(1)

Komisija 2009. gada 8. jūlijā pa e-pastu saņēma četrus Itālijas pieprasījumus saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 4. punktu. Komisija 2009. gada 24. septembra e-pasta vēstulē lūdza papildu informāciju, ko Itālijas iestādes pēc sākotnējā termiņa pagarinājuma tai nosūtīja ar 2009. gada 16. oktobra e-pasta vēstuli.

(2)

Pieprasījumi, ko Itālijas Republika iesniedza Poste Italiane S.p.A. (turpmāk – “Poste”) vārdā, attiecas uz dažādiem Poste finanšu pakalpojumiem. Savukārt katrs no četriem atsevišķajiem pieprasījumiem saskaņā ar 30. panta 4. punktu attiecas uz dažādiem finanšu pakalpojumiem, kas ir sadalīti četrās grupās. Pieprasījumos minētie pakalpojumi aprakstīti šādi:

(3)

Pieprasījumam ir pievienotas divas rezolūcijas, kuras sagatavojusi neatkarīga valsts iestāde (Autorità per la vigilanza sui contratti pubblici di lavori, servizi e forniture – Itālijas Valsts līgumu uzraudzības iestāde). Galarezolūcijā, kas izdota 2008. gada 12. novembrī, iestāde uzsver, ka gadījumā, ja izrādītos, ka dažiem vai visiem minētajiem pakalpojumiem ir piemērojams 30. panta 1. punkts, būtu jāpiemēro īpaši uzraudzības pasākumi, lai nodrošinātu, ka visiem Poste iepirkumiem, kas veikti, lai īstenotu darbības, kuras nav darbības, kam būtu piemērojams 30. panta 1. punkts, turpina atbilstoši piemērot Kopienas valsts iepirkuma noteikumus. Rezolūcijā tādējādi ir secināts, ka Poste ir jāveic piemēroti pasākumi, lai nošķirtu iepirkumus atbilstoši darbībām, kuru veikšanai tie paredzēti.

(4)

Pieprasījumam ir pievienots arī neatkarīgas valsts iestādes Autorità garante della concorrenza e del mercato (Itālijas Konkurences iestāde) atzinums. Tajā uzsvērts, ka Itālijas finanšu nozare kopumā ir atvērta konkurencei, norādot, ka tajā darbojas vairāk nekā 800 banku un vairāk nekā 80 banku grupu, kā arī vairāk nekā 170 apdrošināšanas nozares uzņēmumu, no kuriem 68 sniedz tikai dzīvības apdrošināšanas pakalpojumus, 77 sniedz nedzīvības apdrošināšanas pakalpojumus, bet 17 darbojas gan dzīvības, gan nedzīvības apdrošināšanas pakalpojumu jomā. Nozari raksturo arī samērā zema koncentrācijas pakāpe, jo piecu lielāko uzņēmumu grupu kopējā tirgus daļa banku nozarē 2007. gadā bija aptuveni 51,5 %, bet visās dzīvības apdrošināšanas jomās – aptuveni 53 %. Vispārīgajos apsvērumos iestāde norāda arī, ka Poste sniedz finanšu pakalpojumus, izmantojot “izplatīšanas tīklu, kura pamatā ir pasta komercdarbība, kurš ir ļoti visaptverošs un nav salīdzināms ne ar viena cita tirgus dalībnieka tīklu. Šo tīklu veido aptuveni 14 000 pasta filiāļu (2), turpretim Itālijas galvenās banku grupas kopējā tīklā ietilpst nedaudz vairāk kā 6 000 filiāļu”.

(5)

Pamatojoties uz pieredzi banku apvienošanās jomā, iestāde sīki izklāsta savus apsvērumus par lūgumā minētajiem dažādajiem pakalpojumiem un secina: “Poste Italiane sāktā procedūra attiecas uz plašu banku, apdrošināšanas un uzkrājumu pārvaldības nozares darbību klāstu. Piekļuvi šīm nozarēm var uzskatīt par neierobežotu, un Konkurences iestāde atzīst, ka tām piemīt atvērtiem tirgiem raksturīgās iezīmes. (..) Šajā kontekstā Poste Italiane ir uzskatāms par īpašu tirgus dalībnieku, ņemot vērā gan normatīvos ierobežojumus, kas regulē BancoPosta pakalpojumus, gan tā klientu loku. To apstiprina Konkurences iestādes agrākā pieredze, kas liecina, ka Poste Italiane nekad nav bijis pilnīgi pielīdzināms bankām vai citiem finanšu starpniekiem, kas darbojas attiecīgajos tirgos. BancoPosta pakalpojumi kopumā drīzāk atzīstami par pakalpojumiem, kas ir papildinoši un tuvi banku pakalpojumiem, nevis tos aizstājoši. (..) Atzīstot Poste Italiane īpatnības, tomēr var uzskatīt, ka Itālijas banku, finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēji darbojas tirgos, kuriem ir neierobežota piekļuve, kuros ir liela tirgus dalībnieku daudzveidība un kuru koncentrācijas pakāpe ir salīdzināma ar Eiropas vidējiem rādītājiem.”

(6)

Tikmēr Itālijas Konkurences iestāde ir sākusi procedūru pret Poste Italiane S.p.A. par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu maksājumu jomā, konkrētāk – kredīta pārvedumu jomā, izmantojot pasta kontus. Pašlaik Poste Italiane ar Konkurences iestādi apspriež Poste saistības, lai atrisinātu šo problēmu (3).

(7)

Jāatceras, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK 6. panta 2. punkta c) apakšpunktu šī direktīva aptver minētā c) apakšpunkta ceturtajā ievilkumā definēto finanšu pakalpojumu sniegšanu tikai tiktāl, ciktāl šādus pakalpojumus sniedz subjekti, kas sniedz arī pasta pakalpojumus minētā punkta b) apakšpunkta izpratnē. Poste ir vienīgais Itālijas līgumslēdzējs, kas piedāvā attiecīgos minētos pakalpojumus.

(8)

Direktīvas 2004/17/EK 30. pantā noteikts, ka direktīva neattiecas uz līgumiem, kas paredzēti, lai dotu tiesības veikt kādu no darbībām, uz kurām attiecas direktīva, ja dalībvalstī, kurā attiecīgo darbību veic, uz to attiecas tieša konkurence tirgos, piekļuve kuriem nav ierobežota. To, vai uz kādu darbību attiecas tieša konkurence, novērtē, pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, ņemot vērā attiecīgās nozares īpatnības. Piekļuvi tirgum uzskata par neierobežotu, ja dalībvalsts ir īstenojusi un piemērojusi attiecīgos Kopienas tiesību aktus, atverot konkrēto nozari vai tās daļu. Ja direktīvas XI pielikumā nav minēti attiecīgie Kopienas tiesību akti, kā tas ir šeit minēto pakalpojumu gadījumā, saskaņā ar 30. panta 3. punkta otro daļu “konkrētā tirgus brīva pieejamība jāpierāda de facto un de jure”.

(9)

Attiecībā uz finanšu pakalpojumiem jāatceras, ka Kopienas mērogā ir pieņemts apjomīgs tiesību aktu kopums, lai liberalizētu tiesības veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus šajā nozarē. Turklāt dažādu ar Poste saistītu valsts atbalsta lietu kontekstā Komisija jau ir atzinusi, ka “banku nozare daudzus gadus ir bijusi atvērta konkurencei. Pakāpeniska liberalizācija ir palielinājusi konkurenci, ko jau varēja radīt EK līgumā paredzētā kapitāla brīva aprite” (4). Tādējādi 30. panta 3. punkta nosacījumu par konkrētā tirgus brīvu pieejamību var uzskatīt par izpildītu.

(10)

Tiešas konkurences pastāvēšana konkrētā tirgū jāvērtē, pamatojoties uz dažādiem kritērijiem, no kuriem neviens pats par sevi nav izšķirošs. Viens no kritērijiem, kas jāņem vērā šajā lēmumā apskatītajos tirgos, ir attiecīgā tirgus galveno dalībnieku tirgus daļas. Otrs kritērijs ir koncentrācijas pakāpe šajos tirgos. Ievērojot, ka šajā lēmumā apskatīto dažādo darbību nosacījumi atšķiras, konkurences situācijas analīzē jāņem vērā atšķirīgie apstākļi, kas pastāv dažādos tirgos.

(11)

Kaut arī dažos gadījumos varētu izmantot šaurāku tirgus definīciju, attiecībā uz vairākiem Poste pieprasījumā uzskaitītajiem pakalpojumiem šā lēmuma vajadzībām konkrēto tirgu var precīzi nedefinēt tiktāl, ciktāl analīzes rezultāts būtu tāds pats neatkarīgi no tā, vai analīze pamatota uz šauru vai plašāku definīciju.

(12)

Šis lēmums neierobežo konkurences noteikumu piemērošanu.

(13)

Kā minēts iepriekš 5. apsvērumā, Itālijas Konkurences iestāde ir izskatījusi dažādus banku un citu finanšu iestāžu apvienošanās gadījumus (5) Itālijā un atzinusi, ka ar pasta kontiem saistītie Poste finanšu pakalpojumi drīzāk ir “papildinoši”, nevis “aizstājoši” salīdzinājumā ar pakalpojumiem, ko, piedāvājot dažādus banku kontu veidus, sniedz bankas. Tomēr šie secinājumi jāaplūko attiecīgā kontekstā, proti, noskaidrojot Poste iespējas radīt konkurences spiedienu uz bankām (6). Itālijas Konkurences iestādes vai tās uzdevumā veiktā detalizētā analīze liecina, ka lielākā daļa banku klientu (7) nebūtu gatavi slēgt bankas kontu un tā vietā atvērt pasta kontu. Piemēram, 2005. gadā vairāk nekā 28 miljoniem (juridisku un fizisku) personu bija tikai bankas konts, vairāk nekā 3 miljoniem bija gan bankas, gan pasta konts un mazāk nekā 2,3 miljoniem personu bija tikai pasta konts. Jāatzīmē arī, ka saskaņā ar pētījumu tādu personu skaits, kurām bija tikai pasta konts, pieauga lēnāk nekā tādu, kam bija gan bankas, gan pasta konts. Šos faktus lielā mērā var skaidrot ar Poste darbības normatīvajiem ierobežojumiem un ar to, ka tādējādi ar tā kontiem saistīto pakalpojumu klāsts ir ierobežotāks. Līdz ar to klienti, kas savām vajadzībām izmanto plašu pakalpojumu klāstu, nebūtu ieinteresēti pāriet uz pasta kontu, kas nepiedāvā visus ierastos pakalpojumus (8). Uz jautājumu par abu veidu kontu turēšanu visbiežāk saņemtā atbilde bija, ka “tas dod iespēju izvēlēties attiecīgi praktiskāko/vieglāko un/vai izdevīgāko/ekonomiskāko (variantu)”.

(14)

Šā lēmuma mērķis ir noteikt, vai Poste piedāvātajiem pakalpojumiem ir tik liela konkurence (brīvi pieejamos tirgos), lai nodrošinātu, ka, arī nepastāvot disciplīnai, ko liek ievērot Direktīvā 2004/17/EK sīki izklāstītie iepirkuma noteikumi, Poste iepirkuma procedūra šeit aplūkoto darbību īstenošanai būs pārredzama un nediskriminējoša un tās pamatā būs kritēriji, kuri ļauj izvēlēties kopumā ekonomiski izdevīgāko risinājumu. Līdz ar to šajā nolūkā jānoskaidro, vai bankām ir iespēja radīt konkurences spiedienu uz Poste.

(15)

Iepriekš 13. apsvērumā izklāstītie fakti, jo īpaši tas, ka Poste klientiem, izvēloties bankas kontu, kļūst pieejami vai nu jauni pakalpojumi, vai vismaz plašākas iespējas, ja viņi izmanto abu veidu kontus, norāda uz to, ka bankas rada konkurences spiedienu uz Poste. Tas norādīts arī Komisijas Lēmumā C(2006) 4207, galīgā redakcija (26.9.2006.) (9), kurā Komisija, aplūkojot Poste konkurences apstākļus finanšu pakalpojumu tirgos, ir secinājusi, ka “pasta filiāļu norēķinu konti jo īpaši konkurē ar banku norēķinu kontiem gadījumos, kad ir pieejamas gan banku, gan PI filiāles” (10). Tomēr jāatzīmē, ka saistībā ar valsts atbalstu veiktā tirgus analīze ir ļoti vispārīga, proti, šajā analīzē tirgi netiek definēti un netiek veiktas arī īpašas tirgus pārbaudes. Tāpēc šajos gadījumos nenotiek tāda tirgus izpēte, kādu Komisija veic, pieņemot lēmumus par konkurences noteikumu pārkāpumiem.

(16)

Līdz ar to saskaņā ar 30. pantu un neskarot konkurences noteikumu piemērošanu, nosakot, vai uz Poste noguldījumu pakalpojumiem attiecas vai neattiecas tieša konkurence, jāņem vērā banku un citu finanšu iestāžu piedāvātie pakalpojumi.

(17)

Ģeogrāfiski noguldījumu pieņemšanas tirgi plašuma ziņā ir reģionāli, un Poste tirgus daļa dažādos reģionos atšķiras. Saskaņā ar Itālijas iestāžu 2009. gada 16. oktobrī iesniegto jaunāko pieejamo informāciju Poste tirgus daļas saglabājas robežās, kas svārstās no 1,4 % Trentīno-Alto Adidžes reģionā līdz maksimālajai reģionālā tirgus daļai 11,8 % Molīzes reģionā. Saskaņā ar pieejamiem datiem Poste tirgus daļa valsts mērogā 2006. gadā bija 5,6 % un nākamajos gados varētu būt aptuveni tāda pati vai pat nedaudz mazāka. Ņemot vērā augsto koncentrācijas pakāpi šajā tirgū, kur divu lielāko konkurentu aplēstā kopējā tirgus daļa valsts mērogā 2008. gadā ir bijusi 44,7 %, šie faktori jāuzskata par norādi uz tiešu konkurenci.

(18)

Saskaņā ar aprakstu šī pakalpojumu grupa aptver aizdevumus, t. i., (trešo pušu) hipotēkas un aizņēmumus, patēriņa kredītus un finanšu nomu. Ņemot vērā Poste darbības normatīvos ierobežojumus (tas nevar piešķirt kredītus iedzīvotājiem), tas principā pilda starpnieka funkcijas, izvietojot attiecīgos pakalpojumus banku un akreditētu finanšu starpnieku vārdā. Poste ar tā iekšējās struktūrvienības BancoPosta starpniecību darbojas “galvenokārt banku un finanšu pakalpojumu mazumtirdzniecības patēriņa tirgū, tikai nedaudz aptverot komercpakalpojumu un valsts pārvaldes tirgu”.

(19)

Šeit apskatītos pakalpojumus savukārt var iedalīt dažādās apakšgrupās atkarībā no tādiem faktoriem kā aizņēmuma mērķi (11) vai tipiskie klienti (patērētāji, MVU, lielāki uzņēmumi vai valsts pārvaldes iestādes) utt. Kā norādīts iepriekš 11. apsvērumā, jautājumu par precīzu definīciju šajā lēmumā var atstāt neatrisinātu.

(20)

Atkarībā no aprēķina metodes Poste tirgus daļa privāto aizņēmumu izplatīšanas jomā 2008. gadā ir bijusi aptuveni 4,8 % (12)–5 %, savukārt tā trīs lielāko konkurentu kopējā tirgus daļa privāto aizņēmumu jomā tajā pašā gadā ir sasniegusi 43,6 %. Finanšu nomas jomā Poste tirgus daļa 2008. gadā bija neievērojama – tikai 0,03 %. Lai gan tā tirgus daļa hipotēku jomā ir lielāka, to arī var uzskatīt par diezgan neievērojamu – 2008. gadā tā sasniedza tikai 1,6 %. Tāpēc šajā lēmumā šie faktori jāuzskata par norādi uz tiešu konkurenci.

(21)

Ieguldījumu jomā Poste galvenokārt darbojas finanšu instrumentu (jo īpaši obligāciju) un pensiju un finanšu/apdrošināšanas papildu produktu (jo īpaši privāto pensiju polišu) izvietošanas pakārtotajos (izplatīšanas) posmos. Šos pakalpojumus var iedalīt ļoti dažādi (atkarībā no finanšu instrumentu veida, pārvaldības ķēdes posma (piegādes/izplatīšanas posms), atkarībā no tipiskajiem klientiem utt. Arī šajā gadījumā jautājumu par precīzu definīciju šajā lēmumā var atstāt neatrisinātu (sk. 11. apsvērumu).

(22)

Saskaņā ar pieejamo informāciju Poste tirgus daļa dažādajās šeit aplūkotajās jomās faktiski ir svārstījusies no samērā ierobežotas – 19,8 % no visiem netiešajiem ieguldījumiem, ieskaitot BancoPosta obligācijas, – līdz neievērojamai, piemēram, savstarpējo fondu jomā, kur Poste tirgus daļa 2008. gadā sasniedza 0,7 %. Šajā jomā tā divu lielāko konkurentu kopējā tirgus daļa ir 43,4 %; aplūkojot dažādos savstarpējo fondu izplatīšanas kanālus, konkurences spiediens ir vēl izteiktāks, jo kopējā tirgus daļa izplatīšanai ar banku (13) un fondu pārvaldītāju (14) starpniecību ir 78,3 % salīdzinājumā ar pasta filiāļu 0,7 % tirgus daļu. Dzīvības apdrošināšanas polišu jomā Poste 2008. gadā ir piedāvājis dažādas I un III grupas apdrošināšanas polises, bet nav iesaistījies IV, V un VI grupas polišu izplatīšanā. Polišu skaita ziņā Poste tirgus daļa dzīvības apdrošināšanas polišu I grupā ir bijusi 17,03 %, bet III grupā – 19,4 %. Visās grupās kopā tā tirgus daļa sasniedz 17,5 % no visām 2008. gadā izplatītajām dzīvības apdrošināšanas polisēm. Aplūkojot kopumā iekasētās dzīvības apdrošināšanas prēmijas (t. i., to vērtību), Poste tirgus daļa 2008. gadā ir bijusi 10,1 % salīdzinājumā ar banku iekasēto prēmiju daļu, kas tajā pašā gadā ir sasniegusi 43,6 %, un aģentu tirgus daļu – 23,8 %. Tādējādi šajā lēmumā šie faktori jāuzskata par norādi uz tiešu konkurenci.

(23)

Attiecīgie maksājumu pakalpojumi aptver kredītkaršu, tostarp brīvā maksājuma kredītkaršu, debetkaršu un priekšapmaksas karšu pakalpojumus. Ņemot vērā iepriekš minētos normatīvos ierobežojumus, kredītkaršu jomā Poste principā darbojas kā starpnieks, kas izvieto citu izdotas kredītkartes, kuru izdevēji uzņemas visus maksātnespējas riskus. Taču Poste var izdot debetkartes (Postamat) un priekšapmaksas kartes. Saskaņā ar iesniegto informāciju kredītkaršu jomā vērtības ziņā Poste tirgus daļa 2008. gadā ir bijusi 0,8 % (15). Debetkaršu tirgū, kas veido 44,6 % no kopējās maksājumu karšu nozares Itālijā, Poste tirgus daļa sasniedz 16,74 %. Pārējo debetkaršu nozares daļu veido banku debetkartes, ko pārbauda maksājumu POS (Points of Sale – maksājumu termināļi). Attiecībā uz priekšapmaksas karšu tirgu kopš PostePay kartes ieviešanas 2003. gada novembrī Poste ir ieguvis diezgan ievērojamu šā tirgus daļu, kas pašlaik ir samazinājusies – no 59,8 % 2007. gadā līdz 56,5 % 2008. gadā. Tajā pašā laikposmā divu lielāko konkurentu kopējā tirgus daļa ir palielinājusies no 15,7 % līdz 20,4 %, bet trīs lielāko konkurentu kopējā tirgus daļa ir palielinājusies no 18,8 % 2007. gadā līdz 24,6 % 2008. gadā. Lai gan Poste pozīcijas šajā tirgū, kas veido 9,7 % no kopējās maksājumu karšu nozares Itālijā, joprojām ir spēcīgas, tā trīs lielāko konkurentu kopējā (un pieaugošā) tirgus daļa ir nedaudz mazāka par pusi no Poste tirgus daļas, un tādā līmenī minētie konkurenti var radīt ievērojamu konkurences spiedienu uz Poste (16). Šajā lēmumā šie faktori jāuzskata par norādi uz tiešu konkurenci kredītkaršu, debetkaršu un priekšapmaksas karšu jomā.

(24)

Kā minēts 2. apsvēruma d) punktā, pieprasījums aptver arī naudas pārvedumu pakalpojumus. Saskaņā ar pieejamo informāciju Poste tirgus daļa maksājuma uzdevumu un banku maksājuma uzdevumu jomā 2008. gadā bija 16 %. Pašlaik notiek diskusijas par banku maksājuma uzdevumu un pasta maksājuma uzdevumu savstarpējas izmantojamības un konkurences atvieglināšanu. Pieejamajā informācijā nav norādītas konkrētas Poste tirgus daļas starptautisko maksājuma uzdevumu jomā, acīmredzot tāpēc, ka ir apgrūtināta salīdzināmu statistikas datu iegūšana par starptautiskiem naudas pārvedumiem banku sistēmā. Tomēr, ievērojot, ka maksājuma uzdevumu un banku maksājuma uzdevumu kopskaitā starptautisko maksājuma uzdevumu skaits tikai nedaudz pārsniedz 2 %, šajā lēmumā to var uzskatīt par mazsvarīgu, ņemot vērā arī arvien plašākas pārrobežu naudas pārvedumu liberalizācijas iniciatīvas, piemēram, vienotu euro maksājumu zonu (Single Euro Payment Area). Tādējādi šie faktori jāuzskata par norādi uz tiešu konkurenci naudas pārvedumu pakalpojumu jomā.

(25)

Ņemot vērā 13. līdz 24. apsvērumā izvērtētos faktorus, jāuzskata, ka Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punkta nosacījums par tiešu konkurenci Itālijā ir izpildīts attiecībā uz šādiem pakalpojumiem:

(26)

Tā kā nosacījums par neierobežotu piekļuvi tirgum uzskatāms par izpildītu, Direktīva 2004/17/EK nav jāpiemēro ne tajos gadījumos, kad līgumslēdzēji piešķir līgumus, kas paredzēti, lai dotu tiesības Itālijā sniegt 25. apsvēruma a) līdz d) punktā minētos pakalpojumus, ne arī tad, kad tiek organizēti projektu konkursi tādas darbības veikšanai Itālijā.

(27)

Šā lēmuma pamatā ir juridiskā un faktiskā situācija no 2009. gada jūlija līdz oktobrim, kas atspoguļota Itālijas Republikas iesniegtajā informācijā. Lēmumu var pārskatīt, ja būtiskas izmaiņas juridiskajā vai faktiskajā situācijā norādīs uz to, ka nosacījumi Direktīvas 2004/17/EK 30. panta 1. punkta piemērošanai vairs netiek ievēroti,

(1)

Vācija 2008. gada 30. aprīļa vēstulē, kas Komisijā tika reģistrēta šajā pašā dienā, nolūkā nodrošināt juridisko noteiktību paziņoja Komisijai par diviem pasākumiem, kas attiecas uz pienākumu maksāt komercdarbības nodokli un uz atbrīvošanu no zaudējumu pārnešanas ierobežojuma (N 221/08). Komisija 2008. gada 26. jūnija un 23. oktobra vēstulē lūdza iesniegt papildu informāciju. Vācija atbildēja 2008. gada 24. jūlija un 21. novembra vēstulē, kas tika reģistrētas attiecīgajos datumos.

(2)

Turklāt 2008. gada 22. augusta vēstulē, kas Komisijā tika reģistrēta šajā pašā datumā, nolūkā nodrošināt juridisko noteiktību Vācija paziņoja Komisijai par trešo pasākumu, kas attiecas uz privātiem investoriem paredzētiem nodokļu atvieglojumiem (N 413/08). 2008. gada 9. oktobrī notika Vācijas un Konkurences ģenerāldirektorāta pārstāvju tikšanās. Pēc tam 2008. gada 19. novembra vēstulē, kas tika reģistrēta šajā pašā datumā, Vācija iesniedza papildu informāciju.

(3)

Komisija 2009. gada 28. janvārī uzsāka formālo izmeklēšanas procedūru par visiem trim pasākumiem. Lēmuma kopsavilkums Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts 2009. gada 14. martā (2). Par šo lēmumu sākt procedūru Vācija pauda viedokli 2009. gada 3. marta vēstulē, ko reģistrēja šajā pašā datumā. Ieinteresētās personas iesniedza savus apsvērumus 2009. gada 9. un 14. aprīļa vēstulēs, ko reģistrēja attiecīgajos datumos. 2009. gada 23. aprīlī Vācija tika informēta par šiem apsvērumiem un sniedza atbildi 2009. gada 22. maija vēstulē, ko reģistrēja šajā pašā datumā.

(4)

Paziņojumi bija par trim nodokļu pasākumiem, un tajos bija noteikti divi priekšrocību saņēmēji. Pasākumi tika paredzēti Likumā par kapitālieguldījumu vispārīgo noteikumu modernizēšanu (Gesetz zur Modernisierung der Rahmenbedingungen für Kapitalbeteiligungen, MoRaKG). Pasākumiem ir kopējs mērķis veicināt privāta riska kapitāla ieguldījumus noteiktai uzņēmumu kategorijai – mērķa sabiedrībām.

(5)

Pirmā pasākuma (reģistrēts ar Nr. N 221/08) mērķis ir veicināt riska kapitāla ieguldījumus, nosakot īpašus norobežošanas kritērijus attiecībā uz riska kapitāla sabiedrību pienākumu maksāt komercdarbības nodokli. Vācija ņem vērā, ka pasākums samazinās nodokļu ieņēmumus par 90 miljoniem euro gadā.

(6)

Ļaujot mērķa sabiedrībām pārnest zaudējumus, ja riska kapitāla sabiedrība iegādājas to kapitāla daļas, otrs pasākums (arī reģistrēts ar Nr. N 221/08) vājina stingros noteikumus par zaudējumu atskaitīšanas ļaunprātīgas izmantošanas nepieļaušanu. Vācija paredz, ka šis pasākums samazinās nodokļu ieņēmumus par 385 miljoniem euro gadā.

(7)

Trešais pasākums (reģistrēts ar Nr. N 413/08) paredz, ka fiziskas personas, kas veic ieguldījumus mērķa sabiedrībās (turpmāk tekstā – “privāti investori”), gūstot peļņu no pārdošanas, saglabā ienākuma nodokļa atvieglojumus. Lai gan nodokļu priekšrocība tiek piešķirta tieši privātiem investoriem, tomēr mērķa sabiedrības, iespējams, netieši gūst labumu no šiem pasākumiem, saņemot lielākus ieguldījumus. Vācija paredz, ka šis pasākums samazinās nodokļu ieņēmumus par 30 miljoniem euro gadā.

(8)

MoRaKG paredzētie trīs nodokļu pasākumi sniedz priekšrocības riska kapitāla sabiedrībām un mērķa sabiedrībām MoRaKG nozīmē, kā arī privātiem investoriem, galvenokārt turīgiem privātiem investoriem (turpmāk tekstā – “biznesa eņģeļi”) šādā veidā:

(9)

Riska kapitāla sabiedrība ir sabiedrība, ko par riska kapitāla sabiedrību ir atzinusi Federālā finanšu uzraudzības iestāde (Bundesanstalt für Finanzdienstleistungsaufsicht, BaFin) un kura vienlaikus nav reģistrēta kā kapitāla ieguldījumu sabiedrība (3). Turklāt, lai sabiedrību atzītu par riska kapitāla sabiedrību, tai ir jāizpilda šādi nosacījumi:

(10)

Mērķa sabiedrībām ir jābūt kapitālsabiedrībām un jāatbilst arī šādiem nosacījumiem:

(11)

Pasākumā nav informācijas par mērķa sabiedrības definīciju saistībā ar grūtībās nonākuša uzņēmuma definīciju (4).

(12)

Vācijā piemēroto komercdarbības nodokli iekasē attiecīgās vietējās iestādes par saimniecisku darbību, ko uzņēmums veic pašvaldības teritorijā. To pamato apsvērums, ka uzņēmumiem būtu jāpiedalās vietējās infrastruktūras, ko tie izmanto, izmaksu segšanā. Komercdarbības nodoklis ir jāiekasē no visiem uzņēmumiem, kas saskaņā ar tiesību aktiem par komercdarbības nodokli un ienākuma nodokli veic komercdarbību neatkarīgi no to juridiskās formas. Attiecībā uz kapitālsabiedrībām tiek ņemta vērā komercdarbības veikšana. Personālsabiedrības iedala atkarībā no darbības: komercdarbības nodoklis neattiecas uz uzņēmumiem, kuru juridiskā forma ir personālsabiedrība un kas veic tikai aktīvu pārvaldības darbību. Turpretim personālsabiedrībām, kas veic komercdarbību, ir jāmaksā komercdarbības nodoklis.

(13)

Federālā Finanšu ministrija (Bundesministerium der Finanzen) ir publicējusi dokumentu (5) (turpmāk tekstā – “2003. gada dokuments”) par riska kapitāla fondu un privātā kapitāla fondu veiktās aktīvu pārvaldības darbības un komercdarbības norobežošanu. Saskaņā ar šo dokumentu uz riska kapitāla fondiem/privātā kapitāla fondiem attiecas komercdarbības nodoklis, ja to darbību klasificē kā komercdarbību. Turpretim, ja tie nodarbojas tikai ar aktīvu pārvaldību, uz tiem neattiecas komercdarbības nodoklis. Šo 2003. gada dokumentu pamato Federālās Finanšu tiesas (Bundesfinanzhof, BFH) 2001. gada 25. jūlija spriedums (6). Saskaņā ar to netiek ņemta vērā riska kapitāla fonda/privātā kapitāla fonda komercdarbība, ja ir izpildīti šādi kritēriji:

(14)

Šo kritēriju mērķis būtībā ir izskaidrot Vācijas nodokļu tiesībās nostiprināto tradicionālo atšķirību starp riska kapitāla fondu/ privāta kapitāla fondu komerciālu un nekomerciālu darbību. Aktīvu pārvaldību uzskata par nekomerciālu darbību. Atšķirība starp komerciālu un nekomerciālu darbību ir nopietna dilemma un tiesu, tostarp Federālās Finanšu tiesas, daudzu nolēmumu priekšmets. Būtībā riska kapitāla fonds vai privātā kapitāla fonds veic komercdarbību, ja aktīvu tirdzniecība (īss laikposms starp tādu aktīvu kā vērtspapīri iegādi un pārdošanu) ir ievērojama tā darbības daļa (9).

(15)

Saskaņā ar paziņojumu MoRaKG 1. panta 19. punktā ir “precizēts” 2003. gada dokuments, un starp likumu un dokumentu šķietami nav būtisku atšķirību.

(16)

Saskaņā ar šo noteikumu riska kapitāla sabiedrības, kuru juridiskā forma ir personālsabiedrība un kuras nodarbojas tikai ar riska kapitāla ieguldījumu iegādi, saglabāšanu, pārvaldīšanu un pārdošanu, un kurām kapitāla daļas pieder vienīgi kapitālsabiedrībās, ienākuma nodokļa aspektā ir jāklasificē kā tādas sabiedrības, kas veic aktīvu pārvaldību. Līdz ar to riska kapitāla sabiedrības nenodarbojas ar aktīvu pārvaldību tad, ja tiek veikta turpmāk minētā vai līdzvērtīga darbība:

(17)

Turklāt līdz ar to pieņēmumu par aktīvu pārvaldību neietekmē sava biroja un komerciāla rakstura struktūras iegāde un izmantošana. Darbības, kas minētas 16. apsvērumā, drīkst veikt arī meitassabiedrība, kas pilnībā pieder riska kapitāla sabiedrībai.

(18)

Pārskata gadā ciestos zaudējumus uzņēmums parasti var pārnest uz nākamo pārskata gadu, tātad kompensēt tos ar turpmāko pārskata gadu peļņu. Pateicoties zaudējumu pārnešanai, zaudējumus var ņemt vērā visā uzņēmuma pastāvēšanas laikā. Tomēr šādi ir iespējama arī ļaunprātīga izmantošana tā saukto fiktīvo sabiedrību veidā, kas tiek pārdotas, lai gan vairs neveic saimniecisko darbību, jo to pārnestajiem zaudējumiem ir reāla vērtība: šādas fiktīvas sabiedrības ar pārnestiem zaudējumiem pircējs gūst labumu, ar šiem zaudējumiem kompensējot savu ar nodokli apliekamo peļņu, un līdz ar to atkarībā no piemērotās nodokļa likmes viņam ir jāmaksā mazāki nodokļi.

(19)

Likumā par uzņēmumu ienākuma nodokli (Körperschaftsteuergesetz, KStG) Vācija ir paredzējusi pasākumus, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu, tirgojot zaudējumus. Ar 1997. gada Likumu par uzņēmumiem piemēroto nodokļu reformas turpināšanu (Gesetz zur Fortsetzung der Unternehmenssteuerreform) tika novērsta tirdzniecība ar zaudējumiem fiktīvu sabiedrību veidā. Ar 2008. gada Likumu ar uzņēmumiem piemēroto nodokļu reformu (Unternehmenssteuerreformgesetz) Vācija pastiprināja pasākumus, lai nepieļautu ļaunprātīgu izmantošanu. Likums ietekmē visas netiešas vai tiešas dalības uzņēmumā izmaiņas vairāk nekā 25 % apmērā piecu gadu periodā. KStG paredz kapitāla daļām proporcionālu zaudējumu pārnešanu, ja piecu gadu laikā kādam pircējam tieši vai netieši tiek nodoti vairāk nekā 25 % parakstītā kapitāla, no dalības izrietošajām tiesībām, piedalīšanās tiesībām vai balsstiesībām. Neizmantotus zaudējumus vairs nevar atskaitīt pilnībā, ja piecu gadu laikā kādam pircējam tieši vai netieši tiek nodoti vairāk nekā 50 % parakstītā kapitāla vai iepriekš minēto tiesību.

(20)

MoRaKG mīkstinātu noteikumus par zaudējumu pārnešanu attiecībā uz mērķa sabiedrībām, ko iegādājušās riska kapitāla sabiedrības, jo mērķa sabiedrībām, kuru īpašnieku struktūra ir ievērojami mainījusies, tas ļautu nodokļu ziņā pārnest zaudējumus, kas citādi saskaņā ar vispārīgo noteikumu vairs nebūtu iespējams.

(21)

Atbilstīgi MoRaKG 4. pantam gadījumā, ja riska kapitāla sabiedrība tieši iegādājas mērķa sabiedrības kapitāla daļas, turpmāk var atskaitīt mērķa sabiedrības zaudējumus, ja netiek skartas slēptās rezerves, kas attiecas uz mērķa sabiedrības ar nodokli apliekamo mantu attiecīgajā valstī. Tas pats attiecas uz gadījumu, ja riska kapitāla sabiedrībai piederošas mērķa sabiedrības kapitāla daļas tieši iegādājas pircējs, kurš nav riska kapitāla sabiedrība, ja:

(22)

Kapitāla daļu iegādes gadā atskaitāmos zaudējumus var atskaitīt vienas piektdaļas apmērā atbilstīgi zaudējumu atskaitīšanai saskaņā ar Likuma par ienākuma nodokli (Einkommensteuergesetz) noteikumiem; turpmākajos četros gados šī summa attiecīgi palielinās par vienu piektdaļu atskaitāmo zaudējumu.

(23)

Sniedzot nodokļu priekšrocības peļņai, kas gūta no ieguldījumiem, MoRaKG ir jāveicina tas, lai privāti investori, piemēram, “biznesa eņģeļi” veiktu ieguldījumus mērķa sabiedrībās.

(24)

Saskaņā ar MoRaKG 1. panta 20. punktu peļņu no mērķa sabiedrības kapitāla daļu pārdošanas sadala starp investoriem proporcionāli kapitāla daļu skaitam. Uz šādi iegūto summu attiecas privātiem investoriem/“biznesa eņģeļiem” piemērotais ienākuma nodokļa režīms.

(25)

Nodokļu priekšrocība ir spēkā tikai tad, ja ir gūta peļņa no pārdošanas. Privāta investora/“biznesa eņģeļa” ieguldījumam mērķa sabiedrībā iepriekšējo piecu gadu laikā ir jābūt no 3 % līdz 25 %, un tas nedrīkst būt bijis ilgāks par 10 gadiem. Katram privātam investoram/“biznesa eņģelim” vienā ieguldījumā, ņemot vērā maksimālo ieguldījumu 25 % apmērā, ir tiesības uz peļņu, ko neapliek ar nodokli, līdz 50 000 euro apmērā (200 000 euro reiz 0,25). Līdz ar to saskaņā ar Vācijas aprēķiniem maksimālā nodokļu priekšrocība viena “biznesa eņģeļa” vienam ieguldījumam ir 22 500 euro. Ja peļņa ir vairāk nekā 800 000 euro vienā ieguldījumā, nodokļu priekšrocība proporcionāli samazinās, un to vairs nevar izmantot, ja kopējā peļņa ir sasniegusi vienu miljonu euro.

(26)

Kā minēts 3. apsvērumā, 2009. gada 28. janvārī Komisija pieņēma lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru (turpmāk tekstā – “lēmums par procedūras uzsākšanu”). Tajā Komisija pauda sākotnējo viedokli, ka visi trīs pasākumi ir valsts atbalsts.

(27)

Pamatojoties uz 2003. gada vēstules salīdzinājumu ar MoRaKG sniegto “precizējumu”, Komisija apšaubīja Vācijas paskaidrojumu, ka MoRaKG vienīgi precizējot 2003. gada dokumentu tiesiska regulējuma ietvaros, jo šķita, ka likums paredz noteiktu nodokļu priekšrocību tajā definēto riska kapitāla sabiedrību jaunizveidotai īpašai kategorijai. Komisijai bija iespaids, ka “precizējums” atšķiras no 2003. gada dokumenta un atsevišķām riska kapitāla sabiedrībām paredz ne tik stingrus kritērijus attiecībā uz atbrīvošanu no komercdarbības nodokļa.

(28)

Ņemot vērā šīs šaubas, Komisija uzskatīja, ka komercdarbības nodokļa pasākums sniegtu priekšrocības atsevišķām riska kapitāla sabiedrībām, salīdzinot ar citām ieguldījumu sabiedrībām, kas, iespējams, veic tādu pašu vai līdzīgu darbību. Turklāt minētajā veidā neiekasējot komercdarbības nodokli, ikgadējie nodokļu ieņēmumi samazinātos apmēram par 90 miljoniem euro, kas, iespējams, liecina, ka MoRaKG nav tikai 2003. gada dokumenta “precizējums.”

(29)

Būtībā Vācija nav izslēgusi, ka zaudējumu pārnešanas pasākums ir selektīvs un līdz ar to sniedz priekšrocības mērķa sabiedrībām un riska kapitāla sabiedrībām. Tomēr Vācija norādīja, ka to pamatojot Vācijas nodokļu sistēmas būtība un loģika. Tā kā 2008. gadā ieviestais vispārējais zaudējumu izmantošanas ierobežojums, pēc Vācijas domām, esot īpaši bargs attiecībā uz riska kapitāla tirgu, zaudējumu izmantošanas iespēja šajā tirgū būtu jāsaglabā. Līdz ar to pasākums atbilstot kritērijiem, kas noteikti Komisijas Paziņojumā par valsts atbalsta noteikumu piemērošanu attiecībā uz uzņēmumiem piemēroto tiešo nodokļu pasākumiem (12) (turpmāk tekstā – “Komisijas paziņojums par uzņēmumiem piemērotajiem nodokļiem”).

(30)

Tomēr Komisija norādīja, ka nedrīkstētu izslēgt citas ieguldījumu sabiedrības (proti, sabiedrības, uz kurām neattiecas riska kapitāla sabiedrības jēdziena definīcija), ja pasākums būtu pamatots ar Vācijas nodokļu sistēmas būtību un loģiku, jo, iespējams, arī citas ieguldījumu sabiedrības var veikt ieguldījumus mērķa sabiedrībās un tām arī būtu jāspēj izmantot tiesības pārnest zaudējumus. Tomēr tas tā nav, jo mērķa sabiedrības, kuru kapitāla daļas pieder citām ieguldījumu sabiedrībām, savus zaudējumus var pārnest tikai tad, ja savas kapitāla daļas šīs sabiedrības ir iegādājušās no riska kapitāla sabiedrībām saskaņā ar 21. apsvērumā minētajiem noteikumiem.

(31)

Turklāt Vācija apgalvoja, ka pasākums neiespaidojot tirdzniecību starp dalībvalstīm EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, jo tam esot “iekšēja rakstura mērķis,” kas esot saderīgs ar Komisijas paziņojumu par uzņēmumiem piemērotajiem nodokļiem. Pasākums esot tikai izņēmums stingrajam noteikumam, kuram citās dalībvalstīs līdzīga neesot. Tādēļ pārrobežu līmenī tas nevarot ietekmēt konkurenci vai tirdzniecību.

(32)

Tomēr Komisija uzskata, ka šī pasākuma priekšrocību saņēmēji noteikti varētu veikt tirdzniecību ar citām dalībvalstīm, līdz ar to pasākums varētu ietekmēt tirdzniecību. Turklāt, pārbaudot jautājumu, vai nodokļu pasākums sniedz selektīvas priekšrocības konkrētiem uzņēmumiem, ir jāņem vērā attiecīgās dalībvalsts vispārējā sistēma. Būtībā nav nozīmes jautājumam par to, kādi tiesību akti ir jāpiemēro citās dalībvalstīs.

(33)

Vācija paskaidroja, ka šis pasākums neesot valsts atbalsts, jo priekšrocību saņēmēji esot fiziskas personas. Tomēr, tā kā, pateicoties pasākumam, ieguldījumi noteiktos uzņēmumos – mērķa sabiedrībās – investoriem kļūst pievilcīgāki, noteikti uzņēmumi (mērķa sabiedrības) varētu gūt tiešas priekšrocības (13).

(34)

Līdz ar to Komisija secināja, ka ir izpildīti kritēriji “priekšrocība” un “selektivitāte”. Turklāt, piemērojot pasākumu, ikgadējie nodokļu ieņēmumi samazinātos apmēram par 30 miljoniem euro.

(35)

Komisija apšaubīja, ka pasākumi atbilst Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu, lai veicinātu riska kapitāla ieguldījumus mazos un vidējos uzņēmumos (turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par riska kapitālu”) (14), jo saskaņā ar šīm pamatnostādnēm valsts atbalstu riska kapitāla veidā nedrīkst sniegt lieliem uzņēmumiem (15), grūtībās nonākušiem uzņēmumiem, kā arī uzņēmumiem kuģu būves, ogļu un tērauda rūpniecības nozarēs. Tomēr izskatāmajā lietā pasākumus var izmantot arī uzņēmumi, kas ietilpst iepriekš minētajās kategorijās. Tādēļ pasākumu piemērošanas jomas definīcija (attiecībā uz priekšrocību saņēmējiem) neatbilst Pamatnostādnēm par riska kapitālu.

(36)

Turklāt saskaņā ar Pamatnostādņu par riska kapitāla 4.3. iedaļu valsts atbalstam ir jābūt virzītam uz konkrētu tirgus nepilnību, par kuras esamību ir pietiekami pierādījumi. Šādus pierādījumus Vācija nav iesniegusi.

(37)

Tāpat Komisijai bija šaubas par to, vai ir izpildīti Pamatnostādņu par riska kapitālu citi 4. iedaļā minētie nosacījumi. Turklāt Komisija uzskatīja, ka nodokļu priekšrocības attiecināšana tikai uz riska kapitāla sabiedrībām, kas veic ieguldījumus kapitālsabiedrībās, šķiet pretrunā deklarētajam pasākuma mērķim – veicināt riska kapitāla ieguldījumus visos uzņēmumos, kuriem ir nepieciešams riska kapitāls. Tas tādēļ, ka jauni inovatīvi uzņēmumi, kuriem ir nepieciešams riska kapitāls, iespējams, izvēlas citu juridisko formu, nevis kapitālsabiedrību. Līdz ar to jauni, inovatīvi uzņēmumi, kas ir personālsabiedrības, nesaņemtu pasākuma sniegtās priekšrocības.

(38)

Komisija šaubījās par to, vai pasākumi atbilst kopējā tirgus noteikumiem. Par riska kapitāla sabiedrībām var klasificēt tikai tādus uzņēmumus, kas ir reģistrēti Vācijā un kuru vadība atrodas Vācijā. Līdz ar to šķiet, ka atsevišķi uzņēmumi, jo īpaši Kopienā un EEZ, proti, ārpus Vācijas, reģistrētu uzņēmumu filiāles/pārstāvniecības un meitassabiedrības, uz priekšrocībām pretendēt nevar. Šis nosacījums varētu ierobežot uzņēmējdarbības brīvību EK līguma 43. panta nozīmē.

(39)

Vācija norāda, ka ārpus Vācijas reģistrētus uzņēmumus nevarētu uzraudzīt BaFin un tiem būtu nepamatotas konkurences priekšrocības, salīdzinot ar riska kapitāla sabiedrībām Vācijā. Tomēr Komisija apšaubīja, ka nav citu iespēju uzraudzīt ārvalstu uzņēmumu filiāles, kas ir reģistrētas Vācijā un de facto konkurē ar riska kapitāla sabiedrībām. Tādēļ toreiz Komisija secināja, ka nav pamatota šo uzņēmumu izslēgšana no tiesiskā regulējuma piemērošanas jomas. Šā iemesla dēļ Komisija ir paudusi šaubas arī par to, vai tā var atzīt, ka attiecīgie pasākumi ir saderīgi ar kopējo tirgu.

(40)

Vācija 2009. gada 3. marta vēstulē izteica viedokli par Komisijas lēmumu sākt EK līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru. Šīs piezīmes attiecas uz visiem trim pasākumiem. Tāpat kā iepriekš Vācija uzskatīja, ka pasākumi nav valsts atbalsts.

(41)

Vācija pamatoja savu viedokli, ka komercdarbības nodokļa pasākums neparedzot atbrīvošanu no komercdarbības nodokļa, bet tā mērķis esot norobežot komercdarbību un aktīvu pārvaldības darbību, un līdz ar to tam esot tikai deklaratīva nozīme. Tas, vai riska kapitāla sabiedrība veic komerciālu vai aktīvu pārvaldības darbību, esot novērtēts Vācijas augstāko tiesu praksē, kas ir apkopota 2003. gada dokumentā.

(42)

Attiecībā uz gaidāmo nodokļu ieņēmumu samazinājumu par 90 miljoniem euro Vācija paskaidroja, ka, pateicoties MoRaKG precizējumam, būšot mazāk “neveiksmīgi” formulētu līgumu, kuru rezultātā nodokļi būtu jāmaksā tikai “neveiksmīga” formulējuma dēļ.

(43)

Vācija pamatoja savu viedokli, ka noteikumus par zaudējumu pārnešanu mērķa sabiedrību līmenī pamatojot nodokļu sistēmas būtība un loģika, pat ja mērķa sabiedrībās ieguldījumus veic arī ieguldījumu sabiedrības, uz kurām neattiecas MoRaKG definīcija.

(44)

Vācija uzskata, ka likumdevējam ir rīcības brīvība norobežot riska kapitāla sabiedrības no citām ieguldījumu sabiedrībām, jo riska kapitāla sabiedrības un citas ieguldījumu sabiedrības esot objektīvi atšķirīgas. Tādēļ saskaņā ar Komisijas paziņojuma par uzņēmumiem piemērotajiem nodokļiem 24. punktu atšķirīga attieksme esot pamatota.

(45)

Turklāt riska kapitāla sabiedrības esot īpašā situācijā. Tā kā tām esot raksturīgi veikt ieguldījumus mērķa sabiedrībās ar zaudējumu pārnešanu, otrs pasākums neesot valsts atbalsts, bet gan tiesiskais regulējums, lai kompensētu pašreizējās sistēmas trūkumus attiecībā uz riska kapitāla tirgu.

(46)

Vācija uzskata, ka nodokļu atvieglojumu pasākums būtiski neietekmējot tirdzniecību starp dalībvalstīm, jo īpaši tādēļ, ka vienam investoram paredzētie nodokļu atvieglojumi esot ierobežoti līdz 22 500 euro. Turklāt pasākums vienlaikus attiecoties uz mērķa sabiedrībām, kas ir reģistrētas citās dalībvalstīs, un netiekot nošķirtas mērķa sabiedrības Vācijā un citās dalībvalstīs.

(47)

Tāpat Vācija paskaidro, ka tiešie priekšrocību saņēmēji esot fiziskas personas, uz kurām neattiecoties atbalsta noteikumi. Turklāt, ņemot vērā pasākuma īpašo struktūru, mērķa sabiedrībām netiekot piešķirtas kaut kādā veidā aprēķināmas priekšrocības, kas arī izslēdzot atbalsta iezīmes.

(48)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju nodokļu priekšrocība netiek tieši saistīta ar ieguldījumu, bet tiek saistīta ar mērķa sabiedrības kapitāla daļu pārdošanu.

(49)

Vācija uzskata, ka MoRaKG nepārkāpj EK līguma 43. pantā noteikto uzņēmējdarbības brīvības principu, jo uzņēmējdarbības principa ierobežojumu pamatojot tas, ka reģistrācijas vietas prasība esot vienīgā iespēja nodrošināt likumā paredzēto nosacījumu ievērošanu.

(50)

Trīs ieinteresētās personas savas piezīmes par lēmumu sākt procedūru iesniedza 2009. gada 9. aprīļa vēstulē (Bundesverband Deutscher Kapitalbeteilungsgesellschaften – German Private Equity and Venture Capital Association e. V. (BVK)) un 2009. gada 14. aprīļa vēstulē (Biotechnologie-Industrie-Organisation Deutschland e. V. (BIO) un Business Angels Network Deutschland e. V. (BAND)).

(51)

BVK uzskata, ka, ieviešot likumiskus kritērijus MoRaKG, lai riska kapitāla sabiedrības nodokļu ziņā varētu klasificēt kā aktīvus pārvaldošas sabiedrības, riska kapitāla sabiedrības netiek fiskāli atbalstītas. MoRaKG drīzāk veicinot lielāku nedrošību nozarē.

(52)

BVK apgalvo, ka “precizējums” neesot mazāk stingrs kā 2003. gada dokuments, jo Vācijas bundestāga finanšu komiteja esot uzskatījusi, ka līdztekus MoRaKG papildus esot jāturpina piemērot 2003. gada dokuments (16). Līdz ar to vispārīgie izteikumi MoRaKG 1. panta 19. punktā esot jākonkretizē attiecībā uz 2003. gada dokumentu. Šīs neapmierinošās regulējuma metodes dēļ 2003. gada dokumentā noteiktie kritēriji turpinātu attiekties arī uz riska kapitāla sabiedrībām. Līdz ar to BVK skatījumā neesot saprotams Vācijas valdības aplēstais nodokļu ieņēmumu samazinājums par 90 miljoniem euro.

(53)

BVK nepārprotami aizstāv vienotus vispārējos nosacījumus privātā kapitāla sabiedrībām attiecīgajā valstī un ārvalstīs, jo īpaši citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, un šo sabiedrību attiecīgās valsts vai ārvalstu investorus Vācijā.

(54)

BIO uzskata, ka MoRaKG neparedz, ka riska kapitāla sabiedrībām ir priekšroka attiecībā uz atbrīvošanu no komercdarbības nodokļa. MoRaKG nostiprinot jau ar 2003. gada dokumentu īstenoto praksi attiecībā uz aktīvu pārvaldības fondu atbrīvojumu no komercdarbības nodokļa.

(55)

BVK uzskata, ka Vācijas likumdevēja attieksmei pret attiecīgās valsts vai ārvalstu riska kapitāla un privātā kapitāla sabiedrībām būtu jābūt tādai pašai kā pret riska kapitāla sabiedrībām MoRaKG nozīmē. Tāpat BKV domā, ka šo mērķi var sasniegt tikai ar tiesību un nodokļu ziņā vienotiem vispārējiem nosacījumiem visām privātā kapitāla fondu sabiedrībām. BKV ierosina, ka arī tām riska kapitāla sabiedrībām, uz kurām neattiecas MoRaKG definīcija, bez diskriminācijas būtu jāspēj izmantot nodokļu pārnešanas iespēja. BKV pamato savu viedokli, ka Vācijas Likumā par uzņēmuma ienākuma nodokli paredzētais aizliegums pārnest nodokļus pastāvīgi traucē riska kapitāla un privātā kapitāla sabiedrību ieguldījumu darbību.

(56)

BIO Deutschland dēvē MoRaKG par uzlabojumu, salīdzinot ar status quo zaudējumu pārnešanā. BIO pirmām kārtām vēlas pārnest zaudējumus un uzskata, ka nelabvēlīga stāvokļa efektīva mīkstināšana neesot atbalsts. Tā kā pašreizējie noteikumi par zaudējumu pārnešanu jo īpaši nelabvēlīgi ietekmētu inovatīvus MVU, MoRaKG esot jāuzskata par regulējumu, kas kompensē neizdevīgu nodokļu režīmu. Pēc BIO domām, kapitālieguldījumu sabiedrības, kas uzņēmumam dod kapitālu, pateicoties MoRaKG, gūst iespēju veikt pareizu un nepieciešamu norobežošanu.

(57)

BVK atzinīgi vērtē MoRAKG vispārīgo mērķi sniegt nodokļu atvieglojumus privātiem investoriem. BVK uzskata, ka šis nodokļu priekšrocību pasākums ir atbilstīgs atbalsts privātpersonām, kas augsta riska segmentā veic agrīnus finanšu ieguldījumus, uz ko attiecas MoRaKG.

(58)

BAND uzsver, ka šādi nodokļu atvieglojumi privātpersonām, kuras veic ieguldījumus jaunos uzņēmumos, citās dalībvalstīs ir raksturīgi un ir formulēti labvēlīgāk. BAND aizstāv nodokļu atvieglojumu ieviešanu privātiem investoriem un līdz ar to atzinīgi vērtē MoRaKG. Vienlaikus, ņemot vērā pamatoti minimālās nodokļu priekšrocības, ko var izmantot tikai sekmīgas pārdošanas rezultātā, BAND pauž šaubas, ka MoRaKG ievērojami stimulēs “biznesa eņģeļus.”BAND uzskata, ka, ņemot vērā ar nodokli apliekamā ienākuma daļas noteikšanas procedūru (Teileinkünfteverfahren), maksimālā nodokļu priekšrocība vienam investoram ir 14 210 euro, nevis, kā ir norādījusi Vācija, apmēram 22 500 euro. BAND apgalvo, ka tiešais atbalsts mērķa sabiedrībām patiesībā vienmēr būšot mazāks par de minimis robežu – 200 000 euro. Šo priekšrocību var izmantot, ja šāda iespēja vispār rodas, tikai tad, ja investors pārdod savas kapitāla daļas.

(59)

BIO uzskata, ka maksimālā priekšrocība, ko privātam investoram piešķir tikai pavisam konkrētos apstākļos, ir 22 500 euro. Šī summa esot niecīga un neesot saistīta ar ieguldījumu (bet gan ar kapitāla daļu pārdošanu), un tādēļ to nevarot attiecināt uz mērķa sabiedrībām.

(60)

Vācija 2009. gada 22. maija vēstulē sniedza atbildi, izsakoties par ieinteresēto personu piezīmēm.

(61)

Vācija apgalvo, ka, neņemot vērā MoRaKG kritiku, BVK apstiprina, ka MoRaKG nav atkāpe no tiesiskā regulējuma attiecībā uz aktīvu pārvaldības un komerciālas darbības norobežošanu.

(62)

Vācija norāda, ka BVK ierosinājums attiecināt pasākumu uz visu privātā kapitāla nozari varētu izraisīt atvieglojumu nepamatotu ļaunprātīgu izmantošanu. Lai pasākumu veiktu pēc iespējas efektīvāk, Vācija esot izšķīrusies par nepieciešamo diferencēšanu.

(63)

Vācija uzsver, ka BIO piekrīt Vācijas uzskatam, ka MoRaKG ir ar objektīviem kritērijiem pamatota konsekventa diferencēšana, lai nepieļautu zaudējumu izmantošanu pārāk lielā apjomā.

(64)

Vācija uzskata, ka ieinteresēto personu apsvērumi apstiprina Vācijas viedokli, ka pasākums neesot valsts atbalsts, ņemot vērā tā minimālo un netiešo raksturu, balstīšanos uz peļņas gūšanu un orientēšanos uz visu dalībvalstu mērķa sabiedrībām.

(65)

Oficiālajā izmeklēšanas procedūrā nav kliedētas Komisijas šaubas par 2003. gada dokumenta šķietamo juridisko “precizējumu”MoRaKG par pienākumu maksāt komercdarbības nodokli.

(66)

Vācija ņem vērā, ka šis pasākums samazinās nodokļu ieņēmumus par 90 miljoniem euro gadā. Šo ieņēmumu samazinājumu tā izskaidro ar to, ka būšot mazāk “neveiksmīgi formulētu līgumu”. Komisiju nepārliecina šis pamatojums. Ir grūti ticēt, ka riska kapitāla sabiedrības tik slikti pārzina nodokļu tiesību aktus, lai nevarētu izvairīties no šādiem “neveiksmīgi formulētiem līgumiem” un no tiem izrietošajiem pienākumiem maksāt nodokļus. Komisijas viedokli acīmredzami apstiprina ieinteresēto personu apsvērumi, turklāt BVK atzina, ka MoRaKG veicināšot lielāku nedrošību nozarē.

(67)

Katrā ziņā Komisija konstatē, ka pasākuma rezultātā valsts nepārprotami zaudēs līdzekļus, kurus pretējā gadījumā (līdzšinējā situācijā) tā būtu saņēmusi. Līdz ar to Komisija secina, ka pasākums tiek veikts no valsts līdzekļiem.

(68)

Neņemot vērā izskatāmajā lietā nebūtisko jautājumu, vai 2003. gada dokuments atbilst Vācijas nodokļu sistēmas būtībai un loģikai, lēmumā par procedūras uzsākšanu Komisija ir secinājusi, ka MoRaKG acīmredzot atšķiras no dokumenta, jo:

(69)

Procedūrā saņemtās piezīmes šīs šaubas nav kliedējušas. Tādēļ Komisijai ir jāsecina, ka MoRaKG paplašina to priekšrocību saņēmēju iespējamo loku, uz kuriem neattiecas pienākums maksāt komercdarbības nodokli, jo, iespējams, dažas riska kapitāla sabiedrības, kurām šāds pienākums bija saskaņā ar 2003. gada dokumentu, tiek klasificētas par tādām sabiedrībām, kurām komercdarbības nodoklis nav jāmaksā. Līdz ar to aplūkotais pasākums atsevišķām riska kapitāla sabiedrībām sniedz nodokļu priekšrocību tādā mērā, kādā tās var gūt labumu, veicot noteiktas darbības un tajā pašā laikā nemaksājot nodokli, – pretēji riska kapitāla fondiem/privātā kapitāla fondiem, uz kuriem attiecas tikai 2003. gada dokuments, un līdz ar to, veicot šīs darbības, tiem būtu jāmaksā nodoklis.

(70)

Turklāt tikai riska kapitāla sabiedrībām, uz kurām attiecas MoRaKG piemērošanas joma, pasākums rada selektīvu priekšrocību, salīdzinot ar riska kapitāla fondiem/privātā kapitāla fondiem. Tas tādēļ, ka pasākuma sniegto priekšrocību riska kapitāla sabiedrība var saņemt tikai tad, ja uz to attiecas MoRaKG sniegtā definīcija. Līdz ar to riska kapitāla fondi/privātā kapitāla fondi, kas mērķa sabiedrību pašu kapitālā ir ieguldījuši mazāk nekā 70 % no visiem saviem aktīviem, nevar izmantot pasākumu, pat ja būtībā tie veic tās pašas darbības. Tas pats attiecas uz riska kapitāla fondiem/privātā kapitāla fondiem, kas nav reģistrēti Vācijā un kuru vadība arī neatrodas Vācijā. Līdz ar to riska kapitāla fondi/privātā kapitāla fondi, kuriem ir tikai viena filiāle Vācijā, nevar izmantot MoRaKG paredzēto regulējumu, pat ja tie veic tieši tādas pašas darbības kā riska kapitāla sabiedrības.

(71)

Šādā veidā tikai uzņēmumi, kas ietilpst šajā šaurajā lokā, pateicoties valsts līdzekļiem, tiek atbrīvoti no savu ražošanas izmaksu daļas (proti, konkrēta pienākuma maksāt nodokli), ko parastos apstākļos atbilstīgi pašreizējiem tiesību aktiem tiem būtu jāsedz pašiem. Šīs priekšrocības saņēmēji galvenokārt darbojas privātā ieguldījumu kapitāla un riska kapitāla ieguldījumu jomā un konkurē ar citām ieguldījumu sabiedrībām Vācijā vai citās dalībvalstīs. Ar to, ka šis nodokļu pasākums palielina finanšu līdzekļu apjomu, kas darbības veikšanai ir priekšrocību saņēmēju rīcībā, tas nostiprina viņu pozīciju Kopienā, salīdzinot ar konkurentiem. Tādēļ šis atbalsts var iespaidot konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(72)

Līdz ar to Komisija secina, ka paziņotais komercdarbības nodokļa pasākums ir valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, no kura labumu gūst konkrētas riska kapitāla sabiedrības.

(73)

Kā minēts 4.2. iedaļā, Vācija pieņem, ka zaudējumu pārnešanas atkārtota ieviešana riska kapitāla sabiedrībām, kas veic ieguldījumus mērķa sabiedrībās, ir selektīva un dod priekšrocības gan riska kapitāla sabiedrībām, gan mērķa sabiedrībām. Tomēr Vācija uzskata, ka riska kapitāla sabiedrības un mērķa sabiedrības atbilstīgā un praktiskā veidā tiekot norobežotas un ka šo norobežošanu saskaņā ar 24. punktu Komisijas paziņojumā par uzņēmumiem piemērotajiem nodokļiem (kurā teikts, ka noteiktu diferencēšanu nodokļu sistēmā var pamatot ar nodokļu maksātāju objektīvām atšķirībām) attaisnojot nodokļu maksātāju objektīvas atšķirības, jo 2008. gadā ieviestais vispārējais zaudējumu izmantošanas ierobežojums esot īpaši bargs attiecībā pret riska kapitāla tirgu.

(74)

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka valstij pasākums nepārprotami rada valsts līdzekļu zaudējumus. Līdz ar to tas tiek piešķirts no valsts līdzekļiem. Nodokļu ieņēmumu zaudējumi dod labumu mērķa sabiedrībām un riska kapitāla sabiedrībām, jo tās ir pasākuma sniegto priekšrocību saņēmējas. Ne tik stingrie zaudējumu pārnešanas noteikumi, kas attiecas uz mērķa sabiedrībām, kuru kapitāla daļas iegādājas riska kapitāla sabiedrības, veido ekonomisku priekšrocību šīm abām uzņēmumu kategorijām un ļauj tām ietaupīt nodokļu izdevumus. Vispirms mērķa sabiedrība gūst labumu no zaudējumu pārnešanas, jo tā ļauj kompensēt zaudējumus un šādā veidā maksāt mazākus nodokļus, kas pretējā gadījumā nebūtu iespējams, ņemot vērā noteikumus par ļaunprātīgas izmantošanas novēršanu. Riska kapitāla sabiedrība gūst labumu gandrīz tieši tiktāl, ciktāl citi pircēji nevar izmantot kompensēšanas iespēju.

(75)

Tā kā nodokļu izdevumus būtībā var ietaupīt tikai tad, ja riska kapitāla sabiedrības veic ieguldījumus mērķa sabiedrībās, mērķa sabiedrības gūst arī netiešu labumu. Tas tādēļ, ka pasākums stimulē riska kapitāla sabiedrības veikt ieguldījumus mērķa sabiedrībās, nevis citos uzņēmumos, kuros riska kapitāla investori ieguldītu, ņemot vērā tikai ekonomiskus apsvērumus. Šādi mērķa sabiedrības var saņemt riska kapitālu citā apjomā un ar citiem nosacījumiem nekā tad, ja šis pasākums netiktu veikts. Līdz ar to pasākums var tieši nostiprināt mērķa sabiedrību kapitāla pamatu.

(76)

Turklāt ir jānoraida Vācijas argumentācija, ka šis pasākums, pat ja nevarētu izslēgt, ka mērķa sabiedrības jēdziena definīcija ietver grūtībās nonākušus uzņēmumus, šādiem uzņēmumiem neesot priekšrocība. Saskaņā ar Vācijas argumentāciju mērķa sabiedrība, kas ir nonākusi grūtībās, nesaņemtu peļņu, ko kompensētu zaudējumi un ko varētu aplikt ar nodokli. Tādēļ šiem uzņēmumiem neesot būtiska iespēja izmantot iepriekšējo periodu zaudējumus. Līdz ar to MoRaKG neesot priekšrocība grūtībās nonākušiem uzņēmumiem Kopienu tiesībās noteiktās definīcijas nozīmē. Komisija uzskata, ka šī argumentācija nav pārliecinoša, jo grūtībās nonākuša uzņēmuma vai “fiktīvas sabiedrības” pircējs, ņemot vērā ar nodokļiem saistītus apsvērumus, de facto var būt īpaši ieinteresēts to zaudējumu pārnešanā.

(77)

Šīs priekšrocības var ietekmēt tirdzniecību un konkurenci. Attiecībā uz riska kapitāla sabiedrībām 71. apsvērumā Komisija ir pārbaudījusi šo kritēriju saistībā ar komercdarbības nodokļa tiesisko regulējumu. Par mērķa sabiedrībām Komisija secina, ka šie uzņēmumi var darboties jebkurā nozarē, līdz ar to arī tādās nozarēs, kurās notiek vai varētu notikt tirdzniecība Kopienas līmenī. Tādēļ tām piešķirtā ekonomiskā priekšrocība var ietekmēt konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(78)

Otrkārt, Komisija uzskata, ka nevar apstrīdēt pasākuma selektivitāti.

(79)

Treškārt, Komisija secina, ka Vācijai nav izdevies pierādīt, ka pasākums atbilst Vācijas nodokļu sistēmas būtībai un loģikai. Pat pieņemot, ka zaudējumu izmantošanas ierobežojums ir īpaši bargs attiecībā pret riska kapitāla tirgu un līdz ar to būtu pamatota īpaša attieksme, pēc Komisijas domām, tas nepamatotu Vācijas īstenoto nodokļu maksātāju diferencēšanu, jo zaudējumu pārnešanas aizlieguma atcelšana neattiecas uz visu riska kapitāla nozari. Ja Vācijas pieņēmumi būtu pareizi, nebūtu objektīva iemesla pasākumu neattiecināt uz uzņēmumiem, kas nav riska kapitāla sabiedrības un veic ieguldījumus tajās pašās mērķa sabiedrībās. Katrā ziņā uzņēmumi, kas nav riska kapitāla sabiedrības, var izmantot pasākumu tikai retos gadījumos, ja tie iegādājas mērķa sabiedrības kapitāla daļas no riska kapitāla sabiedrības. Šo uzskatu apstiprina arī 5.2. iedaļā minētie BVK apsvērumi.

(80)

Turklāt nešķiet, ka pasākumu pamato Vācijas nodokļu sistēmas būtība un loģika, jo nav pierādīts, kāpēc zaudējumu izmantošanas ierobežojums būtu īpašs slogs riska kapitāla sabiedrībām, kad tās veic ieguldījumus tieši mērķa sabiedrībās, nevis veic tās pašas darbības, ieguldot kapitālu citos uzņēmumos, piemēram, personālsabiedrībās, kurām, iespējams, arī ir grūtības iegūt riska kapitālu (jo īpaši jauniem inovatīviem uzņēmumiem).

(81)

Turklāt Komisija uzskata, ka ar jau 2.4.1. iedaļā minēto pasākumu, kura mērķis ir nepieļaut ļaunprātīgu izmantošanu, pārnesot zaudējumus, pastiprināšanu 2008. gada Likumā par uzņēmumiem piemēroto nodokļu reformu Vācija ir noteikusi jaunus vispārējus noteikumus par nodokļiem šajā jomā. Šie pasākumi, kas paredzēti ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai, tagad būtu daļēji atcelti ar ne tik stingriem zaudējumu pārnešanas noteikumiem, kuri attiecas uz izvēlētu uzņēmumu kategoriju; šķiet, tas nebūtu saderīgi ar tās nodokļu sistēmas būtību un loģiku, kas ir spēkā no 2008. gada.

(82)

Līdz ar to Komisija secina, ka paziņotais zaudējumu pārnešanas pasākums ir valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, no kura labumu gūst mērķa sabiedrības un riska kapitāla sabiedrības.

(83)

Kā minēts 4.3. iedaļā, Vācija apgalvo, ka šis pasākums vispār neesot valsts atbalsts, jo priekšrocību saņēmēji esot fiziskas personas. Vienlaikus Vācija norāda, ka mērķa sabiedrībām pasākums nesniedzot nekādas pārbaudāmas un aprēķināmas priekšrocības un līdz ar to neietekmējot kapitāla daļu cenu. Nodokļu izdevumu ietaupījums privātiem investoriem esot tiešām mazs un rodas tikai tad, ja investors veiksmīgi pārdod savas kapitāla daļas. Tādēļ, pēc Vācijas domām, pasākums ļoti minimāli stimulētu privātus investorus veikt ieguldījumus mērķa sabiedrībās. Attiecīgi tikai minimāli tiktu traucēta konkurence starp mērķa sabiedrībām un citiem uzņēmumiem.

(84)

Kā minēts 2.1. iedaļā, pasākums Vācijai rada valsts līdzekļu zaudējumus 30 miljonu euro apmērā gadā. Līdz ar to pasākums tiek finansēts no valsts līdzekļiem.

(85)

Aplūkotais pasākums ar nodokļu stimuliem vēlas veicināt to, lai privātpersonas veiktu ieguldījumus izvēlētā uzņēmumu kategorijā (proti, mērķa sabiedrībās), nevis citos uzņēmumos, kuros riska kapitāla investori ieguldītu, ņemot vērā tikai ekonomiskus apsvērumus. Šādi mērķa sabiedrības var saņemt riska kapitālu citā apjomā un ar citiem nosacījumiem nekā tad, ja šis pasākums netiktu veikts. Līdz ar to pasākums var tieši nostiprināt mērķa sabiedrību kapitāla pamatu. Šis secinājums ir pamatots arī tad, ja investoriem piešķirtā nodokļu priekšrocība būtu atkarīga no nākotnē gaidāmajiem ienākumiem un – kā uzsver Vācija un ieinteresētās personas – summa ir relatīvi maza. Attiecībā uz pasākuma struktūru ir acīmredzami sarežģīti ex ante precīzi izteikt skaitliskā vērtībā priekšrocību, kuru mērķa sabiedrības saņems pasākuma rezultātā (17). Tādēļ nevar secināt, ka mērķa sabiedrībām sniegtais atbalsts katrā ziņā ir de minimis summas. Turklāt to, ka tādām privātpersonām paredzētie nodokļu atvieglojumi, kuras veic ieguldījumus konkrētos uzņēmumos, neatkarīgi no privātpersonai piešķirtās priekšrocības apjoma var būt valsts atbalsts šim uzņēmumam, ir apstiprinājusi arī Tiesa (18).

(86)

Līdz ar to Komisija secina, ka ienākuma nodokļa atvieglojumu pasākums ir selektīvs un salīdzinājumā ar tirgus nosacījumiem nodrošina ierobežotam skaitam uzņēmumu labāku piekļuvi riska kapitālam, tādējādi radot tiem priekšrocības. Priekšrocība tiek piešķirta no valsts līdzekļiem, jo galvenokārt tas ir nodokļu ieņēmumu samazinājums, ar kura palīdzību privātpersonas tiek stimulētas ieguldīt kapitālu mērķa sabiedrībās, nevis citos uzņēmumos, kurus investors parasti izvēlētos, ņemot vērā tikai peļņas izredzes.

(87)

Tas, kādā mērā šis atbalsts varētu iespaidot konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm, ir aplūkots 77. apsvērumā.

(88)

Līdz ar to Komisija secina, ka grozītais ienākuma nodokļa atvieglojumu pasākums ir valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē, no kura labumu gūst mērķa sabiedrības.

(89)

Vācija ir paziņojusi par pasākumu pirms tā īstenošanas un līdz ar to ir izpildījusi EK līguma 88. panta 3. punktā noteiktos pienākumus. Tā kā visiem MoRaKG paredzētajiem pasākumiem ir kopējs mērķis veicināt privātā riska kapitāla ieguldījumus uzņēmumos, Komisija ir pārbaudījusi to atbilstību kopējam tirgum, pamatojoties uz Pamatnostādnēm par riska kapitālu.

(90)

Turklāt Komisija ir pārbaudījusi, vai attiecībā uz izskatāmajiem pasākumiem ir jāpiemēro citas Kopienas pamatnostādnes vai regulas par valsts atbalstu, piemēram, Kopienas nostādnes par valsts atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai (19), Komisijas 2008. gada 6. augusta Regula (EK) Nr. 800/2008, kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (20) vai Komisijas 2006. gada 15. decembra Regula (EK) Nr. 1998/2006 par Līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam (21). Pretēji pārbaudītajiem pasākumiem saskaņā ar šīm Kopienas nostādnēm vai attiecīgi regulām grūtībās nonākuši uzņēmumi un uzņēmumi kuģu būves, ogļu un tērauda rūpniecības nozarēs neietilpst attiecīgajās piemērošanas jomās un/vai uz atbalstu var pretendēt tikai MVU. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija uzskata, ka šo Kopienas nostādņu un regulu piemērošanas jomas neattiecas uz paziņotajiem pasākumiem.

(91)

Kā minēts 7.1.1. iedaļā, komercdarbības nodokļa pasākums ir valsts atbalsts par labu riska kapitāla sabiedrībām. Tomēr šis pasākums nepārprotami nestimulē riska kapitāla sabiedrības veikt riska kapitāla ieguldījumus, bet tikai ļauj tām saglabāt lielākus finanšu resursus, ar kuriem tās var brīvi rīkoties (proti, saviem partneriem izmaksāt lielāku peļņas daļu).

(92)

Pretēji izskatāmajiem pasākumiem saskaņā ar Pamatnostādnēm ar riska kapitālu valsta atbalstu riska kapitāla veidā nedrīkst sniegt lieliem uzņēmumiem, grūtībās nonākušiem uzņēmumiem vai uzņēmumiem kuģu būves, ogļu un tērauda rūpniecības nozarēs. Tomēr komercdarbības nodokļa pasākums varētu sniegt priekšrocības šādiem uzņēmumiem, jo īpaši lieliem uzņēmumiem. Tādēļ pasākuma piemērošanas joma neatbilst Pamatnostādnēm par riska kapitālu.

(93)

Pasākums neatbilst Pamatnostādņu par riska kapitālu 4. iedaļai, jo nav izpildīti īpašie nosacījumi, lai varētu piemērot šo punktu. Tā saskaņā ar 4. iedaļu ieguldījumu daļu maksimālais līmenis divpadsmit mēnešu laikposmā vienam saņēmējam nedrīkst pārsniegt 1,5 miljonus euro. Pārbaudītais pasākums šādu maksimālo robežu neparedz. Turklāt saskaņā ar Pamatnostādnēm par riska kapitālu atbalsta pasākuma finansējumu maziem uzņēmumiem drīkst sniegt tikai paplašināšanās stadijā un vidējiem uzņēmumiem – agrīnajā stadijā. Šie nosacījumi nav izpildīti, jo mērķa sabiedrības var būt arī lieli uzņēmumi.

(94)

Pasākums neatbilst noteikumiem par uzkrāšanu un ziņojumu iesniegšanu saskaņā ar Pamatnostādņu par riska kapitālu 6. un 7.1. iedaļu.

(95)

Turklāt Komisija nespēj pārbaudīt pasākuma atbilstību Pamatnostādņu par riska kapitālu 5. iedaļas noteikumiem. Proti, atbilstīgi Pamatnostādnēm par riska kapitālu valsts atbalstam ir jābūt virzītam uz konkrētu tirgus nepilnību, par kuras esamību ir pietiekami pierādījumi. Vācija nav iesniegusi pierādījumus tam, ka mērķa sabiedrības skar konkrēta tirgus nepilnība.

(96)

Līdz ar to Komisija secina, ka komercdarbības nodokļa pasākums neatbilst kopējam tirgum.

(97)

Kā minēts 7.1.2. iedaļā, zaudējumu pārnešanas pasākums ir valsts atbalsts riska kapitāla sabiedrību un mērķa sabiedrību līmenī. Atbalstu ir sniegts fiskāla stimula veidā Pamatnostādņu par riska kapitālu 4.2. iedaļas d) apakšpunkta nozīmē.

(98)

Ņemot vērā jau 92., 93., 94. un 95. apsvērumā minētos apsvērumus, izskatāmo pasākumu Komisija nevar atzīt par atbilstīgu kopējam tirgum; tas neatbilst ne Pamatnostādņu par riska kapitālu 2.1. iedaļā noteiktajiem izslēgšanas kritērijiem, ne noteikumiem par uzkrāšanu un ziņojumu iesniegšanu saskaņā 6. un 7.1. iedaļu, ne arī 4. iedaļā noteiktajiem kritērijiem; turklāt nav iesniegti pierādījumi par konkrētu tirgus nepilnību, kas skartu mērķa sabiedrības un riska kapitāla sabiedrības, līdz ar to Komisijai nav pamata uzsākt izskatāmo pasākumu atbilstības detalizētu pārbaudi saskaņā ar Pamatnostādņu par riska kapitālu 5. punktu.

(99)

Šajā pasākumā nav izslēgta mērķa sabiedrības esošo kapitāla daļu (aizstāšanas kapitāla) iegāde. Tomēr saskaņā ar Pamatnostādnēs par riska kapitālu minēto jēdziena “riska kapitāls” definīciju aizstāšanas kapitāls nav pieļaujams.

(100)

Turklāt Komisija secina, ka nodokļu priekšrocības attiecināšana tikai uz riska kapitāla sabiedrībām, kuras veic ieguldījumus kapitālsabiedrībās, šķiet pretrunā deklarētajam pasākuma mērķim – veicināt riska kapitāla ieguldījumus. Tas tādēļ, ka jauni inovatīvi uzņēmumi, kuriem ir nepieciešams riska kapitāls, iespējams, izvēlas citu juridisko formu, nevis kapitālsabiedrību. Jauni, inovatīvi uzņēmumi, kas ir personālsabiedrības, nesaņemtu pasākuma sniegtās priekšrocības.

(101)

Līdz ar to Komisija secina, ka zaudējumu pārnešanas pasākums neatbilst kopējam tirgum.

(102)

Kā minēts 3. punktā, ienākuma nodokļa atvieglojumu pasākums ir netiešs valsts atbalsts mērķa sabiedrību līmenī. Tā kā pasākums stimulē privātpersonas veikt ieguldījumus mērķa sabiedrībās, tas varētu sniegt priekšrocības riska kapitāla ieguldījumiem saskaņā ar Pamatnostādņu par riska kapitālu 4.2. punkta d) apakšpunktu.

(103)

Ņemot vērā jau 92., 93., 94. un 95. apsvērumā minētos apsvērumus, izskatāmo pasākumu Komisija nevar atzīt par atbilstīgu kopējam tirgum; tas neatbilst ne Pamatnostādņu par riska kapitālu 2.1. iedaļā noteiktajiem izslēgšanas kritērijiem, ne noteikumiem par uzkrāšanu un ziņojumu iesniegšanu saskaņā 6. un 7.1. iedaļu, ne arī 4. iedaļā noteiktajiem kritērijiem; turklāt nav iesniegti pierādījumi par konkrētu tirgus nepilnību, kas skartu mērķa sabiedrības un riska kapitāla sabiedrības, līdz ar to Komisijai nav pamata uzsākt izskatāmo pasākumu atbilstības detalizētu pārbaudi saskaņā ar Pamatnostādņu par riska kapitālu 5. iedaļu.

(104)

Līdz ar to Komisija secina, ka saskaņā ar Pamatnostādnēm par riska kapitālu ienākuma nodokļa atvieglojumu pasākumu tā pašreizējā veidā nevar atzīt par atbilstīgu kopējam tirgum. Tomēr, tā kā privātpersonas relatīvi minimāli stimulēs veikt ieguldījumus mērķa sabiedrībās un līdz ar to arī mērķa sabiedrībām piešķirtā priekšrocība būtu minimāla, pasākums varētu tikai nedaudz traucēt konkurenci starp mērķa sabiedrībām un uzņēmumiem, kas nav mērķa sabiedrības. Turklāt pasākums var izraisīt vispārēju pozitīvu ietekmi tādā mērā, kādā tas var veicināt to, lai uzņēmumiem, kuriem ir nepieciešams riska kapitāls, šis kapitāls tiktu piešķirts, ņemot vērā pamatotus ekonomiskus apsvērumus. Tas tādēļ, ka privāti investori izvēlas attiecīgās mērķa sabiedrības, pamatojoties uz kapitālieguldījuma izredzēm gūt peļņu. Tādēļ Komisija uzskata, ka, izpildot šā lēmuma 3. pantā noteiktos nosacījumus, to var uzskatīt par atbilstīgu Pamatnostādņu par riska kapitālu nosacījumiem.

(105)

Komercdarbības nodokļa pasākums un zaudējumu pārnešanas pasākums, no kuriem priekšrocības varētu gūt riska kapitāla sabiedrības, pārkāpj kopējā tirgus noteikumus, jo īpaši attiecībā uz uzņēmējdarbības brīvību EK līguma 43. panta nozīmē (sk. 3.5. iedaļu).

(106)

Saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju MoRaKG ietver detalizētus noteikumus par riska kapitāla sabiedrību struktūru un uzņēmējdarbību. Jo īpaši ir regulēts darījumu veids, riska kapitāla sabiedrību ieguldījumu politika, jautājums par iesaistīšanos grupas struktūrās un riska kapitāla sabiedrību kapitāla daļu nominālvērtība. Šie noteikumi attiektos uz visām riska kapitāla sabiedrībām. Attiecībā uz ārvalstu kapitālieguldījumu sabiedrību filiālēm Vācijā nevarot nodrošināt, ka tiks ievēroti noteikumi par sabiedrības veselumu. Līdz ar to vienīgi ierobežota Vācijā esošas filiāles atzīšana ļautu “apiet” noteikumus un šādi de facto anulēt to spēkā esamību. Ikviena finanšu uzraudzības iestāde uzrauga tās kompetencē esošos uzņēmumus saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem, turklāt ievērojama daļa šo tiesību aktu esot juridiski saskaņota ar ES. Tomēr riska kapitāla finansējuma jomā uzraudzības tiesību akti neesot juridiski saskaņoti ar ES.

(107)

Nav izkliedētas Komisijas šaubas saistībā ar konkurences noteikumiem. Pirmkārt, EK un EEZ uzņēmumiem, kas reģistrēti ārpus Vācijas, ar Vācijā esošas filiāles starpniecību būtu jābūt tiesīgiem pretendēt uz atbalstu, ja tie var pierādīt, ka tie izpilda atbalsta shēmās noteiktos kritērijus un noteikumus par riska kapitāla sabiedrību struktūru un uzņēmējdarbību (ja vien tie atbilst EK līgumam). Arguments, ka BaFin nespēšot uzraudzīt šīs sabiedrības, nenozīmē ne to, ka tām ir konkurences priekšrocība salīdzinājumā ar Vācijā reģistrētām sabiedrībām, ne to, ka tās de facto neizpilda atbalsta shēmās noteiktos kritērijus un noteikumus par riska kapitāla sabiedrību struktūru un uzņēmējdarbību. Tādēļ šis arguments per se nav pietiekams, lai pamatotu atšķirību no EK līguma pamatnoteikuma.

(108)

Kopumā jāsecina, ka, šķiet, šo pašu mērķi Vācija varētu sasniegt ar mazāk diskriminējošiem līdzekļiem (22). Tā atbalsta shēmās noteikto kritēriju izpildi varētu apstiprināt, pārbaudes nolūkā brīvprātīgi iesniedzot pierādījumus BaFin, izmantojot ārvalsts uzraudzības iestādes apliecinājumu vai neatkarīgu auditoru ziņojumus. Tādēļ ārvalstu sabiedrībām, kurām ir filiāle Vācijā, Vācijai būtu jādod iespēja pierādīt, ka tās izpilda atbalsta shēmās noteiktos kritērijus un noteikumus par riska sabiedrību struktūru un uzņēmējdarbību.

(109)

Līdz ar to Komisija secina, ka komercdarbības nodokļa pasākums un zaudējumu pārnešanas pasākums neatbilst kopējam tirgum, jo tie pārkāpj uzņēmējdarbības brīvības principu EK līguma 43. panta nozīmē.

(110)

Komisija uzskata, ka atbalsta pasākums par riska kapitāla sabiedrību pienākumu maksāt komercdarbības nodokli neatbilst EK līgumam.

(111)

Tāpat Komisija uzskata, ka EK līgumam neatbilst atbalsta pasākums par tādu mērķa sabiedrību zaudējumu pārnešanu, ko iegādājušās riska kapitāla sabiedrības.

(112)

Turklāt Komisija uzskata, ka, izpildot šā lēmuma 3. pantā noteiktos nosacījumus, var atzīt privātiem investoriem paredzētā nodokļu atvieglojumu pasākuma atbilstību EK līgumam,