosernat maksā publiskajai organizācijai IFP, lai nodrošinātu, ka mātesuzņēmumam maksā minimālo nefiksēto atlīdzību, kas segtu vismaz 25 % no izmaksām, kuras saistītas ar tehniskās iespējamības pētījumiem pirms rūpnieciskās izpētes darbiem, 50 % no rūpnieciskās izpētes izmaksām un vajadzības gadījumā 75 % no izmaksām, kuras saistītas ar pirmskonkurences izstrādes darbībām, ko atbilstoši Kopienas 1996. gada 17. februāra pamatnostādnēm par valsts atbalstu pētniecībai un attīstībai (13) (turpmāk tekstā “1996. gada PA pamatnostādnes”) publiskā organizācija IFP veic jomās, kurās darbojas meitasuzņēmumi (14).

(20)

Atbilstoši lēmumam par procedūras sākšanu saistībā ar minētā pasākuma izmeklēšanu ir jāņem vērā iespējamā valsts garantijas ietekme, kas izriet no publiskās organizācijas IFP EPIC statusa, uz visām grupas IFP struktūrām (ko veido publiskā organizācija IFP un tās trīs meitasuzņēmumi, kas ir privāttiesību subjekti) (15).

(21)

Līdz 2006. gadam publiskā organizācija IFP bija profesionāla organizācija privāttiesību juridiska persona atbilstoši normatīvajam aktam – 1943. gada 17. novembra Likumam Nr. 43-612 par profesionālo interešu pārvadi un atradās Francijas valdības ekonomiskā un finanšu kontrolē.

(22)

Princips par IFP pārveidi par EPIC paredzēts 95. pantā 2005. gada 13. jūlija Likumā Nr. 2005-781 par programmu, ar kuru nosaka enerģētikas politikas virzienus. Šī pārveide stājās spēkā ar 2006. gada 6. jūlija Dekrēta Nr. 2006-797 par publiskās organizācijas IFP statusu publicēšanu Francijas Republikas Oficiālajā Vēstnesī.

(23)

Kā EPIC publiskā organizācija IFP dienā, kad tika mainīts tās statuss, kļuva par publisko tiesību juridisku personu (16).

(24)

Kvalificēšanas par EPIC tiesiskās sekas sīki izklāstītas iepriekš minētā Lēmuma C 56/2007 2. daļā (“Pasākuma apraksts”), kā arī lēmuma pa procedūras sākšanu 3.2.1. daļā (“IFP EPIC statusa juridiskās sekas”), uz ko Komisija norāda mutatis mutandis.

(25)

Lēmumā par procedūras sākšanu Komisija vispirms uzskatīja, ka pasākums izraisa šaubas par to, vai pārmērīgais parastais tiesiskais regulējums EPIC labā bankrota jautājumā līdzinās neierobežotas valsts garantijas mehānismam, kurā iesaistīti valsts līdzekļi:

(26)

Turklāt, kā precizēts lēmuma par procedūras sākšanu 65.-74. apsvērumā, uz kuriem Komisija norāda, lai iegūtu sīkāku informāciju, Francijas iestāžu piedāvātie skaidrojumi attiecībā uz tiesisko un normatīvo aspektu nešķiet pietiekami, lai a priori likvidētu šaubas.

(27)

Turpmāk Komisija norādīja, ka nevar izslēgt, ka šī situācija rada selektīvu ekonomisku priekšrocību, galvenokārt izmantojot par labvēlīgākiem atzītus finansējuma nosacījumus, pat ja publiskā organizācija IFP un tās meitasuzņēmumu finanses nav novērtējusi ārēja novērtēšanas aģentūra. Grupai IFP varētu būt arī priekšrocības attiecībās ar klientiem un piegādātājiem, ciktāl tie varētu uzskatīt, ka saistībā ar saviem kredītiem viņi var izmantot valsts garantiju. Tāpēc iepriekšējās izmeklēšanas stadijā nevar izslēgt, ka preču vai pakalpojumu piegādes vai iegādes gadījumā, kas nozīmē parādsaistību atlīdzināšanu, attiecīgie piegādātāji vai klienti piešķir publiskajai organizācijai IFP labākus noteikumus kā tos, kurus viņi piešķirtu uzņēmumam, kam nav piešķirta valsts garantija.

(28)

Turklāt, pamatojoties uz informāciju, kas iegūta iepriekšējās izmeklēšanas beigās, Komisija uzskatīja, ka garantijas neierobežotais raksturs, jo īpaši attiecībā uz tās ilgumu, summu un apjomu, ļoti apgrūtināja tirgus prēmijas summas aprēķināšanu, kas publiskajai organizācijai IFP būtu jāmaksā valstij par šī aizsardzības pasākuma piešķiršanu.

(29)

Visbeidzot, Komisija norādīja, ka tai ir šaubas par valsts atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, jo tas it īpaši prima facie neparādījās kā atbalsts, kas veicina noteiktas saimnieciskās darbības vai attīstību tautsaimnieciskajos apgabalos.

(30)

Saistībā ar lēmumu par procedūras sākšanu 2008. gada 14. oktobra vēstulē Francijas iestādes Komisijai paziņoja savus apsvērumus un priekšlikumus. Šī vēstule papildināja apsvērumus un priekšlikumus Francijas iestāžu iepriekšējās vēstulēs (23), kuri apkopoti lēmumā par procedūras sākšanu.

(31)

Francijas iestādes 2008. gada 14. oktobra apsvērumos vispirms atgādināja, ka procedūra attiecībā uz grupu IFP tika uzsākta vienlaikus ar iepriekš minēto Pasta lietu, un tāpēc norādīja, ka tās mutatis mutandis izvirza tos pašus argumentus, kurus tās izvirzīja šīs lietas izmeklēšanas laikā (24). Neraugoties uz šo līdzību, Francijas iestādes tomēr uzskatīja par nepieciešamu norādīt publiskās organizācijas IFP īpatnības; runa ir par pētniecības struktūru, kurai ir trīskāršs vispārējas nozīmes uzdevums (izpēte, apmācība un dokumentēšana) un kuras darbības lielākoties nav saistītas ar tautsaimniecību, kas attaisno tai piešķirto valsts finansējumu. Turklāt tās precizēja iemeslus, kāpēc tās statuss tika pārveidots par EPIC - IFP darbības veidu un finansējuma modeļa, no vienas puses, un tās juridiskā statusa, no otras puses, saskaņošana varētu attaisnot statusa izmaiņas, lai IFP tuvinātu publiskajai jomai, atsakoties no privāttiesību profesionālas organizācijas veida.

(32)

Francijas iestādes apstrīdēja valsts atbalsta esību tāpēc, ka, pēc to domām, nav izpildīti divi noteikumi no tiem, kas minēti LESD 107. panta 1. punktā, jo konkrētais mehānisms neparedz, no vienas puses, valsts finanšu līdzekļu pārskaitīšanu (5.1.1.) un, no otras puses, nekādu priekšrocību piešķiršanu publiskajai organizācijai IFP (5.1.2.).

(33)

Francijas iestādes uzskata, ka, no vienas puses, publiskām organizācijām netiek piešķirta automātiska garantija, pamatojoties uz to statusu (A), un, no otras puses, Komisijas argumentācija lēmumā par procedūras sākšanu ir kļūdaina (B).

(34)

Kā precizēts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 41.–45. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes izvirza piecus apsvērumus savu argumentu pamatošanai.

(35)

Pirmkārt, nevienā tiesību aktā vai lēmumā nav minēts princips, saskaņā ar kuru valsts principā neierobežoti garantētu EPIC parādus

(36)

Otrkārt, Valsts Padomes judikatūrā pausts viedoklis par garantiju neesību, jo īpaši spriedumā lietā Société de l'hôtel d'Albe (25), kā arī divos lēmumos, kas pieņemti lietā Campoloro (26).

(37)

Treškārt, 2001. gada 1. augusta Budžeta noteikumu ietvara likumā (LOLF) ir paredzēts, ka garantiju var noteikt tikai ar finanšu tiesību aktu noteikumu (27), ko Valsts Padome skaidri apstiprināja 2006. gada pārskatā (28). Līdz ar to Francijas iestāžu norīkotais eksperts iepriekš minētajā Pasta lietā (29) uzskata, ka kopš LOLF stāšanās spēkā 2005. gada 1. janvārī nav iespējams likumīgi piešķirt netiešu garantiju. Attiecībā uz parādsaistībām, kuras uzņemtas kopš 2005. gada 1. janvāra, eksperts uzskata, ka, tā kā nav lēmuma par strīdu izskatīšanu, attiecīgi nav iespējams noteikt, vai pirms 2005. gada 1. janvāra piešķirto netiešo garantiju, kuru piešķiršana nebija skaidri paredzēta finanšu tiesību aktos, spēkā esību ir iespējams atcelt, pamatojoties uz kreditoru tiesībām, kas ir aizsargātas konstitūcijā.

(38)

Ceturtkārt, Francija uzskata, ka, ja EPIC būtu pieejama valsts garantija, to statusa mainīšana nozīmētu, ka būtu jānodrošina kreditoru tiesību aizsardzības pasākumi. Tā kā šāds mehānisms nav bijis izstrādāts (30), tā secina, ka a contrario EPIC nav piešķirta nekāda valsts garantija.

(39)

Piektkārt, Francijas iestādes atsaucas uz Valsts Padomes Strīdu izskatīšanas nodaļas bijušā priekšsēdētāja Labetoulle rakstu. (31) Viņš raksta, ka “tiesību akti neparedz automātisku minētās garantijas [valsts garantijas, kas ipso jure piemērojama valsts iestādēm] piešķiršanu, saņemšanu un darbības jomu”.

(40)

Francijas iestādes uzskata, ka attiecībā uz EPIC individuālo prasījumu atmaksa netiek garantēta (a), netiek garantēta arī publiskas iestādes darbības vai tās saistību saglabāšana (b).

(41)

Kā paskaidrots iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 46.-49. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes uzskata, ka 1980. gada 16. jūlija likums nenosaka garantiju; pamatojoties uz likuma sagatavošanas procesu, 1999. gada 10. novembra nolēmumu (33) un 2005. gada 18. novembra nolēmumu (34) Campoloro lietā, kā arī doktrīnas rakstiem (35), Francija norāda, ka tā uzskata, ka 1980. gada 16. jūlija likumā nav paredzēts, ka valstij jāuzņemas saistības par saviem līdzekļiem; 1. pantā lietotais formulējums “y pourvoit” norāda uz “aizstāšanas” pilnvaru, kura “ir balstīta uz principu, ka aizstājējam ir tādi paši uzdevumi kā aizstājamajai personai”. Tāpēc saistībā ar šo aizstāšanu valsts var pildīt tikai šī aizstātā vadošā darbinieka funkcijas, kurās neietilpst iespēja par valsts budžeta līdzekļiem piešķirt ārkārtas dotācijas, jo tas “neietilpst aizstāšanas pilnvaru lokā”.

(42)

Turklāt, kā norādīts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 50.-53. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes apgalvo, ka valsts stingra atbildība, pamatota tikai ar aktīvu nepietiekamību, nav pieņemama. Patiešām, Francijas iestādes uzskata, ka garantija paredz, ka garantijas devējs uzņemas atbalstīt garantēšanas faktu. Tāpēc, ja ir jāuzņemas vaina vai stingras atbildības gadījumā – konkrētas rīcības sekas –, garantija nav piemērojama. Francija uzskata, ka jebkurā gadījumā valsts atbildība nav piemērojama, pamatojoties tikai uz to, ka prefekts vai uzraudzības iestāde nav spējusi veikt nekādus pasākumus prasījuma atmaksai, aizbildinoties ar publiskās iestādes finanšu vai kapitāla situāciju. Vaina jāizslēdz, jo prefekta vai uzraudzības iestādes atturēšanās no savu pilnvaru īstenošanas pati par sevi nenorāda uz vainu. Tomēr Francijas iestādes atzīst, ka 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktās procedūras īstenošanai valsts pārstāvja pienākums ir nodrošināt sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktību, taču uzskata, ka pat tādā gadījumā, ja tiesa lemj par atlīdzības izmaksu kreditoram, gala rezultātā kreditors nonāks tādā pašā situācijā, kādā nonāktu, piemērojot vispārējos tiesību aktus, jo otrajā gadījumā attiecīgais īpašums tiek nodots un visi kreditori saņem atbilstīgu summu. Tātad kreditoram tas nedod nekādas priekšrocības.

(43)

Kā norādīts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 54.-56. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes uzskata, ka vispārējos tiesību aktos paredzētās sanācijas un likvidācijas procedūras nepiemērojamība publiskām personām neizslēdz EPIC bankrotēšanas iespēju vai pret to vērstas bankrota procedūras sākšanu. Tās apstrīd Komisijas analīzi, kuras pamatā ir paziņojums par valsts atbalstu garantiju veidā (36) (turpmāk tekstā “Paziņojums par garantijām”), un uzskata, ka šajā gadījumā Komisija nav pierādījusi “labvēlīgāku finansējuma noteikumu” pastāvēšanu, kas attiecināmi uz bankrota procedūras izslēgšanu, un tā nav konstatējusi, ka publiskā organizācija IFP nevar bankrotēt, nedz arī to, ka nav iespējama maksātnespējas procedūra, jo 1985. gada likums ir tikai procedūras likums. Šā likuma nepiemērojamība EPIC nenozīmē, ka EPIC nevar nonākt situācijā, kurā tiek pārtraukti maksājumi, kā arī tajā nav aizliegta sanācijas, likvidācijas vai ad hoc bankrota procedūras piemērošana EPIC.

(44)

Turklāt, kā norādīts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 57.-67. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes apgalvo, ka 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktās “procedūras” piemērošana vispārējos tiesību aktos paredzētās maksātnespējas procedūras vietā nerada nekādas priekšrocības kreditoram. Tās apstrīd nepieciešamību ievērot publiskojamības (37) un līdzvērtības (38) kritērijus, kurus Komisija izvirzījusi lēmuma par procedūras sākšanu 81. apsvērumā, lai novērtētu, vai konkrētas procedūras piemērošana maksātnespējas gadījumā dod priekšrocības minētajai procedūrai pakļautajam subjektam salīdzinājumā ar uzņēmumiem, kuriem ir piemērojamas komerctiesības (39), taču tās izmanto šos pašus kritērijus, lai analizētu procedūru, kas noteikta ar 1980. gada 16. jūlija likumu. Tās uzskata, ka attiecībā uz publiskojamības kritēriju reitinga aģentūras ir pareizi sapratušas, ka šī procedūra ir piemērojama EPIC maksātnespējas gadījumā, turpretī attiecībā uz līdzvērtības kritēriju tās izšķir gadījumus, kuros sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības prasība ir piemērojama, un gadījumus, kuros tā nav piemērojama, vienlaikus atzīmējot, ka publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmumu finanšu stāvoklis padara mazticamu situāciju, kad grupas IFP aktīvi ir nepietiekami, kuru pieejamība un ieguldījumi (150,3 miljoni euro) 2007. gada beigās bija līdzvērtīgi aptuveni piecas reizes lielāki nekā aizņēmumu un finanšu parādu summa (25,2 miljoni euro):

(45)

Kā paskaidrots Lēmuma C 56/2007 68. apsvērumā, uz kuru Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes uzsver, ka dokumenti, kurus Komisija min lēmumā par procedūras sākšanu, jo īpaši tā 82. apsvērumā un jo īpaši 2002. gada 18. jūlija kodificējošais priekšraksts Nr. 02-060-M95 par valsts publisko iestāžu ar rūpniecisku un komerciālu raksturu finanšu un grāmatvedības organizāciju un 2006. gada 14. novembra Rokasgrāmata par valsts publisko iestāžu un publisko interešu grupu izveides, pārveidošanas un darbības izbeigšanas finanšu organizāciju, nav nedz piemērojami, nedz transponējami attiecībā uz publisko organizāciju IFP.

(46)

Saistībā ar publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumu rekapitalizāciju Francijas iestādes vispirms uzskata, ka jautājums, par kuru ir runa lēmuma par procedūras sākšanu 80. apsvērumā, nebūtu jāvērtē, lai pierādītu iespējamas valsts garantijas esību, bet gan lai novērtētu šādas garantijas iespējamo ietekmi, kas vajadzības gadījumā nodrošinātu publiskajai organizācijai IFP un tās meitasuzņēmumiem preferenciālu situāciju labvēlīgāku rekapitalizācijas noteikumu dēļ. Tās arī uzskata, ka Komisijas argumenti balstīti uz diviem kļūdainiem priekšstatiem:

(47)

Francijas iestādes vispirms uzskata, ka iepriekšminētais paziņojums par garantijām neļauj secināt par priekšrocību esību šajā konkrētajā gadījumā, ka šķietamo priekšrocību, kuras piešķirtas publiskajai organizācijai IFP, tās EPIC statusā attiecināšana arī uz šīs organizācijas meitasuzņēmumiem – vispārējo tiesību publiskām akciju sabiedrībām – ir pretrunā Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei un ka konkrētajā gadījumā nav pierādītas reālas tautsaimnieciskas priekšrocības attiecībā uz publisko organizāciju IFP un tās meitasuzņēmumiem.

(48)

Francijas iestādes uzskata, ka Komisija kļūdaini interpretē iepriekš minētā paziņojuma par garantijām 1.2. punktu, kurā paredzēts, ka “(…) labvēlīgāki finansēšanas noteikumi uzņēmumam, kura juridiskās formas dēļ nav iespējams tā bankrots vai citas maksātnespējas procedūras, vai kam tiek sniegta nepārprotama valsts garantija, vai kam valsts nodrošina zaudējumu segšanu, tiek uzskatīti par atbalstu garantijas veidā”:

(49)

Turklāt Komisija lēmumā par procedūras sākšanu, izmeklējot iespējamās priekšrocības publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumu līmenī, kuras izriet no neierobežotas garantijas esības EPIC, nav ievērojusi savu lēmumu pieņemšanas praksi. Komisija izmantojusi argumentāciju, kura ir pretrunā tai, ko Komisija pieņēmusi saistībā ar La Banque Postale (44) izveidi – lai gan La Banque Postale tāpat kā publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumi bija publiska akciju sabiedrība, kura 100 % piederēja struktūrai, kas pielīdzināma EPIC, Komisija uzskatīja (izņemot saistības, ko Francija uzņēmusies šajā lietā), ka šīs vispārējo tiesību publiskās akciju sabiedrības juridiskais statuss pats par sevi izslēdz jebkādas neierobežotas garantijas esību meitasuzņēmuma līmenī. Pēc Francijas iestāžu domām, tādas pašas argumentācijas rezultātam vajadzēja būt uzskatam, ka publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumi, kuriem arī ir vispārējo tiesību publiskās akciju sabiedrības statuss, arī nesaņem neierobežotas garantijas, kas tiem eventuāli pienāktos EPIC statusa dēļ.

(50)

Visbeidzot, Komisija nav pierādījusi patiesas tautsaimnieciskas priekšrocības esību attiecībā uz publisko organizāciju IFP un tās meitasuzņēmumiem; tā tikai lēmumā par procedūras sākšanu minēja šķietamus labvēlīgākus finansējuma noteikumus, nesniedzot par to nekādus pierādījumus. Eiropas Savienības judikatūrā prasīts, ka šādā gadījumā Komisijai jāpierāda, ka publiskās organizācijas IFP EPIC statuss tai patiešām ļāvis saņemt labvēlīgākus finansējuma nosacījumus (45). Francijas iestādes procedūras gaitā paziņoja informāciju, kas apliecina, ka publiskās organizācijas IFP EPIC statuss nesniedza un nevarēja sniegt nekādas finansiālas priekšrocības publiskajai organizācijai IFP un tās meitasuzņēmumiem, tā kā publiskās organizācijas IFP izmaiņas notika, ievērojot vispārējo nepārtrauktības principu, jo īpaši tās darbības, organizācijas, tās grāmatvedības uzskaites un finanšu līmenī (grāmatvedības uzskaites un finanšu resursi un noteikumi), kā arī attiecībā uz tās nodokļu shēmu.

(51)

Francijas iestādes uzskata, ka iepriekšminētie argumenti pierāda, ka:

(52)

Francijas iestādes secina, ka:

(53)

Tomēr, lai kliedētu visas Komisijas šaubas, Francijas iestādes ir norādījušas, ka gadījumā, ja Komisija piekritīs slēgt procedūru, pieņemot lēmumu par atbalsta neesību saskaņā ar iepriekš minētās procedūras regulas 7. panta 2. punktu, tās ir gatavas veikt šādus pasākumus:

(54)

Kā precizēts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 94.-96. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes ierosina precizēt 1980. gada 16. jūlija likuma interpretāciju, veicot grozījumus likuma piemērošanas dekrēta 3. panta 1. punkta 4. daļā (46). Tās uzskata, ka grozījumu mērķis ir kliedēt jebkādas šaubas par frāzes “y pourvoit” pielietojuma jomu prefektam piešķirto valsts pārstāvja vai uzraudzības iestādes pilnvaru organizācijā, jo tiem jāatbrīvo pašpārvaldes vai iestādes budžetā esošie resursi (47). Francijas iestādes uzskata, ka šis priekšlikums izslēdz iespēju, ka prefekts vai valsts pārstāvis paredzētās procedūras ietvaros varētu palielināt attiecīgās pašpārvaldes vai iestādes līdzekļus, izmantojot valsts dotāciju vai piešķirot publiskos līdzekļus.

(55)

Kā precizēts iepriekšminētā lēmuma C 56/2007 97.-100. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes apstrīd Komisijas nostāju (48), atbilstoši kurai valsts atbildību varētu piesaistīt, pamatojoties vienīgi uz publiskās organizācijas IFP maksātnespēju. Tomēr tās ir izteikušas priekšlikumu, kas balstīts uz pieņemtā riska izņēmumu (sal. Valsts Padomes nolēmu Sille (49) lietā un Meunier (50) lietā), un ierosina, līdzīgi kā tās bija rīkojušās Pasta lietā, oficiāli apstiprināt publiskās organizācijas IFP kreditoriem, ka uz prasījumiem nav attiecināma valsts garantija un uzņēmuma maksātnespējas gadījumā valstij nebūs pienākuma sniegt finansiālu atbalstu prasījumu atmaksai. Tālab iespējamās ieinteresētās personas, apzināti pakļaujot sevi riskam un pilnībā apzinoties tā iemeslu, nevarēs atsaukties uz tiesībām saņemt kompensāciju. Francijas iestādes kopā ar publisko organizāciju IFP apņemas katrai darbībai iekļaut finansējuma līgumā (visiem finansējuma instrumentiem, uz kuriem attiecas līgums) šādu norādi:

“ Emisijai/programmai/aizņēmumam netiek nodrošinātas nekādas tiešas vai netiešas valsts garantijas. Maksātnespējas gadījumā valsts nav atbildīga par IFP parādu atmaksāšanu.”

(56)

Kā precizēts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 101. apsvērumā, uz kuru Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes ņēma vērā arī Komisijas bažas, ko tā paudusi lēmuma par procedūras sākšanu 71. apsvērumā, kurā norādīts, ka, no vienas puses, pieņemamā riska izņēmums ir ar judikatūru ieviests noteikums, kurā ir iespējamas izmaiņas, un, no otras puses, tāda noteikuma pamatā ir sekundāro tiesību instrumenti, kurus konflikta gadījumā var atcelt, un, visbeidzot, Francijas iestāžu priekšlikumā nav aplūkoti visi gadījumi, jo parādsaistības var būt ne tikai finansiāla, bet arī komerciāla vai cita rakstura.

(57)

Kā precizēts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 102.-104. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, pēc tam, kad Francijas iestādes atgādināja principiāli pretējo viedokli saistībā ar Komisijas nostāju par to, ka valsts stingra atbildība nevar iestāties, pamatojoties tikai uz publiskās organizācijas IFP aktīvu nepietiekamību, tās sniedz papildu argumentus, lai kliedētu Komisijas šaubas:

(58)

Tomēr, kā precizēts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 106. apsvērumā, uz kuru Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes norāda, ka tās būtu gatavas papildināt priekšlikumu, iekļaujot norādi par garantijas neesību visos ar parādsaistībām saistītajos līgumos, lai varētu izvairīties no jebkāda riska, ka valsts stingra atbildība varētu iestāties, pamatojoties tikai uz publiskās organizācijas IFP maksātnespēju.

(59)

Turklāt, lai papildinātu piedāvāto noteikumu, Francijas iestādes izsaka Komisijai papildu priekšlikumu, kas līdzīgs tam, ko tās izvirzīja La Banque Postale dibināšanas laikā, apņemoties attiecībā uz publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumu (Axens, Beicip-Franlab, Prosernat) aizņēmumiem tirgos finansējuma līgumā (visiem finansējuma instrumentiem, uz kuriem attiecas līgums) rakstveidā iekļaut šādu norādi “atbilstoši Francijas tiesību aktiem (jo īpaši skaidras juridiskas atļaujas nepieciešamība katrai garantijai) attiecībā uz šo finansējuma darbību valsts nepiešķir ne tiešas, ne netiešas priekšrocības”.

(60)

Kā precizēts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 107.–110. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Francijas iestādes uzskata, ka abi iepriekš minētie precizēšanas pasākumi (sīkāk par tiem minēts 55. un 59. apsvērumā) sniegtu publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmumu kreditoriem lielāku skaidrību par to tiesībām, lai Franciju vairs neuzskatītu, kā Komisija to norādīja lēmuma par procedūras sākšanu 87. apsvērumā, par “atbildīgu par publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmumu kreditoru cerībām attiecībā uz garantijas esību”un ka tā tīši radījusi“juridiskā ziņā neskaidru situāciju”, kuras“rezultātā publiskajai organizācijai IFP tiek sniegtas priekšrocības un valstij var nākties atmaksāt publiskās organizācijas IFP parādus”.

(61)

Ar 2010. gada 16. jūlija un 2010. gada 26. novembra vēstulēm Francijas iestādes sniedza papildu apsvērumus, kas, pēc to domām, apstiprina valsts atbalsta neesību attiecībā uz publisko organizāciju IFP.

(62)

Iesākumā atgādinot par France Télécom lietu (51), tās 2010. gada 16. jūlija vēstulē uzsver, ka Eiropas Savienības tiesnesis atgādinājis Komisijas pienākumu pierādīt reālas priekšrocības, lai varētu konstatēt valsts atbalsta esību. Tās uzskata, ka konkrētajā gadījumā neierobežota garantija, kas, pēc Komisijas domām, izriet no publiskās organizācijas IFP statusa, patiesībā tai nesniedz nekādas tautsaimnieciskas priekšrocības. 2010. gada 26. novembra vēstulē Francijas iestādes precizē, ka tās uzskata, ka Komisijai ir pienākums pierādīt. Šajā sakarībā tās atgādina prasības, kas izvirzītas Eiropas Savienības judikatūrā attiecībā uz pierādījumiem un pamatojumiem, jo īpaši Vispārējās tiesas iepriekšminētajā spriedumā France Telecom lietā un Kopienu Tiesas spriedumā Krantz lietā (52) un nesenākā spriedumā Deutsche Post AG lietā (53). Francijas iestādes uzskata, ka Komisijas iesniegtā analīze šajā konkrētajā gadījumā “vairāk balstīta uz pieņēmumiem, nevis konkrētu analīzi”.

(63)

Turklāt, pēc Francijas iestāžu domām, Komisija uzskata, ka publiskajai organizācijai IFP priekšrocības ir trīs līmeņos: (i) tās attiecību līmenī ar banku un finanšu iestādēm, (ii) tās attiecību līmenī ar piegādātājiem un (iii) tās attiecību līmenī ar trešiem rūpnieciskajiem partneriem, kuri izmanto pētniecības pakalpojumus.

(64)

Attiecībā uz publiskās organizācijas IFP attiecībām ar banku un finanšu iestādēm Francijas iestādes uzskata, ka līdz šim publiskā organizācija IFP nav guvusi nekādas saimnieciskas priekšrocības no tās EPIC statusa. Tās Komisijai iesniedz informāciju, kas apliecina, ka i) ilgtermiņā publiskajai organizācijai IFP 2005., 2006. un 2007. gadā (54), kā arī 2008. un 2009. gadā nav bijis parādsaistību, ka ii) vidējā termiņā publiskā organizācija IFP, protams, ik gadu ar dažādām banku iestādēm vienojas par kredītlīnijas atvēršanu, par procentu likmēm, kas līdzvērtīgas tirgus likmēm, katrā ziņā tā nekad nav izmantojusi šīs kredītlīnijas un, ka visbeidzot, iii) īstermiņā attiecīgajā periodā publiskajai organizācijai IFP parādsaistību gandrīz nav vai nav vispār.

(65)

Saistībā ar attiecībām ar piegādātājiem Francijas iestādes uzskata, ka uz publisko organizāciju IFP kā līgumslēdzēju pusi attiecas publiskošanas un konkursa rīkošanas pienākums, kas noteikts 2005. gada 6. jūnija rīkojumā Nr. 2005-649 (55), un ka tādējādi tai nav nekādu priekšrocību. 2010. gada 26. novembra vēstulē Francijas iestādes atkārto šo analīzi un precizē, ka tas, ka attiecībā uz publiskās organizācijas IFP pasūtījumiem jāievēro konkursa procedūra atbilstīgi Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 31. marta Direktīvai 2004/18/EK par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (56), pēc šo iestāžu domām, ir pietiekama garantija, lai izvairītos no konkurences kropļošanas tirgū. Francija uzskata, ka, rīkojot piegādātāju konkursus, atbilstīgi tām saistībām, kuras izriet no Eiropas Savienības tiesību aktiem, publisko organizāciju IFP, ja nav nekādu īpašu pierādījumu, nevar apsūdzēt par to, ka tai piešķirtas nelikumīgas priekšrocības. Francijas iestādes uzsver, ka tieši valsts pasūtījuma efektivitātes dēļ tika atvieglota elektronisko iepirkuma sistēmu izmantošana atbilstīgi Direktīvas 2004/18/EK 13. apsvērumam, kurā norādīts, piemēram, ka “ar šo iepirkuma metodi līgumslēdzēja iestāde […] var panākt pretendentu loka paplašināšanos […] un tādējādi nodrošināt optimālu valsts līdzekļu izmantojumu vispārīgā konkurencē.” Šajā sakarībā tās min Komisijas ziņojumu (57), kurā ir secinājums par to, ka regulējumam valsts iepirkuma jomā ir pozitīva ietekme cenu samazināšanas aspektā; šis cenu samazinājums tiek minēts kā “sociālais labums”, ko sniedz taisnīgāka pretendentu konkurence. Tāpēc, “piedēvējot” šos ietaupījumus publiskās organizācijas IFP EPIC statusam, Komisijas viedoklis nesakrīt ar direktīvas garu, kurā atlases procedūras tiek vērtētas kā galvenais labākas konkurences līdzeklis, kura rezultātā samazinās valsts pasūtījuma izmaksas.

(66)

Visbeidzot, saistībā ar publiskās organizācijas IFP attiecībām ar tās klientiem Francija precizē, ka attiecīgās darbības līgumpētniecības jomā attiecas uz pakalpojumiem, kurus publiskā organizācija IFP sniedz klientam pēc viņa, trešās personas vai meitasuzņēmuma lūguma jautājumā, kas ietilpst publiskās organizācijas IFP uzdevumu lokā, tie nav publiskās organizācijas IFP stratēģiskajās interesēs attiecībā uz rezultātu īpašumu, šie pētījumi bagātina publiskās organizācijas zināšanas un kompetences publiskās pētniecības un attīstības programmu īstenošanā, ko tā veic, tie neattiecas uz meitasuzņēmumu ekskluzīvu darbības jomu. Francijas iestādes atzīmē, ka, lai klientiem sniegtu pakalpojumus pētījumu jomā, nepieciešams īpašs aprīkojums un kompetence.

(67)

Šajā sakarībā Francija uzsver, ka, pat ja publiskā organizācija IFP gūtu labumu no EPIC statusa, lai veiktu savu saimniecisko darbību, šīs priekšrocības nekādā materiālā veidā neietekmētu tirgu. Jo īpaši tās nevarētu kropļot konkurenci, ne arī iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm. Francijas iestādes tomēr atzīst, ka laikposmā no publiskās organizācijas IFP statusa maiņas (tā notika 2006. gada jūlijā) publiskā organizācija IFP varētu eventuāli būt saņēmusi izmaksu atvieglojumus, jo tā nav parakstījusi saistību izpildes garantiju, kas, pamatojoties uz banku un apdrošināšanas sabiedrību parasti pieprasītajām summām šāda veida pakalpojumu sniegšanai, tomēr ir neliela summa. Francijas iestādes secina, ka tāda ietekme nav priekšrocība, kas liek apšaubīt valsts atbalsta esību attiecībā uz publisko organizāciju IFP.

(68)

Ar 2008. gada 28. novembra vēstuli sabiedrība UOP Limited pirms dažu vispārēju piezīmju formulēšanas un pirms norādīt, ka tā uzskata, ka struktūra, ko tā dēvē par “IFP/Axens”, saņem valsts atbalstu, tā pamato interesi rīkoties kā procedūrā ieinteresētajai trešai personai (58):

(69)

UOP Limited uzskata, ka Francijas iestāžu arguments, atbilstoši kuram Axens tāpat kā citi IFP meitasuzņēmumi ir atsevišķas saimnieciskas struktūras, nav pieņemams. Komisija pareizi uzskata, ka (i) 100 % sabiedrības Axens kapitāla daļu pieder publiskajai organizācijai IFP; (ii) publiskās organizācijas IFP pētniecības un attīstības programmas īstenošana, ko veic Axens, atspoguļo valsts noteiktās stratēģiskās prioritātes; (iii) publiskās organizācijas IFO atbildīgie darbinieki piedaloties Axens pārvaldē; (iv) Axens izmantojot ekskluzīvu līgumu ar publisko organizāciju IFP, kas ir būtiski meitasuzņēmuma saimnieciskajā darbībā; un (v) jo īpaši pastāvot nolīgums, ar ko paredz priekšrocības pirmajā izmantošanā un darbinieku izmantošanā.

(70)

Bez tiem elementiem, kuri norādīti iepriekšējā apsvērumā, sabiedrība UOP Limited piebilst, ka tēls, kādu IFP un Axens rada par savām attiecībām, tāpat kā tirgū pastāvošais priekšstats par šīm attiecībām arī ir svarīgi faktori:

(71)

Sabiedrība UOP Limited norāda, ka tas, ka Axens piegādātāji un klienti uzskata, ka tā rīcībā ir neierobežoti valsts līdzekļi, lai finansētu savu darbību, tam piešķir nozīmīgas priekšrocības tirgū. Lai arī runa ir tikai par priekšstatu tirgū, ņemot vērā pasaules ekonomikas kontekstu ekonomikas krīzes laikā, šā elementa nozīme pieaugs.

(72)

Attiecībā uz klientiem struktūras IFP/Axens sniegtajām garantijām ir īpaša nozīme tirgū, kur klienti, pirms izvēlēties noteiktu tehnoloģiju, ņem vērā ilgtermiņa tautsaimniecības apsvērumus. Kā piemēru minot “aromātvielu grupas”, sabiedrība UOP Limited pēc būtības paskaidro, ka pirms šādu tehnoloģiju ieviešanas klientiem ir lielas summas jāiegulda koncepcijā, ražošanas infrastruktūras veidošanā, kam nepieciešami darbi vairāku gadu garumā. Šo rūpniecības grupu panākumi saistīti ar izmantoto tehnoloģiju veiktspējas līmeni, to klientu prasība galvenokārt ir, lai metožu pārdevēji sniegtu garantijas (60). Ja prasītais līmenis nav sasniegts, viņi nešaubīgi izraisīs cesionāra atbildības iestāšanos un prasīs stingru saistību ievērošanu attiecībā uz atjaunošanu. Cesionāra maksātspēja ilgtermiņā tāpēc būs svarīgs elements, pircējiem veicot izvēli, ne vien attiecībā uz līgumsaistību ievērošanu, bet arī attiecībā uz iespējām pētniecības un attīstības jomā, kas ir garantija turpmākiem uzlabojumiem pašreizējā procesā. Struktūrai IFP/Axens, kuru tirgus uzskata par atkarīgu no valsts, tādējādi būs priekšrocības salīdzinājumā ar konkurentiem, jo pircējiem nebūs pamata šaubīties par tā izdzīvošanu ilgtermiņā.

(73)

Sabiedrība UOP Limited attiecībā uz piegādātājiem uzskata, ka salīdzinājumā ar konkurentiem struktūrai IFP/Axens var tikt piešķirti preferenciāli noteikumi; šajā sakarībā tā atsaucas uz IFP un Axens noslēgtajiem līgumiem, kas minēti lēmumā par procedūras sākšanu.

(74)

Attiecībā uz finanšu tirgiem sabiedrība UOP Limited uzskata, ka struktūrai IFP/Axens ir preferenciāli noteikumi un procentu likmes kapitāla tirgos, ņemot vērā valsts kā garanta pēdējā instancē lomu. Turklāt finanšu krīzes kontekstā valsts klātbūtne un drošums, ko tā rada ieguldītājos, ļauj piesaistīt privātu kapitālu finanšu trūkuma situācijā. Konkurējošie uzņēmumi nevar piekļūt līdzvērtīgam finansējumam vai arī to var iegūt ar ne tik saimnieciski labvēlīgiem nosacījumiem. Sabiedrība UOP Limited uzskata, ka ekonomikas un finanšu krīzes ietekmē pasākums vēl vairāk izkropļo konkurenci.

(75)

Sabiedrība UOP Limited2009. gada 23. janvāra vēstulē atsaucas uz iepriekšējiem apsvērumiem, kā arī uz tiem, kurus tā nosūtīja par procedūru saistībā ar iepriekšminēto Lēmumu C 51/2005. Tā uzskata, ka šī informācija sniegs pietiekami daudz elementu, kas pierāda, cik svarīga ir darījumu partneru maksātspēja attiecīgajā tehnoloģiju licenču tirgū. Tā atkārto argumentu, atbilstoši kuram struktūras IFP/Axens klienti uzskatītu, ka viņiem ir komerciālas attiecības ar valsts struktūru, kuras ilgtermiņa dzīvotspēja nerada nekādu risku. Visbeidzot, sabiedrība UOP Limited aicina Komisiju izpētīt nolīgumus, ko Axens noslēdzis ar saviem klientiem, norādot, ka tā ir pārliecināta, ka tajos nav neviena nosacījuma, kas ierobežotu atbildību Axens līmenī.

(76)

Francijas iestādes 2009. gada 22. jūnija vēstulē pauda viedokli par to, ka sabiedrības UOP Limited apsvērumi “balstīti uz kļūdainiem vai pat pilnīgi nepareiziem apgalvojumiem, un katrā gadījumā to pamatojumam nav nekādu elementu, kas varētu pierādīt valsts atbalsta pastāvēšanu attiecībā uz publisko organizāciju IFP vai Axens.”

(77)

Būtībā Francijas iestādes noliedz apgalvojumu atbilstību, saskaņā ar kuriem IFP/Axens tirgū tiek uztverta kā publiska struktūra, kurai ir priekšrocības attiecībā uz klientiem, piegādātājiem un finanšu tirgiem, un noliedz informāciju, saskaņā ar kuru struktūra IFP/Axens būtu valsts struktūra, kurai nav nekādu bažu par ilgtermiņa dzīvotspēju.

(78)

Francijas iestādes sniedz divus argumentus:

(79)

Francijas iestādes pretēji tam, ko apgalvo sabiedrība UOP Limited, uzskata, ka struktūras IFP/Axens piegādātāji un klienti neuzskata šo uzņēmumu par valsts struktūru, kuras rīcībā ir neierobežoti resursi.

(80)

Pirmkārt, Francijas iestādes norāda uz juridisko analīzi, ko tās iesniedza Komisijā, kā arī uz to iepriekšējiem apsvērumiem, kas, pēc to domām, pierāda, ka publiskās organizācijas IFP EPIC statuss nav pamats, lai tā saņemtu jebkādas valsts garantijas.

(81)

Otrkārt, Francijas iestādes atzīmē, ka sabiedrība UOP Limited atsaucas uz “šķietamu ticību tam, ka IFP/Axens ir neierobežotas valsts garantijas”, kuras nav paredzētas tiesību aktos un kuras vienas pašas nav pamats valsts atbalsta pastāvēšanai.

(82)

Treškārt, pat ja pieņem, ka publiskajai organizācijai IFP ir piešķirtas valsts garantijas, ko Francijas iestādes apstrīd, ir kļūdaini uzskatīt, ka šādas garantijas tiek mehāniski attiecinātas arī uz publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumiem, pamatojot ar to, ka šī organizācija un tās meitasuzņēmumi ir viena saimnieciska grupa konkurences tiesību nozīmē. Patiešām, Francija uzskata, ka publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumi un jo īpaši Axens kā privāttiesību struktūras, uz kurām attiecas uzņēmējdarbības tiesības, nesaņem šādas garantijas, jo meitasuzņēmumu autonomijas princips ir pretrunā jo īpaši sabiedrības UOP Limited piedāvātajai teorijai par garantiju “automātisku paplašināšanu” grupas ietvaros. Grupas jēdziens, kam var būt nozīme konkurences tiesībās, nav atzīts uzņēmējdarbības tiesībās, un uz garantiju piešķiršanu grupai attiecas stingri nosacījumi pēc formas un pēc būtības. Tas jo īpaši attiecas uz publisko organizāciju IFP, kuras valde saskaņā ar tās statūtu 7. pantu paredzējusi valdes atļauju. Turklāt Francijas iestādes uzskata, ka Komisija jau pieņēmusi zināšanai šo punktu, jo tā ir atzinusi, ka “la Banque Postale juridiskais statuss (privāttiesību juridiska persona) ir pats par sevi pietiekams, lai izslēgtu jebkādu neierobežotu garantiju pastāvēšanu la Banque Postale līmenī (61)”.

(83)

Francijas iestādes uzskata, ka argumentam, ko izvirzīja sabiedrība UOP Limited, atbalstoši kuram tirgū valda uzskats, ka struktūra IFP/Axens ir valsts struktūra, kurai ir neierobežoti resursi un kurai ir priekšrocības attiecībā uz klientiem, piegādātājiem, kā arī aizdevējiem, nav “nekāda nopietna pamata” un turklāt to “fakti neapstrīdami apgāž”.

(84)

Francijas iestādes iesniedza Axens Juridisko lietu un līgumu direkcijas (AJA) dienesta paziņojumu “Axens drošības juridiskie principi” (62), kuros precizētas publiskās organizācijas IFP un Axens attiecības. Šīs attiecības skaidri regulē vispārējais noteikums, atbilstīgi kuram Axens nekādu iemeslu dēļ nelūdz mātesuzņēmuma garantijas. Francijas iestādes precizēja, ka nekādas atkāpes attiecībā uz šo noteikumu par garantiju neesamību nav iespējamas. Šis princips šajā dokumentā in extenso tiek minēts šādi: “IFP negarantē ne Axens darbību, ne bezdarbību”. Francijas iestādes precizēja, ka šis noteikums tiek piemērots visiem līgumiem vai projektiem, ko Axens varētu noslēgt vai īstenot ar saviem klientiem, piegādātājiem vai finanšu tirgos.

(85)

Francija uzskata, ka sabiedrība UOP Limited bez jebkāda pamatojuma izvirza tēzi par valsts garantiju nozīmi attiecībā uz Axens finanšu situāciju ilgtermiņā, jo īpaši attiecībā uz līgumu garantijām un uzturēšanas saistībām, kas parasti paredzētas licenču līgumos (63), tāpat tā arī nepamato iemeslus, kāpēc tā ir “pārliecināta, ka Komisija neatradīs nevienu punktu, kurā attiecībā uz Axens būtu ierobežota atbildība”.

(86)

Attiecībā uz šiem punktiem Francijas iestādes precizēja, ka noteikums, kurš aprakstīts 84. apsvērumā (atbilstīgi kuram meitasuzņēmums no mātesuzņēmuma neprasa garantijas), attiecas arī uz visām garantijām, kuras Axens varētu apspriest vai noslēgt ar klientu. Francijas iestādes savu argumentu ilustrēja ar piemēru par “aromātvielu grupām”, ko sabiedrība UOP Limited minēja savās piezīmēs. Francijas iestādes precizēja, ka parasti Axens izvēlas ierobežot savu atbildību līdz samaksas daļai […] (*). Šī garantiju ierobežošanas politika, kas ir viens no Axens juridiskās drošības principiem, tādējādi ir ļoti atšķirīga no tā, kā rīkojas citi uzņēmumi, kuri darbojas šajā jomā, kuri atbilstoši Francijas iestāžu viedoklim parasti dažos gadījumos piešķir neierobežotas garantijas.

(87)

Visbeidzot, Francijas iestādes atgādina, ka saistībās attiecībā uz uzturēšanu/remontu, kas piemērojamas katastrofas gadījumā, netiek izmantots publiskās organizācijas IFP finanšu nodrošinājums:

(88)

Francijas iestādes no tā secina, ka sabiedrības UOP Limited apgalvojumi par šķietamu priekšrocību esību, ko Axens iegūst tehnoloģiju licenču tirgū, ir kļūdaini, jo īpaši tāpēc, ka Axens nemitīgi īsteno tās klientiem piešķirto atbildības garantiju ierobežošanas politiku.

(89)

Francijas iestādes 2009. gada 8. septembra vēstulē precizēja, ka atbildības ierobežošana attiecībā uz klientiem ir paredzēta gan kopējā licences līgumā (64), gan produktu licenču līgumā (65), kas noslēgti starp publisko organizāciju IFP un Axens un kas stājās spēkā 2001. gada 1. janvārī. Šajos divos līgumos paredzēts, ka, ja Axens var pierādīt, ka tā bankrotu izraisīja publiskās organizācijas IFP sniegtie pakalpojumi, tās finansiālā atbildība tiks noteikta publiskās organizācijas IFP reāli saņemto summu procentu (66) robežās proporcionāli tai pārdošanas darbībai, par kuru saņemta sūdzība (produktu licence), un proporcionāli vienībai – apakšlicences objektam – vai pārdošanas darbībai, kas veikta saistībā ar apakšlicenci, kura izraisīja sūdzību (kopējā licence). Citiem vārdiem, publiskās organizācijas IFP atbildība nekad nedrīkst pārsniegt 100 % no iekasētās summas. Turklāt kopējā licencē paredzēts, ka Axens rīkojas ar finanšu garantijām, kas nodotas licences saņēmējiem attiecībā uz metodes tehnoloģiju veiktspēju. Tādējādi publiskā organizācija IFP neatbild par tehniskajām garantijām, ko Axens nodevis saviem klientiem.

(90)

Turklāt jāprecizē, ka licenču līgumos, kas noslēgti starp Axens un tā klientiem, paredzēts, ka simetriski Axens finansiālā atbildība parasti tiek noteikta […] (*) % robežās no ieņēmumiem par licenci, kas iemaksāti par katru vienību, par kuru saņemta sūdzība. Publiskās organizācijas IFP atbildība ir pilnīgi neatkarīga no Axens atbildības, ja komerciālu iemeslu dēļ Axens klientam izsniegtā garantija izrādās lielāka par to, ko piešķīrusi publiskā organizācija IFP. Šis princips tiek piemērots visām licencēm, ko publiskā organizācija IFP izsniegs trešām personām, kas nav tās meitasuzņēmumi.

(91)

Visbeidzot, Francijas iestādes piebilda, ka publiskās organizācijas IFP princips ir ierobežot savu atbildību attiecībā uz klientiem (meitasuzņēmumi vai tādi, kas neietilpst grupā), kad tā sniedz pakalpojumus to vārdā (pētījumi, pasūtījuma izpēte, pārbaudes utt.). Atbildība, kuru pieļauj publiskā organizācija IFP, ir saistības koriģēt veiktos darbus, turpretī finanšu aspektā princips ir ierobežot atbildību […] (*) % robežās no reāli saņemtās samaksas, kuras maksimālā summa eventuāli var sasniegt […] (*) % katrā atsevišķā gadījumā. Ja klients uzskata, ka publiskās organizācijas IFP veiktais darbs ir slikts, tas nekādā gadījumā nevar uzlikt par pienākumu darbu nebeidzami pārtaisīt.

(92)

Francijas iestādes noliedz jebkādu sabiedrības UOP Limited apgalvojuma atbilstību, saistībā ar kuru šķietamā pārliecība, ka tas, ka Axens labā pastāv neierobežoti finanšu resursi, tai piešķir preferenciālus noteikumus gan no piegādātāju, gan finanšu tirgu puses. Francija uzskata, ka sabiedrība UOP Limited nav sniegusi nekādus pierādījumus, lai pamatotu šo apgalvojumu.

(93)

Francijas iestādes uzskata, ka noteikums, kas aprakstīts 84. apsvērumā, atbilstoši kuram meitasuzņēmums mātesuzņēmumam nepieprasa nekādas garantijas, ir pietiekams, lai sabiedrības UOP Limited izteikto pieņēmumu uzskatītu par nederīgu.

(94)

Turklāt attiecībā uz Axens, tieši tāpat kā Beicip-Franlab un Prosernat, aizņēmuma noteikumiem finanšu tirgos Francijas iestādes atgādina, ka tās gatavojas Komisijai izteikt apņemšanos rakstveidā katrā finansējuma līgumā attiecībā uz katru darbību minēt, ka “atbilstoši Francijas tiesību aktiem (jo īpaši nepieciešamībai, lai attiecībā uz katru garantiju būtu nepārprotama atļauja tiesību aktos) šai finansēšanas darbībai netiek sniegtas nekādas – ne tiešas, ne netiešas – valsts garantijas (67)”.

(95)

LESD 107. panta 1. punktā noteikts: “Ja vien Līgumi neparedz ko citu, ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(96)

Šajā konkrētajā gadījumā, lai noteiktu valsts atbalsta esību, vispirms jāpārbauda, vai tas, ka Francija 2006. gada 7. jūlijā piešķīrusi publiskajai organizācijai IFP EPIC statusu, tai dara pieejamus valsts resursus (7.1.1.), lai piešķirtu neierobežotas valsts garantijas saimnieciskajai darbībai (7.1.2.). Valsts garantiju nodrošinājuma segums un nodrošināto darbību raksturs ļaus noteikt šī lēmuma darbības jomu (7.1.3.), pēc tam būs jāpārbauda, vai attiecīgais pasākums IFP grupai piešķir selektīvas priekšrocības (7.1.4.), kas var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm (7.1.5.).

(97)

Ņemot vērā īpašo saimnieciskās grupas struktūru konkurences tiesību nozīmē, jāņem vērā iespējamā valsts neierobežotās garantijas ietekme uz visām IFP grupas struktūrām, kas izriet no publiskās organizācijas IFP EPIC statusa; proti, uz pašu publisko organizāciju un tās meitasuzņēmumiem; tas veicams divos posmos:

(98)

Iepriekšminētajā Lēmumā C 56/2007 Komisija secināja (68), ka specifiskās iezīmes, kas ir cieši saistītas ar La Poste kā publiskās iestādes statusu (69), jo īpaši garantijas individuālo prasījumu atlīdzināšanai un La Poste esības un/vai pienākumu uzturēšanai, nozīmē, ka valstij ir pēdējās instances garantijas devēja loma attiecībā uz publiskas iestādes saimniecisko darbību.

(99)

Šajā konkrētajā gadījumā Komisija uzskata, ka argumenti, kuri izmantoti iepriekšminētajā Lēmumā C 56/2007, galvenokārt ir transponējami uz publiskās organizācijas IFP EPIC statusu un ka tai ir īpaša juridiska situācija gan attiecībā uz prasījumu atmaksu, gan arī uz tās esības uzturēšanu maksātnespējas gadījumā. Šīs analīzes vajadzībām Komisija atsauksies uz argumentiem, kas norādīti iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 4.1. daļā (“Atbalsta esība”).

(100)

Pirms pierādīt, ka gadījumā, ja publiskā organizācija IFP vairs nevarēs veikt maksājumus, tās kreditori varēs izmantot labvēlīgāku procedūru nekā to uzņēmumu kreditori, uz kuriem attiecas vispārējās tiesības, vispirms jāpārbauda, vai Francijas iestāžu arguments, atbilstīgi kuram šādu valsts garantiju EPIC labā izslēdz tiesību akti vai judikatūra (a).

(101)

Pretēji tam, ko apgalvo Francijas iestādes, Komisija var secināt, ka Francijas tiesību akti pieļauj netiešu garantiju esību un konkrēti – valsts garantijas -, kuras izriet no publiskas iestādes statusa. Komisija noraida Francijas iestāžu argumentus šādu iemeslu dēļ.

(102)

Pirmkārt, Komisija mutatis mutandis atsaucas uz iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 120. un 121. apsvērumu, kad Francijas iestādes apgalvo, ka nevienā tiesību aktā vai lēmumā nav noteikts princips, saskaņā ar kuru valstij būtu jāgarantē EPIC parādi. Komisija gluži otrādi uzskata, ka, kaut arī nav tiesību akta vai lēmuma, kurā būtu apstiprināta vai izslēgta tieša valsts garantija par labu EPIC, tas neizslēdz netiešas garantijas iespējamību.

(103)

Otrkārt, Komisija mutatis mutandis atsaucas uz iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 122.–124. apsvērumu, kad Francijas iestādes apgalvo, ka ir formulēta judikatūra par garantiju neesību, īpaši spriedumā par Société de l'hôtel d'Albe (70) un spriedumos par Campoloro (71). Pirmajā lietā, kā Komisijas eksperts uzsvēra Pasta lietā, spriedums par Société de l'hôtel d'Albe neattiecas uz tādu situāciju, kurā būtu pamats izmantot garantijas (72). Attiecībā uz otro lietu (73) Komisija gluži pretēji uzskata, ka valsts atbildības režīmam publisko iestāžu parādu piedziņas īstenošanā piemīt visas garantijas mehānisma iezīmes.

(104)

Treškārt, Komisija uzskata, ka Francijas iestāžu izvirzītais arguments Pasta lietā, atbilstīgi kuram uz parādsaistībām, kuras EPIC uzņēmusies kopš LOLF stāšanās spēkā 2005. gada 1. janvārī, nav attiecināma netieša garantija, nav pieņemams:

(105)

Ceturtkārt, Komisija noraida Francijas iestāžu argumentu, atbilstoši kuram, ja pastāv valsts garantija EPIC labā, jebkuras jaunas EPIC izveidei (tostarp arī mainot statusu) nepieciešama garantijas pasākumu ieviešana, lai aizsargātu kreditoru tiesības, kuras radušās pirms šīm izmaiņām, kā arī tā kontrapozīciju (modus tollens), atbilstoši kurai, ja šāds mehānisms nekad nav izveidots (77), nav nekādu garantiju publiskās organizācijas IFP labā:

(106)

Visbeidzot, Komisija atsaucas uz šā lēmuma daļu par valsts atbildības iestāšanos, kā arī uz iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 4.1.1. A sadaļas b) apakšpunkta 3. daļu attiecībā uz Labetoulle rakstu, kuru citē Francijas iestādes (79), kā arī uz judikatūras analīzi Campoloro lietā (80).

(107)

Pretēji tam, ko izvirza Francijas iestādes, ka tāda garantija tiesību aktos ir izslēgta, Komisija norāda, ka tādas netiešās garantijas pastāvēšanu, kas saistīta ar publiskās iestādes statusu, apstiprina Valsts Padomes 1995. gada paziņojums Crédit Lyonnais lietā, kas iedibina valsts netiešās garantijas pastāvēšanu, kas pamatota vienīgi ar struktūras publiskās iestādes raksturu (81).

(108)

Kā paskaidrots iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 142.–145. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā nepiekrīt Francijas iestāžu sniegtajai interpretācijai, atbilstīgi kurai šis Valsts Padomes atzinums nebūtu attiecināms uz publisko organizāciju IFP. Tā jo īpaši atzīmē, ka šajā atzinumā nav minēts ne publiskā grāmatveža uzdevums, ne tā esība vai neesamība publiskā iestādē. Turklāt Francijas iestādes nepaskaidro, kāpēc tās uzskata, ka šis atzinums ir piemērojams tikai publiskām iestādēm ar publisku grāmatvedi. Komisija noraida arī Francijas iestāžu argumentus, atbilstoši kuriem atzinums nav piemērojams, jo tas ir izstrādāts pirms LOLF un ir pretrunā turpmākai Valsts Padomes judikatūrai, tā kā Komisija 104. apsvērumā, kā arī iepriekšminētajā Lēmumā C 56/2007 norādīja, ka LOLF nav šķērslis valsts netiešas garantijas pastāvēšanai par labu publiskajai organizācijai IFP.

(109)

Visbeidzot, kā norādīts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 146. un 147. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā ņem vērā Ekonomikas, finanšu un rūpniecības ministra 2003. gada 22. jūlija paziņojumu “Pārskats par valsts piešķirto netiešo un tiešo garantiju noteikumiem”, kurā ir apstiprinājums par netiešo garantiju pastāvēšanu, kuras izriet no administratīva vai normatīva akta, “kas nosaka un ietver finanšu sekas valstij”. Minētais paziņojums pierāda, ka valsts garantija var izrietēt no ļoti dažādiem juridiskajiem aktiem (82), un atgādina par to, ka publiskas iestādes izveide ietver netiešu valsts garantiju par labu minētās iestādes kreditoriem (83).

(110)

Līdzīgi tam, kas norādīts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 4.1.1.A sadaļas b) apakšpunktā, uz kuru Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā turpmāk nodomājusi pierādīt, ka gadījumā, kad publiskā organizācija IFP nespēj atmaksāt parādus, tās kreditori būs labvēlīgākā situācijā nekā tāda uzņēmuma kreditori, uz kuru attiecas komerctiesības.

(111)

Pirmkārt, attiecībā uz publiskām iestādēm nepastāv tradicionālie ierobežojumi, kas kavē prasījumu atmaksu struktūrai, kurai piemērojamas privāttiesības. Pamatojoties uz iepriekšminētā Lēmuma 56/2007 150.-154. apsvērumā detalizētāk izklāstītiem argumentiem, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, Komisija attiecībā uz šo pirmo punktu secina, ka:

(112)

Otrkārt, to publisko iestāžu parādu atmaksāšana saistībā ar tiesas spriedumu, ar 1980. gada 16. jūlija likumu (un ar dažādiem piemērošanas aktiem (84) noteiktā procedūra 113.-117. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ ir labvēlīgāka publiskās organizācijas IFP kreditoriem nekā vispārējo tiesību tiesvedība, ciktāl tās rezultātā netiek dzēstas publiskās organizācijas IFP parādsaistības.

(113)

Atbilstoši analīzei, kas veikta iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 157.-161. apsvērumā, uz ko Komisija atsaucas mutatis mutandis, Komisija vispirms atzīmē, ka 1980. gada likumā (85) un tā piemērošanas pasākumos (86) ir paredzēts, ka valsts ir kompetentā iestāde attiecībā uz publisko iestāžu parādu piedziņu un tie piešķir valstij būtiskas priekšrocības - administratīvā kārtā izdotu rīkojumu un pietiekamu līdzekļu nodrošināšanu.

(114)

Līdzīgi viedokļiem, kas izklāstīti Lēmuma C 56/2007 162.-168. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā uzskata, ka īpašā procedūra, kas noteikta ar 1980. gada likumu un tā piemērošanas aktiem, ir tikai prasījumu piedziņas, nevis likvidācijas procedūra, tās piemērošanas noslēgumā prasījums netiek atcelts, savukārt vispārējos tiesību aktos paredzētās likvidācijas procedūras piemērošanas rezultātā pieņemtais lēmums par slēgšanu aktīvu nepietiekamības dēļ bez soda piemērošanas ietver aizliegumu kreditoriem iesniegt jaunas prasības. Komisija arī atzīmē, ka 1980. gada likums un tā piemērošanas akti, paredzot rīkojuma atlikšanu un nevienā brīdī neparedzot maksātnespējas situāciju, rosina kreditorus uzskatīt, ka vienmēr būs paredzēti un pieejami publiskas struktūras prasījuma atmaksai nepieciešamie līdzekļi. Šie divi elementi tai ļauj secināt, ka līdzekļu nepietiekamības situācijā attiecīgā gadījumā tos nodrošinās valsts vai ka tai ir tikai pagaidu raksturs. Savukārt nevienā likvidācijas procedūrā nav paredzēta iespēja, kad par maksātnespējīgas personas parādiem atbildību uzņemas trešā persona, izņemot, protams, gadījumu, ja runa ir par garantijas devēju.

(115)

Atbilstoši iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 170.-180. apsvērumā veiktajai analīzei, uz kuru Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā uzskata, ka Francijas tiesību akti atļauj, pat iedrošina valsti piešķirt dotācijas publiskām iestādēm, nevis izmantot tradicionālos bankas aizdevumus gadījumā, ja izveidojusies līdzekļu nepietiekamība; minētās dotācijas var pildīt 1980. gada 16. jūlija likumā paredzēto “papildu līdzekļu” funkciju. Tā arī uzskata, ka kreditoriem ir zināms šo aktu saturs, tāpēc tiem ir pamats uzskatīt, ka uzraudzības iestāde varēs atrast nepieciešamos līdzekļus to prasījuma atmaksai. Tāpēc Komisija uzskata, ka maz ticama ir tāda situācija, kurā kreditoram neizdotos panākt prasījuma atmaksu, piemērojot 1980. gada 16. jūlija likumā paredzētās procedūras.

(116)

Tomēr pretēji tam, ko Komisija iepriekšminētajā Lēmumā C 56/2007 secināja attiecībā uz La Poste, tā norāda, ka attiecīgajā gadījumā publiskās organizācijas IFP izmantojamie pašu resursi ir diezgan ievērojami, jo kā 44. apsvērumā paskaidroja Francijas iestādes, pieejamie resursi un ieguldījumi (150,3 miljoni euro) 2007. gada beigās bija aptuveni piecas reizes lielāki nekā aizņēmumi un finanšu parādi (25,2 miljoni euro). Komisija atzīst, ka pašreizējā finanšu situācijā vismaz tuvākajā nākotnē ir maz ticams, ka pašu resursu trūkums varētu radīt publiskajai organizācijai IFP tādus apstākļus, ka tā nespēj atmaksāt savus parādus un tai būtu nepieciešama valsts intervence.

(117)

Kaut arī pašlaik maz ticama, šāda publiskās organizācijas IFP aktīvu nepietiekamības situācija ilgākā termiņā nav tik neiespējama. Šādos apstākļos nespēja iesaistīt līdzekļus, izmantojot īpašuma nodošanu, varētu izraisīt citu garantijas mehānismu izmantošanas nepieciešamību (avansi, valsts atbildības iesaistīšana utt.). Turklāt tas, ka likumdevējs nosaka īpašuma aizsardzības režīmu, varētu izraisīt strīdu par valsts stingru atbildību publiskās organizācijasIFP iespējamas maksātnespējas gadījumā (87). Šajā jautājumā Komisija ņem vērā Francijas iestāžu argumentu (88), atbilstīgi kuram, ja valsts uzskatīs, ka aktīvi, kas pieder publiskai iestādei, ir “nepieciešami” sabiedriskā pakalpojuma pienākuma veikšanai, un tāpēc iebildīs pret to nodošanu, tos tomēr nevar uzskatīt par kompensāciju, izmantojot garantijas mehānismu. Tā tomēr norāda, ka Francijas iestādes ir atzinušas (pat ja iebilst, ka tas varētu radīt priekšrocības publiskajai organizācijai IFP), ka valsts pārstāvim ir jāievēro sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības prasība 1980. gada 16. jūlija likumā noteiktās procedūras (89) izpildes laikā. Komisija uzskata, ka šāda valsts varas izvēle – neveikt aktīvu nodošanu, atsaucoties uz sabiedriskā pakalpojuma saglabāšanas pienākumu –, varētu nozīmēt valsts stingru atbildību par publisko pienākumu vienlīdzības principa neievērošanu.

(118)

Treškārt, to iemeslu dēļ, kuri jau izklāstīti iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 185.–226. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā uzskata, ka maz ticamā gadījumā, ja 1980. gada likumā noteiktā procedūra kreditoram liegtu iespēju saņemt atlīdzību, tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kas kreditoram būtu pieejami, lai uzliktu atbildību valstij, piemīt garantijas mehānisma iezīmes.

(119)

Lai gan Francijas iestādes uzskata, ka valsts atbildība principā nevar iestāties neatkarīgi no tā, vai tā ir, vai nav stingra atbildība (90), tās tomēr atzīst, ka gadījumā, ja būtu jāievēro sabiedrisko pakalpojumu nepārtrauktības prasība un valsts pārstāvim tā būtu jāievēro, izpildot 1980. gada likumā noteikto procedūru, pastāvētu iespēja, ka tiesa kreditoram var piespriest atlīdzību. Tomēr šajā gadījumā Francijas iestādes uzskata, ka atlīdzība nozīmētu tikai to, ka kreditors nonāktu situācijā, kādā tas nonāktu vispārējo tiesību aktu piemērošanas gadījumā; tātad šāds risinājums kreditoram nerada nekādas priekšrocības. Šajā sakarībā Komisija norāda uz dažiem īpašiem īpašo tiesību punktiem, kas noteikti ar 1980. gada likumu: saskaņā ar vispārējiem tiesību aktiem likvidācijas gadījumā kreditori – katrā ziņā nenodrošinātie kreditori – principā neatgūst visu parāda summu. Turklāt likvidācijas procesā esoša uzņēmuma parādus visbiežāk neatmaksā trešās personas.

(120)

Francijas iestādes apstrīd arī, ka kreditoriem pieejamās atlīdzības iespējas, ņemot vērā atbildību, var pielīdzināt garantijas formai. Gluži pretēji, Komisija uzskata, ka valsts atbildības (stingras vai ne) iestāšanās, īstenojot 1980. gada 16. jūlija likumā paredzēto publisko personu parādu piedziņas procedūru, ir pielīdzināma garantijas mehānismam Eiropas Savienības tiesību aktu izpratnē, jo tā nodrošina kreditoriem prasījuma atmaksu, uzliekot valstij par pienākumu to atmaksāt publiskās organizācijas IFP maksātnespējas gadījumā. Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā “ECT”) judikatūra lietā Société de gestion du port de Campoloro et Société fermière de Campoloro c/Francija (91) (turpmāk tekstā “Campoloro lieta”) drīzāk atzīst automātiskas garantijas pastāvēšanu.

(121)

Visbeidzot, līdzīgi pierādījumam, kas izklāstīts iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 181.–184. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā uzskata, ka Francijas iestāžu priekšlikums veikt precizējumus 1980. gada likuma piemērošanas dekrētā ir nepietiekams, lai izslēgtu, ka līdzekļu piesaistīšana notiek ar publisku līdzekļu piešķiršanu.

(122)

Iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 204.–211. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, jau izklāstīto iemeslu dēļ tā turklāt uzskata, ka ECT spriedums Campoloro lietā uzskatāmi parāda, ka Francijas valsts atbildība šajā gadījumā izpaužas kā publisko iestāžu pasīvu netieša garantija un nav saistīta ar kaitējuma nosacījumu.

(123)

To iemeslu dēļ, kas jau norādīti iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 212.-220. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā uzskata, ka Francijas iestāžu izteiktie argumenti nevar atspēkot šo izklāstu. Ņemot vērā iepriekš norādīto, līdzīgi kā tā secinājusi attiecībā uz Pasta lietu iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 222. apsvērumā un lēmumā par procedūras sākšanu, Komisija secina, ka saskaņā ar Francijas pašreizējiem tiesību aktiem publiskās organizācijas IFP kreditors, kam nav izdevies panākt prasījuma atmaksu, pielietojot 1980. gada 16. jūlija likumā paredzētās procedūras, var saņemt visu atbilstošo neatmaksātā prasījuma summu, atsaucoties uz valsts kā pēdējās instances atbildību, pretēji tam, kas notiek, piemērojot vispārējos tiesību aktos paredzēto likvidācijas procedūru, kuras ietvaros kreditora atlīdzības apjomu nosaka pieejamo aktīvu vērtība. Secinot no iepriekš minētā, Komisija uzskata, ka valsts atbildība tiek uztverta kā garantija, Francijas tiesību aktos tai netiek piemēroti nekādi ierobežojumi un tā ir cieši saistīta ar parādā esošās struktūras publisko tiesību subjekta statusu.

(124)

Turklāt to iemeslu dēļ, kas jau norādīti iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 223.-226. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā ņem vērā Francijas priekšlikumu par attiecīgas klauzulas iekļaušanu visos publiskās organizācijas IFP līgumos, kas paredz parādsaistības, lai ierobežotu risku, ka valsts stingra atbildība varētu iestāties, pamatojoties tikai uz publiskās organizācijas IFP maksātnespēju. Komisija tomēr uzskata, ka šāds tiesiskais regulējums ir trausls un ka paliek šaubas par tā ilgstošumu, jo pieņemamā riska izņēmums ir judikatūrā iedibināts noteikums, kurš var mainīties. Tomēr Komisija uzskata, ka šāds priekšlikums ir nepietiekams, jo tas nav attiecināms uz visiem gadījumiem - tas neļauj izslēgt, ka valsts garantiju varētu izmantot attiecībā uz visu veidu atbildību (jo īpaši ārpuslīgumisku atbildību un kriminālatbildību). Turklāt līgumā nav iespējams attiecībā uz parādniekiem iepriekš paredzēt, ka valsts neatbild par publiskās organizācijas IFP parādiem, jo publiskā organizācija IFP var kļūt, piemēram, par trešās personas parādnieku, piemērojot dažādus juridiskus mehānismus, piemēram, ja tā pārņemtu citu struktūru (100) un tai būtu jāatmaksā šīs struktūras parādi trešām personām, kas nav uzreiz nosakāmas. Visbeidzot, attiecībā uz trešo personu izsniegtajiem individuālajiem prasījumiem Komisija uzskata, ka tikai vispārēji piemērojams akts, kurā norādīts, ka valsts nav publiskās organizācijas IFP garantijas devēja, un kurš piemērojams jebkurā situācijā un jebkura veida trešai personai un kurš varētu “atcelt” neierobežotu garantiju. Turklāt, pat ja Francijas priekšlikumi liegtu jebkādu iespēju publiskās organizācijas IFP kreditoram atsaukties uz valsts atbildību prasījuma atmaksai (Komisija uzskata, ka tas nav pierādīts), minētie priekšlikumi nesniedz skaidru informāciju par to, kas notiktu publiskās organizācijas IFP maksātnespējas gadījumā (101)

(125)

Ceturtkārt, pat ja publiskas iestādes kreditora prasījums netiek apmierināts, tas var atsaukties uz likumīgu kļūdu, ko tas pieļāvis parādsaistību noformēšanas laikā, attiecībā uz paļāvību par šo saistību izpildi.

(126)

Jau iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 227., 228. apsvērumā (1.-3. daļa) un 229. apsvērumā izklāstīto iemeslu dēļ, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā uzskata, ka šķietamības teorija (102) ļauj apstiprināt, ka publiskās organizācijas IFP kreditoriem ir pamats, pamatojoties uz vairākiem saskaņotiem rādītājiem, uzskatīt, ka tāda garantija skaidri pastāv (pat ja pieņem quod non, ka publiskās organizācijas IFP EPIC statuss nevar de iure tam nodrošināt Francijas valsts neierobežotas garantijas). Galvenie rādītāji, kas attiecināmi uz šķietamības teoriju, no vienas puses, saistīti ar to, ka dažādi tiesību akti (1980. gada likums un tā piemērošanas pasākumi) vai oficiāli dokumenti (budžeta dokumenti) ļauj kreditoram uzskatīt, ka valsts pārņems EPIC parādus naudas līdzekļu nepietiekamības gadījumā vai uzņemsies atbildību, no otras puses, tas, ka Francijas iestādes neieviesa skaidrību par tiesību stāvokli Campoloro lietas rezultātā un par Komisijas pirmajām sāktajām procedūrām par EPIC statusu vairo kreditoru ticību šādas garantijas esībai, un, visbeidzot, grūtības rada arī skaidru norāžu neesība par tādas situācijas ietekmi, kurā EPIC vairs nespēj veikt maksājumus.

(127)

Šajā konkrētajā gadījumā Komisija vēlas piebilst, ka līdz 2006. gada 7. jūlijam iespējamajiem publiskās organizācijas IFP kreditoriem bija līgumattiecības ar profesionālu iestādi tiesību akta - 1943. gada 17. novembra likuma Nr. 43-612 par profesionālo interešu pārvaldi - nozīmē, kas bija privāttiesību juridiska persona, attiecībā uz kuru viņiem nebija nekāda iemesla uzskatīt, ka uz to attiecināmas jebkādas valsts garantijas. Tāpēc šķietamības teorijas piemērošana attiecīgajā gadījumā nav atbilstoša attiecībā uz parādsaistībām, kas radušās pēc publiskās organizācijas IFP statusa maiņas.

(128)

Līdzīgi Komisijas eksperta secinājumiem Pasta lietā, Komisija secina, ka attiecībā uz parādsaistībām, kas noslēgtas pēc 2006. gada 7. jūlija, pat gadījumā, ja kreditors kļūdaini – kā to apgalvo Francijas iestādes – uzskatīs, ka valsts pienākums ir garantēt publisku iestāžu un jo īpaši publiskās organizācijas IFP parādus, tā kļūda, ņemot vērā iepriekšminētos elementus, būs leģitīma un attiecībā uz to varēs noteikt juridiskas sekas. Ja izņēmuma gadījumā kreditoram neizdotos panākt prasījuma atmaksu, kreditors tomēr varētu būt drošs, ka tā prasījums netiks atcelts.

(129)

To iemeslu dēļ, kas jau norādīti iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 230.–250. apsvērumā, uz kuriem Komisija atsaucas mutatis mutandis, tā uzskata, ka pat tad, ja pēc saprātīga laika posma un iepriekšējā sadaļā aprakstīto procedūru pielietošanas EPIC kreditoram nav izdevies panākt prasījuma atmaksu, tas var būt drošs, ka tā prasījums netiks atcelts, pretēji tai situācijai, kādā atrodas likvidācijas procesā esoša privāttiesību struktūra, kurai nav nekāda nodrošinājuma attiecībā uz tās prasījuma atmaksu.

(130)

Komisija uzsver, ka nav nevienas publiskas iestādes darbības pārtraukšanas/likvidācijas procedūras pēc valsts iestādes gribas ar publiskās iestādes tiesību un pienākumu atcelšanu - ja tiek pieņemts lēmums par publiskas iestādes darbības pārtraukšanu, lai gan nevienā tekstā tas skaidri nav noteikts, prakse administratīvo tiesību jomā un atsevišķi pamatprincipi rosina uzskatīt, ka publisko iestāžu, kuru darbība tiek pārtraukta, tiesības un pienākumi vienmēr tiek nodoti citam subjektam un tāda neesības gadījumā – valstij. Citiem vārdiem, publisko iestāžu parādi vienmēr tiek nodoti citai juridiskai personai, kurai nav tiesību no tiem atteikties, tāpēc ikviens kreditors var būt pārliecināts, ka tiesības, kas saistītas ar prasījumu, varēs īstenot attiecībā uz citu struktūru, līdz ar to tā prasījums netiks atcelts.

(131)

Komisija atsaucas uz iepriekšminētā Lēmuma C 56/2007 233.-250. apsvērumā norādītās analīzes detaļām, kuras pamatā ir Komisijas eksperta pētījums Pasta lietā par publisko iestāžu organisko attīstību, un eksperts norāda trīs iemeslus publisko iestāžu darbības pārtraukšanai (103): publisko iestāžu darbības beigas, publisko iestāžu darbības izbeigšana uzdevuma neesības dēļ un – izplatītākais gadījums – uzdevuma nodošana, kas noteikti ietver arī tiesību un pienākumu nodošanu.

(132)

Visbeidzot, ņemot vērā sava eksperta viedokli Pasta lietā, Komisija secina, ka praksē publisko iestāžu, kuras veikušas konkrētu uzdevumu, darbības pārtraukšanas gadījumā to parādi vienmēr tiek nodoti citai publisko tiesību juridiskai personai. Šis fakts publisko iestāžu, pie kurām ir pieskaitāma arī publiskā organizācija IFP, kreditoriem rada pārliecību, ka tiem neatmaksātie prasījumi netiks atcelti.

(133)

Pamatojoties uz elementiem, kas izmantoti, lai pierādītu garantijas esību attiecībā uz individuālo prasījumu atmaksu un publiskās organizācijas IFP pienākumu uzturēšanu, Komisija secina, ka, sākot ar 2006. gada 7. jūlijā notikušo publiskās organizācijas IFP statusa maiņu:

(134)

Šīs specifiskās iezīmes ir cieši saistītas ar IFP kā publiskas organizācijas statusu un nozīmē, ka valsts ir pēdējās instances garantijas devēja. Tāpēc var pamatoti secināt, ka publiskajai organizācijai IFP ir pieejama neierobežota Francijas valsts garantija tās EPIC statusa dēļ.

(135)

Neierobežota valsts garantija par labu publiskajai organizācijai IFP nozīmē valsts līdzekļu nodošanu iepriekšminētā Paziņojuma par garantijām 2.1. punkta izpratnē. Publiskā organizācija IFP nemaksā nekādu prēmiju par šo garantiju. Šādi vienlaikus ir gan priekšrocības uzņēmumam, gan valsts resursu tērēšana, jo valsts atsakās no atlīdzības, kas parasti ir saistīta ar garantijām. Turklāt garantija rada iespējamu iesaistīšanās risku attiecībā uz valsts līdzekļiem, kā rezultātā valstij var nākties maksāt publiskās organizācijas IFP parādus (108).

(136)

Visbeidzot, neierobežota valsts garantija par labu publiskajai organizācijai IFP ir piedēvējama valstij, jo tā izriet no publiskās organizācijas IFP publisko tiesību subjekta statusa, valsts tiesību aktos paredzētajiem principiem un diviem tiesību aktiem, proti, 1985. gada 25. janvāra likuma, kas vēlāk kļuva par Komerckodeksu, un 1980. gada 16. jūlija likuma Nr. 80-539, kā arī tā piemērošanas pasākumiem.

(137)

Kā jau Komisija norādīja iepriekšminētajā lēmumā attiecībā uz gadījumu C 51/2005 (109), lēmumā par procedūras sākšanu par šo konkrēto gadījumu un 2. daļā (“IFP grupa”), publiskā organizācija IFP un tās meitasuzņēmumi Axens, Beicip-Franlab un Prosernat no konkurences tiesību viedokļa veido saimniecisko grupu – publiskajai organizācijai IFP tieši pieder 100 % Axens kapitāla un 100 % Beicip-Franlab kapitāla un netieši – 100 % Prosernat kapitāla, tā kontroli pār saviem meitasuzņēmumiem veic, izmantojot vadības personāla klātbūtni meitasuzņēmumu lēmumu pieņemšanas struktūrās, paužot savu viedokli jo īpaši par stratēģiskajiem virzieniem un galvenajiem lēmumiem saistībā ar meitasuzņēmumu nākotni, to saista ekskluzīvi tehnoloģiju nodošanas nolīgumi, kas nepieciešami, lai meitasuzņēmumi varētu veikt saimniecisko darbību (nolīgumi, kuros iekļautas savstarpējas pirmatteikuma tiesības (110), kā arī, slēdzot līgumus par telpu un personāla izmantošanu, lai publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmumu Axens, Beicip-Franlab un Prosernat saimnieciskā integrācija būtu pietiekami spēcīga, lai varētu izdarīt šādu secinājumu. Tāpat arī jāizpēta precīzs valsts garantijas apjoms, lai pārbaudītu, vai publiskās organizācijas IFP privāttiesību meitasuzņēmuma maksātnespējas gadījumā var tikt iesaistīti publiskie finanšu līdzekļi, lai atlīdzinātu kreditoru prasījumus (citiem vārdiem, vai uz publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumu saimniecisko darbību attiecas vai neattiecas neierobežotas valsts garantijas).

(138)

Savos apsvērumos sabiedrība UOP Limited nepauž viedokli par šo jautājumu. Tās argumentu pamatā ir priekšstats, kāds tirgus dalībniekiem ir par struktūru IFP/Axens, kas, pēc tās domām, ir, ka grupai IFP ir priekšrocības gan attiecībā uz piegādātājiem, gan klientiem, gan kapitāla devējiem. Šis aspekts tiks aplūkots šā lēmuma 7.1.4. daļā, kas veltīta to priekšrocību izpētei, kuras grupa IFP gūst no šī pasākuma.

(139)

Turpretī, kā norādīts 47. apsvērumā, Francijas iestādes apstrīd valsts garantiju esību par labu publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumiem, jo īpaši to vispārējo tiesību publisko akciju sabiedrību statusa dēļ.

(140)

Līdzīgi izklāstam par neierobežotas garantijas esību par labu publiskajai organizācijai IFP, kas norādīts 7.1.1.1. daļā, Komisija secīgi izpētīs, vai publiskās organizācijas IFP privāttiesību meitasuzņēmumi saņem garantijas attiecībā uz to individuālo prasījumu atlīdzināšanu (A) vai garantijas tās meitasuzņēmumu saistību uzturēšanai (B) aktīvu nepietiekamības gadījumā.

(141)

Publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumiem ir publisku akciju sabiedrību statuss. Kā privāttiesību juridiskas personas (pretēji to galvenajam akcionāram, kas ir publiska iestāde) uz tām pilnībā attiecas Francijas vispārējās tiesībās noteiktā sanācijas un likvidācijas procedūra tiesas ceļā (111).

(142)

Pirms noskaidrot, vai galvenā akcionāra - publiskās organizācijas IFP - atbildība iestājas attiecībā uz tās meitasuzņēmumiem (b), nepieciešams izklāstīt vispārējās tiesībās paredzēto uzņēmuma likvidācijas procedūru tiesas ceļā, kas attiecas uz šiem privāttiesību meitasuzņēmumiem to maksātnespējas gadījumā (a).

(143)

Pieņemot, ka viens no grupas IFP meitasuzņēmumiem – publiskā akciju sabiedrība – ir nonākusi maksātnespējas situācijā (citiem vārdiem, ka tas vairs nespēj ar pieejamajiem aktīviem nosegt pieprasītos pasīvus) un sanācija ir acīmredzami neiespējama (112), vispārējās tiesībās paredzētās procedūras (113) rezultātā attiecībā uz šo meitasuzņēmumu jāsāk likvidācijas procedūra tiesas ceļā. Procedūras sākšanu (114) vajadzības gadījumā pieprasa parādnieks ne vēlāk kā četrdesmit piecu dienu laikā pēc maksātnespējas iestāšanās (ja vien parādnieks jau ir pieprasījis izlīguma procedūru). Šādas likvidācijas procedūras tiesas ceļā mērķis ir izbeigt uzņēmuma darbību vai realizēt tā kapitālu, nododot visas tiesības un aktīvus kopā vai atsevišķi (115). Nolēmumā, ar kuru uzsāk likvidācijas procesu tiesas ceļā (116), tiesa norīko tiesnesi, kurš uzrauga likvidācijas procesu (juge-commissaire), un par likvidatoru norīko tiesas pilnvarotu personu vai personu, kura tiek izraudzīta tās kompetences dēļ šajā jomā. Likvidators tā norīkošanas mēnesī izstrādā ziņojumu par situāciju uzņēmumā, pēc tam uzsāk likvidācijas procedūru, kā arī uzsāk pārbaudīt (117) parādsaistības (118). Likvidācijas rezultāts tad tiek sadalīts starp kreditoriem atbilstīgi to rangam (priviliģētie kreditori un hipotekārie kreditori, kreditori, kuriem piešķirta īpaša kustamā īpašuma drošība, nenodrošinātie kreditori, proti, nepriviliģētie kreditori, proporcionāli to parādsaistībām).

(144)

Kad pieprasīto pasīvu vairs nav un kad likvidatora rīcībā ir pietiekošas summas, lai samaksātu kreditoriem, vai kad ar likvidāciju tiesas ceļā saistītās darbības vairs nav iespējamas aktīvu nepietiekamības dēļ, likvidācijas procedūras tiesas ceļā izbeigšanu pasludina tiesa (119). Pēc procedūras izbeigšanas parādnieks izmanto vajāšanas neatsākšanas principu. Citiem vārdiem, nolēmums par likvidācijas procesa pārtraukšanu tiesas ceļā aktīvu nepietiekamības dēļ neļauj kreditoriem turpināt parādnieka vajāšanu, izņemot gadījumus (120), kad parādsaistības izriet no notiesājoša sprieduma krimināllietās vai no tiesībām, kas saistītas ar kreditora personu.

(145)

Kā paskaidroja Komisijas eksperts Pasta lietā, dažu komercsabiedrību, jo īpaši publisku akciju sabiedrību un sabiedrību ar ierobežotu atbildību, dalībniekiem parasti nav jāatmaksā struktūras parādi, kuri pārsniedz viņu sākotnējās iemaksas. Kā publiskas akciju sabiedrības publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumi ietilpst tieši šajā kategorijā. Grupā IFP kā jebkurā citā uzņēmējsabiedrību grupā tāda meitasuzņēmuma maksātnespējas gadījumā, kas veidots kā sabiedrība ar ierobežotu riska pakāpi (konkrētajā gadījumā – publiska akciju sabiedrība), ja nav galvojumu, vekseļtiesisko galvojumu, garantiju, nodoma vai atbalsta vēstuļu (121), kas to tieši saistītu, mātesuzņēmuma atbildība attiecas tikai uz tās ieguldījumu zaudējumu (tāpat kā attiecībā uz jebkuru parastu akcionāru).

(146)

Ņemot vērā publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmumu piederību vienai un tai pašai saimnieciskajai grupai konkurences tiesību nozīmē, jāpārbauda, vai Francijas uzņēmējdarbības tiesībās saimnieciskās atkarības attiecības, kurās atrodas meitasuzņēmumi attiecībā uz mātesuzņēmumu, šo privāttiesību meitasuzņēmumu maksātnespējas gadījumā var vai nevar automātiski uzlikt atbildību publiskajai organizācijai IFP un tādējādi iesaistīt publiskos līdzekļus, jo valsts nodrošina tā galveno finansējumu un piešķīrusi publiskajai organizācijai netiešas neierobežotas garantijas.

(147)

Pabeidzot šo padziļināto izpēti, Komisija var secināt, ka Francijas civiltiesībās un komerctiesībās viena meitasuzņēmuma maksātnespējas gadījumā galvenajam akcionāram principā nevar uzlikt atbildību, izņemot, ja ir pierādīta galvenā akcionāra kļūda meitasuzņēmuma pārvaldē (i). Nesen uzsāktie, taču nepabeigtie Civilkodeksa reformas projekti, kuru mērķi tieši bija paplašināt principu par atbildību par citu personu darbību, attiecinot to arī uz grupas mātesuzņēmuma un tā meitasuzņēmumu attiecībām, apstiprina, ka a contrario pašlaik šāda principa Francijas tiesību aktos nav (ii).

(148)

Atbilstīgi doktrīnai (122) grupas organizācija pati par sevi nekad nevar būt kaskādes veida atbildības avots. Francijas tiesību aktos noteikts personiskās atbildības princips, kas formulēts Civilkodeksa 1382. pantā (123). Tāpēc tikai mātesuzņēmuma nelikumīga rīcība var būt pamats, lai atvērtu piekļuvi tās kapitālam.

(149)

Vispirms, tā kā šajā gadījumā IFP grupas mātesuzņēmums ir publisko tiesību juridiska persona (publiskā organizācija IFP), šis jautājums izraisa papildu grūtības – nepieciešams iepriekš noskaidrot par tiesiskās aizsardzības kārtību (administratīvā vai vispārējās piekritības), kas Francijas sistēmā attiecīgajā gadījumā ir kompetents, lai meklētu iespējamu tādas publisko tiesību juridiskas personas atbildību, kura kontrolē privāttiesību juridisku personu, pret kuru ir uzsākta likvidācijas procedūra tiesas ceļā.

(150)

Komisija atzīmē, ka attiecībā uz darbībām par atbildību aktīvu nepietiekamības dēļ (124) Konfliktu tribunāls ilgu laiku uzskatīja, ka vispārējās piekritības tiesas ir kompetentas tad, ja publiskā persona bija vadītājs de iure (125), bet administratīvā tiesa – tad, ja publiskā persona bija vadītājs de facto (126). Tomēr šķiet, ka šajā jautājumā kompetenču sadales pamatā starp administratīvajām tiesām un vispārējās piekritības tiesām ir sniegto pakalpojumu raksturs – sabiedrisks administratīvs pakalpojums vai rūpnieciska un komerciāla rakstura darbība.

(151)

Attiecībā tieši uz publiskām akciju sabiedrībām Axens, Beicip-Franlab un Prosernat, privāttiesību meitasuzņēmumiem, kuras kontrolē publiskā organizācija IFP, no informācijas lietā, jo īpaši tās, kura minēta 159. apsvērumā, izriet, ka to mērķis ir saimnieciska (133), nevis administratīva rakstura mērķis. Turklāt šo uzņēmumu galvenos finanšu līdzekļus veido produkti izmantošanai, kas radīti to saimnieciskās darbības rezultātā, nevis publiskais finansējums. Visbeidzot jāatzīmē, ka publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumi tika veidoti kā komercsabiedrības pēc privāttiesību juridiskas personas iniciatīvas (134) (nevis pēc publiskas personas iniciatīvas, jo publiskās organizācijas IFP statusa maiņa uz EPIC statusu tika veikta tikai 2006. gada 7. jūlijā). Axens, Beicip-Franlab un Prosernat darbības rūpnieciskais un komerciālais raksturs nav apstrīdams, un ja notiek likvidācijas procedūra tiesas ceļā, nav nekādu šaubu par vispārējo tiesu kompetenci iespējamu prasību gadījumā par atbildību pret publisko organizāciju IFP.

(152)

Šajos apstākļos jāpārbauda noteikumi, atbilstīgi kuriem tiek noteikta galvenā akcionāra atbildība, ņemot vērā Kasācijas tiesas judikatūru. Lai pret noteiktu personu (meitasuzņēmumu) uzsāktu likvidācijas procedūru tiesas ceļā attiecinātu arī uz citu juridisku personu (mātesuzņēmumu), izvirzītie noteikumi ir ļoti stingri. Maksātnespējīga meitasuzņēmuma gadījumā rīcības upuriem, lai saņemtu kompensāciju, jāpierāda mātesuzņēmuma kļūdainā rīcība, jo īpaši tas, ka mātesuzņēmums noliedz meitasuzņēmuma juridiskās personas statusu (α), un kontrolējamās sabiedrības nepareiza vadība (β).

(153)

Kasācijas tiesas judikatūrā apstiprināta iespēja mātesuzņēmuma atbildību attiecināt arī uz meitasuzņēmumu rīcību divos izņēmuma gadījumos (135) –, no vienas puses, ja meitasuzņēmumu kapitāls ir apvienots ar mātesuzņēmuma kapitālu (tā dēvētā “kapitāla saplūšanas” hipotēze), un, no otras puses, ja meitasuzņēmumi ir fiktīvas juridiskas personas (tā dēvētā “juridiskās personas fikcijas” hipotēze).

(154)

Kapitāla saplūšanas (136) jēdziens parasti raksturo situāciju, kad attiecīgās abu atšķirīgo juridisko struktūru grāmatvedības ir tādas, ka nav iespējams noteikt, uz kuru no tām attiecas viens vai otrs aktīvu vai pasīvu elements. Tomēr, lai pierādītu šādu kapitāla saplūšanas pastāvēšanu, nepietiek ar to, ka starp sabiedrībām grupā ir saites, pat ciešas. Tāpat arī tikai tas, ka dalībnieki, vadītāji, pat galvenie biroji ir vieni un tie paši (137), neļauj noteikt, ka ir notikusi kapitāla saplūšana. Grupas iekšienē pastāvošu attiecību formalizācija saistībā ar nolīgumiem, ko parakstījis mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmumi, parasti ir pietiekami, lai noraidītu jebkādu kapitāla saplūšanas iespēju (138).

(155)

Divās nesenās lietās Metaleurop (139) un AOL Liberté (140) Kasācijas tiesa pat pastiprināja savu kontroli attiecībā uz nosacījumiem procedūras attiecināšanai arī uz grupas mātesuzņēmumu. Pat ļoti plaša grupas uzņēmumu integrācija automātiski nenozīmē kapitālu saplūšanu. Atbilstīgi doktrīnai (141)“[ne] nolīgumi par līdzekļiem vai maiņu starp divām struktūrām, ne nolīgumi par apmaiņu ar personālu, ne par mātesuzņēmuma piešķirtajiem līdzekļiem, ne mātesuzņēmuma kontrole pār meitasuzņēmuma pārvaldību nenorāda uz vispārēju nekārtību grāmatvedībā, kas attaisnotu kapitāla saplūšanu”. Tāpēc šķiet īpaši sarežģīti saukt pie atbildības mātesuzņēmumu par kāda tās meitasuzņēmuma rīcību, pamatojoties uz kapitāla saplūšanu (142), jo pierādījumu līmenim, kurus Kasācijas tiesa pieprasa kapitāla saplūšanas pierādīšanai, jābūt augstam.

(156)

Konkrētajā gadījumā jākonstatē, ka Komisija jau norādīja: “[…] tā kā IFP un attiecīgie meitasuzņēmumi ir atsevišķas juridiskās struktūras, tiem ir atsevišķa grāmatvedība” (143). Turklāt nolīgumi, kas parakstīti starp publisko organizāciju IFP un tās meitasuzņēmumiem, jo īpaši ekskluzīvie tehnoloģiju nodošanas nolīgumi, vai nolīgumi par personāla izmantošanu (144) nenorāda uz vispārēju nekārtību grāmatvedībā, kas attaisnotu kapitāla saplūšanu Kasācijas tiesas judikatūras izpratnē, jo katrs pakalpojums ir īpaši iegrāmatots attiecīgajās katras IFP grupas struktūras bilancēs, kas jo īpaši norādīts 7.1.4. un 7.3. sadaļā.

(157)

Attiecībā uz “juridiskās personas fiktīvo raksturu” meitasuzņēmuma uzņēmuma līguma (affectio societatis) elementu neesība jāraksturo tā, lai parādītu, ka tas kā uzņēmums reāli nepastāv. Kasācijas tiesa (145) uzskata, ka fiktīvs uzņēmums pastāv, ja juridiskā persona, pret kuru ir uzsākta procedūra, reāli nepastāv, jo tas neveic no galvenā vadītāja – fiziskas vai juridiskas personas – atšķirīgu darbību (146).

(158)

Pamatojoties uz publiski pieejamu informāciju (147), Komisija norāda arī, ka publiskajai organizācijai IFP un Axens, Beicip-Franlab un Prosernat ir atšķirīgas koordinātes un ražotnes:

(159)

Turklāt šajā konkrētajā gadījumā katra meitasuzņēmuma saimnieciskā darbība ir reāla, tā kā tos nevar argumentēti kvalificēt kā fiktīvus uzņēmumus, pat ja Kasācijas tiesas prasības, lai kvalificētu kādu juridisku personu par fiktīvu (155), ir ļoti augstas:

(160)

No iepriekš minētā izriet, ka, izņemot kļūdu vadībā, kas tiks skatīta 161.–164. apsvērumā, ļoti ierobežotie gadījumi – juridiskās personas fiktīvais raksturs vai meitasuzņēmuma un mātesuzņēmuma kapitāla saplūšana –, kas paredzēti judikatūrā saistībā ar mātesuzņēmuma atbildības noteikšanu attiecībā uz meitasuzņēmumiem, šajā gadījumā nav pierādīti. Tāpēc Komisija uzskata, ka nosacījumi, lai automātiski noteiktu publiskās organizācijas IFP atbildību tā meitasuzņēmumu Axens, Beicip-Franlab un Prosernat likvidācijas gadījumā, nav apvienoti.

(161)

Tradicionāli mātesuzņēmums (156) ir atbildīgs par nepareizu meitasuzņēmuma kontroli. Ja mātesuzņēmums pieļāvis kļūdas kontrolē, kas tam jāveic attiecībā uz tā meitasuzņēmumu vadību, “jo īpaši attiecībā uz komercsabiedrību grupām, judikatūrā ir atļauja noteikt mātesuzņēmuma atbildību” (157). Doktrīnā norādīts, ka mātesuzņēmuma, kas rīkojies kā grūtībās nonākušā meitasuzņēmuma vadītājs de iure vai de facto, kļūdas gadījumā var iestāties tā atbildība (158) likvidācijas gadījumā. Mātesuzņēmums var būt atbildīgs kā meitasuzņēmuma dalībnieks (159), ja to var vainot (160) kļūdainā rīcībā, kas izraisījusi kontrolējamā uzņēmuma grūtības.

(162)

Vispārējās tiesībās ir paredzēta vadītāju atbildība pret viņu komercuzņēmumu, tā dalībniekiem vai tā kreditoriem (161). Grupas gadījumā kāda maksātnespējīga meitasuzņēmuma kreditori mēģinās pierādīt, ka mātesuzņēmums darbojies kā meitasuzņēmuma vadītājs de iure vai de facto (162). Tāpēc mātesuzņēmuma atbildība par kļūdu attiecībā uz tā meitasuzņēmumu jo īpaši ir noteikta kolektīvo procedūru tiesībās (163), precīzāk, attiecībā uz rīcību saistībā ar atbildību par aktīvu nepietiekamību (164), ar nosacījumu, ka šis komercuzņēmums ir rīkojies kā sava meitasuzņēmuma vadītājs (165). Tomēr, lai uz mātesuzņēmumu varētu attiecināt atbildību par tā kļūdu, nepieciešams pierādīt šādu kļūdu un jo īpaši cēloņsakarību starp šo kļūdu un zaudējumiem, kas radušies meitasuzņēmuma darbības dēļ (166).

(163)

Katrā gadījumā no iepriekš minētā izriet, ka šādas apsūdzības nekādā ziņā nenozīmē prasības saistībā ar garantiju, jo to pamatā vienmēr ir atbildība par mātesuzņēmuma kļūdu. Šādas prasības nenosaka vispārējo mātesuzņēmuma atbildības principu par tā meitasuzņēmumiem, kurā netiktu atzīts akcionāra atbildības ierobežošanas princips par sākotnējā kapitāla iemaksu akciju sabiedrībām, neraugoties uz pieņēmumiem, ka šīs akciju sabiedrības ir fiktīvas struktūras vai ir notikusi kapitāla saplūšana ar mātesuzņēmumu, kas ir pieņēmums, ko šajā konkrētajā gadījumā var noraidīt.

(164)

Visbeidzot, no Kasācijas tiesas judikatūras izriet, ka prasība par mātesuzņēmuma kļūdu meitasuzņēmuma vadībā nekādā gadījumā nav analoģiska garantijas mehānisma režīmam.

(165)

Pašreizējā situācijā tiesību jomā, šķiet, ka atbilstoši nesenā parlamenta informatīvā ziņojuma secinājumiem (167)“risinājumi, kas izriet no judikatūras, izceļ to šķērsli, ko attiecībā uz atbildības noteikšanu rada juridiskās personas raksturs” (168). (Pasvītrojums pievienots).

(166)

Šis šķērslis ir tik traucējošs, ka Francijā nesen sākušās debates par Civilkodeksa reformas nepieciešamību, kurā uz saimnieciskās atkarības situācijām attiecinātu arī atbildību par citu personu darbību (169) (jo īpaši par attiecībām, kurās nonāk grupas meitasuzņēmumi attiecībā uz to mātesuzņēmumu). Dažas patērētāju biedrības (170), kuras minētas iepriekšminētajā parlamenta ziņojumā, jo īpaši pauž nožēlu par to, ka komercsabiedrības nodod darbību meitasuzņēmumiem (filialisation), kas dažām struktūrām turpmāko strīdu gadījumā ļauj atsaukties uz grupas komercsabiedrību juridisko sadrumstalotību tad, kad runa ir par meitasuzņēmuma atbildību, pat tad, kad komerciālajos piedāvājumos izvirzīts pilnīgi integrētas komercuzņēmumu grupas tēls, kas piedāvā kādu pakalpojumu kopumu.

(167)

Provizoriskā projekta Catala 1355. pantā (171) nesen tika izteikts priekšlikums ieviest jaunu pamatu attiecībā uz atbildību par citu personu darbību, kurā tiktu pārskatīts meitasuzņēmumu juridiskās autonomijas princips:

“1355. pants

Iestājas automātiska atbildība par zaudējumiem, kurus radījuši tie, kuru dzīvesveids vai darbība savās interesēs tiek organizēta, vadīta vai kontrolēta […]”.

(168)

Piezīmes, kuras iesnieguši provizoriskā projekta autori, vieš skaidrību par šajā tekstā piedāvātajiem jauninājumiem ārpuslīgumiskās atbildības par citu personu darbību jomā. Tā pieņemšana kā iespējamo pamatu pievienotu “cita darbības vadīšanu un organizēšanu tā interesēs, kurš īsteno šo kontroli” (172); tas diezgan būtiski izmainītu pašreizējo situāciju tiesību jomā vēl jo vairāk tāpēc, ka tad šī atbildība būtu noteikta precīzāk – tā nebūtu “atkarīga no pierādījuma par atbildīgās personas kļūdu, bet gan no pierādījuma par tādu darbību, ka noteiktu tiešā darbības izpildītāja atbildību, ja viņš nav rīkojies citas personas pārraudzībā” (173).

(169)

Provizoriskā projekta 1360. panta 2. daļā šis princips tiek attiecināts uz komercsabiedrību grupas mātesuzņēmuma atbildību tā meitasuzņēmumu priekšā:

“1360. pants

[…] Tāpat ir atbildīgs tas, kurš kontrolē tāda profesionāļa saimniecisko darbību vai darbības ar aktīviem, kurš atrodas atkarības situācijā, kaut arī darbojas savās interesēs, ja cietušais nosaka, ka darbība, kura radījusi zaudējumus, ir saistīta ar kontroles veikšanu. Tas jo īpaši attiecas uz mātesuzņēmumiem saistībā ar zaudējumiem, kurus radījuši to meitasuzņēmumi, vai licences izsniedzējiem, kuri radījuši zaudējumus koncesionāriem.” (Pasvītrojums pievienots).

(170)

No iepriekš minētā izriet, ka pašreizējā Francijas tiesību situācijā a contrario mātesuzņēmuma atbildības noteikšanā attiecībā uz tā meitasuzņēmumu ir paredzēts, ka jāpierāda mātesuzņēmuma kļūda saistībā ar meitasuzņēmuma situāciju.

(171)

Attiecībā uz paredzamajām izmaiņām Francijas pašreizējās tiesībās Komisija ņem vērtā to, ka plānotā reforma šajā jautājumā šķiet atstāta novārtā. Saistībā ar iepriekšminēto parlamenta ziņojumu Tieslietu komisijas darba grupa paziņoja, ka nepiekrīt, “ka tiek noteikta stingra atbildība, pamatojoties uz saimniecisko atkarību” (Ieteikums Nr. 19). Reforma šajā virzienā turklāt šķiet svītrota no darba kārtības – tā, piemēram, izslēgta no likuma priekšlikuma Nr. 657 par reformu civiltiesiskās atbildības jomā (174), kas iesniegta kārtējās sesijas 2009.–2010. gada laikā (2010. gada 9. jūlijā reģistrēta Senāta prezidijā).

(172)

Visbeidzot, pretēji valsts atbildībai tās publisko iestāžu maksātnespējas gadījumā, kurai piemīt garantijas mehānisma pazīmes (jo īpaši) tās automātiskuma dēļ, pašreizējās Francijas tiesībās nav noteikta netieša un automātiska atbildības uzlikšana mātesuzņēmumiem par privāttiesību meitasuzņēmumu rīcību, kuriem uzsākta likvidācijas procedūra tiesas ceļā.

(173)

Pamatojoties uz iepriekš teikto, Komisija var secināt, ka, ja publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumi kā akciju sabiedrības pārtrauc darbību likvidācijas procedūras rezultātā, tiktu pārtrauktas to tiesības un pienākumi. Līdzīgos apstākļos to kontrolējošais akcionārs – publiskā organizācija IFP –, protams, var iepriekš iepludināt kapitālu (175), lai izvairītos no darbības pārtraukšanas/likvidācijas. Šādas kapitāla iemaksas nodrošinātu, ka tiek ievēroti trešo personu iesniegtie prasījumi meitasuzņēmumiem.

(174)

Tomēr tā būtu publiskās iestādes stratēģiskā izvēle, nevis tiesisks pienākums, kas tai automātiski uzlikts. Turklāt šādā izvēles gadījumā stingri jāievēro tiesību akti par valsts atbalstu, – ja iesaistīšanos kapitālā neattaisno privāta ieguldītāja rīcība tirgus ekonomikā, tā Eiropas Komisijai jākontrolē un iepriekš jāsniedz (piekrišana) pēc tam, kad Francijas iestādes ir par to paziņojušas.

(175)

Komisija var arī secināt, ka likvidācijas procedūras gadījumā publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumu kreditoriem nav nekādas drošības par viņu parādu atmaksāšanu.

(176)

Pamatojoties uz iepriekš minēto, Komisija var secināt, ka, pretēji publiskās organizācijas IFP kreditoriem, grupas IFP privāttiesību meitasuzņēmumu kreditoriem nav garantiju ne par to individuālo parādsaistību atmaksāšanu, ne par šo akciju sabiedrību uzturēšanu likvidācijas gadījumā. No tā izriet, ka uz šiem privāttiesību meitasuzņēmumiem neattiecas neierobežotā garantija, kura ir publiskajai organizācijai IFP tās statusa dēļ. Komisija pamato savu analīzi ar to, ka publiskās organizācijas IFP privāttiesību meitasuzņēmumu kreditori:

(177)

Komisija uzsver, ka tā jau izdarījusi līdzīgus secinājumus attiecībā uz citiem gadījumiem, kad tā uzskatīja, ka uz akciju sabiedrību, kuras akcijas 100 % pieder publiskai iestādei vai valstij, neattiecas tāda neierobežota valsts garantija, kāda attiecas uz tās akcionāru. Attiecībā uz akciju sabiedrībām, kuras tieši pieder valstij, Komisija, sākot ar 2003. gadu, saistībā ar lietu EDF (176) uzskata, ka EPIC pārveides rezultātā par akciju sabiedrību, uz kuru attiecas vispārējās tiesības, un tātad vispārējās bankrota tiesības, var tikt atceltas tās garantijas, kuras uz uzņēmumu attiecās līdz tam. Šī argumentācija nesen tika apstiprināta, kad La Poste tika pārveidota par akciju sabiedrību (177), kura 100 % pieder valstij. Attiecībā uz akciju sabiedrībām, kuras pieder publiskām iestādēm, Komisija iepriekšminētajā lēmumā par La Banque Postale izveidi atzina, ka tāda meitasuzņēmuma – akciju sabiedrības –, kura pilnīgi pieder publiskai iestādei, statuss (šajā gadījumā La Poste, kurai bija publisko tiesību juridiskais statuss, kas pielīdzināms EPIC) ļāva pats par sevi izslēgt tā līmenī neierobežotas garantijas esību (178).

(178)

Kā Komisija jau norādīja iepriekšējos lēmumos par publisko organizāciju IFP (179), atbilstīgi tās statūtiem publiskajai organizācijai IFP ir trīs uzdevumi:

(179)

Francijas iestādes, kā norādīts 31. apsvērumā, uzskata, ka publiskā organizācija IFP ir pētniecības struktūra, kurai ir trīskāršs vispārējas nozīmes uzdevums (izpēte, apmācība un dokumentēšana).

(180)

Komisija arī uzskata, ka, ņemot vērā publiskajai organizācijai IFP uzticētos uzdevumus, tā var tikt kvalificēta kā “pētniecības organizācija” Kopienas nostādņu par valsts atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai (180) (turpmāk tekstā “Nostādnes P&A&I) 2.2. punkta d) apakšpunkta nozīmē – tās galvenais mērķis ir veikt fundamentālos pētījumus (181), rūpnieciskos pētījumus (182) vai eksperimentālo izstrādni (183) un izplatīt to rezultātus mācību, publikāciju vai tehnoloģiju nodošanas veidā.

(181)

Atbilstoši Tiesas judikatūrai (184) pētniecības organizācijas darbību publiskais finansējums (ar to saprotot tām piešķirto neierobežoto valsts garantiju) var izraisīt (185) valsts atbalsta piešķiršanu, ciktāl attiecīgā organizācija veic saimniecisku darbību, proti, jebkuru darbību, kas iever preču vai pakalpojumu piedāvāšanu attiecīgajā tirgū (186), neatkarīgi no šīs vienības juridiskā statusa un finansēšanas veida.

(182)

Attiecībā tieši uz pētniecības organizāciju darbības saimniecisko (vai ar saimniecisko darbību nesaistītu) raksturu Komisija lēmumu pieņemšanas praksē (187) ir precizējusi to, ko tā uzskata par attiecināmu uz vienu vai otru kategoriju.

(183)

Attiecībā uz pētniecības organizāciju galvenajām darbībām Komisija uzskata, ka tās principā ir nesaimnieciska rakstura darbības, jo īpaši:

(184)

Turklāt tā uzskata, ka tehnoloģiju pārneses darbības (licencēšana, uzlabojumi vai pētniecības organizācijas radīto zināšanu citi pārvaldības veidi) ir nesaimnieciska rakstura darbības, ja tās ir “iekšējas darbības” (188) un visus ienākumus no šīm darbībām atkārtoti iegulda pētniecības organizāciju pamatdarbībā.

(185)

Komisija turpretī uzskata, ka saimnieciskajās darbībās ietilpst pētniecība, ko veic pēc līguma ar rūpniecības uzņēmumiem, un pētījumu infrastruktūras iznomāšana, kā arī konsultēšana (189).

(186)

Konkrētajā gadījumā publiskajai organizācijai IFP piešķirtā neierobežotā garantija tās EPIC statusa dēļ vienlaikus sedz tās darbību, kurai nav saimnieciska rakstura (kas pats par sevi nerada problēmu attiecībā uz tiesību aktiem par valsts atbalstu), un tās saimniecisko darbību, kura izpaužas divos veidos.

(187)

Attiecībā uz pirmo saimnieciskās darbības veidu, lai gan, kā norādīts 31. apsvērumā, Francijas iestādes uzskata, ka publiskās organizācijas IFP darbībām pārsvarā nav saimnieciska rakstura, tās 2010. gada 13. janvāra un 16. jūlija vēstulēs atzina, ka ārpus tās meitasuzņēmumu ekskluzīvās darbības jomas publiskā organizācija IFP sniedza arī pakalpojumus, galvenokārt iekārtu un telpu iznomāšanu, personāla izmantošanu, kā arī juridiskus pakalpojumus meitasuzņēmumu labā, kā arī līgumpētījumus trešo personu un meitasuzņēmumu vārdā. Kā norādīts 185. apsvērumā, šādai darbībai ir saimniecisks raksturs tajā nozīmē, kādu tām parasti piešķir Komisija.

(188)

Attiecībā uz otro saimnieciskās darbības veidu, tehnoloģiju pārnese, piemēram, licencēšana, atvasināto produktu radīšana vai pētniecības organizācijas radīto zināšanu citi pārvaldības veidi, principā ir, kā norādīts 184. apsvērumā, darbības, kurām nepiemīt saimniecisks raksturs, ja tās tiek veiktas uzņēmumu iekšienē un ja to radītā peļņa pilnībā tiek no jauna ieguldīta publiskajā pētniecībā. Tomēr šajā konkrētajā gadījumā Komisija iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 secināja, ka publiskās organizācijas IFP un tās privāttiesību meitasuzņēmumu ļoti īpašās attiecības ir tādas, ka “[…] dažas no IFP darbībām iziet ārpus to darbības jomas, kurām nav saimniecisks raksturs, jo tās var komerciāli izmantot tā meitasuzņēmumi” (190). Komisija no tā tik tiešām secināja, ka attiecīgos meitasuzņēmumus nevar uzskatīt par neatkarīgiem no mātesuzņēmuma, jo to darbība iekļaujas publiskās organizācijas IFP attīstības stratēģijā, tā veic ne tikai juridisku, bet arī de facto kontroli, jo ekskluzīvie nolīgumi liecina par spēcīgu saimniecisko integrāciju un publiskajai organizācijai IFP un attiecīgajiem meitasuzņēmumiem to uzņēmēju vidū, kuri darbojas šajā jomā, ir kopīgs tēls. Tāpēc tehnoloģiju pārnese, jo īpaši to, kuras radušās rūpniecisko pētījumu rezultātā (191), starp publisko organizāciju IFP un tās meitasuzņēmumiem Axens, Beicip-Franlab un Prosernat jākvalificē kā saimnieciska darbība konkurences tiesību nozīmē.

(189)

No 7.1.1. daļas izriet, ka valsts garantija attiecas tikai uz tām darbībām, kuras veic tieši publiskā organizācija IFP, pretēji darbībām, kuras veic tās privāttiesību meitasuzņēmumi, uz kuriem garantija neattiecas.

(190)

Turklāt no visām darbībām, kuras tieši veic publiskā organizācija IFP, tikai tā valsts garantija, kura sedz saimnieciska rakstura darbības, iespējams, ir valsts atbalsts, ja tiek izpildīti arī citi LESD 107. panta 1. punkta nosacījumi.

(191)

Visbeidzot, no 7.1.2. daļas izriet, ka šīs saimnieciskās darbības, no vienas puses, ir tikai tās publiskās organizācijas IFP pētnieciskās darbības, ko tā veic uz līguma pamata, un, no otras puses, tikai tās tehnoloģiju pārneses darbības, kuras attiecas uz ekskluzīvajām meitasuzņēmumu Axens, Prosernat un Beicip-Franlab darbības jomām, kā arī infrastruktūras iznomāšana, personāla izmantošana un juridisko pakalpojumu sniegšana.

(192)

Lai analizētu iespējamās priekšrocības, kuras grupa IFP varētu iegūt no neierobežotās garantijas, kas piešķirta tās mātesuzņēmumam - publiskajai organizācijai IFP – tās EPIC statusa dēļ, Komisija analīzi veiks divos posmos: vispirms tā izpētīs iespējamās priekšrocības, kas radušās attiecībā uz mātesuzņēmumu (7.1.4.1.), pēc tam izpētīs tās priekšrocības, kuras, iespējams, nodotas meitasuzņēmumiem (7.1.4.2.).

(193)

Iepriekšminētajā lēmumā par procedūras sākšanu, atbilstoši iepriekšminētā Paziņojuma par garantijām 2.1.3. punktam Komisija norādīja, ka tā uzskata, ka publiskā organizācija IFP var gūt priekšrocības no EPIC statusa, galvenokārt izmantojot labvēlīgākus finansējuma noteikumus (192) kapitāla tirgos, kura ir priekšrocība, kas izriet no tā, ka publisko tiesību juridiskajām personām netiek piemērota vispārējo tiesību procedūra attiecībā uz sanāciju un likvidāciju tiesas ceļā. Turklāt publiskas iestādes maksātnespējas gadījumā Komisija atzīmēja, ka valsts garantija attiecas uz visām publiskās organizācijas IFP parādsaistībām, kuras, kā norādīts lēmuma par procedūras sākšanu 71. apsvērumā “var būt ne tikai finansiālas, bet arī komerciālas vai vēl kāda cita veida parādsaistības”, jo īpaši parādsaistības pret piegādātājiem (kuru rēķini nav apmaksāti) vai pret klientiem (kuriem pakalpojumi netika sniegti).

(194)

Padziļinātas attiecīgā pasākuma izpētes beigās Komisija uzskata, ka jāizpēta iespējamu priekšrocību esība attiecībā uz publisko organizāciju IFP tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm (A), piegādātājiem (B) un klientiem (C).

(195)

Lai gan Komisija atzīst, ka attiecībā uz publisko organizāciju IFP ārējās reitinga aģentūras nav veikušās finanšu novērtējumu (193), iepriekšminētajā lēmumā par procedūras sākšanu Komisija norāda, ka attiecībā uz finansējumu, kas piešķirts publiskajai organizācijai IFP, kreditori veic riska novērtēšanu saistību nepildīšanas gadījumā (194). Tā kā publiskā organizācija IFP“vēršas finanšu tirgos sava parāda finansēšanai”, Komisija norāda, ka iepriekšējas izpētes stadijā nevar izslēgt, ka publiskajai organizācijai IFP ir saimnieciska rakstura priekšrocības, kas saistītas ar to, ka finanšu tirgu novērtēšanā tiek ņemta vērā garantijas sniedzējas pēdējā instancē – valsts – loma attiecībā uz publiskās organizācijas IFP parādiem.

(196)

Padziļinātās izpētes noslēgumā Komisija ņem vērā Francijas iesniegtos elementus, kuri iepriekš minēti 64. apsvērumā un kuri apkopoti 1. tabulā šajā apsvērumā (kurā saīsinājums “KEUR” nozīmē “tūkstošus euro”).

1.   tabula.

Publiskās organizācijas IFP parādsaistības 2005.–2010. gadā

(197)

No šīs informācijas izriet, ka kopš statusa maiņas, proti, laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam, par kuru ir pieejami dati, publiskā organizācija IFP nav aizņēmusies līdzekļus kredītiestādēs uz termiņu, kas pārsniedz vienu gadu. Tajā pašā laikposmā pēc statusa maiņas publiskā organizācija IFP 2009. gadā uz termiņu, kas mazāks par vienu gadu, aizņēmās līdzekļus tikai vienu reizi par nenozīmīgu summu […] (*) euro. Turklāt jākonstatē, ka procentu likme, ko tolaik piemēroja [Banka Nr. 3] (**) (EONIA + […] (*) %), bija par […] (*) bāzes punktiem lielāka (turklāt pie citiem līdzvērtīgiem lielumiem) nekā procentu likme, par kuru publiskā organizācija IFP 2005. gadā vienojās ar [Banku Nr. 1] (**) (EONIA + […] (*) %), kad tā vēl bija privāttiesību juridiska persona un tātad uz to neattiecās valsts garantija, ko tā gūst pašlaik, pateicoties savam publiskas iestādes statusam.

(198)

Īpaši attiecībā uz 2010. gadu Francijas iestādes precizēja, ka publiskā organizācija IFP saņēma četrus kredītlīniju piedāvājumus par […] (*) euro, ar procentu likmi uz vienu gadu starp EONIA + […] (*) % [Bankā Nr. 4] (**) (plus komisijas maksa par saistībām […] (*) %, proti, […] (*) euro) vai [Bankā Nr. 5] (**) (plus komisijas maksa par saistībām […] (*) %, proti, […] (*) euro) un EONIA + […] (*) [Bankā Nr. 3] (**) (plus komisijas maksa par saistībām […] (*) %, proti, […] (*) euro) vai [Bankā Nr. 1] (**) (plus komisijas maksa par saistībām […] (*) %, proti, […] (*) euro. Publiskā organizācija IFP saņēma arī citu “spot” piedāvājumu no [Bankas Nr. 3] (**) (atkarībā no izvēlētā aizņēmuma ilguma) ar procentu likmi, kas līdzvērtīga EURIBOR + […] (*) %. Komisija ņem vērā to, ka šīs procentu likmes līdzvērtīgas tām, par kurām publiskā organizācija IFP vienojās pirms statusa maiņas 2006. gadā, kad tā vēl bija privāttiesību juridiska persona, uz kuru valsts garantijas neattiecas.

(199)

Ņemot vērā iepriekš norādīto, Komisija atzīst, ka laikposmā no statusa maiņas līdz 2010. gadam publiskā organizācija IFP no EPIC statusa nav guvusi reālas saimnieciskas priekšrocības tās attiecībās ar banku un finanšu iestādēm. Citiem vārdiem, iespējamās priekšrocības, ko uzņēmums varētu gūt no neierobežotas garantijas par tirgus noteikumiem labvēlīgāku aizdevuma procentu likmju veidā, attiecīgajā laikposmā nav īstenojušās.

(200)

Šāds secinājums, protams, ir svarīgs tikai attiecībā uz pagātni, jo Komisija nevarēja paredzēt tirgus dalībnieku turpmāko izturēšanos, ne arī to, kā izmainīsies viņu priekšstats par valsts garantijas ietekmi uz publiskās organizācijas IFP saistību neizpildes risku. Saistībā ar gada ziņojumiem, kas Francijas iestādēm turpmāk jāiesniedz Komisijai, Francijas iestādēm jāiesniedz arī informācija par publiskās organizācijas IFP parādsaistību līmeni un noteikumiem, kā arī pierādījumi, ka šie aizņēmumi atbilst tirgus nosacījumiem, vai jāpievieno attiecīgā atbalsta bruto ekvivalents, aprēķinot maksimālās garantijas ietekmes summas, izmantojot metodi, kas līdzīga tai, kura aprakstīta 300. apsvērumā norādītājā 6. tabulā.

(201)

Visbeidzot, Komisija ņem vērā Francijas iestāžu priekšlikumu iekļaut šādu rakstisku norādi visos finansējuma līgumos (visiem finanšu instrumentiem, uz kuriem attiecas līgums):

“ Emisijai/programmai/aizņēmumam netiek nodrošinātas nekādas tiešas vai netiešas valsts garantijas. Maksātnespējas gadījumā valsts nav atbildīga par publiskās organizācijas IFP parādu atmaksāšanu. ”

(202)

Šajā kontekstā šīs saistības kopā ar visām citām saistībām, kuras jāpilda Francijai, un pat ja šīs saistības vienas pašas neļauj atrisināt jautājumu par garantijas esību, attiecīgā gadījumā ļaus izmantot pieļautā riska izņēmumu un ievērojami samazināt garantiju iespējamo negatīvo ietekmi.

(203)

Attiecībā uz piegādātājiem, pretēji Francijas iestāžu norādītajam (skatīt 65. apsvērumu), nepietiek ar to, ka uz publisko organizāciju IFP attiecas Eiropas Savienības vai valsts tiesību aktos noteiktais pienākums izsludināt konkursu, lai novērstu jebkādas priekšrocības, ko tā gūs no EPIC statusa; saistībā ar publisko iepirkumu katrs piegādātājs – kandidāts laikus var noskaidrot par publiskās organizācijas IFP bankrota neiespējamību tad, kad viņš iesniedz pieteikumu par piedalīšanos konkursā. Tāpat arī publiskā iepirkuma jomā jānošķir cenu samazinājums, kas saistīts ar efektivitātes pieaugumu pretendentu konkurences dēļ konkursā, kas, kā Komisija atzīmēja ziņojumā, ko citēja Francijas iestādes, ir īsts “sociāls ieguvums”, un tas cenas samazinājums, kas radies no tā, ka līgumslēdzēji labvēlīgāk vērtē tādas struktūras saistību neizpildes risku, par kuru viņiem ir zināms, ka tās publiskās iestādes statuss to pasargā no riska to likvidēt tiesas ceļā. Šo abu faktoru, kuri abi var ietekmēt publisko piegāžu cenu pazemināšanos, raksturs ir atšķirīgs, tāpēc Komisija nekādā ziņā nevar otrā faktora ietekmi piedēvēt pirmajam faktoram.

(204)

Lai novērtētu cenu pazemināšanos, ko izraisa tas, ka piegādātāji labvēlīgāk vērtē EPIC saistību neizpildes risku, Komisija nodomājusi argumentēt saistībā ar līdzvērtīga riska segšanas izmaksām. Ja valsts garantijas nav, publiskās organizācijas IFP piegādātājs, kurš vēlētos izmantot līdzvērtīgu garantiju (proti, pilnīgi nodrošināties pret līgumslēdzēja saistību neizpildes risku), varētu izmantot specializētas kredītiestādes vai apdrošināšanas sabiedrības pakalpojumus. Tādu saistību neizpildes risku bieži uzņemas komercsabiedrības, kas specializējas faktoringā (195).

(205)

Komisija atzīmē, ka atlīdzībā par šādu faktoringa pakalpojumu ietverti divi elementi:

(206)

Francijas iestādes 2010. gada 26. novembra vēstulē norādīja, ka tās uzskata, ka Komisijas apsvērumi par faktoringa lomu balstīti uz nepilnīgu to iemeslu novērtējumu, kāpēc uzņēmumam jāizmanto šāda veida pakalpojumi. Francijas iestādes, protams, atzīst, ka faktoringa uzņēmējsabiedrības var nodrošināt trīs pakalpojumus saistībā ar naudas līdzekļu avansu, prasījuma piedziņu un prasījuma garantiju, taču precizē, ka šos pakalpojumus tās var piedāvāt gan kopā, gan atsevišķi. Pamatojoties uz 2009. gadā Francijas Bankas veiktu pētījumu (197), tās piebilst, ka starp šiem dažādajiem pakalpojumiem deleģētā pārvaldība (proti, finansējuma operācija bez prasījuma piedziņas) kļūst par noteicošo faktoru piedāvājumos, tāpēc faktoringa izmantošana aizvien biežāk nozīmē tikai vienkāršu naudas līdzekļu operāciju attiecībā uz piegādātāju. Komisija ņem vērā šo piezīmi.

(207)

Turklāt Francijas iestādes paziņoja publiskās organizācijas IFP faktoriem samaksāto summu (198) kopš 2004. gada (kā samaksu par nodrošinājumu diviem darbības veidiem – saimnieciskajai darbībai un darbībai, kas nav saimnieciska rakstura darbība).

2.   tabula.

Publiskās organizācijas IFP piegādātāju faktoringa izmantošana 2004.–2010. gadā

(208)

Francijas iestādes konstatē, ka, sākot ar publiskās organizācijas IFP statusa maiņu 2006. gadā, tās veiktie maksājumi faktoriem palielinājušies. Tās secina, ka šīs izmaiņas padara nederīgu Komisijas argumentāciju par to, kāds priekšstats trešām personām ir par EPIC saistību neizpildes risku. Tās uzskata, ka, ja publiskā organizācija IFP, sākot ar 2006. gadu, izmantojusi valsts nodrošinājumu pret saistību neizpildes risku, faktoru pakalpojumu izmantošanai, sākot ar šo datumu, vajadzēja būt retākai vai vispār neesošai.

(209)

Tā kā atbilstīgi tam, ko Francijas iestādes norādīja 206. apsvērumā, faktoringa izmantošana aizvien vairāk tiek saistīta ar vajadzību saņemt avansu (deleģētās vadības pakalpojuma pieaugums) un aizvien mazāk – ar nesamaksāšanas riska uzņemšanos (prasījumu piedziņas, finansējuma un garantijas pakalpojuma samazināšanās), un tā kā publiskās organizācijas IFP grāmatvedības uzskaitē nav iespējams noteikt, kādu faktoringa pakalpojuma veidu izvēlējušies tās piegādātāji, Komisija gluži pretēji uzskata, ka publiskās organizācijas IFP konstatētās izmaiņas neļauj padarīt par nederīgu tās argumentāciju un vēl jo mazāk parādīt, ka publiskās organizācijas IFP piegādātāji būtu izdarījuši secinājumu par tās saistību neizpildes riska palielināšanos tās statusa maiņas dēļ.

(210)

Komisija atzīst, ka tā nevar sniegt precīzu tās prēmijas apjoma novērtējumu, kas nepieciešama, lai nodrošinātu piegādātājus pret publiskās organizācijas IFP saistību neizpildes risku, ja tai nebūtu piešķirta valsts garantija. Tomēr Komisija atzīmē, ka, tā kā komisijas maksa par faktoringu, kas minēta 205. apsvēruma b) punktā, reāli sedz trīs atsevišķus pakalpojumus (prasījumu piedziņu, finansējumu un garantiju pret nemaksāšanu), maksimālā minētā summa 2,5 % apmērā no garantētā apgrozījuma jebkurā gadījumā palielina prēmiju, kas nepieciešama, lai nodrošinātos tikai pret saistību neizpildes risku.

(211)

Katrā gadījumā Francijas iestādes saglabā iespēju paziņot precīzāku metodi, lai novērtētu tās priekšrocības, kuras publiskai iestādei attiecībās ar tās piegādātājiem sniedz tai piešķirtā garantija. Pamatojoties uz saimniecisku ekspertīzi, kas apspriesta saistībā ar izmeklēšanu, šī metode vajadzības gadījumā var būt pozitīva Komisijas lēmuma priekšmets, un Francija to var izmantot, lai izpildītu pienākumu sniegt informāciju, kurš noteikts šajā lēmumā.

(212)

Saistībā ar attiecīgajām summām Francijas iestādes 2010. gada 26. novembra vēstulē norādīja, ka šo preču un pakalpojumu iegādes izmaksas ir tieši iekļautas pieņemtā personāla izmantošanas koeficientā, kas iesaistīts darbībās ar minēto preču un pakalpojumu iegādi (200). Turklāt summas par iesaistīto personālu un telpām nerada nekādus lielus īpašus izdevumus, jo visi saistītie izdevumi jau ir iekļauti iestādes struktūras izmaksās.

(213)

Visbeidzot, attiecībā uz īpaši iegādātām precēm un pakalpojumiem, kas iegādāti tikai, lai veiktu saimnieciskas darbības, Francijas iestādes uzskata, ka gada vidējā summa par šīm piegādēm ir tikai neliela daļa (201) no publiskās organizācijas IFP gada vidējā apgrozījuma. Pamatojoties uz publiskās organizācijas IFP iegūto informāciju, izmantojot tās analītiskās grāmatvedības uzskaites sistēmu, attiecībā uz līgumpētījumiem gada vidējā summa par materiāliem, kurus publiskā organizācija IFP ir iegādājusies, lai 2006.–2009. gadā sniegtu savus pakalpojumus, ir […] (*) euro gadā.

(214)

Komisija uzskata, ka saimnieciskās darbības veikšanai publiskajai organizācijai IFP ir bijušas reālas saimnieciska rakstura priekšrocības, kas izpaudās kā samazinātas piegādātāju cenas un kā rezultātā piegādātāji labvēlīgāk vērtēja uzņēmuma saistību neizpildes risku. Tā kā Komisija nevarēja precīzi noteikt šīs priekšrocības summu, tā uzskata, ka katrā ziņā attiecīgajā laikposmā (2006.-2009.) tā nevar pārsniegt summu vidēji aptuveni […] (*) euro gadā (202).

(215)

Visbeidzot, Komisija atzīmē, ka šāda priekšrocība attiecībās, kuras publiskajai organizācijai IFP ir ar tās piegādātājiem, ir selektīva priekšrocība, jo tās konkurentiem, uz kuriem attiecas vispārējo tiesību sanācijas un likvidācijas procedūra tiesas ceļā, nav līdzvērtīgas garantijas, kuru piešķir valsts un kura pēc būtības ir saistīta ar IFP publiskās iestādes statusu.

(216)

Attiecībā uz pētījumu pakalpojumiem, kurus sniedz publiskā organizācija IFP, Komisija ņem vērā sabiedrības UOP Limited apsvērumus, kura norāda, ka tehnoloģiju nodošanas jomā, kura ir riskanta joma, pircēji ļoti jūtīgi reaģē uz garantijām, kuras šo pakalpojumu sniedzēji var tiem nodrošināt gan saistībā ar līgumisko atbildību, gan ārpuslīgumisko atbildību.

(217)

Tomēr attiecībā uz ārpuslīgumisko atbildību Francijas iestādes 2010. gada 13. janvāra vēstulē precizēja, ka uz privāttiesību komercsabiedrībām un publiskajām iestādēm Francijā dažādi attiecas vispārējo tiesību režīms (Civilkodeksa 1382. pants, kurā jo īpaši aplūkota atbildība par deliktu (203). Tās piebilda, ka publiskās organizācijas IFP darbībai ir īpašs raksturs, jo tā paredz laboratorijas instrumentu, uzliesmojošu materiālu, sprāgstvielu vai toksisku vielu izmantošanu, kas ir liela “rūpnieciskā” riska iespējami avoti (204) apdrošinātāju parasti izmantota termina nozīmē. Tāpēc publiskā organizācija IFP ir noslēgusi dažādus apdrošināšanas līgumus, lai segtu ne vien klasiskos riskus (civiltiesiskā atbildība), bet arī specifiskus riskus, piemēram, riskus, kas saistīti ar jonizējošiem avotiem, vai arī riskus, kas saistīti ar aparātu bojājumiem urbuma tuvumā. Attiecībā uz civiltiesiskās atbildības nodrošināšanu publiskās organizācijas IFP apdrošināšanas līgums sedz četrus riskus – civiltiesiskā atbildība izmantošanas jomā, civiltiesiskā atbildība pēc piegādes, profesionālā civiltiesiskā atbildība un atbildība par vides piesārņošanu.

(218)

No iepriekš minētā izriet, ka nekādā gadījumā publiskā organizācija IFP nav atteikusies no ārpuslīgumiskās atbildības pret valsti, uzņemoties risku izmantot to garantiju, kas izriet no tās EPIC statusa zaudējuma gadījumā, bet tā gluži pretēji tirgū noslēgusi nepieciešamos apdrošināšanas līgumus, lai varētu segt šo risku.

(219)

Attiecībā uz līgumisko atbildību no Francijas iestāžu iesniegtās informācijas, atbildot uz sabiedrības UOP Limited apsvērumiem, īpaši uz tiem, kuri atkārtoti 91. apsvērumā, izriet, ka pakalpojumu sniegšanas jomā publiskās organizācijas IFP atbildība pret saviem klientiem (neatkarīgi no tā, vai tie ir pašas meitasuzņēmumi, vai trešās personas) “ir ierobežota līdz […] (*) % no reāli iekasētās atlīdzības, ar maksimālo iespējamo robežu, kas atkarībā no apstākļiem var sasniegt […] (*) %”, tā, ka, ja klients uzskata, ka publiskās organizācijas IFP darbs nav kvalitatīvs, tai nekādā gadījumā nav pienākuma to neskaitāmas reizes pārtaisīt. Turklāt Komisija ņem vērā to Francijas iestāžu piezīmi, kurā tās konstatē, ka atbildības nekumulēšanas principa dēļ viena līgumslēdzējpuse nevar atsaukties uz ārpuslīgumisko atbildību, lai mēģinātu iegūt kompensāciju par zaudējumiem, kurus tā cietusi saskaņā ar līgumiskām attiecībām (205).

(220)

Tomēr, ņemot vērā to, ka publiskajai organizācijai IFP ir piešķirta valsts garantija, tad klientiem ir pārliecība, ka pret to nekad netiks piemērota likvidācijas procedūra tiesas ceļā un tā vienmēr varēs pildīt savas līgumsaistības, vai gadījumā, ja tā šīs saistības nepildīs, tās klienti saņems kompensāciju par saistību nepildīšanu.

(221)

Līdzīgi argumentācijai, kuru Komisija izklāstīja 204. un turpmākajos apsvērumos par attiecībām ar piegādātājiem, Komisija uzskata, ka valsts garantijas neesības gadījumā klientam, kurš vēlētos saņemt tāda paša līmeņa aizsardzību, būs jāparaksta līgums ar finanšu starpnieku (piemēram, banku iestādi vai apdrošināšanas sabiedrību) par saistību izpildes garantiju (angļu valodā - “performance bond”), lai nodrošinātu tā līguma izpildi, kurš to saista ar publisko organizāciju IFP. Šādas aizsardzības mērķis ir nodrošināt klientam finanšu kompensāciju, ja tam nodarīts kaitējums līguma (pilnīgas vai daļējas) neizpildes dēļ.

(222)

Attiecībā uz šo punktu Komisija ņem vērā, ka Francija ar dažām atrunām, kā norādīts 66. apsvērumā, atzīst, ka “vienīgā šķietamā identificējamā ietekme attiecībā uz publisko organizāciju IFP būtu izmaksu atvieglojums, jo nav parakstīti līgumi par saistību izpildes garantijām.” Francijas iestādes secina, neprecizējot, ka, pamatojoties uz “banku un apdrošināšanas sabiedrību parasti pieprasītajām summām par šādu pakalpojumu sniegšanu, šāda atvieglojuma rezultāts būtu neliels.”

(223)

Komisija vispirms norāda, ka saistību izpildes garantijas aprēķinos iekļauti daudzi faktori, jo īpaši līguma veids, garantētā summa, iesaistītais personāls, finanšu situācija, saistību neizpildes risks, tā uzņēmuma prasījumu apjoms, kura pakalpojumi ir nodrošināti, kā arī citi finanšu elementi, piemēram, honorāri vai komisijas maksa starpniekiem. Pamatojoties uz publiski pieejamo informāciju (206), Komisija uzskata, ka piemērotā likme svārstās no 1 % līdz 5 % no nodrošinātā apgrozījuma.

(224)

Nodrošinājuma tarifu noteikšanas pamatā, ko veic specializēti starpnieki, ir statistikas metodes, kuras, iespējams, izstrādātas attiecībā uz katru riska veidu, tāpēc nav iespējams a priori noteikt fiksētu likmi saistību izpildes garantijām. Garantijas galīgā cena in fine ir atkarīga no lēstās iespējamo zaudējumu summas un to rašanās varbūtības. Tāpēc, ja “darba pilnīgas pabeigšanas” garantiju (parfait achèvement) var piedāvāt dažās nozarēs (piemēram, civilajā celtniecībā un valsts būvdarbos vai starptautiskajā tirdzniecībā), tā kā P&A pēc savas būtības ir riskanta joma, pētniecības darbu pircējam nav nekādas pārliecības, ka to beigās tiks iegūti izmantojami rezultāti, attiecībā uz līgumpētījumu pakalpojumiem nevar plānot vairāk nekā tikai “lielāko pūliņu” (meilleur effort) nodrošinājumu. Šajā sakarībā Komisija atzīmē, ka publiskās organizācijas IFP klientiem, tostarp tās meitasuzņēmumiem, līgumsaistībās garantētā summa nepārsniedz vienreiz sniegto pētniecības darbu cenu.

(225)

Komisija atzīst, ka tā nevar sniegt precīzu prēmijas summas novērtējumu, kas būtu nepieciešama, lai garantētu klientiem (tostarp meitasuzņēmumiem) publiskās organizācijas IFP“lielākos pūliņus”, sniedzot pētījumu pakalpojumus. Uz jautājumiem par šo punktu Francijas iestādes 2010. gada 26. novembra vēstulē norādīja, ka arī tām nav informācijas par tirgū prasīto prēmiju līmeni, lai segtu specifiskos riskus P&A jomā. Tomēr Komisija uzskata, ka prēmijai, kuru pieprasītu tirgū šāda riska segšanai (kas attiecas tikai uz “lielākajiem pūliņiem” pētniecībā, un tātad ir mazāks nekā risks, kas saistīts ar līgumā paredzētā “darba pilnīgu pabeigšanu”), no loģikas viedokļa vajadzētu būt mazākai par 223. apsvērumā minēto maksimālo vērtējumu. Komisija arī uzskata, ka maksimālā likme 5 % apmērā no apgrozījuma, ko rada nodrošinātais pakalpojums, katrā gadījumā ir prēmiju palielinošs faktors, kas nepieciešams, lai segtu šādu risku.

(226)

Attiecībā uz to saimnieciskās darbības summu, kuru var segt ar šādu garantiju, Komisija norāda, ka šī darbība izpaužas divos veidos: no vienas puses, infrastruktūras iznomāšana, pētniecības personāla izmantošana un juridisko pakalpojumu sniegšana, kā arī līgumpētījumi, ko veic publiskā organizācija IFP (gan trešo personu, gan savu meitasuzņēmumu vārdā), un, no otras puses, publiskās organizācijas IFP tehnoloģiju pārnese uz meitasuzņēmumiem Axens un Prosenat to ekskluzīvās darbības jomās. Attiecībā uz publiskās organizācijas IFP darbībām tās meitasuzņēmuma Beicip-Franlab (207) ekskluzīvās darbības jomā Komisija jau konstatēja, ka tās tiek pilnībā finansētas no ieņēmumiem, kas gūti naftas ieguves lauku ekspluatācijas un ar naftas ieguvi saistītas programmatūras izstrādes konsultāciju tirgū. Komisija iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 noteica, ka grupas iekšienē nav notikusi publiskās organizācijas IFP publiskā finansējuma pārvešana uz tās meitasuzņēmumu Beicip-Franlab, jo abu struktūru komercattiecības īstenotas atbilstoši parastajiem tirgus noteikumiem. Tā kā atlīdzība, ko Beicip-Franlab iemaksājusi publiskajai organizācijai IFP, “vairāk nekā pietiekami” (208) sedz izmaksas par darbiem, kurus publiskā organizācija IFP veikusi sava meitasuzņēmuma ekskluzīvajā darbības jomā, Komisija var secināt, ka pielietotā tarifu noteikšana ir tāda, ka Beicip-Franlab jebkurā gadījumā jau uzņemas segt iespējamu valsts garantijas papildu ietekmi uz pētniecības izmaksām, kuras sedz publiskā organizācija IFP. Šādos apstākļos meitasuzņēmuma un mātesuzņēmuma komercattiecību segums, izmantojot valsts garantiju, nepiešķir konkurences priekšrocības darbībām, kuras publiskā organizācija IFP veic sava meitasuzņēmuma Beicip-Franlab ekskluzīvās pētniecības jomās. Tāpēc iespējamais to segums, izmantojot valsts garantiju, nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(227)

Attiecībā uz pirmā veida darbību, kuru veic publiskā organizācija IFP gan trešo personu, gan savu meitasuzņēmumu vārdā, Francijas iestādes 2010. gada 26. novembra vēstulē norādīja summu, par kādu no 2006. līdz 2009. gadam publiskā organizācija IFP ir veikusi saimniecisko darbību. No šīs informācijas izriet, ka vidējais gada apgrozījums par pētniecības pakalpojumiem šajā laikposmā ir ap […] (*) euro, no kuriem […] (*) euro trešo personu vārdā, bet […] (*) euro meitasuzņēmumu vārdā.

(228)

Turklāt Francijas iestādes iesniedza datus par administratīvajiem pakalpojumiem, ko sniegusi publiskā organizācija IFP saviem meitasuzņēmumiem tajā pašā laikposmā. No šīs informācijas izriet, ka kopš 2006. gada vidējā summa gadā, par kuru publiskā organizācija IFP nosūtījusi rēķinus saviem meitasuzņēmumiem, ir ap […] (*) euro par norīkoto personālu un […] (*) euro par biroja pakalpojumu izmaksām (209).

(229)

Attiecībā uz otrā veida darbību, proti, publiskās organizācijas IFP tehnoloģiju pārnesi meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat ekskluzīvās darbības jomā, vispirms jānorāda, ka Lēmumā C 51/2005 jau iekļautas summas par 2006. gadu:

(230)

Attiecībā uz turpmākajiem gadiem atbilstoši iepriekšminētā Lēmuma C 51/2005 5. panta 1. punktam līdz ekskluzīvo nolīgumu termiņa beigām Francijai būs “jāsniedz Komisijai detalizēts gada pārskats par projektiem, ko publiskā organizācija IFP īsteno Axens un Prosernat ekskluzīvajās darbības jomās.” Informācija, kura iekļauta gada pārskatos, ļauj precīzi aprēķināt gada summu par publiskās organizācijas IFP sniegtajiem pētniecības pakalpojumiem tās meitasuzņēmumu vārdā un to ekskluzīvajā darbības jomā.

(231)

Līdz šim Francija ir iesniegusi Komisijai gada pārskatus par 2007., 2008. un 2009. gadu. Ņemot vērā grāmatvedības datu apstrādei nepieciešamo laiku, pārskats par 2010. gadu tiks iesniegts 2011. gadā.

(232)

Ekskluzīvajās Axens jomās tā saimnieciskā darbība attiecībā uz laikposmu no 2007. līdz 2009. gadam (tūkstošos euro) ir apkopotas 3. tabulā, kas norādīta šajā apsvērumā.

3.   tabula.

Publiskās organizācijas IFP darbība Axens ekskluzīvajās jomās no 2007. līdz 2009. gadam

(233)

Pētniecības pakalpojumi, ko sniedz publiskā organizācija IFP Axens ekskluzīvajā jomā, veidojusi saimniecisko darbību par […] (*) euro 2007. gadā, […] (*) euro 2008. gadā un […] (*) euro 2009. gadā, līdzīgi tai, ko Komisija Lēmumā C 51/2005 konstatējusi attiecībā uz 2006. gadu ([…] (*) euro).

(234)

Prosernat ekskluzīvajās jomās šī saimnieciskā darbība attiecībā uz laikposmu no 2007. līdz 2009. gadam (tūkstošos euro) apkopota 4. tabulā, kas norādīta šajā apsvērumā.

4.   tabula.

Publiskās organizācijas IFP darbība Prosernat ekskluzīvajās jomās no 2007. līdz 2009. gadam

(235)

Pētniecības pakalpojumi, ko sniedz publiskā organizācija IFP Prosernat ekskluzīvajā jomā, veidojusi saimniecisko darbību par […] (*) euro 2007. gadā, […] (*) euro 2008. gadā un […] (*) euro 2009. gadā, līdzīgi tai, ko Komisija Lēmumā C 51/2005 konstatējusi attiecībā uz 2006. gadu ([…] (*) euro).

(236)

Pamatojoties uz iepriekš norādīto, Komisija uzskata, ka publiskā organizācija IFP, tostarp tās meitasuzņēmumi Axens un Prosernat to ekskluzīvajās jomās, saimnieciskas darbības veikšanai ir guvusi reālas saimnieciska rakstura priekšrocības, kas izpaudās, ka netika maksāta prēmija, kas atbilst saistību izpildes garantijai vai vismaz lielākajiem pūliņiem, ko tā varēja sniegt saviem klientiem attiecībā uz pētniecības darbībām. Tā kā Komisija nevarēja aprēķināt precīzi šo priekšrocību summu, ņemot vērā riska seguma specifiku, tā katrā gadījumā uzskata, ka tās attiecībā uz katru pakalpojumu un uz katru gadu nevar pārsniegt summas, kas iekļautas 5. tabulā šajā apsvērumā (kur saīsinājums “EUR” nozīmē “euro”, bet saīsinājums “MEUR” – “miljonus euro”).

5.   tabula.

Multiplikatori attiecībā uz publiskās organizācijas IFP gūtajām saimnieciskajām priekšrocībām attiecībās ar klientiem neierobežotas garantijas dēļ no 2006. līdz 2009. gadam

(237)

Katrā gadījumā Francijas iestādes saglabā iespēju paziņot par precīzāku metodi, lai novērtētu priekšrocības, ko publiskajai organizācijai IFP tās attiecībās ar klientiem piešķir garantija. Šī metode, kuras pamatā ir saimnieciska rakstura atzinums, kas izmeklēšanas gaitā tika iegūts diskusijās, attiecīgā gadījumā būs Komisijas pozitīva lēmuma priekšmets, un Francija to varēs izmantot, lai izpildītu pienākumu sniegt informāciju, kurš precizētas šajā lēmumā.

(238)

Visbeidzot, Komisija norāda, ka šādas priekšrocības publiskās organizācijas IFP attiecībās ar klientiem ir selektīva priekšrocība, jo tās konkurentiem, uz kuriem attiecas vispārējo tiesību sanācijas un likvidācijas procedūras tiesas ceļā, nav garantijas, kas ir līdzvērtīga valsts sniegtajai garantijai un kas pēc būtības saistīta ar IFP publiskās iestādes statusu.

(239)

Attiecībā uz publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumiem Komisija lēmumā par procedūras sākšanu norādīja, ka iepriekšējās izpētes posmā nevar izslēgt, ka “jebkuru priekšrocību, kas izriet no publiskās organizācijas IFP EPIC statusa, kā, piemēram, jo īpaši labvēlīgāki aizņēmuma nosacījumi, var izmantot arī meitasuzņēmumi” (212).

(240)

Padziļinātās izpētes beigās 7.1.1.2. daļā norādīto iemeslu dēļ, ņemot vērā to, ka Francijas tiesību aktos nav noteikta akcionāra vispārēja atbildība par komercsabiedrību grupu meitasuzņēmumiem, nevar uzskatīt, ka publiskā organizācija IFP un tātad arī Francijas valsts var būt atbildīgas par parādsaistību atmaksāšanu, ko izsniegušas trešās personas Axens un Prosernat saimnieciskajai darbībai, jo īpaši, ja attiecībā uz šiem meitasuzņēmumiem tiktu piemērota likvidācijas procedūra tiesas ceļā.

(241)

Tomēr jāatzīmē, ka iepriekšminētajā lēmumā N 531/2005, lai gan Komisija, kā norādīts 177. apsvērumā, uzskatīja, ka uz La Banque Postale kā akciju sabiedrību saistībā ar sanācijas un likvidācijas procedūru tiesas ceļā attiecas vispārējās tiesības un tai tās pašas labā netika piešķirta neierobežota valsts garantija, Komisija tomēr skatīja jautājumu par iespējamu valsts garantijas seku pārvedumu meitasuzņēmumam, kas bija piešķirta tā vienīgajam akcionāram (213).

(242)

Precīzāk, Komisija uzskatīja (214), ka grupas funkcionēšanas struktūra izraisa akcionāra (La Poste) un meitasuzņēmuma (La Banque Postale) mijiedarbību šādu efektu pievienošanas rezultātā: i) meitasuzņēmums izmanto cilvēkresursus un materiālos resursus, ko tā rīcībā nodevis mātesuzņēmums, un ii) šo līdzekļu atlīdzība, pamatojoties uz izmaksām, ko sedzis mātesuzņēmums, lai tādu saimnieciska rakstura priekšrocību, kas samazina La Poste izmaksas, atlīdzība, ko La Banque Postale iemaksā mātesuzņēmumam, varētu tikt proporcionāli samazināta un izraisītu šīs saimnieciskā rakstura priekšrocības (vismaz daļēju) pārvedumu meitasuzņēmumam.

(243)

Līdzīgā veidā iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 Komisija uzskatīja, ka pastāv zināma savstarpēja ietekme, jo īpaši publiskās organizācijas IFP tarifu izvēlē attiecībā uz Axens un Prosernat sniegtajiem pakalpojumiem to ekskluzīvajā jomā tā, lai komerciālās attiecības grupā nepakļautos tirgus loģikai, bet gluži pretēji padarītu iespējamas šķērssubsīdijas meitasuzņēmumu saimnieciskajai darbībai, izmantojot publiskos finanšu līdzekļus, kas ir mātesuzņēmuma rīcībā. Kā norādīts 226. apsvērumā, Komisija turklāt secināja, ka publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmuma Beicip-Prosernat (*5) attiecības veidotas atbilstīgi parastajiem tirgus nosacījumiem.

(244)

Iepriekšminētajā La Banque Postale lietā Komisija uzskatīja, ka Francijas iestādēm nepieciešams uzņemties saistības, kuras ļauj ieviest mehānismu, kas neitralizētu meitasuzņēmuma līmenī iespējamās priekšrocības attiecībā uz mātesuzņēmumu. Attiecībā uz finansējuma nosacījumiem šīs saistības izpaužas tādējādi, ka “katras operācijas gaitā finansējuma līgumā rakstveidā jānorāda (attiecībā uz katru šajā līgumā minēto instrumentu), ka atbilstoši Francijas tiesību aktiem (jo īpaši tam, ka attiecībā uz katru garantiju nepieciešama tiesību aktos skaidri noteikta atļauja), šai finansējuma operācijai netiks piešķirta nekāda vieda - tieša vai netieša - valsts garantija. Katras operācijas emisijas prospektā jāpublisko šis līguma noteikums.” (215)

(245)

Šajā konkrētajā gadījumā Francijas iestādes apņēmās attiecībā uz aizņēmuma nosacījumiem publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumiem (Axens, Beicip-Franlab, Prosernat) rakstveidā finansējuma līgumā norādīt (attiecībā uz katru līgumā minēto instrumentu) katras operācijas gaitā, ka “atbilstoši Francijas tiesību aktiem (jo īpaši tam, ka attiecībā uz katru garantiju nepieciešama tiesību aktos skaidri noteikta atļauja) šai finansējuma operācijai netiks piešķirta nekāda veida - tieša vai netieša - valsts garantija.”

(246)

Attiecībā uz to, ka meitasuzņēmumi izmanto cilvēkresursus un materiālus, ko to rīcībā nodevis mātesuzņēmums, kā Komisija norādīja iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005, “ja pastāv saimniecisko darbību subsīdijas, tad tās rodas no atlīdzības, ko attiecīgie meitasuzņēmumi maksā mātesuzņēmumam, un ir atspoguļotas IFP grāmatvedības datos” (216). Izpētot publiskās organizācijas IFP grāmatvedības datus, vienīgie izmaksu elementi, kurus Komisija neņēma vērā iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 attiecībā uz 2006. gadu un attiecībā uz nākamajiem gadiem Francijas iestāžu nosūtītajos gada pārskatos, ir tie, kas saistīti ar publiskās organizācijas IFP meitasuzņēmumiem sniegto pakalpojumu segšanu, izmantojot neierobežotu garantiju. Prēmijai, kas atbilst saistību izpildes garantijai vai vismaz lielākai piepūlei, kas nav samaksāta valstij, arī nevarēja noteikt tarifu saistībā ar meitasuzņēmumiem sniegtajiem pakalpojumiem.

(247)

Tāpēc jāuzskata, ka saimnieciskā rakstura priekšrocība, kas publiskajai iestādei radusies kā garantija tās statusa dēļ, tika pārvesta uz privāttiesību meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat.

(248)

Attiecībā uz līgumiem, kurus parakstījusi publiskā organizācija IFP un tās meitasuzņēmumi Axens, Prosernat un Beicip-Franlab ar kopējiem piegādātājiem, kurus Komisija minēja lēmumā par procedūras sākšanu un sabiedrība UOP Limited minēja savās piezīmēs, kā norādīts 73. apsvērumā, to esību, protams, apstiprināja arī Francijas iestādes, taču tās precizēja, ka tie attiecas galvenokārt uz (gaisa un dzelzceļa) transportu attiecībā uz dažādu struktūru personāla komandējumiem. Komisija uzskata, ka meitasuzņēmumi varēja izmantot grupai IFP piešķirtus labvēlīgākus iepirkuma nosacījumus, kas nav nepārprotami noteikts attiecībā uz attiecīgajām piegādēm, drīzāk atlaižu politikas dēļ, kuru, iespējams, ieviesa piegādātāji kopīgo iepirkumu gadījumā, nekā garantiju iespējamās ietekmes dēļ. Katrā gadījumā, pat ja pieņem, ka 7.1.4.1. daļas B punktā norādīto analīzi attiecībā uz publisko iestādi var pārnest uz meitasuzņēmumiem par kopīgi iegādāto aprīkojumu un ka meitasuzņēmumiem šāds mehānisms ļauj izmantot to priekšrocību pārnesi, kuras garantiju veidā izmanto publiskā organizācija IFP, lētāk iegādājoties šos pakalpojumus, summas, kas ar to saistītas, būtu tik niecīgas, ka Komisija pauž šaubas par to, ka tās ir reāla saimnieciska priekšrocība.

(249)

Tāpēc atbilstoši iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 norādītajiem secinājumiem vienīgās darbības, uz kurām var attiecināt priekšrocību, kas izriet no mātesuzņēmumam piešķirtās valsts garantijas seguma pētniecības darbībām, kuras tiek veiktas meitasuzņēmumu ekskluzīvajās darbības jomās, attiecas tikai uz “[publiskās organizācijas IFP ] ieguldījumu darbībās, kas tiek veiktas Axens un Prosernat darbības jomā” (217). Attiecībā tieši uz priekšrocībām, kuras pārnestas uz Axens un Prosernat, tā kā nevar precīzi noteikt šīs priekšrocības summu, Komisija uzskata, ka katrā gadījumā attiecībā uz katru pakalpojumu un uz katru gadu tā nevar pārsniegt summas, kas norādītas 236. apsvērumā iekļautajā 5. tabulā.

(250)

Komisija uzskata, ka šāda saimnieciska rakstura priekšrocība, ko publiskā organizācija IFP pārnes saviem privāttiesību meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat, ir selektīva priekšrocība, jo šo meitasuzņēmumu konkurentiem nav piekļuves publiskās organizācijas IFP tehnoloģijām, cilvēkresursiem un materiālajiem resursiem ar tikpat labvēlīgiem nosacījumiem.

(251)

Pētītais pasākums var izraisīt publiskās organizācijas IFP darbības izmaksu samazināšanu attiecībā uz pakalpojumiem, ko tā sniedz trešām personām (līgumpētījumi), kā arī Axens un Prosernat darbības izmaksu samazināšanu attiecībā uz pakalpojumiem, ko tie saņem no mātesuzņēmuma (pētījumi to ekskluzīvajās jomās, līgumpētījumi, personāla un materiālu izmantošana, administratīvo pakalpojumu sniegšana), kā rezultātā IFP grupai piešķirti labvēlīgāki nosacījumi un tiek kropļota konkurence LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(252)

Tā kā tirgi, kuros darbojas grupa IFP, jo īpaši līgumpētījumu tirgus, kas tieši attiecas uz publisko organizāciju IFP, katalizatoru tirgus un tehnoloģiju tirgus naftas pārstrādes un naftas ķīmijas rūpniecībai, kas attiecas uz meitasuzņēmumu Axens, kā arī izpētes, pakalpojumu un to iekārtu piegādes tirgus, ko izmanto gāzes attīrīšanas un atsērošanas jomā, kas attiecas uz meitasuzņēmumu Prosernat, ir plašai tirdzniecībai atvērti tirgi Eiropas Savienībā, šāds pasākums var nelabvēlīgi ietekmēt konkurējošos uzņēmumus, kuri darbojas vai vēlas darboties līdzīgās saimnieciskajās jomās attiecīgajos tirgos.

(253)

Šajos apstākļos neierobežotas valsts garantijas esība par labu publiskajai organizācijai IFP var kropļot konkurenci un iespaidot tirdzniecību LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(254)

Garantija, ko valsts piešķir par labu publiskajai organizācijai IFP tās statusa dēļ, ir valstij piedēvējams valsts līdzekļu piešķīrums un kropļo vai draud kropļot konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, piešķirot labākus nosacījumus grupai IFP.

(255)

Komisija secina, ka šī garantija ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē.

(256)

Pirms statusa maiņas IFP bija privāttiesību juridiska persona, kas izveidota kā profesionāla iestāde tiesību akta – 1943. gada 17. novembra likuma Nr. 43-621 par profesionālo interešu pārvaldi – nozīmē. Šādas iestādes statusā uz IFP attiecās vispārējo tiesību procedūras jomā, kas attiecas uz sanāciju un likvidāciju tiesas ceļā, un tā nesaņēma valsts garantijas, kas tai tika piešķirtas, iegūstot EPIC statusu.

(257)

Pēc 2006. gada 6. jūlija dekrēta, ko pieņēma saskaņā ar 2005. gada 13. jūlija Likumu Nr. 2005-781, IFP2006. gada 7. jūlijā kļuva par EPIC. Šī statusa maiņa ir pamats, lai publiskajai organizācijai IFP piešķirtu neierobežotu valsts garantiju. Tāpēc attiecīgais pasākums jākvalificē kā jauns atbalsts procedūras regulas 1. panta c) punkta nozīmē.

(258)

Atbilstoši procedūras regulas 2. panta 1. punktam dalībvalstīm ir pienākums laikus paziņot “par visiem projektiem piešķirt jaunu atbalstu”. Tā kā Francija oficiāli nepaziņoja par publiskās organizācijas IFP statusa maiņu, bet tikai uz to kā blakus jautājumu norādīja saistībā ar citu procedūru, un ka pasākuma reālā īstenošana notika, neizpildot nosacījumu par Komisijas iepriekšējas piekrišanas saņemšanu, Francijas valdība šo konkrēto valsts atbalstu īstenoja, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu.

(259)

Tāpēc Komisija uzskata, ka šis pasākums ir nelikumīgs valsts atbalsts procedūras regulas 1. panta f) punkta nozīmē.

(260)

Pakalpojumu sniegšana izpaužas kā pētījumu infrastruktūras izīrēšana, personāla izmantošana vai juridisku pakalpojumu sniegšana (meitasuzņēmumu vārdā).

(261)

Līgumpētījumu pakalpojumi galvenokārt attiecībā uz publisko organizāciju IFP ir sniegt atbalstu klientam (trešai personai vai meitasuzņēmumam (218), kas vēlas veikt pētniecību, lai labāk saprastu un pārvaldītu kādu zinātnisku vai tehnisku parādību (219). Pieprasījums var būt vairāk vai mazāk precīzs un atstāt publiskajai organizācijai IFP plašu vai ne tik plašu rīcības brīvību, sākot ar klienta noteiktas precīzas specifikācijas ievērošanu līdz pilnīga pētniecības pakalpojuma sniegšanai, iekļaujot ieteikumus. […] (*) Pamatojoties uz katru pieprasījumu, publiskā organizācija IFP formulē tehnisko un komerciālo priekšlikumu kopā ar īstenošanas līguma noteikumiem, kas tad ir priekšmets sarunām ar klientu. Francijas iestādes ilustrēja līgumpētījumu pakalpojumus un pakalpojumus, ko sniedz publiskā organizācija IFP tās trijās kompetences jomās (CREP, CRRP, CRME).

(262)

CREP līmenī pakalpojumu mērķis ir apstiprināt un/vai uzlabot metodes, tehnoloģijas un programmatūras, kas izveidotas pētījumu centrā. Turklāt, lai veiktu dažus pasūtījumus, CREP nodod savu rūpniecisko partneru rīcībā iekārtas un aprēķinu algoritmus, kas ir publiskās organizācijas IFP specifika, vai retus atzinumus, kas nav pieejami komerciāla pakalpojuma gadījumā, ko sniedz privāts uzņēmējs. Šos pakalpojumus var klasificēt šādās kategorijās:

(263)

CRRP līmenī līgumpētījumu pakalpojumi, piemēram, bija atbalsts ārvalstu universitātei (224) darbību īstenošanai, kas attiecas uz IFP īpašo kompetenci katalizatoru jomā, darbi attiecībā uz “[…] (*) (225)”, lai novērtētu […] (*) fenomenu, vai izpēte (226) par […] (*).

(264)

CRME līmenī līgumpētījumu pakalpojumi, piemēram, tika veikti mašīnbūvētāju vārdā […] (*), sākot no […] (*), […] (*) un publiskās organizācijas IFP metodes (227), pētījums […] (*) (228), kura pamatā ir publiskās organizācijas IFP pētījumi […] (*), vai pārbaudes […] (*) par […] (*), ko izstrādāja publiskā organizācija IFP (229).

(265)

No šī apraksta izriet, ka to līgumpētījumu, ko publiskā organizācija IFP veic trešo personu vārdā, mērķis ir tehniskās iespējamības izpētes veikšana pirms pētījuma uzsākšanas vai jaunu zināšanu un prasmju ieguve Institūta kompetences jomā, vai publiskās organizācijas IFP zināšanu un izstrādāto tehnoloģiju izmantošana, lai izstrādātu jaunus produktus, paņēmienus vai pakalpojumus.

(266)

Francijas iestādes iesniedza aprēķinus par publiskās organizācijas IFP laikposmā no 2004. līdz 2009. gadam veiktajiem līgumpētījumiem un pakalpojumu sniegšanu trešo personu vārdā. No iesniegtās informācijas izriet, ka šie pētījumu pakalpojumi gadā veido aptuveni [0-5] (**) % no kopējā publiskās organizācijas IFP budžeta (proti, […] (*) euro par pakalpojumiem no aptuveni 300 miljonu euro lielā budžeta), tā kā šo darbību var kvalificēt kā publiskās organizācijas noturīgu darbību.

(267)

Atbilstoši Nostādņu P&A&I 3.1.2. punktam, ja bezpeļņas pētniecības organizācijas laiku pa laikam veic saimniecisku darbību, piemēram, infrastruktūru iznomāšanu, pakalpojumu sniegšanu komercuzņēmumiem vai līgumpētījumu izpildi, šo saimniecisko darbību finansēšana no valsts līdzekļiem parasti nozīmē valsts atbalstu. Tomēr, ja var pierādīt, ka visi valsts līdzekļi ir nodoti galasaņēmējam un starpniekam nav piešķirtas priekšrocības, starpniekorganizācija var nebūt valsts atbalsta saņēmēja.

(268)

Šajā konkrētajā gadījumā, ja pētniecības organizācija, publiskā organizācija IFP, veic līgumpētījumus, un to sedz neierobežota valsts garantija, jāuzskata, ka tā saņem valsts atbalstu, izņemot, ja var pierādīt, ka šo pakalpojumu pārdošanas cena ir ļāvusi visu valsts atbalstu nodot saviem klientiem.

(269)

Tarifu noteikšana publiskās organizācijas IFP līgumpētījumu pakalpojumiem notiek, pamatojoties uz pilnīgu to pašizmaksu (230), kurai tiek pievienots peļņas procents, kura likme variē atkarībā no sarunām ar klientu, kas minētas 261. apsvērumā. Ņemot to vērā, vienīgais izmaksu elements, ko publiskā organizācija IFP nav ņēmusi vērā, tieši atbilst publiskās organizācijas IFP nodrošinājuma prēmijai par saistību izpildes garantiju (vai par lielāko piepūli).

(270)

Attiecībā uz tiem līgumpētījumu pakalpojumiem, ko publiskā organizācija IFP sniedz meitasuzņēmumu Axens un Prosernat vārdā, Komisija uzskata, ka saimnieciskā rakstura priekšrocības, ko sniedz garantija, var saglabāties attiecībā uz publisko organizāciju IFP un vajadzības gadījumā tikt izmantotas citiem mērķiem, vai, ņemot vērā šo meitasuzņēmumu saites, kas tās vieno ar mātesuzņēmumu, īpašo raksturu, nodota meitasuzņēmumiem, izmantojot tarifu noteikšanu:

(271)

Tāpat arī attiecībā uz klientiem – trešām personām -, ja varētu noteikt, ka summa, kas atbilst šim papildu izmaksas elementam, ir sistemātiski nodota trešām personām, izmantojot tarifu noteikšanu, tad atbalstu nodošanas detalizētā pārbaudē, visticamāk, tiks uzrādītas de minimis summas (231). No Francijas iestāžu iesniegtās informācijas patiešām izriet, ka vairākums pakalpojumu, par kuriem izrakstīti rēķini, veido mazāk nekā […] (*) euro apgrozījuma (proti, maksimālo riska segumu par saistību nepildīšanu […] (*) euro), svarīgākais līgums ir tikai […] (*) euro (proti, maksimālais riska segums par saistību nepildīšanu […] (*) euro).

(272)

Tomēr nevar izslēgt, ka peļņas nodrošināšanas rīcība, ko pieņēmusi publiskā organizācija IFP, ne vienmēr ir ļāvusi pilnībā nodot valsts atbalsta summu līgumpētījumu pakalpojumu klientam. Šādā gadījumā garantijas prēmijas nesamaksāšana valstij par līgumpētījumu pakalpojumu līgumu segšanu, kas sniegti trešām personām, ir papildu valsts finansējums, ko valsts nodevusi publiskās organizācijas rīcībā.

(273)

Attiecīgais publiskais finansējums tādējādi varētu tikt izmantots trijiem mērķiem:

(274)

Pirms šā gadījuma īpatnību izpētes Komisija ir nolēmusi atkārtoti paust savu principiālo nostāju, ko tā izmanto lēmumu pieņemšanas praksē, saskaņā ar kuru neierobežota valsts garantija, ar ko sedz saimnieciskas darbības, principā ir nesaderīgs valsts atbalsts (232). Parasti Komisija uzskata, ka neierobežotas garantijas nozarē, kas atvērta konkurencei, nav saderīgas ar LESD, jo īpaši tāpēc, ka šādas garantijas dēļ valstij jāuzņemas visi riski, kas saistīti ar saimniecisko darbību, tas atbrīvo uzņēmumu, kas saņem šo garantiju, no tā, ka viņam jāsedz šī seguma izmaksas, un izraisa bezrūpīgas rīcības risku (aléa moral), kas mudina uzņēmumu – garantiju saņēmēju –, kas pasargāts no jebkādām bankrota briesmām, vairāk riskēt salīdzinājumā ar tādu situāciju, kurā uzņēmumam būtu jāuzņemas šādas rīcības visas negatīvās sekas. Saskaņā ar proporcionalitātes principu šādas neierobežotas garantijas vairumā gadījumu nevar tikt attaisnotas ar vispārējās intereses saimniecisko uzdevumu, ja neierobežotās garantijas gadījumā izrādās neiespējami pārbaudīt, vai atbalsta summa nepārsniedz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas neto izmaksas (233).

(275)

Šajā konkrētajā gadījumā jānorāda, ka Francijas tiesību aktos publiskajai organizācijai IFP uzticēti sabiedriskā pakalpojuma pienākumi, kas izpaužas trīskāršā pētniecības, apmācības un dokumentācijas uzdevumā, kas pretēji vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (234) nav iekļauti saimniecisko darbību jomā Savienības tiesību aktu nozīmē. Nesaimnieciska rakstura darbību segšana ar valsts garantiju statusa dēļ nav iemesls valsts atbalsta piešķiršanai. Turklāt publiskās organizācijas IFP galvenās darbības ir nesaimnieciska rakstura darbības. Tāpēc tās garantijas ietekme, kuru tā izmanto statusa dēļ, galvenokārt koncentrējas uz nesaimnieciska rakstura darbībām un uz papildpakalpojumiem līgumpētījumu sakarā un pakalpojumiem attiecas pakārtoti.

(276)

Turpretī, ja garantija sedz pētniecības struktūru saimnieciskas darbības, piemēram, līgumpētījumus vai pakalpojumu sniegšanu, neveicot tarifu noteikšanu atbilstoši tirgus cenām, tā piešķir pētniecības struktūrai valsts atbalstu, kas, kā iepriekš paskaidrots, var tikt pievienots tās nesaimnieciskā rakstura vispārējās nozīmes darbību (neatkarīgie publiskie pētījumi) publiskajam finansējumam vai citu saimniecisko darbību līgumpētījumu un pakalpojumu sniegšanas finansējumam, vai visbeidzot, tehnoloģiju nodošanas Axens un Prosernat (235) darbību finansējumam.

(277)

Divos pirmajos gadījumos jākonstatē, ka šajā konkrētajā gadījumā, neraugoties uz valsts garantijas a priori neierobežoto raksturu, ir iespējams izņēmuma kārtā a posteriori novērtēt garantijas bruto dotācijas ekvivalenta koeficientu (riska prēmija, kas netiek valstij samaksāta) 2006.–2009. gadam, kas papildina (tik lielā mērā, cik tā saglabāta attiecībā uz publisko organizāciju IFP) tos valsts līdzekļus, ko valsts jau iemaksājusi šai organizācijai, lai segtu neatkarīgās publiskās pētniecības un līgumpētījumu vai pakalpojumu sniegšanas neto izmaksas.

(278)

Tāpēc Komisija uzsver, ka līgumpētījumi un pakalpojumu sniegšana, ko sedz valsts garantija, tomēr attiecas tikai uz publisko neatkarīgo pētniecību “papildinošām” darbībām, proti, saimniecisko darbību, kura:

(279)

Šīs papildinošās darbības var būt pētījumu līgumu izpilde, atzinumi, tehniskās vai zinātniskās konsultācijas, vajadzības gadījumā paredzot infrastruktūras, materiālu, aprīkojuma vai ļoti novatoriskas tehnoloģijas izmantošanu, kuras finansē vai ievieš saistībā ar publiskajiem neatkarīgajiem pētījumiem un kādu pasaulē nav vai ir ļoti maz tām līdzvērtīgu (236), neskaitot pakalpojumus, ko sniedz viena vai vairākas līdzvērtīgas pētniecības struktūras, kuru izmantošanai nepieciešama to pētnieku, zinātnieku, inženieru, projektētāju vai tehnisko darbinieku pieredze un kompetence, kuri galvenokārt nodarbināti pētniecības struktūrā, lai veicinātu šīs struktūras neatkarīgos publiskos pētījumus.

(280)

Šie pakalpojumi turklāt ļauj izplatīt zinātniskās atziņas starp publisko pētniecību un rūpniecības nozari, sniedzot uzņēmumiem – klientiem iespēju piekļūt publiskās organizācijas IFP personāla eksperimentālajām metodēm, tehnoloģijām un prasmēm un ļaujot šai publiskajai organizācijai uzkrāt pieredzi par tās oriģinālo darbu rezultātiem, kas ir tās publiskās neatkarīgās pētniecības turpmākās uzlabošanas avots. Šī savstarpējā ietekme zinātniskās informācijas jomā ir labvēlīga dažādajiem iesaistītajiem dalībniekiem, kā arī visai Eiropas Savienībai.

(281)

Kā norādīts 266. apsvērumā, līgumpētījumu pakalpojumi un pakalpojumi veidoja tikai [0-5] (**) % no kopējā publiskās organizācijas IFP budžeta laikposmā no 2004. līdz 2009. gadam un veido ārkārtīgi nelielu daļu.

(282)

Turklāt attiecināta uz katru klientu, samaksa par pakalpojumiem, visbiežāk, ir mazāka nekā apgrozījums […] (*) euro tā, ka lēstā maksimālā atbalsta summa, visbiežāk, ir maza, aptuveni […] (*) euro par līgumu. Tāpēc Komisija uzskata, ka konkrētais atbalsts ir proporcionāls vispārējās nozīmes mērķim – izplatīt zinātniskās atziņas Eiropas Savienībā.

(283)

Ievērojot to, ka šīs papildinošās darbības joprojām ir neliela tā publiskās organizācijas IFP budžeta daļa, ko tā veltījusi savam galvenajam neatkarīgās publiskās pētniecības uzdevumam, un ņemot vērā šo papildinošo darbību pozitīvo ietekmi uz vispārējās nozīmes mērķiem, Komisija uzskata, ka valsts garantijas nodrošinājums nekādā gadījumā nevar pasliktināt tirdzniecības nosacījumus tā, lai tie būtu pretrunā Savienības interesēm LESD 107. panta 3. punkta c) apakšpunkta nozīmē.

(284)

Attiecībā uz gada pārskatiem par attiecīgo pasākumu Francijas iestādēm būs jāiesniedz pierādījumi, ka šis nosacījums turpmāk joprojām tiek ievērots. Šaubu gadījumā par līgumpētījumu vai pakalpojumu sniegšanas papildinošo raksturu, protams, par to nekavējoties jāinformē Komisija un vajadzības gadījumā jāpaziņo par iespējamu valsts atbalstu, ņemot vērā valsts garantijas ietekmi.

(285)

Šādā kontekstā Komisija ņem vērā arī Francijas iestāžu priekšlikumu katrā līgumā, kurš īpašā veidā attiecas uz publiskās organizācijas IFP saimniecisko darbību un tātad uz līgumpētījumiem un pakalpojumu sniegšanu, iekļaut atrunu par valsts atbildības neesību, lai vajadzības gadījumā izmantotu pieļaujamā riska izņēmumu, lai ievērojami samazinātu garantijas iespējamo negatīvo ietekmi.

(286)

Attiecībā uz valsts atbalsta pasākumu, kura mērķis uz atbalstīt darbus P&A jomā, ko veic publiskā organizācija IFP, noteikumi, kas piemērojami saderības pārbaudei, ir noteikumi, kuri attiecas uz valsts atbalstu pētniecībai un attīstībai.

(287)

Tā kā publiskās organizācijas IFP statusa maiņa notika 2006. gada 7. jūlijā, dienā, kad tika piešķirta konkrētā neierobežotā valsts garantija, ir pirms 2007. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā iepriekšminētās Nostādnes P&A&I. Attiecībā uz šā pasākuma saderības pārbaudi atbilstoši Paziņojumam par tādu noteikumu noteikšanu, ko piemēro nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai (237), Komisija šim nepaziņotajam atbalstam piemēros Kopienas 1996. gada nostādnes par valsts atbalstu pētniecībai un attīstībai, kas bija spēkā atbalsta piešķiršanas brīdī.

(288)

Tomēr, ņemot vērā to, ka publiskās organizācijas IFP saimnieciskās darbības segšana, izmantojot neierobežoto garantiju, kas tai piešķirta tās EPIC statusa dēļ, kas nav ierobežots laikā, kā arī ņemot vērā, kā paskaidrots 277. apsvērumā, izņēmuma kārtā šajā konkrētajā gadījumā ir iespējams izteikt skaitļos garantijas maksimālās ietekmes novērtējumu, Komisija, pamatojoties uz Nostādnēm P&A&I, sākot ar 2007. gada 1. janvāri, kad tās stājās spēkā, pārbaudīs arī, vai ar iekšējo tirgu ir saderīga publiskās organizācijas darbības Axens un Prosernat ekskluzīvajās darbības jomās segšana ar neierobežotu garantiju. Katrā gadījumā saderības analīzes secinājumi ir nemainīgi, neskatoties uz to, kādas nostādnes tiek izmantotas.

(289)

Saistībā ar iepriekšminēto Lēmumu C 51/ 2005 (238) Komisija uzskatīja, ka publiskās organizācijas IFP darbības meitasuzņēmumu Axens un Prosernat ekskluzīvajās darbības jomās un sadarbojoties ar tiem tik tiešām attiecas uz P&A jomu, tā kā attiecībā uz katru projektu tika noteikti aspekti, kas rada grūtības, to veidojošo daļu līmenī, to attiecību vai metožu īpašību vai mērķa produktu līmenī, jo darbus veic pirms metožu un produktu apstiprināšanas, tos veic darbinieki, kas galvenokārt ir pētnieki un tehniskie darbinieki, izmantojot metodes, kuru pamatā ir eksperimentēšana, interpretēšana un modelēšana, šo darbu rezultātiem ir liela nozīme un tie tiek patentēti. Komisija konstatēja arī, ka tāda paša veida darbības, ko veic citi nozares uzņēmumi, parasti klasificē kā pētniecības darbības (239). Pētniecības novatorisko aspektu analīze tika veikta, pamatojoties uz starptautiski atzītajiem Manuel de Frascati standartiem (240).

(290)

Attiecībā uz 2006. gadu Komisija iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 (241) pārbaudīja darbus, kas veikti saistībā ar pētniecības nolīgumiem, kas noslēgti starp publisko organizāciju IFP un Axens, no vienas puses, un publisko organizāciju IFP un Prosernat, no otras puses. No šīs pārbaudes Komisijas secināja, ka, no vienas puses, tie bija rūpnieciskās izpētes darbi, un, no otras puses, tie bija tehniskās iespējamības pētījumi, ko veic pirms rūpnieciskās izpētes projektiem 1996. gada nostādņu P&A nozīmē. Šī pētniecisko darbu klasifikācija tika veikta, pamatojoties uz īpašiem piemēriem un paskaidrojumiem, kurus sniedza Manuel de Frascati attiecībā uz katru pētniecības darbību, ko veic publiskā organizācija IFP un Axens, no vienas puses, un publiskā organizācija IFP un Prosernat, no otras puses.

(291)

Turklāt saistībā ar pārskatiem, kas iesniegti atbilstoši iepriekšminētajam Lēmumam C 51/2005, Francijas iestādes klasificēja projektus, kas īstenoti Axens un Prosernat ekskluzīvajās darbības jomās 2007., 2008. un 2009. gadā, izmantojot divas iepriekšminētās kategorijas 1996. gada nostādņu P&A nozīmē vai pārmaiņus rūpnieciskās pētniecības darbības 2006. gada nostādņu P&A&I 2.2. punkta f) apakšpunkta nozīmē un tehniskās īstenošanas iespēju izpēti pirms rūpnieciskajiem pētījumiem 2006. gada nostādņu P&A&I 5.2. punkta nozīmē. Šie darbi attiecās uz jaunu sintēzes veidu vai to pilnveidošanas izpēti mērogā, kas nav saistīts ar rūpniecisku mērogu. To mērķis ir koncepciju pārbaude, un tie attiecas uz rūpniecisku izpēti 1996. gada nostādņu P&A nozīmē, kā arī nostādņu P&A&I nozīmē. Attiecībā uz katru projektu Komisijai tika iesniegti gada apkopojoši saraksti kopā ar gada pārskatiem, kas paziņoti atbilstoši iepriekšminētajā Lēmumā C 51/2005 aplūkotajam atbalstam.

(292)

Attiecībā uz nākamajiem gadiem Komisija atgādina, ka atbilstoši iepriekšminētajam Lēmumam C 51/2005 Francijas pienākums ir iesniegt Komisijai gada pārskatu, kurā iekļauts sīks to projektu apraksts, kurus veic publiskā organizācija IFP un kuri klasificēti pēc pētniecības kategorijām.

(293)

Saistībā ar iepriekšminēto Lēmumu C 51/2005 (242) (par 2006. gadu) un gada pārskatos (par 2007., 2008. un 2009. gadu) projektu izmaksas Axens un Prosernat ekskluzīvajās jomās atbilst attaisnojamajām izmaksām, kas noteiktas 1996. gada nostādņu P&A II pielikumā, kā arī attaisnojamajām izmaksām nostādņu P&A&I 5.1.4. punkta nozīmē.

(294)

To rēķinu izmaksās par pētniecības darbībām, ko publiskā organizācija IFP attiecina uz Axens un Prosernat, iekļautas projektos tieši ieskaitāmās izmaksas, un tās attiecas uz līgumiem ar apakšuzņēmējiem, komandējumiem, apdrošināšanu un dokumentēšanu, kā arī uz piegādēm un nelieliem materiālu daudzumiem. Tajos iekļautas arī citas izmaksas, kas saistītas ar projektiem, piemēram, pētniecībā iesaistītā personāla izmaksas, materiālo un nemateriālo pamatlīdzekļu amortizācija, kā arī citas vispārējās izmaksas. Šīs izmaksas tieši rada pētniecības darbības un tiek sadalītas starp dažādiem pētniecības projektiem proporcionāli personāla patērētājam laikam katrā projektā. Turklāt P&A horizontālo projektu izmaksas attiecībā uz citos P&A projektos pielietotajām metodēm un izmantoto aprīkojumu tiek aprēķinātas proporcionāli katra P&A projekta izmaksām.

(295)

Šīs izmaksas attiecīgi atbilst šādām kategorijām: konsultantu un tamlīdzīgu pakalpojumu izmaksas, personāla izmaksas, instrumentu izmaksas, materiālu, zemes un ēku, kā arī papildu vispārējās izmaksas un citas ekspluatācijas izmaksas saskaņā ar attaisnojamo izmaksu kategorijām 1996. gada nostādnēs un nostādnēs P&A&I.

(296)

Nākamajos gados šai informācijai jābūt iekļautai Francijas iestāžu iesniegtajos gada pārskatos.

(297)

No 1996. gada nostādnēm P&A izriet, ka maksimālā atļautā intensitāte ir 75 % tehniskās īstenošanas iespējas izpētei pirms rūpniecisko pētījumu projektu veikšanas (5.4. punkts) un 50 % rūpniecisko pētījumu projektiem (5.3. punkts).

(298)

No nostādnēm P&A&I izriet, ka atbalsta intensitāte, ko aprēķina, pamatojoties uz projekta attaisnojamajām izmaksām, nedrīkst pārsniegt 50 % rūpniecisko pētījumu gadījumā (5.1.2. punkta b) apakšpunkts) un 65 % lielajiem uzņēmumiem izpētei, kurā sagatavojas rūpnieciskajiem pētījumiem (5.2. punkta b) apakšpunkts). Minētās darbības, kuras sedz valsts garantija, attiecas vienīgi uz rūpniecisko pētniecību un tehniskās īstenošanas iespēju izpēti, ko veic publiskā organizācija IFP, jo pirmskonkurences izstrādnes (vai eksperimentālās izstrādnes nostādņu P&A&I nozīmē) pilnībā finansē Axens un Prosernat no pašu līdzekļiem atbilstīgi tirgū gūtajiem ienākumiem.

(299)

Komisija izveidoja 6. tabulu, kas norādīta 300. apsvērumā, pamatojoties uz projektu sarakstiem, kuros sīki norādītas katra atsevišķa projekta gada izmaksas un katra atsevišķa pētniecības posma izmaksas, kā arī uz publiskās organizācijas IFP pašu resursu tāmi.

(300)

Šajā darbībā Komisija izmantoja konservatīvu pieeju, iekļaujot visas izmaksas, kas tieši vai netieši attiecas uz Axens un Prosernat ekskluzīvajām darbības jomām, un izslēdzot visus produktus, kuri nav Axens un Prosernat (243) ieskaitītie produkti. Piesardzības nolūkā Komisija šajā tabulā iekļāva visu iespējamo neierobežotās garantijas ietekmi, ja – kas gan ir maz ticams – tās visas būtu izmantojusi publiskā organizācija IFP savu pētniecības darbību finansēšanai Axens un Prosernat ekskluzīvajās jomās (garantijas ietekme attiecībās ar piegādātājiem un klientiem, ne tikai ar meitasuzņēmumiem, bet arī ar trešām personām).

6.   tabula.

Publiskās organizācijas IFP Axens un Prosernat ekskluzīvajās jomās iemaksātās publiskā finansējuma kopsummas maksimālais novērtējums 2006.–2009. gadam

(301)

Komisija pārbaudīja, kā tiek ievērota pieļaujamā intensitāte attiecībā uz katru pētījuma stadiju, pamatojoties uz gada sarakstiem par projektiem, kuri īstenoti laikposmā no 2006. līdz 2009. gadam, ņemot vērā neierobežotās garantijas maksimālo iespējamo ietekmi, kas saistīta ar IFP publiskās organizācijas statusu, kā papildu atbalsta elementu iekļaujot lēsto dažādo risku apdrošināšanas prēmiju palielinājumu (majorant). Katrā gadījumā pat iekļaujot visu iespējamo garantijas ietekmi attiecībās ar klientiem un piegādātājiem, atbalsta intensitātes palielinājums ir mazāks par maksimālo atļauto intensitāti. Noslēgumā Komisija uzskata, ka 1996. gada nostādnēs P&A un nostādnēs P&A&I atļautā atbalsta intensitāte ir ievērota.

(302)

Attiecībā uz turpmākajiem gadiem Komisija atgādina, ka atbilstoši iepriekšminētajam Lēmumam C 51/2005 Francijai ir pienākums Komisijai iesniegt gada pārskatu, lai tā varētu pārliecināties, ka atbalsta intensitāte katrā pētniecības posmā un attiecībā uz katru projektu arī ir ievērota. Sākot ar 2010. gadu, šajā pārskatā jāatspoguļo visi projekti, kas veikti Axens un Prosernat darbības jomās, tie jāklasificē pētniecības kategorijās, precizējot turklāt to izmaksas attiecībā uz katru pētniecības posmu, kā arī publiskā finansējuma un pašu resursu summas, ko piešķīrusi publiskā organizācija IFP un tās meitasuzņēmumi, garantijas prēmijas palielinājums, kas lēsts atbilstīgi šajā lēmumā aprakstītajai metodei, tostarp iespējamā ietekme uz publiskās organizācijas IFP aizdevuma noteikumiem atbilstīgi argumentācijai, kas norādīta 200. apsvērumā.

(303)

Ir ievēroti gan iepriekšminētie 1996. gada nostādņu P&A 5.12. punktā minētie noteikumi kumulācijas jomā, gan noteikumi kumulācijas jomā, kas norādīti nostādņu P&A&I 8. punktā. Komisija aprēķināja publiskā finansējuma kopējo summu neatkarīgi no tā izcelsmes, tostarp arī neierobežotās garantijas maksimālo ietekmi 2006.–2009. gadam.

(304)

Sākot ar 2010. gadu, Francijas iestādes Komisijai iesniegtajos gada pārskatos izmantos šo pašu metodi.

(305)

Pamatojoties uz 1996. gada nostādnēm P&A un nostādnēm P&A&I, valsts atbalstam jābūt stimulējošai ietekmei, proti, tam jāmaina saņēmēja rīcība, palielinot tā rīcību P&A (un inovācijā). Lai pierādītu, ka projektiem, kuri saņem atbalstu, ir stimulējoša ietekme, parasti pietiek ar to, ka padziļinātas izpētes rezultātā tiek pierādīts, ka ir ievēroti šādi kritēriji: projekta apjoma pieaugums, jomas pieaugums, projekta tempa pieaugums un kopējās P&A&I iztērētās summas pieaugums. Ja iespējams pierādīt nozīmīgu ietekmi vismaz uz vienu no šiem elementiem, ņemot vērā uzņēmuma parasto rīcību attiecīgajā nozarē, Komisija parasti lemj, ka atbalsta projektam piemīt stimulējoša ietekme (247).

(306)

Komisija atsaucas uz analīzi, kas aprakstīta iepriekšminētā Lēmuma C 51/2005 196.–198. apsvērumā par to stratēģisko nozīmi, ko uzrauga un novērtē tehniskās komitejas, kāda ir publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmumu veiktajiem pētījumiem ilgtermiņa energoapgādes drošības palielināšanā, jo īpaši attiecībā uz rezervju atjaunošanu un naftas un gāzes ieguves palielināšanu (sekmīgu izpētes darba līmeņa, atradņu atjaunošanas līmeņa paaugstināšanu, netradicionālu resursu izmantošanu u.c.), pārstrādes metožu, konversijas tehnoloģiju izstrādi, novatoriskas degvielas un motoru tehnoloģijas izstrādi, enerģijas avotu dažādošanu degvielas ražošanai; liela daļa šo pētījumu ir Eiropas Savienības prioritātes pētniecības, enerģētikas politikas un vides politikas jomā.

(307)

Attiecībā uz 2006. gadu Komisija atkārto analīzi, kas parādīta iepriekšminētā Lēmuma C 51/2005 199. apsvērumā, saskaņā ar kuru, pateicoties valsts atbalstam, kura neatņemama sastāvdaļa ir neierobežota garantija, publiskā organizācija IFP un tās meitasuzņēmumi varēja sekmīgi veikt papildu pētniecības darbības, kuras nebūtu bijis iespējams īstenot tehnoloģisko risku dēļ vai arī tādēļ, ka būtu bijis ļoti grūti paredzēt ieguldījumu atgūšanu.

(308)

Pamatojoties uz Francijas iestāžu iesniegtajiem gada pārskatiem, Komisija konstatē, ka šāda loģika turpināta arī 2007., 2008. un 2009. gadā. Šajos pārskatos Francijas iestādes attiecībā uz katru projektu norādīja pateicoties atbalstam panākto stimulējošo ietekmi, jo īpaši saistībā ar projekta apjomu, tā tempu un P&A piešķirto līdzekļu kopējā apjoma pieaugumu.

(309)

Piemēram, 2007. gadā Axens ekskluzīvajā jomā grupa IFP konkrēti veica izpētes projektus […] (*) (248). […] (*). Bez valsts atbalsta šo produktu ieviešana tirgū aizkavētos par vairākiem gadiem: P&A projekti būtu uzsākti vēlāk, to īstenošana būtu lēnāka un […] (*).

(310)

Turklāt Prosernat ekskluzīvajā jomā valsts atbalsts ļāva uzsākt projektu […] (*) attiecībā uz […] (*), oriģinālu metožu izstrādi un patentēšanu […] (*) (249) […] (*). [Šādam projektam] (**) bija vajadzīgas precīzas un sarežģītas operācijas, kurām nepieciešami lieli cilvēkresursu, tehnikas un finanšu ieguldījumi, kurus tāda komercsabiedrība kā Prosernat viena pati nevarētu veikt. Tālab valsts atbalsts, ko sniedza publiskā organizācija IFP, izrādījās nepieciešams. Jo īpaši tikai publiskās organizācijas IFP rīcībā bija specializētas grupas, kuras spēja izveidot nepieciešamos modeļus metodes izstrādei, un laboratoriju aprīkojums, kas piemērots veselībai bīstamu sastāvdaļu apstrādei.

(311)

Valsts atbalsts Axens ekskluzīvajā jomā 2008. gadā ļāva novērst zinātniskos un tehniskos šķēršļus […] (*). Turklāt projekts […] (*) (250) arī ievērojami virzījās uz priekšu. Valsts atbalsts ļāva publiskajai organizācijai IFP kopā ar tās rūpnieciskajiem partneriem izstrādāt metodi […] (*), kura, izmantojot licences, būs pieejama tirgū. Darbam šāda veida metodes izstrādē vienlaikus vajadzīgi […] (*), kā arī […] (*).

(312)

Turklāt Prosernat ekskluzīvajā jomā tika īstenots projekts […] (*) par CO2 uztveršanu dūmos. CO2 uztveršana/uzglabāšana (251) ir viens no paņēmieniem, kas noteikts, lai mazinātu globālo sasilšanu. Ņemot vērā dūmu sastāvu un to zemo spiedienu, publiskā organizācija IFP atrisināja jaunus tehnoloģiskus uzdevumus. Prosernat nespētu izstrādāt šo metodi par pašu resursiem CO2 uztveršanas tirgus struktūras, plašuma, izplatības un regulējuma neskaidrības dēļ nākotnē.

(313)

Kā piemēru Axens ekskluzīvajā jomā 2009. gadā var minēt projektu […] (*) par metodēm […] (*). Tā mērķis bija izstrādāt […] (*), kā arī uzlabot dažas […] (*) metodes. Pateicoties valsts finansējumam, varēja izpētīt […] (*), kas ļāva ievērojami uzlabot […] (*). Projektā […] (*), pateicoties valsts finansējumam, varēja meklēt risinājumus, kas nav saistīti ar esošajām tehnoloģijām, […] (*). Tāpat arī tika turpināts projekts […] (*) par katalizatoriem, kas pēc ekstrapolācijas ļāva dažādot piedāvājumu augošajā […] (*) tirgū. Bez valsts atbalsta katalizatori tiktu izstrādāti daudz pakāpeniskāk un veiktspējas uzlabojumi būtu lēnāki. Saistībā ar […] (*) projektā […] (*), kas attiecās uz novatoriskiem katalizatoriem […] (*), pateicoties valsts atbalstam, varēja pētīt jaunas iespējas, savukārt projekts […] (*), kura mērķis bija izpētīt tehnoloģijas robežas (jo īpaši slodžu izmaņas), lai varētu […] (*), ļāva paplašināt tās spektru, kas bija plašāks nekā pašreizējās veiktspējas.

(314)

Turklāt Prosernat ekskluzīvajā jomā valsts atbalsts, piemēram, ļāva atsākt un turpināt uzsāktos, taču pamazām atliktos P&A darbus […] (*) jomā. Valsts atbalsts ļāva arī izvairīties no tā, ka tiek zaudēti agrākie tehnoloģijas sasniegumi, un saglabāt […] (*) metožu gammu tirgū. Tāpat arī projekts […] (*) par CO2 uztveršanu […] (*) tika turpināts, pateicoties valsts atbalstam.

(315)

Komisija arī atzīmē, ka to rādītāju pozitīvā attīstība, kas nosaka publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmumu Axens un Prosernat cītīgo darbu P&A jomā, ko tā konstatēja iepriekšminētā Lēmuma C 51/2005 200. apsvērumā, turpinājusies arī no 2007. līdz 2009. gadam.

7.   tabula.

Publiskās organizācijas IFP un tās meitasuzņēmumu Axens un Prosernat darbu novērtējošo rādītāju pieaugums 2007., 2008. un 2009. gadā

(316)

Turklāt Komisija atkārtoti pauž savus secinājumus, kurus tā apkopoja iepriekšminētā Lēmuma C 51/2005 201.–203. apsvērumā: pētniecības un attīstības izdevumu daļa grupas IFP apgrozījumā ir sevišķi liela, lai gan šī organizācija attīstās vidē, kas pakļauta atšķirīgam regulējumam valstīs, kas nemitīgi mainās, jo īpaši attiecībā uz vides aizsardzības normām un intelektuālā īpašuma aizsardzību.

(317)

Kā Komisija jau norādīja iepriekšminētā Lēmuma C 51/2005 204. apsvērumā, tā ņem vērā piedāvājuma dažādību un struktūru, kā arī to, kā funkcionē konkurence (252) naftas pārstrādes un naftas ķīmijas tirgū. Šajā sakarībā tā atzīmē, ka daži konkurenti atrodas daudz labvēlīgākā konkurences situācijā nekā grupa IFP, piemēram, komercsabiedrībai UOP Limited pieder aptuveni 57 % no pasaules tirgus vērtības, savukārt grupai IFP – tikai 7 %. Komisija uzskata arī, ka valsts atbalsts, kas piešķirts grupas IFP pētniecības un attīstības projektiem, ko tā īsteno, ne sava rakstura, ne proporciju dēļ nevar kropļot naftas pārstrādes tehnoloģiju tirgus dinamiskos stimulus. Turklāt jākonstatē, ka Eiropas Savienības tirdzniecības partneri, jo īpaši ASV, piešķir apjomīgu budžetu, lai finansētu pētījumus enerģētikas jomā, kas ļāva atbalstīt pētniecības un attīstības projektus, kurus īstenoja grupas IFP konkurenti. Daži grupas IFP konkurenti, jo īpaši komercsabiedrība UOP Limited, saņēmuši nozīmīgu valsts atbalstu (253) vai arī izmantojuši netiešu valsts atbalstu, pateicoties partnerībai ar pētniecības institūtiem un universitātēm.

(318)

Visbeidzot, Komisija secina, ka valsts atbalstam grupai IFP tās meitasuzņēmumu Axens un Prosernat ekskluzīvajā jomā 2006., 2007., 2008. un 2009. gadā bija stimulējoša ietekme.

(319)

Sākot ar 2010. gadu, gada pārskatā, kas Francijai būs jāsniedz Komisijai līdz brīdim, kad beigsies termiņš ekskluzīvajiem nolīgumiem starp publisko organizāciju IFP un tās meitasuzņēmumiem Axens un Prosernat, būs jāpierāda, ka joprojām var konstatēt atbalsta stimulējošo ietekmi.

(320)

Ņemot vērā visus iepriekšminētos elementus, Komisija secināja, ka grupai IFP piešķirtais valsts atbalsts darbībām meitasuzņēmumu Axens un Prosernat ekskluzīvajās jomās, tajā iekļaujot arī atbalstu neierobežotas garantijas veidā, kas piešķirta publiskajai organizācijai IFP, atbilst 1996. gada nostādņu P&A, kā arī nostādņu P&A&I noteikumiem, ar nosacījumu, ka tiek ievēroti tajās minētie nosacījumi.

(321)

Visbeidzot, Komisija uzskata, ka attiecīgais pasākums ir saderīgs ar iekšējo tirgu ar nosacījumu, ka tiek izpildīti 7.3.1. un 7.3.2. sadaļā minētie noteikumi.

(322)

Komisija vēlas uzsvērt, ka tā nekādā veidā neapšauba to, ka publiskā organizācija IFP pieder valstij, nedz apstrīd publisko tiesību juridiskās personas statusu kā tādu.

(323)

Saskaņā ar LESD 345. pantu Kopienai ir neitrāla nostāja attiecībā uz īpašumtiesību sistēmu dalībvalstīs un nevienā Līguma punktā nav noteikts, ka valstij nedrīkst (pilnīgi vai daļēji) piederēt uzņēmumi. Tāpēc konkurences noteikumi privātajiem un publiskajiem uzņēmumiem jāpiemēro vienādi. Piemērojot šos noteikumus, nevienam no šo uzņēmumu veidiem nevar tikt piešķirtas vai atņemtas priekšrocības.

(324)

Šajā gadījumā garantija publiskajai organizācijai IFP piešķirta nevis īpašuma, bet juridiskā statusa dēļ. Dalībvalstis var brīvi izvēlēties uzņēmumu juridisko veidu, taču izvēloties tām jāievēro Līgumā noteiktie konkurences noteikumi. Jo īpaši tas vien, ka valsts garantija ir automātiski saistīta ar īpašu juridisku statusu, tas ir valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ja ir izpildīti visi tajā izvirzītie noteikumi (254),