EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

tā kā:

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

tā kā:

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

tā kā:

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

tā kā:

IR PIEŅĒMUSI ŠO REGULU.

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

tā kā:

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

tā kā:

1.   PROCEDŪRA

(1)

Francija 2007. gada 24. aprīlī paziņoja Komisijai par savu nodomu ieviest atbalsta shēmu ar mērķi subsidēt zvejniecības un akvakultūras produktu apstrādes un tirdzniecības nozares uzņēmumus. Saistībā ar iepriekšējo izskatīšanu, kura paredzēta 4. pantā Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai (2), 2007. gada 7. jūnijā Francijai tika nosūtīts lūgums sniegt papildu ziņas, lai iegūtu paskaidrojumus par atbalsta saņēmējiem un šīs shēmas juridisko pamatu. Francijas iestādes atbildēja 2007. gada 11. jūlijā. Komisija 2007. gada 11. septembrī tām nosūtīja jaunu lūgumu sniegt papildu ziņas, uz ko Francija atbildēja 2007. gada 26. oktobrī.

(2)

Ņemot vērā tās rīcībā esošo informāciju, Komisija uzskatīja, ka ir pamats šaubām par minētā atbalsta saderību ar kopējo tirgu. Komisija 2008. gada 16. janvārī informēja Franciju par savu lēmumu uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta Līguma 88. panta 2. punktā un Regulas (EK) Nr. 659/1999 6. pantā.

(3)	Komisijas lēmums uzsākt oficiālu izmeklēšanas procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (3). Komisija aicināja ieinteresētās personas viena mēneša laikā iesniegt savus apsvērumus par attiecīgajiem pasākumiem.

(4)	Francija savus apsvērumus darīja zināmus ar 2008. gada 18. februāra vēstuli, un tie bija izteikti piezīmes formā. Citus apsvērumus no ieinteresētajām personām Komisija nav saņēmusi.

2.   APRAKSTS

(5)	Saskaņā ar paziņojumā iekļauto informāciju attiecīgā atbalsta shēma ir paredzēta, lai no valsts fondiem, kuros ir tikai valsts līdzekļi, subsidētu uzņēmumus, kuri darbojas zvejniecības un akvakultūras produktu apstrādes un tirdzniecības nozarē.

(6)	Tās mērķis ir piešķirt atbalstu nevis maziem un vidējiem, bet citiem uzņēmumiem, lai tie saņemtu tādu pašu atbalstu, kādu mazie un vidējie uzņēmumi (MVU) var saņemt saskaņā ar Padomes 2006. gada 27. jūlija Regulu (EK) Nr. 1198/2006 par Eiropas Zivsaimniecības fondu (4).

(7)

Atbalstu finansētu no Pārtikas lauksaimniecības nozaru stratēģiskās intervences fonda (FISIAA) līdzekļiem. Šo fondu, ko izveidojušas Francijas iestādes, veido viena valsts budžeta pozīcija, kuras pārvaldība ir Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministrijas ziņā. Visi uzņēmumi, kas darbojas Līguma I pielikumā minēto produktu apstrādes un tirdzniecības nozarē, var saņemt FISIAA piešķirtās subsīdijas. Tādējādi tie var būt gan uzņēmumi, kuri darbojas lauksaimniecības nozarē, gan uzņēmumi, kuri darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē. Ir paredzēts, ka 2007. gadā atbalstu varēs saņemt tikai tie uzņēmumi, kuros ir vairāk nekā 750 darbinieku vai kuru apgrozījums pārsniedz EUR 200 miljonus. Saskaņā ar Francijas sniegtajiem paskaidrojumiem var pamatoti secināt, ka šī prioritāte tiks saglabāta arī atbalstam, ko piešķirs pēc 2007. gada. Šo pieņēmumu apstiprina teksts jaunajā aicinājumā iesniegt projektus, kas izsludināts 2007. gada decembrī (sk. 9. apsvērumu).

(8)

Paziņojumam ir pievienots aicinājums iesniegt projektus, kas izsludināts 2007. gada 2. martā, lai atlasītu projektus, kuri atbilst FISIAA mērķiem. Kā norādījušas Francijas iestādes, šis aicinājums iesniegt projektus attiecas tikai uz uzņēmumiem, kas darbojas lauksaimniecības nozarē, un specifikācija ir sniegta tikai “kā paraugs” nosacījumiem, saskaņā ar kuriem atbalstu piešķir uzņēmumiem, kas darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē.

(9)

Jauns aicinājums iesniegt projektus tika izsludināts 2007. gada 17. decembrī, un tas attiecas uz projektiem, kurus varētu atlasīt 2008. gadam. Šajā aicinājumā iesniegt projektus nav nepārprotami minēti uzņēmumi, kas darbojas zvejniecības un akvakultūras produktu apstrādes un tirdzniecības nozarē, bet tajā ir minēti visi produkti, kas iekļauti Līguma I pielikumā (arī zvejniecības un akvakultūras produkti). Tajā ir minēti arī jaunie noteikumi par atbilstību Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) atbalsta saņemšanai.

(10)

Komisija par šo jauno aicinājumu iesniegt projektus, kurš tika publicēts Francijas Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministrijas tīmekļa vietnē (5), uzzināja tikai pēc tam, kad bija nolēmusi uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru. Šis jaunais aicinājums iesniegt projektus nav minēts atbildē, ko Francijas iestādes sniedza 2008. gada 18. februārī. Tajā ir tikai norādīts, ka “apstiprināšanas aizkavēšanās jau ir liegusi apstrādes uzņēmumiem piedalīties FISIAA 2007. gada aicinājumā iesniegt projektus [tas izsludināts 2007. gada 2. martā, bet par to paziņots 2007. gada 24. aprīlī]”.

(11)

Kā norādījušas Francijas iestādes, fonda FISIAA darbību pašlaik nosaka tā īstenotā intervence, proti, atbalsta shēma, ko piemēro uzņēmumiem, kuri darbojas lauksaimniecības nozarē, un kas reģistrēta ar numuru N 553/2003 un apstiprināta ar Komisijas 2004. gada 28. jūlija lēmumu (6). Tādējādi mērķis paziņojumam par atbalsta shēmu, uz kuru attiecas šis lēmums, ir paplašināt šo intervenci, to attiecinot arī uz uzņēmumiem, kuri darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē.

(12)

Ir norādīts, ka 2007. gadā FISIAA budžets ir EUR 13 miljoni visām nozarēm, kuras var saņemt līdzekļus (lauksaimniecība, no vienas puses, un zvejniecība un akvakultūra, no otras). Ciktāl tas ir pieejams visiem uzņēmumiem, kas darbojas šajās divās nozarēs, pašlaik, kā uzskata Francijas iestādes, nav iespējams paredzēt, kāda šīs summas daļa faktiski nonāks zvejniecības un akvakultūras nozares uzņēmumu rīcībā.

(13)

Attiecībā uz izdevumiem, kurus var segt ar subsīdijām, aicinājumā iesniegt projektus ir precizēts, ka FISIAA mērķis ir atbalstīt tādus uzņēmumu projektus, kuros var apvienot materiālus un nemateriālus ieguldījumus un kuriem ir “sevišķi strukturāls raksturs” un/vai “pastiprināta tirdzniecības pozicionēšana”, un/vai “novatorisks raksturs”. Finansējumu potenciāli var saņemt visiem ieguldījumiem, kas saistīti ar uzglabāšanas, iesaiņošanas, apstrādes un/vai tirdzniecības procesa īstenošanu. Jo īpaši šie ieguldījumi var būt saistīti ar izdevumiem jaunu iekārtu iegādei vai ar projektu saistītu nekustamo īpašumu iegādei un uzlabošanai, ar izdevumiem personālam, kas iesaistīts projekta īstenošanā, vai arī ar tādiem nemateriāliem pakalpojumiem kā patenti, pētījumi vai konsultācijas. FISIAA atbalsta intensitāte nepārsniegs 15 % no attaisnotajiem izdevumiem materiāliem ieguldījumiem un EUR 100 000 nemateriāliem ieguldījumiem.

3.   PROCEDŪRAS UZSĀKŠANAS IEMESLI

(14)	Šīs atbalsta shēmas mērķis ir piešķirt atbalstu nevis maziem un vidējiem, bet citiem uzņēmumiem, lai tie no fondiem, kuros ir tikai valsts līdzekļi, saņemtu tādu pašu atbalstu, kādu MVU var saņemt saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1198/2006. Atbalstu finansētu no FISIAA līdzekļiem.

(15)

Pārbaudot šo atbalsta shēmu saskaņā ar Vadlīnijām valsts atbalsta vērtēšanai zvejniecības un akvakultūras jomā (7) (turpmāk “Vadlīnijas”), jāraugās, vai tā atbilst kritērijiem, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 1198/2006. Taču pasākumi, kam var piešķirt EZF atbalstu zvejniecības un akvakultūras produktu apstrādes un tirdzniecības nozarē, attiecas tikai uz MVU, savukārt pašreizējā atbalsta shēma attiecas tieši uz uzņēmumiem, kas nav MVU.

(16)	Tādēļ Komisija uzskatīja, ka ir pamats šaubām par šā atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

4.   FRANCIJAS UN IEINTERESĒTO PERSONU KOMENTĀRI

(17)	Francija izvirza divus argumentus, lai pamatotu to, ka atbalsts, kuru FISIAA piešķir zvejniecības un akvakultūras produktu apstrādes un tirdzniecības uzņēmumiem, ir saderīgs ar kopējo tirgu.

(18)

Pirmkārt, Francija atkārto apsvērumu, ko tā minēja savā 2007. gada 26. oktobra atbildē, proti, ka, lai gan zivsaimniecības nozares vai lauksaimniecības nozares apstrādes uzņēmumiem bieži vien ir viens un tas pats darbības veids, Komisija nav uzskatījusi, ka atbalsts lielajiem uzņēmumiem pārtikas lauksaimniecības nozarē varētu radīt konkurences kropļošanas risku, un ir devusi dalībvalstīm iespēju šiem uzņēmumiem piešķirt valsts atbalstu.

(19)	Turklāt Francija lūdz Komisiju precizēt, kāpēc tā uzskata, ka lieliem uzņēmumiem 2007. un 2008. gadā var piešķirt atbalstu saskaņā ar Zivsaimniecības virzības finansēšanas instrumentu (ZVFI), bet tāda paša veida atbalstu no fondiem, kuros ir tikai valsts līdzekļi, nedrīkst piešķirt.

5.   VĒRTĒJUMS

(20)

Vispirms Komisija norāda, ka FISIAA aicinājums iesniegt projektus tika izsludināts 2007. gada 2. martā un termiņš atbildei bija 2007. gada 2. maijs, bet Francijas iestādes tikai 2007. gada 24. aprīlī paziņoja Komisijai par savu nodomu šajā aicinājumā iesniegt projektus ļaut piedalīties arī zvejniecības un akvakultūras nozares uzņēmumiem. Citiem vārdiem, aicinājums iesniegt projektus tika izsludināts, pirms Komisija uzzināja par atbalsta shēmu zvejniecības un akvakultūras produktu apstrādes un tirdzniecības uzņēmumiem un a fortiori pirms tā varēja izteikt savu viedokli par šādas shēmas saderību ar kopējo tirgu. Šā iemesla dēļ Komisija Francijai vispirms jautāja, vai tās paziņojumam pievienotais dokuments (tas ir, 2007. gada 2. marta teksts aicinājumam iesniegt projektus) tiešām attiecas tikai un vienīgi uz lauksaimniecības nozares uzņēmumiem, ko Francija apstiprināja savā 2007. gada 11. jūlija vēstulē (“Pirmais aicinājums iesniegt projektus attiecās tikai uz lauksaimniecības nozares uzņēmumiem (…) Tāpēc FISIAA aicinājumā iesniegt projektus zvejniecības un akvakultūras nozares apstrādes un tirdzniecības uzņēmumi tiks minēti tikai tad, kad šī atbalsta shēma tiks apstiprināta”). Pretējā gadījumā šī atbalsta shēma būtu tikusi atzīta par nelikumīgu (nepaziņotu) atbalstu Regulas (EK) Nr. 659/1999 1. panta f) apakšpunkta nozīmē.

(21)

Līdzīgs jautājums rodas attiecībā uz jauno aicinājumu iesniegt projektus, kuru izsludināja 2007. gada 17. decembrī un par kuru Komisija uzzināja tikai pēc oficiālās pārbaudes procedūras uzsākšanas (sk. 9. apsvērumu). Šajā jaunajā aicinājumā iesniegt projektus ir precīzi atkārtots tas formulējums, kas izmantots 2007. gada aicinājumā iesniegt projektus, un tāpēc tajā nav tieši minēti zvejniecības un akvakultūras nozares apstrādes un tirdzniecības uzņēmumi, bet, tāpat kā iepriekšējā aicinājumā iesniegt projektus, tajā ir atsauce, no vienas puses, uz Līguma I pielikumu (kas ietver zvejniecības un lauksaimniecības produktus) un, no otras, uz Regulu (EK) Nr. 1198/2006.

(22)

Taču Komisija atgādina, ka valsts atbalsta shēmas apstiprināšana nenotiek automātiski un ka dalībvalsts nevar priekšlaikus spriest par Komisijas lēmumu, kamēr nav pabeigta atbalsta shēmas pārbaude. Šo iemeslu dēļ Komisija nevar pieņemt apgalvojumu, ka attiecīgās atbalsta shēmas “apstiprināšanas aizkavēšanās jau ir liegusi zvejniecības nozares apstrādes uzņēmumiem piedalīties FISIAA 2007. gada aicinājumā iesniegt projektus”. Tā arī nevar pieņemt to, ka otrais aicinājums iesniegt projektus tiek izsludināts, skaidri nenosakot, ka uzņēmumi, kas darbojas zvejniecības nozarē, 2008. gadā nevar saņemt FISIAA subsīdijas, vai vismaz nenorādot, ka šī iespēja ir atkarīga no Komisijas iepriekšēja apstiprinājuma.

(23)

Līguma 87. panta 1. punktā ir teikts, ka “ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm”.

(24)	Aplūkojamais atbalsts, kuru veido subsīdijas no valsts budžeta (sk. 7. apsvērumu), katrā ziņā ir atbalsts, kuru piešķir valsts.

(25)	Tā kā par šo subsīdiju piešķiršanu lemj valsts līmenī – pēc tam, kad Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministrijas dienesti atlasījuši projektus, kuri iesniegti pēc aicinājuma iesniegt projektus –, šis atbalsts ir uzskatāms par valsts atbalstu.

(26)	Pasākumi, par kuriem paziņots, var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un rada konkurences izkropļošanas risku, ja tie veicina zvejniecības nozares apstrādāto produktu valsts produkciju, kaitējot citu dalībvalstu produkcijai.

(27)	Tādēļ jāsecina, ka atbalsts, uz kuru attiecas šis lēmums, ir valsts atbalsts Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(28)

Tā kā tas ir atbalsts zvejniecības un akvakultūras nozarē, tas ir jāanalizē, ņemot vērā Vadlīnijas. Vadlīniju 5.3. punktā ir noteikts, ka tās no 2008. gada 1. aprīļa piemēro “attiecībā uz visiem valsts atbalsta pasākumiem, par kuriem paziņots vai kurus paredzēts piemērot no minētās dienas”. Tā kā Francijas iestādes norādīja, ka gaida Komisijas apstiprinājumu tam, lai šo atbalsta shēmu varētu izmantot zvejniecības un akvakultūras nozares uzņēmumi, Komisija uzskata, ka tā nav tikusi piemērota un ka tādēļ ir pamats to analizēt, ņemot vērā Vadlīnijas.

(29)	Vadlīniju 3.2. punktā ir atsauce uz kritērijiem, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 1198/2006. Tādēļ aplūkojamās atbalsta shēmas saderība ar kopējo tirgu ir jāpārbauda, ņemot vērā minēto regulu.

(30)

Komisija norāda, ka pasākumi, kuriem saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1198/2006 apstrādes un tirdzniecības nozarē var piešķirt atbalstu no EZF, attiecas tikai uz MVU. Tādēļ Komisija uzskata, ka atbalsta shēma, uz kuru attiecas šis lēmums un kura paredzēta nevis MVU, bet citiem uzņēmumiem, neatbilst EZF intervences kritērijiem.

(31)

Francijas iestādes šo analīzi neapstrīd, jo tās norāda, ka “aicinājums iesniegt projektus Nr. 2 attiektos uz jūras produktu apstrādes un tirdzniecības nozares lielajiem uzņēmumiem, tas ir, uz uzņēmumiem, kuros ir vairāk nekā 750 darbinieku un kuru apgrozījums pārsniedz EUR 200 miljonus; šie uzņēmumi nevar saņemt EZF finansējumu, tieši tāpat kā lauksaimniecības produktu apstrādes uzņēmumi. (…) Francijas iestādes labi zina, ka saskaņā ar Zvejniecības un akvakultūras vadlīnijām 2004. gadam un Regulas (EK) Nr. 1198/2006 par Eiropas Zivsaimniecības fondu 104. pantu Komisijai ir jānorāda, ka lielie uzņēmumi nedrīkst saņemt valsts atbalstu.”

(32)

Neraugoties uz to, Francija aplūkojamo atbalsta shēmu cenšas pamatot ar rūpēm saskaņot to uzņēmumu situāciju, kuri darbojas zvejniecības un akvakultūras nozarē un kuri saistīti ar valsts atbalsta piešķiršanu, un to uzņēmumu situāciju, kuri darbojas lauksaimniecības nozarē un kuriem līdzīgu atbalsta shēmu apstiprināja 2004. gadā. Tomēr, tā kā tā ir atbalsta shēma, kas paredzēta zvejniecības un akvakultūras nozarei, kurai ir pieņemtas konkrētas vadlīnijas, Komisija nevar pieļaut, ka pastāv tāda paša veida atbalsta shēma, kas apstiprināta citai darbības nozarei. Turklāt Komisija atgādina, ka uzņēmumiem, kas darbojas lauksaimniecības nozarē, līdz 2008. gada 31. decembrim atbalsta shēma tika saglabāta izņēmuma kārtā, kā noteikts 196. punktā Kopienas pamatnostādnēs attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.–2013. gadā (8). Taču šajā gadījumā ir jauna atbalsta shēma, ko piemēro zvejniecības un akvakultūras nozares uzņēmumiem. Tāpēc tā ir jāpārbauda, ņemot vērā šai nozarei piemērojamos noteikumus, nevis pēc analoģijas ar atbalsta shēmu, kas pastāv citā darbības nozarē un kas apstiprināta, pamatojoties uz noteikumiem, kuri atšķiras no tiem, kas piemērojami valsts atbalstam zvejniecības un akvakultūras nozarē. Tāpēc šo argumentu nevar pieņemt.

(33)

Tāpat nevar pieļaut, ka tiek izmantota analoģija ar tādu atbalstu lielajiem uzņēmumiem, kuru 2007. un 2008. gadā var piešķirt saskaņā ar ZVFI, lai attaisnotu jaunas, pilnībā no valsts līdzekļiem finansējamas atbalsta shēmas ieviešanu par labu šiem uzņēmumiem (sk. 19. apsvērumu). Noteikumi, kas attiecas uz strukturālās intervences programmām un saskaņā ar tām piešķirtā atbalsta pārvaldību, un noteikumi, kas attiecas uz valsts atbalstu, ir savstarpēji neatkarīgi, ja vien nav konkrētas atsauces (kā tas ir Vadlīnijās, kurās ir atsauce uz kritērijiem, kas noteikti Regulā (EK) Nr. 1198/2006). No tā izriet, ka tas apstāklis, ka tikai un vienīgi ar budžeta izpildes vajadzībām saistītu iemeslu dēļ joprojām var piešķirt atbalstu saskaņā ar 1999.–2006. gada ZVFI programmām, nekādā veidā neietekmē noteikumus, kas piemērojami pašlaik aplūkojamajai atbalsta shēmai.

6.   SECINĀJUMS

(34)	Pamatojoties uz 5. daļā veikto analīzi, ir jāsecina, ka atbalsta shēma, kas paredz no FISIAA līdzekļiem piešķirt atbalstu zvejniecības un akvakultūras nozares uzņēmumiem un par ko Francija paziņoja 2007. gada 24. aprīlī, nav saderīga ar kopējo tirgu,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

tā kā:

IR NOLĒMUSI ŠĀDI.

EIROPAS KOPIENU KOMISIJA,

tā kā:

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDE (1),

tā kā:

I.   FAKTI

1.   Procedūra

Ar 2002. gada 5. marta vēstuli (dokuments Nr. 02-1733-A) Uzraudzības iestāde saņēma sūdzību, kurā tika apgalvots, ka Norvēģija ar Norvēģijas Pētniecības padomes (turpmāk tekstā “NPP”) starpniecību ir piešķīrusi valsts atbalstu dažādiem pētniecības projektiem saistībā ar datorprogrammas Turborouter izstrādi.

Uzraudzības iestāde 2002. gada 26. aprīļa vēstulē (dokuments Nr. 02-2605-D) Norvēģijas iestādēm pieprasīja informāciju. Tirdzniecības un rūpniecības ministrija atbildēja ar 2002. gada 3. jūnija vēstuli (dokuments Nr. 02-4177-A), kurā bija ietvertas NPP apsvērumi par tā saucamo Turborouter projektu.

Pēc vairākkārtējas sarakstes (8) 2006. gada 8. marta vēstulē (Notikums Nr. 363353) Uzraudzības iestāde informēja Norvēģijas iestādes, ka tā ir pieņēmusi lēmumu sākt Uzraudzības iestādes un Tiesas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 2. punktā izklāstīto procedūru attiecībā uz Norvēģijas Pētniecības padomes piešķirto atbalstu pētniecībai un attīstībai saistībā ar datorprogrammas Turborouter izstrādi.

Ar 2006. gada 7. aprīļa vēstuli Norvēģijas iestādes iesniedza savus apsvērumus par Uzraudzības iestādes lēmumu sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru.

Uzraudzības iestādes Lēmums Nr. 60/06/COL sākt procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī un tā EEZ papildinājumā (9). Uzraudzības iestāde uzaicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus.

Uzraudzības iestāde saņēma apsvērumus no vienas ieinteresētās personas. Ar 2006. gada 1. decembra vēstuli (Notikums Nr. 400677) Uzraudzības iestāde pārsūtīja šos apsvērumus Norvēģijas iestādēm. Norvēģijas iestādes iesniedza apsvērumus ar 2007. gada 8. janvāra Valsts pārvaldes un reformu ministrijas vēstuli (Notikums Nr. 405517), pārsūtot Izglītības un pētniecības ministrijas 2007. gada 5. janvāra vēstuli.

2.   Četri NPP finansējuma atbalstītie ar datorprogrammu Turborouter saistītie projekti

2.1.   Projektu apraksts

Turpmāk Uzraudzības iestāde sniegs tikai īsu novērtējamo projektu aprakstu. Sīkākam katra projekta aprakstam norādīta atsauce uz Uzraudzības iestādes Lēmumu Nr. 60/06/COL (10).

2.1.1.   Projekts Nr. 40049 – “Stratēģiskās darbības jūras transportā un loģistikā” (datorprogrammas Turborouter pirmā versija)

Turborouter ir kuģu flotes grafiku optimizēšanas rīks (11), t.i., tas ir paredzēts, lai izlemtu, kuriem kuģiem uzdot vest dažādas kravas. Programmā apvienotas plānotāju zināšanas un pieredze un datorizētu aprēķinu iespējas. Turborouter pamatā ir elektroniskās jūras kartes, kur var attēlot informāciju par grafikiem, un tajā ir iekļauta kuģu, ostu, kravu u.t. datubāze; iespējams automātiski noteikt attālumus starp ostām, ziņot par kuģa atrašanās vietu un automātiski atjaunināt plānoto ierašanās laiku; ir iekļauta moderna flotes grafika plānošanas un grafika vizualizēšanas optimizācijas kārtība vai grafiku kalkulators cilvēka veiktai plānošanai.

Eksperimentālās programmas Turborouter pirmā versija tika izstrādāta pirmajā pētniecības gadā vienā no projekta Nr. 40049 “ Stratēģiskās darbības jūras transportā un loģistikā ” apakšprojektiem ar nosaukumu “ Integrētu transporta un loģistikas ķēžu izstrādes un ekspluatācijas metodes un analīzes rīki ”.

2.1.2.   Datorprogrammas Turborouter turpmāka izstrāde

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju NPP pētniecības un attīstības atbalstam izraudzījās vairākus projektus saistībā ar datorprogrammu komplekta Turborouter izstrādi.

2.1.2.1.   Projekts Nr. 138811 – AlgOpt

Šī projekta (12) mērķis bija izstrādāt un veikt praktiskas algoritmu pārbaudes, lai aprēķinātu kuģu flotes optimālo izmantojumu, ņemot vērā vajadzību iekraut vairāku klientu kravu, prasības attiecībā uz kravu iekraušanas un izkraušanas laiku galamērķa ostā, iespēju katrā reisā pārvadāt ierobežotu skaitu beztaras kombinēto kravu, kā arī ņemot vērā ierobežojumus, kas nozīmē, ka ne visi kuģi ir piemēroti visu klientu vai visu ostu apkalpošanai. Algoritmus jāintegrē tādas programmatūras koncepcijā, kuru lietotāji pilnībā varētu vadīt un kurā būtu dota iespēja ignorēt algoritmu sniegtos ieteikumus.

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu iesniegto informāciju AlgOpt projekts bija tikai pirmsizpēte, kurā tika noskaidrotas lietotāju prasības un pārbaudīts Turborouter lietošanas izdevīgums līguma partnera – uzņēmuma Beltship Management AS darbībā.

2.1.2.2.   Projekts Nr. 144265 – Shiplog II

Projekts Shiplog galvenokārt bija saistīts ar jūras transportu. Bija paredzēts, ka šajā projektā (13) tiks izmantoti iepriekšēja projekta Shiplog (kurā netika izmantota programma Turborouter) rezultāti, lai pievērstu uzmanību prasībām preču tiešajai piegādei, kur būtisks elements ir jūras transports. Viens no galvenajiem uzdevumiem bija transporta ķēžu pārvaldības sistēmas (TCMS) un programmas Turborouter integrēšana, kurā būtu jāprecizē saskarne un jāparāda informācijas apmaiņa starp Turborouter un TCMS demonstrētāju. Šā projekta mērķis netika sasniegts galvenokārt tāpēc, ka TCMS un Turborouter nevarēja integrēt.

2.1.2.3.   Projekts Nr. 144214. “Kuģniecības grafiku plānošanas optimizācijas kārtības bibliotēka”

Pirmskonkurences pētniecības projekta “Kuģniecības grafiku plānošanas optimizācijas kārtības bibliotēka” mērķis bija izstrādāt algoritmus ļoti sarežģītu pārvadājumu optimizēšanas un grafiku plānošanas vajadzībām. Norvēģijas iestādes ir skaidrojušas, ka algoritmu bibliotēka katrā nozarē un uzņēmumā ļoti atšķiras, tāpēc tai jābūt uzņēmuma īpašumā, nevis jāietilpst programmas Turborouter standarta rīkkopā.

2.2.   Četru atbalsta piešķīrumu un Norvēģijas rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu atbalsta shēmas saistības apraksts

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju četri atbalsta piešķīrumi, uz kuriem attiecas šis lēmums, tika veikti atbalsta shēmā “Rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmas” (brukerstyrte forskningsprogrammer).

Atbalsta shēma, kuras nosaukums bija “Rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmas” (brukerstyrte forskningsprogrammer) un kuru pārvaldīja NPP, tika izveidota pirms EEZ līguma stāšanās spēkā.

Uzraudzības iestāde 1994. gada decembrī pieņēma lēmumu par vairākām pētniecības un attīstības atbalsta shēmām, kas pastāvēja Norvēģijā pirms EEZ līguma stāšanās spēkā, cita starpā, rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu atbalsta shēmu (brukerstyrte forskningsprogrammer, lieta Nr. 93-183). Attiecīgajā lēmumā Uzraudzības iestāde ieteica atbilstošus pasākumus, lai shēma būtu saskaņā ar EEZ līguma noteikumiem par valsts atbalstu (14). Jo īpaši Uzraudzības iestāde ieteica Norvēģijai ieviest sīki izstrādātus noteikumus, kas nodrošinātu, ka atbalsta piešķīrumi tiek veikti saskaņā ar Valsts atbalsta pamatnostādņu 14. nodaļā izklāstītajiem principiem.

Norvēģija ar 1994. gada 19. decembra vēstuli pieņēma Uzraudzības iestādes piedāvātos atbilstošos pasākumus. Piekrišana atbilstošiem pasākumiem nozīmēja, ka atbalsta piešķiršana rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmā notiks saskaņā ar to Uzraudzības iestādes Pētniecības un attīstības pamatnostādņu noteikumiem, kuras pieņēma 1994. gadā.

Atbalstu šiem projektiem piešķīra NPP saskaņā ar pētniecības un attīstības atbalsta shēmu “Rūpnieciskās pētniecības un attīstības programma”.

3.   Lēmumā Nr. 60/06/COL Uzraudzības iestādes paustās šaubas

Uzraudzības iestāde 2006. gada 8. martā izlēma sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta Uzraudzības iestādes un Tiesas nolīguma 3. protokola II daļas 1. panta 2. punktā, par NPP piešķirto atbalstu pētniecībai un attīstībai saistībā ar datorprogrammas Turborouter izstrādi (Lēmums Nr. 60/06/COL). Lēmumā par procedūras sākšanu Uzraudzības iestāde aprakstīja sūdzību, četrus ar datorprogrammu Turborouter saistītos un ar NPP līdzekļiem atbalstītos projektus un saistību starp četriem atbalsta piešķīrumiem un Norvēģijas rūpniecisko pētniecības un attīstības programmu atbalsta shēmu.

Uzraudzības iestāde sagatavoja četru attiecīgo projektu vērtēšanai piemērojamā tiesiskā regulējuma izvērstu novērtējumu (15). Pēc Uzraudzības iestādes Lēmumā Nr. 217/94/COL ieteikto atbilstošo pasākumu pieņemšanas jebkurš atbalsta piešķīrums rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmā jāveic saskaņā ar 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm. Tādēļ atbilstoši definīcijai jebkurš atbalsts, kas piešķirts rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmas atbalsta shēmā, bet kas neatbilst 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu noteikumiem, neietilpst shēmas piemērošanas jomā. Tādējādi tas ir jauns, atsevišķs atbalsts, un kā tāds tas arī ir jāpiesaka Uzraudzības iestādei atsevišķi un jāvērtē, pamatojoties uz atbalsta piešķiršanas laikā piemērojamajām Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm.

Attiecībā uz oficiālās izmeklēšanas sākšanas iemesliem Uzraudzības iestāde vairākos aspektos izteica šaubas par to, vai četri attiecīgie pētniecības un attīstības projekti bija saņēmuši atbalstu rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu atbalsta shēmā.

Uzraudzības iestādei bija šaubas par to, vai šie projekti pārsniedza lietišķas vai pirmskonkurences pētniecības posmu, tādējādi kļūstot par komercproduktu. Robeža starp izmēģinājuma projektu, ko nevar izmantot tirdzniecībā, un komerciālu galaproduktu šajā gadījumā šķita ļoti neskaidra, jo programmatūra ir jāpielāgo no jauna katrai jaunai lietojumprogrammai, kas ir specifiska katram galapatērētājam. Uzraudzības iestāde apšaubīja to, kādā mērā uz datorprogrammas Turborouter turpmāko izstrādi tādu lietojumprogrammu izstrādei, kas apmierina konkrētas galapatērētāju vajadzības, var attiekties lietišķās pētniecības definīcija.

Pamatojoties uz konkrētajā procedūras posmā pieejamo informāciju, Uzraudzības iestāde nevarēja apstiprināt, vai šie projekti tika pareizi klasificēti kā pirmskonkurences attīstības darbības vai, tieši otrādi, tie bija jau pārāk tuvu tirgum, lai saņemtu valsts atbalstu.

Turklāt Uzraudzības iestādei bija šaubas par projektu finansēšanu, jo īpaši par projektu saņēmēju pašu ieguldījumu natūrā reālu izmaksāšanu.

Pēc sūdzības iesniedzēja izvirzītajiem argumentiem Uzraudzības iestādei bija šaubas par to, vai projektu kopējās izmaksas ir mākslīgi palielinātas, lai segtu saņēmēju uzņēmumu darbības izmaksas, un vai projektu reālās pētniecības izmaksas atbilda NPP piešķirtajām summām.

Uzraudzības iestāde uzskatīja, ka projekta realizēšanai vajadzīgā zinātība un tehnoloģiskā kompetence bija pētniecības institūtam Marintek, kas izstrādāja pirmo datorprogrammu Turborouter. Tādēļ šķita racionāli pieņemt, ka lielāko daļu darba visdrīzāk veikuši šā institūta darbinieki. Tas principā nozīmēja, ka projektā iesaistīto uzņēmumu personāla dalība projektā visticamāk bija saistīta ar lietotāju vajadzību noteikšanu un/vai zināmā pakāpē – testēšanu. Ja projektā iesaistīto uzņēmumu ieguldījums natūrā neatbilstu pētniecības izmaksām, pētniecības projekta kopējās izmaksas būtu zemākas, bet atbalsta intensitāte attiecīgi būtu lielāka.

Šo iemeslu dēļ Uzraudzības iestādei bija šaubas par to, vai iepriekš minētie projekti bija saņēmuši atbalstu saskaņā ar piemērojamajām Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm un vai saņēmēji ir izmantojuši atbalstu, pārkāpjot rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu shēmai pieņemtos atbilstošos pasākumus.

4.   Trešo personu apsvērumi

Uzraudzības iestāde 2006. gada 24. novembrī saņēma apsvērumus no ieinteresētas personas, tomēr šie apsvērumi bija drīzāk vispārīgi, nevis tieši saistīti ar šaubām, kas paustas Uzraudzības iestādes Lēmumā Nr. 60/06/COL par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu sakarā ar pētniecībai un attīstībai piešķirto atbalstu saistībā ar datorprogrammas Turborouter izstrādi. Šī persona apgalvoja, ka Norvēģijas Pētniecības padome ir piešķīrusi ievērojamus līdzekļus jaunam projektam ar nosaukumu OPTIMAR  (16). Šo projektu 2005.–2009. gadā pilnībā atbalsta Norvēģijas Pētniecības padome. Ideālā gadījumā šo projektu vada Norvēģijas Zinātņu un tehnoloģiju universitātes Operatīvo pētījumu fakultāte (turpmāk tekstā – NZTU) Tronheimā. Šī projekta galīgais mērķis ir tālāk izstrādāt Turborouter par komerciālu projektu, un šis process jau notiek.

Šī persona piebilda: “Profesore Marielle Christiansen (OPTIMAR projekta vadītāja) Tronheimā uzskata, ka uzņēmumiem ir ļoti grūti piedalīties šajā programmā, kas tiek dēvēta par publisku pētniecības programmu ar mērķi palielināt visu Norvēģijas uzņēmumu pētniecisko bāzi, un izmantot tās rezultātus, jo tie jau strādā, cieši sadarbojoties ar SINTEF un MARINTEK, un ir apsolījuši izplatīt pētījumu rezultātus šīm komerciālajām organizācijām (gan SINTEF, gan MARINTEK ir institūti, kas atrodas Tronheimā un kuriem vairāku iemeslu dēļ ir cieša saikne ar tehnisko universitāti NZTU).”

Pēc šīs personas domām, “Turborouter ļoti lielā mērā ir vienojošais elements šajā jautājumā, jo visi NZTU/Operatīvo pēt. fak./Marintek/SINTEF strādājošie par savu kopējo mērķi uzskata TURBOROUTER”.

Šī persona apgalvo, ka uzņēmumi, kas darbojās TURBOROUTER izstrādē, tagad saņem vēl lielāku valsts atbalstu ar NZTU starpniecību kā finansējumu fundamentālajiem pētījumiem.

Beidzamajā apsvērumā teikts, ka programmu Turborouter neizmantoja neviens no uzņēmumiem, kas saņēma līdzekļus tā izstrādei, līdz ar to šī persona secināja, ka pētniecības projektā saņemtie līdzekļi bija tikai subsīdijas šo uzņēmumu ikdienas darbības atbalstam.

5.   Norvēģijas iestāžu apsvērumi

5.1.   Apsvērumi par Uzraudzības iestādes lēmumu sākt oficiālo izmeklēšanas procedūru

5.1.1.   Valsts pārvaldes un reformu ministrijas apsvērumi

Valsts pārvaldes un reformu ministrija 2006. gada 7. aprīļa vēstulē atsaucās uz Uzraudzības iestādes Lēmumā Nr. 60/06/COL aprakstīto oficiālo saraksti ar Norvēģijas iestādēm. Arī Norvēģijas iestādes atsaucās uz tikšanos starp Uzraudzības iestādi un Norvēģijas iestādēm 2002. gada oktobrī un 2004. gada septembrī un piebilda, ka Uzraudzības iestādes un Norvēģijas iestādes tikās arī Briselē 2003. gada 22. maijā.

Norvēģijas iestādes norādīja, ka Uzraudzības iestādes Lēmumā Nr. 60/06/COL nebija aprakstīts, kā atbalsts programmas Turborouter izstrādei radījis konkurences traucējumus EEZ vai trešo valstu tirgos. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu viedokli šis jautājums jāprecizē, jo Turborouter pētniecības un attīstības programma nedeva cerētos rezultātus. Kaut gan Norvēģijas iestādes atzina, ka projektā gūtā nemateriālā zinātība ir izplatīta citos pētniecības un attīstības projektos, tās neuzskatīja, ka tas ir acīmredzami ietekmējis konkurenci iekšējā tirgū vai trešo valstu tirgos.

Norvēģijas iestādes sūdzības iesniedzēja apgalvojumos apšaubīja dažus faktus, kas bija atkārtoti Uzraudzības iestādes lēmumā, jo īpaši Lēmuma Nr. 60/06/COL 3. lappusē trešajā iedaļā minētos apgalvojumus un sūdzības iesniedzēja pamatojumus.

Norvēģijas iestādes apšaubīja, pirmkārt, to, kā sūdzības iesniedzējs varējis noteikt, ka projekti bijuši pārāk tuvi tirgum. Tās apšaubīja arī to, kā sūdzības iesniedzējs varējis apgalvot, ka pētniecības un attīstības rezultāti nav tikuši izplatīti, neraugoties uz to, ka Marintek saņēma īpašumtiesības uz programmu. Visbeidzot, tās apšaubīja to, kā sūdzības iesniedzējs varējis apgalvot, ka projektā iesaistīto uzņēmumu pašu kapitāla ieguldījumi patiesībā bijuši mazāki nekā norādīts pieteikuma veidlapā. Saskaņā ar NPP sniegto informāciju sūdzības iesniedzējam atteikts pieprasījums piekļuvei pieteikuma veidlapām un pētniecības un attīstības līgumiem konfidencialitātes apsvērumu dēļ. Šādos apstākļos Norvēģijas iestādes uzskatīja, ka kopumā šķiet, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumiem trūkst pamatojuma. Norvēģijas iestādes piebilda: “Sūdzības iesniedzēja apgalvojumi par to, ka attiecīgo uzņēmumu pašu kapitāla ieguldījumi bija mazāki nekā norādīts pieteikuma veidlapās, nozīmē arī to, ka šīs firmas tiek apsūdzētas par valsts atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu. Tas rada jautājumus saistībā ar Turborouter projektos piedalījušos uzņēmumu juridisko noteiktību. Tādēļ šie sūdzības iesniedzēja apgalvojumi ir skaidri jāpamato.”

5.1.2.   Norvēģijas Pētniecības padomes apsvērumi

Vēstulē, kas pievienota iepriekšminētajai Pārvaldes un reformu ministrijas vēstulei, Norvēģijas pētniecības padome (turpmāk “NPP”) komentēja Uzraudzības iestādes Lēmumu Nr. 60/06/COL. NPP norādīja, ka tā ir pārsūtījusi Uzraudzības iestādei visu pieejamo informāciju un prasītos skaidrojumus, tostarp iesniegusi dokumentācijas kopijas par visiem četriem ar NPP līdzekļiem atbalstītajiem un programmas Turborouter izstrādi saistītajiem projektiem. Saskaņā ar NPP datiem tikšanos laikā un sarakstē līdz Norvēģijas iestāžu 2003. gada 20. jūnija vēstulei ieskaitot vienīgais apspriežamais jautājums bija projektu pareiza klasifikācija saskaņā ar Pētniecības un attīstības atbalsta pamatnostādnēm.

Attiecībā uz projektu aprakstu NPP apgalvoja, ka Uzraudzības iestādes Lēmuma Nr. 60/06/COL projektu finansējuma aprakstā dotās tabulas pilnībā neatbilda tekstā dotajiem skaitļiem. Projektiem piešķirtos NPP līdzekļus veidoja divas daļas. Viena daļa NPP piešķirto līdzekļu faktiski bija privāti līdzekļi, kuru izcelsme bija Norvēģijas Kuģu īpašnieku asociācija, bet pārējais bija valsts finansējums. Tālāk redzamajā tabulā, kas ir tā pati, kas tika iesniegta Uzraudzības iestādei ar 2003. gada 11. aprīļa vēstuli, ir aprakstīta situācija. Attiecībā uz projektu Nr. 138811 AlgOpt Lēmumā Nr. 60/06/COL iekļautajā tabulā ir doti skaitļi projekta sākumā. Realizācijas laikā projektam tika piešķirti papildu līdzekļi NOK 100 000 apmērā, no kuriem NOK 25 000 piešķīra NPP.

1.   tabula.

NPP atbalstītie projekti, kuros bija iekļauta Turborouter izstrāde

	Projekts Nr. 40049		Projekts Nr. 144265		Projekts Nr. 138811		Projekts Nr. 144214
	“Stratēģiskās darbības jūras transportā un loģistikā”		Shiplog II		AlgOpt		“Kuģniecības grafiku plānošanas optimizācijas kārtības bibliotēka”
	1 000 NOK	%	1 000 NOK	%	1 000 NOK	%	1 000 NOK	%
Pašu līdzekļi	4 500	43	800	13	625	61	1 950	28
Citi privātie līdzekļi	0	0	3 250	52	75	7	2 750	39
Citi valsts līdzekļi	0	0	0	0	0	0	0	0
NPP progr. MARITIM	6 000	57	2 150	35	325	32	2 300	33
no tiem NKĪA	1 380	13	750	12	120	12	805	12
no tiem valsts	4 620	44	1 400	23	205	20	1 495	21
Kopējais finansējums	10 500	100	6 200	100	1 025	100	7 000	100
Personāla un netiešie izdevumi	8 700	83	800	13	545	53	4 100	59
Pētniecības un attīstības iegāde	600	6	2 150	35	380	37	2 900	41
Iekārtas	450	4	100	2	0	0	0	0
Pārējās darbības izmaksas	750	7	3 150	51	100	10	0	0
Kopējās izmaksas	10 500	100	6 200	100	1 025	100	7 000	100
Līguma partneris	Marintek		UECC		Beltship Management AS		Beltship Management AS
Dalībnieki	NTNU		Marintek		Marintek		Marintek
			R.S. Platou Shipbrokers				Iver Ships AS
			Iver Ships AS				Shipnet AS
			LogIT AS				Laycon Solutions AS
			Lorentsen & Stemoco AS
			Astrup Fearnleys AS
			DFDS Tollpost Globe
			Shipnet AS
			Wallenius Wilhelmsen
			SINTEF Tele og data
Projekta periods	1996. g. janv.–1998. g. dec.		2001. g. janv.–2002. g. dec.		2000. g. janv.–2000. g. okt.		2001. g. janv.–2002. g. dec.

Attiecībā uz Uzraudzības iestādes apsvērumu Lēmumā Nr. 60/06/COL par to, ka nešķiet, ka NPP kontrolētu, kā iedalās saņēmēju pašu ieguldījumi dažādajās darbībās un vai tie ir reāli izmaksāti, NPP uzskatīja, ka iepriekšējā sarakstē ar Uzraudzības iestādi ir aprakstījusi attaisnoto izmaksu kontroli pirms atbalsta izmaksas līguma partnerim un dažādo ieguldījumu izmaksāšanu (17).

Attiecībā uz projektu Nr. 138811 AlgOpt, Nr. 144265 Shiplog II un Nr. 144214 “Kuģniecības grafiku plānošanas optimizācijas kārtības bibliotēka” NPP atkārtoti apgalvoja, ka visi trīs projekti tika klasificēti kā pirmskonkurences izstrāde, pamatojoties uz projekta lietojumprogrammu rūpīgu novērtējumu un izvērtējumu saskaņā ar NPP projektu izvērtēšanas procedūrām un pamatnostādnēm. Šīs procedūras un pamatnostādnes tika ieviestas, lai nodrošinātu, ka rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu atbalsta shēmā piešķirtais atbalsts atbilst Valsts atbalsta pamatnostādņu 14. nodaļā izklāstītajiem principiem.

NPP izskaidroja, ka NPP darbībām ir iekšēja kvalitātes nodrošināšanas sistēma. Šo sistēmu sauc DOKSY. DOKSY aptver lielu dokumentācijas apjomu par NPP ievērotajām pamatnostādnēm, procedūrām un praksi. Viens no šiem dokumentiem ir pamatnostādnes saglabātiem projektiem piemērotās atbalsta intensitātes noteikšanai. Šis iekšējais dokuments DOKSY-5-6-1-4-IE, kura nosaukums ir “ Støtteandel etter EØS-bestemmelser ” (atbalsta intensitāte saskaņā ar EEZ noteikumiem) atbilst Uzraudzības iestādes Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm. Definīcijas un atbilstošā atbalsta intensitāte dokumentā ir izmantota atbilstīgi Uzraudzības iestādes Pētniecības un attīstības pamatnostādnēs noteiktajai dažādo pētniecības un attīstības posmu definīcijai. Visu to projektu novērtējums un klasificēšana, kas saņem atbalstu no NPP, ir balstīts uz DOKSY pamatnostādnēm.

Pēc 1999. gada papildus DOKSY 5-6-1-4-IE visi projekti ir izvērtēti, izmantojot datorizēto sistēmu Provis. Provis ir aprakstīta Doksy dokumentā Nr. 5-6-1-2-EE “ Prosjektvurdering i Provis ”. Sistēmā Provis katru projektu izvērtē vienpadsmit dažādos aspektos. Svarīgākie Provis aspekti saistībā ar pētījumu kategoriju klasifikāciju ir 3. aspekts “ Pētījuma saturs ” un 9. aspekts “ Papildināmība ”. Katram no šiem aspektiem ir vairāki kritēriji vai īpašības, kas tiek piemērotas, lai raksturotu, kādā mērā projekts atbilst šiem aspektiem.

Doksy Nr. 5-6-1-2-IE 3. aspekta izvērtēšanas rokasgrāmatā sniegtajā aprakstā ir uzsvērts, ka “ Pētījuma saturs norāda, kādā pakāpē projektā tiek radītas jaunas zināšanas ”. Šis kritērijs ir tieši saistīts ar rūpnieciskās pētniecības aprakstu Pētniecības un attīstības pamatnostādnēs, kur ir prasība, lai darbības “mērķis būtu jaunu zināšanu ieguve” .

Doksy Nr. 5-6-1-2-EE 9. aspekta izvērtēšanas rokasgrāmatā apraksts ir šāds: “ Papildināmība norāda, kādā pakāpē Pētniecības padomes atbalsts radīs centienus, darbības, rezultātus un ietekmi, kāda netiktu panākta, ja atbalsts netiktu piešķirts. ” Šis kritērijs ir saistīts ar Pētniecības un attīstības pamatnostādņu 14.7. punktu “Pētniecības un attīstības atbalsta stimulējošā ietekme”.

Uz šī pamata NPP argumentēja, ka, tā kā projektu izvērtēšana ir veikta rūpīgi saskaņā ar NPP projektu vērtēšanas procedūrām un pamatnostādnēm, nebūtu apšaubāms, vai projekti ir klasificēti pareizi. Pēc sūdzības celšanas un pēc tam, kad Uzraudzības iestāde sāka iepriekšējo izmeklēšanu, NPP šos projektus izskatīja vēlreiz un tomēr saglabāja savu sākotnējo nostāju.

Projektam Nr. 144265 Shiplog II, ņemot vērā Uzraudzības iestādes apsvērumu par to, ka NPP piešķirtā summa bija vienāda ar summu, kas bija vajadzīga pētniecības un attīstības iegādei, NPP argumentēja, ka tas nenozīmē, ka projektā Shiplog II ieguldītie privātie līdzekļi netika izmantoti pētniecības un attīstības darbībām: “Rūpnieciskos projektos, kuriem var pieteikties privātuzņēmumi, mēs parasti atbalstām sadarbību starp privātuzņēmumiem un valsts pētniecības un attīstības iestādēm. Lai veicinātu šādu sadarbību, dažos uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus rūpniecības projektiem mēs varam minēt, ka pieteikums saņems labvēlīgu novērtējumu, ja pētniecības un attīstības ārējā iegāde no pētniecības iestādēm (institūtiem vai universitātēm) ir vismaz tikpat liela kā NPP piešķirtais atbalsts. Šādas pieejas nolūks ir nodrošināt stimulu privātā sektora ieguldījumu palielināšanai pētniecības un attīstības iegādē no pētniecības iestādēm. Šī iemesla dēļ NPP piešķirtie līdzekļi precīzi atbilst summai, kas bija vajadzīga pētniecības un attīstības pakalpojumu iegādei vairākos projektos.”

Lēmumā Nr. 60/06/COL Uzraudzības iestāde apgalvoja, ka ir apšaubāms, vai šīs NPP pieejas rezultātā saņēmēji pētniecības un attīstības izmaksās ir iekļāvuši savas parastās darbības izmaksas. Tādēļ Uzraudzības iestāde apšaubīja, vai kopējās projektu izmaksas ir mākslīgi palielinātas, lai iegūtu lielāku valsts finansējumu. Pēc NPP domām, nav saprotams, kā NPP pieeja pētniecības un attīstības iegādes veicināšanai ar iestrādātu stimulējošo struktūru varētu radīt šādus rezultātus.

Savā 2005. gada 31. janvāra vēstulē Uzraudzības iestādei NPP skaidroja projekta izmaksu dokumentēšanas standarta procedūru, kas bija spēkā šo projektu īstenošanas laikā: “Līgumslēdzējam partnerim par attiecīgajiem projektiem trīs reizes gadā bija jāiesniedz izmaksu paziņojuma atskaite (regnskapsrapport), kurā sīki uzskaitītas projekta izmaksas, iekļaujot iesaistīto personu (pēc vārda) pārbaudi, katras personas nostrādāto stundu skaitu, kā arī no projekta konta atskaitītās izmaksas par stundu. Atskaiti paraksta par projektu atbildīgā persona. Gada beigās gada pārskatus pārbauda un paraksta arī sertificēts grāmatvedis. Grāmatvedis nav saistīts ar līgumslēdzēju partneri. NPP maksājums bija atkarīgs no iesniegto pārskatu apstiprināšanas.”

NPP informēja Uzraudzības iestādi par to, ka ir sazinājusies ar uzņēmumu United European Car Carriers (UECC) un Jebsens (Beltship Management pēcteci) un pieprasījusi papildu dokumentāciju par izmaksām, kas saistītas ar šiem projektiem. Jebsens 2006. gada 17. marta vēstule un UECC 2006. gada 29. marta vēstule tika pārsūtīta Uzraudzības iestādei. UECC vēstulē sniegtajās projekta Nr. 144265 Shiplog II izmaksu paziņojuma atskaitēs bija iekļautas pārējo iesaistīto partneru parakstītas izmaksu deklarācijas. Uzņēmumiem nebija vispārējas darba stundu uzskaites sistēmas, tādēļ projektiem patērēto stundu skaits bija dokumentēts tikai izmaksu paziņojumu atskaitēs, ko trīs reizes gadā nosūtīja NPP. Papildu dokumentācijas nav. Pēc NPP domām, tas nozīmē, ka projektu izmaksas jānovērtē pēc pieejamajām izmaksu paziņojumu atskaitēm.

Beigās NPP norādīja, ka šīs izmaksu paziņojumu atskaites ir saskaņā ar NPP atskaišu iesniegšanas kārtību un ka saņēmēji ir izpildījuši visas saistības saskaņā ar līgumiem, ar kuriem tiek piešķirts atbalsts. NPP uzskata, “ja vien nav nepārprotamu pierādījumu par pretējo, nav pamata uzskatīt, ka notikusi atbalsta ļaunprātīga izmantošana.”

5.2.   Apsvērumi, atbildot uz trešās personas apsvērumiem

Ar Valsts pārvaldes un reformu ministrijas 2007. gada 8. janvāra vēstuli (Notikums Nr. 405517), pārsūtot Izglītības un pētniecības ministrijas 2007. gada 5. janvāra vēstuli, Norvēģijas iestādes iesniedza novērojumus par trešās personas apsvērumiem.

Pēc Norvēģijas iestāžu domām, apsvērumi par projektu OPTIMAR nesniedz nekādu informāciju saistībā ar četriem projektiem, kas ir Uzraudzības iestādes Lēmuma Nr. 60/06/COL priekšmets: “Lai arī tas nav tieši apgalvots, šķiet, ka trešā persona uzskata, ka fundamentālo pētījumu projektam, ko sauc “Jūras transporta un loģistikas optimizēšana” (OPTIMAR) ir piešķirts nelikumīgs valsts atbalsts. Uzskatām, ka šajā gadījumā tā nav. OPTIMAR projekta atbalstam Norvēģijas Zinātnes un tehnoloģiju universitāte (NZTU) Tronheimā saņem līdzekļus no NPP par projektu Nr. 1666S6. Rūpnieciskie partneri, kas bija četru sākotnējo projektu dalībnieki, šajā fundamentālo pētījumu projektā nepiedalās.”

Attiecībā uz trešās personas apgalvojumu par to, ka Turborouter neizmanto neviens no tiem uzņēmumiem, kas ir saņēmuši līdzekļus, NPP uzskata, ka, pat ja tā būtu, tas nav pamats valsts atbalsta nelikumīgai izmantošanai četros projektos, kas ir Uzraudzības iestādes Lēmuma Nr. 60/06/COL priekšmets. Viena no raksturīgākajām pētniecības un attīstības pazīmēm ir tajās pastāvošais risks. Reizēm pētījumu rezultātus var lietot uzņēmuma darbībā vai izmantot komerciālos ražojumos vai pakalpojumos, bet reizēm nevar.

II.   VĒRTĪBAS PIEAUGUMS

1.   Valsts atbalsta esība

1.1.   Valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta nozīmē

Saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 1. punktu:

Tādējādi, lai pasākumu varētu uzskatīt par valsts atbalstu, tam jāsniedz selektīva priekšrocība konkrētiem uzņēmumiem, jābūt piešķirtam no valsts līdzekļiem, jārada konkurences traucējumi un jāietekmē tirdzniecība starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

Uzraudzības iestāde jau Lēmumā Nr. 60/06/COL ietvertajā novērtējumā secināja, ka apskatāmie NPP piešķirtie līdzekļi projektiem saistībā ar datorprogrammas Turborouter izstrādi ir valsts atbalsts. Šai sakarā tiek veikta atsauce uz šī lēmuma II.2. punktu. Šo novērtējumu nav apstrīdējusi ne trešā persona, ne Norvēģijas iestādes. Tādēļ Uzraudzības iestāde paliek pie sava uzskata, ka piešķīrumi ir valsts atbalsts.

1.2.   Piemērojamais tiesiskais regulējums

Lēmumā Nr. 60/06/COL par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu par NPP piešķirto atbalstu pētniecībai un attīstībai saistībā ar datorprogrammas Turborouter izstrādi Uzraudzības iestāde sīki paskaidroja, kāds ir šo četru projektu, uz kuriem attiecas šī izmeklēšana, novērtēšanai piemērojamais tiesiskais regulējums. Lai novērtējums turpmāk tekstā būtu saprotamāks, Uzraudzības iestāde tālāk īsi iezīmē tiesisko situāciju (18).

Šajā lēmumā novērtētajiem četriem projektiem tika piešķirts rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmas (brukerstyrte forskningsprogrammer, lieta Nr. 93-183) atbalsts pētniecībai un attīstībai. Rūpnieciskā pētniecības un attīstības programma darbojās jau pirms 1994. gada. Ar 1994. gada decembra Lēmumu Nr. 217/94/COL Uzraudzības iestāde novērtēja rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu un piedāvāja atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu, ka atbalsta piešķiršana notiktu saskaņā ar Valsts atbalsta pamatnostādņu 14. nodaļā izklāstītajiem principiem.

Tas, ka Norvēģijas iestādes pieņēma piedāvātos atbilstošos pasākumus, norāda, ka pēc tam visi atbalsta piešķīrumi saskaņā ar rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu bija jāveic saskaņā ar noteikumiem par pētniecību un attīstību, kas bija piemērojami laikā, kad Uzraudzības iestāde pieņēma Lēmumu Nr. 217/94/COL, t.i., ar 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm (19).

1.3.   Projektu novērtējums, pamatojoties uz rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu atbalsta shēmu

Uzraudzības iestāde, sākot oficiālu izmeklēšanu ar Lēmumu Nr. 60/06/COL, uzskatīja, ka šiem četriem projektiem rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmā ir piešķirts valsts atbalsts pētniecībai un attīstībai. Šī programma darbojās jau pirms 1994. gada. Pēc jauno Pētniecības un attīstības pamatnostādņu pieņemšanas 1994. gadā visi turpmākie atbalsta piešķīrumi pētniecības un attīstības shēmā bija jāveic saskaņā ar jaunajiem noteikumiem. Tādēļ Uzraudzības iestāde uzskatīja, ka pēc definīcijas jebkurš atbalsts, kas piešķirts rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu shēmā, kurš neatbilst 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu noteikumiem, neietilpst shēmas piemērošanas jomā. Attiecīgi pasākums ir jauns, atsevišķs atbalsts un kā tāds atsevišķi jāpiesaka Uzraudzības iestādei.

Turpmāk tekstā Uzraudzības iestāde novērtēs, vai rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu shēmas piemērošana četriem konkrētajiem projektiem, par kuriem ir noskaidrots, ka tie ir saistīti ar datorprogrammas Turborouter izstrādi, tika veikta saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu, pamatojoties uz 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu noteikumiem.

1.3.1.   Projekts Nr. 40049. Stratēģiskās darbības jūras transportā un loģistikā (Datorprogrammas Turborouter pirmā versija)

Projekta Nr. 40049 viena apakšprojekta “Stratēģiskās darbības jūras transportā un loģistikā kā rūpnieciski pētījumi” rezultātā tika izstrādāta datorprogrammas Turborouter pirmā versija. NPP klasificēja visu projektu Nr. 40049 “Stratēģiskās darbības jūras transportā un loģistikā” kopumā kā rūpnieciskus pētījumus.

1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu 14.1. panta 2. punktā fundamentāls rūpniecisks pētījums ir “patstāvīgs teorētisks vai eksperimentāls darbs, kura mērķis ir iegūt jaunu vai labāku izpratni par zinātnes un tehnikas likumiem, ieskaitot to piemērošanu kādā rūpniecības sektorā vai noteikta uzņēmuma darbībās.”

Lai arī programma Turborouter ir kļuvusi par komerciālu programmatūras rīku, Uzraudzības iestāde uzskata, ka projekta Nr. 40049 apakšprojektam “ Integrētu transporta un loģistikas ķēžu izstrādes un ekspluatācijas metodes un analīzes rīki ” NPP piešķirtie līdzekļi, kā rezultātā tika izstrādāta pirmā datorprogramma Turborouter, attiecās uz pētniecības un attīstības posmu, kas uzskatāms par rūpnieciskiem pētījumiem 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu nozīmē. Kā Uzraudzības iestāde piebilda Lēmumā Nr. 60/06/COL, kopš pirmās programmatūras izstrādāšanas apakšprojekta pirmajā posmā vēl 1996. gada sākumā programmatūra ir uzlabota un arī tirgota. Tomēr šķiet, ka šī fakta dēļ atbalsta piešķiršanu projektam Nr. 40049, kā rezultātā cita starpā tika izstrādāta pirmā programmatūra Turborouter, saistībā ar tuvumu tirgum nevar uzskatīt par notikušu citā posmā kā rūpnieciska pētniecība, kā to klasificējusi NPP. Uzraudzības iestātei nav pamata apšaubīt NPP novērtējumu, ka apakšprojektā “ Integrētu transporta un loģistikas ķēžu izstrādes un ekspluatācijas metodes un analīzes rīki ” ir iegūta jauna vai labāka izpratne par zinātnes un tehnikas likumiem, ieskaitot to piemērošanu kādā rū'niecības sektorā, kas uzskatāms par rūpniecisku pētījumu 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu nozīmē.

Projektam Nr. 40049 kā rūpnieciskas pētniecības projektam piešķīra NPP atbalstu par summu, kas atbilda 43,8 % no projekta izmaksām. Šāda intensitāte ir mazāka par pamatnostādnēs atļauto maksimālo atbalsta intensitāti, saskaņā ar kurām “ atbalsta līmenim fundamentāliem rūpnieciskiem pētījumiem nevajadzētu būt lielākam par 50 % no projekta vai programmas bruto izmaksām. ”

Lai aprēķinātu atbalsta intensitāti pētniecības un attīstības darbībām, 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu 14.5.1. iedaļā tika paredzētas šādas attaisnojamās izmaksas:

“—	personāla izmaksas (pētnieki, tehniķi, cits palīgpersonāls), ko aprēķina kā kopējo naudas summu, kas vajadzīga projekta īstenošanai;

—	citas darbības izmaksas, kas aprēķinātas tāpat (materiālu, izejvielu u.t. izmaksas);

—	instrumenti un iekārtas, zeme un ēkas;

—	konsultācijas un tām līdzvērtīgi pakalpojumi, tostarp pētniecības datu, tehnisko zināšanu, patentu u.c. iepirkšana;

—	papildu pārvaldības izmaksas, kas radušās tieši veicināmās pētniecības un attīstības projekta vai programmas darbības rezultātā.”

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegto informāciju, nosakot piešķiramā atbalsta apjomu, vērā ņēma projekta izmaksas saskaņā ar attaisnoto izmaksu definīciju, kas sniegta 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnēs. Dokumenta “Retningslinjer for Norges Forskningsråds behandling av brukerstyrte og næringsrettede prosjekter” 3. iedaļā minētas izmaksas, ko NPP var uzskatīt par attaisnotām, izvērtējot, vai projektam piešķirams atbalsts pētniecībai un attīstībai. Tajās bija ietvertas personāla izmaksas (ar projektu saistītās un tā īstenošanai vajadzīgās pētniecības un attīstības personāla, t.i., pētnieku, tehniķu un asistentu algas un sociālās izmaksas), pētniecības un attīstības pakalpojumu iegāde (konsultācijas un līdzvērtīgi pakalpojumi), darbības izmaksas (tostarp ar projektu tieši saistītās un tā īstenošanai vajadzīgās materiālu un citas darbības izmaksas) un iekārtas un instrumenti, ja tos izmanto tikai pētniecībai un attīstībai. Tādējādi Uzraudzības iestāde uzskata, ka attaisnoto izmaksu apraksts ir saskaņā ar 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnēs iekļauto definīciju.

Projektu pilnībā īstenoja pētniecības institūts Marintek, šajā pētniecības un attīstības posmā nepiedaloties privātiem uzņēmumiem un nesadarbojoties ar tiem.

Kā jau minēts lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu, saskaņā ar 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm un attiecīgi saskaņā ar rūpniecisko pētniecības un attīstības programmu atbalsta shēmas noteikumiem nebija rakstisku saistību izplatīt pētījuma rezultātus. Tādējādi pat tad, ja sūdzības iesniedzēja izvirzītie apgalvojumi par to, ka pētījuma rezultāti nav izplatīti un ka pētniecības institūts Marintek ir saņēmis īpašumtiesības programmas pārdošanai, ir pareizi, tie nav pretrunā ar atbalsta piešķiršanas laikā piemērojamajiem Pētniecības un attīstības pamatnostādņu noteikumiem.

Šo iemeslu dēļ Uzraudzības iestāde uzskata, ka atbalsta piešķiršana projektam Nr. 40049 ietilpst rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmas shēmā, kas grozīta, pamatojoties uz Uzraudzības iestādes 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu 14. nodaļu. Tāpēc atbalsts ir piešķirts saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu.

1.3.2.   Projekti saistībā ar datorprogrammas Turborouter turpmāko izmantošanu

1.3.2.1.   Uzraudzības iestādes Lēmumā Nr. 60/06/COL paustās šaubas

NPP 2000. gadā atļāva piešķirt atbalstu pētniecībai un attīstībai trim pētniecības un attīstības projektiem, kas attiecās uz datorprogrammas Turborouter izmantošanu un turpmāku izstrādi: projektam Nr. 138811 AlgOpt, projektam Nr. 144265 Shiplog II un projektam Nr. 144214 “ Kuģniecības grafiku plānošanas optimizācijas kārtības bibliotēka ”.

Lēmumā Nr. 60/06/COL par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu Uzraudzības iestāde pauda šaubas par pētniecības un attīstības projektu klasifikāciju kā pirmskonkurences izpēti un par katra projekta dažādu daļu klasificēšanu katrā pētniecības kategorijā. Turklāt Uzraudzības iestāde apšaubīja to, vai ir ievērota atbalsta intensitāte un vai projektu finansēšana tika veikta saskaņā ar 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu noteikumiem un saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Uzraudzības iestādei bija šaubas par to, vai iesaistīto privātuzņēmumu finanšu ieguldījumi, kas galvenokārt bija jāveic natūrā, patiešām atbilst darba stundām saistībā ar pētniecības un attīstības projektu izstrādi, vai, tieši otrādi, tie sedza attiecīgo uzņēmumu darbības izmaksas.

1.3.2.2.   Piemērojamie Pētniecības un attīstības pamatnostādņu noteikumi

NPP klasificēja visus trīs projektus kā pirmskonkurences attīstības darbību. 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu 14.1. punkta 2. apakšpunktā ir nošķirtas trīs pētījumu kategorijas: fundamentālie pētījumi, fundamentālie rūpnieciskie un lietišķie pētījumi, un attīstība. Lietišķie pētījumi un attīstība atbilst pirmskonkurences pētījumu jēdzienam, ko lieto, kopš pieņemtas 1996. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnes. Saskaņā ar šo noteikumu lietišķi pētījumi “ir izmeklēšanas vai eksperimentāls darbs, kura pamatā ir fundamentālo rūpniecisko pētījumu rezultāti, lai iegūtu jaunas zināšanas praktisku mērķu sasniegšanas veicināšanai, piemēram, jaunu ražojumu, ražošanas procesu vai pakalpojumu radīšanai. Parasti tie ir uzskatāmi par pabeigtiem ar pirmā prototipa izveidi.” Par attīstību uzskata “ darbu, kura pamatā ir lietišķie pētījumi un kura mērķis ir radīt jaunus vai būtiski uzlabotus ražojumus, ražošanas procesus vai pakalpojumus, neieskaitot pielietošanu rūpniecībā un komerciālo izmantošanu. ”

1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādņu 14.4. sadaļā noteikta atļautā atbalsta intensitāte. “Pieņemamo atbalsta intensitāti EBTA Uzraudzības iestāde izvērtē katrā gadījumā individuāli. Novērtējumā ņem vērā projekta vai programmas raksturu, tehnisko un finanšu risku, vispārējos politiskos apsvērumus saistībā ar Eiropas rūpniecības konkurētspēju, kā arī risku, ka tiks radīti konkurences traucējumi un ietekmēta EEZ līguma līgumslēdzēju pušu tirdzniecība. Šādu risku vispārēja novērtējuma rezultātā EBTA Uzraudzības iestādei jāapsver, vai rūpnieciskiem fundamentāliem pētījumiem pienākas augstāks atbalsta līmenis nekā lietišķo pētījumu un attīstības darbībām, kas ir ciešāk saistītas ar pētniecības un attīstības rezultātu ieviešanu tirgū, kur tie, ja saņems atbalstu, daudz vieglāk radītu traucējumus konkurencei un tirdzniecībai”. Ņemot vērā šos faktorus, 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnēs minēts, ka rūpniecisko fundamentālo pētījumu atbalsta līmenim nevajadzētu būt vairāk kā 50 % no projekta bruto izmaksām, ņemot vērā to, ka, atbalstāmajam pasākumam nonākot tuvāk tirgum, atbalsta līmenim jābūt zemākam. Pieļaujamā bruto atbalsta intensitāte pirmskonkurences attīstības darbībām 25 % līmenī no attaisnotajām izmaksām ir noteikta tikai 1996. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnēs.

1.3.2.3.   Izvērtējums par to, vai atbalsts ir piešķirts saskaņā ar Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm un vai tas ir ļaunprātīgi izmantots:

a)   darbību klasificēšana kā pirmskonkurences attīstības darbība.

Kā minēts iepriekš un sīki skaidrots Lēmumā Nr. 60/06/COL, Uzraudzības iestāde pauda šaubas par projekta Nr. 138811 AlgOpt, projekta Nr. 144265 “ Shiplog II ” un projekta Nr. 144214 “ Kuģniecības grafiku plānošanas optimizācijas kārtības bibliotēka ” klasificēšanu kā pirmskonkurences attīstības darbības.

Uzraudzības iestāde savā Lēmumā Nr. 60/06/COL pauda šaubas par atšķirību starp ražojuma pirmskonkurences posmu un komerciālo galaproduktu attiecībā uz šāda veida IT projektiem. Norvēģijas iestādes nav izskaidrojušas, kādai šai atšķirībai jābūt. Tomēr tās ir uzsvērušas, ka projektu klasifikācijas pamatā bija projektu rūpīgs novērtējums un izvērtējums saskaņā ar NPP projektu vērtēšanas procedūrām un pamatnostādnēm. Saskaņā ar sniegto informāciju šajās pamatnostādnēs ir iekļauti Uzraudzības iestādes Pētniecības un attīstības pamatnostādņu noteikumi.

NPP izskaidroja, ka pastāv iekšēja sistēma NPP darbības kvalitātes nodrošināšanai – DOKSY. DOKSY aptver lielu dokumentācijas apjomu par NPP ievērotajām pamatnostādnēm, procedūrām un praksi. Viens no šiem dokumentiem ir atsevišķiem projektiem piemērotās atbalsta intensitātes noteikšanas pamatnostādnes. Šis iekšējais dokuments DOKSY-5-6-1-4-IE, kura nosaukums ir “ Støtteandel etter EØS-bestemmelser ” (atbalsta intensitāte saskaņā ar EEZ noteikumiem) atbilst Uzraudzības iestādes Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm. Definīcijas un atbilstošā atbalsta intensitāte dokumentā ir lietota atbilstīgi Uzraudzības iestādes Pētniecības un attīstības pamatnostādnēs noteikto dažādo pētniecības un attīstības posmu definīcijai. Visu to projektu novērtējums un klasificēšana, kuri saņem atbalstu no NPP, balstās uz DOKSY pamatnostādnēm.

Pēc 1999. gada papildus DOKSY 5-6-1-4-IE visi projekti ir izvērtēti, izmantojot datorizēto sistēmu Provis, kas ir aprakstīta Doksy dokumentā Nr. 5-6-1-2-EE “ Prosjektvurdering i Provis ”. Saskaņā ar Provis noteikumiem katru projektu izvērtē vienpadsmit dažādos aspektos (20). Katram no šiem aspektiem sistēmā Provis ir paredzēts piemērot vairākus kritērijus vai īpašības, lai raksturotu, kādā mērā projekts atbilst šiem aspektiem. Viens no svarīgākajiem aspektiem saistībā ar pētījumu kategoriju klasifikāciju ir pētījuma saturs.

Doksy Nr. 5-6-1-2-IE projekta pētījuma satura izvērtēšanas rokasgrāmatā sniegtajā aprakstā ir uzsvērts, ka “Pētījuma saturs norāda, kādā pakāpē projektā tiek radītas jaunas zināšanas”. Saskaņā ar NPP sniegto informāciju šis kritērijs ir tieši saistīts ar Pētniecības un attīstības pamatnostādnēs sniegto aprakstu, kur ir noteikta prasība, lai darbības “ mērķis būtu jaunu zināšanu ieguve” .

NPP ir informējusi Uzraudzības iestādi, ka projektu novērtēšana tika veikta rūpīgi saskaņā ar NPP projektu izvērtēšanas procedūrām un pamatnostādnēm, precīzāk, pamatojoties uz prasībām, kas izklāstītas Doksy un Provis iekšējos dokumentos, kuri atbilst Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm.

Pamatojoties uz informāciju, kas sniegta pirms oficiālās izmeklēšanas procedūras un tās laikā, Uzraudzības iestāde nav varējusi secināt, ka projekti būtu bijuši nepareizi vadīti vai kļūdaini novērtēti. Tā kā trūkst šādu izšķirošu pierādījumu un ņemot vērā iepriekš aprakstīto kārtību un NPP profesionālā personāla spējas, Uzraudzības iestādei nav pamata secināt, ka tas būtu nepareizi novērtējis projektus kā pirmskonkurences izpēti.

b)   Saņēmēju uzņēmumu dalība un atbalsta intensitāte

Norvēģijas iestādes ir precizējušas skaitļus attiecībā uz projektu finansēšanu, kā minēts šā lēmuma 4.1.2. sadaļā.

Uzraudzības iestāde savā Lēmumā Nr. 60/06/COL par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu pauda šaubas par pētniecības projektā iesaistīto uzņēmumu dalību. Pēc tās domām, būtu racionāli pieņemt, ka lielāko daļu darba veicis pētniecības institūta Marintek personāls, kas principā norādītu, ka projektā iesaistīto kuģniecību kā programmatūras gala lietotāju personāls visdrīzāk ir bijis saistīts ar lietotāju vajadzību noteikšanu un/vai zināmā pakāpē testēšanu. Tādēļ Uzraudzības iestāde apšaubīja to, ka kopējās projekta izmaksas bija mākslīgi palielinātas, lai šķietami iegūtu lielāku finansējumu.

Norvēģijas iestādes sniedza Uzraudzības iestādei to izmaksu paziņojuma atskaišu kopijas, kuras projektā iesaistītajiem uzņēmumiem bija trīs reizes gadā jāiesniedz NPP, sīki uzskaitot projekta izmaksas, iekļaujot iesaistīto personu pārbaudi, katras personas darba stundu skaitu un no projekta konta atskaitītās izmaksas par stundu. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu sniegtajiem skaidrojumiem šīs atskaites gada beigās paraksta par projektu atbildīgā persona un pārbauda un paraksta sertificēts grāmatvedis. Uzraudzības iestādei nav pamata apšaubīt šo atskaišu patiesīgumu, uz kuru pamata saņēmējiem uzņēmumiem tika piešķirtas atbalsta summas pētniecībai un attīstībai.

Lai arī var apgalvot, ka kopumā būtu vēlams ieviest zināmus kontroles elementus pētniecības projektu izstrādē, lai pārbaudītu šo izmaksu atskaišu precizitāti, Uzraudzības iestāde uzskata, ka NPP ir pareizi piemērojusi 1994. gada Pētniecības un attīstības pamatnostādnes, kurās netiek prasīts veikt turpmākas pārbaudes.

1.4.   Secinājums

Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto novērtējumu, Uzraudzības iestāde uzskata, ka atbalsta piešķiršana iepriekš minētajiem pētniecības un attīstības projektiem ir veikta atbilstīgi spēkā esošās rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmu atbalsta shēmas noteikumiem, kas ir saskaņā ar piemērojamajām Pētniecības un attīstības pamatnostādnēm. Uzraudzības iestāde šajā oficiālās izmeklēšanas procedūrā nevarēja konstatēt, ka projekta Nr. 40049 “ Stratēģiskās darbības jūras transportā un loģistikā” , projekta Nr. 138811 AlgOpt, projekta Nr. 144265 Shiplog II un projekta Nr. 144214 “ Kuģniecības grafiku plānošanas optimizācijas kārtības bibliotēka” pētniecības un attīstības atbalsta saņēmēji būtu izmantojuši atbalstu pretrunā shēmai vai EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktam.

Tā kā projekti saņēma valsts atbalstu rūpnieciskās pētniecības un attīstības programmas shēmā, nevis atsevišķu atbalstu, nav jāvērtē, vai atbalsts būtu bijis saderīgs, ja būtu piešķirts ārpus shēmas,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

EBTA UZRAUDZĪBAS IESTĀDE (1),

tā kā:

I.   FAKTI

1.   Procedūra

Ar 2003. gada 16. oktobra vēstuli Iestāde ir saņēmusi sūdzību, kurā ir apgalvots, ka speciālās skolas, kas sniedz specializētus pakalpojumus un piekrastes sektorā konkurē ar sūdzības iesniedzēju, saņem valsts atbalstu, jo tām piemēro Norvēģijas Pievienotās vērtības nodokļa kompensācijas akta 3. pantā paredzēto priekšnodokļa kompensāciju (6). Pašvaldību skolas, kas sniedz dažus ar PVN neapliekamus izglītības pakalpojumus un konkurē ar citiem uzņēmumiem, saņem privātiem konkurentiem nepieejamu priekšnodokļa kompensāciju par precēm un pakalpojumiem, ko tās iegādājušās saistībā ar komercpakalpojumiem, kurus tās sniedz. Iestāde ir saņēmusi un reģistrējusi minēto vēstuli 2003. gada 20. oktobrī (dok. Nr. 03-7325 A).

Pēc turpmākas sarakstes (7) Iestāde ar 2006. gada 19. jūlija vēstuli (reģ. Nr. 363440) ir informējusi Norvēģijas iestādes, ka tā saistībā ar Norvēģijas Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) kompensācijas akta 3. pantu ar Lēmumu Nr. 225/06/COL ir nolēmusi sākt oficiālu izmeklēšanas procedūru, ko paredz Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola II daļas 4. pants.

Norvēģijas iestādes ar 2006. gada 18. septembra vēstuli (reģ. Nr. 388922) ir iesniegušas ar šo lēmumu saistītus apsvērumus.

Iestādes Lēmums Nr. 225/06/COL 2006. gada 14. decembrī vienlaikus ir publicēts ES Oficiālajā Vēstnesī C 305 un EEZ papildinājumā Nr. 62. Pēc šīs publikācijas nekādi turpmāki trešo personu apsvērumi nav saņemti.

2.   Norvēģijas PVN un PVN kompensācijas tiesiskais regulējums

PVN kompensācijas akts ir stājies spēkā 2004. gada 1. janvārī, un tā mērķis ir mazināt konkurences traucējumus, ko rada PVN akts.

PVN ir patēriņa nodoklis, saskaņā ar kuru preču un pakalpojumu piegādes apliek ar nodokli, kas ir tieši proporcionāls to cenai, neatkarīgi no to darbību skaita, kuras tiek veiktas ražošanas un izplatīšanas procesā, iekams nodokli beidzot iekasē no galapatērētājiem.

Parasti ikviena persona, kas nodarbojas ar tirdzniecību un uzņēmējdarbību un ir reģistrēta kā ar PVN apliekama persona (turpmāk tekstā “apliekama persona”), aprēķina un maksā nodokli no PVN aktā iekļauto preču un pakalpojumu realizācijas (8), turklāt no preču un pakalpojumu realizācijas nodokļa drīkst atvilkt priekšnodokli par uzņēmumā izmantojamām precēm un pakalpojumiem (9). Tādējādi saskaņā ar PVN sistēmu visām apliekamo personu piegādēm nodokļus piemēro vienādi. Šāda neitralitāte ir viena no PVN sistēmas galvenajām iezīmēm.

Tomēr saskaņā ar PVN akta I nodaļas 5., 5.a un 5.b pantu dažām darbībām PVN aktu nepiemēro: tās ir tirdzniecības operācijas, ko veic atsevišķas iestādes, organizācijas utt. (10), nekustamo īpašumu vai īpašuma tiesību nodrošināšana un noma, atsevišķu pakalpojumu, tostarp veselības aprūpes un ar veselības aprūpi saistītu pakalpojumu, sociālu pakalpojumu, izglītības pakalpojumu, finanšu pakalpojumu, ar valsts varas īstenošanu saistītu pakalpojumu sniegšana, tādu pakalpojumu sniegšana, kuri ir saistīti ar tiesībām apmeklēt teātra, operas, baleta, kino un cirka izrādes, izstādes muzejos un galerijās, ar loterijām saistītu pakalpojumu sniegšana, ēdināšanas pakalpojumu sniegšana skolu un studentu ēdnīcās utt. (11).

No iepriekš minētā izriet, ka ikviena apliekama persona, kas veic preču un pakalpojumu piegādes, uz kurām neattiecas PVN akts, par iepirktajām precēm un pakalpojumiem maksā priekšnodokli, bet nevar atvilkt priekšnodokli no realizācijas nodokļa, jo apliekamā persona šādu pirkumu gadījumā ir galapatērētājs.

Atbrīvojuma sekas ir tādas, ka no nodokļa atbrīvoto preču un pakalpojumu piegādātājiem tāpat kā jebkuram galapatērētājam nākas maksāt priekšnodokli par iepirktajām precēm un pakalpojumiem (bet nav iespējas no galapatērētājiem iekasēt PVN no realizācijas). Šīs PVN nepiemērošanas loģiskās sekas tomēr ir radījušas cita līmeņa traucējumus. Šādā situācijā arī valsts organizācijas, tāpat kā jebkurš no nodokļiem atbrīvots komplekss uzņēmums, ir vairāk ieinteresētas “iekšējā” iepirkumā (12), nevis tirgū pieejamo preču un pakalpojumu iegādē. Norvēģijas iestādes ir pieņēmušas PVN kompensācijas aktu, lai radītu sistēmu, kas īpaši nerosinātu uzņēmumus ārēja iepirkuma vietā iepirkt iekšējās preces un pakalpojumus.

PVN kompensācijas akta 2. pantā ir sniegts izsmeļošs to organizāciju saraksts, uz kurām šis akts attiecas, un tās ir:

a)	vietējas un reģionālas iestādes, kuras darbojas vietējā vai reģionālā mērogā un kuru augstākais pārvaldes orgāns saskaņā ar Vietējās pārvaldes iestāžu aktu (13) vai citu īpašu vietējās pārvaldes iestāžu tiesisko regulējumu ir vietējā padome, apgabala padome vai cita padome;

b)	pašvaldību savstarpēji izveidoti uzņēmumi, kas dibināti saskaņā ar Vietējās pārvaldes iestāžu aktu vai citu īpašu vietējās pārvaldes iestāžu tiesību aktiem;

c)	privāti vai bezpeļņas uzņēmumi, ciktāl tie sniedz veselības aprūpes, izglītības vai sociālus pakalpojumus, kuri ir ar likumu noteikts vietējo vai reģionālo iestāžu pienākums;

d)	Dienas aprūpes iestāžu akta 6. pantā minētas dienas aprūpes iestādes (14);

e)	Apvienotā draudžu padome (Kirkelig fellesråd).

No PVN kompensācijas akta 3. panta kopā ar 4. panta 2. punktu izriet, ka Norvēģijas valsts kompensē priekšnodokli apliekamām personām, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akts, gadījumos, kad tās iepērk preces un pakalpojumus no citām apliekamām personām, bet nav tiesīgas atvilkt priekšnodokli, jo saskaņā ar PVN aktu ir no PVN atbrīvotas (15).

3.   Iestādes šaubas, kas izklāstītas lēmumā par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu

Saskaņā ar Iestādes sākotnējiem ieskatiem, kas izklāstīti Lēmumā Nr. 225/06/COL par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu saistībā ar Norvēģijas PVN kompensācijas akta 3. pantu, PVN kompensācijas akta 3. pantā paredzētā priekšnodokļa kompensācija ir uzskatāma par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

Iestāde uzskata, ka saskaņā ar PVN kompensācijas aktu piešķirto kompensāciju ir piešķīrusi valsts no valsts līdzekļiem, kas ņemti no valsts budžeta. Saskaņā ar Iestādes viedokli šajā novērtējumā nav būtiski, vai kompensācijās izmaksātie valsts līdzekļi tiek vai netiek līzsvaroti centrālā līmenī ar samazinātiem pārskaitījumiem visām vietējām un reģionālajām valsts pārvaldes iestādēm.

Iestāde turklāt uzskata, ka Norvēģijas iestādes, ciktāl tās uzņēmumiem, kurus neapliek ar PVN, bet uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants, kompensē par iegādātām precēm un pakalpojumiem samaksāto priekšnodokli, tās piešķir šiem uzņēmumiem ekonomiskas priekšrocības.

Novērtējot pasākuma selektivitāti, Iestāde šaubās, vai PVN kompensāciju, kas pēc Iestādes uzskatiem, ir finansiālā ziņā selektīvs pasākums, var pamatot ar PVN sistēmas būtību un loģiku, t.i., vai šī kompensācija atbilst PVN sistēmas iekšējiem mērķiem, vai arī tai ir citi mērķi ārpus PVN sistēmas. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu paskaidrojumiem PVN kompensācijas akts ir ieviests ar mērķi atvieglināt un rosināt apliekamo personu, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akts, izvēli gadījumos, kad jāizvēlas starp preču un pakalpojumu iekšējām piegādēm vai ar PVN apliekamu preču un pakalpojumu ārēju iepirkumu. Tā kā PVN ir patēriņa nodoklis, Iestāde apšauba šāda mērķa saderību ar pašas PVN sistēmas būtību un loģiku. Saskaņā ar Iestādes sākotnējiem ieskatiem PVN kompensācija nav 1970. gadā ieviestās PVN sistēmas daļa, bet atsevišķs pasākums, kas ieviests vēlāk, lai labotu dažus PVN sistēmas radītus traucējumus.

Iestāde norāda, ka, mazinot ar pašvaldību pirkumiem saistītus traucējumus, PVN kompensācija ir radījusi konkurences traucējumus starp uzņēmumiem, kas veic vienādu saimniecisko darbību nozarēs, kuras ir atbrīvotas no aplikšanas ar PVN.

Iestāde atgādina, ka saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmas nosacījumiem tās labumguvēji principā var saņemt priekšnodokļa kompensāciju neatkarīgi no tā, vai šo nozaru tirgus dalībniekiem piešķirtais atbalsts iespaido vai neiespaido tirdzniecību. Dažas nozares, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akts, ir daļēji vai pilnīgi atvērtas EEZ mēroga konkurencei. Tādējādi atbalsts, ko piešķir šo nozaru uzņēmumiem, var iespaidot tirdzniecību EEZ līguma līgumslēdzēju pušu starpā. Iestādes uzdevums ir novērtēt pašu sistēmu, nevis tās piemērošanu katrai atsevišķai nozarei, uz kuru tā attiecas. Pamatojoties uz tiesu praksi, Iestāde sākotnēji ir secinājusi, ka PVN kompensācijas akts kā vispārēja valsts mēroga sistēma spēj iespaidot tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm.

Visbeidzot, aplūkojot visus EEZ līguma 61. panta 2. un 3. punktā paredzētos izņēmumus, Iestāde apšauba priekšnodokļa kompensācijas saderību ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem. Turklāt, lai gan dažās situācijās atbalstu potenciāli varētu uzskatīt par saderīgu saskaņā ar EEZ līguma 59. panta 2. punktā paredzēto izņēmumu, pēc Iestādes sākotnējiem ieskatiem, ar šo noteikumu nevar pamatot PVN kompensācijas akta kā sistēmas saderību.

4.   Norvēģijas iestāžu apsvērumi

Ar 2006. gada 18. septembra vēstuli (reģ. Nr. 388922) Norvēģijas iestādes ir iesniegušas apsvērumus saistībā ar Iestādes lēmumu par oficiālās izmeklēšanas procedūras sākšanu. Apsvērumi sastāv no trim daļām.

4.1.   PVN kompensācijas sistēma

Norvēģijas iestādes skaidro, ka PVN ir vispārējs nodoklis, ko principā piemēro visām ar preču ražošanu un izplatīšanu un pakalpojumu sniegšanu saistītām komercdarbībām. Ar izdevumiem saistīto PVN var atgūt tikai tiktāl, ciktāl nodokļa maksātājs sniedz ar PVN apliekamus pakalpojumus. Saskaņā ar pašreizējiem PVN noteikumiem pašvaldību darbība lielākoties nav apliekama ar PVN:

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka, ieviešot vispārēju PVN kompensācijas sistēmu un kompensējot pašvaldībām priekšnodokli par visām iegādātajām precēm un pakalpojumiem, tās cenšas panākt, lai pašapgādei un ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi:

Norvēģijas iestādes uzsver jau izmeklēšanas sagatavošanas posmā pausto viedokli, ka PVN kompensācijas sistēma nav uzskatāma par atbalsta pasākumu uzņēmumiem, uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants. Lai pamatotu šo argumentu, Norvēģijas iestādes atgādina, ka kopš 2004. gada, kad tika ieviesta vispārējā PVN kompensācijas sistēma, pašvaldību gada fiskālā budžeta apropriācijas tiek attiecīgi samazinātas par domājamo priekšnodokļa kompensācijas summu. Tādējādi valsts pārvaldes iestādes no PVN kompensācijas sistēmas negūst nekādus ieņēmumus. Tādējādi šo sistēmu var uzskatīt par pašfinansēšanas sistēmu, saskaņā ar kuru pašvaldības saņem atlaides/izmaksu kompensāciju.

4.2.   Valsts atbalsts EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē

Norvēģijas iestādes 2006. gada 18. septembra vēstulē nepiekrīt Iestādes vērtējumam, ka PVN kompensācijas akts ir uzskatāms par valsts atbalstu, pamatojot savu viedokli ar šādiem argumentiem:

Ekonomiskas priekšrocības

Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka nav pareizi uzskatīt PVN kompensāciju par “priekšrocību”, ar kuru uzņēmumi tiek atbrīvoti no maksājumiem, kas citādi būtu jāsedz no uzņēmumu budžeta. Pašvaldības nesaņem faktiskus ekonomiskus atvieglojumus, jo tās pašas finansē PVN kompensācijas sistēmu ar samazinātām vispārējām dotācijām. PVN kompensācijas sistēma nenozīmē nekādus nodokļu lieluma samazinājumus vai atliktus nodokļu maksājumus. Līdz ar to pēc Norvēģijas iestāžu domām nav pareizi salīdzināt PVN kompensācijas sistēmu ar pasākumiem, kas nozīmē faktisku labumguvēju nodokļu sloga samazinājumu.

Selektivitāte

PVN kompensācijas akta darbības jomā ir skaidri definēts, ka par pirkumiem samaksāto priekšnodokli var kompensēt tikai juridiskām personām, uz kurām attiecas minētā akta 2. pants.

Selektīvus nodokļu pasākumus tomēr var attaisnot, ņemot vērā attiecīgās nodokļu sistēmas būtību un vispārējos principus. Pēc Norvēģijas iestāžu ieskatiem, apgalvojot, ka PVN kompensācija nav PVN sistēmas daļa, Iestāde nav ņēmusi vērā Norvēģijas iestāžu argumentu, ka PVN kompensāciju var uzskatīt par pasākumu, kurš ir saskaņā ar pašas PVN sistēmas būtību un loģiku. Norvēģijas iestādes iebilst pret šādu Iestādes nostāju, atsaucoties uz Iestādes Valsts atbalsta pamatnostādņu 17.B nodaļas 3.1. et seq. punktu, kurā ir aplūkoti dažādi diferencētu pasākumu aspekti. Atsaucoties uz Valsts atbalsta pamatnostādņu 17.B nodaļas 3.4. punktu “Valsts atbalsta noteikumu piemērošana pasākumiem, kas attiecas uz uzņēmumu tiešajiem nodokļiem”, Norvēģijas iestādes apgalvo, ka PVN kompensāciju attaisno attiecīgās nodokļu sistēmas būtība un vispārējie principi. Saskaņā ar PVN sistēmas pamatprincipiem tai jābūt neitrālai un nediskriminējošai. Līdz ar to pēc Norvēģijas iestāžu ieskatiem var uzskatīt, ka PVN sistēmai piemīt iekšēja neitralitāte. Neitralitāte, kas piemīt PVN sistēmai, ir arī PVN kompensācijas sistēmas noteiktais mērķis. Tādēļ, pēc Norvēģijas iestāžu ieskatiem, ir taisnīgi uzskatīt, ka PVN kompensācijas sistēma ir saskaņā ar PVN sistēmas būtību un loģiku.

Turklāt Norvēģijas iestādes atzīmē, ka gadījumā, ja PVN kompensācijas sistēmu nāktos atcelt, atjaunotos PVN sistēmas radītie konkurencs traucējumi: “Ja pašvaldības nevarētu atgūt par pirkumiem samaksāto PVN, rastos traucējumi saistībā ar pašvaldību iestāžu motivāciju, izvēloties starp “iekšējiem” pakalpojumiem un ar PVN apliekamu pakalpojumu iegādi no privātiem pakalpojumu sniedzējiem”.

Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu teikto, pirms atzīt PVN kompensācijas sistēmu par piemērotāko risinājumu, t.s. Rattsø komiteja nolūkā mazināt no PVN sistēmas izrietošos konkurences traucējumus vispirms ir novērtējusi vairākus iespējamus pasākumus (16). Viens no komitejas novērtētajiem varbūtējiem pasākumiem ir pašvaldību tiesību paplašināšana, ļaujot tām atvilkt pievienotās vērtības priekšnodokli. Cits iespējams risinājums būtu pašvaldību vispārēja aplikšana ar PVN. Rattsø komiteja nav atbalstījusi pašvaldību tiesību paplašināšanu, ļaujot tām atvilkt pievienotās vērtības priekšnodokli, jo šāds pasākums nozīmētu PVN kā vispārēja nodokļa sagraušanu. Komiteja ir ņēmusi vērā arī to, ka šis pasākums varēu izsaukt spiedienu no citu grupu puses. Rattsø komiteja nav atbalstījusi arī pašvaldību vispārēju aplikšanu ar PVN. Citu faktoru starpā komiteja ir norādījusi, ka trūkst PVN aprēķināšanas pamata, jo daudzi pašvaldību pakalpojumi ir bezmaksas pakalpojumi:

Ietekme uz tirdzniecību

Norvēģijas iestādes kritizē Iestādes novērtējumu saistībā ar pasākuma “ietekmi uz tirdzniecību”.

“Saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmu pašvaldībām galvenokārt tiek kompensēts priekšnodoklis, ko tās samaksājušas, pērkot preces un pakalpojumus, kas vajadzīgi to obligāto pienākumu izpildei. Pašvaldību pienākums sniegt atsevišķus pakalpojumus ir noteikts ar likumu. Jo īpaši tas attiecas uz uz izglītības, veselības aprūpes un sociālo jomu. Piemēram, veselības aprūpes nozarē ir noteikts, ka pašvaldību pienākums cita starpā ir nodrošināt plaša profila ārstu pakalpojumus, medmāsu pakalpojumus, vecmāšu pakalpojumus un dziedinātavu pakalpojumus. Sociālajā jomā ir noteikts, ka pašvaldību pienākums ir sniegt iedzīvotājiem praktisku un ekonomisku atbalstu, piemēram, nodrošināt sociālos mājokļus”.

“Saskaņā ar PVN kompensācijas akta 2. un 3. pantu PVN kompensāciju var piešķirt arī pašvaldībām, kas neveic ar likumu noteiktas darbības. Izņemot specializētajās apgabala pašvaldību skolās sniegtos specializētos izglītības pakalpojumus, ministrija tomēr nevar nosaukt nevienu citu nozari ārpus PVN sistēmas darbības jomas, kur būtu radušies ar Norvēģijas PVN kompensācijas saņēmēju un citu EEZ uzņēmumu konkurenci saistīti jautājumi”.

Tādējādi Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka nozarēs, uz kurām neattiecas PVN akts, ir ļoti maz tādu Eiropas kaimiņvalstu uzņēmumu, kas sniedz pakalpojumus, konkurējot ar Norvēģijas uzņēmumiem, uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akts. Turklāt, izvēloties pakalpojumu sniedzējus, izšķiroša nozīme ir tādiem faktoriem kā pakalpojumu sniedzēja fiziskais attālums, valodas grūtības un citiem ar kultūras piederību saistītiem nosacījumiem.

Norvēģijas iestādes uzskata, ka patiesu PVN kompensācijas sistēmas novērtējumu saistībā ar EEZ līguma 61. panta 1. punktā minētajiem kritērijiem var veikt tikai atzīstot, ka ar PVN neapliekamās nozarēs konkurence starp Norvēģijas uzņēmumiem un citiem EEZ uzņēmumiem ir visai nebūtiska.

Tādējādi Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka PVN kompensāciju, ko piešķir ar PVN neapliekamu nozaru uzņēmumiem, nevar uzskatīt par pasākumu, kas spēj iespaidot tirdzniecību EEZ līguma līgumslēdzēju pušu starpā.

4.3.   Vispārīgi apsvērumi

Norvēģijas iestādes piemin vairākas ES dalībvalstis, kas ir ieviesušas PVN kompensācijas sistēmas, saskaņā ar kurām vietējām pašvaldības iestādēm tiek kompensēts PVN, ko tās samaksājušas saistībā ar neapliekamām vai no nodokļa atbrīvotām darbībām. Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē ir ieviestas dažādas sistēmas, lai kompensētu PVN vietējām pašvaldības iestādēm un tādējādi likvidētu traucējumus, kas rodas gadījumos, kad valsts iestādēm nākas izšķirties starp sabiedrisko pakalpojumu valsts nodrošinājumu vai ārējiem līgumpakalpojumiem. Dažādas tamlīdzīgas PVN kompensācijas sistēmas ir ieviestas arī Francijā, Luksemburgā, Austrijā un Portugālē.

Turklāt Norvēģijas iestādes citē agrāko komisāru Bolkestein kungu. Vēstulē, kas datēta ar 2000. gada 1. februāri un adresēta Michel Hansenne (Beļģija), kurš Eiropas Parlamentam vaicā, vai Apvienotās Karalistes PVN kompensācijas sistēma atbilst Sestajai PVN direktīvai, Bolkestein kungs apgalvo, ka PVN kompensācijas sistēmas “ nav pretrunā Sestajai PVN direktīvai” , jo “ tās nav nekas cits kā dažādu valsts iestāžu savstarpējas tīri finansiālas operācijas, ko reglamentē attiecīgo valstu valsts iestāžu finansēšanas politika” .

Bolkestein kungs izsaka apsvērumus arī saistībā ar “ iespējamu sistēmu, saskaņā ar kuru Īrijas valdība piešķirtu subsīdijas Īrijas labdarības iestādēm apjomā, kas līdzinātos šo iestāžu samaksātajai nekompensējamajai PVN summai” . Bolkestein kungs apgalvo, ka “ valdības subsīdiju piešķiršana pati par sevi nav pretrunā Eiropas Savienības PVN tiesiskajam regulējumam” .

Norvēģijas iestādes atzīst, ka neviens no šiem izteikumiem tieši neskar valsts atbalsta noteikumus. Tomēr saskaņā ar Norvēģijas iestāžu viedokli no šiem citātiem izriet atzinums, ka PVN kompensācijas sistēmas nav pretrunā Sestajai PVN direktīvai. Norvēģijas iestādes uzskata, ka tas liecina par PVN kompensācijas sistēmu atbilstību PVN sistēmas būtībai un loģikai.

II.   NOVĒRTĒJUMS

1.   Valsts atbalsta pastāvēšana

1.1.   Ievads

EEZ līguma 61. panta 1. punkts skan šādi:

Iesākumā Iestāde vēlas izteikt piezīmi par šā novērtējuma apjomu. Šis lēmums neskar Norvēģijas iestāžu lēmumu nepiemērot dažām darbībām PVN aktu. Tas attiecas vienīgi uz samaksātā priekšnodokļa kompensāciju atsevišķām personām, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akts.

Turklāt Iestāde vēlas vēlreiz atgādināt trīs apsvērumus, kas jau minēti Lēmumā Nr. 225/06/COL:

Pirmkārt, EEZ līgums uz EBTA valstu nodokļu sistēmu parasti neattiecas. Katra EBTA valsts pati izstrādā un piemēro nodokļu sistēmu atbilstoši savai politiskajai izvēlei. Tomēr EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomu var attiecināt uz tādu nodokļu pasākumu piemērošanu kā PVN kompensācijas akta 3. pantā paredzētā priekšnodokļa kompensācija, ja šie pasākumi rada noteiktas sekas. Saskaņā ar tiesu praksi (17) 61. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi nav nošķirti pēc to cēloņiem vai mērķiem, bet definēti atbilstoši to sekām.

Otrkārt, jautājums, vai aplūkojamais pasākums ir vai nav uzskatāms par valsts atbalstu, rodas tikai tiktāl, ciktāl tas skar saimniecisku darbību, t.i., darbību, kas ir saistīta ar preču un pakalpojumu piedāvāšanu noteiktā tirgū (18). Pasākumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu tikai tad, ja uzņēmumi no tiem gūst labumu. Konkurences noteikumu piemērošanas kontekstā uzņēmumu jēdziens aptver organizācijas, kas “ nodarbojas ar saimniecisku darbību, neatkarīgi no šo organizāciju juridiskā statusa un finansēšanas veida”  (19). Lai gan dažas organizācijas, kas saņem priekšnodokļa kompensāciju, neatbilst nosacījumiem, kuri tās ļautu uzskatīt par uzņēmumiem, tas, ka daži PVN kompensācijas akta labumguvēji ir uzņēmumi, ir pietiekams pamats šīs sistēmas vērtēšanai valsts atbalsta kontekstā (20).

Treškārt, atbalstu var piešķirt kā valsts uzņēmumiem, tā privātiem uzņēmumiem (21). Lai valsts uzņēmumu varētu uzskatīt par valsts atbalsta saņēmēju, tam nav obligāti jābūt no valsts nošķirtai juridiskai personai. Tas, ka kādu organizāciju reglamentē publiskās tiesības un ka tā ir bezpeļņas organizācija, nenozīmē, ka tā nav “uzņēmums” valsts atbalsta noteikumu izpratnē (22).

Ceturtkārt, saistībā ar Norvēģijas iestāžu vispārīgajiem apsvērumiem par līdzīgām sistēmām citviet Eiropas Savienībā, Iestāde vēlas atzīmēt, ka šīs sistēmas var atšķirties no PVN kompensācijas akta un ka Norvēģijas iestāžu novērojumi ir darīti zināmi Eiropas Komisijai. Turklāt saskaņā ar tiesu praksi “ nepildot Līgumā paredzētos pienākumus saistībā ar 92. pantā minēto aizliegumu, neviena dalībvalsts nevar aizbildināties, ka arī pārējās dalībvalstis nepilda šos pienākumus”  (23).

Turpmāk Iestāde novērtēs, vai PVN kompensācijas aktu kā sistēmu (24) var uzskatīt par valsts atbalstu saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem.

1.2.   Valsts līdzekļi

Lai atbalstu varētu uzskatīt par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, tas jāsaņem no valsts un no valsts līdzekļiem.

Kompensāciju tieši piešķir valsts, tātad to piešķir valsts no valsts līdzekļiem.

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka PVN kompensācijas sistēma nav uzskatāma par atbalsta pasākumu, jo tā ir pašfinansēšanas sistēma. Saskaņā ar Norvēģijas iestāžu viedokli pašvaldības pašas finansē PVN kompensācijas sistēmu ar samazinātiem valsts budžeta pārskaitījumiem visām pašvaldībām. Kopš 2004. gada, kad tika ieviesta PVN kompensācijas sistēma, pašvaldību gada fiskālā budžeta apropriācijas tiek attiecīgi samazinātas par domājamo priekšnodokļa kompensācijas summu.

Iestāde uzskata, ka valsts atbalsta kontekstā nav svarīgi, vai pašvaldībām piešķiramo naudas līdzekļu apjoms ir samazināts vai nav. Svarīgi ir noskaidrot, vai uzņēmumi konkurences noteikumu izpratnē ir saņēmuši finansiālu valsts atbalstu no valsts līdzekļiem. Saistībā ar valsts atbalstu gadījumi, kad pašvaldības darbojas kā uzņēmumi, būtu jāapskata atsevišķi no gadījumiem, kad pašvaldības darbojas kā valsts iestādes. Šo secinājumu nemaina arī tas, ka kompensāciju valsts izmaksas centrālā līmenī tiek līdzsvarotas ar samazinātiem pārskaitījumiem visām vietējām un reģionālajām valsts pārvaldes iestādēm. Samaksāto priekšnodokļa kompensāciju finansē no valsts budžeta, tātad no valsts līdzekļiem.

Turklāt Iestādes izpratnē katras pašvaldības valsts pārskaitījumu samazinājums precīzi neatbilst PVN kompensācijai, ko tā saņem.

1.3.   Ekonomiskas priekšrocības

Finansiāls atbalsts, ko uzņēmumiem piešķir valsts vai ko piešķir no valsts līdzekļiem un kas atbrīvo šos uzņēmumus no izmaksām, kuras tiem citādi būtu jāsedz no sava budžeta, ir uzskatāms par ekonomiskām priekšrocībām (25).

Norvēģijas iestādes apgalvo, ka PVN kompensācijas sistēmu nevar uzskatīt par priekšrocību, jo šī sistēma nav saistīta ar nodokļu lieluma samazinājumiem vai atliktiem nodokļu maksājumiem. PVN kompensācijas sistēma nenozīmē faktisku labumguvēju nodokļu sloga samazinājumu.

Iestāde nepiekrīt šādai nostājai. Pēc Iestādes domām, Norvēģijas iestādes pienācīgi nediferencē dažādās valsts darbības sfēras, t.i., šajā gadījumā saistībā ar valsts atbalstu valsts ir nodokļu iestāde, bet pašvaldības kā valsts organizācijas un kā pašvaldību uzņēmumi ir divas dažādas lietas.

Lai noteiktu, vai šajā gadījumā var runāt par ekonomisku priekšrocību piešķiršanu, Iestādei jānovērtē, vai pasākums atbrīvo labumguvējus no maksājumiem, kas tiem parastā uzņēmējdarbības gaitā būtu jāsedz pašiem. Priekšnodokļa maksājumi ir darbības izmaksas, kuras ir saistītas ar pirkumiem, ko uzņēmumi veic parastā saimnieciskās darbības gaitā, un kuras parasti sedz paši uzņēmumi. Ciktāl Norvēģijas iestādes kompensē priekšnodokli par iegādātajām precēm un pakalpojumiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants, tās piešķir šiem uzņēmumiem ekonomiskas priekšrocības. Uzņēmumiem tiek piešķirtas priekšrocības, jo par kompensējamā priekšnodokļa summu tiek samazinātas darbības izmaksas, kas citādi būtu jāsedz pašiem uzņēmumiem.

Tādējādi PVN kompensācijas akts ir saistīts ar ekonomisku priekšrocību piešķiršanu pasākuma labumguvējiem.

1.4.   Selektivitāte

Turklāt, lai atbalstu varētu uzskatīt par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, atbalsta pasākumam ir jābūt selektīvam, “ dodot priekšroku atsevišķiem uzņēmumiem vai atsevišķu preču ražošanai” .

Lēmumā Nr. 225/06/COL Iestāde ir atzinusi, ka PVN kompensācijas akts ir uzskatāms par finansiālā ziņā selektīvu pasākumu. PVN kompensācijas akta darbības jomā ir skaidri definēts, ka par pirkumiem samaksāto priekšnodokli var kompensēt tikai apliekamām personām, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants. Priekšrocības, kas saskaņā ar PVN kompensācijas aktu ir piešķirtas uzņēmumiem, kuri saņem priekšnodokļa kompensāciju, nozīmē atbrīvojumu no pienākuma, kas izriet no visiem preču un pakalpojumu pircējiem piemērojamās PVN sistēmas.

Tiesu praksē noteikts, ka konkrētus nodokļu pasākumus tomēr var attaisnot ar attiecīgās nodokļu sistēmas iekšējo loģiku, ja vien šie pasākumi ir savienojami ar šo loģiku (26). Jebkurš pasākums, kura nolūks ir daļēji vai pilnīgi atbrīvot kādas konkrētas nozares uzņēmumus no maksājumiem, kas izriet no vispārējās sistēmas parastās piemērošanas, ir uzskatāms par valsts atbalstu, ja šādu atbrīvojumu nevar attaisnot ar vispārējās sistēmas būtību un loģiku (27).

Iestāde novērtēs, vai PVN kompensācijas akta 3. pantā paredzētā priekšnodokļa kompensācija saskan ar PVN sistēmas loģiku. Šajā nolūkā Iestādei vispirms jānovērtē, vai priekšnodokļa kompensācija saskan ar PVN sistēmas iekšējiem mērķiem, vai arī tai ir citi, PVN sistēmā neiekļauti mērķi.

PVN sistēmas galvenais mērķis ir aplikt ar nodokli noteiktas preču un pakalpojumu piegādes. PVN ir netiešs preču un pakalpojumu patēriņa nodoklis. Parasti PVN aprēķina visos piegādes ķēdes posmos un ar PVN apliek preču un pakalpojumu importu no ārvalstīm. Galapatērētāji maksā PVN kā daļu no pirkuma cenas bez tiesībām nodokli atskaitīt.

Lai gan principā ar PVN apliek visas pārdodamās preces un pakalpojumus, dažām darbībām PVN (un līdz ar to priekšnodokļa kredītu) var nepiemērot, un tas nozīmē, ka šādas piegādes nav apliekamas.

Saskaņā ar Norvēģijas PVN akta I nodaļas 5., 5.a un 5.b pantu PVN aktu nepiemēro tādām darbībām kā nekustamo īpašumu nodrošināšana un noma, veselības aprūpes un ar to saistīti pakalpojumi, sociāli pakalpojumi, izglītības pakalpojumi, finanšu pakalpojumi utt. PVN kontekstā šādu preču un pakalpojumu piegādātājus uzskata par galapatērētājiem, jo šiem uzņēmumiem ir jāmaksā priekšnodoklis, bet viņi nevar iekasēt PVN no realizācijas. No sistēmas loģikas izriet, ka neapliekamu preču un pakalpojumu piegādātāji un galapatērētāji maksā priekšnodokli bez iespējas to atvilkt.

Tomēr šīs PVN sistēmas loģiskās sekas rada cita līmeņa traucējumus, ko Norvēģijas iestādes ir centušās līdzsvarot, ieviešot PVN kompensācijas aktu. Tādējādi iznāk, ka PVN kompensācijas akta loģika ir līdzsvarot loģiskās sekas, kas neizbēgami rodas, neapliekot noteiktas piegādes. Tātad PVN kompensācijas akta loģika ir nevis aplikt ar nodokli galapatērētājus, kā to paredz vispārējā PVN sistēma, bet sniegt atvieglojumus zināmai galapatērētāju grupai, lai novērstu konkurences traucējumus starp “iekšējiem” darījumiem un ar PVN apliekamiem ārējiem darījumiem.

Norvēģijas iestādes skaidro, ka saskaņā ar PVN kompensācijas akta 1. pantu, kompensējot priekšnodokli, to mērķis ir panākt, lai pašapgādei un ar PVN apliekamām preču un pakalpojumu ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi.

Iestāde uzskata, ka noteiktu darbību aplikšanas mērķis, kas ir PVN sistēmas primārais mērķis, neattaisno samaksāta priekšnodokļa kompensāciju citu, nevis PVN sistēmā noteiktu iemeslu dēļ. Mērķis, ko cenšas sasniegt Norvēģijas iestādes, proti, panākt, lai valsts iestāžu pašapgādei un ar PVN apliekamām preču un pakalpojumu ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi, pats par sevi ir visnotaļ uzteicams, tomēr tas diez vai ir savienojams ar pašas PVN sistēmas būtību un loģiku. Šajā sakarā Iestāde konkrēti atsaucas uz tiesu praksi Heiser  (28) lietā, saskaņā ar kuru neviena pasākuma cildenie mērķi paši par sevi nevar būt pietiekams pamats, lai šo pasākumu varētu neuzskatīt par atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē. EEZ līguma 61. panta 1. punktā valsts iejaukšanās pasākumi nav nošķirti pēc to cēloņiem vai mērķiem, bet definēti atbilstoši to sekām (29).

Iestāde nenoliedz, ka Norvēģijas iestādes ir ieviesušas PVN kompensācijas aktu ar mērķi radīt neitralitāti attiecībā uz valsts pārvaldes iestāžu ar PVN apliekamu preču un pakalpojumu iepirkumiem. Šo neitralitāti nedrīkst jaukt ar PVN sistēmas iekšējo neitralitāti.

Tā kā mērķis panākt, lai valsts iestāžu “iekšējai” apgādei un ar PVN apliekamām preču un pakalpojumu ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi, nesaskan ar PVN sistēmas loģiku, šo mērķi varētu ņemt vērā vienīgi, novērtējot aplūkojamā pasākuma saderību.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ Iestāde secina, ka PVN kompensāciju nevar attaisnot ar PVN sistēmas būtību un loģiku. Tādēļ tā ir uzskatāma par selektīvu pasākumu.

1.5.   Konkurences traucējumi

Lai uz pasākumu varētu attiecināt EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomu, tam jābūt pasākumam, kas rada vai draud radīt konkurences traucējumus.

Priekšnodokļa kompensāciju var saņemt tikai valsts un privātas organizācijas, uz kurām attiecas PVN kompensācijas akta 2. pants. Tomēr gadījumos, kad šīs organizācijas sniedz ar PVN neapliekamus pakalpojumus, konkurējot ar uzņēmumiem, uz kuriem PVN kompensācijas akta 2. pants neattiecas, šiem uzņēmumiem ir jārēķinās ar augstākām pirkumu izmaksām, lai gan tie sniedz tādus pašus pakalpojumus. Lai arī priekšnodokļa kompensācijas mērķis ir mazināt ar pašvaldību pirkumiem saistītos traucējumus, no PVN atbrīvotās nozarēs tas ir radījis konkurences traucējumus starp valsts iestādēm, kas veic saimniecisku darbību, un privātiem uzņēmumiem, kas veic tādu pašu saimniecisku darbību. Tātad līdz ar valsts iejaukšanos privātu tirgus dalībnieku piedāvātie produkti – pie vienādiem pārējiem nosacījumiem – būtu dārgāki. Tādējādi konkurence ir traucēta. Arī nozarēs, kur kompensāciju saņem gan valsts, gan privātie tirgus dalībnieki, atbalsts tomēr draudētu radīt konkurences traucējumus starp attiecīgās valsts tirgus dalībniekiem un pārējiem EEZ tirgus dalībniekiem, kas darbojas vienā tirgū.

Tādējādi Iestāde uzskata, ka kompensācijas piešķiršana uzņēmumiem, kas ražo ar PVN neapliekamas preces vai piedāvā ar PVN neapliekamus pakalpojumus, rada konkurences traucējumus starp uzņēmumiem.

1.6.   Ietekme uz tirdzniecību

EEZ līguma 61. panta 1. punkta darbības jomu var attiecināt uz valsts atbalsta pasākumiem tikai tiktāl, ciktāl tie iespaido tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

Komentējot Iestādes Lēmumu Nr. 225/06/COL, Norvēģijas iestādes ir apstrīdējušas Iestādes novērtējumu saistībā ar ietekmi uz tirdzniecību, jo pēc Norvēģijas iestāžu domām tā pamatā nav pareiza situācijas izpratne. Norvēģijas iestādes uzskata, ka saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmu pašvaldībām galvenokārt tiek kompensēts priekšnodoklis, ko tās samaksājušas, pērkot preces un pakalpojumus, kas vajadzīgi to obligāto pienākumu izpildei. Runājot par pašvaldību darbībām, kas nav noteiktas ar likumu, izņemot sūdzībā minētos speciālo skolu pakalpojumus, Norvēģijas iestādes nevar nosaukt nevienu citu ārpus PVN piemērošanas jomas esošu nozari, kur PVN kompensācijas saņēmēji sniegtu pakalpojumu, konkurējot ar citiem EEZ uzņēmumiem. Norvēģijas iestādes ir pārliecinātas, ka ir ļoti maz tādu Eiropas kaimiņvalstu uzņēmumu, kas konkurē ar Norvēģijas uzņēmumiem, uz kuriem attiecas PVN kompensācijas akts.

Iestāde vēlreiz atkārto viedokli, ko tā, novērtējot ietekmi uz tirdzniecību, ir paudusi Lēmumā Nr. 225/06/COL. Iestādes uzdevums ir pārbaudīt, vai atbalsta sistēma var iespaidot tirdzniecību EEZ, bet tai nav jānosaka šīs sistēmas piemērošanas faktiskās sekas (30). Saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmas nosacījumiem visi tās labumguvēji principā var saņemt priekšnodokļa kompensāciju neatkarīgi no tā, vai konkrētiem tirgus dalībniekiem piešķirtais atbalsts iespaido vai neiespaido tirdzniecību. Saskaņā ar EKT praksi, “ novērtējot atbalsta sistēmas, Komisija var aprobežoties ar attiecīgās sistēmas vispārīgo raksturlielumu pārbaudi, un tai nav jāpārbauda katrs konkrētais šīs sistēmas piemērošanas gadījums”  (31). Šo interpretāciju ir apstiprinājusi arī EBTA Tiesa (32).

Tradicionāli, novērtējot kāda pasākuma ietekmi uz tirdzniecību, pasākumu parasti uzskata par valsts atbalstu, ja tas spēj iespaidot tirdzniecību starp EEZ valstīm (33). Arī tad, ja Norvēģijas iestādēm ir taisnība, apgalvojot, ka tikai daži EEZ uzņēmumi konkurē ar PVN kompensācijas akta labumguvējiem, atbalsta pasākums vienalga var iespaidot tirdzniecību, jo, novērtējot pasākumu ietekmi uz tirdzniecību EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē, nedz labumguvēju skaits, nedz konkurentu skaits nav būtiski faktori (34).

Valsts atbalsta piešķiršana uzņēmumiem var novest pie iekšējo piegāžu apjoma saglabāšanas vai palielināšanas, tādējādi samazinot citu uzņēmumu iespējas iekļūt iesaistīto EEZ valstu tirgū (35). Tādēļ atbalsta raksturu nenosaka nedz sniegto pakalpojumu vietējais vai reģionālais raksturs, nedz iesaistīto darbības jomu mērogs (36).

Nepastāv noteikts slieksnis vai proporcija, kuru nepārsniedzot varētu uzskatīt, ka atbalsts neiespaido tirdzniecību starp līgumslēdzējām pusēm (37). Gluži pretēji, saskaņā ar tiesu praksi (38) ikvienā gadījumā, kad valsts finansiālais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli salīdzinājumā ar pārējiem uzņēmumiem, kas konkurē EEZ iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka šāds atbalsts iespaido pārējos uzņēmumus.

Saskaņā ar PVN akta I nodaļas 5. un 5.a pantu dažām darbībām PVN aktu nepiemēro. Turklāt saskaņā ar PVN akta 5.b pantu šis akts neattiecas uz atsevišķu pakalpojumu sniegšanu, cita starpā tie ir veselības aprūpes un ar to saistīti pakalpojumi, sociāli pakalpojumi, izglītības pakalpojumi, finanšu pakalpojumi, ar valsts varas īstenošanu saistīti pakalpojumi, tādi pakalpojumi, kas ir saistīti ar tiesībām apmeklēt teātra, operas, baleta, kino un cirka izrādes, izstādes muzejos un galerijās, ar loterijām saistīti pakalpojumi, ēdināšanas pakalpojumi skolu un studentu ēdnīcās utt. Tādējādi neviens no šiem pakalpojumiem nav apliekams ar PVN, bet principā uz tiem attiecas PVN kompensācijas akts (39). Dažas no šīm nozarēm, piemēram, finanšu pakalpojumi, ēdināšanas pakalpojumi skolu un studentu ēdnīcās, daži zobārstniecības pakalpojumi, daži izglītības maksas pakalpojumi, daži kinoteātru pakalpojumi ir daļēji vai pilnīgi atvērti EEZ konkurencei. Tādējādi atbalsts, ko piešķir uzņēmumiem nozarēs, kas ir atvērtas konkurencei, var iespaidot tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

Šo iemeslu dēļ un ņemot vērā Tiesas praksi, Iestāde uzskata, ka PVN kompensācijas akts ir vispārēja valsts mēroga kompensācijas sistēma, kas var iespaidot tirdzniecību starp EEZ līguma līgumslēdzējām pusēm.

1.7.   Secinājums

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos iemeslus, Iestāde secina, ka PVN kompensācijas akts ir uzskatāms par valsts atbalstu EEZ līguma 61. panta 1. punkta izpratnē.

2.   Procedūras prasības

Saskaņā ar Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu attiecīgā valsts “ pietiekami laicīgi paziņo EBTA Uzraudzības iestādei par jebkādiem plāniem piešķirt vai mainīt atbalstu, lai tā varētu iesniegt savus apsvērumus (…). Attiecīgās valsts ierosinātie pasākumi nestājas spēkā, pirms saskaņā ar procedūru nav pieņemts galīgs lēmums ”.

Norvēģijas iestādes nav paziņojušas Iestādei par PVN kompensācijas aktu pirms tā stāšanās spēkā. Tādēļ Iestāde secina, ka Norvēģijas iestādes nav ievērojušas pienākumus, ko nosaka Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punkts.

3.   Atbalsta saderība

Iestāde uzskata, ka šajā gadījumā nevar piemērot nevienu no EEZ līguma 61. panta 2. punktā minētajiem izņēmumiem.

Attiecībā uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta piemērošanu Iestāde uzskata, ka priekšnodokļa kompensāciju nevar aplūkot EEZ līguma 61. panta 3. punkta a) apakšpunkta kontekstā, jo neviens no Norvēģijas reģioniem neatbilst šim nosacījumam, kas attiecas uz reģioniem, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs. Neizskatās arī, ka kompensāciju varētu uzskatīt par saderīgu, pamatojoties uz EEZ līguma 61. panta 3. punkta b) apakšpunktu, jo tas attiecas uz atbalstu, kas veicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs vai novērš nopietnus traucējumus kādas valsts tautsaimniecībā.

Saskaņā ar EEZ līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar EEZ līgumu gadījumos, kad tas veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā vispārējām interesēm. Neizskatās, ka šajā gadījumā atbalsta sistēma veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai tautsaimniecības jomu attīstību – saskaņā ar Norvēģijas iestāžu teikto, tās mērķis ir panākt, lai pašvaldību pašapgādei un ar PVN apliekamām preču un pakalpojumu ārējām piegādēm tiktu piemēroti vienādi noteikumi.

Iestāde uzskata, ka uzņēmuma kārtējo izmaksu, piemēram, priekšnodokļa, samazināšana ir uzskatāma par darbības atbalstu. Šāds atbalsta veids principā ir aizliegts. Tādēļ Iestāde uzskata, ka PVN kompensācijas akts ir atbalsta sistēma, ko tās pašreizējās izpausmēs nevar uzskatīt par saderīgu ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem.

Tomēr Iestāde vēlreiz atgādina iepriekš teikto, proti, jautājums, vai aplūkojamais pasākums ir vai nav uzskatāms par valsts atbalstu, rodas tikai tiktāl, ciktāl tas skar saimniecisku darbību, t.i., darbību, kas ir saistīta ar preču un pakalpojumu piedāvāšanu noteiktā tirgū. Šajā gadījumā tas nozīmē, ka valsts atbalsta novērtējums, ieskaitot pasākuma saderības novērtējumu, uz sistēmas labumguvējiem neattiecas, kamēr tie veic ar valsts pārvaldi saistītus uzdevumus vai pilda ar likumu noteiktus pienākumus, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību.

Turklāt saskaņā ar EEZ līguma 59. panta 2. punktu valsts atbalsta noteikumus nepiemēro uzņēmumiem, kam uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ciktāl šo noteikumu piemērošana varētu radīt šķēršļus šiem uzņēmumiem uzticēto konkrēto uzdevumu izpildē un ar noteikumu, ka netiek iespaidota tirdzniecība pretēji Līguma līgumslēdzēju pušu interesēm.

Nosakot pakalpojumus, ko varētu klasificēt kā pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kopumā dalībvalstīm ir dota plaša rīcības brīvība. Šajā ziņā Iestādes uzdevums ir nodrošināt, lai, nosakot pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, nebūtu acīmredzamu kļūdu. Pašreizējā situācijā Iestāde nevar veikt izvērstu novērtējumu, lai noskaidrotu, vai visi ar PVN neapliekamo nozaru piegādātāji, kas saņem priekšnodokļa kompensāciju, t.i., visi piegādātāji, uz kuriem attiecas atbalsta sistēma, atbilst EEZ līguma 59. panta 2. punktā izklāstītajiem nosacījumiem. Iestāde var tikai aprobežoties ar norādi, ka šo nosacījumu izpildes gadījumā atsevišķiem uzņēmumiem vai konkrētām uzņēmumu grupām piešķirto pievienotās vērtības priekšnodokļa kompensāciju varētu uzskatīt par EEZ līguma 59. panta 2. punkta izpratnē saderīgu valsts atbalstu. PVN kompensācijas akta piemērošana nav šādi ierobežota.

Komisija 2005. gada 28. novembrī ir pieņēmusi Lēmumu 2005/842/EK par EK Līguma 86. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (40). Šis lēmums 2006. gada jūlijā ir iekļauts EEZ līgumā (41).

Saskaņā ar šo lēmumu (42) saistībā ar slimnīcām un sociālo mājokļu uzņēmumiem, kam uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ir jāņem vērā īpaši apsvērumi. Iekšējā tirgus attīstības pašreizējā stadijā konkurences traucējumu intensitāte šajās jomās ne vienmēr ir proporcionāla apgrozījuma un kompensācijas līmenim. Tādēļ no paziņošanas ir atbrīvotas slimnīcas, kas sniedz medicīniskās aprūpes pakalpojumus, tostarp vajadzības gadījumā neatliekamo medicīnisko palīdzību un papildpakalpojumus, kuri ir tieši saistīti ar pamatpakalpojumiem, jo īpaši pētniecības jomā, kā arī sociālo mājokļu uzņēmumi, kas nodrošina ar mājokļiem nelabvēlīgā situācijā nonākušus iedzīvotājus vai sociāli mazāk priviliģētas grupas, kuras maksātnespējas dēļ nav spējīgas iegūt mājokli tirgus apstākļos.

Tomēr šis izņēmums neattiecas uz priekšnodokļa kompensācijām, ko uzņēmumiem piešķir saistībā ar to saimnieciskās darbības daļu, kura neietilpst šajos sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumos. Saskaņā ar iepriekš izklāstīto novērtējumu, šāda kompensācijas sistēma ir uzskatāma par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar EEZ līguma noteikumiem. Ja šajā kontekstā aplūko dažas nozares, t.i., nozares, ko neapliek ar PVN un kur notiek šāda darbība, tad no Eiropas Komisijas vai Iestādes prakses vai no pastāvošās tiesu prakses viedokļa ir skaidrs, ka tā ir saimnieciska darbība, kas notiek, konkurējot ar citiem uzņēmumiem. Jo īpaši tas attiecas uz zobārstniecības (43) un ātrās palīdzības pakalpojumiem (44).

Turklāt daži uzņēmumi, kas saņem atbalstu saskaņā ar PVN kompensācijas sistēmu, var saņemt arī citus atbrīvojumus, piemēram, saskaņā ar de minimis atbalsta noteikumiem, saskaņā ar grupveida atbrīvojuma regulu noteikumu piemērošanu, piemēram, saskaņā ar mazo un vidējo uzņēmumu grupveida atbrīvojuma regulu utt.

Tomēr kompensācijas sistēma tās pašreizējās izpausmēs neattiecas tikai uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem vai citiem minētajiem atbrīvojumiem. PVN kompensācijas akta piemērošanas joma un koncepcija ir plaša. Tajā nav vajadzīgo kritēriju, kas nodrošinātu atbilstību šiem atbrīvojumiem. Tādēļ sistēmu kopumā nevar uzskatīt par saderīgu ar EEZ līguma valsts atbalsta noteikumiem.

4.   Nobeigums

Iestāde uzskata, ka Norvēģijas iestādes ir ieviesušas PVN kompensācijas aktu nelikumīgi, pārkāpjot Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola I daļas 1. panta 3. punktu. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ šajā aktā paredzētā priekšnodokļa kompensācijas sistēma tās pašreizējās izpausmēs nav saderīga ar EEZ līgumu.

Ievērojot Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola II daļas 14. pantu, nelikumīgi piešķirta atbalsta gadījumos, ja atbalsts tiek atzīts par nesaderīgu, Iestāde parasti izdod rīkojumu, saskaņā ar kuru iesaistītajai EBTA valstij atbalsts no tā saņēmējiem jāpiedzen.

Iestāde uzskata, ka šajā gadījumā atbalstu piedzīt neliedz nekādi vispārēji principi. Saskaņā ar iedibinātu tiesu praksi gadījumos, kad ir atzīts atbalsta nelikumīgums, atbalsta atmaksāšana, piedzenot to no saņēmēja, ir loģiskas šāda atzinuma sekas. Līdz ar to nelikumīgi piešķirta atbalsta piedziņu nolūkā atjaunot agrāko situāciju principā nevar uzskatīt par neproporcionālu EEZ līguma mērķiem valsts atbalsta jomā. Atmaksājot atbalstu, tā saņēmējs zaudē līdz šim baudītās tiesības uz priekšrocībām salīdzinājumā ar citiem tirgus konkurentiem un tiek atjaunota pirms atbalsta izmaksas bijusī situācija (45). No šīs atbalsta piedziņas funkcijas izriet arī, ka, liekot iesaistītajai dalībvalstij piedzīt nelikumīga atbalsta veidā piešķirtās naudas summas, Iestāde parasti, izņemot īpašus apstākļus, nepārkāpj savas Tiesas praksē atzītās rīcības brīvības robežas, jo tikai atjauno agrāko situāciju (46).

Turklāt, ņemot vērā, ka saskaņā ar Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokolu valsts atbalsta pārraudzība ir obligāts Iestādes pienākums, uzņēmumi, kam atbalsts piešķirts, principā nevar likumīgi pamatoti cerēt, ka atbalsts ir likumīgs, ja vien tas nav piešķirts saskaņā ar šā protokola noteikumos paredzēto procedūru (47).

Norvēģijas iestāžu pieminētie komisāra Bolkestein izteikumi attiecas uz attiecīgo sistēmu saskaņu ar vispārējiem PVN noteikumiem. Turklāt vismaz vienā no pieminētajiem izteikumiem Bolkestein kungs ir iekļāvis atrunu “ ar noteikumu, ka ir ievēroti valsts atbalsta noteikumi” . Tādējādi Iestāde uzskata, ka šie izteikumi nevar attaisnot likumīgi pamatotas cerības.

Turklāt Norvēģijas iestādes nav nosaukušas nevienu līdzīgu valsts atbalsta sistēmu, kuru būtu apstiprinājusi vai nu Eiropas Komisija vai Iestāde un ar kuras pastāvēšanu varētu attaisnot ar PVN kompensācijas aktu saistītas likumīgi pamatotas cerības.

Šo iemeslu dēļ Iestāde uzskata, ka šajā gadījumā nevar runāt par īpašiem apstākļiem, kuru pastāvēšana būtu varējusi radīt atbalsta saņēmēju likumīgi pamatotas cerības.

Saskaņā ar Uzraudzības iestādes un Tiesas izveidošanas nolīguma 3. protokola II daļas 14. panta 2. punktu un Iestādes 2004. gada 14. jūlija Lēmuma 195/04/COL 9. un 11. pantu piedzenamajā summā iekļauj arī saliktos procentus (48).

Tādēļ Norvēģijas iestādes ir aicinātas veikt vajadzīgos pasākumus, lai piedzītu nesaderīgo atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar PVN kompensācijas akta 3. pantu, un divos mēnešos par šiem pasākumiem informēt Iestādi.

Lai nepieļautu valsts atbalsta piešķiršanu, Norvēģijas iestādēm jāgroza PVN kompensācijas akts un grozījumiem jāstājas spēkā nekavējoties. Par vajadzīgajiem tiesiskajiem grozījumiem, ko tās apņēmušās ieviest, Norvēģijas iestādēm divos mēnešos jāpaziņo Iestādei,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.