1. PIELIKUMS

PAZIŅOJUMS

(Maksimālais izmērs: A4 (210 × 297 mm))

Teksts attēlu

2. PIELIKUMS

APSTIPRINĀJUMA MARĶĒJUMA IZVIETOJUMS

Gaismas avota moduļi

MD E3 17325

Gaismas avota modulis ar iepriekš attēloto identifikācijas kodu kopā ar Itālijā (E3) apstiprinātu lukturi ir apstiprināts ar apstiprinājuma numuru 17325.

3. PIELIKUMS

MINIMĀLIE LEŅĶI, KAS NEPIECIEŠAMI GAISMAS SADALEI TELPĀ  (*1)

Visos gadījumos gaismas sadales telpā minimālie vertikālie leņķi ir 15° virs un 15° zem horizontāles, izņemot lukturus, kuru uzstādīšanas augstums ir vienāds ar vai mazāks par 750 mm virs zemes, tiem gaismas sadales telpā minimālie vertikālie leņķi ir 15° virs un 5° zem horizontāles.

Teksts attēlu

---

(*1)  Šajās shēmās attēlotie leņķi ir pareizi attiecībā uz ierīcēm, kas uzstādāmas transportlīdzekļa labajā pusē. Bultas ir vērstas uz transportlīdzekļu priekšpusi.

4. PIELIKUMS

FOTOMETRISKIE MĒRĪJUMI

1.   MĒRĪJUMU METODES

1.1.   Izdarot fotometriskos mērījumus, ar atbilstošu aizsegumu novērš nejaušu atstarošanos.

1.2.   Ja mērījumu rezultāti ir apšaubāmi, tad mērījumus izdara tā, lai tie atbilst šādām prasībām:

1.2.1.

mērīšanas attālums ir tāds, lai varētu piemērot attāluma apgrieztā kvadrāta likumu;

1.2.2.

mērīšanas iekārta ir tāda, ka leņķis pretī uztvērējam no gaismas atskaites centra ir starp 10’ un 1°;

1.2.3.

intensitātes prasība noteiktajā novērošanas virzienā ir pietiekama, ja šī prasība ir izpildīta virzienā, kas no novērošanas virziena novirzās ne vairāk kā par 15’.

1.3.   Ja iekārtu uz transportlīdzekļa var uzstādīt vairāk nekā vienā pozīcijā vai pozīciju laukā, fotometriskos mērījumus veic katrā pozīcijā vai ražotāja noteiktās pamatass lauka galējās pozīcijās.

2.   STANDARTA GAISMAS INTENSITĀTES SADALES TABULA

Kreisā puse	Labā puse

2.1.   Virziens H = 0° un V = 0° atbilst pamatasij. (Uz transportlīdzekļa tas ir horizontāls un paralēls transportlīdzekļa garenvirziena vidusplaknei un vērsts noteiktajā redzamības virzienā.) Tas iet caur atskaites centru. Tabulā redzamās vērtības dažādiem mērījuma virzieniem norāda minimālo intensitāti procentos no katram lukturim noteiktā minimuma uz ass (virzienā H = 0° un V = 0°).

2.2.   Gaismas sadales laukā, kas shēmas veidā attēlots 2. punktā, gaismai pamatā jāizplatās vienmērīgi, lai gaismas intensitāte katrā virzienā lauka daļā, kuru veido tīkla līnijas, sasniegtu vismaz minimālo redzamo procentuālo vērtību (pieejamo) uz tīkla līnijām, kuras apņem attiecīgo virzienu.

2.3.   Taču, ja ierīce paredzēta uzstādīšanai augstumā, kas ir vienāds ar vai zemāks par 750 mm virs zemes, fotometrisko intensitāti pārbauda vienīgi līdz 5° leņķim uz leju.

3.   LUKTURU FOTOMETRISKIE MĒRĪJUMI

Fotometrisko rādītāju kontrole jāveic šādi.

3.1.   Nenomaināmiem gaismas avotiem (kvēlspuldzēm u. c.):

ar lukturī esošajiem gaismas avotiem saskaņā ar šo noteikumu 8.1. punktu.

3.2.   Nomaināmām kvēlspuldzēm:

ja tās ir kvēlspuldzes ar 6,75 V, 13,5 V vai 28,0 V, gaismas intensitātes rādītāji jākoriģē. Korekcijas koeficients ir attiecība starp standarta gaismas plūsmu un gaismas plūsmas vidējo vērtību, kas noteikta ar attiecīgo piemēroto spriegumu (6,75 V, 13,5 V vai 28,0 V). Katras izmantotās kvēlspuldzes faktiskā gaismas plūsmas novirze nedrīkst būt lielāka par ± 5 procentiem no vidējās vērtības. Alternatīvi katrā atsevišķā pozīcijā var izmantot standarta kvēlspuldzi, kas darbojas ar standarta plūsmu, katras pozīcijas atsevišķos mērījumus saskaitot kopā.

3.3.   Visu signāllukturu, izņemot tos, kuri aprīkoti ar kvēlspuldzēm, gaismas intensitātei, kas mērīta pēc vienas darbības minūtes un pēc 30 darbības minūtēm, ir jāatbilst minimuma un maksimālajām prasībām. Gaismas intensitātes sadali pēc vienas darbības minūtes var aprēķināt no gaismas intensitātes sadales pēc 30 darbības minūtēm, katrā testa punktā piemērojot gaismas intensitātes koeficientu, izmērot HV pēc vienas darbības minūtes un 30 darbības minūtēm.

5. PIELIKUMS

IZSTAROTĀS GAISMAS KRĀSA: HROMATISKĀS KOORDINĀTAS

Lai pārbaudītu šos kolorimetriskos parametrus, izmanto gaismas avotu ar krāsas temperatūru 2 854 K, kas atbilst Starptautiskās Apgaismojuma komisijas (CIE) A apgaismotājam. Taču lukturiem, kas aprīkoti ar nenomaināmiem gaismas avotiem (kvēlspuldzes vai citi), kolometriskos parametrus pārbauda ar lukturos esošajiem gaismas avotiem saskaņā ar šo noteikumu 8.1. punktu.

6. PIELIKUMS

Prasību-minimums ražošanas kontroles procedūru atbilstībai

1.   VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1.1.   Atbilstības prasības tiek uzskatītas par izpildītām no mehānikas un ģeometrijas viedokļa, ja saskaņā ar šo noteikumu prasībām atšķirības nepārsniedz ražošanas procesā radušās neizbēgamās novirzes.

1.2.   Attiecībā uz fotometriskajiem rādītājiem masveidā ražotu lukturu atbilstība netiek apstrīdēta, ja, veicot fotometrisko rādītāju pārbaudi jebkuram nejauši izvēlētam un ar standarta kvēlspuldzi aprīkotam lukturim vai lukturiem, kuri ir aprīkoti ar nenomaināmiem gaismas avotiem (kvēlspuldzes vai citi), visus mērījumus veicot attiecīgi ar 6,75 V, 13,5 V vai 28,0 V, tiek konstatēts:

1.2.1.

ka neviens mērījuma rezultāts nelabvēlīgi neatšķiras vairāk kā par 20 procentiem no šajos noteikumos noteiktajām vērtībām;

1.2.2.

ja lukturis ir aprīkots ar nomaināmu gaismas avotu un ja iepriekš minētie testa rezultāti neatbilst prasībām, lukturu testi ir jāveic atkārtoti, izmantojot citu standarta kvēlspuldzi.

1.3.   Ja lukturis ir aprīkots ar standarta kvēlspuldzi, jāievēro hromatiskās koordinātas; ja lukturi ir aprīkoti ar nenomaināmiem gaismas avotiem (kvēlspuldzes vai citi), kolometriskos parametrus pārbauda ar lukturos esošajiem gaismas avotiem.

2.   PRASĪBU MINIMUMS RAŽOTĀJAM, PĀRBAUDOT ATBILSTĪBU

Attiecībā uz katru luktura tipu apstiprinājuma marķējuma turētājam noteiktos laika intervālos jāveic vismaz šādi testi. Tie jāveic atbilstoši šo noteikumu nosacījumiem.

Ja kādā paraugā atklājas neatbilstība kādam testa veidam, pārbaudi turpina ar citiem paraugiem. Ražotājam jāveic pasākumi, lai nodrošinātu attiecīgās produkcijas atbilstību prasībām.

2.1.   Testu raksturojums

Atbilstības testi šajos noteikumos attiecas uz fotometriskajiem un kolorimetriskajiem rādītājiem.

2.2.   Izmantotās testu metodes

2.2.1.

Testus parasti veic saskaņā ar šajos noteikumos aprakstītajām metodēm.

2.2.2.

Ar tās kompetentās iestādes piekrišanu, kas ir atbildīga par apstiprināšanas testu izpildi, visos ražotāja veiktajos atbilstības testos var izmantot ekvivalentas metodes. Ražotāja pienākums ir pierādīt, ka izmantotās metodes ir ekvivalentas tām, kas noteiktas šajos noteikumos.

2.2.3.

Lai īstenotu 2.2.1. un 2.2.2. punkta noteikumus, ir regulāri jākalibrē testēšanas aparatūra un jāveic ar to veikto mērījumu salīdzināšana ar kompetentās iestādes veiktajiem mērījumiem.

2.2.4.

Visos gadījumos standarta metodes ir tās, ko paredz šie noteikumi, īpaši attiecībā uz administratīvajām pārbaudēm un paraugu ņemšanu.

2.3.   Paraugu raksturojums

Lukturu paraugus pārbaudes vajadzībām izvēlas no vienādu ražojumu partijas pēc nejaušības principa. Vienādu ražojumu partija ir viena tipa lukturu kopa, kas definēta atbilstīgi ražotāja ražošanas metodēm.

Vērtējumā galvenokārt ietver sērijveida ražojumus no atsevišķām ražotnēm. Tomēr ražotājs var apvienot dokumentāciju par vienu tipu, kas ražots dažādās ražotnēs, ja tās izmanto to pašu kvalitātes sistēmu un kvalitātes pārvaldību.

2.4.   Iegūtie un reģistrētie fotometriskie parametri

Pārbaudei izvēlētajiem lukturiem veic fotometriskos mērījumus attiecībā uz minimālajām vērtībām 4. pielikumā uzskaitītajos punktos un noteiktajām hromatiskajām koordinātām.

2.5.   Pieņemamības kritēriji

Ražotājs ir atbildīgs par pārbaudes rezultātu statistisko izpēti un par savu ražojumu pieņemamības kritēriju noteikšanu, saskaņojot tos ar kompetento iestādi, lai nodrošinātu atbilstību specifikācijām, kas šo noteikumu 12.1 punktā noteiktas ražojumu atbilstības pārbaudei.

Pieņemamības kritērijiem jābūt tādiem, lai ar 95 procentu ticamību minimālā varbūtība, ka iepriekš nepieteikta pārbaude atbilstoši 7. pielikuma norādījumiem (pirmajā paraugu ņemšanā) tiks izturēta, būtu 0,95.

7. PIELIKUMS

MINIMUMA PRASĪBAS INSPEKTORA VEIKTAI PARAUGA ŅEMŠANAI

1.   VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

1.1.   Atbilstības prasības jāuzskata par izpildītām no mehānikas un ģeometrijas viedokļa atbilstoši šo noteikumu prasībām, ja tādas ir paredzētas, ar nosacījumu, ka atšķirības nepārsniedz ražošanas procesā radušās neizbēgamās novirzes.

1.2.   Attiecībā uz fotometriskajiem rādītājiem masveidā ražotu lukturu atbilstība netiek apstrīdēta, ja, pārbaudot fotometriskos rādītājus jebkuram nejauši izvēlētam un ar standarta kvēlspuldzi aprīkotam lukturim vai lukturiem, kas ir aprīkoti ar nenomaināmiem gaismas avotiem (kvēlspuldzes vai citi), un visus mērījumus veicot attiecīgi ar 6,75 V, 13,5 V vai 28,0 V, tiek konstatēts:

1.2.1.

ka neviens mērījuma rezultāts nelabvēlīgi neatšķiras vairāk kā par 20 procentiem no šajos noteikumos noteiktajām vērtībām;

1.2.2.

ja lukturis ir aprīkots ar nomaināmu gaismas avotu un ja iepriekš minētie testa rezultāti neatbilst prasībām, lukturu testi ir jāveic atkārtoti, izmantojot citu standarta kvēlspuldzi;

1.2.3.

lukturus ar redzamiem defektiem neņem vērā.

1.3.   Ja lukturis ir aprīkots ar standarta kvēlspuldzi, jāievēro hromatiskās koordinātas; ja lukturi ir aprīkoti ar nenomaināmiem gaismas avotiem (kvēlspuldzes vai citi), kolometriskos parametrus pārbauda ar lukturos esošajiem gaismas avotiem.

2.   PIRMĀ PARAUGU ŅEMŠANA

Pirmajā parauga ņemšanā pēc nejaušas izvēles principa izvēlas četrus lukturus. Pirmo divu ierīču paraugu apzīmē ar A, otro paraugu apzīmē ar B.

2.1.   Atbilstība netiek apstrīdēta

2.1.1.

Pēc paraugu ņemšanas procedūras, kas parādīta šā pielikuma 1. attēlā, masveidā ražotu lukturu atbilstība netiek apstrīdēta, ja lukturu mērījumu rezultātu nelabvēlīgās novirzes ir: 2.1.1.1. A paraugam A1: viens lukturis 0 procenti viens lukturis ne vairāk kā 20 procenti A2: abi lukturi vairāk nekā 0 procenti bet ne vairāk kā 20 procenti pāriet pie parauga B   2.1.1.2. B paraugam B1: abi lukturi 0 procenti

2.1.2.

vai arī, ja ir izpildīti 1.2.2. punkta nosacījumi attiecībā uz A paraugu.

2.2.   Atbilstība tiek apstrīdēta

2.2.1.

Pēc paraugu ņemšanas procedūras, kas parādīta šā pielikuma 1. attēlā, masveidā ražotu lukturu atbilstība tiek apstrīdēta un tiek pieprasīts, lai ražotājs ievērotu ražošanas prasības (noregulēšana), ja lukturu pārbaudē konstatētas šādas novirzes: 2.2.1.1. A paraugam A3: viens lukturis ne vairāk kā 20 procenti viens lukturis vairāk nekā 20 procenti bet ne vairāk kā 30 procenti 2.2.1.2. B paraugam B2: A2 gadījumā   viens lukturis vairāk nekā 0 procenti bet ne vairāk kā 20 procenti viens lukturis ne vairāk kā 20 procenti B3: A2 gadījumā   viens lukturis 0 procenti viens lukturis vairāk nekā 20 procenti bet ne vairāk kā 30 procenti

2.2.2.

vai arī, ja nav izpildīti 1.2.2. punkta nosacījumi attiecībā uz A paraugu.

2.3.   Apstiprinājums tiek atsaukts

Atbilstība tiek apstrīdēta un piemērots 13. punkts, ja pēc lukturu paraugu ņemšanas procedūras, kā parādīts šā pielikuma 1. attēlā, ir konstatētas šādas novirzes:

2.3.1.

A paraugam A4: viens lukturis ne vairāk kā 20 procenti viens lukturis vairāk nekā 30 procenti A5: abi lukturi vairāk nekā 20 procenti

2.3.2.

B paraugam B4: A2 gadījumā   viens lukturis vairāk nekā 0 procenti bet ne vairāk kā 20 procenti viens lukturis vairāk nekā 20 procenti B5: A2 gadījumā   abi lukturi vairāk nekā 20 procenti B6: A2 gadījumā   viens lukturis 0 procenti viens lukturis vairāk nekā 30 procenti

2.3.3.

vai arī, ja nav izpildīti 1.2.2. punkta nosacījumi attiecībā uz A un B paraugu.

3.   ATKĀRTOTA PARAUGU ŅEMŠANA

Divos mēnešos pēc paziņošanas A3, B2, B3 gadījumā jāveic atkārtota paraugu ņemšana, ņemot trešo divu lukturu paraugu C un ceturto divu lukturu paraugu D un izvēloties tos no krājumiem, kas izgatavoti pēc noregulēšanas.

3.1.   Atbilstība netiek apstrīdēta

3.1.1.

Pēc paraugu ņemšanas procedūras, kas parādīta šā pielikuma 1. attēlā, masveidā ražotu lukturu atbilstība netiek apstrīdēta, ja lukturu pārbaudē ir konstatētas šādas novirzes: 3.1.1.1. C paraugam C1: viens lukturis 0 procenti viens lukturis ne vairāk kā 20 procenti C2: abi lukturi vairāk nekā 0 procenti bet ne vairāk kā 20 procenti pāriet pie parauga D   3.1.1.2. D paraugam D1: C2 gadījumā   abi lukturi 0 procenti

3.1.2.

vai arī, ja ir izpildīti 1.2.2. punkta nosacījumi attiecībā uz C paraugu.

3.2.   Atbilstība tiek apstrīdēta

3.2.1.

Pēc paraugu ņemšanas procedūras, kas parādīta šā pielikuma 1. attēlā, masveidā ražotu lukturu atbilstība tiek apstrīdēta un tiek pieprasīts, lai ražotājs ievērotu ražošanas prasības (noregulēšana), ja lukturu pārbaudē konstatētas šādas novirzes: 3.2.1.1. D paraugam D2: C2 gadījumā   viens lukturis vairāk nekā 0 procenti bet ne vairāk kā 20 procenti viens lukturis ne vairāk kā 20 procenti 3.2.1.2. vai arī, ja nav izpildīti 1.2.2. punkta nosacījumi attiecībā uz C paraugu.

3.3.   Apstiprinājums tiek atsaukts

Atbilstība tiek apstrīdēta un piemērots 13. punkts, ja pēc lukturu paraugu ņemšanas procedūras, kā parādīts šā pielikuma 1. attēlā, ir konstatētas šādas novirzes:

3.3.1.

C paraugam C3: viens lukturis ne vairāk kā 20 procenti viens lukturis vairāk nekā 20 procenti C4: abi lukturi vairāk nekā 20 procenti

3.3.2.

D paraugam D3: C2 gadījumā   viens lukturis 0 vai vairāk nekā 0 procenti viens lukturis vairāk nekā 20 procenti

3.3.3.

vai arī, ja nav izpildīti 1.2.2. punkta nosacījumi attiecībā uz C un D paraugu.

1.   attēls

Pirmā paraugu ņemšana

Pēc nejaušas izvēles principa izvēlas 4 ierīces, sadalītas A un B paraugā

A

B

2 ierīces

2 ierīces

A1

A2

A3

0

≤20

>0

≤20

>0

≤20

≤20

>20

≤30

BEIGAS

BEIGAS

pāriet pie B parauga

0

0

>0

≤20

≤20

0

>20

≤30

Noregulēšana

Ražotājam jāpanāk ražojumu atbilstība prasībām

2 ierīces

D

Atkārtota paraugu ņemšana

Pēc nejaušas izvēles principa izvēlas 4 ierīces, sadalītas C un D paraugā

2 ierīces

C

0

≤20

BEIGAS

>0

≤20

>0

≤20

pāriet pie D parauga

BEIGAS

Pāriet uz noregulēšanu

Iespējamie A parauga rezultāti

0

0

≤20

>0

≤20

Iespējamie D parauga rezultāti

≥0

>20

>0

≤20

>20

>20

>20

0

>30

Apstiprinājums

atsaukts

Maksimālā nelabvēlīgā novirze (procenti) attiecībā uz robežvērtībām

X

≤20

>20

>20

>20

≤20

>30

>20

>20

A4

A5

B4

B5

B6

B1

B2

B3

Iespējamie B parauga rezultāti

C1

C2

D1

D2

D3

C3

C4

Iesp. C parauga rezultāti

1. PIELIKUMS

PAZIŅOJUMS

(Maksimālais izmērs: A4 (210 × 297 mm))

Teksts attēlu

2. PIELIKUMS

APSTIPRINĀJUMA MARĶĒJUMA IZVIETOJUMS UN APSTIPRINĀJUMA DATI

(Sk. šo noteikumu 4.7. punktu)

a = vismaz 8 mm

Šis apstiprinājuma marķējums norāda, ka attiecīgā ierīce ir apstiprināta Nīderlandē (E4) atbilstīgi Noteikumiem Nr. 90. Šajā zīmējumā pirmie divi apstiprinājuma numura cipari norāda, ka dienā, kad tika piešķirts attiecīgais apstiprinājuma numurs, Noteikumos Nr. 90 jau bija ietverta 01. grozījumu sērija; nākamos trīs ciparus apstiprinātājiestāde ir piešķīrusi bremžu uzliku tipam, un sufiksa ciparus apstiprinātājiestāde ir piešķīrusi bremžu lokiem vai atbalstplāksnei. Visi astoņi cipari kopā veido attiecīgā rezerves bremžu uzliku komplekta tipa apstiprinājuma numuru.

Bremzes kluča komplekta marķējuma paraugs

Teksts attēlu

Bremžu loka komplekta marķējuma paraugs

Teksts attēlu

Trumuļa bremžu uzliku marķējuma paraugs

Teksts attēlu

Piezīme. Marķējumu novietojums un savstarpējais izvietojums, kas parādīts paraugos, nav obligāts.

3. PIELIKUMS

Prasības rezerves bremžu uzliku komplektiem, kas paredzēti M1, M2 un N1 kategorijas transportlīdzekļiem

1.   Atbilstība Noteikumiem Nr. 13

Atbilstību Noteikumu Nr. 13 prasībām pierāda transportlīdzekļa testā.

1.1.   Transportlīdzekļa sagatavošana

1.1.1.   Testa transportlīdzeklis

Transportlīdzekli, kas pārstāv to tipu(-us), kuram(-iem) tiek prasīts rezerves bremžu uzliku komplekta apstiprinājums, aprīko ar tā tipa rezerves bremžu uzliku komplektiem, kuram tiek prasīts apstiprinājums, un aprīko arī ar mērinstrumentiem bremžu testam, kā prasīts Noteikumos Nr. 13 un Nr. 13-H.

Testam nodoto bremžu uzliku komplektus piestiprina attiecīgajām bremzēm, un līdz brīdim, kad ieviesta nemainīga piestrādes kārtība, tos ar tehniskā dienesta piekrišanu piestrādā saskaņā ar ražotāja instrukcijām.

1.1.2.   Piestrādes procedūra

1.1.2.1.   Vispārīgi nosacījumi

Testam nodotos bremžu uzliku komplektus piestiprina attiecīgajām bremzēm. Ja testē rezerves bremžu uzliku komplektus, tad izmantotajām bremžu uzlikām jābūt jaunām. Trumuļa bremžu uzlikas var mehāniski apstrādāt, lai radītu vislabāko iespējamo sākotnējo kontaktu starp uzlikām un trumuli(-ļiem). Testu veic ar pilnībā noslogotu transportlīdzekli.

Oriģinālos bremžu uzliku komplektus, ko izmanto salīdzināšanas testā un kuri jau ir uzstādīti testa transportlīdzeklī, var izmantot tad, ja tie ir labā stāvoklī un to nodilums nepārsniedz 20 % no sākotnējā biezuma. Tajos nedrīkst būt bojājumu, plaisu, pārmērīgas korozijas vai pārkaršanas pazīmju. Tiem jābūt piestrādātiem saskaņā ar turpmāk aprakstīto procedūru.

1.1.2.2.   Procedūra

Veicot attālumu, kas nav mazāks par 50 km, vismaz 100 reižu iedarbina bremzi dažādos palēninājumos (vismaz intervālā starp 1 m/s2 un 5 m/s2) un sākotnējā ātruma intervālā no 50 km/h līdz 120 km/h. Piestrādes procedūras laikā vismaz trīs reizes jāpanāk bremžu kluča komplektu temperatūra no 250 °C līdz 500 °C vai trumuļa bremžu uzliku komplektu temperatūra no 150 °C līdz 250 °C (ko mēra pie diska vai trumuļa berzes virsmas). Bremžu kluču komplektu temperatūra nedrīkst pārsniegt 500 °C, un trumuļa bremžu uzliku komplektu temperatūra – 250 °C.

1.1.2.3.   Darbības pārbaude

Vienlaikus nobremzējot tikai vienu asi, piecas reizes iedarbina bremzi kustības ātrumā no 70 km/h līdz 0 km/h (uz priekšējās ass) un kustības ātrumā no 45 km/h līdz 0 km/h (uz pakaļējās ass) ar spiedienu maģistrālē 4 Mpa (1) un sākotnējo temperatūru 100 °C katrā apstāšanās reizē. Pieciem secīgajiem nemonotonajiem rezultātiem jāsaglabājas 0,6 m/s2 pielaides robežās (priekšējai asij) vai 0,4 m/s2 pielaides robežās (pakaļējai asij) no pilnā palēninājuma vidējās vērtības.

Ja šī prasībai nav izpildīta, 1.1.2.2. punktā izklāstīto piestrādes procedūru turpina un 1.1.2.3. punktā noteikto darbības pārbaudi atkārto.

1.2.   Transportlīdzekļa bremžu sistēmu testē atbilstoši prasībām, kas noteiktas Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 1. un 2. punktā konkrētajai transportlīdzekļa kategorijai (M1, M2 vai N1). Piemēro turpmāk minētās prasības vai testus.

1.2.1.   Darba bremžu sistēma

1.2.1.1.   0 tipa tests ar atslēgtu dzinēju, noslogotu transportlīdzekli

1.2.1.2.   0 tipa tests ar atslēgtu dzinēju, nenoslogotam transportlīdzeklim un noslogotam transportlīdzeklim saskaņā ar Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 1.4.3.1. punktu (stabilitātes tests) un 1.4.3.2. punktu (tikai tests ar sākotnējo ātrumu v = 0,8 vmax)

1.2.1.3.   I tipa tests

1.2.2.   Sekundāro bremžu sistēma

1.2.2.1.   0 tipa tests ar atslēgtu dzinēju noslogotam transportlīdzeklim (šo testu var neveikt gadījumos, kad ir skaidrs, ka prasības ir izpildītas, piemēram, bremžu diagonālo kontūru sistēma).

1.2.3.   Stāvbremžu sistēma

(Piemēro tikai tad, ja bremzes, kurām prasa uzliku apstiprinājumu, izmanto stāvbremzēm.)

1.2.3.1.   Bremžu tests 18 % ceļa slīpumā novietotam noslogotam transportlīdzeklim

1.3.   Transportlīdzeklim jāatbilst visām Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 2. punkta prasībām, kas noteiktas šīs kategorijas transportlīdzekļiem.

2.   Papildu prasības

Atbilstību papildu prasībām pierāda ar vienu no divām turpmāk minētajām metodēm.

2.1.   Transportlīdzekļa tests (atsevišķas ass bremžu darbības tests)

Šā testa laikā transportlīdzeklis ir pilnībā noslogots, un bremzēšanu veic tad, kad tā dzinējs ir atslēgts un transportlīdzeklis atrodas uz līdzena ceļa.

Transportlīdzekļa darba bremžu vadības sistēmu aprīko ar ierīcēm, kas izolē priekšējo un pakaļējo asu bremzes tā, ka vienu no tām var lietot neatkarīgi no otras.

Ja bremžu uzliku komplekta apstiprinājums ir prasīts priekšējās ass bremzēm, tad pakaļējās ass bremzes testa laikā nedarbojas.

Ja bremžu uzliku komplekta apstiprinājums ir prasīts pakaļējās ass bremzēm, tad priekšējās ass bremzes testa laikā nedarbojas.

2.1.1.   Aukstu bremžu darbības līdzvērtības tests

Rezerves un oriģinālo bremžu uzliku komplektu aukstas darbības lielumu salīdzināšanu veic, salīdzinot testu rezultātus saskaņā ar turpmāk minēto metodi.

2.1.1.1.   Vismaz sešas reizes iedarbina bremzes ar pakāpeniski pieaugošu pedāļa spēku vai spiedienu maģistrālē, līdz riteņi bloķējas vai alternatīvi līdz pilnā palēninājuma vidējā vērtība ir 6 m/s2, vai līdz sasniegts konkrētajai transportlīdzekļa kategorijai pieļaujamais maksimālais pedāļa spēks, ja transportlīdzekļa sākotnējais ātrums atbilst turpmāk sniegtajā tabulā minētajām vērtībām.

Transportlīdzekļa kategorija	Testa ātrums (km/h)
	priekšējā ass	pakaļējā ass
M1	70	45
M2	50	40
N3	65	50

Sākotnējā bremžu temperatūra katras bremzēšanas reizes sākumā ir ≤ 100 °C.

2.1.1.2.   Katras bremžu iedarbināšanas reizē reģistrē datus par pedāļa spēku vai spiedienu maģistrālē, un pilna palēninājuma vidējo vērtību un nosaka pedālim pielikto spēku vai spiedienu maģistrālē, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu (ja iespējams) pilna palēninājuma vidējo vērtību 5 m/s2 priekšējās ass bremzēm un 3 m/s2 – pakaļējās ass bremzēm, un uzzīmē raksturlīkni. Ja šos lielumus nevar iegūt ar maksimālo pieļaujamo pedāļa spēku, tad alternatīvi nosaka pedāļa spēku vai spiedienu maģistrālē, kas vajadzīgs, lai sasniegtu maksimālo palēninājumu.

2.1.1.3.   Rezerves bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumus uzskata par līdzīgiem oriģinālā bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumiem, ja ar to pašu vadāmo spēku vai spiedienu maģistrālē panāktā pilnā palēninājuma vidējās vērtības, kas atrodas uzzīmētās raksturlīknes augšējās divās trešdaļās, ir 15 % robežās no vērtībām, kas iegūtas, testējot oriģinālo bremžu uzliku komplektu.

2.1.2.   Tests bremžu jutīguma noteikšanai pret ātrumu

2.1.2.1.   Lietojot pedāļa spēku, kas reģistrēts saskaņā ar šā papildinājuma 2.1.1.2. punktā minēto kārtību, un sākotnējā bremžu temperatūrā ≤ 100 °C trīs reizes iedarbina bremzes katrā no šādiem ātrumiem:

a)	priekšējā ass – 65 km/h, 100 km/h un papildus 135 km/h, ja vmax pārsniedz 150 km/h;

b)	pakaļējā ass – 45 km/h, 65 km/h un papildus 90 km/h, ja vmax pārsniedz 150 km/h.

2.1.2.2.   Iegūst vidējo vērtību katrai grupai, kas sastāv no trīs bremžu iedarbināšanas reizēm, un uzzīmē ātruma raksturlīkni pret attiecīgajām pilnā palēninājuma vidējām vērtībām.

2.1.2.3.   Pilno palēninājumu vidējās vērtības, kas reģistrētas pie lielāka ātruma, atrodas 15 % robežās no vērtībām, kas reģistrētas pie vismazākā ātruma.

2.2.   Tests ar inerces dinamometru

2.2.1.   Testa aprīkojums

Testu nolūkā inerces dinamometram piestiprina konkrēto transportlīdzekļa bremzi. Dinamometram ir mērinstrumenti, lai nepārtraukti reģistrētu rotācijas ātrumu, bremzētājmomentu, spiedienu bremzes maģistrālē, rotāciju skaitu pēc bremzes iedarbināšanas, bremzēšanas laiku un bremzes rotora temperatūru.

2.2.2.   Testa apstākļi

2.2.2.1.   Dinamometra rotējošā masa atbilst maksimālās transportlīdzekļa masas ass daļas pusei, kā norādīts turpmāk esošajā tabulā, un vislielākās riepas rites rādiusam, kādu ir atļauts lietot konkrētajam(-iem) transportlīdzekļa tipam(-iem).

Transportlīdzekļa kategorija	Maksimālās transportlīdzekļa masas ass daļa
	priekšējā	pakaļējā
M1	0,77	0,32
M2	0,69	0,44
N3	0,66	0,39

2.2.2.2.   Sākotnējais dinamometra rotācijas ātrums atbilst transportlīdzekļa lineārajam ātrumam, kas norādīta šā pielikuma 2.2.3. un 2.2.4. punktā, un tā pamatā ir dinamiskais riepas rites rādiuss.

2.2.2.3.   Testam nodotos bremžu uzliku komplektus piestiprina attiecīgajām bremzēm un piestrādā, ievērojot šādu procedūru.

1. piestrādes fāze – 64 reizes strauji piebremzē no 80 km/h līdz 30 km/h ar dažādu spiedienu maģistrālē: Parametrs Priekšējā ass Pakaļējā ass Diska bremze Pakaļējā ass Trumuļa bremze Piembremzēšanu skaits ciklā 32 32 32 Ātrums, kādā bremzi iedarbina (km/h) 80 80 80 Ātrums, kādā bremzi atlaiž (km/h) 30 30 30 Sākotnējā bremžu temperatūra (°C) < 100 < 100 < 80 Bremžu beigu temperatūra (°C) Nenosaka Nenosaka Nenosaka Spiediena samazinātājs 1 (kPa) 1 500 1 500 1 500 Spiediena samazinātājs 2 (kPa) 3 000 3 000 3 000 Spiediena samazinātājs 3 (kPa) 1 500 1 500 1 500 Spiediena samazinātājs 4 (kPa) 1 800 1 800 1 800 Spiediena samazinātājs 5 (kPa) 2 200 2 200 2 200 Spiediena samazinātājs 6 (kPa) 3 800 3 800 3 800 Spiediena samazinātājs 7 (kPa) 1 500 1 500 1 500 Spiediena samazinātājs 8 (kPa) 2 600 2 600 2 600 Spiediena samazinātājs 9 (kPa) 1 800 1 800 1 800 Spiediena samazinātājs 10 (kPa) 3 400 3 400 3 400 Spiediena samazinātājs 11 (kPa) 1 500 1 500 1 500 Spiediena samazinātājs 12 (kPa) 2 600 2 600 2 600 Spiediena samazinātājs 13 (kPa) 1 500 1 500 1 500 Spiediena samazinātājs 14 (kPa) 2 200 2 200 2 200 Spiediena samazinātājs 15 (kPa) 3 000 3 000 3 000 Spiediena samazinātājs 16 (kPa) 4 600 4 600 4 600 Spiediena samazinātājs 17 (kPa) 2 600 2 600 2 600 Spiediena samazinātājs 18 (kPa) 5 100 5 100 5 100 Spiediena samazinātājs 19 (kPa) 2 200 2 200 2 200 Spiediena samazinātājs 20 (kPa) 1 800 1 800 1 800 Spiediena samazinātājs 21 (kPa) 4 200 4 200 4 200 Spiediena samazinātājs 22 (kPa) 1 500 1 500 1 500 Spiediena samazinātājs 23 (kPa) 1 800 1 800 1 800 Spiediena samazinātājs 24 (kPa) 4 600 4 600 4 600 Spiediena samazinātājs 25 (kPa) 2 600 2 600 2 600 Spiediena samazinātājs 26 (kPa) 1 500 1 500 1 500 Spiediena samazinātājs 27 (kPa) 3 400 3 400 3 400 Spiediena samazinātājs 28 (kPa) 2 200 2 200 2 200 Spiediena samazinātājs 29 (kPa) 1 800 1 800 1 800 Spiediena samazinātājs 30 (kPa) 3 000 3 000 3 000 Spiediena samazinātājs 31 (kPa) 1 800 1 800 1 800 Spiediena samazinātājs 32 (kPa) 3 800 3 800 3 800 Ciklu skaits 2 2 2

2. piestrādes fāze – veic 10 apstādināšanas no 100 km/h līdz 5 km/h ar 0,4 g palēninājumu un pieaugošu sākuma temperatūru: Parametrs Priekšējā ass Pakaļējā ass Diska bremze Pakaļējā ass Trumuļa bremze Apstāšanās skaits ciklā 10 10 10 Ātrums, kādā bremzi iedarbina (km/h) 100 100 100 Ātrums, kādā bremzi atlaiž (km/h) < 5 < 5 < 5 Palēninājuma līmenis (g) 0,4 0,4 0,4 Maksimālais spiediens (kPa) 16 000 16 000 10 000 Sākuma temperatūra 1 (°C) < 100 < 100 < 100 Sākuma temperatūra 2 (°C) < 215 < 215 < 151 Sākuma temperatūra 3 (°C) < 283 < 283 < 181 Sākuma temperatūra 4 (°C) < 330 < 330 < 202 Sākuma temperatūra 5 (°C) < 367 < 367 < 219 Sākuma temperatūra 6 (°C) < 398 < 398 < 232 Sākuma temperatūra 7 (°C) < 423 < 423 < 244 Sākuma temperatūra 8 (°C) < 446 < 446 < 254 Sākuma temperatūra 9 (°C) < 465 < 465 < 262 Sākuma temperatūra 10 (°C) < 483 < 483 < 270 Ciklu skaits 1 1 1

Darbības efektivitātes atjaunošana – 18 reizes strauji piebremzē no 80 km/h līdz 30 km/h ar spiedienu maģistrālē 3 000 kPa: Parametrs Priekšējā ass Pakaļējā ass Diska bremze Pakaļējā ass Trumuļa bremze Piebremzēšanu skaits ciklā 18 18 18 Ātrums, pie kura bremzi iedarbina (km/h) 80 80 80 Ātrums, pie kura bremzi atlaiž (km/h) 30 30 30 Spiediens (kPa) 3 000 3 000 3 000 Bremžu sākuma temperatūra (°C) < 100 < 100 < 80 Bremžu beigu temperatūra (°C) Nenosaka Nenosaka Nenosaka Ciklu skaits 1 1 1

2.2.2.4.   Iedarbina bremzi piecas reizes kustības ātrumā no 80 km/h līdz 0 km/h ar 4 MPa spiedienu maģistrālē un sākuma temperatūru 100 °C katrā apstāšanas reizē. Pieciem secīgajiem nemonotonajiem rezultātiem jāsaglabājas 0,6 m/s2 pielaides robežās no pilnā palēninājuma vidējās vērtības.

Ja šī prasība nav izpildīta, piestrādes procedūras pirmo daļu (“piestrādes 1. fāze”) veic atkārtoti, līdz tiek panākta noteiktā darbības stabilitāte.

2.2.2.5.   Atļauts izmantot gaisdzesi. Gaisa plūsmas ātrums bremzes darbināšanas laikā ir:

vair = 0,33 v,

kur:

v = transportlīdzekļa testa ātrums bremzēšanas sākumā.

2.2.3.   Aukstu bremžu darbības līdzvērtības tests

Aukstu rezerves un oriģinālo bremžu uzliku komplektu darbības lielumu salīdzināšanu veic, salīdzinot testu rezultātus saskaņā ar turpmāk minēto metodi.

2.2.3.1.   Ar sākotnējo ātrumu 80 km/h M1 un N1 kategorijas transportlīdzekļiem un 60 km/h M2 kategorijas transportlīdzekļiem un ar bremžu sākotnējo temperatūru katrā to iedarbināšanas reizē ≤ 100 °C, vismaz sešas reizes iedarbina bremzes ar pakāpeniski pieaugošu spiedienu maģistrālē, līdz sasniedz pilnā palēninājuma vidējo vērtību 6 m/s2.

2.2.3.2.   Katras bremžu iedarbināšanas reizes laikā reģistrē spiedienu maģistrālē un pilnā palēninājuma vidējo vērtību, uzzīmē šo lielumu raksturlīkni un nosaka spiediena lielumu maģistrālē, kas vajadzīgs, lai sasniegtu pilnā palēninājuma vidējo vērtību 5 m/s2.

2.2.3.3.   Rezerves bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumus uzskata par līdzīgiem oriģinālā bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumiem, ja ar to pašu vadāmo spēku vai spiedienu maģistrālē sasniegtās pilnā palēninājuma vidējās vērtības, kas atrodas uzzīmētās raksturlīknes augšējās divās trešdaļās, ir 15 % robežās no vērtībām, kas iegūtas, testējot oriģinālo bremžu uzliku komplektu.

2.2.4.   Tests bremžu jutīguma noteikšanai pret ātrumu

2.2.4.1.   Ar spiedienu maģistrālē, kas noteikts saskaņā ar 2.2.3.2. punktā minēto kārtību, un ar bremžu sākotnējo temperatūru ≤ 100 °C trīs reizes iedarbina bremzes rotācijas ātrumos, kas atbilst transportlīdzekļa lineārajiem ātrumiem:

a)	75 km/h, 120 km/h un papildus 160 km/h, ja vmax pārsniedz 150 km/h.

2.2.4.2.   Iegūst vidējo vērtību katrai grupai, kas sastāv no trīs bremžu iedarbināšanas reizēm, un uzzīmē ātruma raksturlīkni pret attiecīgajām pilnā palēninājuma vidējām vērtībām.

2.2.4.3.   Lielākajos ātrumos reģistrētajām pilnā palēninājuma vidējām vērtībām jābūt 15 % robežās no vērtībām, kas reģistrētas vismazākajam ātrumam.

---

(1)  Bremžu sistēmām, kas nav hidrauliskas, izmanto līdzvērtīgu ieejas vērtību.

4. PIELIKUMS

Prasības rezerves bremžu uzliku komplektiem un trumuļa bremžu uzlikām, kas paredzētas M3, N2 un N3 kategorijas transportlīdzekļiem

1.   Transportlīdzekļa tests

1.1.   Testa transportlīdzeklis

Transportlīdzekli, kas pārstāv to tipu(-us), kuram(-iem) tiek prasīts rezerves bremžu uzliku komplekta apstiprinājums vai trumuļa bremžu uzliku apstiprinājums, aprīko ar apstiprinājumam pieteiktā tipa rezerves bremžu uzliku komplektiem vai trumuļa bremžu uzlikām un mērinstrumentiem bremžu testam, kā to prasa Noteikumi Nr. 13.

Testam nodoto bremžu uzliku komplektus piestiprina attiecīgajām bremzēm, un, līdz brīdim, kad ieviesta nemainīga piestrādāšanas kārtība, tos ar tehniskā dienesta piekrišanu piestrādā saskaņā ar ražotāja instrukcijām.

1.2.   Testi un prasības

1.2.1.   Atbilstība Noteikumiem Nr. 13

1.2.1.1.   Transportlīdzekļa bremžu sistēmu testē saskaņā ar prasībām, kas noteiktas Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 1. un 2. punktā konkrētajai transportlīdzekļa kategorijai (M3, N2 vai N3). Piemēro turpmāk minētās prasības vai testus.

1.2.1.1.1.

Darba bremžu sistēma 1.2.1.1.1.1. 0 tipa tests ar atslēgtu dzinēju noslogotam transportlīdzeklim 1.2.1.1.1.2. 0 tipa tests ar pievienotu dzinēju nenoslogotam transportlīdzeklim un noslogotam transportlīdzeklim saskaņā ar Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 1.4.3.1. punktu (stabilitātes tests) un 1.4.3.2. punktu (tikai tests ar sākotnējo ātrumu v = 0,8 vmax) 1.2.1.1.1.3. I tipa tests saskaņā ar Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 1.5.1. punktu un 1.5.3. punktu 1.2.1.1.1.4. II tipa tests Noslogotus transportlīdzekļus testē tā, ka pievadītā enerģija ir vienāda ar to, kura reģistrēta tādā pašā laikposmā, kad noslogots transportlīdzeklis pārvietojās ar vidējo ātrumu 30 km/h pa ceļu ar 2,5 % slīpumu 6 km distancē ar izslēgtu pārnesumu, bremzēšanas enerģiju absorbē tikai darba bremzes.

1.2.1.1.2.

Sekundāro bremžu sistēma 1.2.1.1.2.1. 0 tipa tests ar atslēgtu dzinēju noslogotam transportlīdzeklim (šo testu var neveikt, ja attiecīgo testēšanu veic ar testiem, kas aprakstīti šī pielikuma 1.2.2. punktā).

1.2.1.1.3.

Stāvbremžu sistēma (Piemēro tikai tad, ja bremzes, kurām pieprasa uzliku apstiprinājumu, izmanto stāvbremzēm.) 1.2.1.1.3.1. Bremžu tests 18 % ceļa slīpumā novietotam noslogotam transportlīdzeklim

1.2.1.2.   Transportlīdzeklim jāatbilst visām Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 2. punktā noteiktajām prasībām šīs kategorijas transportlīdzekļiem.

1.2.2.   Papildu prasības (atsevišķas ass bremžu darbības tests)

Turpmāk minēto testu laikā transportlīdzeklis ir pilnībā noslogots un bremzēšanu veic tad, kad tā dzinējs ir atslēgts un transportlīdzeklis atrodas uz līdzena ceļa.

Transportlīdzekļa darba bremžu vadības sistēmu aprīko ar ierīcēm, kas izolē priekšējo un pakaļējo asu bremzes tā, ka vienu no tām var lietot neatkarīgi no otras.

Ja bremžu uzliku komplekta apstiprinājums vai trumuļa bremžu uzliku apstiprinājums ir prasīts priekšējās ass bremzēm, tad pakaļējās ass bremzes testa laikā nedarbojas.

Ja bremžu uzliku komplekta apstiprinājums vai trumuļa bremžu uzliku apstiprinājums ir prasīts pakaļējās ass bremzēm, tad priekšējās ass bremzes testa laikā nedarbojas.

1.2.2.1.   Aukstu bremžu darbības līdzvērtības tests

Aukstu rezerves bremžu uzliku komplekta vai rezerves trumuļa bremžu uzliku un oriģinālā bremžu uzliku komplekta vai oriģinālo trumuļa bremžu uzliku darbības efektivitātes salīdzinājumu veic, salīdzinot testu rezultātus saskaņā ar turpmāk minēto metodi.

1.2.2.1.1.

Ar sākotnējo ātrumu 45 km/h un ar bremžu sākotnējo temperatūrā katrā iedarbināšanas reizē ≤ 100 °C, vismaz sešas reizes iedarbina bremzes ar pakāpeniski pieaugošu pedāļa spēku vai spiedienu maģistrālē, līdz riteņi bloķējas vai alternatīvi līdz pilnā palēninājuma vidējā vērtība ir 3,5 m/s2 vai līdz sasniegts pieļaujamais maksimālais pedāļa spēks, vai līdz sasniegts maksimālais spiediens maģistrālē.

1.2.2.1.2.

Katras bremžu iedarbināšanas reizē reģistrē datus par pedāļa spēku vai spiedienu maģistrālē un pilna palēninājuma vidējo vērtību un nosaka pedālim pielikto spēku vai spiedienu maģistrālē, kas vajadzīgs, lai nodrošinātu (ja iespējams) pilnā palēninājuma vidējo vērtību, kas vienāda 3 m/s2, un uzzīmē grafiku. Ja šos lielumus nevar iegūt, tad alternatīvi nosaka pedāļa spēku vai spiedienu maģistrālē, kas vajadzīgs, lai sasniegtu pilnu palēninājumu.

1.2.2.1.3.

Rezerves bremžu uzliku komplekta vai rezerves trumuļa bremžu uzliku darbības raksturlielumi tiek uzskatīti par līdzīgiem oriģinālā bremžu uzliku komplekta vai oriģinālo trumuļa bremžu uzliku darbības raksturlielumiem, ja ar to pašu vadāmo spēku vai spiedienu maģistrālē sasniegtās pilnā palēninājuma vidējās vērtības, kas atrodas uzzīmētās raksturlīknes augšējās divās trešdaļās, ir 15 % robežās no vērtībām, kas iegūtas, testējot oriģinālo bremžu uzliku komplektu vai oriģinālās trumuļa bremžu uzlikas.

1.2.2.2.   Tests bremžu jutīguma noteikšanai pret ātrumu

1.2.2.2.1.

Lietojot pedāļa spēku, kas reģistrēts saskaņā ar šā papildinājuma 1.2.2.1.2. punktā minēto kārtību, bremžu sākotnējo temperatūrā ≤ 100 °C trīs reizes iedarbina bremzes katrā no šādiem ātrumiem:   no 40 km/h līdz 20 km/h,   no 60 km/h līdz 40 km/h un   no 80 km/h līdz 60 km/h (ja vmax ≥ 90 km/h).

1.2.2.2.2.

Iegūst vidējo vērtību katrai grupai, kas sastāv no trīs bremžu iedarbināšanas reizēm, un uzzīmē ātruma raksturlīkni pret attiecīgajām pilnā palēninājuma vidējām vērtībām.

1.2.2.2.3.

Pilnā palēninājuma vidējām vērtībām, kas reģistrētas lielākos ātrumos, jābūt to vērtību 25 % robežās, kas reģistrētas vismazākajā ātrumā.

2.   Tests ar inerces dinamometru

2.1.   Testa aprīkojums

Veicot testu, inerces dinamometram piestiprina konkrēto transportlīdzekļa bremzi. Dinamometram ir mērinstrumenti, lai nepārtraukti reģistrētu rotācijas ātrumu, bremzētājmomentu, spiedienu bremzes maģistrālē, rotāciju skaitu pēc bremzes iedarbināšanas, bremzēšanas laiku un bremzes rotora temperatūru.

2.1.1.   Testa apstākļi

2.1.1.1.

Dinamometra rotējošās daļas masa atbilst 0,55 maksimālās transportlīdzekļa masas ass daļas pusei un tās vislielākās riepas rites rādiusam, kādu ir atļauts lietot konkrētajam(-iem) transportlīdzekļa tipam(-iem).

2.1.1.2.

Sākotnējais dinamometra rotācijas ātrums atbilst transportlīdzekļa lineārajam ātrumam, kā noteikts turpmākajos punktos, un tā pamatā ir tās vismazākās riepas dinamiskais rites rādiuss, kādu ir atļauts lietot konkrētajam(-iem) transportlīdzekļa tipam(-iem).

2.1.1.3.

Testam nodoto bremžu uzliku komplektus piestiprina attiecīgajām bremzēm, un līdz brīdim, kad ieviesta nemainīga piestrādāšanas kārtība, tos ar tehniskā dienesta piekrišanu piestrādā saskaņā ar ražotāja instrukcijām.

2.1.1.4.

Ja lieto gaisdzesi, tad gaisa plūsmas ātrums uz bremzi ir: vair = 0,33 v, kur: v = transportlīdzekļa testa ātrums bremzēšanas sākumā.

2.1.1.5.

Bremzēm piestiprinātā darba cilindra izmēram jābūt mazākā izmēra cilindram no tiem, kas ir atļauti šim(-iem) transportlīdzekļa tipam(–iem).

2.2.   Testi un prasības

2.2.1.   Testi, kas izriet no Noteikumiem Nr. 13

2.2.1.1.   0 tipa tests

Ar sākotnējo ātrumu 60 km/h un bremžu sākotnējo temperatūru katrā iedarbināšanas reizē ≤ 100 °C, vismaz sešas reizes secīgi iedarbina bremzes ar pakāpeniski pieaugošu spiedienu maģistrālē, līdz sasniedz to spiedienu maģistrālē, kuru pastāvīgi garantē transportlīdzekļa tipa(-u) bremzēšanas sistēma (piem., kompresora ieslēgšanās spiediens). Pilnā palēninājuma vidējai vērtībai jābūt vismaz 5 m/s2.

2.2.1.2.   0 tipa tests – bremžu darbība, transportlīdzeklim braucot ar lielu ātrumu

Bremžu temperatūrā ≤ 100 °C katras iedarbināšanas sākumā un ar sākotnējo ātrumu 100 km/h, ja apstiprinājums ir domāts N2 kategorijas transportlīdzekļiem, un 90 km/h, ja apstiprinājums ir domāts M3 un N3 kategorijas transportlīdzekļiem, trīs reizes iedarbina bremzes, lietojot garantēto spiedienu maģistrālē, kas noteikts 2.2.1.1. punktā. Trijās iedarbināšanas reizēs sasniegtā pilnā palēninājuma vidējām vērtībām ir jābūt vismaz 4 m/s2.

2.2.1.3.   I tipa tests

2.2.1.3.1.   Sakarsēšanas procedūra

Ar bremžu sākuma temperatūru ≤ 100 °C pirmajā iedarbināšanas reizē 20 reizes strauji piebremzē ar v1 = 60 km/h un v2 = 30 km/h ar cikla ilgumu 60 sekundes. Spiedienam maģistrālē ir jāatbilst palēninājumam 3 m/s2 pirmajā bremžu iedarbināšanas reizē un jāpaliek nemainīgam visās turpmākajās bremžu iedarbināšanas reizēs.

2.2.1.3.2.   Karstu bremžu darbības efektivitāte

Pēc tam, kad ir pabeigta bremžu sakarsēšanas procedūra, izmēra karstu bremžu darbības efektivitāti atbilstīgi 2.2.1.1. punkta nosacījumiem, izmantojot garantēto spiedienu maģistrālē, kas noteikts 2.2.1.1. punktā (temperatūras nosacījumi var atšķirties). Sakarsušas bremzes radītā pilnā palēninājuma vidējā vērtība nedrīkst būt mazāka par 60 % no vērtības, kas panākta ar aukstu bremzi, vai 4 m/s2.

2.2.1.3.3.   Darbības efektivitātes atjaunošana

Kad ir pagājušas 120 sekundes pēc karstu bremžu darbības, ar sākotnējo ātrumu 60 km/h veic 5 pilnīgas apstāšanās ar 2.2.1.3.1. punktā noteikto spiedienu maģistrālē un vismaz 2 minūšu intervāliem. Piektās bremzēšanas sākumā bremžu temperatūrai ir jābūt ≤ 100 °C, un pilnā palēninājuma vidējai vērtībai ir jābūt 10 % robežās no tās palēninājuma vērtības, kas aprēķināta, pamatojoties uz attiecību starp spiedienu maģistrālē/palēninājumu, kas iegūta 0 tipa testā ar 60 km/h lielu ātrumu.

2.2.1.4.   II tipa tests

2.2.1.4.1.   Sakarsēšanas procedūra

Bremzes sakarsē 12 minūtēs nemainīgā 30 km/h lielā ātrumā ar pastāvīgu bremzētājmomentu, kas atbilst palēninājumam 0,15 m/s2.

2.2.1.4.2.   Karstu bremžu darbības efektivitāte

Kad ir pabeigta bremzes sakarsēšanas procedūra, izmēra karstu bremžu darbības efektivitāti atbilstīgi 2.2.1.1. punkta nosacījumiem, izmantojot garantēto spiedienu maģistrālē, kas noteikts 2.2.1.1. punktā (temperatūras nosacījumi var atšķirties). Sakarsušas bremzes radītā pilnā palēninājuma vidējā vērtība nedrīkst būt mazāka par 3,75 m/s2.

2.2.1.5.   Statiskais tests stāvbremžu darbības pārbaudei

2.2.1.5.1.

No visiem bremžu lietošanas gadījumiem nosaka sliktāko gadījumu pēc tādiem faktoriem kā bremzēm pievadāmais spēks, maksimālā transportlīdzekļa masa, ko bremzēs viena ass, un riepu rādiuss.

2.2.1.5.2.

Bremzes iedarbina ar tādu pievadāmo spēku, kāds noteikts 2.2.1.5.1. punktā.

2.2.1.5.3.

Lēnām palielina bremzētājmomentu dinamometra vārpstā trumuļa vai diska pagriešanai. Mēra faktisko bremzētājmomentu brīdī, kad dinamometra vārpsts sāk kustēties, un aprēķina atbilstošo ass bremzes spēku, izmantojot riepas rādiusu, kas norādīts 2.2.1.5.1. punktā.

2.2.1.5.4.

Atbilstīgi 2.2.1.5.3. punktam izmērītajam bremzētājspēkam, kas izdalīts ar pusi no transportlīdzekļa masas, kas noteikta atbilstīgi 2.2.1.5.1. punktam, ir jābūt vismaz 0,18.

2.2.2.   Tests aukstu bremžu darbības efektivitātes noteikšanai

Aukstu rezerves bremžu uzliku komplekta vai rezerves trumuļa bremžu uzliku un oriģinālā bremžu uzliku komplekta vai oriģinālo trumuļa bremžu uzliku darbības efektivitātes salīdzinājumu veic, salīdzinot 2.2.1.1. punktā aprakstītā 0 tipa testa rezultātus.

2.2.2.1.   0 tipa testu, kas norādīts 2.2.1.1. punktā, veic vienam oriģinālajam bremžu uzliku komplektam vai oriģinālajām trumuļa bremžu uzlikām.

2.2.2.2.   Rezerves bremžu uzliku komplekta vai trumuļa bremžu uzliku darbības raksturlielumus uzskata par līdzīgiem oriģinālā bremžu uzliku komplekta vai oriģinālo trumuļa bremžu uzliku darbības rādītājiem, ja ar to pašu spiedienu maģistrālē pilnā palēninājuma vidējās vērtības, kas atrodas uzzīmētās raksturlīknes augšējās divās trešdaļās, ir 15 % robežās no vērtībām, kas iegūtas, testējot oriģinālo bremžu uzliku komplektu vai oriģinālās trumuļa bremžu uzlikas.

2.2.3.   Tests bremžu jutīguma noteikšanai pret ātrumu

2.2.3.1.

Lietojot garantēto spiedienu maģistrālē, kas noteikts 2.2.1.1. punktā, bremžu sākotnējā temperatūrā ≤100 °C trīs reizes iedarbina bremzes katrā no šiem ātrumiem:   no 60 km/h līdz 30 km/h,   no 80 km/h līdz 60 km/h un   no 110 km/h līdz 80 km/h (ja vmax ≥ 90 km/h).

2.2.3.2.

Aprēķina vidējo vērtību no rezultātiem, kas iegūti katrā grupā, kuru veido trīs bremžu iedarbināšanas reizes, un uzzīmē ātruma raksturlīkni pret attiecīgajām pilnā palēninājuma vidējām vērtībām.

2.2.3.3.

Pilnā palēninājuma vidējām vērtībām, kas reģistrētas lielākā ātrumā, jābūt to vērtību 25 % robežās, kas reģistrētas vismazākajā ātrumā.

5. PIELIKUMS

Prasības rezerves bremžu uzliku komplektiem, kas paredzēti O1 un O2 kategorijas transportlīdzekļiem

1.   Vispārīgi noteikumi

Šajā pielikumā aprakstītās testa metodes pamatā ir tests ar inerces dinamometru. Testus var veikt vai nu ar testa transportlīdzekli, vai uz veltņu stenda ar noteikumu, ka ir ievēroti tie paši testa nosacījumi un izmērīti tie paši parametri kā testā ar inerces dinamometru.

2.   Testa aprīkojums

Lai veiktu testus, inerces dinamometram piestiprina konkrēto transportlīdzekļa bremzi. Dinamometram ir mērinstrumenti, lai nepārtraukti reģistrētu rotācijas ātrumu, bremzētājmomentu, spiedienu bremzes maģistrālē vai piedziņas spēku, rotāciju skaitu pēc bremzes iedarbināšanas, bremzēšanas laiku un bremzes rotora temperatūru.

2.1.   Testa apstākļi

2.1.1.   Dinamometra rotējošā masa atbilst maksimālās transportlīdzekļa masas attiecīgās ass daļas pusei un tādas vislielākās riepas rites rādiusam, kādu ir atļauts lietot konkrētajam(-iem) transportlīdzekļa tipam(-iem).

2.1.2.   Sākotnējais dinamometra rotācijas ātrums atbilst transportlīdzekļa lineārajam ātrumam, kā noteikts šā pielikuma 3.1. punktā, un tā pamatā ir tās vismazākās riepas dinamiskais rites rādiuss, kādu ir atļauts lietot konkrētajam(-iem) transportlīdzekļa tipam(-iem).

2.1.3.   Testam nodoto bremžu uzliku komplektus piestiprina attiecīgajām bremzēm, un līdz brīdim, kad ieviesta nemainīga piestrādāšanas kārtība, tos ar tehniskā dienesta piekrišanu piestrādā saskaņā ar ražotāja instrukcijām.

2.1.4.   Ja lieto gaisdzesi, tad gaisa plūsmas ātrums uz bremzi ir:

vair = 0,33 v,

kur:

v = transportlīdzekļa testa ātrums bremzēšanas sākumā.

2.1.5.   Uzstādītajai bremzes iedarbināšanas sistēmai jāatbilst transportlīdzekļa uzbūvei.

3.   Testi un prasības

3.1.   0 tipa tests

Ar sākotnējo ātrumu 60 km/h un bremžu sākuma temperatūru katrā to iedarbināšanas reizē ≤ 100 oC, vismaz sešas reizes secīgi iedarbina bremzes ar pakāpeniski pieaugošu spiedienu maģistrālē vai pedālim pielikto spēku, līdz sasniedz maksimālo spiedienu maģistrālē vai pilnā palēninājuma vidējo vērtību 6 m/s2. Atkārto pēdējo bremzes iedarbināšanas reizi, braucot ar sākotnējo ātrumu 40 km/h.

3.2.   I tipa tests

3.2.1.   Sakarsēšanas procedūra

Bremzi sakarsē, nepārtraukti bremzējot, saskaņā ar Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 1.5.2. punkta prasībām, bremzes rotora sākuma temperatūrā ≤ 100 oC.

3.2.2.   Karstu bremžu darbības efektivitāte

Kad ir pabeigta bremzes sakarsēšanas procedūra, izmēra karstu bremžu darbības efektivitāti atbilstoši 3.2.1. punkta nosacījumiem ar sākotnējo ātrumu 40 km/h, lietojot tādu pašu spiedienu maģistrālē vai iedarbināšanas spēku (temperatūras nosacījumi var būt atšķirīgi). Karstas bremzes radīta pilna palēninājuma vidējā vērtība nedrīkst būt mazāka par 60 % no vērtības, kas panākta ar aukstu bremzi, vai 3,5 m/s2.

3.3.   Aukstu bremžu darbības līdzvērtības tests

Aukstu rezerves un oriģinālā bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumu salīdzinājumu veic, salīdzinot 3.1. punktā aprakstītā 0 tipa testa rezultātus.

3.3.1.   0 tipa testu, kas norādīts 3.1. punktā, veic vienam oriģinālajam bremžu uzliku komplektam.

3.3.2.   Rezerves bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumus uzskata par līdzīgiem oriģinālā bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumiem, ja ar vienu un to pašu spiedienu maģistrālē vai pedālim pielikto spēku pilnā palēninājuma vidējā vērtības, kas atrodas uzzīmētās raksturlīknes augšējās divās trešdaļās, ir 15 % robežās no vērtībām, kas iegūtas, testējot oriģinālo bremžu uzliku komplektu.

6. PIELIKUMS

Prasības rezerves bremžu uzliku komplektiem un trumuļa bremžu uzlikām, kas paredzētas O3 un O4 kategorijas transportlīdzekļiem

1.   Testa apstākļi

Testus, kas norādīti šajā pielikumā, var veikt vai nu ar testa transportlīdzekli, vai ar inerces dinamometru, vai uz veltņu stenda, ievērojot tos pašus noteikumus, kas minēti Noteikumu Nr. 13 11. pielikuma 2. papildinājuma 3.1.–3.4. punktā.

Testam nodoto bremžu uzliku komplektus piestiprina attiecīgajām bremzēm, un līdz brīdim, kad ieviesta nemainīga piestrādāšanas kārtība, tos ar tehniskā dienesta piekrišanu piestrādā saskaņā ar ražotāja instrukcijām.

2.   Testi un prasības

2.1.   Atbilstība Noteikumu Nr. 13 11. pielikumam

Bremzes testē saskaņā ar Noteikumu Nr. 13 11. pielikuma 2. papildinājuma 3.5. punkta prasībām.

2.1.1.

Rezultātus paziņo, izmantojot Noteikumu Nr. 13 11. pielikuma 3. papildinājumā doto veidlapu.

2.1.2.

Šos rezultātus salīdzina ar tiem, kas iegūti oriģinālo bremžu uzliku komplektu vai oriģinālo trumuļa bremžu uzliku testos, ievērojot tādus pašus nosacījumus.

2.1.3.

I tipa testā vai III tipa testā (atkarībā no tā, kuru piemēro) panāktajiem karstu rezerves bremžu uzliku komplekta vai rezerves trumuļa bremžu uzliku bremžu darbības raksturlielumiem ar to pašu bremzētājmomentu jābūt: a) tādiem pašiem vai augstākiem par karsta oriģinālā bremžu uzliku komplekta vai karstu oriģinālo trumuļa bremžu uzliku darbības raksturlielumiem; vai b) vismaz 90 % no aukstu rezerves bremžu uzliku komplekta vai rezerves trumuļa bremžu uzliku darbības raksturlielumiem. Iedarbināšanas mehānisma gājiens nedrīkst būt ≥ 110 % no lieluma, ko iegūst oriģinālajam bremžu uzliku komplektam vai oriģinālajām trumuļa bremžu uzlikām, un tas nedrīkst pārsniegt Noteikumu Nr. 13 11. pielikuma 2. papildinājuma 2. punktā noteikto vērtību sp. Ja oriģinālais bremžu uzliku komplekts vai oriģinālās trumuļa bremžu uzlikas ir testētas neatbilstīgi II tipa testa prasībām, tad rezerves bremžu uzliku komplektam vai rezerves trumuļa bremžu uzlikām piemēro Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 1.7.2. punkta (III tipa testa) minimuma prasības.

2.2.   Aukstu bremžu darbības līdzvērtības tests (0 tips)

2.2.1.

Ievērojot šā pielikuma 1. punkta nosacījumus, ar sākotnējo ātrumu 60 km/h un bremžu temperatūru ≤ 100 °C vismaz sešas reizes iedarbina bremzes ar pakāpeniski pieaugošu vadāmo spēku vai spiedienu maģistrālē līdz 6,5 bar vai tik ilgi, līdz sasniegts palēninājums 6 m/s2.

2.2.2.

Katras bremžu iedarbināšanas reizē reģistrē datus par vadāmo spēku vai spiedienu maģistrālē un vidējo bremzētājmomentu vai pilna palielinājuma vidējo vērtību, un uzzīmē grafiku.

2.2.3.

Iegūtos rezultātus salīdzina ar tiem, kas tādos pašos testa apstākļos iegūti par oriģinālajiem bremžu uzliku komplektiem vai oriģinālajām trumuļa bremžu uzlikām.

2.2.4.

Rezerves bremžu uzliku komplekta vai rezerves trumuļa bremžu uzlikas darbības raksturlielumi tiek uzskatīti par līdzīgiem oriģinālā bremžu uzliku komplekta vai oriģinālo trumuļa bremžu uzliku darbības raksturlielumiem, ja ar to pašu pedālim pielikto spēku vai spiedienu maģistrālē sasniegtā pilnā palielinājuma vidējās vērtības, kas atrodas uzzīmētās raksturlīknes augšējās divās trešdaļās, ir no – 5 % līdz + 15 % robežās no vērtībām, kas iegūtas, testējot oriģinālo bremžu uzliku komplektu vai oriģinālās trumuļa bremžu uzlikas.

7. PIELIKUMS

Prasības rezerves bremžu uzliku komplektiem, kas paredzēti L kategorijas transportlīdzekļiem

1.   Testa apstākļi

1.1.   Transportlīdzekli, kas pārstāv to(tos) tipu(-us), kuram(-iem) tiek prasīts rezerves bremžu uzliku komplekta apstiprinājums vai trumuļa bremžu uzliku apstiprinājums, aprīko ar apstiprinājumam pieteiktā tipa rezerves bremžu uzliku komplektiem vai trumuļa bremžu uzlikām un ar mērinstrumentiem bremžu testam, kā to paredz Noteikumi Nr. 78.

1.2.   Testam nodoto bremžu uzliku komplektus piestiprina attiecīgajām bremzēm un līdz brīdim, kad ieviesta nemainīga piestrādes kārtība, tos ar tehniskā dienesta piekrišanas piestrādā saskaņā ar ražotāja instrukcijām.

1.3.   Attiecībā uz rezerves bremžu uzliku komplektiem transportlīdzekļiem ar kombinēto bremzēšanas sistēmu Noteikumu Nr. 78 2.9. punkta nozīmē jātestē to bremžu uzliku komplektu kombinācija(-as) priekšējai un pakaļējai asij, par kuru(-ām) tiek prasīts apstiprinājums.

Kombinācija var ietvert rezerves bremžu uzliku komplektus abām asīm un/vai rezerves bremžu uzliku komplektu vienai asij un oriģinālo bremžu uzliku komplektu otrai asij.

2.   Testi un prasības

2.1.   Atbilstība Noteikumiem Nr. 78

2.1.1.   Transportlīdzekļa bremžu sistēma jātestē saskaņā ar attiecīgās transportlīdzekļu kategorijas (L1, L2, L3, L4 vai L5) prasībām, kas noteiktas Noteikumu Nr. 78 3. pielikuma 1. punktā. Piemēro turpmāk minētās prasības vai testus.

2.1.1.1.   Bremžu 0 tipa tests ar atslēgtu dzinēju

Testu veic tikai noslogotam transportlīdzeklim. Vismaz sešas reizes iedarbina bremzes ar pakāpeniski pieaugošu vadāmo spēku vai spiedienu maģistrālē, līdz riteņi bloķējas vai līdz sasniedz palēninājumu 6 m/s2, vai līdz sasniedz maksimālo pieļaujamo vadāmo spēku.

2.1.1.2.   0 tipa tests ar pievienotu dzinēju

Veic tikai L3, L4 un L5 kategorijas transportlīdzekļiem.

2.1.1.3.   0 tipa tests ar slapjām bremzēm

Neveic L5 kategorijas transportlīdzekļiem vai tādu trumuļa bremžu vai pilnībā slēgtu diska bremžu gadījumā, kurām nevajag veikt šo testu atbilstoši Noteikumiem Nr. 78 izdota apstiprinājuma laikā.

2.1.1.4.   I tipa tests

Veic tikai L3, L4 un L5 kategorijas transportlīdzekļiem.

2.1.2.   Transportlīdzeklim jāatbilst visām attiecīgajām prasībām, kas paredzētas šai transportlīdzekļu kategorijai Noteikumu Nr. 78 3. pielikuma 2. punktā.

2.2.   Papildu prasības

2.2.1.   Aukstu bremžu darbības līdzvērtības tests

Aukstu rezerves un oriģinālo bremžu uzliku komplektu darbības efektivitātes salīdzināšanu veic, salīdzinot 0 tipa testa rezultātus, kā aprakstīts 2.1.1.1. punktā.

2.2.1.1.   0 tipa testu, kas norādīts 2.1.1.1. punktā, veic vienam oriģinālajam bremžu uzliku komplektam.

2.2.1.2.   Rezerves bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumus uzskata par līdzīgiem oriģinālā bremžu uzliku komplekta darbības raksturlielumiem, ja ar vienu un to pašu spiedienu maģistrālē pilnā palēninājuma vidējās vērtības, kas atrodas uzzīmētās raksturlīknes augšējās divās trešdaļās, ir 15 % robežās no tām vērtībām, kas iegūtas, testējot oriģinālo bremžu uzliku komplektu.

2.2.2.   Tests bremžu jutīguma noteikšanai pret ātrumu

Šo testu veic tikai L3, L4 un L5 kategorijas transportlīdzekļiem un tikai noslogotiem transportlīdzekļiem atbilstoši 0 tipa testa nosacījumiem, kad dzinējs ir atslēgts. Tomēr testa ātrumi ir atšķirīgi.

2.2.2.1.   No 0 tipa testa rezultātiem, kā aprakstīts 2.1.1.1. punktā, nosaka vadāmo spēku vai spiedienu maģistrālē, kas atbilst pilnā palēninājuma obligātajām vidējām vērtībām šai transportlīdzekļa kategorijai.

2.2.2.2.   Izmantojot 2.2.2.1. punktā noteikto vadāmo spēku vai spiedienu maģistrālē, ar bremžu sākuma temperatūru, kas ir ≤ 100 °C, trīs reizes iedarbina bremzes katrā no šādiem ātrumiem:

4 km/h, 80 km/h un 120 km/h (ja vmax ≥ 130 km/h).

2.2.2.3.   Aprēķina vidējo lielumu katrai grupai, kas sastāv no trīs bremžu iedarbināšanas reizēm, un uzzīmē ātruma raksturlīkni pret attiecīgajām pilnā palēninājuma vidējām vērtībām.

2.2.2.4.   Pilno palēninājumu vidējām vērtībām, kas reģistrētas lielākos ātrumos, jābūt 15 % robežās no tām vērtībām, kas reģistrētas vismazākajā ātrumā.

8. PIELIKUMS

Tehniskās prasības rezerves bremžu uzliku komplektiem, kas paredzēti izmantošanai stāvbremžu sistēmās, kuras ir atdalītas no transportlīdzekļa darba bremžu sistēmas un darbojas neatkarīgi no tās

1.   ATBILSTĪBA NOTEIKUMIEM Nr. 13

Atbilstību Noteikumu Nr. 13 prasībām pierāda ar transportlīdzekļa testu.

1.1.   Transportlīdzekļa tests

Transportlīdzekli, kas pārstāv to tipu, kuram prasa rezerves bremžu uzliku komplekta apstiprinājumu, aprīko ar tā tipa rezerves bremžu uzliku komplektiem, kuriem prasa apstiprinājumu, un mērinstrumentiem bremžu testam, kā tas paredzēts Noteikumos Nr. 13. Transportlīdzeklim jābūt pilnībā noslogotam. Testam nodotās bremžu uzlikas piestiprina attiecīgajām bremzēm, un tās nedrīkst būt piestrādātas.

1.2.   Transportlīdzekļa stāvbremžu sistēmu pārbauda saskaņā ar visām attiecīgajām prasībām Noteikumu Nr. 13 4. pielikuma 2.3. punktā.

9. PIELIKUMS

BREMZES BERZES DARBĪBAS NOTEIKŠANA TESTA STENDĀ

1.   IEVADS

1.1.   Rezerves bremžu uzliku komplektu paraugus testē ar iekārtu, kas spēj radīt testa apstākļus, un piemērojot šajā pielikumā aprakstītās testa procedūras.

1.2.   Lai noteiktu paraugu berzes darbību, veic testa rezultātu vērtēšanu.

1.3.   Paraugu berzes darbību salīdzina, lai novērtētu atbilstību standartam, kas apstiprināts rezerves bremžu uzliku komplektiem.

2.   REZERVES BREMŽU UZLIKU KOMPLEKTI, KAS PAREDZĒTI M1, M2, N1, O1, O2, UN L KATEGORIJAS TRANSPORTLĪDZEKĻIEM

2.1.   Aprīkojums

2.1.1.   Iekārtu projektē tā, lai tai varētu uzlikt un tajā darbināt pilnizmēra bremzi, kas līdzīga tām, kuras uzstāda uz transportlīdzekļa ass, ko izmanto šo noteikumu 5. punktā noteiktā apstiprināšanas testa vajadzībām.

2.1.2.   Bremzes diska vai trumuļa rotācijas ātrumam ir 660 ± 10 1/min (1) bez slodzes, un tas nedrīkst kļūt mazāks par 600 1/min pilnas slodzes gadījumā.

2.1.3.   Testu cikli un bremžu iedarbināšana šo ciklu laikā ir regulējama un automatizēta.

2.1.4.   Reģistrē faktisko bremzētājmomentu vai bremzes spiedienu (pastāvīgā bremzētājmomenta noteikšanas metode) un darba virsmas temperatūru.

2.1.5.   Dzesējoša gaisa plūsmu virza cauri bremžu sistēmai ar ātrumu 600 ± 60 m3/h.

2.2.   Testa procedūra

2.2.1.   Parauga sagatavošana

Ražotāja noteiktā piestrādes programma bremžu kluču komplektiem nodrošina virsmas saskares laukumu vismaz 80 % apmērā, nepārsniedzot 300 °C virsmas temperatūru, bet galveno bremžu loku komplektiem – virsmas saskares laukumu vismaz 70 % apmērā, nepārsniedzot 200 °C virsmas temperatūru.

2.2.2.   Testa programma

Testa programmu veido vairāki secīgi bremzēšanas cikli, un katru no šiem cikliem veido X bremzēšanas intervāli (katrs ilgst piecas sekundes), pēc kuriem bremze tiek atlaista 10 sekundes.

Var izmantot vienu no turpmāk minētajām divām metodēm.

2.2.2.1.   Testa programma ar pastāvīgu spiedienu

2.2.2.1.1.   Bremžu kluču komplekti

Hidrauliskais spiediens p zem suporta virzuļa(-iem) ir pastāvīgs atbilstoši šai formulai:

Md	=	150 Nm, ja Ak ≤ 18,1 cm2
Md	=	300 Nm, ja Ak > 18,1 cm2
Ak	=	suporta virzuļa(-u) laukums
rw	=	diska lietderīgais rādiuss

Cikla nr.	Bremzes iedarbināšanas reižu skaits X	Bremzes rotora sākuma temperatūra (°C)	Bremzes rotora maksimālā temperatūra (°C)	Piespiedu dzesēšana
1.	1 × 10	≤ 60	nenosaka	nav
2.–6.	5 × 10	100	nenosaka (350) (2)	nav
7.	1 × 10	100	nenosaka	ir

2.2.2.1.2.   Bremžu loku komplekti

Bremzes uzlikas darba virsmas vidējais saskares spiediens pastāvīgi ir 22 ± 6 N/cm2, ko aprēķina statiskai bremzei bez autonomas enerģijas padeves.

Cikla nr.	Bremžu iedarbināšanas reižu skaits X	Sākotnējā bremzes rotora temperatūra (°C)	Bremzes rotora maksimālā temperatūra (°C)	Piespiedu dzesēšana
1.	1 × 10	≤ 60	200	ir
2.	1 × 10	100	nenosaka	nav
3.	1 × 10	100	200	ir
4.	1 × 10	100	nenosaka	nav

2.2.2.2.   Testa programma ar pastāvīgu bremzētājmomentu

Šo metodi piemēro tikai bremžu kluču komplektu testam. Bremzētājmomentam ir jābūt nemainīgam ar pielaidi ± 5 % un noregulētam tā, lai garantētu maksimālās bremzes rotora temperatūras, kas minētas turpmāk sniegtajā tabulā.

Cikla nr.	Bremzes iedarbināšanas reižu skaits X	Sākotnējā bremzes rotora temperatūra (°C)	Bremzes rotora maksimālā temperatūra (°C)	Piespiedu dzesēšana
1.	1 × 5	≤ 60	300–350 (200–250) (3)	nav
2.–4.	3 × 5	100	300–350 (200–250)	nav
5.	1 × 10	100	500–600 (300–350)	nav
6.–9.	4 × 5	100	300–350 (200–250)	nav
10.	1 × 10	100	500–600 (300–350)	nav
11.–13.	3 × 5	100	300–350 (200–250)	nav
14.	1 × 5	≤ 60	300–350 (200–250)	nav

2.3.   Testa rezultātu novērtējums

Berzes darbību nosaka pēc bremzētājmomenta, kas reģistrēts izvēlētos punktos testa programmā. Ja bremzes faktors ir nemainīgs, piemēram, disku bremzei, tad bremzētājmomentu var pārrēķināt berzes koeficientā.

2.3.1.   Bremžu kluču komplekti

2.3.1.1.   Darba berzes koeficients (μop) ir to vērtību vidējā vērtība, kas reģistrētas otrā līdz septītā cikla laikā (pastāvīga spiediena metode) vai 2.–4., 6.–9. un 11.–13. cikla laikā (pastāvīga bremzētājmomenta metode); mērījumu veic vienu sekundi pēc pirmās bremžu iedarbināšanas reizes katrā ciklā.

2.3.1.2.   Maksimālais berzes koeficients (μmax) ir augstākā vērtība, kas reģistrēta visu ciklu laikā.

2.3.1.3.   Minimālais berzes koeficients (μmin) ir zemākā vērtība, kas reģistrēta visu ciklu laikā.

2.3.2.   Bremžu loku komplekti

2.3.2.1.   Vidējais bremzētājmoments (Mmean) ir piektās bremzes iedarbināšanas reizes pirmajā un trešajā ciklā reģistrētās bremzētājmomenta maksimālās un minimālās vērtības vidējā vērtība.

2.3.2.2.   Karstais bremzētājmoments (Mhot) ir mazākais bremzētājmoments, kas radies otrajā un ceturtajā ciklā. Ja temperatūra šajos ciklos pārsniedz 300 °C, tad vērtību, kas reģistrēta 300 °C temperatūrā, pieņem par Mhot.

2.4.   Pieņemšanas kritēriji

2.4.1.   Kopā ar katru pieteikumu bremžu uzliku komplekta tipa apstiprinājumam, iesniedz turpmāk minētos datus:

2.4.1.1.

bremžu kluču komplektiem – μop, μmin, μmax vērtības;

2.4.1.2.

bremžu loku komplektiem – Mmean un Mhot vērtības.

2.4.2.   Apstiprināta bremžu uzliku komplekta tipa ražošanas laikā testa paraugi pierāda atbilstību vērtībām, kas reģistrētas šā pielikuma 2.4.1. punktā, ar turpmāk minētajām pielaidēm:

2.4.2.1.

disku bremžu klučiem:   μop ± 15 % no reģistrētās vērtības;   μmin ≥ no reģistrētās vērtības;   μmax ≤ noreģistrētās vērtības;

2.4.2.2.

vienkāršas trumuļa bremzes uzlikām:   Mmean ± 20 % no reģistrētās vērtības;   Mhot ≥ no reģistrētās vērtības.

3.   BREMŽU UZLIKU KOMPLEKTI UN TRUMUĻA BREMŽU UZLIKAS, KAS PAREDZĒTAS M3, N2, N3, O3 UN O4 KATEGORIJAS TRANSPORTLĪDZEKĻIEM

3.1.   Iekārta

3.1.1.   Mašīna ir aprīkota ar fiksēta suporta tipa diska bremzēm, kuru cilindra diametrs ir 60 mm, un ar viengabala (neventilējamu) disku, kam diametrs ir 278 ± 2 mm un biezums ir 12 mm ± 0,5 mm. Atbalsta plāksnei pievieno taisnstūrveida berzes materiālu, kura laukums ir 44 cm2 ± 0,5 cm2 un biezums – vismaz 6 mm.

3.1.2.   Diska rotācijas ātrumam ir 660 ± 10 1/min bez slodzes, un tas nav mazāks par 600 1/min ar pilnu slodzi.

3.1.3.   Bremzes uzlikas darba virsmas vidējais saskares spiediens pastāvīgi ir 75 N/cm2 ± 10 N/cm2.

3.1.4.   Testu cikli un bremžu iedarbināšana šo ciklu laikā ir regulējama un automatizēta.

3.1.5.   Reģistrē faktisko bremzētājmomentu un darba virsmas temperatūru.

3.1.6.   Dzesējoša gaisa plūsmu virza cauri bremžu sistēmai ar ātrumu 600 ± 60 m3/h.

3.2.   Testa procedūra

3.2.1.   Parauga sagatavošana

Ražotāja noteiktā piestrādes procedūra nodrošina, lai virsmas saskares laukums būtu vismaz 80 %, nepārsniedzot 200 °C virsmas temperatūru.

3.2.2.   Testa programma

Testa programmu veido vairāki secīgi bremzēšanas cikli, un katru no šiem cikliem veido X bremzēšanas intervāli (katrs ilgst piecas sekundes), pēc kuriem bremze tiek atlaista 10 sekundes.

Cikla nr.	Bremzes iedarbināšanas reižu skaits X	Bremzes rotora sākuma temperatūra (°C)	Piespiedu dzesēšana
1.	5	100	ir
2.	5	palielinās ≤ 200	nav
3.	5	200	nav
4.	5	palielinās ≤ 300	nav
5.	5	300	nav
6.	3	250	ir
7.	3	200	ir
8.	3	150	ir
9.	10	100	ir
10.	5	palielinās ≤ 300	nav
11.	5	300	nav

3.3.   Testa rezultātu novērtējums

Berzes darbību nosaka pēc bremzētājmomenta, kas reģistrēts izvēlētos ciklos testa programmā. Bremzētājmomentu izsaka berzes koeficientā μ.

Katras bremzēšanas reizes μ vērtību nosaka kā vidējo vērtību piecu sekunžu ilgajā bremzēšanas intervālā.

3.3.1.   Bremzes berzes koeficients μop1 ir μ vidējā vērtība, kas reģistrēta bremžu darbināšanas 1. ciklā, un μop2 ir μ vidējā vērtība, kas reģistrēta bremžu darbināšanas 9. ciklā.

3.3.2.   Bremzes berzes maksimālais koeficients μmax ir μ augstākā vērtība, kas reģistrēta bremžu darbināšanas 1.–11. ciklā, 11. ciklu ieskaitot.

3.3.3.   Bremzes berzes minimālais koeficients μmin ir μ zemākā vērtība, kas reģistrēta bremžu darbināšanas 1.–11. ciklā, 11. ciklu ieskaitot.

3.4.   Pieņemšanas kritēriji

3.4.1.   Kopā ar katru rezerves bremžu uzliku komplekta vai rezerves trumuļa bremžu uzliku tipa apstiprinājuma pieteikumu iesniedz μop1, μop2, μmin un μmax vērtības.

3.4.2.   Apstiprināta rezerves bremžu uzliku komplekta tipa vai rezerves trumuļa bremžu uzliku tipa ražošanas laikā testa paraugi pierāda atbilstība vērtībām, kas reģistrētas šā pielikuma 3.4.1. punktā, ar turpmāk minētajām pielaidēm:

μop1, μop2 ± 15 % no reģistrētās vērtības;

μmin ≥ no reģistrētās vērtības;

μmax ≤ no reģistrētās vērtības.

---

(1)  L1 un L2 kategoriju transportlīdzekļu gadījumā var izmantot mazāku testa ātrumu.

(2)  L kategorijas transportlīdzekļu gadījumā temperatūras ierobežojums ir 350 °C. Ja nepieciešams, attiecīgi samazina iedarbināšanas reižu skaitu ciklā. Tomēr šajā gadījumā ciklu skaitu palielina, lai kopējo iedarbināšanas skaitu saglabātu nemainīgu.

(3)  Iekavās ir norādītas vērtības L kategorijas transportlīdzekļiem.

1. PIELIKUMS

PAZIŅOJUMS

(maksimālais izmērs: A4 (210 × 297 mm))

Teksts attēlu

Teksts attēlu

2. PIELIKUMS

MARĶĒJUMA IZVIETOJUMS

A   PARAUGS

(Skatīt šo noteikumu 4.4. punktu)

B   PARAUGS

(Skatīt šo noteikumu 4.5. punktu)

---

(1)  Pēdējais numurs ir tikai piemērs.

3. PIELIKUMS

TESTA PROCEDŪRA

1.   TRANSPORTLĪDZEKĻA NOVIETOŠANA UN SAGATAVOŠANA

1.1.   Testēšanas vieta

Testēšanas zona ir pietiekami liela, lai tajā izvietotu ieskriešanās celiņu, barjeru un tehniskās iekārtas, kas vajadzīgas testam. Pēdējais celiņa posms vismaz 5 m pirms barjeras ir horizontāls, līdzens un gluds.

1.2.   Barjera

Barjeras priekšpusi veido deformējama struktūra, kā norādīts šo noteikumu 9. pielikumā. Deformējamās struktūras priekšpuse attiecībā pret testējamā transportlīdzekļa braukšanas virzienu ir perpendikulāra ± 1 ° robežās. Barjeru sakrauj tā, lai tās masa nav mazāka par 7 × 104 kg un lai tās priekšpuse ir vertikāla ± 1 ° robežās. Masu piestiprina pie zemes vai novieto uz zemes, vajadzības gadījumā izmantojot papildu apstādināšanas mehānismus, lai ierobežotu tās kustību.

1.3.   Barjeras novietojums

Barjeru novieto tā, lai transportlīdzeklim pirmā saskare ar barjeru notiek stūres statņa pusē. Ja testa veikšanai var izvēlēties transportlīdzekli ar stūri labajā pusē vai kreisajā pusē, testu veic ar transportlīdzekli, kuram stūre ir mazāk drošajā pusē, kā noteicis par testiem atbildīgais tehniskais dienests.

1.3.1.   Transportlīdzekļa centrēšana attiecībā pret barjeru

Transportlīdzeklis pārklāj 40 procenti ± 20 mm no barjeras ārpuses.

1.4.   Transportlīdzekļa stāvoklis

1.4.1.   Vispārīga specifikācija

Testējamais transportlīdzeklis ir izgatavots sērijveidā, tam ir viss standarta aprīkojums un tas ir normālā tehniskā kārtībā. Dažas sastāvdaļas var aizvietot ar līdzvērtīgu masu, ja ir skaidrs, ka šāda aizvietošana būtiski neietekmē rezultātus, kas iegūti saskaņā ar 6. punktu.

1.4.2.   Transportlīdzekļa masa

1.4.2.1.   Testam iesniegtā transportlīdzekļa masa ir pašmasa transportlīdzeklim braukšanas kārtībā.

1.4.2.2.   Degvielas tvertni piepilda ar ūdeni līdz 90 procentiem no pilna degvielas svara daudzuma, ko izgatavotājs noteicis iepildīšanai tvertnē, ar pielaidi ± 1 procenta robežās.

1.4.2.3.   Visas citas sistēmas (bremzes, dzesēšana utt.) var būt tukšas; šajā gadījumā šķidrumu masu rūpīgi kompensē.

1.4.2.4.   Ja mēraparāta masa transportlīdzeklī pārsniedz pieļaujamos 25 kg, to drīkst kompensēt ar samazinājumiem, kam nav būtiskas ietekmes uz rezultātiem, kuri iegūti saskaņā ar turpmāk minēto 6. punktu.

1.4.2.5.   Mēraparāta masa nedrīkst mainīt katras ass atskaites noslodzi vairāk par 5 %, jebkurā variantā nepārsniedzot 20 kg.

1.4.2.6.   Transportlīdzekļa masu, ko iegūst, izpildot iepriekš minētā 1.4.2.1. punkta noteikumus, norāda ziņojumā.

1.4.3.   Pasažieru salona pielāgošana

1.4.3.1.   Stūres rata stāvoklis

Regulējamu stūres ratu novieto normālā stāvoklī, ko norādījis izgatavotājs vai, ja tādas norādes nav, rata regulēšanas diapazona(-u) robežu vidū. Beidzot virzīšanos uz priekšu, stūres rats jāatbrīvo un tā spieķiem jābūt stāvoklī, kas saskaņā ar izgatavotāja datiem atbilst transportlīdzekļa taisnvirziena kustībai uz priekšu.

1.4.3.2.   Stikli

Transportlīdzekļa kustināmie stikli ir aizvērtā stāvoklī. Lai izdarītu testa mērījumus un vienojoties ar izgatavotāju, kustināmos stiklus var nolaist zemāk, ja to regulējamā roktura stāvoklis atbilst aizvērtam stāvoklim.

1.4.3.3.   Pārnesumu pārslēgšanas svira

Pārnesumu pārslēgšanas svira ir neitrālā pozīcijā.

1.4.3.4.   Pedāļi

Pedāļi ir normālā atlaistā stāvoklī. Regulējamus pedāļus noregulē vidējā stāvokli, ja vien izgatavotājs nav noteicis citu stāvokli.

1.4.3.5.   Durvis

Durvis ir aizvērtas, bet ne bloķētas.

1.4.3.6.   Nolaižamais jumts

Ja transportlīdzeklis aprīkots ar nolaižamu vai noņemamu jumtu, tas ir savā vietā un pacelts. Lai izdarītu testa mērījumus un vienojoties ar izgatavotāju, tas drīkst būt nolaists.

1.4.3.7.   Saules aizsegs

Saules aizsegi ir paceltā stāvoklī.

1.4.3.8.   Atpakaļskata spogulis

Iekšējais atpakaļskata spogulis ir normālā lietošanas stāvoklī.

1.4.3.9.   Elkoņbalsti

Kustināmie elkoņbalsti priekšā un aizmugurē ir nolaistā stāvoklī, ja to neliedz manekenu stāvoklis transportlīdzeklī.

1.4.3.10.   Pagalvji

Pagalvji, kuru augstums ir regulējams, ir visaugstākajā stāvoklī.

1.4.3.11.   Sēdekļi

1.4.3.11.1.   Priekšējo sēdekļu stāvoklis

Sēdekļus, kurus var regulēt garenvirzienā, noregulē tā, lai to H punkts, kas noteikts saskaņā ar 6. pielikumā izklāstīto metodi, ir vidus stāvoklī vai tam tuvākajā bloķēšanas stāvoklī un lai augstuma stāvoklis ir tāds, kā to noteicis izgatavotājs (ja sēdekļa augstumu var regulēt atsevišķi). Ja ir soli, vadās pēc vadītāja vietas H punkta.

1.4.3.11.2.   Priekšējo sēdekļu atzveltņu stāvoklis

Ja priekšējo sēdekļu atzveltnes ir regulējamas, tās noregulē tā, lai manekena rumpja slīpums, cik vien iespējams atbilst tam, ko izgatavotājs ieteicis normālam lietošanas režīmam, vai, ja nekādu īpašu izgatavotāja ieteikumu nav, 25 ° leņķim uz aizmuguri attiecībā pret vertikālo stāvokli.

1.4.3.11.3.   Aizmugurējie sēdekļi

Ja aizmugurējie sēdekļi vai soli ir regulējami, tos noregulē pašā aizmugurējā stāvoklī.

2.   MANEKENI

2.1.   Priekšējie sēdekļi

2.1.1.    Hybrid III  (1) specifikācijām atbilstīgu manekenu, kas aprīkots ar 45 ° leņķa potīti un kas atbilst tā regulēšanas specifikācijām, novieto uz katra priekšējā malējā sēdekļa saskaņā ar nosacījumiem, kuri izklāstīti 5. pielikumā. Manekena potīte ir sertificēta saskaņā ar 10. pielikumā aprakstīto procedūru.

2.1.2.   Automobili testē ar ierobežotājsistēmām, ko nodrošina izgatavotājs.

3.   PIEDZIŅA UN TRANSPORTLĪDZEKĻA KUSTĪBA

3.1.   Transportlīdzeklis virzās uz priekšu vai nu ar savu dzinēju, vai ar jebkuru citu dzenošo ierīci.

3.2.   Trieciena brīdī transportlīdzekli vairs nedrīkst vadīt ar jebkuru papildu stūres vai dzenošo ierīci.

3.3.   Transportlīdzekļa kustība atbilst 1.2. un 1.3.1. punkta prasībām.

4.   TESTA ĀTRUMS

Transportlīdzekļa ātrums trieciena brīdī ir 56 – 0, + 1 km/h. Taču, ja tests veikts ar lielāku trieciena ātrumu un transportlīdzeklis atbildis prasībām, testu uzskata par apmierinošu.

5.   MĒRĪJUMI, KAS JĀIZDARA MANEKENIEM PRIEKŠĒJOS SĒDEKĻOS

5.1.   Visus mērījumus, kas vajadzīgi izpildes kritēriju pārbaudei, izdara, izmantojot mērījumu sistēmas, kuras atbilst 8. pielikumā iekļautajām specifikācijām.

5.2.   Izmantojot neatkarīgus šādu CFC (kanāla frekvences klase) datu kanālus, fiksē atšķirīgus parametrus.

5.2.1.   Mērījumi manekena galvā

Paātrinājumu (a) attiecībā uz smaguma centru aprēķina, izmantojot tāda paātrinājuma trīsdimensiju sastāvdaļas, ko mēra ar CFC 1 000.

5.2.2.   Mērījumi manekena kaklā

5.2.2.1.   Aksiālo stiepes spēku un bīdes spēku kakla/galvas savienojuma vietā mēra ar CFC 1 000.

5.2.2.2.   Lieces momentu ap šķērsasi kakla/galvas savienojuma vietā mēra ar CFC 600.

5.2.3.   Mērījumi manekena krūškurvī

Krūškurvja novirzi starp krūšu kaulu un mugurkaulu mēra ar CFC 180.

5.2.4.   Mērījumi manekena ciskas kaulā un stilba kaulā.

5.2.4.1.   Aksiālo saspiedes spēku un lieces momentus mēra ar CFC 600.

5.2.4.2.   Stilba kaula pārvietojumu attiecībā pret ciskas kaulu mēra ceļa slīdošajā locītavā ar CFC 180.

6.   TRANSPORTLĪDZEKLIM IZDARĀMIE MĒRĪJUMI.

6.1.   Lai varētu izdarīt vienkāršoto testu, kas aprakstīts 7. pielikumā, struktūras ātruma samazināšanas laiku, pamatojoties uz garenvirziena akselerometru vērtību pie B statnes pamatnes transportlīdzekļa trieciena pusē, nosaka ar CFC 180, izmantojot datu kanālus, kuri atbilst 8. pielikumā noteiktajām prasībām.

6.2.   Ātruma laiku, ko izmantos testa procedūrā, kura aprakstīta 7. pielikumā, iegūst ar garenvirziena akselerometru pie B statnes sadursmes pusē.

---

(1)  Tāda Hybrid III tehniskās specifikācijas un sīki izstrādāti rasējumi, kas atbilst tāda piecdesmitās procentiles vīrieša galvenajiem izmēriem, kurš dzīvo Amerikas Savienotajās Valstīs, un tā regulēšanas specifikācijas šim testam glabājas pie Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretāra, un ar tām var iepazīties pēc pieprasījuma Eiropas Ekonomikas komisijas sekretariātā, Palais des Nations, Ženēvā, Šveicē.

4. PIELIKUMS

IZPILDES KRITĒRIJU NOTEIKŠANA

1.   IZPILDES KRITĒRIJS ATTIECĪBĀ UZ GALVU (HPC) UN 3 ms GALVAS PAĀTRINĀJUMS

1.1.

Izpildes kritēriju attiecībā uz galvu (HPC) uzskata par izpildītu, ja testa laikā galva nesaskaras ne ar vienu transportlīdzekļa sastāvdaļu.

1.2.

Ja testa laikā notiek saskarme starp galvu un transportlīdzekļa sastāvdaļu, aprēķina HPC vērtību, pamatojoties uz paātrinājumu (a), ko mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.1. punktu, izmantojot šādu formulu: kur: 1.2.1. “a” ir iegūtais paātrinājums, ko mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.1. punktu, un to mēra gravitācijas vienībās g (1 g = 9,81 m/s2); 1.2.2. ja pietiekami var noteikt galvas saskares sākumu, t1 un t2 ir divi sekundēs izteikti tādi atskaites punkti laikā, kas definē laika posmu starp galvas saskares sākumu un saskares reģistrācijas beigām, kad HPC vērtībā ir vislielākā; 1.2.3. ja galvas saskares sākumu nevar noteikt, t1 un t2 ir divi sekundēs izteikti tādi atskaites punkti laikā, kas definē laika posmu starp galvas saskares reģistrācijas sākumu un beigām, kad HPC vērtībā ir vislielākā; 1.2.4. HPC vērtības, kam laika intervāls (t1 – t2) ir lielāks par 36 ms, maksimālās vērtības aprēķinos neņem vērā.

1.3.

Vērtību priekšējā trieciena laikā iegūtajam galvas paātrinājumam, kas kumulatīvi pārsniedz 3 ms, aprēķina no iegūtā galvas paātrinājuma, kuru mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.1. punktu.

2.   KAKLA TRAUMAS KRITĒRIJI (NIC)

2.1.

Šos kritērijus nosaka, ņemot vērā saspiedes aksiālo spēku, aksiālo stiepes spēku un bīdes spēkus kakla/galvas savienojuma vietā, ko izsaka ar kN un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.2. punktu, un ņemot vērā minēto spēku iedarbības ilgumu, ko izsaka ar ms.

2.2.

Kakla lieces momenta kritēriju nosaka, ņemot vērā lieces momentu, ko izsaka Nm ap šķērsasi kakla/galvas savienojuma vietā un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.2. punktu.

2.3.

Reģistrē kakla lieces momentu, ko izsaka Nm.

3.   KRŪŠKURVJA SASPIEŠANAS KRITĒRIJS (THCC) UN VISKOZITĀTES KRITĒRIJS (V * C)

3.1.

Krūškurvja saspiešanas kritēriju nosaka, ņemot vērā krūškurvja deformācijas absolūto vērtību, ko izsaka mm un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.3. punktu.

3.2.

Viskozitātes kritēriju (V * C) aprēķina kā saspiešanas un krūšu kaula novirzes ātruma momentānu izpausmi, ko mēra saskaņā ar 3. pielikuma 6. punktu, kā arī 5.2.3. punktu.

4.   CISKAS KAULA SPĒKA KRITĒRIJS (FFC)

4.1.

Šo kritēriju nosaka, ņemot vērā saspiešanas slodzi, ko izsaka ar kN un ko pārnes aksiāli uz katru manekena ciskas kaulu un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.4. punktu, ņemot vērā saspiešanas slodzes ilgumu, kuru izsaka ar ms.

5.   STILBA KAULA SASPIEDES SPĒKA KRITĒRIJS (TCFC) UN STILBA KAULA INDEKSS (TI)

5.1.

Stilba kaula saspiedes spēka kritēriju nosaka, ņemot vērā saspiešanas slodzi (Fz), ko izsaka ar kN un ko pārnes aksiāli uz katru manekena stilba kaulu un mēra saskaņā ar 3. pielikuma 5.2.4. punktu.

5.2.

Stilba kaula indeksu aprēķina, pamatojoties uz lieces momentiem (Mx un My), ko mēra saskaņā ar 5.1. punktu, izmantojot šādu formulu: kur: Mx = lieces moments ap x asi My = lieces moments ap y asi (MC)R = kritiskais lieces moments, un tas ir 225 Nm FZ = saspiedes aksiālais spēks z virzienā (FC)Z = kritiskais saspiedes spēks z virzienā, un tas ir 35,9 kN, un Stilba kaula indeksu aprēķina katram stilba kaulam augšgalā un apakšgalā; taču Fz drīkst mērīt abos galos. Iegūto vērtību izmanto augšgala un apakšgala TI aprēķiniem. Abus momentus Mx un My mēra atsevišķi abos galos.

6.   HYBRID III MANEKENA VISKOZITĀTES KRITĒRIJA (V * C) APRĒĶINĀŠANAS METODE

6.1.

Viskozitates kritēriju aprēķina kā saspiešanas un krūšu kaula novirzes ātruma momentānu izpausmi. Abus iegūst no krūšu kaula ieliekuma mērījuma.

6.2.

Krūšu kaula novirzes mērījumu filtrē vienu reizi ar CFC 180. Saspiešanu laikā t aprēķina no šā filtrētā signāla kā Krūšu kaula novirzes ātrumu laikā t aprēķina no filtrētās novirzes kā: kur D(t) ir novirze laikā t, kas izteikta metros, un δt ir laika intervāls sekundēs starp novirzes mērījumiem. Maksimālā δt vērtība ir 1,25 × 10–4 sekundes. Šī aprēķināšanas metode redzama diagrammā turpmāk. Izmērītā novirze D(t) Filtrē ar CFC 180 Aprēķina novirzes ātrumu V(t) Aprēķina saspiešanu C(t) Aprēķina viskozitātes kritēriju laikā t (V*C)(t) = 1,3 × (V(t) × C(t)) Nosaka maksimālo vērtību (V*C)(MAX) = maks. [(V*C)(t)]

5. PIELIKUMS

Manekenu izvietojums un uzstādīšana un ierobežotājsistēmu regulēšana

1.   MANEKENU IZVIETOJUMS

1.1.   Atsevišķi sēdekļi

Manekena simetrijas plakne sakrīt ar sēdekļa vertikālo vidusplakni.

1.2.   Priekšējais sols

1.2.1.   Vadītājs

Manekena simetrijas plakne atrodas vertikālajā plaknē, kas iet caur stūres rata centru, un ir paralēli transportlīdzekļa vidus garenplaknei. Ja sēdvietu nosaka pēc sola formas, šādu sēdekli uzskata par atsevišķu sēdekli.

1.2.2.   Malējais pasažieris

Pasažiera manekena simetrijas plakne ir simetriska vadītāja manekena simetrijas plaknei attiecībā pret transportlīdzekļa vidus garenplakni. Ja sēdvietu nosaka pēc sola formas, šādu sēdekli uzskata par atsevišķu sēdekli.

1.3.   Sols priekšējiem pasažieriem (neskaitot vadītāju)

Manekena simetrijas plakne sakrīt ar izgatavotāja noteikto sēdvietu vidusplaknēm.

2.   MANEKENU UZSTĀDĪŠANA

2.1.   Galva

Galvas šķērsām novietotā instrumentu platforma ir horizontāla 2,5° grādu robežās. Lai transportlīdzekļos ar taisniem sēdekļiem bez regulējamām atzveltnēm vajadzīgajā līmenī noregulētu manekena galvu, jārīkojas šādā secībā. Vispirms koriģē H punkta stāvokli turpmākā 2.4.3.1. punktā noteiktajās robežās, lai noregulētu testa manekena galvas šķērsām novietoto instrumentu platformu vajadzīgajā līmenī. Ja galvas šķērsām novietotā instrumentu platforma vēl nav vajadzīgajā līmenī, tad turpmāk minētā 2.4.3.2. punktā paredzētajās robežās noregulē testa manekena iegurņa leņķi. Ja galvas šķērsām novietotā instrumentu platforma vēl nav vajadzīgajā līmenī, tad regulē testa manekena kakla atbalstu tikai par tik, cik vajadzīgs, lai nodrošinātu, ka galvas šķērsām novietotā instrumentu platforma atrodas horizontāli 2,5° robežās.

2.2.   Delmi

2.2.1.   Vadītāja augšdelmi ir piekļauti rumpim un augšdelmu centrālās līnijas, cik vien iespējams sakrīt ar vertikālo plakni.

2.2.2.   Pasažiera augšdelmi saskaras ar sēdekļa atzveltni un rumpja sāniem.

2.3.   Plaukstas

2.3.1.   Vadītāja testa manekena plaukstas saskaras ar stūres rata loka ārējo daļu pie loka horizontālās centrālās ass. Īkšķi ir pāri stūres rata lokam un viegli piestiprināti pie stūres rata ar lenti, lai, grūžot testa manekena roku uz augšu ar spēku, kas nav mazāks par 9 N un nav lielāks par 22 N, lente atbrīvotu roku no stūres rata loka.

2.3.2.   Pasažiera testa manekena plaukstas saskaras ar augšstilba ārpusi. Mazais pirkstiņš saskaras ar sēdekļa spilvenu.

2.4.   Rumpis

2.4.1.   Transportlīdzekļos, kas aprīkoti ar soliem, vadītāja un pasažiera testa manekena rumpja augšdaļa balstās pret sēdekļa atzveltni. Vadītāja manekena vidussagitālā plakne ir vertikāla un paralēla transportlīdzekļa vidus garenasij un iet caur stūres rata loka centru. Pasažiera manekena vidussagitālā plakne ir vertikāla un paralēla transportlīdzekļa vidus garenasij, un tādā pašā attālumā no transportlīdzekļa vidus garenass kā vadītāja manekena vidussagitālā plakne.

2.4.2.   Transportlīdzekļos, kas aprīkoti ar atsevišķu(-iem) sēdekli(-ļiem), vadītāja un pasažiera testa manekena rumpja augšdaļa balstās pret sēdekļa atzveltni. Vadītāja un pasažiera manekena vidussagitālā plakne ir vertikāla un sakrīt ar atsevišķā sēdekļa vidus garenasi.

2.4.3.   Rumpja apakšdaļa

2.4.3.1.   H punkts

Vadītāja un pasažiera testa manekena H punkts sakrīt 13 mm augstuma un 13 mm platuma robežās ar punktu 6 mm zem H punkta atrašanas vietas, kas noteikta, izmantojot 6. pielikumā aprakstīto metodi, izņemot to, ka H punkta manekena apakšstilba un augšstilba garumu koriģē līdz 414 un 401 mm attiecīgo 417 un 432 mm vietā.

2.4.3.2.   Iegurņa leņķis

Kā noteikts ar iegurņa leņķa mērinstrumentiem ((GM) rasējums 78051-532, 572. daļa), ko ievieto manekena H punkta mērcaurumā, leņķis, kuru mēra horizontāli uz plakanas 76,2 mm garas mērinstrumenta virsmas, ir 22,5° ± 2,5°.

2.5.   Kājas

Vadītāja un pasažiera testa manekenu augšstilbi atspiežas pret sēdekļa spilvenu tiktāl, ciktāl to ļauj pēdu novietojums. Sākotnējais attālums starp malējā ceļa skavas atloka virsmām ir 270 mm ± 10 mm. Cik vien iespējams, kreisais vadītāja manekena stilbs un abi pasažiera manekena stilbi atrodas vertikālajās garenplaknēs. Cik vien iespējams, labais vadītāja manekena stilbs atrodas vertikālajā plaknē. Atļauts izdarīt galīgo regulēšanu, lai dažādās pasažieru salona konfigurācijās pielāgotu pēdu novietojumu saskaņā ar 2.6. punktu.

2.6.   Pēdas

2.6.1.   Labā vadītāja manekena pēda balstās uz nepiespiesta akseleratora ar pašu aizmugurējo papēža punktu uz grīdas virsmas pedāļa plaknē. Ja pēdu nevar nolikt uz akseleratora pedāļa, to novieto perpendikulāri stilba kaulam un, cik vien iespējams tālu uz priekšu pedāļa centrālās ass virzienā, pašam aizmugurējam papēža punktam balstoties uz grīdas virsmas. Kreisās pēdas papēdi novieto, cik vien iespējams tālu un tas atbalstās pret grīdas paneli. Kreiso pēdu novieto, cik vien iespējams plakaniski tās atbalstam paredzētajā vietā. Kreisās pēdas vidus garenasi novieto, cik vien iespējams paralēli transportlīdzekļa vidus garenasij.

2.6.2.   Pasažiera testa manekena abu pēdu papēžus novieto, cik vien iespējams uz priekšu un tie atbalstās pret grīdas paneli. Abas pēdas novieto, cik vien iespējams plakaniski to atbalstam paredzētajā vietā. Pēdu vidus garenasi novieto, cik vien iespējams paralēli transportlīdzekļa vidus garenasij.

2.7.   Uzstādītie mērinstrumenti nekādi nedrīkst ietekmēt manekena kustību trieciena laikā.

2.8.   Manekenu un mērinstrumentu sistēmas temperatūru pirms testa stabilizē un, cik vien iespējams uztur no 19 °C līdz 22 °C.

2.9.   Manekenu apģērbs

2.9.1.   Aprīkotajiem manekeniem uzvelk pieguļošus elastīgas kokvilnas apģērbu gabalus ar īsām piedurknēm un bikses ar starām līdz puslielam, kā noteikts FMVSS 208, rasējumi 78051-292 un 293, vai līdzvērtīgu apģērbu.

2.9.2.   Katrā testa manekena kājā uzvelk un aizsien 11XW izmēra kurpi, kas atbilst ASV militārā standarta MIL-S 13192 varianta P konfigurācijas specifikācijām attiecībā uz izmēru, zoles un papēža biezumu un kas sver 0,57 ± 0,1 kg.

3.   IEROBEŽOTĀJSISTĒMAS REGULĒŠANA

Testa manekenam, kas novietots tam paredzētajā sēdvietā, kā noteikts 2.1. līdz 2.6. punkta attiecīgajās prasībās, apliek siksnu un nostiprina fiksatoru. Savelk klēpja jostu, lai tā nebūtu vaļīga. Izvelk ķermeņa augšdaļas drošības jostu nospriegošanas ierīces un ļauj tai nostiepties. Šo darbību atkārto četras reizes. Klēpja jostu nospriego 9 līdz 18 N robežās. Ja drošības jostu sistēma ir aprīkota ar drošības jostas spiediena mazināšanas ierīci, ķermeņa augšējās daļas jostu atlaiž maksimāli vaļīgi izgatavotāja ieteiktajās robežās normālam lietošanas režīmam, vadoties pēc transportlīdzekļa īpašnieka rokasgrāmatas. Ja drošības jostu sistēma nav aprīkota ar drošības jostas spiediena mazināšanas ierīci, vaļīgajai pleca jostai ļauj ievilkties ar drošības jostas spriegošanas ierīces ievilkšanas spēku.

6. PIELIKUMS

Metode, kā noteikt H punktu un faktisko rumpja leņķi mehānisko transportlīdzekļu sēdvietām

1.   MĒRĶIS

Šajā pielikumā aprakstīto metodi izmanto, lai noteiktu H punkta atrašanās vietu un faktisko rumpja leņķi vienai vai vairākām mehānisko transportlīdzekļu sēdvietām un pārbaudītu izmērītos datus attiecībā uz transportlīdzekļa izgatavotāja dotajām specifikācijām (1).

2.   DEFINĪCIJAS

Šajā pielikumā:

2.1.	“Atskaites dati” ir viens vai vairāki šādi sēdvietas parametri: 2.1.1. H punkts un R punkts un to attiecība, 2.1.2. faktiskais rumpja leņķis un projektētais rumpja leņķis un to attiecība.

2.2.	“H punkta trīsdimensiju manekens” (3-D H manekens) ir ierīce, ko izmanto, lai noteiktu H punktus un faktiskos rumpja leņķus. Šī ierīce ir aprakstīta šā pielikuma 1. papildinājumā.

2.3.

“H punkts” ir rumpja un augšstilba šarnīra centrs 3-D H manekenā, kas uzstādīts transportlīdzekļa sēdeklī saskaņā ar šā pielikuma 4. punktu. H punkts atrodas ierīces ass vidū starp 3-D H manekenam abās pusēs redzamajiem H punkta ass galiem. H punkts teorētiski atbilst R punktam (pielaides sk. 3.2.2. punktā). Pēc H punkta noteikšanas saskaņā ar 4. punktā aprakstīto metodi to uzskata par fiksētu attiecībā pret sēdekļa spilvena konstrukciju un uzskata, ka tas pārvietojas, kad sēdeklis tiek regulēts.

2.4.	“R punkts” jeb “sēdekļa atskaites punkts” ir projektētais punkts, ko katrai sēdvietai definē transportlīdzekļa izgatavotājs un ko nosaka attiecībā pret trīsdimensiju koordinātu sistēmu.

2.5.	“Rumpja līnija” ir 3-D H manekena zondes ass, kad zonde ir pilnībā atvirzīta atpakaļ.

2.6.	“Faktiskais rumpja leņķis” ir leņķis, ko mēra starp vertikāli, kas iet caur H punktu, un rumpja līniju, izmantojot 3-D H manekena muguras leņķa kvadrantu. Faktiskais rumpja leņķis teorētiski atbilst projektētajam rumpja leņķim (pielaides sk. 3.2.2. punktā).

2.7.	“Projektētais rumpja leņķis” ir leņķis, ko mēra starp vertikāli, kura iet caur R punktu un rumpja līniju stāvoklī, kas atbilst projektētajam atzveltnes stāvoklim, ko nosaka transportlīdzekļa izgatavotājs.

2.8.

“Transportlīdzeklī esošas personas vidusplakne” (C/LO) ir katrā izraudzītajā sēdvietā novietotā 3-D H manekena vidusplakne; to attēlo H punkta koordināta uz y ass. Atsevišķiem sēdekļiem sēdekļa vidusplakne sakrīt ar transportlīdzeklī esošas personas vidusplakni. Citiem sēdekļiem transportlīdzeklī esošas personas vidusplakni nosaka izgatavotājs.

2.9.	“Trīsdimensiju koordinātu sistēma” ir šā pielikuma 2. papildinājumā aprakstītā sistēma.

2.10.

“Norādes zīmes” ir tādi fiziski punkti (caurumi, virsmas, marķējumi vai robojumi) uz transportlīdzekļa virsbūves, ko nosaka izgatavotājs.

2.11.

“Transportlīdzekļa mērīšanas stāvoklis” ir transportlīdzekļa stāvoklis, ko nosaka norādes zīmju koordinātas trīsdimensiju koordinātu sistēmā.

3.   PRASĪBAS

3.1.   Datu noformējums

Par katru sēdvietu visus šādus atskaites datus, ja tie nepieciešami, lai pierādītu atbilstību šo noteikumu nosacījumiem, vai attiecīgu datu daļu noformē šā pielikuma 3. papildinājumā norādītajā formā:

3.1.1.

R punkta koordinātas trīsdimensiju koordinātu sistēmā,

3.1.2.

projektētais rumpja leņķis,

3.1.3.

visi norādījumi, kas vajadzīgi sēdekļa noregulēšanai (ja tas ir regulējams) mērīšanas stāvoklī, kurš noteikts 4.3. punktā.

3.2.   Attiecība starp mērījumu datiem un konstrukcijas specifikācijām

3.2.1.

H punkta koordinātas un faktisko rumpja leņķa vērtību, ko iegūst ar metodi, kas izklāstīta 4. punktā, attiecīgi salīdzina ar R punkta koordinātām un izgatavotāja norādīto projektēto rumpja leņķa vērtību.

3.2.2.

R punkta un H punkta relatīvo novietojumu un attiecību starp projektēto rumpja leņķi un faktisko rumpja leņķi attiecīgajai sēdvietai uzskata par apmierinošu, ja H punkts, kas noteikts pēc tā koordinātām, atrodas kvadrātā, kura malas ir 50 mm garas un kura diagonāles krustojas R punktā, un ja faktiskais rumpja leņķis ir 5° robežās no projektētā rumpja leņķa.

3.2.3.

Ja šie nosacījumi ir ievēroti, R punktu un projektēto rumpja leņķi izmanto, lai pierādītu atbilstību šo noteikumu nosacījumiem.

3.2.4.

Ja H punkts vai faktiskais rumpja leņķis neatbilst 3.2.2. punkta prasībām, tad H punktu un faktisko rumpja leņķi nosaka vēl divreiz (pavisam trīs reizes). Ja, veicot šīs trīs darbības, divu darbību rezultāti atbilst prasībām, piemēro 3.2.3. punkta nosacījumus.

3.2.5.

Ja, veicot šīs trīs 3.2.4. punktā aprakstītās darbības, vismaz divu darbību rezultāti neatbilst 3.2.2. punkta prasībām vai ja pārbaudi nevar izdarīt, jo transportlīdzekļa izgatavotājs nav sniedzis informāciju attiecībā uz R punkta atrašanās vietu vai attiecībā uz projektēto rumpja leņķi, izmanto trīs izmērīto punktu centroīdu vai trīs izmērīto leņķu vidējo rādītāju un uzskata to par piemērojamu visos gadījumos, kad šajos noteikumos minēts punkts R vai projektētais rumpja leņķis.

4.   H PUNKTA UN FAKTISKĀ RUMPJA LEŅĶA NOTEIKŠANAS METODE

4.1.   Pēc izgatavotāja ieskata transportlīdzekli pirms tam tur 20 ± 10 °C temperatūrā, lai panāktu, ka sēdekļa materiāls ir sasniedzis istabas temperatūru. Ja uz pārbaudāmā sēdekļa neviens nav sēdējis, 70 līdz 80 kg smags cilvēks vai ierīce divreiz pa minūtei apsēžas/tiek novietota uz sēdekļa, lai iespiestu tā spilvenu un atzveltni. Pēc izgatavotāja pieprasījuma vismaz 30 minūtes pirms 3-D H manekena uzstādīšanas neviens sēdekļa komplekts netiek noslogots.

4.2.   Transportlīdzeklis atrodas mērīšanas stāvoklī, kā noteikts iepriekš 2.11. punktā.

4.3.   Ja sēdeklis ir regulējams, to vispirms noregulē vistālāk atpakaļ parastajā braukšanas stāvoklī, ko norādījis transportlīdzekļa izgatavotājs, ņemot vērā tikai sēdekļa regulēšanu garenvirzienā, izņemot sēdekļa gājienu, kas nav paredzēts parastajiem braukšanas stāvokļiem. Ja ir citi sēdekļa regulēšanas veidi (vertikālās, leņķa, atzveltnes utt.), tad to noregulē stāvoklī, ko noteicis transportlīdzekļa izgatavotājs. Sēdekļiem ar atsperojumu vertikālo stāvokli stingri nofiksē atbilstoši parastajam braukšanas stāvoklim, ko noteicis izgatavotājs.

4.4.   Sēdvietas virsmu, kas saskaras ar 3-D H manekenu, pārklāj ar pietiekami lielu un atbilstošas faktūras kokvilnas muslīnu, kas raksturots kā vienkāršs kokvilnas audums ar 18,9 pavedieniem uz vienu cm2 un svaru 0,228 kg/m2 vai trikotāžas vai neaustu drānu ar līdzvērtīgiem parametriem. Ja sēdekli testē ārpus transportlīdzekļa, grīdai, uz kuras novieto sēdekli, jābūt ar tādiem pašiem pamatparametriem (2) kā transportlīdzekļa grīdai, uz kuras sēdekli paredzēts izmantot.

4.5.   3-D H manekena pamatnes un muguras daļas komplektu noliek tā, lai transportlīdzeklī esošās personas vidusplakne (C/LO) sakristu ar 3-D H manekena vidusplakni. Pēc izgatavotāja pieprasījuma 3-D H manekenu drīkst pavirzīt uz iekšu attiecībā pret C/LO, ja 3-D H manekens atrodas tik tālu uz āru, ka sēdekļa mala neļauj 3-D H manekenu regulēt.

4.6.   Pieliek pēdas un apakšstilba komplektus pamatnes komplektam vai nu pa vienam, vai izmantojot T veida stieņa un apakšstilbu komplektu. Līnija, kas iet caur redzamajiem H punkta ass galiem, ir paralēla zemei un perpendikulāra sēdekļa vidus garenplaknei.

4.7.   3-D H manekena pēdu un kāju stāvokli noregulē šādi.

4.7.1.

Izraudzītā sēdvieta: vadītāja un malējā priekšējā pasažiera sēdvieta. 4.7.1.1. Abus pēdu un kāju komplektus pavirza uz priekšu tā, lai pēdas atrastos dabiskā stāvoklī uz grīdas, ja vajadzīgs, starp darbināmajiem pedāļiem. Ja iespējams, kreiso pēdu novieto apmēram tādā pašā attālumā pa kreisi no 3-D H manekena vidusplaknes kā labo pēdu pa labi. Spirta līmeņrādi, ar ko pārbauda 3-D H manekena šķērsvirziena novietojumu, pavērš horizontāli, vajadzības gadījumā regulējot pamatni vai pavirzot kājas un pēdas komplektu uz aizmuguri. Līnija, kas iet caur redzamajiem H punkta ass galiem, paliek perpendikulāra sēdekļa vidus garenplaknei. 4.7.1.2. Ja kreiso kāju nevar nolikt paralēli labajai kājai un kreiso pēdu nevar atbalstīt pret konstrukciju, kreiso pēdu pārvieto, līdz tā atbalstās. Saglabā redzamo ass galu orientāciju.

4.7.2.

Izraudzītā sēdvieta: malējā aizmugurējā. Attiecībā uz aizmugurējiem sēdekļiem vai papildu sēdekļiem, kājas novieto tā, kā noteicis izgatavotājs. Ja pēdas tad balstās uz grīdas dažādos līmeņos, tad pēda, kas pirmā saskaras ar priekšējo sēdekli, kalpo par atskaites pēdu, un otru pēdu novieto tā, lai spirta līmeņrādis, ar ko pārbauda ierīces sēdvietas šķērsvirziena novietojumu, būtu vērsts horizontāli.

4.7.3.

Citas izraudzītās sēdvietas. Ievēro pamatmetodi, kas norādīta 4.7.1. punktā, izņemot to, ka pēdas novieto, kā noteicis transportlīdzekļa izgatavotājs.

4.8.   Piestiprina apakšstilba un augšstilbu smagumus un noregulē 3-D H manekenu.

4.9.   Noliec muguras daļu uz priekšu līdz priekšējai atdurei un atvelk 3-D H manekenu no sēdekļa atzveltnes, izmantojot T veida stieni. Maina 3-D H manekena stāvokli uz sēdekļa, izmantojot vienu no šādām metodēm.

4.9.1.

Ja 3-D H manekens tiecas slīdēt atpakaļ, izmanto šādu metodi. Ļauj 3-D H manekenam slīdēt atpakaļ, līdz uz priekšu vērstā horizontālā ierobežotājslodze T veida stienim vairs nav vajadzīga, t. i., līdz pamatne saskaras ar sēdekļa atzveltni. Vajadzības gadījumā maina zemākās kājas stāvokli.

4.9.2.

Ja 3-D H manekens netiecas slīdēt atpakaļ, izmanto šādu metodi. Liek 3-D H manekenam slīdēt atpakaļ, pieliekot uz aizmuguri vērstu horizontālu slodzi T veida stienim, līdz pamatne saskaras ar sēdekļa atzveltni (sk. šā pielikuma 1. papildinājuma 2. attēlu).

4.10.   Pieliek 100 ± 10 N slodzi 3-D H manekena muguras daļas komplektam vietā, kur krustojas gūžas leņķa kvadranta un T veida stieņa virsmas. Slodzes virzienu saglabā līnijā, kas iet gar minēto krustpunktu uz punktu tieši virs augšstilba stieņa (sk. šā pielikuma 1. papildinājuma 2. attēlu). Tad uzmanīgi atvirza muguras daļu atpakaļ pie sēdekļa atzveltnes. Jābūt uzmanīgiem procedūras atlikušajā daļā, lai novērstu 3-D H manekena slīdēšanu uz priekšu.

4.11.   Uzliek labā un kreisā gurna smagumus un tad pēc kārtas astoņus rumpja smagumus. Saglabā 3-D H manekena līmeni.

4.12.   Noliec muguras daļu uz priekšu, lai sēdekļa atzveltni atbrīvotu no spiediena. Pašūpo 3-D H manekenu no vienas puses uz otru 10° lielā lokā (5° uz katru pusi no vertikālās vidusplaknes), izdarot trīs pilnus ciklus, lai nepieļautu, ka starp 3-D H manekenu un sēdekli rodas berze.

Kamēr manekenu kustina, 3-D H manekena T veida stienis var tiekties novirzīties no noteiktā horizontālā un vertikālā stāvokļa. Tāpēc T veida stienis jāstabilizē, pieliekot attiecīgu sānisku slodzi kustināšanas laikā. Jābūt uzmanīgiem, turot T veida stieni un kustinot 3-D H manekenu, lai nodrošinātu to, ka nekādas nejaušas ārējas slodzes netiek pieliktas vertikālā virzienā vai virzienā uz priekšu un atpakaļ.

Šajā laikā 3-D H manekena pēdas nevajag stabilizēt vai turēt. Ja pēdas maina stāvokli, tām uz brīdi ļauj palikt šādā stāvoklī.

Uzmanīgi atliec muguras daļu atpakaļ pret atzveltni un pārbauda, vai abi spirta līmeņrāži ir nulles stāvoklī. Ja 3-D H manekena kustināšanas laikā ir izkustējušās pēdas, to stāvoklis jāmaina šādi.

Pēc kārtas paceļ katru pēdu no grīdas tikai tik, cik vajadzīgs, lai nerastos papildu pēdas kustība. Šīs pacelšanas laikā kājas brīvi griežas, un netiek pieliktas nekādas uz priekšu vērstas vai sāniskas slodzes. Kad katru pēdu noliek atpakaļ lejup vērstā stāvoklī, papēdim jāsaskaras ar konstrukciju, kas ir tam paredzēta.

Pārbauda, vai sānu spirta līmeņrādis ir nulles stāvoklī; vajadzības gadījumā muguras daļas augšpusē pieliek sānu slodzi, kas ir pietiekama, lai noregulētu 3-D H manekena pamatni uz sēdekļa.

4.13.   Turot T veida stieni, lai 3-D H manekens neslīdētu uz priekšu pa sēdekļa spilvenu, turpina šādi:

a)	atvirza muguras daļu atpakaļ pie sēdekļa atzveltnes;

b)

muguras leņķa stienim pēc kārtas pieliek un atņem tādu uz aizmuguri vērstu horizontālu slodzi, kas nepārsniedz 25 N, tādā augstumā, kurš ir aptuveni rumpja smagumu centrā, līdz gūžas leņķa kvadranta rādījumi liecina, ka pēc slodzes atņemšanas ir panākts stabils stāvoklis. Rūpīgi seko, lai uz 3-D H manekenu neiedarbotos ārējas uz leju vai sāniem vērstas slodzes. Ja 3-D H manekena līmenis jāregulē vēlreiz, muguras daļu pagriež uz priekšu, noregulē vēlreiz un atkārto 4.12. punktā minēto procedūru.

4.14.   Veic visus mērījumus.

4.14.1.

H punkta koordinātas mēra trīsdimensiju koordinātu sistēmā.

4.14.2.

Faktisko rumpja leņķi nolasa 3-D H manekena muguras leņķa kvadrantā, kad zonde ir pilnīgi atvirzīta atpakaļ.

4.15.   Ja vēlams atkārtoti uzstādīt 3-D H manekenu, vismaz 30 minūtes pirms atkārtotās uzstādīšanas sēdekļu komplektu nenoslogo. 3-D H manekenu neatstāj uzliktu uz sēdekļa komplekta ilgāk par laiku, kas vajadzīgs, lai izdarītu testu.

4.16.   Ja sēdekļus vienā rindā var uzskatīt par līdzīgiem (sols, vienādi sēdekļi utt.), tad katrai sēdekļu rindai nosaka tikai vienu H punktu un vienu “faktisko rumpja leņķi”, šā pielikuma 1. papildinājumā aprakstīto 3-D H manekenu nosēdinot vietā, ko uzskata par raksturīgu šai rindai. Šī vieta ir:

4.16.1.

priekšējā rindā – vadītāja sēdeklis,

4.16.2.

aizmugurējā rindā vai rindās – ārējais sēdeklis.

---

(1)  Jebkurā sēdvietā, kas nav priekšējais sēdeklis, kur H punktu nevar noteikt, izmantojot “H punkta trīsdimensiju manekenu” vai metodes, pēc kompetentās iestādes ieskatiem par atskaites punktu var uzskatīt izgatavotāja norādīto R punktu.

(2)  Slīpuma leņķis, augstumu starpība attiecībā pret sēdekļa stiprinājumu, virsmas faktūra utt.