27.8.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 225/1

(1)

Ar 2003. gada 12. augusta vēstuli, kas reģistrēta Eiropas Komisijā 2003. gada 20. augustā (TREN/A(03)27718), Beļģijas iestādes paziņoja par glābšanas un pārstrukturēšanas pasākumiem, ko Beļģijas Valsts dzelzceļa sabiedrība (Société Nationale des Chemins de Fer Belges (SNCB)) piešķīra savai filiālei Inter Ferry Boats (IFB) ar pamatlīgumu, kas noslēgts 2003. gada 7. aprīlī saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu.

(2)

2003. gada 13. oktobrī (D(03)17546) Komisija aicināja Beļģijas iestādes iesniegt Komisijai papildu informāciju. 2003. gada 12. decembrī par šo tēmu notika divpusēja tikšanās ar Beļģijas iestādēm. Šīs tikšanās laikā Komisijai tika iesniegts IFB pārstrukturēšanas plāns.

(3)

Beļģijas iestādes atbildēja uz Komisijas vēstuli ar 2004. gada 7. janvāra vēstuli, kas reģistrēta Komisijā 2004. gada 13. janvārī (TREN/A(04)10708). No šīs vēstules izriet, ka paziņotie pasākumi ir piešķirti. Tādejādi lieta tika reģistrēta ar numuru NN 9/04. Otra tikšanās notika 2004. gada 30. aprīlī. Papildu dokumentus, kurus Komisija lūdza šīs tikšanās laikā, Beļģijas iestādes nosūtīja ar 2004. gada 15. jūnija vēstuli, kas Komisijā reģistrēta 2004. gada 21. jūnijā (TREN/A(04)23691).

(4)

Ar 2005. gada 26. janvāra vēstuli (D(05)100339) Komisija aicināja Beļģijas iestādes iesniegt papildu informāciju, kas tika nodota ar 2005. gada 25. marta vēstuli, kura Komisijā reģistrēta 2005. gada 30. martā. (TREN/A(05)7712).

(5)

Ar 2005. gada 28. janvāra vēstuli (SG(2005)A1133) Beļģijas iestādes paziņoja Komisijai par SNCB nodomiem īstenot IFB kapitāla papildu palielināšanu, kas nebija paredzēta 2003. gada 12. augustā paziņotajos līgumos. Komisija reģistrēja šo lietu kā paziņojumu ar numuru N 55/2005.

(6)

2005. gada 29. marta vēstulē (D(05)106199) Komisija aicināja Beļģijas iestādes iesniegt papildu informāciju, kas tika nodota ar 2005. gada 28. aprīļa vēstuli, kura Komisijā reģistrēta 2005. gada 3. maijā (SG(2005)A(05)4155).

(7)

2005. gada 31. maija vēstulē (D(05)111096) Komisija aicināja Beļģijas iestādes iesniegt papildu informāciju, kas tika nodota ar 2005. gada 30. jūnija vēstuli, kura Komisijā reģistrēta 2005. gada 1. jūlijā (TREN/A(05)16598).

(8)

2005. gada 16. septembrī starp Komisiju un Beļģijas iestādēm notika darba sanāksme. Šīs sanāksmes laikā Komisija lūdza Beļģijas iestādēm iesniegt papildu informāciju, kura tika nodota ar 2005. gada 21. oktobra elektronisko vēstuli, kas tika reģistrēta Komisijā 2005. gada 24. oktobrī (TREN/A(05)27067).

(9)

2005. gada 7. decembra vēstulē Komisija paziņoja Beļģijai par savu lēmumu attiecībā uz konkrētajiem pasākumiem sākt Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru.

(10)

Komisijas lēmums sākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (1). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo pasākumu. Komisija nesaņēma nekādus ieinteresēto trešo personu apsvērumus par šo tēmu.

(11)

Beļģija uz procedūras sākšanas vēstuli atbildēja ar 2006. gada 14. februāra vēstuli, kas Komisijā reģistrēta 2006. gada 14. februārī ar numuru TREN/A/13934. Ar šo pašu 2006. gada 14. februāra vēstuli tā atsauca savu 2005. gada 28. janvāra paziņojumu.

(12)

2006. gada 1. jūnijā un 2006. gada 25. jūlijā notika darba sanāksmes starp Komisijas dienestiem un Beļģijas iestādēm. Beļģijas iestādes iesniedza Komisijai papildu informāciju ar 2006. gada 29. jūnija vēstuli, ko Komisija reģistrēja tajā pašā dienā ar numuru TREN/A/25806, ar 2006. gada 20. septembra vēstuli, kas reģistrēta tajā pašā dienā ar numuru TREN/A/32665, un ar 2006. gada 16. un 21. novembra elektroniskajām vēstulēm, kas reģistrētas attiecīgi ar numuriem TREN/A/37638 un TREN/A/37981.

(13)

Ar 2006. gada 30. novembra vēstuli, ko Komisija saņēma 2006. gada 5. decembrī un reģistrēja ar numuru TREN/A/39219, Beļģijas iestādes iesniedza Karel Vinck vēstuli attiecībā uz šo lietu. Beļģijas iestādes nosūtīja šo vēstuli, lai pamatotu savu versiju, saskaņā ar kuru par SNCB lēmumiem šajā lietā nav atbildīga Beļģijai, bet vienīgi SNCB.

(14)

2007. gada 5. februāra vēstulē (D(07)302095) Komisija aicināja Beļģijas iestādes iesniegt papildu informāciju. Beļģija iesniedza šo informāciju ar 2007. gada 6. februāra vēstuli, kas Komisijā reģistrēta 2007. gada 7. februārī (A(07)24246), ar 2007. gada 8. februāra vēstuli, kas Komisijā reģistrēta 2007. gada 9. februārī (A(07)23613), ar 2007. gada 13. februāra vēstuli, kas Komisijā reģistrēta 2007. gada 15. februārī (A(07)24201), un ar 2007. gada 15. februāra vēstuli, kas Komisijā reģistrēta 2007. gada 16. februārī (A(07)24362).

(15)

Ar 2007. gada 15. marta vēstuli (D(07)306248) un darba sanāksmes laikā, kas notika 2007. gada 16. martā, Komisija aicināja Beļģijas iestādes iesniegt papildu informāciju. Beļģija iesniedza šo informāciju ar 2007. gada 30. marta vēstuli, kas Komisijā reģistrēta tajā pašā dienā (A(07)28411).

(16)

IFB atbilstoši Beļģijas tiesību aktiem ir publiska akciju sabiedrība. SNCB pieder 89,03 % no akcijām. Pārējie akcionāri ir CNC Transports, filiāle, kurā 93,8 % pieder SNCF (7,41 %), ICF (2,08 %), un EWS (English Welsh and Scottish Railway – 1,22 %).

(17)

IFB tika izveidota 1998. gada 1. aprīlī, apvienojot trīs sabiedrības: Ferry Boats SA, Interferry SA un Edmond Depaire Ltd“dzelzceļa” nodaļu. Kā Beļģija to pierādīja ar izrakstu no uzņēmumu reģistra, šī apvienošana bija apvienošana ar pārņemšanu, kuras ietvaros Ferry Boats SA pārņēma Interferry SA, bet pēc tam Edmond Depaire SA dzelzceļa nodaļa tika pievienota apvienotajai sabiedrībai. Tātad IFB turpina 1923. gadā izveidoto Ferry Boats juridisko personu.

(18)

IFB galvenokārt nodarbojas ar diviem darbības veidiem – dzelzceļa transporta un kombinētā transporta loģistiku (IFB Logistics) un kombinētā transporta sauszemes terminālu ekspluatāciju (IFB Terminals). Uzņēmuma darbības sīki aprakstītas oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas vēstules 16.–29. punktā.

(19)

Papildus šīm darbībām jāmin līdzdalības daļas un filiāles, kas IFB pieder vai piederēja Beļģijā un ārzemēs, sabiedrībās, kuras ekspluatē jūras un sauszemes terminālus, kā arī transporta sabiedrībās. Šīs līdzdalības daļas un filiāles bija sīki aprakstītas oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas vēstules 30. un turpmākajos punktos. Beļģija paziņoja Komisijai, ka daži uzsākšanas vēstulē minētie fakti vai nu nav pilnīgi precīzi, vai arī tie jau ir mainījušies. Kopš procedūras uzsākšanas vēstules notikušās izmaiņas ir aprakstītas turpmākajos punktos. Attiecībā uz pārējo skatīt uzsākšanas lēmumu (no 30. līdz 49. punktam).

(20)

IFB līdzdalības daļas Beļģijas terminālos. IFB vairs nedarbojas Zēbruges terminālā. Uzsākšanas vēstules 39. punktā ir rakstīts, ka tā pārdeva savas daļas interešu grupai OCHZ. Patiesībā IFB pārdeva savas daļas Hesse-Noord Natie, ar kuru kopīgi tā ekspluatēja šo terminālu.

(21)

Uzsākšanas vēstules 41. punktā ir rakstīts, ka IFB pieder 16,76 % no sabiedrības Dry Port Mouscron-Lille. Beļģija paziņoja Komisijai, ka pēc 2006. gada 29. jūnijā notikušās sabiedrības kapitāla palielināšanas, kurā IFB nepiedalījās, kā arī sabiedrības kapitālā iesaistoties privātajam investoram DELCATRANS, tās līdzdalības daļas samazinājās līdz 11,07 %.

(22)

IFB līdzdalības daļas Francijas terminālos. IFB 2006. gada rudenī pārdeva savus 30 % līdzdalības daļu uzņēmumā Nord France Terminal International OU (turpmāk tekstā – “NFTI-ou”) CMA-CGM. Pēc šā darījuma IFB Francijā pieder tikai 2 % liela līdzdalības daļa uzņēmumā CNC transports, ko tagad sauc Naviland Cargo.

(23)

Komisija uzsākšanas lēmumā (no 50. līdz 54. punktam) konstatēja, ka attiecībā uz IFB Logistique darbībām ir jāizšķir divi dažādu pakalpojumu tirgus veidi, proti, ekspedīcijas darbības un loģistikas darbības. Šie tirgi tika atzīti par valsts līmeņa tirgiem, un IFB Logistics aprēķinātās tirgus daļas bija 2 % līdz 5 %.

(24)

Uzsākšanas lēmumā (no 55. līdz 59. punktam) attiecībā uz terminālu tirgu tiek izšķirti sauszemes termināli un jūras termināli. Kopš tā laika IFB ir atbrīvojusies no visām savām līdzdalības daļām jūras terminālos. Ne ieinteresētās puses, ne Beļģija neapstrīdēja uzsākšanas lēmumā iekļauto definīciju.

(25)

Dzelzceļa kravu pārvadājumu tirgus ir šo divu tirgu saistītais tirgus. Kopš 2003. gada tas ir atvērts starptautiskajam kravu pārvadājumu transportam no Beļģijas un uz Beļģiju, kā paredzēts Padomes 1991. gada 29. jūlija Direktīvā 91/440/EEK par Kopienas dzelzceļa attīstību (2). Šī starptautiskā kravu pārvadājumu tirgus atvēršana 2007. gada 1. janvārī tika papildināta ar valsts kravu pārvadājumu tirgus atvēršanu, kas ir paredzēta ar Direktīvu 91/440/EEK un kas īstenota Beļģijā ar Karaļa 2005. gada 13. decembra dekrētu.

(26)

SNCB tika izveidota ar Beļģijas 1926. gada 23. jūlija likumu, ar ko izveido Beļģijas Valsts dzelzceļa sabiedrību (Société Nationale des Chemins de Fer Belges) (3). Kopš 1992. gada 14. oktobra (4) tā ir autonoms valsts uzņēmums un publiska akciju sabiedrība (5).

(27)

Beļģijas valdība 2005. gada 1. janvārī veica SNCB struktūras reformu. SNCB tika sadalīta trijās atsevišķās sabiedrībās, proti:

Beļģijas valstij pieder 100 % no SNCB Holding akcijām.

(28)

SNCB vadības iestādes struktūras ir valde, vadības komiteja un izpilddirektors. Valde sastāv no 10 locekļiem, ieskaitot izpilddirektoru. Izpilddirektorus ieceļ karalis ar Ministru padomes pieņemtu lēmumu.

(29)

Beļģijas valdību valdē pārstāv valdības komisārs. Valdības komisārs var vērsties pie Beļģijas iestādēm, lai panāktu valdes lēmuma anulēšanu par tēmām, kas neattiecas uz sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izpildi, ja šis lēmums “kavē sabiedriska pakalpojuma uzdevumu izpildi” (likuma 23. panta 2. daļa).

(30)

Vispirms ir nepieciešams analizēt finansiālo grūtību sākotnējos iemeslus un pēc tam raksturot IFB un SNCB vadītāju reakciju.

(31)

IFB galvenais grūtību iemesls ir finansiālās grūtības, kas bija saistītas ar tās līdzdalības daļām Francijā, kuras visas bija ieguldītas Denkerkas ostā 2001. un 2002. gadā. Finansiālās grūtības skāra arī IFB Logistics un IFB Terminals, kas cieta zaudējumus 2002. gadā.

(32)

Kā tas redzams 1. diagrammā, IFB zaudējumu kopsumma 2002. finanšu gadā bija 110 miljoni EUR. No tiem 12,2 miljoni EUR attiecās uz darbības zaudējumiem pirms kontu pielāgošanas IFB Logistics (4,7 miljoni EUR) un IFB Terminals (7,5 miljoni EUR) līmenī. Tam jāpievieno darbības zaudējumi 1,2 miljonu EUR apmērā attiecībā uz līdzdalības daļām OCHZ. Šie zaudējumi, kuru kopsumma bija 13,4 miljoni EUR, veidoja 12 % no visiem zaudējumiem. Pārējie zaudējumi 2002. gadā, proti, 96,6 miljoni EUR, radās vērtības samazināšanas un uzkrājumiem nepieciešamās kontu pielāgošanas rezultātā Francijā un Beļģijā radušos problēmu dēļ. 75 % no šīs vērtības samazināšanās un uzkrājumiem rodas no IFB līdzdalības daļām. No šīs daļas 76 % attiecas uz līdzdalības daļām Francijā.

1.   diagramm

Zaudējumu sadalījums 2002. gadā

(Miljoni EUR)

(33)

Kopš 2000. gada beigām IFB vairs nemaksāja SNCB nosūtītos rēķinus par vilcienu pakalpojumu sniegšanu. 2001. gadā un jo īpaši 2002. gadā IFB turpināja šādi rīkoties, un SNCB to piecieta. Tādejādi 2003. gada janvāra beigās IFB nesamaksātie rēķini SNCB sasniedza 63 miljonus EUR. Šo rēķinu nemaksāšana izskaidro to, kāpēc IFB varēja izdzīvot par spīti smagajām finansiālajām problēmām.

(34)

2002. gada 21. maijāIFB valde konstatēja, ka kopš 2000. gada beigām ciesto zaudējumu rezultātā pašu kapitāls ir samazinājies, sasniedzot mazāk nekā pusi no parakstītā kapitāla kopsummas. Saskaņā ar Beļģijas Uzņēmumu kodeksa 633. pantu IFB sasauca IFB akcionāru ārkārtas kopsapulci.

(35)

Šīs kopsapulces laikā SNCB, kā vairākuma akcionārs, paziņoja par savu apņemšanos atbalstīt IFB darbības izdevumus ar 2,5 miljonu EUR liela avansa palīdzību. SNCB valde apstiprināja šīs SNCB saistības. Uz šo saistību pamata akcionāri nolēma pagaidām turpināt IFB darbību un pieprasīja IFB valdei izstrādāt pilnīgas pārstrukturēšanas plānu, iekļaujot filiāles un terminālu pārvaldību.

(36)

SNCB valde 2002. gada 19. jūlija sanāksmes laikā rezumēja IFB filiāles situāciju. IFB izpilddirektors iepazīstināja ar grupas stāvokli, un pēc tam valde pieņēma šādu lēmumu: “Padome piekrīt iemaksāt 2,5 miljonus EUR skaidrā naudā, kas nepieciešams, lai nodrošinātu skaidrās naudas vajadzības un nodrošinātu IFB darbību līdz 2002. gada oktobra beigām (šī summa būtu avanss iespējamam kapitāla palielinājumam).”

(37)

2002. gada otrajā pusē ar valdes piekrišanu SNCB samaksāja IFB naudas avansu EUR 2 500 000 apmērā šādos datumos:

(38)

Šis avanss nesa 3,1 % lielu peļņu; tas tika pilnībā atmaksāts 2003. gada jūlijā. Šī atmaksa notika divos posmos:

(39)

2002. gada 19. septembrīIFB izpilddirektors uzdeva diviem revidentiem uzrakstīt īpašu ziņojumu, lai novērtētu uzņēmuma finansiālo stāvokli. Izskatot šo ziņojumu, kas IFB iesniegts 2002. gada 4. decembrī un pēc tam – SNCB, SNCB valde 2002. gada 20. decembrī principiāli vienojās apstiprināt IFB kapitāla palielināšanu. 2002. gada 24. decembrī arī IFB akcionāru ārkārtas kopsapulce (“AĀK”) pieņēma šo priekšlikumu.

(40)

IFB vadība ar konsultanta McKinsey atbalstu izstrādāja IFB pārstrukturēšanas plānu. Šo pārstrukturēšanas plānu, kas sīki aprakstīts šā lēmuma 73.–86. punktā, IFB valde pieņēma 2003. gada 23. martā.

(41)

Pēc tam abu uzņēmumu (IFB un SNCB) vadība noteica IFB glābšanas un pārstrukturēšanas detaļas “IFB pārstrukturēšanas pamatlīgumā”, kas tika noslēgts starp abām sabiedrībām 2003. gada 7. aprīlī. Otrās AĀK laikā IFB akcionāri izteica savu piekrišanu IFB darbības turpināšanai, balstoties uz šo pamatlīgumu.

(42)

Līguma 2. pants paredz, ka abu pušu pieņemto pasākumu veikšana notiks divos posmos, proti, glābšanas periodā un pārstrukturēšanas periodā.

(43)

Pamatlīguma 3. pants paredz šādus glābšanas pasākumus:

(44)

Šo pasākumu ilgums tika ierobežots līdz 12 mēnešiem, tomēr ar pušu abpusēju vienošanos tas bez vārdiem tika pagarināts līdz kapitāla palielinājuma datumam.

(45)

Procentu likme par atgūstamo avansu un no kredīta izmantotajām summām ir vienāda ar Komisijas piemēroto bāzes procentu likmi valsts atbalstam. Procenti tiks kapitalizēti, un to samaksa notiks vienlaicīgi ar attiecīgo parādu atmaksāšanu.

(46)

Attiecībā uz 63 miljonus EUR lielo parādu līgumā noteiktā kavējuma procentu likme ir 5,4 %. Procenti tiks kapitalizēti un samaksāti parāda pamatsummas samaksas brīdī.

(47)

Procenti, kas IFB ir jāatmaksā SNCB par parādiem un kredītu, bija 2,2 miljoni EUR 2002. gadā, 3,9 miljoni EUR 2003. gadā, 4,7 miljoni EUR 2004. gadā, 5,2 miljoni EUR 2005. gadā un būtu 4,4 miljoni EUR 2006. gadā.

(48)

Līguma 7. pants paredz, ka IFB attiecībā uz SNCB atsakās no parāda dzēšanas sakarā ar noilguma termiņa iestāšanos.

(49)

Visi šie pasākumi tika veikti, sākot no pamatlīguma parakstīšanas brīža, proti, no 2003. gada 7. aprīļa. Tomēr IFB neizmantoja atgūstamo avansu.

(50)

Pamatlīguma 4. pants ““pārstrukturēšanas pasākumu” daļas nosacījumi” ir izteikts šādā redakcijā:

“Puses apstiprina savu nodomu veikt šādus pasākumus, ja vien tie atbilst pārstrukturēšanas plānam, ko apstiprinājušas to abu valdes, Beļģijas valsts un, ja nepieciešams, EK, un ja tiem ir piekrituši IFB akcionāri:

(51)

Šī kapitāla palielināšanas īstenošana ir pakļauta suspensīvam nosacījumam, kas paredzēts pamatlīguma 5. pantā, proti, Komisijai tas ir jāpieņem saskaņā ar noteikumiem par valsts palīdzību. 5. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“SNCB noslēgtās saistības […] ir atkarīgas no turpmāk minētā suspensīvā nosacījuma. Puses lūgs Beļģijas valstij iespējami drīz paziņot par šo pamatlīgumu EK. Puses arī lūgs Beļģijas valstij, ka tad, ja uz šā paziņojuma pamata EK būtu pamatoti jāuzskata, ka ar [pamatlīgumu] tiek piešķirts valsts atbalsts (kā to paredz EK Līguma 87. pants), jāpaziņo par [pamatlīgumu] saskaņā ar EK Līguma 88. panta 3. daļu. Lai EK dotu iespēju pieņemt nostāju, [pamatlīgumu] jebkurā gadījumā nesāks īstenot 15 darba dienu laikā no paziņošanas EK. Ja EK [pamatlīgumu] pamatoti atzītu par vispārēju valsts atbalstu, tas netiks īstenots pirms EK nebūs tieši vai netieši apstiprinājusi attiecīgo atbalstu un, attiecīgā gadījumā, tas tiks īstenots saskaņā ar apstiprināšanas noteikumos izklāstītajiem ierobežojumiem un nosacījumiem.

Ja EK [pamtlīgumu] pilnīgi vai daļēji atzītu par valsts atbalstu, šādā gadījumā un, ja šis atbalsts tiktu atzīts par nesavienojamu ar kopējo tirgu, Puses, rīkojoties labticīgi, apspriedīs iespējamas īstenot IFB pieprasītos papildu pasākumus, bet bez pienākuma īstenot šos papildu vai pielāgotos pasākumus, ja apstākļi, kuros atbalsts sniedzams, tiks uzskatīti par pilnīgi nepamatotiem.”

(52)

Beļģijas civiltiesības paredz, ka, ja suspensīvais nosacījums īstenojas, līgums ir spēkā ar atpakaļejošu datumu.

(53)

Atbildot uz uzsākšanas vēstuli, Beļģijas iestādes paziņoja Komisijai, ka kapitāla palielināšana notiks tieši tā, kā puses ir vienojušās pamatlīgumā, ja Komisija to apstiprinās. Summa būs 95,3 miljoni EUR, un tā tiks sadalīta šādi:

(54)

Beļģijas iestādes paziņoja Komisijai, ka palielināšana neattieksies uz visiem 2006. gadā uzkrātajiem procentiem, lai nodrošinātu, ka IFB parāda attiecība pret pašu kapitālu atbilstu tās konkurentu vidējam rādītājam procentos, un nebūtu augstāka. Palielinājumā neietilpst arī atgūstamais avanss, jo IFB neizmantoja šo instrumentu.

(55)

Atbildot uz uzsākšanas vēstuli, Beļģijas iestādes Komisijai paziņoja arī, ka tās atsauc 2005. gada 28. janvāra paziņojumu, ar kuru tās paziņoja Komisijai par SNCB un IFB nodomu līdztekus tam, kas bija paredzēts pamatlīguma 4. pantā, īstenot kapitāla papildu palielinājumu par 5 miljoniem EUR, natūrā ieguldot 47 % no SNCB daļām sabiedrībā TRW  (6).

(56)

4. pantā paredzētais pārstrukturēšanas plāns tika iesniegts Komisijai 2003. gada 12. decembra tikšanās laikā ar Beļģijas iestādēm. Tā īstenošana sākās 2003. gadā un beidzās 2005. gada sākumā.

(57)

Pārstrukturēšanas plāns sastāv no divām daļām, kas atbilst divām dažādām stratēģijām, kuras, no vienas puses, skar grupas Francijas filiāles un, no otras puses, IFB Beļģijas darbību. Attiecībā uz Franciju piemērotā stratēģija ir pilnīga atbrīvošanās no līdzdalības daļām, kurpretim Beļģijā stratēģija paredz uzņēmuma pārstrukturēšanu, lai turpinātu tā darbību.

(58)

Kā paskaidrots šajā lēmumā un sīkāk – uzsākšanas vēstules 30. un turpmākajos punktos, IFB attiecībā uz savām Francijas filiālēm turpināja atbrīvošanās stratēģiju. Šīs politikas īstenošana noslēdzās, 2006. gada novembrī pārdodot līdzdalības daļas NFTI-OU.

(59)

IFB Francijas filiāļu pārdošanas izmaksas sasniedza 39,1 miljonu EUR. Nākamā tabula atspoguļo šo izmaksu sadali attiecībā uz piecām filiālēm. Turpmākajos punktos sīkāk paskaidrota finansēšanas nepieciešamība un skaitļi, kas attiecas uz dažādiem uzņēmumiem.

Atbrīvošanās no līdzdalības daļām francijā radušos izmaksu kopsavilkums

(60)

Tabula izveidota, balstoties uz bilances stāvokli 2002. gada 27. septembrī. Tajā tiek izšķirtas šādas summas:

(61)

Šī pēdējā summa 0,5 miljonu EUR apmērā atbilst kapitāla plūsmai starp IFB Francijas līdzdalības daļām un IFB no 2002. gada 27. septembra līdz 2002. gada beigām un bija jāatspoguļo tabulā, lai varētu saskaņot uzskaites reālos zaudējumus 2002. gada beigās ar kopējo nepieciešamību, kas aprēķināta, balstoties uz stāvokli 2002. gada 27. septembrī. Attiecībā uz IFB finansēšanas nepieciešamību šī summa nav jāņem vērā; tādējādi IFB finansēšanas nepieciešamība attiecībā uz atbrīvošanos no līdzdalības daļām Francijā ir 38,6 miljoni EUR.

(62)

IFB finansēšanas nepieciešamību attiecībā uz atbrīvošanos no līdzdalības daļām Francijā finansēja SNCB. Lai finansētu atbrīvošanos no investīcijām, IFB faktiski izmantoja 30,9 miljonus EUR no saviem “manevrēšanas līdzekļiem”, ko tā ieguva, saņemot pagaidu kredītu 15 miljonu EUR apmērā un pagaidu kārtā neatmaksājot esošos parādus 63 miljonu EUR apmērā. Finansējuma 7,7 miljoni EUR atbilst šīs summas procentiem saskaņā ar 2003. gada 7. aprīļa pamatlīgumu, kas paredz, ka procenti tiek maksāti tikai parāda pamatsummas maksāšanas brīdī (vai konvertēti kapitālā vienlaicīgi ar parāda pamatsummu).

(63)

Uzņēmums Acimar savu kopējo apgrozījumu īstenoja ar transporta līgumu uzņēmuma Arcelor labā. Šis līgums beidzās 2005. gada 31. decembrī; 2002. gada otrajā pusē, kad tika veikta IFB revīzija, līgums radīja ikgadējus zaudējumus […] (7). Tā kā jaunu pārrunu mēģinājumi par šo līgumu ar Arcelor beidzās neveiksmīgi, SNCB nolēma atzīt Acimar par maksātnespējīgu un pieprasīt sanāciju tiesas uzraudzībā. IFB bija neatgūstami parādi pret Acimar 3,9 miljonu EUR apmērā, kas ietilpst atbrīvošanās no investīcijām izmaksās.

(64)

Attiecībā uz NFTI-ou, ko kopīgi kontrolēja IFB un Denkerkas Autonomā osta, ekspluatējot terminālus Denkerkas ostā, SNCB izvēlējās atbrīvošanos no investīcijām, pārdodot savas līdzdalības daļas.

(65)

IFB līdzdalības daļas NFTI-ou radīja IFB nepieciešamību ar garantijas vēstuli finansēt zaudējumu daļu, kas atbilst tā līdzdalības daļām uzņēmumā. Papildus tam IFB galvoja par uzņēmuma aizņēmumu bankā […] 2,9 miljonu EUR apmērā.

(66)

Lai atbrīvotos no savām līdzdalības daļām uzņēmumā, IFB vienojās ar Denkerkas Autonomo ostu par to saistību atcelšanu, kas izrietēja no garantijas vēstules. Kompensācijai IFB piedalījās NFTI-ou kapitāla palielināšanā 1,7 miljonu EUR apmērā, kas bija nepieciešams, lai uzņēmums varētu turpināt darbību, un pārdeva daļu akciju Denkerkas Autonomajai ostai par simbolisku cenu –EUR 1. Pēc šā darījuma IFB piederēja tikai 30 % akciju.

(67)

Pēc tam IFB un Denkerkas Autonomā osta IFB daļām meklēja un atrada pircēju – CMA-CGM. […]. Ņemot vērā pārdošanas cenu, IFB atbrīvošanās no investīcijām kopējās izmaksas sasniedza 18,5 miljonus EUR, no kuriem 1,7 miljoni EUR bija paredzēti kapitāla palielinājumam un 16,7 miljoni EUR līdzdalības daļu radītajiem zaudējumiem.

(68)

IFB France, kas vēlāk kļuva par AGEP, tika pārdots NFTI-ou […], radot zaudējumus 0,1 miljona EUR apmērā. Tā kā IFB vienlaicīgi atbrīvojās no investīcijām NFTI-ou, NFTI-ou pārdošanas rezultāts bija atbrīvošanās no IFB France, to pārdodot. Pirms pārdošanas IFB bija spiesta atteikties no IFB France parādsaistībām 0,8 miljonu EUR apmērā. Atbrīvošanās no investīcijām IFB France izmaksas tādējādi bija 0,9 miljoni EUR.

(69)

IFB līdzdalības daļām Dry Port Dunkerque bija tādas pašas īpatnības kā tās līdzdalības daļām NFTI-ou – IFB saskaņā ar garantijas vēstuli bija jākompensē uzņēmuma darbības zaudējumi.

(70)

IFB atbrīvojās no šīm līdzdalības daļām ar likvidāciju, apvienojot to ar daļas aktīvu pārdošanu, proti, 8,6 % no Dry Port Dunkerque līdzdalības daļām NFTI-ou. Šajā gadījumā, pretēji situācijai NFTI-ou, IFB partneri nevarēja pieprasīt uzņēmuma darbības turpināšanu.

(71)

IFB nevarēja atgūt Dry Port Dunkerque parādus (2,8 miljoni EUR), un tai bija jāpieņem līdzdalības daļu zaudējumi (5,1 miljons EUR). Likvidācijas kopējās izmaksas tādējādi bija 7,9 miljoni EUR.

(72)

Sabiedrība SSTD ir rentabla sabiedrība. Pēc galvenā klienta zaudēšanas un, ņemot vērā stratēģisko lēmumu pamest Francijas tirgu, IFB 2005. gada sākumā nolēma to pārdot, kas radīja nelielu peļņu.

(73)

IFB kopā ar konsultantu McKinsey izstrādāja pārstrukturēšanas plānu IFB Beļģijas darbībām. Šis pārstrukturēšanas plāns paredz divas daļas:

Šā plāna galvenā doma ir atstāt tikai IFB pamatdarbības (core business), proti, loģistikas darbības un terminālu ekspluatāciju Beļģijā, un atbrīvoties no investīcijām un pārdot darbības, kas nav nepieciešamas core business ekonomiskajai dzīvotspējai. Ir lietderīgi raksturot pārstrukturēšanas finanšu rezultātus, kā arī dažādos pasākumus, lai nonāktu līdz šiem rezultātiem (vispārīgie pasākumi, pasākumi attiecībā uz loģistikas darbību, pasākumi attiecībā uz terminālu darbību, investīcijas).

(74)

Pēc korekcijām attiecībā uz amortizāciju, vērtības samazinājumu un riska un izmaksu rezervi (“uzņēmējdarbības naudas plūsma”) pārstrukturēšanas plāns paredzēja šādus finanšu rezultātus, kuri lielā mērā atbilda iegūtajiem rezultātiem:

(75)

Prognozes attiecībā uz IFB finanšu rezultātiem bija galvenokārt balstītas uz šādiem faktiem, par kuriem IFB zināja pārstrukturēšanas plāna pieņemšanas brīdī:

(76)

Jauna darba koplīguma noslēgšana uzņēmumā un darba noteikumu grozījumi ļāva sasniegt augstāku darbības līmeni (sākot no 2004. gada 1. janvāra, pakalpojumu sniegšanas dienu skaits gadā palielinājās par 13 dienām) un zemākas izmaksas (sākot no 2003. gada 1. oktobra, tika samazināta samaksa par nedēļas nogales un komandas darbu).

(77)

Administratīvie un tirdzniecības dienesti tika centralizēti Berhemā, kas radīja iespēju slēgt Ģentes struktūrvienību un samazināt Zēbriges struktūrvienību.

(78)

Šie pasākumi veicināja nepieciešamo darbinieku skaita ierobežošanu, tādējādi samazinot IFB kopējās izmaksas par aptuveni 2,55 miljoniem EUR gadā (8). IFB samazināja savu darbinieku skaitu no 210 PSE (9) 2002. gada septembrī līdz 175 PSE 2006. gada sākumā, tādējādi panākot samazinājumu 17 % apmērā. Šo samazinājumu sīkāk var raksturot šādi:

(79)

Pārstrukturēšanas plāns paredzēja deviņus pasākumus, kuriem vajadzēja radīt uzlabojumu 5,7 miljonu EUR apmērā.

(80)

2004. gada beigās pabeigtā pārstrukturēšanas plāna īstenošanas gaitā tika veikti divi papildu pasākumi:

(81)

IFB Terminal darbības pārstrukturēšana, kas noslēdzās 2005. gadā, ietvēra 7 pasākumus, kuri ir sīkāk aprakstīti uzsākšanas lēmuma 103.–107. punktā.

(82)

Līdztekus sākotnēji paredzētajiem pasākumiem IFB Logistics veica savu dzelzceļa pakalpojumu padziļinātu analīzi, kas atklāja neizdevīgus pakalpojumus, kurus IFB pārtrauca sniegt.

(83)

Attiecībā uz citiem pakalpojumiem šī analīze pierādīja uzlabojumu nepieciešamību tehniskajā līmenī. Šie uzlabojumi tika veikti, jo īpaši konteineru kombinētā transporta jomā.

(84)

Mainhub, kā arī Zomerweg pārstrukturēšana paredz jaunu investīciju nepieciešamību […], galvenokārt aizstāšanas investīcijas […], kā arī dažādas investīcijas […].

(85)

Beļģija savā paziņojumā uzskatīja, ka attiecīgie pasākumi nav valsts atbalsts, jo par tiem nebija atbildīga Beļģija un, jebkurā gadījumā, SNCB rīkojās kā privāts investors tirgus ekonomikā.

(86)

Komisijai šaubījās par to, vai maksāšanas termiņa pagarinājuma piešķiršana 63 miljonus EUR lielam parādam un tā konversija, kā arī attiecīgo procentu 11 miljonu EUR apmērā konversija akciju kapitālā, ir valsts atbalsts. Tā šaubījās par to, vai par SNCB rīcību ir atbildīgs tā īpašnieks, Beļģijas valsts, un par jautājumu, vai SNCB rīkojās tā, kā to būtu darījis privāts investors tirgus ekonomikā.

(87)

Komisijai bija arī šaubas par to, vai atgūstamā avansa piešķiršana 5 miljonu EUR apmērā un kredīta piešķiršana 15 miljonu EUR apmērā, kredīta konversija 15 miljonu apmērā un attiecīgo procentu 2,5 miljonu EUR apmērā konversija akcijās, kā arī iemaksas natūrā ar SNCB līdzdalības daļām TRW 5 miljonu EUR apmērā kā jaunas kapitāla daļas, ir valsts atbalsts.

(88)

Ciktāl šis atbalsts uzskatāms par likviditātes atbalstu, Komisija šaubījās, ka tas, kā glābšanas atbalsts, var tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, jo tas tika piešķirts uz laiku, kas ir ilgāks par 12 mēnešiem.

(89)

Komisija šaubījās par to, vai atbalsts kopumā, kā pārstrukturēšanas atbalsts, var tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu.

(90)

Šīs šaubas bija par Kopienas 1999. gada pamatnostādņu attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (10) (turpmāk tekstā – “1999. gada pamatnostādnes”) un par Kopienas 2004. gada pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (11) (turpmāk tekstā – “2004. gada pamatnostādnes”) attiecīgo piemērojamību laikā, par veikto pasākumu pietiekamo raksturu, lai, cik vien iespējams, mazinātu atbalsta nelabvēlīgās sekas konkurentiem, kā arī par atbalsta ierobežošanu līdz minimumam un par paša uzņēmuma IFB pietiekamu ieguldījumu pārstrukturēšanas atbalstā.

(91)

Beļģija savus komentārus iesniedza ar 2006. gada 14. februāra vēstuli, ko papildināja ar 2006. gada 29. jūnija, 2006. gada 20. septembra, 2006. gada 16. novembra un 2006. gada 21. novembra vēstulēm.

(92)

Savā atbildē Beļģija atkārtoti pauda savu nostāju, ka attiecīgie pasākumi nav atbalsts, jo par tiem nav atbildīga Beļģijas valsts un SNCB ir rīkojusies, kā to būtu darījis privāts investors tirgus ekonomikas apstākļos.

(93)

Beļģija uzskata arī, ka gadījumā, ja attiecīgie pasākumi ir valsts atbalsts, tie būtu jāanalizē, balstoties uz 1999. gada, nevis uz 2004. gada glābšanas un pārstrukturēšanas atbalsta pamatnostādnēm. Turklāt Beļģija uzskata, ka pasākumi ir savienojami ar kopējo tirgu kā atbalsts glābšanai un atbalsts pārstrukturēšanai.

(94)

Beļģijas nostāju var rezumēt, kā izklāstīts turpmāk.

(95)

Beļģijas iestādes savā atbildes vēstulē paziņoja Komisijai, ka izsaka iebildes par izmeklēšanas ilgumu. Tās uzskata, ka pamatoti var uzticēties glābšanas pasākumu pagaidu īstenošanas likumībai līdz Komisijas galīgajam lēmumam attiecībā uz pārstrukturēšanas plānu.

(96)

2003. gada 12. augusta paziņojuma (kas Komisijā reģistrēts ar numuru NN 9/04) un 2005. gada 28. janvāra paziņojuma (kas Komisijā reģistrēts ar numuru N 55/05) mērķis, pēc Beļģijas iestāžu domām, bija iesniegt Komisijai visus faktus, lai pārbaudītu, vai SNCB pasākumi IFB labā ir valsts atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē. Pēc Beļģijas iestāžu domām, tikai tādā gadījumā, ja attiecīgie pasākumi tiktu atzīti par valsts atbalstu, Komisija tiktu (un būtu) aicināta uzskatīt attiecīgos paziņojumus par paziņojumiem saskaņā ar Līguma 88. panta 3. punktu.

(97)

Konkrētāk, Beļģijas iestādes uzskata, ka 2003. gada 12. augusta paziņojumā nav atzīts, ka glābšanas un pārstrukturēšanas pasākumi IFB labā ir valsts atbalsts, un, līdz ar to, attiecīgos glābšanas pasākumus nevar raksturot kā nepaziņotu valsts atbalstu. Beļģijas iestādes uzskata, ka uz šiem pasākumiem neattiecās iepriekšējas paziņošanas pienākums un neīstenošanas pienākums Līguma 88. panta 3. punkta nozīmē.

(98)

Beļģijas iestādes izsaka līdzīgu konstatējumu par 2005. gada 28. janvāra paziņojumu, ar kuru Beļģija paziņoja Komisijai par kapitāla papildu palielinājumu par 5 miljoniem EUR.

(99)

Beļģija uzskata, ka ne IFB piešķirtie glābšanas pasākumi, ne pārstrukturēšanas pasākumi netika finansēti no valsts līdzekļiem. SNCB esot finansējusi šos pasākumus vienīgi no saviem pašu resursiem, nekādā veidā neizmantojot valsts līdzekļus.

(100)

Pēc Beļģijas domām, fakts, ka SNCB ir publisks uzņēmums 1980. gada 25. jūnija Komisijas Direktīvas 80/723/EEK par dalībvalstu un publisku uzņēmumu finansiālo attiecību pārskatāmību, kā arī finansiālo pārskatāmību dažos uzņēmumos (12), 2. panta nozīmē, nav pietiekams, lai konstatētu, ka attiecīgie pasākumi, kurus finansē SNCB, ir finansēti no valsts līdzekļiem. Beļģija uzskata, ka ir jāizšķir, no vienas puses, SNCB pašu resursi, kas rodas no tās darbības radītajiem ienākumiem, un, no otras puses, valsts dotācijas SNCB valsts dienesta uzdevumiem. Tā kā valsts dotācijas nebija pietiekamas, lai finansētu visus izdevumus, kas radušies minēto uzdevumu dēļ, Beļģija secina, ka ir izslēgts, ka SNCB izmantoja valsts līdzekļus, lai finansētu pasākumus IFB labā.

(101)

Beļģija uzskata, ka SNCB aktīvi nav Beļģijas iestāžu rīcībā, bet ir piešķirti SNCB mērķiem. Tādējādi Beļģija uzskata, ka tie nav “publisku iestāžu rīcībā”, kā to pieprasa spriedums lietā “Stardust Marine” (13).

(102)

Visbeidzot, Beļģija uzskata, ka jebkāda SNCB pašu resursu samazināšana IFB piešķirto pasākumu dēļ nebūtu izraisījusi nekādus “zaudējumus” valstij (14), jo nekādā gadījumā runa nav par līdzekļiem, kas pretējā gadījumā būtu jāpārskaita valsts budžetam.

(103)

Attiecībā uz naudas avansa piešķiršanu 2,5 miljonu EUR apmērā 2002. gada otrajā pusē Beļģijas iestādes uzskata, ka par SNCB lēmumu piešķirt šo avansu Beļģijas valsts nav atbildīga.

(104)

Lai pierādītu, ka nav atbildīga, Beļģija min šādus argumentus:

(105)

Attiecībā uz IFB nesamaksātajiem rēķiniem SNCB Beļģijas iestādes uzskata, ka SNCB valde nebija informēta par faktu, ka IFB vairs nemaksā rēķinus SNCB, līdz 2002. gada decembrim, tātad līdz brīdim, kad tā pieņēma lēmumu par IFB kapitāla palielināšanas principu.

(106)

Turklāt Beļģijas iestādes uzskata, ka par valdes, vadības komitejas vai izpilddirektora darbību vai darbības trūkumu Beļģijas valsts nav atbildīga ne pirms, ne pēc pamatlīguma noslēgšanas. Tās secina, ka Beļģijas valsts nekādā veidā nav iesaistīta (Stardust Marine judikatūras nozīmē) SNCB lēmumu pieņemšanas procesā attiecībā uz pasākumu piešķiršanu IFB.

(107)

Pēc Beļģijas iestāžu domām, SNCB piešķirtie pasākumi par labu IFB ir pasākumi attiecībā uz SNCB filiāli, kas pati neveic valsts dienesta uzdevumus un kas nav arī iesaistīta SNCB valsts dienesta uzdevumu izpildē. IFB darbības tātad ir tikai komercdarbības, absolūti nesaistītas ar jebkādiem sabiedriskā pakalpojuma uzdevumiem. Tādējādi, joprojām pēc Beļģijas iestāžu domām, tās neatrodas valsts kontrolē, jo par to, kas neattiecas uz valsts dienesta uzdevumiem, Beļģijas iestāžu pienākums ir respektēt SNCB autonomiju.

(108)

Attiecībā uz valdības komisāra lomu Beļģijas iestādes apgalvo, ka tām vispār nebija nodota izskatīšanai IFB lieta un tātad tās nebija kompetentas, lai iejauktos, ņemot vērā to, ka valdības komisārs nevienā brīdī nebija izteicis piezīmes attiecībā uz IFB veiktajiem pasākumiem, ne arī iesniedzis jebkādu prasību. Pie tam tās apgalvo, ka nekādā veidā nav iejaukušās SNCB lēmuma pieņemšanas procesā attiecībā uz IFB ne laikā pirms pamatlīguma noslēgšanas, ne arī pēc tam.

(109)

Attiecībā uz trim Komisijas uzsākšanas vēstulē norādītajiem faktiem (no 143. līdz 150. punktam), proti, pārstrukturēšanas plāna iesniegšanu Beļģijas valsts apstiprināšanai, Beļģijas valsts spēcīgo ietekmi uz SNCB 2003. gada laikā, ko pierāda raksti presē, un ietvarlīguma apmēru, saturu un nosacījumus, Beļģijas iestādes uzskata, ka šie fakti nav pietiekami, lai tā būtu atzīstama par atbildīgu Stardust Marine judikatūras nozīmē.

(110)

Attiecībā uz pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu no Beļģijas valsts puses Beļģijas iestādes uzskata, ka šā pamatlīguma noteikuma mērķis nekādā ziņā nebija piešķirt Beļģijas iestādēm jebkādu kompetenci, lai spriestu par pārstrukturēšanas plāna saturu, bet tas izrietēja no fakta, ka SNCB vēlējās, lai pārstrukturēšanas plāns, tāpat kā pamatlīgums, tiktu paziņots Komisijai.

(111)

Attiecībā uz rakstiem presē Beļģijas valdība uzskata, ka tie nesatur nekādas norādes par Beļģijas valdības iejaukšanos šajā lietā šādu iemeslu dēļ:

(112)

Visbeidzot, Beļģijas iestādes iesniedza Komisijai SNCB tābrīža izpilddirektora Karel Vinck rakstisku paziņojumu, kas apstiprināja, ka Beļģijas iestādes nebija nekādi iesaistījušās SNCB glābšanas un pārstrukturēšanas pasākumu piešķiršanā IFB, uz kuriem attiecas šī lieta. Šo K. Vinck2006. gada 17. novembra vēstuli Komisija saņēma 2006. gada 5. decembrī.

(113)

Attiecībā uz pamatlīguma apjomu, saturu un nosacījumiem Beļģijas iestādes atkārtoti pauda savu nostāju, ka, pat ja runa ir par IFB nākotnei svarīgiem pārstrukturēšanas pasākumiem, Beļģijas iestādēm nav ne apstiprināšanas pilnvaru, ne līdzekļu kontroles pilnvaru, ne arī tiesību sniegt atzinumu šajā lietā.

(114)

Beļģija uzskata, ka saskaņā ar Komisijas apsvērumiem lēmumā par ABX Logistics  (15) Komisijai ir atsevišķi jāanalizē, no vienas puses, SNCB piešķirtie līdzekļi IFB, lai finansētu atbrīvošanos no investīcijām Francijas filiālēs, un, no otras puses, līdzekļi, kurus SNCB piešķīra IFB, lai finansētu tās darbības turpināšanu Beļģijā.

(115)

ABX Logistics lēmumā Komisija esot apstiprinājusi, ka ABX France nespēja pats segt izmaksas par atbrīvošanos no saistībām, un SNCB, uzņemoties šīs izmaksas, esot rīkojusies tā, kā to būtu darījis “tirgus ekonomikā pieredzējis privāts investors”.

(116)

Beļģija uzskata, ka tādi paši secinājumi ir izdarāmi attiecībā uz izmaksām par atbrīvošanos no IFB līdzdalības daļām Francijā. Tā mēģina pierādīt, ka attiecībā uz katru sabiedrību IFB ir izvēlējusies vislētāko variantu.

(117)

Attiecībā uz Acimar Beļģija iesniedza šādu tabulu:

Acimar – Sanācija tiesas uzraudzībā, kam seko tā likvidācija

Finansiālais stāv. 2002. g.

Alternatīvu izmaksas

Komentāri

(118)

Attiecībā uz NFTI-ou Beļģija iesniedza šādu tabulu:

NFTIou – Cesija

Finansiālais stāv. 2002. g.

Alternatīvu izmaksas

Komentāri

(119)

Beļģija paziņoja Komisijai, ka NFTI-ou atzīšana par maksātnespējīgu nav bijusi paredzēta, ņemot vērā to, ka NFTI-ou darbības turpināšana varēja būt rentabla. Pēc Beļģijas domām, IFB 30 % līdzdalības daļu CMA-CGM pārdošana 2006. gada 2. novembrī […] un pilnīga norēķinu konta avansa veidā piešķirtā kredīta atgūšana pierāda šīs sabiedrības dzīvotspēju.

(120)

Attiecībā uz IFB France, kas vēlāk kļuva par AGEP, Beļģija iesniedza šādu tabulu:

IFB France (AGEP) – Cesija NFTI-ou

Finansiālais stāv. 2002. g.

Alternatīvu izmaksas

Komentāri

(121)

Attiecībā uz Dry Port Dunkerque Beļģija iesniedza šādu tabulu:

Dry Port Dunkerque (DPD) – Likvidācija ar daļēju pārdošanu

Finansiālais stāv. 2002. g.

Alternatīvu izmaksas

Komentāri

(122)

Attiecībā uz SSTD Beļģija iesniedza šādu tabulu:

SSTD: Cesija

Situācija:

(123)

Beļģijas iestādes secina, ka IFB attiecībā uz Francijas filiālēm izvēlējās vislētāko risinājumu.

(124)

Attiecībā uz IFB darbības pārstrukturēšanas un turpināšanas Beļģijā finansēšanu Beļģija uzskata, ka SNCB arī ir rīkojusies tā, kā to būtu darījis informēts privāts kreditors/investors tirgus ekonomikā, jo alternatīvas – darbības pārtraukšanas Beļģijā – finansiālais rezultāts SNCB būtu bijis mazāk izdevīgs, jo tā izmaksas būtu lielākas.

(125)

Lai ilustrētu IFB darbības Beļģijā likvidācijas aptuvenās izmaksas un darbības turpināšanas aptuvenās izmaksas kapitāla palielinājuma rezultātā, Beļģija iesniedza turpmāk aprakstītos aprēķinus.

(126)

Beļģija noteica IFB pašreizējo neto vērtību, pamatojoties uz IFB2002. gada 31. decembra bilanci. Pēc Beļģijas iestāžu domām, IFB pamatlīdzekļu vērtība, ko varētu iegūt IFB maksātnespējas pieteikšanas gadījumā 2003. gada janvārī, ietvertu, no vienas puses, materiālos pamatlīdzekļus un, no otras puses, finanšu aktīvus (līdzdalības daļas).

(127)

Attiecībā uz materiālajiem pamatlīdzekļiem Beļģija ir aprēķinājusi 6,9 miljonus EUR lielu summu. Lai pamatotu šo aprēķinu, Beļģija atsaucas uz pētījumu “Bankruptcy auctions: costs, debt recovery, and firm survival” (17), kurā secināts, ka maksātnespējas gadījumā visu parādu atgūšanas līmenis ir vidēji 33 %. Atgūto aktīvu aprēķināšanai Beļģija piemēroja šo līmeni materiālajiem pamatlīdzekļiem, kuru summa IFB bilancē bija 20,9 miljoni EUR (izņemot veidojamos pamatlīdzekļus par 1,9 miljoniem EUR, attiecībā uz kuriem tika pieņemts, ka atgūšanas līmenis ir nulle).

(128)

Attiecībā uz finanšu aktīviem (līdzdalības daļām) Beļģija pieņēma vērtību 1,9 miljonu EUR apmērā, kas atbilst visai to uzskaites vērtībai IFB bilancē 2002. gada 31. decembrī.

(129)

Attiecībā uz apgrozāmiem līdzekļiem Beļģija piedāvā šādu vērtības novērtējumu:

(130)

Visu šo atgūšanas likmju piemērošana IFB maksātnespējas/likvidācijas gadījumā dotu iespēju kopumā atgūt 37,5 miljonus EUR, kā tas redzams 2. diagrammā.

2.   diagramma

Aktīvu atgūšana

(Miljoni EUR)

(131)

Pēc tam Beļģijas iestādes no summas, ar kuras atgūšanu var rēķināties, atņem IFB pasīvus. Šie pasīvi varētu sasniegt 76,9 miljonus EUR, neskaitot 63 miljonus EUR lielo parādu SNCB saskaņā ar nesamaksātajiem rēķiniem laikā no 2000. gada līdz 2002. gadam. Pasīvi ir šādi:

No iepriekš minētajiem aprēķiniem izriet, ka IFB aktīva neto vērtība attiecībā uz SNCB, izņemot parādus SNCB, sasniegtu – 39,4 miljonus EUR, proti, atgūto aktīvu vērtību (37,5 miljoni EUR), no kuras ir atņemta nomaksājamā pasīva saistību kopsumma (76,9 miljoni EUR), izņemot parādus SNCB.

(132)

Beļģijas iestādes uzskata, ka, lai izvairītos no ļoti liela kaitējuma tās komerciālajai reputācijai, likvidācijas gadījumā SNCB būtu uzņēmusies IFB negatīvā neto aktīva izmaksas. Šajā ziņā tās uzsver, ka lielākā daļa IFB kreditoru vienlaikus ir arī SNCB klienti, piegādātāji, kreditori, debitori vai partneri.

(133)

Turklāt IFB darbības pārtraukšana būtu – joprojām pēc Beļģijas valdības domām – izraisījusi SNCB ievērojamus sociālos parādus, kas būtu aptuveni 530 PSE (pilnas slodzes ekvivalents) (19). Šos 530 PSE var iedalīt šādi:

(134)

Beļģijas valdība uzskata, ka, tā kā tolaik SNCB pabeidza sava uzņēmuma MOVE 2007 plāna sagatavošanu, kas laikā no 2003. gada līdz 2007. gadam paredzēja darbinieku skaita samazināšanu par 10 000 vietām, proti, gandrīz par ceturtdaļu no sava personāla, iespēju pārcelt jaunā amatā personālu, kas būtu palicis pāri IFB darbības beigšanas rezultātā, praktiski nebija gan attiecībā uz norīkoto personālu, kas atgrieztos SNCB, gan Preču nodaļas darbībā iesaistīto SNCB palikušo personālu.

(135)

Tāpēc Beļģijas valdība piedāvā pievienot IFB negatīvā neto aktīva tiešajām izmaksām SNCB tādā veidā radušās darbinieku skaita pārpalikuma izmaksas vismaz piecu gadu periodā no 2003. līdz 2007. gadam. Ja pilnās algu izmaksas vidēji ir 46 200 EUR par PSE gadā […], šo sociālo saistību kopējās izmaksas sasniegtu 122,4 miljonus EUR.

(136)

Lai pamatotu šo aprēķinu, Beļģija vispirms paskaidro, ka SNCB personāls, kas paliktu pāri IFB darbības pārtraukšanas rezultātā, nevarētu tikt atlaists, ņemot vērā, ka šim personālam bija “pastāvīgo darbinieku” statuss (20).

(137)

Pēc 2006. gada 1. jūnija darba sanāksmes Beļģijas iestādes iesniedza Komisijai mazāk pesimistisku variantu attiecībā uz neto aktīviem un sociālajām saistībām, kas SNCB būtu jāuzņemas IFB likvidācijas gadījumā. Šis variants piedāvā divas šādas izmaiņas:

(138)

IFB likvidācijas gadījumā kopējās izmaksas, ko uzņemtos SNCB saskaņā ar minētajiem diviem Beļģijas iestāžu aprēķina variantiem, ir atspoguļotas nākamajā tabulā:

(139)

IFB vērtību “darbības turpināšanas” gadījumā Beļģija piedāvā aprēķināt pēc diskontētas naudas plūsmas metodes (discounted cash flows jeb DCF). Šajā analīzē ir ievēroti turpmāk minētie parametri.

(140)

DCF 10 gadu analīze ir balstīta uz IFB2002. gada 31. decembra bilanci, kā arī uz 2003. gada februārī/martā izstrādāto pārstrukturēšanas plānu, ietverot prognozes līdz 2005. gada beigām. Uz 2006. gadu, kad IFB pārstrukturēšana nodrošinātu uzņēmuma stabilizāciju, darbības rezultāts ir noteikts 3,2 % līmenī no apgrozījuma. Sākot no 2006. gada, darba varinats katru gadu paredz apgrozījuma pieagumu par 3 %, kas, pieņemot pastāvīgu peļņas normu, nozīmē, ka peļņas piegums pirms nodokļiem būtu 3 %. No tā izrietošā naudas plūsma diskontēta, izmantojot vidējās svērtās kapitāla izmaksas (WACC) 8 % apmērā. Terminālu vērtība tika aprēķināta, pieņemot nepārtrauktu 3 % pieaugumu.

(141)

Šo aprēķinu rezultātā uzņēmums ir novērtēts par aptuveni 29,1 miljonu EUR (izņemot līdzdalības daļas un uzkrājumus), kā to atspoguļo 4. diagramma.

4.   diagramma

IFB Balstoties diskontētu naudas plūsmu — hipotēzes un rādītāji

(Miljonos EUR)

(142)

Pēc Beļģijas valdības domām, analīze, kas balstās uz salīdzinošo novērtēšanu (atbilstoši 2005. gadā iegūtajiem rezultātiem), apstiprina ar DCF metodi iegūto vērtību. “Salīdzinošā” novērtēšana (ar piesardzīgākiem aprēķiniem nekā nozares vidējie rādītāji) norāda, ka uzņēmuma vērtība būtu aptuveni 28,7 miljoni EUR, kā to atspoguļo 5. diagramma.

5.   diagramma

Uzņēmuma IFB vērtība

(Miljonos EUR)

(143)

Beļģijas valdība uzskata, ka 2003., 2004. un 2005. gadā IFB iegūtie faktiskie rezultāti arī apstiprina, ka DCF vērtība un hipotēzes, uz kurām tā balstījās, bija reālistiskas.

(144)

Beļģijas valdības uzskata, ka IFB vērtībai, kas aprēķināta, izņemot līdzdalības daļas un uzkrājumus, ir jāpievieno IFB līdzdalības daļas, proti, 1,9 miljoni EUR, kas reģistrēti IFB bilances aktīvā 2002. gada 31. decembrī.

(145)

Tādējādi IFB kopējā vērtība, ieskaitot līdzdalības daļas, 2002. gada 31. decembrī sasniegtu 31 miljonu EUR.

(146)

No šīs uzņēmuma vērtības, joprojām pēc Beļģijas valdības domām, jāatņem uzkrājumu vērtība, kas tiek lēsta 34,2 miljonu EUR apmērā (21), kā arī finansiālais parāds, kas sasniedz 15 miljonus EUR.

(147)

Tādējādi SNCB līdzdalības daļu IFB neto vērtība darbības turpināšanas gadījumā būtu – 18,2 miljoni EUR. Šis aprēķins ir atspoguļots 6. diagrammā.

(148)

Tāpat kā iepriekš aprēķinātajos SNCB izdevumos IFB likvidācijas gadījumā, iepriekš izklāstītajos aprēķinos nav ņemts vērā 63 miljonus EUR lielais parāds, kas radies nesamaksāto rēķinu dēļ laika periodā no 2000. līdz 2002. gadam.

6.   diagramma

Investēšanas varianta novērtējums, 2003. g. janvāris

(Miljonos EUR)

(149)

Saskaņā ar Beļģijas valdības veikto analīzi abi varianti dotu šādus rezultātus:

(150)

Tādējādi Beļģijas valdība uzskata, ka SNCB, piešķirot attiecīgo atbalstu, bija rīkojusies tā, kā to būtu darījis privāts ieguldītājs tirgus ekonomikā.

(151)

Visbeidzot, attiecībā uz to pasākumu daļu, kas paredzēta, lai finansētu atbrīvošanos no investīcijām Francijas filiālēs, Beļģija uzskata, ka atbalsts, kura summa ir strikti ierobežota līdz faktiskajām izmaksām pēc darbības pārtraukšanas, nevar tikt uzskatīts par konkurences traucējumu. Tādējādi arī šā iemesla dēļ uz šo finansējuma daļu neattiektos 87. panta 1. punkta piemērošana.

(152)

Beļģija uzskata, ka, tā kā IFB tika izveidota 1923. gadā un 1998. gadā apvienošanas ar pārņemšanu ceļā ieguva sabiedrību, kā arī darbības nozari (sal. ar aprakstu šā lēmuma 2. daļā), ir neapstrīdami, ka IFB ir juridiska persona jau vairāk nekā 80 gadus un nevar tikt uzskatīta par “jaunizveidotu uzņēmumu”.

(153)

Pēc Beļģijas valdības domām, no tā, ka glābšanas pasākumi ilguši vairāk par divpadsmit mēnešiem, nevar secināt, ka pasākumi ir neatbilstīgi kopējam tirgum, balstoties uz 1999. gada pamatnostādnēm. Beļģija uzskata, ka SNCB turpināja glābšanas pasākumus vienīgi, lai dotu laiku, kas Komisijai vajadzīgs, lai pieņemtu lēmumu šajā lietā.

(154)

Tā kā 1999. gada pamatnostādņu 24. punkts paredz, ka glābšanas pasākumu atļauja ir derīga līdz brīdim, kad Komisija pieņem lēmumu attiecībā uz pārstrukturēšanas plānu, Beļģijas iestādes lūdz Komisiju neatsaukties uz tās glābšanas pasākumu apstiprināšanas procedūras ilgumu, lai apstrīdētu šo pasākumu turpināšanas ilgumu, un apstiprināt glābšanas pasākumus, pamatojoties uz 1999. gada pamatnostādņu 24. punktu.

(155)

Beļģijas iestādes uzskata, ka kapitāla palielinājuma apturēšana Komisijas izmeklēšanas laikā nozīmēja, ka provizoriski un uz laiku jāturpina saskaņā ar glābšanas pasākumiem IFB piešķirtā maksāšanas termiņa pagarināšana, jo vienīgā alternatīva būtu bijusi maksātnespējas pieteikšana. Pēc Beļģijas iestāžu domām, izmeklēšanas laikā Komisija nekad netika izteikusi iebildes pret glābšanas pasākumu pagaidu turpināšanu.

(156)

Beļģija uzskata, ka SNCB saistības piekrist IFB kapitāla palielinājumam ir jāanalizē saskaņā ar 1999. gada, nevis 2004. gada pamatnostādnēm.

(157)

Lai pamatotu šo viedokli, Beļģija apgalvo, ka abi Komisijas uzsākšanas lēmuma 240. punktā izteiktie nosacījumi, lai piemērotu 1999. gada pamatnostādnes, ir izpildīti. Atgādinājumam, uzsākšanas lēmuma 240. punktā Komisija attiecībā uz 2004 gada pamatnostādņu 102.–104. punkta interpretāciju šajā lietā secina, ka “ja SNCB nolemj nepiešķirt jaunu priekšrocību IFB un ja tiek iesniegts pierādījums, ka SNCB ir apņēmusies konvertēt savas parādsaistības kapitālā pirms 2004. gada pamatnostādņu publicēšanas, Komisijai savā galīgajā lēmumā SNCB piešķirtais atbalsts IFB būtu jāizskata, pamatojoties uz 1999. gada pamatnostādnēm.”

(158)

Attiecībā uz pirmo nosacījumu Beļģija atzīmē, ka tā, atbildot uz uzsākšanas vēstuli, atsauca papildu kapitāla palielinājumu, kas bija paziņots 2005. gada 28. janvārī, un tādējādi pirmais nosacījums bija izpildīts.

(159)

Attiecībā uz otro nosacījumu Beļģija uzskata, ka nevar apstrīdēt, ka pašlaik piedāvāto IFB kapitāla palielinājumu puses veiktu, kā paredzēts 2003. gada 7. aprīļa pamatlīgumā, ievērojot suspensīvo nosacījumu par Komisijas piekrišanu.

(160)

Lai to uzsvērtu, Beļģijas iestādes vērš Komisijas uzmanību uz:

(161)

Attiecībā uz otro punktu Beļģijas iestādes atgādina, ka Beļģijas tiesībās (kuras piemērojamas pamatlīgumam) līgums rodas jau no līgumslēdzēju pušu gribas un ka šajā gadījumā pamatlīguma 4. pants skaidri un nepārprotami apstiprina SNCB un IFB vienošanos īstenot IFB kapitāla palielinājumu, konvertējot kapitālā SNCB parādsaistības IFB ar atpakaļejošu spēku 2003. gada 7. aprīlī.

(162)

Beļģijas iestādes atgādina, ka Beļģijas tiesībās saistības, uz kurām attiecas suspensīvs nosacījums, ir pilnībā saistošas, un suspensīvā nosacījuma īstenošanās gadījumā tam ir atpakaļejoša iedarbība uz līgumu, kas stājas spēkā parakstīšanas brīdī.

(163)

Beļģijas iestādes vispārīgi uzsvēra, ka IFB līdzdalības daļas tirgos, kas attiecas uz šo lietu, ir zemākas par 10 %. Tāpēc tās uzskata, ka konkurencei kaitējošās sekas, kas rodas no attiecīgā valsts atbalsta, nevar tikt uzskatītas par nozīmīgām. Iestādes īpaši atgādina, ka saskaņā ar 1999. gada pamatnostādņu 36. punktu, “ja uzņēmuma [atbalsta saņēmēja] [attiecīgā] tirgus daļa vai daļas ir niecīgas, ir jāuzskata, ka nav konkurences nepamatota traucējuma” (22), un ka, piemērojot Līguma 81. panta 1. punktu Komisija uzskata, ka uzņēmumu, kuru tirgus daļas ir zemākas par 10 %, noslēgto nolīgumu ietekme uz konkurenci ir nenozīmīga (23).

(164)

Konkrēti attiecībā uz IFB Logistics un IFB Terminal darbību Beļģijas iestādes izsaka turpmāk minētos apsvērumus.

(165)

Mazinoši pasākumi kravas pārkraušanas tirgū. Beļģijas valdība norāda, ka IFB daļa Antverpenes reģiona terminālu tirgū ir zemāka par 7 % un ka terminālu tirgus šajā reģionā no 2002. gada līdz 2005. gadam vidēji auga par 10,7 % gadā, kurpretim IFB pārvadājumu apjoms palielinājās tikai vidēji par 4,1 % gadā.

(166)

Beļģijas valdība piebilst, ka, īstenojot pārstrukturēšanas plānu, IFB ievērojami samazināja savu pārkraušanas jaudu, kā aprakstīts uzsākšanas vēstules 2. daļā (no 25. līdz 29. punktam). Ņemot vērā apstākli, ka, izņemot DPD terminālu, visi pārdotie aktīvi šobrīd joprojām tiek ekspluatēti, Beļģijas iestādes uzskata, ka cesijas ir jāuztver kā faktiski un nozīmīgi kompensējoši pasākumi. Pēc Beļģijas valdības domām, visas cesijas IFB jaudas samazināja no 1,5 miljoniem TEU 2002. gadā līdz 1,1 miljonam TEU 2005. gada beigās, proti, par 27 %.

(167)

Beļģijas iestādes piebilst, ka IFB pārstrukturēšanas plāna īstenošanu nepapildināja cenu pasākumi, kuru mērķis vai sekas būtu palielināt IFB tirgus daļu. Iestādes norāda, ka IFB palielināja cenas vidēji par 4,2 % (24), kamēr nozares inflācijas gada līmenis bija 1,9 %.

(168)

Mazinoši pasākumi loģistikas tirgū. Uzsākšanas vēstulē tiek uzskatīts (no 258. līdz 260. punktam), ka “piedāvātie” pasākumi neattiecas uz loģistikas tirgu un ka IFB būtu varējusi palielināt savu apjomu šajā tirgū. Beļģijas iestādes izvirza piecus argumentus, lai pierādītu, ka loģistikas tirgū tika veikti pietiekami mazinoši pasākumi.

(169)

Pirmkārt, IFB veica pasākumus, kas izraisīja tā jaudas samazināšanos loģistikas tirgū. Faktiski kopējais vagonu skaits, kuri ir IFB īpašumā vai tiek iznomāti ar ilgtermiņa līgumiem, samazinājās no 744 vienībām 2002. gadā (25) līdz 377 vienībām 2006. gada sākumā (26). Tātad samazinājums bija par 49 %.

(170)

IFB loģistikas apjoma samazināšanās skaidrojama arī ar to, ka IFB līdzdalības daļas sabiedrībā CNC (tagad Naviland Cargo) samazinājās no 10 % 2002. gadā līdz 2 % pašlaik.

(171)

Otrkārt, Beļģijas iestādes uzskata, ka IFB līdzdalības daļas loģistikas tirgū, ja par tā ģeogrāfisko teritoriju uzskata Beļģiju, ir zemāks par 5 %. Tādējādi saskaņā ar pamatnostādņu 36. punktu varētu jautāt, vai konkurencei kaitējošās sekas, kas izriet no attiecīgā valsts atbalsta, var tikt uzskatītas par ievērojamām. Pēc Beļģijas iestāžu domām, IFB nekādi nevar tikt uzskatīta par spējīgu ievērojami ietekmēt konkurenci loģistikas tirgū. Šā paša iemesla dēļ konkurences traucējumus, kas izriet no atbalsta, ko saņem IFB, pēc Beļģijas valdības domām, būtu grūti uzskatīt par ievērojamiem, tāpēc, lai mazinātu nelabvēlīgās sekas IFB konkurentiem, šķiet vajadzīgi ļoti ierobežoti pasākumi.

(172)

Treškārt, Beļģijas iestādes rosina IFB loģistikas darbības attīstību skatīt kontekstā, tādējādi ievērojami mīkstinot Komisijas apgalvojumu, ka IFB būtu “varējusi ievērojami palielināt savu apjomu šajā tirgū” attiecīgajā laika posmā. Pēc Beļģijas iestāžu domām, jāņem vērā šādi fakti:

(173)

Turklāt IFB loģistikas darbības apgrozījuma pieauguma iemesls, pēc Beļģijas iestāžu domām, daļēji ir meklējams beztaras pārvadājumu daļas (beramkravu pārvadāšana) pieaugumā. 2003. gadā IFB apgrozījums beramkravu pārvadāšanā bija tikai 3,3 miljoni EUR. Taču 2004. gadā IFB noslēdza divus līgumus par ievērojamu apjomu beramkravu pārvadāšanā. Pirmkārt, ogļu transporta līgumu […], kas radīja apgrozījumu […] 2004. gadā un […] 2005. gadā. Otrkārt, beramkravu pārvadāšanas līgumu par balastiem, kas izraisīja apgrozījuma pieaugumu […] 2004. gadā un […] 2005. gadā. IFB no šiem diviem līgumiem guva peļņu, kas apstiprina pret konkurenci vērstas darbības neesību IFB vadībā.

(174)

Ceturtkārt, Beļģijas valdība uzskata, ka IFB īstenotā terminālu atvēršana saviem loģistikas tirgus konkurentiem arī ir jāuzskata par svarīgu mazinošu pasākumu.

(175)

Piektkārt, Beļģijas valdība uzskata, ka ierobežotos konkurences traucējumus, ko varētu būt radījis IFB pārstrukturēšanas atbalsts, vēl samazina šādi faktori:

(176)

Pēc Beļģijas valdības domām, liberalizācijas pasākumi noveda pie būtiska jaudas pieauguma loģistikas tirgū, kā to pierāda IFB konkurentu darbība laikā no 2003. līdz 2005. gadam. Pēc Beļģijas valdības domām, konkurence koncentrējās intermodālajā segmentā, kurā pieci IFB konkurenti šajā laika posmā atvēra pavisam 12 jaunas līnijas.

(177)

Kā skaidro Beļģijas valdība, SNCB un IFB veica padziļinātu analīzi par IFB kapitāla vajadzībām, balstoties uz 2005. gada 31. decembra rezultātiem un prognozēm 2006. gadam. Tās mērķis bija ļaut IFB turpināt savu darbību kravu pārkraušanas un loģistikas tirgū ar maksātspējas līmeni, kas būtu pielīdzināms tās konkurentiem šajos tirgos.

(178)

Salīdzinājumā ar informāciju, kas tika iesniegta pirms uzsākšanas lēmuma (sk. 265.–269. punktu), SNCB un IFB savāca papildu datus par vidējo maksātspējas līmeni attiecībā uz, no vienas puses, IFB konkurentiem, kas ekspluatē terminālus, un, no otras puses, transporta sabiedrībām, kas ir IFB konkurenti. Maksātspējas līmenis (ar ko saprot attiecību starp kapitālu un bilances kopsummu) attiecīgajās sabiedrībās ir atspoguļots 16. diagrammā.

Maksātspējas līmenis – salīdzināmu sabiedrību izlase, 2004. gads (*)

(179)

No 16. diagrammas izriet, ka terminālu operatoru maksātspējas līmeņa mediāna ir 56,6 %, kurpretim transporta sabiedrību maksātspējas līmeņa mediāna ir 20,4 %. Tā kā IFB darbojas abās nozarēs, IFB maksātspējas līmenim, ņemot vērā minētās atsauces vērtības (benchmarks,) būtu jābūt vismaz 35,6 %. Šis procentuālais rādītājs tika aprēķināts kā IFB darbības pamatkapitāla vidējais svērtais:

(180)

Beļģijas iestādes vērš uzmanību uz to, ka IFB mērķa maksātspējas līmenis arī saskan ar reālo maksātspējas līmeni tādās sabiedrībās kā Gosselin (38,9 %) un Hupac (34,9 %), kas, tāpat kā IFB, apvieno terminālu ekspluatāciju ar loģistikas darbību.

(181)

Balstoties uz 35,6 % IFB mērķa maksātspējas līmeni un kopējo parādu par 128,1 miljonu EUR (vērtējums uz 2006. gada 30. jūniju), pēc Beļģijas iestāžu aprēķiniem IFB kapitāla pieaugumam tātad vajadzētu ietvert parāda konversiju kapitālā vismaz par 95,3 miljoniem EUR.

(182)

Kā skaidro Beļģijas iestādes, SNCB kopējais ieguldījums IFB pārstrukturēšanā sasniedz 95,3 miljonus EUR, proti, paredzēto kapitāla palielinājuma summu. No šīs summas būtu jāatņem summas, kas tika piešķirtas grupas Francijas daļai, proti, 39,1 miljons EUR. Atlikums, proti, 56,2 miljoni EUR būtu SNCB ieguldījums grupas darbību pārstrukturēšanā ārpus Francijas.

(183)

Pēc tam Beļģijas iestādes norāda, ka finansēšanas vajadzības IFB darbībām ārpus Francijas pārstrukturēšanas periodā (no 2003. gada 1. janvāra līdz 2006. gada 30. jūnijam) bija 106,3 miljoni EUR. No šīm vajadzībām 56,2 miljonus segs SNCB un 50,1 miljonu EUR IFB no pašu resursiem. IFB ieguldījums darbību Beļģijā pārstrukturēšanas kopējās izmaksās būtu 47,1 %.

(184)

Nākamajā tabulā sniegti sīkāki dati par finansēšanu:

Finansējuma nepieciešmība un avoti

(Gadījumā, ja 63 miljonu EUR parāda konversiju uzskata par pārstrukturēšanas “izmaksām”)

(185)

Beļģija sniedz par šo tabulu sniedz turpmāk izklāstītos skaidrojumus.

(186)

Attiecībā uz finansēšanas nepieciešamību izmantotas šādas kategorijas:

(187)

Pēc Beļģijas domām, šo finansējuma nepieciešamību daļēji sedza IFB un daļēji SNCB. Attiecībā uz IFB ieguldījumu (B.2. iedaļa) Beļģija sniedz šādu papildu informāciju:

(188)

Beļģija uzskata, ka ir piedalījusies pārstrukturēšanas plānā ar pašu resursiem, kā to prasa 1999. gada pamatnostādnes.

(189)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu “ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāda palīdzība, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(190)

Vispirms ir jānoskaidro, vai SNCB finansiālais atbalsts IFB bija “atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem”. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru Stardust Marine  (28) lietā šis kritērijs ir ievērots, ja, pirmkārt, runa ir par valsts līdzekļiem un, otrkārt, par to piešķiršanu ir atbildīga valsts, proti, Beļģija.

(191)

Komisija konstatē, ka SNCB ir publisks uzņēmums Direktīvas 80/723/EEK 2. panta nozīmē – Beļģijas valstij pieder 100 % no SNCB parakstītā kapitāla, un valdi, kā arī izpilddirektoru ieceļ karalis ar Ministru padomes pieņemtu lēmumu. Tādējādi ir ievēroti minētās direktīvas 2. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktu kritēriji.

(192)

Šajā kontekstā “… jāatgādina, ka jau no Tiesas judikatūras izriet, ka EKL 87. panta 1. punkts ietver visus finansiālos līdzekļus, ko valsts iestādes var izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus […]. Rezultātā pat tad, ja summas, kas atbilst attiecīgajam pasākumam, pastāvīgi nepieder Valsts kasei, fakts, ka tās pastāvīgi atrodas valsts kontrolē un tātad kompetento valsts iestāžu rīcībā, ir pietiekams, lai tās kvalificētu kā valsts līdzekļus.” (29)

(193)

Rezultātā Komisija uzsākšanas vēstulē (no 136. līdz 138. punktam) uzskatīja, ka IFB rīcībā nodotās summas ir jākvalificē kā valsts līdzekļi.

(194)

Beļģija apstrīd to, ka visi SNCB rīcībā esošie līdzekļi ir valsts līdzekļi. Komisija uz trim Beļģijas izteiktajiem argumentiem atbild, kā izklāstīts turpmāk.

(195)

Ņemot vērā spriedumu Stardust Marine lietā, piedāvātais nošķīrums starp SNCB līdzekļiem, kas piešķirti valsts dienesta uzdevumiem, un līdzekļiem, kas piešķirti komercdarbībai, nav atbilstīgs. Šis spriedums attiecās uz valsts bankas līdzekļiem, un tas pierāda, ka komercdarbībai piešķirti valsts uzņēmuma līdzekļi arī var būt valsts līdzekļi.

(196)

Nevar pieņemt arī argumentu, ka SNCB kapitāls ir nevis Beļģijas rīcībā, bet ir piešķirts SNCB sabiedrības mērķiem. Tas, ka Beļģijai pieder 100 % no SNCB kapitāla, ka tas nepārtraukti atrodas valsts kontrolē un ka valsts var jebkurā brīdī nolemt privatizēt SNCB, pierāda, ka tās kapitāls ir Beļģijas valsts rīcībā. Turklāt Komisija konstatē, ka Beļģijas valsts ieceļ uzraudzības padomes administratoru, kā arī izpilddirektoru, kas tai piešķir zināmu kontroli pār uzņēmumu.

(197)

Arguments, ka SNCB piešķirtie pasākumi IFB nerada zaudējumus Beļģijas valsts kapitālam, faktiski nav patiess – Beļģijai esot SNCB īpašniecei, jebkurš neienesīgs ieguldījums, kas mazina SNCB vērtību, mazina arī Beļģijas valsts kapitālu.

(198)

Komisija tātad secina, ka izskatāmie pasākumi tika finansēti no valsts līdzekļiem.

(199)

Attiecībā uz nepieciešamību attiecīgajai valstij nest atbildību par pasākumiem spriedumā Stardust Marine lietā norādīts, ka “… tikai fakts, ka publisku uzņēmumu kontrolē valsts, nav pietiekams, lai valsts būtu atbildīga par tā veiktajiem pasākumiem, piemēram, attiecīgajiem finansiālā atbalsta pasākumiem. Vēl ir jānoskaidro, vai valsts iestādes uzskatāmas par tādā vai citādā veidā iesaistītām, pieņemot šos pasākumus” (30).

(200)

No Tiesas judikatūras tātad izriet, ka atbildības piedēvēšanas valstij kritērijs Komisijai katrā gadījumā jāizskata atsevišķi. Tiesa atzīst, ka lielākoties “… tieši privileģēto attiecību dēļ starp valsti un publisku uzņēmumu trešai personai būs ļoti grūti konkrētā gadījumā pierādīt, ka tāda uzņēmuma veiktie atbalsta pasākumi patiešām tikuši pieņemti pēc valsts iestāžu norādījumiem”. Saskaņā ar šo pašu judikatūru “… var pamatoti pieņemt, ka atbildības piedēvēšanu valstij par uzņēmuma veikto atbalsta pasākumu var izsecināt no visiem faktiem, kas izriet no gadījuma apstākļiem un situācijas, kādā šis pasākums ir veikts.” (31)

(201)

Tiesa tālāk paskaidro, kādi kritēriji varētu tikt izmantoti, lai pierādītu atbildību:

“Atbildības piedēvēšanu valstij par publiska uzņēmuma veikto atbalsta pasākumu var izsecināt no visiem faktiem, kas izriet no šā gadījuma apstākļiem, un situācijas, kādā šis pasākums ir veikts. Šajā sakarā Tiesa jau ir ņēmusi vērā faktu, ka attiecīgaisā uzņēmums nevarēja pieņemt apstrīdēto lēmumu, neņemot vērā valsts varas prasības (sk. arī spriedumu Van der Kooy e.a. pret Komisiju, kas minēts iepriekš 37. punktā), vai, ka papildus organiska rakstura elementiem, kas saistīja publiskos uzņēmumus ar valsti, tiem, ar kuru starpniecību atbalsts tika piešķirts, bija jāņem vērā comitato interministeriale per la programmazione economica (CIPE) norādes (iepriekš minētais 1991. gada 21. marta spriedums lietā Itālija pret Komisiju, C-303/88, 11. un 12. punkts, kā arī Itālija pret Komisiju, C-305/89,13. un 14. punkts).

Lai secinātu, ka par publiska uzņēmuma veikto atbalsta pasākumu ir atbildīga valsts, vajadzības gadījumā var tikt izmantotas citas norādes, jo īpaši tā integrācija valsts administrācijas struktūrās, tā darbības veids un darbības īstenošana tirgū parastos konkurences apstākļos ar privātiem tirgus dalībniekiem, uzņēmuma juridiskais statuss – vai uz to attiecas valsts tiesības vai komerctiesības, valsts iestāžu pārraudzības pakāpe uzņēmuma pārvaldībā vai jebkurš cits fakts, kas konkrētajā gadījumā norāda uz valsts iestāžu iesaistīšanos vai uz iesaistīšanās trūkuma neiespējamību pasākuma pieņemšanā, ņemot vērā tā apmērus, saturu vai nosacījumus, ko tas ietver.” (32)

(202)

Uzsākšanas vēstulē (no 140. līdz 150. punktam) attiecībā uz atbildību par pasākumu Komisija nošķīra periodu pirms pamatlīguma noslēgšanas 2003. gada 7. aprīlī un periodu pēc šā līguma. Ņemot vērā Beļģijas apsvērumus, šķiet lietderīgāk nošķirt trīs dažādus periodus:

(203)

Attiecībā uz periodu līdz šā valdes lēmuma pieņemšanai rodas jautājums par to, vai SNCB vadības (vadības komitejas) iecietība, nepieprasot no IFB transporta pakalpojumu sniegšanas samaksu, sākot no 2000. gada, ir piedēvējama Beļģijas valstij. Savā uzsākšanas vēstulē (no 141. līdz 142. punktam) Komisija izteica šaubas par to, vai lēmums pieņemt sistemātisku rēķinu nemaksāšanu laika posmā no 2000. gada beigām līdz 2003. gada sākumam tika pieņemts bez Beļģijas iestāžu iejaukšanās.

(204)

No Beļģijas valdības atbildes izriet, ka SNCB valdei par šo rīcību tika paziņots tikai 2002. gada 19. jūlijā; valdības komisāram tika paziņots šajā pašā laikā. Komisija nav saņēmusi trešo personu apsvērumus.

(205)

Palātas un Senāta 2002. gada 6. marta, 2002. gada 24. janvāra un 2002. gada 28. februāra debašu protokolos Komisija atrada piezīmes par IFB, plašākā deputātu un senatoru debašu kontekstā par dzelzceļa tirgus atvēršanu un ABX lietu. Līdz ar to Komisija pieprasīja Beļģijas valdībai iesniegt Boston Consulting Group un Team Consult pētījumus, kas bija minēti šo debašu laikā, kā arī Beļģijas valdības 2002. gada 22. februāra lēmumu, par ko arī bija notikušas debates.

(206)

Šo dokumentu analīze neatklāja faktus par Beļģijas valdības ietekmi uz SNCB lēmumiem attiecībā uz IFB nākotni.

(207)

Tāpēc rodas jautājums, vai Beļģijas valsts var tikt uzskatīta par atbildīgu par šā lēmuma 203. punktā minēto publiska uzņēmuma vadības iecietību, ja nav faktu par īpašu administrācijas iejaukšanos situācijas rašanās brīdī.

(208)

Patiešām, saskaņā ar 1993. gada likumu, ar ko SNCB izveido kā publisku akciju sabiedrību, SNCB vadība, proti, izpilddirektors un vadības komitejas locekļi, pārvalda uzņēmumu autonomā veidā bez valsts iestāžu iejaukšanās. Tāpēc konkrētu faktu par valsts iejaukšanos IFB lietas pārvaldībā trūkuma dēļ Komisijai ir jāsecina, ka par SNCB vadības lēmumu atļaut IFB nemaksāt rēķinus laika posmā no 2000. gada beigām līdz 2002. gada jūlijam Beļģijas valsts nav atbildīga.

(209)

Kopš 2002. gada 19. jūlijaSNCB valde un valdības komisārs, kas SNCB valdē pārstāv Beļģijas intereses, zināja, ka IFB kopš 2000. gada beigām vairs nemaksā SNCB rēķinus, un 2002. gada otrajā pusē piekrita piešķirt IFB 2,5 miljonus EUR lielu avansu.

(210)

Komisijai šajā sakarā ir jāpārbauda, vai Tiesas judikatūras Stardust Marine lietā noteiktie kritēriji dod iespēju atzīt, ka par šo SNCB valdes lēmumu ir atbildīga Beļģija. Citiem vārdiem, ir konkrētajā gadījumā jāpārbauda, vai valdības komisāra klātbūtne valdē, neraugoties uz to, ka viņš attiecīgajā pasākumā nav iesaistījies tieši, tomēr ļauj par atbildīgu uzskatīt Beļģijas valsti. Tomēr no Komisijas rīcībā esošajiem faktiem izriet, ka ne lietas izskatīšanas materiāli, ne trešo personu apsvērumi nav atklājuši faktus, kas liktu domāt, ka Beļģijas valdība ir mēģinājusi ietekmēt valdes 2002. gada 19. jūlija lēmumu. SNCB kā autonoms publisks uzņēmums, kuram ir publiskas akciju sabiedrības statuss, pārvaldību īsteno neatkarīgi no Beļģijas valsts. Attiecībā uz valdības komisāra klātbūtni SNCB valdē Komisija konstatē, ka komisāra loma bija ierobežota (par šo tēmu sk. arī Revīzijas palātas ziņojumu (33): valdības komisārs varēja iejaukties 2002. gada 19. jūlija lēmumā tikai tad, ja tas varētu kaitēt SNCB sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izpildei. Ņemot vērā atbalsta summu (2,5 miljoni EUR) un atbalsta veidu (skaidras naudas avanss ar procentiem), nākas konstatēt, ka šāda veida lēmums nevarēja kaitēt SNCB sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izpildei.

(211)

Komisija secina, ka ņemot vērā šos faktus, Beļģijas valsts nav atbildīga par SNCB 2,5 miljonus EUR lielā avansa piešķiršanu IFB, lai turpinātu komercdarbību, kurai nav nekādas saiknes ar valsts dienestu.

(212)

Komisija secina, ka šajā konkrētajā gadījumā nav faktu attiecībā uz tādu iesaistīšanos valsts pārvaldē, darbības veidu un statusu, kas ļautu konstatēt, ka Beļģijas valsts ir atbildīga par valdes 2002. gada 19. jūlija lēmumu piešķirt 2,5 miljonus EUR lielu avansu IFB.

(213)

2002. gada 20. decembrī valde nolēma noslēgt pamatlīgumu ar IFB, kurā bija jāietver glābšanas pasākumi, kā arī pārstrukturēšanas pasākumi un jānoved pie IFB kapitāla palielināšanas.

(214)

Komisija lietas analīzē uzsākšanas vēstulē (no 143. līdz 150. punktam) minēja trīs konkrētus faktus par labu atbildības piedēvēšanai Beļģijas valstij par šiem glābšanas un pārstrukturēšanas pasākumiem par labu IFB. Šie fakti bija:

(215)

Atbildot uz uzsākšanas vēstuli, Beļģijas iestādes apstrīd to, ka šie trīs fakti būtu pietiekami, lai Beļģijas valsts būtu atbildīga par pasākumiem judikatūras Stardust Marine lietā nozīmē. Komisija turpmāk atkārto to saturu un paskaidro, kāpēc Beļģijas valdības argumenti nevar tikt pieņemti.

(216)

Savos spriedumos Van der Kooy  (34), Itālija pret Komisiju  (35) un Komisija pret Franciju  (36) Tiesa noteica atbildību par atbalstu, pamatojoties uz to, ka atbalsta piešķiršana bija atkarīga no valsts iestāžu apstiprinājuma. Spriedumā Van der Kooy pietika tikai ar šo faktu, lai noteiktu atbildību; spriedumos Itālija pret Komisiju un Komisija pret Franciju papildus apstiprināšanai ir citi fakti, kas pierāda valsts iestāžu ietekmi (37). Lēmumā Space Park Development GmbH, kas bija pirmais Komisijas lēmums, piemērojot spriedumu Stardust Marine, atbildību par atbalstu atzina arī tāpēc, ka attiecīgajam aizdevumam vajadzēja saņemt Brēmenes zemes iestāžu piekrišanu (38). Tādējādi pasākuma iesniegšana dalībvalsts apstiprināšanai norāda par atbildību.

(217)

Šajā konkrētajā gadījumā pamatlīguma 2. pants uzliek SNCB un IFB valdei pienākumu iesniegt pārstrukturēšanas plānu, lai Beļģijas valsts to apstiprinātu (39). Tas ir pirmais fakts, kas liecina par Beļģijas valsts atbildību par SNCB lēmumu pārstrukturēt IFB.

(218)

Beļģijas valdība uzsver, ka atšķirībā no tā, kas bija paredzēts pamatlīgumā, SNCB un IFB galu galā neiesniedza pārstrukturēšanas plānu Beļģijas valdības apstiprināšanai, jo tādējādi tiktu pārkāpta SNCB komerciālā autonomija.

(219)

Kā jau paskaidrots uzsākšanas vēstulē (146. un 147. punktā), šīs faktiskās situācijas sekas nepadara šo faktu par atbildību nederīgu – šķiet neiespējami, ka abas līguma puses, SNCB un IFB, būtu līgumā ietvērušas tādu noteikumu, ja to neietekmētu Beļģijas valdība.

(220)

Fakts, ka Beļģijas valdība apgalvo, ka nav ar to notikusi oficiāla apspriešanās par pārstrukturēšanu, nav pietiekams, lai izslēgtu Beļģijas valdības neoficiālu ietekmi 2003. gada 7. aprīļa pamatlīguma sagatavošanas laikā, ne arī lai izslēgtu, ka ir notikusi apstiprināšana. Kā Tiesa to konstatēja spriedumā Stardust Marine, “… tieši privileģēto attiecību dēļ starp valsti un publisku uzņēmumu trešai personai būs ļoti grūti konkrētā gadījumā pierādīt, ka tāda uzņēmuma veiktie atbalsta pasākumi patiešām tikuši pieņemti pēc valsts iestāžu norādījumiem.” Tādējādi jau tas vien, ka starp pusēm noslēgtais līgums paredz Beļģijas valsts apstiprinājumu, ir spēcīgs pierādījums par Beļģijas valdības iesaistīšanos.

(221)

Savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli Beļģijas valdība paskaidro, ka pamatlīguma 2. pantā ietvertais noteikums neattiecās uz pašu pārstrukturēšanas plānu, bet paziņojumu, ar kuru Beļģija pamatlīgumu darītu zināmu Komisijai.

(222)

Komisija uzskata, ka šis arguments nav pārliecinošs – ja pamatlīguma puses ar to domātu tikai Beļģijas paziņojumu Komisijai, tās to būtu skaidri norādījušas līguma 2. pantā. Beļģijas valdības piedāvātā interpretācija ir pretrunā līguma burtam.

(223)

Tādējādi Komisija secina, ka līguma 2. pants ietver sevī to, ka Beļģijas iestādēm ir jāapstiprina pasākumi, un ir pierādījums par Beļģijas valsts atbildību par attiecīgajiem pasākumiem.

(224)

Papildu fakti par Beļģijas valdības iejaukšanos šajā lietā atrodami arī preses rakstos (40). Tā, piemēram, La Libre Belgique2003. gada 19. maija (41) rakstā citēts SNCB preses dienests, kas paskaidro, ka Beļģija 2003. gada 19. maijā vēl nav paziņojusi par glābšanas pasākumiem Komisijai, kaut gan pamatlīgums bija parakstīts 2003. gada 7. aprīlī, jo “federālajai varai sakāms savs vārds”. Rakstā, kas 2003. gada martā publicēts tīmekļa vietnē www.cheminots.be, Karel Vinck, toreizējais SNCB izpilddirektors, saistībā ar ABX un IFB lietām minēts šādi: “Viņš pieprasa pietiekamu rīcības brīvību uzņēmuma vadīšanā”. Ar to tiek dots mājiens par SNCB vadības uzskatiem, ka valsts pārāk iejaucas tās lietās.

(225)

Beļģija apstrīd šo faktu. Attiecībā uz La Libre Belgique rakstu, tāpat kā par pamatlīguma 2. pantu, tā uzsver, ka federālajai varai bija sakāms savs vārds tikai attiecībā uz Beļģijas valdības paziņojumu Komisijai, ar kuru pamatlīgums tiktu paziņots. Taču preses raksta un preses paziņojuma teksts ir skaidrs. Ja SNCB preses dienests būtu gribējis teikt, ka Beļģijas valdībai vajadzēja tikai apstiprināt Komisijai nododamu tekstu, tas būtu norādījis, ka risināmā problēma ir tikai formas, nevis būtības problēma.

(226)

Attiecībā uz Karel Vinck vārdiem Beļģijas iestādes uzskata, ka tie attiecās tikai uz sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu pārvaldību. Tas šķiet maz ticams, jo viņu intervēja tieši par ABX un IFB lietām, kuras, kā to atzīst Beļģijas valdība, skar SNCB komerciālo darbību, nevis sabiedriskā pakalpojuma uzdevumus.

(227)

Vispārīgi Komisija atgādina, ka iepriekš minētā sprieduma Stardust Marine 56. punkts, saskaņā ar kuru, lai noteiktu dalībvalsts atbildību par pasākumu, jāņem vērā “jebkurš cits fakts, kas konkrētajā gadījumā norāda uz valsts iestāžu iesaistīšanos vai uz iesaistīšanās trūkuma neiespējamību pasākuma pieņemšanā, ņemot vērā tā apmērus, saturu vai nosacījumus, ko tas ietver”, kas nozīmē, ka pamatlīguma apjoms, saturs un nosacījumi ir papildu pierādījumi par atbildību.

(228)

Beļģija apstrīd šo trešo faktu, atkārtojot, ka SNCB ir pilnīgi autonoma, pieņemot visus savus lēmumus, izņemot sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu pārvaldību.

(229)

Komisija uzskata, ka 1993. gada likums, kas piešķir SNCB publiskas akciju sabiedrības statusu, protams, paredz SNCB komercdarbības autonomiju. Tomēr Komisija atgādina, ka valdības komisārs piedalās visās valdes sēdēs un var vērsties pie Beļģijas iestādēm, lai anulētu valdes lēmumu par tēmu, kas nav saistīta ar sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izpildi, ja šis lēmums “kavē sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu izpildi”.

(230)

Kā jau paskaidrots, Komisija uzskata, ka lēmums piešķirt 2,5 miljonu EUR skaidras naudas avansu nevarēja būt iemesls, lai valdības komisārs lēmumu apstrīdētu, jo avansa summas un veida dēļ tas nevarēja kaitēt sabiedriskā pakalpojuma uzdevumu īstenošanai.

(231)

Savukārt attiecībā uz lēmumu ieguldīt gandrīz 100 miljonus EUR sabiedrībā, kas bija uz maksātnespējas robežas, vērtējumam jābūt citādam. Šajā lēmumā valdības komisāram vajadzēja iejaukties vai vismaz informēt Beļģijas iestādes, lai tās oficiāli vai neoficiāli iejauktos, kā viņš to izdarīja, piemēram, 2000. gadā attiecībā uz investīcijām ABX Itālijas filiālē.

(232)

Tādējādi Komisija uzskata, ka pamatlīguma apjoms, saturs un nosacījumi kopā ar valdības komisāra klātbūtni un pilnvarām arī ir pierādījums par atbildību.

(233)

Tādējādi Komisija secina, ka Beļģijas valsts ir atbildīga par attiecīgajiem pasākumiem laikposmā pēc SNCB valdes 2002. gada 20. decembra lēmuma.

(234)

Tātad ir jāizanalizē, vai SNCB no 2002. gada 20. decembra pieņemtie pasākumi attiecībā uz IFB saņēmējam radīja priekšrocības vai, tieši pretēji, SNCB rīkojās tā, kā to būtu darījis tirgus ekonomikā pieredzējis investors.

(235)

Jāizanalizē, vai SNCB valdes 2002. gada 20. decembra lēmums palielināt IFB kapitālu, konvertējot pēctermiņa parādsaistības, un piešķirt glābšanas pasākumus, kā rezultātā SNCB2003. gada 7. aprīlī parakstīja pamatlīgumu ar IFB, ir radījis ekonomiskas priekšrocības IFB vai arī šis lēmums ir vērtējams kā privāta investora tirgus ekonomikā pieņemts lēmums.

(236)

Tā kā par SNCB lēmumu vairs nepieprasīt IFB tās rēķinu apmaksu, sākot no 2000. gada beigām līdz 2002. gada decembrim, kā arī par SNCB lēmumu piešķirt 2,5 miljonus EUR lielu avansu Beļģija nav atbildīga, nav pamata šos lēmumus analizēt sīkāk.

(237)

Atgādinājumam glābšanas pasākumi bija šādi:

(238)

Pārstrukturēšanas pasākumi ietvēra atbrīvošanos no investīcijām Francijas filiālēs un Beļģijā īstenoto darbību pārstrukturēšanu un turpināšanu. Šo pasākumu finansējumu pirmām kārtām nodrošināja ar glābšanas pasākumiem, jo pārstrukturēšanas plāns paredzēja, ka šis finansējums paliks pie uzņēmuma, akciju kapitālā konvertējot šādus parādus:

(239)

Lai noteiktu, vai SNCB rīkojās tā, kā to būtu darījis privāts investors tirgus ekonomikā, ir jānovērtē, vai līdzīgos apstākļos privāts investors, kura lielums būtu līdzīgs kā SNCB un kas atrastos SNCB līdzvērtīgos apstākļos, būtu rīkojies tādā pašā veidā (42).

(240)

Tiesa ir norādījusi, ka, ja privāta investora rīcība ne vienmēr atbilst parasta investora rīcībai, kas iegulda kapitālu, lai tas gūtu peļņu vairāk vai mazāk īsā laika periodā, tam vismaz ir jārīkojas kā privātam kontrolakciju īpašniekam vai privātu uzņēmumu grupai, kas īsteno vispārīgu vai nozares strukturālu politiku un kuras mērķis ir rentabilitātes perspektīvas ilgākā laika periodā (43). Tiesa norādīja, ka Komisijas pienākums ir “veikt visu strīdīgās darbības atbilstošo faktu un tās apstākļu pilnīgu analīzi”, lai noskaidrotu, vai valsts ir rīkojusies tā, kā to būtu darījis tirgus ekonomikā pieredzējis investors (44).

(241)

Beļģija savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli uzskata, ka SNCB lēmums pieprasīt IFB atbrīvoties no investīcijām grupas Francijas filiālēs un arī SNCB lēmums pieprasīt IFB pārstrukturēt un turpināt savu darbību Beļģijā atbilst lēmumiem, ko būtu pieņēmis privāts investors tirgus ekonomikā.

(242)

Tomēr Komisija uzskata, ka ir svarīgi noskaidrot nevis to, vai IFB, atbrīvojoties no investīcijām savās Francijas filiālēs un pārstrukturējot un turpinot darbību Beļģijā, ir rīkojusies kā investors tirgus ekonomikā, bet gan noskaidrot, vai SNCB lēmums finansēt šos divus pasākumus ir lēmums, kuru būtu pieņēmis privāts investors.

(243)

Tātad 2002./2003. gadā SNCB vajadzēja izlemt, vai kopumā lētāk bija finansēt IFB pārstrukturēšanu (kas ietvēra atbrīvošanos no investīcijām Francijas filiālēs un darbības turpināšanu Beļģijā) vai arī bija lētāk atzīt IFB par maksātnespējīgu. Komisijai ir pastāvīga prakse uzskatīt, ka privāts investors būtu turpinājis filiāles darbību, ja, salīdzinot filiāles likvidācijas izmaksas ar filiāles pārstrukturēšanas izmaksām, likvidācijas izmaksas pārsniegtu pārstrukturēšanas izmaksas (45).

(244)

Tātad vispirms ir jānosaka SNCB izmaksas katrā no šiem variantiem, proti, IFB pārstrukturēšanas un likvidācijas variantā.

(245)

Pirmajā variantā SNCB IFB pārstrukturēšanas finansēšanai atvēl 95,3 miljonus EUR, atsakoties no parādu atgūšanas, ko konvertē kapitālā. Pēc pārstrukturēšanas tai pieder 100 % no uzņēmuma, kura vērtība tiek lēsta 31 miljona EUR apmērā, bet ar 34,2 miljonu EUR uzkrājumiem un 15 miljonu EUR lieliem finansiālajiem parādiem (izņemot parādus SNCB), tātad ar uzņēmuma tīro vērtību – 18 miljonu EUR apmērā. Komisija šo novērtējumu, kas ir balstīts uz atzītām metodēm, uzskata par reālistisku.

(246)

Komisija secina, ka tādējādi IFB pārdošanas gadījumā SNCB būtu ieguvusi tikai negatīvu pārdošanas cenu.

(247)

Arī otrajā gadījumā SNCB atsakās atgūt parādus 95 miljonu EUR apmērā. Beļģija uzskata, ka papildus tam, pamatojoties uz 2003. gada 7. aprīļa pamatlīguma noslēgšanas brīdī pieejamajiem faktiem, IFB Beļģijas darbības likvidācija būtu likusi SNCB uzņemties papildu izmaksas 70,6–161,8 miljonu EUR apmērā. Šī summa atbilst summām, kurām normālos apstākļos vajadzētu tikt atgūtām, likvidējot aktīvus (37,5 miljoni EUR), no kurām atņem IFB pasīvu likvidācijas rezultātā iegūtās izmaksas (no 67 līdz 76,9 miljoniem EUR) un SNCB pāri palikušā personāla izmaksas (no 41,1 līdz 122,4 miljoniem EUR) pēc IFB darbības pārtraukšanas.

(248)

Komisija nepiekrīt šai analīzei. Pirmkārt, tā apstrīd to, ka SNCB būtu jāmaksā par visiem IFB pasīviem. Otrkārt, tā apstrīd Beļģijas aprēķināto papildu sociālo izmaksu summu.

(249)

Pretēji tam, ko apgalvo Beļģija, fakts, ka IFB bija negatīvs neto aktīvs (aktīva atgūšanas vērtība mīnus maksājamo pasīvu vērtību) nenozīmē, ka maksātnespējas gadījumā SNCB būtu jāuzņemas attiecīgais pasīva atlikums. Komisija atgādina, ka parasti IFB līdzīgi uzņēmumi atbild par savām saistībām ar pašu sabiedrības kapitālu. Akcionāru atbildība par sabiedrības saistībām parasti nepārsniedz sabiedrības akciju kapitālu un tātad parasti neskar dažādu akcionāru pašu kapitālu. Tikai izņēmuma gadījumā un ar stingriem nosacījumiem dažu valstu tiesību akti paredz iespēju trešām personām vērsties pie akcionāriem (46).

(250)

IFB maksātnespējas gadījumā SNCB būtu zaudējis savu akciju kapitālu, bet tai nebūtu nekas jāatmaksā citiem IFB kreditoriem. Tādējādi IFB maksātnespējas izmaksas SNCB, ja tā rīkotos kā akcionāre, būtu nulle un nevis 29,5–39,4 miljoni EUR, kā to apgalvo Beļģijas iestādes.

(251)

Savā lēmumu praksē Komisija tomēr atzīst, ka SNCB situācijā esošs uzņēmums varētu būt spiests uzņemties izmaksas ne tikai kā akcionārs, bet arī citu iemeslu dēļ (47). Proti, šajā gadījumā izmaksas ir šādas:

(252)

Tātad ir jānosaka maksimālā summa, ko SNCB varētu būt spiesta uzņemties šā iemesla dēļ. Attiecībā uz šo pati Beļģija uzskata, ka papildu izmaksas, ko šajā sakarā uzņemtos SNCB, nepārsniegtu 13 miljonus EUR. Patiesībā faktiskās papildu izmaksas varētu būt zemākas, jo IFB kreditori būtu vispirms atguvuši daļu no saviem parādiem IFB likvidācijas procesā, un SNCB tiem būtu samaksājusi tikai starpību. Tāpēc šī 13 miljonus EUR lielā summa jāuzskata par maksimālo robežu.

(253)

Komisija uzskata, ka principā privāts investors tirgus ekonomikā, kuram ir jāizvēlas starp savas filiāles pārstrukturēšanas finansēšanu un tās atzīšanu par maksātnespējīgu, var būt spiests ņemt vērā personāla samazināšanas izmaksas, ja šī personāla samazināšana būtu filiāles maksātnespējas atzīšanas tiešas un neizbēgamas sekas.

(254)

Beļģija nonāk pie secinājuma, ka IFB atzīšana par maksātnespējīgu būtu radījusi SNCB 530 darbinieku pārpalikumu, no kuriem 50 bija norīkoti pie IFB un 480 – nodarbināti SNCB no IFB darbības turpināšanas atkarīgā darbā. SNCB personāla samazināšana par 530 darbiniekiem būtu radījusi izmaksas 122,4 miljonu EUR apmērā, proti, 230 000 EUR uz darbinieku. Šā aprēķina sīks apraksts sniegts šā lēmuma 3. daļā.

(255)

Pēc Komisijas domām, nav reālistiski uzskatīt, ka SNCB būtu varējusi atgūt tikai 21 % no IFB iepriekš nodrošinātajiem pārvadājumiem. Pirmām kārtām, kā Beļģija to atzīst savā atbildē uz uzsākšanas lēmumu, tirgus, kurā IFB darbojas, ir pilnā plaukumā (kravas pārkraušanas pieaugums par 11 %, kombinētā transporta pieaugums par 12 %). Tādējādi varētu būt iespējams, ka IFB konkurenti būtu nopirkuši IFB aktīvus, lai turpinātu tās darbību.

(256)

Šajā gadījumā IFB pircējam būtu nepieciešami dzelzceļa kravu pārvadājumu pakalpojumi. Ņemot vērā SNCB spēcīgo pozīciju starptautiskajā preču transporta tirgū no Beļģijas un tās monopolu (līdz 2007. gada 1. janvārim) valsts preču transportā Beļģijā, Komisija uzskata, ka IFB pircējs vismaz ievērojamai daļai savu vajadzību par dzelzceļa pārvadājumu uzņēmumu būtu izvēlējies SNCB. Tādējādi pat IFB maksātnespējas gadījumā SNCB būtu varējusi saglabāt ļoti lielu daļu no IFB nodrošinātajiem dzelzceļa pārvadājumiem.

(257)

Pie tam Komisija konstatē, ka dzelzceļa transporta tirgū ir vērojams pieaugums. Tādējādi šķiet loģiski pieņemt, ka SNCB būtu varējusi attīstīties tādā pašā ātrumā kā tirgus, kas tai ļautu pakāpeniski atjaunot amatā uz IFB norīkotos 50 darbiniekus.

(258)

Apkopojot minēto, Komisija uzskata, ka Beļģija nav spējusi pārliecinoši pierādīt, ka IFB maksātnespējas gadījumā SNCB būtu palikuši pāri 480 darbinieki un ka tā nevarētu atjaunot amatā uz IFB norīkotos 50 darbiniekus.

(259)

Balstoties uz Beļģijas iesniegto informāciju, Komisija uzskata, ka otrajā variantā SNCB atsakās arī (tāpat kā pirmajā gadījumā) no savu parādu atgūšanas augstākais 95,3 miljonu EUR apmērā un papildus uzņemas izmaksas augstākais 13 miljonu EUR apmērā.

(260)

SNCB, abos variantos atsakoties no IFB parādiem pret to 95,3 miljonu EUR apmērā, Beļģija nav pierādījusi, ka, izvēloties pirmo variantu (pārstrukturēšanas finansēšanu), kā rezultātā SNCB ieguva uzņēmumu, kura vērtība ir negatīva un tiek lēsta 18 miljonu EUR apmērā, SNCB izdarīja ekonomiski pārdomātu izvēli salīdzinājumā ar otro, likvidācijas variantu, kurā vienīgās šajā procedūrā pierādītās papildu izmaksas tiek lēstas augstākais 13 miljonu EUR apmērā.

(261)

Komisija secina, ka Beļģija nav pierādījusi to, ka SNCB, pieņemot lēmumu – par kuru ir atbildīga Beļģijas valsts – finansēt IFB pārstrukturēšanu un darbības turpināšanu Beļģijā un atbrīvošanos no IFB investīcijām Francijā, ir rīkojusies kā privāts investors tirgus ekonomikā.

(262)

Komisijai ir jāizvērtē attiecīgā tirgus situācija un peļņas guvēju tirgus daļas šajā tirgū, kā arī finansiālā atbalsta ietekme uz konkurences situāciju (48).

(263)

Šajā konkrētajā gadījumā finansiālais atbalsts tika piešķirts uzņēmumam, kas darbojās konkurencei atvērtā tirgū un kas konkurē ar citiem vairāku dalībvalstu tirgus dalībniekiem, kā tas ir pierādīts šā lēmuma 2. daļā. Tātad finansiālais atbalsts rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus un draud iespaidot vai iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(264)

Beļģijas valdība savā atbildes vēstulē uz procedūras uzsākšanu apstrīd, ka šie divi 87. panta 1. punkta kritēriji ir izpildīti, jo Komisija neesot sniegusi nevienu pierādījumu par šādiem konkurences traucējumiem.

(265)

Komisija vērš Beļģijas iestāžu uzmanību uz faktu, ka 87. panta 1. punktā runa ir par konkurences traucējumu risku. Tādējādi Komisijai nav jāsniedz pierādījumi par konkurences traucējumiem, bet ir pārliecinoši jāizskaidro šādu traucējumu risks, ko tā izdarīja uzsākšanas vēstulē (212. un 213. punkts), kā arī šajā lēmumā.

(266)

Apkopojot minēto, Komisija uzskata, ka SNCB veiktā IFB pārstrukturēšanas (Beļģijā) un tās darbības pārtraukšanas Francijā finansēšana, konvertējot kapitālā parādus 95,3 miljonu EUR apmērā, ir valsts atbalsts.

(267)

Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunkts paredz, ka par saderīgu ar kopējo tirgu var uzskatīt “palīdzību, kas veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādai palīdzībai nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā vispārējām interesēm”.

(268)

Atbalsts, ko Beļģija piešķīra ar SNCB starpniecību, varētu būt saderīgs ar kopējo tirgu saskaņā ar 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ņemot vērā tā interpretāciju Komisijas 1999. un 2004. gada pamatnostādnēs.

(269)

Par saderīgu glābšanas atbalstu var tikt atzīti tikai vienīgi likviditātes atbalsta pasākumi. Šajā gadījumā likviditātes atbalsts ir maksāšanas termiņa pagarinājuma, kredīts un atgūstamā avansa piešķiršana.

(270)

Vispirms ir jānoskaidro, kura pamatnostādņu versija ir jāpiemēro. Šo pamatnostādņu jaunākā versija stājās spēkā 2004. gada 10. oktobrī. Tās 7. punktā norādīta “piemērošanas diena un ilgums”:

(271)

Likviditātes atbalsts tika piešķirts 2003. gada 7. aprīlī, noslēdzot pamatlīgumu starp IFB un SNCB. Tā piešķiršana notika bez iepriekšēja paziņojuma Komisijai, tātad, pārkāpjot Līguma 88. panta 3. punktu. Tāpēc šo glābšanas pasākumu saderības novērtējums veikts, pamatojoties uz 1999. gada pamatnostādnēm.

(272)

1999. gada pamatnostādņu 23. punktā formulēti pieci šādi nosacījumi, lai glābšanas atbalsts būtu saderīgs ar kopējo tirgu:

“Glābšanas atbalstam ir jāatbilst šādiem nosacījumiem:

(273)

Pamatlīgumā paredzētais atmaksāšanas termiņš ir divpadsmit mēneši. Tomēr Beļģijas informēja Komisiju, ka termiņš starp pusēm tika vārdos neizteikti pagarināts līdz kapitāla palielināšanas brīdim.

(274)

Ņemot vērā šo faktu, Komisija savā uzsākšanas lēmumā (232. un 233. punkts) uzskatīja, ka 23. punkta b) apakšpunkta kritērijs nav izpildīts un ka attiecīgo likviditātes atbalstu nevarēja atļaut kā glābšanas atbalstu.

(275)

Beļģija apstrīd šo juridisko vērtējumu ar trim argumentiem. Vispirms tā uzskata, ka SNCB turpināja glābšanas pasākumus vienīgi, lai Komisijai ļautu pabeigt lietas NN 9/2004 izskatīšanu. Tā atsaucas uz pamatnostādņu 24. punktu, kas paredz, ka glābšanas pasākumu atļauja ir derīga līdz brīdim, kad Komisija pieņem lēmumu par pārstrukturēšanas plānu. Tādējādi Beļģijas iestādes lūdz Komisiju neatsaukties uz tās glābšanas pasākumu apstiprināšanas procedūras ilgumu, lai apstrīdētu šo pasākumu turpināšanas ilgumu, un apstiprināt glābšanas pasākumus, pamatojoties uz 1999. gada pamatnostādņu 24. punktu, līdz Komisija pieņem lēmumu par pārstrukturēšanas plānu.

(276)

Komisija uzskata, ka šis arguments nav pamatots. 1999. gada pamatnostādņu 24. punktā tiešām noteikts, ka “glābšanas atbalsta sākotnējās atļaujas maksimālais termiņš ir seši mēneši vai, ja dalībvalsts šajā laikā ir iesniegusi pārstrukturēšanas plānu, līdz Komisija pieņem lēmumu par šo plānu. Pēc sākotnējās atļaujas Komisija attiecīgi pamatotos izņēmuma gadījumos pēc dalībvalsts lūguma var atļaut sākotnējā sešu mēnešu termiņa pagarinājumu.”

(277)

Komisija konstatē, ka Beļģija pārstrukturēšanas atbalstu īstenoja 2003. gada 7. aprīlī. Tātad sešu mēnešu termiņš, lai iesniegtu pārstrukturēšanas plānu, beidzās 2003. gada 6. oktobrī. Tā kā Beļģijas iestādes pārstrukturēšanas plānu Komisijai iesniedza 2003. gada 12. decembra sanāksmes laikā, tās neievēroja pamatnostādņu 24. punktā paredzēto termiņu.

(278)

Otrs Beļģijas iestāžu arguments, ka ar 2003. gada 12. augusta paziņojumu tās iesniegušas visus faktus, kas vajadzīgi, lai Komisijā pieņemtu lēmumu par glābšanas atbalstu, arī nav pamatots. Tas, ka Komisija pēc tam vairākas reizes pieprasīja papildu informāciju, norāda uz to, ka Beļģijas iesniegtā informācija nebija pilnīga.

(279)

Attiecībā uz Beļģijas iestāžu argumentu, ka Komisija nekad neesot izteikusi iebildes par glābšanas pasākumu pagaidu turpināšanu, jāatgādina, ka Komisija savās 2003. gada 13. oktobra un 2005. gada 26. janvāra vēstulēs bija ietvērusi šādu brīdinājumu: Komisija vērš “Beļģijas iestāžu uzmanību uz EK Līguma 88. panta 3. punkta piemērošanas pārtraukšanas klauzulu, kura ir paredzēta Padomes Regulas (EK) Nr. 659/99 3. pantā, kas aizliedz jebkura jauna atbalsta īstenošanu, kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu, kas atļauj šādu atbalstu, vai kamēr nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts. Turklāt es vēlos atgādināt Beļģijas iestādēm, ka saskaņā ar minētās regulas 14. pantu no atbalsta saņēmēja var tikt pieprasīta jebkāda tāda atbalsta atgūšana, kas piešķirts, pārkāpjot minēto klauzulu.”

(280)

Komisija tātad secina, ka likviditātes atbalsts, ko SNCB piešķīra IFB, ir pārsniedzis 1999. gada pamatnostādņu 23. punkta b) apakšpunktā paredzēto 12 mēnešu termiņu, un ka Beļģijas iestādes pārstrukturēšanas plānu Komisijai neiesniedza sešu mēnešu laikā, kā tas ir paredzēts 1999. gada pamatnostādņu 24. punktā. Tāpēc SNCB piešķirto atbalstu nevar atļaut kā glābšanas atbalstu. Tomēr tas varētu būt saderīgs ar kopējo tirgu kā pārstrukturēšanas atbalsts.

(281)

No jauna ir jāuzdod jautājums, kura pamatnostādņu versija ir jāpiemēro. Savā uzsākšanas lēmumā (240. punktā) Komisija uzskatīja, ka, ja SNCB nolemj nepiešķirt jaunu priekšrocību IFB un ja tiek iesniegts pierādījums, ka SNCB ir apņēmusies konvertēt savas parādsaistības kapitālā pirms 2004. gada pamatnostādņu publicēšanas, Komisijai savā galīgajā lēmumā SNCB piešķirtais atbalsts IFB būtu jāizskata, pamatojoties uz 1999. gada pamatnostādnēm.

(282)

Beļģijas iestādes savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli paziņoja Komisijai, ka SNCB ir atteikusies no savu TRW līdzdalības daļu ieguldījuma natūrā sabiedrībā IFB un atsauc savu 2005. gada 28. februāra paziņojumu. Tādējādi Komisija konstatē, ka SNCB bija nolēmusi nepiešķirt IFB jaunas priekšrocības, bet aprobežoties ar savu parādu konversiju kapitālā.

(283)

Jānoskaidro, vai SNCB apņēmās konvertēt savus parādus kapitālā pirms 2004. gada pamatnostādņu publicēšanas. Beļģijas iestādes savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli pierādīja, ka saskaņā ar Beļģijas tiesību aktiem SNCB apņemšanās konvertēt savus parādus kapitālā bija noteikta jau no 2003. gada 7. aprīļa, proti, pamatlīguma noslēgšanas brīža, un tas, ka šī apņemšanās bija atkarīga no suspensīva nosacījuma, proti, paziņošanas Komisijai un Komisijas apstiprinājuma, neietekmēja šīs apņemšanās stingro un galīgo raksturu. Kā to pierādīja Beļģijas iestādes, ja šis suspensīvais nosacījums īstenojas, tam ir atpakaļejošas sekas. Tādējādi SNCB apņemšanās konvertēt savus parādus kapitālā ir noteikta kopš 2003. gada 7. aprīļa.

(284)

Tā kā abi nosacījumi ir izpildīti, Komisija secina, ka šajā lietā jāpiemēro 1999. gada pamatnostādnes. Šis secinājums, starp citu, atbilst uzsākšanas lēmumā izklāstītajai analīzei (240. punkts), kurā Komisija secina:

“[…] ja SNCB nolemj nepiešķirt jaunu priekšrocību IFB un ja tiek iesniegts pierādījums, ka SNCB ir apņēmusies konvertēt savas parādsaistības kapitālā pirms 2004. gada pamatnostādņu publicēšanas, Komisijai savā galīgajā lēmumā SNCB piešķirtais atbalsts IFB būtu jāizskata, pamatojoties uz 1999. gada pamatnostādnēm” (49).

(285)

Lai saņemtu pārstrukturēšanas atbalstu, uzņēmumam vispirms ir jāatbilst pamatnostādņu piemērošanas kritērijiem. Lai atbilstu kritērijiem, uzņēmumam ir jābūt grūtībās nonākušam uzņēmumam. 1999. gada pamatnostādnes šajā sakarā norāda (4. un 5. punkts):

(286)

Kā jau pierādīts uzsākšanas lēmumā (225. punkts), IFB 2002. gada bilancē statūtkapitāls bija 48 miljoni EUR un gada zaudējumi pirms nodokļiem bija 50 miljoni EUR. Tādējādi 2003. gada aprīlī, kad SNCB nolēma piešķirt atbalstu, statūtkapitāls bija zaudēts. Tā kā tobrīd bija zaudēta vairāk nekā puse no statūtkapitāla tika un vairāk nekā ceturtdaļa bija zaudēta iepriekšējos divpadsmit mēnešos, IFB ir uzņēmums, kas nonācis grūtībās pamatnostādņu 4. un 5. punkta nozīmē.

(287)

Turklāt uzņēmumam nav jābūt jaunizveidotam uzņēmumam. 1999. gada pamatnostādnes šajā sakarā norāda (7. punkts):

(288)

Kā aprakstīts šā lēmuma 2. daļā, IFB tika izveidota 1998. gada 1. aprīlī, apvienojot sabiedrību FerryBoats SA ar sabiedrību InterFerry SA un apvienotajai sabiedrībai pievienojot Edmond Depaire SA“dzelzceļa” nodaļu. Uzsākšanas vēstulē (no 218. līdz 223. punktam) Komisija izteica šaubas par to, vai jaunais uzņēmums IFB pārņēma kādas no šīm trim sabiedrībām juridisko statusu, vai arī tas 1998. gadā kļuva par jaunizveidotu uzņēmumu.

(289)

Savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli Beļģijas iestādes konstatēja, ka IFB pārņēma sabiedrības FerryBoats SA juridisko statusu, kas tika reģistrēta 1923. gadā. Komisija tātad secina, ka IFB nav jaunizveidots uzņēmums 1999. gada pamatnostādņu 7. punkta nozīmē.

(290)

1999. gada pamatnostādņu 3.2.2. punktā izklāstīti nosacījumi, lai atļautu pārstrukturēšanas atbalstu. Nosacījumi ir šādi:

(291)

Attiecībā uz pārstrukturēšanas plānu, kas atjauno uzņēmuma ekonomisko dzīvotspēju, 1999. gada pamatnostādnes norāda:

(292)

Komisija savā uzsākšanas vēstulē (no 242. līdz 247. punktam) secināja, ka Beļģija ir iesniegusi pārstrukturēšanas plānu, kas atbilst pamatnostādnēs izteiktajiem kritērijiem, un tāpēc neizteica šaubas par šo kritēriju. Pēc procedūras uzsākšanas Komisija nesaņēma nekādus ieinteresēto pušu apsvērumus, kas apstrīdētu šo secinājumu.

(293)

Komisija konstatē, ka uzņēmums IFB ir pratis pierādīt savu ekonomisko dzīvotspēju gan ar savu 2003. gadā iesniegto pārstrukturēšanas plānu, gan arī ar kopš tā laika sasniegtajiem rezultātiem. Tādējādi Komisija, tāpat kā uzsākšanas lēmumā (271. punkts), secina, ka kritērijs “pārstrukturēšanas plāns atjauno uzņēmuma ekonomisko dzīvotspēju” ir izpildīts.

(294)

Tomēr, kā tas izriet šā lēmuma 290. punkta, pārstrukturēšanas plāns, kas atjauno uzņēmuma ekonomisko dzīvotspēju, nav pietiekams nosacījums; jānoskaidro arī, vai atbalsts nenoved pie nepamatotiem konkurences traucējumiem.

(295)

Attiecībā uz nepamatotu konkurences traucējumu novēršanu 1999. gada pamatnostādnes norāda (no 35. līdz 39. punktam):

(296)

Pirms uzsākšanas lēmuma Beļģijas iestādes paskaidroja, ka, lai, cik vien tas ir iespējams, mazinātu atbalsta nelabvēlīgo ietekmi uz konkurentiem, IFB veica divus pasākumus:

(297)

Komisija savā uzsākšanas lēmumā (no 252. punkta līdz 265. punktam) izteica šaubas par to, vai šie pasākumi ir pietiekami, lai, cik vien tas ir iespējams, mazinātu atbalsta nelabvēlīgo ietekmi uz konkurentiem. Šīs šaubas attiecās uz abām nozarēm, kurās IFB turpināja savu darbību, proti, Beļģijas kravu pārkraušanas tirgu un Beļģijas loģistikas tirgu.

(298)

Abi uzsākšanas vēstulē minētie pasākumi (260. punkts) attiecās uz Beļģijas kravu pārkraušanas tirgu. Uzsākšanas vēstulē (no 262. līdz 264. punktam) Komisija izteica šaubas par to, vai šie pasākumi ir pietiekami, jo īpaši, ņemot vērā faktu, ka sabiedrībai TRW, no kuras SNCB bija paredzējusi ieguldīt savas līdzdalības daļas IFB, piederēja ievērojamas līdzdalības daļas Briseles un Zēbriges terminālos un ka IFB pieder mazas līdzdalības daļas daudzos Beļģijas terminālos.

(299)

Beļģijas valdība savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli izsaka vairākus argumentus, lai atspēkotu Komisijas šaubas. Tā vispirms uzsver, ka IFB pieaugums bija mazāks nekā tirgus pieaugums (4,1 % pieaugums IFB, 10,7 % pieaugums Antverpenes ostas terminālos, 12 % pieaugums ARA (Antverpenes–Roterdamas–Amsterdamas) apgabala terminālos). Komisija uzskata, ka šī papildu informācija ļauj secināt, ka IFB ietekme tirgū pēc pārstrukturēšanas plāna īstenošanas samazinājās.

(300)

Papildus Beļģija norādīja, ka IFB savu jaudu kravu pārkraušanas tirgū bija samazinājusi no 1,5 miljoniem TEU 2002. gadā līdz 1,1 miljonam TEU 2005. gada beigās. Komisija uzskata, ka šī jaudas samazināšana ir svarīgs samazinošs pasākums.

(301)

Visbeidzot, Beļģija paziņoja Komisijai, ka TRW ieguldījums IFB netiks veikts. Komisija uzskata, ka šīs izmaiņas ir nozīmīgas, jo tā rezultātā Bressout slēgšana un līdzdalības daļu pārdošana Briselē un Zēbrigē rada IFB daļas ievērojamu samazināšanos Beļģijas kravu pārvadāšanas tirgū.

(302)

Ņemot vērā šos argumentus un to, ka IFB tirgus daļa ir neliela, Komisija uzskata, ka Beļģija ir pierādījusi, ka kravu pārkraušanas nozarē ir veikti pietiekami pasākumi, lai, cik vien iespējams, mazinātu atbalsta nelabvēlīgo ietekmi uz konkurentiem.

(303)

Savā uzsākšanas vēstulē (no 257. līdz 259. punktam) Komisija konstatēja, ka piedāvātie pasākumi neattiecas uz loģistikas tirgu. Tāpēc Komisija uzskatīja, ka attiecībā uz loģistikas tirgu piedāvāto pasākumu neesība, kā arī fakts, ka tirgus ir pārveidošanās procesā, un fakts, ka IFB varēja ievērojami palielināt savu apjomu, rada šaubas par to, vai Beļģija bija, cik vien iespējams, ierobežojusi konkurencei nelabvēlīgās sekas attiecībā uz IFB loģistikas darbībām.

(304)

Beļģijas valdība savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli izteica piecus argumentus, kuru mērķis bija pierādīt, ka IFB, pretēji tam, ko Komisija apgalvoja savā uzsākšanas lēmumā, bija veikusi pietiekamus pasākumus, lai ierobežotu konkurences traucējumus (sīkāk sk. aprakstu šā lēmuma 3. daļā no 177. līdz 187. punktam). Šos argumentus var rezumēt šādi:

(305)

Komisija konstatē, ka pieci Beļģijas valdības paziņotie argumenti ir pārliecinoši. Attiecībā uz pirmo argumentu tā uzskata, ka Beļģijas valdība ir pierādījusi, ka IFB ir samazinājusi savu loģistikas jaudu, samazinot ekspluatēto vagonu skaitu par 49 %, kas ļauj ierobežot attiecīgo pasākumu radītos konkurences traucējumus. Attiecībā uz otro argumentu Komisija piekrīt Beļģijas valdībai, ka IFB tirgus daļas loģistikas tirgū ir nelielas 1999. gada pamatnostādņu 36. punkta nozīmē. Attiecībā uz trešo argumentu Komisija uzskata, ka Beļģijas iesniegtie paskaidrojumi, lai skaidrotu IFB apgrozījuma palielināšanos, pierāda, ka IFB Logistics pieaugums bija lēnāks nekā konkurentiem un ka vislielākais pieaugums attiecās uz apakšnozari, kurā IFB ir mazsvarīga loma. Attiecībā uz ceturto argumentu Komisija uzskata, ka, pat ja lēmums atvērt savus terminālus konkurentiem, iespējams, bija balstīts arī uz ekonomiskiem apsvērumiem, tomēr tā rezultātā tika atbalstīta to tirgu atvēršana, kuros darbojas IFB, un tādējādi var ierobežot atbalsta negatīvās sekas. Attiecībā uz piekto argumentu Komisija atzīst, ka IFB stāvoklis ir līdzīgs SNCB fret situācijai tādā ziņā, ka IFB, tāpat kā SNCB fret, darbojas “dzelzceļa transporta” un “kombinētā transporta” apakšnozarēs, kas no 2007. gada 1. janvāra ir pilnīgi liberalizētas (50).

(306)

Komisija secina, ka Beļģija ir pierādījusi to, ka loģistikas nozarē tika veikti pietiekami pasākumi, lai, cik vien iespējams, mazinātu atbalsta nelabvēlīgo ietekmi uz konkurentiem.

(307)

Komisija secina, ka Beļģija ir pierādījusi to, ka abos attiecīgajos tirgos tika veikti pietiekami pasākumi, lai, cik vien iespējams, mazinātu atbalsta nelabvēlīgo ietekmi uz konkurentiem

(308)

Attiecībā uz atbalsta ierobežošanu līdz minimumam 1999. gada pamatnostādnes norāda (40. un 41. punkts):

(309)

Vispirms ir jāpārbauda, vai atbalsts ir ierobežots līdz minimumam, un pēc tam, vai IFB veica atbilstoši pašu ieguldījumu.

(310)

Lai pierādītu, ka atbalsts ir ierobežots līdz stingram minimumam, Beļģijas valdība paskaidro, ka kapitāla palielināšana aprobežojas ar IFB akciju kapitāla, kas bija kļuvis negatīvs pēc 2001. un 2002. gadā reģistrētajiem zaudējumiem, atjaunošanu tādā apjomā, lai atjaunotu ekonomisko dzīvotspēju. Kā paskaidrots šā lēmuma 2. daļā, IFB maksātspējas līmenis, proti, attiecība starp pašu kapitāls un pasīviem, pēc kapitāla palielināšanas būtu 35,6 %.

(311)

Savā uzsākšanas lēmumā (268. punkts) Komisija konstatēja, ka kapitāla palielinājums bija par 20 miljoniem EUR zemāks nekā konsultants McKinsey bija ieteicis pārstrukturēšanas plānā; turklāt Komisija norādīja (268. punkts), ka IFB paredzētais maksātspējas līmenis ir zemāks nekā terminālu sabiedrību līmenis un, lai gan mazākā mērā, arī zemāks nekā jauktas darbības sabiedrībām.

(312)

Tomēr tā konstatēja, ka šis līmenis ir augstāks par transporta sabiedrībās reģistrēto vidējo līmeni. Ņemot vērā to, Komisija secināja, ka tās rīcībā esošie fakti nav pietiekami, lai sniegtu galīgu atzinumu, ka atbalsts bija ierobežots līdz inimumam.

(313)

Komisija uzskata, ka, lai noteiktu, vai atbalsts ir ierobežots līdz minimumam, vispirms jāpārbauda, vai IFB, kas turpinās darbību Beļģijā, maksātspējas līmenis nepārsniedz savu konkurentu vidējo līmeni un pēc tam, vai IFB ir atbrīvojusies no savām līdzdalības daļām Francijā ar vismazākajām iespējamām izmaksām.

(314)

Beļģija savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli sniedza papildu informāciju. Tā vispirms aprēķināja sešu IFB vislīdzīgāko terminālu sabiedrību un sešu IFB vislīdzīgāko loģistikas sabiedrību maksātspējas līmeni. Pēc tam tā aprēķināja vidējo līmeni, terminālu sabiedrību un loģistikas sabiedrību vidējam līmenim piekārtojot svarus atkarībā no šo divu darbību attiecīgā apjoma IFB. Rezultātā iegūtais vidējais maksātspējas līmenis ir 35,6 %, kas atbilst IFB maksātspējas līmenim pēc paredzētā kapitāla palielinājuma.

(315)

Turklāt Beļģija pierādīja, ka diviem vistiešākajiem IFB konkurentiem, proti, sabiedrībām Gosselin un Hupac, ir ļoti līdzīgi maksātspējas līmeņi (attiecīgi 38,9 % un 34,9 %).

(316)

Ņemot vērā Beļģijas iesniegto papildu informāciju un to, ka kapitāla palielinājums tika samazināts līdz 95,3 miljoniem EUR salīdzinājumā ar McKinsey 2003. gada decembra plānā ietverto sākotnējo ieteikumu par 120 miljoniem EUR, Komisija uzskata, ka kapitāla palielināšana ir ierobežota līdz apjomam, kas stingri nepieciešams.

(317)

Attiecībā uz atbrīvošanos no investīcijām IFB Francijas filiālēs Komisija turklāt pārbaudīja, ka, atbrīvojoties no savām saistībām, IFB vienmēr izvēlējās vislētāko variantu, lai līdz minimumam ierobežotu izmaksas, kas saistītas ar atbrīvošanos no saistībām, un tātad arī atbalstu.

(318)

Atbrīvošanās no investīcijām Acimar ar sanāciju tiesas ceļā izmaksāja 3,9 miljonus EUR (sk. šā lēmuma 2. daļu). Komisija konstatē, ka Beļģija ir pierādījusi, ka alternatīvai, proti, sabiedrības darbības turpināšanai būtu nepieciešams, lai IFB ik gadu līdz 2005. gada beigām finansētu skaidras naudas aizplūdi, kas kopumā būtu radījusi zaudējumus par 10,8 miljoniem EUR, bez jebkādas pārliecības atgūt parādus 3,9 miljonu EUR apmērā, no kuriem bija jāatsakās sanācijas rezultātā.

(319)

Komisija tādējādi secina, ka IFB attiecībā uz Acimar ir izvēlējusies vislētāko variantu.

(320)

Attiecībā uz NFTI-ou, kas bija sabiedrība, ko kopīgi pārvaldīja IFB un Denkerkas Autonomā Osta un kas ekspluatēja terminālus Denkerkas ostā, IFB izpētīja divas iespējas: darbības turpināšanu vai atbrīvošanos no investīcijām, pārdodot savas līdzdalības daļas. Atbrīvošanās no investīcijām izraisīja izmaksas 18,5 miljonu EUR apmērā (sīku aprakstu sk. šā lēmuma 2. daļā).

(321)

Attiecībā uz alternatīvu, proti, darbības turpināšanu, Beļģija savā atbildē pierādīja, ka tā būtu radījusi zaudējumus 36,2 miljonu EUR apmērā (sīku aprakstu sk. šā lēmuma 2. daļā).

(322)

Ņemot vērā katra varianta izmaksas, Komisija uzskata, ka IFB izvēlējās vislētāko variantu.

(323)

IFB France, kas vēlāk kļuva par AGEP, cesija NFTI-ou izmaksāja 0,9 miljonus EUR (sīku aprakstu sk. šā lēmuma 2. daļā). Tātad ir jānoskaidro, vai IFB France atzīšana par maksātnespējīgu nebūtu IFB izmaksājusi mazāk.

(324)

Tāpat kā pārdošanas gadījumā IFB būtu jāatsakās no IFB France parādiem 0,8 miljonu EUR apmērā. Tomēr Beļģija apgalvo, ka uzņēmuma atzīšana par maksātnespējīgu būtu radījusi papildu izmaksas – IFB nebūtu panākusi pārdošanas cenu par 0,1 miljonu EUR, kas būtu radījis zaudējumus tās līdzdalības daļās, un IFB saskaņā ar Francijas sociālajām tiesībām būtu jāmaksā kopumā 0,8 miljoni EUR 14 darbiniekiem, kuri būtu zaudējuši darbu pēc uzņēmuma atzīšanas par maksātnespējīgu.

(325)

Komisija uzskata, ka Beļģija nav pierādījusi šo risku par pasīvu kompensēšanu. Tāpēc Komisijai šis arguments ir jānoraida (51). Tādējādi Komisija secina, ka IFB France cesija izmaksāja vismaz tikpat, cik tā darbības turpināšana.

(326)

Komisija tātad secina, ka IFB ir izvēlējusies vienu no abiem lētākajiem variantiem.

(327)

Attiecībā uz Dry Port Dunkerque tika nolemts likvidēt sabiedrību, vispirms pārdodot daļu no aktīviem, proti, 8,6 % no līdzdalības daļām NFTI-ou. Tas izmaksāja 7,9 miljonus EUR (sīku aprakstu sk. šā lēmuma 2. daļā).

(328)

Alternatīvajā variantā, proti, turpinot darbību, IFB ik gadu būtu jāfinansē naudas aizplūde, ko izraisītu sabiedrības zaudējumi, kas radītu papildu izdevumus 2,6 miljonu EUR apmērā.

(329)

Tādējādi likvidācija bija vislētākais variants.

(330)

Ņemot vērā stratēģisko lēmumu pamest Francijas tirgu, lēmums pārdot SSTD par 0,2 miljoniem EUR (sīku aprakstu sk. 2. nodaļā) IFB bija visizdevīgākais variants.

(331)

Komisija secina, ka IFB atbrīvojās no savām līdzdalības daļām Francijā ar vismazākajām izmaksām, kādas bija iespējamas, un ka tādējādi SNCB piešķirtais finansējums, lai finansētu šo IFB atlikušās daļas dzīvotspējai nepieciešamo atbrīvošanos no investīcijām, bija ierobežots līdz minimumam.

(332)

1999. gada pamatnostādņu 40. punkts norāda:

“Atbalsta saņēmējiem jādod ievērojams ieguldījums pārstrukturēšanas plānā no saviem pašu resursiem, tostarp to aktīvu pārdošanas, kas nav būtiski uzņēmuma izdzīvošanai, vai no ārējā finansējuma tirgus apstākļos.”

(333)

Uzsākšanas vēstulē (270. punkts) Komisija konstatēja, ka no pārstrukturēšanas plāna šķiet, ka IFB nav veikusi ievērojamu pašas ieguldījumu savā pārstrukturēšanā, un tāpēc Komisija šaubījās par to, vai IFB ir pietiekami ieguldījusi savā pārstrukturēšanā.

(334)

Beļģija savā atbildē uz uzsākšanas vēstuli sīki paskaidroja, ko tā uzskata par IFB pašas ieguldījumiem savā pārstrukturēšanā (sk. aprakstu šā lēmuma 3. daļā no 194. līdz 201. punktam).

(335)

Komisija par Beļģijas paskaidrojumiem sniedz turpmāk izklāstīto novērtējumu.

(336)

Komisija vispirms noteica pārstrukturēšanas kopējās izmaksas, neietverot no produktivitātes gūto peļņu un apgrozāmo līdzekļu nepieciešamības samazinājumu.

(337)

Šajā sakarā Komisija uzskata, ka saskaņā ar tās lēmumu praksi (52) ir pamatotāk ņemt vērā šajā tabulā norādītās izmaksas, nevis Beļģijas iesniegtās izmaksas (sk. tabulu 184. punktā), īpaši šādu iemeslu dēļ:

(338)

SNCB pārstrukturēšanu finansē 95,3 miljonu EUR apmērā. Kā pierādīts no 199. punkta līdz 237. punktam, par šo finansējumu ir atbildīga Beļģija. Finansēšana notiek, konvertējot kapitālā kredītu un parādus, kuriem tika piešķirts maksāšanas termiņa pagarinājums, kā arī attiecīgos procentus.