15.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 120/1

15.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 120/3

(1)

Regulā (EK) Nr. 1831/2003 noteikts, ka piedevu lietošanai dzīvnieku barībā vajadzīga atļauja, kā arī izklāstīts tās piešķiršanas pamatojums un kārtība.

(2)

Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 7. pantu ir iesniegts pieteikums, lai saņemtu atļauju preparātam, kas minēts šīs regulas pielikumā. Pieteikumam pievienotas vajadzīgās ziņas un dokumenti saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1831/2003 7. panta 3. punkta prasībām.

(3)

Pieteikums attiecas uz jaunu atļauju lietot aminoskābi L-valīnu ar tīrības pakāpi vismaz 98 %, ko iegūst no Escherichia coli (K-12 AG314) FERM ABP-10640, kā barības piedevu visām sugām, iekļaujot šo preparātu piedevu kategorijā “uzturfizioloģiskās piedevas”.

(4)

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (“iestāde”) 2008. gada 30. janvāra (2) un 2008. gada 18. novembra (3) atzinumā secināts, ka aminoskābe L-valīns ar tīrības pakāpi vismaz 98 % kaitīgi neietekmē dzīvnieku veselību, cilvēka veselību un vidi un ka šo aminoskābi uzskata par pieejama valīna avotu visām sugām. Iestāde neuzskata, ka ir vajadzīgas īpašas prasības uzraudzības veikšanai pēc preparāta laišanas tirgū. Iestāde arī pārbaudīja ziņojumu par barībā lietotās piedevas analīzes metodi, ko iesniegusi ar Regulu (EK) Nr. 1831/2003 izveidotā Kopienas references laboratorija.

(5)

Minētā preparāta novērtējums liecina, ka Regulas (EK) Nr. 1831/2003 5. pantā paredzētie atļaujas piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti. Tādējādi preparātu jāļauj lietot, kā norādīts šīs regulas pielikumā.

(6)

Šajā regulā paredzētie pasākumi ir saskaņā ar Pārtikas aprites un dzīvnieku veselības pastāvīgās komitejas atzinumu,

15.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 120/5

(1)

Dabas resursi, kuru apdomīga un racionāla izmantošana prasīta Līguma 174. panta 1. punktā, ietver naftu, kas ir galvenais enerģijas avots Eiropas Savienībā, bet vienlaikus ir ievērojams piesārņotāju emisijas avots.

(2)

Komisijas 2001. gada 15. maija Paziņojumā “Ilgtspējīga Eiropa labākai pasaulei: Eiropas Savienības ilgtspējīgas attīstības stratēģija”, ko iesniedza Eiropadomes Gēteborgas sanāksmei 2001. gada 15. un 16. jūnijā, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas un transporta radītais piesārņojums tika minēti kā nopietni šķēršļi ilgtspējīgai attīstībai.

(3)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmumā Nr. 1600/2002/EK (2002. gada 22. jūlijs), ar ko nosaka Sesto Kopienas vides rīcības programmu (4), ir atzīts, ka vajadzīgi īpaši pasākumi energoefektivitātes uzlabošanai un enerģijas taupīšanai, ar klimata pārmaiņām saistīto mērķu integrācijai transporta un enerģētikas politikā, kā arī īpaši pasākumi transporta nozarē, lai risinātu jautājumus par enerģijas patēriņu un siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisiju.

(4)

Komisijas 2007. gada 10. janvāra Paziņojumā “Enerģētikas politika Eiropai” ierosināts, ka Eiropas Savienībai jāapņemas līdz 2020. gadam samazināt savas siltumnīcas efektu izraisošo gāzu emisijas par vismaz 20 % salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni. Papildus tam ir ierosināts noteikt saistošus mērķus līdz 2020. gadam turpmāk uzlabot energoefektivitāti par 20 %, panākt, ka atjaunojamās enerģijas īpatsvars sasniedz 20 %, bet ilgtspējīgi ražotas un sertificētas biodegvielas īpatsvars Kopienas transportlīdzekļu degvielas tirgū – 10 %, inter alia, lai uzlabotu energoapgādes drošību, dažādojot enerģijas avotu veidus.

(5)

Komisijas 2006. gada 19. oktobra Paziņojumā “Energoefektivitātes rīcības plāns: potenciāla izmantošana” izsludināts, ka Komisija, izmantojot publisko iepirkumu un vairojot informētību, arī turpmāk centīsies paplašināt tīrāku, viedāku, drošāku un energoefektīvāku transportlīdzekļu tirgu.

(6)

Komisijas 2006. gada 22. jūnija starpposma pārskatā attiecībā uz 2001. gada Balto grāmatu par Eiropas transporta politiku 2010. gadam “Eiropas dinamisma saglabāšana – ilgtspējīga attīstība mūsu kontinentā” paziņots, ka Savienība stimulēs videi draudzīgas inovācijas, tostarp ar Eiropas standartiem un publiskajiem iepirkumiem sekmējot “tīro” transportlīdzekļu izmantošanu.

(7)

Komisija savā 2007. gada 7. februāra Paziņojumā “Kopienas stratēģijas, lai samazinātu pasažieru automobiļu un vieglo komerciālo transportlīdzekļu CO2 emisijas, pārskata rezultāti” iepazīstināja ar vispusīgu jaunu stratēģiju, lai Savienība varētu līdz 2012. gadam sasniegt mērķi – jaunu vieglo automobiļu CO2 emisijas 120 g/km. Tika ierosināts tiesiskais regulējums, lai nodrošinātu transportlīdzekļu tehnoloģiju uzlabojumus. Papildu pasākumiem būtu jāveicina tādu transportlīdzekļu iepirkums, kuriem ir ekonomisks degvielas patēriņš.

(8)

Komisijas 2007. gada 25. septembra Zaļajā grāmatā par pilsētu transportu “Ceļā uz jaunu pilsētu mobilitātes kultūru” atzīmēts ieinteresēto personu atbalsts pasākumiem, lai sekmētu “tīro” un energoefektīvo transportlīdzekļu ieiešanu tirgū, izmantojot “zaļo” publisko iepirkumu. Tajā ierosināts, ka viena no iespējamām stratēģijām varētu būt balstīta uz ārējo izmaksu internalizāciju, proti, viens no līgumu piešķiršanas kritērijiem līdztekus transportlīdzekļa cenai būtu darbmūža ekspluatācijas izmaksas saistībā ar enerģijas patēriņu, CO2 emisijām un piesārņotāju emisijām. Turklāt par publisko iepirkumu atbildīgās personas varētu dot priekšroku transportlīdzekļiem, attiecībā uz kuriem ievēroti jaunie Eiropas standarti. Jo savlaicīgāk sāks izmantot “tīrākus” transportlīdzekļus, jo drīzāk izdosies uzlabot gaisa kvalitāti pilsētu teritorijās.

(9)

Augsta līmeņa grupas CARS 21 2005. gada 12. decembra ziņojumā atbalstīta Komisijas iniciatīva par “tīru” un energoefektīvu transportlīdzekļu veicināšanu, ja vien ir izmantota tehnoloģiju ziņā neitrāla un uz darbību vērsta integrēta pieeja, iesaistot transportlīdzekļu ražotājus, eļļas un degvielas piegādātājus, remontdarbu veicējus, patērētājus vai autovadītājus un valsts varas iestādes.

(10)

Augsta līmeņa grupa konkurētspējas, enerģijas un vides jomā savā 2007. gada 27. februāra ziņojumā ieteica, ka privātajos un publiskajos iepirkumos būtu jāņem vērā visas darbmūža izmaksas, īpašu uzmanību pievēršot energoefektivitātei. Dalībvalstīm un Kopienai būtu jāizstrādā un jāpublicē publisko iepirkumu pamatnostādnes attiecībā uz to, kā izvairīties no “zemākās cenas” principa piemērošanas ilgtspējīgāku starpproduktu iepirkumos saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/17/EK (2004. gada 31. marts), ar ko koordinē iepirkuma procedūras, kuras piemēro subjekti, kas darbojas ūdensapgādes, enerģētikas, transporta un pasta pakalpojumu nozarēs (5), un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/18/EK (2004. gada 31. marts) par to, kā koordinēt būvdarbu valsts līgumu, piegādes valsts līgumu un pakalpojumu valsts līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūru (6).

(11)

Šīs direktīvas mērķis ir veicināt “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu tirgus attīstību un, ņemot vērā to, ka tas atstās būtisku ietekmi uz vidi, jo īpaši ietekmēt standartizētu, lielos daudzumos ražotu transportlīdzekļu tirgu, piemēram, vieglo automobiļu, autobusu, tālsatiksmes autobusu un kravas automobiļu tirgu, nodrošinot pietiekami lielu pieprasījumu pēc “tīriem” un energoefektīviem autotransporta līdzekļiem, lai mudinātu ražotājus un autonozares pārstāvjus ieguldīt turpmākā tādu transportlīdzekļu izstrādē, kam ir zems energopatēriņš un zems CO2 un piesārņotāju emisiju līmenis.

(12)

Dalībvalstīm būtu jāinformē valsts, reģionālās vai vietējās līgumslēdzējas iestādes, līgumslēdzēji subjekti un pakalpojumu sniedzēji, kas nodrošina sabiedriskā transporta pakalpojumus, par noteikumiem, kas attiecas uz “tīro” un energoefektīvo transportlīdzekļu pirkumiem.

(13)

“Tīrajiem” un energoefektīvajiem transportlīdzekļiem sākotnēji ir lielāka cena nekā tradicionālajiem. Radot pietiekamu pieprasījumu pēc šādiem transportlīdzekļiem, varētu nodrošināt, ka apjomradīti ietaupījumi izraisa cenu samazināšanos.

(14)

Šī direktīva ir paredzēta, lai sniegtu atbalstu dalībvalstīm, atvieglojot un strukturējot zināšanu un labākās prakses apmaiņu nolūkā veicināt “tīro” un energoefektīvo transportlīdzekļu pirkumus.

(15)

Transportlīdzekļu iepirkumi sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai var ievērojami ietekmēt tirgu, ja Kopienas līmenī piemēro saskaņotus kritērijus.

(16)

Vislielākā ietekme uz tirgu un vislabākie izmaksu/ieguvumu rezultāti ir iegūstami tad, ja darbmūža izmaksas saistībā ar enerģijas patēriņu, CO2 emisijām un piesārņotāju emisijām obligāti ietver līguma piešķiršanas kritērijos, veicot transportlīdzekļu iepirkumu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai.

(17)

Saskaņā ar Direktīvas 2004/17/EK un Direktīvas 2004/18/EK darbības jomu, vienlaikus pilnībā ievērojot minēto direktīvu transponēšanu valstu tiesību aktos, šai direktīvai būtu jāattiecas uz autotransporta līdzekļiem, ko pērk līgumslēdzējas iestādes un līgumslēdzēji subjekti, neatkarīgi no tā, vai šīs iestādes un subjekti ir publiskas vai privātas struktūras. Turklāt šai direktīvai būtu jāattiecas arī uz tādu autotransporta līdzekļu pirkumiem, kurus izmanto sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanā saskaņā ar pakalpojumu valsts līgumu, ļaujot dalībvalstīm no direktīvas darbības jomas izslēgt neliela apjoma pirkumus, lai izvairītos no nevajadzīga administratīvā sloga.

(18)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2007/46/EK (2007. gada 5. septembris), ar ko izveido sistēmu mehānisko transportlīdzekļu un to piekabju, kā arī tādiem transportlīdzekļiem paredzētu sistēmu, sastāvdaļu un atsevišķu tehnisku vienību apstiprināšanai (Pamatdirektīva) (7), un nolūkā izvairīties no nevajadzīga administratīvā sloga dalībvalstīm vajadzētu būt tiesīgām atbrīvot iestādes un uzņēmējus no šajā direktīvā noteiktajām prasībām, ja tiek pirkti transportlīdzekļi, kas konstruēti un izgatavoti specializētai lietošanai.

(19)

Ar šo direktīvu būtu jāparedz izvēles iespējas, lai varētu ņemt vērā enerģētikas un vides aspektus. Tas ļautu iestādēm un pakalpojumu sniedzējiem, kuri jau ir izstrādājuši vietējām vajadzībām un apstākļiem piemērotas metodes, tās piemērot arī turpmāk.

(20)

Iekļaujot enerģijas patēriņu, CO2 emisijas un piesārņotāju emisijas līguma piešķiršanas kritērijos, netiek uzspiestas augstākas kopējās izmaksas, bet drīzāk, pieņemot lēmumu par iepirkumu, tiek laikus paredzētas darbmūža ekspluatācijas izmaksas. Papildus tiesību aktiem par emisiju Eiropas standartiem, ar ko nosaka emisiju maksimālās robežvērtības, ar šo pieeju piesārņotāju faktisko emisiju izsaka naudas izteiksmē, un tādējādi nav vajadzīgs paredzēt nekādus papildu standartus.

(21)

Līgumslēdzējas iestādes, līgumslēdzēji subjekti un pakalpojumu sniedzēji, tiem izpildot prasību tehniskajās specifikācijās ņemt vērā enerģētikas un vides aspektus, tiek mudināti tehniskajās specifikācijās noteikt stingrākus rādītājus attiecībā uz enerģētiku un vidi, nekā paredzēts Kopienas tiesību aktos, ņemot vērā, piemēram, Eiropas standartus, kas jau ir pieņemti, tomēr vēl nav kļuvuši obligāti.

(22)

ExternE pētījums (8), Komisijas programma “Tīru gaisu Eiropai” (CAFE) (9) un HEATCO pētījums (10) ir nodrošinājis informāciju par CO2, slāpekļa oksīdiem (NOx), metānu nesaturošo ogļūdeņražu (NMHC) un cieto daļiņu emisiju izmaksām. Izmaksas izteiktas tagadnes vērtībās, lai nesarežģītu līguma piešķiršanas procedūru.

(23)

Ar šo direktīvu būtu jānosaka tāds CO2 un piesārņotāju emisiju izmaksu diapazons, kas, no vienas puses, ir pietiekami elastīgs, ļaujot līgumslēdzējām iestādēm, līgumslēdzējiem subjektiem un pakalpojumu sniedzējiem ņemt vērā vietējo situāciju, un, no otras puses, nodrošina pienācīgu saskaņotības pakāpi.

(24)

Obligātu kritēriju piemērošana tīru un energoefektīvu transportlīdzekļu iepirkumiem neizslēdz citu atbilstīgu līguma piešķiršanas kritēriju iekļaušanu. Tas arī neliedz izvēlēties modernizētus transportlīdzekļus, kas atjaunināti, lai atbilstu augstākām vides prasībām. Šādus citus atbilstīgus līguma piešķiršanas kritērijus var arī iekļaut iepirkuma procedūrā saskaņā ar Direktīvu 2004/17/EK vai Direktīvu 2004/18/EK un ar nosacījumu, ka minētie kritēriji attiecas uz līguma priekšmetu, nepiešķir neierobežotu izvēles brīvību līgumslēdzējai iestādei vai līgumslēdzējam subjektam, ir skaidri norādīti un ir saskaņā ar Līguma pamatprincipiem.

(25)

Metode, kas paredzēta, lai aprēķinātu darbmūža ekspluatācijas izmaksas saistībā ar piesārņotāju emisijām, un ko izmanto, pieņemot lēmumus par transportlīdzekļu iepirkumiem, tostarp šajā direktīvā noteiktās skaitliskās vērtības, neskar citus Kopienas tiesību aktus, ar kuriem nosaka ārējās izmaksas.

(26)

Šajā direktīvā noteiktās aprēķināšanas metodes pārskatīšana un pārstrādāšana būtu jāveic saskaņā ar attiecīgiem Kopienas tiesību aktiem, lai panāktu atbilsmi tiem.

(27)

Pieņemot lēmumu par “tīru” un energoefektīvu autotransporta līdzekļu iepirkumu, līgumslēdzējām iestādēm vai līgumslēdzējiem subjektiem cita starpā būtu jāņem vērā ar enerģētiku un vidi saistītie līguma piešķiršanas kritēriji.

(28)

Šī direktīva nedrīkstētu liegt līgumslēdzējām iestādēm un organizācijām, pērkot transportlīdzekļus sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai, dot priekšroku jaunākajiem “Euro” piesārņotāju emisiju standartiem, ja arī šie standarti vēl nav kļuvuši obligāti. Tāpat tā nedrīkstētu liegt līgumslēdzējām iestādēm un līgumslēdzējiem subjektiem dot priekšroku alternatīvai degvielai, piemēram, ūdeņradim, sašķidrinātai naftas gāzei (SNG), saspiestai dabasgāzei (SDG) un biodegvielai, ja ir ņemta vērā darbmūža ietekme uz enerģētiku un vidi.

(29)

Būtu jāizstrādā standartizētas Kopienas testu procedūras transportlīdzekļu papildu kategorijām, lai uzlabotu ražotāju datu salīdzināmību un pārskatāmību. Ražotāji būtu jāmudina sniegt datus par kopējo darbmūža enerģijas patēriņu, CO2 emisijām un piesārņotāju emisijām.

(30)

Iespēja sniegt valsts atbalstu tādu “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu pirkumiem, tostarp transportlīdzekļu modernizēšanai, nomainot dzinējus un rezerves daļas, kuru tehniskās īpašības pārsniedz obligātās vides prasības, ir paredzēta Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai (11) un Komisijas Regulā (EK) Nr. 800/2008 (2008. gada 6. augusts), kas atzīst noteiktas atbalsta kategorijas par saderīgām ar kopējo tirgu, piemērojot Līguma 87. un 88. pantu (vispārējā grupu atbrīvojuma regula) (12). Šajā kontekstā būtiskas ir arī pamatnostādnes, kas iekļautas Komisijas Paziņojumā “Kopienas vadlīnijas valsts atbalstam dzelzceļa uzņēmumiem” (13), jo īpaši 34. punkta 1. zemsvītras piezīme un 36. punkta 3. zemsvītras piezīme. Tomēr attiecībā uz šādu valsts atbalstu turpinās piemērot Līguma noteikumus, jo īpaši tā 87. un 88. pantu.

(31)

Iespēja sniegt valsts atbalstu tādas infrastruktūras attīstības veicināšanai, kas ir nepieciešama alternatīvās degvielas izplatīšanai, ir paredzēta Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai. Tomēr attiecībā uz šādu valsts atbalstu turpinās piemērot Līguma noteikumus, jo īpaši tā 87. un 88. pantu.

(32)

“Tīru” un energoefektīvu autotransporta līdzekļu pirkšana sniedz iespēju pilsētām paust savu ekoloģisko pārliecību. Šajā sakarībā ir būtiski internetā darīt pieejamu informāciju par publiskajiem iepirkumiem, kā to paredz šī direktīva.

(33)

Ir jāmudina publicēt internetā visu būtisko informāciju par finanšu instrumentiem, kas pieejami katrā dalībvalstī saistībā ar mobilitātes veicināšanu pilsētās un “tīru” un energoefektīvu transportlīdzekļu popularizēšanu.

(34)

Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar Padomes Lēmumu 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (14).

(35)

Jo īpaši Komisija būtu jāpilnvaro pielāgot inflācijai un tehniskas attīstībai tehniskos datus autotransporta līdzekļu darbmūža ekspluatācijas izmaksu aprēķināšanai. Šie pasākumi, kuri ir vispārīgi un kuru mērķis ir grozīt nebūtiskus šīs direktīvas elementus, jāpieņem saskaņā ar Lēmuma 1999/468/EK 5.a pantā paredzēto regulatīvo kontroles procedūru.

(36)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus – proti, sekmēt un stimulēt “tīro” un energoefektīvo transportlīdzekļu tirgu un palielināt transporta nozares ieguldījumu Kopienas vides, klimata un enerģētikas politikā – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka nolūkā radīt transportlīdzekļu kritisko masu rentablai Eiropas rūpniecības attīstībai minētos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākums, kas vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai.

(37)

Dalībvalstīm un Komisijai būtu jāturpina “tīro” un energoefektīvo autotransporta līdzekļu popularizēšana. Šajā sakarībā būtiska nozīme var būt valsts un reģionālajām darbības programmām, kas paredzētas Padomes Regulā (EK) Nr. 1083/2006 (2006. gada 11. jūlijs), ar ko paredz vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu un Kohēzijas fondu (15). Turklāt tādas Kopienas programmas kā Civitas un “Saprātīga enerģija Eiropai” var uzlabot mobilitāti pilsētās, vienlaikus samazinot pilsētas vides radītās nelabvēlīgās sekas.

(38)

Saskaņā ar 34. punktu Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (16) dalībvalstīm ir ieteikts gan savām vajadzībām, gan Kopienas interesēs izstrādāt savas tabulas, kur pēc iespējas precīzāk atspoguļota atbilstība starp šo direktīvu un tās transponēšanas pasākumiem, un padarīt tās publiski pieejamas,

a)

līgumslēdzējas iestādes vai līgumslēdzēji subjekti, ja tiem ir pienākums piemērot iepirkuma procedūras, kas paredzētas Direktīvā 2004/17/EK un Direktīvā 2004/18/EK;

b)

pakalpojumu sniedzēji, kas pilda sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības atbilstīgi pakalpojumu valsts līgumam Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1370/2007 (2007. gada 23. oktobris) par sabiedriskā pasažieru transporta pakalpojumiem, izmantojot dzelzceļu un autoceļus (17) nozīmē, pārsniedzot robežlielumu, kas dalībvalstīm jānosaka tāds, lai netiktu pārsniegtas direktīvā 2004/17/EK un 2004/18/EK noteiktās robežvērtības.

1)

“līgumslēdzējas iestādes” ir līgumslēdzējas iestādes, kā definēts Direktīvas 2004/17/EK 2. panta 1. punkta a) apakšpunktā un Direktīvas 2004/18/EK 1. panta 9. punktā;

2)

“līgumslēdzēji subjekti” ir līgumslēdzēji subjekti, kā minēts Direktīvas 2004/17/EK 2. panta 2. punktā;

3)

“autotransporta līdzeklis” ir transportlīdzeklis, kas atbilst pielikuma 3. tabulā uzskaitītajām transportlīdzekļu kategorijām.

a)

enerģijas patēriņš;

b)

CO2 emisijas; un

c)

NOx, NMHC un cieto daļiņu emisijas.

a)

autotransporta līdzekļu pirkuma dokumentos iekļauj enerģijas un vides rādītāju tehniskās specifikācijas attiecībā uz katru no konkrētajiem ietekmes aspektiem, kā arī attiecībā uz katru no vides ietekmes papildu aspektiem; vai

b)

lēmumā par pirkumu iekļauj apsvērumus par ietekmi uz enerģētiku un vidi, turklāt:

a)

transportlīdzekļa darbmūža ekspluatācijas izmaksas saistībā ar enerģijas patēriņu aprēķina, izmantojot šādu metodiku:

b)

transportlīdzekļa darbmūža ekspluatācijas izmaksas saistībā ar CO2 emisijām aprēķina, reizinot darbmūža nobraukumu atbilstoši 3. punktam, attiecīgā gadījumā ņemot vērā arī līdzšinējo nobraukumu, ar CO2 emisijām kilogramos uz kilometru atbilstoši 2. punktam un izmaksām uz kilogramu atbilstīgi izmaksu diapazonam pielikuma 2. tabulā;

c)

transportlīdzekļa darbmūža ekspluatācijas izmaksas saistībā ar pielikuma 2. tabulā uzskaitīto piesārņotāju emisijām aprēķina, saskaitot darbmūža ekspluatācijas izmaksas saistībā ar NOx, NMHC un cieto daļiņu emisijām. Attiecībā uz katru piesārņotāju darbmūža ekspluatācijas izmaksas aprēķina, reizinot darbmūža nobraukumu atbilstoši 3. punktam, attiecīgā gadījumā ņemot vērā arī līdzšinējo nobraukumu, ar emisijām gramos uz kilometru atbilstoši 2. punktam un attiecīgām izmaksām uz gramu. Aprēķinot izmaksas, izmanto pielikumā 2. tabulā norādītās Kopienas vidējās vērtības.

Šīs direktīvas 3. pantā minētās līgumslēdzējas iestādes, līgumslēdzēji subjekti un pakalpojumu sniedzēji var piemērot augstākas izmaksas, ja šīs izmaksas nepārsniedz pielikuma 2. tabulā noteiktās vērtības, kas reizinātas ar koeficientu 2.

15.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 120/13

(1)

Pēc informācijas un tai sekojošās sūdzības saņemšanas par to, ka Friuli-Venēcijas Džūlijas reģiona 2003. gada 20. augusta reģionālais likums Nr. 14 paredz piešķirt Triestes un Gorīcijas Tirdzniecības kamerai līdzekļus, lai apmierinātu no 2003. gada sausuma cietušo saimniecību lopbarības vajadzības, Komisija 2004. gada 2. aprīļa vēstulē aicināja Itālijas iestādes sniegt virkni skaidrojumu.

(2)

Nesaņēmusi atbildi četru nedēļu laikā, kas Itālijas iestādēm atvēlēts prasītās informācijas sniegšanai, Komisija ar 2004. gada 26. maija vēstuli nosūtīja tām atgādinājumu.

(3)

Ar 2004. gada 10. jūnija vēstuli, kuras saņemšana reģistrēta 2004. gada 15. jūnijā, Itālijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā nosūtīja Komisijai Itālijas iestāžu vēstuli, kurā bija teikts, ka Itālijas iestādes attiecīgi 2003. gada 30. septembrī un 2004. gada 12. martā ir nosūtījušas divas vēstules Triestes un Gorīcijas Tirdzniecības kamerai, lai norādītu, ka saistībā ar iepriekš minētā likuma 6. pantā paredzēto atbalstu jāpublicē uzaicinājums izteikt ieinteresētību un tā kopija jānosūta Komisijai.

(4)

Pamatojoties uz šo informāciju, Komisija 2004. gada 28. jūnija vēstulē lūdza Itālijas iestādēm atsūtīt abu attiecīgo vēstuļu un abu tirdzniecības kameru sagatavoto uzaicinājumu izteikt ieinteresētību tekstus. Turklāt Komisija vēlējās uzzināt, vai atbalsts ir piešķirts un, ja ir, norādīt tā summu un piešķiršanas kārtību.

(5)

Ar 2004. gada 27. septembra vēstuli, kuras saņemšana reģistrēta 2004. gada 29. septembrī, Itālijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā nosūtīja Komisijai attiecīgos tekstus un 2004. gada 28. jūnija vēstulē prasīto informāciju.

(6)

Tā kā no šīs informācijas kļuva skaidrs, ka Triestes Tirdzniecības kamera jau ir publicējusi uzaicinājumu izteikt ieinteresētību un rīkojusies saskaņā ar to un ka atbalsts, ko tirdzniecības kameras varētu izmaksāt vai bija izmaksājušas, nebija paredzēts tirdzniecības kameru vispārējā atbalsta shēmā, kuru Komisija bija apstiprinājusi saskaņā ar lietu par valsts atbalstu N 241/01, Komisija nolēma uzsākt izmeklēšanu saistībā ar lietu par nepaziņotu atbalstu ar numuru NN 69/04.

(7)

Komisija 2004. gada 12. novembra vēstulē lūdza Itālijas iestādes sniegt papildu informāciju par attiecīgo atbalstu.

(8)

Tajā pašā dienā Komisija saņēma Itālijas iestāžu vēstuli ar informāciju, kas papildināja 2004. gada 28. jūnija vēstulē lūgto informāciju (sk. 4. apsvērumu).

(9)

Ar 2005. gada 6. janvāra vēstuli, kuras saņemšana reģistrēta 2005. gada 11. janvārī, Itālijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā nosūtīja Komisijai Itālijas iestāžu vēstuli ar lūgumu pagarināt termiņu, kas Itālijas iestādēm atvēlēts papildu informācijas sniegšanai par aplūkojamo atbalstu, lai tās varētu atkārtoti izvērtēt attiecīgos reģionālos tiesību aktus.

(10)

Ar 2005. gada 25. janvāra vēstuli Komisija piešķīra atļauju pagarināt termiņu par vienu mēnesi.

(11)

Ar 2005. gada 21. februāra vēstuli Itālijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā nosūtīja Komisijai Itālijas iestāžu vēstuli, kurā bija teikts, ka Gorīcijas Tirdzniecības kamera nav īstenojusi plānoto atbalstu un negrasās to darīt (vēstulei bija pievienots Tirdzniecības kameras lēmums, kas apstiprināja šo informāciju).

(12)

Ar 2005. gada 28. februāra vēstuli, kuras saņemšana reģistrēta 2005. gada 1. martā, un 2005. gada 30. marta vēstuli, kuras saņemšana reģistrēta 2005. gada 31. martā, Itālijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā nosūtīja Komisijai papildu informāciju par Triestes Tirdzniecības kameras piešķirto atbalstu.

(13)

Komisija 2005. gada 22. jūlija vēstulē (1) informēja Itāliju par lēmumu uzsākt Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru saistībā ar atbalstu lopbarības iepirkumam, ko paredz 2003. gada 20. augusta reģionālā likuma Nr. 14 6. pants un attiecībā uz ko Triestes Tirdzniecības kamera publicēja uzaicinājumu izteikt ieinteresētību.

(14)

Komisijas lēmumu par procedūras uzsākšanu publicēja Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2). Komisija aicināja ieinteresētās puses iesniegt apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem.

(15)

Komisija apsvērumus no ieinteresētajām pusēm nav saņēmusi.

(16)

Saskaņā ar 6. pantu Friuli-Venēcijas Džūlijas reģiona 2003. gada 20. augusta reģionālajā likumā Nr. 14 (turpmāk “reģionālais likums Nr. 14”) reģionālajām iestādēm ir atļauts piešķirt īpašu finansējumu EUR 170 000 apmērā Triestes Tirdzniecības, rūpniecības, amatniecības un lauksaimniecības kamerai un EUR 80 000 apmērā Gorīcijas Tirdzniecības, rūpniecības, amatniecības un lauksaimniecības kamerai, lai apmierinātu ar dzīvnieku barības nodrošināšanu saistītās ārkārtējās vajadzības lopkopības saimniecībās, kas cietušas no 2003. gada sausuma un atrodas apgabalos, līdz kuriem kopējās irigācijas sistēmas nesniedzas.

(17)

Triestes Tirdzniecības kameras publicētais uzaicinājums izteikt ieinteresētību paredz piešķirt finansiālu atbalstu tām no 2003. gada sausuma cietušajām saimniecībām Triestes provincē, kuras, nespēdamas apūdeņot zemi, ko nevar apūdeņot ar kopējās irigācijas sistēmām, ir cietušas ražas zaudējumus vismaz 20 % apmērā mazāk labvēlīgos apgabalos un 30 % apmērā pārējos apgabalos. Atbalstu piešķir kā atbalstu mājlopu barošanai vajadzīgās lopbarības iepirkumam.

(18)

Atbalstu izmaksā, uzrādot faktūrrēķinus par lopbarības iepirkumu no 2003. gada 1. maija līdz 20. novembrim daudzumos, ko vajag, lai apmierinātu vienas saimniecībā esošas un lauksaimniekam piederošas mājlopu vienības vajadzību pēc uzturvielām. Mājlopu vienības ir liellopi, aitas, kazas un zirgu dzimtas dzīvnieki, ko audzē kaušanai vai izmanto darbam; kaujamo dzīvnieku gadījumā attiecīgie lauksaimnieki ir lauksaimnieki, kam lauksaimniecība ir galvenā nodarbošanās, un īpašnieki apsaimniekotāji, kas ir reģistrēti lauksaimniecības nozares Istituto nazionale per la previdenza sociale (Valsts Sociālās apdrošināšanas institūts). Ar terminu “lopbarība” apzīmē jebkura veida sausu sienu.

(19)

Atbalstu var izmaksāt ikvienai saimniecībai Triestes provincē, kas to lūdz, kamēr nav izlietoti visi šim nolūkam paredzētie līdzekļi.

(20)

Maksimālais kompensējamās lopbarības daudzums vienai mājlopu vienībai ir 1 500 kg. Atsauces cena, ko izmanto atbalsta aprēķinam, ir EUR 20, neieskaitot PVN. Ja pieteikumu skaits pārsniedz paredzēto, individuālo atbalstu vienai mājlopu vienībai proporcionāli samazina.

(21)

Ja atbalsta saņēmējas saimniecības lūdz un saņem citu atbalstu 2003. gada sausuma nodarīto zaudējumu kompensācijai, uzaicinājumā izteikt ieinteresētību paredzēto atbalstu attiecīgi samazina.

(22)

Komisija uzsāka Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, jo apšaubīja attiecīgo atbalsta pasākumu saderību ar kopējo tirgu. Šaubas radīja šādi aspekti:

(23)

Ar 2005. gada 26. septembra vēstuli, kuras saņemšana reģistrēta 2005. gada 27. septembrī, Itālijas Pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā nosūtīja Komisijai Itālijas iestāžu apsvērumus sakarā ar Līguma 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanu attiecībā uz aplūkojamo atbalstu.

(24)

Itālijas iestādes cita starpā apgalvo, ka ar reģiona pašvaldības priekšsēdētāja 2003. gada 16. septembrī izdoto Dekrētu Nr. 0329/Pres. Friuli-Venēcijas Džūlijas reģions ir pasludinājis 2003. gada sausumu par “nelabvēlīgiem laika apstākļiem”, sausumu apstiprina reģionālās meteoroloģiskās novērošanas stacijas savāktie dati, un tas ir iemesls Komisijai paziņotajai un apstiprinātajai valsts atbalsta lietai (N 262/04).

(25)

Itālijas iestādes atzīst, ka metode, ko Triestes Tirdzniecības kamera ir izmantojusi, lai aprēķinātu Triestes provinces lauksaimnieku ciestos zaudējumus, nav saskaņā ar pamatnostādņu 11.3. punktu. Tomēr tās apgalvo, ka pēc Līguma 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanas Triestes Tirdzniecības kamera ir pārbaudījusi ražas zaudējumu robežvērtības visās saimniecībās, kas saņem atbalstu (43 saimniecības), salīdzinot vidējo lopbarības ražošanas apjomu trīs gados no 2000. līdz 2002. gadam (kad lauksaimnieki nesaņēma kompensācijas par zaudējumiem, ko radījuši nelabvēlīgi laika apstākļi) un 2003. gadā novākto lopbarības ražu. Saskaņā ar Itālijas iestāžu teikto, iegūtie dati liecina, ka zaudējumi visos gadījumos ir pārsnieguši minimālās robežvērtības, kas dod tiesības pretendēt uz atbalstu (20 % mazāk labvēlīgos apgabalos un 30 % pārējos apgabalos).

(26)

Itālijas iestādes piebilst, ka ir aprēķinājušas arī saskaņā ar pamatnostādnēm izmaksājamā atbalsta lielumu. Šajā nolūkā tās izmantoja datus, kas sniegti reģionālās izpildvaras iestāžu 2003. gada 23. maija Lēmumā Nr. 1535 un attiecas uz vidējo lopbarības ražošanas apjomu un vidējo cenu trīs gados – no 2000. līdz 2002. gadam. No iegūtajiem skaitļiem tās atņēma faktisko katras saimniecības deklarēto ražošanas apjomu 2003. gadā, kas reizināts ar vidējo tā gada cenu. Visus aprēķinus atspoguļoja tabulā, norādot izmaksātā atbalsta summas, atbalsta summas, ko varēja apstiprināt saskaņā ar pamatnostādnēm, un de minimis atbalsta summas, kuras atbalsta saņēmējiem vēl var izmaksāt saskaņā ar Komisijas 2004. gada 6. oktobra Regulu (EK) Nr. 1860/2004 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam lauksaimniecības un zivsaimniecības nozarē (4). Tabulā redzams, ka, kumulējot de minimis atbalstu un atbalstu, ko var piešķirt saskaņā ar pamatnostādnēm, tikai divi lauksaimnieki ir saņēmuši par atbalstu, kurš pārsniedz ciesto zaudējumu apjomu un kuru Itālijas iestādes ir apņēmušās atgūt.

(27)

Attiecībā uz pārējām šaubām, kas Komisijai radušās, uzsākot Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru, Itālijas iestādes paskaidro, ka attiecīgā atbalsta saņēmēji nav saņēmuši ne tiešu atbalstu lopbarībai, ne summas saskaņā ar apdrošināšanas shēmām. Turklāt tās norāda, ka atbalsta saņēmējiem radušās ar lopbarības novākšanu un transportēšanu saistītas izmaksas, jo viņi bija saražojuši zināmu daudzumu lopbarības.

(28)

Visbeidzot, Itālijas iestādes apgalvo, ka visi lauksaimnieki, kas saņem attiecīgo atbalstu, bija informēti par to, ka saistībā ar aplūkojamo pasākumu ir uzsākta Līguma 88. panta 2. punktā paredzētā procedūra.

(29)

Saskaņā ar Līguma 87. panta 1. punktu ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus, dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai, ciktāl šāda palīdzība iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Atbalsts, ko paredz reģionālais likums Nr. 14, atbilst šai definīcijai tādā izpratnē, ka to ir piešķīrušas vietējās iestādes, tas dod priekšroku atsevišķu preču ražošanai (mājlopu audzēšanai, jo atbalsts lopbarības iepirkumam ir paredzēts, lai nodrošinātu dzīvniekus ar barību) un tas varētu radīt konkurences traucējumus un iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, ņemot vērā Itālijas vietu šo preču ražošanā (piemēram, 2006. gadā Itālija saražoja 13,3 % no Kopienā ražotās liellopu un teļa gaļas un bija Kopienas trešā lielākā liellopu un teļa gaļas ražotājvalsts).

(30)

Tomēr Līguma 87. panta 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos dažiem pasākumiem var piemērot atkāpes un tos var uzskatīt par saderīgiem ar kopējo tirgu.

(31)

Šajā gadījumā, ņemot vērā atbalsta būtību (kompensācijas par zaudējumiem, ko lauksaimniekiem nodarījuši nelabvēlīgi laika apstākļi), vienīgā piemērojamā atkāpe ir Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzētā atkāpe, saskaņā ar kuru par saderīgu ar kopējo tirgu var uzskatīt atbalstu, kas veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šim atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā vispārējām interesēm (Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā atkāpe drīzāk ir piemērojama faktisku dabas katastrofu nevis tām pielīdzināmu notikumu gadījumos; kā norādīts pamatnostādnēs, Komisija konsekventi ir paudusi uzskatu, ka sausumu kā tādu nevar uzskatīt par dabas katastrofu Līguma 87. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē);

(32)

Lai varētu piemērot iepriekš minēto atkāpi, attiecīgais atbalsts, kas ir nelikumīgs saskaņā ar 1. panta f) punktu Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta (tagad 88. pants) piemērošanai (5), jāizvērtē, ņemot vērā spēkā esošās normas atbalsta piešķiršanas dienā saskaņā ar Komisijas paziņojumu par noteikumu noteikšanu, kas piemērojami nelikumīga valsts atbalsta novērtēšanai (6).

(33)

Šajā gadījumā aplūkojamā atbalsta piešķiršanas dienā piemērojamie noteikumi ir pamatnostādņu 11.3. punktā izklāstītie noteikumi. Saskaņā ar šo punktu jāievēro šādi nosacījumi:

(34)

Attiecībā uz divu pirmo nosacījumu ievērošanu Komisija atzīmē, ka Itālijas iestādes ir apstiprinājušas, ka sausums ir bijis, pamatojoties uz atbilstošu meteoroloģisko informāciju. Attiecībā uz iepriekš minēto nelabvēlīgo laika apstākļu nodarīto zaudējumu apjomu Komisija vispirms atzīmē, ka Itālijas iestādes atzīst, ka izmantotā metode, lai aprēķinātu Triestes provinces lauksaimnieku ciestos zaudējumus, nav saskaņā ar pamatnostādņu 11.3. punktu. Komisija to var apstiprināt, jo Triestes Tirdzniecības kameras publicētajā uzaicinājumā izteikt ieinteresētību ir noteikta tikai zaudējumu robežvērtība, kuru pārsniedzot, drīkst piešķirt atbalstu, bet nav precizēta zaudējumu aprēķina metode.

(35)

Tomēr saskaņā ar Itālijas iestāžu sniegto informāciju pēc Līguma 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanas, piemērojot pamatnostādņu 11.3. punktā izklāstīto metodi, t. i., šajā gadījumā salīdzinot vidējo lopbarības ražošanas apjomu trīs gados no 2000. līdz 2002. gadam (kad lauksaimnieki nesaņēma kompensācijas par zaudējumiem, ko nodarījuši nelabvēlīgi laika apstākļi) un lopbarības ražošanu 2003. gadā, visās saimniecībās, kas saņem atbalstu, zaudējumi ir pārsnieguši minimālās robežvērtības, kuras dod tiesības pretendēt uz atbalstu (20 % mazāk labvēlīgos apgabalos un 30 % pārējos apgabalos).

(36)

Attiecībā uz atbalsta aprēķinam faktiski izmantoto metodi (un tātad trešā iepriekš minētā nosacījuma ievērošanu) Komisija atzīmē, ka izmantotā metode neatbilst pamatnostādnēm, jo atbalstu izmaksāja, uzrādot faktūrrēķinus par lopbarības iepirkumiem, kas veikti no 2003. gada 1. maija līdz 20. novembrim tādos daudzumos, lai apmierinātu vienas saimniecībā esošas mājlopu vienības normālās vajadzības pēc uzturvielām, bet saskaņā ar pamatnostādnēm izmaksājamā atbalsta summa nedrīkst pārsniegt vidējo ražošanas līmeni parastā laikposmā, kas reizināts ar vidējo cenu tajā pašā laikposmā, atņemot notikuma gada faktisko ražošanas apjomu, kas reizināts ar vidējo cenu šajā gadā.

(37)

Itālijas iestāžu sniegtā informācija pēc Līguma 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras uzsākšanas liecina, ka Triestes Tirdzniecības kameras izmantotās aprēķina metodes dēļ izmaksājamā atbalsta summa vairākos gadījumos (12 gadījumos no 43) ir pārsniegusi summu, kas būtu jāizmaksā, izmantojot pamatnostādnēs paredzēto aprēķina metodi.

(38)

Ievērojot to, ka Triestes Tirdzniecības kameras izmantotās aprēķina metodes dēļ izmaksājamā atbalsta summa vairāk nekā 25 % gadījumu ir pārsniegusi summu, ko var izmaksāt saskaņā ar pamatnostādņu 11.3. punktu, Komisija šo metodi nevar atzīt par pieņemamu.

(39)

Attiecībā uz pārējiem pamatnostādņu 11.3. punktā izklāstītajiem nosacījumiem (un tātad ceturtā un piektā iepriekš minētā nosacījuma ievērošanu) Komisija atzīmē Itālijas iestāžu apgalvojumu, ka attiecīgā atbalsta saņēmēji nav saņēmuši ne tiešu atbalstu lopbarībai, ne summas saskaņā ar apdrošināšanas shēmām un ka atbalsta saņēmējiem ir radušās ar lopbarības novākšanu un transportēšanu saistītas izmaksas, jo viņi bija saražojuši zināmu daudzumu lopbarības. Tas nozīmē, ka minētie nosacījumi uz šo gadījumu nav attiecināmi.

(40)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komisija nevar atzīt, ka ir ievēroti visi pamatnostādņu 11.3. punktā izklāstītie nosacījumi, jo, kā teikts 38. apsvērumā, Triestes Tirdzniecības kameras izmantotās atbalsta aprēķina metodes dēļ daudzos gadījumos ir pārsniegtas summas, ko varēja izmaksāt bez pārmērīgas kompensācijas.

(41)

Tādēļ Triestes Tirdzniecības kameras piešķirtajam atbalstam, lai kompensētu lopbarības iepirkumus pēc pārciestā 2003. gada sausuma, nevar piemērot Līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi, ciktāl tas pārsniedz summu, attiecībā uz kādu šo atkāpi varētu piemērot, ja būtu izmantota pamatnostādņu 11.3. punktā izklāstītā atbalsta aprēķina metode. Taču atbalsta daļa, kas nepārsniedz šo summu, ir saderīga ar kopējo tirgu, jo tā atbilst visiem pamatnostādnēs izklāstītajiem nosacījumiem.

(42)

Ja nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, saskaņā ar 14. panta 1. punktu Regulā (EK) Nr. 659/1999 Komisijai jālemj, ka attiecīgajai dalībvalstij jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja. Tādēļ Itālijai jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja. Saskaņā ar 42. punktu Komisijas paziņojumā “Ceļā uz Komisijas lēmumu efektīvu izpildi, kuros dalībvalstīm tiek uzdots atgūt nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu” (7), Itālijai šā lēmuma noteikumi jāizpilda četros mēnešos no Lēmuma stāšanās spēkā. Atgūstamajā atbalsta summā jāiekļauj procenti, kas aprēķināti saskaņā ar Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999 (8).

(43)

Tomēr par valsts atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē nav uzskatāms neviens atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar atbalsta shēmu, kura atbalsta piešķiršanas dienā atbilst nosacījumiem, kas izklāstīti Komisijas regulā, kura pieņemta, pamatojoties uz 2. pantu Padomes Regulā (EK) Nr. 994/98 (9) (de minimis regula).

(44)

Atbilstoši 49. punktam Komisijas paziņojumā “Ceļā uz Komisijas lēmumu efektīvu izpildi, kuros dalībvalstīm tiek uzdots atgūt nelikumīgu un nesaderīgu valsts atbalstu”, lai noteiktu precīzu atbalsta summu, kas jāatgūst no katra individuālā saņēmēja saskaņā ar dalībvalsts shēmu, dalībvalsts var piemērot de minimis kritērijus, kuri ir piemērojami tā nelikumīgā un nesaderīgā atbalsta piešķiršanas dienā, uz kuru attiecas atgūšanas lēmums.

(45)

Laikā, kad Triestes Tirdzniecības kamera piešķīra atbalstu, Kopienas noteikumi par de minimis atbalstu lauksamniecības nozarē vēl nebija pieņemti.

(46)

Pirmie šādi Kopienas noteikumi ir formulēti Regulā (EK) Nr. 1860/2004.

(47)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1860/2004 vienam saņēmējam piešķirts atbalsts, kas trīs gadu laikposmā nepārsniedz EUR 3 000 (tas ir vienam uzņēmumam piešķiramais de minimis atbalsts), neiespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm, nerada un nedraud radīt konkurences traucējumus, un tādēļ uz to neattiecas Līguma 87. panta 1. punkts.

(48)

Saskaņā ar 5. pantu Regulā (EK) Nr. 1860/2004 tas pats princips attiecas uz atbalstu, kas piešķirts pirms šīs regulas stāšanās spēkā, ja tas atbilst visiem regulas 1. un 3. pantā paredzētajiem nosacījumiem.

(49)

Šajā gadījumā individuālu atbalstu, kas nepārsniedz EUR 3 000, neuzskata par valsts atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta izpratnē, ja atbalsta piešķiršanas dienā tas atbilda 1., 2. un 3. pantam Regulā (EK) Nr. 1860/2004. Iepriekš minētie nosacījumi piemērojami tikai atbalstam, kas nepārsniedz EUR 3 000 un ir faktiski izmaksāts saskaņā ar attiecīgo shēmu. Itālijas iestādes nevar prasīt, lai atgūšanas gadījumu skaits tiktu samazināts, 12 pārmērīgas kompensācijas gadījumos atskaitot tās summas, ko katrs atbalsta saņēmējs būtu varējis saņemt saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1860/2004, jo gadījumā, ja saskaņā ar shēmu piešķirtā atbalsta summa pārsniedz maksimālo de minimis atbalstu, šim atbalstam, tostarp tai atbalsta daļai, kas nepārsniedz šo maksimālo summu, De minimis regulas priekšrocības nevar piemērot,

a)

no katra saņēmēja atgūstamā kopējā summa (sākotnējā summa ar procentiem);

b)

šā lēmuma izpildes nodrošināšanai veikto un plānoto pasākumu sīks apraksts;

c)

dokumenti, kas apliecina, ka saņēmējiem ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.

15.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 120/20

(1)

Pēc izmeklēšanas, kas notika saskaņā ar pamatregulas (“pārskatīšanas izmeklēšana”) 11. panta 2. punktu, Padome ar Regulu (EK) Nr. 1683/2004 (2) noteica galīgu antidempinga maksājumu glifosāta importam, kā izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā un ko patlaban klasificē ar KN kodu ex 2931 00 95 (Taric kods 2931009582) un ex 3808 93 27 (Taric kods 3808932719) (attiecīgais ražojums), kurš tika piemērots arī glifosāta importam, kas sūtīts no Malaizijas (par izcelsmes valsti deklarācijā uzrādot vai neuzrādot Malaiziju) (Taric kods 2931009581 un 3808932711), izņemot to, ko ražojis Crop protection (M) Sdn. Bhd., Lot 746, Jalan Haji Sirat 4 ½ Miles, off Jalan Kapar, 42100 Klang, Selangor Darul Ehsan, Malaizija (Taric papildkods A 309) un kas attiecināts uz glifosāta importu, kas sūtīts no Taivānas (par izcelsmes valsti deklarācijā uzrādot vai neuzrādot Taivānu) (Taric kods 2931009581 un 3808932711), izņemot to, ko ražojis Sinon Corporation, No 23, Sec. 1, Mei Chuan W. Rd, Taichung, Taivāna (Taric papildkods A 310). Antidempinga maksājuma likme ir 29,9 %.

(2)

Attiecīgā ražojuma lietotāju un izplatītāju apvienība AUDACE iesniedza informāciju par tirgus apstākļu izmaiņām, kas notika pēc pārskatīšanas izmeklēšanas perioda (t. i., no 2002. gada 1. janvāra līdz 31. decembrim) beigām, un apgalvoja, ka šīs izmaiņas attaisnotu spēkā esošo pasākumu apturēšanu saskaņā ar pamatregulas 14. panta 4. punktu. Tāpēc Komisija pārbaudīja, vai šāda apturēšana ir pamatota.

(3)

Pamatregulas 14. panta 4. punktā noteikts, ka Kopienas interesēs antidempinga pasākumus var apturēt, ja tirgus apstākļi uz laiku ir mainījušies tādā apmērā, ka nav domājams, ka, apturot pasākumus, atkal tiks nodarīts kaitējums, un ar noteikumu, ka Kopienas ražošanas nozarei ir bijusi iespēja iesniegt apsvērumus un šie apsvērumi ir ņemti vērā. Turklāt 14. panta 4. punktā noteikts, ka attiecīgos antidempinga pasākumus var atjaunot jebkurā laikā, ja apturēšanas iemesls vairs nepastāv.

(4)

Attiecībā uz Kopienas ražošanas nozari tika norādīts, ka tās stāvoklis uzlabojās līdz 2008. gada pirmajam pusgadam. ES tirgū ievērojami samazinājās cenas, būtiski palielinājās pārdevumi un to vērtība, ražošanas izmaksas bija salīdzinoši stabilas, tāpēc palielinājās peļņa, kas izteikta procentos no apgrozījuma. To, ka šī tendence ir labvēlīga, apstiprina nesenie rādītāji par lielāko Kopienas ražošanas nozares ražotāju, kas pārstāv Kopienas ražošanas nozares produkcijas un pārdevumu lielāko daļu. Pamatojoties uz patlaban pieejamo informāciju par tirgu, nav gaidāms, ka šis stāvoklis būtiski mainīsies gadījumā, ja pasākumi tiks apturēti.

(5)

Kopienas ražošanas nozare apstiprināja, ka pašlaik nozares cenas ES tirgū kopumā nav mainījušās, kaut gan eksporta cenas no Ķīnas Tautas Republikas ir ievērojami samazinājušās kopš 2008. gada jūlija.

(6)

Ķīnas Tautas Republikā ražošanas jaudas un saražotā daudzuma kāpums varēja nelabvēlīgi ietekmēt ES glifosāta cenas vidējā un ilgākā termiņā. Tomēr aktuālā informācija atklāj, ka, gaidāms, ka šo ietekmi lielā mērā neitralizēs augošs globāls pieprasījums.

(7)

Nav konstatēti fakti, kas norādītu, ka apturēšana varētu būt pretrunā Kopienas interesēm.

(8)

Ņemot vērā to, ka tirgus apstākļu izmaiņas ir pārejošas, un īpaši Kopienas pašreizējo cenu līmeni, kā arī to, ka pašlaik Kopienas ražošanas nozarei ir augsts peļņas līmenis, lai gan Ķīnas Tautas Republikas eksporta cenas samazinās, secina, ka kaitējums, kas saistīts ar attiecīgo ražojuma importu, kura izcelsme ir Ķīnas Tautas Republikā, visticamāk, neatsāksies, ja pasākumi tiks apturēti. Tāpēc uz deviņiem mēnešiem ierosina apturēt spēkā esošos pasākumus saskaņā ar pamatregulas 14. panta 4. punktu.

(9)

Ievērojot pamatregulas 14. panta 4. punktu, Komisija informēja Kopienas ražošanas nozari, ka plāno apturēt spēkā esošos antidempinga pasākumus. Kopienas ražošanas nozarei tika dota iespēja sniegt komentārus, un tās komentāri tika ņemti vērā.

(10)

Tāpēc Komisija uzskata, ka attiecīgajam ražojumam noteiktā antidempinga maksājuma apturēšana atbilst visām prasībām saskaņā ar pamatregulas 14. panta 4. punktu. Līdz ar to antidempinga maksājums, kas noteikts ar Regulu (EK) Nr. 1683/2004, jāaptur uz deviņiem mēnešiem.

(11)

Ja vēlāk mainās situācija, kas izraisīja atcelšanu, Komisija var atkal piemērot antidempinga pasākumus, nekavējoties atceļot antidempinga maksājumu atbrīvojumu,

15.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 120/22

(1)

Pārmērīga riska uzņemšanās finanšu pakalpojumu nozarē un jo īpaši bankās un ieguldījumu sabiedrībās ir izraisījusi finanšu uzņēmumu bankrotu un sistēmiskas problēmas dalībvalstīs un pasaulē. Šīs problēmas ir sasniegušas pārējo ekonomiku un radījušas lielas izmaksas sabiedrībai.

(2)

Lai gan neatbilstīga atlīdzības prakse nav galvenais cēlonis finanšu krīzei, kas attīstījās 2007. un 2008. gadā, pastāv plaša vienprātība par to, ka neatbilstīga atlīdzības prakse finanšu pakalpojumu nozarē arī izraisīja pārmērīgu risku un tādējādi radīja ievērojamus zaudējumus lielākajiem finanšu uzņēmumiem.

(3)

Atlīdzības prakse lielā finanšu pakalpojumu nozares daļā ir pretrunā efektīvai un pareizai riska pārvaldībai. Šī prakse nodrošināja īstermiņa peļņu un radīja stimulu darbiniekiem veikt nepienācīgi riskantas darbības, kas deva lielākus ienākumus īstermiņā, vienlaikus pakļaujot finanšu uzņēmumus lielākiem iespējamiem zaudējumiem ilgākā termiņā.

(4)

Principā, ja riska pārvaldības un kontroles sistēmas būtu stingras un ļoti efektīvas, atlīdzības prakses nodrošinātie riskēšanas stimuli būtu samērīgi ar finanšu uzņēmuma pieļaujamo risku. Tomēr visām riska pārvaldības un kontroles sistēmām ir ierobežojumi, un, kā ir parādījusi finanšu krīze, tās var nenovērst risku, ko radījuši neatbilstīgi stimuli, sakarā ar riska faktoru arvien lielāko komplicētību un dažādajiem veidiem, kā iespējams uzņemties risku. Rezultātā vienkārša funkcionāla nodalīšana starp uzņēmējdarbības vienībām un darbiniekiem, kas ir atbildīgi par riska pārvaldības un kontroles sistēmām, ir vajadzīga, bet ar to vairs nepietiek.

(5)

Atbilstīgu stimulu radīšanai pašā atlīdzības sistēmā būtu jāsamazina riska pārvaldības slogs un jāpalielina iespēja, ka šīs sistēmas kļūst efektīvas. Tāpēc ir jānosaka pareizas atlīdzības politikas principi.

(6)

Ņemot vērā konkurences spiedienu finanšu pakalpojumu nozarē un to, ka daudzi finanšu uzņēmumi darbojas pārrobežu mērogā, ir svarīgi nodrošināt, lai pareizas atlīdzības politikas principi tiktu konsekventi piemēroti visās dalībvalstīs. Tomēr tiek atzīts, ka, lai tie būtu efektīvāki, pareizas atlīdzības politikas principi būtu jāievieš globālā mērogā un konsekventā veidā.

(7)

Paziņojumā Eiropadomes pavasara sanāksmei “Impulsi Eiropas atveseļošanai” (1) Komisija iepazīstināja ar savu plānu atjaunot un saglabāt stabilu un uzticamu finanšu sistēmu. Paziņojumā jo īpaši noteikts, ka, lai uzlabotu riska pārvaldību finanšu sabiedrībās un saskaņotu atalgojuma stimulus ar ilgtspējīgu darbību, tiks iesniegts jauns ieteikums par atlīdzību finanšu pakalpojumu nozarē.

(8)

Šajā ieteikumā izklāstīti vispārīgi principi, kas ir piemērojami atlīdzības politikai finanšu pakalpojumu nozarē un kuri būtu jāpiemēro visiem finanšu uzņēmumiem, kas darbojas finanšu pakalpojumu nozarē.

(9)

Šie vispārīgie principi atsevišķu kategoriju finanšu uzņēmumiem var būt nozīmīgāki nekā citiem, ņemot vērā spēkā esošos noteikumus un izplatīto praksi finanšu pakalpojumu nozarē. Šie principi būtu jāpiemēro paralēli jebkurai normai vai noteikumam, kas reglamentē konkrētu finanšu nozari. Jo īpaši nebūtu jāpievēršas maksai un komisijas naudai, ko saņem starpnieki un ārējo pakalpojumu sniedzēji ārpakalpojumu gadījumā, jo kompensācijas praksei saistībā ar šo maksu un komisijas naudu jau daļēji piemēro īpašus režīmus, jo īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīvu 2004/39/EK, kas attiecas uz finanšu instrumentu tirgiem (2), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 9. decembra Direktīvu 2002/92/EK par apdrošināšanas starpniecību (3). Turklāt šis ieteikums attiecīgā gadījumā neskar sociālo partneru tiesības koplīguma slēgšanā.

(10)

Attiecībā uz finanšu uzņēmumiem, kuru vērtspapīri tiek tirgoti regulētā tirgū Direktīvas 2004/39/EK nozīmē vienā vai vairākās dalībvalstīs, šo ieteikumu piemēro papildus un kopā ar Komisijas 2004. gada 14. decembra Ieteikumu 2004/913/EK, ar ko veicina atbilstošu režīmu biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru atlīdzībai (4), un Komisijas 2009. gada 30. aprīļa Ieteikumu 2009/385/EK, ar ko papildina Ieteikumus 2004/913/EK un 2005/162/EK attiecībā uz biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru atlīdzību (5).

(11)

Konkrēta finanšu uzņēmuma atlīdzības politika būtu jāsaista arī ar attiecīgā finanšu uzņēmuma lielumu, kā arī tā darbības veidu un komplicētību.

(12)

Būtu jāpieņem risku izslēdzoša atlīdzības politika, kas ir saderīga ar efektīvu riska pārvaldību un nerada pakļautību pārmērīgam riskam.

(13)

Atlīdzības politikai būtu jāattiecas uz to kategoriju darbiniekiem, kuru profesionālā darbība būtiski ietekmē finanšu uzņēmuma risku. Lai izvairītos no pārmērīga riska stimuliem, būtu jāpieņem īpaši pasākumi attiecībā uz atlīdzību šo kategoriju darbiniekiem.

(14)

Atlīdzības politikai būtu jābūt vērstai uz darbinieku personīgo mērķu saskaņošanu ar attiecīgā finanšu uzņēmuma ilgtermiņa interesēm. Uz izpildi balstīto atlīdzības komponentu novērtējums būtu jābalsta uz ilgāka termiņa darbību, un tajā jāņem vērā ar darbību saistītais ievērojamais risks. Darbības novērtējums būtu jāveic daudzu gadu garumā, piemēram, no trīs līdz pieciem gadiem, lai nodrošinātu, ka novērtēšanas process ir balstīts uz ilgāka termiņa darbību un ka uz darbību balstīto atlīdzības komponentu faktiskais maksājums ir sadalīts uzņēmuma uzņēmējdarbības cikla laikā.

(15)

Finanšu uzņēmumiem būtu jābūt iespējai pieprasīt atpakaļ atlīdzības mainīgos komponentus, kas tika piešķirti par darbību, balstoties uz datiem, kas pēc tam ir izrādījušies acīmredzami sagrozīti.

(16)

Vispārīgs princips ir tāds, ka tiem maksājumiem saistībā ar līguma pirmstermiņa izbeigšanu, kas piešķirti uz līguma pamata, nebūtu jābūt atalgojumam par neizpildi. Ieteikumā 2009/385/EK, izklāstītie īpašie noteikumi par līguma izbeigšanas maksājumiem būtu jāpiemēro biržas sarakstā iekļautu finanšu uzņēmumu direktoriem.

(17)

Lai atlīdzības politika atbilstu finanšu iestādes mērķiem, uzņēmējdarbības stratēģijai, vērtībām un ilgtermiņa interesēm, būtu jāapsver citi faktori papildus finanšu darbībai, piemēram, atbilstība finanšu iestādes sistēmām un kontrolei, kā arī atbilstība standartiem, kas reglamentē attiecības ar klientiem un ieguldītājiem.

(18)

Efektīva pārvaldība ir nepieciešams nosacījums tam, lai atlīdzības politika būtu pareiza. Lēmumu pieņemšanas procesam par finanšu uzņēmuma atlīdzības politiku būtu jābūt iekšēji pārredzamam un izveidotam tādā veidā, lai izvairītos no interešu konfliktiem un nodrošinātu iesaistīto personu neatkarību.

(19)

Finanšu uzņēmuma vadības institūcijai būtu jābūt galu galā atbildīgai par atlīdzības politikas izveidi visam finanšu uzņēmumam un tās īstenošanas uzraudzību. Lai nodrošinātu vajadzīgo kompetenci, procesā būtu jāiesaista kontroles funkcijas un attiecīgā gadījumā cilvēkresursu departamenti un eksperti. Kontroles funkcijas jo īpaši būtu jāiesaista arī atlīdzības politikas izveidē un īstenošanas pārbaudē un būtu atbilstīgi jāatalgo, lai piesaistītu kvalificētus cilvēkus un nodrošinātu viņu neatkarību no viņu kontrolētajām uzņēmējdarbības vienībām. Apstiprinātajam revidentam pašreizējo ziņojuma sniegšanas pienākumu robežās būtu jāziņo (uzraudzības) padomei vai revīzijas komitejai par būtiskiem trūkumiem atlīdzības politikas īstenošanas pārbaudē.

(20)

Vairāk iespējams, ka atlīdzības politikas izveides un īstenošanas kontrole būs efektīva, ja finanšu uzņēmuma ieinteresētās personas, tostarp attiecīgā gadījumā darbinieku pārstāvji ir pienācīgi informēti par atlīdzības politikas izveides un uzraudzības procesu un iesaistīti tajā. Šajā nolūkā finanšu uzņēmumiem būtu jāatklāj attiecīgā informācija savām ieinteresētajām personām.

(21)

Šajā ieteikumā noteikto principu īstenošana būtu jāpastiprina ar uzraudzības pārbaudi valsts līmenī. Tāpēc uzrauga vispārējā novērtējumā par finanšu uzņēmuma stabilitāti būtu jāietver novērtējums par finanšu uzņēmuma atlīdzības politikas atbilstību šajā ieteikumā noteiktajiem principiem.

(22)

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmumu filiālēm, kuru juridiskā adrese vai galvenā pārvalde ir trešā valstī un kas darbojas dalībvalsts teritorijā, tiktu piemēroti līdzīgi atlīdzības politikas principi, kādi tiek piemēroti finanšu uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese vai galvenā pārvalde ir dalībvalsts teritorijā.

(23)

Šis ieteikums būtu jāpiemēro, neskarot pasākumus, kurus dalībvalstis varētu pieņemt attiecībā uz to finanšu uzņēmumu atlīdzības politiku, kuri saņem valsts atbalstu.

(24)

Dalībvalstu paziņojumā par pasākumiem saskaņā ar šo ieteikumu būtu jāietver skaidri noteikts termiņš finanšu uzņēmumiem, lai pieņemtu atlīdzības politiku, kas atbilst šajā ieteikumā izklāstītajiem principiem,

1.1.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai II, III un IV iedaļā ietvertie principi tiktu piemēroti visiem finanšu uzņēmumiem, kuru juridiskā adrese vai galvenā pārvalde ir šo dalībvalstu teritorijā.

1.2.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai II, III un IV iedaļā ietvertie principi tiktu piemēroti to kategoriju darbinieku atlīdzībai, kuru profesionālā darbība būtiski ietekmē finanšu uzņēmuma risku.

1.3.

Veicot pasākumus, lai nodrošinātu, ka finanšu uzņēmumi īsteno šos principus, dalībvalstīm būtu jāņem vērā attiecīgā finanšu uzņēmuma veids, lielums, kā arī konkrētā darbības joma.

1.4.

Dalībvalstīm būtu jāpiemēro II, III un IV iedaļā ietvertie principi finanšu uzņēmumiem atsevišķi un konsolidēti. Pareizas atlīdzības politikas principi būtu jāpiemēro grupas līmenī mātesuzņēmumam un tā meitasuzņēmumiem, tostarp tiem, kas izveidoti ārzonas finanšu centros.

1.5.

Šis ieteikums neattiecas uz maksu un komisijas naudu, ko saņem starpnieki un ārējo pakalpojumu sniedzēji ārpakalpojumu gadījumā.

2.1.

“Finanšu uzņēmums” ir jebkurš uzņēmums neatkarīgi no tā juridiskā statusa, regulēts vai neregulēts, kas profesionāli veic kādu no šādām darbībām:

Finanšu uzņēmums cita starpā ir kredītiestādes, ieguldījumu sabiedrības, apdrošināšanas un pārapdrošināšanas uzņēmumi, pensiju fondi un kolektīvo ieguldījumu shēmas.

2.2.

“Direktors” ir jebkurš finanšu uzņēmumu administratīvo, vadības vai uzraudzības institūciju loceklis.

2.3.

“Kontroles funkcijas” ir riska pārvaldības, iekšējās kontroles un līdzīgas funkcijas finanšu uzņēmumā.

2.4.

“Atlīdzības mainīgais komponents” ir atlīdzības komponents, kas tiek piešķirts, pamatojoties uz darbības kritērijiem, tostarp prēmijas.

3.1.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmumi izveidotu, īstenotu un saglabātu atlīdzības politiku, kas atbilst pareizai un efektīvai riska vadībai un veicina to, un kas nerada pārmērīgu risku.

3.2.

Atlīdzības politikai būtu jāatbilst finanšu uzņēmuma uzņēmējdarbības stratēģijai, mērķiem, vērtībām un ilgtermiņa interesēm, piemēram, ilgtspējīgas izaugsmes prognozēm, un jāatbilst principiem saistībā ar klientu un ieguldītāju aizsardzību sniegto pakalpojumu laikā.

4.1.

Ja atlīdzība ietver mainīgu komponentu vai prēmiju, atlīdzības politika būtu jāstrukturē ar atbilstīgu līdzsvaru starp nemainīgiem un mainīgiem atlīdzības komponentiem. Atlīdzības komponentu atbilstīgais līdzsvars var atšķirties starp darbiniekiem atbilstīgi tirgus apstākļiem un konkrētajam kontekstam, kurā finanšu uzņēmums darbojas. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmuma atlīdzības politikā būtu noteikta mainīgā komponenta maksimālā robeža.

4.2.

Atlīdzības nemainīgajam komponentam būtu jābūt pietiekami lielai proporcijai no kopējās atlīdzības, ļaujot finanšu uzņēmumam īstenot pilnībā elastīgu prēmiju politiku. Finanšu uzņēmumam jo īpaši būtu jābūt iespējai ieturēt prēmijas pilnīgi vai daļēji, ja attiecīgā persona, attiecīgā uzņēmējdarbības vienība vai finanšu uzņēmums nav izpildījis darbības kritērijus. Finanšu uzņēmumam būtu jābūt iespējai arī ieturēt prēmijas, ja tā situācija būtiski pasliktinās, jo īpaši, ja vairs nevar uzskatīt, ka tas spēj vai joprojām spēs turpināt uzņēmējdarbību.

4.3.

Ja tiek piešķirta ievērojama prēmija, prēmijas lielākā daļa būtu jāatliek uz minimālu atlikšanas periodu. Prēmijas atliktās daļas summa būtu jānosaka attiecībā pret prēmijas kopsummu salīdzinājumā ar atlīdzības kopsummu.

4.4.

Attiecībā uz atlikto prēmijas elementu būtu jāņem vērā ievērojamie riski, kas ir saistīti ar darbību, uz ko attiecas prēmija, un var sastāvēt no pamatkapitāla, opcijām, naudas vai citiem līdzekļiem, kuru maksājums tiek atlikts uz atlikšanas perioda ilgumu. Turpmākās darbības pasākumi, ar ko ir saistīts atliktais elements, būtu jākoriģē atbilstīgi riskam, kā izklāstīts 5. punktā.

4.5.

Tie maksājumi saistībā ar līguma pirmstermiņa izbeigšanu, kuri piešķirti uz līguma pamata, būtu jāsaista ar darbības rezultātiem, kas sasniegti laika gaitā, un jāveido tā, lai neatalgotu neizpildi.

4.6.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmuma (uzraudzības) padome varētu pieprasīt darbiniekiem pilnīgi vai daļēji atmaksāt prēmijas, kas ir piešķirtas par darbību, pamatojoties uz datiem, kas pēc tam ir izrādījušies acīmredzami sagrozīti.

4.7.

Atlīdzības politikas struktūra būtu jāatjaunina laika gaitā, lai nodrošinātu, ka tā attīstās atbilstīgi attiecīgā finanšu uzņēmuma mainīgajai situācijai.

5.1.

Ja atlīdzība ir saistīta ar darbību, tās kopsumma būtu jābalsta uz personas un attiecīgās uzņēmējdarbības vienības darbības novērtējuma un finanšu uzņēmuma kopējo rezultātu apvienojumu.

5.2.

Darbības novērtējums būtu jāveic daudzu gadu garumā, lai nodrošinātu, ka novērtēšanas process ir balstīts uz ilgāka termiņa darbību un ka prēmiju faktiskais maksājums ir sadalīts uzņēmuma uzņēmējdarbības cikla laikā.

5.3.

Darbības novērtējumā kā prēmijas vai prēmiju fondu pamatā būtu jāietver pašreizējo un turpmāko risku korekcija saistībā ar pamatā esošo darbību un būtu jāņem vērā ieguldītā kapitāla vērtība un nepieciešamā likviditāte.

5.4.

Nosakot individuālu darbību, būtu jāņem vērā nefinansiāli kritēriji, piemēram, atbilstība iekšējiem noteikumiem un procedūrām, kā arī atbilstība standartiem, kas reglamentē attiecības ar klientiem un ieguldītājiem.

6.1.

Atlīdzības politikai būtu jāietver pasākumi, lai izvairītos no interešu konfliktiem. Atlīdzības noteikšanas procedūrām finanšu uzņēmumā būtu jābūt skaidrām un dokumentētām un būtu jābūt iekšēji pārredzamām.

6.2.

(Uzraudzības) padomei būtu jānosaka direktoru atlīdzība. Turklāt (uzraudzības) padomei būtu jānosaka finanšu uzņēmuma atlīdzības politikas vispārīgie principi un jābūt atbildīgai par tās īstenošanu.

6.3.

Atlīdzības politikas izveidē būtu jāiesaista arī kontroles funkcijas un attiecīgā gadījumā cilvēkresursu departamenti un ārējie eksperti.

6.4.

(Uzraudzības) padomes locekļiem, kas ir atbildīgi par atlīdzības politiku, un atlīdzības komiteju locekļiem un darbiniekiem, kas ir iesaistīti atlīdzības politikas izveidē un īstenošanā, būtu jābūt attiecīgajai kompetencei un funkcionālai neatkarībai no viņu kontrolētajām uzņēmējdarbības vienībām un tādējādi spējīgiem formulēt neatkarīgu vērtējumu par atlīdzības politikas ilgtspēju, tostarp ietekmi uz risku un riska pārvaldību.

6.5.

Neskarot (uzraudzības) padomes vispārīgo atbildību, kā izklāstīts 6.2. punktā, atlīdzības politikas īstenošana vismaz reizi gadā būtu jāpakļauj centrālai un neatkarīgai iekšējai pārbaudei, ko veic ar kontroles funkcijām, lai noteiktu atbilstību politikai un procedūrām, ko noteikusi (uzraudzības) padome. Ar kontroles funkcijām būtu jāziņo (uzraudzības) padomei par šīs pārbaudes rezultātu.

6.6.

Kontroles procesos iesaistītajiem darbiniekiem būtu jābūt neatkarīgiem no viņu pārraudzītajām uzņēmējdarbības vienībām, jābūt pienācīgi pilnvarotiem un jāsaņem atalgojums saskaņā ar to mērķu sasniegšanu, kas ir saistīti ar viņu funkcijām, neatkarīgi no viņu kontrolēto uzņēmējdarbības jomu darbības. Jo īpaši attiecībā uz apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas uzņēmumiem aktuāra funkcijai un atbildīgajam aktuāram būtu jāsaņem atlīdzība tādā veidā, kas atbilst viņa lomai apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas uzņēmumā, nevis saistībā ar attiecīgā uzņēmuma darbību.

6.7.

Atlīdzības politikas vispārīgajiem principiem būtu jābūt pieejamiem darbiniekiem, kuriem tos piemēro. Šie darbinieki būtu iepriekš jāinformē par kritērijiem, kas tiks lietoti, lai noteiktu viņu atlīdzību, un par novērtēšanas procesu. Novērtēšanas procesam un atlīdzības politikai būtu jābūt pienācīgi dokumentētiem un pārredzamiem attiecīgajiem atsevišķajiem darbiniekiem.

7.

Neskarot konfidencialitātes un datu aizsardzības noteikumus, attiecīgā informācija par atlīdzības politiku, kas minēta II iedaļā, un jebkuri atjauninājumi politikas izmaiņu gadījumā finanšu uzņēmumam būtu jāatklāj attiecīgajām ieinteresētajām personām skaidrā un viegli saprotamā veidā. Šāda informācijas atklāšana var notikt neatkarīga atlīdzības politikas izklāsta veidā, periodiskas informācijas atklāšanas veidā gada finanšu pārskatos vai jebkurā citā veidā.

8.

Būtu jāatklāj šāda informācija:

9.

Nosakot tās informācijas līmeni, kas būtu jāatklāj, dalībvalstīm būtu jāņem vērā attiecīgo finanšu uzņēmumu veids, lielums, kā arī konkrētā darbības joma.

10.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai kompetentās iestādes ņemtu vērā finanšu uzņēmuma lielumu un tā darbības veidu un komplicētību, uzraugot, vai tiek ievēroti II un III iedaļā ietvertie principi.

11.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai finanšu uzņēmumi varētu paziņot savām kompetentajām iestādēm atlīdzības politiku, uz ko attiecas šis ieteikums, tostarp norādi par atbilstību šajā ieteikumā izklāstītajiem principiem, atlīdzības politikas izklāsta veidā ar atbilstīgiem atjauninājumiem.

12.

Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai kompetentās iestādes varētu pieprasīt visu informāciju un piekļūt visai informācijai, kas tām ir vajadzīga, lai novērtētu apmēru, kādā ievēroti II un III iedaļā ietvertie principi.

13.

Dalībvalstis tiek aicinātas līdz 2009. gada 31. decembrim veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu šā ieteikuma piemērošanu, un paziņot Komisijai par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar šo ieteikumu, lai Komisija varētu stingri uzraudzīt situāciju un uz šā pamata novērtēt papildu pasākumu nepieciešamību.

14.

Šis ieteikums ir adresēts dalībvalstīm.

15.5.2009   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 120/28

(1)

Komisija 2004. gada 14. decembrī pieņēma Ieteikumu 2004/913/EK, ar ko veicina atbilstošu režīmu biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru atlīdzībai (1), un 2005. gada 15. februārī Komisija pieņēma Ieteikumu 2005/162/EK par biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru bez izpildpilnvarām vai padomes locekļu un (direktoru) padomes komiteju lomu (2). Galvenie minēto ieteikumu mērķi ir nodrošināt atlīdzības noteikšanas pārskatāmību, akcionāru kontroli attiecībā uz atlīdzības politiku un individuālo atlīdzību, izmantojot attiecīgo datu nodošanu atklātībai, pieprasot obligātu vai konsultatīvu balsojumu attiecībā uz pārskatu par atlīdzību un akcionāru apstiprinājumu atlīdzībai akcijās, efektīvu un neatkarīgu uzraudzību un Atlīdzības komitejas padomdevējas funkciju attiecībā uz atlīdzības noteikšanu.

(2)

No šiem ieteikumiem izriet, ka Komisijai jāuzrauga situācija, tostarp minētajos ieteikumos iekļauto principu īstenošana un piemērošana, un jānovērtē turpmāku pasākumu vajadzība. Turklāt pēdējo gadu pieredze un nesen gūtā pieredze saistībā ar finanšu krīzi liecina, ka atlīdzības struktūras kļūst arvien sarežģītākas, pārāk koncentrētas uz īstermiņa sasniegumiem un dažos gadījumos tās radījušas pārmērīgi lielu atlīdzību, kas nav pamatota ar darba rezultātiem.

(3)

Lai gan direktoru atlīdzības veids, struktūra un apmērs joprojām ir galvenokārt uzņēmējsabiedrību, to akcionāru un attiecīgā gadījumā darbinieku pārstāvju kompetencē, Komisija uzskata, ka vajadzīgi papildu principi attiecībā uz direktoru atlīdzības struktūru, kā noteikts sabiedrības atlīdzības politikā un atlīdzības noteikšanas procesā un tā kontrolē.

(4)

Ieteikums neskar attiecīgā gadījumā sociālo partneru tiesības sarunās par darba koplīgumu.

(5)

Pašreizējais biržas sarakstā iekļautu sabiedrību direktoru atlīdzības režīms jānostiprina ar principiem, kas papildina Ieteikumos 2004/913/EK un 2005/162/EK ietvertos principus.

(6)

Direktoru atlīdzības struktūrai jāveicina sabiedrības stabilitāte ilgtermiņā un jānodrošina, ka atlīdzības noteikšana pamatojas uz darba rezultātiem. Tādēļ atlīdzības mainīgajām daļām jābūt saistītām ar iepriekš noteiktiem un novērtējamiem izpildes kritērijiem, tostarp nefinanšu kritērijiem. Atlīdzības mainīgās daļas lielums ir jāierobežo. Atlīdzības ievērojamas mainīgās daļas jāatceļ uz noteiktu laika posmu, piemēram, trim vai pieciem gadiem, ņemot vērā nosacījumus par darba rezultātiem. Bez tam sabiedrībām jābūt iespējai atprasīt to atlīdzības mainīgo daļu, kas izmaksāta, pamatojoties uz datiem, kuru neprecizitāte ir acīmredzami pierādīta.

(7)

Jānodrošina, ka darba attiecību izbeigšanas maksājumi, t. s. “zelta izpletņi”, nav kompensācija par neveiksmi un ka darba attiecību izbeigšanas maksājumu primārais mērķis ir drošības tīkla funkcija, ja notiek līguma pirmstermiņa izbeigšana. Šajā nolūkā darba attiecību izbeigšanas maksājumi iepriekš jāierobežo līdz noteiktai summai vai noteiktam laika posmam, tam parasti nevajadzētu būt lielākam par divu gadu atlīdzību (pamatojoties tikai uz gada atlīdzības nemainīgo daļu) un to neizmaksā, ja līgums izbeigts neatbilstošu darba rezultātu dēļ vai ja direktors aiziet no darba pēc paša vēlēšanās. Tas neizslēdz darba attiecību izbeigšanas maksājumus, ja notiek līguma pirmstermiņa izbeigšana sabiedrības stratēģijas maiņas dēļ vai sabiedrību apvienošanās vai pārņemšanas gadījumā.

(8)

Shēmas, saskaņā ar kurām direktoriem atlīdzību izmaksā akcijās, akciju opcijās vai citās tiesībās iegūt akcijas vai saņemt atlīdzību, pamatojoties uz akciju cenu svārstībām, ir labāk jāsaista ar darba rezultātiem un sabiedrības ilgtermiņa vērtības radīšanu. Tādēļ akcijām jāpiemēro attiecīgs galīgo tiesību iegūšanas periods un uz to jāattiecina ar darba rezultātiem saistīti nosacījumi. Akciju opcijas un tiesības iegūt akcijas vai saņemt atlīdzību, pamatojoties uz akciju cenu svārstībām, nevar tikt izmantotas noteiktu laika posmu, un uz tiesībām tās izmantot jāattiecina ar darba rezultātiem saistīti nosacījumi. Lai turpmāk novērstu to direktoru interešu konfliktu, kuriem ir sabiedrības akcijas, jāpieprasa, lai šie direktori daļu no savām akcijām saglabā līdz savu pilnvaru termiņa beigām.

(9)

Lai akcionāriem atvieglotu uzņēmējsabiedrības īstenoto atlīdzības noteikšanas koncepcijas novērtēšanu un stiprinātu uzņēmējsabiedrības atbildību akcionāru priekšā, pārskatam par atlīdzību jābūt skaidram un viegli saprotamam. Turklāt jāturpina informācijas publiskošana par atlīdzības struktūru.

(10)

Lai palielinātu atbildību, jāmudina akcionāri piedalīties pilnsapulcēs un pārdomāti izmantot savas balsstiesības. Jo īpaši institucionālajiem akcionāriem jāuzņemas galvenā loma saistībā ar valdes palielinātu atbildību atlīdzības jautājumos.

(11)

Atlīdzības komitejām, kā minēts Ieteikumā 2005/162/EK, ir liela nozīme uzņēmējsabiedrības atlīdzības politikas noteikšanā, novēršot interešu konfliktu un uzraugot valdes rīcību atlīdzības sakarā. Lai stiprinātu minēto komiteju lomu, vismaz vienam tās loceklim jābūt speciālistam atlīdzības noteikšanas jomā.

(12)

Konsultanti atlīdzības noteikšanas jomā var nonākt interešu konfliktā, piemēram, ja viņi konsultē Atlīdzības komiteju par atlīdzības noteikšanas praksi un pasākumiem un vienlaikus konsultē uzņēmējsabiedrību vai tās izpilddirektoru vai valdes locekli. Ir lietderīgi, ka atlīdzības komitejas ir piesardzīgas, nolīgstot konsultantus atlīdzības jautājumos, lai nodrošinātu, ka vieni un tie paši konsultanti vienlaikus nekonsultē uzņēmējsabiedrības cilvēkresursu departamentu vai izpilddirektoru, vai valdes locekli.

(13)

Ņemot vērā direktoru atlīdzības jautājuma svarīgumu un lai uzlabotu efektīvu Kopienas nostādņu piemērošanu direktoru atlīdzības noteikšanai, Komisija paredzējusi plašāk izmantot dažādus uzraudzības mehānismus, piemēram, gada rādītāju tabulas un dalībvalstu veiktu savstarpēju novērtēšanu. Turklāt Komisija paredzējusi izpētīt iespējas standartizēt informācijas publiskošanu par valdes locekļu atlīdzības politiku.

(14)

Dalībvalstu paziņojumā par pasākumiem saskaņā ar šo ieteikumu jāiekļauj skaidrs termiņš, kad sabiedrībām jāpieņem atlīdzības noteikšanas politika, kas ir saskanīga ar šajā ieteikumā izklāstītajiem principiem,

1.1.

Šā ieteikuma II iedaļas darbības joma atbilst Ieteikuma 2004/913/EK II iedaļas darbības jomai.

Šā ieteikuma III iedaļas darbības joma atbilst Ieteikuma 2005/162/EK III iedaļas darbības jomai.

1.2.

Dalībvalstīm jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai nodrošinātu, ka biržas sarakstā iekļautās sabiedrības, kurām piemērojami Ieteikumi 2004/913/EK un 2005/162/EK, ņem vērā šo ieteikumu.

2.1.

“Atlīdzības mainīgā daļa” ir valdes locekļu atlīdzības daļa, tostarp prēmijas, kas piešķirtas, pamatojoties uz izpildes kritērijiem.

2.2.

“Darba attiecību izbeigšanas maksājumi” ir maksājumi, kas saistīti ar izpilddirektoru vai valdes locekļu līguma pirmstermiņa izbeigšanu, tostarp maksājumi, kas saistīti ar uzteikuma termiņu vai līgumā iekļauto klauzulu par nekonkurēšanu.

3.1.

Ja atlīdzības politikā iekļauta atlīdzības mainīgā daļa, sabiedrībām jānosaka mainīgās(-o) daļas(-u) maksimums. Atlīdzības nemainīgajai daļai jābūt pietiekamai, lai sabiedrība varētu ieturēt atlīdzības mainīgo daļu, ja nav ievēroti izpildes kritēriji.

3.2.

Uz atlīdzības mainīgās daļas piešķiršanu jāattiecina iepriekš noteikti novērtējami izpildes kritēriji.

Izpildes kritērijiem jāveicina uzņēmējsabiedrības ilgtermiņa stabilitāte un jāietver nefinanšu kritēriji, kas ir būtiski uzņēmējsabiedrības ilgtermiņa vērtības radīšanā, piemēram, atbilstība piemērojamajiem noteikumiem un procedūrām.

3.3.

Ja piešķir atlīdzības mainīgo daļu, mainīgās daļas lielākās daļas izmaksa jāatliek uz minimālu laika posmu. Tā mainīgā daļa, uz kuru attiecina izmaksas atlikšanu, jānosaka, ņemot vērā mainīgās daļas relatīvo nozīmi salīdzinājumā ar atlīdzības nemainīgo daļu.

3.4.

Izpilddirektoru vai valdes locekļu līgumu noteikumos jāiekļauj nosacījumi, kas sabiedrībām ļauj atprasīt to atlīdzības mainīgo daļu, kas piešķirta, pamatojoties uz datiem, kuri vēlāk izrādījušies acīmredzami nepareizi.

3.5.

Darba attiecību izbeigšanas maksājumi nedrīkst pārsniegt noteiktu summu vai noteiktu gada atlīdzības gadu skaitu, kuriem parasti nevajadzētu būt lielākiem par divu gadu atlīdzības nemainīgo daļu vai tās ekvivalentu.

Darba attiecību izbeigšanas maksājumi nav jāizmaksā, ja darba attiecības izbeigtas neatbilstošu darba rezultātu dēļ.

4.1.

Akcijas nevar izmantot vismaz trīs gadus pēc to piešķiršanas.

Akciju opcijas vai jebkuras citas tiesības iegūt akcijas vai saņemt atlīdzību, pamatojoties uz akciju cenu svārstībām, nav izmantojamas vismaz trīs gadus pēc to piešķiršanas.

4.2.

Uz akciju nodošanu īpašumā un tiesībām izmantot akciju opcijas vai jebkurām citām tiesībām iegūt akcijas vai saņemt atlīdzību, pamatojoties uz akciju cenu svārstībām, jāattiecina iepriekš noteikti un novērtējami izpildes kritēriji.

4.3.

Kad akcijas pilnībā iegūtas īpašumā, valdes locekļiem zināms skaits akciju jāsaglabā līdz pilnvaru termiņa beigām, lai vajadzības gadījumā varētu finansēt izdevumus, kas saistīti ar akciju iegādi. Saglabājamo akciju skaits jānosaka, piemēram, divkāršā kopējās gada atlīdzības (nemainīgā daļa plus mainīgā daļa) vērtības apmērā.

4.4.

Direktoru bez izpildpilnvarām vai padomes locekļu atlīdzībā nav jāiekļauj akciju opcijas.

5.1.

Ieteikuma 2004/913/EK 3.1. punktā minētajam pārskatam par atlīdzību jābūt skaidram un viegli saprotamam.

5.2.

Papildus informācijai, kas izklāstīta Ieteikuma 2004/913/EK 3.3. punktā, pārskatā par atlīdzību jāiekļauj šāda informācija:

6.1.

Akcionāri, jo īpaši institucionālie akcionāri, jāmudina attiecīgā gadījumā piedalīties pilnsapulcēs un pārdomāti izmantot savas balsstiesības attiecībā uz valdes locekļu atlīdzību, ņemot vērā principus, kas iekļauti šajā ieteikumā, Ieteikumā 2004/913/EK un Ieteikumā/2005/162/EK.

7.1.

Vismaz vienam no Atlīdzības komitejas locekļiem ir jābūt zināšanām un pieredzei atlīdzības politikas jomā.

8.1.

Atlīdzības komitejai regulāri jāpārskata izpilddirektoru vai valdes locekļu atlīdzības politika, tostarp atlīdzība akcijās, un tās īstenošana.

9.1.

Veicot savas funkcijas, Atlīdzības komitejai jāpieņem neatkarīgs spriedums, ievērojot integritāti.

9.2.

Ja tiek izmantoti konsultanta pakalpojumi, lai iegūtu informāciju par atlīdzības sistēmu tirgus standartiem, Atlīdzības komitejai jānodrošina, lai attiecīgais konsultants vienlaikus nekonsultē attiecīgās uzņēmējsabiedrības cilvēkresursu departamentu vai izpilddirektoru, vai valdes locekļus.

9.3.

Veicot savas funkcijas, Atlīdzības komitejai jānodrošina, lai katra izpilddirektora vai valdes locekļa atlīdzība ir samērīga ar citu izpilddirektoru vai valdes locekļu un uzņēmējsabiedrības pārējo personāla locekļu atlīdzību.

9.4.

Atlīdzības komitejai jāziņo par funkciju izpildi akcionāriem un šai nolūkā jāpiedalās gada pilnsapulcē.

10.

Dalībvalstis tiek aicinātas veikt vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu šā ieteikuma piemērošanu līdz 2009. gada 31. decembrim.

Šajā sakarā dalībvalstis tiek aicinātas rīkot valstī apspriešanos ar ieinteresētajām personām par šo ieteikumu un paziņot Komisijai par pasākumiem, kas veikti saskaņā ar šo ieteikumu, lai Komisija varētu stingri uzraudzīt stāvokli un, pamatojoties uz to, novērtētu, vai vajadzīgi turpmāki pasākumi.

11.

Šis ieteikums ir adresēts dalībvalstīm.