5.9.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 238/1

5.9.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 238/3

(1)

Reprezentatīvās cenas un papildu ievedmuitas nodokļi, kas 2007./2008. saimnieciskajā gadā piemērojami baltajam cukuram, jēlcukuram un atsevišķu veidu sīrupam, tika noteikti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 1109/2007 (3). Šajās cenās un nodokļos jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Regulu (EK) Nr. 842/2008 (4).

(2)

Saskaņā ar datiem, kas patlaban ir Komisijas rīcībā, pašreiz spēkā esošās summas ir jāgroza atbilstīgi Regulā (EK) Nr. 951/2006 norādītajiem noteikumiem un kārtībai,

5.9.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 238/5

(1)

Līguma 104. pants paredz pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru, lai dalībvalstis novērstu pārmērīgu budžeta deficītu vai nodrošinātu stāvokļa labošanu, kolīdz šāds deficīts radies.

(2)

Saskaņā ar 5. punktu Protokolā par dažiem noteikumiem attiecībā uz Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienoto Karalisti uz Apvienoto Karalisti neattiecas Līguma 104. panta 1. punktā paredzētais pienākums novērst pārmērīgu valsts budžeta deficītu, izņemot, ja šī valsts pāriet Ekonomikas un monetārās savienības trešajā līmenī. Otrajā Ekonomikas un monetārās savienības līmenī Apvienotās Karalistes pienākums saskaņā ar Līguma 116. panta 4. punktu ir censties izvairīties no pārmērīga valsts budžeta deficīta.

(3)

Stabilitātes un izaugsmes pakta mērķis ir sakārtotas valsts finanses kā līdzeklis, lai nostiprinātu nosacījumus cenu stabilitātei un stiprai, noturīgai izaugsmei, kas veicina nodarbinātību.

(4)

Atbilstīgi Līguma 104. pantam pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūra, kuru sīkāk izskaidro Padomes Regula (EK) Nr. 1467/97 (1997. gada 7. jūlijs) par to, kā paātrināt un precizēt pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu (1), un kas ir Stabilitātes un izaugsmes pakta sastāvdaļa, paredz pieņemt lēmumu par pārmērīga budžeta deficīta pastāvēšanu. Līgumam pievienotajā Protokolā par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūru ir izklāstīti papildu noteikumi par pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras īstenošanu. Padomes Regula (EK) Nr. 3605/93 (2) nosaka sīki izstrādātus noteikumus un definīcijas par to, kā piemērot minētā protokola noteikumus.

(5)

Līguma 104. panta 5. punktā noteikts, ka Komisija adresē Padomei atzinumu, ja tā uzskata, ka dalībvalstī pastāv vai var rasties pārmērīgs budžeta deficīts. Komisija, ņēmusi vērā savu ziņojumu saskaņā ar Līguma 104. panta 3. punktu un ievērojot Ekonomikas un finanšu komitejas atzinumu saskaņā ar Līguma 104. panta 4. punktu, ir secinājusi, ka Apvienotajā Karalistē pastāv pārmērīgs budžeta deficīts. Tāpēc Komisija ir adresējusi Padomei šādu atzinumu par Apvienoto Karalisti 2008. gada 2. jūlijā.

(6)

Līguma 104. panta 6. punktā noteikts, ka Padomei būtu jāizskata jebkādi apsvērumi, ko, iespējams, vēlētos iesniegt attiecīgā dalībvalsts, un tad, pamatojoties uz vispārēju novērtējumu, jāpieņem lēmums par to, vai pastāv pārmērīgs budžeta deficīts. Apvienotās Karalistes gadījumā šis vispārējais novērtējums liek izdarīt turpmākos secinājumus.

(7)

(8)

Saskaņā ar pārmērīga budžeta deficīta novēršanas procedūras datiem, ko Apvienotā Karaliste paziņoja 2008. gada martā, bija plānots, ka valsts budžeta deficīts 2008./2009. gadā sasniegs 3,2 % no IKP, tādējādi pārsniedzot atsauces vērtību 3 % no IKP; šī attiecība atbilst tai, kas publicēta Apvienotās Karalistes 2008. gada marta budžetā, kur arī iesniegtie budžeta plāni uzrādīja valsts budžeta deficītu 2,8 % no IKP 2009./2010. gadā. Deficīta apjoms prognožu pēdējā gadā ir zemāks nekā Komisijas dienestu 2008. gada pavasara prognozēs minētais apjoms – 3,3 % no IKP, kas galvenokārt saistīts ar atšķirīgām prognozēm par IKP pieaugumu 2009./2010. gadā. Pēc 2008. gada marta budžeta publicēšanas 13. maija politiskajā paziņojumā pausts, ka tiks samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, kas attiecīgi 2008./2009. gadā radīs izmaksas GBP 2,7 miljardu apmērā. Ņemot to vērā, un saskaņā ar Komisijas dienestu 2008. gada pavasara prognozes tas izraisīs deficītu 3,5 % no IKP. Lai gan plānotais 2008./2009. gada budžeta deficīts, kā ziņots 2008. gada martā, pārsniedz Līgumā minēto atsauces vērtību, kas ir 3 % no IKP, tomēr joprojām ir tai tuvs. Tomēr budžeta deficīts, kas pārsniedz atsauces vērtību 3 % no IKP, nav izņēmuma gadījums Līguma 104. panta 2. punkta izpratnē. Tas neizriet no ārkārtas apstākļiem, ko nevarēja ietekmēt Apvienotās Karalistes iestādes, un to neizraisīja nopietna ekonomikas lejupslīde. Komisijas dienestu 2008. gada pavasara prognozēs lēsts, ka Apvienotās Karalistes izaugsme 2008. un 2009. gadā palēnināsies un pieaugums būs mazāks par potenciāli iespējamo. Tomēr plāno, ka IKP pieaugums sasniegs 1,7 % 2008. gadā un 1,6 % 2009. gadā. Budžeta deficīts, kas pārsniedz atsauces vērtību 3 % no IKP, arī nav izņēmuma gadījums, ja Komisijas dienestu prognozēs, pamatojoties uz to, ka politika nemainīsies, deficīta attiecība 2009./2010. gadā aizvien pārsniegs 3 % (aptuveni 3,3 %). Tas liecina, ka netiek pildītas Līgumā noteiktās prasības attiecībā uz deficīta kritēriju.

(9)

(10)

Atbilstoši Regulas (EK) Nr. 1467/97 2. panta 4. punktam “pārējos būtiskos faktorus” drīkst ņemt vērā Padomes lēmumā par pārmērīga budžeta deficīta pastāvēšanu saskaņā ar 104. panta 6. punktu tikai tad, ja vienlaikus ir pilnīgi izpildīti divi nosacījumi, proti, ka budžeta deficīts joprojām saglabājas tuvs atsauces vērtībai un ka atsauces vērtība tiek pārsniegta uz laiku. Apvienotās Karalistes gadījumā šie abi nosacījumi nav izpildīti. Tāpēc šā lēmuma pieņemšanas gaitā nav ņemti vērā pārējie būtiskie faktori,

5.9.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 238/7

(1)

Komisija pēc oficiālas pārbaudes procedūras 2002. gada 30. janvārī pieņēma Lēmumu 2002/610/EK (1), ar kuru, ievērojot dažus turpmāk izklāstītos nosacījumus, tika apstiprināta atbalsta shēma jaunu tuvjūras pārvadājumu līniju uzsākšanai, turpmāk “galīgais lēmums”. Galīgā lēmuma 26. apsvērumā ir teikts, ka Francija piekrīt procesuāliem nosacījumiem, kas ir īpaši saistoši projektiem, kuri paredz atbalstu Kopienas iekšējās jūras satiksmes līnijām starp kādu Francijas ostu un kādas citas dalībvalsts ostu, bet ne tiem projektiem, kuri attiecas uz jūras satiksmes savienojumiem starp divām Francijas ostām.

(2)

Francijas iestādes 2004. gada 18. novembrī lūdza Komisijai grozīt galīgo lēmumu, lai ņemtu vērā jaunos, labvēlīgākos noteikumus, ko paredz Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu jūras transporta nozarē (2), turpmāk “Kopienas pamatnostādnes”.

(3)

Galīgajā lēmumā paredzētajam pasākumam dots nosaukums “atbalsta shēma jaunu tuvjūras pārvadājumu līniju uzsākšanai”.

(4)

Ierosināto grozījumu galvenais mērķis ir ņemt vērā jauno tiesisko regulējumu, kas paredz Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz atbalstu tuvjūras pārvadājumu līniju uzsākšanai, un nodrošināt, lai galīgajā lēmumā paredzētie nosacījumi atbilstu šiem jaunajiem Kopienas noteikumiem valsts atbalsta jomā.

(5)

Galīgā lēmuma 26. apsvērumā ir teikts, ka, “lai saistībā ar projektu atlases procedūru nodrošinātu pārredzamību un vienādu attieksmi pret visiem uzņēmējiem, Francijas iestādes ir apņēmušās ievērot šādas procedūras:

(6)

Kā norāda Francijas iestādes, šī apsvēruma b) apakšpunktā minēto procedūru īstenošanai ir nepieciešams sevišķi ilgs laiks, un tādējādi tās kavē projektu veiksmīgu norisi.

(7)

Francijas iestādes vēlas galīgo lēmumu grozīt tā, lai tajā būtu atspoguļota Kopienas pamatnostādņu 10. nodaļa, kurā aplūkots valsts atbalsts tuvjūras pārvadājumu līnijām.

(8)

Komisija vispirms norāda, ka iepriekšējās Kopienas pamatnostādnes (3), kas bija piemērojamas galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī, neparedzēja nekādus īpašus noteikumus, kuri attiektos uz atbalstu tuvjūras pārvadājumu līniju uzsākšanai. Tāpēc bija loģiski, ka galīgajā lēmumā Komisija pieņēma konkrētus ad hoc noteikumus, lai apstiprinātu īpašo Francijas shēmu, kas paredz veicināt tuvjūras pārvadājumu līniju uzsākšanu.

(9)

Komisija arī norāda, ka pa šo laiku tā ir pieņēmusi jaunas Kopienas pamatnostādnes un ka tās pašlaik paredz regulējumu valsts atbalstam tuvjūras pārvadājumu līniju uzsākšanai, kā to paredz arī mērķi, kas noteikti Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 22. jūlija Regulā (EK) Nr. 1382/2003 par Kopienas finansiālās palīdzības piešķiršanu, lai uzlabotu kravu pārvadājumu sistēmas ekoloģiskās īpašības (Marco Polo programma) (4), kuru arī pieņēma pēc galīgā lēmuma.

(10)

Jauno Kopienas pamatnostādņu 10. nodaļā individuāls atbalsts tuvjūras pārvadājumu līnijām tiek uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu, ja tas atbilst šādiem nosacījumiem:

(11)

Komisija jo īpaši piebilst, ka jaunās Kopienas pamatnostādnes neparedz nekādas atšķirības atkarībā no tā, vai satiksmes līnija, kurai piešķir atbalstu, savieno divu dažādu dalībvalstu vai vienas un tās pašas dalībvalsts divas ostas. Komisija uzskata, ka atšķirība starp abām šīm situācijām, kura minēta galīgā lēmuma 26. apsvērumā, vairs nav objektīvi pamatota un tā nav jāsaglabā.

(12)

Komisija arī uzskata, ka Kopienas pamatnostādnes neaizliedz to, ka kāda dalībvalsts sniedz valsts atbalstu tuvjūras pārvadājumu līnijām, ja vien individuālais atbalsts, ko piešķir saistībā ar šo shēmu, atbilst iepriekš minētajiem nosacījumiem.

(13)

Gadījumā, ja galīgo lēmumu negrozītu, tad, no vienas puses, Francija individuālu atbalstu satiksmes līnijām starp Francijas ostām varētu sniegt saskaņā ar nosacījumiem, kas būtu labvēlīgāki nekā tie, kurus paredz jaunās Kopienas pamatnostādnes, bet, no otras puses, tas radītu Francijai neizdevīgākus apstākļus attiecībā uz tādu projektu īstenošanu, kuri attiecas uz satiksmes līnijām starp kādu Francijas ostu un kādas citas dalībvalsts ostu, jo būtu jāievēro oficiālās procedūras, kas noteiktas galīgā lēmuma 26. apsvērumā. Šīs oficiālās procedūras ne vien vairs nav vajadzīgas, ņemot vērā jaunās Kopienas pamatnostādnes, bet tās arī radītu Francijai nevienlīdzīgu stāvokli salīdzinājumā ar citām valstīm, kuras, pamatojoties uz jaunajām Kopienas pamatnostādnēm, vēlētos piešķirt atbalsta shēmas vai individuālu ad hoc atbalstu tuvjūras pārvadājumu līnijām starp savām un kaimiņvalstīs esošām ostām.

(14)

Saskaņā ar Līguma 88. panta 1. punktu Komisijai ir arī pastāvīgi jāpārbauda pastāvošās atbalsta shēmas. Šajā saistībā tai ir jāpārbauda, vai noteikumi par valsts atbalstu tiek vienveidīgi piemēroti visām atbalsta shēmām, ko īsteno dalībvalstīs. Jo īpaši tā iesaka šīm valstīm lietderīgus pasākumus, kas jāveic apstākļos, kad pakāpeniski attīstās vai darbojas kopējais tirgus, ja stājas spēkā ierobežojošāki Kopienas noteikumi. Taču Komisijai nav pamata saskaņā ar kādu no saviem iepriekšējiem nosacīta rakstura galīgajiem lēmumiem saglabāt ierobežojumu, kas noteikts kādas dalībvalsts atbalsta shēmai, kamēr pārējām dalībvalstīm, kuras īsteno analoģiskas shēmas, šāds ierobežojums nav jāievēro.

(15)

Gadījumā, ja galīgo lēmumu grozītu, tas ļautu panākt to, ka jauno Kopienas pamatnostādņu piemērošana atbalsta shēmai, ko Francija īsteno attiecībā uz tuvjūras pārvadājumu līniju uzsākšanu, notiktu ātrāk – pirms galīgā termiņa, ko Komisija paredzējusi jaunajās Kopienas pamatnostādnēs, proti, 2005. gada 30. jūnija, līdz kuram, veicot attiecīgus pasākumus, dalībvalstīm jānodrošina, ka visas tajās īstenotās atbalsta shēmas atbilst jaunajiem Kopienas noteikumiem.

(16)

Noslēgumā Komisija uzskata, ka Lēmums 2002/610/EK ir jāgroza. Ierosinātie grozījumi ļaus Francijai nodrošināt, ka tās atbalsta shēma atbilst noteikumiem, kurus jaunās Kopienas pamatnostādnes paredz attiecībā uz jūras satiksmes līnijām starp kādu Francijas ostu un kādas citas dalībvalsts ostu, un tas ļaus panākt arī to, ka noteikumi, kurus paredz jaunās Kopienas pamatnostādnes, attieksies uz projektiem, ar ko paredz atbalstu jūras satiksmes līnijām starp divām Francijas ostām. Kopumā ar šo grozījumu tiks panākts tas, ka Francija savu atbalsta shēmu īstenos saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus atbilstīgi iepriekš minētajām pamatnostādnēm ievēro visās pārējās dalībvalstīs,

5.9.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 238/10

(1)

Ar 2005. gada 19. aprīļa vēstuli, kas reģistrēta 2005. gada 20. aprīlī, Vācija paziņoja par pasākumu nodokļa atmaksāšanai zemstikla kultūru audzēšanas uzņēmumiem 2005. un 2006. gadā. Uz šo pasākumu attiecas atlikšanas klauzula, tāpēc pasākuma īstenošana ir atkarīga no Komisijas atļaujas. Šī lieta tika reģistrēta ar numuru N 189/05.

(2)

Šis pasākums ir tādas nepaziņotas atbalsta shēmas (2001–2002) pagarinājums, kas arī tika izveidotas, pagarinot nepaziņotu atbalsta shēmu (2003–2004). Abi nepaziņotie pasākumi tika reģistrēti nepaziņotu atbalstu reģistrā ar numuru NN 36/05.

(3)

Nosūtot 2005. gada 20. oktobra vēstuli, Komisija uzsāka oficiālās izmeklēšanas procedūru saskaņā ar EK līguma 88. panta 2. punktu (2). Vācija 2005. gada 22. novembra vēstulē iesniedza savus apsvērumus šajā sakarībā. Komisija saņēma vairākas ieinteresēto personu piezīmes. Vācija par šīm piezīmēm sniedza komentārus 2006. gada 14. jūnija vēstulē, kā arī papildu informāciju 2007. gada 12. decembra vēstulē.

(4)

Pieņemot Likumu par grozījumiem likumā par nodokli naftas produktiem [Gesetz zur Änderung des Mineralölsteuergesetzes], Vācija 2001. gada 16. augustā uz diviem gadiem samazināja nodokļa likmi kurināmajam (šķidrajam kurināmajam, dabasgāzei, sašķidrinātajai gāzei), kas tiek izmantots siltumnīcās un citās segtajās platībās. Atbalsts tika piešķirts nodokļa atmaksājuma veidā.

(5)

Vācijas 2002. gada 23. decembra Likumā par ekoloģiskā nodokļa reformas turpinājumu [Gesetz zur Fortentwicklung der ökologischen Steuerreform] nodokļa atmaksājums, kas sākotnēji bija piešķirts par laikposmā no 2001. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim izmantoto kurināmo, tika pagarināts līdz 2004. gada 31. decembrim.

(6)

Pieņemot 2004. gada 9. decembra Likumu par direktīvas transponēšanu [Richtlinien-Umsetzungsgesetz], Vācija plānoja nodokļa atmaksājumu saglabāt līdz 2006. gada beigām un paziņoja par šā pasākuma pagarināšanu kā par valsts atbalstu N 189/05.

(7)

Tabulās, kas iekļautas I pielikumā, ir apkopotas atmaksātā nodokļa summas un to finansiālā ietekme uz zemstikla kultūru audzēšanu, salīdzinot ar citām lauksaimniecības jomām.

(8)

Pamatojoties uz turpmāk minētajiem iemesliem, Komisija ir uzsākusi oficiālās izmeklēšanas procedūru.

(9)

Pasākums ir valsts atbalsts. Vācija paziņoja, ka šajā gadījumā jāpiemēro izņēmuma noteikumi atbilstīgi Padomes direktīvām par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem (Direktīva 92/81/EEK, no 2003. gada aizstāta ar Direktīvu 2003/96/EK). Saskaņā ar šīm direktīvām dalībvalstis varētu samazināt nodokļa likmi naftas produktiem, ko izmanto dārzkopībā.

(10)

Komisija šo viedokli apšaubīja. Atbilstīgi minētajām direktīvām, un jo īpaši Direktīvai 2003/96/EK, nodokļu pasākumiem, ko var pieņemt dalībvalstis, jābūt saderīgiem ar Kopienu tiesībām, un izņēmuma noteikumi nedrīkst būt pretrunā konkurences noteikumiem. Šie pasākumi nedrīkst ietekmēt iekšējā tirgus netraucētu darbību un izraisīt konkurences kropļojumus.

(11)

Turklāt šis atbalsts acīmredzami šķita kropļojam konkurenci, jo mazāks nodokļu slogs energoproduktiem tik energoietilpīgā nozarē kā zemstikla kultūru audzēšana tieši ietekmēja ražošanas izmaksas, kā arī konkurētspēju.

(12)

Tika uzsvērta šā nodokļa atmaksājuma selektīvā piešķiršana, jo dārzkopības nozarē tika nodalīta audzēšana atklātā laukā un segtās platībās.

(13)

Komisija norādīja, ka dalībvalstīm ir iespēja piešķirt nodokļu atvieglojumus, taču tas jāveic saskaņā ar konkurences noteikumiem. Šajā posmā šķita, ka valsts atbalsta shēmā nav ietverti noteikumi, kas dalībvalstīm ļautu piešķirt šāda veida atbalstu.

(14)

Komisija šajā posmā uzskatīja, ka šis pasākums ir darbības atbalsts, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu.

(15)

Vācija iesniedza apsvērumus gan par lietu, gan par procedūru.

(16)

Pēc Vācijas domām, nodokļa likmes samazinājums nebija selektīvs; tas izrietēja no lietas būtības, jo kurināmais tiek izmantots tikai segtās platībās.

(17)

Tomēr, ja varētu konstatēt selektivitāti un tāpēc būtu piešķirts valsts atbalsts, to varētu pamatot ar EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu. Īpašs valsts atbalsta tiesiskais pamatojums izriet no Direktīvas 92/81/EEK 8. panta 2. punkta f) apakšpunkta, kā arī no secīgās Direktīvas 2003/96/EK 15. panta 3. punkta. Vācija uzskata, ka runa bija par “dalībvalstīm [šajās direktīvās] piešķirto pilnvaru īstenošanu …”. Tas radītu pretrunu, ja Komisija, kas ierosināja šīs direktīvas, pārmestu Vācijai to, ka pasākums apdraud kopējo tirgu. Pēc Vācijas domām, minētajās direktīvās iestrādātie konkurences noteikumi nav prioritāri.

(18)

Pēc Vācijas domām, ir jāpiemēro 52. punkts Kopienas pamatnostādnēs par valsts atbalstu vides aizsardzībai (3), jo pašreizējais nodoklis ir būtiski palielināts. Likums par nodokli naftas produktiem [Mineralölsteuergesetz, saīsināti MinöStG] vai Likums par nodokli energoresursiem [Energiesteuergesetz, saīsināti EnergieStG], kas ir to aizstājis, jāuzskata par spēkā esošo dabas resursu nodokli. Īstenojot ekoloģisko nodokļu reformu, no 1999. gada 1. aprīļa tika būtiski palielinātas minētajā tiesību aktā noteiktās energoresursu nodokļa likmes, kā redzams pievienotajā pārskatā (I pielikums).

(19)

Šā regulējuma mērķis ir, apliekot ar nodokļiem energoresursus, palielināt pieprasījumu pēc energotaupīgiem un resursus saudzējošiem ražojumiem un stimulēt videi nekaitīgu metožu un tehnoloģiju izstrādi. Tādējādi noteikumi par energoresursu aplikšanu ar nodokļiem būtiski ietekmētu vides aizsardzību.

(20)

Šajā sakarā Vācija norāda uz pētījumu par energoefektivitāti zemstikla kultūru audzēšanā, kuru sagatavojis Dārzkopības uzņēmējdarbības centrs [Zentrum für Betriebswirtschaft im Gartenbau e. V.], kas izveidots Bioloģiskās ražošanas sistēmu institūtā [Institut für biologische Produktionssysteme] Leibnica universitātē Hannoverē.

(21)

Vācija norādīja, ka energoresursu aplikšana ar lielākiem nodokļiem īpaši apgrūtinot uzņēmumus, kas apkurina siltumnīcas vai citas segtās platības kultūru audzēšanai, to energoietilpīgā saimniekošanas veida dēļ. Tālab esot izteikts ierosinājums ieviest nodokļu atvieglojumus, lai uz laiku atvieglinātu šo uzņēmumu stāvokli. Šī vajadzība esot bijusi aktuāla arī pēc 2002. gada 31. decembra – dienas, kad sākotnēji bija jābeidz piemērot samazināto nodokļa likmi. Tāpēc Likumā par ekoloģiskā nodokļa reformas turpinājumu tika noteikts, ka samazinātas nodokļa likmes piemērošana tiek pagarināta līdz 2004. gada 31. decembrim. Lai arī 2005. un 2006. gadā ņemtu vērā īpaši smago konkurences situāciju, kādā atrodas lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumi, kas apkurina siltumnīcas vai segtās platības kultūru audzēšanai, tika paredzēts samazinātu nodokļa likmi piemērot arī minētajā laikposmā.

(22)

Pēc Vācijas domām, Kopienas pamatnostādņu 52. punktā paredzētie priekšnosacījumi ir izpildīti. Tāpēc Kopienas pamatnostādņu 51. punkta 1. apakšpunkta b) punktu var izmantot kā tiesisko pamatojumu valsts atbalstam, kas laikposmā no 2001. līdz 2006. gadam piešķirts nodokļa likmes samazinājuma veidā.

(23)

Ja nodokļa likmes samazinājums attiecas uz Kopienas nodokli, kas harmonizēts atbilstīgi Direktīvai 92/81/EEK vai Direktīvai 2003/96/EK, samazinātā nodokļa likme ir saderīga ar kopējo tirgu, ja tā nav zemāka par attiecīgo minimālo nodokļa likmi. Tas pats (proti, saderība ar kopējo tirgu) attiecas uz nodokļa likmes samazinājumu, ja runa nav par Kopienas nodokli, vismaz tajos gadījumos, kad samazinātā nodokļa likme pārsniedz 20 % no iekšzemes nodokļa.

(24)

Turklāt Vācija paskaidroja, ka jau saistībā ar likumprojektu ekoloģiskā nodokļa reformas uzsākšanai tika rīkotas apspriešanās par nodokļu atvieglojumiem lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumiem, kas apkurina siltumnīcas vai citas segtās platības kultūru audzēšanai, jo energoietilpīgā saimniekošanas veida dēļ tos īpaši ietekmē lielāki nodokļi. Tā kā likuma tekstu ļoti īsā laikā bija jāizskata parlamentā un tam sākotnēji bija jāstājas spēkā jau 1999. gada 1. janvārī, lauksaimniecību un mežsaimniecību bija plānots iekļaut ražojošām nozarēm paredzētajā nodokļu atvieglojumu mehānismā. Attiecīgais nodokļa samazinājums bija jāievieš ar atsevišķiem grozījumiem Likumā par nodokli naftas produktiem; šie grozījumi stājās spēkā 2001. gada 1. janvārī. Savukārt samazinājuma piemērošanas termiņa pirmā pagarināšana, kas attiecās uz laikposmu no 2003. līdz 2004. gadam, bija jāiestrādā Likumā par ekoloģiskā nodokļa reformas turpinājumu.

(25)

Vācija apgalvoja, ka pēc iepriekšējās sazināšanās ar Komisiju tai ir radies iespaids, ka attiecīgais nodokļa likmes samazinājums ir likumīgs. Jo īpaši tā norādīja uz Komisijas mutiskiem izteikumiem darba grupas “Konkurences apstākļi lauksaimniecībā” sēdē, kas notika 1999. gada 26. un 27. oktobrī. Katrā ziņā Komisijai lietas apstākļi kļuva zināmi, vēlākais iepazīstoties ar Vācijas 2001. gada 29. augusta paziņojumu, tā ka tai jau tobrīd bija iespējas izvērtēt samazinātās nodokļa likmes saderību ar kopējo tirgu. Vācija atsaucās uz Regulas (EK) Nr. 659/1999 (4) 10. panta 1. punktu un 14. panta 1. punkta otro teikumu. Iespējama atbalsta atgūšana nebūtu saderīga ne ar tiesiskās paļāvības un juridiskās noteiktības principiem, ne ar labas pārvaldības principiem. Ieinteresēto personu piezīmes, pēc Vācijas domām, liecināja, ka viņu cerības bija pamatotas.

(26)

Ieinteresētās personas būtībā izteica tos pašus argumentus, ko jau bija iesniegusi Vācija. Pēc viņu domām, pasākumi nebija selektīvi arī tāpēc, ka tie bija pieejami visiem lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumiem, kas apsaimnieko siltumnīcas un segtās platības. Tāpat tika norādīts, ka tirdzniecība Kopienā netiek ietekmēta. Attiecīgajos gados siltumnīcu kultūru platības ir samazinājušās un konkurējošu izstrādājumu imports Vācijā palielinājies. Turklāt Vācijas ražošanas apjomi bija niecīgi, salīdzinot ar Kopienas iekšējo tirdzniecību ar dārzeņiem. Atklāta lauka un siltumnīcu kultūras arī tieši nekonkurē savā starpā un vairumā gadījumu nav aizvietojamas. Ja tiek sniegts valsts atbalsts, to var pamatot ar EK līguma 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo tas ir paredzēts dārzkopības attīstībai. Tas ļauj pielāgoties pieaugušajām energoresursu cenām un samazina konkurences kropļojumus, kuru iemesls ir būtiski zemākas energoresursu bruto cenas citās dalībvalstīs un kuri negatīvi ietekmē Vācijas ražojošos uzņēmumus. Nevar būt runa par konkurences kropļojumiem, ko rada Vācijas sniegtais valsts atbalsts. Tieši pretēji – (daļēji) tiek izlīdzināti jau pastāvoši konkurences kropļojumi, kas negatīvi ietekmēja Vācijas zemstikla kultūru audzētājus. Ierobežotā termiņa dēļ šie pasākumi ļoti stimulēja attiecīgo nozari pielāgoties pieaugošajām energoresursu cenām un veikt attiecīgus ieguldījumus, īstenojot enerģijas taupīšanas un racionalizēšanas pasākumus. Tāpēc attiecīgajiem pasākumiem bija jābūt pieļaujamiem, jo citādi Direktīvas 92/81/EEK un Direktīvas 2003/96/EK mērķi tiktu apieti vai nepieļaujami sašaurināti. Papildus, norādot uz Eiropas Kopienu Tiesas spriedumu lietā RSV  (5), tika apgalvots, ka atbalsta saņēmēja tiesiskās paļāvības aizsardzība būtu pretrunā iespējamai valsts atbalsta atgūšanai, jo Komisija par valsts atbalstu zināja jau 2001. gada 29. augustā, taču tikai ar 2005. gada 20. aprīļa pieprasījumu sniegt informāciju tas kļuva par valsts atbalsta tiesiskuma izmeklēšanas procedūras priekšmetu. Turklāt, ja atbalsts tiktu atgūts, daudzi uzņēmumi varētu kļūt maksātnespējīgi.

(27)

Saskaņā ar 43. pantu 1996. gada 28. oktobra Regulā (EK) Nr. 2200/96 par augļu un dārzeņu tirgus kopējo organizāciju (6) EK līguma 87., 88. un 89. pants attiecas uz regulā minēto izstrādājumu ražošanu un tirdzniecību ar tiem. Tātad augļu un dārzeņu ražošanai un tirdzniecībai piemēro Kopienas noteikumus par valsts atbalsta piešķiršanu.

(28)

Saskaņā ar EK līguma 87. panta 1. punktu ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(29)

Kā noteikts Tiesas spriedumos, lai izlemtu jautājumu, vai pasākums ir valsts atbalsts EK līguma 87. panta nozīmē, ir jānosaka, vai atbalsta saņēmējs uzņēmums gūst ekonomiskas priekšrocības, kuras tas nebūtu guvis parastos tirgus ekonomikas apstākļos (7), un vai uzņēmums šādi tiek atbrīvots no izmaksām, kas parastos apstākļos tam būtu jāsamaksā no saviem līdzekļiem (8).

(30)

Pasākums, ko īsteno nodokļa atmaksājuma veidā, sniedz atbalsta saņēmējiem uzņēmumiem priekšrocības, kas izpaužas kā mazāks nodokļu slogs. Šādi tiek ietaupītas izmaksas, kas parastos apstākļos uzņēmumiem būtu jāsedz no saviem līdzekļiem. Konkrētiem uzņēmumiem, proti, lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumiem, kas apsaimnieko siltumnīcas un segtās platības, atbalsts tiek piešķirts no valsts līdzekļiem.

(31)

Valsts atbalsts netiek piešķirts visiem uzņēmumiem, tātad tas ir selektīvs. No tā izriet, ka tas ir valsts atbalsts EK līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(32)

Nodokļa atmaksājums var radīt konkurences kropļojumus (9) un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm (10).

(33)

Vācija ir nozīmīgs siltumnīcu produktu ražotājs. Kā liecina turpmāk norādītie statistikas dati, būtiska ir arī tirdzniecība ar šādiem produktiem.

(34)

Vācijas siltumnīcu produkti konkurē ar citu dalībvalstu siltumnīcu produktiem. Vācija un ieinteresētās personas to ne tikai neapstrīdēja, bet pat norādīja, ka zemstikla kultūru audzētāji tika atbrīvoti no nodokļa tieši tāpēc, lai uzlabotu to spēju konkurēt ar Nīderlandes konkurentiem, kuriem saskaņā ar šo pašu informāciju ir izdevīgāki ražošanas apstākļi zemākas energoresursu bruto cenas dēļ. Tātad pastāv tieša konkurence. Tāpēc nav būtisks arī kādas ieinteresētās personas apgalvojums, ka siltumnīcu produkti tieši nekonkurē ar atklātā laukā audzētiem produktiem, jo Vācijas siltumnīcu produkti tieši konkurē ar citu dalībvalstu, tostarp Nīderlandes, siltumnīcu produktiem.

(35)

Tādējādi atbrīvojums no parasti maksājamiem nodokļiem var radīt konkurences kropļojumus. Turklāt nav nozīmes apsvērumam, ka citās dalībvalstīs ir izdevīgākas energoresursu cenas (11). Pat pieņemot, ka sākotnējās situācijas šā ražošanas faktora dēļ būtu atšķirīgas, tas nemaina apstākli, ka Vācijas piešķirtais nodokļa atmaksājums var radīt konkurences kropļojumus.

(36)

Atbalsts var arī ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Par to liecina arī nozīmīgās tirdzniecības plūsmas, kā redzams iepriekš minētajā tabulā. Pat pieņemot, ka kultūraugu platības tiešām ir samazinājušās un imports Vācijā pieaudzis, kā tika minēts, tas nebūt nepierāda to, ka nav radušies tirdzniecības traucējumi. Nav izslēgts, ka, neveicot attiecīgo pasākumu, kultūraugu platības būtu samazinājušās vēl vairāk un imports uz Vāciju būtu vēl lielāks. Tā kā Kopienas iekšējā tirdzniecība ar siltumnīcu produktiem iekļauj arī Vāciju, vairs nav svarīgs jautājums par to, cik nozīmīgi ir Vācijas ražošanas apjomi.

(37)

Tomēr EK līguma 87. panta 1. punktā paredzētais valsts atbalsta piešķiršanas aizliegums nav spēkā bez izņēmumiem. Komisija pārbaudīja, vai būtu jāpiemēro kāds no izņēmumiem vai atbrīvojumiem no vispārējā valsts atbalsta sniegšanas aizlieguma saskaņā ar EK līguma 87. panta 1. punktu.

(38)

Neatkarīgi no tā, kas ir šā atbalsta saņēmēji, šajā gadījumā netiek ņemti vērā EK līguma 87. panta 2. punktā minētie izņēmuma apstākļi attiecībā uz sociālo atbalstu, ko piešķir individuāliem patērētājiem, atbalstu, ko sniedz, lai novērstu kaitējumu, ko nodarījušas dabas katastrofas vai ārkārtēji notikumi, un atbalstu, ko sniedz tautsaimniecībai dažos Vācijas Federatīvās Republikas apvidos.

(39)

Komisija uzskata, ka šai atbalsta shēmai nav piemērojami EK līguma 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteiktie apstākļi, kuros var atbrīvot no aizlieguma piešķirt atbalstu attīstībai konkrētos apgabalos, jo attiecīgais pasākums nav atbalsts, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs.

(40)

Attiecībā uz EK līguma 87. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētajiem apstākļi, em kuros var atbrīvot no aizlieguma piešķirt atbalstu, jānorāda tikai tas, ka attiecīgais nodokļu režīms neveicina kāda svarīga projekta īstenojumu visas Eiropas interesēs un arī nenovērš nopietnus traucējumus Vācijas Federatīvās Republikas tautsaimniecībā. Turklāt tas neveicina kultūru un kultūras mantojuma saglabāšanu, kā minēts EK līguma 87. panta 3. punkta d) apakšpunktā.

(41)

Šajā sakarā Komisija norāda, ka ne Vācija, ne ieinteresētās personas izmeklēšanas procedūras gaitā nav atsaukušās uz iepriekš minētajiem izņēmuma apstākļiem vai apstākļiem, kuros atbrīvo no atbalsta sniegšanas aizlieguma.

(42)

Tādējādi vienīgais vērā ņemamais iemesls atbrīvošanai no atbalsta sniegšanas aizlieguma ir minēts 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā, kurā teikts, ka ar kopējo tirgu ir saderīgs tāds atbalsts, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

(43)

Attiecīgajiem pasākumiem piemēro (12) Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu lauksaimniecības nozarē (13) (turpmāk “Kopienas pamatnostādnes lauksaimniecībā”).

(44)

Tomēr ne Kopienas pamatnostādnes lauksaimniecībā, ne citi tiesību akti lauksaimniecības jomā attiecībā uz iepriekš minētajiem pasākumiem atklāti neparedz izņēmumus vai atbrīvojumu no EK līguma 87. panta 1. punktā paredzētā atbalsta sniegšanas vispārējā aizlieguma. Turklāt Komisija secina, ka šajā gadījumā attiecībā uz ieguldījumu atbalstu Kopienas pamatnostādņu 4. punkts nav piemērojams. Nodokļa atmaksājums nav saistīts ar ieguldījumu veikšanu.

(45)

Vācija un dažas ieinteresētās personas uzskata, ka īpašs atbalsta tiesiskais pamatojums izriet no Direktīvas 92/81/EEK 8. panta 2. punkta f) apakšpunkta, kā arī no to aizstājošās Direktīvas 2003/96/EK 15. panta 3. punkta, turklāt to pieļauj Kopienas pamatnostādnes lauksaimniecībā, konkrēti to 3.4. punkts.

(46)

Direktīvas 2003/96/EK 15. un 24. apsvērumā ir noteikts, ka pasākumiem, ar kuriem tiek ieviestas atšķirīgas nodokļa likmes, jāatbilst iekšējā tirgus un konkurences noteikumiem, lai neradītu konkurences traucējumus. Turklāt konkurences noteikumu obligāta piemērošana ir nostiprināta Direktīvas 2003/96/EK 26. pantā, kurā dalībvalstīm ir prasīts atbilstīgi EK līguma 88. panta 3. punktam informēt par tādiem saskaņā ar direktīvu veiktiem pasākumiem kā nodokļu atmaksājumi, ja tie ietver valsts atbalstu. Minētajā pantā nepārprotami norādīts, ka informācija, kas uz šīs direktīvas pamata sniegta Komisijai, neatbrīvo dalībvalstis no paziņošanas pienākuma atbilstīgi EK līguma 88. panta 3. punktam.

(47)

Tas pats attiecas uz Direktīvu 92/81/EEK, kuras apsvērumos (proti, 6. apsvērumā) ir precizēts, ka dalībvalstīm tiek piešķirta iespēja fakultatīvi piemērot noteiktus atbrīvojumus, ja tie neizraisa konkurences kropļojumus. Direktīvas 8. panta 2. punktā ir noteikts, ka dalībvalstis, “neskarot citus Kopienas noteikumus”, var piešķirt neierobežotus vai ierobežotus atbrīvojumus no nodokļa vai nodokļa likmes samazinājumus. Šajā sakarā Komisija norāda, ka tās kompetence valsts atbalsta jautājumos tieši izriet no EK līguma. Komisijas kompetenci šajā jomā nevarētu ietekmēt iespējami Kopienas tiesību akti.

(48)

Ja Vācija uzskata, ka nodokļa atmaksājums ir “dalībvalstīm [šajās direktīvās] piešķirto pilnvaru īstenošana”, tad Komisija iebilst, ka tas ir iespējams tikai saskaņā ar iepriekš minētajiem nosacījumiem. Turklāt Vācija norāda, ka tas būtu pretrunīgi, ja Komisija, kas bija šo direktīvu ierosinātāja, pārmestu Vācijai to, ka pasākums apdraud kopējo tirgu. Pirmkārt, Vācija nav paziņojusi, ka atbilstīgi Komisijas interpretācijai nav paredzētas iespējas faktiski piemērot minētās direktīvas. Protams, Komisija neizslēdz to, ka uz direktīvu pamata var veidoties situācijas, kas vienlaikus atbilst godīgas konkurences prasībām. Taču Komisija norāda, ka atbilstīgi pašreizējai situācijai nodokļu tiesību aktu tuvināšanas jomā direktīvās nodokļu atvieglojumi tiek vienīgi pieļauti. Tie nav obligāti noteikti.

(49)

Vācija apšauba to, ka attiecīgo direktīvu konkurences aspekti ir prioritāri. Saistībā ar šo argumentu jāpiebilst, ka no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka katrā ziņā – tātad arī tad, ja prioritātes nav, – saskaņā ar EK līgumu tāds atbalsts kā minētā nodokļa atmaksājums ir jāpārbauda, ņemot vērā attiecīgos konkurences noteikumus. Tātad var secināt, ka jautājumam par prioritātes esību vai neesību nav nozīmes (14).

(50)

Ar EK līgumu Komisijai ir piešķirta brīvība novērtēt un izsvērt 87. panta 3. punktā minētos apstākļus atbrīvošanai no atbalsta sniegšanas aizlieguma, un attiecīgās direktīvas to nekādā veidā neierobežo.

(51)

Iepriekš minēto Kopienas pamatnostādņu 3.5. punktā ir atspoguļoti politikas principi valsts atbalsta un kopējās lauksaimniecības politikas jomā. Tajā ir noteikts, ka vienpusēji valsts atbalsta pasākumi, kuru mērķis ir uzlabot tikai ražotāju finansiālo stāvokli, nevis veicināt visas nozares attīstību, un jo īpaši atbalsts, ko piešķir, pamatojoties tikai uz cenu, daudzumu, ražojuma vienībām vai ražošanas līdzekļu vienībām, ir pielīdzināms darbības atbalstam un nav saderīgs ar kopējo tirgu.

(52)

Kā jau iepriekš minēts, attiecīgais atbalsts nav saistīts ar ieguldījumiem, kas varētu modernizēt nozari (kā piemērus varētu minēt labāku siltumizolāciju vai ieguldījumus efektivitātes paaugstināšanā). Tieši pretēji – šo subsīdiju dēļ nepieciešamie pielāgojumi (piemēram, iepriekš minētie) varētu aizkavēties. Tātad nozarē saglabājas atkarība no šāda atbalsta. Attīstība nenotiek vai notiek ar attiecīgu aizkavēšanos. Pretēji atsevišķu ieinteresēto personu apsvērumiem, ne tikai nav stimula nepieciešamo ieguldījumu veikšanai, bet ar subsīdijām pat tiek samazināts pašreizējais stimuls, ko rada augstās energoresursu cenas. Tāpēc attiecīgais atbalsts uzskatāms par darbības atbalstu minētajā nozīmē.

(53)

Jaunās Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu lauksaimniecības un mežsaimniecības nozarē 2007.–2013. gadā (15) stājās spēkā tikai 2007. gada 1. janvārī. Pamatnostādņu 172. punktā ir paredzēts tās retrospektīvi piemērot nelikumīgiem nodokļa atmaksājumiem, kas piešķirti, pamatojoties uz Direktīvu 2003/96/EK. Tas pats attiecas uz nelikumīgiem nodokļa atmaksājumiem, kas piešķirti, pamatojoties uz Direktīvu 92/81/EEK. Tomēr tas ir spēkā tikai tad, ja ir izpildīti šo direktīvu nosacījumi un lauksaimniecības nozarē nav veikta diferenciācija. Tomēr, tā kā attiecīgais pasākums tika piešķirts tikai konkrētiem lauksaimniecības uzņēmumiem, 172. punkts nav pamats, kas ļautu Komisijai attiecīgo nodokļa atmaksājumu uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu.

(54)

Vācija atbalsta saderību ar kopējo tirgu vēlas pamatot ar Kopienas pamatnostādnēm par valsts atbalstu vides aizsardzībai. Komisija ir ņēmusi vērā arī to, ka tiek piemērotas Kopienas pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai (turpmāk “Kopienas pamatnostādnes vides jomā”), konkrēti to 23. punkts un 51. un turpmākie punkti, saskaņā ar kuriem konkrētos apstākļos ir atļauts piešķirt darbības atbalstu. Kopienas 2000. gada pamatnostādnēs lauksaimniecībā, proti, to 5.6.2. punktā, ir atsauce uz Kopienas pamatnostādnēm vides jomā.

(55)

Šo Kopienas pamatnostādņu vides jomā 23. punktā ir paredzēts, ka dažos gadījumos atbrīvojumus no nodokļiem vai nodokļu likmes samazinājumus, kas pozitīvi ietekmē vidi, var piešķirt konkrētu kategoriju uzņēmumiem, lai tie nenokļūtu sarežģītos konkurences apstākļos, ja šādi izņēmumi ir nepieciešami, lai nodrošinātu šādu nodokļu ieviešanu vai turpmāku piemērošanu visiem izstrādājumiem.

(56)

Komisija atgādina par to, ka saskaņā ar 50. punktu Kopienas pamatnostādnēs vides jomā attiecīgajiem nodokļu pasākumiem principā ir jādod nozīmīgs ieguldījums vides aizsardzībā. Ir jānodrošina tas, lai izņēmumi vai atbrīvojumi no nodokļiem kā tādi neizjauktu vispārējos mērķus.

(57)

Pamatojoties uz vēlāk iesniegtajiem dokumentiem (pētījumu), Vācija pierādīja, ka, energoresursu nodokļu pieauguma dēļ ir pastāvīgi samazinājies enerģijas patēriņš un ir palielinājusies energoefektivitāte gan dārzeņkopībā, gan dekoratīvo augu audzēšanā siltumnīcās.

(58)

Tāpēc Komisija pieņem, ka attiecīgie uzņēmumi apzinās nepieciešamību veikt uzlabojumus, ņemot vērā vides aizsardzību.

(59)

Kopienas pamatnostādnēs vides jomā ir nošķirti jaunie nodokļi (51. punkta 1. apakšpunkts) un spēkā esošie nodokļi (51. punkta 1. apakšpunkts un 52. punkts).

(60)

Likums par nodokli naftas produktiem bija spēkā, kad 2001. gada 16. augustā tajā tika izdarīti grozījumi ar Likumu par grozījumiem Likumā par nodokli naftas produktiem, ar ko tika atļauts nodokļa atmaksājums. Tāpēc tas jāuzskata par “spēkā esošu” likuma grozījumu iesniegšanas brīdī Kopienas pamatnostādņu 51. punkta 2. apakšpunkta vai 52. punkta nozīmē.

(61)

Saskaņā ar 51. punkta 2. apakšpunktu noteikumus, kas izklāstīti 51. punkta 1. apakšpunktā, var piemērot spēkā esošiem nodokļiem, ja vienlaikus ir izpildīti šādi divi nosacījumi: a) attiecīgajam nodoklim jābūt atzīstamai pozitīvai ietekmei uz vides aizsardzību un b) par atkāpēm, ko sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem, jālemj, kad pieņem nodokli, vai tām jākļūst nepieciešamām sakarā ar nozīmīgām izmaiņām ekonomiskajos apstākļos, kuru dēļ uzņēmums ir nonācis īpaši sarežģītā situācijā. Pēdējā piemērā samazinājuma apjoms nedrīkst pārsniegt to izmaksu pieaugumu, kas radušās ekonomisko nosacījumu izmaiņu dēļ. Pēc tam, kad izmaksas vairs nepieaug, nodokļa samazinājums vairs nav piemērojams.

(62)

Lai piemērotu 51. punkta 1. apakšpunktu Kopienas pamatnostādnēs vides jomā, vienlaikus jābūt izpildītiem gan a), gan b) punktā minētajiem nosacījumiem. Attiecībā uz b) punktā minēto pirmo alternatīvo nosacījumu, saskaņā ar kuru par atkāpēm jālemj nodokļa pieņemšanas brīdī, Komisija secina, ka visi nodokļa samazinājumi ir piešķirti tikai pēc nodokļu tiesību akta pieņemšanas, nevis tiesību akta pieņemšanas brīdī. Tātad pirmā alternatīva nav izpildīta. Otrais alternatīvais nosacījums, pirmkārt, prasa pierādījumu nozīmīgām izmaiņām attiecīgo uzņēmumu ekonomiskajos apstākļos, otrkārt, pierādījumu, ka summa, par kādu nodoklis tiek samazināts, nepārsniedz to izmaksu pieaugumu, kas radušās ekonomisko nosacījumu izmaiņu dēļ. Vācija nav iesniegusi šādus pierādījumus, kas ļautu Komisijai secināt, ka minētie nosacījumi ir izpildīti. Tātad nav izpildīta arī b) punktā minētā otrā alternatīva. No tā izriet, ka 51. punkta 2. apakšpunktu nevar piemērot.

(63)

Komisija ir pārbaudījusi, vai var piemērot 52. punktu. 52. punktā ir noteikts, ka gadījumā, ja ievērojami pieaudzis kāds spēkā esošais nodoklis un attiecīgā dalībvalsts uzskata, ka dažiem uzņēmumiem nepieciešamas atkāpes, tad pēc analoģijas ir spēkā nosacījumi, kas izklāstīti 51. punkta 1. apakšpunktā par jaunajiem nodokļiem. Tāpēc jāpārbauda, vai nodokļi ir ievērojami pieauguši un vai ir izpildīti nosacījumi, kas paredzēti 51. punkta 1. apakšpunktā Kopienas pamatnostādnēs vides jomā.

(64)

Visi spēkā esošie nodokļi ir palielināti par vismaz 20 % (sk. I pielikumu). Komisija uzskata, ka šis pieaugums uzskatāms par ievērojamu Kopienas pamatnostādņu vides jomā 52. punkta nozīmē. Komisija ņem vērā, ka saskaņā ar Vācijas sniegto informāciju izņēmumi ir nepieciešami, lai zemstikla kultūru audzēšanas uzņēmumi, kam sniegts atbalsts, varētu pastāvēt arī turpmāk.

(65)

Tomēr 52. punktu var attiecināt tikai uz tādiem nodokļa atmaksājumiem, kas nepārsniedz summu, par kādu tika palielināti sākotnējie nodokļi, citiem vārdiem sakot, uz spēkā esošo nodokļu jauno daļu. 52. punkts attiecas uz noteikumiem, kas jāpiemēro jaunajiem nodokļiem. No tā izriet, ka nodokļu pieaugums tiek vērtēts pēc analoģijas tādā pašā veidā kā jauna nodokļa ieviešana. Šo analoģiju var piemērot tikai jaunajai daļai, citiem vārdiem sakot, nodokļa palielinātajai daļai. Tikai šī metode nodrošina to, ka, novērtējot nodokļu palielinājumu, tiks ievēroti papildu kritēriji, kas jāpiemēro, novērtējot spēkā esošos nodokļus. Ņemot vērā šos priekšnosacījumus, Komisija ir izdarījusi turpmāk minētos secinājumus.

(66)

Šķidrajam kurināmajam sākotnēji piemērotais nodoklis 40,90 euro par 1 000 l ir palielināts līdz 61,35 euro par 1 000 l. Tāpēc Komisija uzskata, ka jebkuru samazināto nodokļa likmi, kas ir zemāka par sākotnējo nodokli (proti, 40,90 euro par 1 000 l), nevar pamatot ar Kopienas pamatnostādnēm vides jomā, un tāpēc tā nav saderīga ar kopējo tirgu.

(67)

Dabasgāzei sākotnēji piemērotais nodoklis 1,87 euro par MWh ir palielināts līdz 3,476 euro par MWh (no 1999. gada 1. aprīļa) un līdz 5,50 euro par MWh (no 2003. gada). Tāpēc Komisija uzskata, ka jebkuru samazināto nodokļa likmi, kas ir zemāka par sākotnējo nodokli (proti, 1,87 euro par MWh), nevar pamatot ar Kopienas pamatnostādnēm vides jomā, un tāpēc tā nav saderīga ar kopējo tirgu.

(68)

Sašķidrinātajai gāzei sākotnēji piemērotais nodoklis 25,56 euro par 1 000 kg ir palielināts līdz 38,34 euro par 1 000 kg (no 1999. gada 1. aprīļa) un līdz 60,60 euro par 1 000 kg (no 2003. gada). Tāpēc Komisija uzskata, ka jebkuru samazinātu nodokļa likmi, kas ir zemāka par sākotnējo nodokli (proti, 25,56 euro par 1 000 kg), nevar pamatot ar Kopienas pamatnostādnēm vides jomā, un tāpēc tā nav saderīga ar kopējo tirgu.

(69)

Attiecībā uz atbalsta daļu, kas nepārsniedza nodokļa palielinājuma summu 1999. gadā, Komisija ir izvērtējusi arī to, vai ir izpildīti 51. punkta 1. apakšpunkta b) punktā minētie nosacījumi (kas jāpiemēro atbilstīgi 52. punktam).

(70)

Kā noteikts 51. punkta 1. apakšpunkta b) punktā, lēmumi par atbrīvojumiem desmit gadu ilgam laikposmam bez samazinājuma var būt attaisnojami divos gadījumos, un minētajā punktā ir iekļauti divi nosacījumi, kam jābūt izpildītiem: a) ja samazinājums attiecas uz Kopienas nodokli, tad summai, ko faktiski maksā uzņēmumi pēc samazinājuma, jāsaglabājas lielākai par Kopienas minimālo likmi, lai mudinātu uzņēmumus uzlabot vides aizsardzību; b) ja samazinājums attiecas uz vietēju nodokli, kas uzlikts, nepastāvot Kopienas nodoklim, tad uzņēmumiem, kam ir tiesības uz samazinājumu, tomēr jāmaksā ievērojama daļa no valsts nodokļa. Alternatīvi Kopienas pamatnostādnēs vides jomā tiek prasīta alternatīvu pasākumu veikšana (piemēram, brīvprātīgas vienošanās). Tomēr šajā gadījumā tādu nav.

(71)

Attiecībā uz trim minētajiem produktiem, proti, šķidro kurināmo, dabasgāzi un sašķidrināto gāzi, sākotnēji pirms nodokļa palielināšanas 1999. gadā piemērotais nodoklis pārsniedza Kopienā noteikto minimumu.

(72)

Attiecībā uz citu kurināmo, uz ko 2001.–2003. gadā neattiecās Kopienas noteiktā minimālā likme, 51. punkta 1. apakšpunkta b) punkta otrajā ievilkumā 2001. gada Kopienas pamatnostādnēs vides jomā ir noteikts, ka atbalsta saņēmēji uzņēmumi maksā ievērojamu daļu no valsts nodokļa. Tas pamatots ar to, ka tiem nepieciešams pamudinājums uzlabot savas darbības no vides aspekta. Ņemot vērā Komisijas praksi, ir kļuvis skaidrs, ka par ievērojamu daļu principā var uzskatīt 20 % vai Kopienas minimālo nodokļa likmi, kas piemērojama enerģijas izmantojumiem, kuri ietilpst attiecīgās direktīvas darbības jomā.

(73)

Pat ņemot vērā lielāko piemērojamo nodokļa likmi attiecīgajā posmā, proti, 5,50 euro par MWh 2003. gadā, 20 % robeža ir 1,10 euro par MWh, un tā ir zemāka par sākotnējo nodokli, proti, 1,87 euro par MWh.

(74)

Ņemot vērā šos iemeslus, Komisija secina, ka 51. punkta 1. apakšpunkta b) punktā minētie nosacījumi ir izpildīti, ja samazinātās nodokļu likmes nav zemākas par sākotnējo nodokli pirms 1999. gadā veiktās palielināšanas.

(75)

Attiecībā uz šķidro kurināmo Komisija uzskata, ka nodokļa likmes samazinājuma daļa, kuras rezultātā nodoklis kļūst zemāks par sākotnējo nodokli (proti, 40,90 euro par 1 000 l), nav saderīga ar kopējo tirgu, savukārt nodokļa likmes samazinājuma daļa, kuras rezultātā nodoklis nekļūst zemāks par sākotnējo nodokli (61,35 euro par 1 000 l samazinājums līdz 40,90 euro par 1 000 l), ir saderīga ar kopējo tirgu.

(76)

Attiecībā uz dabasgāzi Komisija uzskata, ka nodokļa likmes samazinājuma daļa, kuras rezultātā nodoklis kļūst zemāks par sākotnējo nodokli (proti, 1,87 euro par MWh), nav saderīga ar kopējo tirgu, savukārt nodokļa likmes samazinājuma daļa, kuras rezultātā nodoklis nekļūst zemāks par sākotnējo nodokli (3,476 euro par MWh samazinājums 2001. un 2002. gadā, kā arī 5,50 euro par MWh samazinājums 2003.–2006. gadā līdz 1,87 euro par MWh), ir saderīga ar kopējo tirgu.

(77)

Attiecībā uz sašķidrināto gāzi Komisija uzskata, ka nodokļa likmes samazinājuma daļa, kuras rezultātā nodoklis kļūst zemāks par sākotnējo nodokli (proti, 25,56 euro par 1 000 kg), nav saderīga ar kopējo tirgu, savukārt nodokļa likmes samazinājuma daļa, kuras rezultātā nodoklis nekļūst zemāks par sākotnējo nodokli (38,34 euro par 1 000 kg samazinājums 2001. un 2002. gadā, kā arī 60,60 euro par 1 000 kg samazinājums 2003.–2006. gadā), ir saderīga ar kopējo tirgu.

(78)

Komisija secina, ka 2001.–2004. gadā atbalsts ir piešķirts, pārkāpjot EK līguma 93. panta 2. punktu (jaunajā redakcijā 88. panta 2. punkts), laikus nepaziņojot par to Komisijai un nesagaidot Komisijas lēmumu.

(79)

Vācija izklāsta, ka Komisijai par atbalstu bija zināms jau kopš 2001. gada 29. augusta, taču EK līguma 88. panta 2. punktā paredzēto procedūru Komisija uzsāka tikai 2005. gada 22. oktobrī. Šis lēmums nākot par vēlu un, atsaucoties uz Regulas (EK) Nr. 659/1999 10. panta 1. punktu, neesot savienojams ar labas pārvaldības principiem. Tāpēc Vācija iebilst, uzskatot, ka Komisija vairs nav tiesīga izvērtēt atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

(80)

Uz nelikumīgu atbalstu neattiecas Regulas (EK) Nr. 659/1999 4. pantā minētie īsie izmeklēšanas termiņi. Savukārt labas pārvaldības principi ir piemērojami. Tomēr Komisija uzsver, ka Vācijai adresētajā 2002. gada 13. februāra Lēmumā K(2002) 441, galīgā redakcija, tā ir saglabājusi tiesības pārbaudīt atbalsta tiesiskumu.

(81)

No Vācijas paziņojuma brīža (2001. gada 29. augusts) līdz oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanai (2005. gada 20. oktobris) Komisija nosūtīja Vācijai vismaz trīs pieprasījumus sniegt informāciju, kā arī organizēja tikšanos ar Vācijas pārstāvjiem. Tikai šajā posmā tā arī uzzināja par abiem nodokļa atmaksājuma pagarinājumiem uz diviem gadiem. Šajā pašā laikposmā Vācija nosūtīja Komisijai vismaz piecus paziņojumus ar papildu informāciju. Fakts, ka minētajā laikposmā Vācija nosūtīja Komisijai piecus paziņojumus, pierāda, ka arī pēc Vācijas domām informācija nebija pietiekami pilnīga, lai Komisija varētu pieņemt lēmumu šajā lietā. Šajā konstatējumā neko nemaina arī atsaukšanās uz spriedumu RSV lietā. Spriedumā izskatītais gadījums bija citāds. Minētajā lietā Komisijas rīcībā bija ne tikai detalizēta informācija par atbalstu, kas šajā gadījumā nav, bet tā jau bija pieņēmusi lēmumu par galveno pasākumu. Tātad arī, ņemot vērā attiecīgo Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru, nevar būt runa par Komisijas bezdarbību. Regulas (EK) Nr. 659/1999 10. panta 1. punkts nav pārkāpts.

(82)

Attiecībā uz paziņoto atbalsta daļu (ex numurs N 189/05) ne Vācija, ne ieinteresētās personas nav īpaši norādījušas par Regulas (EK) Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā noteikto izmeklēšanas termiņu pārkāpumiem. Turklāt Vācija nav veikusi minētās regulas 5. panta 3. punktā paredzēto procedūru.

(83)

Tāpēc nav nozīmes argumentiem, ko Vācija ir iesniegusi par Regulas (EK) Nr. 659/1999 konkrētu piemērošanu.

(84)

Komisija norāda, ka ir jāatgūst attiecīgajā shēmā piešķirtais nelikumīgais atbalsts, kas uzskatāms par nesaderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar 14. panta 1. punktu Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta [jaunajā redakcijā 88. panta] piemērošanai (18).

(85)

Minētās regulas 14. panta 1. punktā ir noteikts: “Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu.” Komisijai ir pienākums pēc savas iniciatīvas ņemt vērā ārkārtējus apstākļus, kas to pamato (19).

(86)

Jāpārbauda, vai šajā lietā var piemērot kādu Kopienas tiesību vispārēju principu, piemēram, tiesiskās paļāvības vai juridiskās noteiktības principu, lai no saņēmējiem nedrīkstētu atgūt nelikumīgu un ar kopējo tirgu nesaderīgu atbalstu.

(87)

Tiesiskās paļāvības princips ir vispārējs princips, kas ir nostiprināts Kopienas tiesībās. Lai varētu pamatoti atsaukties uz šo principu, Komisijai vispirms jāapstiprina attiecīgā pasākuma likumība. Tātad Kopienu administrācijai jāveic kāda darbība vai jārīkojas tā, lai varētu rasties pamatota tiesiskā paļāvība (20).

(88)

Saskaņā ar judikatūru tiesiskās paļāvības princips ir pārkāpts tad, ja apstākļu nenoteiktība un skaidrības trūkums ir radījuši pārprotamu situāciju, ko Komisijai būtu vajadzējis izskaidrot, pirms tā uzsāk jebkādus pasākumus ar nolūku panākt atbalsta atgūšanu (21).

(89)

Vācija nav īpaši paskaidrojusi, kāpēc atbalsta atgūšana nebūtu saderīga ar labas pārvaldības principiem. Saskaņā ar Padomes 1999. gada 22. marta Regulu (EK) Nr. 659/1999 14. pantu principā ir jāatgūst nelikumīgs un par nesaderīgu uzskatāms atbalsts.

(90)

Izņēmums ir tikai gadījumi, ja, atgūstot atbalstu, tiktu pārkāpts kāds Kopienu tiesību vispārējs princips. Šāds pārkāpums nav konstatējams. Jo īpaši Vācijas iespējamā tiesiskā paļāvība nebija ne pamatota, ne aizsargājama. Tā nebija pamatota, jo par atbalstu nebija paziņots. Tāpēc Vācija nevarēja paļauties uz šā atbalsta turpmāku pastāvēšanu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Komisija 2002. gada 13. februāra vēstulē norādīja Vācijai par iespējamu atbalsta kontroli. Saskaņā ar Eiropas Kopienu Tiesas judikatūru godprātīgs uzņēmējs varēja interesēties un viņam bija jāinteresējas, vai par atbalstu ir paziņots, un šādi bija iespējams uzzināt par iespējamu atgūšanas risku (22). Ja uzņēmējs par to neinteresējās apzināti vai nolaidības dēļ, viņa tiesiskā paļāvība nav aizsargājama.

(91)

Pretēji Vācijas iebildumam, ka Komisijas ierēdņu mutiskie izteikumi ir radījuši iespaidu, ka atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, Komisija norāda, ka tikai tai ir tiesības pieņemt šādus lēmumus, kolēģijai uzņemoties atbildību. Turklāt tā secina, ka nav neviena Komisijas dokumenta, kas ļautu secināt par novērtējamā atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

(92)

Pretēji iebildumam, ka iespējamas atbalsta atgūšanas dēļ daudzi uzņēmumi varētu kļūt maksātnespējīgi, Komisija atgādina, ka atbalsta daļas atgūšana ir nepieciešama, lai varētu atjaunot status quo ante, t.i., situāciju bez konkurences kropļojumiem. Ja tas nozīmē, ka atsevišķi uzņēmumi nespēs turpināt darbību, tās ir tikai konkurences sekas, kas ir dabiski tirgus ekonomikas apstākļos.

(93)

Atbilstīgi šajā lēmumā formulētajiem apsvērumiem ir acīmredzams, ka juridiskās noteiktības dēļ no attiecīgo subsīdiju atgūšanas atteikties nav iespējams.

(94)

Tāpēc piešķirtie nodokļa atmaksājumi principā jāatgūst, ciktāl tos atzīst par nesaderīgiem ar kopējo tirgu.

(95)

Lēmums attiecas uz attiecīgo nodokļa atmaksājumu un tas nekavējoties jāizpilda, tostarp jāatgūst atbalsts saskaņā ar 14. pantu Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK līguma 93. panta piemērošanai.

(96)

Kā noteikts Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 14. panta 1. punktā, kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja. Tātad Vācijai ir jāveic visi nepieciešamie pasākumi, lai no saņēmējiem atgūtu piešķirto atbalstu, kas uzskatāms par nesaderīgu. Vācijai jāaicina attiecīgie saņēmēji atmaksāt atbalstu divu mēnešu laikā pēc šā lēmuma paziņošanas. Atgūstamais atbalsts ietver procentus, ko aprēķina saskaņā ar Komisijas 2004. gada 21. aprīļa Regulu (EK) Nr. 794/2004, ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999.

(97)

Tomēr ikviens atbalsts, kas piešķirts saskaņā ar šo atbalsta shēmu un piešķiršanas brīdī atbilst nosacījumiem, kuri paredzēti Komisijas regulās, kas pieņemtas, pamatojoties uz Padomes Regulu (EK) Nr. 994/98 vai citās apstiprinātās atbalsta shēmās, ir saderīgs ar kopējo tirgu pieļaujamās intensitātes apmērā.

(98)

Komisijas pieredze kopumā liecina, ka EK līguma 87. panta 1. punkts konkrētos apstākļos neattiecas uz ļoti mazām atbalsta summām.

(99)

Saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 1860/2004 (23) atbalsts, kas trīs gadu laikā nepārsniedz 3 000 euro vienam atbalsta saņēmējam (šī summa ietver uzņēmumam piešķirto de minimis atbalstu), neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada konkurences traucējumus vai nedraud tos radīt, tāpēc EK līguma 87. panta 1. punkts uz to neattiecas.

(100)

Regulas (EK) Nr. 1860/2004 5. pantā noteikts, ka tādi paši noteikumi attiecas arī uz atbalstu, kas piešķirts pirms tās stāšanās spēkā, ja ir izpildīti 1. un 3. pantā paredzētie nosacījumi.

(101)

Regula (EK) Nr. 1860/2004 2008. gada 1. janvārī tika aizstāta ar 2007. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 1535/2007 par EK līguma 87. un 88. panta piemērošanu de minimis atbalstam lauksaimniecības produktu ražošanas nozarē (24), kurā de minimis atbalsta summa neatkarīgi no atbalsta veida un mērķiem tika palielināta līdz 7 500 euro vienam saņēmējam jebkurā trīs finanšu gadu periodā, ņemot vērā katras dalībvalsts maksimālās summas robežas, kas atbilst 0,6 % no gadā saražotās produkcijas vērtības.

(102)

Minētās regulas 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka “šo regulu piemēro atbalstam, ko lauksaimniecības produktu ražošanas nozares uzņēmumiem piešķir līdz 2008. gada 1. janvārim, ja šis atbalsts atbilst visiem 1. līdz 4. panta nosacījumiem, izņemot prasību nepārprotami atsaukties uz šo regulu, kas minēta 4. panta 1. punkta pirmajā daļā.”

(103)

Minētās regulas 6. panta 2. punktā ir noteikts, ka visu de minimis atbalstu, kas piešķirts no 2005. gada 1. janvāra līdz dienai, kad aprit seši mēneši pēc šīs regulas stāšanās spēkā, un kas atbilst Regulas (EK) Nr. 1860/2004 nosacījumiem, kurus lauksaimniecības produktu ražošanas nozarē piemēro līdz dienai, kad spēkā stājas šī regula, uzskata par tādu, kas neatbilst visiem EK līguma 87. panta 1. punkta kritērijiem un uz ko tāpēc neattiecina EK līguma 88. panta 3. punktā paredzēto prasību par paziņošanu.

(104)

Šo iemeslu dēļ Komisija par valsts atbalstu neuzskata nodokļa samazinājumu, kas nepārsniedz 3 000 euro, ja tā piešķiršanas brīdī bija izpildīti Regulā (EK) Nr. 1860/2004 paredzētie nosacījumi, tāpat Komisija par valsts atbalstu neuzskata nodokļa samazinājumu, kas nepārsniedz 7 500 euro, ja tā piešķiršanas brīdī bija izpildīti Regulā (EK) Nr. 1535/2007 paredzētie nosacījumi.

(105)

Valsts atbalsts, kas paredzēts lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumiem, lai tie apkurinātu siltumnīcas un segtās platības kultūru audzēšanai, un ko Vācija, pārkāpjot EK līguma 88. panta 3. punktu, ir nelikumīgi ieviesusi saskaņā ar Likumu par grozījumiem likumā par nodokli naftas produktiem un Likumu par ekoloģiskā nodokļa reformas turpinājumu, vai ko tā vēlas piešķirt saskaņā ar Likumu par direktīvas transponēšanu, nav saderīgs ar kopējo tirgu šā lēmuma 75.–77. punktā izklāstītajā apmērā, un attiecīgajā laikposmā faktiski piešķirtais atbalsts ir jāatgūst.

(106)

Visos citos aspektos valsts atbalsts, kas paredzēts lauksaimniecības un mežsaimniecības uzņēmumiem, lai tie apkurinātu siltumnīcas un segtās platības kultūru audzēšanai, un ko Vācija ir piešķīrusi saskaņā ar Likumu par grozījumiem likumā par nodokli naftas produktiem un Likumu par ekoloģiskā nodokļa reformas turpinājumu, vai ko tā vēlas piešķirt saskaņā ar Likumu par direktīvas transponēšanu, ir saderīgs ar kopējo tirgu,

a)

saraksts, kurā ir minēti atbalsta saņēmēji, kuri saņēmuši atbalstu saskaņā ar 1. pantā minēto shēmu, kā arī atbalsta kopējā summa, ko saskaņā ar minēto shēmu saņēmis katrs no viņiem;

b)

kopējā no katra saņēmēja atgūstamā summa (sākotnējā summa ar procentiem);

c)

veikto un plānoto pasākumu detalizēts apraksts, lai nodrošinātu šā lēmuma izpildi;

d)

dokumenti, kas apliecina, ka saņēmējiem ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.

5.9.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 238/27

(1)

Komisija ar sūdzību tika informēta par atsevišķiem atbalsta pasākumiem, ko Francija īstenojusi par labu uzņēmumam Arbel Fauvet Rail (“AFR”). Francija iesniedza papildu informāciju ar 2006. gada 28. janvāra, 2006. gada 25. oktobra, 2007. gada 30. janvāra un 2007. gada 6. jūnija vēstulēm.

(2)

Ar 2007. gada 12. septembra vēstuli Komisija informēja Franciju, ka ir nolēmusi uzsākt Līguma 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecībā uz šo atbalstu.

(3)

Francija savus apsvērumus iesniedza ar 2007. gada 12. oktobra un 2007. gada 18. un 19. decembra vēstulēm.

(4)

Komisijas lēmums uzsākt oficiālo izmeklēšanas procedūru tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī  (2). Komisija aicināja ieinteresētās personas iesniegt savus apsvērumus par attiecīgo atbalstu.

(5)

Komisija no ieinteresētajām personām nesaņēma nekādus apsvērumus.

(6)

AFR ir ritekļu būves uzņēmums, kas specializējas preču vagonu un konteineru cisternu ražošanā. Tas ir viens no nozīmīgākajiem dzelzceļa ritošā sastāva ražotājiem Eiropas tirgū. Uzņēmums atrodas Douai (Ziemeļfrancijas departamentā), un tajā pašlaik strādā aptuveni 265 darbinieki.

(7)

2005. gadā AFR pilnībā piederēja uzņēmumam Arbel SA  (3). Tolaik AFR strādāja aptuveni 330 darbinieku.

(8)

AFR darbība vairākus gadus nesa zaudējumus. Uzņēmuma ekonomiskās grūtības kļuva izteiktākas, sākot no 2001. gada. Posmā no 2002. gada līdz 2005. gadam šī tendence tikai pastiprinājās. Nākamajā tabulā sniegts pārskats par AFR darbības galvenajiem rādītājiem laikposmā līdz atbalsta piešķiršanai.

(9)

Ziemeļfrancijas-Padekalē reģions un Douaisis Aglomerācijas apvienība (Communauté d’agglomération du Douaisis)2005. gada 4. jūlijā piešķīra AFR kopīgu atmaksājamu avansu katrs 1 miljona euro apmērā, t.i., kopā divus miljonus euro.

(10)

Saskaņā ar Francijas iestāžu sniegto informāciju avansu nosacījumi bija šādi:

(11)

Procedūras sākšanas lēmumā Komisija pauda viedokli, ka atmaksājamie avansi uzskatāmi par valsts atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē. Komisija īpaši norādīja, ka attiecīgie pasākumi sniedz AFR priekšrocības, jo, ņemot vērā šā uzņēmuma finansiālo situāciju, tam nebūtu bijis iespējams ar tikpat izdevīgiem nosacījumiem līdzekļus iegūt finanšu tirgū.

(12)

Komisija arī uzskatīja, ka AFR ir grūtībās nonācis uzņēmums Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (turpmāk tekstā – “pamatnostādnes”) (4) nozīmē un ka līdz ar to uzņēmumam piešķirtā valsts atbalsta saderība ar kopējo tirgu jāvērtē, ņemot vērā minētās pamatnostādnes. Komisija uzskatīja, ka, ņemot vērā pamatnostādnes, ir pamats apšaubīt attiecīgā atbalsta saderību ar kopējo tirgu.

(13)

Francijas iestādes uzsvēra, ka, lai gan laikā, kad atmaksājamie avansi tika piešķirti un izmaksāti (attiecīgi 2005. gada jūlijā un otrajā pusgadā), AFR atradās sarežģītā situācijā, uzņēmums tomēr visu laiku saglabāja savu klientu un banku uzticību.

(14)

Lai pamatotu šos apgalvojumus, Francijas iestādes minēja šādus argumentus, ko tās dēvē par klientu un banku “uzticības zīmēm” attiecībā uz AFR:

(15)

Francijas iestādes savus apsvērumus pamatoja ar dokumentiem, no kuriem cita starpā izriet, ka:

(16)

Līguma 87. panta 1. punktā paredzēts, ka, ja vien Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(17)

Attiecībā uz atmaksājamajiem avansiem Komisija ir konstatējusi turpmāk izklāstīto.

(18)

Līguma 87. pants attiecas ne vien uz dalībvalstu valdību piešķirto atbalstu, bet arī uz atbalstu, ko sniedz tādas teritoriālās vienības kā Ziemeļfrancijas-Padekalē reģions vai Douaisis Aglomerācijas apvienībā ietilpstošās komūnas. Šo teritoriālo vienību līdzekļi ir uzskatāmi par valsts līdzekļiem, un to lēmumi piešķirt attiecīgos avansus AFR ir piedēvējami valstij.

(19)

Avansi tika piešķirti laikā, kad AFR atradās sarežģītā finansiālajā situācijā. Procedūras uzsākšanas lēmumā Komisija atzina, ka, ņemot vērā AFR ekonomisko situāciju, kas atspoguļota 8. apsvērumā, AFR atbalsta piešķiršanas laikā bija grūtībās nonācis uzņēmums pamatnostādņu nozīmē. Komisija arī norādīja, ka avansi tikuši piešķirti, nesniedzot nekādu nodrošinājumu, kas garantētu avansu atmaksāšanu, taču piemērotās procentu likmes uzskatāmas par tādām, kas atbilst aizdevumiem “ar parastu nodrošinājumu” (6). Līdz ar to Komisija uzskata, ka, ņemot vērā AFR finansiālo situāciju, ir izslēgts, ka uzņēmums būtu varējis ar tikpat izdevīgiem nosacījumiem līdzekļus iegūt kredītu tirgū. Tādējādi attiecīgie avansi ir uzskatāmi par AFR piešķirtām priekšrocībām.

(20)

Šajā saistībā ir jānorāda, ka Francijas iestādes, pamatojoties uz 14. apsvērumā minētajiem piemēriem, apgalvoja, ka AFR atbalsta piešķiršanas laikā joprojām baudīja savu banku un klientu uzticību. Komisija šos apsvērumus interpretē tā, ka Francija apstrīd, ka AFR nebūtu spējīgs šos līdzekļus ar līdzīgiem nosacījumiem iegūt kredītu tirgū (kas būtībā nozīmē apstrīdēt to, ka atmaksājamie avansi būtu AFR radījuši kādas priekšrocības) un, vēl jo vairāk, ka AFR atmaksājamo avansu piešķiršanas laikā būtu bijis uzskatāms par grūtībās nonākušu uzņēmumu pamatnostādņu nozīmē.

(21)

Tomēr Francijas apsvērumi nemaina procedūras uzsākšanas lēmumā sniegto analīzi turpmāk minēto iemeslu dēļ.

(22)

Francijas iestāžu minētie aizdevumu piemēri (īpaši norēķinu konta virslimita kredīts un klientu garantijas iemaksas) nav salīdzināmi ar attiecīgajiem atmaksājamajiem avansiem. Norēķinu konta virslimita kredīts ir aizdevums ar ļoti īsu termiņu, savukārt atmaksājamie avansi izsniegti uz trim gadiem. Līdz ar to kreditori šiem atšķirīgajiem aizdevuma veidiem nepiemēro vienādu riska analīzi, un tas, ka debitors ir spējīgs iegūt īstermiņa kredītu, neļauj spriest par tā spēju saņemt aizdevumu ar ilgāku termiņu, jo šāda aizdevuma atmaksāšana būs atkarīga no debitora dzīvotspējas.

(23)

Attiecībā uz klientu garantijas iemaksām Komisija konstatē, ka par tām galvoja […] (5), kas ir neatkarīga institūcija, un tas nozīmē, ka klientus un piegādātājus neskāra ar AFR finansiālo situāciju saistītie riski un ka tiem līdz ar to nebija iemesla pirms garantijas iemaksu veikšanas analizēt uzņēmuma finanšu stabilitāti tādā veidā, kā to darītu kreditors, kas domātu par nenodrošināta aizdevuma izsniegšanu.

(24)

Secinājums ir tāds, ka no Francijas apsvērumiem nav iespējams konstatēt, ka AFR būtu varējis ar līdzīgiem nosacījumiem līdzekļus iegūt kredītu tirgū.

(25)

Attiecībā uz AFR atzīšanu par grūtībās nonākušu uzņēmumu pamatnostādņu nozīmē Komisija ir konstatējusi turpmāk izklāstīto.

(26)

No pamatnostādņu 10. punkta a) apakšpunkta izriet, ka uzņēmums ir nonācis grūtībās, ja ir zudusi vairāk nekā puse tā statūtkapitāla un vairāk nekā ceturtdaļa no šā kapitāla ir zaudēta iepriekšējos 12 mēnešos. Šis noteikums atspoguļo pieņēmumu, ka uzņēmums, kuram ir ievērojami statūtkapitāla zudumi, nespēs apturēt zaudējumu turpināšanos, un tas uzņēmumu īstermiņā vai vidējā termiņā novedīs pie gandrīz drošas iznīkšanas. Komisija uzskata, ka ir loģiski spriest, ka šis pieņēmums vēl jo vairāk attiecas uz tādu uzņēmumu, kurš ir zaudējis visu statūtkapitālu un kura pašu kapitāls ir negatīvs.

(27)

Kā izriet no 8. apsvērumā sniegtajiem finanšu datiem (ko Francija oficiālās izmeklēšanas procedūras laikā nav apstrīdējusi), AFR pašu kapitāls ir bijis negatīvs kopš 2001. gada, un atbalsta piešķiršanas laikā uzņēmums nebija spējīgs apturēt šo tendenci un panākt to, ka pašu kapitāls kļūst pozitīvs. Ņemot vērā šos apstākļus, Komisija uzskata, ka atbalsta piešķiršanas laikā AFR bija grūtībās nonācis uzņēmums pamatnostādņu 10. punkta nozīmē.

(28)

Pakārtoti Komisija norāda, ka atbalsta piešķiršanas laikā AFR atbilda arī grūtībās nonākuša uzņēmuma definīcijai, kas sniegta pamatnostādņu 11. punktā, kurš paredz, ka pat tad, ja neviens no gadījumiem, kas norādīti pamatnostādņu 10. punktā, nepastāv, uzņēmumu tomēr var uzskatīt par grūtībās esošu uzņēmumu, jo īpaši, ja novērojamas parastās grūtībās nonākuša uzņēmuma pazīmes, tādas kā zaudējumu pieaugums un apgrozījuma samazināšanās. Tomēr 11. punkts paredz, ka grūtībās nonācis uzņēmums uz attiecīgo atbalstu var pretendēt tikai tad, ja ir skaidri redzams, ka tas nespēj atgūties ar savu resursu palīdzību vai ar līdzekļiem, ko tas iegūst no saviem īpašniekiem/akcionāriem vai no tirgus avotiem. Tādējādi šis noteikums atgādina, ka uzņēmuma atzīšana par grūtībās nonākušu uzņēmumu veicama, ņemot vērā visas būtiskās pazīmes, tomēr kā izšķirīgu faktoru vērtējot uzņēmuma spēju atgūties bez valsts vai pašvaldību iestāžu iejaukšanās.

(29)

Attiecībā uz minēto Komisija konstatē (kā tas izriet no 8. apsvērumā iekļautās tabulas), ka kopš 2001. gada AFR apgrozījums ir nemitīgi samazinājies un uzņēmums visu laiku strādājis ar zaudējumiem. Tās ir raksturīgas grūtībās nonākuša uzņēmuma pazīmes pamatnostādņu 11. punkta nozīmē. Oficiālās izmeklēšanas procedūras uzsākšanas lēmumā Komisija jau minēja šīs pazīmes, pamatojot savu sākotnējo secinājumu, ka AFR ir grūtībās nonācis uzņēmums. Turklāt par AFR finansiālās situācijas negatīvo tendenci liecina arī fakts, ka uzņēmums kopš 2004. gada janvāra nespēja laikus nokārtot sociālo iemaksu un nodokļu parādus 4,3 miljonu euro apmērā, un līdz ar to tam nācās kompetentajām iestādēm lūgt moratoriju un iesniegt parādu nokārtošanas plānu.

(30)

Vienīgie Francijas minētie fakti, kas varētu liecināt par pretējo, ir uzņēmumam AFR piešķirtie aizdevumi (konta virslimita kredīts un garantijas iemaksas), kā arī tas, ka […] (5) uzņēmumam bija sniedzis dažādus galvojumus. Komisija uzskata, ka šie fakti ir jāņem vērā atbilstoši pamatnostādņu 11. punktam, vērtējot uzņēmuma spēju atgūties ar finanšu tirgū pieejamo līdzekļu palīdzību. Šajā saistībā Komisija konstatē, ka:

(31)

Tādējādi ir jāsecina, ka atbalsta piešķiršanas laikā uzņēmumam AFR bija nopietnas finansiālās grūtības, kas apdraudēja tā izdzīvošanu īstermiņā vai vidējā termiņā un ko tas nespēja novērst bez valsts vai pašvaldību iestāžu iejaukšanās.

(32)

Tāpēc Komisija uzskata, ka, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, un jo īpaši 8. apsvērumā minētos finanšu rezultātus, atmaksājamo avansu piešķiršanas laikā AFR bija grūtībās nonācis uzņēmums pamatnostādņu 10. punkta un, pakārtoti, 11. punkta nozīmē. Ņemot vērā grūtības, kādās bija nonācis AFR, Komisija uzskata, ka uzņēmums nebūtu spējis ar tikpat izdevīgiem nosacījumiem līdzekļus iegūt kredītu tirgū. Tādējādi attiecīgie avansi AFR radīja priekšrocības, dodot uzņēmumam iespēju iegūt finansējumu ar izdevīgākiem nosacījumiem, nekā tas būtu bijis iespējams kredītu tirgū.

(33)

Atmaksājamie avansi rada AFR priekšrocības salīdzinājumā ar citiem līdzīgā situācijā esošiem uzņēmumiem, jo šie avansi ir paredzēti vienīgi AFR.

(34)

Dzelzceļa ritošā sastāva būves nozari raksturo vairāku Eiropas uzņēmumu darbība un tirdzniecība Kopienas līmenī. Tādējādi uzņēmumam AFR piešķirtās priekšrocības draud radīt konkurences izkropļojumus un ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

(35)

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Komisija uzskata, ka uzņēmumam AFR piešķirtie atmaksājamie avansi ir uzskatāmi par valsts atbalstu Līguma 87. panta 1. punkta nozīmē.

(36)

Ja atbalsts grūtībās nonākušam uzņēmumam piešķirts aizdevuma veidā, atbalsta elements ir starpība starp faktiski piemērotajiem procentiem un tiem procentiem, kādi atbalsta saņēmējam uzņēmumam par to pašu aizdevumu būtu bijuši jāmaksā privātajā tirgū (7).

(37)

Komisija savā paziņojumā par atsauces likmes un diskonta likmes noteikšanas metodi (6) ir norādījusi, ka atsauces likme ir minimālā likme, kuru var palielināt īpaša riska gadījumos, kā šo risku piemēru minot aizdevumus grūtībās nonākušiem uzņēmumiem vai to, ka netiek sniegts banku parasti prasītais nodrošinājums, un paskaidrojot, ka šādos gadījumos piemaksa var būt 400 bāzes punkti vai pat vairāk.

(38)

Tādējādi Chemische Werke Piesteritz lietā (7) Komisija uzskatīja, ka, tā kā aizdevums piešķirts grūtībās nonākušam uzņēmumam, ir pamatoti procentu likmei pieskaitīt 400 bāzes punktus. Līdzīgu vērtējumu Komisija sniedza Biria lietā (8), norādot, ka nodrošinājuma nesniegšanas riska dēļ ir pamatoti papildus pieskaitīt 400 bāzes punktus un tādējādi kopsummā – 800 bāzes punktus. Komisija uzskata, ka šajā konkrētajā gadījumā apstākļi ir lielā mērā līdzīgi apstākļiem, kādi bija minētajās lietās, jo īpaši attiecībā uz nodrošinājuma nesniegšanu un uzņēmuma grūtību apmēru. Līdz ar to uz riskiem, kas saistīti ar uzņēmumam AFR piešķirtajiem atmaksājamajiem avansiem, var attiecināt tādu pašu vērtējumu.

(39)

Tādējādi valsts atbalsts, kas izpaužas kā attiecīgie atmaksājamie avansi, atbilst starpībai starp faktiskajiem procentiem saskaņā ar atmaksājamo avansu nosacījumiem un procentiem, kādi būtu jāmaksā, piemērojot atbalsta piešķiršanas brīdī spēkā esošo atsauces likmi, kurai pieskaitīti 800 bāzes punkti.

(40)

Ņemot vērā AFR ekonomisko situāciju atbalsta piešķiršanas laikā saskaņā ar 8. apsvērumu (darbība vairākus gadus nesusi zaudējumus, pašu kapitāls bijis negatīvs un apgrozījums samazinājies), Komisija uzskata, ka AFR atmaksājamo avansu piešķiršanas laikā bija grūtībās nonācis uzņēmums pamatnostādņu nozīmē. Iepriekš 22. un 23. apsvērumā minēto iemeslu dēļ Francijas apsvērumi nedod pamatu mainīt šo vērtējumu.

(41)

Ir jāatzīst, ka AFR 2005. gadā bija daļa no grupas, ko kontrolēja kontrolakciju sabiedrība Arbel SA. Papildus darbībai dzelzceļa nozarē (kurā darbojās AFR un Lormafer) otrs grupas darbības veids bija būvniecība – vairāki specializēti uzņēmumi nodarbojās ar logu ražošanu izmantošanai būvniecības nozarē. Tomēr no informācijas, ko Francijas iestādes sniedza sarakstē pirms oficiālās izmeklēšanas procedūras sākuma, izriet, ka grupas kontekstā AFR grūtības bija individuālas, jo tā darbībai nebija nekāda sakara ar grupas būvniecības uzņēmumiem. Turklāt Komisija konstatēja, ka AFR grūtības, šķiet, bija pārāk lielas, lai tās būtu iespējams atrisināt grupas ietvaros, ņemot vērā grupas vājos darbības rezultātus. Tādējādi Komisija uzskata, ka pamatnostādņu 13. punkts nav šķērslis AFR atzīšanai par uzņēmumu, kam ir tiesības uz glābšanas vai pārstrukturēšanas atbalstu, lai gan šis uzņēmums piederēja pie grupas.

(42)

Līdz ar to atbalsta saderība ar kopējo tirgu ir jāvērtē, ņemot vērā pamatnostādnes.

(43)

Komisija konstatē, ka pamatnostādnēs paredzētie pārstrukturēšanas atbalsta saderības nosacījumi nav izpildīti. Komisija norāda, ka:

(44)

Šķiet, ka atbalsts neatbilst arī pamatnostādnēs paredzētajiem glābšanas atbalsta saderības nosacījumiem, jo avansi tika piešķirti uz laiku, kas pārsniedz sešus mēnešus (sk. pamatnostādņu 25. punktu).

(45)

Šie apsvērumi ir pietiekams pamats, lai secinātu, ka attiecīgais atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu.

a)

kopējo no atbalsta saņēmēja atgūstamo summu (pamatsumma un procenti);

b)

šā lēmuma izpildes nolūkā veikto un plānoto pasākumu sīku aprakstu;

c)

dokumentiem, kas apliecina, ka atbalsta saņēmējam ir pieprasīts atmaksāt atbalstu.

5.9.2008   

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 238/s3